Krievijas varone Vera Dragocenov original-romans
Ievads.
Līdz ar Mani, Mani uzticamie pavalstnieki pret mūsu veco ienaidnieku!“ Tā 1877. gadā sacija mums mūžam ne-aizmirstamais. „Cars Atsvabinatajs“ kaŗa manifestā pret Turciju. No ta acumirkļa jau aizritejis vairak nekā gadu simteņa ceturksnis, tomēr daudziem no mums vēl būs palicis dzīvā atmiņā, ar kādu jasausminajumos visa lielā Krievu tauta un līdz ar to ari mazā Latvju tautiņa saņēma šo sava karsti mīļotā Labdara - Valdinieka uzsaukumu, ar kādu entuziasmu tautu dēli - visi, kā viens - pulcejās zem sava - slavenā Krievijas karoga un sadragaja briesmigo ienaidnieku varonigās uzvarās. Pie varenās Krievijas valsts spēka un dzīvibas pilnā ķermeņa sen sadzijušas varoņa cīņā dabutas brūces, gadusimteņa cetorksnim aizritot Latvju tauta saņēmusi veselu rindu svētibu nesošu reformu no Krievijas humaniem Valdiniekiem - ne-aizmirstamā „Cara-Atsvabinataja“ pēcnācejiem. Un tagad, pēc pagājušā gadusimteņa cetorkšņa atkal atskanejis uzsauciens no mūsu karsti mīļotā Zemes Tēva - no Ta, kas ir mūsu, nākotnes jaukā ceriba un drošums - uzsauciens, aizstāvet Tēviju un Troni pret viltigu un stipru ienaidnieku, kas preti starptautiskam likumam, tumšā naktīi, kā slepkava uzbrucis Krievijas flotei.
Pēc šis vēsts un mīļota Zemes Tēva manifesta saņemšanas izlikās, it ka visām Krievijas tautām aptrūktu elpas – tik neticams visiem rādijās šis neģēligais uzbrukums, pirms kārtigas kaŗa pieteikšanas; bet tas tikai bija īss klusums, kāds pirms vētras mēdz iestāties. Un lūk, visu varenas Krievijas uzticamo pavalstnieku krūtīs, no bērna līdz sirmgalvjam, no nabagakā līdz bagatakam, no skolnieka līdz augstakam ierēdņam, - sajūsminatās sirdis degtin deg, ziedot spēkus, mantu, asinis un dzīvibu uz Tēvijas altara, aizstāvet karsti. mīļoto Valdinieku un Troni līdz pēdejam elpas vilcienam, līdz pēdejam asins pilienam ! Te tēvs un māte šķiroties apkampj savu mīļotu dēlu. Atvadišanas acumirkļa sēri nopietnais svinigums
no vecaku acim izspiež asaras, bet asarainās acis pēkšņi iemirdzas svētā lepnumā, redzot, ar kādu sajausminajumos viņu gadu desmitu „lolojums“ un „asariņu slaucijums“ – dižās Krievijas dēls, - gatavs upuret savus spēkus, asinis, dzīvibu uz Tēvijas altara, priekš karsti mīļotā Cara un Troņa cīnities, uzvaret jeb mirt varoniga kaŗeivja nāvē! Tur māte šķiroties svēti savu mīļotu meitu ceļā uz tāļajiem austrumiem, remdinat ievainoto brāļu sāpes un ciešanas „žēlsirdigu Samaritieņu“ darba laukā. Vājais dzimums top par varoni! Krievu tautas meita atstāj teatra skatuvi - mākslas altaru - ņem gleznajā rokā „asi trītu zobentiņu,“ stājas dižajiem tautas dēliem blakus, varonigo ķaŗeivju rindās - upureties uz Tēvijas altara. - Ja, - lielās Krievijas tautu dēli un meitas gatavi, - visi, kā viens- ziedot mantu - asinis – dzīvibu uz Tēvijas altara!
Cienijamie lasitaji! Sekosim ari mēs šajā romanā mūsu dārgās Tēvijas - lielās Krievijas varonigajiem dēliem un meitām uz tāļajiem austrumiem, apmeklesim viņus tāļajās kaŗa spēka nometnēs, dosimies līdz ar viņiem iekšā lielgabalu dārdonā, plinšu rībonā, zobeņu žvadzešanā - iekšā, varonigas kaujas virpulī, noskatisimies viņu, nāvi nicinajošā cīņā, noklausisimies viņu uzvaras gaviļu saucienos, uz jūŗas un cietzemes, apmeklesim kaŗa lazaretes, noskatisimies žēļsirdigo Samaritieņu mīlestibas darbibā, apskatisim mūsu varoņu cīņā dabutas brūces, noklausisimies viņu ciešanu un sāpju nopūtās, ar dziļako līdzjūtibu un pateicibu, apzinoties, ka tie usupurejas priekš Ķeizara, Tēvijas – priekš mums un tad - pievienojoties mirstošo varoņu pēdejam elpas vilcienam, karstā aizlūgumā priekš mīļota. Zemes Tēva pie Visvarenā pasaules un likteņu Raditaja un Vaditaja - Debesu Tēva.
Dievs, sargi Ķeizaru! Dod Viņam spēku Valdit, par slavu mums! Lai ienaidnieki dreb Priekš Viņa varas! Dievs, sargi Ķeizaru!
Rigā 1904. gada 20. Februara dienā. Zemzarits.
Šis izsauciens baigās skaņās plūst pār milijonām lūpām un ši izsauciena skaņās sadzirdama, it kā neticiba, it kā šaubošas brīnišanās jautajiens: Vaj tas ari patiesi tā varetu būt? Un tomēr par ši izsauciena patiesibu tur, tāļajos austrumos, apliecina Krievijas un Japanas lielgabali ar savām tērauda mutēm. Neattliek vairs ko šaubities, ka draudošie mākoņi, kuŗus Krievijas miermīlibas dvesme mēģinajuse izklīdinat, savilkušies par briesmigu negaisu, iz kuŗa šķiļas zibens pēc zibeņa, pavaditi no drausmigiem pērkoņa dārdienem.
Dižā Krievija atkal stāv ar savu vaŗa krūti preti viltigam, stipram ienaidniekam - aziatiešu rāsai, kā savu aizskarto tiesibu un goda atriebeja, kā visas ariešu rāsas aizstāvetaja, kā civilizacijas aizstāvetaja pret mežonibu.
Mēs stāvam pie lielu notikumu sliegšņa, aiz kuŗa tie pacelsies iz tuvās nākotnes klēpja.
Pa to laiku, kamēr Krievijas Augstā Valdiba no miermīlibas vaditā garā sastādija atbildi uz Japanas pēdejo noti, Japana jau slepeni sagatavojas, uz blēdiga nolūka izdarišanu. Japaņu konzuls Čifu pilsētā, kas atradās Angļu Veīaivejas ostas tuvumā, ar visu personalu noīreja kādu
Angļu tvaikoni, zem liekuļota iemesla, aizvest no Port-Arturas Japanas pavalstniekus. Krievijas iestāžu priekšstāvji savā parastā labvēlibā pat vēl palīdzeja Japanas konzuļam izpildit šo, liekuļota pienākuma uzdevumu, kaut gan īstenibā Japanas pavalstnieku aizvešanai, pirms kaŗa pieteikšanas, pašai par sevi, jau vajadseja sacelt aizdomas, jo vairak tadēļ, ka iz sarunu kritiskā virsiena skaidri bija noprotams, ka Japana visadā ziņā grib kaŗu un ka šis konzuls pieder tautai, kuŗu vēl nebūt nevar pieskaitit pilnigi civilizetai cilveces daļai, uz kuŗu, attiecoties uz goda jūtu jautajumu, vēl jaskatas ar pamatotu ne uzticibu, atminoties, ka Japana 1894. gadā kaŗu ar Ķinu ta pat iesāka ar viltibu.
Tā Japanas konzuls nonāca Port-Arturā, tur sastapās, amata drēbēs ģērbies ar augstakiem Krievu ierēdņiem un vēl izteica vēlejumos, lai starp abām valstim miers tiktu uzturets. Japanas sūtnis aizbrauca projam sava sulaina, par tādu pārģērbta, kāda Japanas augstaka oficiera pavadibā, cauri Krievu kaŗa kuģu rindai. Pēdejais aizbraucot pārliecinajās, ka neviens no krievu kaŗa kuģiem vēl nav pilnā suta gatavibā. Jūdzes 20 no Port-Arturas konsuļa tvaikonis, pēc iepriekšejas norunas, sastapa Japanas kaŗa floti, pārģērbies Japanas oficiers steidzās uz Japaņu admiraļa kuģi, admiraļam sīki aprakstija Krievu kaŗa kuģu stāvokli un uz ši aprakstijuma pamata admirals sastādija uzbrukuma planu.
Sestdien 24. Janvarī 1904. gadā Japanas sūtnis Peterburgā, marķizs Kurino saņēma no savas valdibas pavēli, ar visu sūtniecibas personalu aizceļot no Krievijas galvas pilsētas.“
Viņš to tūliņ paziņoja ārlietu ministerijai un šo savas valdibas pavēli pa telefonu darija zinamu Ķinas sūtnim. Šis savu eķipažu nenogaidijis kājām aizsteidzās uz Japanas sūtniecibu. Tajā pašā dienā Ķinas sūtnis trīs reiz apmekleja Japanas sūtniecibu un tika pieņemts; citu valstju vēstniekus turpretim Japanas sūtnis nepieņēma. Ar šo soli Japana pārtrauca diplomatu satiksmi ar Krieviju, nenogaidijusi Krievijas valdibas atbildi uz Japaņu valdibas pēdejo noti. Tomēr diplomatiskās satiksmes pārtraukums vēl nenozīmē tiešu kaŗa pieteikšanu.
Pēc cijvilizeto valstju starptautiskiem likumiem kaŗa pieteikšanai janotiek, vaj nu līdz ar diplomatiskas satiksmes pārtraukumu jeb pēc ta - noteikti motivetā ultimatumā. Tā ka Japanas valdiba to vēl nebija darijuse, tad ari vēl nebija zudis pēdejais ceribas pavediens; uz lietas izšķiršanu miera ceļā. -
Bet te notika kaut kas negaidits - riebigs. Japaņu flote naktī uz 27. Janvarī 1904. gadā ap pulkst. 1. bez iepriekšejas kaŗa pieteikšanas uzbruka pie Port-Arturas uz reidas stāvošai Krievu flotei.
Kad, kā jau minets, par sulaini pārģērbies Japaņu oficiers Japaņu admiraļam Togo par Krievu kaŗa kuģu stāvokli pie Port-Arturas bija paziņojis, admirals pēc sastādita uzbrukuma plana, izmantojot viņa planam izdevigos apstākļus, Krievu apziņu, ka kaŗš vēl nav pieteikts, ka Krievu kaŗa kuģi vēl nebija pilnā suta gatavibā, ka visās bākās vēl dega ugunis, kas pēc kaŗa pieteikšanas vajadzibas gadijumā būtu tikušas izdzēstas, lai ienaidniekam nenoderetu par ceļa rāditaju, izlietojot tumšo nakti un umiglu, uz jūŗas un pieturoties pie tās pašas taktikas, kādu Japaņi izlietoja jūŗas kaujā ar Ķinu pie Jalu 1894. izsūtija pret Krievijas kaŗa kuģiem nodaļu no visātrak skrejošiem bruņu mīņu licejiem. Tie pa tumsu ātri, bet klusi tuvojās Port-Arturas reidam.
Jau torpedu laivu personals gavileja, ka tiem laimejies Krievu kuģiem uz šāviena attāļumu (ap. 1 1/4 verstes) tuvoties. Te viņu acis piepeši apstulbinaja Krievu kuģu elektriskie gaismas reflektori, Krievi, kaut gan jau labi par vēlu, bija ievērojuši viņiem draudošās briesmas. Īss baigs klusums. Tad no Krievu kuģiem ātršāveji lielgabali atdarija savas tērauda rīkles. Kluso nakti satricinaja šausmiga lielgabalu dārdoņa, kas uzbrucejus, Japaņu torpedu laivas, apbēra ar ložu krusu, uz trijām uzbruceju laivām atskaneja briesmigi sprādzieni un līdz ar to ienaidniekn izbaiļu un sāpju kliedzieni, tad divas Japaņu torpedu laivas ar visu personalu nogrima jūŗas dibenā. Krievu kuģi un piekrastes baterijas pret ienaidnieku bija atklājuši nāvigu uguni, bet tie ienaidnieku bija par vēlu ieraudzijuši, dažas ienaidnieka torpedu laivas bija paguvušas mīnas izlaist un tās ari pie Krievu kuģiem padarija savu posta darbu.
Uz jūŗas parādijās šausmigi lepna aina. Pie Krievu Port-Arturas flotes dižakajiem bruņu kuģiem „Cezareviča“, „Retvizana“ un kreisera „Palada“ piepeši gaisā uzšāvās milzigi, vairak kā simts pēdas augsti ūdens stabi, notika briesmigi sprādzieni, kuŗiem sekoja ievainoto kaŗeivju sāpju izsaucieni. Kamēr citi bruņu kuģi turpinaja apšaudit bēgošas Japaņu torpedu laivas, tikmēr dežurejošie kreiseri stetdzas bruņu kuģiem palīgā un neraugoties uz tumšo nakti apskādetos kuģus ieveda iekšejā reidā.
Idsajā cīņā Japaņi zaudeja caur nogrimšanu: divas torpedu laivas, trīs laivas tika stipri sabojatas, noslīkušu un kritušu 2 oficieri un 75 apakš kaŗeivji ievainoti 3 oficieri
un 98 apakš-kaŗeivji. Krievu zaudejumi: divi apakškaŗeivji krituši, pieci noslīkuši un astoņi ievainoti. „Cezaravičam“ caurums stūres telpās un stūre bojata. „Retvizanam“ caurums priekšgalā aparatu telpās zem ūdens līmeņa. „Paladai“ cauri lauzta vieta kuģa virsas vidu tuvu mašinai.
27. Janvarī pulkst. 1/2 11 dienā Japaņu flote pastāvoša no 15 bruņu kugiem un kreiseriem atkārtoja uzbrukumu Port-Arturas cietoksnim. Zem Japaņu vice-admiraļa Ito komandas tuvojās četri bruņu kuģi „Čiroze“, „Kasagi“, „Takasgo“ un „Tošino“. Šie kuģi nostājās pusriņkī ārpus reida, lai uz sevi griestu Krievu šāvienus un pēc tam savienojās ar galveno Japaņu floti, pastāvošu iz divām nodaļām. Pie pirmās nodaļas piedereja flagu kuģis „Mikado“, liniju kuģi „Azaši“, „Fudži“, „Žikižima“, „Ēatsuse“, un kuģi „Kvatžima“ un „Tabuna“. Otru nodaļu komandeja admirals Kamimura, kuŗš atradās uz bruņu kuga „Idzumo.“ Pie šis nodaļas piedereja bruņu kuģi „Jakums“, „Azama“ un „Jvate“. Ienaidnieka flotes tuvošanās tika ievērota, tā no krasta zignalstacijām, kā ari no mūsu eskadras kuģiem.
Mūsu kuģi bija zem vice-admiraļa Starka flagas un zem jaunakā flagmeņa kontr-admiraļa kņaza Uchtomska pavēles un sastāveja no bruņu kuģiem, 51. un 11. šķiras kreiseriem un 15 torpedu laivām, bija pilnā kaujas kārtibā un stāveja ārejā reidā. Krasta baterijas sagatavojās saņemt ienaidnieku ar ugunigu sveicinajumu. Visu kaŗeivju acīs mirdzeja nepacietigs cīņas prieks. Eskadra uzvilka enkurus un sagatavojās uz cīņu. Uz klusā jūŗas līmeņa nodārdeja pirmais ienaidnieka lielgabala šāviens. Tad, vienā acumirkli pie mūsu kuģiem un gar piekrasti parādijās neskaitami dūmu mākoniši, iz tiem zibeņi un uzliesmoja ugunis, jūru un piekrasti satricinaja briesmigs dārdiens, kas atrada atbalsi pie ienaidnieka flotes un tā šausmigais troksnis izvērtās nemitošā rīboņā. Maz acumirkļos kuģi, piekraste, jūŗa, bija ietērpti bieza pulvera dūmu mākoni, dzirdeja ložu džinkstienus, mastu brīkšķešanu, granatu sprādzienu troksni, komandejošo oficieru pavēles, tuvejā apkārtne laistijās vienās
ugunis, pa starpām atskaneja sāpju iekliedzieni, apspiesti vaidieni, visas šis skaņas jaucās cita caur citu visšausmigakā disharmonijā it kā iz klusā okeana dzelmes būtu pacēlušies visi tumsibas gari, uz jūŗas līmeņa izdarit savu „raganu deju“. Atkal jauni dūmu mākoni, ugunis, dārdieni un kaŗeivju kliedzieni. Lielgabalu pērkons likās būt bezgaligs.
Te par mūsu lielgabaļnieka Nikifora Aļechina lūpām atskaneja apspiests sāpju iekliedziens; viņš sagrīļojās, ar labo roku ķēra pie galvas, bet nespēks bija tikai acumirkligs. Dižais Tēvijas sargs drīz atkal lepni saslējās, paskatijās uz labo roku, ta bija asinaiņa. No galvas pār vaigu teceja asinis, nekas! Tās tek priekš dārgās Tēvijas, priekš karsti mīļota Cara, priekš tēva, mātes, brāļiem un māsām tur, tāļā mīļā dzimteneē! Pār jaunekļa košo seju lido lepnuma smaids - – Dažas minutas - - tad varonigais Krievu tautas dēls ar apsietu galvu atkal stājas pie lielgabala.
„Drebi, Japan, tu neticigais, šķībaci, tu dzeltenais paganu kveksi, to Nikifors tev nekad nepiedos !“
Atkal rīb šāviens pēc šāviena. Vienam no ienaidnieku kuģiem nogāžas skurstenis, otram masts, kas sev līdz jūrā aisrauj sešus cilvekus, uz trešā notiek sprādsiens, atskan dusmu un sāpju kliedzieni, lāsti un nopūtas; bet sīva cīņa turpinajas, ilgst veselu stundu. Tad ienaidnieka flote lēni atkāpjas. Pirmā atklāta jūras cīņa izcīnita, ienaidnieks, acumirklī - stipraks ienaidnieks, kas uzbrucis bez kaŗa pieteikšanas, ceribās, pilnigi sadragat mūsu floti un
ieņemt Port-Arturas cietoksni - tas varonigi atsists, lēni aizbrauc vedot līdz 6. sabojatus kaŗa kuģus, zaudejis 6 kritušus oficierus 21 noslīkušu, 150 kritušus un 235 ievainotus apakškaŗeivjus. Pie šis jūŗas kaujas piedalijās mūsu puse bruņu kuģi „Petropavlovsk“, „Sevastopoļ“, „Poltava“, „Peresvet“, „Pobeda“, I. šķiras kreiseri „Askold“, „Diana“, „Bajan“, 11. šķiras kreiseri „Bojarin“, „Novik; tāļak pie cīņas piedalijās enkurā stāvošie bruņu kuģgi „Cesarevitž“, „Retvizan“ un pirmās šķiras kreisers „Pallada“ kuŗus pagājušā naktī ienaidnieku torpedu laivas bija sabojajušas. Pie cīnas ari vēl piedalijās transporta kuģis „Angora“ flotes 1. un 2. nodaļas torpedu laivas „Vņimateļnij“, „Vlastnij“, „Bojevoi“, „Bezstrašnij“, „Vnušiteļnij', „Vinosļivij“, „Grozovoi“, „Bazjäštšij“, „Rešitelnij“, „Silnij“, „Stereguščij“, „Storoževoi“, „Smielij“ un Serditij, kuŗas visā kaujas laikā stāveja eskadrai labajos sānos 10 līdz 15 kabeļu gaŗumā, gaidot tikai uz pavēli, ienaidniekam tuvak nākot uzbrukt. Mūsu pusē bija šādi saudejumi: flotē ievainoti 2 virsnieki; apakškaŗeivji 9, krituši un 51 ievainots. - Piekrastes baterijās kritis viens apakškaŗeivis, ievainoti trīs. Kaujā dabuja katris pa caurumam apakš ūdens bruņu kuģis „Poltava“ un kreiseri „Diana“, „Askold“ uu „Novik“.
Banteriju apkalpotaji un kuģu komandas pie slavejamas kārtibas izrādija varoņu dūšibu un izturibu, kadēļ tāļo austrumu pārvaldnieks ģeneral-adjutants admirals Aleksejevs (ģīmetne uz ši romaņa burtnicas vāka) izdalija šādas godalgas: katrai pirmās šķiras un katrai to otrās šķiras. kuģu kompanijai, kuŗiem vairak neka 200 vīru 6 militarordeņa 4. šķiras zīmes; katrai citu 11. šķiras kuģu kompanijaj 4 ordeņa-zīmes, katras torpedu laivas zaldatiem 1 ordeņa zīmi un Zelta kalna zignalstacijai 1 ordeņa zīmi, tadēļ ka ši stacija savu darbibu turpinaja zem ienaidnieka stipras uguns. Tāļak baterijai Nr. 15 četras un baterijai Nr. 13 trīs ordeņa zīmes. Septitās kompanijas lielgabalniekam Nikiforam Aļechinam ordeņa zīmi uz viņa vārdu, par to, ka tas, galvā ievainots, pēc ievainojuma apsiešanas
atgriezās us sava postena. Pēc cīņas, kad ienaidnieka flote lēni bija aizpeldejusi uz dienvidiem, pulvera dūmu mākoņi uz jūŗas pamazam izklīda un jūŗas līmenis, uz kuŗa ilgi atpakaļ bija plosijies drausmigais kaujas troksnis atkal pieņēma savu ikdieniško izskatu, un jūra likās apmierinata par pirmajiem kaŗa upuriem, kuŗus ta bija uzņēmusi savā milzigajā dzestro vilņu klēpī. –
Tā tāļajos austrumos piepeši bija uzšāvusēs kaŗa liesma uzpūsta caur uzpūtigo Japanu mantkāribu no tām valstim, kas ar nenovēlibu noskatas uz lielās Krievijas nenogurstoši ražigo dzīvibas spēku un uz viņas panākumiem.
Lielgabali atdarijuši savas tērauda mutes un kaisijuši. savu nāvigo sēklu, tur plūdušas mūsu „brāļu“ asinis. Tāļajos austrumos, kur cīnas dižus Krievijas dēli,tagad katra jauna rīta saule lec asinaini sārta. Telegrafs dienu uu nakti darbā iznēsajot pa visām pasaules malam, pār jūŗu un sauszemi vēstis par pirmajiem notikumiem tāļajos austrumos, par Japaņu-Krievu kaŗu.
Atstāsim ari mēs tāļo kaŗa lauku, iesim atpakaļ uz mūsu Eiropas dzimteni, redzet, ar kādām jūtām te saņem vēstis par kaŗa notikumiem.
„Un kad ari patiesi tā, mana mīļa Anna Ivanovna - tad mēs savā māja drīz svinesim kāzas. Ja, - Aleksanders un Olga - tie viens priekš otra, kā raditi, patīkamaku pāri nemaz vairs nevar iedomaties.“
Anna Ivanovna Mudrova, kapitana atraikne, sava brāļa palkavnieka Sergeja Ivanoviča Gromova ilggadigā saimniece uzskatija pēdejo ar nopietnām pētitajas acim.
„Tu tikai domā par, Aleksandru, mans mīļais – bet tev divi dēli.“
„Nikolajs!“ Palkavnieks iekaisa. „Vaj tu gribi teikt, ka ari tad - viņš īsi un rūgti iesmējās - tas savā mūžā vēl ne vienu sievieti nebūs vērigi uzskatijis.“
„Var jau būt, ka viņš to nav darijis, līdz šim - bet tagad, no pirmā acumirkļa, kad viņš Olgu ieraudzijis, viņš to vairak nekā reiz vērigi uzskatijis. Un vaj tu nebūtu ievērojis,“ Anna Ivanovna lēni jautaja, „ka no ta acumirkļa tavi abi dēli viens pret otru izturas gandrīz naidigi?
Es domaju, ka Nikolaja drūmā izturešanās un ātrā daba tev jau sagatavojuši ne mazumu rūpju un kad nu pie ta vēl abu kaisliba uz vienu un to pašu būti abus padaritu par sāncensoņiem - par ienaidniekiem?“
„Tad es tos abus sūtitu pie laika uz tālajiem austrumiem, lai tie, kad kaŗš iet vaļā, savas dusmas izgāž pret Japaņiem?“
Palkavnieks liekuļoti jokoja, bet tūliņ no sēdekļa piecēlies nemierigiem soļiem iesāka pa lepni ierīkoto zāli turp un šurp staigat. Viņš bija gadus sešdesmit vecs, ar augstu, kalsneju stāvu. Ar savu vīriško, spēcigo stāvu, kuplo, sirmo, pilno bārzdu, rakstuŗisko galvu, skaidrajām zilajām acim, viņš parādās, kā daiļš veca vīra tēls, lai gan viņa ģīmjam trūkst ta laipniguma, kāds mēdz nogatavoties zem sirmiem matiem.
Tagad viņš nostājās tieši Annas Ivanovnas priekšā.
„Vaj Olga pret tevi par šo lietu jau kaut kādi izteikusēs?“
„Ne,“ māsa atbildeja.
Uz ko es tev aizrādiju, to es pamatoju pate uz saviem novērojumiem.“
Olga ir laba un piemīliga meitene, bet viņa nav paļāviga.
Viņa satiksmē ar Aleksandru nav vairs tik droša, kā senak un man it seviški dīvains izliekas tas apstāklis, ka viņa no Nikolaja tik ļoti izvairas.“
„Nikolajs - viņš un visur viņš !“ palkavnieks Gromovs dusmigi iesaucās. „Vaj man dēļ viņa dzīvē nekur vairs neatrast miera ?“
Anna Ivanoumna ar savu mīksto roku mierinot glāstija sava brāļa kaulaino roku.
„Viņš pats sev kaitē ar savu drūmo izturešanos, kura tam ir par šķērsli pie mīlestibas iemantošanos, kamēr Aleksandra jautrā vaļsirdigā daba iegūst katru sirdi. Reti kur būs atrodami tādi divi viena tēva dēli, kas būtu tik dažadi, kā šie abi.“
„Tie gan viena tēva dēli - bet ne vienas mātes bērni. Tie abi tik nevienadi, cik nevienadas bijušas viņu mātes.“
Uz palkavnieka ģīmja parādijās tumšas ēnas.
Abas viņa mirušās sievas.- Nikolaja cietajos vaibstos viņš ieraudzija tās sievietes ģīmja pantus, kas viņu bija piekrāpuse, viņa dzīvi sarūgtinajuse pat pāri par kapu. Un tad ši otra, kuŗas gleznajā stāvā vēl reiz mīlestiba bija gājuse par viņa mūža ceļu, ar kuŗu viņš īstā laimigā gadā laimi bija turejis savā apkampienā, tās tēls atkal parādijās viņa atmiņā, kad viņš ieskatijās Aleksandra skaidrajās acīs.
Gaišmatainais, skaistais, jautrais zēns, kas viņam skumjas un rūpes mēdza no pieres noglāstit, bija viņam daudz mīļaks, nekā viņa vecakais dēls.
Bet viņš sev nemaz nepārmeta netaisnibu pret Nikolaju. Kā gan viņš citadi būtu savaldijis ši dēla kaisligo raksturu, kad ne ar to stingribu, kādas viņa piecus gadus jaumnakajam pusbrāļam nekad nebija vajadzigs. Aleksandrs ieguva visas sirdis, vaj tad ko brīnities, ka viņš ari Olgas sirdi drīz uzvarejis ?
Biet Nikolajs - kad ari viņš -
Preriekš palkavnieka acim parādijās it kā draudoši vētras mākoņi un it kā vēletos tos izklīdinat, vecais kareivis ar roku sita pa gaisu un lepni saslējies izsaucās:
„Mīļā Anna, man liekas, ka tu gaišā dienā redzi spokus. Man tapat skaidras acis pierē, kā tev un es vēl it neko niesmu ievērojis, kas apstiprinatu tavus iedomatos novērojumus.“
„Sergej, kaut tev būtu taisniba,“ Anna Ivanovna nopietni atbildeja.
„Pet es vēletos, kad es savai jaunibas draudzenei Marijai Michailovnai Semenova kundzei nebūtu apsolijusies, pa viņas ilgo ārstešanas laiku ārzemēs viņas mīluliti Olgu paturet pie sevis, jeb es vēletos, kaut varetu tā iekārtot, ka Olga kaut kur citur varetu derigu patvērumu atrast.“ –
Palkavnieks iekaisa. „No šejienes projam? Visā pasaulē iztauret, ka mana māja ar saviem sasoditiem apstākļiem nav uzturas vieta priekš kādas jaunkundzes? Na, tad lai -“
Viņa piere tapa tumši sārta un Anna Ivanovna mierinot turpinaja:
„Tas nemaz nav vajadzigs; Varbūt, ka patiesi redzu spokus. Turklāt Olgas viesošanās pie mums drīz beigsies. Kad es savās baigās apstākļus esmu pārspīlejuse, lūdzu mani atvainot, ka es tev sagatavojuse nepatīkamu brītiņu.“
„Tevi atvaiņot ! Tas nemaz nav vajadzigs, mīļā Anna.“ Viņš tai smaidot pamāja ar galvu, kad viņa atslēgu sainiti paņēmusi iegāja saimniecibas telpās.
Spokus, kam viņš teicās neticot, viņš tomēr redzeja - nemiera spoku, kas draudeja pieņemt ienaida vaibstus. Viņa abi dēli jan pat bērnibā savā starpā maz bija sajutuši brāļu mīlestibas jaukās saites, bija arvien ķildojušies, kā naidnieki un tikai tad, kad viens no tiem aizgāja uz augstskolu un otris Aleksandra gimnazijā, viņu starpā radās miers. Tagad Aleksandrs bija kasiera palīgs bankā, kamēr Nikolajs bija Rigas-Orlas dzelzsceļa inženiers un turklāt pārvaldija tēva māju, ko pa lielakai daļai bija iegūta ar Nikolaja mātes naudu, ko ta kā pūra daļu savam vīram bija pienesuse, bet kuŗa tagad bija apkrauta ar diezgan ievērojumiem parādiem.
Aleksandrs bieži ieradās pie sava tēva, kas ļoti pato būtu priecajies, kad viņu nebūtu mocijusi apziņa, ka abi dēli slepeni viens otru uzskata par savu pretinieku.
Kas pie ta bija vainigs?
Visur dzirdeja Nikolaja skarbo balsi, visur viņa spēcigās rokas, kas jau bērna gados bieži Aleksandru bija sakampušas, it kā to gribetu salaust. - Nikolajs visur tikai Nikolajs!
Un tagad, vaj viņš tagad atkal izstiepa savas rokas pret brāli, varbūt, ar vēlejumos, izpostit viņa laimi? - Patiesi –
Vecais palkavnieks lepni saslējās, viņa uzači draudoši raustijās. Lai neviens neiedrošinas postot aizskart viņa mieru - lai to vairs neiedrošinas ši dēla roka - grēcigas sievas dēla roka! – –
Augšejā stāvā savā istabā pie spoguļa stāveja Olga un priecajās par tēlu, ko spogulis viņai rādija. Bāli salganais ģērbs viņai ļoti labi stāveja. Tas veicinaja viņas ģīmja krāsu. Viņas zeltainās matu cirtas ļoti harmoneja ar viņas acim, kuŗas spulgo skaidrumu noslēpumaini apēnoja melnās plakstienu spalviņas. Viņas mīkstajām sārtajām lūpām ļoti piedereja smaids, kas viņai ap tām lidoja, spogulī ieraugot savu tēu.
Šovakar atnāks galantais ierēdnis Aleksandrs Sergejevičs Gromovs un tas zinaja, kas daiļš. No savas istabas loga Olga vareja pārskatit dārzu aiz Gromovu mājas. Koku zarus sarma bija it kā apsudrabojuse, laiks bija piemīligs, Olgai iepatikās pa sniegā tērpto dārzu pastaigaties. Viņa uzmeta uz pleciem ar sermulina ādu iekantetu pelerinu un pēc kādām minutēm jau steidzas pa mājas šauro sētu uz dārzu.
Sētā viņa gāja ar līkumu Nikolajam gaŗam, kas noskatijās, ka kučers izjūdz zirgu, ar kuŗu viņjch patlaban bija mājās pārbraucis. Viņa vaigos sajuta siltumu, nojaustot, ka Nikolajs viņai noskatas pakaļ.
Viņa iegāja dārzā un brida pa aizsnigušiem celiņiem No dārza pa vaļejiem mājas vārtiem vareja uz ielu noskatities. Tur patlaban lepnās kamanās brauca gaŗam kāda jauna kundze. Ta paskatijās pa vaļejiem vārtiem iekšā un,
Olgu dārzā ieraudzijusi, lika kučeram pieturet un uzgaidit, pate izkāpa no kamanām, iegāja pa vārtiem sētā un no turienes gāja uz dārzu. Nikolajs, kas vēl atradās sētā pie zirgu staļļa, šo kundzi nelikās nemaz ievērojam.
„Labrīt Olga,“ kundze jautri sveicinaja.
Vera Dragocenov vaj jūs ta patiesi ?“ Olga iesaucās.
„Ja, ta es patiesi esmu,“ Vera Dragocenov kundze atbildeja, savai bijušai skolas biedrenei roku sniedzot.
Tad abas sievietes viena otru uzskatija ar pētitaju acim, līdz Vera ar galvu pamājot sacija:
„Vēl arvien tāda pate, kā senak, Olga. Toreiz, kad Jelgavā skolu pabeidzām, jūs bijat 15 gadus veca, trīs gadus jaunaka par mani. Un šodien vēl tāda pate: kā kāda puķe, tik koša, tik glezna... tik - un tā tāļak...“
Un jūs vēl arvien tāda ... savadaka neka visas citas.“
To Olga sacija, uzskatot Veras Dragocenov kundzes bālo seju un tad lūdza savu draudzeni viņai sekot uz viņas istabu.
Sētā Vera Dragocenov kundze nevilšus apstājās.
„Kas tas, tur, par kungu?“ viņa jautaja.
„Tas?“ Olga piesarka. „Palkavnieka Gromova vecakais dēls. Viņš gan jūs, Vera, nebūs ieraudzijis citadi -“
Bet Vera, likās, šo atbildi nemaz nedzirdejusi.
„Kas par raksturisku galvu.“
Nikolajs Gromovs gandrīz nemaz nebija uzskatijis abas sievietes, kas tagad iegāja namā.“
Kādu stundas cetorksni vēlak, Vera Dragocenova kundze atkal iesēdās uz viņu gaidošā aizjūgā nn aizbrauca.
Viņa atkal bija saredzejusēs ar daiļo Olgu Semenova jaunkundzi, bagatā tirgoņa atraiknes meitu. Vairak viņa nebija gribejusi. Papriecaties par viņas – senakās skolas biedrenes daiļo seju. Veras māsica, kas apmekleja viņai pazīstamo Gromova ģimeni, bija ar Olgu iepazinusēs un Verai par viņas daiļumu stāstijusi un Olgas vārdu pieminot, viņā pamodinajusi atmiņu pie senās draudzenes un radijusi pie viņas vēlejumos, ar Olgu saredzeties.
Pate Vera deviņpadzmit gadus veca bija apprecejusēs ar artilerijas palkavnieku Dragocenovu, kuŗu ta jau pirmā laulibas gadā atkal caur nāvi bija zaudejusi. Tagad Vera bija mirušam vīram Rigā piederiga lielaka nama īpašniece. Tā kā viņas tēvs podpalkavnieks Bobrovs un viņas māte viņai vēl mazai esot bija miruši, viņa ka bārenite pie radiem tika uzaudzinata. Tagad viņa bija patstāviga, bagata.
Viņa laiku tomēr nepavadija bezdarbibā, bet nodevās skatuves mākslai pie šejienes teatra, tur ta bija ļoti iecienita aktrise. –
Pie pusdienas galda Olga stāstija palkavniekam Gromovam un Annai Ivanovnai par savas bijušas skolas biedrenes Veras Dragocenova kundzes apmeklejumu un ka ši nevaļas dēļ nevarejuse ilgak uzkaveties un viņiem priekšā stādities.
Peēc pusdienas galda, kad palkavnieks un Anna Ivanovna bija no mājas izgājuši un Olga gaŗlaikojoties stāveja zālē pie loga nu noskatijās uz ielu, pa zāles durvim ienāca kāds vīriets.“
Olga manami sadrebeja, kad ta apgriezusēs ieraudzija palkavnieka vecako dēlu Nikolaju, kas viņai lēni tuvojās.
Vaij jūs no manis atkal gribat izvairities, Semenova jaunkundze? “
Viņa redzami apjuka, bet uz viņas lūpām parādijās kairinošs smaids, kad viņa to baigi uzskatija.
„Ne, es tikai biju pārsteigta,“ viņa atbildeja.
„Vaj jūs no manis ko vēlaties ?“ viņa piemetinaja.
„Es jūs mekleju, Olga Michailovna,“ viņš vienkārši atbildeja.
Viņas sirds draudeja nostāties pukstet.
Viņa nejautaja, kadēļ? Bet viņas acis nemierigi raudzijās uz durvju pusi.
„Es ar jums vēlejos runāt,“ viņš turpinaja. „Sakat, vaj tas patiesiba, ka jūs no manis ar nolūku izvairaties?“
„Kā jūs nākat pie tādām domām, Gromova kungs?“ viņa atraidoši jautaja.
„To es viegli varu iedomaties,“ viņš mierigi sacija. Ar mani reti kāds zimpatizē.
Olga zem nolaistiem acu plākstiņiem skatijās uz viņu, pie kam viņas vaigi arvien vairak nosarka. Kad viņš sirdis neieguva, vaj tas nenotika tadēļ, kā viņš to negribeja. Viņš no citiem izvairijās, bet viņu uzmekleja un laipni uzrunaja. Un ko viņš parādija tikai viņai vienai, vaj viņa uz to nevareja būt lepna?
Viņas skatiens brīvaki pacēlās, viņa tapa drošaka.
„Jūs maldaties Gromova kungs, ne jūs man esat nepatīkami, ne es no jums izvairos. Priekš ta man nav nekāda iemesla.“
Viņš to ar savām tumšajām, valdzinošām acim pārbaudot uzskatija.
Vaj jums šis iemeslis nemaz nebūtu zinams?“ viņš jautaja.“
„Es... es nezinu, kā jums uz to atbildet,“ viņa apjukumā stostijās.“
„Jūs to nezinat .... Bet kad jūs kāds cits par to pašu priekšmetu jautatu - vaj jūs tad ari nezinatu atildet?“
Tas bija mierigi runats, bet Olga tomēr soli atkāpās ieraugot viņa sejas pēšņo nobālejumu.
Es viņam atbildetu tapat, kā jums, Gromova kungs.“
Abi apklusa. Tie sānu pie sāniem bija gājuši pāra soļus uz priekšu un tagad stāveja zāles vidu. Te zāles durvis atvērās un pa tam ienāca kāds jauneklis.
Olga pirmā saņēmas.
„Jūs, Aleksandr Gromova kungs? Kas par pārsteigumu !“ viņa iesaucās.
Aleksandra zilās acis uzliesmoja pie viņas apjukuma smaidiem un draudoši atdūrās uz Nikolaju sejas.
„Kā tu šodien tik agri ieradies?“ Nikolajs dzestri jautaja.
Nepacietigas ilgas mani nelaikā šurp atdzinušas,“ Aleksandrs atbildeja, nozīmigi pret Olgu palokoties.
Uz Nikolaja pieres tieši pār degunu parādijās stāva krunka.
Aleksandr', man ar tevi ne-atliekami jarunā un es tevi pēc vakariņām sagaidišu savā istabā.
Uz pavēli !“ Aleksandrs atbildeja papēšus kopā sasitot, zobotaja balsī. „Es tevi ari bez tavas pavēles tūliņ būtu apmeklejis, ka dvorņiks man jau sētā nebūtu pazinojis, kā tu te izpildi patīkamu uzdevumu, Semenova jaunkundzei laiku pakavejot.“
Nilolaja sejas panti it kā sastinga. To Olga ievēroja un bailigi uz viņu paskatijās. Bet viņš tikai auksti un mierigi atkārtoja.“
Es tevi sagaidu !“ Tad viņš atsveicinoties viegli palocijās un aizgāja. Viņa pavadija Aleksandra ienaida skatiens.
Olga taisijās aiziet, bet Alksandrs viņu pie rokas saturot kaisli čuksteja:
„Vaj mans brālis labaks biedris, nekā es? Un - ko viņš no jums gribeja? Vaj viņš varbūt iedrošinajies - Olga -“
Viņš Olgas atpakaļ raustošas rokas ar varu spieda sev pie lūpām. – „Nebūtu nekāds brīnums, kad visa pasaule, pat tāds, kā viņš, jūs pielūgtu!“
„Laižat mani, Gromova kungs !“ Viņa atsvabinaja savas rokas no viņa rokām un stāveja, viņu uzskatot ar dusmigām acim.
Bet viņš ar visadiem glaimu vārdiem Olgai mēģinaja pielabinaties un ar savām spīdošām, valdzinošam acim mekleja viņas glezno ģīmi.
„Ne-esat uz mani dusmiga! Eņģeļa acis nedrīkst dusmigi spīguļot, tām jasmaida, jasapņo.“
Un tagad ari Olga paskatijās uz viņu, viņas acis vairs nebija atraidošas nopietnibas, kā viņš to bija gribejis.
„Jūs esat bīstams cilveks, Gromova kungs ! Kaut jūs nekad vairs neierastos šajā mājā, kamēr man te vēl ja-uzturas !“
Viņš jautri smējās. Bet Olga aizsteidzās no viņa projam, vēl reiz uz viņu atpakaļ paskatijusies. Otrā stāvā savā istabā Nikolajs gaidija uz savu brāli Aleksandru.
Beidzot viņš to dzirdeja pa trepēm augšup kāpjam un drīz jaunakais brālis vienaldzigi kāpa pār durvju sliegsni.
Pēc tava vēlejumies, mīļais brālit !“ Nikolajs pētoši apskatija sava brāļa lepno šmaugo stāvu no galvas līdz kājām, tad viņš aukstā balsī sacija:
„Pie manis tu ar savu liekuligo izlikšanos it neko nepanāksi; jokus pie malas! Tu zini, par ko es ar tevi gribu runat.“
Aleksandra seja saviebās uz zobgaligiem smaidiem.
„Tad patiesi tikai tadēļ tu mani mūsu viešņai klāt esot tik svinigi ielūdzi uz audienci. Es jau domaju -“
Viņš apklusa, ģīmi saškobijis ņirgas vaibstos, piemiedza acis, tad iz krūšu kabatas izvilka sainiti papiru un to ar liekuļotu svinibu nolika brāļam priekšā uz galda.
„Nu tad, te lūk būs, viss prātigi kvitets, kā tu man uzdevi.“
Uz plaši izplēstām kājām šurp nu turp šūpojoties, viņš gaidija līdz brālis vienu pēc otras, katru zīmiti bija pārbaudijis.
„Na, vaj nav, kā uz mata!“
Nikolajs rēķinus atkal atstūma no sevis.
„Viss liekas būt kārtibā.“
Viņš šos vārdus kā ar varu izgrūda pār lūpām, it kā tie viņam kaklu aizžņaugtu, viņa rokas drebeja no gŗūti apspiežama uzbudinajuma.
„Es tev tomēr kaut ko, reiz par visām reizām sacišu! Ko es līdz šim priekš tevis esmu darijis, tas notika dēļ mūsu tēva. To tu it labi zinaji un bagatigi izmantoji.
Bet no šīs dienas sākot - uz to tev dodu savu vārdu - tev no manis neka vairs nav ko sagaidit. To ievēro un apdomā un tad aiztaupi savam tēvam, tevi mācities pazīt, kā es tevi pazīstu!“
Aleksandra ģīmis bija nobālejis un viņš nostājās Nikolajam tuvu priekšā. „Ko tu ar to gribi sacit, tu? Vaj tu man ar to varbūt gribi atriebties par traucejumu tur, zālē, pie viešņas?“ „Sargies, tu – tu -“. Krēslis, kuŗu Nikolaja labā roka bija sakampuse, brīkšķot nokrita uz grīdas un pa vaļejo logu dārdeja ārā viņa drausmigā balss un sasniedza veco vīru, kas tur, apakšā, kā zem kāda smaga sitiena sadrebeja un mēmi savilka roku dūrē pret to, kas viņam neļāva atrast un baudit dzīves miera. Aleksandrs apklusa, bet viņa acis ļauni iemirdzejās, kad viņš ar brāli stāveja aci pret aci.
Bet Nikolaja spēcigais stāvs lepni saslējās un tad viņš ar roku rādija uz durvim.
„Ej! priekš tevis un manis labak, kad tu mani atstāj vienu.“
Kādas zekundas Aleksandrs vēl stāveja uz vietas, tad viņš plecus saraucot apgriezās un aizgāja. “
Pie vakariņu galda Aleksandrs bija pate laipniba un vēl jautraks, nekā tas jau arvien mēdza būt. Likās, it kā dzīva uguns tecetu pa viņa dzīslām.
Viņš tikai tad tapa klusaks, kad, jau labi pavēlu, pie galda ieradās viņa brālis Nikolajs. Tas šoreiz bija vēl atturigaks, nekā citreiz, tas iebaudija tikai kādus kumosus un tad atkal aizgāja.
Aleksandrs pēc brāļa aiziešanas atkal tapa jautris. Viņš smējās un dzēra glāzi pēc glāzes degvīna un alus un viņa jautriba likās ari Olgai pielīpot.
Palkavnieka skatieni pārbaudot vērsās no Olgas uz savu mīluliti dēlu, viņš redzeja, ka Olga nosarkst, kad Aleksandrs viņu uzskatija ar šim skaistām, valdzinošām acim. Patiesi - skaists pāris - šie abi! Viens priekš otra, kā raditi. Un ko tur gan skaudiba iespēj un vaj tur nenovēliba un ienaids var šķirt, kur divi viens priekš otra, kā raditi un viens otru atraduši?
Vecais kaŗeivis ar vienu roku apkampa savu dēlu, ar otru pacēla glāzi pret dēlu, ar mēmu laimes vēlejumu.
Kas zin, cik ilgi viņš vēl dabùs skatities viņa jautrajā sejā. Tur, tāļajos austrumos katru dienu vareja iet vaļā un tad šķiršanās bija pie durvim. Tās bija sēras domas. Bet palkavnieks Gromovs nebūtu sava tēva, Sevastopeles varoņa majora Gromova cienigais dēls, kad viņš par to ilgi padotos sērām domām. Gan šķirties nebūtu viegli, bet kur tēvijas sargus sauc zem svētā karoga, tur tēvijas mīlestibai jastāv pirmajā vietā.
„Uz veselibu, tētiņ!“ Aleksandrs ar tēva glāzi saškindejis jautri iesaucās un iztukšoja savu glāzi līdz pēdejai
pilitei. Tēvs sekoja viņa priekšzīmei. Anna Ivanovna piecēlās no galda un iegāja kukņā. Palkavnieks aizgāja uz savu istabu uztaisit „kuplu dūmu“, kā viņš arvien pēc maltites mēdza darit.
Aleksandrs un Olga palika vieni.
„Kaut gan Olgu kādas slepenas bailes dzina, zem kaut kāda iemesla tapat aiziet, ta tomēr palika, valdzinata no kādas citas gribas, stiprakas par viņas pašas gribu.
Tagad viņa nekustoties noklausijās kaisligos tžukstienos, kas plūda viņas ausīs: „Olga, esi kaut tikai šodien laimiga kopā ar mani! Olga, mana dārgakā !“
Aleksandra roka bija jaunavu apkampusi. Viņa drebeja savā neaizsardzibā. „Olga, mana mīļakā, saki tikai vienu vārdiņu !“
Tad viņš savas lūpas spieda uz viņas mutes.
Viņa to atstūma no sevis un ātri piecēlusēs atkāpās.
„Ne, ne – laižat mani!“
Viņš dzirdeja viņas atraidošo balss skaņu, bet atkal noliecās viņai tuvak un tžuksteja:
„Olga, vaj jums no mīlestibas bail ?“
Ne, bet gan no ienaida!“
Tas bija izsprucis pār viņas lūpām, gandrīz pašai nezinot, kamēr viņas platās acis stīvi raudzijās uz kādu no mājas tumšajiem logiem no kura tai izlikās, it kā tur tumsā aiz ta stāvetu kāds tēls. Aleksandra skatiens vērsās uz to pusi, viņa ģīmja pantos kaut kas draudoši raustijās un viņš savadā skaņā iesaucās:
„Vaj tas tur augšā - iedrošinajies ari tev jau bailes iedvest? - Viņš atkal uzskatiju Olgu ar spulgām acim. Pārvērtijumies bija no viņa ģīmja kā noslaucits.
„Jūs esat ta, kas visu sirdis uzvar!“
Viņa neievēroja jaunā cilveka kaislos vārdus; viņas ausīs vēl atbalsojās viņa balss draudošā skaņa, viņa vēl drebeja zem draudošās raustišanas iespaida, ko ta patlaban bijā redzejuse uz viņa sejas - ari uz viņa brāļa sejas.
Viņa izsteidzās pa durvim ārā uz savu istabu, tur pavadit bez miega nakti, kādu neizprotamu baigu nojautu mocita.
Drīz pēc tam ari Aleksandrs atvadijās no sava tēva. Kādas dienas vēlak Olga Semenova sēdeja zālē pie loga un pa to noskatijās ārā uz ielas, uz kuŗas no pelekajiem mākoņiem lejup krita retas sniega pārslas.
Kaut viņa zinatu, kas uz viņas dvēseles guļ, smagi, kā mākonis gaisā pirms gaidamas vētras, kaut viņa varetu saprast, kas viņu darija tik nemierigu, dzenaja no vienas istabas otrā, kas dedza uz viņas vaigiem maigā krāsā. Vaj ta bija mīlestiba, kas ar neizprotamiem burtiem rakstija viņas dzīvibas grāmatā? Vaj tās bija bailes, kas ienaidam skatijušās acīs? Pie visas labas gribas Olga neatrada ceļa izbēgt abiem – mīlestibai un ienaidm.
Ta nebija apziņa; tikai neskaidras nojautas, ka viņai tomēr jabēg. Bet kā priekš ta atrasts īsto iemeslu ? Viņa baidijās kādam cilvekam valsirdigi izstāstit savu neapskaužamo stāvokli, izvairijās no satiksmes ar Annu Ivanovnu, kopš viņa bija ievērojusi, ka vecā kundze viņu bieži uzskatija ar slepenu pētitajas skatienu. Tad viņai prātā ienāca labs padoms! Kā, kad viņa atbildetu uz Veras Petrovnas Dragocenovas apmeklejumu un pie viņas paliktu, kamēr viņas māte no ārzemju veselibas avotiem pārceļotu mājās, kas pēc kādām nedeļām bija sagaidams - Vera bija viņas skolas biedrene, patstāviga - tas vareja iet. Olga ātri apģērbās un mājā nevienam par savu nodomu eko nesacijuse izgāja no mājas un drīz pa Elizabetes ielu steidzās gar esplenades laukuma uz Vērmaņa dārza pusi. Veras māja atradās aiz Vērmaņa dārza, kadēl viņa uzņēma turp taisnako ceļu caur dārzu. Viņa patlaban atradās uz gatvas, kas iziet uz Suvorova un Paulučija ielu stūri.
Te viņa pa dārza vārtiem no Paulučija ielas puses redzeja ienākam Nikolaju Gromovu. Viņa sadrebot apstājās. Vaj griesties atpakal jeb iet uz priekšu? - viņa sajuta, ka sastapšanās būtu nepatīkama.
Līdzigi notika ar Nikolaju, kad viņš Olgu ieraudzija. Nogriesties pa kādu citu gatvu? Dot viņai ceļu, kā tas viņam jau nedeļām bija jadara? Viņš jaunavu vairs neredzeja vienu pašu, bet viņa gara acim parādijās viņai blakus kāds cits - viņa brālis! Nogriesties sāņus, dot telpu viņam – šim, viņa tēva mīļakajam dēlam!
Viņš jau gribeja nogriesties sāņus, bet tad ieraudzija, ka Olga palikuse stāvot uz viņu it kā gaidot skatas.
Viņa krūtis uzviļnoja stipris rūgtums. Vaj lieta patiesi jau bija tik tāļu, ka viņam tai jadod ceļš, to lai viņa pate viņam saka. Viņš ātriem soliem gāja Olgai preti.
Viens skatiens Olgas sejā un viss rūgtums viņa sirdī bija zudis. Viņa izskatijās, kā nevainigs, apjucis bērns, kas nezina, ko darit. Viņš sveicinot pie viņas apstājās.
„Jūs, Olgas jaunkundze – uz kuŗieni jūs steidzaties ?“ Viņa nolieca galvu uz krūtim.
Es.... es gribeju savu skolas biedreni Veru Dragocenovu apmeklet, atbildot uz viņas apmeklejumu.“
Mocita no viņa pārbaudošā skatiena, jaunava paskatijās augšup, nopūtās un mēģinaja smaidit.
„Ai, es pate dažreiz nezinu, ko es gribu, tas ir briesmigi. Tā ari šodien ieņeags.“
Viņš to savadi uzskatija, acis no viņas nenovēršot.
Ar tik lielu somu, jūs varejat pieņemt ormani,“ viņš sacija, bet tad uz reiz iejautajās:
„Vaj jūs pie savas draudzenes paliksat ilgaku laiku?“
Viņa tam nerunaja preti. Viņa sajuta, ka viņš uzminejis viņas nodomu, ka te liegties nevietā.
Bet viņa iekšienē šis viņas mēmais „ja“ ieškīlās, kā zibens, kas visu kaislibu un mīlestibu iededzinaja par neapspiežamu liesmu. Viņš nevilšus bija satvēris viņas rokas, neskatoties uz to, ka tie abi atradās zem klajām debesim.
„Olga - ne-ej no mums projam, es tevi mīlu !“ Viņa drebot nobāleja un tomēr ari viņas sirdī uzviļņoja karstas
jūtas, kas viņu it ka vilktin vilka noliekties tuvak pie ši vīriškā stāva, kuŗa rokas sniedzās pēc viņas rokas. Viņa paskatijās uz viņu un skaistā vīra tumšo acu valdzinajošais skatiens it kā liesma iespiedās viņas sirds slepenakā kaktiņā, viņas vaigus un pieri krāsoja tumšs sārtums.
Blakus Nikolaja tumšo acu pāram viņai attēlojās pārs citu - zilu acu, kas draudoši bija iemirdzejušās, tapat, kā šis tumšās acis draudoši bija iemirdzejušās tajā pašā dienā - brāļu ienaids - Olga bailēs atsvabinaja savas rokas no Nikolaja rokām un iesaucās: „Ne - tā jūs uz mani nevarat runat!“
Nikolajs ar savām acim valdzinaja viņas skatienu.
„Es tā nedrīkstu? Runajat uz mani skaidraki, Olga, lai es jūs pilnigi saprastu.
Sakat man tikai to vienu - vaj jūsu sirds vēl brīva, jeb - es aplaupu savu brāli, kad es ceru“?
Viņas vaigi vēl vairak nosarka un viņa atgaiņajoties stostijās:
„Jūsu brāli - es jūs nesaprotu -“
Jūhs mani it labi saprotiet un tadēļ es otrkārt jautaju, man jajautā: Olga vaj sūsu sirds vēl ir brīva?“
Viņas skatiens vērsās uz viņa spītigajām lūpam, no kurām viņas vārds tik mīksti bija atskanejis un kā čukstiena dvesme paspruka pār viņas lūpām viens vienigs vārds – „ne“ –
Viņas rokas nevilšus sadrebejā, pacēlās augšup, it kā viņa pasprukušo vārdu atkal gribetu satvert.
Nikolaja ģīmis nobāleja un viņš nostājās Olgai it tuvu priekšā, it kā no viņas gribetu ar varu patiesibu izspiest.
„Kuŗš, Olga? - Viens no mums abiem ?“
Viņa to klusi uzskatija, ar neizpētijamu lūdzejas skatienu - „nejautā“
„Viņš - viņš?“
Un viņa atkal kluseja, lūdzoši pret viņu rokas pacēlusi.
Viņš vēl reiz satvēra viņas rokas, viņš tās spieda sāpigi - „Olga - viņš ?“ Viņa balss aizrāvās, viņa acis savadi spīguļoja.
Olga apjukumā un bailēs atsvabinajās no viņa.
Ne jau - ne! Tas nav patiesiba - ak, Dievs, ne - tikai ne ienaidu dēļ manis! Viņa lūdzās trīcošā balsī.
Nikolajs viņa noskatijās ar ilgu skatienu, kamēr viņa seja pārvērtās, sastinga un viņš sacija:
„Jums no manis nav jābīstas - dēļ viņa. Es savu brāli neienīstu.“
Viņa vārdi aizskāra viņas sirdi, kā ledaina roka. Viņai uzmācās aukstas šalkas. Viņš tai likās uzreiz citads tapis. Viņš ar klusu atsveicinajumos ātri aizsteidzās, ne mājup, bet atpakaļ.
Viņas sirds pāra reizas sāpigi iepukstejās, it kā gribetu no krūtim izlauzties, tad viņa steidzās atpakaļ mājup, dzīta no vēja grūdieniem.
Viņa nevilšus paskatijās sāņus un ar bailēm ieraudzija Aleksandru Gromovu pie kāda pudura stāvam.
Kā viņš te bija ieradies? Ko viņa ierašanās nozīmeja? Viņš nāca viņai preti.
Viņa seja bija bāla un izrādija redzamu uzbudinajumu. Roka, kuŗu tas viņai sniedza, manami drebeja.
Dieva dēļ, kādi jūs izskataties! Vaj jums kaut kas ārkārtigs atgadijies, ka jūs tieši dienasta stundās“.
Viņš īsi, nervozi iesmejoties pārtrauca viņas baigu jautajumus.
„Nav iemesla priekš jūsu laipnas rūpibas par mani, Semenova jaunkundze!“
Attkal tie paši savadie smiekli: „Bet mani te gan šādā laikā neviens nesagaidija, esmu nelūgts viesis“.
Tad viņa nedrošais, nemierigais skatiens atkal vērsās uz to pusi, kur Nikolajs bija aizgājis.
Viņa skatienā bija kaut kas drausmigs. Olgai to ievērojot, izlikās it kā uz viņas krūtim kaut kas smags uzveltos un no ta mocita viņa iesaucās:
„Izskaidrojaties saprotamaki - es domaju, ka jums šādā dienas stundā neiespējams atvaļinaties no dienesta pienākumiem - jūsu priekšnieks, cik man zinams, atrodas atvalinajumā un jums kanclejā jaizpilda viņa vieta.“
„Tas ir - un tas ir īsts uzticibas postens, ar ko man parādits sevišks gods ? Bet“ - viņa piemiegtās acis savadi iemirdzejās - „tāda uzticiba man pašam izmantojama nepareizi! Lūk kadēļ es šodien savu uzticibas vietu esmu atstājis !
Viņš smieklos piepeši apstājās, saslējās un viņa balss skaneja skarbi: „ka es te esmu neparastā laikā ieradies uz to man ari vēl savs blakus iemeslis. Es par visām lietām mekleju savu brāli. Es viņu gribeju sastapt, kad viņš iznāk no dzelsceļa valdes kanclejas, bet tur man teica, ka viņš jau aizgājis. Es zinaju, ka viņš mājup ejot uzņem ceļu caur šo dārzu, tadēļ es viņu te apņēmos sagaidit. Kad neviļus, es jūs patlaban te redzeju kopā ar viņu. Vaj viņš jums neuzticeja uz kuŗieni viņš aiziet un kad viņš būs mājā? Vaj man nederetu viņu tepat uzgaidit?“
„Te?!“ viņa ar varu savas bailes apspiežot iesaucās.
„Te jums par ilgu būtu ko gaidit, Gromova kungs, cik man zinams, tad viņš tikai pēc kādām stundām nāks atpakaļ uz dzelzceļa-valdi.“
„Cik jums zinams“ –
Olga izbijās no viņa balss skaņas skarbuma, bet vēl vairak no skatiena, – ar kādu tas viņu uzskatija;
It kā savu vainu apzinoties, Olga mēģinaja aizstāveties.
„Jaa, man liekas, viņš sacija – mēs nejauši sastapamies, kad es – es gribeju –
Viņa pate, sajūtot sava apjukumu, ātri apklusa.
Te viņa redzeja, ka Aleksandrs, ar tukšu, stīvu skatienu raudzijās tāļumā, it kā tas viņas vārdus nemaz nebūtu dzirdejis, līdz viņš tad, it kā pats uz sevi, sacija:
„Tad es viņu sagaidišu viņa paša istabā.“
Olga neko neatbildeja. Viņa jutās nogurusi zem briesmiga nojautu svara, kuŗam ta nespēja dot ne veida ne vārda.
Viņiem dārzā pa celiņu tuvojās strādnieku bars. Kad tie ieraudzija viņu un Akeksandru blakus stāvam – tie savā starpā satžukstejās, un tad iz viņu vidus atskanejā zobgaligas piezīmes.
To ievērojot Aleksandrs zobojošā balsī sacija:
„Labie ļautiņi ne bez iemesla brīnas par mūsu dīvaino slepenas sastapšanās vietu, te, atklātā dārzā, dienas laikā un pašā ziemas vidù !!
Olga sadrebeja.
„Šis joks gluži nevietā, Gromova kungs“, viņa īsi sacija, uz mājas pusi skatoties.
„Man jasteidzas mājup. Vaj mums kopigs ceļš?“
„Par nožēlošanu, ne!“ Atkal Aleksandra ģīmja panti sastinga ātri nobālejot. „Es šoreiz iešu uz māju pa citu ceļu, lai apsveicinatu savu tēvu pirms sastapšanās ar brāli. „Tadēļ“ – viņš vilcinajās, – „kad jūs manu tēvu redzat, es lūdzu, viņam par to neko nesakat.“
„Kā vēlaties, Gromova kungs! Uz redzešanos !“
Viņa, viegli palocijusies, aizsteidzās.
„Pirms sastapšanās ar brāli !“
Viņas ausis skaneja un trokšņoja šie vārdi, skaneja tas, kas viņds slepeni draudeja un tas pieauga par briesmiga negaisa troksni, kas sagatavojās pār viņas galvu. Viņas dvēsele bailēs klausijās. Dzelzsceļa inženiers Nikolajs Gromovs, no Olgas atvadijies izgāja no Vērmaņa dārza uz Suvorova un Elizabetes ielu stūra un tad pa Elizabetes ielu gāja
mājup uz Ķeizara dārza pusi. Viņš patlaban tuvojās Tērbatas un Elizabetes ielu stūram.
Uz ielu stūra stāveja kāds „ekspresis“ ar raibu papiru lokšņu baķi - uz rokas, „Ekstrā telegramas no tālajiem-austrumiem !“ viņš kliedza skaļā balsī ?
„Kaŗš iesācies! Ekstrā telegramas Krievu, Latvju un Vācu volodās! Pirkat ļautiņi, piecas kapeikas gabalā!“
Ap, ekspresi drūzmejās ļaudis cits pēc cita un tad klīda uz visām pusēm ar iegūto eksemplaru rokā, negaiditu, bet tomēr sagaidito vēsti nepacietigi islasot turpat uz ielas. Nikolajs Gromovs nopirka no ekspreša Krievu laikraksta „Pribaltiskij Kraj“ ekstrā telegramu un tur lasija par Japaņu torpedu laivu blēdigo uzbrukumu mūsu flotei, naktī no 26 un 27. Janvari 1904 gadā pie Port-Arturas cietokšņa.
Ja, kaŗš bija iesācies! Tāļajos austrumos jau plosijas kaŗa negaiss; bet tapat ari Nikolaja krūtīs trakoja briesmiga jūtu vētra. Mēs zinam, ka tās galvenais cēlons nebija kaŗa vēsts saņemšana - tur plosijās atraiditas mīlestibas apciņas vētra, izaicinata no - viņa paša brāļa.
Un tonmēr, kaŗa vēsts nepavairoja viņa krūtis šo sāpigo jūtu virpuļa sparu, ne - ta dvesa viņa krūtis, kā vakara vēsma pēc karstas dienas; Nikolajs Gromovs, pie visa sava drūmā rakstura skarbuma, bija īsts Krievu tautas dižens dēls. Pār tēviju bija nācis kaŗš ar visām savām briesmām.
Nikolajs mīleja tēviju, mīleja Caru un ši mīlestiba pie viņa naraidija pie malas katras citas dabiskas mīlestibas jūtas, ta šajā acumirklī ieņēma pirmo vietu viņa sāpju saplositās krūtīs, ta līdz ar pirmo kaŗa vēsti iedvesa viņa ievainotā sirdī, kā liega vakara vēsma pēc karstas dienas cīņas.
* * *
Aleksandrs Gromovs stāveja pie loga sava brāļa istabā, kuŗa viņš no sētas puses neredzets bija iegājis.
Viņa skatieni nemierigi maldijās pa istabu no vienas vietas uz otru un tur palika uz grīdas stāvot, it kā pie vietas piekalti.
Nikolajs -
Visi viņa prāti sauca šo vārdu drudžainās gaudās Kad viņš šoreiz paliktu nepieļāvigs, ciets, kā akmins - ko tad?
Te durvis atvērās un pa tām ienāca istabā viņa brālis Nikolajs. Kad šis savu brāli ieraudzija, viņš ar roku smagi atbalstijās uz galda malas un tas atskaneja it kā smags belziens.
„Tu - tu“
Vairak viņš neko nesacija.
„Es, ja es !“ Aleksandrs runaja smagi lēni. Viņa roka mekleja atbalstu aiz muguras pie durvju kliņķa, tās atradās iepretim tām durvim pa kurām Nikolajs bija ienācis un tā viņš klusi aizslēdza.“
Es te uz tevi gaidiju.“
„Tu gaidiji uz mani ?“
Izlikās, it kā gaiss ap Nikolaju taptu ledains.
„Ko tas nozīmē? viņš jautaja.
„Ka mani šurp pie tevis atdzinuse kāda briesmigi nopietna lieta !“
Nikolajs tikai tagad ievēroja, ka viņa brāļa ģīmis īsā laikā bija pārvērties un cik bāls. Un Nikolaja ģīmis tapa auksts, kā ledus.
„Ko tu no manis īsti gribi? Bet vispirms: tad tev atkal jamaksā kādi parādi, tad aiztaupi katru vārdu.
Skarba, starp zobiem izspiesta skaņa -
„Kad tikai tas būtu, es nestāvetu te pie tevis !
„Tikai tas?“ Šie divi vārdi krita smagi, it kā āmura sitieni.
Aleksandrs it kā atgaiņajoties pacēla roku.
Tu mani ar saviem jautajumiem pataisisi traku! Palīdzi man vēl šo reiz un viss būs labi.“
„Ar ko?“ Nikolajs jautaja ar ledainu vienaldzibu. Aleksandrs nespēja panest sava brāļa skatienu, novērsās sāņus, atkāpās līdz durvim un no turienes pār viņa lūpām nāca vilcinošās, apspiestās skaņās:
„Es... biju prātu zaudejis... es esmu pazudis... kad tu man līdz pulksten 8. vakarā neiedod 1500 rubļus jeb-“
Ar pāra trokšņainiem soļiem Nikolajs bija pie viņa.
„Jeb -?“ Pabeidz!“
26. Janvarī 1904. gadā, Krievijas sūtnis Korejā, Pavlovs, ievērojot telegrafiskas darbibas pilnigu pārtraukumu un Japanas pastāvigo sagatavošanos uz kaŗu, nolēma pasta sūtijumus ar pie Čemulpas stāvošu nebruņotu lielgabalu laivu „Korejecu“ aizsūtit uz Port-Arturu un bruņu kreiseram „Vaŗagam“ sagatavoties uz visu. Pulksten 4. pēc pusdienas „Korejec“ izbrauca uz Čemulpas reidu un sastapa stipru Japanas eskadri, sastāvošu no kreiseriem „Asama“, „Naniva“, Takačimo“, „Čioda“, „Akažai“ un „Mikasa“ un 8 torpedu laivām, kuri „Korejecu“ aplenca un uz viņu izšāva trīs mīnu šāvienus, bet bez panākuma. „Korejec“ nešāva, bet atgriezās atpakaļ reidā. Naktī iz Japaņu transporta kuģiem kādi 3000 vīri izkāpa malā, no kuriem lielakā daļa apsēda Seulu, Korejes galvas pilsētu.
Korejas valdibas iestādes un kaŗa spēks izturejās pasivi.
77. Janvarī agrā rītā Japaņu eskadras virspavēlnieks admirals Uriu paziņoja Krievu kuģiem, ka, ja tie līdz pulksten 12 dienā ne-izbrauks no ostas laukā, tad viņš tiem uzbruks pašā ostā. Noraksti no ši paziņojuma Japaņu eskadras admirals izsniedza ari citu valstju kuģiem, kas tobrīd atradās Čemulpas ostā, kā: Amerikaņu „Viksburg“, Angļu „Talbot“, Francužu „Paskal“ un Italiešu „Elba“.
Pulksten 7 no rīta notika kuģu komandieru sapulce uz Angļu kuģa „Talbot“ pie kuras ari ņēma dalibu Krievu bruņotā kreisera „Vaŗaga“ komandiers pirmā ranga kapteins Rudņevs, kurš izteica vēlejumos, lai ārzemju kuģi viņam palīdzetu izkļūt ārā brīvā ūdenī, pie kam Rudņevs aizrādija uz to, ka līdz šim kārtiga kaŗa pieteikšana no Japanas vēl ne-esot notikuse un tadēļ ārvalstju kuģi ar savu izpalīdzibu nekādi ne-aizkarot neitralitetes nosacijumus.
Šim priekšlikumam enerģiski pretojās Amerikaņu kuģa „Biksburg“ komandiers, un pēc īsas pārspriešanas ārvalstju kuģu komandieri atraidija Rudņeva uz taisnibu pamatoto priekšlikuumu.
Pulksten 12 abi Krievu kugi, „Vaŗags“ un „Korejecs“, muzikai spēlejot Krievu tautas himnu, devās ārā iz ostas nāves cīņai preti, kur tos tad sagaidija astoņi Japaņu kaŗa kuģi un astoņas torpedu laivas. Pie Krievu jūrniekiem no kuģu komandieriem līdz pēdejam apakškaŗeivjam, bija redzama tāda drošsirdiba, tādas nāves nicinašana, tāds prieks cīnities priekš Tēvijas un Troņa līdz pēdejam elpas vilcienam, ar desmitkārt stipraku pretinieku, kādu sirdibu tik spēj rādit tie, kas ar visu sirds padevibu, ar visām sirds jūsmām mīlē Tēviju un Caru, ar tādu varonigu apņēmumos, kas Krievu kaŗeivi padarijuši par varoni jau gadu simteņus atpakaļ, kas tapis par Krievijas armijas lepnumu.
Svinigā mieriba, ar kādu Krievu jūŗnieki brauca preti droši paredzamai nāvei, sacēla simpatisku uzbudinajumu uz ārzemju kaŗa kuģiem, kuri atradās Čemulpas ostā. Pat Amerikaņi un Angļi pavadija Krievu jūŗniekus nāves cīņā ar simpatiskiem „urā“ saucieniem.
„Japaņi iesāka šaut pulksten 11 un 40 minutās no 8 kilometru atstatuma, viņu flotes kuģi bez mitešanas raidija savas granatas uz „Vaŗagu“ iesākumā maz ievērojot lielgaballaivu „Korejec“. Japaņi bērtin apbēra Krievu bruņu kreiseri ar sprāgstošu mīnu un granatu drupatām; bet tur stāveja sānu pie sāniem varonis pie varoņa, daži jau no dabuta ievainojuma asinim aptakšķets, tomēr ar sāpes nicinajošu varonibu turpinaja cīnities, lai jo dārgaki pārdotu katru asins pilienu, lai kalpotu Tēvijai un Troņam līdz, pēdejam elpas vilcienam un tad mirtu kā varonis kā Krievs. Kreisers „Vaŗags“, pret kuru bija griesti astoņu Japaņu kaŗa kugu liegabalu stobri, šāva bez mitešanas uz savu milzigo pretinieku, veikli manevrejot, pastāvigā pārmaiņas kustibā grieza ienaidniekam preti vienus sānus pēc otriem, lai izvaritos no ienaidnieka projektiļiem. Viņš ļoti attapigi izlietoja sev par apsardzibu kādu starp viņu un ienaidnieku stāvošu saliņu. „Vaŗags“ sašāva vienu Japaņu torpedu laivu, kura drīz nogrima, ievērojami sabojaja vienu ienaidnieka kreiseri uu sabojaja tiktāļ vislielako no Japaņu bruņu kaujas kuģiem, ka tas no viena lielgabalu torņa mitejās šaut. Tā „Vaŗags“ gandrīz divas stundas bija varonigi cīnijies, pret astoņiem ienaidnieka kaŗa kugiem. Tomēr pieci Japaņu šāvieni ķēra „Vaŗagu“. Viens no tiem uzspridzinaja gaisi kuģa pakaļgalā esošo municiju krājumu, kāda bomba norāva priekšejo komandas tiltu, kurš aizdegās.
Uguni dzēšot „Vaŗagam“ bija uz kādām minutām šaušanā ja-apstājās. Divas granatas kēra kuģi ūdens linijā un kāda bumba sadragaja kuģa katlu un vienu no skursteņiem. Kad cīņu vairs nebija iespējams turpināt, abi Krievu kuģi pulksten pusdivos atgriezās atpakaļ ostā un apmetās starp svešu valstju kaŗa kugiem.
Pēc tam Japaņu eskadra virspavēlnieks admiralis Uriu Krievu kuģiem deva laiku apdomaties uz padošanos līdz pulksten četriem pēc pusdienas, bet Krievi noteikti atraidija šo priekšlikumu.
Pulksten četros Čemulpas ostā atskaneja briesmigs spŗādziens, pēc kura tajā vietā, kur stāveja lielgaballaiva
„Korejec“, tur uz ūdens peldeja tikai vēl kādas drupatas. Lielgaballaivas „Korejec“ komandiers, otrā ranga kapteins Beļajevs bija pats uzspēris gaisā savu kuģi, pēc tam, kad kuģa personalu bija nosūtijis uz bruņu kreiseri „Vaŗagu.“ Ta ka šis kuģis degot bija iebraucis ostā, tur tika darits viss, lai uguni aprobežotu un beidzot to ari izdevās apslāpet. Tomēr īsi priekš pulksten sešiem uguns uz kuģa no jauna iesāka izplatities, kas beidzot sasniedza municijas glabatavu, kas eksplodeja. Kuģis iesāka lēnam grimt un pēc kāda stundas cetorkšņa tas jau no jūras līmena bija nozudis.
Kad „Vaŗags“ un „Korejecs“ pēc varonigas cīnas bija iebraukuši atpakaļ Čemulpas ostā, tad - izņemot Amerikaņu kuģa „Biksburg“ personalu – visi cittautieši steidzās palīgā sniegt ievainotiem jūŗniekiem palīdzibu. Japaņi pēc prasija, lai viņiem izdod Krievu kaŗeivjus, kuri pēc „Koreceja“ uzsprādzinašanas gaisā un pēc „Vaŗaga“ nogremdešanas tika uzņemti no kuģiem „Pascala“, „Talbota“ un „Elbas“ bet šo kuģu pavēlnieki atraidija šādu prasijumu. Uz „Varaga“ dabuja galu: midžipmens grafs Nirods un 383 matroži; kuģa komandieram Rudņevam skrambata galva; ievainoti midžipmeņi Guboņins gŗūti, Laboda un Balks viegli; 70 matroži gŗūti un viegli. Uz „Korejeca“ nebija nekādu zaudejumu.
Tā beidzās varonigā cīņa.
Cīņā pie Čemulpas mūsu kaŗa kuģi piedzīvoja negaiditu uzbrukumu, bet turejās, kā varoņi pret pārmērigi stipro ienaidnieku. Čemulpas diena paliks uz mūžigiem laikiem Krievijas kaŗa flagai - zilajam Andreja krustam par goda dienu. Daudz dižās Krievijas dēlu tur ziedoja.
asinis un dzīvibu uz Tēvijas altara mira varoņu nāvē un viņu slavas nevīstošie lavri zaļos mūžam pār viņu agro kapu.
Tie kas šajā nāves cīņā palika dzīvi, ar lepnumu noskatās uz savām vīriškajām varoņu krūtim, puškotām ar dūšibas ordenu-zīmem – savas varonibas lavriem.
Kā atzinibu par varonigo dūšibu Čemulpas jūŗas kaujā 27. Janvari ar pārmērigi stipro ienaidnieku, tā spēka, kā skaita ziņā Ķeizara Majestate apbalvoja:
Bruņu kreisera „Vaŗaga“ komandieri pirmā ranga kapteinu Rudņevu I. ar 4. šķiras Jura ordeni, ieceļot par fligel-adjutantu; otra ranga kapteinu Stepanovu III; leitnantus Berlingu, Sarubajevu un Euženu Berensu, mičmaņus Aleksandru Šillingu, Černilovsku-Jakolu, Lobodu, Guboņinu, Euleru un Balku, inženier-mechaniķa palīgus Leikovu, Zorinu un Spiridonovu un ārstus: Chrabrostinu un Banščikovu ar 4. šķiras Jura ordeni.
„Korejeca“ komandiers otra ranga kapteius Beļajevs apbalvots ar 4. šķiras Jura ordeni; vecakais oficiers Zasuchins ar 4. šķiras Vladimira ordeni ar zobiņiem un banti; leitnanti Stepanovs un Levickijs ar 2. šķiras Stanislava ordeni ar šķēpiem; mičmani Boismans un Butlerovs ar šķiras Annas ordeni ar uzrakstu „par dūšibu.“ Visi šo abu kuģu apakš kaŗeivji apbalvoti ar kaŗa ordeņa 4. šķiras goda zīmēm.
Jūŗas kauja pie Čemulpas, kur divi Krievu kuģi cīnijās ar tādu apbrīnojamu dūšibu, ar tādu nāvi nicinajošu cīņas enerģiju, pret 8 Japaņu kaŗa kugiem un 8 torpedu laivam un tomēr Japaņiem padarija sāpigus zaudejumus, mācija Japaņus pazīt, ar kādu pretinieku viņam darišana, ta bija ka auksts ūdens uz viņu uzpūtibas kvēli.
Trīs jūŗas cīņas jau bija izcīnitas: naktī no 26. uz 27. Janvarī 1904. gada noticis Japaņu torpedu laivu uzbrukums mūsu eskadrai pie Port-Arturas; 27. Janvarī Japaņu flotes uzbrukums tai pašai eskadrai un Port-Arturas cietoksnim un tajā pašā dienā Japaņu eskadras uzbrukums mūsu bruņu kreiseram „Vaŗagam“ un nebruņotai lielgaballaivai „Korejecam“ neitralā territorijā, Korejas ķeizera valsts robežās pie Čemulpas. Kaŗš bija negaidot iesākts no Japanas, bez kārtigas kaŗa pieteikšanas.
Lielās Krievijas tautu dižie dēli tur, tāļajos, austrumos jau bija upurejuši asinis un dzīvibu uz Tēvijas altara, viņu piederigiem Eiropas dzimtenē par to nemaz vēl nezinams. Kaut gan telegrafs šo pirmo kaŗa notikumu vēstis iznēsaja pa pasaules malu-malām, tās tomēr vispirms saņēma tikai pilsētās, savienotās ar tāļajiem austrumiem caur telegrafisko satiksmi. Uz laukiem šīs vēstis vēlak aiznesa laikraksti, šie nenogurstoši censigie vidutaji starp tautu un valdibu.
Tad nāca mūsu Zemes-Tēva Visaugstakais Kaŗa Manifests:
„Caur Dieva žēlastibu Mēs, Nikolajs II., Ķeizars un Krievijas Patvaldnieks u. t. t, u. t. t, u. t. t., daram zinamu visiem Saviem uzticamiem pavalstniekiem, ka Mēs Savos pūliņos Mūsu sirdij tik dārgā miera uzturešanas dēļ esam visu darijuši, lai nodrošinatu mieru tāļajos austrumos. Ša mērķa aizsniegšanas dēļ Mēs piekritām Japaņu valdibas priekšā liktai uz Koreju attiecigā līguma caurlūkošanai. Par šo priekšmetu iesāktās sarunas tomēr netika galā vestas un Japana, pat nenogaidijusi Mūsu pēdejās atbildes nodošanu, paziņojusi Mūsu Valdibai sarunu un diplomatiskās satiksmes pārtraukšanu ar Krieviju, bet nepavēstidama pie tam, ka šāda pārtraukšana jau pate par sevi nozīmē kaŗa uzsākšanu. Japaņu valdiba
devuse pavēli saviem mīnu kuģiem negaidot uzbrukt Mūsu eskadrai, kuŗa stāveja Port-Arturas cietokšņa ārejā reidā. Pēc Mūsu tāļo austrumu pārvaldnieka ziņojuma saņemšanas Mēs tūdaļ pavēlejām uz Japanas izaicinajumu atbildet ar apbruņotu varu.
Šo Mūsu nolēmumu pavēstidami, Mēs uzaicinam - nešaubigā paļāvibā uz Visaugstā Dieva palīdzibu un pavalstnieku vienprātigu gatavibu - visus Mūsu uzticamos pavalstniekus, sacelties ar Mums priekš tēvijas apsardzibas un lūgt Dieva svētibu priekš Mūsu armijas un flotes varonigajiem kareivjiem.
Dots Peterburgā, 27. Janvarī tūkstošdeviņsimt' un ceturtajā gadā pēc Kristus dzimšanas, bet Mūsu valdibas desmitajā gadā“ „Nikolajs“
Kad šis Visaugstakais Manifests aizsniedza Krievijas pavalstniekus plašās valsts robežās, tad jo spilgti pierādijās, cik ļoti dižās Krievijas tautas mīlē Tēviju un savu Valdnieku, cik gatavi visi pavalstnieki ziedot visu Tēvijas un Troņa aizsardzibai, cik gatavi visi ar saviem spēkiem, ar mantu steigties atvieglināt to „brāļu“ likteni, kas savām varonigajām krūtim stājās pretī ienaidniekam, kas uzpūtibā apdraudejis mūsu Tēvijas mieru. Kamēr no bērnu līdz sirmgalvjam, no nabagaka līdz bagatakajam valsts pilsonim, katris pēc iespējas uz Tēvijas altara upurē savu ar tavu, kamēr kapeikai pie kapeikas, rubļam pie rubļa krājoties austajam mērķam par labu saplūst milijoni, tikmēr Krievijas tautu meitu rokas nenogurstoši strādā pie dižo Tēvijas sargu likteņa atvieglinašanas, strādā roka un sirds. Neredzeta sajausminajuma vilnis veļas pār lielās Krievijas tautu jūŗu - pavalstnieku uzticiba, padeviba, mīlestiba, uz ko Krievija var būt lepna!
Patlaban kāds Angļu tvaikonis iebrauca Japaņu Nipona salas Jeddo jūŗas līkuma klusajos, bāli silajos ūdeņos.
Uz jūŗas pūta lēns vējš, gaiss bija skaidris un patīkams.
Nelielais pasažieru skaits, kas tvaikoņam līdz šai vietai bija palicis uzticams, bija, neskatoties uz rīta agrumu, salasijies uz kuģa virsas, baudit Nipona salas piekrastes iespaidus, gar kuru tvaikonis - nelielā atstatumā no sauszemes patlaban peldeja.
Bet šis piekrastes kairums bija vairak patīkami pievilcigs, neka ārkārtigi, lielisks. Savadā stilā uzbūvetas būdiņas šur un tur savienotojās mazos ciematos uz kalnainas, pa daļai ar zaļiem krūmajiem, pa daļai ar zaļām rīsa druvām apklātas piekrastes. Turpretim zilganajā miglā ietērptā kalnu rinda pie tāļakā redzes aploka un gluži atsevišķi stāvošā vareni augstu sniedzošā svēta „Fuzi-jama“ kratera, ar sniegu apklāta galotne, atgādinaja, ka skatitajies atrodas Azijas tālajos austrumos.
Tagad, kur tvaikonis peldeja garām Perri- un Vebstera salām un tuvojās īstajai Jokohamas ostai, dabas skati tapa arvien svešadaki, saistošaki gar piekrasti peldeja dīvaini būvetas Ķiniešu laivas (Džonkas) ar ļoti augsti pār ūdens liniju stāvošiem priekš- un pakaļgaliem un neveiklā stilā būvetas zvejnieku laivas dejoja pa ostas viegli sakustinatiem jūŗas vilņiem.
„Vaj būdiņas tur uz kalnu rindas gar piekrasti - vaj tās jau ir Jokohamas pilsētas daļa?“
Šis jautajums bija dzirdams mīkstās glaimojošas skaņās starp Angļu tvaikoņa pasažieriem. Šos vārdus bija izrunajušas kādas daiļas jaunavas rožainās lūpas Angļu valodā uz kādu slaiku, jaunu vīrieti, ar saulē nodegušu seju un uzticigām brūnām, acim, kurš jau kopš laba brītiņa bija stāvejis blakus jautatajai, pret kuģa komandas tilta trepēm atbalstijies.
Ka šie abi jaunie cilveki bija atdalijušies no citiem pasažieriem, tas bija gluži nevilšis atgadijums.
Kad jaunava kādu stundu atpakaļ kādas vecigas, kalsnejas, slimiga izskata kundzes pavadibā bija uz kuģa virzas ieradusēs, viņa tūliņ bija piedalijusēs tam pasažieru pulciņam, kas jautri tērzejot apbrīnoja jauko piekrasti. Tad
tvaikoņam bija braucis garām Japaņu kaŗa kuģis, kas pasažierus bija aizviļinajis uz tvaikoņa otriem sāniem, izņemot šos divus jaunos cilvekus, kuru vēribu Japaņu kaŗa kuģis nelikās saistot, jo tie bija mierigi palikuši savās vietās. Jaunā brūnmatainā būte vareja būt gadus deviņpadsmit veca. Viņai bija skaisti ģīmja panti, daiļšs, slaiks, spēka pilns augums. Viņas tumšas acis bija dziļas uu ar to savado, pasakaino spožumu, kas jau no sirmas senatnes arvien varejis tapt stiprajam dzimumam, vaj nu par laimi jeb par briesmām.
Tagad uz viņas gleznās sejas bija redzama nepacietiba un pa daļai nemiers un nebija noliedzams, ka rožainais sārtums, kuru viņai uz vaigiem krāsoja šis sajūtas, viņu padarija vēl skaistaku.
Uzrunatais jaunais vīriets bija kādu brītiņu ar tāļskati noskatijies uz kādu vietu – tagad viņš atbildeja tekošā, Angļu valodā tomēr tādā izloksnē, ka viņu nebija grūti par Krievu pazīt.
„Vaj zinat,“ Nortingtona jaunkundze, ka ari es te esmu svešnieks! Bet kad uz aprakstijumiem var paļauties, tad ši patiesi ir Jokohamas pilsēta. Lūk, tur uz kāda nama plivinajas Krievu flaga un tur uz kreiso pusi, netāļu no šis redzama Amerikaņu- un aiz tām Angļu flagas. Pēc kādas stundas mēs savu jauko jūŗas ceļojumu varesim pieskaitit pagājušām lietām.
Viņa vārdos atskaneja patiesa nožēlošana. Bet daiļā jaunava, kuras domas, bez šaubām saistija gaidami notikumi un pārmaiņas, likās viņa vārdus nedzirdejuse, jo viņa negaidot ātri iesaucās:
„Angļu flaga? - tur būs Angļu konzula nams, vaj ne? Ai, parādat man, kur jūs to ieraudzijuši, Sirotkiņa kungs! – Es to nevaru ieraudzit.“
Viņš jutās piespiests pie viņas tuvak noliekties, lai viņas tāļskati pagriestu uz zinamo vietu. Viņa roka uz acumirkli sadūrās ar viņas apaļo plecu un no šis nevilšās sadursmes viņa vaigos uzvilņoja silta asniņu straume.
„Tagad es jau redzu – pateicos!“ viņa sacija. „Tur liekas būt it jauki. Rādas, it ka šis nams atrastos koša dārza vidū.“ „Tā gan būs. Bet vaj nebūtu indiskreti jautāt, Nortingtona jaunkundze, kadēļ jūs īpašu vēribu piegriežat Angļu konzula namam?“
Aiz gluži vienkārša iemesla. Tas uz nenosacitu laiku būs mana jaunā tēvija. Konzuls Stanlejs ir mans tēvocis un uz viņa priekšlikumu mēs uzņēmām tāļo jūras ceļojumu no Anglijas uz Japanu. Vaj mana māte jums par to nav stāstijuse?“
„Ne, man ļoti maz izdevibas ar viņu runat, kopš Toms Emsleja kungs ieguvis viņas labvēlibu.“
Nortingtona jaunkundze ātri paskatijās uz to pusi, kur atradās citi tvaikoņa pasažieri. Tur viņa redzeja ta vīra augsto, drusciņ kalsneja stāvu, kura vārdu jaunais Krievs patlaban bija pieminejis, kurš ari tagad stāveja blakus viņas mātei un tas bija dīvaini, ka viņa acu skatiens tieši šajā acumirklī vērsās uz Nortingtona jaunkundzi, tā kā viņa apjukusi pagrieza savu seju uz piekrastes pusi. „Jums par to nemaz nav jabrīnas; viņa paklusi Sirotkinu uzrunaja, „jo mums pienākas Emsleja kungam par viņa laipno pakalpojumu pateikties. Kad visi ši tvaikoņa ārsta līdzekļi pret manai mātei uzbrukušo slimibu neko nepalīdzeja, viņš, Emslejs to īsā laikā izārsteja ar kādu maisijumu iz savas ceļojuma aptiekas.“
Vaj tur tik nebūs bijis palīdzigs kāds laimigs gadijums? Emslejs nav ārsts un man ja-atzīstas, ka es no savas puses ļoti šaubos par Emsleja ārstniecibas mākslas spēju un nedotu viņam sevi priekš šis spējas izmeģinajumiem.
„Atzīstaties Sirotkina kungs, ka jūs Emsleju labi neieredzat! Es jau sen esmu ievērojusi, ka jūs satiksmē ar viņu esat uzkrītoši atturigi.“
„Viņš man patiesi nepatīk - kadēļ man to neliegt! Viņā kaut kas apslēpts, kaut kas neizprotams, kas it ka piespiež, viņam ne-uzticeties. Un cilveki, kas pēc sava izskata un izturešanas ir, tā sakot, staigajošas ne-uzminamas mīklas, priekš manis arvien bijuši nepatīkami. Var jau būt, ka pie tam vainigs tas apstāklis, ka man priekš šo staigajošo mīklu uzminešanas trūkst vajadzigā talanta; bet es tomēr citadi nevaru. Un jūs, Nortingtona jaunkundze, sakat man vaļsirdigi, vaj jums šis Emslejs patīk?“
Nortingtona jaunkundze izvairijās jautataju uzskatit un tikai pēc brītiņa atbildeaja:
„Es viņu vēl par maz pazīstu. - Un tad - viņš patiesi mums parādijis sevišku laipnibu. Būtu nepateicigi, ka es par viņu nerunatu ar cieniibu.“
„Vaj viņš jums varbūt paziņojis, kadēļ viņš ceļo uz Japanu?“ Sirotkins jautaja.
„Pasažieru listē viņš ierakstits ka tirgonis.“
„Ja. Viņš, cik man zinams, grib ierīkoties Hakodates pilsētā uz Jesso salas.“
„Uz to es Emslejam novēlu labas sekmes. Man katrā ziņā patīkami, ka man ilgi vairs nebūs jaredz viņa nepatīkamā seja un viņa, ta sakot, durošie skatieni. Bet jūs, Nortingtona jaunkundze, gan uz ilgaku laiku paliksat Jokohamā“.
„To es nevaru nosacit; bet domaju gan, ka mēs no šejienes tik drīz vis netiksim projām. Jau kopš mana tēva nāves mans tēvocis izsacijis vēlejumos, lai mēs dzīvotu pie viņa, jo viņš ir neprecejies un ļoti vēlas pēc gimenes dzīves. Mēs ilgi vilcinajamies, pirms apņēmamies viņa ielūgumu paklausit. Nav viegli uz ilgu laiku, varbūt uz visiem laikiem no dzimtenes šķirties.“
Viņa bija roku ar tāļskati gar sāniem nolaiduse un uz tuvejo piekrasti skatoties viņas acis tapa valganas, Fedora Sirotkina krūtis izdvesa klusu nopūtu un viņa balss drusciņ trīceja, kad viņš paklusi sacija:
„Kaut jūs te, svešienē visu atrastu daudzkārt jaukaku par to, kas jums aiz jūras, tēvijā bija ja-atstāj! To es jums vēlu no visas sirds patiesi - patiesi no visas sirds.“
Ella Nortington pagrieza uz viņu savu brūno galviņu un viņu ar savām tumšajām acim laipni uzskatija.
„Es jums pateicos, Sirotkina kungs!“ Ai, es vēletos, kaut šis pirmās dienas un nedeļas jau būtu pārdzīvotas ! Es biju nopietni apņēmusies nekad nezaudet sirdibu un līdz šodien tas ari gājis puslīdz labi. Bet tagad man patiesi baill!“
„Vaj drīkstu jautāt, kas tad īsti jūsu baiļu cēlons ?“ Sirotkins iejautajās.
„Vaj jums patiesi vēl nebūtu zinams, ka pie šejienes politiskām debesim savelkās draudoši mākoņi, ka sarunas starp jūsu tēviju - Krieviju un Japanu arvien pieņemot asaku raksturu?
„Cik man šajā lietā zinams, tad lietas stāvoklis vēl nemaz nav tik nopietns un es ceru, ka abas valstis vienosies miera ceļā.“ Sirotkins atbildeja.
Unn uz ko jūs pamatajot šādu ceribu?“ Nortingtona jaunkundze neticigi pasmaidot jautaja.
Uz Krievijas valdibas visiem pazīstamo miermīlibu. Krievija nevēlas kaŗu un tadēļ Japanai savā pieļāvibā ies preti, cik tāļ to vien atļaus viņas gods un cilvecigas taisnibas jūtas.“
„Bet kad nu Japana savos prasijumos ne par soli nepiekāptos ?“
Tad viņa pate kaŗu izaicinatu un uz viņas guletu visas šādas netaisnibas sekas!“ Sirotkins nopietni sacija.
„Kad jums būtu taisniba, Sirotkina knngs, tad manas bailes bātu nepamatotas. Bet kad nu ne - ak Dievs - dzīvot svešienē, kur plosas kaŗš - tas patiesi briesmigi! - Sakat, vaj jums, kas te ari svešnieks, no kaŗa nav bail!“
Fedors Sirotkins smaidija.
Un tie bija sirsnigi, uzticigi smaidi, kas viņa saulē nodegušo seju padarija vēl skaistaku.
„Ko liktens tik daudz pa pasauli mētajis apkārt, ka mani, tas beidzot mācas bailes pavisam aizmirst. Bet jūsu baigas es tomēr it labi saprotu.
Neskatoties uz to, vaj kaŗš sagaidams jeb ne, cilvekam svešai zemei tuvojoties, kurā viņam nolemts ilgaku laiku uztureties, ne-atraidami uzmācās baigas jūtas. To es pats piedzīvoja kad pirmo reiz ierados pie Anglijas piekrastes.
Toreiz es biju tikai divdesmit gadus vecs un mīļo dzimteni biju atstājis aiz sevis. Kad man daudz maz tikai būtu bijis naudas kabatā, es domaju, es būtu ar pirmo kuģi ceļojis atpakaļ uz Krieviju. Bet tās par laimi tā nebija un cīņā pēc uzturas nebija laika nodoties sēriem dzīves apcerejumiem un domām.“
Bet - patiesibu sakot, Nortingtona jaunkundze, no vienas lietas es šodien tomēr bīstos, no kaut ka, kas mani ļoti apbēdina un ko es tomēr nespēju grozit.“
Ella uzlūkoja Fedoru ar jautatajas skatienu, kurā atspulgojās vaļsirdiba un apjukums, kad Fedors turpinaja:
„Es baidos, ka pēc mūsu ierašanās Jokohamā, man nekad vairs nebūs iespējams, kā tagad, ar jums tērzet. Es jau paredzu, ka Japaņu zemē tūlin būs ja-ievēro ta kārtu starpiba, kas uz īsu laiku tvaikona šaurajās telpās tikusi aizmirsta. Varbūt ka jums līdz šim nebija zinams, ka es ne-esmu ne bagats ceļotajs, ne ievērojams lieltirgotajs, kā lielakā daļa no mūsu ceļa biedriem, bet ka es stāvu Jokohamas tirdzniecibas nama Corringtona un Blomfielda dienastā - cilveks, kuru jūs varbūt uzskatat par zemu priekš sevis saviesigās dzīves satismē.
„Tas nemaz nav glīti, kad jūs tā runajat,“ jaunava laipnā balsi sacija.
„Es līdz šim ne acumikli ne-esmu par to domajusi, kas jūs varetu būt un es nemaz ne-atrodu, ka citu dienastā atrasties būtu uzskatams par kaunu. Ari tad, kad mēs nokļūsim Jokohamā, es arvien priecašos ar savu jūŗas ceļojuma biedri sastapties.“
Fedors vairs nepaguva viņai atbildet; jo šajā acumirklī viņiem tuvojās Emsleja un kāda kuģa oficiera pavadibā Ellas māte un Ella tūliņ steidzās vecigajai mātei preti un to ar bērnišku sirsnibu apkampa. Laipnais pakalpigais jūrnieks turpinaja šo to par piekrastē redzamiem priekšmetiem paskaidrot, kamēr Sirotkins un Emslejs viens otru uzlūkoja ar aukstiem, ne-uzticigiem, gandrīz naidigiem skatieņiem. Toms Emslejs nebija mazaks par jauno Krievu un lai gan viņa stāvs bija kalsnejs, tomēr viņa muskulaiņie socekļi liecinaja par ši vīra veiklumu un spēku.
Bet viņa kaulainā ģīmja pantos nebija ne vēsts no tas vaļsirdibas un jautribas, kādu redzeja uz Fedora sejas un kas to padarija patīkamu un simpatisku. Emsleja vecums, spriežot pēc viņa izskata bija gŗūti nosakams, bet viņš droši vien nebija jaunaks par trīsdesmit gadiem. Viņš bija bez bārzdas, ar enerģisku šodu ap mutes kaktiņiem cietas linijas. Bet viņa ģīmi padarija jo nesimpatisku dziļās, aukstās acis, kuru skatienam piemita kaut kas, ta sakot, durošs, kaut gan šis acis pašas par sevi, pēc veidola un krāsas nebija nemaz neglītas.
Emslejs labu brītiņu nerunaja, ne vārda, bet līdz ar citiem vērigi noklausijās kuģa oficiera paskaidrojamos, kuru abas kundzes, īpaši Ella Nortington apbēra ar ziņkārigiem jautajumiem.
„Ši kalnu rinda gar piekrasti ir tā saukta „Blufi“, laipnais jūrnieks paskaidroja, „un klajumu, kur beidzas, sauc par Bundu. Visas uz kalniem uzbūvetas ēkas ir dzīvojamas mājas, veikali jeb slimnicas priekš svešniekiem. Īsta Japanu pilsētas daļa atrodas aiz šis kalnu rindas klajumā un pēc mūsu jēdzieņiem nav nekas vairak, ka liels, ciemam līdzigs būdiņu pudurs.
Toms Emslejs pirmo reiz iemaisijās sarunā.
„Vaj jūs man nevaretu aizrādit uz kaut kādu, kaut jel cik cilvecigu viesnicu Jokohamā?“ Viņš kuģa oficieri jautaja.
„Saprotams - tādu ir vairak. Vislabakā ir viesnica „International“. Bet kad jūs vēlaties netraucetu uzturešanās vietu, tad jūs darisat pareizi, izvēloties viesnicu, „Oriental.“
„Vaj jūs domajat, ka būtu iespējams noīret kādu māju priekš ilgakas nomešanas uz dzīvi?“
„Bez šaubām! Dažas no būdiņām uz Blufiem varēs noīrešanai izvēleties. Tadēļ ka tās ierīkotas pilnigi pēc Japaņu gaumes, tad šim viegli būvetām mājām maza vērtiba.“
Fedors Sirotkins, uz kura sejas tēlojās redzama nepatikšana, nevareja nociesties neiejautajies:
„Emsleja kungs, vaj jūs nebijat nodomajuši, tūliņ ceļot tāļak uz Hakodates cietokšņa pilsētu?
Pēc visa, ko es par turieni esmu dzirdejis, es patiesi domaju, ka tur priekš uzņēmiga vīra vajaga būt pateicigam darba laukam, pateicigakam, neka te, Jokohamā ?“
Anglis viņu uzskatija un ap viņa plānajām lūpām parādijas ironisks smaids.“
„Vīrišķa enerģija katrā vietā sev atrod vairak jeb mazak derigu darba lauku,“ viņš dzestri atbildeja.“ Vispirms es uz nenosacitu laiku palikšu Jokohamā.“
„Ai, tas ļoti jauki,“ Nortington kundze iesaucās. „Tā tad mums no paša iesākumu Jokohamā būs kāds vecs mīļš paziņa. Saprotams, ka jūs, Emsleja kungs, mūs apciemosat, mana brāļa mājā! - Viņš ari vēlesies jums personigi pateikties par mums parādito laipnibu.
Uzrunatais pret veco kundzi angliski - stīvi palocijās.
„Es jau bez ta jutišos piespiests konzula kungam stādities priekšā,“ Emslejs atbildeja, „tikai tad, kad es viņam būšu uzrādijis savus papirus un būšu ierakstits viņa reģistros, es Japaņu zemē stāvešu Britiešu Majestates apsardzibā.“
Tagad tvaikonis jau bija piepeldejis piekrastei tik tuvu, ka jau ar ne-apbruņotām acim vareja saredzet uz krasta raibo cilveku mudžekli un viņa mošo kustibu.
Pa ostu peldeja neskaitamas airu laivas un kad tvaikoņa enkura važa trokšņaini tika ūdenī nolaista, vairakas no šim laivām iesāka ātri tvaikoņam tuvoties. Kalsnejie dzeltenādainie airetaji, kuru apģērbs, pēc Eiropiešu jēdziena,
bija ļoti nepietiekošs, atradās stāvus savās laivās un viens otram šo, to jautrā balsī uzsauca. No pirmās laivas (Sampana), kas pietureja pie tvaikoņa trepēm, izkāpa kāds apaļigs, cieniga izskata, gadus piecdesmit vecs kungs, kas kapteinu, kurš to apsveicinaja ar sevišku cienibu, tūliņ jautaja pēc Nortingtona kundzes ar meitu. Kādas minutes vēlak mazā slimigā kundze šņukstot atradas sava brāļa apkampienā un Fedors Sirotkins tureja par pieklājigaku šo sirsnigo saredzešanas ainu ar savu atvadišanas no Ellas un viņas mātes netraucet.
Kad viņš patlaban kāju lika uz tvaikoņa trepju pakāpienes, viņš nevareja attureties, kādus acumirklus uz Ellu Nortington jaunkundzi ne-atskatijies un viņš varbūt vēl grūtak būtu no skaista tēla atsvabinajies, kad viņš sev par nepatikšanu nebūtu ievērojis, ka Emslejs stāv aiz viņa un to pastāvigi uzskata ar pie viņa pazīstamo sarkastisko raustišanos ap mutes kaktiņiem.
Šis cilveks viņam nekad nebija izlicies tik riebigs, kā šajā pēdeja acumirkli, un Fedors bija diezgan godigs, pats sev atzīties, ka viņa dusmu cēlons bija netik vien meklejams instinktivā riebigumā, kādu viņš no pat pirmā acumirkļa bija sajutis pret ši Angļa dīvaino perzonibu, bet ka šo sajūtu cēlons bija meklejams pa lielakai daļai viņa greizsirdibā uz Angli.
Saprotams, ka viņš nekavesies jo steidzoši apmeklet Ellas tēvoci, Anglijas vēstnieku Jokohamā,“ Fedors pie sevis prātoja. „Viņš tikai vēstnieka māsas meitas dēļ grozijis savu pirmajo planu! Es pat nešaubos, ka ši tēviņa nolūks ir, šo daiļo būti iegūt priekš sevis!“
Un šīs domas priekš viņa bija tik bēdigas, ka viņam no tvaikoņa uz krastu pārceļoties nebija ne skatiena priekš raibās, svešadas apkārtnes un ka viņš uz Japaņu zemes izkāpa drūmiem vaibstiem sejā.“
„Fedor Sirotkina kungs!“ jaunā Krieva ausīs atskaneja no krasta kāda mieriga, dzestra balss un kad viņš atbildeja ar Angļu „jes“, kāds pamazs, karns vīrs, ar dzeltneju seju un pēc Amerikaņu parauga apskūto iesirmu bārzdu, sveicinot
pacēla platmali. „Davids Nartons, no šejienes „Corringtona un Blomfielda“ tirdzniecibas nama! - Gadijos jūs apsveicinat te Jokohamā mūsu firmas priekšstāvja vārdā un uzdevumā. Jūs man atļaujat aizvest uz jūsu dzīvokli.“
Es jums par šo laipnibu ļoti pateicos, Nartona kungs,“ Fedors apliecinaja, kuram ši laipnā saņemšana jau pa lielakai daļai bija izgaisinajusi pēdejās stundas saīgumu. „Ta ka es neprotu Japaņu valodu, es jau biju rūpes par to, ka caur šo raibo cilveku kņadu izjautaties cauri līdz Corringtona un Blomfielda tirdzniecibas veikalam.
Davids Nartons tureja par lieku uz to kaut ko atbildet, bet pie visas savas atturibas viņš izrādijās par saprātigu un pakalpigu vīru, izpalīdzet atceļotajam pie muitas kvizijas, ka punduram līdzigajam Japaņu muitas ierēdņam par to bija ko pabrīnities.“
Kanēr Fedors Sirotkins vēl nodarbojās ar savu ceļa somu aizslēgšanu, muitas namā ieradās ari citi tvaikoņa pasažieri un tad Davids Nartons negaidot iejautajās :
Vaj jūs pazīstat to lielo kungu, kas tur patlaban sarunajās ar muitas ierēdni?“
Viņš bija tapis domigs; bet kad Fedors paskatijas uz aizrādito personu atbildeja:
„Pazīstu! Tas ir mans jūras ceļojumā biedris Toms Emslejs iz Anglijas. Vaj jūs ar viņu jau senak kādreiz sastapušies?“
„Pirmā acumirkli man gan tā izlikās,“ Nartons atbildeja. „Bet es gan būšu maldijies. Es turklāt vārdu - Toms Emslejs, - līdz šim nekad ne esmu dzirdejis.“
„ Kad tie atkal no muitas nama izgāja ārā brīvā gaisā, tos tūliņ apstāja vesels bars neglītu Japaņu „Kulisu“ īsos, zilos kreklos un cieši piegulošās biksēs.
„Sirnrikiša! Sinrikiša!“ atskaneja no visām pusēm un pie tam šie ļaudis ar pērtiķa kustibu sita ar plaukstām uz ceļgaliem un kāju ikriem, it ka ar to pantomimiski vēletos aizrādit uz savu muskuļu spēku.
„Kad tevi jods, ko tas nozīmē?“ Fedors jautri smejoties jautaja. „Vaj šādi Japanā mēdz svešniekus iepriecināt?“
„Ne!“ Nartons atbildeja. „Šie ļaudis Jokohamā izpilda ormaņu zirgu vietu. Tie piesola savus pakalpojumus, lai mūs savos vieglajos ratos aizvestu pie ceļa mērka.“
Fedors Sirotkins apskatija vieglos, lakotos ratus ar abiem augstajiem, maz izturigajiem riteņiem un šauboties paskurinaja galvu.
„Man ja-atzīstas, Nartona kungs, ka šiem savadajiem ormaņiem un viņu pajūgiem priekš manis nav neka vilinoša. Šiem mazajiem tēviņiem turklāt būs milzigas pūles manu svētigo ķermenu aizvilkt vajadzigā vietā.
Na, kas uz to attiecas, jūs varat būt bez rūpēm. Katris no šiem Kuruma skrejejiem jūs aizvilks bez kādām pūlēm, vienos rikšos, kurp tik vien jūs vēlaties. Bet ta ka es esmu pavēlejis jūsu lietas aizvest uz mūsu dzīvokli un mums nav ilgak, ka stundas cetorksni ko iet, es domaja ka mēs mazo ceļa gabaliņu varam kājām noiet.“
„Katrā ziņā! Vispirms vajadzigs aprast ar šejienes apstākļiem un ierašām, lai varetu sevi likt vilkt no tāda svīstoša cilveciska nastneseja lopiņa,“ Fedors smējās.
Ceļā caur svešnieku nometni, Fedoram bija simtiem jautajumu, uz kuriem Nartons ari atbildeja, kaut gan ļoti lakoniski un ar zinamu atturibu.
Bet tikdaudz gan jaunais Krievs, blakus dažadiem paskaidrojumiem par pilsētas ievērojamakiem namiem, bija no Nartona izzinajis, ka viņš, Nartons, dzimis Amerikanis un kopš pieciem gadiem nodarbojās kā disponents, pie Carringtona un Blomfielda tirdzniecibas nama. Kad Nartona īsās atbildes saskaneja ar patiesibu, viņš ar savu vietu Jokohamā bija pilnigi apmierinats.
Un viņš patiesi izskatijās pēc cilveka, ko nekas pasaule nespēja traucet iz miera un viņu sarūgtinat.
„Galā še viss tapat, ka kaut kur citur,“ viņš sacija. Pie katras savadibas ar laiku pierod un tad Jokohamā vēl var dzīvot daudz patīkamak, neka kaut kādā Amerikas Sabiedroto valstju kaktā.“
„Na, tas vismaz vēl kāds iepriecinajums,“ Fedors Sirotkins domaja, kuru bagatas Japaņu ostas pilsētas, šaurkrūtainie, līkkājainie, nabadzigie iedzīvotaji nelikās pildot ar sevišku uzticibu un paļāvibu. „Tikdaudz civilizacijas cik priekš pieticigas dzīves apstākļiem nepieciešami vajadzigs, tik daudz te Jokohamā gan atradisies,“ Fedors noprātoja.“
Viņu ceļa mērķis „Bungalovs“ bija glīta, vienstāva, koka māja, būveta pa pusei pēc Eiropiešu, pa pusei pēc Japanu stila un gaumes. Ta atradās plaša dārza vidū un no tās bija patīkams izskats tiklab uz jūru, kā ari uz līdzenumā atrodošos pilsētas daļas daždažadi sabūvetu māju pelekajiem jumtiem. Zemās telpas bija ērtas uun gaišas, tadēļ ka starp tām visas bīdamas dnrvis bija plaši atvērtas. Iz dažadiem Angļu un Japaņu priekšmetiem sastāvošas istabas lietas, ka ari biezie mīkstie mašu grīdsegi deva istabām pievilcigu izskatu. „Šo māju mēs abi apdzīvosim,“ Nartons sacija, „un es domaju, ka te mums abiem pietiks telpas un tad es vēl piemetinu, ka es jūs nekādā ziņā netraucešu. Šis divas istabas jūs varat izlietot vienigi savām vajadzibām; šis jaunais cilveks Haris būs jūsu sulainis, kurš jums tagad tūlin būs palīdzigs pie nomazgašanas un pārģērbšanas.“
Maazais šķībacainais Japanis nometās pie Fedora kājām zemē un tad galvu un augšejo stāva daļu nolieca turpat vaj līdz grīdsegam. Tad viņš piecēlās un padevigā stāvoklī sagaidija sava jaunā kunga pavēlies. „Man izliekas, it ka te, Jokohama katris tirgoņa palīgs var dzīvot, ka Angļu barons,“ Fedors prātoja; bet kad te tāds ieradums, tad es būtu pēdejais kas tam pretotos.“ Kamēr Davids Nartons īsi atsveicinajies iegāja savās istabās, jaunais Krievs vēl reiz pamatigi apskatija savu jauno apkārtni un mēģinaja no sava sulaina dabut dažus paskaidrojumus par priekšmetiem, kuru daba un uzdevums viņam vēl palika ne-izprotami.
Bet saprasties ar šaurplecaino Japani bija un palika grūts uzdevums, jo bez savas mātes valodas Haris vareja izbulduret tikai dažus Angļu vārdus tāda „septiņu velnu“ izloksnē, kas Fedoram bija vēl grūtak saprotami, neka Japaņu vārdi, kadēļ viņš turpmak ar savu sulaini sarunajās tikai ar zīmēm un zīmju valodā Japanis bija īsts mākslinieks.
Ar tādām omulības jūtām, ka vīrs, kas visu savu apkārtni uzskata par jautru komediju, Fedors Sirotkins pēc pusstundas bija aizkūpinajis cigaru, kad pie viņa ieradās Davids Nartons un to uzaicinaja verandā ierasties uz vienkāršu brokasti.
„Pusdienu es ēdu pulksten sešos tuvejā klubī,“ viņš vēl piemetinaja „un es jums ieteicu sekot manai priekšzīmei. Tur ēdiens pret piemērigu cenu labs un tad jūs ari vēl esat pasargati no izdevumiem, kas celtos, kad mājā pusdienu sagatavojot būtu japieņem kāds Ķiniešu pavārs.“
Vienkāršais“ brokasts sastāveja no auksta cāļa, Angļu rostbefa un turklāt no pudeles teicama vīna un ta ka nemaz nevareja iedomaties vēl patīkamaku vietu priekš maltites par šo, tad neraugoties uz Nartona atturibu Fedora Sirotkina omulibas un jautribas jūtas sasniedza vaj visaugstako pakāpienu.
Kādu iespaidu Fedora runiba atstāja pie Davida Nartona, tas no viņa vienaldzigās, ne-izpētamās sejas nebija nolasams.
„Varbūt, ka viņš mani uzskata par garlaicigu pļāpu,“ Fedors domaja, kad viņam ne par ko negribeja laimeties uz Nartona nopietnās sejas izviļinat kaut vienu smaidu. „Na, jaut ru istabas biedri man liktens šajā Amerikanī patiesi nav piešķīris - mēms un auksts ka dolars. Pamēģinasim ar šo jankē kungu parunat par veikaliskām lietām.“
Fedors iesāka Nartonu izjautat par šo un to uz veikalu attiecošos un nopietnais, atturigais Amerikanis patiesi tapa runigaks. Viņš stāstija, ar kādu veiksmi Carringtona un Bomfelda tirdzniecibas nams pēdejos 5 gadus rīkojies, bet tad piemineja, ka pēdejā gadā šie apgrozijumi
ļoti mazinajušies, kam par cēloni bez šaubām esot tas apstāklis, ka Japana pēdejos gados ar visu sparibu sagatavojoties uz kaŗu ar Krieviju un kaŗa partijas piekriteji Japaņu tautā jo dienas jo vairak ņemot pārsvaru un niesot ko brīnities, ka šis kaŗš drīzā laikā varot pie durvim pieklauvet un tad, saprotams, ar visiem veikaliem stāvešot jo plāņi.“
Gluži nevilšus Nartons sarunā piemineja Angļu vēstnieka vārdu un acumirkli izlikās, it ka jaunā Krieva dzīslās būtu ievadita elektriska straume.
„Herberts Stanlejs? - Angļu vēstnieks Jokohamā ? Tad tas ari tirgonis?“ Fedors nepacietigi iejautajās.
„Ja. Viņš ir vairaku šejienes ievērojamako firmu dalibnieks, ta ka viņš jau bez sava amata, kā Anglijas vēstnieks, jau ari ta ieņemtu te, Jokohama cienitu stāvokli.“ „Tad viņam vajaga būt bagatam?“
„Viņš ir milijonars. Un ka viņš ir lepnis uz savu bagatibu, ta varbūt ir viņa vienigā vājiba. Bet jūs jau savā jūras ceļojumā būsat ar viņa ģimenes locekļiem sastapušies, tie ieradās ar to pašu tvaikoni, ar kuru jūs šurp atceļoja.“
„Ar viņa ģimenes locekļiem – tas ir: ar viņa māsu un šis māsas meitu, pievilcigako un skaistako jaunavu, kas tagad atrodas uz Japaņu zemes.“
Nartons uzlūkoja Sirotkinu ar īsu pētitaja skatienu.
Ka rādijās, Fedors bija ļoti laimigs nodoties Ellas Nortingtona jaunkundzes pacelšanai pat vaj līdz debesim un viņš labu brītiņu turpinaja cildinat viņas skaistumu un citas teicamas īpašibas.
Amerikanis klusejot noklausijās Fedora slavas dziesmā ? Tad viņš no kabatas izvilka pulkstenu un tajā paskatijies sacija:
„Kad jūs, ka es domaju, vēlaties Carringtona kungam priekšā stādities, tad es jums ieteicu to tagad darit. Tagad jūs viņu sastapsat viņa privatā dzīvokli un es esmu gatavs ar jūsu atļauju, jūs viņam stādit priekšā.“
Viņš bija tapis vēl dzestraks, vēl nopietnaks, neka līdz šim un Fedors sevī sajuta it kā baigas.
Bet kad tie pēc pāra minutām viens otram blakus soļoja pa dārzu, viņš satrūkās, kad Nartons viņu negaiditi jautaja:
„Kad Herberts Stanlejs savai pie-augušai māsas meitai licis šurp ceļot, tad tas bez šaubām noticis tadēļ, ka viņam priekš tās jau precinieks gatavibā. Te viņa apprecēs kādu bagatnieku, jo vēstnieks ne kad nepielaistu, ka viņa apprecē mazturigu vīru bez ievērojama stāvokļa dzīvē.“
No viņa sejas nebija noprotams, vaj viņš šo piezīmi darija ar kādu īpašu nolūku; bet ceļā līdz Carringtona mājai, abi vīri ne-izmainija vairs nevienu vārdu.
Un patiesi, ari Fedoram Sirotkinam bija uz sarunašanos zudis katris prieks.
* * *
Fedors Sirotkins jau kopš vairakām nedeļām atradās Jokohamā un bija nācis pie gala slēdziena, ka pat Krievam iespējams it omuligi starp Japaņiem dzīvot.
Viņš ar savu vietu vareja būt mierā, jo te viņš savas zinašanas un veiklumu vareja izlietot plašā mērā un viņš turklāt bija gandrīz patstāvigs, kas nāca no ta, ka Carringtons īsa laikā bija pārliecinajies par ši jaunā firmas spēka krietnumu.
Pie ta nu gan bija palīdzigi viņa senako Londonas principalu ieteikšanas raksti un citi laimigi apstākļi, - ar vārdu sakot - Fedors Sirotkins baudija no savas priekšnieku un citu ši tirdzniecibās nama ierēdņu puses tādu cienibu, uz kādu viņam līdzigi tirgoņu palīgi zem citadiem apstāļiem nevar vis atsaukties.
Viņš ļoti priecajās par to aprindu satiksmi, kurā viņš bija iestājies savā jaunajā tēvijā. Ta ka viņš bija Angļu tirdzniecibas nama ierēdnis, tad pats par sevi saprotams, ka viņš satikās pa lielakai daļai ar turienes Anglijas pavalstniekiem
un par to viņam nebija ko žēloties, jo tie visi bija labi izglītoti un satiksmē laipni un viesmīligi. Ne viens no tiem nelika jaunajam Krievam sajust, ka viņš pēc sava stāvokļa minetā tirdzniecibas namā stāvetu zemu apakš viņiem un tiem nebūtu līdzigs. Šo katrā ziņā omuligo satiksmi tomēr trauceja tas apstāklis, ka tad, kad Toms Emslejs ieradās klubī, kuru Fedors bieži mēdza apmeklet, viņš Fedoram pie katra izdeviga gadijuma ar savu uzpūtigo izturešanos lika saprast, ka viņš sevi uzskata par daudz augstak stāvošu vīru, ta ka Fedors to iesāka ieraudzit par savu ienaidnieku.
Taons Emslejs gan bija apmeklejis Angļu vēstnieku, drīz pēc atbraukšanas Jokohamā, jo cik Fedors no kluba apmekletaju piezīmēm bija dzirdejis, tad Emslejs jau tika skaitits pie vēstnieka un viņa māsas un viņas meitas draugiem, un tas Fedora sirdī radija sāpju un rūgtuma sajūtas.
Pēc savas uzstāšanas un dzīves kārtibas Emslejs tika turets par ļoti bagatu vīru.
Viņš sev tureja vairakus apkalpotajus un četrus zirgus un dzīvoja, kā lielmanis.
„Varbūt, ka viņš tikai vēl gaida uz to acumirkli, kad viņš, ka Angļu vēstnieka radinieks varēs tapt par līdzbiedri pie viņa veikaliem,“ Fedors dzirdeja kādu kluba apmekletaju sakam un šie vārdi, bija ka naža dūriens viņa sirdī. Viņš ātri atstāja jautro biedru pulku un ilgi staigaja pa jūŗas piekrasti. Ellu Nortingtona jaunkundzi viņš tikai vienigi reiz bija redzejis, kad ta ar savu māti sēdeja kādā divriteņu Kurumā un viņam ātri aizbrauca garām un ļaužu drūzmā abas kundzes nemaz nebija ievērojušas viņa sveicinajumu.
Bet Fedors gan tūlin bija ievērojis, ka Ella bija tapuse daudz nopietnaka un bālaka, neka viņš to bija uz tvaikoņa redzejis. Tagad uz viņas sejas parādijās sapņaini, gandrīz grūtsirdigi vaibsti un Fedors no ta acumirkļa nevareja neizprātot, kas šai skaistajai būtei jaunajā tēvija, liedza tapt laimigai.
Daudz netrūka, ka Fedors būtu aizgājis uz Angļu vēstnieka manu un tur, atsaucoties uz kopigo jūŗas ceļojumu, apjautajies par Nortingtona kundzes un jaunkundzes klāšanos, bet baidijās ar šādu soli pārkāpt vietejos pieklājibas no sacijumus un par to apjautajās pie Nartona.
Amerikanis pāra sekundas ne-atbildeja ne vārdu un tad ar galvas paskuŗinajumu uz rāviena noārdija Fedora augstās gaisa pilis, kuras šis savā fantazija uz tik vājiem pamatiem bija uzcēlis.
„Kad jūs uz šādu apmeklejumu neviens ne uzaicina, tad jūs ar tādu viziti rupji noziegtos pret šejienes pieklājibas prasijumiem,“ Nartons atbildeja. „Es ļoti šaubos, vaj jūs tad vēstnieka namā jel maz tiktu pieņemti.“
Tāds paskaidrojums galigi izpostija Fedora planu.
Kādā dienā Nartons iejautajās :
„Sirotkina kungs, es esmu dzirdejis, ka jūs bieži aizbraukuši uz Jeddo ostu - bet vaj jūs ari jau bijuši Azakuzā?“
„Es pat šis vietas nosaukumu vēl nebiju dzirdejis,“ Fedors atbildeja.
„Es jums ievēletu manā pavadibā šo ievērojamo vietu apmeklet.“
„Ar prieku!“ Fedors atsaucās, jo viņam nekas nebija patīkamaks, ka ši piedzīvojušā vīra pavadibā iepazīties ar savas jaunās tēvijas ievērojamām vietām.
Stundu vēlak viņi jau atradās uz glītās stancijas ēkas perona, kas bija 1872. gada starp Jokohamu un Tokiju uzbūveta dzelzsceļa izejas punkts.
Stancijā Fedors nevareja diezgan izbrīnities par troksni, kādu tur sacēla Japaņi staigajot ar koka tupelēm, bet kad
viņš iesēdās patīkami ierīkotā vagonā, viņš apjautajas, kāda nozīme esot Azakuzai un Amerikanis tūliņ ņēmās paskaidrot.
„Azakuza ir kāds no daudzajiem ciemiem, no kuriem pēdejos gadu desmitos izcēlusies Tokija, tagadeja Japanas galvas pilsēta. To es jums gribu rādit, jo ceru ka jūs vēlesaties iepazīties ar Budistanu dievnamu un tadēļ vien ka Azakuzas dievnams patiesi ievērojams.
Tas celts tūkstoš rokainajai „Kvannon“ žēlsirdibas dievietei par godu uz kurieni pastāvigi ceļo Japaņu zemako šķiru svētceļotaji. Tur tad ari vislabak iespējams iepazīties ar Japaņu tautisko dzīvi.“
„Par šo pakalpojumu es jums ļoti pateicos,“ Fedors sirsnigi sacija. „Man nekas nav patīkamaks, kā noskatities, šis vientiesigās un pacietigās tautiņas iekšejā dzīve.“
Ar šis tautiņas vientiesibu nu gan vēl tā ir, kā ir, bet kas attiecas uz viņu no jums tā apzīmeto pacietibu, tad es jums varu tikai ievēlet šo pacietibu nekad nemēģinat pārbaudit. – Šiem maziem tēviņiem, kuŗu pārspīletā laipniba gandrīz smiekliga, daudz karstakas asinis, nekā mēs varam iedomaties. Tie sakaitinati izrāda patiesi velnišku dūšibu. Par to es no piedzīvojumiem esmu pārliecinajies.“
Šibachi stacijā, pieturas vieta priekš galvas pilsētas Tokijas, abi atstāja delzsceļa vilcienu un turpmako ceļojumu līdz Azakuzai nobrauca Japaņu divriteņu Sinrikišās, katris savā, jo tāļo ceļa gabalu viens Japanis nespēja divus vīriešus vilkt vienos ratos.“
Viņi brauca caur Tokijas jaunako pilsētas daļu, kuŗai gan bija lielpilsētas izskats, bet mājas Amerikaņu gaumē ar sarkanu kiegeļu jumtiem un viss iekārtojums atstāja uz to, kas te pirmo reiz ieradās, nepatīkamu iespaidu. Tad nenogurstošie Kuruma-skrējeji viņus aizveda tajā pilsētas daļā, kuŗa vēl bija uzglabajusi savu savado tautisko raksturu.
Te tikai ļoti reti vēl dabuja redzot Eiropiešu ģērbus, kas nebūt nepaceļ Japaņu, sevišķi sieviešu nepilnigos stāvus.
Tie vēl pilnigi bija modē „Kimono“ īstais Japaņu tautiskais kostims, sastāvošs no platā līdz kāju potitem sniedzošā virsejā uzvalka no kokvilnas jeb zīda drēbes ar gaŗām, platām turzas veidigām piedurknēm un nepieciešamās jostas (obi), kas pie sieviešiem bieži ļoti gaŗa un plata.
Šis kostims noder tiklab vīriešiem, kā sieviešiem.
Un tās pašas sievietes, kas Francužu modes ģērbos ar savu nepilnigi attīstijušos stāvu līdzinas staigajošām karikaturām, savos ērtajos tautiskos kostimos izskatijās daudz košakas un pievilcigakas.
Uz daiļo Krievu jaunekli vērsās dažs labs skatiens iz Japaņu daiļā dzimuma tumšajām acim.
Bet mūsu Fedoram nepatika brauciens ar cilveciskiem zirgiem un tadēļ viņš bija priecigs, kad tie drīz sasniedza savu ceļa mērķi un viņš pie Japaņu svētnicas vārtiem vareja izkāpt no cilveka vilktiem divriteņu ratiem.
Par dzīvi un kustibu svētnicas tuvakā apkārtnē Davids Nartons nebija pardaudz stāstijis. Tur bija tāds troksnis un kņada, kādu tikai drusciņ var iedomaties svētdien pēc pusdienas atrodoties Rigas „krāmu tirgū“.
Taur viegli uzceltās teltim līdzigās būdās bija pārdošanai izlikti dažnedažadi priekšmeti gan religiskiem, gan profaniem mērķiem un vajadzibām.
Visur valdija trokšņaina jautriba kuŗu nekur netrauceja neviens ļauns, nepieklājigs vārds un ši jautriba nevilšus pielipa svešniekam, noskatoties visapkārt kustošu cilveku bezrūpibā jautri smaidošās sejās.
Pie visjautrakā prāta Fedors Sirotkins staigaja Nartonam blakus pa šo jautro pūli. Bet tad viņš piepeši tik stipri sadrebeja, ka Nartons brīnoties uz viņu paskatijās, bet tad tūliņ pats ievēroja šis satrūkšanas cēloni. Pa tempļa vārtiem patlaban nāca ārā pulciņš pazīstamu personu.
Pa priekšu nāca Toms Emslejs vedot zem rokas vecigo Nortingtona kundzi, aiz viņiem parādijās Ellas Nortingtona jaunkundzes skaistā galviņa un viņai blakus viņas tēvoča Anglijas vēstnieka Herberta Stanlija nopietnais cienigais stāvs.
„Mēģinasim no viņiem izvairities,“ Fedors sacija. „Šo Emsleju uzskatot vien, man jau zūd visa omuliba.“
Davids Nartons bez ierunas bija gatavs izpildit viņa vēlejumos un viņi pagriezās uz kādas komediantu būdas pusi, kas it īpaši likās pievelkam Japaņu žēlsirdibas dievietes „Kvannon“ pielūdzejus. Bet jau nākošā acumirkli viņu uzmaniba atkal tika griesta uz to pusi, no kuŗas tie patlaban bija novērsušies; jo negants piesmakušu skarbu balsu troksnis aizsniedza viņu ausis. Tur, pie templa platajiem vārtiem patlaban iesāka naizinaties drausmiga aina. Trīs Angļu matroži, kuŗu miegainās acis un zilgani sārtās uzpampušās sejas skaidri liecinaja par to, kādā stāvoklī viņi atrodas, bija kāda lielaka ļaužu pūla vidus punkts. Tie bez šaubām savā dzēruma reibulī bija aizskāruši kādu Japaņu jaunavu, jo nabaga meitene savā sarkanajā ģērbā, ar saburzitu svētdienas rotu, šņukstot bija paslēpusies pie kāda veca vīra krūtim, kamēr viņai kāda Japaņu jauneklī, kas varonigi nostājies trim Angļu matrožiem preti, bija radies negaidits aizstāvetajs.
Likās it ka šis jauneklis gribeja aprobežoties tikai ar to, ka viņš neveiklā Angļu valodā matrožiem pārmeta viņu rupju uzvešanas. Bet matroži, kuŗi no mazo Japaņu dūšibas gan netureja lielas lietas, lamajoties, ka ārprātā slaistja pa gaisu savas muskuļainās rokas. Tad vienā no šo matrožu, milzeņa vīra rokā pamirdzeja dunča asmins.
Nākošā acumirklī ar sāpju iekliedzienu ļodzijās atpakaļ no matroža dunča dūriena ķertais Japaņu jauneklis un slepkava ar dusmās zvērojošām acim un gaisā pacelto dunci uzbruka ļaužu pūlim, bez šaubām apņēmies katru nodurt, kas viņam mēģinatu ceļā stāties.
Neapbruņotais ļaužu bars ar izbaiļu kliedzieniem steidzās paglābties kur katris vareja, bet tas tādā ļaužu kņadā nebija vieglis uzdevums un uzbrucejs būtu turpinajīs savu briesmu darbu, kad viņam negaidot nebūtu radies pretinieks, kas varbūt spēka ziņā nebija viņam līdzigs, bet apņēmibā un veiklumā par viņu, bez šaubām vēl pāraks.
„Uzgaidat mani, Nartona kungs!“ Fedors Sirotkins bija iesaucies un tad milzigajam Angļu matrozim nostājies pretī.
Viņam nebija cita ieroča, kā tikai divas varenas dūres, bet viņš ar tām prata rīkoties, par ko pat lielakais Angļu „bokseru“ meistars būtu pabrīnijies. Fedors ar vienu vienigu dūres belzienu, tieši starp matroža acim, nogāza milzigo naža varoni, kā miesnieka cirvja ķerto vērzī, pie zemes.
Un kad viens no diviem atlikušiem matrožiem steidzās savam biedram palīgā, viņš no Sirotkina dabuja tik spēcigu grūdienu pakrūtē, ka viņš iekliedzoties nokrita uz ielas un tur sāpēs vaidot palika kārpoties.
Bet trešais matrozis, kuŗam viņa biedru liktens un apkārtejo ļaužu dusmu kliedzieni bija laupijujchi pēdejo skurbuli, tas sevis sagūstišanai nemaz vairs nepretojās.
Pēc maz minutem visi trīs matroži ar sasietām rokām jau atradās Japaņu policistu vidū, kas tos aizsargaja pret ļaužu pūļa nesavaldamām dusmām.
Toms Emslejs bija ar maisitām jūtām noskatijies ātri norisinajušamies ainā. Vaj nebūtu pareiz, kad viņš ši jaunā Krieva vietā būtu meties ļaundaram preti. Krieva bezbailiba un draudošu briesmu nicinašana pat viņam bija jaaprīno; bet Angļa sirdī tūliņ usvilņoja skaudiga nenovēliba un greizsirdiba, - kad viņš ievēroja uz uzvaretaja vērsto Ellas Nortingtona jaunkundzes mirdzošo pateicibas un apbrīnošanas skatienu. Saprotams ka Sirotkins pēc šāda darba parādijās varoņa gaismā un tas apstāklis priekš Emsleja bija tadēļ jo nepatīkamaks, ka viņš it labi zinaja, cik ļoti Anglietes cieni vīrišku varonibu.
Savā greizsirdibā Emslejs nedomaja ne ko citu, ka Sirotkins, iepriekš Ellas jaunkundzi ieraudzijis, būs tikai tadēļ uzbrucejam stājies preti, lai ar to iegūtu Ellas cienišanu
un apbrīnošanu. Un, skat, cik šis Krievs pieklājigi māceja atraidit apviņu drūzmejošos Japaņu pateicibas apliecinajumus! - Neizturami ! - Te ari viņam vajadzeja kaut ko darit, ar kaut ko rādit, ka viņa krūtīs ari silst palīdziga sirds.
Viņš steidzās pie ievainotā Japaņa, ko viņa biedri bija apsēdinajuši ar muguru pret kādas būdas sienu. Viņš pie gandrīz bez samaņas stāvoklī esošā ievainotā nometās uz ceļiem zemē, un ar uz viņa pavēli ātri atnesto ūdeni nomazgaja ievainojumu, kas atradās uz pieres virspus labās acis, notīrija ģīmi no asiņu aptakšķinajumiem un tad pārmekleja brūci ar tādu pamatibu un veiklibu, it kā viņš būtu piedzīvojis chirurgs.
Pēc tam, kad Davids Nartons pēc Fedora drošsirdigā darba tam ar sevišku sirsnibu bija spiedis roku, viņš nostājās Emsleja tuvumā, un pamatigi noskatijās katrā viņa kustibā. Fedors bija nostājies kādus soļus aiz Nartona muguras un ne acu nenovērsa no Ellas Nortington skaistās sejas. Viņa sirds iesāka straujaki pukstet, ievērojot, ka Ella nāk tuvak. Šajā acumirklī Nartons pagriezās pie Fedora un viņu klusi jautaja.
Vaj jūs neatrodat, ka šis Emslejs liekas būt vairak ārsts, nekā tirgonis. Es nekad niesmu redzejis māksligaku apsējumu par to, kādu viņš patlaban taisijis pie ievainotā Japaņa galvas.“
Fedors parauca plecus.
„No viņa - rīcibas to patiesi varetu domat,“ viņš atbildeja.
„Tapat kā jūsu dūru rīciba jūs apliecina par profesionalu „bokseri,“ Nartons piemetinaja un tad turpinaja noskatities Emsleja rīcibā, līdz viņš, savu darbu pabeidzis, piecēlās.
Šajā acumirklī Ellas spulgais skatiens vērsās uz Fedoru Sirotkinu, bet tik līdz, kā Toms Emslejs to ievēroja, viņš tuvojās Ellai un tai roku sniedzot sacija:
„Nortingtona jaunkundze, atļaujat man jūs aizvest pie jūsu tēvoča un mātes, šādi skati nav priekš daiļā dzimuma jūteligajiem nerviem.“
Kādu acumirkli izlikās, it kā Ella gribetu viņa piedāvajumu atraidit un griezties uz to pusi, kur stāveja Nartons un Fedors, bet tad viņa vilcinoši sniedza savu roku Emslejam, kas lepni saslējies soļoja us to pusi, kur stāveja Nortingtona kundze un Herberts Stanlejs.
Tad Ella vēl reiz atskatijās.
Un – dīvaini, viņas skatiens izrādija, it kā sēras ilgas, it kā mēmu pārmetumu!
Fedors Sirotkins sveicinot pacēla platmali. Ari viņa sirdī uzviļnoja neizprotamas sēru, žēluma jūtas. Viņš griezās pie Davida Nartona un ātri iesaucās:
„Iesim mājup! - Neņemat man ļaunā, kad man šodien uz Japaņu želsirdibas dievietes tempļa apskatišanas zuduse katra patikšana. Es vēletos, jo drīzak, jo labak, griezties atpakaļ uz Jokāamu.“ – –
Un šo reiz Fedoram bija ļoti pa prātam, ka vienos divriteņu ratos priekš viņa un Nartona nebija pietiekošas telpas; jo pat tik kluss biedris, kā šis nopietnais atturigais Amerikanis, viņam ceļā uz Šibaži staciju būtu par traucekli. Fedora sirds sajūta sāpes iedomajoties, ka Ella Nortington atradas tik tuvā satiksmē ar šo viņam nepatīkamu sāncensoni, un atceroties viņas sēra skatienu, viņam izlikas, ka Ella ir nelaimiga! –
Aleksandra uz krūtim noliektā galva ātri pacēlās. „Vaj tu nezinatu, ar kādu, jeb cilveks izmisuma dzēš to, ko vairs nespēj izlabot?
„Tā tad padarits, kas vairs nav izlabojams.“ - Nikolajs tikai sacija, „Un tadēļ“ - viņš ar izstiepto roku rādija uz sienu, kur mirdzeja spoža zobina asmins, - „šajā gadijumā lūk tāds izskatas tas „jeb,“ ar ko tu vari nomazgat tavu uz 1500 rubļiem aizmirsto godu!“
Aleksandrs nekustejas. Viņš nobālejis, ar drebošiem locekļiem stāveja pie galda, uz ta malas ar abām rokam
atbalstijies, acīs nemierigs maldu spožums. Te Nikolajs sajuta, ka ari viņš pats pārvēršas šo gļēva izmisuma baiļu tēlu, viņš sevi sajuta taisno dusmu kvēli uzliesmojam un viņš iesaucas:
Un tu patiesi iedrošinajies sagaidit, lai es ar savu pēdejo ietaupijumu aizmaksaju par tavu - nelieša darbu ? Par tādu es nosaucu tavu darbu, kad tu ceribās uz mani pie kāršu galda paspēleji kādu zummu kas iztaisa visu manu ietaupijumu!“
„Kas tev saka ka es cereju uz tevi, kad es pats sevi aizmirsu.“
Aleksandra mēģinajums izlikties apvainotam pilnigi izgaisa zem brāļa dārdošiem vārdiem:
„Kas man to saka? Mani piedzīvojumi kopš ilgiem gadiem pie tevis. Vaj tu pastāvigi niesi tikai uz mani paļāvies uz manu palīdzibu? Vaj es jau tūkstošus priekš tevis niesmu ismetis, tā sakot, pa logu uz ielas, lai tu tikai paliktu uz ta augstā sēdekļa, uz kura tevi nolikusi tāva akli ticošā mīlestiba?“
Pār Aleksandra lūpām atskaneja skarbi, sausi smiekli.
„Kura dēļ tu to dariji? Manis dēļ jau ne!
„Ne! Bet gan dēļ kāda veca vīra pēdejo mūža dienu miera, dēļ tēva miera kuŗu ticiba un paļāviba uz tevi tā aplaimo! Bet tu - ka tu man par to esi atmaksajis? Tu arvien esi bijis viltigs, bezapzinigs nelietis, tava, rīciba vienmēr bijusi slepeni viltiga, tu pastāvigi dzīvojis nepiedodami izšķērdigi, izlaidnigi, dzīvojis tā,
ka to pie tava divdesmit četru gadu vecuma grūti iedomaties, ar viltu un glaimiem, tu man laupijis to daļu, kas man piedereja no tēva mīlestibas“ - Nikolaja balss aizrāvās, lai tad atkal jo spēcigaku dārdetu: „Ja tu mani apzadzis jau no bērnu dienam, tu man nozadzis tēva mīlestibu!“
„Jau tā savu māti, kuŗš un - kas tev nozadzis tēva mīlestibu!“
Ši ģiftigā šautra ķēra jo sāpigi. Nikolajs soli atkāpas. Viņa zobi čirksteja. Tad likās it ka viņa drebošā stāvā kaut kas pārtruktu. Viņš lepni pacēla galvu. „Tu man atgādinaji pie manas mātes,“ viņš mierigi sacija un viņa ģīmī nepakustejās ne vaibsts. „Uz to es saku: ta ir viņas nauda, ar kuŗu tu šodien gribi atpirkt savu zudušo godu.
Dažas sekundas starp abiem iestājās baigs klusums. Tie stāveja viens otram preti aci pret aci, ka divi cīnitaji, līdz pār Aleksandra lūpām atskaneja īsi, nedabiski smiekli.
„Tas ļoti veikls izvairišanas līdzeklis.“ Dēļ pieklājibas es nu citadi vairs nevaru, ka uz priekšu pats ar sevi aprēķinaties, ar citiem vārdiem: šovakar jeb rīt agri ielekt Daugava.“
Nikolaja seja bija drūma, nekustoša. Bet viņa acīs zvēroja kaut kas draudošs - briesmigs, savā neizpētijumā.
Tad viņa roka smagi krita uz brāļa pleca.
„Dod man atbildi! Vaj iz tevis zobojas ārprātiba jeb tu patiesi jau tapis par - nelieti?“
Kāda nedabiska skaņa izlauzās no Aleksandra krūtim un tai sekoja cits ais cita steidzigi saraustiti vārdi:
„Nosauc mani par - tādu manis dēļ nosauc, nosauc mani, ka tu gribi - dari ar mani, ko gribi - palīdzi, palīdzi, palīzi man! Tavās rokās atrodas vairak neka mana dziviba!“
„Tā tad: Tava tēva godigais vārds?“
Aleksandrs, kā salausts atkrita uz krēsla un neatgaiņajamu baiļu vajats saraustitos teikumos turpinaja:
„Es - es biju vieglprātigs - bezprātigs! Bet ko tu savā vienaldzigā dzestrumā zini, kas mūs viļina - viesnicas - kārtis - pārdroši spēletaji - labi draugi. – Galvenā kasiera atbūtne - un ta tas - notika - aizvakar - un šovakar jeb rīt agri viņš būs mājā.“ –
Aiz Nikolaja apgāzās ar troksni kāds galdiņš, uz kuŗa viņš bija mēģinajis atbalstities. Spēcigais vīrs smagi elpoja, kamēr viņš brāli skarbi jautaja:
„Kāda daļa tavam priekšniekam ar taviem parādiem ?“
Aleksandrs saslējās, uz vaigiem tam parādijās divi sarkani plankumi.
„Kas viņam ar tiem daļas - -? Ja - saproti jel! Es - es pie viņa ieņemu uzticibas vietu, būtu briesmigi, kad viņš dabutu zinat - par manu vieglprātibu, šajā gadijumā - lieta neciešama - patiesi neatliekama!
Nikolajs ne vārdu nerunajot izvilka kabatas pulksteni un to tureja brāļam priekš acim.
Aleksandrs nobālejot ļodzijās atpakaļ. „Ko - ko tas nozīmē?“
„Tas nozīmē, ka tev jasteidzas izpildit savu pienākumu.“
„Tas - tas nozīmē, ka tu man nepalīdzesi?“ Šie vārdi kā sāpju iekliedziens izvēlās pār Aleksandra lūpām.
Viņš, kā ārprātigs ar platām acim stīvi skatijās uz brāli, kas mierigs, auksts un lepns nekustoties stāveja viņa priekšā.
„Ne, es tev nepalīdzešu!“ Nikolajs sacija.
„Ari tad ne, kad es tev zvēru, ka es te, tavā istabā - redzot: nogalinašos - ar tavu paša ieroci?“
„Ne, pat tad ne!“
„Cilvek', brāli, iedomajies par mūsu tēvu! Par viņa un mūsu godigo vārdu un -“
Atkal nelokamais dzelzs: „Ne!“
Te Aleksandra krūtīs uzvilņoja dusmas, viņš ar pūlēm elpojot iesaucās:
Tad tu būsi pie visa atbildigs, kas notiks! Ja, tu - tu! Kad tu mani šodien gribi dzīt nelaimē, tad tev senak visur nevajadzeja „ja“ sacit!“ -
Nožēlojamais nelieti!“ nodārdeja sadragajošās skaņās un Nikolajs bija sakampis Aleksandru pie pleca.
Vaj es drīz dzirdešu atskanam pār tavām glēvuļa lūpām, ka - ka tu tapis par - zagli ?“
Aleksandrs ar visiem spēkiem atsvabinajās no brāļa dzelzs rokas.
„Tas nav taisniba -!“ viņš, kā līķis nobālejis, iekliedzās. „Zaglis ir tas, kas ņem ar varu, jeb slepeni ielaužas ar mūķizieriem un laužamiem rīkiem“ -
„Jeb, kas nelietigi izlieto viņam uz tēva godiga vārda uzticetas atslēgas, tu nelieti!“ Nikolajs atkliedza. Nespēcigs ienaids acumirkli iemirdzejās Aleksandra uz brāli vērstās acīs. Bet tad šis acis novērsās.
Sienas stundenis Nikolaja istabā sita 4. pēcpusdienas stundu, bŗiesmigs atgādinajums, kas apspieda dusmu un ienaida kvēli. Aleksandram izlikās, it ka redzetu sev garām aizskrienam kādu peleku spoku, viņa šodienu nemitoši skrejošo laiku. Viņa dzīslās asinis draudeja sastingt, viņš steidzās pie istabas durvim, atrāva tās vaļā, gaisu, gaisu! Un to neuzskatot, kas palika nepielūdzams, ciets, kā akmins, auksts, ka parķeta grīda, kuŗu viņš uzskatija un viņa mute raustoties mekleja pēc vārdiem.
„Tu mani izaicini - un - es - es šajā acumirklī tev nespēju pretoties. Tu man it neko neaiztaupi, tadēļ - taisnibu. Aizvakar, īsi pirms kantora slēgšanas - kases atslēga man jau bija kabatā - te kāda kundze ienāca un lūdza pieņemt - 1500 rubļus noguldinajama - un es - jau ar pirmo soli uz viesnicu - ārā gaida labs draugs - gribu dot atpakaļ - kundze lūdz – pēc kvīta atnākšot parīt - es naudu iebāzu kabatā - ceļā sastapu vēl divus biedrus“ - - Tad nesaprotami murminašanas vārdi un to starpā, it ka no aizkapa sauc:
„Tad tu esi plītejis un paspēlejis pie kāržu galda svešu mantu, jo to tu drīksteji, tev jau ir brālis, kas bez
šaubām ar 1500 rubļiem izpirksies, lai savu vārdu atklāti neapgānitu ar prastas zādzibas negodu !“
Aleksandrs apgriezās, viņa zobi ieurbās bālajās, drebošās lūpās.
„Man pret tevi jasaturās! Bet es, klausies jel, es pie šis lietas esmu mazak vainigs, es to nedariju viens - mans otris biedris - “
Bet vainigais uzķēra vienu pašu vārdu, ar kuŗu vinš domajās netaisni aizskarts un pieri pacēlis iesaucās;
„Es nemeloju! To es nedariju viens pats! Otris - tas mani pierunaja un - un palīdzeja naudu izputinat - viņš būtu piepalīdzigs - tev naudu atdot, bet tam acumirklī neka nau“ –
Bet, tu - nelieti, ka es ar tevi vēl veltigi vārdus tēreju.“
Un Nikolajam patiesi pietrūka vārdu aiz ta, kas viņa iekšienē smags, kā svins, karsts un draudoš, vārijās un kusteja augšup kā lava uguns vēmeja kalna kraterī, arvien augstak un augstak līdz smadzenēm, prātu sajaucot, viņa acis aizsedzot, kā ar tumšu plivuru, ka viņš gandrīz vairs nespēja saredzet sava brāļa bālo ģīmi, ta ģīmi, kas saucās par viņa brāli un bija zaglis. Glēvs, vienkāršs zaglis, kas arvien zadzis, zadzis, nepārdodamu, neaizmaksajamu, augstako mantu iz cilveku dvēselēm, kas tagad ķēries pie viszemakā, visnicinajamakā un tagad tur stāveja nekaunigā glēvulibā, rokas pēc palīdzibas izstiepis, kuŗu viņš sagaidija dēļ sava vecā tēva godā nosirmojušas galvas. Ja, viņam palīdzibu vajadzeja dabut, lai tas ari būtu vaj pēdejais ietaupits grasis, pēc kuŗa sniedzās viņa zagļa rokas.
Te piepēši Nikolaja acīs iemirdzejās, it kā sarkana, trīcoša liesma, raustijās un noliecās uz to pusi, kur pie sienas kaŗajās zobins un -
„Nelieti - nelieti!“ it ka burbuļojot vēlās ārā iz viņa sažņaugtām krūtim - „šis te vēl ir par daudz labs priekš tevis!“
Viņa labā roka satvēra zobinu un to izstiepa pret Aleksandru, kamēr viņa raustošas lūpas turpinaja: „Tur,
tāļajos austrumos Tēvija savus dēlus sauc pie augsta mērķa, stāties blakus dižajiem varoņiem“ -
Bet Aleksandrs vairs nedzirdeja šos vārdus, viņš ar bailēs plati atvērtām acim mērija ceļu, kur bēgt. Tad viņš atmuguriski iestreipuļoja trepju telpā, vēl pāra soļu, piepēša sagriļļošanas, mēģinajiens pie trepju margām pieķerties Tad kaut kas briesmigs - kritiens - šausmigs iekliedziens.
Tajā pašā acumirklī atvērās kādas durvis un uz trepēm parādijās vecais Gromovs.
Nikolajs stāveja kā sastindzis, ka pārakmiņojies, no acumirkļa briesmiguma, kā uz vietas pienaglots, ar spožo zobinu vēl arvien rokā.
Viņš vienu acumirkli vēl tā stāveja, aci pret aci ar apjukušo tēvu, tad zobins nodārdeja uz grīdas un viņš kā ārprātā steidzās no istabas ārā pa trepēm lejup līdz pēdejai pakāpienei.
Tur, apakšā uz akmiņa plātēm guleja viņa brālis, bez samaņas, bet tomēr vēl dzīvs!
Pirms viņa tēvs no briesmigām bailēm atģidies ari kāpa pa trepēm lejup, Nikolajs noliecās pie brāļa kermeņa un tam no kabatas kaut ko spožu izvilcis, ātri paslēpa savā krūšu kabatā.
Tad viņš redzeja piesteidzamies savu tēvu, redzeja to ļodzamies, ļimstam – viņš to gribeja atbalstit - kāda ledaina roka to atgrūda atpakaļ, kāds iznīcinajošs skatiens vērsās uz viņu un ar sirdi graizošu vaimanu izsaucienu „Mans dēls - mans mīļais dēls !“ palkavnieks Gromovs saļima uz ceļiem pie Aleksandra ķermeņa.
Tad piesteidzās Anna Ivanovna, namiķis, kučiers un tad - Olga Semenova, ar ģīmi, bālu, ka līķim.
„Ķilda starp jaunkungiem, jaunakais bēdzis - kritis no trepēm - nosities“ -
Tā saraustiti vārdi atskaneja Olgas ausīs.
Viņa steidzās turp - turp - kur viņš nedzīvs guleja. Viņai nebija ne vienas skaņas, ta tikai mēmi skatijās no viena uz otru briesmigās bailēs - mekleja Nikolaja seju, mēģinaja no tās uzminet un pār viņas lūpām neviļšus atskaneja iekliedziens:
„Dēļ manis - ak Dieviņ - dēļ manis!“
To viņi visi dzirdeja - pat Nikolajs, tad viņš izsteidzās pa vārtiem ārā, ielēca ormana kamanās un aulekšiem aizbrauca, kamēr nelaimigo lēni ienesa dzīvoklī. Vispirms Nikolajs aizrīkoja uz sava tēva māju trīs ārstus, tad viņš steidzās no viena pie otra, pie trim saviem draugiem, dzelzsceļa inženieriem un kad viņš no beidzamā iznāca uz ielas viņam kabatā bija 1500 rubļu palienetas naudas, taisni tik daudz, cik viņam pašam bija bankā noguldits, bet tas šodien vairs nebija aizsniedzams, jo bankas veikals jau bija slēgts.
Tagad Nikolajam vēl atlika izdarit pēdejo visgrūtako gājienu, pie Aleksandra priekšnieka, bankas galvena kasiera. Drīz viņš atradās pie kasiera dzīvokļa durvim un piezvanija.
„Ah, Gromova kungs, jūs te!“ kasieris brīnoties iesaucās. „Vaj drīkstu apjautaties pēc jūsu vēlešanas ?“
Nikolaja seja, it kā no ķermeņa sāpēm mocita tumši nosarka, lai atkal ātri nobāletu, viņš nedrošā balsī sacija:
„Mans brālis šodien tapa nelaimigs. Viņam bija klāt kases atslēga un šie 1500 rubli, kuŗus viņš aizvakar, pēc kases slēgšanas, priekš kases saņēmis, bet piemirsis kasē ielikt. Es jūs lūdzu, tos no manis viņa vietā pieņemt.“
Uz kasiera gudrā ģīmja parādijās pārsteigums.
„Kas ar jūsu brāli noticis - nopietns nelaimes gadijums?“
Man brālis aiz pārskatijuma nokrita no trepēm - man aizejot viņš vēl bija dzīvs.“
Nikolajs grūti elpojot bija šos vārdus izrunajis. Tagad ne vārdu vairak! Ne vienu jautajumu! Viņš šīs
domas neizsacija vārdos; bet katris no viņa mocitās sejas pantiem saprotami lūdza pēc taupošas klusu ciešanas.
Un tur bija kāds, kas viņu saprata. Kasieris viņam sniedza roku pretī. Viņš sirsnigi spieda viņa roku. Viņš vēl reiz stāveja, aci pret aci ar to vīru, kuŗa klusajā rokas spiedienā bija izsacits: „Es visu saprotu un zinašu klusu ciest“ - un Nikolajs aizgāja. Visgrūtakais, vispazemojošakais bija padarits - tēva godigais vārds palika neaptraipits.
Nikolajs, kā ļaunu garu trenkts steidzās mājup. Kāda vēsts viņu tur sagaidis ?
Vaj kritiens vareja būt tik nelaimigs, ka tam par sekām būtu nāve un ko tad? – –
Nikolajs jau atradās pie tēva mājas un iesteidzās tieši sava brāļa istabā, lēni durvis atverot.
Viņa pirmais skatiens vērsās uz gultu, kur nelaimigais guleja, nekustoties, bāls, kā mirons - un tomēr ar dzīvajā seju ! Grūti elpas vilcieni - un tad viņš ari bija ieraudzijis abus citus stāvus, kas atradās ne tāļu no gultas – savu tēvu un viņam blakus Olgas jaunkundzi.
Kad viņš klusi iegāja istabā, abi satrūkās un atskatijās atpakaļ. Tēvs un dēls aci pret aci. Tad vecais vīrs saslējās un tad viņš ar pavēlošu skatienu pacēla roku un rādija uz durvim.
Klusa, vaidoša skaņa noskaneja zem Olgas rokām, kuŗas ta spieda uz savām lūpām. Nikolajs stāveja kādus acumirkļus, it ka viņš būtu saņēmis smagu sitienu tieši par aiz kauna nosarkstoša ģīmi; tad viņš apgriezās un aizgāja uz savu istabu, kur viņš nokrita uz krēsla un ģīmi apsedza ar rokām.
Rimsti, rakstnieka fantazija ! Te pat tev trūkst vārdu, trūkst jūsmu, attēlot to, kas viļņoja ši nesaprastā vīra daiļaja sirdi, kas ar visu varu saslējās pret viņai nodarito netaisnibu - un vēl kaut kas cits, kas sažņaudza vīriškas krūtis - bailes no ta kad notiktu tas, no ka visi baidijās.
Viņa tēvs, kuŗa ģīmi raizes maz stundās bija padarijušas krunkainu - kad ari pie viņa notiktu visbaigakais -
Un tad - skaistā jaunā būte, kas bāla un it kā sajukusi stāveja blakus vecajam vīram, līdz ar tēvu baiļojoties - viņu apsūdzot, par vainigu atzīstot, tapat, ka tēvs –
Nikolajs ātri piecēlās un nogāja lejup. Viņš klausijās, vaj kāds klusi neatvērs durvis. Vaj Olga arvien vēl atradās pie viņa brāļa?
Tad viņš atkal sēdeja savā istabā galvu rokās atbalstijis. Tad viņš uztrūkās kājās un steidzās pie durvim, kas klusi bija atvērušās.
Uz sliegšņa parādijās Olga, vilcinaties, bāla, ar bailem acīs, kuŗās vēl asaras mirdzeja.
„Olga“ - viņš vareja izrunat tikai viņas vārdu. Te viņa atkal pret viņu pacēla, it ka uz lūgšanu saliktās rokas.
„Ko jūs darijuši - ak Dievs ko jūs padarijuši! Kad viņš mirst –“
„Tad tu tapis par viņa slepkavu“ - ko viņas lūpas neizrunaja, to viņam sacija viņas skatiens, visa viņas bailigi atturiga izturešanas.
Kad viņš mirst - mirt! Žēligais Dievs, vaj lietas stāvoklis jau patiesi vareja būt tik nopietns?
„Olga - vaj viņa stāvoklis jau - tik bīstams ?“
Šie vārdi nāca klusās skaņās no viņa lūpām un Olgai uzmācas neaprakstamas bailes no ta, kas iemirdzejās viņa acīs. Viņas roka atkal satvēra durvju kliņķi un viņa čuksteja:
„Viņš dabujis grūtu iekšeju ievainojumu un ārsti saka, ka viņam nākošu nakti uzbrukšot ievainojuma drudzis -“
Tad viņa atkal bija aizsteigusēs.
Nikolajs stāveja, kā sastindzis. Viņu uztrauca kādas domas – uzbruks drudzis, kur iz nelaimigā slimnieka runās bailes, kur viņš pie gultas sēdošam tēvam murgos atklās to, ko vecais vīrs nedrīksteja zinat.
Viņam vajadzeja ar Aleksandru runat. Vajadzeja viņu apmierinat - paziņot, ka viņa vieglprātibas noziegums iz labots, ka viņam no kauna vairs nav ko bīties.
Nikolajs steidzas pie Annas Ivanovnas.
Ta pret viņu izturejās vēsi, atturigi.
„Man ar brāli neatliekami jarunā un es jūs lūdzu, gādajat par to, ka tas bez mana tēva ziņas var notikt!“
Tagad Anna Ivanovna uz viņu paskatijās ar tādu skatienu, it kā viņš būtu prasijis kaut ko neiespējamu, neticamu.
„Mēs drebam dēļ jūsu brāļa dzīvibas - katrs uzbudinajums viņam to var laupit.“
Viņa lūpas raustijās atbildot: „Ko es brāļam gribu sacit, tas viņu tikai apmierinās.“
„Es jums paziņošu, kad būs iespējams izpildit jūsu vēlejumos.“
Pienāca vakars un tam sekoja nakts. Nikolajs sēdeja savā istabā un gaidija. Viņš gaidija stundām un tās viņam izlikās, kā mūžiba.
Un kad viņš no trepēm sadzirdeja vieglus, klusus soļus viņš pasteidzās atvērt durvis, pirms kāds pie durvim bija ieradies.
Nākošā acumirklī tur ieradās Anna Ivanovna. Viens skatiens viņas sejā un viņš uz viņas vārdiem nenogaidijis steidzās pa trepēm lejup. Viņš klusi iegāja sava brāļa istabā. Viņa brālis - Nikolajs atminejās, ka viņš bērna gados šad un tad bija klusi pielīdis pie viņa gultas un mīlestibā glāstijis gulošā zēna zeltainās matucirtas. Un tad - no kuŗa laika viņš sevī bija sajutis cenšanos, brāli uzskatit, kā ienaidnieku? Skaudibu - ienaidu - vaj viņš brāli patiesi ienīda, vaj viņš to jel kādreiz bija ienīdis? Viņš stīvi skatijās viņa bālajā ģīmī; daiļajos vaibstos nebija it neka vīriška, tie
bija sakrituši kādām stundām aizritot, tos apklāja nāves bālums.
Un Nikolajam pašam uzmācās, it kā nāves tuvuma aukstā dvesme tās domas, kas piepēši likās pieņemam noteiktu veidolu. Cik briesmigs sods, tāda ari taisnibas atmaksats prasiba, ko liktens izaicinajis caur viņa roku, - viņš brāļa sogis! - Tā viņš to nebija gribejis - patiesi tā ne! Viņš nebija gribejis brāļa jaunibu izpostit, viņš to bija tikai gribejis aizskart ar dzelzs roku, lai to, kas viņā jau bija sašķobijies, varbūt vēl nostāditu uz drošakiem pamatiem.
Viņš noliecās pār gulošo brāli un to lēni - lēni aizskāra. „Aleksandr“.
Guletajs sarāvās, tur un šurp taustijās ar rokām un tad ātri atvēra acis. Tās ieraudzija Nikolaju un tagad tajās tēlojās bailes par to, ka viņa prāts iesāka atmineties.
„Esi mierigs,“ Nikolajs čuksteja, pie viņa tuvak noliecoties. „Tu vari apmierinaties. Viss nokārtots. Nedomā vairs par to, kamēr tu te guli - lai mūsu tēvs par visu to neko nedabu zinat.“
Aleksandrs skatienu nenovērsa no brāļa lūpām, no tām nolasija katru vārdu, mēģinot savās jaucošās domās saturet viņu nozīmi un katru vārdu klusi pie sevis atkārtojot:
„Viss - ir - nokārtots“
Tad viņa acis drudzī uzliesmoja, ka plēsigam zvēram.
„Nokārtots - un to tu darijis?!“
„Ja, es!“ Nikolajs čuksteja. „Priekš tevis viss labi.“
Acumirkli baigs klusums. Tad no Aleksandra lūpām atskaneja nejauki smiekli.
„Priekš manis viss labi! Lai velns tev to atmaksā! Tu ilgi apdomajies, Nožēlojams kroplis - uz visu mūžu – caur tevi! Caur tevi! - Ej - ej!“
Nikolajs jau bija aizgājis, pirms briesmiga ienaida pilnais - „ej!“ - viņu aizdzina.
Viņš neredzeja Annu Ivanovnu, kas izbijusēs aizsteidzās viņam gaŗām slimnieka istabā. Viņš, lepni saslējies stīvi soļoja uz priekšu.
Diena pēc dienas lēni aizriteja. Baigu nejautu pilnā klusešana nospieda visu sirdis gaidās uz acumirkli, kam bija izšķirt par dzīvibu un nāvi.
Par to starpa katra diena atnesa jaunas kaŗa ziņas no tāļajiem austrumiem. Japaņa kaŗa flote vairakkārt bija uzbrukuse Port-Arturas cietoksnim un to apšaudijusi, bet tad atkal no Krievu ugunigā sveicinajuma pienācigi saņemta, bez kādiem ievērojamiem panākumiem atkāpusēs. Japaņi šur tur bija mēģinajuši Port-Arturas tavumā izkāpt malā, bet tur tūliņ bija dabujuši iepazīties ar Krievu kazaku sirdibu un apbrīnojamo veiklibu, dabujuši baudit viņu „nagaikas“ cirtienus, pārliecinajušies par šāda malā kāpšanas mēģinajumu veltigumu.
Japanu eskadra ari jau bija apšaudijusi mūsu neieņemamo Vladivostokas cietoksni, raidot uz viņu iz liela atstatuma ap 200 šāvienus, kaut ari bez kāda panākumu tomēr uzturot pie saviem kaŗeivjiem sajausminajumu uz cīņu, kaut gan šāds mēģinajums izmaksajis pārak par pusmilijona rubļu. Šur un tur pie Korejas robežām jau notikušas sadursmes starp Krievu un Japaņu patruļam, tomēr neraugoties uz ienadnieka neievērojamiem panākumiem, katra diena jau uz abām pusēu prasijusi savus upurus.
Kaut gan pie kaŗa debesim iestājies it ka klusums, mums neatliek ko šaubities, ka tas tikai ir klusums, kāds pirms vētras mēdz iestāties un ka notikušiem maziem atgadijumiem sekos lieli notikumi. Par to bija pārliecinats ari Nikolajs Gromovs un ši pārlieciba un apstākļi viņa tēva mājā viņa krūtīs bija likuši nogatavoties kādam apņēmumam, kuŗam priekš viņa nākotnes bija izšķiroša nozīme.
Pēc īsa stipra drudža uzbrukuma Aleksandrs ilgi bija atradies letarģiskā miegā. Šodien viņš nāca pie samanas un ārsti vareja stāties pie pārmeklejuma, lai pārliecinatos par slimnieka iekšejā ievainojuma raksturu.
Un cik briesmigi ilgi tie pie slimā kavejās! Cik bailigi tur no savas istabas loga skatijās sētā slaikais jaunavas stāvs, lai redzetu, kad ārsti iznāk sētā, kur Gromovu kučiers uz viņiem gaidija!
Nikolajs - ka vārds dienām ne no viena vairs netika pieminets, kas drūms un noslēdzies gāja savu ceļu, kas izvairijās no satiksmes ar Olgu, un no kuŗa ari ši paslēpās, kaut tomēr slepeni viņu arvien mēdza uzskatit, viņš ari šaja acumirklī bija viņas domu tēls.
Ahrsti iznāca un sētā kādus vārdus klusi savā starpa runajot iekāpa kamanās.
Olgas vaigi redzami nobāleja. Viņas bailēs izplēstās acis stīvi raudzijās pa logu ārā, tad viņa, kā vajata stirna skrēja pa durvim ārā, pa trepēm lejup un apakšā sadūrās ar Annu Ivanovnu, kas galvu uz krūtim noliekusē nāca no slimnieka istabas un Olgu ieraudzijuse klusi sacija:
„Mīļais bērn', te ne - nākat manā istabā.“
Olga atkal sajuta Annas Ivanovnas līdzjūtigo, pētošo skatienu un drebot, stostoties iesaucās:
„Runajat jel - vaj jūs ko labu varat paziņot?“ Anna Ivanovna lēni purinaja galvu. Tad viņa lika
roku ap jaunavas pleciem un tā viņu, kā māte, apkamptu turot un sev uz divana blakus nosēdinot, vecigā kundze laipni sacija:
Nelaimigais Sašiņš - viņa locekļi tapšot uz visiem laikiem nespēcigi.
Baiļu iekliedziens pārtrauca viņas vārdus, Olgas drebošās rokas viņu cieši apkampa.
„Kroplis uz visu mūžu - ak Dievs - Kroplis uz visu ilgu mūžu!“
„Varbūt ka tikai uz īsu mūžu - kad muguras pamiršanu neizdodas aprobežot.“
To Anna Ivanovna sacija klusā priecinatajas balsī, drebošo meiteni sev ciešak klāt pievelkot.
Olgas gleznais stāvs raustijās neapmierinajamās raudās un vaimanu skaņās bija dzirdamas briesmigas bailes, no jaunibai tik šausmigā vārda – mirt -
„Mirt, tik briesmigi mirt - dienu no dienas sajust sevi lēni nomirstam“ –
Tad atkal Annas Ivanovnas klusa atbilde:
„Viņš - to liekās zinot, nojaustot.“
Acumirkli klusums. - Tad Olga savu galvu pieglauda pie labās kundzes krūtim un iz viņas mutes nāca it kā ilgu nopūta:
„Ai, kaut es viņam varetu palīdzet! Kaut es viņam varetu labu darit, lai viņš ļaunumu tik sāpigi nesajustu !“
„Nabagais bērn!“
Anna Ivanovna tureja, it ka svētijot, savas rokas uz gaišmatainās galviņas, kas ar lūdzošām, izmisušā bērna acim raudzijās uz viņu.
Un vēl kāds cits viņu redzeja tā pie zemes saliektu no sāpēm un žēluma un mokas, ko viņš pats sajuta, pazuda - tika aizmirstas zem ši skata iespaida.
Nikoļajs stāveja kā sastindzis pie Annas Ivanovnas istabas vaļejām durvim un stīvi noskatijās uz Olgu.
Viņš bija atnācis no Annas Ivanomnas izzinat par brāļa stāvokli.
Viņa sajuta šo skatienu un ātri piecēlās, it ka vēletos aizsteigtos tāļu projam. Nikolajs to vēl acumirkli uzskatija, tad apgriezās un aizgāja.
Olga noskatijās viņam pakaļ, visu ap sevi aizmirstot un tik apjukuse, ka Anna Ivanovna priekš viņas neatrada neviena iepriecinašanas vārda, ta tikai, it ka viņu sargajot, izplēta savas rokas viņai pretī.
Bet Olga izvairijās no viņas apkampiena, tadēļ ka viņai izlikās, it ka šis rokas būtu izstiepušās notiesat to, kas patlaban bija aizgājis.
* * *
Ta pati vēsts, kas Olgu bija nospiedusi uz ceļiem zemē, ta ari Nikolaju bija aizskāruse līdz pēdejam sirds nervam. Viņam izlikās, it kā viņam zeme būtu zem kājām zudusi un ka viņš sava tēva mājā un Rigā vairs ilgak nevar palikt, it ka viss viņu raiditu ārā, projām no tās vietas, kur viņš bija nelaimi atnesis un pēdejo mieru laupijis. Tur klāt viņš ar izmisumu cīnijās pret vainu, ar kuŗu viņu visi, ar kuŗu viņš pats sevi bija apkrāvis. Viņš vēlejās steigties pie sava tēva un tam uzsaukt:
Saki, atzīsti, ka es pret tevi un pats pret sevi neko niesmu noziedzies !“
Atklāt visu patiesibu, uzlikt vainu tam, kas patiesi bija vainigs! - Tam, kas guleja uz slimibas gultas un tik ļoti cieta par savu pārkāpumu, cieta tik briesmigi, tam vēl atņemt vislabako no tēva mīlestibas, tā kā viņš ši sava dēla klātbūtni uzskatitu vēl tikai par mokām, sajustu tikai par kaunu.
Un viņš pats, šis vecais vīrs, ar saviem nepielūdzami stingriem ieskatiem, par vīra goda panākumu, kas ne būtu apmierinajams ar lietas apstākļu zaudošu atstāstijumu, kas prasitu pilnu patiesibu un kuŗa sirds lūstu zem šis patiesibas briesmigā svara nastas.
Nikolajs pēšņi uztrūkās iz drūmajām domām.
Viņa istabas durvis bija atvērušas un viņa pŗiekšā stāveja viņa tēvs.
Pirmo reiz no ta acumirkļa, kad tēva rokas mājiens viņu bija no brāļa istabas izraidijis, Nikolajs stāveja aci pret aci ar savu tēvu.
Palkavnieks Gromovs - saslējies visā savā augumā, ģīmis, kuŗā pēdejā laikā bija radušās neskaitamas krunkas un krunciņas, kā no vaŗa izliets, acis plati atvērtas, izaicinajošas, tāds viņš stāveja un skatijās uz savu dēlu mēmās gaidās.
Un viņa izaicinajošās acīs ieurbās dēla skatiens, brīvi, bez bailēm, bez vainas apziņas, bet viņa lūpas nekustejās. Te pār tēva lūpām atskaneja, drūmi, pavēloši viens vienigs vārds:
„Runa !“
Un otris viņam deva atbildi, tas bija ka ievainotas bērna mīlestibas iekliedziens, kas vēlas mesties pie pārmācoša tēva krūtim -
„Tēv !“
Palkavnieka stāvs vēl vairak saslējās uu viņa balss dārdeja:
„Runā - attaisnojies - izskaidro, ja tu to vari! Ka roka iznīcinaja tava brāļa dzīvi?“
Nikolajs, it ka atgaiņajot māj ar roku.
„Tēv, par ko tu mani apsūdzi?“
Par to, ko pats ar savām acim redzeju - tavā roka zobinu, no ka tavs brālis bēdzis. Vaj viņš to darija - vaj viņam to vajadzeja darit? Vaj tu vari attaisnoties ar „ne“?“
Kādus acumirkļus iestājās klusums. Tad nāca atbilde droši un brīvi:
„To viņš darija, - ja - vaj viņam to patiesi vajadzeja darit - ne.“
„Viņš to darija !“
Tas bija iekliedziens, kurā atskaneja visas pēdejās dienās klusi izciestas tēva sirds sāpes un mokas. „Viņš to darija - un tu - ko tu darijis - tava nolādeta roka -“
Pie mana vīra goda, tēv' es esmu nevainigs pie tā, kā tu to domā!“ Nikolajs viņu pārtrauca. „Kā tu mani toreiz redzeji, tas mani gan notiesā tavās acīs, bet kas starp mani un brāli bija nokārtojams, bija tādas dabas, ka es vareju aizmirsties, kā tas ari notika.“ „Greizsirdibā aizmirsties līdz pat slepkavibas mēģinajumam!“ Nikolaja vīriškais stāvs sadrebeja zem ši apvainojuma svara, viņa acīs kaut kas uzliesmoja.
„Tadēļ? - Tu domā aiz greizsirdibas? – Tadēļ?“
„Kadēļ tad, kad ne šis vienas lietas dēl, kuŗa vēl būtu kaut drusciņ saprotama?“ Nikolajs stīvi skatijās savam tēvam acis, viņa sirds sāpju izrievotā sejā, kamēr viņa iekšienē plosijās briesmiga mēma cīņā, kuŗā vēl reiz atskaneja pavēlošais jautajiens: „Kas cits vēl uz to vareja dot iemeslu? Atbildi!“
Dziļš elpas vilciens, ķermena sastiepiens it ka sagatavojoties priekš ta jūga, kuŗu viņš patlaban gribeja ņemt uz saviem pleciem, tad Nikolajs lēnā bet apņēmigi noteiktā balsī sacija:
„Tēv, nejautā vairs tāļak, es tev nespēju tā atbildet, kā tu to prasi.“
„Tu to nevari. Un tu tomēr vari stāvet te man priekš acim un pret mani pacelt savu Kaina pieri! Jeb vaj tu nezini, kādu spriedumu ārsti šodien nodevuši par tavu brāli.
Nikolaja stāvs saliecās.
„Es nezinu,“ – tad viņš, ka apzvērojat, pacēla savas rokas. „Tēv', es pie šis nelaimes ciešu tikpat grūti, ka tu. Neatstumj mani no sevis. Ļauj man būt par tavu atbalstu, par tavu iepriecinataju.“
„Tu?!“
Viens vienigs vārds, bet tas viņam uzkliedza to, ko viņš pats sajuta, ka viņam nekad nebūs iespējams, kaut ko labot, no tām sāpēm, ko viņa tēvs cieta, dēl sava mīļotā dēla.
„Tēv', tik tiešām, ka es te dzīvs stāvu, es ne-esmu tā vainigs, ka tu domā!“
„Tik tiešām, ka tu te dzīvs stāvi - tu - tu! vaj tu nemaz nejūti, kādas mokas man dara tas apstāklis, ka esmu piespiests tevi uzskatit? Vaj man tev jasaka, ka vienigais, ko es no tevis varu prasit ir: mani atsvabinat no šīm mokām.
Tu dzīvs man priekš acim - pilns veselibas un spēka un otris“ –
Viņa balss aizrāvās, pleci, kā bez spēka saslīga un viņš ar drebošam rokam aizsedza savas acis.
Nikolajs cīnijās ka slīkons, ar žēlumu, kas viņam, tēvu tā uzskatot sažņaudza krūtis un kuŗu iepriecināt viņam tika liegts.
„Esi mierigs, tēv - es gādašu, ka mani uzskatot tavas mokas vairs netaps rūgtakas - es darišu, ko tu no manis prasi - es aiziešu.“
Tēvs viņam neatbildeja nevienu vārdu, pat uz viņu vairs nepaskatijās.
Viņš aizgāja dēlam gaŗām - saliekts, satriekts sirmgalvja stāvs.
Nikolajs nedabiskā mierā stīvi skatijas uz grīdu. Viņā vairs neplosijās cīņa, pretošanās tam vārdam, ko viņš patlaban bija izrunajis, ar ko viņš sevi bija padarijis par tādu, kam vairs nav tēvijas - tēva mājas.
Viņam bija jaiet. Jaiet netik vien tadēļ ka tēva griba viņu raidija projām, viņš te ari sevis paša dēļ nebūtu varejis palikt, kamēr tur apakšā guleja kāds cilveks, kas ar katru elpas vilcienu nolādeja to brāļa roku, kas tik briesmigi pie viņa bija tapusi par likteņa - par taisnibas atriebeju - tik ilgi, kamēr tur vēl uzturejās daiļā būte, kuŗu viņš sāpju salauztu bija redzejis uz ceļiem zemē saļimušu, - kamēr viņa sirds vēl dega mīlestibas kvēle uz viņu un kas viņā ieraudzija savas laimes postitaju.
Viņam vajadzeja iet - vēl šajā pašā stundā, uz rāviena atsvabinaties no visa, īsā šķiršanas sāpju acumirklī uz reiz no visa atsvabinaties, tas būtu bijis daudz vieglaka lieta. Viņš tā nedarija. Viņš gribeja iet, bet nevis bēgt. Nevis visu atstāt aiz sevis, neapdomajot, kādi caur tādu aizbēgšanu varetu celties zaudejumi. Viņš vispirms gribeja apkopt namu, kuŗš vairs nebūs viņa pajumts – viņa tēvija un tad no tās aiziet –––
Tas bija noticis. Bija pienācis tas acumirklis, kad Nikolajs bija apņēmies atstāt sava tēvs māju atvadities, no visa, kas ar to bija sakara, atstāt visu savas mātes īpašumu, tiem, kas viņu ar nicinašanu piemineja. Viņš stāveja, savā istabā pie logu un lūkojās pelekajās sniega mākoņos, it ka no turienes sagaidot kādu saules staru atspīdam, viņa šķiršanas acumirkli. Velta ceriba, veltas gaidas! Velti ari ka viņš šad un tad vērigi klausijās. Viņš nenāca vairs pie viņa, ar laipnaku, salīdzinajošaku vārdu, pat šodien ne - viņam tikai bija viena mīlestiba ka deēvinat, viņš cieta tikai vienas sāpes, - šis viņa tēvs, tikai vienas, dēl sava mīļakā dēla. Priekš aizejošā dēla viņam nebija neviena atvadišanās vārda, neviena laipna skatiena, neviena rokas - spiediena.
Nikolajs gāja pats un pieklauveja pie sava tēva durvim.
Palkavnieks sēdeja pie sava rakstama galda galvu rokā atbalstijis.
Nikolaja krūtis sāpēs sašņaudzās, viņš tik ko spēja izrunat:
„Tēvs – – – ļauj man tev izsacit ardievas, pirms es no šejienes aizceļoju - un tēt - es briesmigi ciešu, piedod man, par to, ko tev - tavi dēli darijuši !“
Divas sāpošas acis ar stīvu skatienu uzlūkoja dēla stāvu, līdz viņās kaut kas iemirdzejās un sakarseja visu viņa seju un tad viņš pacēla savu roku it ka vicinatu atriebeja zobinu. -
„Tur apakšā guļ tavs brālis un mirst - jeb taps par kropli caur tevi! - Ej!“
Tēvs!“ – dvēseles sāpju skaņa - „Vaj es ari niesmu tavs dēls?“
„Tu esi bijis – ej!“ „Nu – tad - ar Dievu - dzīvo svekīks!“
Šos vārdus Nikolajs tikai ar pūlēm spēja izrunat. Nākošā acumirklī viņš jau aiz sevis aizvēra tēva istabas durvis.
Viņš negāja vairs atpakaļ savā istabā.
Viss, ko viņš no savām lietām bija nolēmis ņemt uz tāļajiem austrumiem, viņš jau bija aizsūtijis uz Dvinskas vokzāli un kas no pienākumiem viņu vēl saistija pie vecaku mājas, tos izpildit viņš bija uzticejis kādam no saviem draugiem.
Neievērots, vientulis, bez kādas pavadonibas viņš izgāja no sava tēva nama, atpakaļ neatskatijies; tikai viņa lūpas sakniebās ciešak un uz viņa pieres parādijās dziļakas rievas atstājot pelekos mūrus, ar visu ka tie sevī ietilpa.
Nao darhza puses pa sētu nāca daiļš jaunavas stāvs, viņš ari no tās bija gribejis neatvadijies aiziet, ka no visa, ko viņš bija zaudejis un tomēr tas tā nevareja notikt, tagad viņas tēlam vajadzeja būt pēdejam, ko viņam bij paņemt līdz, tāļā svešumā. Bēdigs, neaizmirstams tēls! Bāla, glezna seja, izraudatas, skaistas acis, izpurušas zeltaino matu cirtas, tāda viņa tur stāveja.
Un tad uz viņas sejas parādijās bailes, Olga apjukumā novērsās no Nikolaja un tad ātri ieskrēja pa durvim mājas priekšnamā.
Viņš stāveja un stīvi skatijās uz zemi, it ka tur bezdibenis būtu atvēries, bezdibenis, ko ta viņam rakuse pēdejā šķiršanas acumirklī un kuŗā nogrima visas viņa ceribas, visa viņa ticiba, ka laiks reiz visu tagadni dzēsis iz viņa atmiņas.
Ti viņa to notiesaja par vainigu, tā tai no viņa bija bail, tik ļoti viņa mīleja šo otru, ka no viņa bēga, ka no noziedznieka ! Pār viņa lūpām nenāca ne viena skaņa, tikai sniegs čirksteja zem viņa smagiem soļiem.
Uz ielas izgājis Nikolajs vēl reiz apstājās un viņa acu karstais skatiens vēl reiz vērsās atpakaļ uz tēva māju, kas līdz šim bijusi viņam par pajumtu.
No viņa sirds plūda augšup acis silta straume, līdz viņš ar varu apgriezās un soļoja uz priekšu tik dziļi domās nogrimis, ka viņš bez maz būtu nepatīkami sadūries ar kādu, viņam pretī nākošu kundzi.
„Pardon! – Ah, ja nemaldos jūs esat Vera Dragocenova kundze?“
„Jūs uzminejuši. - Un ja es nemaldos, jūs esat Gromova kungs? Bet atļaujat man tūliņ piemetinat ka mani ar jums iepazīstinaja jūsu vecaku mājā ka viešņa dzīvojoša Olga Semenova jaunkundze; zinams, ši iepazīstinašana gan notikusi, tā sakot, jums aiz muguras, tomēr man tai japateicās par to, ka zinu jūsu godajamo vārdu.“
Veras Dragocenovas acis ar savadu mirdzumu kādas zekundas raudzijās uz Nikolaja drūmo, tomēr vīrišķi skaisto seju.
„Tam līdzigi Semenova jaunkundze mani ar jums iepazīstinajusi un man tapat viņai japateicās par to, ka man šodien par savu neuzmanibu nav ja-atvainojās pie gluži svešas kundzes - vēl reiz lūdzu, mani atvaiņot !“
Nikolajs pacēla cepuri, palocijās un tad steidzās uz Dvinskas vokzali. “
Vera Dragocenova kādu acumirkli noskatijās aizgājejam pakaļ. Viņai uzmācas kādas neizprotamas jūtas, it kā ta
patlaban būtu atvadijusies no kāda mīļa paziņas, kas aizceļo tāļumā. Bet tad viņa pēkšņi apgriezās un soļoja pa Todlebena bulvari uz Ķeizara dārzu pusi, apmeklet savu draudzeni Olgu Semenovu..
Valstpadomnieka Bobrova atraikne. Anastasja Petrovna bija, neraugoties uz viņas piecdesmit sešiem gadiem, vēl ļoti saistoša parādiba, ta izskatijās vēl tik labi, ka pie loga pār rokdarbu noliekusēs jaunava, šad un tad pacēla savas acis no darba un pa slepus uz viņu apbrīnojot noskatijās. Ta bija valsts padomnieces brāļa meita Agrapina Matvejevna, maza no auguma; bet neskatoties uz viņas astoņpatsmito dzīvibas gadu viņas pilnais, vārda īstā sēdzienā, apaļais stāvs, jau svēra vis maz simtssešdesmit mārciņas. Viņas pilnajam, apaļajam ģīmjam pat netrūka teicamo vaigu bedrišu un viņai bija acis, kuŗas visi atrada par zilām un lielām, bet neviens pats par noslēpumaini sapņainām. Tadēļ Agrapina Matvejevna pate sevi - tas viņai par godu jaliecina - jau sen bija dzēsuse no skaistuļu listes un viņa citus tadēļ jo labprāt tajā mēdza ierakstit; tā tagad krustmāti Anastasju ta ierakstija blakus viņas dēlam, savam brālenam Vasilijam Bobrovam, kas viņas skaisto sarakstā ieņēma pirmo vietu.
Tas vis nebija noticis tadēļ, ka māte un dēls pēc sava ārejā izskata būtu viens otram ļoti līdzinajušies.
Valsts padomniece bija patumšu seju ar nervozi kustošiem vaibstiem, bet viņas dēls Vasilijs dzeltaniem matiem ar gaišu, ļoti mierigu seju.
Viņš bija īsts Leib-Gvardijas oficiera tips.
Bet tajā ziņā māte un dēls bija viens otram līdzigi, ka viss pie tiem bija aristokratiski izvēlets, no kustibas, līdzierašām no smaidiem, līdz pat visdziļakai nopietnibai, viss muižnieciski, pat abu tagadejais īgnums par ziemas dienas gaŗlaicibu:
„Ai cik gaŗlaicigi!“ māte Anastasija sacija.
„Nepanesami vientuligi. Bez kādas pārmaiņas viena diena otrai līdziga; es patiesi nezinu, kur laiku likt!“ Vasilijs nopūtās.
„Tev, mans mīļais, vajadzetu vairak nodarboties ar Veru; iedomajies mūsu stāvokli - mēs dzīvojam viņas mājā, no viņas līdzekļiem, cik ilgi tas tā var turpinaties? Tev reiz vajadzetu nopietni iesākt rūpeties, mūsu stāvokli nokārtot par neatkarigaku.
Vasilijs pacēlās uz divana sēdus, uz kuŗa viņš līdz šim bija guļus izstiepies.
„Es domaju, ka Vera Dragocenova kundze mums nemaz neliek“ un neliks manit, ka mēs esam no viņas atkarigi.“
„Ar to vēl mūsu stāvoklis nebūt netop - labaks,“ valsts padomniece turpinaja. „Kas gan pie Veras dīvainā rakstura var galvot, ko viņa turpmak daris un ko nedaris. Es jau ta kā tā uz skatuves māksliniecēm neskatos ar sevišku uzticibu, jo pastāviba nav viņu stiprā puse.
Vera turklāt vēl tik patstāviga un paliek pie saviem apņēmumiem ar negriezamu ietiepibu.“
Vasilijs Bobrovs smaidija.
„Mamiņ, es domaju, ka Vera tev labi pateiktos par tādu apliecibu.“
„Varbūt,“ māte īsi atbildeja. „Var jau par daudz ko lepni pateikties, kad ir tik laimigs, ka ar divdesmitpieciem gadiem jau ieguvis pilnigu patstāvibu un ir bagats, var, tā sakot, valdit.“
„Bet mīļā krustmāt', Vera nav patstāviga un bagata priekš valdišanas, bet gan priekš aplaimošanas,“ Agrapinas jaunkundze ierunajās. Iedomajaties tikai, ka viņa dāvinajuse 3000 rubļu Sarkanā Krusta biedribai priekš kaŗā
ievainotiem un viņu ģimenēm un turklāt pate iz saviem līdzekļiem pagatavo dažadus apģērba priekšmetus priekš mūsu kaŗeivjiem tāļajos austrumos.“
Jaunavas zilās actiņas mirdzeja īstā sajausminajumā, kamēr viņas darbs bija noslīdejis iz rokām klēpī. Bet valstspadomniece augstprātigi pastatijās uz savu jauno radinieci, kuŗa, kā nabadzigas ierēdņu ģimeņes locekļis, atradās labdarigās Veras Dragocenovas aizgādibā, un tadēļ ļoti atkariga stāvokli, ko valstspadomnieces vārdi viņai patlaban tik nepārprotami lika manit:
„Mīļais bērn, kad tu domā, ka tev ari tiesiba par Veras rīcibu līdzrunat, tad tu ļoti maldies. Lūdzu, ej kukņā un gādā par to, ka tēja tiek pagatavota!“
Agrapina ātri piecēlās, uzmeta spītigi lūpas un izsteidzās ārā. Vasilijs tai smaidot noskatijās pakaļ.
„Elligs skuķis, ši mazā, kaut gan krietni neveikls. Bet man gandrīz japiekrīt viņas uzskatiem par Veras rīcibu, viņai taisniba, to māt, mēs abi zinam.“
Uz valstspadomnieces sejas parādijās gandrīz, kā nicinatajas zmaids.
„Mūsu aprindās pieņemts par parastu lietu, ka bagatiem radiem japabalsta mastturigie radinieki. Bet, par visām lietām - pierādi Verai savu atzinibu ar to, ka tu no viņas izlūdzies sirdi un roku, gādā, kā viņa top par tavu sievu un es esmu gatava līdz ar tevi dalities simpatijās priekš viņas.“
Vasilijs Bobrovs mātei neka neatbildeja.
Viņš no cigara kuplus dūmus izviļinot stādija sev priekš gaŗa acim to, kuŗai vajadzetu tapt par viņa sievu. Augums gandrīz par slaiku, pilns spēka; matu krāsa gandrīz nenoteicama, starp dzeltanu un brūnu, acis gudras, bet ar mīkstu, gandrīz nogurušu skatienu; ne viena sieviški piemīliga panta viņas bālajā ģīmi. Neviena sieviškas neapņēmibas panta viņas sejā, nekādas stostišanās, ne sapņošanas - viss apņēmigs, apzinigs, liels, gandrīz vīrišks. Un tad viņas ieradums runat, rīkoties, no daudziem nesaprastai, par augstprātigu patmīligu turetai, - no dažiem mīletai un tad neabrobežoti mīletai. Mīleta.
Vasilijs uz rāviena saslējās un tad reizas trīs nervosi noglāstija savas ūsas. Tad viņš vienaldzigi sacija:
„Bet kur tagad mūsu „labdare“ paslēpusēs? Man liekās, es to kopš vakardienas ne-esmu redzejis.“
„Viesojas, kaut kur nebūt pie savām paziņām,“ māte atbildeja. „Es viņu par to nemēdzu jautāt, man nepatīkama ši viņas mazpilsoniskā ieraša“.
„Vera Dragocenova ar nazpilsoniskām ierašām !“
Vasilijs pārgudri smaidot uzskatija savu māti. „Man viņa visā savā rīciba parādas, kā īsts modernā aristokratisma tēls.“
Valstspadomniece savieba ģīmi.
„Mīļo Vasilij, es tev jau saciju, zem kādiem nosacijumiem esmu gatava pievienoties taviem uzskatiem par Veru. Līdz tam laikam es palikšu pie savām līdzšinejām domām par viņu. Man ir bijusi izdeviba ievērot, ka pat Agrapina dažā ziņā vairak „dama“ neka Vera.“
„Šis cilveciskais ziloņa bērns?“ Vasilijs iesāka skaļi smieties un jocigi savieba seju.“
Atvaino „chēre maman“, ka es biju tik brīvs aiz pārliecibas Agrapinai dot „damas“ vieta šo nosaukumu.“
Vasilija pēdejais vārds vēl nebija pilnigi noskanejis, kad Agrapina, sārta, kā ugunsgrēka liesma, ieskrēja istabā un izaicinajoši nostājās Vasilijam priekšā, kuŗa seja liekuļoja patiesu nožēlojumu.
„Lūdzu, lūdzu, teicamais brālen, nemaz nekauneties. Ziloņu bērniem ļoti bieza āda !“
„Bet ka man liekas, ļoti dzirdigas ausis. Un kas aiz durvim –“
Vasilijs tāļak vairs netika. Māsica viņam uzbruka, ka skarpijons:
„Vaj tu domā, ka es dēļ tevis būtu uzņēmusēs pūles aiz durvim klausities! Es tikai tadēļ steidzos šurp, laī varetu jums paziņot, ko es patlaban kukņā dzirdeju. Iedomajaties tikai – bet vis pirms: Vera pārnākusi mājās; es viņu pate gan vēl ne-esmu redezejuse, bet istabmeita man par to stāstija - Un tad iedomajaties tikai - visa Riga jau par to runā- palkavnieka Gromova mājā notikuse šausmiga
nelaime, kuŗas cēlons bijis ģimenes vecakais dēls, kuŗu tēvs tūlin uz vietas padzinis.“
No istabas sānu durvim atskaneja kāda tumša, savada bass.
„Kuŗš tas tāds ir, kuŗu tēvs padzinis ?“
„Vera!“ visi, kā iz vienas mutes iesaucās, ievērojot ienāceju, kas uz Agrapinu noskatijās ar ziņkārigu jautatajas skatienu.
Un ši, lepna uz to, ka tapuse par visu uzmanibas vidus punktu, steidzās paziņot to, ko viņa kukņā no turienes varones bija dzirdejuse par notikumu Gromovu mājā.
„Cik briesmigi, kad tas viss taizniba,“ valstspadomniece iesaucās. „Nožēlojamais tēvs !“
„Jeb - nožēlojamais dēls!“ Atkal ši savadā balss, kas visiem lika uz Veru Dragocenovu paskatities. Viņa skatijās uz zemi un neviens nevareja zināt, kuŗu no Gromova dēliem viņa bija domajuse.
Bet Agrapina uzbudinata turpinaja:
„Un vaj zinat ko? - viss noticis aiz tīras greizsirdibas. Abi brāļi iemīlejuši vienu un to pašu jaunavu! Vaj varat uzminet, kas ši tāda? - Jelgavas tirgoņa atraiknes meita Olga Semenov, bagata mātes meita - ai, nauda - naudiņa !“
Māte un dēls viens otru brīnoties uzskatija. Bet Vera, skaisto galvu pacēluse un pa logu ārā skatoties, klusi, kā uz sevi pašu, sacija:
„Dēļ Olgas Semenovas – dēļ šis plaukstošās lilijas – ne, to es neticu. Viņas dēļ - ne!“
„Vera, vaj tu pazīsti šo Gromovu?“
Vasilijs Bobrovs brīnoties jautaja. Viņa sejā bija redzams sevišks dzēstruns.
„Es viņu redzeju, viņa dzestri atbildeaja.
„Nu un -?“ valsts padomniece ziņkārigi jautaja, pie Veras griežoties.
„Es viņu redzeju, krustmāt Anastasija un vairak neka.“
Viņa piecēlās.
Atvaiņojat mani, es gribu savā istabā no pastaigajuma atpūsties.“
Bobrova kundze viņu ar seviša rūpibu uzskatija.
„Vera, mīļo balodit, tev vajadzetu vairak pietaupities, tik daudz neuztureties ārpus mājas tik drēgnā, neveseligā gaisā. Iedomajies, cik drīz tev var uzbrukt kāda slimiba un cik mēs tad visi justos nelaimigi.“
„Katru liktens uzmeklē un atrod savā vietā,“ Vera nogurušā balsī sacija.
Tad viņa aizgāja uz savām telpām. Viņas istaba bija par visām citām krāšņaki ierīkota, pēc viņas gaumes - ar viņas naudu.
Viņa apsēdās uz zofajas un galvu atbalstija rokās.
Kadēļ vinai no prāta neizgāja, dzestrais jauneklis, ar drūmi nopietno seju - Nikolais Gromovs? Viņa to tikai uz īsiem acumirkļiem bija redzejusi. Un tieši šodien - pie viņa dzīves krusta ceļa.
Kas gan viņu vilka, kā ar neredzamu varu, pie ši vīra, kurš tik maz bija vēlejies iegūt viņas patikšanu? Tagad viņš bija aizcelojis no dzimtenes, bez šaubām, uz tālajiem austrumiem - no kurenes pār lielo Tēviju draudeja pērkoņa negaizs, turp kur dižie Tēvijas dēli cīnijās ar viltigo ienaidnieku - turp tikai turp vareja būt aizcelojis izstumtais dēls, kaŗa troksnī apmierinat savas sāpes. Un Vera Dragocenov apņēmās - viņam sekot.
Vēl kādas otras jaunavas domas sekoja no tēva māsas izstumtajam dēlam, tāļā svešumā; Viņa nespēja atkratities no šim domām - Olga Semenov.
„Kurp viņš bija aizceļojis? Ko viņš iesāks? Vaj viņš jutās ļoti nelaimigs, ļoti apbēdinats, ka ta no viņa nebija atvadijuses ne ar vienu vārdu ?
Bet viņa to nebija varejuse! Viņu ieraugot viņas atmiņā bija drausmigi attēlojies tas, ko viņš bija darijis. Ko viņš bija darijis - viņa par ta bija pārliecinajusies, par ko citiem varbūt nebija ne jausmas. Kad viņi bez samaņas esošo nelaimigo no trepju telpas bija istabā ienesuši, viņa šim bēdigajam gājienam bija ļodzoties sekojuse, bija pašai neapzinoties ieradusēs pie Nikolaja istabas vaļejām durvim, bija iegājuse viņa istabā, baigās gaidās, it ka iz kāda kakta nākošā acumirklī dzirdetu visu to atskanam, kas starp abiem brāļiem bija noticis.
Un istabas apstākļi uz viņu bija runajuši briesmigi skaidru valodu, zem kuras viņai aiz šausmām drebot dzīslās asinis jastinga un bailēs viņas plati atvērtis acis skatisus uz briesmigo apsūdzibu - uz grīdas nosviesto, spošo zobinu.
It ka viņa pate aiz sevis sajustu slepkava roku, viņa bija bēguse projām, tad atkal atgriezuses atpakaļ, atkal iegājuse Nikolaja istabā - līdz tai vietai - viņa no grīdas bija pacēlusi ieroci un to nolikusi pie malas. Un kad viņas pirksti bija aizskāruši auksto tēraudu, viņai bija uzmākušās sajūtas, it ka viņa pie tā, kas starp brāliem noticis, būtu līdzvainiga.
Līdzvainiga - ja, tāda viņa jau bija - dēļ viņas viss bija noticis - dēļ tās mīlestibas, ko abi uz viņu sajutuši - ko abi viņai apliecinajuši un ko viņa abiem atļāvuse apliecinat - dēļ viņus viens no tiem ar noziegumu apkrāvies, no tēva mājas izstumts - otris uz slimibas gultas uz mūžu sakropļots.
Viņai nebija ne jausmas par to, ka brāļu kildai varetu būt vēl kāds cits cēlons un tagad, kur viņa gribeja ieiet pie Aleksandra Gramova un viņam par to paziņot, ko viņas tēvs tam nespēja paziņot, ka viņai jaceļo projām uz Jelgavu pie savas, no ārzemes veselibas avotiem mājā pārceļojušās mātes, viņai bija tā ap sirdi, it ka viņa nedrīkstetu atstāt to, kas tapis tik nelaimigs - dēļ viņas.
Un tomēr viņai tas bija jadara.
Olga visus spēkus saņēmuse iegāja pie Aleksandra. Istabā cits neviens nebija. Viņš guleja gultā starp puķēm, guldits mīlestibas rokām.
Viņa bālā, vīstošā seja it kā uzmirdzeja viņu ieraugot, viņa drebošās rokas tai sniedzās pretī.
„Cik ilgi man šodien uz jums bija jagaida - Olga! Es tik ļoti pēc jums ilgojos. Iedomajaties par manu tumšo likteni un neliekat man ilgi gaidit uz manu mīļo sauliti.“
Viņš tā ar lielu skuba runaja uz viņu un viņas seja dziļak noliecās pār viņu, tā kā viņš neredzeja dvēseles sāpju ēnu viņas vaibstos.
Viņa klusi, liegā balsī skaņa sacija:
„Es no Jelgavas saņēmu vēstuli - no savas mātes“.-
„Viņa jau no ārzemēm pārceļojuse ?“
Aleksandrs bija gultā ātri pacēlies, cik tāļ viņa izdēdejušais, vājais ķermens to atļāva.
Viņa mēmi pamāja ar galvu. Viņam to vajadzeja zinat.
„Ja!“
Uz viņa kaulainajiem vaigiem parādijās sarkani plankumi.
„Un tad jūs atstāsat mūs - mani, Olga?“
Viņas sejā tēlojās sāpes un viņa mīļi glāstija slimā izdilušo roku.
„ICums par to nevajaga uzbudinaties; es bieži atbraukšu uz Riga pie jums - vismaz ik pārnedeļas vienreiz“.
Sausi zaimojoši smiekli pārtrauca runatajas vārdus.
„Ik četrpadsmit dienās vienreiz! Divreiz par mēnesi, ubaga dāvana priekš ta, ka dzīvibas laiks varbūt vēl tikai ar dienām skaitams! Līdz šim jūs pie manis ieradušies vis maz divreiz dienā un jūsu klātbūtne atvieglinajuse manas ciešanas. Un ta tam japaliek, Oga, - līdz līdz – Es negribu no visa atsacities un jūs man nedrīkstat atņemt vispēdejo - seviški jūs ne!
Viņa sevī saslīga, it kā no strauja vētras grūdiena.
Viņas seltainā galviņa noliecās dziļi uz krūtim, asaras bira uz viņas, ka uz lūgšanu saliktām rokām.
Viņš nespēcigi taustijās pēc viņas rokām un pār viņa bālajām, drebošām lūpām atkal atskaneja: „Jūs mani nedrīkstat atstāt, Olga - jūs ne!“
„To tu patiesi nedrīksti!“ viņas mocitā dvēsele nopūtās uz viņa vārdiem – „tu, kas esi līdzvainiga pie ši kropļa posta.“
Un viņa pie Aleksandra gultas saļima uz ceļiem zemē.
„Es jau jums gribu labu darit, kur un kā es tikai varešu, cik vien iespēšu.“
„Tad ne-ej projām no manis! Paliec pie manis - vienmēr, līdz pēdejam acumirkļam!“
Viņa paslēpa ģīmi savās rokās un raudaja.
„Olga - vaj tas patiesi tik grūti?“
Viņa lēni purinaja galvu.
„Ne, es darišu visu - visu !“
„Tad - dod man tiesibu, ka man tevi neviens vairs nevar atņemt, atļauj man tevi saukt par savu - uz visiem laikiem – par savu – sievu!“
Kad no viņa gultas būtu negaidot pacēlies šausmigs nezvērs un savus briesmigos nagus iecirtis viņas ziedošā ķermenī, viņa nebūtu lielakās bailēs ļodzijusēs atpakaļ, ka viņa to tagad darija.
„Tas - vaj tas patiesi varetu būt jūsu nopietniba?!“
Viņa ģīmis saviebās uz drausmigu smaidu.
„Tad uzskati to par joku! Un šis joks tev sekos, atskanot tavās ausīs - mūžigi!
Es te gulešu un saukšu tavu vārdu, kamēr vien mani vēl būs elpas dvesme.“
Tev būs jadzird, ka es tevi saucu, tev būs jajūt, kā es tevi vilkšu pie sevis un tu neatradisi miera! Man ir tiesiba tevi prasit priekš sevis, to tu pate atzīsti. Un es no tevis prasu šo savu tiesibu, es priekš sevis prasu tevi - tevi - tevi!“
Viņa ģīmis peleki bāls, viņa lūpas raustās drudzī, viņa drebošās rokas pēc viņas izstieptas, nespēcigajā ķermenī briesmiga cīņa - mēģinajumi piecelties. Viņai uzmācās šausmas. Viņa jau tagad domaja sajūtam, ka viņš to apkampis, viņu piespiestu, kad viņa
labprātigi nenāktu - viņu ar varu rautu pie sevis, vilktu sev līdz - nāvē iekšā - tumšā kapā!
Ne! Neļaut sevi ar varu piespiest! Ne!
Labak pašai no brīva prāta palikt pie viņa - lai nebūtu jadzird nāves, miršanas saucieni pēc viņas dzīvibas! Un izmisuma bailēs viņa bija noliekusēs pār slimo un viņa galvu iespieduse atpakaļ spilvenos.
Ne ! Es darišu visu - ko tu gribi! Es palikšu pie tevis - kā tu to gribi!“
Grieziga skaņa, it kā neaptverama prieka gaviles pārejošas šņukstešanā - un viņš to tureja apkamptu savās drebošās rokās. -
„Olga, Olga! Mana ziedoša dzīviba, tu - mans pēdejais prieka biķeris, no kuŗa es dzeršu pēdejo dzīves laimes baudas malku!
Skūpsti mani, Olga!“ -
Ar zūdošu samaņu viņa noliecās pār viņu, tad - aukstās šalkas.
Viņas lūpas bija viņa lūpām piedūrušās - tās bija aukstas, kā miroņam.
Aleksandrs atkal bija viens pats. Viņš pats bija Olgu lūdzis „tagad ej!“ - kad viņš bija sajūtis pēdejos spēkus zūdam ši acumirkļa briesmigā uzbūdinajumā.
Viņa domas, kā pa sapņiem aizmaldijās nākotnē; jo iz tā bezdibena, kuŗā bija nogrimušas visas viņa ceribas, vēl reiz bija viņa nākotne pacēlusēs – varbūt tikai uz īsu laiku, bet tomēr viņa piederums - vēl reiz viņa!
Slimnieka istabas durvis lēni atvērās. Pa grīdsegu viņa gultai tuvojās lēni soļi.
Viņa tēvs. Aleksandrs zem aizvērtiem acu plakstiņiem sajuta tēva skatienu, šo baiļošos, cerošo, izmisuma apēnoto, neaprobežatas mīlestibas skatienu. Un tagad viņš noliecās dziļak, ar aizturetu elpu klausities tajos elpas vilcienos, kas svelpošās skaņās izlauzās no dēla gaudajām krūtim.
Slimnieks lēni atvēra acis un tēva kaulainā roka mīļi glāstija viņa auksto, drēgno pieri.
„Kā tev klājas, mīļais dēls?“
„Saule iespīdeja manā istabā, tēv. Olga ir mana saderinatā līgaviņa un taps mana sieva.“
Uz palkavnieka pieres parādijās baiļu pārsteigums un tad no viņa lūpām atskaneja apspiesta nopūta. Tēvs domaja ka dēls runā drudža murgos.
„Sašiņ, mans mīļais dēls - mans nabagais, nabagais, mīlulit!“
„Nabagais? - Viņa man dos visu savu bagatibu, viņa būs mana sieva. Viņa to grib!“
Tad viņš nepacietigi turpinaja:
Tēt, gādā par to, ka viss ātri notiktu. Es nolieku tavās rokās savu pēdejo laimi, savas dzīvibas pēdejās atlikās. Neliec man gaidit. Man vairs neatliek daudz laika.“
Tēva laba roka drebot spieda dēla auksto roku, ar šo spiedienu apliecinot to ko viņa lūpas čuksteja:
„Es gribu, mans dēls, es darižu!“
Aleksandra nogurusē galva atslīga atpakaļ spilveņos. Atduseties - to viņš vareja. Tēvs viņam atnesis šo pēdejo laimi, iegūs ar varu, kad viņam to kāds gribetu liegt. –
* * *
„Tu esi slima, mīļa Olga. Es saprotu, ka uzbudinajumi pārpūlejuši tuvus nervus. Tev, bērniņ, atpūta nepieciešami vajadziga. Es tevi aizvedišu uz tavu istabu.“
Tā tirgoņa atraitne Semenova kundze laipni bet noteikti sacija uz savu meitu, kad ta no Rigas no Gromoviem bija pārbraukuse Jelgava viņas manā. – Semenova kundze mīli apkampa savas meitas ņiburu ar labo roku.
„Nāc, manu balodit, izstāsti man visu un viss atkal ķūs labi.“ Olga apjukusi uzskatija savu mīļoto māti.
Tā viņa skatijās uz visu viņas lietu pēc tam, kad ši viņai visus apstākļus Gromovu mājā sīki bija attēlojusi un māti ar asarām lūguse:
„Ļauj man pie viņa palikt - ļauj man tapt par viņa sievu?“
Viņa pret māti, it kā apzvērojot pacēla rokas.
Bet māte turpinaja:
„Nabagais bērn', tev vajadzēs daudz laika pirms tu atspirgsi no piedzīvotiem notikumiem un aizmirsisi to, kas tev negaidot uzbrucis. Bet apmierinies meitiņ, es gādašu par to, ka tev netrūks izklaidejumos, jaunu iespaidu un tā tu piedzīvoto drīz aizmirsisi. Pavasari brauksim ciemā pie tavas tēva māsas Evģenijas Kolozovas uz viņas muižu Peterburgas guberņā un tur svaigā lauku gaisā pavadisim vasaras mēnešus.“
Olga bija nobālejuse.
Māt, kad tu viņu pate redzetu, cik viņš nelaimigs - caur mani – dēl manis -
„Dēl tevis?“
„Māt, man ja-aizceļo! To es nevaru - to es nedrīstu!
Māte satvēra meitas roku un rūpēs skatijās viņas acīs. „Ko tas nozīmē? Vaj tu savā uzbudinajumā lietas apstākļus pārspīlē, jeb tu patiesi kaut kādā ziņa būtu pie viņa nelaimes līdzvainiga?“
Viņa tureja mātes roku apkamptu, ka bērns, kam pamats kustās zem kājām.
„Es neko ļaunu ne-esmu darijuse, ne-esmu neko ļaunu domajuse - man patika Aleksandrs - un Nikolajs - es pats nezinaju -“
„Nu pate nezinaji, kuŗu no abiem mīlēt un no abiem pieņēmi mīlestibas parādijumus? Tu ar abu mīlestibu vieglprātigi rotaļajies? Vaj tas ir, ko tu gribeji sacit?
„Ne jau, tā ne!“ Olga šņukstot iesaucās, es nevienam ne vārdu nesaciju, es nevienam neliku patiesibu manit, jo es negribeju, ka viņu starpā dēl manis ieviestos ķilda un ienaids:
Bet tas tomēr noticis - nu man tagad jaizlabo - man to vajaga darit“.
Māte nezinaja ko iesākt. Viņa iesāka nojaust, ka tam, ko viņa tureja tikai par romantisku, pārspīletu jūtu uzviļņojumu un kād tādu ātri gribeja dabut pie malas, tomēr ir kāda daudz nopietnaka sakne ka aiz Olgas prasijuma vareja
būt kāds sirdsapziņas pienākums, kurš ari viņai reiz kā tāds varetu parādities un viņu piespiest, to izpildit, no kura izpildišanas ši katrā ziņā tikumiskā kundze tad ari vairs nebūtu izvairijusies.
Bet Semenova kundze par sava vienigā bērna nākotni bija pavisam citadi sapņojuse un tadēl ari nav ko brīnities, ka viņā viss sacēlas pret šim domām, kas viņas lepnajiem nodomiem par Olgas nākotni, tik naidigi stājās ceļā. Aiz ši iemesla Semenova kundze ar pie viņas neierastu nopietnibu turpinaja:
„Es nezinu, cik tāļ tu pret savu apziņu grēkojuse. Bet man kā mātei par tevi jarūpejas un jasargā tava nākotne, lai no vienas nepareizibas jeb vieglprātibas neizceļas visas tavas dzīves nelaime.“
„Olga vairs neatrada vārdu māti tāļak pārliecinat. Un kad māte bija viņai „labu nakti“ novēlot aizgājuse.
Olga vēl ilgi nekustoties sēdeja galvu ar roku atbalstijuse un stīvu skatienu raudzijas uz durvju pusi.
Vēlak viņa tumšā naktī bez miega nemierigi vārtijas pa gultu un viņai izlikās it ka pastāvigi dzirdetu nakts klusumā savu vārdu saucam.
Un tur, Riga Aleksandrs Gromovs patiesi sauca pēc viņas. Viņš sauca pēc savas saulites caur gaŗu dienu un vēl garaku nakti. Pie slimnieka gultas sēdeja viņa tēvs Un redzeja no dēla drudžainajām acim sev pastāvigi uzsaucam:
„No tevis es gribu saņemt savu pēdejo laimi. Tēt, neliec man ilgi gaidit !“
Un nākoša pēcpusdiena palkavnieks Gromovs bija Jelgava un zvanija pie Semenova kundzes durvim.
Semenova kundze bija ar savas nelaikes jaunibas draudzenes vīru maz pazīstama, kas tagad viņas priekšā stāveja, ka liktena salauzts sirmgalvis. Viņa palkavnieku laipni uzaicinaja apsēsties, bet vecais kareivs purinaja galvu un saliktas roka augšup pacēlis trīcošā balsī iesaucās:
„Cienigā kundze, es nāku pie Jums, ka lūdzejs, - esat ar mani līdzcietigi! Es pie jums griežos ar savas
dzīves pēdejo lūgumu, ka no likteņa satriekts tēvs priekš sava mirstoša dēla!“
Dziļi aizkustinata no dvēseles mokām kas atskaneja sirmā kaŗeivja vārdos Semenova kundze līdzjūtigi sacija:
„Es saprotu jūsu sāpes, jo man pašai miris vienigais dēls. Bet man vēl ir vieniga meita, kurai es nedrīkstu ļaut tapt nelaimigai!“
„Jūs to nedrikstat - bet vaj viņa ari patiesi taps nelaimiga, kad viņa uz kāda mireja īsā dzīves ceļa gabaliņa vēl liktu atspīdet mīlestibas saules stariem? Es zinu, visu, visu, ko jūs gribat sacit, ko jūs tikai varetu sacit!“ Viņš ar abām rokam atgaiņaja, kad Semenova kundze gribeja runat. – „Bet vai es pēc ta drīkstu jautat! Vaj man pēc ta jautat? Es kopš nedeļām redzu savu dēlu pamazām nomirstam un es kopš dienam redzu, ka viņa irstoša dzīviba cīnas pēc kāda pēdeja vēlejumā, pieķerties kādām ilgām un ka viņa mēmais skatiens man nemitoši uzsauc. Tēv, dod man manu pēdejo laimi!“
Semenova kundze bija galvu uz krūtim noliekuse. Vecā vīra balss skaneja dobji kā pārplīsis zvans un gāja kundzei pie sirds. Viņa paklusi sacija;
„Jūs savu dēlu nosaucat par mireju bet daudzi gadijumi pierādijuši, ka līdzigos gadijumos var bieži maldities.“
„Bieži - līdzigos gadijumos“ - uz palkavnieka lūpām parādijas un nozuda vājš smaids - „Jūs varat droši ticet, ka šajā gadijumā par maldišanos nevar būt runa un jūs varat būt pārliecinata, ka es jūsu meitas jauno ziedošo mūžu neprasu, lai ta to pavada nožēlojama kropļa slimnieku istabā.“
„Palkavnieka kungs !“
Semenova kundze bija sadrebejuse. Pēdejie briesmigie vārdi viņu bija ķēruši, ka apkaunojošs sitiens. Palkavnieks lēni papurinaja galvu un viņu pētoši uzskatija.
„Tā ne, Semenova kundze - Jums paliek tiesiba. Bet ari man ir sava tēviška tiesiba, ka es te tā stāvu jūsu priekšā un atsaucoties uz šo tiesibu es jūs vēl reiz lūdzu:
Apžēlojaties! Atsaucoties uz šo tiesibu es jūs jautaju: Vaj jums ir diezgan sirdibas, manu lūgumu - mireja pēdejo lūgumu atraidit ?“
Durvis bija klusi atvērušās. Olga bija istabā ienākuse un gribeja steigties pie palkavnieka; bet māte to attureja pie rokas satvēruse.
„Lai paliek, meit. Izej atkal otrā istabā.“
Viņas balss bija sakustinata. Un tad viņa pie palkavnieka griežoties sacija:
„Es jūs pavadišu uz Rigu pie jūsu dēla.
Kad Semenova kundze atbrauca no Rigas, kur viņa bija redzejuse to, kam ta tagad bija apsolijusi savu meitu, kad bija noklausijusēs ārstu spriedumā par viņu, kundze dziļi nopietna ieradās pie savas meitas.
„Pārbaudi vēl reiz jo nopietni savu sirdi, mīļais bērns, vaj tu patiesi gribi tapt par mireja sievu - par tāda mireja sievu, kuŗš varbūt dienas, varbūt vēl nedeļas - mēnešus var dzīvot par mokām un postu, sev - un tev.
Olga nolieca galvu uz krūtim. Viņas ķermenu raustija auksti šermeļi. Man jatop - jatop par viņa sievu!“ viņa nopūtās.
„Tad, mīļais bērns, sagatavojies uz rītdienu.“
Aleksandra Gromova istaba krāšņi izpuškota ar puķēm. Pie viņa gultas kāds galds, kuŗš ierīkots kā mazs altars ar degošām svecēm. Viņš pats sēdus gultā, atbalstits ar spilveniem, gērbts melnā uzvalkā. Viņa vaigi aiz uzbudinajuma sārti. Viņš bija sev licis padot mazu spoguli, lai tajā redzetu, kāds viņš tagad izskatas. No ģīmja viņš patiesi nelikās būt daudz pārvērties, to darija acumirkļa uzbudinajuma sārtums.“
Un dzīslās viņš sajuta asinis ritam, siltas - karstas, asinis, dzīvibu un laimi. Viņā radās jaunas ceribas, it ka reibonī.
Viņš vēl dzīvoja! Un kadēļ viņam nedzīvot? Kadēļ pie viņa ārstniecibas mākslai nesasniegt tādus brīnuma panākumus, ka tas ne reti jau noticis? Un kad viņš ari pilnigi neizveseļotos - lai! - Kad viņš tikai palika starp dzīvajiem - vareja elpot! Kad viņš tikai vareja sev uz lūpām sajust kādas citas būtes karsto dvašu - savā istabā redzēt spīdam saules starus –
Zelta mirdzums - viņam iemirdzejās, spīguļoja priekš acim, kamēr viņš uz sarkanā gultas sega rotaļajās ar diviem zelta gredzeniem.“
Apaļš, ripojošs zelts - zelta spīdums un skaņa uz sarkanas - uz - zaļās drēbes – – –
Viņam uzmācās aukstas šalkas. Viņa pirksti atrāvās atpakaļ no zelta gredzeniem, it kā tie būtu nokaiteta dzelzs.
Bet tad atkal sajūtas: Tikai dzīvot un elpot. Klusi soli, čukstošas balsis aiz viņa durvim.
Viņa vaigi top vēl sārtaki, viņa acis nepacietibas gaidās skatas uz durvim, kas atveras klusi, svinigi un tikai viena kāpj pār sliegsni, ienāk istabā un apstājas pie viņa gultas, blakus puķu altaram ar degošām svecēm. Tikai viena - Olga.
Balts ģērbs, balts šķidrauts, kas viņu ietērpj un spokaini bāla līgavas seja - Nāves līgaviņai. – Varens sitiens - vidū pušu aizkars aiz kuŗa atradās visapslēptakais un viņa acim parādijās tiešamiba!
Ta, ko tie viņam piesūtija, viņam deva, kas pate viņam atdevās - ta bija mireja pēdejā ceļa balva. Laulibu altars, tur, ar degošām svecēm, bija viņa nāves altars un bālā līgaviņa pie viņa gultas - tas bija nāves eņģelis, kas pār viņu nolieca dzīvibas sveci.
Tikai īsas klusu ciešanas zekundas, mūžigas klusu ciešanas, kas priekš viņa bija atvēruse savus tumšos vārtus; bet viņa krūtis izviļņoja jūtu mūžibas: ārprātibas bailes, izmisuma cīņa pret dziestošo dzīvibas liesmu, briesmigs ienaids pret visu, kam dvaša un dzīviba,
sevišķi vēl pret kādu, dēļ kuŗa viņa dvaša atdzisa, viņa dzīvibas svecite pamazām izdzisa - -
Durvis atkal atvērās, citi ienāca istabā, viņiem papriekšu priesteris, ar pzalmotajiem.
Dzīviba vēl reiz uzviļņoja pilnos pukstienos, stāvā, kas tur, gultā, ka sastindzis bija sēdejis. Aleksandrs izstiepa savas rokas pēc Olgas rokām un vilka to pie sevis, savu auksto roku apkampienā - viņš to apkampa - kā nāve apkampj dzibvibu.
Atgadijums Azakuzā, kur Fedors Sirotkins Angļu matrožiem bija parādijis „Krieva dūšu“ un veiklibu „bokseru“ mākslā, viņu uz ilgaku laiku bija padarijis par Jokohamas svešnieku kolonijas iedzīvotaju sarunu dienas varoni. Bet visvairak Fedoru apbrīnoja paši Japaņi. Tie, zinot, ka starp Krieviju un Japanu katru dienu kaŗš var iet vaļā, katrā Krievā ieraudzija savu ienaidnieku, tur pretim katrā Anglī savu draugu, tā sakot, kaŗa biedri. Bet te, kur Angļi bija darbigi apvaiņojuši Japaņu jaunavu un kā slepkavas uzbrukuši Japaņu jauneklam, te Japaņu ienaidnieks, Krievs, bija uzstājies ka viņu aizstāvetajs pret draugu, Angļu uzbrukumu un tur klāt vēl tik vienkārši atraidijis Japaņu pateicibas parādijumus. Bet blakus Fedoram Sirotkinam ari vēl kāds cits pie ši atgadijuma bija ieguvis Japaņu patikšanu – Toms Emslejs - tas bija izrādijies par veiklu ārstu. - Tādu Japaņi ļoti cienija, tadēļ ari Emslejs atrada lielu piekrišanu, īpaši no zemakas šķiras Japaņu puses. Bet Enmslejs pēc, Azakuzas notikuma tikai vēl pasta dienās mēdza ierasties
Angļu klubī, izlasit pienākušos laikrakstus un turklāt vēl izvēlejās tādu laiku, kad bija drošs, ka lasišanas zālē būs maz apmekletaju. Savā mājā Emslejs ne kad viesus nebija pieņēmis un kad visiem nebūtu zinams, ka viņš pēdejā laikā Angļu vēstnieka namu apmekleja vēl biežak, ne ka senak, tad viņu varetu uzskatit par cilveku ienaidnieku.
Bet īpaši šis apstāklis tagad jo vairak nodarbinaja citu domas ar viņu.
Viņa noslēpumaiņā personiba un dzīves kārtiba tagad iesāka kairināt katra ziņkāribu un par viņu tika izplātitas dažnedažadas baumas, kas atrada jo vairak ticigu ausu, jo neticamakas tās bija.
Visvairak ticetaju atrada stāstijums, ka pēc atgadijuma Azakuzā, kur Emslejs tik māksligi bija izdarijis apsējumu pie ievainotā Japaņa, Japanu zemo šķiru ļautiņi Emsleju uzskatot par brīnumu daritaju, par kādu augstaku būti.
Atstatums starp Jeddo un Jokohamu nebija liels un tadēļ vēsts par jaunā Krieva Fedora Sirotkina varonibu bet jo vairak par Toma Emsleja mākslu ātri izplatijās pa Jokohamas pilsētu un tagad tika stāstits, ka Japaņu zemo šķiru ļaudis bieži ierodoties Emsleja dzīvoklī un no viņa izlūdzoties ārsta palīdzibu visadās slimibās un tika pat stāstits, ka Emslejs pa vakariem mēdzot apmeklet slimos Japaņus viņu dzīvokļos.
„Ko gan Emslejs tur citu darija, ka nodarbojās ar ārsta praktiku.
Varbūt viņam patikās no šiem muļķigajiem ļautiņiem likties padievinaties? Un viņš it labi zina, ka ne gailis par to nedziedās, kad viņš vienu jeb otru no saviem pacientiem nelaikā aizsūta uz viņpasauli:“ Tā Fedors Sirotkins pie sevis prātoja.
Bet pēc kādām nedeļām tomēr nāca citi atgadijumi, kas saistija pie sevis vispārigu vēribu nu Azakuzas notikumu nobīdija pie malas. Jokohamas svešnieku pilsētas daļā iesāka sagatavoties uz jauna gada balli, kas mēdza notikt Angļu klubī.
Ta ka šie svētki notika skaistajam dzimumam par godu, tad tie tika izrīkoti ar tādu spožumu, kādu tikai vietejie apstākļi atļauva uzburt.
Lielā viesu zāle laistjās vienās ugunīs. Jūŗas piekrastes pusē esošā ērtā veranda ar visadām puķu sugām bija pārvērsta par ziedošu dārzu.
Uz šo balli bija ielūgtas visas Jokohamas svešnieku pilsētas daļas ievērojamakās personas, ka ari vietejo tiesu un citu iestāžu priekšnieki, ta tad pats par sevi saprotams, ka starp viesiem atradās ari Angļu vēstnieks Herberts Stanlejs ar savām kundzēm. Īsti šis apstāklis Fedoram Sirotkiņam lika ilgi apdomaties, vaj pie balles ņemt dalibu jeb ne. Kopš atgadijuma pie Azakuzas tempļa vārtiem ar Fedoru bija noticis pārgrozijumies, tā kā viņa priekšnieks to jau pāra reizas bija jautajis, vaj viņš jūtoties nevesels.
„Jaunā Krieva bezrūpigā jautriba bija zuduse un viņa censiba un nenogurstošā darbiba katrā no viņa veikala biedriem modinaja aizdomas, ka Fedors neatlaidigi cītigā darbibā mēģinaja aizmirst sēras –
Un patiesi, jaunais Krievs tikai kopš mineta atgadijuma zinaja, ka viņš mīlē skaisto Anglieti Ellu Nortington - tik kaisli – tik sirsnigi, ka tikai var mīlet stipra, godiga rakstura vīriets un ka viņš nemaz vairs nevareja iedomaties citas lielakas laicigas laimes, ka šo būti iegūt par savejo. Bet Fedors ari it labi zinaja, ka šo lielo laimi liktens viņam nav novēlejis, ka būtu neprātiba sevi lolot ceribu, kas aiz vairak nekā viena iemesla nekad nevareja piepildities.
Jaunā Krieva vīriškais lepnums tam aizliedza, mēģinat Nortingtona jaunkundzei tuvoties, jo viņš bija pārliecinats, ka šādam mēģinajumam būtu jabeidzās ar pazemojumu.
Un tomēr, kad pienāca balles vakars, viņš nevareja pretoties kārdinajumam, mīļoto būti kaut no tālienes kādus acumirkļus apbrīnot, varbūt pēdejo reiz apreibinaties no viņas skaistuma baudas.
Lai jo mazak tiktu ievērots, Fedors Sirotkins tikai tad ieradās klubī, kad gandrīz jau visi balles viesi tur bija salasijušies
un no kādas vietas, kas citu skatienam bija puslīdz apslēpta, viņš sāpigu ilgu skatienu mekleja mīļoto, daiļo būti.
Fedoram nebija grūti viņu atrast, jo no visām balles jaunavām ne viena pate nespēja daiļuma un piemīlibas ziņā Ellu Nortingtona jaunkundzi apēnot.
Viņa no savas ierašanās acumirkļa bija no visiem. atzīta kā šis balles varone. Viņas mātes ģīmis, ta sakot, laistijās aiz gandarijuma prieka, ievērojot, ar kādiem godinajumu un cienibas parādijumiem viņas meita tika apbērta. Bet uz jaunavas pašas ģīmja nekas nebija redzams no uzvaras prieka. Viņa bija sevišķi nopietna un kad šad un tad uz viņas skaistās sejas parādijās kāds smaids, tad tas bija vairak piespiestas pieklājibas, neka patiesu laimes jūtu parādiba. –
Kādus acumirkļus Fedoram izlikās, it ka ari viņas acis kaut ko mekletu, it ka viņa ļaužu pūlī kaut ko vēletos ieraudzit, pēc ka viņa ar sāpēm ilgojās.
Fedoram pat ne prātā nenāca domat, ka skaista Angliete ar acim mekletu viņu.
Fedors pie tam nevareja diezgan par to izbrīnities, ka pat Tomam Emslejam nelaimejas uz Ellas Nortingtona jaunkundzes gandrīz grūtsirdigās sejas uzviļinat jautrus smaidus, cik ļoti viņš šajā nolūkā ari nenopūlejās. –
Līdz dejas iesākumam viņš pastāvigi uzturejās pie viņas un kad Angļu kaŗa kuģu muzikas kapele iesāka uzvilkt jautras dejas skaņas un kad Emslejs vairs nevareja aizkavet, kad šad un tad kāds kavalieris Nortingtona jaunkundzi aizveda dejā, viņš tomēr nemitejās viņu pavadit ar savu auksto acu durošiem skatieniem, bet kad viņa kaut kur apsēdās, viņš jau nākošā zekundā atradās pie viņas sāniem.
Ka Emslejs vareja iedrošinaties Ellu visiem balles viesiem redzot, ta sakot, uzskatit un ar to apieties, kā ar savu īpašumu, tas padarija, ka visi iesāka ticet baumām, ka Emslejs un Ella Nortington jau saderinats pāris, un Ellas seja nemaz vēl neizrādija, laimigu līgaviņu, tas vareja gan palikt neievērots no kaut kura cita, bet nevis paslēps Fedora Sirotkina no rūktām sāpem un greizsirdibas paasinatam
skatienam. Kautgan viņš bija veikls dejotajs un tik labprāt dejoja, viņš šovakar tomēr nedomaja uz deju uzaicinat nevienu no tam daudzajām jaunavām, kas uz viņa daiļo vīriško stāvu ar patikšanu paslepus noskatijās.
Beidzot viņš vairs ilgak nespēja panest mokas, ko viņš sev ar šis balles apmeklejumu bija uzlicis. Viņš atstāja savu līdzšinejo vietu un iegāja plašajā, ar pukēm izgreznotā verandā un šajā patukšajā telpā uzmekleja un apsēdās kāda vientuļā stūriti, aiz kāda palmu pudura, un pa lielo logu noskatijās uz jūras līmeni sāpigās domās nogrimis. Savās dvēseles sāpēs viņš aizmirsa, ka viņš bija gribejis slepeni, kā atnācis, atkal aiziet uz savu dzīvokli. Un viņš pat nedomaja apgriesties, kad kāda salda, melodiska balss, viņam tik dārga balss, klusi, bailigi sauca viņa vārdu. Tas vareja būt tikai sapnis jeb maldišanās, ka viss cits un tas bija tik jauki, padoties šim sāpigi jaukajam sapņam, kuram drīz sekos sēra pamošanas.
Bet jaukā balss vēl reiz atskaneja, tagad gluži tuvu pie viņa sāņiem. Un tad - vaj ta vareja būt tiešamiba jeb atkal tikai sapnis! - ta sacija skaidri un saprotami:
„Ko es jums esmu darijuse, ka jūs pastāvigi no manis izvairaties, ka no kaut ka naidiga?“
Fedors satrūkās. Viņš ar platām acim stīvi uzskatija glezno, baltā gērbā tērpto stāvu sev blakus, it ka pie viņa sāniem no augšenes būtu nolaiduses kāda debešķiga būte.
„Nortingtona jaunkundze - Jūs?“ viņš stostijās. „Ak Dievs, ka jūs tā varat domat -! Ne, patiesi, jūs man it neko ne-esat darijuši! - Es būtu laimigs juties, kad es tikai vienu vienigu reiz ar jums būtu varejis parunaties.“
Uz viņas bālās, skaistās sejas parādijās sēri, rūgti smaidi.
„Un tomēr jūs no manis pastāvigi izvairijušies! Pat tad, kad mēs pie Azakuzas tempļa vārtiem nejauši sastapamies, jūs mani neuzrunajat ne ar vienu pašu vārdu.“
Vinš kaut kā neveikli atvaiņojās, jo viņš tai nedrīksteja sacit taisnibu, ar to viņam tai būtu ja-atklāj savas
sirds noslēpums, kuŗu viņa nekad nedrīksteja zinat. Un Ella tāļak nejautaja, lai gan viņš skaidri redzeja, ka viņa atbilde viņu nebūt neapmierina. Fedors sirdijas pats uz sevi, ka viņam neizdevās atrast vajadzigos vārdus, ar ko mīļoto būti iepriecinat un uzjautrinat.
Un kad viņš pēc tam pats sajuta, ka viņam kaut kas jasaka, lai viņa savu augstsirdibu nenožēlotu un viņa izturešanos neatrastu par gluži nepiedodamu, viņš iesāka ar visneveiklako šādā acumirkli:
„Nortingtona jaunkundze, vaj jūs savā jaunajā tēvijā jūtaties laimiga?“
„Laimiga?“
Viņa šo vārdu atkārtoja tādā skaņā, kas pats par sevi jau bija diezgan skaidra atbilde. Pēc kādiem acumirkļiem viņa klusi piemetinaja::
„Ne! - No jūsu laimes vēlejumiem uz tvaikoņa šķiroties, neviens nav piepildijies. Es te it neko ne-esmu atraduse no visa ta mīļā un dārgā, ko esmu atstājusi aiz jūŗas, savā dzimtenē - it neko! - Ai mana tēvija - mana dārgā dzimtenie!
Fedors gandrīz nemaz nezinaja, ko viņš tai atbildeja; bet viņa sirds, kas sajuta dziļako līdzcietibu ar mīļotās būtes sāpēm, viņa bija likuse atrast īstos vārdus, jo tagad viņu starpā vairs neiestājās nepatīkamais klusums, bet tie sarunajās, ka divi sen - senie paziņas, ka tas starp viņiem jūŗas ceļojumā jau bieži bija noticis, tikai ar to starpibu, ka tagad viņu saruna bija daudz nopietnaka - siltaka, ne ka pagājušo laimigo dienu bezrūpigi jautrā tērzešana.
Ka tāds, kas sajūt, kā apmierinošu labdaribu, reiz līdzcietigai dvēselei atklāt savas sirds skumjas, tā Ella runaja
uz Fedoru par savu tēviju, Angliju, no savam rotaļu un skolas biedrenēm, no visām tām mīļajām lietiņam un neaizmirstamiem brītiņiem, no kuŗiem tai uz visiem laikiem bijis ja-atsakas. Viņa tam stāstija no savas bērnibas saules dienām, no saviem pieticigiem jaunavas gadu priekiem, it ka Fedors tai nebūtu tikai paviršs ceļojuma paziņa, bet sen - senais draugs.
Tadēļ it dabiski notika, ka ari jaunais Krievs iesāka runat no savas pagātnes, ka viņš, skaistajai Anglietei attēloja savu līdzšinejo dzīves gājumu, ka viņam desmit gadus vecam Rigā nomiruši vecaki, kas bijuši Rigas mazpilsoņi, ka viņš pēc tēva nāves, ka nabags bārenits nācis sava skopā tēvoča audzinašanā, ka šis ar bāreniti apgājies cietsirdigi, ko viņš tad visu pie sava tēvoča izcietis, līdz lielaks tapis, izbēdzis no viņa varmācibas un tad slepeni aizceļojis ar kādu tvaikoni uz Angliju un Londonē, kādā lielakā tirdzniecibas namā iestājies par mācekli.
„Viņš nebūt nekautrejās stāstit par savu vecaku nabadzigiem apstākļiem; bet viņa stāstijumā par to, ka viņš grūti ar dzīves apstākļiem cīnoties sasniedzis nenogurstošā darbā savu tagadejo stāvokli, nebija it nekādas lielibas.
Kas viņš tagad bija, tas viņš bija pateicoties savam paša spēkam; bet viņš ar to neplātijās, tikai atstāstija, kā kaut ko, kas pats par sevi saprotams, ko liktens nabaga zēnam jau pie šūpļa nodziedajis un kas pieder pie viņa no pasaules likumu grāmatas visskarbakajiem pantiem. Fedora Sirotkina stāstijumā attēlojās krietna Krievu jaunekļa taisnigā, vaļsirdiga rakstura laipnigums un sirds daiļums.
Tad viņš nevilšus satrūcies apklusa, atgādajoties, ka varbūt ļāvies par tāļu aizrauties un ka viņš par savas dzīves mazajiem apstākļiem stāstot, šai Angļu aristokratijas jaunavai bijis gaŗlaicigs.
Bert Ella viņu šajā ziņā apmierinaja ar vārdiem, kuŗu sirsnigums viņu pārliecinaja par to, ka tie neliekuļoti un tad viņa sērā skaņā sacciaja:
„Cik jūs tomēr bijat apskaužami, jo jums netrūka spēka, pašiem izveidot savu likteni. Pie mums, nabagam
sievietēm tas tā nebūt nav. Mums bez ierunām ja-apmierinas ar to, ko liktens mums nolēmis, neraugoties uz to, vaj tas mums patīk jeb ne. Vienigais stiprums, ko daba mums piešķīruse ir pie mums izslavetā pastāviba ciešanās un panesibā.“
Fedora sirds iesāpejās dzirdot šādus vārdus no Ellas mutes. Viņš aizmirstot visu atturibu iesaucās:
„Kaut nu skaistais dzimums gan nav priekš cīņas raditi, tad tomēr stipra dzimuma pienākums ir, viņam šo cīņu aiztaupit. Patiesi nelaimiga var saukties tikai ta sieviete, kam nedienās trūkst stipras, uzticigas vīrieša rokas atbalsta.
Un jums, Nortingtona jaunkundze, ap ko tik daudz mīlestibas, jums nav tiesiba pieskaitities pie šim nelaimigajām.“
Viņš ar strauji pukstošu sirdi gaidija un klausijās uz viņas atbildi, bet ši atbilde tik drīz vis nenāca. Un kad viņš to dzirdeja, ta nemaz neapstiprinaja viņa pēdejā teikumā izsacitas ceribas.
„Es agrā jaunibā zaudeju savu mīļoto tēvu, un brāļa jeb māsas man nekad nav bijis. Ai ka es tagad vēletos, kaut man būtu bijis brālis, kas mani mīletu un kas būtu īsts vīrs - lepnis, drošsirdigs, ar stipru, godigu sirdi.“
Fedors pats vēlak par to brīnijas, kur viņam šajā acumirkli bija radusēs sirdiba, bez kautrešanas sacit:
„Kad jums tāda brāļa vajadzigs, vaj jūs man nevaretu atļaut izpildit viņa vietu? Es patiesi nevaru plātities ar spožām īpašibām, bet ka man būtu diezgan sirdibas jūs sargat, priekš jums cīnities - ka es katrā mirklī būtu gatavs priekš jums uzstāties ar visu, kas man ir un kas es esmu, uz to jūs bez šaubām varat paļauties.“
Pie pirmajiem vārdiem Ella bija skumji skaisto galviņu purinajuse; tagad viņa sniedza jaunekļam roku un to uzlūkojot ar spulgu skatienu, smaidot sacija:
„Cik jūs esat labi! - Es jums pateicos, es jums ļoti pateicos un kautes tagad gan nevaru sacit: Ja, es pieņemu jūsu aizsardzibu - es tomēr neatraidu jūsu laipnibas augstsirdigo piedāvajumu.
Kas jūtas tik vientuligs, tik atstāts, kā es - bet ne - es par to nerunašu; var būt man nemaz vēl nau iemesla priekš izmisuma. Kad kādreiz pienāktu diena, kur man trūktu padoma - kad man aizstāvis - brālis būtu nepieciešami vajadzigs - tad, es jums, Sirotkina kungs, atgādinašu šo acumirkli.
Viņu tuvumā bija sadzirdami klusi soļi, kas viņiem lika uz zālē vedošām durvim pagriesties un nākošā minutā pie viņiem stāveja Toms Emslejs.
Šis, Feodora klātbūtni nemaz neievērojot, griezās mierigā balsī pie Ellas ar vārdiem:
„Es jūs visur mekleju; jūsu māte un tēvocis raizejas par jūsu ilgo atbūtni no citiem viesiem. Atļausat man viņus no šim rūpēm atsvabinat, jūs pie viņiem aizvedot.“
Viņš taisijās Ellai sniegt roku, bet viņa spītigi atcirta galvu un roku uz Sirotkina elkona uzliekot sacija:
„Sirotkina kungs, lūdzu, pavadat mani viesu zālē un atlaujat man tur jūs iepazīstinat ar manu tēvoci.
Mēs ar māti viņam no jums jau daudz stāstijušas.“
Saldas laimes jūtām krūtīs uzviļņojot Fedors paklausija aplaimojošam priekšlikumam un viņš tapat, kā viņa daiļā pavadone, neatskatijās atpakaļ uz noslēpumaiņo Angli, kas rokas uz krūtim sakrustojis palika verandā stāvot.
Viesu sālē Angļu vēstnieks Herberts Stanlejs uzņēma jaunā Krieva priekšstādijumu ar pieklājibu, bet dzestru, īsti anglisku atturibu.
Pēc kādiem vispār nenozīmigiem vārdiem vēstnieks domaja šo ceremoniju pilnigi izdarijis un viņa vārdi skaneja gandrīz skarbi, kad viņš pie Ellas griezās ar piezīmi:
„Bērns, tu pret Emsleja kungu neizturies vis diez' cik pieklājigi! Viņš tevi kopš kādas stundas visur meklejis.“
„Šīs pūles Emsleja kungs sev it labi vareja aiztaupit,“ viņa mieriga izliekoties atbildeja, „jo es nemaz neatrados zem viņa aizbildnibas, ne es viņam esmu devuse tiesibu par mani rūpeties.“ Herberts Stanlejs sakrokojā pieri. Uz viņa lūpām likās peldam skarba, norājoša atbilde. Bet Nortingtona
kundze, kas savā brālī skatijās ar baigam rūpēm, šai atbildei aizsteidzās priekšā.
„Starp viņiem būs atgadijies kāds mazs pārpratums,“ viņa brāļam ietžuksteja ausīs, tomēr tik skaļi, ka Sirotkins tos vareja sadzirdēt. „Tev par to nau ko uzbudinaties, tas atkal pāries un viss būs labi.“
Herberts Stanlejs apspieda savas dusmas un tikai sacija:
Gs ceru, ka tu, mīļā Ella, ar pāra laipniem vārdiem pie Emsleja kunga atvaiņosies, to viņš no tevis katrā ziņā var prasit.
Ella saprata, cik nepatīkams šis atgadijums bija priekš Fedora Sirotkina un tadēļ viņa šo lietu īsi un apņēmigi nobeidza:
„Ko Emsleja kungs ar tiesibu var prasit, tas viņam netiks liegts,“ viņa sacija.
„Bet tu, krust tēt, nevari gribet, lai es dēļ viņa ciešu. Es iegāju veranda tadēļ, ka man dejās zālē bija par karstu, bet tagad es sajūtu stipras galvas sāpes un vēletos jo drīz no šejienes steigties mājup.“
Viņas sejas bālums liecinaja par viņas vārdu patiesibu, kadēļ vēstnieks, kaut ļoti saīdzis viņai sniedza roku. Viņš no Fedora Sirotkiņa atsvecinajas tik dzestri un tā no augšenes ka to tikai vareja darit Angļu ķēniņš tās Majestates vēstnieks un turklāt milijonars, pret masturigu tirdzniecibas nama ierēdni.
Tapat ari Nortingtona kundze pret Fedoru palocijās ar ļoti salden-skābu seju. Bet Ella viņu kaisli uzkatijusi, tam vēl reiz sniedza savu glezno rociņu.
„Uz redzešanos !“ viņa klusi sacija un viņas brīniški dziļās acis, kurās Fedors uz kādām sekundām ieskatijās ka atvērtās debesīs, likās šiem diviem, tik apsološiem vārdiem vēl kaut ko piemetinat, kas bija tik jauks, ka tas
Fedora jaunajā laimiba iespīdeja ka rīta saules zeltanais stars.
Viņa skatiens sekoja mīlotai būtei, līdz ta sava tēvoča pavadibā bija no viesu zāles aizgājuse un tad viņš apskatijas visapkārt, kā tāds, kas no jauka sapņa pamodies, ar savām domām nespēj tiešamibai pieslieties.
Vinš tagad būtu vēlejies pa visīsako ceļu atstāt balles telpas, kas priekš viņa ar Ellas aiziešanu bija zaudejušas katru pievilcibu, kad viņu gandrīz vaj ar varu nebūtu aizturejuši daži no viņa biedriem. Kad viņam beidzot laimejās no tiem atsvabinaties viņš caur verandi gribeja aiziet, kad viņš tur dzirdeja savu vārdu saucam no kādas balss, kas viņam piepēši lika atskatities, tadēļ ka viņš domaja, ka būs maldijies.
Bet viņš nebija vis maldijies. Tas patiesi bija Toms Emslejs, kas viņu bija pie vārda saucis un tik savādā skaņā, ka tas tikai starp tuviem draugiem mēdz notikt.
Kādā verandas kaktā pie maza galdiņa Anglis viens pats sēdeja un tagad, ievērojot Fedora vilcinašanos, tuvoties, viņš piecēlās un gāja viņam pāra soļus preti.
„Vaj jūs, Sirotkiņa kungs, nevēletos ar mani kopā baudit glāziti vīna,“ viņš sacija un uz viņa kalsnejās sejas parādijas smaids, kas cietos vaibstus nebūt nepadarija skaistakus. „Es domaju, ka ta ir tīrā geķiba, ka mēs vēl arvien viens otru uzlūkojam ar naidigiem skatieniem, tikai tadēļ, ka pirms vairakam nedeļām uz tvaikoņa starp mums abiem bijuse maza nepadeviba. Kad nu no mums abiem, bez šaubām, es esmu vecakais, mans pienākums sniegt roku uz salīdzinašanos. Es ceru, godajamais kungs, ka jūs manu roku neatraidisat.“
Fedors drīzak būtu sagaidijis, ka viss kluba nams pār viņu varetu sabrukt, neka šādu soli no vīra kura naidigas domas pret viņu pie katra izdeviga gadijuma bija nepārprotami parādijušas. Viņš jau grīeja salīdzinašanas priekšlikumu noteikti un strupi atraidit; bet jaunā Krieva labsirdiga daba un acumirkļa laimibas jūtas par Ellas sirsnigo izturešanos pret viņu, viņu no šāda apņēmuma attureja.
Fedora krūtīs uzviļņoja uzvaretaja augstsirdiba un tad viņš iedomajas par atgadijumu Azakuzā, kur Enmslejs pie ievainotā Japaņu jaunekļa bija pastrādajis Samarietiešu darbu, kas Fedoru bija parliecinajis, ka ši noslēpumainā vīra sirdī ari bezpatibas jūtām vieta.
Zinams, ka augstprātigam Anglim nebūs bijis viegli apņemties ar viņu izligt. Tadēļ Fedors, kaut gan vēl vilcinoši, tomēr sniedza Emslejam roku un vaļsirdigi sacija:
„Man nav iemesla pret jums naidigi iztureties, kad jūs to nevēlaties. Ari man daudz patīkamaki, ar visiem dzīvot mierā un saticibā.“
„Tad iedsersim kopā glāzi vīna. Es ne-esmu pusdrauga cienitajs un man būtu ļoti patīkami, kad mēs drīz taptu draugi.“
Šādu uzaicinajumu nebija iespējams atraidit, ta būtu uzskatama par smalkjutigas pieklājibas trūkumu.
Toms Emslejs jau patlaban piepildija no sulaiņa priekch Sirotkina pasniegto glāzi, kuru Emslejs tomēr izlietoja priekš sevis, bet savu glāzi pabīdija Fedoram priekšā kas no Fedora palika neievērots. Nākoša acumirklī Krievs un Anglis jau būtu uzdzēruši jaunajai draudzibai, bet tam gadijās negaidits kaveklis. Ka no zemes piepēši izaudzis pie viņiem stāveja Davids Nartons ar savu neizpētijamo, krunkaino seju.
„Atļausat man pie jums apsēsties?“ Viņš pie Emsleja griežoties pieklājigi jautaja un nebija ko šaubities, ka viņam tas tiks atļauts.
Fedors brīnijās. Viņš zinaja, ka Nartons nav Emsleja draugs un ši, gandrīz uzbāzigā tuvinašanas nemaz nesaskaneja ar Amerikaņa atturigo raksturu.
Bet viņš tomēr priecajās par negaidita galda biedra ierašanos, jo patiesibu sakot viņam nebūt nebija patīkami divatnē sēdet ar līdz šim ienīsto Angli.
Toms Emslejs lika sulaiņam atnest trešo glāzi priekš sava otra viesa un to pielējis sacija:
„Uz labu draudzibu!“ Viņš pacēla savu glāzi, pret Fedoru palokoties. Bet tajā acumirkli, kad Fedors gribeja ņemt rokā savu glāsi, Nartons pēšņi uzšāvās no sava
sēdekļa un pār galdu pārliecoties skatijas vērigi pa logu uz jūŗu, it ka tur kas sevišks saistitu viņa vēribu. Bet šo kustibu Amerikanis bija izdarijis tik neveikli, ka Fedora glāze nokrita no galda un saplīsa.
Šis atgadijums, kas kaut kuŗam citam būtu bijis nepatīkams, Amerikani nemaz daudz netrauceja no pie viņa parastā miera. Viņš, tikai kā pa garu laiku, ar pāra vārdiem atvaiņojies nosēdās savā vieta, ka kad nekas nebūtu noticis.
Kad Fedors šajā acumirkli visu savu vēribu nebūtu piegriezis krītošai glāzei, viņš būtu ievērojis cik nejauki Emslejā ģīmis uz acumirkli saviebās neapspiežamās dusmās. Zinams, kādu zekundu vēlak no ta rokas vairs nebija redzams un tagad Emslejs pat vēl atrada laipnu joka vārdu, ar kādam laipnis nama tēvs mēdz atvaiņot šai līdzigas viesa neveiklibas.
Priekš Fedora tika atnesta jauna glāze, tika iedzerts uz draudzibu un tad iesākas sarunas.
Runatajs bija gandrīz vienigi Emslejs, jo Davids Nartons cieta klusu un Fedors, kam šajā sabiedribā ar katru minuti tapa neomuligaki, kad kluba nama baltais Angora-kaķis ar savu rotaļašanas pie viņa kājām, viņu kaut ciek izklaideja.
Pēc brītiņa kaķis ar savu sarkano mēli iesāka no grīdas uzlaizit saldo šķidrumu, kas tur, Fedora glāzei saplīstot bija izlijis.
„Kaķis pirmo reiz savā mūža dabus reibuli,“ Fedors smējas, vēršot Emsleja vēribu uz to, kā kaķis uzlaiza vīnu. Bet Anglis saknieba plānās lūpas un tad spēra kaķim ar kāju, ta ka tas soļus trīs tāļak nokrita uz grīdas, kaut gan, ar kaķa veiklumu noturejās uz kājām.
Kad Emslejs uz Fedora sejas redzeja riebjumu par tādu cietsirdibu pret kustoni, viņš ar saviem nepatīkamajiem smaidiem uz lūpām, sacija:
Man riebjas šo kustoņu glūnošā daba, es labak vēletos sastapties ar tigeri jeb panteru, neka ar šo viņu noželojamu karikaturu. Man nekas nav tik riebigs, ka nespēcigas
dusmas, kam trūkst sirdibas un spēka, uzstāties pret sava ienaida priekšmetu.
Tagad saruna uz kādu brītiņu pavisam apklusa, līdz tad Toms Emslejs roku Fedoram uz pleca uzlicis sacija:
„Sirotkina kungs man priekš jums kāds priekšlikums.- Vaj jūs negribetu tapt par manu veikala dalibnieku un tā iegūt patstāvigu, neatkarigu stāvokli un tapt par turigu, varbūt drīsā laikā par bagatu vīru? - Jūs zinat, ka es biju nodomajis Kakodates cietokšņa pilsētā nomesties uz dzīvi un ierīkoties. Pamatoti iemesli mani piespieduši ši nodoma izpildišanu atlikt uz vēlaku laiku. Bet es no ta vēl ne-esmu atsacijies. Es ļoti priecatos, kad atrastu kādu, kuŗu es turp varetu nosūtit savā vietā lidz ar plašām pilnvarām un zinamu kapitalu.
Vaj jūs neuzņemtos šo uzdevumu? Es pilnigi paļaujos uz jūsu krietnumu un zinašanam tirdzniecibas arodā un es domaju, ka jums būs daudz patīkamaki, būt neatkarigam, neka grūti nopūleties citu labā.“
Tagad Fedors uz reiz domaja saprotot visu šis salīdzinašanas un draudzibas noslēgšanas komediju un viņš tūliņ bija apņēmies, lālak šaja komedija vairs līdz nespēlet. Viņš pieklājigos, bet nopietnos vārdos priekšlikumu noteikti atraidija un savu otrreiz piepildito glāzi nemaz vairs neizdzēris piecēlas uz atvadišanos. Davids Nartons sekoja viņa priekšzīmei un Toms Emslejs viņus nemaz nemēģinaja atturet.
„Vaj jūs mani pavadisat uz māju ?“ Fedors jautaja Amerikani un kad Nartons par atbildi pamāja ar galvu, viņi izgāja no verandas dārzā uz tuvako izeju.
Ne tāļu no vārtiem Fedora kāja atdūrās pret kādu baltu, mīkstu priekšmetu. Viņš pie ta noliecās un pārliecinajās, ka tas ir kluba kaķa nedzīvais kermens.
„Kāds nelietis Japanis kaķi ar akmiņa sviedienu būs nogalinajis.
„Jeb to būs darijis Toma Emsleja kunga vīns, ko kaķis no grīdas uzlaizijis. Davids Nartons nozīmigi sacija.
Abi atstāja kaķa līķi, kur to bija atraduši un soļoja uz priekšu. Šoreiz ari Fedoram nepatika tērzet; jo atmiņā pie sarunas ar Ellu Nortingtona jaunkundzi viņa sirdī radās kādas karstas līdz šim vēl nebijušas laimes jūtas un tām blakus vairs nebija vietas citām domām un viņš būtu gandrīz aizmirsis Nartona klātbūtni, kad šis viņu ar savas dzestras balss jautajumu nebūtu traucejis iz saldajiem nomoda sapņiem:
„Sirotkina kungs, vaj jūs kaut kad esat ko nebūt dzirdejuši par dakteri Maksi Fraceri ?“ „Ne, es par to neko ne-esmu dzirdejis.
Man pat šis vārds gluži svešs.
Bet kas tad ar šo dakteri īsti bijis?“
„Gadus astoņus Ziemeļ-Amerikas sabiedrotās valstis par viņu daudz tika runats,“ Nartons turpinaja un viņa noziegumi bija tik dīvaini, tik ārkārtigi, ka viņa vārds pat Eiropa nebūs palicis nepieminets.“
„Ah, - tā tad noziedznieks! Un ko viņš darijis?“
„Viņš dažadās pilsētās un pie dažadām apdrošinašanas biedribam, apdrošinajis uz augstam zummam tādu personu dzīvibas, ar kuŗām viņš padaļai zem sava īstā, padaļai zem viltota vārda pratis iedraudzeties un kuŗu piekrišanu uz viņu dzīvibas apdrošinašanu viņš zem dažiem iemesliem izdabujis. Visas šis personas, ne mazak kā vienpadsmit skaitā, mirušas pirmā apdrošinašanas gada, piepešā nāvē, lai gan tas visas bijušas jaunas un pie viņu uzņemšanas no ārstiem par pilnigi veselām apliecinatas.
Apstākļi, kas stāvejuši sakarā ar viņu nāvi gandrīz visos gadijumos tik dabiski ka ne sacēluši nekādas aizdomas. un apdrošinajuma nauda tikusi izmaksata personām, kuŗas dakteris Fracers, ka nelaiķu radus sūtijis pie biedribām pēc šis naudas.
Aizdomas sacēla tikai pēdejais gadijums, kur šim neģēļam par upuri krita kāda ziedoša jaunava. Līķis tika uzšķērsts un pie izmeklejuma nešaubigi pierādijās, ka nelaimigā tikuse noģifteta un ka to nogalinajis viņas līgavainis, jaunais, apdāvinatais ārsts Maksis Fracers.
Tagad notika ari agrakos nāves gadijumos pakaļmeklejumu un nebija grūti pierādit, kas šis necilveciskais ārsts, ar nolūku, iegūt apdrošinajumu naudas, ari šis personas bija noģiftejis.
Šis ārsts patiesi bijis īsts nezvērs cilveka veidā !“ Fedors Sirotkins iesaucās. „Es domaju, ka Amerikas valdiba nebūs kavejusēs šo briesmoni pakārt.“
„Tas bez šaubam būtu noticis, kad Fracers būtu notverts. Bet viņš nebija līdz izmeklešanai nogaidijis.
Pirmā diena, kad viņš bija manijis, ka uz viņu tura aizdomas, viņš piepēši bija pazudis. Es līdz šim vēl ne-esmu dzirdejis, ka Fracers būtu sagūstits, jeb ka viņam jau būtu uz pēdām.“
„Tādā gadijumā Amerikas policija nevar vis izdod diez' cik skaņošu apliecibu jeb Fracers būs bijis īsts noziedznieka ģenijs.
Bet sakat man, Nartona kungs, ka jūs, nākot tieši no jautrām viesibām iedomajaties par šo slepkavu ?“
Amerikanis tūlin neatbildeja; bet viņš pēc kāda brītiņa mierigi sacija.
Varbūt ka mani uz šim domām vedis kaķis, kas savas slāpes pēc vīna aizmaksajis ar dzīvibu. - Un tā kā es atkal patlaban piemineju Emsleja vīnu, tad atļaujat man vēl kaut ko piezīmet. Sirotkina kungs, es jūs biedinu no draudzibas ar šo Angli; es neticu, ka viņa nodoms būtu, jums cept raušus.
„Par to es jums ļoti pateicos,“ Fedors smaidot sacija. „Viņa piepēšā cenšanas pēc draudzibas ar mani, man pašam izliekas ļoti šaubiga un es patiesi nedomaju šo viņa draudzibu bieži izlietot.“ Ta sarunajoties viņi bija ieradušies pie mājas kuŗā atradās viņu dzīvoklis. Mājas Mombans (sargs) ķiniets, aizslēdza mājas vārtus
un kādu brītiņu abi biedri viens otram novēleja „labu nakti.“
„Izvairaties no ši Emsleja, cik un kā vien jums iespējams,“ Davids Nartons, Fedoram par brīnumu, aizejot vēl reiz sacija. „Bet, par visām lietām, sargaties kopā ar viņu, kādreiz kaut ko dzert.“
„Bet godajamais - jūs tak nedomasat, ka viņš -“
„Es lūdzu, mani nejautat pēc ši biedinajuma cēloņa,“ Amerikanis viņu runā pārtrauca. „Es ticu, ka man pēc kādām dienām būs iespējams, jums šo cēloni paziņot.“
Davids Nartons vēl reiz no sava biedra atsveicinajies, iegāja savā istabā, atstājot Fedoram pēc patikšanas domat par nupat dzirdeto.
Nākošā dienā ap runas stundu laiku Toms Emslejs ieradās Herberta Stanleja namā un lika kompraidoram (mājas uzraugam) pieteikt Nortingtona kundzei un jaunkundzei savu apmeklejumu, lai kā uzmanigs kavaliers pa tam apjautatos pēc viņu klāšanas pēc pavaditas balles. Cienigai ķiniets, (par sulaiņiem un pavāriem - Capanu pilsētās dzīvojošās ārzemnieku gimenes parasti mēdza ķiniešus pieņemt) atnāca atpakaļ ar atbildi, ka vēstnieka māsa dēļ neveselibas nevarot Emsleja kungu pieņemt, bet viņas meita Ella Nortingtona jaunkundze lūdzot Emsleja kungu pie viņas ieiet.“
Saprotams, ka Emslejs nevilcinajās tik laipnam ielūgumam paklausit nn kādas minutes vēlak pieklājigi palocijas skaistās Anglietes priekšā, kuŗa viņu svinigi sagaidija stāvot pieņemšanas telpas vidū. - Ella izskatijās vēl bālaka, neka vakar; bet uz viņas skaistās sejas tomēr bija redzama nopietna apņēmiba, kuŗu apmekletajs nekādā ziņā nevareja tulkot sava apmeklejuma panākumam par labu.
Viņš gribeja sarunu iesākt ar kādu pieklājibas prasu, bet Ella viņu pārtrauca, pirms tas kaut ko paguva izsacit.
„Es nebūtu jūs divatnē pieņēmuse; kad man nebūtu iemeslis ar jums nepieciešami runat,“ viņa nopietni sacija,
„un es sagaidu no jums, ka no kavaliera, ka jūs man to atvieglinajat un pēc iespējas - saīsinajat.“
„Saprotams, - tik līdz, kā jūs man būsat paskaidrojuši, ka es jums to varu atvieglinat jeb saīsinat.“
„Jūs it labi zinat, par ko es runaju,“ viņa turpinaja. „Pēdejie vārdi, kuŗus mēs vakar izmainijām, pirms es no verandas aizgāju, jums to būs atklājuši, kad jūs to jau agrak nebūtu uzminejuši.“
„Šos vārdus es it labi atceros un tos es atceros patiesi ar skumjām; jo es nemaz nenoliedzu, ka tie priekš manis bija tik pat nežēligi, kā neizprotami. Bet es te ierados pārliecinats, ka jūs tos šodien ņemsat atpakaļ, jo es līdz šim par velti esmu meklejis pēc iemesla, kas jūsu vakarejo izturešanos varetu kaut cik atvaiņot.“
Tā tad jūs mani patiesi gribat piespiest izsacit to, ko jums, ka džentlemaņam vajadzetu katrai jaunavai aiztaupit.
Mans tēvocis un mana māte man paziņojuši, ka jūs - viņa vislcinajas un viņas glezno bālo seju krāsoja purpura sārtums - ka jūs pie viņiem izlūgušies manu roku.
Emslejs veikli liekuļoja brīnišanos.
„Bet, cienigā jaunkundze, vaj tad patiesi vēl vajadzeja paziņojuma no jūsu radiem, par manu vēlejumos un manām ceribām? Es par daudz padievinu jūsu mīlestibas un pielūgšanas cienigo personibu, lai es priekš jums ne būtu iespējis apslēpt un kaut gan es tikai tagad iedrošinos vaļsirdigi izsacit – “
Ella it kā atgaiņajot pacēla rokas un viņu gandrīz dusmigi kaveja iesākto teikumu pabeigt.
„Ne, ne, es negribu dzirdet to, ko jūs man gribat sacit. Jūs gan redzat, ka es jums nevaru dot tādu atbildi kādu jūs sagaidat.“
„Un kadēļ jūs to nevarat? Kas tas ir, kas no vakardienas jūsu domām tā licis pārgrozities?“
„No vakardienas? - Jūs maldaties, Emsleja kungs, kad jūs domajat, ka es par jūsu bildinajumu kādreiz citadi domajuse neka vakar un šodien. Es zinu pienācigi cienit godu, ko jūs man nabadzigai jaunavai parādat; bet par to,
ka es jūsu bildinajumu nekad nevaretu pieņemt, es pate pie sevis nekad ne-esmu šaubijusēs.“
„Jūs mani ļoti nepatīkami pārsteidzat, jaunkundz; bet - piedodat man šo vaļsirdibu! es reiz no jūsu mutes dzirdeju vārdus, kas nekādā ziņā nesaskan ar nupat izteiktiem.
Ella nolieca savu tumšmataino galviņu un vareja skaidri redzet, ka viņai nebija viegli atbildet;
„Es ziņu par kuŗu reizi un par kādiem vārdiem jūs runajat, bet no jums nebūt nav augstsirdigi, kad jūs pie tiem vēl turaties pēc manas tagadejās atbildes.“
„Nav augstsirdigi? Bet, mīļā Ella, apdomajat jel, kādu augstsirdibu jūs no manis prasat. Es nedrīkstetu izsacit, ka es jūs mīlu; bet kad es ari padotos šai nežēligi cietai pavēlei, jūs tomēr zinatu, ka tas ta ir. Es jūs mīlu un man nav cita vēlešanās, ka neapspiežamas ilgas iegūt jūsu roku un sirdi. Kad jūs tūlin pirmā dienā, kur jums mana vēlešanās tapa zinama, man būtu izskaidrojuši, ka manas ceribas ir tikai iedomata ģeķiba, tad es klusu ciešot būtu padevies bārgajam spriedumam un es varbūt šo smago sitienu ar laiku būtu pārcietis. Bet tagad man jūsu nežēligais „ne“ ir kaut kas neaptverami briesmigs, kas laupitu manu saprašanu, kad man tas būtu par patiesi neatsaucamu japieņem. Jūs paši man devuši iemeslu, ka netikšu atraidits. Vaj jūs to tad drīkstat nosaukt par augstsirdibas trūkumu kad es, pamatojoties uz šo jūsu apsološo izturešanos, tagad vēl nespēju atsacities no ceribas, jūs tomēr vēl reiz iegūt priekš sevis?“
„Ta tad jūs mani paši piespiežat jums visu skaidri izsacit. Es cereju no šis briesmigās vajadzibas izvairities; bet man tagad pašai ja-atzīst, ka es ar savu izturešanos jums varbūt tomēr esmu devuse tiesibu, tā runat un no manis prasit paskaidrojumu. Varbūt ka es jums reiz esmu devuse atbildi, kuŗa jums vareja izlikties, kā piekrišana uz jūsu bildinajumu, bet tas notika zem apstākļu spaida, kad jūs uz tvaikoņa parādijaties, ka manas mīļotas mātes dzīvibas glābejs, kad tvaikoņa ārsta līdzekli pret viņas nikno slimibas uzbrukumu neko neiespēja.
Bet pat toreiz – piedodat man, bet man tas tomēr jasaka! pat toreiz ta nemaz nebija mīlestiba ko es uz jums sajutu.“
Toma Emsleja ģīmī bija redzama savada raustišanās; bet viņš prata savaldities.
„Tas ir paskaidrojums, uz kuŗu man vairs neatliek, ko atbildet,“ viņš sacija un viņa balss – skaņā bija dzirdamas to sāpju skaņas, kādas cilvekam mēdz izspiest atsacišanas no kaut ka sevišķi dārga.
„Bet atļaujat man tikai vēl jautāt: Kadēļ jūs man tūliņ otrā dienā nepaziņojat,ka jūs ar savu atbildi pārsteigušies, jums priekš ta netrūka izdevibas, jo es, pateicoties jūsu radu laipnibai biju jūsu mājas ikdienišks viesis un jums vajadzeja redzet, cik ļoti mani aplaimoja ceriba, jūs reiz iegūt par savejo.“
„Ai tas jau ir tas - briesmigais pie šis lietas!“ viņa izsaucās ar pūlēm apspiežot asaras. Tas notika zem spaida, kuŗam es savā vientulibā nespēju pretoties.“
„Kā? - zem spaida?“ viņš iesaucās ar liekuļotu brīnišanos. Vaj tad patiesi varetu būt, ka jūsu māte jūsu tēvocis.“
„Ja, ja! Jūs manis dēl, tiem to varat paziņot - tagad, kur esmu apņēmusēs no viņu spaida atkratities, man bez ta jau jasagatavojās uz visļaunako.“
Mans tēvocis mani gribeja piespiest pieņemt jūsu bildinajumu un manai slimajai mātei trūka sirdibas viņa gribai pretoties, sevišķi tadēļ, ka viņš mums pretošanas gadijuma atraušot katru pabalstu. Mēs esam masturigi un bez tēvoča pabalsta es būtu piespiesta pate ar saviem rokdarbiem gādat priekš sevis un mātes uzturas līdzekļus. Ai, es to tik labprāt daritu un justos laimigaka, ne kā tagad, izlietojot sava tēvoča viesmīlibu. Bet māte ar tādām domām nevar aprast, viņai tāds stāvoklis būtu nepanesams
un ko mana tēvoča pavēles un draudi neiespēja, to pie manis panāca manas nabagās mātes lūgšanas un asaras.“
Nortingtona jaunkundzes glezno ķermeni raustija klusas raudas un viņa savu skaisto seju apsedza ar abām rokām.
Tā viņa nemaz neredzeja, kā Emsleja ģīmis laistijās uzvaras priekā nu uz viņa plānajām lūpām parādijās nepatīkami pašapziņas ar gandarijuma smaidi. Šie nevilšie, Emsleja patieso jūtu parādijumi nebūt nesaskaneja ar to laipno, līdzjūtigo balss skaņu, ar kādu viņš pēc brītiņa sacija:
„Jūsu paziņojums mani sāpigi pārsteidz Ellas jaunkundze un es domaju ka man nemaz vairs nevajadzes vēl apliecinat, ka man pie vēstnieka kunga izturešanas nav ne kāda daliba. Tas ļoti nepareizi no viņa un es viņam to sacitu tieši acis, kad es nebaiditos ar to jūsu stāvokli vēstnieka nama padarit vēl nepatīkamaku.
Viņa laipnie vārdi pie jaunavas nepalika bez iespaida; viņa klusiba jau iesāka Emslejam uzticeties un uz viņu paļāvigi paskatijās.“
„Kad es tagad vairs neierastos jūsu tēvoča mājā,“ viņš laipni turpinaja, „ka tam pēc jūsu atraidošā paskaidrojuma vajadzetu notikt - un es ar to jūs piespiestu jūsu tēvočam paziņot par mūsu šis dienas sarunu, tad caur to tik lab jums pašai, ka ari jūsu cienijamai mātei rastos ievērojamas nepatikšanas un man ne kādi nebūtu iespējams jūs aizstāvet. Bet kad jūs man atļautu visu patlaban no jūsu dzirdeto paturet pie sevis, kā noslēpumu - kad jūs būtu ar mieru, ka mēs jūsu radiem liekam ticet, ka starp mums viss palicis, ka bijis, tad man, bez šaubām, būs iespējams jums aiztaupit katru apbēdinajumu. Tad es varetu priekš savas atkāpšanas izraudzit pareizo acumirkli, zem tādiem iemesliem, ka es parādišos pie visa vainigs jūsu tēvoča acim un varbūt es viņu varešu pārliecinat, ka tas tā patiesi labaki.
„Ka? - Jūs to gribetu darit? Priekš manis darit - tagad, kur es jums likusi piedzīvot tik rūgtus pārliecinajumus“
„Ellas jaunkundze, vaj es jums nesaciju, ka es jūs mīlu? Vaj jūs nezinat, ka patiesa mīlestiba ness visgrūtakos upurus? Man patiesi nebūs viegli dienu no dienas izlikties mierigam, kamēr mana sirds asiņo no sāpigas brūces; bet es tomēr jutišos laimigs, apziņoties, ka jums varu pakalpot.“
Nortingtona jaunkundze viņam pateicigi sniedza roku.
„Es no jums izlūdzos piedošanu, Emsleja kungs, kad es jūs savās domās kādreiz esmu apbēdinajuse. Es redzu, ka jūs esat augstsirdigs, bezpatigs vīrs, kuŗš pelna daudz cienigakas jaunavas mīlestibu, ne ka es esmu. Man nav iespējams jums pierādit savu pateicibu citadi, ka tikai vārdos: bet jūs man varat ticet, ka mana pateiciba, tadēļ nav mazak patiesa un sirsniga.“
Toms Emslejs spieda Ellas roku sev pie lūpām, nevis kaisli un dedzigi, ka mīletajs, bet pieklājigi un goddevigi, kā sulainis skūpsta „cienmātes“ roku.
„Jūs mani ari turpmak uzskatat, ka savu draugu - vaj ne? Un jūs man uzticesaties, kaut man ari ne ikreizas būtu iespējams jums iepriekš paskaidrot savu vārdu un rīcibas mērķi? Kāds viņu gala mērķis, tas jums tagad zinams un jūs droši vien varat maniem piedzīvojumiem atstāt izvēleties vajadzigos ceļus un līdzekļus.
„Es jums pilnigi uzticu,“ Ella sirsnigi sacija. „Un kad jūs patiesi gribat apmierinaties ar manu draudzibu, manas mīlestibas vieta, tad es līdz pēdejam elpas vilcienam būšu jūsu uzticamakā draudzene.“
Viņš vēl reiz noskūpstija viņas glezno roku un aizgāja.
Visā viņa izturešanā ne mazakā zīmite nelika nomanit, ka viņa sirdi vārijas šausmigakā greizsirdiba pret laimigako sāncensoni.
Viņa izturešanas no pirmā līdz pēdejam vārdam liecinaja par to, ka ši vīra raksturs savā taisnigumā pacelās augstu pār zemām kaislibām un iekārošanām. –
Bet kad viņš no Angļu vēstnieka nama soļoja us klubi, viņš ļauni smaidot pie sevis murminaja:
„Karstako paldies, par jūsu sabiedribu, mans mīļais vēstnieka kungs! Ar tādu pabalstijumu man nevar vilties. Bet šis Krievu zeņķis man jadabu no ceļa - nost ar viņu no mana ceļa!“ -
* * *
Angļu kluba telpās bija sapulcejušies neprecejušies kungi, kas tur mēdza ēst, jo pusdienas maltites stunda vairs nebija tāļu. –
Kādā jautrā biedru pulciņā sēdeja Fedors Sirotkins; viņam tuvojās Toms Emslejs un citiem par brīnumu sirsnigi purinaja jaunā Krieva roku.
Pie sarunas viņš vēl nepiedalijās, bet pēc kādiem vienaldzigiem vārdiem apsēdas pie galda, uz kuŗa atradās Angļu un Amerikaņu laikraksti.
Aiz kādas milzigas lapas paslēpies viņš likās lasišanā nogrimis un tas par ko citi sarunajās, tas bija priekšmets, kas viņu ari sevišķi nevareja saistit.“
Tika norunats nākošā rītā kopigi jāšus iziet zaļumos uz kādu miestiņu, kas atradās tuvejos kalnos un bija ieslavets dēļ saviem dabas jaukumiem un tika pārspriests jo sīki viss, kas attiecās uz šo diezgan tāļo ceļa gabalu, kam janotiek jāšus.
Kāds no klubja biedriem ierunajas, ka vajadzetu ar Emsleju uzaicinat uz piedališanos pie ši jājiena un citi tam piekrita, kaut gan ne viens no ši atturiga vīra nesagaidija ka tas veicinas ši izjājiena jautribu.
Emslejs tika pieklājigā veidā uzaicinats pie norunatām jautribam piedalities un viņš kādas minutes likās pārdomajam, vaj uzaicinajumu pieņemt jeb ne.
Tad viņš apņēmās nepiedalities.
„Mani kungi, es jums ļoti pateicos par laipno ielūgumu,“ viņš sacija un es tik labprāt pie jautribām piedalitos, kad jūs priekš tām nebūtu tieši rītdienu izvēlejuši. Bet man kāds ļoti steidzams darbs japastrādā līdz tuvakai Eiropas pasta aiziešhanai un tas mani saista pie rakstama galda. Bet es jums novēlu laimigu ceļu un īstu izpriecašanos.“
Daži vārdos gan izteica savu nožēlojumu par Emsleja nepiedališanos, bet slepeniba katris pie sevis priecajās par to, ka paliks aiztaupits no ši vīra nepatīkamās sabiedribas.
Kad biedrus pēc paraduma zvanija pie pusdienas galda, visi no Emsleja atvadijās. Ari tagad visi brīnijas par to ka Emslejs sirsnigi purinaja Fedora Sirotkina roku, bet neviens par to neizrunaja ne kādu piezīmi par šo, tā sakot, pa nakti izaugušo draudzibu starpo Krievu un Angli.
* * *
Kad zaļumnieki, pieci jātnieki nākošas dienas vakarā no kalniem atgriežoties sasniedza purvaino Jokohamas klusumu, tumsa jau bija pienākuse.
Visi bija pagājušā dienā zaļumos pēc patikšanas izpriecajušies un apmierinati no redzeto svešado dabas skatu baudas.
Pēdeja Chaijā (tējnicā), kas atradās ceļmalā, zaļumnieki bija atspirdzinoties ilgak uzkavejušies, ne ka iepriekš bija paredzets. Tagad jātnieki ātri aulekšoja uz priekšu, pirms vēlas nakts aizsniegt Jokohamu.
Sliktais ceļš, kas veda pa purvaju un krūmaju puduriem, te tapa tik šaurs, ka jātnieki tikai pa vienam, cits aiz cita vareja kusteties uz priekšu.
Fedors Sirotkins bija priekš pēdejais šajā jātnieku rindā. Viņš nokārtojot kaut ko pie zirga iemauktiem jāja lēnak un ta no trešā jātnieka palika vairak soļus atpakaļ. Bet pēdejais jātnieks atradās tuvu aiz Fedora Sirotkina zirga un abi jātnieki patlaban bija izmainijuši kādus joku vārdus, kad pēdejais jātnieks ieraudzija kādu tumšu, gaŗā Ķiniešu mēteli ģērbuscēos stāvu no krūmaja izlecam. Tas pacēla roku un uz Sirotkinu izdarija sitienu jeb dūrienu un tajā pašā zekundā pazuda krūmajos.
Pār Fedora lūpām atskaneja apspiests sāpju kliedziens.
Viņš kādas zekundas mēģinaja seglos notureties. Tad viņš saļima uz priekšu uz zirga kakla un viņa briesmigi izbiedetais biedris tikai vēl paguva piesteigties un ievainoto ar rokām atbalstit.
„Slepkava! - Palīga! Slepkava!“ Viņš ar visiem spēkiem kliedza un pēc kādām minutem jau citi biedri ieradās nelaimes vietā. Mazie lākturiši, kādu katris no zaļumniekiem nesa pie sevis, lika atspīdet bēdigai ainai, kas biedru sirdis pildija ar bailēm un īgnumu.
Fedors Sirotkins, kuŗu viņa biedri bija nolikuši zālē, guleja ar aizvērtām acim, viņa seja bija bāla, kā līķim. Viņš grūti elpoja un tagad uz viņa lūpām parādijas kādi asiņu pilieni.
„Viņš mirst !“ kāds no biedriem klusi iesaucās. „Bet kur slepkava? Kadēļ mēs nemēģinajam slepkavu sagūstit?“ „Tas mums neiespējams,“ otris sacija. „Tagad slepkava jau būs labi gabalā un būtu veltigi viņu tagad tumša nakti krūmos sagūstit un te vēl jaievēro tas, ka viņam droši vien apkārtne būs labak pazīstama, ne kā mums.
„Tas bija kāds Ķiniets,“ sacija tas jātnieks, kas uzbrukuma acumirklīi bija atradies aiz Fedora Sirotkina, „to es skaidri redzeju, jo biju tikai pāra soļus no slepkava, kad tas izdarija uzbrukumu. Jau pēc viņa stāva lieluma spriežot, tas nevareja būt Japanis: bet es ari no gaŗā ķiniešu mēteļa un gaŗas melnas bizes par to pārliecinajos. Kad Jokohamas policeja nav gluži nožēlojama miega mice, tad viņa slepkavu dabus rokā.“
Tagad izrādijās par nepieciešamaku gādat par pašu ievainoto, neka par mēģinajumu sagūstit slepkavu.
Par nožēlojumu starp visiem zaļumniekiem nebija neviena, kas kaut cik saprastu ar brūcēm apieties, izdarit pirmo, nepieciešamo apsējumu un tagad visi nožēloja to apstākli, ka Toms Emslejs bija no piedališanas pie ši izjājiena atsacijies, visiem bija no Azakuzas atgadijuma sinams, cik veikli Emslejs prata ar ievainojumiem apieties.
Viņa veiklums un attapiba nekad nebūtu bijusi vairak īsti vieta, kā tieši šaja nelaimes gadijumā, kur kāda jauna,
ziedoša cilveka dzīviba purpurainas asiņu viļņos likās iz krūtim neatturami, neglābjami aiztekam.
Bet te pat karstakā vēlejumās vara nespēja atsaukt palīga trūkstošo Tomu Emsleju un ta zaļumnieki bija piespiesti rūpeties paši par savu nelaimigo biedri cik un ka tas bija iespējams.
Kas bija slepkava?
Viņi visi trīs sēdeja kopā pie aizkurinatas krāsns - Vasilijs Bobrovs, Vera Dragocenova un Agrapina Nemudrova un sarunajās par kāzām palkavnieka Gromova ģimenē.
„Tas tik būs bijis sēri dzejisks akts,“ Agrapina sacija un viņas acis pildijas asarām. „Viņa to gan neizsakami mīlē – vaj nie?“
Vera lēni pacēla savas sapņainās acis.
„Zem apstākļiem ir vieglak piederet mirejam, neka dzīvotajam.“
No Veras balss savadas skaņas pārsteigts Vasilijs uz viņas nevilšus paskajtās.
„Ja, bet tur nav ko šaubities, ka viņš dzīvos - kā kroplis.“
„To viņa gan nebūs iepriekš paredzejuse,“ Vera sacija un atkal stīvi skatijās kurošā krāsns liesmās, kamēr Agrapina pieceļoties sacija aizejot pēc sava rokdarba priekš tēvijas sargiem tāļajos austrumos. Viņas vārdu noskaņa guleja pār atpakaļ palikušiem ka tumš mākonis. Abi cieta klusu, līdz Vera piepēži sadrebot pacēla roku no sēdekļa atzvelties.
To bija kāda cita roka aizskāruse ar slepenu, mīlinajošu spiedienu.
Vera, vaj tu jel kad varetu tā kādu vīrieti mīlet ?“ Vasilijs Bobrovs klusi jautaja.
Vaj tā, ka Gromovu mājas līgava?“ Vera Dragocenova atbildeja ar jautajumu.
Vasilijs noliecās tuvak pie viņas:
„Vera, es tevi nesaprotu, vaj tu pēc palkavnieka Dragocenova nāves nevienu vīrieti vairs nevari iemīlet ? Es tevi nesaprotu, bet tu mani it labi pazīsti - tu zini -“
„Ka tu esi īsts bezdarbibas kavalieris, mīļo brālen,“ Vera viņu pārtrauca.
„Un vairak nekas, Vera? Viņš mēģinaja smaidit.
Vēl vairak! Tu esi caur un cauri īsts gvardijas oficiers – tikai no dienesta atvaļinajies!“
Vasilijs nosarka. Viņas zaimi bija laipni, tie nebija dedzinajoša ģifts, bet tie bija rūgti priekš tāda, kuŗš, kā viņš, sava trana dzīvē visur okšķereja pēc medus.
Viņš lūpas spītigi sakrokojis parauca plecus.“ Vaj man tapt par akmiņu skalditaju, lai tevi pārliecinatu, ka es tevi mīlu?“
„Vaj tas būtu vienigais uzdevums, priekš kuŗa tev gara dāvanas?“
Viņa uzači iesāka nervozi raustities. Lūk tā viņa pie katra izdeviga un neizdeviga atgadijuma pastāvigi mēdza aizrādit uz viņa bezdarbigo stāvokli, tik līdz, ka viņš tai pamēģinaja tuvoties, ka piemīligs bildinatajs. Kad tevi velns – viņš senak nemaz nebija tāds bezdarbigs - bija kā Leibgvardijas poručiks kalpojis Tēvijai un Troņam - to viņš ari uz priekšu būtu darijis - kad - na, ja, parādus viņa bija aizmaksajuse - krietni daudz - bet viņš bija atvaļinajies un tagad dzīvoja, kā trans, medu meklejot. Viņa seja atkal tapa gluda.
„Vera, tu proti un vari zoboties. Bet katram janess savs jūgs. Ko man trīsdesmittrīs gadus vecam iesākt? Studet?“
Vieras Dragocenovas acis iemirdzejās.
„Tev nemaz ne vajaga meklet darba ar to, kas tev vēl nav, bet ar to kas tev jau ir,“ viņa lēni bet nopietni sacija. „Tu esi kaŗeivis oficiers - tāļajos austrumos Krievijas dēli ziedo savus spēkus un dzīvibu uz Tēvijas altara. Tagad pienācis īstais acumirklis, kur tu no bezdarbibas vari pāriet gada pilnā darbibā, kur tu vari izlabot savu klūdu - tur tagad tava vieta - tur tu vari tapt par cienigu tēvijas dēlu - cīnities, uzvaret jeb mirt, ka varonis!“
„Bet, kad nu tas nemaz nebūtu pēc mana prāta, godajamā māsica?“
„Tad, mīļo brālen, vajaga Dievam pateikties par to, ka tikai citiem un ne sev dzīvo par garlaicibu.“
„Ļoti vaļsirdigi!“ Vasilijs palocijās. „Skaidraki gandrīz nemaz vairs nevar izteikties. Vaj tu vēlies, lai es tūlin aizeju?“
Uz viņas lūpām parādijās gurdenibas smaids. „Tu mani nekad netraucē un es garlaicibas nepazīstu.
Un kad es tagad tevi atstāju vienu, tad tas nenotiek tadēļ, ka man tava klātbūtne nepatīk, bet tadēļ - nu, gluži vienkārši tadēļ, ka mēs jau diezgan ilgi sēdejuši pie siltas krāsns.“
Viņš ātri piecēlās.
„Tev taisniba!“ viņš sacija. „Laiks jauks, vaj neiesim pastaigaties?“
„Ne, pateicos!“ Viņas balss skaneja noguruse.
„Ko tu tad darisi? Vaj tu iesi uz savu istabu ?“
„Ne - jeb varbūt tomēr. Es nezinu. Uz redzešanos.“
Viņa izklaideta sniedza Vasilijam roku un aizgāja.
Viņš palika stāvot un galvu purinot noskatijās viņai pakaļ; tad viņš sajūcis iesāka svilpot, reiz dusmigi ar kāju piesita pie grīdas - sasodits skuķis ar viņu netiek pie mērķa!
Vera Dragocenova kāpa pa trepēm augšup us savu istabu; uz trepēm viņa sastapās ar Agrapinu, kas nesa kādu rokdarbibu priekš tēvijas sargiem. Veru ieraudzijuse, viņa pārsteigta apstājās.
„Vera, kadēļ tu nepaliki apakša, tur mums trijiem bija tik patīkami?“
Vera ar nogurušu balsi atbildeja: Pamēģini, vaj jums diviem ari nebūs patīkami.“ Agrapina nosarka.
„Ja, bet vaj tas nebūs - nepieklājigi ?“
„Nepieklājigi?“
„Ja, redzi“. - mazā Agrapina lepni saslējās un pieņēma cienigu izskatu - „Vasilijs man attāļaks radinieks
un es jau esmu pieauguse jaunava un tadēļ es nezinu, - vaj man ar viņu divatnē – to jau tā nemēdz darit -“
„Tā, ta – to nemēdz darit. Tad, saprotams, mīļā Agrapina, tev, kā pieaugušai jaunavai neatliek cits nekas, ka - mēģinat vienai pašai laiku omuligi pavadit.“
Un neievērojot to, ka Agrapina viņu uzlūkoja ar lūdzejās skatienu, Vera iegāja savā istaba, ātri apģērbās un pēc kāda brītiņa jau pa Todlebena bulvari soļoja uz Gromovu māju apciemot savu draudzeni Olgu.
Anna Ivanovna ieveda Veru Dragocenovu viesu zālē.
Kāds vecs kungs piecēlās no atzveltnes krēsla, kādu mirkli ienāceju uzlūkoja ar jautataja skatienu, palocijās un tad taisni pastiepies stāveja Verai pretī.
Palkavnieks Gromovs – ta tēvs, kas bija aizgājis iz vecaku mājas - uz tāļajiem austrumiem un kuŗu viņa nevareja aizmirst.
Vera pētoši uzskatija palkavnieku, kas viņu apsveicinot sacija:
„Jūsu apmeklejums, mīļa Dragocenova kundze, ļoti iepriecinās manu vedeklu, kuŗai prieki tagad tik reti. Par to es jums pateicos.“
Tas bija vienkārši runats, bez lieku sēru izrādijuma. Tas Veru ļoti aizgrāba un viņa ar tādu pat vienkāršibu atbildeja: „Palkavnieka kungs, jums māja lielas bēdas. Vaj nemaz nav ceribas uz labošanos?“
Viņš skatijas pa logu ārā. „Mēs katru dienu uzskatam, kā dāvinajumu.“
Viegli soļi bija sadzirdami. Olga ienāca un steidzās pie Veras.
„Cik laipni no jums, Dragocenova kundze. Es ļoti priecajos ar jums saredzeties.“
Kamēr Vera ar Olga sasveicinajās, palkavnieks klusi izgāja no istabas.“
„Mīļā Olga, es apņēmos jūs apmeklet, līdz ko dabuju zinat par pārmaiņu jūsu dzīvē. Es gan jūs vēl tapat pie vārda drīkstu nosaukt?“
„Saprotams, kā gan jūs mani citadi varetu nosaukt ?“
Vera uzskatija lielas spožas acis, kuŗas gan bija raudajušas, bet kam asaras bija devušas vēl dzidraku spožumu. Olga nejutās, kā sieva - vēl arvien ka Gromova mājas līgaviņa.
Abas sarunajās us divana nosēdušās.
Olgas runa bija uzbudinati kaisla, kā tādam cilvekam, kas ilgi sarunu piecietis, Vera atturiga, vienmēr Olgu pētoši uzskatot un ar jautajumiem atkal no jauna uzņemot to domu pavedienu no kuŗa Olga tik labprāt vēlejās atsvabinaties – par pēdejā laika bēdigiem notikumiem, par bēdigo slimnieka istabu, kurā Olgai dienu no dienas vajadzeja ienest smaidus - saules gaismas starus, no kuŗiem ta pate sevi it neko nesajuta.
„Vaj jūsu vīrs pieņem apmekletajus? Vaj jūs mani ar viņu nevaretu iepazīstinat, mīļā Olga?“
„Jūsu vīrs“ - viņa dzirdeja tikai šo vienu vārdu un viņas seja tapa tumši sārta.
Viņa šo vārdu vairs nebija dzirdejuse kopš tās dienas, kad garidznieks to uz viņas bija izsacijis, zelta gredzenu uz pirksta uzmaucot. Apjukumā lūdzot viņas acis raudzijās uz Veru - nerunā ta uz mani - nemoci mani“ - Bet Vera neievēroja šo mēmo vēlešanos, viņa gribeja izzinat, kā stāveja pavedieni, kas te nelaimi - bija izauduši. Un viņa vēl reiz jautaja:
„Vaj jūsu vīrs justos patīkami pārsteigts, kad mēs abas ieietu pie pie viņa?“
Ne, ai ne!“ Olga bailēs ātri iesaucās.
Bet Vera atkal neievēroja mokas, kas attēlojās uz Olgas sajas un jautaja tāļak:
„Es jūsu vīru nekad ne-esmu redzejuse. Vaj jūs man nevaretu parādit viņa ģīmetni?
Olga neko neatbildot paņēma no kāda apaļa galdiņa palielu ģīmetni un to Verai pazniedza.
Ši piecēlās no divana. Piegriezuses pilnai gaismai viņa studeja katru ģīmetnes pantu. Skaista galva, priekš daudzam uzvaroša savā gaišā, smaidošā daiļumā, un tomēr kaut kas trūka pie šis skaistās galvas, kas atspulgoja ši otrajā drūmās sejas katra linija - raksturs.
„Kad es jūs pirmreiz apmekleju, es tā, garām ejot redzeju jūsu vīra vecakā brāļa seju. Viņš liekas tam ļoti maz līdzinoties. Vaj es dēļ salīdzinašanas drīkstetu izlūgties jūsu vīra brāļa ģīmetni?“
Otga uzskatija Veru tā, ka vajata stirna uzskatitu medinieku.
Olgas lūpas drebeja klusi atbildot:
„Es domaju, ka no viņa te nav nevienas ģīmetnes.
Vera lēni pievēra acu plakstiņus un nolika ģīmetni uz galdiņa.
Ne vienas ģīmetnes no viņa, ši otra brāļa. Visā mājā it neka no viņa, neviens nepiemin viņa vārdu.
Bet Vera izrunaja viņa vārdu skaļi:
„Nikolajs - es domaju, tā jūs viņu toreiz saucāt -- vaj Nikolajs Gromova kungs mājās?“
„Ne –“ Šo vārdu veideja tikai lūpu trīcešana, bet skaņa to nelika dzirdet.
Vera vēl skaļaki jautaja:
„Kur viņš ir?“
„Es nezinu !“ – Šīs skaņas nāca iz sašņaugtām krūtim un kā lūdzot saliktas rokas pacēlās pret Veru - „ne-esi tik nežēliga!“
Viņa tāļak vairs nebija nežēliga, tai nebija vairs neka, ko jautāt. Vēl kādi mierigi izrunati teikumi, laipnis iepriecinajums, kas nāca no līdzjūtigas sirds un Vera Dragocenova bija no savas draudzenes atvadijusēs un aizgājuse.
Vera, nonākuse uz Todlebena bulvara tajā vietā, kur viņa ar Nikolaju Gromovu reiz nejauši bija sastapusēs, uz kādiem acumirkļiem nevilšus apstājās.
Kurp bija aizgājis izstumtais dēls, kam vairs nebija dzimtenes - tēva mājas - tēva mīlestibas? Kur gan citur, ka uz tāļajiem austrumiem cīņā ar ienaidnieku aizmirst pagātni, aizmirst pats sevi, aizmirst - visu, izņemot tēvijas mīlestibu.
„Ja, tur ir vīri ar vīra sirdim krūtīs,“ Veras lūpas klusi murminaja, „tur ir sievietes ar īstu sieviešu daiļajām sirdim, kas karsti pukst priekš apdraudetās tēvijas, pukst bezpatigā, katru upuri ar prieku nesošā žēlsirdibā uz cīņā ievainotiem dižajiem tēvijas sargiem. - Ari man tikai tur vieta!“
* * *
Pirmajā Martā 1904. gadā mūsu varone Vera Dragocenov ieradās pie Baikala ezera. Viņas ceļojuma mērķis bija Charbinas pilsēta, viens no mūsu kaŗa armijas galvenajiem atbalsta punktiem.
Un kadēļ viņa par savu ceļojuma mērķi bija izvēlejusēs šo vietu, tam par cēloni bija tas apstāklis, ka viņa pēc ceļojot ievāktām ziņam cerejā tur sastapties ar to, kas pēdejā laikā bija gandrīz pastāvigi viņas domu un sapņu priekšmets - Nikolajs Gromovs.
Garajā ceļojumā no Maskavas līdz Baikala ezeram Vera bija iepazinusēs ar kādu Sibirijas strēlnieku palkavnieku. Šim viņa kādas dienas vēlak bija paziņojusi savu apņēmšanos cīnities pret Japaņiem, kalpot Tēvijai un Troņam. Vecais kaŗeivs nevareja diezgan apbrīnot jaunavas varonigo apņēmšanos, bet turklāt izsacija ari šaubās par to, vaj viņa uz šo soli dabušot vajadzigo atļauju, bet ka neizdevibas gadijumā viņai tomēr vēl atliekot savus spēkus ziedot žēlsirdibas druvā. -
Te Sibirijas strēlnieku palkavnieks satvēra Veru Dragocenovu pie rokas un uz austrumiem rādot uzbudinatā balsi iesaucās:
„Kundz, paskataties turp, - tur daudz minetais Baikala ezers!“
Vera Dragocenova uz norādito vietu skatoties redzeja bezgaligu sniega klajumu, kas otrā malā saplūda kopā ar pelekiem mākoņiem. Uz ezerā ietekošās upes krasta pacēlās
stāvas klintis blakus dzelzsceļam. Tur vēl redzeja vairaku vagonu atliekas.
Ap pulksten 1 pusdienā Vera ieradās pie Baikala stacijas, kur tai un visiem bija ja-atstāj vagoni un tāļakais ceļojums jaturpina pār ezeru no dzelzsceļa valdes šim nolūkam sarīkotās kamanās. Baikala stacija bija diezgan neērta un maz aizsargaja no aukstuma, kaut gan pasažieriem te bija jagaida dažas stundas. No visām pusēm atskaneja saucieni, katris steidzās, kopa ar savu dzelzsceļa braucienā iegūto paziņu ievietoties vienās kamanās.
Vera, vecā palkavnieka pavadibā ieradās pie milzigas kamanu rindas, kamanās bija sajūgti mazi spalvaini zirdziņi ar līkām, bet stiprām kājam. Šo kamanu vaditaji bija Burati - vīri ar savarigu izskatu.
Vera ar savu pavadoni iesēdās kādās kamanās kuŗas bij visapkārt apkrautas ar dažadiem bagažas gabaliem. Šīs kamanas bija savā starpā tik nevienadas, ka tās izskatijās ka etnografiskas muzejas priekšmetu raibais sakopojuums.
Zirgu pajūgi pagatavoti no aitu ādam un viņu siksnas tik cieši sasietas it ka zirgiem nekad vairs nevajadzetu tikt izjūgtiem.
Šajā vietā Baikala ezers ir ap 45 verstes plats, ar zirgiem trīs stundas ilgs brauciens.
Uz dienvidiem vilkās klintainais krasts, viļņu veidigās linijās un lielā tāļuma saplūda kopa ar zilo miglu.
Vera nemaz nevareja iedomaties, ka zem viņas atrodas ap 1300 metru dziļš ūdens. Kurp tik viņa paskatijās, visur tikai kamanas un atkal kamanas - – kamanas ar slīperiem un sliedem priekš dzelzsceļa, kamanas ar citiem bagažas priekšmetiem, kamanas kas tukšas brauc atpakaļ. Tad atkal vesela rinda kamanu, apkrautu ar smagām kastēm un dažadiem kaŗa piederumiem. Šim kamanām blakus gāja kaŗeivi, ģērbušies siltos puskažociņos, ar plintēm uz pleciem, kuŗām galos uzbāsti ar lakatu aptīti bajoneti.
Kaŗeivju ģīmji sārti un viņu starpā bieži atskaneja stipra rāšanās. Tad atkal kamanas ar visadu proviantu – – – sinmtu, simtām viņas kā melni punkti pa milzigo ledus laukumu.“
Tur atkal soļo pa ledu savos zemnieku apģērbos strādnieku bari, kas nodarbojās pie dzelzsceļa būves.
Sniegs kādu pēdu dziļš, bet vietam tas sadzīts milzigās kupenēs.
Pa kupenēm un kapam braucot kamanas apgāzās, Vera kūleniski izvēlās no kamanām uz ledus, viņai pakaļ ar spēcigu lāstu vecais palkavnieks un pār abiem ripoja daži bagažas gabali. Piesteidzās kaŗeivji, palīdzeja abiem tikt uz kājām un sakārtot kamanas. Palkavnieks rājoties, ar roku braucija gurnu, pa kuŗu bija dabujis no kāda bagažas gabala krietnu belzienu; Vera jautri smējās, palkavnieks drīz viņai piebalsoja, kritiens bija drīz aizmirsts un brauciens turpinajās.
Gar ceļmalu redzeja soļus 70 vienu no otras iespraustas mazas eglites. Ik pēc verstes ledū iedzīts koka stabs ar laternu galā, kas pa nakti apgaismoja ceļu pār lielo ezeru.
Pēc divu stundu ilga brauciena mūsu ceļotaji tuvojās stacijai, kas bija būveta no neapcirstiem baļkiem ar dzelzs skursteni pašā vidū.
Te Vera aiz sevis dzirdeja atskanam mežoniskus kliedzienus. Stacija vēl atradās kādu versti attāļu, bet jau tagad iesākās brauceju dzīšanās. Burati neganti plīteja savus mazos zirdziņus un pajūgi aulekšiem tuvojās stacijai. Viens steidzās otrām aizbraukt priekšā viens uzbrauca otram virsu, kamanas apgāzās, atskaneja pa sniegu ķepurojošos pasažieru kliedzieni un Buratu kaucieni. Visa ši steigšanās un kņada notika tadēļ, ka katris vēlejās pirmais aizsniegt staciju un dabut kaut ko siltu iebauditit!
Veras un palkavnieka kučiers bez žēlastibas sita savu zirdziņu un viņi starp pirmajiem ieradās pie stacijas.
Stacija sastāveja no četram neapcirstu baļķu būdām, kuŗas ierīkoti divi restorani, viens priekš virsniekiem un ieredņiem, otrs priekš apakškaŗeivjiem un strādniekiem.
Vera Dragocenova no vecā palkavnieka tika ievesta virsnieku telpās un abi atspirdzinajas ar kādu šķīvi zupas. Telpa bija karsta sakurinata, viņas sienas apsistas ar peleku, biezu voilaku. Veras ģīmis sāka degt kā ugunī, kam par
iemeslu bija pēšņā pāriešana no ārienes aukstā gaisa, restorana karstajā gaisā.
Tie visi runaja skaļi, cits caur citu, viens otru pārtraucot.
Katris runaja par ceļā dabutiem iespaidiem, par nākotnes ceribām tāļajos austrumos gŗūtā darba cīņā ar ienaidnieku. Visu sejas bija jautras, uz tām atspulgojās prieciga dūšiba.
Pēc kādas stundas mūsu varone ar savu pavadoni atkal devās ceļā uz austrumiem. Tāļumā redzeja gaŗas kaŗa spēka rindas, kas ari gāja uz austrumiem aizstāvet Tēvijis svēto lietu. Kaŗaspēkam sekoja neskaitama kamanu rinda ar visadiem piederumiem. Tāļumā rietošās saules pēdeja stari apspīdeja tuvako staciju Muizavaju.
Pēc dabutām ziņām, ka Japaņu admiralis Togo ar stipru floti tuvojās Port-Arturas ūdeņiem mūsu kaŗa flotes vadons admiralis Makarovs 30. Martā izsūtija 8 mīnu kuģus izlūkot apkārtni. Bija tumša nakts, kad šie kuģi devās jūŗā. Jūŗa drausmigi krāca, stipra, vētrai līdziga vēja sakulta, turklāt lietus nemitoši gāzās lejup un viņa pilienus aprija nepārredzamās jūŗas klajuma dzelme. Visu jūŗas līmeni apklāja tumnsa un migla. Pa tam Port-Arturas staru meteji vērigi apgaismoja reidu uz visām pusēm. Mīnu kuģi rūpigi izlūkoja visu ostas apkārtni, bet neko draudošu neatrada. Lietus gāze arvien tapa stipraka un migla arvien tapa biezaka. Šis apstāklis bija tam par cēloni, ka divi no mīnu kuģiem aizklīda no citiem. Šie abi bija mīnu kuģi „Strašnij“ un „Smelij.“
Jau iesāka aukst rīta gaisma un abi kuģi iesāka braukt atpakaļ uz Port-Arturu kad tie piepēši ostas. tuvumā ieraudzija uzbrūkam sešas Japaņu torpedu laivas, pabalstitas no četriem bruņotiem kreiseriem.
Ienaidnieku kuģi iesāka abus mūsu mīnu kuģus nāvigi apšaudit un uz tiem izšāva vairakas torpedas. Redzeja šāvienu ugunis atspīdām iz pulvera dūmu mutuliem un projektiļus ūdenī krītam. Kāds ienaidnieka šāviens ķēra „Strašniju“ un iz kuģa iesāka stipri plūsts suta āra un kuģis iesāka gausaki peldēt, bet no kuģa vēl vienmēr nadzigi šāva uz ienaidnieku. Tad četri Japaņu mīnu kuģi savilkās vienkopus un savienoja savus šāvienus pret „Strašniju“, bet pēdejā labi mērķetie šāvieni tureja ienaidnieka kuģus attāļumā un pie tiem nodarija diezgan posta. Te Krievu jau bojatais mīnu kuģis cīnijās lēni atkāpjoties pret 4 ienaidnieka mīnu kuģiem, kamēr „Smelijs“ tapat, tikai ātrak atkāpjoties apšaudija ar panākumiem divus citus Japaņu mīnu kuģus.
Tad četri Japaņu kugi ielenca pusriņķa veidā Strašniju un to briesmigi apšaudija un viens no tiem mēģinaja. Strašnijam aizkrustot ceļu uz ostu atpakaļ. Pilnigi ar sutu apklātais „Strašnijs“ bez mitešanas šaujot drošsirdigi bruka šim ienaidnieka kuģim virsu, apbrauca ta stūres galam un deva tam šāvienu. „Bajans“ ārejā reidā uzvelk enkuru un dodas jūŗā.
„Japaņu kuģi savilkās šturmā un laida mīnu. Ta ķēra „Strašniju“, tas vēl izšāva pēdejo šāvienu; tad uz viņa notika sprādziens un viņš ātri grimstot pazuda no jūŗas līmeņa, pirms „Bajans“ paguva viņam palīgā piesteigties un pēc kādiem acumirkļiem taja vietā, kuŗ „Strašnijs“ bija stāvejis uz jūŗas viļņiem parādijās vēl tika suta un dūmu mutuļi.
„Bajanam“ tuvojoties Japaņu mīnu kuģi ar pilnu sutu aizbrauca jūŗā. Pie apvārkšņa parādijās seši Japaņu kreiseri. „Bajans“ griezās tiem drošsirdigi pretī, ko redzot ienaidnieks sakārtojās kaujas linijā. „Bajans“ pret tiem atklāja uguni un devās uz priekšu. - Ienaidnieku kuģi atbildeja ar šāvieniem; no abām pusēm nāviga uguns cīņā, atkal viens Krievu kuģis pret sešiem ienaidnieka kuģiem. Jūŗas līmenis laistās vienās ugunīs, vis ietērpts dūmu mutuļos. Visapkārt „Bajanam“ krīt ienaidnieka projektiļi, milzigi ūdeņa stabi sprāgst, bet neviens no tiem netrāpa,
šāvieni rīb drausmigā dārdoņā. Austrumos parādas 5 mūsu mīnu kuģi, tie brauc ar pilnu sutu.
Divi no Japaņu kuģiem mēģina tiem aizkrustot ceļu. „Bajans“ to ievērojis griežās ienaidnieka kuģiem preti un iesāk to sparigi apšaudit. Japaņu kuģi apstājās un tā „Bajana“ apsardzibā, mūsu mīnu kuģi iebrauc ostā.
Tūliņ pēc tam bruņu kuģis, „Petropavlovsk“ izbrauca jūŗā, to ievērojot Japaņu kreiseri devās jūŗā. Admiralis Makarovs pavēleja „Bajanam“ griesties atpakaļ. „Bajans“ cīnijies ka varonis un kritušie Tēvijas sargi miruši varoņu nāvē.
Uz admiraļa Makarava signalu ārejā reidā nokārtojās „Peresvet“, „Pobeda“, „Novik“, „Poltava“, „Sevastopoļ,“ „Diana“, „Askoļd“ un mīnu kuģi.
Priekšgalā gāja „Petropavlovsk“ zem admiraļa Makarova flagas un šis milzis redzot ienaidnietu aizbraucam raidija tam vairakus šāvienus pakaļ. Japaņu kuģi atkāpās jūŗa un mūsu kuģi lēni brauca uz priekšu.
Pēc kādas pusstundas ienaidnieks atkal parādijās, pastiprinats no 6 eskadras bruņu kuģiem un 14 bruņotiem un nebruņotiem kreiseriem. Japaņu flote apstājās verstes 18 no krasta, kuŗ ta mūsu krasta bateriju šāvieniem nebija aizsniedzama.
Mūsu eskadra ar „Petropavlovsku“ priekšgalā, izbrauca jūŗā ienaidniekam pretī un nostājās kaujas linijā.
„Petropavlovsks“ lēni brauca uz priekšu un deva uz ienaidnieku pirmo šāvienu.
Iesākās briesmiga cīņa, no abām pusēm nemitoša šāvienu dārdoņa, jūŗa ietērpās dūmu mākoņos un iz dūmu mutuļiem laistijās ugunis, abās pusēs ūdeni iekrita projektiļi, sprāga un pacēlās milzigi ūdeņa stabi.
„Petropavlovsks nemitoši šāva lēni uz priekšu ejot un nokļuva tā līdzigā attāļumā ar Elektribas klinti. Te notika kaut kas briesmigs!
„Petropavlovska“ priekšgalā, labās puses virsu uzšāvās balts dūmu stabs, notika viens pē otra divi briesmigi sprādzieni un viss kuģis apklājās ar sārti rūdiem dūmu mutuļiem.
No augšas krita uz kuģa dažadi priekšmeti, priekšmasts nolūzis, viss kuģis ietērpts dūmos un uguns liesmās.
Atskan sāpju kliedzieni un saucieni:
-„Mēs grimstam!“ „Petropavlovsks“ pagriežoties uz labajiem sāņiem, sāk ar priekšgalu lēni grimt.
Kuģa signalists Bočkovs redz uz komandas tiltiņa admirali Makarovu - jūŗas varoni - tas guļ uz mutes asiņu peļķē - nedzīvs. Boačkovs steidzās pie viņa, grib to pacelt. No visām pusēm nāk šķēpeles, viss dunn, sprākšķ, dūmi mutuļo, viļņo uguns liesmas, skan kliedzieni, dārd šāvieni, sprāgst mīnas – – Bočkovs lēc uz malas, viļņis to noskaļo, ierauj ūdeni, viņš vēl pagūst kaut kuŗ pieķerties un ar galvu turās virss ūdeņa.
Ap viņu peld neskaitami līķi un dzīvi biedri – – viņam uznāk it kā reibons viņš atrodās it kā šausmigā sapņi un viņam liekas it kā uz dūmu mutuļiem stāvetu balts eņgeļa tēls - tas vienā rokā tura pret ienaidnieka kuģiem paceltu ugunigu zobinu, viņš to draudoši vicina – otrā roka eņģeļa tēlam zaļš ļavru kronis - Bočkovs redz sev tuvu virss ūdeņa daiļa jaunekļa bālo seju - tas turās ar rokām pie kuģa peldošaja jumtiņa gabala - „Ak Dievs - Keizariskā Augstiba Lielkņazs Kirils Vladimirovičs ! - Dievs, esi žēligs - glāb - Viņu !“ Zignalista lūpas murmina. Viņš vēlredz, ka eņģeļa tēls uzliek ļavru kroni uz daiļā jaunekļa slapjas galvas - eņģeļa tēls pazūd - Bočkovs neko vairs neredz, neko vairs nesajūt – - - Vaj tas bija sapņis jeb tiešamiba ?
Lūk, „Petropavlovska““ priekšgals vairs nav redzams, kuģis grimst, priekšejais masts, skursteņi - viss pazūd no jūŗas līmeņa, redzama tikai vēl kreisā skrūve, ta lēni griežās – pazūd -
viss pagalam. „Petropavlovska“ vairs nav! Visi kuģi izsūta glābšanas laivas. „Gaidamaks izglābj Viņa Ķeizarisko Augstibu Lielkņazu Ķirillu Vladimiroviču. Izglābti 6 virsnieki un 72 apakškaŗeivji viss cits nogrimušā „Petropavlovska“ personals ap 600 cilveku aizgājuši bojā - līdz ar tiem drošsirdigais admirals - jūŗas varonis Makarovs. Slava kritušiem, slava dzīvajiem, slava varonigajam „Bajanam“!“
Mūsu eskadra brauca atpakaļ Port-Arturas reida - ienaidnieks atkāpās.
Krievu flotei bija noticis liels zaudejums ar admirala Makarova nāvi. Makarovs bija ievērojams flotes vadonis un administrativs darbinieks. Viņš ar visu sirdi nodevās jūŗniecibai, pie kuŗas tam ievērojami nopelni, sasniegti caur paša personisku dūšibu, ka ari ar plašām zinašanām jūŗas technikā. Viņš 5 nedeļas ilgi varonigi vadija Port- Arturas cietokšņa apsargašanu. Slava kritušam jūŗas varoņam!
Nortingtona kundze nekad nebija redzejuse savu meitu Ellu tik jautru un runigu, kā kopš pēdejās sastapšanas ar Tomu Ensleju.
Gan Ella bija savai mātei uz viņas jautajumu, kāda bijuse saruna starp viņu un Emsleju, atbildejusi tikai ar glāstiem un skūpstiem; bet sievietes ziņkāriba ar to vien vēl nevareja apmierinaties, ta prasija tuvakus paskaidrojumus.
Kas gan cits nevareja būt meitas piepēšam jautrumam par cēloni, kad ne tas apstāklis, ka viņa ar savas sirds jūtām reiz bija nākuse pie skaidribas un ka burvigā mīlestibas vara, kam viņa līdz šim savā jaunavas ietiepibā bija pretojusēs, reiz tomēr bija uzvarejuse jaunavas nevainigo sirdi.
Ievērojot šo iepriecinajošos pārgrozijumus pie Ellas, māte atrada par derigaku, viņai neuzbāsties ar nevajadzigiem jautajumiem.
Kad jau ši lieta bija tiktāļ uz labu virzijusēs, tad viņas turpmako virzienu vareja droši vien atstāt viņai pašai un Toms Emslejs jau ari bija diezgan vīrs, lai ar reiz iegūtiem panākumiem bez citu piepalīdzibas sasniegtu pilnigu uzvaru.
Nortingtona kundze un jaunkundze vēl sēdeja pie brokasta galda un māte patlaban bija izsacijuse brīnišanos par to, ka Emslejs ne vakar, ne šodien, nebija pie viņām ieradies, kad viņas brāļa konzuļa Herberta Stanleja ierašanās pārtrauca viņu sarunu. Herberts Stanlejs šoreiz izrādijās uzbudinats un apjucis, ta ka viņa māsa te tūliņ jautaja par viņa klāšanos.
„Vaj tur var diez' cik labi klāties, kur tādas lietas notiek!“ viņš saskaities iesaucās, turp un šurp nemierigiem soļiem pa istabu staigajot. „Gar šo lietu man patiesibā nav nekāda daļa, jo šis cilveks nemaz nav Anglijas pavalstnieks. Bet man tomēr uzbāžas no visām pusēm un es jau paredzu visas nepatikšanas, kas man caur šo atgadijumu varetu celties.“
„Mīļo Herbert, vaj drīkstu jautāt, kas ta par lietu-“
„Ja, vaj tad jūs par to vēl it neko ne-esat dzirdejušas? Par šo notikumu jau kopš agra rīta runā visa Jokohamas ārzemnieku kolonija. Vairaki kungi jājuši atpakaļ no zaļumiem, kad tiem Jokohamas purvainajā klajumā uzbrucis kāds neģēlis un kādu no tiem gŗūti ievainojis. Viņa biedri to ar lielām pūlēm atveduši līdz Angļu slimnicai, bet ka man tika stāstits esot maz ceribas glābt viņa dzīvibu. Es tikai nesaprotu, kadēļ man, kā Angļu vēstniekam uzbāžas ar šo notikumu, kur ievainots Krievijas pavalstnieks –“
„Krievs? - Krievijas pavalstnieks ?“
Ta bija Ella, kas briesmigi izbijusēs savu tēvoci pārtrauca, viņa pēdejos vārdus atkārtojot. Krusttēv, vaj tev ari tika paziņots viņa vārds?“
„Zinams! - Viņš nodarbojās Corringtona un Blomfielda tirdzniecibas namā. Bet tu mīļais Dievs, te man iekrīt prātā, ka tas varbūt būs tas pats jaunais cilveks, kuŗu jūs man stādijat priekšā, ka sava jūŗas ceļojuma
biedri, Azakuzas tempļa atgadijuma varonis. Vaj viņa vārds nebija Sirotkins? - Fedors Sirotkins, ja nemaldos?“
Nortingtona kundze aiz bailēm paklusi iekliedzoties salima uz atzveltnes sēdekļa.
Bet Ella savās briesmigās bailes pat nespēja iekliegties.
Tikai viņas plati atvērtajās acīs tēlojās izmisums, kas ar saviem šausmigajiem ērgļa nagiem bija sakampis viņas sirdi un no viņas bālās sejas likas zudis pēdejais asiņu piliens.
Vaj viņš ievietots Angļu slimnicā, krusttēv? viņa jautaja un Stanlejs savā uzbudinajumā par gaidamām nepatikšanām nemaz neievēroja, cik ļoti viņas citreiz košā, melodiskā balss bija pārvērtusēs. „Un vaj tas patiesi taisniba, ka viņš - ka viņa dzīvibai draud briesmas?!“
„Nolādetā Ķīnieša duncis ievainojis viņa pļaušas. Viņš zaudejis vaj visas asinis, līdz to noveduši Angļu slimnicā.“
Nortingtona kundze lūdzot pamāja ar roku.
Viņas vājie nervi nespēja panest briesmigo attēlojumu.
„Bērniņ, atness man pudeliti, ar ožamām zālēm!“ Viņa lūdza. „Ai, ši briesmigā vēsts! Un ta man vēl jadzird uz to nemaz nesagatavotai !“
Ella jau bija stāvejusi durvīs un tagad aizsteidzās, mātei neko neatbildejuse.
Bet Herberts Stanlejs tika taja pašā acumirkļi aizsaukts no Angļu kambarsulaiņa, kas viņam pasniedza kādu vizitkārti.
„Davids Nartons –“ Stanlejs lasija. „Un kādā neatliekamā gadijumā ? Es nemaz nešaubos, ka šis apmeklejums stāv sakarā ar sasodito slepkavibas notikumu!“
Ienāca Amerikaniets Nartons, kuŗu Stanlejs nebūt nesaņēma ar laipnu seju; bet mazais, dzeltanais vīrs nebūt nelikās raizejoties par to, vaj ši varena vīra seja laipna jeb nelaipna.
„Vēstnieka kungs, man jums paziņojams kaut kas ļoti svarigs ! Vaj jums jau kaut kas par pagājuša vakara notikumu zinams ?“
Kad jūs ar to domajat slepkavigo uzbrukumu Krievam - tas man zinams.“
„Pareizi, vēstnieka kungs, es atnācu jums pasacit slepkava vārdu un no jums pieprasit viņa apcietinašana,“ Davids Nartons, ar pie viņa pazīstamo mierigumu sacija.
„Pēc aculiecinieku izsacijumiem slepkava bija kāds Ķiniets. Es tadēļ šaubos, vaj man, kā Angļu vēstniekam ar šo notikumu kāda darišana.“
„Viņš bijis par Ķinieti pārģērbies; aculiecinieki maldijušies. Atgadijums piekrīt jūsu amata sferai, jo tas vīrs kuŗu es apsūdzu par to, ka viņš manam draugam slepkavigi uzbrucis un to gŗūti ievainojis, tagad vēl tiek uzskatits par Angļi.“
„Tiek uzskatits par Angļi? Kā man to saprast ?“
Vaj Toma Emsleja vārds nav jūsu grāmatas ierakstits, ka Anglijas pavalstnieks?“
„Zinams ! Bet kā jūs šo gada vārdu vedat sakarā ar runā esošo gadijumu?“
„Vēstnieka kungs, šis goda vīrs ir slepkava!“
„Kungs jūs esat - - bet tas jau tīri smiekligi, ļoti smiekligi! Kā jūs nākat uz tik neprātigām aizdomām?“
„Es pats ar savām acim redzeju, ka par Emsleju sauktais kungs divas dienas atpakaļ Angļu klubī izrīkotā ballē izdarija mēģinajumu, manu draugu Sirotkinu ar glāzi vīna noģiftet.“
Herberts Stanlejs būtu skaļi iesmējies, kad viņu no ta nebūtu atturejis viens vienigs skatiens Amerikaņa ļoti nopietnajā sejā, tadēļ vēstnieks tikai ar cienibu sacija:
„Jūs sapratisat, ka ievērojot, cik labi man Emsleja kungs personigi pazīstams man priekš jūsu aizdomām vajadzetu nešaubigu pierādijumu, pirms es uz jūsu izsacijumu varetu likt kaut cik nozīmes un svara. „Bet es godajos piemetināt, vēstnieka kungs, ka man, kā neapvainotām un uzticibas cienigām vīram nemaz nenāktos grūti no Japaņu iestādēm izdabut nekavejošu soļu speršanu slepkava apcietinašanas ziņā.
Kad es nu, neskatoties uz to, tomēr pirms griežos pie jums, tad tas notiek tadēļ, ka es no jūsu veiklibas un
enerģijas sagaidu īpaši veiksmigus soļus un tadēļ ka es jums gribeju sagādat godu, apcietināt bīstamo noziedznieku, kurš kopš septiņiem gadiem visās civilizetās valstīs veltigi meklets.“ Angļu Ķēniškas Majestates vēstnieks iesāka vērigi klausities. Cik neticams viņam ari neizlikās Nartona izsacitais apvainojums, bet ši vīra atsaukums uz viņa godkāribu nepalika bez ceretā iespaida.
„Būsat tik laipni un apsēdisaties, Nartona kungs !“ viņš sacija. „Man ja-atzīstās, ka es jūs nevarešu saprast, pirms jūs man nebūsat lietas apstākļus sīkaki attēlojuši un par ko īsti jūs Emsleja kungu turat.“
Viņš ganrīz jau bija gribejis sacit: „manu draugu Emsleja kungu“ - bet no ta tomēr bija atturejies.
Viņš ar redzamu nepacietibu lūkojās uz Amerikaņa lūpām, pie kura viņa laipniba nelikās atstājam citadu iespaidu, ka pirmak viņa nelaipniba.
„Par ko es viņu turu, to es jums vēlak sacišu. Vispirms darišana ar pagājušā vakara noziegumu. Kas uz to attiecās, tad mana pārlieciba par Toma Emsleja vainojuma gluži nesatricinajama.“
„Bet priekš ta viņam vajadzetu kāda iemesla. Vaj abi dzīvoja tik naidigā sakarā ?“
„Vis naidigakā, kāds tikai starp diviem vīriešiem var būt; abi bija sāncensoni mīlestiba uz vienu un to pašu jaunkundzi.“
Uz Stanleja pieres parādijās krokas.
„Šajā ziņā jūs, bez šaubām, maldaties, Nartona kungs,“ viņš noteikti atbildeja. „Toms Enmsleja kungs, kas jūŗas ceļojuma iepazinies ar manu māsu un viņas meitu, jau kopš nedeļam cenšās iemantot manas mājas meitas mīlestibu un roku.“
„To es zinu. Bet uz ta paša tvaikoņa, uz kuŗa pie Bombejas uzkāpa Toms Emslejs, atradās ari mans nabagais draugs. Un man liekas, ka Nortingtona jaunkundzes daiļums un piemīligums pie viņa atstājis neizdzēšamu iespaidu.“
„Tas var būt. Tomēr priekš Emsleja kunga nebija emesla viņu, kā sāncensoni ienīst. Es nešaubos par to,
ka mana māsas meita ne domat nedomā jaunajam Krievam atbildet ar līdzigām jūtām.“
Par to, vēstnieka kungs, varetu liecināt tikai pate Nortingtona jaunkundze. Bet tas priekš slepkaviga uzbrukuma izmeklešanas ari nav no svara.
Tikai tadēļ, ka jūs vēlejaties zināt abu vīru ienaida cēloni, es biju piespiests par šo priekšmetu runāt. Es tikai atkārtoju, ka pagājušā vakara slepkavigais uzbrukums nav pirmais, ko nelietis izdarijis pret savu sāncensoni.“
„Jūs runajat par kādu noģiftešanas mēģinajumu. Vaj jūs uz šo apvainojumu patiesi gribat pastāvet ?“
„Droši. Es pats ar savām acim redzeju, ka Toms Emslejs domajot, ka netiek uzraudzits, iz kādas no kabatas izņemtas pudelites ar ūdens krāsas šķidrumu pilditas, dažus pilienus iepilinaja vīna glāzē - ka viņš tūlin pēc tam, zem salīdzinašanās iemesla Fedoru Sirotkina kungu uzaicinaja, kopā ar viņu iedzert un viņam sniedza to pašu glāzi, kuru tik velniškā kārtā bija sagatavojis.“
„Nu - un tāļak? Ka liekās, ši glāze Sirotkinam nav neko kaitejuse ?“
„Ne, jo es viņu aizkaveju šo glāzi izdzert, ar to, ka es glāzi it kā neviļšus nogāzu no galda uz grīdas. Kluba kaķis no grīdas uzlaizija izlieto vīnu un mēs to pēc pusstundas atradām nosprāgušu kluba koridorī.
Stanlejs satrūkās.
„Tas nu gan dīvaini. Bet kad jūs Ensleju jau toreiz turejat par noziedznieku, kadēļ jūs tūlin par to nepaziņojat pienācigā vieta ?“ Davids Nartons stīvi skatijās uz grīdu un uz viņa neizpētijamas sejas tēlojas dziļas skumjas un it kā nožēlojums.
„Es nekad nemitešos sev šo nepiedodamo nolaidibu pārmest, jo es domaju ka caur to nabagais Sirotkins zaudēs dzīvibu.
„Es nevareju iedomaties, ka Emslejs savu velniško nodomu tik drīz atkārtos un es domaju šajā gadijuma ar to jau diezgan darijis, ka savu draugu biedinaju, ar Emsleju neielaisties tuvakā satiksmē un no viņa sargaties.
Kad es toreiz būtu Emsleju atklāti apvaiņojis, tad viltigi veiklais noziedznieks būtu atradis ceļus un līdzekļus savu galvu izvilkt no cilpas un pie laika aizbēgt.
Bet to es katrā ziņā vēlejos aizkavet. Es negribeju nedeļam būt strādajis, lai cilpu bez šaubām varetu savilkt un tomēr redzēt, ka viņš izbēg pelnitam sodam.
„Tā tad jūs viņu jau turejat aizdomās pirms runā esoša noģiftešanas mēginajuma?“
„Es viņu tureju aizdomās jau kopš ta acumirkļa, kad viņš atstājot atbraukušu pasažieru tvaikoni ieradās Jokohamas muitas namā.
Kad es pirmo reiz ieskatijos viņa sejā, es tūliņ zinaju, ka es šo seju jau senak kaut kur esmu redzejis un zem apstākļiem, kas man to lika nicināt; bet es par velti mēģinaju atcereties un nākt uz pareizām pēdām līdz es pie Azakuzas tempļa vārtiem uz reiz pārliecinajos, kas šis Toms Emslejs īsteniba ir.“
„Pie Azakuzas tempļa vārtiem ? - Kadēļ tiešam tur ?“
„Es viņu redzeju pie ievainota Japaņu jaunekļa ceļos nometušos, kuŗam viņš varbūt izglāba dzīvibu un redzeju, ka viņš pie ta izdarija apsējumu, tik māksligu, ka tas tikai ārstam iespējams.
Un šis bija, dīvainā kārta, vienigais labais darbs visā viņa noziedzigajā mūžā, kas pie viņa tapa par nodeveju. Jo tajā acumirklī, kad es biju pārliecinajies, ka viņam vajaga būt mācitam ārstam, es ari zinaju, kas viņš patiesi ir. Pirms septiņiem gadiem es ar viņu pāra reizes sastapos Filadelfija un drīz pēc manas pēdejas sastapšanās ar viņu dabuju zināt, kā slavenais ārsts Dr. Fracers, veiklakais dejotajs ir vairakkārtigs slepkava.“
„Dr. Fracers ?“ Stanlejs izbijies iejautajās. „Šo gadijumu es vēl it labi atceros, jo par to bija lasams visās pasaules ievērojamakos laikrakstos. Bet tas gluži neticams ka Toms Emslejs šis briesmigais noziedznieks būtu –“
„Tie ir viena un ta pate persona, par to es nemaz vairs nešaubos. Kas attiecās uz fiziognomijām, tad mana atmiņa it nebūt nemaldas.
Tuurklāt es šo cilveku, cik vien iespējams ik dienas esmu uzraudzijis un pie simtām nozīmēm pārliecinajies, ka nemaz vairs neatliek, ko šaubities.“
„Un jūs tomēr par to nepaziņojat ne Japaņu policijai, ne man, ne Japaņu sabiedroto valstju vēstniekam?“
„Iesākumā es gan gribeju kaut ko, tam līdzigu darit; bet es varbūt esmu par daudz Amerikanis! Es nevaru citadi, ka katru lietu pamatigi pārlikt un apdomāt, it īpaši vēl kad ta attiecās uz kāda cilveka brīvibas aizskāršanu.
Tik ilgi, kamēr es vēl tureju kaut ari tikai par daudz maz iespējamu, ka es varetu būt maldijies, tikmēr es vēl neatzinu par pienākušu to acumirkli, kad varu atklāti rīkoties. Toreiz es nevareju iepriekš paredzēt, kādu nelaimi izaicinās mana vilcinašana. Par aizdomās esošā bēgšanu ari vēl nebija iemesla dauzities. Viņš mani nebija pazinis, bija mūsu toreizejo īsto sastapšanos pilnigi aismirsis un viņam nebija iemesla bīties no draudošām briesmām.
Tā man, pēc manām domām, vēl atlika diezgan laika nešaubigi pārliecinaties.
Es stājos rakstiskā sakarā ar kādu no maniem draugiem, ar kādu Amerikas advokatu un viņu lūdzu savākt un man drīzuma piesūtit visas uz Dr. Fracera gadijumu attiecošās ziņas.
Es ar pirmā Anmerikaņu tvaikoņa atbraukšanu sagaidiju sava drauga atbildi, kādu Dr. Fracera ģīmetni un viņa personas tuvaku aprakstu. Līdz tam laikam es noziedznieku apņēmos neizlaist no acim un ar īsta slepenpolicista uzmanibu, ar kādu es visu viņa rīcibu uzraudziju kluba namā pa balles laiku, es redzeju viņa pirmo noziedzibas darbu, mēģinajumu noģiftet manu draugu Fedoru Sirotkinu.“
Herberts Stanlejs piecēlās un Amerikani uzlūkoja ar pētitaja skatienu.
Vaj jūs visu to, ko jūs man patlaban stāstijuši, varesat ar zvērastu apliecināt ?“
„Kad vēlaties, tūliņ uz vietas.“
„Un jūs ņemsat uz sevi visu moralisko atbildibu par visiem soļiem, kas uz jūsu izsacijumu pamata pret Tomu Emsleju tiks sperti ?“
„Es ar prieku uzņemtos visu moralisko atbildibu pat tajā gadijuma, kad noziedznieks tūliņ bez apstakļiem tiktu pakārts.“
Na, tik ātri Japaņu tiesu iestādes gan nemēdz rīkoties, bet lai viņas nerīkotos par lēni, par to es zinašu gādat. Nartona kungs, vaj drīkstu jūs lūgt, pēc stundas laika atkal te, pie manis ierasties - pat, ja jums uz mani būtu ilgaku laiku jagaida?“
„Cik tāļu tas attiecas uz ši noziedznieka ievilinašanu lamatās, es ar savu personu jums katra laikā gatavs pakalpot, Nartons nopietni atbildeja.
„Ļoti labi! - Visu citu vēlat! – Mans kungs, kad jūsu aizdomas apstiprinatas, tad jūs netik vien vispāribai bet ari manai personai būtu izdarijuši lielu pakalpojumu! Es neaizmirsišu par to rūpeties, lai jūsu daliba pie šīs svarigās lietas taptu atklātibai zinama. Davids Nortons atraidoši papurinaja galvu.
„Es nebūt nevēlos par saviem pakalpojumiem iegūt kaut kādu atzinibu. Par to man būs pietiekoši atlīdzinats, kad būšu pie ši nelieša savu nelaimigo biedri atriebis.“-
Nartons atvadijas un Angļu vēstnieks Stanlejs iesāka nemierigiem soļiem staigat šurp un turp pa istabu, ka viņš to arvien mēdza darit, kad tam amata darišanās nācas atrisinat kādu svarigu problemu.
Likas, ka viņš pats ar sevi vēl nebija skaidribā, kad durvis tika ātri atvērtas un pa tam šņukstot ienāca viņa māsa Nortingtona kundze.
„Kad tevi – Ko tad tas nozīmē?“ viņš pārsteigts iesaucās.
„Esi lēnpratigs, brālit,“ Nortingtona kundze vaimanaja. „Neatstum nabaga bērnu no sevis, kas savā apstulbumā neapsver to, ko dara! Es pate viņu būtu atsaukuse atpakaļ, bet man, mani vājie nervi dara par neiespējamu ierasties šajā briesmu vietā.
„Kaut tu vispirms būtu tik laipna un man paskaidrotu, par ko tu īsti runā! Vaj tas attiecas uz Ellu ?“
„Ja, ja, labo Harbentiņ, - uz viņu! - Tu mīļais tētit, es nemaz nezinu, ka man tev to izstāstit, tevi ļoti nesadusmojot. Kad es viņu aizsūtiju man atnest ožamo zāļu pudeliti tu zini, ka man uzmācas ģībons, kad dzirdeju par -“
„Stāsti īsi,“ viņš gandrīz skarbi iesaucās. Man nav laika klausities garās sieviešu pasakās.“
„Nu, tad īsi, - Ella neatnāca vairs atpakaļ.“
„Neatnāca atpakaļ? Ko tas nozīme ?“
„Viņa, tāda, kā tajā acumirkli bija, aizskrejuse projam. Un vaj zini, labo brālit uz kurieni? Uz Angļu slimnicu ! Pirms kādām minutām es no viņas saņēmu šo zīmiti!
Viņa ar drebošām rokām pasniedza brāļam zīmiti, kur ar zīmuli bija pāra rindiņas steidzoši uzrakstitas.
Herberts Stanlejs lasija:
Mīļota māmuliņ! „Piedod man,“ ka biju piespiesta tevi apbēdinat! Bet es citadi nevareju un nevaru darit. Man tika sacits, ka Fedoram Sirotkinam, pēc cilveku domam, jamirstot un es ne soli neatkāpšos no viņa gultas, kamēr viss būs noticis; es viņu mīlu - tikai viņu! - Es jūtos ļoti nelaimiga - tik nelaimiga, ka es nemaz vairs neprasu par to, ko citi šajā lieta par mani domā un vaj kāds uz mani dusmojas. Nemēģinajat nemaz, mani no šejienes dabut projām, kur ārsts Moris man atļāvis palikt. Jums mani vajadzetu ar varu no slimnicas - no viņa gultas, aizvest un tas būtu mana nāve.“
Ella pat nebija parakstijuse savu vārdu, bet likās, kā iz katras, no šīm, ar drebošu roku rakstitām rindiņām, atskanetu
izmisums, kas vadijis drebošo roku.
Herberts Stanlejs brītiņu klusejot stīvi skatijas uz zīmiti; tad kad viņa māsa jau patlaban no viņa lūpam sagaidija briesmigu dusmu izplūdumu, viņš zīmiti lēni salocija un pret viņas neparasti, laipni sacija:
Kad viņa šo Krievu jaunekli patiesi tik ļoti mīlē, mēs viņai nedrīkstam aizliegt pie viņa palikt. „Nau daudz jabaidas, kur ar kādu mireju darišana.“
Nortingtona kundzei negribejas ticet savām ausim.
„Bet, mans Dievs, Herbertiņ – Viņas sakars ar Tomu Emsleja kungu - ta jau gandrīz tikpat, ka viņa līgaviņa !“
Stanlejs dusmigi saslējies māsu bārgi uzskatija ar atraidošu pārmeteja skatienu.
„Kas to saka ? - Kas to drīkst sacit? - Es tev stingri aizliedzu, vēl kādreiz par tamlīdzigu kaut ko runat - kaut vārdu sacit! Man un manai ģīmenei nav ar šo Emsleju nekāda daliba. Tu viņu ieveduse manā mājā un tev vienigi par to jaatbild. Es nekad niesmu iedomajies viņam atvēlet Ellas roku!“
Pirms pārsteigtā kundze brāļam kaut ko paguva atbildet, vinš jau bija aizsteidzies projam.
Kāds no Herberta Stanleja sulaiņiem, Japaņiem, bija Toma Emsleju uzaicinajis pie Stanleja ierasties pulksten 12-tos kādā svarigā darišanā.
Emslejs atradās cigaru smēķejot un laikrakstu lasot izstiepies uz mīksta dīvana. No ta viņš nemaz nepieceļoties, paziņoja, ka viņš nekavešoties uz mata izpildit vēstnieka kunga uzaicinajumu.
Emslejs taisni pulksten 12 puzdiena, ģērbies lepnā viesibu uzvalkā ar jautru seju ieradas Angļu vēstnieka namā, kur viņu gan drusciņ pārsteidza tas apstāklis, ka sulainis neveda viņu, ka citkārt, pieņemšanas zalonā, bet Stanleja darba istabā.
Bet laipnā saņemšana viņu tūlin pārliecinaja par to, ka Stanleja draudzibas jūtas uz viņu nemaz nav pārgrozijušās.
Stanlejs nekad nebij pret Emsleju laipnaki izturejies, ka tieši šodien. Tadēļ ari pašam Stanlejam pēc pieņemšanas
ceremonija bija īsti nepatīkami turpmakai sarunai dot oficielu, zvinigu virzienu.
„Emsleja kungs, jūs ar nelaimigo Fedoru Sirotkinu bijat tuvak pazīstami ?“
„Saprotams !- Es viņu skaitu pie saviem personiskiem draugiem. Bet kadēļ jūs viņu apzīmejat par nelaimigo?“
Nevareja nemaz iedomaties mierigaku un vientiesigaku balss skaņu, par to, kas patlaban bija runajusi šos vārdus. Mājniekam nebija viegli apslēpt savu pārsteigumu.
„Tad jums vēl nav zinams, kāda nelaime jaunajam Krievam uzbrukuse?“
„Man nav ne jausmas: Bet jūs mani izbiedejat. Viņam gan zaļumos nebūs kāda nelaime uzbrukuse.
„Ja... Ceļā no zaļumiem mājup viņam kāds ļaundaris uzbrucis un to nāvigi ievainojis.“
Toms Emslejs, ka šautra uzšāvas no krēsla. Uz viņa sejas bija redzams tikai pārsteigums.
„Vaj tas varetu būt iespējams ? - Krietnais piemīligais cilveks, kas bez šaubām, nevienam neko ļaunu nebūs darijis. Ai, kā es viņu nožēloju ! - Un es par to it neko nezinaju! Bet, saprotams, es kopš vakardienas pusdienas laika nemaz niesmu no sava dzīvokļa izgājis un bez sava Ķinieša, sulaiņa niesmu nevienu cilveku redzejis.
„Vaj dīkstu vēstnieka kungs, jūs lūgt mani iepazīstinat ar ši bēdigā gadijuma sīkumiem ?“
Stanlejs izpildija viņa lūgumu, cik tāļu viņam pašam par šo notikumu bija zinams.
Emslejs uzbudinats ātriem soļiem staigaja pa istabu turp un šurp, šad uu tad Stanleju stāstijumā pārtraucot ar dažadiem pārsteiguma un līdzjūtibas izsaucieniem.
„Šis notikums man tīri neizprotams“ viņš Stanlejam stāstit pabeidzot iesaucas, ja kad slepkava vēl būtu bijis kāds Japanis, tad varetu domat, ka uzbrukums noticis aiz fanatiska iespaida pret savu dabisko ienaidnieku Krievu! Bet Ķiniets! Vaj aculiecinieki nebūs pārskatijušies ?“
„Tie zem zvēresta apliecinajuši, ka slepkava bijis ģerbies garajā Ķiniešu mēteli un viens no tiem skaidri redzejis Ķiniešu garo bizu.
„Tad uzbrucejs bez šaubam būs bijis Sirotkinu noturejis par kādu citu personu! Un, ka jūs sacijat, par slepkavu līdz šim nav ne vēsts ?“
„It nekādas! Un kur to ari varetu jagūstit, kad viņš tūliņ pēc slepkaviga dūriena bez vēsts tumsā pazudis!“
„Bet tāds neģēligs noziegums nekāda ziņa nedrīkst palikt bez pelnita soda. Mums pie visa mūsu tautiska goda japrasa no Japaņu valdibas pamatigs izmeklejums. Tamlīdzigi noziegumi nedrīkst palikt nesoditi pilsētā, kur dzīvo tūkstošiem ārzemnieku. Dēļ mūsu pašu personiskas drošibas mums ar visieimm līdzekļiem japiedalas pie slepkava uzmeklešanas.“
„Es priecajos par jūsu līdzjūtibu ar nelaimigo un par jūsu gatavibu piedalities pie noziedznieka uzmeklešanas, mans kungs!
„Es jau jums saciju, ka viņš bija mans draugs. Pat vēl pēdejās balles vakarā mēs klubā jautri sēdejām kopā pie pudeles vīna un es to turetu par šaubigu pravieti, kurš man toreiz būtu sacijis, ka šim ziedošajam jaunekļam vēl tikai pāra dienas atliek ko dzīvot,“
„Vaj jums par to nekas nav zinams ka Sirotkina kungam te būtu bijis kāds ienaidnieks.“
Emslejs likas kādu acumirkli pārdomajot un tad papurinaja galvu.
„Ne. Es nekad niesmu dzirdejis, ka viņš ar kādu būtu saķildojies. Viņš bija tik laipnigs un saticigs, ka nevienam nebija iemesla viņu ienīst.“
„Jūs ari neturat par iespējamu, ka šajā gadijuma kāda sieviete būtu spēlejusi kādu lomu? Varetu būt, ka Sirotkina sāncensons uzpircis Ķīnieti viņu nogalinat.“
„Pēc manam domām tas būtu ļoti ģeķigi darits, ka ar tam līdzigam romantiskām aizdomam ļautos novadities no pareizaām pēdām.
Sirotkina sirds jau bija saistijusis pirms šurp atceļošanas uu pēc viņa godigas dabas nemaz nav domajams, ka viņš tik drīz jau būtu aizmirsis savas sirds idealu un te no jauna ar kādu citu jaunavu mēģinajis stāties mīlestibas sakarā.“
Šajā acumirklī tika pie durvim pieklauvets un uz Stanleja uzaicinajumu durvīs paradijās videja bet spēciga auguma Japaņu policijas ierednis gērbies pēc Eiropas parauga pagatavotā policista mundierī. Stanlejs ieredni iepazīstinaja ar Tomu Emsleju. Stanlejs paskaidrojot piemetinaja, ka policijas ierednis viņam jau agrak bijis licies pieteikties ar nolūku, no viņa, pārunata gadijuma saņemt dažus aizrādijumus un ka Emslejs varbūt izlietošot šo izdevigo atgadijumu un policijas ieredņam izsacišos savas domas uzbrukuma lietā.
Visi trīs kungi nosēdas pie apaļā galdiņa telpas vidū un ļoti pieklājigais Japaņu policists, kas ļoti veikli runaja Angļu valodu, likas ļoti intresejoties par Emsleja izsacitam domam un ieskatiem mineta uzbrukuma lietā.
Emslejs, ievērojot, ka viņa domas atrod piekrišanu, uzstājās arvien drošaki un noteiktaki.
Ja viņā patiesi būtu cēlušas šaubas un aizdomas, tad tās tagad pilnigi izklīdinaja Stanleja un Japaņu policista izturešanas un, Emsleja, iesākuma ar lielako apdomibu un uzmanibu runatie vārdi tapa ar katru acumirkli drošaki un brīvaki, ka tāda vīra, kas ka pilnigi bezpartejisks nodod par runā esošo priekšmetu savu spriedumu.
Te - Emslejs patlaban bija garakā runā ar dažadiem iemesliem mēģinajis pierādit, ka Sirotkins tikai ļaundara pārskatišanai personibas ziņā kritis par upuri – te āra pie loga atskaneja īss, skaļš svilpiens un tajā pašā acumirklī no pakaļas kāda vīrieša roka stipri un smagi nolikās uz runataja pleca.
„Sveiki, dakter, Fracera kungs!“ atskaneja Amerikaņa Davida Nartona augstā balss. „Tā kā jūs liekaties pavisam aizmirsuši mūsu senako pazīšanos, es domaju, būs laiks jums par to atgādinat.“
Nartonam vajadzeja būt bijušam istabā aiz kāda
aizkara paslēpušamies, ka viņš pie pārsteigtā vareja tik nemanits ierasties. -
Un šis pārsteigums bija pilnigi izdevies jo noziedznieks nekad nebija bijis mazak sagatavojies, tādam notikumam ar īstu uzstāšanos stāties pretī, ka tagad, kur viņu drošuma apziņa bija padarijuse gandrīz pārgalvigu.
Viņa seja bija nobāluse, vaibsti nejauki saviebti ārprātigās dusmās, pārsteigums un bailes viņam aizžņaudza rīkli, jo atbildes vietā, ko viņš gribeja izrunat, pār viņa zilganajam lūpām nāca tikai nesaprotamas skaņas.
Un viņš apstulbinajošā pārsteiguma un uzbudinajuma acumirklī darija visneveiklako, ko vainigais šādos apstākļos tikai varetu darit: Viņš nevilšā kustibā ātri tvēra ar roku pie krūša kabatas pēc garā asi trītā dunča, kuram, ka domajams vajadzetu ienīsto Amerikani nogāst pie zemes un tā bēgšanāi sagādat brīvu cekļu.
Bet viņš bija piemirsis ka šie citi uz tādu dramatisku starpgadijumu bija vairak sagatavojušies, nekā viņš pats.
Pirms viņš paguva izlietot savu bīstamo ieroci, jau dakteris Fracers bija stipru vīru roku apkampienos pilnigi nevarigs cilveks.
„Tom Enslej jeb dakter Fracer - es jūs apcietinu likuma vārda!“
Šie vārdi atskaneja noziedznieka ausis, ka nāves spriedums.
Viņš vēl reiz izlietoja visus savus dzelzs muskuļu spēkus un mēģinaja atsvabinaties. Bet kad viņš redzejā, ka vienā minutā istaba piepildijas ar policistiem un kad līdz ar to vairakas rokas ķērās pie viņa spranda un pleciem, viņš bez tālakas pretošanas ļāvas sasieties.
Tomēr visas pūles dabut šo noziedznieku pie atzīšanas jeb dabut uz kādiem jautajumiem no viņa atbildi palika bez sekmēm. Pat tad, kad viņam tika sacits, ka pa to laiku kamēr viņš atradies vēstnieka namā, policija viņa dzīvoklī izdarijuzi kratijumu, un kad viņam paziņoja viņa Ķinieša sulaiņa pēdejo ceribu uz izglabšanos, izpostošo atzišanos, viņš palika ciets ka dzelzs un mēms ka kaps.
Viņa sulaiņa, kāda milziga Ķinieša būdā, atrada kādu asinim aptakšķetu apģērbu uu kādu paruku ar gaŗu melnu Ķiniešu bizi.
Sulainis iesākumā par šiem nodevigiem priekšmetiem bija devis dažadus izvairišanas paskaidrojumus. Bet kad viņam piedraudeja ar visadiem grūtiem spīdzinajumiem, viņš apņēmas runat patiesibu un tad apzvērot savu nevainibu pie lietas, bija atzinis ka uzvalks viņa īpašums, bet ka viņš bijis piespiests šos priekšmetus pāra dienas atpakaļ palienet savam kungam, nemaz nezinot, kādam nolūkam Toms Emslejs tos izlietos jeb izlietojis.
Vakardien pirms saules uzlēkšanas, viņa kungs sava ikdieniškā uzvalkā, bet ar kādu lielaku aizsaini padusē aizgājis no mājas un tad tikai vēl pēc pusnakts, ieradies māja, ar dubļiem aptakšķets, uzbudinats, bez elpas - ar patapinatām Ķiniešu drēbēm pār savu parasto uzvalku.
Viņš esot spēcigi klauvejis pie durvim; bet tikai tad kad viņš no galvas norāvis parūku ar bizi, sulainis viņā pazinis savu kungu Tomu Emsleju.
Ar apsolijumiem un biedinajumiem uzaicinat par visu klusēt, Ķiniets dabujis no sava kunga pavēli, tos priekšmetus, kas tagad pie viņa atrasti, nākoša dienā kaut kur dārzā aprakt.
Japaņu policija veiklā un sekmigā uzstāšanas un rīciba, Ķinietim ši uzdevuma izpildišanu bija aiztaupijuse. Drošibas dēļ ari Ķiniets tika apcietinats, aizdomās, ka viņš varetu būt noziedznieka līdzdalibnieks. Viņš pie visa stāva drēbot atkārtoja savus agrakos izsacijumus ari tad kad tika nostādits ar Tomu Emsleju muti pret muti un aci pret aci, - pie kam Emslejs atrada par derigu uz visiem šiem nešaubigiem viņa vainiguma pierādijumiem neatbildet ne ar vienu vārdu, ne ari mēģinat tos jel cik atraidit. -
Fedors Sirotkins guleja Angļu slimnicā bez samaņas līdz nākošas dienas pecpusdienai un ārsti, kas viens pēc
otra ieradās pie viņa gultas, nopietnām sejam aptaustija viņa pulkstenišus un noklausijas viņa īsos, zvelpošos elpas vilcienos, kas ar krācieniem un svilpošam skaņam cilaja ievainotās krūtis. –
Pa visu šo laiku Ella Nortingtona jaunkundse ne soli neatkāpās no viņa gultas, kur ta stāveja un sēdeja pie viņa pagalvja.
Viņai tikai ar lūgšanām un asaram bija izdevies no ārsta izkaulet tiesibu palikt pie grūti ievainotā slimnieka gultas; bet tagad to vairs neviens citadi no šīs vietas nedabutu projam, ka tikai ar varu.
Viņa atraidija viņai piedāvato ēdienu un tikai uz slimnieku kopejas neatlaidigu pierunajumu iebaudija glāzi vīna.
Viņas skaistās, asarainās acis pastāvigi lūkojas Fedora bālajā sejā un ikreizas, kad pie mīļota jaunekļa gultas ieradās kāds ārsts, viņa klusā, žēlā balsi jautaja:
„Vaj tas patiesi tā? - Vaj nemaz nav ceribas?“ Neviens nebija tik nežēligs viņai atbildet ar „nav !“; bet izvairošas atbildes un ārstu nopietnās sejas nemaz nebija daudz labaka atbilde.
Tad viņa spieda savas baltās rociņas uz savu nabago jauno sirdi, kas taisijas lūst aiz neaprakstama žēluma sāpēm un viņās bālas lūpas kustejas klusā karstā lūgšanā.
Bet pie vakara, kad slimnieks tapa redzami nemierigs, kad ieradas draudoši klepus uzbrukumi un kad sirds pukstešana uz acumirkļiem gluži nostājas, viņa piepēši piecēlas no krēsla un noliecas pār slimnieka bālo seju.
„Paliec pie manis!“ viņas lūpas tžuksteja.
„Fedor, ne-ej projam! - Es tevi mīlu tik ļoti tik neizsakami!“
Un dīvaini!
It kā gandrīz nesadzirdamas tžukstienu skaņas viņu būtu pamodinajušas iz grūtā ģīboņa, slimais jauneklis lēni atvēra acis - drudzī spīguļošās acis, ar maldu skatienu, kādu ārsti ne labprat mēdz redzet.
Ellai uzmācās bailes, bet viņa drīz saņēmas un palika mierigi stāvot.
Pāra zekundas vēlak, kad viņa no pārsteiguma bija atžirguse, viņa turpinaja:
„Es esmu pie jums - Ella! - Ai, sakat man, Fedor, vaj jūs mani pazīstat!“
Uz viņa bālās sejas parādijas, it ka vieglis laimes smaids. Un pirms viņa lūpas pakustejās Ella jau viņa smaidā bija dabujusi atbildi.
Ja, viņš to bija pazinis un uz acumirkli laimi sājūtot rima viņa nežēligas sāpes un nāvigais nespēks, apziņa, ka viņa atrodas tuvuma - pie viņa slimibas gultas.
„Ella!“ viņš tžuksteja. „Usticigā Ella!“
Ieradies ārsts pamāja viņai ar roku, atkapties kādus soļus no gultas.
Kad viņš kādas minutas ap slimnieku bija nodarbojies, viņš Ellu ar skatienu uzaicinaja pie gultas.
„Kad jūs viņam kaut ko vēlaties sacit,“ viņš tai ietžuksteja ausis, „kaut ko, par ko jūs domajat, ka tas viņam daritu prieku, to jūs bēz šaubam drīkstat darit. Es esmu pārliecinats ka viņš jūs vēl saprot.“
Viņas tumšo acu skatiens briesmigās bailēs vērzās uz ārstu. Viņa lasija ārsta ģīmja pantos pietiekošu atbildi uz savu mēmo jautajumu; bet viņa nemaz neiekliedzas un ari nesaļima. Bet viņa pie slimnieka gultas nometās uz ceļiem un savu galvu nolikuse uz spilvena, ta ka viņas mīkstais vaidziņš atradās pie viņa, bālā vaiga nu tad skaļi sacija:
„Es tevi mīlu, Fedor. - Un es palikšu pie tevis vienmēr - vienmēr!
Viņš pagrieza galvu, ta kā viņš tai vareja acīs ieskatities.
Uz viņa ģīmja tēlojas tikai laimiba; bet viņa lūpas tikai ar pūlēm murminaja: „Mana mīļota meitiņa - Mana līgaviņa! Slimnieku kopeja lēni atvēra durvis un ārstam
ar klusi paziņoja, ka kāds ar viņu vēloties runat. Ahrsts paklausija un izgāja priekšistabā. Tur stāveja Angļu vēstnieks Herberts Stanlejs ar rūpju pilnu seju.
„Es nāku pakaļ savai māsas meitai, daktera kungs.“ viņš sacija. „Pēc manām domām nav nemaz iespējams viņu pa nakti atstāt pie slimnieka.“
„Jūsu vēlejums patiesi pamatots, vestnieka kungs bet es baidos, jums nāksies grūti jaunkundzi aizdabūt projam. Nabagais jaunais Krievs drīz mirs un Nortingtona jaunkundze zina, ka viņam nav vairs ceribas piedzīvot nākošu rītu.“
Stanleja kungs kādus acumirkļus pārdomaja.
Tad viņa augstsirdigā līdzjūtiba uzvareja par visam pieklājibas šaubām un viņš mierigi atbildeja:
„Kad viņa to tik ļoti grib, tad lai viņa ari te paliek. Un es, ar jūsu atļauju, uzturešos tepat, viņas tuvumā. Jūs gan, daktera kungs, jāu būsat uzminejuši“ - šie vārdi negribot nāca pār Stanleja lūpam - „ka viņa ši jaunekļa slepeni saderinata līgaviņa.“
Tie bija meli, bet piedodami meli, jo tie Angļu vēstnieku aisargaja pret vēlakām baumām, ka viņš gandrīz jau bijis gatavs savas māsas meitas roku atdot zem sveša vārda slēpušamies bīstamam noziedzniekam, - kādam kopš septiņiem gadiem no policijas organiem rūpigi mekletam slepkavam.
Un tie turklāt bija nekaitigi meli, jo šis nabagais Caringtona un Blomfieldta tirdzniecibas nama ierednis elpoja savus pēdejos dvašas vilcienus. – – – – –
Tā domaja slimnicas ārsti un stāveja gatavi Sirotkinam aizspiest acis.
Ja, zirgs skrien, bet jātnieks tura pavadu Sirotkiņa nelokamais jaunibas spēks un liela laime, kas viņā radija tik karstas ilgas un prieku uz dzīvi, šoreiz apkaunoja ārstu pravietojuma spēju.
Viņš redzeja nākošā rīta sauli sārtu paceļamies pār Jeddo jūras līci, tas redzeja viņu ar skaidru,
spīguļojošu, drudža svabadu skatienu.
Draudošais sirds nespēks bija pārgajis, sirmā slimnicas virsārsta Morisa kunga acīs iemirdzejās kāda asara kad viņš uz Nortingtona jaunkundzi sacija:
„Tagad jūs bez rūpem varat pāra stundas nosnausties, mana krietna jaunkundze! Likteņa virziens neizpetijams un mūsu māksla vēl ilgi nav sasnieguse sava pilniguma augstako pakāpienu. Jūsu saderinatais pārcietis kritizko acumirkli, viņš var dzīvot un pie jūsu sāniem tapt laimigs!“
* * *
Pagāja daži mēneši pirms Fedors Sirotkins pilnigi izveseļojas no Toma Emsleja jeb Dr. Fracera slepkaviga dunča dūriena. Viņa izveseļošanas lēni bija virzijusēs uz priekšu zem diviem pretigiem iespaidiem: pirmkārt, viņa izvezeļošanas ļoti veicinaja mīļotas Ellas klātbūtne un ta laimibas apziņa, ka ši mīļotā būte, kura viņam līdz šim bija izlikusēs, ka nesasniedzamas laimes ideals, tagad ziedons viņam; otrkārt šaja laimē, kā rūgts vērmēļu piliens bija tas apstāklis, ka pa Fedora slimibas laiku bija iesācis plosities Krievu Japaņu kaŗš ar visām savām briesmām. No Port-Arturas ikdienas pienāca no Japaņiem ar nolūku pārspīletas ziņas par viņu lielām uzvarām pār Krieviem uz jūras, no kuram Fedors zinaja ka viņa tautas brāļi priekš Tēvijas un Troņa ziedo asinis un dzīvibu kamēr viņš - Krievijas dēls stāv bezdarbiba caur slimibu saistits ienaidnieka zemē.
Fedors Sirotkins, ka īsts Krievu tautas dēls ar visu sirdi vēlejas jo drīz būt uz cīņas lauka pie saviem brāļiem kopa ar tiem cīnities un ja vajadzigs, mira priekš mīļotās Tēvijas, priekš mīļota Cara. Apziņa, ka Tēvija cieš kaŗa briesmas, sāpinaja krietnā jaunekļa sirdi un meta ēnu viņa mīlestibas laimē.
Angļu vēstnieks Herberts Stanlejs pārdzīvoja nepatīkamu laikmetu; bet viņš nebija tas vīrs, kas ņemtu atpakaļ izdoto vārdu. Caur atgadijumu notika, ka tas pats laikraksts, kas vēstija
par Fedora Sirotkina un viņa māsas meitas Ellas Nortingtona jankundzes saderinašanos, attēloja ari kādu notikumu iz Jeddo, kas īsos vārdos skaneja šādi:
„Dēļ slepkavibas mēģinajuma apcietinatais Toms Emslejs - kurš ari tiek turets aizdomas, ka viņš un kopš septiņiem gadiem no Filadesijas policijas meklejamais trīskārtigais slepkava Dr. Fracers ir viena un ta pati persona pagājušā naktī ar apbrīnojamu pārdrošibu un veiklibu izlauzies no cietuma, tad no cietuma uzrauga vajats un ar revolvera šavienu kājā ievainots no krasta ielēcis jūrā, kur tas, bez šaubām, noslīcis. Tumšā naktī viņa līķi uzzvejot nebijis iespējams.“
Ta tad šis bīstamais noziedznieks, ka likas, tomēr bija izbēdzis no laiciga soda un savu noziedzigo dzīvi pabeidzis jūras vilņu kapā.
Fedors Sirotkins par daudz sirsnigi mīleja Ellu lai pirms saderinašanas un laulibām ar viņu, tai nepaziņotu savu apņēmumos, pēc iespējas, drīzā laikā aizkļūt līdz Mandžurijai uun iestāties tēvijas sargu rindās. Un viņam par neceretu prieku skaistā Angliete, kuras tauta Krievijas ienaidniekiem Japaņiem izrādija tik neapslēptas simpatijas, netik vien ka pilnigi piekrita sava mīļota Fedora apņēmumam, bet izsacija gatavibu līdz ar viņu kalpot viņa tēvijai, ja ne citadi, tad žēlsirdigo Samaritienu darbu laukā.
Divas nedeļas pēc Fedora Sirotkina laulibam ar Ellu Nortintona jaunkundzi, Fedors Sirotkins tirdzniecibas nama „Caringtona un Blomfielda“ uzdevuma ar savu jauno sieviņu aizceļoja uz Korejas galvas pilsētu Seulu, kur šim tirdzniecibas namam bija slēdzama kāda filiale. Šis darbs tika uzticets Fedoram, kuram šis ceļojums bija īsti pa prātam jo tas viņu tuvinaja Mandžurijai. Trīs nedeļas vēlak pēc tam kad Fedors savu uzdevumu Seulā bija izpildijis viņš un viņa sieva jau atradas Krievu kara spēka lēģerī - Mandžurijā. – Kareivs un žēlsirdiga māsa.
Māsu varone Vera Dragocenova jau kopš trim dienām bija ieradusēs Charbinas pilsētā un bija nometusēs us dzīvi, kādā no šīs austrumu pilsētas galvenakajām viesnicam. Te viņa līdz turpmakam gribeja palikt. Te viņa cereja atrast viņu, pie kura ta jutās vilkta no kādas neizprotamas varas.
Un viņš ? –
Liktens te bija atvedis skaisto darba spēcigo vīru strādat - izlietot savus spēkus, savas techniskās zinibas izlietot pie Mandžurijas dzelsceļa, pa kuru bez mitešanas atbrauca tūkstoši un atkal tūkstoši tēvijas sargi. Te Nikolajs Gromovs izpildija savus pienākumus, ka dzelsceļa inženiers.
No šejienes viņš savam tēvam bija rakstijis vēstuli. Uz to viņš nebija atbildi dabujis, ne vienu vārdu, kas viņam dotu ceribu, ka tiks paklausits viņa lūgums. Saki man, ka tu to, kas starp mums noticis, reiz uzskatisi, ka nenovēršamu nelaimi, kas mani tikpat smagi situse, ka tevi, mīļo tēv.- Ne kādas atbildes! Un tad - veltigas gaudas, baigās un ilgās – kaut kas viņa bija it ka pārakmiņojies. Lai nu dzīve uz ta šķiļ dzirksteles, uguni, viņam tās vairs nesāpēs.“
Viņš novērsa savu skatienu no pagātnes, pagrieza to uz priekšu, nākotnei, pretim darbam, kuram vajadzeja viņam palīdzet nodibinat jaunu tēviju.
Viņa citreizejais laimes sapnis - viņejā zeltmataina galviņa, daiļais tēls, kas neizdzēšami bija iespiedies viņa dvēselē - Olga –
Viņš aizmirst! Viņš dēļ ta bija cīnijies ar visiem spēkiem, līdz viņš savu sirdi bija piespiedis lēnak pukstet. Viņa būtne atkal rādija mērķā apzinošos noteiktibu, tikai uz viņa vīriški skaistās sejas palika pēdas no visa, iekšķigi pārdzīvota, dziļās linijas, ap muti un acim.
Vera Dragocenova izgāja apskatit pilsētu, bet ar slepenu ceribu sastapties ar viņu.
Un to, ko viņa bija cerejuse visā garaja ceļojuma, viņai nāca preti viņš, Nikolajs Gromovs.
Ko viņa tam bija sacijuse, ko viņš tai bija atbildejis, ka tas bija noticis, ka viņa tam bija izstiepuse abas rokas pretī, ka viņa aukstā, lepnā roka bija drebejuse viņas roku aizkarot, - to viņa pate īsti nezinaja; bet ka viņa balss viņai tūliņ bija skanejuse, ka sen pazīstama grūtsirdiga, patīkama dzimtenes dziesma, kas viņas dvēselei jau kopš mūžibas pazīstama, - tā viņai tūliņ bija izlicies, pirmajam vārdam atskanot no viņa lūpām.
„Vera Dragocenova - kāds dīvains atgadijums !“
Viņa papurinaja galvu.
„Šoreiz tas nemaz nav nevilšs gadijums, Gromova kungs. Es zinaju, ka es jūs te atradišu un priecajos ar jums saredzeties.
Viņa sajuta, ka viņa skatieni uz viņas sejas kaut ko mekleja: Kas tevi šurp atvedis tādā vieta, no kuras sievietiba bēg ? - Viņa nolaida acis un vilcinoties sacija:
„Es mīlu Tēviju, es ari gribu viņai kalpot.“
„Neskatoties uz visām draudošam briesmam ?“
„Ja, neskatoties uz tām!“
Viņa to atkārtoja un viņas balss skaneja silti, līdzjūtigī, tā kā ta viņa sirdī atbalsojas, līdzigi, kā toreiz, ar viņu Rigā, uz ielas pirmo reiz sastopoties.
Viņš no Veras atkāpjās tādā kārtā kas varetu nozīmet: Ko tu no manis gribi? „Tu man ezi sveša nu es tevi nepazīstu.“
Viņa smaidija un tam atkal sniedza labo roku.
„Rīt es vairak stāstišu, jo es nāku no jūsu dzimtenes?“
Iz viņa dzimtenes? Tas jau bija tas, kas viņu ar šo jaunavu sastopoties slepeni pildija ar nemierigām gaidam, ar viņu atkal saredzeties. Bet diena pagāja un viņš ar Veru vairs nesastapās. Veltigās ceribās ar viņu sastapties ari pagāja divas nākošās dienas. Un veltigi gaidot viņa krūtis radas, it ka ienaida jūtas pret viņu.
Kadēļ viņa no Rigas bija atceļojuse uz Charbinu? Vaj pirmā sastapšanās Rigā šīs savadas sievietes sirdi bija radijuse vēlešanās, tuvoties un iepazīties ar cilveku, par kuru viņa zinaja - bija dzirdejuse daudz un ārkārtigu un vaj ši ziņkāriba jau tik drīz bija apmierinata? Viss viņā
sacēlas pret šo sievieti un tomēr - gaidija uz viņu.
Bet viņa sēdeja vientule sava istabā, spieda baltās rokas uz savas sirds, kas nemierigaki puksteja, ka senak ka iesākās sapņošana, kas viņai senak bija sveša, viņai kas prata savaldit vis straujako sirdi, kas prata valdit, visur, kur tikai parādijas.
Un tad. Kas viņai nevilšus lika apstāties ceļā, uzmeklet to vīru, dēļ kura viņa šurp atceļojuse, ar nešaubigu vēlejumos, ar viņu saredzeties, viņu mācities pazīt, tadēļ ka tas viņai bija parādijies citads, ne ka visi citi vīrieši, kurus viņa līdz šim pazina. Ja, dēļ viņa ta bija šurp atceļojuse. Bet kadēļ viņa tagad no viņa izvairijas, kadēļ viņa sajuta baigas, kas senak viņas dabai bijušas tik svešas? Viņa bija gribejuse Nikolajam stāstit par viņa dzimteni. Vaj viņa vilcinajas tadēļ, ka tas viņam sagatavotu sāpes, ko un ka tam par turieni ari nestāstitu? Var būt ka viņš tieši uz to gaidija? Var būt par velti raudzijas pēc viņas - varbūt nāca uz nepareizām domam par viņu? Vera apņēmas Nikolaju Gromovu uzmeklet. Pāra dienas vēlak Vera jau zinaja, ka viņš agri rītiem no sava dzīvokļa uz dzelsceļa inženieru kantori ejot, kādu brītiņu mēdza uzkaveties pilsētas dārzā uz kāda soliņa vientulā vietā. Tur zinamā laikā šoreiz zēdeja viņa. Nikolajs ieradas un viņu ieraudzijis nevilšus apstājās.
Viņa to mierigi jautri sveicinaja; bet viņa acīs bija lasams dzestris atraidijums. Viņam ši sastapšanās izlikās mekleta un tas viņam nepatika, apvainoja viņa jūtas, dēļ sava romantiska rakstura.
Viņš ar galvas palocijumu atbildeja uz viņas sveicinajumu.
Dragocenova kundze, jūs apgāžat vietejo ierašu. Citas kundzes nemēdz tik āgrā rīta pa dārzu pastaigaties.
Viņa vārdos atskaneja it ka skarbums kuru Vera smaidot atstāja neievērotu.
„Es daru daudz ko, ko citas kundzes nedaritu,“ viņa atbildeja lūpam drusciņ nievās raustoties.
„Kadēļ jūs izlietojat tik augstprātigu pašapziņas veidu priekš manis? viņam gribejās jautāt. Bet te viņam tūlin bija tā, it ka kāda mīksta, silta roka viņu piespiestu paskatities augšup.
Viņa skatijās viņam acis, ar savām brūnajam acīm - ilgās, piemīligumā. Viņš palika stāvot, līdz viņa atkal uz zemi skatoties lūdzejas balsī sacija:
„Vaj jums kādus acumirkļus vaļas priekš manis. Vaj jūs pie manis apsēdisaties?
Atkal viss viņā sacēlās pret viņu.
„Es neprotu tērzet. Dragocenov kundze.“
Jums ar mani nemaz nav vajadzigs tērzēt, Gromova kungs,“ un kad viņš uz soliņa bija apsēdies, viņa turpinaja, „bet varbūt es jums varetu kaut ko no dzimtenes pastāstit. Man nam palikusi apslēpta ta nelaime, kas jums tur notikuse un es jūs ļoti nožēloju.“
Viņš sarāvās. Kas viņa tāda bija, kas to iedrošinajās - ko ta no viņa gribeja? Viņa jautajums skaneja skarbi:
„Dragocenova kundze - ko jūs par mani zinat, ka jūs domajat mani vajadzēt nožēlot ?“
„Daudz - ja pat ne visa,“ viņa vaļsirdigi un mierigi atbildeja un tadēļ, ka es pate sevi biju vientule - tapat, ka varbūt jūs, es domaju, mūsu ceļam vajadzetu pie kāda mērķa sastapties.
Brītiņu klusums.
Tad atkal skaneja viņas mīkstā, jaukā balss:
„Es biju jūsu tēva, palkavnieka Gromova mājā.“
Viņa acis iemirdzejās un viņa skatiens it ka ieurbās viņa sejā.
„Un - ko jūs no turienes zināt?“
Šos vārdus viņš izrunaja apspiestā balsī.
Viņa ar atbildi kādus acumirkļus vilcinajās; bet tad viņa apņēmigi paskatijās viņam acīs. -
„Jūsu nelaimigo brāli es neredzeju - bet redzeju viņa sievu.“
Nikolaja stāvs pēšņi sadrebeja; bet tad viņš sēdeja, ka sastindzis, ne vārdu nespējot izrunat.
Te Vera dabuja pārliecinaties, ka viņam ar savejiem vairs nebija it nekāda sakara, ka viņš no tiem nebija dabujis it nekādu vēsti. Un viņa tikai tagad zinaja, ka tas patiesiba, ko viņa nebija gribejuse ticēt, ka viņš Olgu Semenovu, savu tagadejo brāļa sievu, mīlejis - vēl mīleja?
Tas kas toreiz par notikumu starp abiem brāļiem tika stāstits, tas tagad spilgti parādijās viņas gaŗa acim, viņa to redzeja ķildā, varbūt cīņā ar savu brāli, redzeja, ka brālis bēg no viņa greizsirdigām dusmām un krīt no trepēm –
Neglīta aina. Viņai uzmācās aukstas šalkas un viņa ar ie-urbošos pētitajas skatienu uzlūkoja vīru pie viņas sāniem. Vaj tu esi tas, kuru es mekleju - vaj tu esi cits?
Noguruse, sveša skaņa - viņa balss - pārtrauca klusumu.
„Un mans tēvs, Dragocenova kundze, kādu iespaidu tāds lietas virsiens atstājis uz manu tēvu?“
Viņa atstūma tāļu no sevis visus prātojumus un pētijumus. Kas tā vareja runat, kas ciešot tā spēja savaldities, tas nebija rīkojies, ka saniknots, iemīlejies zēns. Viņa gribeja viņam ticēt ari tur, kur viņa skaidri nesaprata!
Viņa tam nopietni un vienkārši atbildeja:
„Jūsu tēvs uzņem katru dienu, no jūsu brāļa dzīves, kā dāvinajumu. Bet tas, ka Olga viņa dēlam kritiskā acumirkli atdevuse savu roku tas, es domaju, priekš viņa ir iepriecinoša laime.“
Nikolaja sejas panti un lūpas redzami raustijās. Viņš gribeja runat, bet cieta klusu, līdz viņš Verai sniedza roku.
„Atvainojat, Dragocenova kundze, kad es no jums aizeju - man nepieciešami vajadzigs būt vienam ar sevi pašu. Es jums pateicos!“
Viņa līdzjūtigi spieda viņa roku, viņš aizsteidzās.
Kad Vera atkal sastapās ar Nikolaju Gromovu, viņa sajuta, ka viņš ar sevi bija skaidribā un uz viņa vārdiem viņa skaidri dzirdeja : „Nerunā vairs par to - ne atgādini nekad vairs to, kas pagājis !“
Viņa to saprata ar karsti pukstošu sirdi. Viņai izlikās, it ka starp viņu un šo raksturisko vīru bija radies slepens tilts, pa kuŗu tiem jasastopās atkal un atkal. Bija gandrīz prieciga atbilde, ko viņa tam deva. Tad viņi bija sarunajušies par kaŗu, par brāļu un ienaidnieka stāvokli, ka divi sen-senie paziņas. Ka paziņas tie viens otru sveicinaja sastopoties jeb no tālienes viens otru ieraugot.
Tie vairs neizvairijās viens no otra, kad kāda diena bez sastapšanās bija pagājusi, tad Vera mekleja ar Nikolaju sastapties un viņam nemaz neslēpa ka viņa šo sastapšanu vēlejusēs.
„Man kaut ka trūkst, kad es jūs kādu dienu ne-esmu redzejuse, Gromova kungs.“
Viņš uz to smaidot paskatijās.
„Te Charbinā visi doma tikai par kaŗu, bet jūs domajat par mani, Dragocenova kundze.
Tas skaneja, kā joki, izlikās ka ķircinajums; bet viņas atbilde bija nopietna:
„Ja, manas domas no jums nevar atkratities. Jūs esat cilveks un to nav daudz, ļaužu pilnā pasaulē.
Viņš uz Veru domigi paskatijās.
„Varbūt ka kaut kas šim līdzigs mani jums tuvinajis, Dragocenova kundze, tadēļ ka jūs cilveku liekat vairak sajust, neka kundzi.“
Viņa neko neatbildeja, tomēr uz viņas sejas parādijās maigs sārtums, prieka atspulgojums, kas kā slepena laime pildija viņas sirdi. Viņa sevi nejautaja, no kuŗienes tas nāca un ko tas nozīmē; nejautaja, kas šis vīrs viņai bija, kura vārda viņu ta varejis aplaimot; neņēmas to izpētit, ko pate no viņa gribeja jeb ko no viņa cereja. Klusi un stipri, nenoteikti, bet tomēr sajūtami viņas sirdī skaneja: „Es tevi neatstāšu.“
Tapat Nikolajs sevi nejautaja, kas viņu vilka pie Veras un tomēr ari viņš bija iesācis sastapšanai ar Veru raudzities pretī, ka mirdzošam saulesstaram savas dvēseles vientulibā. Kad viņš domaja, ka tas ir cilveks viņā, kas viņu pie tās tā pievelk, tad tādas domas ari nebija nepamatotas un tomēr varbūt vēl vairak viņu kairinaja sieviete šajā sievietē, kairums, kas parādijās tik pilnigā veidoļā, tik patīkamā neuzbāzibā, ka viņš par to nemaz neapzinajās, bet tomēr tai nespēja pretoties. Kamēr viņam izlikās, it ka viņš draudzibas ceļā iesāktu viņu uzskatit, ka kādu biedri, viņa izturešanas tapa vīriška zem kuŗas viss atturigais, drūmstais viņa būtnē arvien retaki pret viņu iesāka parādities.
Kādā vakarā abi atkal nejauši sastapās.
„Ka tas noticis, ka es jūs senak nekad neredzeju, Dragocenova kundze ?“
Viņa nemaz nebrīnijās par šo jautajumu; viņai pašai šajā svinigi klusajā vakara stunda izlikās, it kā tie jau sen viens otru būtu pazinušies un tikpat klusā balsī, ka viņš bija runajis, viņa atbildeja:
Savu jaunibu es pavadiju Jelgava un mana miruša vīra ģimene ar jūsu tēvu nestāveja nekādā sakarā. Pēc vīra nāves es ļoti maz uzturejos Rigā pate savā īpašumā, bet ilgaku laiku pavadiju ārzemēs. Jūsu brāļa sieva ir mana skolas biedrene un kad es izzinaju, ka viņa dzīvo pie jūsu tēva, es tur pirmo reiz ar viņu saredzejos.
Un tad viņam Nikolajam ar savu jauko balsi izstāstija visu no savas bērnibas iesākot, līdz tam acumirkļam, kad viņi abi Rigā, Nikolajam no sava tēva mājas aizejot pirmo reiz bija sastapušies.
Tad viņa tam aprakstija savu gaŗo ceļojumu no Rigas līdz Charbinai, ar visiem viņa iespaidiem un tad, piepēši pate sevi pārtraucot kaisli iesaucās:
„Ai, kaut es būtu vīriets, tad ari man būtu savs mērķis - mantu - asinis - zzīvibu upurēt uz Tēvijas altara!“
Šie pēdejie vārdi vēl arvien skaneja Nikolaja Gromova ausīs, kad viņš vēlā naktī savā gultā vēl reiz iedomajās
par Veru - par šo savado - neizprotamo, daiļsirdigo sievieti, - tad viņa domas no tiešamibas pārgāja sapņu valstī.
Nikolajam Gromovam nebija lemts ilgi baudit miega atpūtu. Pie viņa dzīvokļa durvim tika stipri piezvanits un viņam pasniegta kāda telegramma. Ta bija no Rigas.
„Tavs brālis pirms miršanas stundas vēlas ar tevi runat. Steidzies šurp.“
Tāds bija telegramas īsais saturs.
Nākošā rīta agri Nikolajs no dzelzsceļa valdes dabuja vajadzigo atvaļinajumu, izdalija saviem apakšierēdņiem un savam vietniekam vajadzigās pavēles un paskaidrojumus un tad ieradās dzelzsceļa stancija.
Dīvaini!
Tur viņš atkal sastapās ar Veru Dragocenovu, kas viņu slepenās bailēs jautaja:
„Jūs aizceļojat, Gromova kungs ?“
Viņš tai īsos, uztrauktos vārdos paziņoja saņemtas depešas saturu. Viņas seja nobāleja, viņš to neievēroja. Tikai viņas piezīme:
„Es vēletos, kaut varetu pie jums palikt,“ ta viņam iespiedās dvēseles dziļumos un to pavadija tāļajā ceļojumā uz Rigu.
Kādu zvētdienu pēc pusdienas Nikolajs Gromovs atbrauca stancija Riga 1. Viņš ielēca pie stancijas divjūga ormani un pēc kādām desmit minutam jau ieradās sava tēva mājā.
Bet kas tas?
Nikolajs piepēši apstājās un palika uz vietas kā pienaglots stāvot. Viņam metās tumš priekš acim.
Namiķis patlabam no ielas pretim mājas vārtiem uzslaucija pēdejas skujas un zāģu skaidas.
„Par vēlu!“ Nikolaja drebošās lūpas murminaja.
Vaj kungi mājā?“ viņš namiķi ātri jautaja.
Namiķis satrūkās, bet paskatijies uz jautataju un viņā pazinis sava kunga vecako dēlu, cepuri noņēmis sveicinaja.
„Kungu nav mājas;“ viņš vilcinoties atbildeja, tie Pokrova kapos, tur jaunais kungs tiek apbedits.“
Nikolajs ātri ielēca ormanī.
„Uz Pokrova kapiem !“ viņš ormanim uzsauca.
Pokrova kapu vārti atkal bija ielaiduši iekša kādu sēru gājienu, ar puķēm apkrauto nastu nesa pie palkavnieka Gromova ģimenes kapu vietas.
Tur nedzirdeja skaļu šņukstienu, ne bezceribas vaimanu, tikai redzeja klusi ritošas asaras un sēri noliektas galvas pār kuŗām atskaneja priestera vārdi, kuŗš kādu aizmigušo iesvētija uz mūžigu dusu.
Pēdejais sveicinajums, pēdeja šaujiņa zmilšu un aiz citiem sēru viesiem, kas atkal steidzās atpakaļ dzīvajo sadzīvē, gurdeniem soļiem gāja uz vārtu pusi, kāds sirmgalvis atvaļinata palkavnieka mundierī un viņam blakus jauna bāla sieviete.
Pa kapu vārtiem iekša un abiem preti steidzās kāds vīriets.
„Tēvs - es gan atnācis par vēlu?“
„Tu atnācis par vēlu.“
Tikai šie vārdi un līdz nāvei gurds skatiens - „Laid mani mierā šajā stundā.
Dēla viņam pretī izstiepto roku viņš neredzeja.
„Jaunā sieva pacēla acis, bet viņu skatienā nebūt neattēlojās pārsteigums jeb bailes; tas bija tukš, stīvs - stīvs kā dziļakas sēras - stīvs kā vislielakās sāpes.
Tad viņa klusi aizgāja par vēlu atnākušam gaŗām.
Šajā acumirklī viņš tai nenoskatijās pakaļ un likās to nemaz neievērojot. Viņš stīvi skatijās sava sirmā tēva kaulainajā sāpju grumbotā sejā un iz viņa sašņaugtām krūtim izlauzās sekošie vārdi:
„Es pēdejā laikā biju Charbinā, depeša bija nokavejusēs, es agrak nespēju atbraukt un -“
Palkavnieks Gromovs it ka atgainajot gurdi pacēla roku.
„Tagad ne, tik daudz veltigu vārdu. Es tevi atsaucu uz tava brāļa vēlejumos – ko viņš tev gribeja sacit,
vaj viņš tev pirms savas nāves gribeja piedot, to es nezinu, to viņš man nav sacijis. Tu izdarijis veltigu ceļojumu. Man pašam nav neka, ko tev sacit.“
Viņa roku, kuŗu tas savam dēlam liedza, šis tagad tomēr bija satvēris ar abām rokām.
„Tēvs nedari tā, ka es būtu veltigi atbraucis! Beidz jel reiz manī uzskatit tikai vainigo. Piemini, ka tu mani šurp atsaucis uz mireja vēlejumos - un ļauj man pie tevis palikt tavā nelaimē!“
Sirmgalvis lēni atsvabinaja savu roku iz dēla rokām un gurdo galvu purinot sacija:
„To es nevaru. Tagad man vis viena alga, cik liela patiesibā tava vaina. Es tikai zinu to: kā es tevi atradu tajā acumirklī, kas patiesiba bija tava brāļa nāves cēlons. Un tas skats mūžam stāvēs man priekš acim un tevi no manis šķirs.“
Nikolajs stāveja mēms, nekustoties, kamēr viņa tēvs lēniem, nogurušiem soļiem izgāja pa kapu vārtiem.
Par vēlu atnācis! Šos vārdus viņam likās uzsaucot tūkstošas balsis un it ka tūkstošam rokas sniegtos pēc viņa, viņu izstumt izraidit no tēva mājas, viņu, par vēlu atnākušo, no tēva mīlestibās, tā viņam izlikķās kad viņa tēvs viņa acim bija pazudis.
Projām - projām, lai tas skaļi neizkliegtu, kas viņā iekšienē dega - projām - tikai projām! Bet tad piepēši viņā vis saslējās pret šādu likteni. Aizstāvet savu taisnibu, aizstāvet savu taisnibu un tiesibu ari tēva sirdī, viņa mīlestibā? Ilgak vairs neciest klusu ietiepigās zaudzešanas, vājumā - izkliegt skaļi visu patiesibu!
No mirušā sejas noraut bēdigo masku. –
Mirušā - šis domas viņu pārspēja - mirušo apgānit, viņu no
kapa „izvilkt - viņu sava tēva priekšā vēl reiz nogalinat. – – –
Mirušais. - Šis vārds viņam lika sadrebēt un tad vēl kāds cits vārds skaneja viņa sirdī.
Viņa brālis – mirušais, kas bijis viņa brālis. - Galvu uz krūtim noliecis, lēniem soļiem, it ka sekotu zārkam, ta Nikolajs apgriezies tuvojās sava brāļa kapam.
Pēdejais, vientuligais sēru viesis -
Augsti uzmesta smilšu kopa, raibi puķu kroņi un zem tiem jauna izpostita dzīviba.
Iznīcinata - no viņa rokas.
Viņš nokrita uz ceļiem pie svaigas kapa kopas.
Žēligais Dievs, vaj tad viņš maz bija vainigs, patiesibā vainigs pie sava brāļa nāves?
Vaj te nebija nevienas balss, kas apliecinatu ka viņš nemaz nav vainigs.
Viņa - ši nomirušā balzs - vaj viņš to bija gribejis? Vaj viņš to tadēļ bija licis atsaukt iz Mandžurijas? Vaj viņš tam bija vēlejies sniegt roku uz saticigu izlīdzinajošu šķiršanos ?
Nikolajs bija ar abām rokām ieķēries svaigās kapa kopas smiltīs un laida tām birt starp saviem pirkstiem, tad lēni piecēlās, atkāpas kādu soli no kapa un tad ar briesmigi nobālušu ģīmi atkal nejauši apstājās.
Viņš sev priekšā atkal ieraudzija viņu - Olgu - sava brāļa atraikni.
Viņa tuvojās kapam lēni, klusi, gandrīz ka mēnešsērdziga, galvu uz krūtim noliekusi, uz zemi skatoties.
Tagad viņa lēni pacēla galvu un ieraudzija to, kas stāveja kapa galvgalī, pie kuŗa to vēl reiz bija vilkušas atpakaļ savadas, neizprotamas ilgas. Pie ta, par kuŗa sievu viņa tika saukta un priekš kuŗa viņas sirds, ka tādas tomēr nespēja sēroties, pie mirušā viņa vēl reiz bija vēlejusēs - un atrada dzīvajo.
Viņa nesatrūkas, nesteidzās atpakaļ, viņa tikai palika uz vietas stāvot, līdzigi viņam un nespēja izrunat neviena vārda - tapat ka viņš.
Tad viņš kādus soļus tuvojās viņai un palocijās, ka priekš kādas augstakas būtes.
„Man liktens vēlejis jūs vēl reiz redzēt. Es jums drīkstu un varu sacit - es ar prieku atdotu savu dzīvibu, kad es ar to varetu atņemt tikai daļu no jūsu sāpēm!“
Viņas galva noliecās vēl zemak uz krūtim, viņas pleci saguba sevī un viņas rokas it ka bez spēka nošļuka gaŗ viņas sāniem, kāda svelpoša skaņa izlauzās pār viņas lūpām.
„Olga - tādu es jūs nevaru redzēt - tā, tik salauztu. Esat žēliga, sakat man kādu vārdu jeb sniedzat man mēmi savu roku, par zīmi, ka jūs netikai mani vien ieraugat visas jūsu nelaimes cēloni.“
Viņa balss aizkustinaja viņas sirdi, ta sadrebot iesāka straujaki pukstēt un zem viņas stāvu ietērpoša melnā sēru šķidrauta, viņa lēni pacēla savu labo roku un sniedza viņam pretī.
Bet tiklīdz ta to juta no viņa rokas aizskartu, ta sadrebot parāvās atpakaļ un pār viņas lūpām atskaneja apjukuma stostišanas skaņas; saraustiti vārdi: „Jūs - te - es –“ Viņš saprata, kadēļ viņa roka parāvās atpakaļ, kaut viņš ari neuzmineja, ka ari viņa brāļa atraikne gaŗa acim redzeja viņu ar spožu asu zobenu rokā, paceltu pret to, kuŗš te guleja aprakts.
Ta tad te, dzimtenē, tēva mājā nebija neviena, kas viņu attaisnoja - viņš uz mūžu palika izstumts – otrreiz izstumt no dzimtenes, tēva mājas - tēva mīlestibas - no viņas uzskatits par vainigu - par viņas dzīves laimes izpostitaju - par vienigo viņas lielās nelaimes cēloni!
Projām - projām no šejienes -
Vēl viens karsts skatiens uz brāļa kapu.
„Ar Dievu, Olga! Piedod man, ka es tev visu - visu piedodu! Lai Dievs tevi pasargā! - -
Nikolajs Gromovs ātriem soļiem aizsteidzās no Pokrova kapsētas.
Viņš vēl tajā pašā vakarā aizbrauca atpakaļ uz Mandžuriju, ziedot tēvijai savus spēkus, nenogurstošā darbā aizmirst pagātni.
Taja pašā diena, kad Nikolajs Gromovs devās ceļā no Charbinas atpakaļ uz Rigu pie sava uz miršanu slimā brāļa Aleksandra, ap vakaru ar dzelzsceļa vilcienu no Charbinas uz Mukdenu aizbrauca Vera Dragocenova.
Mukdena pēdejā laikā daudz mineta tāļo austrumu kaŗa gaitā, jo vairak tadēļ, ka šo vairak tūkstošu gadu veco pilsētu, no kuŗas izcēlusēs ķinas ķeizara cilts, mūsu Ķeizara Majestates ieceltais tāļo austrumu pārvaldnieks izvēlejies par savu uzturas vietu. Mukdena atrodas apmēram pusversti no dzelzsceļa stancijas.
Verai Dragocenovai pilsēta iebraucot tūliņ uzkrita vecais Malaju klosteris, kuŗa ārejs izskats līdzinas benedektiniešu pudelei. Tagad klosteris ierīkots par pārvaldnieka dzīvokli. Vera klostera priekšā redzeja krievu sargu zaldatus; tāļak ķiņas gubernatora pili, kas pēc mūsu uzskatiem ļoti vienkārša. Ielās redzeja daudz tejas veikalu, kuŗos ķinieši tirgojās un smēkeja savu iecienito opijumu. Ielas, salīdzinot ar Veras dzimtenes pilsētas Rigas ielām, ļoti netīras. Tikdaudz Vera ievēroja pirmā dienā iebraucot Mukdenā un apmetās vienigajā šis pilsētas, kaut cik ievērojamakā viesnicā.
Divās nākošās dienās Vera Dragocenova ar dažadiem iepirkumiem apkrāmejusēs ieradās viesnicā savā istabā un gandrīz visu nākošo nakti nodarbojās ar dažadiem sarīkojumiem.
Nākošā rītā viņa uzdeva viesnicas īpašniekam likt apseglot viņas, pagājušā dienā nopirkto skaisto melno zirgu, - priekš sava brāļa, krievu jātnieka, ka viņa viesnicas īpašniekam paziņoja - un tad viesnicniekam rēķinu aizmaksajuse iegāja savā istabā.
Stundu vēlak no Veras istabas iznāca slaiks, skaists jauns kaŗeivs jātnieka - kazaka mundierī, pilnigā apbruņojumā iegāja sētā kur ķiniets jau tureja pie pavadas Veras Dragocenovas skaisto, straujo melni, veikli ielēca zeglos un aizjāja.
* * *
18. Aprili pie Jalu upes norisinajās asinaiņa aina. Tur cīnijās 25 tūkstoši krievu pret četrreiz stipraku Japaņu kaŗa spēku.
Pirms cīnas iesākuma uz kāda klinču paugura krievu pozicijas Turenčengas tuvuma ieradās jāšus kāds jauns skaists krievu kavalerists. Šo poziciju aizstāveja 12. un 22. strēlnieku pulki, ka ari otrā un 6. artilerijas brigades trešā baterija. Jaunais kavalerists uz melna skaista zirga - uz Veras Dragocenovas zirga - tas pats, kas pirms kādam dienam bija izjājis no Mukdenas viesnicas sētas, aptureja zirgu kāda vietā, no kuŗienes visu cīņas lauku it labi vareja pārredzēt.
Pirmais lielgabala šāviens atskaneja no Vidžas iz Japanu aplenkšanas lielgabala, kur tie bija uzstādijuši kādus 40 aplenkšanas un lauku lielgabalus. Šāviens bija mērķets uz krievu nodaļas labo spārnu un šāviena skaņa aizvēlās un noskaneja vispārigā klusumā. Kādus acumirkļus iestājās klusums. Atskaneja otrs, trešs, cetorts šāviens un gaiss sāka trīcet. Pirmie šāvieni vēl nebija izskanejuši, kad nodārdeja vēl citi, abās pretinieku pusēs, rībienu skaņas saplūda kopa cita citu pārtraucot.
Bija šausmigi jauka aina. Lielgabalu dārdoņa arvien vairak pieņēmās pacēlās dūmu mutuļi gan pa vienam, gan pa vairakiem kopā, kuŗi izplētās, pieauga lielaki un saplūda kopā.
„Puff!“ piepēši parādijās apaļš biezs dūmu mutulis, kas mirdzeja pelekā un baltā krāsā un „bumm !“ tūliņ atskaneja ši dūmu mutuļa balss.
„Puff, puff, puff“ pacēlās trīs dūmu mutuļi sagrūžoties kopā un savienojoties, un „bumm, bumm, bumm,“ skaņas atbildeja uz to, ko acis redzejušas.
Izlikās, ka šie dūmi te skrej, te stāv uz vietas un viņiem gaŗām skrej klintis, koki un mirdzošas bajonetes.
Tad no Japaņu puses ar ārkārtigu spēku iesākas šaušana pret krievu kreisā spārņa galvenako poziciju Turenčengā kaŗeivju rindas pazuda dūmos atskaneja gaŗi stieptu pavēļu saucieni. Vairak ievainotu un kritušu guleja gaŗ zemi. Kaŗeivji ap lielgabaliem rīkojās dedzigak un dedzigak.
Dažam lielgabalniekam pār vaigiem riteja asinis, bet rokas, kājas, viss stāvs, katris ģīmja pants strādaja uz priekš.
Katris kaŗeivs likās būt pats sevi, likās sāpes aizmirsis, katris apzinajās tikai vienu mērķi: cīnities veikli, varonigi. Kaŗeivji staigaja šūpojoties, kā uz atsperēm. Visu sejas dega cīņas sirdibā.
No pozicijas arvien pacēlās lielaki dūmu mutuli, dārdeja lielgabalu šāvieni un vareni atbalsojās apkārtejās klintīs.
Tad Japani lielos pulkos nākot pār Eichas upi pēšņi uzbruka krievu pozicijai Rotetincā un to briesmigi apšaudija ar flintem.
Tur uzšāvās mazaki flinču šāvienu dūmu mutuliši, kuŗi gan nepaguva apaļi izveidoties, bet klintīs tomēr šie šāvieni un zalves spēcigi atbalsojās.
„Trach - ta, ta - ta, ra, ta, tach!“ sprāga flinču šāvieni, kaut diezgan bieži, bet nekārtigi un niecigi, salīdzinot ar lielgabalu šāvieniem.
Krievu stāvoklis, neraugoties uz to, cik varonigi tie cīnijās, īpaši Rotetincas pozicija, ka jaunais kovalerists uz melnā zirga no klints paugura ievēroja, tapa jo grūts. Pret turienes bateriju Japani uzstādija 30 lielgabalus. Krievu baterija apklusinaja Japaņu kalnu lielgabalus un kaut gan viņai bija jaiztura ienaidnieku infanterijas uguns, viņai tomēr bija diezgan maz zaudejumu; bet kad krievu infanterija aizgāja uz upes krastu baterija tika piespiesta atkāpties uz citu poziciju.
Japani, kaut gan bērtiņ apbērti ar krievu lodiem, atkārtoja uzbrukumu ar jauniem papildu pulkiem. Pie pārejas radās Japaņu līķu valnis. Kopā ar uzbrukumu Rotetincai Japani izdarija attaku uz kreiso spārņu Turenčengšenas pozicijai un ienaidnieka artilerija tik briesmigi apšaudija krievu apakšejās skanstes, ka tās bija ja-atstāj. Iz krievu rezerves redzeja vairak reizas papildinam priekšejas linijas un tā ši pozicija varonigi cīnoties pret lielo pārspēku ilgi turejās. Vēlak viņas savienojās ar priekšejām daļām. Bet galvena rezerve atradās par tāļu nost, pastiprinajumi nepienāca īstā laikā, krievi bija piespiesti atstāt galveno poziciju un atkāpties
uz pakaļejo poziciju aiz Turenčenas, apšauditiem no ienaidnieka.
Tad Japanu baterijas uzbruka šai jaunai krievu pozicijai, bet krievi tos ugunigi apzveica iz saviem mašinu lielgabaliem.
Ienaidnieks uzņēma karstu artilerijas cīņu un jaunais kavalerists uz melnā zirga no klinšu paugura ievēroja, ka ienaidnieks iesāk apiet krievu kreiso spārnu ap Čiganu un Liauzanhanu.
Uz jauna kavalerista sejas parādijās apņēmiba un cīņas prieks. Viņš ilgak nepalika vairs uz vietas. Viņš iespieda melnam piešus sānos un aulekšoja, no paugura lejup un pazuda ielejā uz Činganas pusi.
Krievu galvenā rezerve sastāvoša iz 11. pulka diviem bataljoniem un trešās artilerijas brigades trešās baterijas tagad piedalijās kaujā un poziciju aizstāvet šāva uz divām pusēm un ar to darija iespējamu ievainoto aiznešanu no priekšejiem pulkiem, kuŗi bija stipri cietuši.
Īsi pirms tam, kad Japani no abām pusēm bija ielenkuši 11. pulka bataljonus pie viņiem ieradās, ka viesulis ieradās jauns kavalerists uz melna zirga. Jaunā jātnieka seja bija sevišķi skaista. Visu apkārtni satrīcinaja lielgabalu un flinču šāvienu dārdoņi, lodes svilpoja pa gaisu, sprāga ienaidnieku granatas un kur ta notika, tur atskaneja sāpju iekliedzieni un vaimanas. Japaņu kaŗa spēka rindas arvien ciešak savilkās ap ielenktajiem 11. pulka bataljoniem un atlikās tikai viens ceļš, viens līdzeklis: ar bajonetiem brukt ienaidniekam virsū un izlauzties no aplenkuma.
„Uz attaku!“ komandeja 14. pulka komandiers palkavnieks Laimiņš.“
„Man pakaļ, drošsirdigie krievijas dēli!“ gan drīz sieviešu balss skaņā dzirdeja jauno kavaleristu izsaucamies.
Palkavnieks brīnoties pavērsa acis uz svešo jātnieku; bet nebija laika izpētit, kas tas tāds - krievijas varonigie dēli, skaļiem „urā!“ saucieniem, ka mūris gāzās ienaidnieku kolonnām virsu priekšgala jaunais varonigas kavalerists, palkavnieks Laimiņš un pulka priesteris ar krustu uz krūtim. Jaunais kavalerists cīnijās kā lauva ar apbrīnojamu veiklibu.
Viņa gleznais stāvs veikli izvairijās no ienaidnieku uzbrukumiem, zem viņa melnā zirga pakaviem ķepurojās un kliedza Japaņu kaŗeivji, „asi trītais zobintiņš“ gleznajā roka pļāva, kā izkapts pret viņu cīnošos Japanus. Bija šausmiga kņada - bajoneti čirksteja, lūza, krievu flinču resgaļi klaudzeja uz Japaņu galvam un šim trokšņam piejaucās ievainoto sāpju kliedzieni un mirstošo krācieni un nopūtās, siltu asiņu šlakstešana. Japani, kuŗus krievu ieroči vēl nebija nopļāvuši iesāka ātri atkāpties, stiga bija izcirsta 11. pulka bataljoni varonigi izlauzušies caur ienaidnieka rindam. Piesteidzās 10. pulka bataljons, zem kuŗa aizsardzibas visas daļas vareja kārtigi atkāpties.
Pa to starpu pie sestās brigades 2. un trešās baterijam norisinajās ne mazak šausmiga aina. Pret tam bija uzstāditi 40 Japaņu lielgabali, kas pret tam uztureja nāvigu uguni. Krievu baterijas turejās pret ienaidnieka pārspēku līdz pēdejam ar nāvi nicinajošu varonibu. Bateriju zirgi jau gandrīz visi bija apšauti, un lielgabalnieku līķi guleja starp lielgabaliem, bet atlikušie artileristi nemitoši šāva uz ienaidnieku. Pie viena no lielgabaliem ar sevišku veiklibu rīkojos brāšs, spēciga auguma jauns skaists vīriets kaut gan tam pār labo vaigu no galvas pileja aizmis. Patlaban no viņa apkalpota lielgabala atkal norībeja šāviens.
„Malacis Fedors Sirotkins!“ blakus lielgabala feierverkers uzsauca brāšajam vīrietim, ar ievainoto galvu. „Tas Japaņu zemē mācijies ar šiem tēviņiem pareizi apieties nu tik spļauj tiem baltu uguni tieši acīs!“
Te būs viņiem vēl viens !“ Fedors Sirotkins - mums iz Jokohamas Azakuzas tempļa notikuma pazīstamais varonis iesaucās un atkal no viņa lielgabala norībeja šāviens.
„Piesargaties!“ atskaneja kāda lielgabalnieka izsauciens un svelpjo, ka ātri skrejošs putns, bez liela trokšņa zemē nolaidās granata starp diviem lielgabaliem soļus trīs no Sirotkinu uzrunajušā feierverkera, notika sprādziens, feierverkers iekliedzās, sitās sānis un roku pacēlis gaisā, nokrita uz mutes.
Drīz pienāca acumirklis, kad pozicija ilgak vairs nebija turama. Lielgabalus nebija iespējams aizvest, tos pataisija
nederigus un atstāja uz pozicijas 11. un 12. pulku zaudejumi bija lieli. 11. pulkā kritis pats pulka komandiers palkavnieks Laimiņš divi bataljonu komandieri podpalkavnieki Domettis un Razevskijs, no divām lodēm ievainots pulka priesteris un no bajonetes dūriena rokā zem elkoņa ievainots noslēpumainais jaunais kavalerists uz melna zirga - krievijas varone Vera Dragocenov.
Te krievijas dēli bija varonigi cīnijušies pret četri reiz tik lielu ienaidnieka pārspēku un kaut gan paši cietuš stiprus zaudejumus, tomēr Japaņu zaudejumu bija nesamērojami lielaki, tie uz cīņas lauka atstāja vairak neka 3000 līķu. Krievu kaŗa spēka nodaļas kārtigi atkāpjoties ieņēma jaunas pozicijas. Ienaidnieks noguris cīņu aptureja.
Bet kur bija palicis noslēpumainais jātnieks varonigais tēvijas - sargs uz melnā zirga?
No kaujas dienas pie Jalu upes jau bija pagājušas divas nedeļas. Vera Dragocenova sēdeja kādā no Charbinas pilsētas labakās viesnicas istabam, kuŗu ta bija noīrejusi un patlaban pārliecinajās, ka kaujā, zem elkoņa dabutā bajoneta dūriena brūce drīz sadzijuse. Tad viņa pate pie brūces izdarija rūpigu apsējumu un uz viņas skaistās bālās, sejas parādijās vieglis, patīkams smaids.
Ko gan viņš sacitu, kad viņa tam stāstitu par šis brūces cēloni? Bet ne, viņam to nevajadzeja zināt. Vera pazina Nikolaju Gromovu par ļoti smalkjūtigu cilveku kas šādu viņas paziņojumu vareja uzskatit, ka kā plātišanos ar savu darbu un Vera nebija ta būte, kas ar savu darbu mēdza lielities.
Ja, viņš atkal no tāļās dzimtenes bija ieradies Charbinā savā darba vietā.
Šorīt Vera no savas istabas loga bija ieraudzijuse Nikolaju Gromovu pa ielas otru pusi ejam.
Tad viņas sirdī bija sacēlusēs vesela jūtu vētra, piepēšas, priecigas laimes jūtās.
Pirmo reiz savā mūža Vera domaja kādam vīrietim patikt. Viņas slaiko stāvu pieguloši ietērpa, kā viļņojoš šķidrauts, gaišpeleks krepa drēbes kostims, kad viņa ieradās pilsētas dārzā pie vientuļā vietā nolikta soliņa, kur, ka viņa zinaja, Nikolajs Gromovs no kantora uz savu dzīvokli ejot, bieži mēdza brītiņu uzkaveties.
Viņa to atrada tur, kur viņu bija meklejuse. Viņš sēdeja uz zinamā soliņa galvu rokā atbalstijis.
Viņš satrūkās no viņas drēbju čaukstešanas un uz augšu paskatijies Veru uzlūkoja, ka kādu optisku parādibu, ar stīvu skatienu.
Likās, it ka viņam vēl vajadzetu atcereties, kas viņa tāda. Tad viņš piecēlās no soliņa un abi vienā acumirkli viens otram sniedza roku.
Viņa ar baigu pētitajās skatienu raudzijās viņa sejā, kādus acumirkļus viņa roku paturot savejā.
„Jūs gan dzimtenē tikai bēdigu piedzīvojuši, Gromova kungs?“
Viņa roka izslīdeja no viņas rokas un viņš, uz zemi skatoties palociju galvu.
„Mans brālis miris un -“ viņš teikumu nepabeidzis apklusa.
Viņa saprata, ka starp tēvu un dēlu salīdzinašanās nebija notikuse. Par Olgu viņa šajā acumirklī nedomaja, kad viņa savā lepnā vienkāršibā sacija:
„Nabagais draugs, kaut es jūs varetu iepriecināt - kā māsa.“
Viņa pret Nikolaju ātri pakustejās, viņas zīda ģērbs klusi nočauksteja un neviltots līdzjūtibas skatiens nogrima viņa tumšajās acīs.
Ta bija „lielās“ sabiedribas dāma, kas tur stāveja viņam savu līdzjūtibu apliecinot! Līdzjūtibu! Viņa skatiens pārlaidās pār viņas lepno, daiļo stāvu un tam blakus parādijās viņa gaŗa skatienam - sēru ģērbā tērptais Olgas tēls - ar sāpju noliektu galvu, asarainam acim - pie kapa sērojoties. Un viss, kas viņā sauca viņas
vārdu, cieta līdz viņas sāpes, tas nostuma pie malas šo otru, lepni daiļo tēlu, to, kas priecinot viņam mēģinaja tuvoties. „Es nemaz ne-esmu ievēlams brālis, Dragocenova kundze, lai jūs pie manis varetu mēģinat izpildit priecinatajas māsas vietu.“ Viņa to uzskatija ar platām acim. Kas ar viņu dzimtenē bija noticis, kā viņš uz viņu tagad runa tādā balss skaņā? Kas viņu tā bija pārvērtis? - Kas ar viņu bija noticis? - Viņš bija atkal redzejis Olgu - sava brāļa atraikni - viņu - kas pēc viņa brāļa nāves atkal bija svabada - priekš viņa un viņa mīlestibas tapusi brīva. – Viņas sirds briesmigi iesāpejās, viņa neatrada sarunai neviena vārda tikai nesaprotamas murminajuma skaņas un ta Vera no Nikolaja aizgāja. Vera vairak dienu izvairijās no sastapšanās ar Nikolaju Gromovu un tomēr viņas domas pastāvigi nodarbojās ar viņu, ieurbās ar visiem prātiem jautajumā : vaj tas patiesi tā vareja būt, kam viņa nebija gribejuse ticēt, pret ko ari tagad vēl viss viņā saslējās, karstaki, kaisligaki, kā jeb kad - vaj Olga bija visas šis nelaimes cēlons - vaj viņa bija tā, pie kuŗas mīlestibas viņš bija saistits tik stipri, tik nešķirami, kā it nekas viņu vairs nespēja no tās atraut ? –
Nekas - neviens? - Tad Vera atkal mēģinaja ar Nikolaju sastapties; viņa it kā nevilšus tam gāja preti, redzeja, ka viņš no sastapšanas izvairas un kad tas nebija iespējams, tad ar dzestru sveicinajumu viņai aizgāja gaŗām, ka viņa tam tapa apgrūtinoša, sajuta visu šo sava apvainota lepnumu pazemojumu un tomēr neatlaidas, nevareja nociesties, viņu ar vien no jauna neuzmeklejuse.
Jaukais pavasara laiks bija pārgrozijies; pār Charbinu un apkārti, debesis bija apklātas ar izrobotiem mākoņu plāniem un dzestris vējš gaudoja ap pilsētas namu stūriem. Aiz kalniem pacēlās tumši, negaisu vēstoši mākoņi. Vera bija izgājuse uz pilsētas dārzu pastaigaties, varbūt ceribā tur sastapties ar Nikolaju, jo šodien bija svētdiena. Vera apstājās pie dārza vārtiem un skatijās uz kalnaju pār kuŗu pacēlās negaisa mākoņi, kad aiz viņas bija sadzirdami soļi un Nikolajs Gromovs sveicinot pacēla cepuri. Viņš bija ģērbies uzvalkā, kuŗā viņš svētdienās mēdza pa kalniem
klejot. „Vaj jūs gribat doties ceļa, Gromova kungs ?“ viņa jautaja. „Ja, es gribu uzkāpt kalna virsotnē,“ Nikolajs uz kalniem rādot dzestri atbildeja. „Kalnu virsotnē, – šodien?“ Vera izbijusēs iesaucās. „Paskataties uz debesim. Es domaju, ka negaiss tuvojās un kalnos tas bīstams.“ Viņš parauca plecus. Viņa sejā bija redzama drūma vienaldziba. Viņa vislcinajās, gribeja kaut ko sevišu sacit, kaut ko nenozīmigu piemetinaja uz ko viņš tai atbildeja. Tad viņš to vēl reiz sveicinajis, steidzās viņai gaŗam pa dārza vārtiem āra un gāja projam pa ceļu no pilsētas āra uz kalnaju. Vera vēl kādu brītiņu stāveja pie vārtiem un noskatijās viņam pakaļ. Stiprais vējš pūta viņai preti un viņa gŗūti elpoja. Tur, pār kalnu kaŗajās tumšie, vētru vēstošie mākoņi. Tur - kurp viņš bija aizgājis. No sirds augšup Vera sajuta elpu apspiedošus pukstienus. – Viņš gāja vētrai preti, kas kalnos mēdza bīstami trakot, gāja tai preti ar vienaldzibu, kas drūmos burtos bija iespiesta viņa sejā: „Es pēc tās nejautaju - Vera vēl kādas zekundas nekustejās no vietas, bet tad viņa steidzās Nikolajam Gromovam pakal, panāca viņu tajā vietā kur ceļš gāja kalnup un skaļi sauca viņa vārdu, - ta vārdu, kas bija vienigais cilveks, par kuŗu viņa baiļojās, pēc kuŗa viņa kāroja! Pēc kuŗa viņas sirdi pildija saldas ilgas. Tam viņa patlaban piesteidzās ar karstiem, sasarkušiem vaigiem, spīdošām acim un smagi elpojot iesaucās.
„Ņemat mani sev līdz!“ Viņš brīnoties atskatijās uz viņu, apstājās, apskatija viņas vieglo pavasaras ģērba, līdz pat dārgo kurpju spicēm, kas parādijās zem vēja plivinata lepna lindraka apakšejas malas.
„Jūs drīz dabutu pārliecinaties, kā jūsu gērbs priekš kāpelešanās pa klintim par neizturigu,“ viņš dzestri sacija.
„Tad atsakaties šodien no pastaigašanas,“ viņa īsi atbildeja spītigi pavēlošā balsī. Un kad viņš pacēla galvu tad Vera viņa sejā redzeja pārsteigumu un brīnišanos, viņa atkārtoja mīkstā gandrīz padevigā balsī.
„Atsakaties šoreiz no pastaigašanās - es jūs lūdzu.“
Viņas balss skaņa, kaut kas dīvains visā viņas būtē viņu padarija nedrošu. „Es nesaprotu, Dragocenova kundze.“ -
„Es par jums baiļojos, kad es jūs vētras laika zinaju kalnos, tadēļ es nācu jums pakaļ.“ „Viņa to sacija, mīligi, klusi, viņu uzskatot un viņas acis Nikolajam stāstija par to, par ko viņas dvēsele negribeja klusēt. Viņš saprata. Viņš to kādu acumirkli uzskatija ka apreibinats. Tad viņā viss saviļņojās, kā tam viņa jasargā, sevi tāļak vairs nenodot. Un skubā, to izpildit, viņa balss skaneja skarbi, gandrīz apvainojoši. „Jūs man parādat par daudz līdzjūtibas, Dragocenova kundze.“ Vera nobāla, bet tūliņ atkal nosarka. „Es jums izliekos apgŗūtinajoša, bet es tomēr jums uzbāstos, mani ņemt līdz, kad jūs nepaklausitu manu lūgumu.“ Viņš ātri novērsās no kalnaja, uz kuŗieni viņš patlaban bija skatijies. Saprotams, ka es atteikšos no savas pastaigašanās, kad jūs mani no tās tā - atrunajat, Dragocenova kundze. Vaj drīkstu jūs pavadit atpakaļ uz pilsētu?“ Viņa tikai piekrītot palocijās, ar nolaistam acim gāja viņam blakus un abi iesāka klusu ciešot soļot atpakaļ uz pilsētu, līdz Vera klusi uz Nikolaju sacija:
„Es pateicos - es jums pateicos!“ „Dragocenova kundze“ - viņš neatrada cita vārda, bet viņš bija ātri satvēris viņas glezno, balto roku un to spieda pie savām lūpām. Viņa lēni atkal paskatijās augšup uz viņu un viņš tās acīs redzeja kaut ko valganu iemirdzamies. Viņu mocija divejadas - aizgrābtibas un nepatikšanas jūtas. Vairak, neka viņš pats zinaja, viņam bija ķēries pie sirds, tas, ko Vera viņam negribot bija atklājuse un viņš sajuta, kā tagad viņš to vairs nedrīkst atstāt nezinašanā par savas sirds jūtu patieso stāvokli. Bet kādā kārta to viņai izsacit, viņu neapvaiņojot, neapkaunojot? Ta viņš brītiņu prātojis, tagad sirsnigos, neliekuļotās vārdos sacija:
„Dragocenova kundze, es patiesi nemaz ne-esmu no jums pelnijis, tik daudz draudzibas. Es pats sevī atrodds tik sarežgitā sirds jūtu stāvokli, ka man neatliek telpas to pienācigi cienit, ko es citadi turetu augstu un dārgu. Liktens mani tvēris ar skarbu roku; taja paša acumirkli, kad man uzbruka liela nelaime, man viss tika izpostits, par ko es, ka par savas dzīves laimi biju sapņojis. Es nezinu, vaj jūs mani pilnigi saprotat, vaj jūs nojaustat, zinat“. – Es domajos
jūs sapratuse,“ Vera klusi sacija. „Es zinu, ka jūs piedzīvojuši rūgtus pārbaudijumus - bet vaj jūs patiesi domajat, ka jūs to nekad vairs nevaresat aizmirst - nekad vairs nespēsat atrast jaunu laimi?“ „Nekad to laimi, ko sauc par mīlestibu. Es esmu tapis par vientuli savā sirdī un nekad sevī vairs nelološu citu tēlu, ka vienigi to, ko sēras un sāpes apskaidrojušas.“ Viņš to bija sacijis mierigi, noteikti, ar nesatricinajamu pašpaļāvibu.
Pie Veras it nekas neizrādija to, ko viņa sajuta. Galvu noliekuse, viņa klusi soļoja Nikolajam blakus. Tā viņi ieradās pilsētā. Pie viesnicas, kur Vera dzīvoja, viņa Nikolajam sniedza roku. „Dzīvojat sveiki, Gromova kungs.“ Viņas seja bija mieriga, tapat, kā viņas balss. Viesnicā, savā istabā viņa gāja pie loga, kuŗu ta atvēra. Kalnajs gandrīz nemaz vairs nebija saredzams, tas bija ietērps tumšos miglas un mākoņu baros, iz kuŗiem uzšāvās zibeni un pērkons dārdeja. Vētra briesmigi trakoja. Viņas rokas smagi nolaidās gar sāniem, kā salauztas. Nākošā rīta Nikolajs Gromovs atrada savā dzīvokli uz rakstama galda mazu vēstuliti. Viņjch apskatija glīto, drošo rokrakstu un zinaja, ka vēstulite ir no Veras. Viņš izbijās. Kas gan viņai bija šim ko sacit: Tikai pāra rindiņas -
„Mīļais draugs! Ļaujat man Jums izsacit ardievas. Personiska atvadišanās nav nekāds jautris acumirklis. Varbūt ka nākotne mums atļaus reiz priecigi saredzeties. Vera.“
Nikolajam Gromovam vēstule izslīdeja no rokām. Tad viņš tai tik daudz bija nodarijis, viņu tik ļoti apbēdinajis. Viņš viņas jūtas pret sevi nebija sapratis visā viņu pilnuma, viņš tajās tikai bija redzejis ne apstākļu romantiskas uzpūstu iedomibu - vaj ta patiesi bija mīlestiba, ko viņa uz viņu sajuta? Kadēļ viņš tai bija sagatavojis tādas bēdas? Viņa sirdī iezagās žēluma jūtas. Cik labprāt viņš tai atvadoties vēl reiz būtu spiedis glezno, balto rociņu. - Projam - aizgājuse - viņš to nekad vairs neredzēs. Aizgājusi - klusi, lepni, kā tas pie viņas bija parasts - Nikolajs dziļi nopūšoties piecēlās no rakstama galda - tas bija pareizi, ka viņa to bija darijuse - labaki
priekš viņa un viņas pašas - aizmirst, pirms nebūtu par vēlu. Un viņa? „Es tevi tomēr nelaidišu, līdz tu tapsi mans!“ Veras daiļā; atraiditā sirds puksteja. Vienā mīlestibā ta bija atraidita - mīlestibā uz viņu, bet viņai vēl atlikās otra mīlestiba - mīlestiba uz Tēviju un šajā mīlestibā varonigā sieviete mekleja apmierinajumu.
Projām - turp, kur krietnie Krievijas dēli upurē mantu - asinis - dzīvibu uz Tēvijas altara!
Pēc kaujas pie Jalu upes bija notikuši vairaki mazaki kautiņi un sadursmes starp Krievu un Japaņu priekšpulkiem un izlūku nodaļam. Japaņi it kā pārsteigti no Krievu varonigas sirdibas cīņā, vilcinajās ar iešanu uz priekšu iekšā Mandžurijā. 17. Majā krievu kaŗa spēka kavalerijas nodaļa, sastāvoša no draguņiem un kazakiem līdz ar kādu jātnieku strēlnieku komandu un kādu bateriju ceļā no Bandsjalinas saņēma paziņojumu, ka divas kazaku - robežu sargu sotņijas cīnoties ar ienaidnieku, kas ieņēmis poziciju pie Judsjatunas ciema. Kavalerijas nodaļa tūliņ aulekšiem devās ceļā uz Vafanghou biedriem cīņā palīdzēt. Robežsargu komandu pabalstit tika sūtitas divas eskadronas draguņu un priekš nodaļas laba spārna rekognoscešanas nolemta daļa no vienas sotņijas kā ari strēlnieku komanda, kas tika nosūtiti uz Fučou upes ieleju, kuŗi, kad tie bija izpildijuši savu uzdevumu, iztaisija krievu nodaļas labo spārnu. ap pulksten 1 pusdienā ienaidnieks iesāka parādities no Judsjatunas nākot, lai uzbruktu krievu nodaļas priekšpulka linijai. To redzot divas sotņijas Sibirijas kazaku pārgāja pār dzelzsceļu un jāšus uzbruka Japaņu priekšpulku linijai. Izcēlās sadursmes vieta briesmiga kņada. Kazaki rīkojās ar pie viņiem parasto un apbrīnoto veiklibu, kas arvien pie pretiniekiem sacēlis šausmas un apbrīnošanu. Veikli no ienaidnieka cirtieniem un šāvieniem izvairojoties, kazaki ar saviem ieročiem, kā pļāveji pļāva ienaidniekus, kuŗu bars ar katru zekundu redzami mazinajās - redzami saplaka.
Kādus soļus no nodaļas ačķirts jauns kazaks varonigi un ar apbrīnojumu cīnijās pret kādu Japaņu oficieri un četriem Japaņu apakškaŗeivjiem, kas to no visām pusēm bija ielenkuši. Citi kazaki cīņas karstumā neievēroja savu apdraudeto biedri. Jaunais kazaks jau bija nogalinajis divus no saviem pretiniekiem un cīnijās pret diviem Japaņiem, kas viņam sirdigi uzbruka: kamēr kazaks ar šiem cīnijās, tam no muguras puses uzbruka, Japaņu oficiers. Tas patlabam augstu gaisa pacēla saulē mirdzošu zobinu. Vēl viens acumirklis - un tas būtu šķēlis varonigā kazaka galvu. - Te, kā iz zemes izaudzis parādijās jauns skaists jātnieks uz melna zirga - viens zobiņa cirtiens - un Japaņu oficiera roka ar pacelto zobinu bezspēcigi nokrita gar viņa sāniem - otris cirtiens un kāds Japaņu apačkaŗeivs iekliedzoties saļima - tad - jātnieks uz melnā zirgā,
kā viesulis nesās pakaļ uz galveno nodaļu lūgošam ievainotam Japaņu jātnieku oficieram; attāļums starp abiem jātniekiem ar katru acumirkli mazinajās, bet līdz ar to mazinajās attāļums starp bēgošo Japaņu oficieri un viņu galveno kaŗa spēka nodaļu. No turienes jau bija ievēroti bēgošais draugs un viņu vajajošais ienaidnieks no turienes uz skaisto krievu jātnieku mērķetas, ap viņa galvu džingsteja Japaņu flinču lodes. – Skaistais jātnieks uz melnā zirga pacēla flinti, norībeja šāviens un - Japaņu oficiers ātri pacēla roku gaizā, saļima un nokrita no zirga - zirgs aizaulekšoja bez jātnieka. To redzot skaistais jātnieks uz melnā zirga pievilka pavadu, pagriezis zirgu sāņis aulekšoja uz priekšu un drīz bija nozudis tuvejos kalnajos.
„Lūk kur, kā nelabais, aizaulekšo mans „malacis“ negaiditais cīņas biedris,“ jaunais kazaks iesaucās, asinis no ievainotas rokas noslaukot, kad Japaņu priekšnieka nodaļa gandrīz pilnigi bija iznīcinata. Patiesi, gaišā dienas laikā parādas spoki jeb notiek Dieva brīnumi! - Es cīnijos viens pret pieciem - izdalu bulkas pa labai, i pa kreisai, i uz priekšu i atpakaļ, bet ko tu, brālit, kad tikai divas rokas pret desmitām! Diez' kā būtu klājies. - Tē kur bijis, kur nebijis - klāt skaists jātnieks, melnais zirgs vienās putās - „šņakš“! cirtiens Japaņu oficieram - „šņakš“! otram Japaņam! Pēdejais iekliedzoties sāk zemi skūpstit, pirmais davai bēgt, noslēpumainais malacis viņa pakaļ - „bauc!“ - oficiers novelas no zirga un mans biedris aizaulekšo kalnos - ne paldies nedeva pasacit!“ „Aha!“ Kāds sirms kazaks iesaucās, „saprotu, kas tas tāds bijis!“ Man tika stāstits, kā līdzigs atgadijums noticis pie 11. pulka Jalu upes kaujā. Tur pašā kritiskajā acumirklī kad ši pulka bataljoni jau bijuši no ienaidnieka ielenkti, ieradies skaizis jātnieks uz melna zirga, devies kopā ar ielenktajiem pret Japaņu rindām uzbrukumā ar bajonetiem, cīnijies, kā lauva, apbrīnojami un kad tie bijuši caur ienaidnieka rindām izlauzušies, tad varonis pazudis tik pat noslēpumaiņi, ka bijis ieradies. Nešaubos, ka tavs malacis būs bijis tas pats skaistais jātnieks uz melnā zirga.“ „Ta būs,“ jaunais kazaks sacija, „jātnieks uz melnā zirga, cīnijās ka lauva, bija skaists, ka mūsu atamaņa
meita,“ viņš paklusu piemetinaja, „ieradās kā no zemes izlīdis un ne paldies ne saņēmis pazuda, ka spoks!“
Ja, tas patiesi bija tas pats Jalu upes kaujas noslēpumainais tēvijas sargs - negaiditais cīņas biedris - varonigā tautas atvase - krievijas varone. Vera Dragocenov! Pēc šis Japaņu priekšpulka eskadronas iznīcinašanas, trīs Japaņu eskadronas no zirgiem nokāpušas, atklāja iz mašinu lielgabaliem uz kazakiem stipru uguni, šie ar savu fronti atkāpjoties nejauši dabuja pabalstu sastāvošu iz divi eskadronam, strēlnieku komandas, tā kā tie dabuja uz ienaidnieku nodot astoņas zalves un ienaidnieku piespiest, ar ievērojamiem zaudejumiem atkāpties. Ceturtais Japaņu eskadrons, kas no kreisās puses tuvojās iekļuva no zirgiem nokāpušo robežsargu komandas flinču ugunī un tad bez kārtibas, izklaidus bēga atpakaļ.
Pa to starpu krievu kreisajā spārna no zirgiem nokāpušie draguni kas bija ieņēmuši augstumus uz ziemeļiem no Judsjatunas, cīnijās ar ienaidnieku, bet kad redzeja, ka ienaidnieks taisās viņiem apiet, tie atkāpās uz otru poziciju, kad tie kazaku rīcibu bija pilnigi nodrošinajuši.
Pulksten 2 pēc pusdienas mūsu baterija nostādijās pozicijā un pret ienaidnieka infanteriju un mašinu lielgabaliem atklāja sekmigu uguni kas ilga veselu stundu līdz ienaidnieks atkāpās. Japaņiem bija ievērojami zaudejumi. Krievu puse tika gŗūti ievainots leitnants fon Māers, viegli ievainots apakšleitnants Brandts. No apakškaŗeiviem krituši 3, gŗūti ievainoti 9, viegli ievainoti 23 vīri. Uzlasot Japaņu ievainotos, atrada pie kāda grūti ievainota Japaņu oficiera raportu, iz kuŗa bija redzams, kā 14. Draguņu reģimentei vienai pašai krituši 70 vīri no ka var spriest, ka Japaņu zaudejumi bijuši lieli. -
Pusdienā Nikolajs Gromovs no dzelzsceļa inženieru biroja uz savu dzīvokli ejot iegāja pilsētas dārzā. Šodien pār Charbinas pilsētu izplatijās dzidras debesis, pie kuŗām
nebija redzams ne mazakais mākonits. Silts dienvidus vējš lēni kustinaja dārza koku kuplos zarus. Dārzā bija svinigs klusums. Nikolajs lēniem soļiem, domās nogrimis tuvojās soliņam uz kuŗa viņš ikdienas kādu brītiņu mēdza uzkaveties. Te - viņa skatiens piepēši tapa stīvs. – Vaj viņš redzeja kādu maldu tēlu jeb vaj ta bija tiešamiba, - vaj ta patiesi bija viņa, ko viņš tur redzeja uz soliņa sēžam – uz viņu skatamies ar mirdzošām acim, uz lūpām smaids, kas likās viņu gaidam, viņu pie sevis saucam? Neticešana, atgainašanas, bet visam tam par spīti neapspiežamas saredzešanās prieka jūtas! Un abas rokas pēc viņas izstiepis, viņš tai piesteidzās. „Vera - jūs - jūs atkal te?“ „Ja“, viņa sacija. Tikai šo vienu vārdiņu, bet tajā atskaneja vesela jūtu jūŗa. Tas lika saprast, kā viņa pret alkal atnākšanu bija cīnujusēs un tomēr bija atnākuse, viņai bija vajadzejis atnākt un kā viņas sirds par to uzgavileja: „Atkal te!“ – Un tad viņa dziļi ie-elpojoties atkārtoja: „Ja, es vēl reiz atnācu te, Charbinā – kādas dienas atpūsties, pirms es aizceļoju pie mūsu armijas un es atnācu labvēligā stundā. Man atnākot prieks smaidija man pretī. Viņa vēl arvien tureja savejā viņa roku, tagad viņa to pēc sirsniga spiediena palaidā vaļā.
Tad viņš jau bija atspirdzis no sava apreibuma - un tas, kas viņa sirdī bija karsti uzliesmojis, viņu pazīstot, tapa kluss un vēss. Kadēļ viņa vēl reiz parādijās uz viņa ceļa, lai gan viņa zinaja, ka starp viņiem abiem nekad nevareja būt ne kāda kopiba? Kā viņa bija aizgājuse, tas bija pareizi darits. Viņa nedrīksteja nākt atpakaļ. Bet Vera, vēl ar to pašu spulgo mirdzumu acīs, lēni sacija:
Mana atnākšana nozīmē tikai pēdejo atvadišanos. To svinesim bez rūpēm - priecigi. Darat man šo - pēdejo reiz patikšanu upurejot man šo, – pusdienu ēdot un dzerot pie mana galda. Vaj jūs to darisat?“ Viņš vilcinajās ar atbildi, nolaida acis uz zemi uz kaut ko klausoties, kas viņā čuksteja : „To nedari !“ Bet ar ko viņš ši laipnā ielūguma atraidišanu vareja aizbildināt? Un tadēļ viņš murminaja kaut ko piekrītošu un pateicos par ielūgumu. Vakarā Nikolajs Gromovs ieradās Charbinas galvenakajā
viesnicā. Veras Dragocenovas noīretās telpās. Vera piecēlās no dīvana un gāja viņam līdz istabas vidu preti.
Viņa vēl bija ceļošanas kostimā. Bet vislepnakais ģērbs nebūtu viņu darijis kairinašaku, daiļaku, kā šis smilšu krāsas uzvalks. Ap pleciem tai bija zīda knipeļu lakats zem šādu sasiets košā puškī kā vienigais krāšnums tai pie krūtim bija piesprausta tumši sarkanas rozes zieds ar divām zaļām lapiņām. Nikolajs vispirms uzskatija krāšņo rozes ziedu. Tad viņš apsēdās Verai preti pie apaļā galda. Bija jauks, kluss vakars, žužinats uz pavasara lēnam vēsmiņām. Sulainis klusi lika uz galda šķīvjus, glāzes un vīnu. Mielastam sākoties Nikolajam valoda īsti negribeja veikties. Te Vera pacēla pildito vīna glāzi pret viņu: „Uz tagadnes labklājibu, Gromova kungs - uz šodienu !“ Viņa rokā lēni drebeja glāze, kuŗu viņš palieca Veras glāzei preti, bet viņa roka nepacēlās un viņa skatiens vērsās Verai gaŗām, atpakaļ pagātnē, kuŗu viņas vārdi bija izaicinajuši.
„Uz šodienu!“ viņa atkārtoja - balsij trīcot. Uz acumirkļa rozēm - uz dzīvo sadzīvi!“ Ar varu piespiests viņa skatiens pavērsas uz viņu. Uz viņas citreiz bālās sejas bija redzems telpas apgaismojuma rožainais atspulgojums un viņas acis spulgoja zeltainā krāsā, līdzigi vīnam glāzē, viņas rokā. Dzīviba - dzīvajs - ziedoša diena - zelta brītiņš! Viņa lūpas vēl nebija glāzi aizkārušas un tomēr asinis viņa dzīslas piepēši iesāka it kā reiboni riņkot - viņa glāze pret Veras glāzi skaļi šķindeja. „Uz jūsu labklājibu, Dragocenova kundze un - uz rozēm!“ Atkal viņa skatiens vērsās uz košo rozes ziedu
pie viņas krūtim un atkal viņam kaut kas, kā pa sapņiem, čuksteja ausīs: „Ne-ej tāļak!“ Likās it kā Vera saprastu viņa slepenas domas, viņa jūtas, it ka viņa sajustu, kā viņa to lēni velk pie sevis kā viņai pieder ši stunda - ši zelta stunda, kas klēpi tura viņas saldako laimi - viņas dzīves laimi, ko viņa par tādu pazinuse, kopš viņas sirds dienām bija saukuse, kamēr viņa bija atradusēs tāļu no viņa uz cīņas lauka, dēļ kuŗas viņa vēl reiz bija nākuse atpakaļ, ar noteiktu gribu, ja iespējam, šo laimi iekaŗot par savu. Visa viņas būtne pacēlās uz augstaku rīcibu un Nikolajs sajuta pirmo reiz šis daiļsirdigēs sievietes burvigo kairumu, priekš kā viņam, kas sirdī loloja tās tēlu, kuŗu viņš tureja pa sievišķibas daiļuma augstako idealu, līdz šim bija trūcis saprašanas. Zem ši burviguma viņš pats sevi iesāka sajust par gluži citu viņas bezvainigā jautriba atslēdza viņa atturigo raksturu, viņa vārdi plūda vieglak pār viņa lūpām, viņa smiekl skaneja skaļaki, priecigaki, acumirkļa bauda, ar visu, ko ta viņam pasniedza, viņa to lika sajust visā viņas dārgumā. Viņa sirdī uzviļņoja, pilnas dzīvibas, ilgi pieciestas siltas jūtas. Un kamēr viņa tam ar savu balto glezno roku pasniedza kādu no šis dārgas, gārdas maltites ēdieniem viņš smaidot pieliecās viņai tuvaki: „Cik jauki, ar jums kopā sēdet pie dzīves galda,“ Dragocenova kundze!“ „Vaj tadēļ, kā šis mielasts labs tadēļ kā es pate esmu laba galda-biedrene ?“
To viņa sacija ķercinoši - jautrā skaņā, bet viņas skatiens dziļi nogrima viņa acīs. „Abi“, viņš atbildeja - „abi – viens pieder pie otra un es kaut ko labaku nemaz nevaru iedomaties.“ Veras acu plakstiņi kādu acumirkli pievēras it kā viņa vēletos apslēpt to spožumu, kas viņas acis iemirdzeja, tad viņa sacija: „Ja, drusciņ skaistuma, drusciņ prieka, pareizai varbūt drusciņ vairak par ikdienibas vajadzibu, to nevienam nevajadzetu likt trūkt, to nevienam nevajadzetu par maz cienit, jo tas atraisa spārnus un atzvabina, no ta, kas mūs tik smagi saista pie zemes. Viņš tikai piekrītot pamāja ar galva viņa krūtis cilaja dziļi elpas vilcieni iz kā no sevis gribetu izdvest vis pēdejo, kas viņu tur vēl varetu saistit. Viņa priekšā uz
galda atradās Veras baltā gleznā roka, klusi, nekustoties; uz viņas tikai rotaļajās kāds gaismas stars. Kas tas bija, kas viņu ta saistiju pie šis baltās skaistās rokas, kā viņa paša roka iesāka raustities, it kā ta vēletos sniegties pēc ši staistā priekšmeta to satvert, vilkt pie sevis ar sirsnigu spiedienu - ar varu jo to aizsviest projām tumsibā? Viņš to neaizskāra un starp abiem iestājās klusums, kā elpu apgŗūtinošs pērkoņa negaisa mākonis. Ta viņi bija mielastu pabeiguši. Abi piecēlās no galda. Viņš gāja pie loga un pa to klusejot skatijās ārā uz pilsētas ielu. Viņa apsēdās uz dīvana un vieglu smaidu uz lūpām noskatijās uz viņu. Viņas skaistie pirksti kaut ko nokārtoja pie rozes zieda uz viņas daiļajam viļņojošām krūtim. Pa to starpu viņš apgriezies skatijās uz viņu. „Cik skaista!“ Viņš tuvojās viņai un nosēdās tai blakus uz dīvana. Viņš atkal redzeja viņas baltās gleznas rociņas, skatijās viņas dīvaini klusajā sejā redzeja viņas viegli atvērtas lūpas viņas skaistajās acis saldas, neapmierinatas ilgas, pie viņas krūtim krāšņo rozes ziedu, ap kuŗu rotaļajas lampas gaismas stari.
„Cik skaista!“ viņa lūpas nesadzirdami murminaja. Verā viss sadrebeja. Viņa lēni pacēla rokas, ņēma sev no krūtim rozes ziedu un viņam to pasniedza. „Es jums labprāt atdodu visas savas rozes, kad tās jums dara prieku.“
Viņš atkal stīvi uzskatija rozes ziedu, tas skatijās Veras acīs un nākošā acumirklī viņš to jau tureja apkamptu savās rokās. - „Vera - Vera“ – It ka pa sapņiem sajūtoties no viņa rokām cieši apkampta viņa neatraidija viņa karstos, kaislos apreibinajošos skūpstienus, kas kvēloja uz viņas lūpām un vaigiem. Tikai vienu vienigu reiz viņas lūpas, kā sapņu saldos murgos klusi izdvesa: „Tu esi mans - un tomēr esi mans“ tad abi ilgi sēdeja klusi, apkampušies.
– – – – – – – – – –
Rietrumos parādijās rīta sārtums. Nikolajs Gromovs stāveja savā dzīvoklī pie loga un stīvi skatijās ārā uz kluso ielu. Viņa ģīmis bija bāls - apjucis. Kas ar viņu bija noticis? Ko viņš bija padarijis? Kadēļ ta ļāvies aizrauties . .... Ai, kaut jel drīz pienāktu diena, kad
viņš drīkstetu viņu redzēt un pie viņas kājam uz ceļiem nometies viņai sacit: „Tas nebija patiesiba, piedod man!“ -
Ap pulksten septiņiem no rīta Nikolajs ieradās pilsētas dārzā pie zinama soliņa un nemierigi staigaja turp un šurp uz viņu gaidot - ilgi - vairak nekā stundu. Kad viņš to redzeja nākam, bālu, ar uz zemi vērstu skatienu, viņš tai steidzās pretī, satvēra viņas roku un to kaisli spieda pie lūpām. – „Vera, piedod man - tu, vienigā labakā - piedod man un aizmirsti!“ Viņa pacēla galvu, skatijās viņam acīs, vaļsirdigi, godigi, kā arvien. „Aizmirst? - Ari tagad vēl?“ Viņš gŗūti nopūtās. „Vera, es jau nevaru, es nevaru, - es nedrīkstu“ – Viņa, kā atgaiņojot pacēla roku. „Es zinu cik daudz tas zīmejās uz acumirkļa sajūtām un cik uz mani un es apmierinos - es paļaujos uz nākotni.“ Viņš gribeja runāt, viņa vaibstos bija redzama pretošanas, bet Vera - ar kādu kustibi visu to apspieda viņa, kā uzvaretaja, pacēla roku, to lika uz viņa pleca un viņas skatienā mirdzeja neškobiga ticiba: „Es tevi nelaidišu, jo tu esi mans! Es to zinu, es esmu tā, no kuŗas tu reiz saņemsi savas dzīves laimi - no kuŗas tev ta reiz jasaņem!“ No viņas plūda nesatricinajama mīlestiba paļāviba, kā kāda uzvāroša, piespiedoša vara, pret kuŗu viss, kas viņā vēl pret to saslējas, sašķīda, kā jūŗas vilnis, atsitoties pret stipru klinti. Pie viņa vairs nebija pretošanās, tikai vēl stomas, neaptveršana -
„Vera, kā gan man ticēt neticamajam, kā es to drīkstu - tu, sieviete, kā tu - un es, ar to mazumu, ko es varu dot - kā gan tu ar to varetu apmierinaties!“ Viņa to nopietni uzskatija. „Daudz -- vēl daudz vairak - visu manu laimi.“ Abi bija uz soliņa - nozēdušies viņš, aizkustināts uzvarēts, klusejot lika roku ap viņas kaklu, nolieca viņas gālvu pie savam krūtim un noskūpstija viņas lūpas. Un tad, it kā katris vārds ar varu izlaustos no viņa krūtim: -
Tev vajadzēs daudz lēnprātibas, daudz pacietibas ar mani, mana dārgā Vera!“ Viņa, mīļotam vīram ciešak pieglaužoties un viņam dziļi acīs ieskatoties, ar vieglu smaidu uz lūpām sacija: „To man nekad netrūks.. Es cerešu un gaidišu.“
1904. gada Maja mēnesi jūras vējš Rigas ielās sacēla veselus putekļu mākoņus. Valsts padomnieka atraikne Bobrova kundze stāveja savā dzīvokli, Vera Dragocenovas lielajā nama pie loga un skatijās uz ielas, putekļu mākoņos. Viņas seja bija uzkrītoši bāla. Valstspadomniece bija vēlejusēs būt vienatnē, lai labaki varetu aptvert neticamo, lai pate pie sevis varetu tik skaidriba par negaidito un tomēr vairs negrozamo notikumu, Un tagad - cik ilgi viņa te jau stāveja ar drebošam lūpām pie sevis klusi kaut ko murminot. - „Vera apprecejusēs – bagatā Vera Dragocenova ar Nikolaju Gromovu - nabaga atvaļinata palkavnieka izstumto dēlu.“ – Vaj tas bija kaut kas sevišķs? Vaj precibas starp bagatu un nabagaku kaut kas nedzirdets? Nebūt
ne! Un tomēr valstspadomniece Bobrova kundze ar abām rokām sniedzās pie pieri. Ahrprātiba, tas jau nemaz nevareja būt! Te - viņai pakustoties kabatā kaut kas iečaukstejas - un atkal viņas acim parādijās melnais rokraksts uz balta papira. - Apprecejusēs ar Nikolaju Gromovu.
Šorīt Veras vēstule, iz Charbinas rakstita bija nākuse valstspadomnieces rokās. Tur Vera jau ilgaku laiku bija uzturejusēs, bet veseļos divos mēnešos valstspadomniece no viņas nebija saņēmuse nevienu vēstuli, it nekādu vēsti.
Un tagad, šodien tādu - šo ārprātigo paziņojumu: Apprecejusēs, Charbinā. Tur klāt bez kāda iepriekšeja paskaidrojumu - bez kāda pamatojuma! Apprecejusēs, kā laimes mekletaja ar naudas zvejotaju! Pār valstspadomnieces lūpām atskaneja sausi, griezigi smiekli un viņas mīkstās plaukstas savilkās cietās kulakās. Tāds nelietis! Viņš bija labak mācejis sagūstit zelta zivtiņu, nekā kaut kuŗš cits, neka tas, kuŗa nākotnes vēlejumos un ceribas šis notikums bija iespēris, kā zibens no skaidrām debesim. Apakšā pa savu istabu nemierigiem soļiem staigaja turp un šurp valstspadomnieces dēls atvaļinats gvardijas oficiers Vasilijs Bobrovs, it kā kad viņam zem kājam būtu kaut kas, ko katrā ziņā vajadzetu samīdit briesmigas dusmas iznicinajošais, rūgtais apkaunojums, apziņa, kā ticis atraidits, pie kam pats bijis tik aklis, tik smiekligi aklis! Bet kā gan viņš jel kādreiz būtu varejis iedomaties par to, kas tagad bija tapis par nenovēršamu tiešamibu, pie kā nekas vairs nebija grozams: kā tas bijis iespējams - ka viņi abi viens otru atraduši - vaj Vera jau visu laiku, kamēr vēl bija Rigā, viņu un māti vadajuse pie deguna apkārt - jeb vaj šis Gromovs viņai tur, tāļajos austrumos pielabinajies - viņš - šis rupjais tēviņš! - Apprecejusēs - pagalam! Vasilijs piepēši apstājās, pie kāda krēsla un smagi lika roku uz sēdekļu atsveltnes. Veras iecienitā vieta, kur viņš ar to bieži, jautri tērzejis. Viņš stīvi noskatijās uz krēslu. Te viņa ausis aizsniedza kādas skaņas, kas viņu trauceja iz nepatīkamajām domām. Kādā istabas kaktā sēdeja viņa radiniece Agrapina un ģīmi mutslauciņā paslēpuse dzirdami šņuksteja. Viņa nebija ne pakustejusēs un viņš bija aizmirsis, kā viņa atrodas istabā; tagad viņš tai nepacietigi uzsauca:
Rimsti jel, Agrapin! Es to nevaru panest. „Ej labak Un uzraksti savai labajai māsicai sirsnigu laimes vēlejumu jaunajā kārtā!“ Divi - trīs, - līdzigi ragā pūtienu skaņām, - šņaucieni iz degunā un apaļigā jaunava spītigi pacēla galvu. „Lai tas man ienāktu prātā, tieši tagad, kur es“ .. atkal šņukstieni .. .. „kur es tevi tā nožēloju.“ Vasilijs koda sev lūpās un neviļšus nozarka. Bet viņam pie visa īgnuma vajadzeja smaidtit. „Tu esi ļoti
laipna, mīļā Agrapin, bet savās nojautās ļoti dīvaina - pārsteidziga.“ „Ai, ko nu tā izliecies,“ viņa to pārtrauca, skrēja pie viņa un ar mīksto kulaciņu sita viņam draudzigi uz pleca. „Kadēļ gan mūžigi - mūžos izlikties. Vera bija vienigā, saprātigakā no mums visiem un viņa ta nekad nedarija. Bet tu gribeji Veru precēt! Saki: ja vaj ne?“
Viņš to dusmigi atstuma no sevis, bet kad viņš paskatijās viņas nosarkušajā uzbudinatā sejā, uz kuŗas tēlojās patiesi bērniņš, ka līdzcietiba ar viņu, viņam palika žēl, viņš to nosauca par „lāga meiču“ un jautris izliekoties piemetinaja: „Citu sirdslietās nepieklājās iemaisities.“
„Sirdslietās“ – Agrapinas acis spīguļoja. „Labak sacisim – naudas lietās.“ „Agrapin!“ viņš tai uzkliedza un tomēr viņam lika apklust tas, kā bez bailēm, vaļsirdigi tāļak atskaneja no bērnišķi nevainigās meitenes lūpām:
„Ja, tu - kad man, kad tu gribi! Tā tas tomēr ir! Un tieši tadēļ man tevis tik ļoti žēl! Tagad nu „aiziet“ ar visu bagatibu, uz kuŗu tu jau tā biji priecajies! Tagad izdevigo lomu ievelk cits! Es tev to no sirds būtu novēlejuse; jo tu jau patiesi tur neko nevari darit, kāds un kas tu esi un pats neko nevari nopelnit. Bet kad es reiz apprecešu bagatu vīru - un to es darišu, tas man jadara - kaut tas ari būtu vis neizglītotakais tirgonis, tad“ – –
Viņa nedabuja pabeigt, jo valstspadomniece abus sauca pie sevis. Kad Agrapina bija aizsteigusēs, Vasilijs saļima uz kāda krēsla un galvu rokā atbalstijis stīvi skatijās uz grīdu, šad un tad uz priekšu palokoties ar rūgtiem, bez skaņas smiekļiem. Patiesiba, nežēliga, apkaunojoša patiesiba par viņa bezdarba-übagu dzīvi iz ģeķigas meitenes mutes viņu ķēra, kā sitiens ar plaukstu par nosarkstošo ģīmi un viņš patiesi sajuta, ka viņa seja top silta, ka ta deg, it kā tur būtu palikušas sitošas rokas pirkstu pēdas. Viņš nedomaja vairs par Veru Dragocenovu – tagad Veru Gromovu.–