Abi skaistie radijumi bija nosēdušies uz kāda sola un turējās viens otru cieši apkampušies, bet viņu acis neraudzijās vis priecigi uz mirdzošajām, starojošām zvaigznem un sudrabgaišo mēnesi, bet tajās atspoguļojās skumjas un sēras.

„Mīļakais, saki man taču," Adelina klusu, saspiestu balsi teica, „ vaj tas var būt, ka mums jašķirās uz garu, nezinamu laiku? – Vaj tev patiesi jaatstāj manis dēļ vecaku paspārne un jādodas svešumā? – Ak, mans vienigais, kaut jel tu zinatu, cik lielas mokas cieš mana sirds to visu iedomajoties. – Mans Raimund, es neizcietišu šīs sāpes, bet nobeigšos aiz lielām skumjam un sirdsēstiem. – Ak, un es paredzu, ka mūsu nākotne būs tumša un sēru pilna un mūsu ceļš pilns ērkšķu un dadžu. – Saki man taču, vaj tev patiesi jaatstāj Riga?"

„Patiesi gan, mana dārgā," jaunais vīrs trīcošu balsi atbildeja; „jo redzi, še es nevaru nekādejadi svabadi rīkoties. Še manam tēvam liels svars tiklab pie garidzniekiem, ka ari tiesnešiem un viņš liks man visadus šķērsļus priekšā vienā, kā otrā ziņā, sevišķi mūsu galigai savienošanai pie laulibas altara; tapēc apradinajies ar domam, ka mums šimbrīžam jašķiras, kamēr nebūšu nodibinājis Pēterburgā, vaj kādā citā lielakā pilsētā pastāvigu veikalu, un kamēr nebūšu nācis tev pakaļ, aizvest tevi uz jauno dzīves vietu, jaunu, pastāvigu laimi."

„Bet Raimund," jaunava sērigu balsi piemetinaja, „vaj tad tev nemaz nav iespējams ar tēvu izlīgt un tepat Rigā kautko iesākt. Redzi, ari es neesmu gluži bez kapitala, kurš gan šimbrīžam atrodas mana audžu tēva glabašanā, bet kuru tas izmaksās ar prieku, ja viņš redzēs, ka tu patiesi mani mīli un ņem mani par savu mīļoto sieviņu. Nu, redzi, – varbūt ka ar to vien pietiks tepat Rigā nodibināt kādu nekādu veikalu,– vaj nē?"

„Nē, mana vienigā," Raimunds drūmu balsi atteica, „ar savu tēvu es nekad neizlīgšu; viņa cietsirdibai un augstprātibai nav robežas un viņa mantkāriba ir bezgaliga, kura savienota ar cietsirdibu. – Bez tam es gribu rīkoties vienigi saviem spēkiem. No tavas naudas es negribu dzirdet ne pušplēsta vārda, jo tu esi manai sirdij ta lielakā, augstakā manta pasaulē, tu esi mani dimanti un dārgakmeņi, mana zvaigznite un manas tagadējās, ka ari nākošās

neģēligais uzbrucejs nu šos atstāšot un mukšot vien projām, bet viņš maldijās. Karpis lai gan sajuta diezgan lielas sāpes, viņš tomēr uzlēca ātri kājās un sagrāba savu pretinieku aiz rīkles.

Un redzi, greizsirdiba deva viņam milzigus, pārdabiskus spēkus. – Viņa pirkstu gali ieurbās dziļi Raimunda kaklā.

Iesākās stipra, karsta cīņa, cīņa uz dzīvibu un nāvi, un nezin kā Raimundam būtu galu gala klājies, ja Adelina nebūtu uzbrucejam iegrūdusi ar lietussarga aso galu taisni viņa labajā acī, caur ko Karpa rokas atkrita nost no Raimunda kakla un cīņa ņēma pavisam citadu virzienu, jo uzbrucejs aizsita abas rokas savām acim priekšā un saliecās uz priekšu, kamēr Raimunds uzkrita tam ka vanags uz muguras un nogāza to zemē un vēla viņu tik spēcigi un ātri uz netīrumu pusi, ka Karpim pietrūka elpas, un - kamēr viņš atjēdzās, kas ar viņu notiekot, tas jau bija iegrūsts minetā grāvī iekšā, kura netīrie ūdeņi sasitās pār to kopā.

Bet tiklīdz tas bija noticis, uzvaretajam, Raimundam, izskrēja karsts un auksts caur kauliem.

„Slepkava!" viņa ausīs skanēja. „Slepkava, ko tu esi darijis?" - Kains, Kains, nekas vairak kā Kains, kas sirmā senatnē nosita aiz skaudibas un greizsirdibas savu miesigo brāli Ābeli!"

Un sāpigu, saspiestu balsi viņš sauca:

„Adeline, Adeline, — es esmu slepkava, — slepkava! Dodies projām, dodies projām no šīs nelaimes un lāstu vietas! — Ar Dievu, Adelina! Ar Dievu, tu manas ceribas zvaigznite! – Man jaiet! – Man jasteidzas! – Ak, mana sirdspuķite, gan domāju, ka es varešu palikt Riga, bet tagad, - tagad man visi ceļi uz laimi aizkrustoti! Esmu slepkava! - Esmu laupijis vienam cilvekam dzīvibu, kurš nav vairak neko noziedzies, ka tikai tevi mīlejis, un par ko tam nu jadus vēsajos ūdens viļņos! Ar Dievu, mana vienigā, man jabēg! - Viss pagalam,–viss pagalam!"

„Raimund,– mans dārgakais, mans vienigais, ko tu runā, tu taču neesi pazaudejis prātu; tu taču zini, ka tu esi sevi tikai aizstāvejies pret neģēligo uzbruceju, pret neģēligo Karpi? – Nāc, un pavadi mani uz mājam! — Tu jau zini, cik silti un laipni mani audžu vecaki tevi katru reizi saņem. Nāc jel, tu redzesi

„Ah, tie meklē mani," viņš murmināja; „labi, ka viņi mani neieraudzija, citadi es būtu pagalam. Ja gan, ja gan, viņi grib mani ieslēgt važās un vest uz cietumu! Bet es nebūšu vis tik muļķis un nedošos tīšu prātu briesmās. Zinu itin labi, ka tie mani saņems cieti, kad es kāpšu vagonā. Tapēc projām, projām pa citu ceļu uz zinamo pilsētu, ceļošu kājam uz turieni, kaut man ari būtu vaj visu cauru mūžu jalauza ceļi, kamēr tajā nokļūstu."

Un nu viņš izgāja lēniem soļiem iz zinamām telpām laukā, bet kad viņš atradās uz ielas, tad tas devās kā vējš uz Aleksandra vārtu pusi, pa kuriem viņš pēc kādām minūtēm izcirtās iz sirmas, vecās Rigas laukā, iz pilsētas, kurā tas bija piedzimis un uzaudzis, tad pirmo reizi mīlejis skaisto, ziedošo bāreniti, mīligo Adelinu, bet tad, sev par postu uu bēdam, iegrūdis savu pretinieku no Basteikalna netīrumu grāvī. Un viņš gāja un gāja ātriem soļiem pa gludo, līdzeno šoseju, bez apstāšanās uz priekšu.

Un kad saule bija uzlēkuse, tad tas atradās jau kādas 20 verstis no Rigas.

Bet nu piesitās tam daži nelabi apstākļi, kādus viņš vēl nekad nebija pazinis, proti: smalkie, šaurie zābaki iesāka berzt un spiest tam kājas un vēders prasit savu tiesu.

„Nekas," viņš murmināja, sviedrus no pieres slaucidams, „iegriezišos tuvakajā krogā, atspirdzinašos un tad došos Dieva vārdā tāļaki, kamēr nebūšu aizsniedzis savu mērķi. Zābaki gan būs janovelk no kājam; - nu, - nekas, - iešu ar zeķem vien."

Un re, drīz vien parādijās viņa acim lielais, garais, tā sauktais „Žagarkrogs", kurā nu viņš tūliņ iegriezās.

Aiz bufetes stāveja kāda diezgan glīta un patīkama jaunava un žāvajās un kura, kā likās, garlaikojās. Bet kad viņa ieraudzija ienākam dižo, skaisto, smalko Rigas jaunkungu, tad viņas bālie vaidziņi nosarka un viņas nogurušās, zilās actiņas uzliesmoja.

„Skaistā jaunkundze, esmu ļoti piekusis un izsalcis," Raimunds pieklājigi labu rīt nodevis iesaucās. „Lūdzu kādus nekādus uzkožamos un pudeli vīna. Jūs taču baudisat ari kādu glāziti līdzi, vaj nē?!"

Viņu sejas bija nopietnas un uz vecakā un visglītakā kunga pieres bija lasamas rūpes un raizes, kamēr viņa kuplās uzacis savilkās reizu reizem kopā. Otrais bija druknis vīrs, sarkanu seju, strupiem melniem matiem: bet labā acs bija pārsieta ar baltu lentu. Trešais kungs bija kaulains vīrs, pabālu seju, bet parupjam, stingrām rokam, no kam vareja noģist, ka tas pieder pie amatnieku šķiras, un lai gan ari viņa seja bija nopietna, tomēr ap viņa lūpam parādijās reizu reizem spītigi smaidi. Un kā likās, tad katram no viņiem bija savadas domas un savadi uzskati un ieskati.

„Dzerat, mani draugi," druknais kungs, kas nebija nekas cits, ka Karpis, skubināja savus galda kaimiņus, pie kam viņš pret drūmigo, smalko kungu, kas nebija nekas cits, ka bagātais Rigas lieltirgonis Balzams, Raimonda tēvs, – pagriezies lišķigu balsi teica:

„Balzama kungs, kapēc tik daudz bēdaties, gan jūsu dēls ieradisies atkal Rigā. Un ko gan viņš iesāks plašajā pasaulē bez naudas. – Palīdzat tikai labāki man tikt pie kārotā mērķa."

Turpretī Balzams drūmu balsi atbildeja:

„Kā nu nebēdaties, kad kauns un negods nospiež manus kamiešus vaj līdz pat zemei, kad mana sirds cieš lielas mokas. Sakat man taču, kapēc viņam vajadzeja ielaisties tik nevienadā mīlestibā un nepaklausit maniem tēvišķigiem vārdiem?"

„Kaimiņ, ko jūs sakat, nevienadā mīlestibā?" mucinieku meistars Amurs, jo tas viņš bija, piktu balsi iesaucās. „Vaj zinat, ka mana audžu meita, Adelina, ir patiesi pērle, kas noder pat kādam karalim un netik vien kādam tirgonim, kāds ir jūsu dēls, Raimunds. Brīnums, ka jūs to negribat ieskatit un ievērot. Viņa nav ari gluži bez kapitala, tikai tas nav vairs tekošs, to esmu ielicis savā plašajā veikalā, kurš tagad, kā negrib tā negrib vairs lāgi veikties. Ja gan, daudz to meistaru, bet maz to darbu. Konkurence uz konkurences. Brūži gan aug kā sēnes, tomēr pastellējumu kā maz tā maz, citadi jau varetu tūliņ viņas naudu izmaksāt, apmēram 3000 rubuļus.

„Ko?" Karpis iesaucās, „tad jau jūs esat naudes spīlēs? - Vaj nav tā?"

„Ja gan, Karpa kungs, tā gandrīz ir," Amurs drūmu balsi atbildeja.

Bet ko viņš tajā bija darijis un runajis, to dabusim šinī pašā nodaļā dzirdet.

„Nu, draugs, – iesim nu iekšā. Adelina nupat kā iegāja savā guļamkambarī," Amurs paklusu balsi teica.

„La – labi, – mans zelta gabaliņ," Karpis atņurdēja.

Amurs veda savu viesi pa kādu tumšu pagaru koridora uz priekšu.

„Kas šis par ceļu?" Karpis jautajā.

„Šis ir tas ceļš uz laimi."

„Bet kapēc viņš tik tumšs?"

„Draudziņ, vaj tad tu vēl nemaz nezini, ka aiz tumsas slēpjās lielakā laime?"

„Aha, sa – saprotu gan.

Aiz tumsas bu – būs laime. – Ticu, – ticu ta – taviem vārdiem," Karpis ķerkstošu balsi atteica.

Beidzot viņi nokļuva pie kādām durvim, pa kurām Amurs iestūma savu upuri lēnam iekšā, gluži klusu balsi sacidams:

„Ej tikai iekšā un sveicini pieklājigi Adelinu."

„Labi, – labi," Karpis atbildeja.

Telpas bija gluži tumšas, kurās Karpis atradās. Tomēr viņš pieklājigi sveicinaja, sacidams:

„Labvakar, mana Adelinchen!"

„Vai! – Kas te? – Vai – vai!" kādas sievietes mīliga, bet baiļu pilna balss iesaucās.

„Es, es, tavs Kar — Karpis, – tavs pielūdzejs. – Bet nebrēc jel tik dikti; tava māte var ienākt un pataisit man zilu muguru."

„Bet pasakat man taču, ko jūs še meklējat?" Adelina uzbudinatu balsi jautaja. – „Es jau esmu izģērbusies un ielikusies gultā."

„Jo labāki, jo nu dabušu no tevis javārdu."

„Kapēc?"

„Tapēc, ka plikas sievietes visu apsola."

„Tā, tā; – bet vaj jūs jau esat noģērbušies?"

„Vēl nē, manu saldo baloditi."

„Jūs taču paliksat šepat līdz gaismai?"

„Kā tad, kā tad!"

Beidzot Maksis skaņu balsi iesaucās:

„Sasodita maita, vaj tad tevī pats nelabais ielīdis! Kā nevaru, tā nevaru tevi pārdot.

Un patiesi, kas gan lai to pirktu, kad par viņu tika prasita tik augsta cena, kā vēl nekad.

Un tas viss tika, ka protams, darits ar padomu.

Beidzot Maksis tāļdzirdošu balsi brēca:

„Patiesi, velns mucā!"

Žani, dod šurp cirvi, lai iesitu tai dibenu!"

Turpretī pa spundes caurumu bija tāda gaudoša balss dzirdama:

„Lautiņi, pērkat šo mucu, pērkat; es pats viņu samaksašu!"

Tomēr neviens nedzirdeja šos vārdus.

Pa tam Maksis bija pacēlis cirvi augsti gaisā, kliegdams un brēkdams un saukdams:

„Tagad gribu redzet, vaj velns patiesi šinī mucā, vaj nē? Kapēc gan neviens to nepērk?!

Ļaudis sadrūsmējās ap rospusku, dažnedažadi jokodamies, un – bauc, bauc – mucai dibens bija iesists.

Maksis paskatijās mucā iekšā, un bailigu balsi iekliegdamies: „Velns mucā, – velns mucā!" nolēca no rospuska zemē.

Bet ši ziņa izplatijās zibeņa ātrumā pa visu tirgus laukumu un tirdzinieki saskrēja no visām pusem kopā, ar tādu sparu, ka daudz sviesta galdi tikka apgāsti, desu bļodas sadauzitas, zivju vannas notriektas gar zemi, pat dažas smagas siļku mucas aizspārditas uz citu pusi.

„Velns Rigā, velns Rigā!" neskaitāmas balsis sauca.

Un šis sauciens krāca kā varena straume, kā putodama, trakodama jūra.

Bet Karpis domaja:

„Dodies nu iz mucas laukā uz labu laimi! Mana māja jau nav visai tāļu! varbūt kā nokļūšu laimigi savā dzīvoklī! Un, – viens, – divi, trīs! – Karpis izlēca iz mucas laukā! Bet kāds? Patiesi melns, kā velns, jo Amura mucā iebērtais melnais pulvers un pa spundes caurumu ielietais šķidrums bija darijuši savu pienākumu uz labako. Viņš nolēca no rospuskas

Ak, un cik daudz asaru viņa neizlēja pēc viņa, cik daudz nopūtu negāja uz augšu pie Ta, kas skaita klusas, neredzetas asaras, kas dzird visas klusas vaimanas un sēras un kas iztvīkušās sirdis var un spēj ieliet savu debešķigo, atspirdzinajošo balzamu. Un gan nepagāja neviena diena, kurā ta nebūtu karstas asaras liedama pielūgusi sirsnigi Dievu un tam neissūdzejusi savas rūpes un bēdas.

Bet ari Raimundam neklājās vis labaki.

Viņam bija japiedzīvo daudz sūrumi un grūtumi, kādus reti kāds mīksti un pilnibā audzinats cilveks pieredzejis.

Mēs jau atminamies itin labi, kā viņam izgāja Žagaru krogā, un iz kura tas laukā ticis iecirtās mežā un devās pa to uz priekšu, turedamies arvienu šosejas tuvumā.

Bet drīzvien viņš tikko paspēja vilkties uz priekšu, jo šaurie, mazie zābaki iesāka atkal par jaunu spiest un berst nejauki, kājas. Viņš mēģinaja tos novilkt, bet āu! - zābaki bija rīta rasā palikuši slapji un nepakustējās ne par matu no kājas. Ko nu darit? Ko nu iesākt? – Viņš iesāka tiem noplēst zoles, bet tās bija stipri piešūtas pie virsādas un nebija nekādejadi dabūjamas nost. Beidzot viņam iekrita labs padoms prātā. Viņš izvilka iz ķešas mazu naziti un iesāka uzmanigi tiem pārgriezt virsādas un nu tikai viņš vareja atsvabinat savas kājas no tiem. Un nu viņš gāja zeķem vien un sarāvās katru reizi, kad sausi, asi žagari dūrās viņam kāju pēdās, jeb kad kāda čūska pārskrēja tam pāršķersam par teku.

Beidzot viņš atstāja mežu un uzgāja atkal uz šoseju, pa kuru tas soļoja naigi vien uz priekšu, kamēr nebija nokļuvis Turaidas Daniela krogā, kur tas par Žagaru krogā no krodzinieka un Vaidena dabūtam kapeikām nopirka pudeli alus un vienu kliņģeri un tad daudzmas atspirdzinajies un atpūties steidzās atkal uz priekšu un nemitējas iet, kamēr nebija aizsniedzis Liel-Straupi, kur tas iegāja vietejā krogā un kur krodzinieks to sveicinadams padevigu balsi jautaja:

„Mans kungs, ar ko es jums varu pakalpot?"

„Man nevajaga neka," Raimunds atbildeja.

ka satikšu kādu cilveku, kas man varēs pasacit, kur Duža veikals atrodas.

Uz lielceļu uzgājis viņš ieraudzija kādu vecu, salīkušu vīreli nākam.

„Tētiņ, vaj jūs nevaretu pasacit, kur Duža kungs dzīvo un vaj viņa veikals vēl tāļu no šejienes?" Raimunds maigu balsi jautajā.

„Hi-hi-hi, kā nu es nezinašu, kas tad lai zina?" vecais kuprainais vīrs atbildeja.

„Ha, tad jūs gan tur dzīvojat? – Vaj nē?"

„Senaki gan, bet tagad vairs nē," veciša atbilde skaneja.

„Kapēc nē?"

„Duža kungs mani padzina."

„Kapēc?"

„Tapēc, ka es esot par vecu un nevarot diezgan spēji strādat."

„Tad gan viņš ir cietsirdigs vīrs?"

„Nē, kungs; pret svešiem viņš ir laipns un viesmīligs, tikai pret savejiem viņš ir ciets, kā krams un tērauds."

„Tad jūs gan esat viņa radinieks?"

„Esmu viņa tēvs."

Raimunds sarāvās. Viņš vaicaja tālak:

„Cik veci jūs esat?"

„Būs jau 82 gadi mugurā."

„Un kur jūs tagad dzīvojat?"

„Redzat, tur tajā pirtī."

„Augstais Dievs," Raimunds nopūtās; „vaj tādi ļauni, nejauki cilveki dzīvo tavā jaukajā pasaulē! – Nav grēks, kad tos piekrāpj, vaj apzog. Bet nu parādat man ceļu uz Duža kunga mājam."

„Arē, kungs, kur jūs redzat tās glītās ēkas, tur dzīvo mans cietsirdigais dēls, kuram es esmu senāki visu atdevis, pat beidzamo kapeiku, lai varetu iesākt tirgoties. Ak, viņš palika bagāts un man jaiet ubagot. Vaj redzat tur viņpus ezera tās mājas?"

„Nedzu gan," Raimunds atbildeja.

Viņš iegāja kādā diezgan glītā viesnicā, izdzēra glāzi vīna un nosēdās pie kāda apaļa galda, gribēdams pārlikt un pārdomat, kas viņam nu būtu vislabaki darāms, vaj doties pa šo pašu ceļu uz zinamo pilsētu, jeb ari griezties atpakaļ uz Rigu, un braukt pa dzelzsceļu uz turieni. Bez tam viņa sirds kāroja karsti jo karsti vēl reiz redzet savu mīligo, skaisto, uzticigo līgaviņu un tad pieklājigi no tās atvadities. Un to visu viņš taču vareja pa nakti izdarit, lai policija viņu nepamanitu. Beidzot viņš nosprieda doties atpakaļ uz Rigu, apmierinat un iepriecinat savu līgaviņu Adelinu, ja viņa vēl būtu dzīva, tad vēl reiz meģinat izlīgt ar tēvu un dot viņam pienākošo godu, kā to ari vecais Duzis bija sacijis, un tad Dieva vārdā doties uz lielo Ņevas pilsētu.

Bet vēl kautkas jauns iekrita viņam prātā, pie kam tas murmināja:

„Kā būtu, kad es necereti uzmekletu cietsirgo, jauno Duzi, kurš pret savu tēvu tik nepareizi un neģēligi izturās; ja, ja, es to darišu, varbūt ka iespēšu viņu pierunat un viņš ņem savu tēvu atkal pie sevim."

„Un - sacits, darits.

Pēc kādas pusstundas viņš jau sēdeja pasta ratos un brauca atpakaļ pie jauna Duža, ar kuru, ka jau augšā minēts, viņš, jeb labāki sakot, viņa tēvs stāveja sakarā veikala darišanās, un jau pēc kādas stundas rati apstājās pie viņa durvim.

Raimundam nāca pretī kāds jauns, slaiks, glīti ģērbies vīrs.

Tas bija Duzis.

Viņš paklanijās dziļi pret Raimundu un izsacija tam savu lielo prieku, ka šis redzot savā paspārnē sava veikala biedra dēlu.

„Priecajos ari jūs redzot," Raimunds veikli atteica; „bet es neesmu šinī acumirklī jums nekāds mīļš viesis, jo es gribu no jums palienet trīssimts rubuļus uz īsu laiku, esmu vakar..."

Tāļak Raimunds netika, jo Duzis pārtrauca viņu, skaņu balsi iesaukdamies:

„Balzama kungs, vaj tik vien? Ņemat taču veselu tūkstoti!"

„Alis, vaj tu esi pazaudejusi prātu, bučodama ārprātigo vīru!"

„Kungs, viņš jau nav nebūt ārprātigs; viņš toreiz tikai par tādu izlikās, lai tiktu no jums vaļā, bet nu viņš nāk samaksāt jums savu rēķiņu. - Ja, ja gan, - es viņu bučoju tapēc, ka es to mīlu no visas sirds un dvēseles!"

„Alis, ja tas tā ir, tad ne viņš, bet tu esi traka! - Vaj tas ir dzirdets, ka jauna meita uzmācas ar savu bezlaika mīlestibu? Nāc projām no ši mīklainā vīra; var notikt, ka ari viņš tevi aplaiž ar savu trakumu, jeb ari ir jau aplaidis. Tā būs, tā būs! - Citadi tu neķertos tam kā ērce ap kaklu? - Nāc projām, nāc projām! - Lai pūst visi rēķini, - iztikšu ari bez viņa grašiem, lai iet tikai savu ceļu!

Vaj dzildi, Alis, - lai viņš iet savu ceļu, citadi likšu pasaukt pagasta vecako!"

Bet nu ari Raimunda krūtīs ieviesās īgnums un dusmas.

Viņš piegāja papum kādus soļus tuvaki un stingru balsi sauca:

„Vaj dzirdi, vecais, ja tu nepaliksi reiz prātigs, tad izsviedišu tevi lauka iz ši kroga; jo tikdaudz man vēl ir spēka! - Iesim labāki pie bufetes, iedzersim pa glāsei laba vīna un būsim draugi. Vaj nē?"

Vecis sajuka.

Viņš skatijās uz jauno vīru pētijošām acim un nezinaja lāgi ko teikt, ko sacit.

Viņš noģida, ka ar šo vīru nevarot vis daudz jokoties; tapēc tas ar laipnigaku balsu sacija:

„Nu, nākat tad šurpu, lai es jūs apskatu labāki; var jau ari būt, ka Alise runa patiesibu.

„Nākat, iesim!"

Un viņi piegāja pie bufetes un Alisei bija jaataisa pudele vīna un drīzvien skanēja glāzes un gārdais šķidrums ieslīdeja veča rijrīklē vairak reizes no vietas.

„Zagļi, zagļi, papus skaņu balsi iebrēcās un devās tūliņ pie Raimunda iekšā, gribēdams to saukt palīgā.

Bet kā viņš nobijās, kad tas redzeja, ka Raimunda gulta bija tukša un ka jaunais vīrs nebija nekur redzams.

Viņš steidzās uz bufetes istabu atpakaļ un pārliecinajas, ka tas bija apzagts.

Naudas atvilktne un skapis bija atlausti un nauda no minētas atvilktnes, ka ari iz skapja bija visa izzagta.

Bet kas gan to bija darijis?

Kurš gan nu bija tas zaglis?

Kas gan cits, ja ne aizbēgušais jaunais vīrs. Un nu papus sauca:

„Alis, Alis! – nāc šurpu, nāc šurpu! – Nelaime, nelaime, – liela nelaime! – Nāc šurpu, mēs esam briesmigi apzagti!"

Alise, kura aiz zinamiem iemesliem nevareja šinī naktī tā kā tā lāgi aizmigt, sadzirdeja tūliņ sava kunga un pavēlnieka vārdus, izlēca no gultas lauka, apmeta lielu lakatu sev ap pleciem un iegāja zinamā istabā.

Bet kad viņa dabūja zinat, kas še nupat noticis un ka jaunais cilveks esot pazudis, tad viņa tikko nenoģība.

Viņa stāveja iesākumā kā sastingusi un nevareja ne vārdiņa izrunat.

„Redzi nu, kāds liels blēdis šis tēviņš, kuru tu apkampi un bučoji!" krodzinieks baiļu sviedrus no pieres slaucidams brēca.

„Ak, ak – redzi nu, ka tu cilveks nevari nevienam uzticeties! Alis, eij, uzmodini tūliņ puisi Jāni un pasaki viņam, lai tas tūliņ aizjūdz zirgu vieglajos ratos un lai neaizmirst tajos ielikt labi krietnu striķi, bet lai ari pats sapošas uz braukšanu. Jamēģina dzīties zaglim pakaļ! – Es jau tūliņ domāju, kur gan viņš vareja izraut tik ātri vairak simtu rubuļu gabalus, ja nebūs tos kautkam nokrampējis ! – Alis, eij, eij ātri, ātri un pēc tam sameklē manas drēbes, braukšu pats līdzi! – Es jau neiešu tāda vazaņķa dēļ pazaudet visu savu mantibu, visu savu krājumu!"

Alise aizgāja stīviem, kavejošiem soļiem modināt Jāni; jo krodzinieka vārdi viņai izlikās kā nāves taures skaņas, kā neticama pasaka.

viņam te būšot darišana ar lielu, veiklu, bīstamu zagli, kas uzlauzis viņa naudas glabatavas.

Bet tikai pie vakara ieradās minētais ierēdnis ar četriem vīriem minetā krogā, kur viņš, Raimundu ieraudzijis, iesaucās:

„Ah, šo kungu jau esmu reiz redzejis. Vaj jūs nu esat veseli, mans kungs?" viņš mierigaku balsi jautajā.

„Es jau neesmu nekad bijis slims," Raimunds vēsiem smaidiem atbildeja.

„Nu, kā būs, vaj jūs varesat mums nākt uz pagasta namu nākt līdzi?"

„Kapēc?"

„Jūs esat apsūdzeti, ka esat nozaguši krodziniekam naudu."

„To es neesmu darijis," Raimunds atbildeja, „man pašam naudas diezgan."

To sacijis viņš izvilka iz ķešas savu naudas maku, attaisija to vaļā un parādija Vaidenam savu naudu.

Vaidens sarāvās.

Makā bija redzami vairak simtu rubļu gabali.

„Bet kādas dienas atpakaļ jums jau nebija ne sarkana graša, pasakāt taču, kur jūs ņēmāt uzreiz tik daudz naudas?"

„Ta nav jūsu darišana," Raimunds piktu balsi atbrēca. „Diezgan, kad es jums paskaidroju, ka es esmu bagāts vīrs un ka man pieder Rigā vairak lieli nami un preču noliktavas. Ceru, ka jūs ticesat maniem vārdiem."

„Tā var katris runāt, tapēc es neticu jūsu vārdiem. Sataisaties, samaksājat savu rēķinu un nākat man līdzi."

To teicis, Vaidens piegāja pie krodzinieka un sarunajās klusā balsi ar to, kamēr Raimunds tika apvaktets no četriem spēcigiem vīriem.

Pēc maza brītiņa viņš piegāja atkal Raimundam klāt un jautaja:

„Kungs, pasakāt man taču, kapēc jūs izbēgāt tik agri no kroga, ja jūs neesat nozaguši mūsu krodziniekam naudu, kuru mēs pazīstam kā goda vīru?"

„Tas ir mans noslēpums, kuru jūs nekad nedabusat zinat, Raimunds skābu balsi paskaidroja.

un atvilktnes šķīda un naudas maki pazuda. Šo laupītāju nu meklēja zinamā pagasta vecakā puiši, kuri viņu jau daudz reizes bija sagūstijuši, bet gandrīz katru reizi viņš bija pratis no viņu nagiem izmukt.

Nakts pagāja un jauns rīts ausa, bet viņi vēl nebija atpakaļ nākuši.

Atnāca pusdiena, bet no Melna Jura un zinamiem vīriem vēl ne vēsts.

Beidzot krodzinieks palika dzīvaks.

Viņš ieraudzija caur logu skatidamies pulciņu vīrus nākam pa šoseju, kuri savā vidū veda kādu tēviņu sasietām rokam un kuru viņi apvakteja uz stingrāko.

Tie bija Vaidena puiši, kuri veda Melno Juri, kuru tie bija atraduši plītejot kādā attāļakā krogā un kur tie to bija saņēmuši cieti.

Bet kas gan bija šis Melnais Juris?

Dievam žēl, palaidnis, zaglis, kramplauzis, laupitajs un, ka ļaudis runāja, – ari slepkava. Viņa tēvs bija N. pagastā par saimnieku un veda kārtigu dzīvi; bet dēls, dēls bija noversies pavisam no taisnibas un patiesibas ceļa. – Ak, un viņa māte bija izlējusi neskaitāmas asaras par savu auklējumu, ka pat vaj neredziga bija palikusi aiz lielas raudašanas; bet Juris, kā nelabojās, tā nelabojās. Viņš gāja posta un pazušanas ceļus; viņš gāja, tā sakot, kartavam pretī.

Un kāds gan viņš izskatijās?

Ak, uz viņa pieres jau pa gabalu vareja lasit: pazudis, pazudis! – Ari viņa acis liecinaja, pie kādas šķiras ļaudim viņš pieder, jo tajās dzirksteja savads atbaidoš uguns, kamēr ap viņa baltzilajām lūpām riņķojās spītigi, vēsi smaidi, pat tad, kad viņš atradās cietumā, vaj ari kādā citā neapskaužamā stāvoklī. Viņa mati bija īsi nogriezti un melni kā ogle un deva viņa sejai tumšu izskatu, kadēļ to nu ļaudis bija iesaukuši par „Melno Juri."

Ja gan, – šis Melnais Juris bija patiesi bīstams vīrs un katris cilveks, kas vien viņu pazina, grieza tam ceļu un novirzās no ta.

Un nu viņš bija atkal saņemts cieti, jo nevis Raimunds, bet viņš bija izzadzis minētam krodziniekam naudu; jo zinamie ķēreji

Tapēc viņš apņēmās tai rakstit mazu vēstuli un caur to paģēret paskaidrojumu, ko viņš ari darija, jo pēc maz dienam Adelina saņēma no ta vēstuli sekoša satura:

Dārgā jaunkundze!

Jūs jau gan zinasat, kas man Jūsu audžu tēva mājā nodarits; tomēr es negribu vēl nemaz ticet, ka ari Jūs pie ši neģēligā nedarba esat ņēmušas dalibu, tapēc es Jūs lūdzu man caur vēstuli paziņot, kā stāv ar Jūsu personu šinī lietā, lai es zinatu, kā man jaisturas nākotnē pret Jums un Jūsu audžu tēvu.

Rigā, 18 ... .

Jūsu

Karpis. Paša namā.

Bet tanī pašā dienā Karpis dabūja ari no Adelinas mazu vēstuliti, kurā atradās tikai pāris rindiņu šāda satura:

Godats kungs!

Šodien saņēmu Jūsu vēstuli, bet es nesaprotu neviena paša vārdiņa, tapēc nevaru Jums dot nekādu paskaidrojumu.

Adelina

Kad Karpis augšejās rindiņas bija izlasijis, tad viņš priecigu balsi iesaucās:

„Viņa nesaprot, viņa nesaprot! – Viņa ir nevainīga. Labi, mana skaista meitiņa, ka tu neko nezini no manam mokām, no mana kauna un no manam nepatikšanam.

Labi, labi, – tagad es tevi nu atkal mīlu, – mīlu no visas sirds un dvēseles un tev būs būt manai, kaut ari visi velni stātos man ceļā, kaut man ari būtu jānokauj mans pretinieks, kaut ari man būtu jašauj, jādur, jadedzina, jānodod viltiga lieciba, jakrāpj, jāmelo, jazog, jālaupa un javiļ, ar vienu vārdu sakot, kaut man ari būtu japastrādā lielakie, bezdievigakie asinsdarbi, – tomēr manai tev vajaga būt!"

Tikai viens bagats Rigas lieltirgonis ar savu kundzi neatstāja savas mājas, lai gan tas viņiem bija iespējams vārda pilnā ziņā; bet tie sēdeja savās grezni mebletās telpās nopietnām, drūmam sejam.

Un šis kungs bija bagātais Balzams un viņa laulāta draudzene Aurora.

Viņi sēdeja savā salonā, klusu ciezdami viens otram pretī.

Beidzot kundze uzņēma:

„Pauli, ko tu gan domā, vaj nedosimies ari mēs uz jūrmalu. Še pilsētā ir vaj jānosmok. Gaiss ir karsts un netīrs, un visi mūsu kaimiņi jau ir projām, – un, ko tu doma?"

„Man nenāk ne prātā atstāt šīs telpas," Balzams īgni atbildeja.

„Un vaj gan es drīkstu savu draugu un pazīstamu acim rādities?

Vaj uz maniem kamiešiem neguļ kauns un apsmieklis, kamēr mūsu apdullušais dēls pazudis iz Rigas? – Un kas var zinat, kādas muļķibas tas vēl nebūs padarijis? – Kas var zinat, vaj viņš jau nav licies sevi salaulaties ar pustrako skuķi, Adelinu? – Nē, nē, sieva, ja tu gribi, tu vari braukt uz jūrmalu, bet man nenāk ne prātā atklāti ļaudim rādities, aiz augšā minetiem iemesliem."

„Ak Dievs," viņa sieva drūmu balsi atbildeja; „tu skaties uz šīm mazvērtigām lietam caur melnu brilli. - Pasaki man taču, kādu sevišku noziegumu tad Raimunds padarijis?

Vaj tad tas kāds grēks, jeb ari kauns, kad tas iemīlejies kādā skaistulē, kura, lai gan nabaga, tomēr ļoti labi izglītota un godiga, bez tam ari laipna, mīliga un pazemiga. – Un vaj es ari nebija nabaga, kad tu mani apņēmi par sievu? – Un redzi vaj Dievs nav mums palīdzeju tikt pie bagatibas?"

„Stāvi klusu!" Balzams bārgu balsi sauca. „Tie bija citi laiki, kad es tevi appreceju, un tagad atkal citi. Toreiz vīrieši skatijās tikai uz skaistumu, bet tagad visi raugās uz naudas makiem, un to pašu vajaga darit ari Raimundam. – Es tā gribu, un tam vajaga tā būt!"

„Bet Pauli....... "

„Ne vārda vairak, ja negribi, lai es atstāja tūliņ šīs telpas un ieslēdzos savā darbistabā!" Balzams stingru balsi apsauca

Savada cīņa pamodās viņas krūtīs.

„Kā būtu, kad es atsakos labprātigi no savām ceribam, savas mīlestibas uz Raimundu," un ko viņa domāja, to viņa izsacija ari vārdos:

„Raimund," viņa iesāka, „es redzu, ka mūsu mīlestibai stāv ceļā lieli šķērsļi un kavekļi; es redzu, ka viņa līdz šim radijusi pār mūsu galvam tikai bēdu mākoņus un uzbudinajusi tavu vecaku sirdis līdz beidzamam, redzu ari un noģiedu, ka viņa radīs mums vēl daudz ciešanas un raizes, tapēc saki man, vaj nebūtu labāki un prātigaki, ja mēs šķiramies uz visiem laikiem? Raimund, man šķiet, ka visi ļaudis grib mūsu šķiršanos; man šķiet, ka mēs nesaiesim nekad kopā un ka garidznieka roka nekad neiesvētīs mūsu siržu deribu, uz kuru glūn tik daudz nelabvēligas sirdis. Raimund, kā būtu, ja mēs sakam viens otram mūžigas ardievas?!"

„Adelina," jaunais vīrs brēca, – „teic man, vaj tu neesi zaudejusi prātu?! – Vaj tu gribi patiesi darit manai dzīvibai galu ?! Adelina, vēl stāv mums pasaule vaļā, vēl mēs neesam nebūt pazuduši!"

„Ja gan," – Adelina atteica; „bet kur paliek tavu vecaku lāsti?"

„Es viņus nebīstos," Raimunds sauca; „jo mana mīlestiba uz tevi ir taisna un šķīsta; viņa ir gaiša un tīra, kā skaista, starodama jūras pērle, par kuru nodot savu dzīvibu es esmu gatavs katrā acumirklī!"

Un kad viņš šos vārdus runāja, tad viņa vaigi kvēloja kā ogles un viņa acīs dzirksteja karstas, patiesas mīlestibas stari.

Adelina sajuka.

Viņa nožēloja augšejos vārdus izrunajusi.

„Raimund, mans vienigais, mans dārgais!" viņa iebrēcās un iekrita jaunā vīra atplēstās rokās.

„Adelina, mana saldā, skaista Adelina," Raimunds kustinātu balsi sauca; „es tevi lūdzu, nerunā nekad vairs no šķiršanās, no mūsu mīlestibas putinašanas! Lūdzu, apsolies par jaunu, ka tu paliksi arvienu man uzticiga, kamēr tu vien elposi! – Redzi, es tūliņ ceļošu uz Pēterburgu un mēģinašu tur nodibināt savu veikalu; un tas viss var notikt ļoti īsā laikā, un tu redzesi, ka mēs

pazust. Viņa daudz reizes domaja, ka Raimunds esot vaj nu miris, jeb ari šīs pavisam aizmirsis un atstājis.

Būtu viņa zinajusi, kadēļ viņš cieš klusu un nedod no sevim nekādas ziņas, tad gan ta būtu no viņa domajusi citadi.

Ak, un jaunajam vīram klājās patiesi slikti; jo kā jau augšā minēts, tas bija postam un pazušanai tuvu.

Kādā dienā, vēl neko neēdis, lai gan pulkstens rādija jau trešo stundu pēc pusdienas, viņš gāja nogurušiem, nedrošiem soļiem pa kādu Pēterburgas ielu, kamēr nebija aizkļuvis līdz kādam atklātam dārzam, kurā tas nu iegāja iekšā un kur viņš nolaidās uz kādu solu, klusu balsi murminadams.

„Nu, tagad varu še mirt, zinadams, ka manas dzīves laime zudusi, ka manu ceribu zvaizne nokritusi."

Beidzot viņu pārņēma savads gurdenums, kamēr pār viņa lūpam gāja:

„Ha, nupat, – nupat sāk nāve mani skūpstit - jo gurdenums esot viņas nenoliedzamais skūpsts. Ja gan, – ja gan, tā ir, tā ir!

Un nu noliecās viņa galva uz krūtim, kamēr viņa acis raudzijās stīvi uz zemi.

Šinī kritiskajā acnmirklī viņš sajuta, ka kāda maiga roka aizskar viņa plecu un kad viņš pacēla savas gurdenās acis uz augšu, tad viņa priekšā stāveja kāda skaista, vēl gluži jauna sieviete, kura maigu balsi jautaja.

„Lūdzu, kas jums kaiš, ka jūs izskataties tik noguruši un nelaimigi?"

Šis gan nav mans, bet manas kundzes un pavēlnieces jautajiens, kura ir gatava jums palīdzet vaj nu ar naudu, jeb ari kā citadi. Lūdzu nepaslēpjat man itin neko, jo mana pavēlniece ir bagata un viņa var un grib jums darit labu."

Raimunds bija tā sajucis, ka tikko paspēja atteikt:

„Bads, posts!"

„Tā, no kurienes jūs esat?"

„Iz Rigas."

„Jo labāki," zinamā jaunkundze piemetinaja.

„Kadēļ gan labāki?"

„Jums stāv ceļš uz lielu laimi vaļā.

bet kā un caur kādiem līdzekļiem, par to viņš vēl nebija īsti skaidribā.

„Ah," viņš kādā dienā murminaja, „tagad man uziet gaisma! Uzmeklešu atkal savu veco paziņu, savu padevigo kalpu „Melno Juri", gan šis velna zēns man atkal palīdzēs tikt pie mērķa. Ja gan, – ja gan, tas ir lokans kā čūska un izmanigs ka lapsa. Ai, un cik daudz reizes viņš jau nav piešmaucis visgudrakos tiesu un policiju ierēdņus. Ja, ja, – tikai caur šo putnu es atriebšos tiem, kuri ielika mani mucā un tad lika mani izsaukt par Rigas velnu. Labi, labi, – tagad gribu ari būt par tādu. Labi, ka caur manu gudribu un apķeribu toreiz palika mans vārds nezinams, lai gan policija uzcītigi nopūlejas izzinat un izpētit īsto velnu.—

— — — — — — — — — — — — — — —

Bija tumša nakts.

Vējš pūta stipri vien un Daugavā bija ūdens sacēlies, kurš sitās pret citreizejo koka tiltu tik stipri, ka tas krakšķeja un līgojās vien, tapēc viņš bija no publikas gandrīz tukšs, tikai rets kāds cilveks nopūlejas tikt tam pāri, – ari kāds drukns kungs, kas nebija nekas cits, kā Karpis, kurš, tiltam ticis pāri, iesēdās kādā ormani un pavēleja tam braukt uz Torņakalna pusi.

Ormanis izbrauca Torņakalnam cauri un jautaja:

„Kungs, uz kurieni nu? Es gan negribetu tādā tumšā nakti braukt tāļaki, tapēc, lūdzu, vaj neatlaidisat mani?"

„Ko tu murkši no atlaišanas," Karpis bārgu balsi iebrēcās. „Mums vēl jārauc labs gabals! – Uz priekšu!"

Ormanis, zobus sakodis, brauca un brauca, kamēr Karpis nebija viņam pavēlejis pieturet, bet nevis pie kāda nama durvim, bet uz lielceļa.

„Nu vari braukt atpakaļ uz Rigu, man vairs tevis nevajaga. Še, ņemi naudu."

Ormanis gan brīnijās pa šādu savadu izturešanos, bet naudu saņēmis domāja:

„Kas man daļas gar šādiem ērmotiem kungiem, apgrieza sava kumeļa galvu uz pilsētas pusi un laida ātri vien mājup."

Kad ormanis jau bija kādu gabalu projām no tās vietas, kur tam bija pavēlets pieturet, tad Karpis nogriezās no lielceļa un gāja pa kādu šauru teku uz priekšu, kamēr nebija nokļuvis pie

vasarai, tad ari viņas sirds iedrebejās, tad ari viņas dvēsele sajuta, ka pasaulē esot viss nepastāvigs un iznīcigs un ka zemes dzīviba cīnās ar nāvi, gaisma pret tumsibu un pastāviba pret zūztibu un nīcibu.

Bet kas tur ložņā pa dārzu apkārt?

Kas lien tur par tumšām ēnam caur puskailajiem ceriem?

Ai, un četras ugunigas acis raugās uz nelaimigo, vientuligo meitiņu.

Ko gan ta padarijusi, ka divi vīri uz viņas glūn?

Neko, neko, – tikai skaudiba un greizsirdiba tīko to iegrūst nelaimē un postā.

Ak, un viņa pamanija par vēlu viņas ienaidnieka Karpa netiklos kalpus, uzpirktos laupitajus.

Par vēlu viņa mēģinaja saukt pēc palīdzibas, jo nejauks vīšķis tika iegrūsts no netīrām rokam viņas mute, kamēr divas dzelžu rokas apkampa viņas daiļo augumu, kamēr kāda dobja balss ierūca viņai ausīs:

„Nemēģiniet tureties mums pretī, jo citadi jums jāmirst!"

Un to viņa jau nevareja darit, jo ta bija aiz lielām bailēm paģībusi.

Un kad viņa atžirga, tad ta neatradās vairs Rigā, bet vairak verstis projām no savu audžu vecaku paspārnes, slēgtos ratos, kuri naigi vien ritēja pa šoseju uz Jelgavas pusi. Ari vīšķis tai bija izņemts no mutes laukā un viņa vareja atkal runat.

„Kur es esmu," Adelina vāju balsi jautaja.

„Labās rokās, jaunkundze," viens no viņas pavadoņiem atbildeja.

„Ko jūs gribat no manis un kur jūs vedat mani?

„Uz brūtes kambari, uz jaunu dzīvi, jaunu laimi."

„Ko jūs še muldat," Adelina stiprāku balsi iebrēcās; ļaujat man iet atpakaļ pie saviem vecakiem!"

„Nekliedzat tik stipri, citadi mēs ieliksim jums atkal vīkšķi mutē," viens no viņas pavadoņiem, jeb labāki sakot laupitajiem, bārgu balsi draudēja.

Adelina noģida, ka nekāda pretošanās te nelīdzot, tapēc viņa cieta klusu un domāja:

„Kas to saka, ka es nebūtu viņam laba?" Adelina lēnu balsi atteica.

Ah, meitiņ," kad tu šitā runā, tad jau ir varen labi!" vecene priecigu balsi piemetinaja. „Pagaidi vien, mana puķite, cik mēs te abas laimigi dzīvosim!"

„Mēs jau tagad esam laimigas," Adelina šķelmigu balsi paskaidroja.

„Nē, nē, – manu baloditi, nu tikai vēl iesāksies tava laime. Pacieties tikai vēl kādas stundas. Rītā tu tiksi izlaista iz ši mazā cietumiņa laukā," vecene ķerksteja.

„Kapēc gan šodien nē?" Adeline jautaja.

„Nav vēl laiks, nav vēl laiks, manu bērniņ! Pacieties vēl kādas stundas, gan tad viss izskaidrosies."

„Māmuliņa," Adelina ar vientiesigu balsi sacija: „lūdzu, vaj es nevaretu dabūt ko neko uzkost? Lūdzu, atnesat man taču ko sāļaku. Bet neaismirstat man atnest ari adatu, diegu un šķēres, jo man jasakārto savas saputejušās drēbes. Vakariņas nav vajadzigas, bet to vietā atnesat man tūliņ vienu buteli laba vīna."

„Aha, meitiņ, saprotu, saprotu; tā pareizi, – tā pareizi – vecene atbildeja. „Dabusi visu, ko vien tu vēlies! – Un kapēc gan nē? — Ai un tu redzesi, ka mēs dzīvosim nākotnē kā pa taukiem!"

To sacijusi vecene, kā ari ta jaunāka sieviete atstāja mazo iztabiņu, lai izpilditu uz vietas Adelinas paģērejumu.

Tomēr tanī īsajā brīdī, kamēr tās nebija atnākušas atpakaļ, Adelina iesāka rīkoties.

Viņa jau agrāki bija pamanajusi, ka kambariša sienas ir plānas un vietu vietam ari šķirbainas, un ka tikai tapetes paslēpa šķirbas.

„Ai," viņa murmināja, kaut es tikai vienu vienigu dēli varētu atspiest atpakaļ, gan tad es piekļūtu jumtam klāt, caur kuru es tad nokļūtu zemē.

„Ha, te kustas, te trūkst apakšā naglas! Ai, ai, – dēlis kustas, apakšgals" iet uz āru! – Bet vēl nē! – Kuš, tagad nost no sienas! – Viņas jau nāk! – Stāvi klusu, mana ceredamā sirds! Nepuksti, nepuksti jel tik dikti! - Stāvi klusu un neesi mana nodeveja!"

Un rē, drīz pēc tam ieradās pie viņa svešās kundzes sulainis, ģērbies smalkās drēbēs un ļoti veiklu kustešanos, kurš nu, pret Raimundu zemu palocijies, uzaicinaja to viņam iet līdzi, ko Raimunds ari tūliņ darija.

Viņi gāja un gāja, kamēr nebija aizsnieguši kādu lielu, greznu namu, kurā viņi abi pazuda.

Raimunds tika ievests ļoti glītā un greznā viesu iztabā, kur minētais sulainis paskaidroja, ka šim nu te japagaidot, kamēr šis nebūšot atkal atpakaļ, aizvest šo pie savas pavēlnieces.

Raimunds gaidija ar pacietibu uz tām lietam, kuram nu bija nākt.

Beidzot durvis atvērās un sulainis ieveda viņu citās telpās.

Bet ko viņš gan te nu redzeja?

Ai, neko citu, ka patukšu istabu, kuras sienas bija pārvilktas ar gluži melnu vadmalu un kuras vidū stāveja galds, uzklāts ar melnu segu; bet uz galda stāveja miroņa galvas kauss, pistole, zobens un melns, neliels krusts, kurš stāveja starp divām melnām degošām svecēm. Raimundam izgāja karsts un auksts caur kauliem, kad viņš redzeja šos priekšmetus.

Viņš gribēja doties atpakaļ, bet durvis bija aizslēgtas un sulainis pazudis!

„Ko tas gan nozīmē?" viņš murmināja. „Vaj mani grib še nokaut? Tomēr, lai nāk kas nākdams, turešu dūšu, turešu drošu prātu."

Bet šinī acumirklī atdarijās kādas durvis un kāda gluži melna būte, tas ir: kāda sieviete, kura no galvas līdz kājam bija gluži melnās drānās ģērbusies, un kuras seju aizklāja biezs, melns šķidrauts, ienāca nedzirdošiem soļiem melnajā istabā iekšā un pret Raimundu galvu drusciņ palocijusi, maigu, paklusu balsi teica:

„Es esmu ta kundze, kura jūs izglāba no posta un pazušanas; bet par to nu jums jānes viens upuris, upuris uz ilgiem laikiem, proti: jums jazvēr šinī melnajā istabā, pie ši krusta un šīs miroņa galvas, ka jūs, kamēr vien dzīvosat, nekad un nekur mani nesveicinasat. Lūdzu, zvērat!"

„Ši lieta ir ļoti dīvaina, tomēr postu šis zvērests man nevar nest," tapēc viņš paklusu balsi sacija:

„Kundze, es zvēru!"

„Ir labi; bet vaj jūs ari zinat, ko ši melnā istaba, pistole un zobens nozīmē?"

„Nē, cienitā kundze," Raimunds trīcošu balsi atbildeja.

„Redzat, tas viss nozīmē nāvi," melnā kundze paskaidroja. „Ja jūs neturesat savu zvērastu, tad jums jāmirst. Tomēr ceresim, ka tas nekad nenotiks. Bet nu iesim!"

To sacijusi viņa satvēra Raimunda roku un pagājās ar to kādus soļus uz priekšu, – un, – kamēr jaunais vīrs atjēdzās, viņš atradās kādā ļoti greznā, gaišā, mirdzošā salonā un viņam blakus nestāveja vairs vis melna, bet gaišās, dārgās drēbēs ģērbusies, ļoti skaista, mīliga un laipna jaunkundze, kura viņu mīlestibas pilnām acim uzskatidama, saldu balsi sacija:

„Redzat nu, mans draugs, tur jūs redzejāt nāvi, bet še dzīvibu. Es esmu jūsu labdare, bet nevis aiz lepnibas vaj godkāribas, bet aiz tīras mīlestibas. Jau sen es jūs redzeju tādu panīkušu zinamā dārzā un mana sirds iežēlojās par jums, bet tad ari iededzās, kad es redzeju jūsu acis, jūsu seju. – Nākat, iesim un nosēdisimies tur uz dīvānu un paliksim kādas stundas kopā."

Raimunds paklausija uz vietas.

Bet kad viņš paskatijās savas jaunas labdares acīs, kurās mirdzeja un staroja nenoliedzama mīlestiba, kad viņš redzeja viņas sārtos, košos vaidziņus, redzeja viņas rožainās, saldas lūpiņas un viņas skaisto kaklu, kā ari viņas vienmuļigo stāvu, tad, – tad viņa sirds pildijās ar debešķigām jūtam, tad viņa krūtis pildijās ar karstu mīlestibu un paradizisku laimi.

Un kad skaistā būte aplika savu daiļo, maigo rociņu viņam ap kaklu, tad viņa prāti dziedaja saldas, debešķigas dziesmas.

Bet ari tuvejās telpās atskanēja lēna, salda muzika un kāda ļoti mīliga balss dziedaja:

Cik laimigs tas,

Kas mīlet var,

Tam netrūkst vairs nekas!

Tam debesis

Drīz atveras

Tas eņģelis palicis!

Bēgt no Pēterburgas projām, – to viņš negribēja, murminādams: „Nē, to es nedarišu vis; tas jau būtu bābiski. Labāki iešu atkal šinī vakarā pie viņas turpu un mēģinašu to pielūgt. Vaj tad nu viņa būs pats nelabais, pats velns, ka ta liks mani nošaut, vaj ari pavēlēs saviem sulaiņiem man nocirst galvu?

Nē, – nē, to viņa jau nedarīs."

Un kad nosacitais laiks bija klāt, tad viņš devās atkal uz zinamo namu, pie tās būtes, kas tam bija darijusi tik daudz laba un parādijusi tik daudz mīlestibas.

Bet, ak, – tiklīdz viņš bija iegājis pa nama durvim iekšā, divi sulaiņi to ieņēma savā vidū un pavadija to līdz melnajai istabai, kura izskatijās tāda pate, kā toreiz un kurā bija redzams tas pats galds ar baigajiem, nāvigajiem ieročiem.

Un Raimunds nobāleja, kad ari melnā kundze tanī parādijās, kura tūliņ skarbu, dusmigu balsi teica:

„Jūs esat pārkāpuši savu zvērastu, tapēc jums jāmirst bez žēlastibas! - Tomēr es negribu būt pret jums tik briesmiga un cietsirdiga, tapēc, ka es jūs mīleju; es jums atļauju izvēleties, kādā nāvē jūs vēlaties mirt, protat: vaj caur lodi, vaj zobenu, vaj ari tapt izmests pa logu laukā. – Lūdzu apdomajaties, – es dodu jums piecas minutes laika.

Kad tās būs aiztecejušas, tad ienāks pie jums mani sulaiņi un izpildis pie jums to, ko jūs vēlaties.

Un nu ar Dievu! – Jūs redzat mani beidzamo reizi!"

Raimunds gribēja kautko sacit, bet melnā kundze jau bija pazudusi viņa acim.

Viņš nemēģinaja ari bēgt, tapēc ka tas zinaja, ka visas durvis ir aizslēgtas.

„Esmu diezgan izdzīvojies", viņš murmināja, „tapēc varu ari mirt!

Lai viņi nāk vien un met mani pa logu laukā! – Un ši ir mana beidzamā vēlešanās!

Un kad kundzes sulaiņi ienāca melnajā istabā, tad viņš drošu balsi sacija:

„Esmu gatavs mirt! – Ņemat mani un metat pa logu ārā!"

„Labi!" sulaiņi iesaucās.

man izbēgt un tagad esmu atkal pie tevis, savas dārgās māmiņas."

Amura kundze sasita rokas kopā, kad viņa dzirdeja šo dīvaino vēsti un baigu balsi iesaucas:

Ak tu, žēligais Dievs! Briesmons, briesmons, nekas vairak kā briesmons! Nu, gan viņu aizķers Dieva asā rīkste! Vaj dzirdi, meitiņ, cits ari nebūs nodedzinajis mūsu mājas, mūsu noliktavu, ja ne viņš?!

„Bet kur ir tēvs?" Adelina jautaja.

„Cietumā," atbilde skanēja.

„Cietumā!" jaunava baigu balsi iebrēcās; „kadēļ?!"

„Ak, meitiņa, tiek sacits, ka viņš pats esot aizdedzinajis māju."

„Tas nav tiesa! – tas nav tiesa!" Adelina brēca. „Viņam vajaga būt atkal brīvam! – Māmiņa, es gādašu par to, ka tas tiek izlaists iz cietuma!"

To sacijusi, viņa uzlēca kājās un sāka apskatities pēc drēbem, pie tam arvienu saukdama:

„Tēvam vajaga būt brīvam, brīvam!

„Ko tu gribi darit?" māte vaicaja.

„Iešu un atsvabinašu tēvu un pastāstišu tiesnešiem visu, itin visu, ko es zinu par Karpi, šo velnu cilveka ādā.

Māmiņa, ļauji man tikai iet!"

„Nē, meitiņa," māte maigu balsi sauca, „tagad nē, tagad nē! Tu jau izskaties tāda vāja, tāda nogurusi. – Nāc, dzersim kafeju un turēsim drošu prātu, jo vecais Dievs vēl dzīvo! – Redzi, viņš jau neļāva ari šim ērberģitim aiziet bojā un atstāja mums šo pajumtiņu. Tāpat viņš izpestis ari tēvu iz tumšā cietuma. Tapēc apmierinajies. Dažu reizi vakarā raudam un vaimanajam, bet rītā gavilejam aiz laimes un prieka."

Adelina apdomajās.

Viņa noģida, ka māte runājot patiesibu. – Viņa jau bija daudz bēdas piedzīvojusi savā īsajā mūžā, un katru reizi Dievs bija to izrāvis iz tām, kā putniņu iz slazda valgiem.

Viņai palika daudz mīkstaki ap sirdi, kad viņa dzirdeja mātes vienkāršos, bet ticibas pilnos vārdus.

Uzposusies viņa nosēdās mātei pretī un iesāka dzert kafeju.

„Ko tu saki, ceremonijas?" - Karpis savadu balsi jautaja. - Nav vajadzigi nekādi Dieva vārdi! Vecene bija diezgan bezdieviga un Dievs varetu palikt vēl dusmigaks uz to."

„Kas par Dieva vārdiem," Juris atrūca. „Lūdzu, pasakat labaki, vaj jums nav lini, vaj ari kaņepāji mājās, ja nē, tad tie jaapgādā, jo man tie nepieciešami vajadzigi - pie līķa apģērbšanas."

„Juri, tu palieci ar katru acumirkli brīnišķigaks. – Tomēr, lai būtu kā būdams, tur ir atslēga, ņem to un ej uz pieliekamo kambari; domāju gan, ka tur stāv kaņepāji, ņem cik tev vajadzigs un gādā, kā jau teicu, līķi iz mājas lauka."

Juris uzcēlas.

Viņš paņēma zinamo atslēgu un izgāja iz viesu istabas laukā.

Pēc maz minūtēm tas atnāca atkal atpakaļ, labu bunti kaņepājus turēdams padusē.

„Lūdzu nu vēl baltu, tīru palagu un tad kādu maisu," viņš savilktu pieri teica.

Ari šos priekšmetus viņš dabūja.

„Un nu parādat man, kur atrodas līķis?"

„Augšā uz bēniņiem, mazajā iztabiņā," Karpis gandrīz dusmigu balsi atbildeja.

„Nu tad nākat man līdzi un parādat to."

„To es nu gan nedarišu," Karpis atbildeja.

„Kapēc nē?"

„Man bailes no vecenes."

„Oho, kungs," Juris mēdošu balsi atteica. „Kā tad jums nebija bailes to nožņaugt?"

„Žņaugt ir cita lieta, bet nožņaugtu līķi redzet ir atkal pavisam cita lieta. – Še tev atslēga un kāpi viens pats uz bēniņiem."

„Nē, jums japarāda man līķis; jeb es nekustešos ne no vietas!" Juris noteiktu balsi paskaidroja.

„Ak, kā tu mani moci, Juri," Karpis nepatīkamu balsi teica. „Tomēr nāc un iesim."

Un viņi gāja.

Un kad Adelina apliecinaja, ka viņas audžu tēvs neesot nekad savu namu apdrošinajis un apliecinaja ari ka tas esot tas godīgākais cilveks pasaulē, un kad viņa savā aizgrābtibā piemineja ari Karpa vārdu un atklāja tam savas aizdomas par šo kungu un kad viņa beidzot nokrita uz ceļiem pie tiesneša kājam, tad, - tad stingrā vīra acīs iezagās spožas asaru pērles un viņš Adelinu paceldams augšā, maigu, laipnu balsi sacija:

„Tādu meitu, kāda jūs esat, nevar slikts tēvs uzaudzinat. Ja tas apstāklis izrādisies par patiesu, ka viņa ēkas nav bijušas apdrošinatas, tad tas būs rītā ap šo laiku atkal brīvs. Tagad varat iet; bet pret Karpa kungu jūs varat iesniegt sevišķu sūdzibu, un paļaujaties uz tam, ka es ari to ievērošu. – Ar Dievu!"

Adelīna un advokats atstāja vieglām sirdim krietnā un labā kriminal-tiesneša Vara telpas, aiziedami katris uz saviem mitekļiem.

Bet kad otrā dienā, ap šo pašu laiku, Adelina un viņas māte sēdeja mazajā istabiņā, runādamas par pagājušām lietam, tad piepeši atvērās istabiņas durvis un Amurs ienāca iekšā, kurš, savu labo uzticigo sievu un Adelinu ieraudzijis, iesāka aiz prieka raudat, lai gan viņš bija diezgan cieta un stingra rakstura vīrs.

„Mans vīrs?" Amurene priecigu balsi iesaucās un iekrita sava vīra atplēstās rokās.

Ari Adelina apkampa viņu vairak reizes no vietas un nobučoja tam pieri, vaigus, muti un rokas.

Kad atkalredzešanas prieks bija daudz maz pārgājis, tad Amurs kustinātu balsi sacija:

„Un nu, mani mīļie, tagad projām no Rigas!"

„Kapēc, vīriņ?" Amurene ar trīcošu balsi jautajā.

„Es vairs negribu ne vienas dienas še palikt, še šinī pilsētā, kur mans vārds tik nejauki ticis aptraipits!"

„Bet nu jau ir atkal viss labi; tu esi atkal brīvs; tu esi nevainigs," sieva teica.

„Tavās acīs gan tas viss tā izliekas, bet nevis ļaužu acīs. Daudzi, kuri mani pazīst, rādīs aiz muguras slepeni uz mani ar pirkstiem, sacidami:

tas bija noticis, tad tikai viņš bija pārliecinajies, kādas briesmones var būt ari skaistas debešķigai būtei līdzigas sievietes.

Un kad viņam stāveja Pēterburga aiz muguras, tad raibie piedzīvojumi lielajā, brīnišķigajā pilsētā, izlikās tam kā grūts, tumšs sapnis; bet lielā naudas zuma, kuru tas caur viņiem bija iemantojis, lika tam zinat, ka viss, kas vien bija noticis, ir tīra, dzīva tiešamiba, tīra dzīva patiesiba.

Ak, un kā nu viņa sirds kārojās pēc Adelīnas, pēc šīs uzticigās jaunās, ziedošās, smaržigās rozites.

Tomēr viņa sirds iedrebejās, kad viņš iedomajās par Pēterburgas atgadijumiem, iedomajās par mīlinašanos ar skaisto, mīklaino jaunkundzi.

Bet kas to gan zinaja.

Tas viss bija un palika lielās pasaules pilsētas mūžigais noslēpums.

Ak, un kad viņš ieraudzija atkal sirmās Rigas torņus, tad viņa sirds iedrebejās, gan aiz prieka, gan ari aiz kauna, kuru tas sajuta savā sirdī pret uzticigo meitiņu, savu Adelinu.

Beidzot suta kumeļš apstājās Rigas-Dvinskas stacijā un iz vagoniem izplūda daudz publikas, kurā atradās ari Raimunds.

Tomēr viņš negāja vis tūliņ uz Adelinas mājokli, bet iegriezās kādā viesnicā sevi uzposties, ari atspirdzinaties un tad doties pie mīļotās meitiņas, kuru vinš nebija tik ilgi redzejis un kura nu atkal tam bija tikpat mīļa un dārga, kā senāki, ja, – pat vēl vairak.

Un kad viss bija noticis, tad viņš gāja stipri pukstošu sirdi uz Amura namu, Pēterburgas priekšpilsētā.

Bet ai, – kā viņš sarāvās, kad viņš zinamā nama vietā ieraudzija tikai pelnu čupu nn drupas.

Ja gan, īsā, īsā luika sprīdī bija te viss, viss pārvērties, tomēr nevis uz labu, bet vienigi uz ļaunu.

Un šis apstāklis dūrās viņam kā griezigs zobens sirdī, kā divkārtigi ass nazis.

Viņš gan piegāja pie atlikušā mazā ērberģiša, bet viņa logsegi bija aiztaisiti un durvis aizslēgtas.

Un lai gan viņš vienu un otru garamgājeju jautaja, kur gan esot Amurs ar sievu un meitu palicis, tomēr neviens nezinaja viņam skaidras ziņas par šīs familijas likteni dot.

„Es jūs nesaprotu, Duža knngs," Raimunds savilktu pieri sacija.

„Gan jūs sapratisat, kad es jums lietu paskaidrošu."

„Lūdzu paskaidrojat."

Balzama kungs, es gribu jums dot veselus divi tūkstoš rubļus, ja jūs man palīdzat tikt pie līgaviņas, kuru es varu mīlet un jau tagad mīleju."

„Tā," Raimunds iesaucās, „jūs mīlat jau kādu?"

„Patiesi."

„Un kā to jaunavu sauc?"

„Alise," Duzis paklusu balsi atbildeja

Raimunds sarāvās.

Viņš iesākumā domāja, ka Duzis šo izzobojot; bet kad viņš ieskatijās viņa uzticigās acīs, tad viņš noģida, ka tā neesot vis un viņš līdzcietigu balsi vaicaja:

„Pasakat man taču, kur jūsu Alise tagadnē atrodas?"

„Žagaru krogā," atbilde skaneja.

Raimundam nu nokrita kā zvīņi no acim. Viņš jau nu zinaja, ka ta ir ta pate Alise, kura viņu tik karsti mīlē; viņš noģida, ka Duža pūliņi, iegūt viņas sirdi, esot bijuši veltigi un nu viņš bija pārliecinajies, ka ši būte viņu patiesi mīlējot tomēr viņš savaldijās un vēsu, veikalisku balsi sacija:

„Lūdzu, Duža kungs, šis veikals man negrib lāgi patikt; vaj jūs nevaretu iztikt vieni paši?"

„Nē, Balzama kungs."

„Kapēc nē?"

„Tapēc, ka viņa man atbildeja, kad es to uzrunaju, ka viņa mīlot kādu citu?"

„Kādu citu?"

„Ja, kādu jaunekli, kura dēļ ta esot jau iešāvusi sev krūtīs lodi, un nožēloja ļoti, ka viņa nessot jau toreiz izlaidusi garu."

Raimundam izgāja karsts un auksts caur kauliem.

„Nelaimigā jaunava," viņš domāja, „ai, kaut es varetu darit tevi laimigu, tad varbūt ari es būtu laimīgs; bet nu jau ir viss, viss par vēlu. Man japaliek pie savas Adelinas un japētī vēl arvienu, kur gan viņa palikusi. Un es meklešu viņas pēdas, kaut

un ka šim neesot bijušas ne jausmas, ka tajā atrodoties kāds mironis.

Gan visi bija tajās domās, ka nabaga laucinieks esot nevainigs, bet šimbrīžam viņu nevareja neviens krietni aizstāvet. Lietai bija jādod likumigs virziens.

Bet kamēr laucinieks raudaja un vaimanaja pa cietumu, tikmēr Karpis, Melnais Juris un Krampis sēdeja pie vīna pudelēm un pudeli pēc pudeles stempa, ko tikai nagi nes, arvienu iesaukdamies:

„Draugi, dzersim, dzersim uz vecenes veselibu, – nē, – nē, bē – bērem," pie kam viņi neaizmirsa ari pārrunat par jauniem nedarbiem, kā dedzinašanam, spīķeru uzlaušanu, to no Karpa apdrošinatu cilveku aizsūtišanu uz viņpasauli, kā ari par viltigu liecinieku uzpirkšanu un beidzot ari pat par Adelinas sagūstišanu.

Viņi bija visi pie labas dūšas.

Ari Karpis bija daudz jautraks, nekā tad, kad viņa upuris, vecā Maša, vēl atradās zem viņa pajumta, un kad viņam bija jaizbīstas no katras iegrabešanās un iebrīkšķešanās.

Viņa melnā sirds iesāka atkal kāroties pēc skaistas Adelinas, un pa viņa galvu jaucās dažadas nelabas domas.

„Caur un ar kādiem līdzekļiem gan es varetu tās atkal dabūt savā varā," viņš domāja un murmināja un tad diktu balsi iesaucās:

„Zēni, kas no jums var man atvest Adelinu, tas dabūs 500 rubļus! – He, jūs jau zinat, ka es turu vārdu; dzirdat – 500 rubļus!"

Šie vārdi kutinaja ļoti Melnā Jura un Krampa ausis tapēc Melnais Juris priecigu balsi iesaucas:

„Kungs, jūsu 500 rubuļi jau man tiklabi kā ķešā! Astoņu dienu laikā Adelina būs še!"

„Nekā, tie 500 rubuļi piederēs man?" Krampis skaņu balsi iebrēcās; „jo es atvedišu skaisto skuķi Adelinu četru dienu laikā!"

„Labi, Krampi," Karpis sacija, „protams, protams, tad viņi piederēs tev! – Kurš pirmais man to atvedis, tam piederēs mani 500 rubļi!"

Beidzot viņš nosprieda pārlaist tepat nakti, pabarot un atpūtinat zirgus, kuri bija sabraukti vienās putās, kā jau tas daudzreiz pie precibās braukšanas notiekas.

Un kamēr viņa kučeris rīkojās pa stadoli, tikmēr viņš pastellēja vakariņas un pudeli vīna, no kura tas ari piedāvaja vecajam, uztrauktajam kroga papum, kas, kā protams, neatsacijās nebūt no ta, jo vairak tadēļ nē, ka Duzis te daudz reizes pietureja nn patēreja dažu labu rubli.

Ari šinī reizē viņš cereja uz labu pļauju.

Un rē, – vecais lapsa nebija vis maldijies, jo Duzis savā uzbudinajumā sauca vienu pudeli pēc otras, kamēr viņu galviņas nebija siltas un viņu vaigi nosarkuši; – protams, ka ari viņu mēles palikušas lokanas un mēligas.

„Nu, kā jums sviežās, Duža kungs?" papus iesāka.

„Nekas, gluži labi, tikai saimnieces trūkst; ar dienestmeitam kā neiet, tā neiet," atbilde skaneja.

„Ah, tad jau jums vajaga preceties."

„Tā ir."

„Nu, jūs jau varat sievu dabūt uz vietas, ja patīk uz katra pirksta vaj desmit."

„Tā nav vis; es nevaru ņemt meitu, kuru nevaru mīlet; lauliba bez mīlestibas pielīdzinajama ellei."

„Ta jau nu gan ir. – Nu ņemat taču tādu, kuru jūs varat mīlet."

Duzis nopūtas.

„Ak Dievs," viņš teica, „ta, kuru es jau sen nesu sirdī, mīlē citu."

„Vaj tā?" papus iesaucās. „Nu, tai nu gan vajaga būt pustrakai, kas jūs nevaretu mīlet; bet pasakāt man taču, kā sauc to dumjo meitu, kas jūs nemīlē?"

„Tā ir jūsu Alise," atbilde skaneja.

Vecais papus uzlēca kājās kā no odzes kosts, iesaukdamies:

„Ko jūs sakat, Alise?"

„Ja gan, jūsu Alise."

„Vaj jūs tikai nemuldat?"

„Nebūt nē. Es mīlu jūsu Alisi jau sen, bet viņa mīlē to jauno cilveku, kas pirmit aizskrēja projām."

„Labdien, kungs! – Vaj jūs vairs manis nepazīstat?" Mēs taču reizi bijām Žagaru krogā vienadās spīlēs, - vaj nē kungs?"

„Ah, „Melnais Juris", Raimunds nejauki pārsteigts, iesaucās; bet sakat man jel, ko jūs gribat no manis?"

„Itin neko kungs, itin neko; gribēju tikai zinat, vaj jūs ari nodarbojaties ar zagšanu un laupišanu, tāpat kā es, jeb ari ar ko citu?"

„Nē, Juri pie šādām lietam es neņemu dalibu. Un labi būtu, kad ari tu atmesta savu briesmigo amatu."

„Kungs, es vairs to nevaru darit; esmu satinies ar velnu, kā vista pa pakulām. Viņš ir mans meisters un man viņam jaklausa dienā kā naktī. Bet viņš man ir slikts maizes devejs. Daudz reizes man jacieš bads, pat slāpes. Kamēr viņa kalps Karpis man deva darbu, tikmēr gan gāja tā pa vidam, bet tagad iet man pavisam plāni."

Raimunds sarāvās, kad viņš dzirdeja Karpa vārdu, tomēr viņš izturejās diezgan stingris un ar puslīdz mierigu lēnu balsi jautaja:

„Kādus darbus tad viņš jums uzdeva?"

„Nu, kungs, kādam citam nu gan es viņa rīkošanos neatklātu, bet jums gan, protat: viņš liek dedzinat namus un nosist tos, kurus viņš apdrošinajis, liek uzpirkt viltigus lieciniekus un uzlauzt spīķerus, pagrabus un naudas skapjus. Šādi nu bija līdz šim mani no Karpa uzdotie darbi; ari mucenieku meistera Amura namu viņš lika man nodedzinat un nolaupit viņa meitu Adelinu! Bet nu es ar šo kungu negribu vairs ilgāki ielaisties; jo viņš par daudz blēdigs, un nesamaksā man nekad visu pilnigi apsolito zumu!"

Raimunds tikko nenokrita no kājam zemē.

Viņš jau bija nupat dzirdejis briesmigas lietas.

Viņa sirds pukstēja dzirdoši krūtīs un viņa ceļi trīceja.

„Juri," viņš saspiestu balsi sauca, „tu nupat saciji, ka Karpis licis nolaupit Adelinu, – pasaki man taču, kur tagad viņa gan atrodas?"

„Kungs, to es patiesi vairs nezinu; bet pie Karpa viņa vairs nav; ta izmuka no viņa nagiem."

Ar šaušalam viņš gaidija uz to dienu un stundu, kur ari viņam bij jaiet līdz uz laupišanu un pa daļai ari kā ceļa rāditajam Karpa namā.

Viņš prātoja gan šā, gan tā izvairities no ši neapskaužamā stāvokļa, tak šim brīžam viņam vajadzeja palikt tur, kur tas bija.

Ka Karpis esot ļauns un bīstams cilveks, to viņš zinaja, bet zinaja ari, ka šis apstāklis nemazina noziegumu, nemazina likuma pārkāpuma sekas.

Tapēc viņš apņēmās izdevigā brīdī laisties lapās, nekā palikt par prastu laupitaju un labāki panest plikumu un aukstumu, badu un slāpes, nekā nozagt cita vīra naudu un mantu. Un lai gan viņš pats jau reizi bija uzbrucis Karpim, tomēr ta taču bija cīņa dienas laikā, un nevis laupišana, tapēc viņa gala spriedums bija:

„Projam, projām no šiem tēviņiem, kuri tik briesmigi pārkāpj Dieva un cilveku likumus un padara tik daudz līdzcilvekus nelaimigus un izspiež tik daudziem rūgtas asaras! – Ja gan, - ja gan, mana sirds nevar to panest! - Un ko gan Adelina, ja es to vēl kādu reizi atrodu, sacitu, kad viņa dabūtu zinat, ka es esmu bijis prasts zaglis un laupitajs?"

Tomēr Maurim un citiem nebija ne jausmas no Raimunda domamam.

Viņi jau būtu to gabalu gabalos sakapajuši, kad viņi būtu zinajuši, kas aiz ši jaunā vīra ādas slējas.

Beidzot atnāca baigā, nelabā diena un stunda. Ak un ar kādu rūpibu un uzmanibu nu tika viss sakārtots.

Mūķizers uz muķizera tika izpētiti un rūpigi apskatiti. Naži pārbauditi un uzasinati. Laužamās dzeldzis norūditas un izmēģinatas, beidzot ari kādas pistoles pielādetas un paglabātas dziļajās ķešās u. t. pr. Ai, un Karpa namā nebija vis tik viegli iekļūt. Nama sēta bija stipra un vārti nakti aizslēgti, pa kuru ošņaja liels sirdigs, kodigs suns, nepielabinajams nesavaldams. – Par dienu tas stāveja pie ķēdes, bet nakti palaida viņu vaļa?

Tikai tas apstāklis vareja veicinat viņu nodomu, ka Karpis apdzīvoja viens pats savu namu, izņemot viņa ķēkšu un kučeri, bet kurš reti naktis atradās mājās, mīledams satikties ar saviem draugiem un tad plītet.

nevareja tā nevareja būt laimiga. Viņai trūka viņas sirdsdraugs, Raimunds, kas, kā likās, bija ieņēmis viņas sirdī vietu uz visiem laikiem.

Ak, un kad citi Liepajas iedzīvotaji devās atklātajā pilsētas dārzā izpriecaties un noklausities jaukajās muzikas skaņas, tad Adelina aizgāja daudz reizes, viena pate, uz jūrmalu, noskatijās ilgi ilgi uz zilzaļgano klajumu. Un kad kādu reizi jūra trakoja, triekta no vētras, tad viņa murminaja:

„Ak, Kungs, tā iet manas bēdas pār manu galvu, kā šie augstie vilņi cits pār citu!" Un kad jūra bija rāma un izskatijās kā nepārredzama zilzaļgana pļava, tad viņa sērojās:

„Ak, cik plaša, brīnišķa un krāšņa Dieva lielā radiba, cik nesaprotami viņa darbi, tikai mana no bēdam saēstā sirds nav ne ūdens piliena, ne smilšu graudiņa vērts."

Protams, ka Adelina, tagadejā Liepajas pērle, nevareja vis ilgi palikt apslēpta ļaužu acim un drīz vien gandrīz visi šīs pilsētas iemītnieki runāja par šo svešo skaistuli, par šo debešķigo būti, lai gan neviens neredzeja viņas sirdsēstus un bēdas.

Un daudz, daudz jaunu vīrešu sirdis pukstēja viņai preti.

Daudz godāti, turigi vīri vēlejās iegūt viņas sirdi un roku.

Tomēr Adelina prata arvienu no viņiem izvairities, jo viņa bija stipri pārliecinajusies, ka cilveks varot tikai vienreiz mūžā patiesi mīlet.

Un kad viņas vecaki reizu reizem sacija:

„Adelina, ko tu gan piegaidisi, kapēc tu neeji ne pie viena, tad viņa sēru, laipnu balsi atbildeja:

„Man jau ir brūtgans, uz kura ierašanos es gaidu katru dienu." – Un kad tēvs vaj māte piemetinaja, ka Raimunds taču nevarot vairs būt dzīvs, tad viņa paskaidroja:

„Par to nekas. Ja nekļūšu še virs zemes ar viņu salaulāta, tad taču debesis; tikai japaciešas, kamēr ari es tieku uzņemta lielajā miera un prieka valstī."

Raudat gan viņa vairs neraudaja, jo pār viņas skaistajiem vaidziņiem bija diezgan ritejušas žēluma un skumju asaras, tikai sirds, – ja sirds sajuta smago bēdu nastu, tikai viņas dvēsele peldēja pa nezinašanas skumju viļņiem.

„Ekspres, vaj jums laika un vaj varat nākt man pakalpot uz kādām stundam?"

„Tūliņ, augstcienitā kundze, – pēc maz minutem būšu atpakaļ un padarišu visu, ko vien jūs vēlaties," Raimunds atbildeja.

„Ļoti labi, es gaidišu," kundze piemetinaja.

Bet kad Raimunds bija atnācis atpakaļ, tad skaistai dāmai iepretim sēdeja kāds vecs, sirms kungs, ļoti cieniga izskata un kurš uzskatija Raimundu pētijošām acim.

„Lūdzu, ekspres, nākat man līdzi, man še vēl daudz uu dažadas lietas nekārtibā, palīdzat tās man iekārtot," kundze uzceldamās teica, uu kura nu glīto ekspresi veda iekšā, iedama pate tam pa priekšu.

Gan še nu nebija visai daudz kas darams, tomēr Raimundam vajadzeja te palikt kādas stundas pie kam daiļa kundze viņam šur un tur piepalīdzeja, par ko jaunais vīrs ne mazumu brīnijās.

Beidzot viņam bija jaienes guļamistabā kāda maza atzveltne un tad bija darbi padariti pie kam skaistā kundze viņu uzskatija pētijošām acim un tad maigu balsi jautaja:

„Sakat man taču, kur gan jūsu dzimtene?"

„Rigā."

„Un kā jūs sauc?"

„Raimunds Balzams" ekspresis atbildeja.

Jaunā kundze iebrēcās un tad aizgrābjošu balsi sauca:

„Raimund, Raimund, vaj tu esi še?! – Raimund, manas dvēseles lolojums! – Ja gan, ja gan, tu esi patiesi Raimunds, manas sirds auklējums, mans vienigais prieks un ceriba, Raimund — tu manu zvaizne, mana saule! Piedodi, piedodi, mans vienigais, ka es toreiz Peterburgā tik briesmigi apgrēkojos pret tevi un dzinu ar tevi tik briesmigus jokus!"

Raimundam nokrita kā zvīņi no acim.

Viņš nu vēl tikai pazina savas briesmigās labdares un gribeja doties tūliņ pa durvim laukā, minetā kundze satvēra to aiz drēbem, paklusu balsi saukdama:

naktī duset pie manas ātri pukstēdamas sirds, duset manās rokās, kuras tevi apkamps, ar lielu, stiprumu mīlestibas kampienu, un šinī naktī būs tavām lūpam saspiesties kopā ilgi, ilgi, – kamēr mūsu dvēseles līgosies un šūposies pa mīlestibas viļņiem. Ja, ja, – brūtes gulta jau stāv gatava, puškota ar rozem, lefkojām un palmām. Ai, nu viss, viss ir gatavs, kas mūs paslēps skauģu acim, un neviens neredzes mūsu laimes paslēptuvi, neviens neredzes, mūsu laimes un prieku šūpuli; kas mūs šūpos un iemidzinās un ievadīs saldajos mīlestibas sapņos! – Raimund, – Raimund, nāc tikai, nāci šinī naktī pie savas Valinas!"

Un viņa bija ģērbusies zilās zīda drēbēs, kuras bija izrotatas dārgiem smalkaudumiem un šķidriem caurspīdošiem pārvelkamiem un ap kuru apkakli un krūšu vietu mirdzeja briljanti un dimanti. Un kas šinī acumirklī iedrošinatos teikt, ka Valina nebūtu skaista, ja skaistākā sieva pasaulē, tas būtu patiesi izsacijis prastākos melus un būtu noziedzies pret skaistuma garšu un viņas likumiem.

Beidzot Valina aplikās ap sevi patumšu, vieglu segu, un tad savu veco vīru uzmeklejusi, tam mutites iedevusi, atstāja liegiem soļiem savu mitekli Majoros, un iegriezās kādā sāņceļā.

Bet tiklīdz viņa bija aizgājusi, vecais kungs, viņas vīrs murmināja:

„Čūska, čūska, – tagad es vēl tikai mācos pazīt viņas raksturu. – Ha, skaista gan viņa ir, bet sirds, – sirds tai ir melna, kā darva! Kapēc viņa gan neņem mani līdzi? – Nu, pagaidi vien, – no šīs stundas turešu savas acis vaļā. Pat šinī naktī iesākšu spiegot pēc viņas pēdam. – Un kapēc viņa gan nepieņem pastāvigu dienestmeitu, vaj ari apkalpotāju, bet nopūlas pate ar vārišanu un cepšanu! – Ja gan – kapēc gan viņa vēlejās tik karsti braukt šurpu uz šiem sasoditiem Majoriem, kur man tagad aiz garlaicibas pat vaj jabeidzas. Vaj gan peldešanās dēļ viņa vēlejās atstāt Pēterburgu? – Nē, tas nevar būt, jo ta nav vēl līdz šim ne pirkstu iemērcejusi šis jūras ūdenī, ja daudz, tad pavizinas savā greznajā laivā, pie lēna laika, pa jūru. Un tas ir viss."

To teicis, viņš uzcēlās kājās, atstāja verandu, iegāja iekšā, aizdedzinaja lampu, atslēdza mazu skapiti, izņēma pudeli konjaka, atkorķēja to, piepildija ar stipro šķidrumu kādu palielu glāzi

Un viņa ari dzirdeja, ka viņas vīrs reizu reizem izsacija vārdus, kas viņai lika saprast, ka viņas noslēpums ar Raimundu pa daļai, zinams.

Viņa iedrebejās, kad ta domāja par rītdieuu.

Tomēr viņa savā guļamkambarī ieiedama, klusu balsi sacija:

„Nekas, nekas – es ši veča nebīstos. Bez tam jau es esma atkal panākusi ko vēlejos, jo Raimunds ir atkal mans!"

Bet šinī pašā stundā, kad Valina iegāja savā miega vietā, Raimunds, biezu naudas maku ķešā, uzkāpa uz bēniņiem, kur viņš un viņa biedris piemita.

Viņš bija noguris un satricinats no šīs nakts raibajiem pat dīvainiem piedzīvojumiem.

Bet kad rītā viņa biedris to modināja, sacidams:

„Celies augšā, celies augšā, mums jaiet pie darba; esmu notaisījis krietnu akordu," – tad Raimunds žāvadamies atbildēja:

„Nav vajadzigs; man naudas diezgan, varu ari dot tev."

Šo teicis, viņš paņēma naudas maku, izņēma iz ta vienu 100 rubļu gabalu un to Briedim pasniegdams laipnu balsi teica:

Ņemi šo mazumiņu un padzīvo kādas dienas zaļi; – ja tev pietrūks, došu vēl."

Briedis nezinaja aiz brīnumiem ko teikt, ko sacit.

Viņš uzskatija Raimundu ilgi, ilgi ieplēstam acim un nezinaja, vaj ņemt naudu pretī, jeb nē? Beidzot viņš sacija:

„Raimund, ja ši nauda nav zagta, tad es to ņemu preti, citadi nē."

„Nauda pieder man, jaunais vīrs smiedamies paskaidroja. Tu gan laikam vēl nezini, ka es esmu Rigas Balzama dēls, un kaut ari tēvs man neko nedod, taču māte man piesūta reizu reizem lielakas zumas tēvam nezinot."

Briedis uzskatija no ši acumirkļa Raimundu ar cienibu un godbijibu un bija gatavs savam biedrim pakalpot vienā kā otrā lietā un vietā.

Viņu draudziba palika jo ciešaka un viņiem abiem bija vienas domas, proti:

„Mēs vis nešķirsimies tik ātri; bet paliksim vēl ilgi, ilgi kopā."

sevi saucas par Karpu, ir blēdis, slepkava, laupitajs un zaglis? Vaj tu ari zini, kur ari tu esi nogādajusi vairak jaunus vīrus pie malas, un beidzamo upuri tu liki izgrūst pa logu ārā, tapēc tu neesi nebūt labāka par savu tēvu un briesmigo brāli. Labi – tu gribi, lai es eju, ko es ari darišu; bet mans ceļš ies pie tiesam un mani liecinieki pret tevi būs tavi senakie apkalpotāji, tavi senakie padevigie kalpi! – Bet ja tu man nāksi tūliņ līdzi un tā glābsi daudz maz manu godu, tad es cietišu šimbrīžam klusu, tad es sacišu, ka tas viss ir meli, ko ļaudis runā par manu sievu un viņas briesmigo brāli!"

Kad Raimunds dzirdeja vecā kunga vārdus, tad viņš tiko nenoģība. Ai, tā tad Karpis, viņa nāvigakais ienaidnieks, bija Valinas brālis!

Briesmigi, – briesmigi!

Viņš uzlēca atkal no krēsla augšā un gribēja doties pa durvim laukā, bet vecais kungs aizkrustoja viņam atkal ceļus, sacidams:

„Paliekat vēl še, zinu gan, kā jums tagad ap dūšu, - nebīstaties, es domāju no jums tikai labu, jo es zinu, ka ši sieva jūs ierāvusi savos netīros tīklos; paliekat tikai!"

Un Raimunds palika.

„Nu, Valina, dod man atbildi, – vaj paliksi še, jeb brauksi man līdzi uz Pēterburgu? – Runā, un izšķir pate savu likteni."

Valinas seja bija palikusi balta kā krīts.

Viņas vīra vārdi bija to satriekuši.

Ko gan nu viņai palīdzeja nauda un manta, kad viņas noziegumi apēnoja viņas dzīves laimi.

Viņa paskatijās bailigām acim uz savu vīru.

Viņš saprata šo skatienu.

„Valina, runā taču, viņš maigāku balsi teica.

Un Valina paskatijās atkal uz viņu. Uu abu acis sastapās, un abu sirdis iedrebejās.

„Valina, runā jel!" vecais kungs vēl reiz atkārtoja.

„Lūdzu, nāc un sēdies pie galda, tad es tev teikšu beidzamo vārdu, Valina trīcošu balsi atbildeja.

„Nē, pirms nē, kamēr tu nebūsi man sacijusi, vaj brauksi man līdzi, jeb nē?"

Valina kavejās ar galigu atbildi.

vieglprātiba un nepastāviba tikumos un uzticibā. Turpretī viņš nevareja un nevareja aizmirst savas Adelinas pastāvibu un uzticibu mīlestibā. Viņš bija pārliecinajies, ka Adelina esot viena no tām puķitem, kuru nevarot uzsvert ne zelts, ne sudrabs, ne visas pasaules manta.

Tomēr, kad viņš domāja par šo skaisto paradizes bērnu, tad viņa sirdī dūrās kā ass nazis.

Viņš sajuta un noģida, ka šis esot pret šo jaunavu lieliski noziedzies, palikdams tai neuzticigs, tiklabi Pēterburgā, kā ari Majoros un nožēloja ļoti, ka tas nebija paklausijis Adelinas vārdiem un nebija palicis jau toreiz Rigā un nebija vedis to pie laulibas altāra, nebija cīnijies un pūlejies, stāties pats uz savām kājam.

Bet nu jau bija tas viss par vēlu.

Izlietu ūdeni, zinams, nevar vairs uzsmelt.

Tā ari Raimunds nevareja notikušās lietas vairs padarit par nenotikušam.

Ak, kaut jel viņam būtu maz jausmas no Adelinas tuvuma, kura, kā mums jau zinams, sērojās pēc viņa vaj katru acumirkli un bija cieši apņēmusies, palikt labāki par vecmeitu, nekā iet pie kāda cita par sievu. Viņa bija cieši apņēmusies, ne ar vienu citu, kā vienigi ar Raimundu sirdī mirt.

Tāda, tik liela un stipra nu bija šīs jaunavas uzticiba un mīlestiba uz savu draugu, uz savu Raimundu.

Tomēr, tomēr liktens bija nospriedis visu par labu; jo kādā dienā, kad Amuram vajadzeja iepirkties vairak preces, viņš teica:

„Adelina, ņemi papiri un uzraksti visu, kas mums no bodesprecem vajadzigs; jo nelieši zēni neatnes nekad visu, kas vajadzigs, piemirsdami vienu kā otru lietu.

Un tā ari notika.

Zēni, zīmi un naudu dabujuši, aizcirtās kā putni uz zinamo „lielo" veikalu un pasniedza Raimundam Adelinas zīmiti.

Un viņš lasija un lasija un brīnijās par tik vareni pazīstamo rokrakstu un beidzot viņš sarāvās, kad zem uzzīmejumiem stāveja vārds: Amurs.

„Klausies zēn, saki man taču, kas jūs sūta pēc šim precem?

„Mucinieku meistars Amurs," atbilde skaneja.

Un viņš ierīkoja laikus savā tumšajā pagrabā viņai vietu, ienesdams tanī vienu gultu, galdu un divus krēslus. Tomēr tik mīkstsirdigs gan tas vēl bija, ka lika to kaktu, kurā Adelinai bija nākotnē piemist, izsist ar dēļiem, lai pagraba drēgnums nesabojātu viņas veselibu.

Šie nu bija Karpa briesmigie nodomi, kurus viņš uzglabaja slepeni savā sirdī, kamēr nebija atnācis izdevigais brīdis, kamēr vēl naktis nebija palikušas garākas un tumšas.

Tomēr, tomēr viegli vis viņam nebija izvest šos nedarbus cauri, jo neviens no viņa senakiem kalpiem negribeja apņemties braukt uz Liepaju un padarit tik daudz mierigus, laimīgus cilvekus nelaimigus, izspiest tik daudz rūgtas asaras; un kas vareja galvot, ka ļaundariem pašiem neiziet šķībi, kas vareja galvot, ka viņu rokas un kājas nenāks dzelzīs. Visi jau zinaja, ka Rigā un viņas apkārtnē uzturoties dedzinataji un laupitaji, un ka tiem esot kāds bagats kungs par galvu un virsnieku, kas tos izsūtot uz visām pusēm pastrādat briesmu darbus, tadēļ ari nav jabrīnas, ka policejas un tiesas bija palikušas ļoti uzmanigas un reizu reizem spēra stingrus soļus. Un kad kāds no tiem nāca viņu rokās, tad tas netika vis taupits un glaudits, bet bārgi sodits.

To visu zinaja ari pārejie blēži un zagļi, to zinaja ari Karpis.

Bet ko viņš par to bēdaja.

Viņš netaupija ne naudu, ne pūliņus, ja tikai vareja aizniegt savu mērķi, kāds tumšs un nejauks ari tas nebūtu.

Beidzot viņam izdevās divus naktsputnus pierunat, izvest viņa nodomus galā, protams par smagu naudas zumu; tomēr ar tādu nolīgumu, ka ari Karpim pašam vajagot iet šiem līdzi uz Liepaju un ņemt dalibu pie zinamiem nedarbiem.

Iesākumā gan Karpis turejās šim priekšlikumam pretī; bet kad tie nebūt to neņēma atpakaļ, tad viņš beidzot padevās un apsolijās viņiem braukt līdzi uz mineto pilsētu.

Un neviens cilveks nezinaja, ko Karpis bija nodomājis darit, izņemot šos divus ļaundarus, viņa kalpus, kā ari vēl vienu ceturto, kurš tā nevilšus bija dabūjis izzinat, kas tad un tad Liepajā notikšot.

buntites, kā ari sakārtota Karpa maska, kurai to vajadzeja izrādit par dzīvu velnu uz Liepajas siena tirgus laukuma.

„Cik uzskaitisim katram?" Runga, Liepajas zeltracis jautaja.

„Katram 50," Amurs atbildeja.

„Tas būs par daudz," Raimunds paskaidroja.

„Kungs, nebūs vis par daudz," Runga atbildeja. „Jums nemaz nevar būt jausmas, ko un cik tādi tēviņi spēj panest. – Es domaju, dosim katram simtu pa dibenu, lai paliek drusciņ stīvi un lai neiet vairs dedzinat un aplaupit citu ļaužu mājas."

„Nu, tad lai paliek ari pie piecdesmit cirtieniem," Raimunds atteica. „Man ari šķiet, ka tas nebūs vis par daudz!"

Runga dabūja no Raimunda šnabi un alu un sasēja vajadzigas rīkšu buntites.

Un kad visi bija iestiprinajušies un atspirdzinajušies, tad viņi iegāja minetā pagrabā, visu vajadzigo nesdami līdzi.

„Zēni, ņemat šo te papriekšu," Amurs sacija, rādidams uz vienu no ļaundariem, kurš nu tika atšķirts no citiem, pienests pie kāda staba, uz kuru stutējas pagraba griezti, tad uzcelts kājās un ar stipriem striķiem pie tā piesiets, mugura atģērbta un tad Rungām pavēlets dot vajadzigos cirtienus, ko tas ari darija ar vislielako un labāko veiksmi.

Ai, un ļaundaris locijās kā tārps, bet bļaut viņš nevareja, tapēc ka mute tam bija aizsieta.

Varam gan iedomaties, kā nu Karpim bija ap dūšu, kad viņš dzirdeja asos rīkšu cirtienus, varam gan iedomaties, kā viņš trīceja un drebeja, gaididams ari uz savu kārtu.

Un kad nu ari otris blēdis bija nosodits, tad viņš domāja, ka ša beidzamā stundiņa būšot klāt. Bet kā viņš brīnijās, kad tas netika tūliņ ņemts priekšā, taču tas sarāvās, kad viņš dzirdeja Amuru sakam:

„Dodiet ari šim 10 cirtienus, pirms mēs to izpušķojam par velnu, liepajniekiem par izpriecašanos."

Un nu ari viņš tika piesiets pie staba un tam uzskainti 10 rīkšu cirtieni.

Kad tas bija noticis, tad iesākās cita ceremonija.

Karpis tika pa daļai izģērbts un tad nosmulēts no galvas līdz kājam ar biezu darvu, nokaisīts ar vistu spalvam un savārtits

Un kad ceturtā dienā Raimunds uzkāpa uz bēniņiem viņu apraudzit, tad tas atrada to ļoti noskumušu un bēdigu. Un kad viņš jautajā:

„Juri, sakāt man taču, kas jums kaiš?" – tad viņš dobju balsi atteica:

„Kungs, jūs nevarat manas bēdas atņemt un nevarat manu nastu pavieglinat; – diezgan, kad es jums pasaku, ka es esmu tas nelaimīgākais cilveks pasaulē."

„Kapēc, Juri?"

„Ak, kungs, sakāt man taču, kad gan var laupitajs un slepkava būt laimigs?"

Raimunds saprata šo vārdu patiesibu, tadēļ viņš klusēja kādu brītiņu; beidzot viņš sacija:

„Juri, kā būtu, kad jūs paliktu pavisam pie manim un iesāktu jaunu, godigu dzīvi?"

„Nē, kungs, par vēlu," Juris atbildeja; „asinis prasa asinis, un es esmu gatavs viņas nodot par saviem asiņainiem grēkiem, par saviem briesmigajiem noziegumiem."

Abi vīri klusēja.

Raimunds pirmajā acumirklī nezinaja, vaj ticet Jura vārdiem jeb nē?

Bet kad viņš paskatijās Jura asarainās acīs, iz kurām bija pazudušas ellišķigās dzirkstes, tad viņš vairs nešaubijās par Jura nopietno vārdu patiesibu.

„Un vaj jūs patiesi gribat nest šo upuri par salīdzinašanos ar Dievu un cilvekiem?" Raimunds jautajā.

„Patiesi kungs," Jura atbilde skanēja.

Raimundam palika mīksti ap sirdi un viņš maigu, līdzcietigu balsi teica:

„Juri, lai Dievs dod, ka jūsu gals būtu svētigs un labs. – Tomēr pārliekat šo lietu pamatigi; varbūt, ka debess rādīs vēl kādu citu ceļu, pa kuru jūs varesat kļūt pie miera."

To sacijis viņš atstāja Juri vienu un devās tūliņ pie sava sievas tēva, Amura, pasludināt ari tam lielo brīnumu, kuru viņš nupat bija piedzīvojis, un uzaicinaja ari viņu atnākt pie Jura un izsacit ari par to savas domas.

Amurs gāja viņam uz vietas līdzi.

Ari Adelina brīnijās par Jura vārdiem.

Pēc kādam minūtēm Juris tika nosaukts no bēniņiem zemē un ielaists Raimunda dzīvoklī, kurā atradās Amurs, Raimunds un Adelina, Raimunda sieva.

Jurim tika piedāvati uzkožamie un alus; bet viņš paklusu balsi teica:

„Lūdzu, es negribu ne ēst, ne dzert; mana sirds ir grūta un bēdu pilna. Un viņa ari nebūs mierā, pirms nebūšu uzdevis savus noziegumus pienākošā vietā, kā ari visus citus blēžus, laupitajus un zagļus, sevišķi Karpi, viņu virsnieku."

„Bet jums pašiem ari būs jacieš grūts sods," Adelina ierunajās.

„Par to nekas, esmu jau ari izpelnijies bārgako sodu, tapēc nebīstos no ta, kaut ari bende man pat šodien nocirstu galvu!"

Un nu visi klātesošie bija pārliecinajušies, ka Juris nejokojoties vis, bet gribot iet nodoties pats sevi tiesam.

Visiem, ari Amuram, palika tā mīksti, tā žēli ap sirds.

Viņi lūdza, lai Juris paliekot vēl kādas dienas pie šiem un atpūšoties un atspirdzinajoties un tad lai ejot Dieva vārdā uz kurieni viņš pats gribot.

Pa tam Rigas tiesas bija nākušas uz pēdam veselai laupitaju un dedzinataju bandai no kuriem daži biedri jau sēdeja aiz restēm, bet kuri pastāvigi liedzās un palika pie tam, ka šiem neesot nekāda daliba ar šādu bandu u. t. pr.

Beidzot tiesneši apsolija tam pilnigu amnestiju (piedošanu), kurš būšot izsacit pilnu patiesibu un uzdot ari citus vainigos; bet rē, – neviens to nedarija.

Un šis ārkārtigais apstāklis nāca, gluži nezinot, Jurim par labu.

Jo kad viņš kādas dienas bija zem Raimunda paspārnes pavadijis, tad viņš nebija vairs aizturams, bet viņš paskaidroja :

„Lūdzu, kungs, ļaujat nu man iet uz Rigu, lai varu nodoties pats sevi tiesam un saņemt to, ko es esmu nopelnijis ar saviem darbiem."

Un patiesibai par godu jāsaka, ka Raimunds, Adelina un Amurs bija ļoti kustināti un novēleja laupitajam laimigu ceļojumu un pastāvibu savās apņemšanās.

Ari Juris nepalika vis gluži veselu ādu; viņš tika nolikts uz divi gadiem zem policejas uzraudzibas, bet tā, ka viņš bija patiesi atgriezies no saviem nedarbiem un uzvedas godigi, ja, – pat priekšzīmigi, tad viņam netrūka ne darba, ne ari peļņas.

Pēc noritejušiem uzraudzibas gadiem viņš apmeklēja ari Raimundu un Amuru, kuri viņu saņēma laipni un ar sevišķu prieku nevien tadēļ, ka tas bija turējis vārdu, bet bija, tā sakot, piedzimis no jauna un palicis par uzcītigu, darbigu vīru, un kurš beidzot, caur Raimunda un Amura palīdzibu, nopirka pāris krietnu zirgu un ratus un palika par godigu ormani.

Bet nabaga laucinieks, kas toreiz Jelgavā tika ielikts cietumā dēļ no Karpa paša nožņaugtās radinieces, tika izlaists iz augšā minētas pilsētas cietuma, ar to piezīmi, ka uz ceļu vaj ielas atrastas lietas, lai tās būtu kādas būdamas, vajagot nodot policejai un ne vis pārdot.

Tomēr tās asaras, kuras Karpis ar saviem biedriem un palīgiem gadu gadiem daudz cilvekiem izspiedis, tās redzeja ari augšā tas lielais soģu soģis un nodeva visus negantniekus laicigu tiesu rokās, jo vēl nāca arvienu jauni noziedznieki klāt, beidzot ari viltigie liecinieki un netaisnie zvēretaji, kuri visi tika bārgi nosoditi.

Un rē, no ta laika nav vairs Rigā nekad tikdaudz ugunsgrēki piedzīvoti, ka toreiz, kur taču gandrīz katru dienu zvani deva signālus par ugunsgrēkiem.

Bet no ta laika bija ari Raimundam un Adelinai miers.

Viņi dzīvoja laimigi un priecigi, un viņu veikals paplašinajās vaj ar katru dienu, un viņi palika bagātaki un bagātaki, un viņus varetu saukt par patiesi laimigiem cilveku bērniem, ja Raimunda sirdi negrauztu kāds slepens tārps, kuru neredzeja neviena cilveka acs, un šis tārps bija un palika viņa tēva lāsti, kurus tēvs, vecais bagātais Rigas lieltirgonis Balzams, vēl nebija ņēmis atpakaļ, vēl nebija savu vienigu dēlu iecēlis atkal bērna kārtā, bērna tiesibās.

Un kad viņš tai pārmeta, ka ši paliekot pret viņu dienu no dienas neuzticigaka, tad ta brēca:

„Neģēli, vaj tu man vari aizliegt parunaties ar citiem cilvekiem; tu gan laikam esi pazaudejis prātu? Turi labāki muti, citadi dabusi vēl pērienu!"

„Oho," Duzis pirmo reizi dusmigu balsi iesaucās; „vaj tu ari zini, ko tu tagad esi izrunajusi? Man šķiet, ka tu piekop netiklu dzīvi un esi ar maniem komijiem jau tik tāļu tikusi, ka esat norunajuši mani nogalināt! - Labi, ka es to zinu!"

„Ko tu zini?" Alise spiedza. „Tu neko nezini! – Tu esi aklis! – Ja tu būtu prātigs vīrs, tad tu prastu savu skaisto sievu glabāt un sargāt, tad tu viņu nestu, tā sakot, uz rokam; bet tu jau esi gatavs lācis, kuru var pie ķēdes padancinat, kā grib! – Turi labāki muti, lai nenotiek vēl lielaks tracis!"

„Labi, labi," Duzis sāpigu balsi sauca; „līdz šim esmu visu ar lielako pacietibu panesis, visu, itin visu, bet ka tu jaucies ar maniem komijiem, to es necietišu; es tos pat šodien atlaidišu no vietas un pieņemšu tādus, kuriem būs vairak godprātibas un neaizskārs sava maizes-deveja sievu!"

„Pamēģini tikai to darit, tad tu gan redzesi, kas notiks!" Alise brēca, palikdama pie tam zila, melna.

„Kas notiks?!" Duzis skarbu balsi jautaja.

„Dabusi sukas!"

„Ko es?!"

„Ja, – tu!"

„Tu esi traka!"

„Un tu esi dulls!"

„No kāda laika?"

„No mūžibas!"

„Turi muti!"

„Turi pats muti!"

„Turi muti, jeb dabūsi pļauku!"

„Dabusi pats!"

„Še viena!" Duzis iesaucās, un iedeva Alisei vienu par lūpam.

„Ē, ē, ē! jaunā sieva brēca, ka vaj ausis bija jabāž cieti. Ē, ē, ē! – Vai, vai, vai, Asinis, asinis? Razbainieki, razbainieki! Ļautiņi, ļautiņi, glābjat, glābjat mani!"

Bet, mīļais Pauli, viņa sieva teica, „lai viņš nu būtu bijis kas būdams, tagad viņš taču jau vairak gadus no vietas uzvedas godigi un veikals Liepajā zeļ un plaukst, un nedara tavam vārdam patiesi nekādu kaunu."

„Ak, Aurora, tu runā kā jau daudz sievas runajušas, – tu redzi tikai to, kas priekš acim, bet neskaties nebūt nākotnē iekšā. Ja es tagad ar Raimundu izlīgtu, tad jau visi Rigas suņi rietu par manu muļķibu, tad visi cilveki sauktu: Redzat, redzat, tur iet tas bagātais, vecais ners, kuru dēls piemuļķojis un panācis to, ko grib, aprecedams nabaga diedelnieci."

„Vaj dzirdi, vīrs," Aurora skaņu balsi iesaucās; „es stāvu kapa malā, tapēc nekaitini mani, un nepadari manas beidzamās stundas tumšas un rūgtas. Raimunds paņēmis meitu pēc sava prāta un patikšanas un, cik es esmu dzirdejusi, viņš dzīvojot ar to vislabākajā saticibā un viņu lauliba esot ta vislaimigakā pasaulē. Saki nu, kādu kaunu gan viņš tev uzkrāvis? Vaj gan šādas lietas nenotiek pat pie dažiem prinčiem? – Un kas tad mēs esam? Nekas vairak, kā vienkārši Rigas pilsoņi. – Nelepojies vis ar savu bagatibu, jo ta nespēlē šinī lietā nekādu lomu."

Balzams, šos vārdus dzirdejis, devās pa durvim laukā un atstāja savu sievu vienu greznajā zālē, iz kuras ta nu iegāja savā guļamkambarī, klusu balsi murminādama:

„Tā, tā, – domāju gan, ka šie būs man tie beidzamie soļi, kurus es šinīs telpās lieku; esmu slima, esmu ļoti slima, ak, ak – cik ātri pienāk tas mūža vakars, cik ātri aizgāja laiciņš; – viss, viss pārvērties; viss, viss sāk apnikt; jauni laiki, jauna pasaule, citadi cilveki, citada dzīve. Nav vairs tas, kas bija, nav vairs tās sirdis, kas senāki. Auksta vēsma dveš man visur pretī. Ja gan, auksta un vēsa ir ari mana gulta. – Ak, ta ir izguleta, izguleta, un tie mīļie vārdiņi izrunati, un visas bučiņas izbučotas. – Nāc nu vīrs, un dod man beidzamo, šķiršanās skūpstu!"

Un tā murminādama viņa atmeta trīcošām rokam gultas segu atpakaļ, noģērbās un tad likas gultā, no kuras viņa ari vairs neuzcēlās, jo šis bija viņas beidzamais gājiens gultā. Pēc kādām dienam šķīrās viņas dvēsele no vārgu miesam un aizlidinajās

savu ilggadigo laulātu draugu, kurš nu paliekot vientulis, un kad viņš paskaidroja ari pie tam, ka tur augšā, debesis, valdot miers, kuru še pasaulē neviens cilveks nevarot pilnigi panākt, tad vecais Balzams iesāka raustities un trīcet un viņam metās tumšs priekš acim, pie kam viņa ceļi iesāka grīļoties un, kamēr kāds paspēja viņu saturet, tas iekrita pār galvu un kaklu kapā, diezgan stipri sasisdamies uz cieto zārka vāku.

Visi bērinieki izbijās un atlēca kādus soļus no kapa atpakaļ, izņemot Raimundu, viņa dēlu, kurš tūliņ devās kapā iekšā, izcelt savu tēvu iz ta laukā, kas ari viņam ar citu palīdzibu izdevās.

Vecais vīrs bija noģībis, un pirmajā acumirklī bija jadoma, ka viņš esot miris un aizgājis savai sievai pakaļ, un ka viņa gars esot aizlidinajies uz labāku pasauli, uz tām pašām mājam, kurās piemita tagad viņa sievas gars.

Bet, protams, tā tas nu vis nebija, lai gan viņš bija jaiznes nešus iz kapsētas laukā un jaieliek eķipažā, kamēr garidznieks pabeidza savu svēto pienākumu pie nelaiķes kapa.

Un tiklīdz ka tas bija noticis, Raimunds aizveda savu vēl arvien ģībonī atrazdamos tēvu mājā, izģērba to un ielika gultā, kamēr dakters nebija vēl atnācis un iesācis to atdzīvinat.

Un kad vecais vīrs atžirga un atvēra atkal acis, tad viņš skatijās ilgi uz savu vienigo dēlu, Raimundu, tad atkal uz Adelinu un mazajiem, smuidrajiem bērniem.

Bet viņa acīs nedzirksteja vairs lepnuma un ienaidibas uguns, bet lēniba un miers. Beidzot viņš paklusu balsi jautaja:

„Vaj tu esi mans dēls Raimunds?"

„Ja gan, tēvs."

„Un ši dāma?"

„Ta ir mana sieva."

„Bet kam ir šie bērni?"

„Mūsu bērni, mīļais tēvs," Raimunds paskaidroja

„Nākat šurpu, mazie," vecais Balzams trīcošu balsi sauca; „nākat šurpu!"

Un kad tie bija piegājuši viņam klāt, tad viņš aplika tiem savas rokas apkārt un vilka tos sev klāt un iesāka tos vienu pēc otra nobučot.

„Ko? – onkulit, vaj tu gribi mani nobeigt, nosist? Neka, pie tam tu netiksi! Aiztieci tikai mani, dabusi tūliņ ar kādu pudeli pa galvu, tāpat kā es sadauziju karafi pret Duža galmu, un kad viņš mani par to nopēra, tad es paķēru uguns pagali un nodedzinaju kūti! - Ha, ha, ha, – tad ta' svila, tad ta' dedza. – Hui, kā spāres lūza, un jumts krita, un kā visi ļaudis brēca: „Deg, deg, – deg!" – Bet es nebrēcu vis. Viņi dzēsa uguni, bet es nē! Viņi nesa ūdeni, es nē! – Viņi lādeja mani, es nē! Viņi nožēloja Duzi, bet es ne par ko! – Nu, redzi nu, onkulit, ja tu mani aizskārsi, tad es speršu tev tā pa galvu, ka asinis šķīdīs uz visām pusēm un tad nodedzinašu šo krogu!"

Vecais vīrs sarāvās. Viņš patiesi bažijās par Alises saprašanu un prātu. – Beidzot viņš sauca:

„Alis, es likšu tevi važās, ja tu nepaliksi prātiga!"

„Vaj važās?"

„Ja gan!"

„Tā labi, tu man piesoli važas, un es tev krietnu pļauku! Vaj zini, ka es esmu sieva, un sievas ir neaizskaramas!" Alise paskaidroja.

„Oho, un tad šādas fūrijas ir nevaldamas; viņas var darit ko vien grib! – Vaj dzirdi, Alis, tu jau smirdi aiz bezkaunibas un negantibas un kurš vīrs gan lai iespēj ar tādu paganu dzīvot kopā? – Nē, nē, Alis, – taisies, ka tu tieci projām! – Ej, kur tev patīkas: – ej vaj pie deviņiem velniem, tu lāstu un nekaunibas bērns! – Ej, un nerādies vairs manām acim, tu nepateicigā, kuru es esmu turējis kā savu paša bērnu, un tagad tu piesoli man pļauku!"

„Un tu man važas!"

„Turi muti, un taisies, ka tu tieci no manas paspārnes projām !"

„Un tu dzen mani projām?"

„Patiesi; es nevaru citadi,jo es neesmu vairs drošs šinī ēkā caur tevi.

„Labi, tad lai nu ari deg!" To sacijusi, viņa ieskrēja stadolē, uzrāva sērkociņu un gribēja patlaban pielaist uguni pie sausajiem salmiem, bet vecis bija tai uz pēdam pakaļ, atrāva trakojošo būti atpakaļ, nopūta degošo sērkociņu un iedeva tai svarigu pļauku pa ausi; bet Alise iesāka kaukt un brēkt ka ārprātiga,

Raimundam palika nelabi ap sirdi.

Viņš patiesi nezinaja, ko šinī acumirklī darit, ko nē?

Vaj pasaukt gorodovoju un likt paklīdušo sievu aizvest projām, jeb nē?

Beidzot Duzis teica:

„Balzama kungs, ļaujat man vaļu; es izsviedišu šo negantnieci lauka!"

„Darat ka zinat," Raimunds paklusu balsu atteica.

Un nu Duzis piesteidzās savai sievai klāt, sakampa to stingru roku aiz pakauša un izmeta to kā sprunguļu iz Raimunda veikala lauka.

Bet pēc kādiem acumirkļiem ieskrēja labi liels akmens veikala telpās, sadauzidams lielo slīpeto skatu loga dārgo stiklu.

Bet akmeņa sviedeja bija – Alise.

Duzis izskrēja lauka.

Viņš redzeja, ka ļaudis sadrūzmejās uz ielas, jo tur gulēja Alise pārsistu galvu.

Akmeni sviežot viņa bija atkritusi atpakaļ, bet tik nelaimigi un spēji, ka ta bija uz vietas pagalam.

Un tā nu beidzās viņas neapskaužamais dzīves gājums, kuru viņa pate aptumšoja caur savu nesavaldamu kaislibu un neapdomibu, un kura savā dzīvibas laikā bija pielīdzinajama skaistam ābolam, kurš gan no ārienes sārts un skaists, bet iekšā atrodas tārpu un kukaiņu midzeņi.

Duzis pacēla savu asiņaino sievu no ielas augšā, aizveda to uz savu dzīvokli, sacidams:

„Lai viss būtu kā būdams, viņa taču ir mana sieva, kuru es savā laikā esmu tik karsti mīlejis."

Un viņš to paglabāja pa godam greznā zārkā un izpuškotā kapā, – nolikdams uz viņas smilšu kopiņu lielu, smaršigu puķu vaiņagu.

Bet tas bija ari tas vienigais, kas uz viņas kapa tika uzlikts.

Tik maz mīlestibas Alise bija mantojuse no saviem līdzcilvekiem, radiem un pazīstamiem.

Un kas pēc kādiem gadiem redzeja viņas kapu, tam bija jaliecina, ka uz ta neziedeja neviena puķite, kuru mīlestibas roka būtu

Protams, ka Rigas kriminal-tiesa nekavejās ne acumirkli izpildit nelaimigā vīra beidzamo gribu, un Amurs iegāja pēc kādām nedēļām Karpa namā dzīvot, turpretī Adelina pārdeva savu īpašumu Jelgavā kādam bagātam tirgonim un dāvinaja iegūto zumu kādai labdaribas iestādei.

Karpis neredzeja nekad vairs Rigu.

Viņš nomira svešumā, Sibirijā, un neviens nezinaja, kur viņa trūdi atrodas.

Bet kā viņa māsai Valinai Pēterburgā klājās, to neviens nezinaja pateikt. Un vaj viņa vēl dzīva, jeb mirusi, ari neviens nevar pasacit.

Gadi skrien kā putnu spārniem un aizrauj sevim līdzi neskaitāmus cilveku bērnus, tapēc nevaru ari pateikt, vaj ari vēl Raimunds un Adelina dzīvi; – varbūt ka ari viņi dus baltajā smilšu kalniņā, klusajā Dieva dārzā.

Bet lai nu būtu kā būdams, no ši romāna mēs esam mācijušies atzīt un pārliecinaties, ka ļauni darbi nes ļaunus, rūgtus augļus, un ka ļaunie darbi ļaundari pašu soda, kā to redzam pie Karpa, viņa biedriem un palīgiem.

No ta laika Riga ir tā pārvērtusies, ka neviens mirstīgais vairs nevar skaidri noteikt, kur Balzama un Karpa nami stāvejuši, ari Basteikalns ir tā pārvērtits un uzlabots, ka nemaz nevar nosacit, kur ta vieta bijusi, kur Raimunds, Karpis un Adelina toreiz pirmo reizi cīnijušies un no kuras vietas šis romāns iesākas.

Laiks dzemdē gan arvienu ko jaunu, bet viņš ari aprok daudz notikumus un viņa paša ainas uz mūžigiem laikiem.

(Beigas.)