Tas Vilim bija taisniba gan. Tad viņi abi vēl bija tādi pusbērni, Vilis gan bija drusciņ lielaks un nāca pus-līdz jaunekļu kārtā, bet Emilija kā jau virsū pieminets, vēl staigāja pa mājām pusstrupiem lindraciņiem; un tad vēl ari abi divi paneķejās un pakaitinajās pēc bērnu dabas un viens otru vēl pagodināja ar "Tu." Bet nu tas viss jau bija izgrozijies citadi. Vilis jau gan bija iesvētits iekam aiz-gāja pasaulē, Emilija atkal jau bija priekš pusotra gadiem bērnumācibā bijusi; tadēļ tad nu abi bija pie-augušu cilveku (īpaši gan vēl tikaj jaunekļu un jaunekles) kārtā. Un kad nu vēl Emilija bija Viļa meistera meita, tad viņš no godprātibas vairs ne-iedrošinajas ar tās tik tuvu sa-draudzinaties, viņš tāds nabaga bārenitis būdams un viņa tāda bagāta meistera meita, tāda smalki izmācita un izglītota jaunkundze: kā nu viņš uzdrīkstetos to vairs ar "Tu" uzrunat. Tā tad to nu Vilis ari vairs nedarija. Emilija to ievērodama tad ari nu atturējās un Vili apcienija ar "Jūs".

"Tas nu Jums gan taisniba," Emilija iesāka gluži citadā balsī un citu valodu: "Tagad zinams, vairs neesam bērni, esam jaunekļu kārtā. Es nu gan esmu tikaj šeitan, pa šo pašu mazo miestiņu vien norušinajusēs, kur nekas labs un ievērojams nenotiek, no ka jauns cilveks savā auguma dienās ko sevišķi laba varetu mācities; jo šeitan neko vairak nedzird un neredz, ka to ikdieniško un parasto un tas ir tik parasts un aprasts un tik garlaicigs, ka to gluži esmu apnikusi. Nezinu, ka tiem citiem jauniem sieviešiem šeitan ir ap dūšu. Manim tā ir, kā vēletos: Ak kaut man būtu spārni un es varetu aizlidinaties uz kādu jo ievērojamu vietu, uz kādu jo lielaku pilsētu, kur dabutu redzet jel maz lielakas pasaules dzīvi. Ta manim būtu ta lielaka vēlešanās; jo jauns jautrs cilveks tādā vienkāršu ļaužu starpā uzaudzis paliek tik vienkāršs, tik lempigs, ka ar izglītotiem un pasauli pazinošiem cilvekiem neprot ne godam parunaties. Un vaj man būtu tādaj japaliek? Ko Jūs tad no manis sacitu? Jūs laikam tad gan maz uz mani skatitos, un maz ko manis ievērotu"?

"Un Jūs paši tagad redziet, ka es uz Jums skatos un Jūs ievēroju, bez ka Jūs lielpilsētā esiet bijuši?" Vilis droši runaja. "Nu ja tagad, kad patlaban pēc ilgaka laika tā ka no jauna te atnākuši. Bet kad paliksiet šeit ilgaki, nezinu, ka tas tad būs ar to ieskatišanos. — Bet, mīļajs jaunskungs, ko nu tik daudz vārdus veltigi lietosim? Tas mans ideals, lielpilsētu redzet, lielpilsētā dzīvot; un to Jūs no mana

ceļošana būtu nesuse savus pienākamus augļus. Še tev drusciņ ari ceļa nauda, kas tev noderēs ceļa sākumā, iekam kur jau darbu būsi uzgājis; pēcak vienā un otrā vietā pie meistariem strādadams, tikdaudz gan iepelnisies, ka varesi ar godu tālaki ceļot".

Vilis to visu ar sirsnigu pateicibu pieņēmis un vecam meisterim pazemigi roku spiedis vēl jo projam tā runaja: "Jūs nu tiešam kā īstajs tēvs un māte mani esiet ap-gādajuši un apdāvinajuši, ka nevaru diezgan par to Jums pateikties, un nu vēl atlaizdami uz ceļošanu manim dodiet līdz tādas labas un derigas pamācibas. Ceru, un laj Dievs man palīdz tureties pēc Jūsu pamācibām, ta ka dēla vārdu, ko Jūs tik laipnigi manim devuši, nepazaudu. Vēl gan nekur tāļi pasaulē ne-esmu bijis un lielu pasauli un viņas raksturu maz vien pazīstu; jo te Jūsu darbnicā vien vairak savu puika mūžu esmu nodzīvojis; tomēr, cik pats noprotu un cik no zeļļiem esmu dzirdejis, tad Jūsu darbnica atsveŗot uz pusi zeļļu ceļošanu; kā ari viens no senakiem še mācijušamies zellis teicis: "Kas meistera Ziediņa darbnicā mācijies un strādajis, tas tiklab kā pusi no mūsu valsts izstaigajis, un kas to visu labi paturējis, ko te iemācijies un ieņēmies, tas varot mierigu sirdi iziet un pa-staigaties pa visadu svešatni; tam visur būs, itin ka viņš to jau būtu redzejis". Tas viss man ir kā iepriecinadama ziņa, kas man nāk līdz kā labs sargeņģelis, kas līdz ar Dieva palīgu un Jūsu labām mācibām mani te nu saņem un apsveicina, kad savas kājas celšu pār Jūsu nama sliegšņiem. Ceru ari, ka ar visiem šiem sargenģeļiem tā nesanīdešos, ka mums būtu jaizšķirās."

Ziediņa kundze, kas bija ciemā pie pazīstamām draudzenem pasērsties, nu mājās pārnākuse ari pienāca un Vilim laimes novēledama sacija: "Laj Dievs tevi pavada un pa-sarga! Turies jautrs un godigs! Ne-ielaidies nekādās rupjās un netiklās biedribās. Ne-esi pret meisteriem rupš un ne-mīligs, tāpat esi mierigs un salīdzigs ar zeļļiem un visiem cilvekiem un apdoma to raksta vārdu: "Labak ir ļaunumu, ciest, neka ļaunumu darit". Par visam lietām neaizmirsti Dievu. Kur vari pietikt, ej baznicā un ari mājās piemini Viņu rītos un vakaros. Ir liela kļūda pie tagadejiem vecakiem un īpaši pie tiem, kas jau drusciņ ir izglītoti, ka tie, nedz mājās saviem bērniem māca Dievu lūgt, nedz ari kad tos izlaiž uz pilsētu skolām vaj amatu mācišanos, nedz no tiem at-vadoties ar tiem kopā Dievu pielūdz un no visas sirds tos atvēl Dieva sargašanā un glabašanā, nedz ari ar vecaku mīlestibu un cienibu tiem piekodina, Dievu pielūgt rītos un

dzīvodams esi nopratis, ka visas šīs bēdas un nelaime, kuŗās esam iegrimuši un kuŗā ari manim nu jabeidzās, varu teikt vienigi ir cēlušas caur brandvīnu. Tas ir tas lielajs cilveku slepkava; ne tapēc, ka tas pasaulē ir; bet tapēc ka tam ir viens briesmigs nelabs pievilcigs spēks uz cilveku samaitašanu. No dabas tas ir tik neganti riebigs un sīvs, ka skaidris cilveks to nevar ne mutē ieņemt un neviens cilveka bērns no iesākuma bez riebuma un sadrebinašanas to nevar mutē ieņemt un daudziem pēc pirmā norijiena tas atkal jaizspļauj jeb jaizvemj. Bet tam ir tāds viltigs un ne-žēligs spēks, kas pēc īsa mēģinašanas laika to negantu riebjumu un sīvumu tam bauditajam padara par patīkamu mīligu saldumu, ka tas uz brandvīna pudeles vēl daudz jo kārigi skatās un laizās neka bērns pēc medus poda. Un kad tikaj pietop klāt pie pudeles, tad nebēda nepar kaunu, ne par godu un dzeŗ un dzeŗ un pakrīt, un ja gadās, ari gul dubļos, visados netīrumos; nebēda, kaut tas samaitā viņa iekšas, ka viņa bauditaja dvaša smird, neļaunajies, tik pat ka sūdu smaka; nebēda, ka paliek par nabagu, ubagu skrandu; nebēda, kā noposta savu miesu un dzīvibu un laj iet viss un arī pats līdz postā, kad tik dabu piedzerties. Zinams, katri grēki, ko kāds cilveks iemīlejis, ieņemās un dara, ir tam patīkami, un ir gŗūti no tiem atrauties; tomēr viņam prāts un sirds apziņa vēl ir dzīva, tas vēl var apķerties, apdomat, ko dara un — ari atgriezties; bet dzērajs, kas jau tiktāl nogrimis, tas to vairs nevar. Un — šis brandvīns ari mūs iegāzis šādā nežēligā postā, ka nu manim priekšlaikā jabeidzās un tevi ja-atstāj tukšā nabadzibā un bez zinama apgādataja no cilveku puses. Tikaj ta debesu Tēva rokās tevi atvēlu! Dievs, kas par visiem gāda, tas laj nu ir tavs Tēvs un tava māte! Cik es savā bēdu dzīvē varejuse, tik es tevi kopuse un mācijuse, nu tevi nododu debesu Tēva rokās. Tikaj to vēl tevim saku. Tu nu mūsu dzīvē redzejis, kāds briesmigs ir brandvīns! Laj no tiem noskatiem, ko tu pieredzejis, tu no ši brīža brand-vīnu ieraugi par to briesmigu miesas un dvēseles zvēru, kas cilveku, ko savos nagos dabūjis, nežēlo un nelaiž vaļā, kamēr to gluži samaitājis; brandvīns laj tavā mutē mūžam ir tik riebigs un sīvs, kāds tas jau ir no dabas, ka, ja tas jel maz varetu būt, tu to nevaretu ieņemt ne savā mutē. Un kad nu brandvīns ir izplūdis vispār pasauli, varbūt vēl plašaki neka Kristus evanģēlijums un visur, kur tu vien iesi un dzīvosi, tur visur tas būs tavā priekšā; un kā evanģelijuma misionāri iziet pa visu pasauli, krādami Kristum draudzi, tā nu vēl jo vairak ir

sieviešiem kā vīriešiem. Nu zinams, mātes sāk gan ari vairak ieraudzit meitu skološanu par derigu. Mazas meitenes sūta līdz ar puikām pagasta skolās un kas paspēj, ari pilsētu skolas; un liela paldies valdibaj, ka sāk ierīkot saimnieču skolas, ta ir īsteni deriga lieta. Jo kur krietna saimniece mājās, tur ta stāv uz cietiem pamatiem. Bet nu ir zinama lieta, ka cilvekiem nekad ar to nav gan, kā viņiem ir, bet grib arvien ko jo vairak. Jo kad sievieši ir tiktāļ, tad nu jau sāk runat no emancipacijas. Mūsu Latviešu sievieši vēl nu gan maz ko zina no tādas sieviešu brīvibas un augstskološanas, par skolotajām, advokatām, ārstām u. t. vēl. Bet citās tautās, īpaši Amerikā tādas ir jau laba tiesa. Ceru ka ari drīz no mūsu Latviešu sievietem ieraudzisim tādās vietās kādas. Un vaj būtu kāds brīnums? Vaj sieviešiem nav prāts tapat kā vīriešiem? tomēr ne visi vīrieši der, nedz ari var tapt par augstmācitiem; tapat ari ne visi sievieši; bet kam tāds gars, kam prāts uz to nesās un kam ta iespēja, tas laj mācās un studiere, vaj tas vīrietis,vaj sieviete. Es domaju, ka ta ir ta labāka emancipacija.

"Tomēr es domaju, ka vīriešiem japaliek ta pāraka virsroka tādās augstās zinatnibas klasēs." Meisteris starpā ierunajās.

"Kas viņiem to liedz jeb var liegt, kad viņiem ir tas gars un ta iespēja. Bet laj viņi ar savu lielaku spēku nestumj mūs sieviešus atpakaļ, kad mēs tekam viņiem līdz un nemet mums nekādus šķēršļus ceļā, ka tajā pasakā tas princis taj princesei un kur ši ar visiem šķēršļiem gandrīz vēl tapa princim līdz, vaj tas jau no veciem laikiem nezīme, ka mums sieviešiem ir diezgan lokanas kājas uz tecešanu un jautra mudra dūša uz mācišanos; bet zinams, kad kā līdz šim, vīrieši mums arvien šauj kāju priekšā, tad jau japaliek atpakaļ, kaut sirds ari asiņotu. Jau tagad pamazām — bet pagaid uz priekšu, ka dažas no mūsu Latviešu meitām, kam Dievs labas gara dāvanas devis un vecakiem puslīdz iespējas tās izglītot, izspruks gan no govju slaukšanas un plānu slaucišanas un uzkāps uz pasaules dēļiem un parādis jums vīriešiem paskataties un atzīstiet ka mēs sievieši ari esam cilveki un nevien jūsu gribas un mīlestibas lelites, jeb jūsu slugas un kaislibas vērgi, ar kuŗiem variet darit, kā paši gribiet; ka pērn Jāņu naktī, kāda sieva savu vīru, kas jau bija piedzēris un pļāpajis diezgan, skubināja, uz mājām braukt, to tik nejauki nolamāja: "Ko tu te pļuksti? Kas tu ari esi? Kad man patīk, tad es tevi izsviežu no ratiem un

saminu kā vardi un braucu projam!" To dzirdot, man visi plauši pacēlās, gribeju gan tam bezgodim ko pabāzt zem deguna, bet saturejos, jo bija nakts un neviena cilveka, kas zina ko tāds rupjšs ļurba ...? Tadēļ saku paldies Dievam, ka tāds sieviešu jautājums ir uz dienas kārtibu?

"Mīļa sieviņa", meisteris teica: "tāds gadijums ir tikaj ārkārtigs un nav pielīdzinajams visaj vīriešu ciltij. Tādi izņēmumi ir visās kārtās. Patlaban lasiju avizēs, ka sieva iemīlejuse citu vīru, savam vīram rīkli pār-griezuse."

"Tas Jums taisniba, meistera kungs; bet meisterienes kundzej ari liela taisniba, ka sievas ir gan vēl padaudz ap-spiestas, ka viņām nav nekādas tiesibas, īpaši tām sievām, kam dzēraju vīri. Pazīstu kādas sievas, kas no dzēraju vīriem ta sadauzitas, ka aizgāja kapā. Reiz biju pie mācitaja, kad tur ienāca sieviņa, kas tik gauži raudāja un žēlojās, ka vīrs padevies negantigā dzeršanā. Ko nopelnot, to visu pārdzerot un mājās pārnācis, to dauzot un sitot, ka nedodot ne ko ēst, mētajot un sasitot traukus, ko tad nu viņam došot, kad neka nav u. t. vēl. Mācitajs viņaj atteica: "Zinu, zinu mīļa sieviņa, ka tā ir. Jo tu neesi ta viena, kas manā priekšā tā žēlojuses, tādas ir simtiem še tā žēlojašās. Bet ko jums varu līdzet? Nav jau nekāds likums un spriedums, ar ko šajā ziņā varetu vīrus kā brīdinat. Bet es jums saku: jūs pašas ari daudzreiz vainigas: Kad vīrs reiz drusciņ iedzēries pārnāk mājās, jūs tūdaļ kā niknpūces leciet viņiem acīs. Tā viņu iekaitinajiet. Un viņš paliek arvien niknāks un nemīligaks. Mājas un sieva tam riebigas un krogs un viesnica mīļaki. Daudz vīri tamdēļ vien iesākuši dzert un palikuši par dzērajiem, ka sievas viņus mājās nākot mīligi nesaņem. Jūs gan sacisiet, ka tādus var mīligi saņemt, viņš noļurbojies un dvaša smird pēc dzīva brandvīna. Tas jums taisniba; bet nevar neko darit. Sava paša labuma dēļ taisniba drusciņ jasaloc, jaiet laipnigi viņam preti, jāapķer, un viņa nelaba dvaša japacieš, janoģērbj jāapkopj, cik labi var un prot, tad vīrs, kad ari jo nikns un negādigs, paliks jo mīligs, mīles vairak mājas un sievu un nepakritis tik varen uz piedzeršanu. Tādā vīzē daža sieva savu vīru noturejuse no liekas žūpošanas".

"Tas tam mācitajam liela taisniba. Vīrs sievu jau tapēc prec, laj ta viņam būtu mīļš acuprieks, pie ka viņš vakarā no darba vaj ceļa mājas pārnācis var mīligi pieglaudities, to apkampt, nobučot u. t. vēl. Bet ja

ta viņam preti kā ezis, stumj nost, urkstedama: Tu smirdi ka lops u. t. vēl, kāda luste tad tam var būt mājas un sieva. Viņam labāk patīk ārpuses, kur citi tvīri un sievas, kas ir laipnigas".

"Ja, ja, mīļajs meistera kungs", meisteriene smaididamas iesāka. Jūs ar mācitaja kungu, kā jau vīrieši, krītiet uz vienu roku, un ka mums sieviešiem, kad arī taisniba, vajagot to salocit un dot jums vīriešiem to virs-roku. Bet pie emancipetam sievietem tas vairs tā nebūs, tur vairs nekādi glaimi, bet katram sava taisniba. Kā? Vaj es vainiga, ka es sieva? Kapēc tad man savs labums jārauga dabut ar glaimošanu un vīrs to var ņemt ar savu pat-varigu gribu?"

"Mīļa sieviņa," meisteris to noglaudija, "tu nu ari visaj daudz esi ie-entuziasmojusies iekš savas sievietibas. Kas zina, vaj viņa ari ir to vērta, un kas zina, vaj šai emancipacijas karstumā, aiz viņas šķidrauta nav paslēpies kāds vīriešu ģēnijs, kas kā suflers jums iečuksta ausīs tās acu-mirkligas zinatnibas kāribas un tā jūs velk cauri un jums pasniedz algu bez nopelņas?"

"To es nezinu," sieva atteica. "Es tik runāju par to, ko dzirdejuse un lasijuse. Bet laj tas paliek. Emancipacijaj vēl laika diezgan nākt. — Bet mīļajs Viļa jaunskungs, ko Jums reiz gribeju pavaicat: pie kāda meistera Jūs galdnieka amatu mācijušies."

"Nezinu, vaj Jūs pazīstiet Ziediņa kungu, B. pilsētiņā" Vilis atteica.

"Nepazīstam vis; bet manim tā liekās, ka tam vajaga būt labam, prātigam meisterim, kas savus buršus prot nevien mācit, bet prātigi mācit."

"Tas tiesa, meisteriene kundze," Vilis atteica. "To viņš dara un tiešam nopietni dara. Viņa teiciens ir: "Māciba galvā un padoms prātā. Ko tas palīdz, kad es buršiem iemācu amatu, bet ar neizglītotu prātu tos laižu pasaulē?" Es savā staigajumā jau bijis pie dažiem meisteciem; negribu nevienu apvainot, kad saku, ka ne pie visiem atradis tādu kārtigu un prātigu mācibas vadišanu, kā pie Ziediņa kunga. Tadēļ tur zeļļi ari pastāv gadiem un burši, kamēr iemācijušies un uzcelti par zeļļiem. Es ari mazs puika, tikaj desmit gadus vecs tur tiku aizvests un samācijos, kamēr dabuju zeļļa vārdu un nu pastaigāju pie dažiem meisteriem arvien papilnadamies. Pat manā laikā redzeju: atnāk zellis nodrupis un smird pēc brandvīna un tabakas, ka nevar ne viņa tuvumā stāvet. Tas lūdzās, laj pieņem viņu darbā. Zellis un ari es jau ŗauca degunu: ko tāds ļurba te daris, ko tāds pastrādas? Bet meisteris domāja viņu pieņemt, un tam prasija: "Cik ilgi Jūs strādajiet pie pēdeja meistera?"

"Veselu mēnesi", tas atbildēja.

"Kapēc nestrādajiet ilgaki, būtu vairak ko iekrājušies? Kādi Jūs izskatieties! Jūs ziniet, ka zeļļiem, kas zeļļa gadus staigā apkārt pie meisteriem, arvien ko piemācities, vajaga būt krietniem un glītiem. Kuŗš prātigs meisteris tādiem nodrupušiem var dot paēnu un darbu? Un tad tāda ātra mainišanās. Ar tiem tik krāms vien ir. Kādas vainas labad atstājiet?"

"Nevarejam salīgt. Meistars ar mani grib dzīvot, kā ar buršu. Es tak vairs neesmu buršis; esmu jau vīrs no 50 gadiem un protu izdarit savu zeļļa darbu un uzdevumu, un tapēc ari gribu, ka ar mani apietās, kā ar zelli pau'!

"Nu, vaj mēs varesim sadzīvot?"

"Kad Jūs darisiet sava meistera pienākumu un es savu zeļļa pienākumu, tad ceru."

"Nu labi. Tad palūkosim; un šie visi, kas te tagad apkārt stāv un klausās, būs mūsu liecinieki, ja kas savadi gadās mūsu starpā."

Patlaban uznesa pusdienas maltiti; mums bija ja-at-kāpjās no galda, laj kalpone dabu galdu klāt; un tā iz-ārdija visu mūsu sarunu.

Meisteriene mani uzlūdza sēsties meisteram pie rokas un Olgu galda otrā puse man tiešam preti. Manim tā lab-prāt patika, jo bija daiļa, patīkama meitene, un ari savu tiesu izglītota.

Meisteriene bija laipniga runataja un ari meisteris pats bija krietns sadraudzigs cilveks, ar ko bija labpatīkami sarunaties. Pie ēšanas, tadēļ ka zeļi ari bija klāt pārrunajam par dažām vispārigām lietām: par laiku, par bazniceniem, kas gāja gaŗam u. t. vēl. Ēdot arvien pazagšus acis uzmetu uz Olgas, nolūkodams, kā viņa pie ēšanas izturās. Un varu teikt, cik es jaunus sieviešus varu no-svērt, ceru, ka ši jaunava, cik patīkami no ārienes skaista, tik ari iekšienē būs apdāvinata ar gaišu prātu un ne-vainīgu sieviešu sirdi. Un pat pie ēšanas viņa izturejās kā prātigai jaunavai pieklājās: ne par kaunigu, kas nezina, kur savas acis nolikt, kā turēt nazi, kā gafeli, kā griezt gaļu, kā ņemt karoti un pielikt pie mutes, un kad runa, tad nezina, kā nosarkt, un kā ar visiem kamiešiem izkustinaties; bet viņa izturejās itin taisni un vientiesigi; tomēr zinams, tik godprātigi un cienijami, cik izglītotai jaunavai jaunam vīrietim pretim sēžot godam piederās. Un tā tad itin kā caurredzis nojutu, ka tādai jaunavai vajaga būt viscaur labai un

tas viņam ta labi ir izdevies; bet Zudermans caur savu lugu "Gods" laikam cere izdeldet negodu (visus ļaunumus, kas pa-saulē). Ka tas būtu iespējams, to es nepavisam nevaru ticet, varbūt, ka to caur kādu mazu ļaunumu daļiņu var savaldit. Ka es to saprotu, tad manim tā rādās, ka abiem šiem zinatnibas vīriem vienads gala nolūks, laj nu katram gan pa savadu ceļu un ar savadiem ieročiem. Šādi izgudrojumi nevaid vis no gaisa grābti; bet viņu saknes stiepjas sen senajā vecā pasaulē iekšā. Jo kad Kristus savā pazemošanā jeb cilveku atpestišanas laikā, virs zemes staigādams, cilvekus mācidams un dziedinadams, ari vienu kurlu un mēmu bija dziedinajis un to padarijis attal dzirdošu un runajošu un visi ļaudis par ta izbrīnijās: tad citi gudrinieki: rakstumācitaji un varizeji, kas Kristu neturēja vis par Dieva Dēlu, bet par tādu pašu gudrinieku un burvi, kādi jau bija visām citam pasaules tautām, kas tikai lielijas dziedinat visas slimibas un glābt visas nelaimes, caur ļaunuma (Bēlcabula) spēku, šie uz ļaudim sacija: "Ko jūs par to brīnajieties ? Šis (Jesus) tos velnus izdzen caur Bēlcebulu, to velnu virsnieku. Velns cilveku padarijis kurlu un mēmu un burvis, kas jau velna kalps un biedris, to atkal caur velna spēku glābj un dziedina. Tā tas no seniem laikiem un varbūt jau no paša pasaules sākuma bijis, ka pasaule pasaules ļaunumu ar ta paša ļaunuma spēku ir lūkojuši dziedinat un laikam ari slimibas ar ta paša slimibas ieganstu. Jo pagani un varbūt tolaik ari Judi ticeja, ka visas slimibas nākot no ļauna gara, un tadēt tās ari ar ļauna gara spēka dziedinajamas. Kristus uz to nebija vis ar mieru, kad varizeji viņu salīdzinaja ar velna kalpiem, burvjiem, kas darbojas ar velna spēku; bet atbildēja: "Ja es velnus izdzenu caur Bēlcebulu (velnu virsnieku), caur ko tad tos izdzen jūsu bērni (cilveki — burvji)? Bet ja es vienu izdzenu caur Dieva pirkstu (Dieva Garu), tad jau pie jums nāk Dieva valstiba". (Luk. 11, 15. 19. 20.) Es to tā saprotu, ka Kristus to dziedinašanu, ko cilveki īpaši tajos laikos izdarija ar burvigu jeb velna spēku, uosauc par cilveku bērnu darbošanos, ar ko gan varbūt paglābj miesas slimibas un izdzen kādu velnisku ļaunumu, ka trakumu u. t. vēl; tomēr šāda ārstešana neness nekādus augļus dvēselē; bet pie tam vajaga "Dieva pirkstu", tas ir: Dieva Garu, Diema spēku, kāds bija Kristum pie Viņa dziedinašanas: tur tad nāk Dieva valstiba, Dieva žēlastiba, Dieva palīdziba, Dieva svētiba, ar vienu vārdu: grēku piedošana. To Kristus ari pierādija pie tam, kad Viņš to melmensērdzigu cilveku bija dziedinajis ar šiem vārdiem: "Ņemies drošu sirdi, mans

ari nebūt uz tam domajuse. Bet kad nu Jūs no manim prasiet atbildi, tad es pirmak vēl saku, ka es neizprotu Jūsu raksturi, ka Jūs divas tik nevienadigas un pretigas īpašibas abas variet ieraudzit priekš manis par derigām, Pēc mana vēl augoša un nenostingrojušos prāta un sajēgas uz Jūsu runu noklausijuses, to nojēdzu, ka to vienu Jūs esiet apsvēruši taisnīgi, tomēr pie ta otra Jums pieres acis tik bijušas puslīdz vaļā, bet prāta acis nekā. Ne-ņemiet, mīļa memiņ, ļaunā, kad es Jūsu bērns, tā iedrošinajos uz Jums teikt. Jūs prasiet atbildi uz savu jautājumu, un es taču savas mīļas mātes priekšā nedrīkstu citadi atbildēt, ka iekš sevis sajustu to patiesibu."

"Nu, kuŗu tad esmu nepareizi apsvēruse?"

"Ārigi Jūs abus pareizi apsvēruse, bet iekšigi vienu ja, otru nē.

"Bērns, kā tā? Vaj varesi pierādit?"

"Cik es nejēga bērns vēl noprotu izšķirt patiesibu no nepatiesibas, tad man Jūsu priekšā tā jasaka: Vilis ir ari pēc manas nojēgas patiesi tāds kā Jūs ar tēvu viņu apsvēruši: viņš ir jauneklis, kam sirds un prāts ir īstenā vietā. Ar tādu cilveku mūsu dzīve var noritēt laimigi. Viņam ir sirds, kas prot un var būt laba un mīliga, un prāts, kas prot un grib un var apdomat, ko var un ko nevar ; un ja gadās kāda nebūšana, vaj nu šādā vaj tādā ziņā, viņš grib un prot uzmeklet to cēloni un atrast to kļūdu, kā un ar ko tas glābjams un pārlabojams. Un ja viņam gadās kur laime un prieki, viņš nelielisies un neleposies, nedz dižosies: rau to tik es varu! bet dos godu Tam, no ka nāk visa laba dāvana nn visa pilniga dāvinašana. Ar vienu vārdu: Vilis ir cilveks, kas Dievu bīstās, mīļo, pielūdz un slave, kas mīle taisnibu un cik spēdams to ari dara, viņš ir vīrs, kam patīk patiesiba un viss labs, vaj nu pašam, vaj kaut kuŗam citam cilvekam. Visas šādas, cik es noprotu, labas īpašibas, esmu no-redzejis pie Viļa, un pēc savas sajēgas, to turu par labu raksturu. Bet pie Lāča, visas tās satiksmes, kur varejuse viņa noskatities, es nekur ne-esmu redzejnse tādu krietnu vīriešu sirdi un prātu, kas turās un pastāv īstenā vietā: bet viņam tajā vietā es tikaj redzu glaimus, nelietigus smaidus, izlikšanos priekš acim jeb liekulibu ; kas prot daudz ko laba runat, bet maz darit. Kuŗa nolūks ir, ar saviem glaimiem no cita to izvilkt, kas viņam der par labumu. Vaj Tu doma mīļa mamiņ, ka Lācis nāktu ar mums te pļāpat un glaimoties, ja viņam nebūtu prātā še ko iegūt, ko ceretu sevim par labumu? — Rau! Vilis, Vaj — Tu nedzirdeji,

ko tēvs vakar teica par Vili, ka viņš pa starpām Juriti skubinot un mācot uz visadu labumu un ar kādu lēnibu un laipnibu viņš to darot, ka tīri prieks esot, to noskatities. Tāds rau ir godigs cilveks, kas tā dara un palīdz tuvakam, cik prot un kā var. Bet kāds Lācis? Viņš nepalīdz citam, ja viņš zina, ka tur nenāks nekāds labums, laj tu viņam pa nagiem sistu. Reiz iegāju darbnicā pēc skaidam, uguni kurt, Juris stāv pie beņķa un šņukst. Uzprasu viņam: "kapēc tu šņuksti? Kas tev trūkst?" Nabadziņš raudādams atteic: "Man te uzdots strādat, bet es te nevaru saprast, kā tas darāms, un tas dārgs koks, ko nedrīkstu samaitāt. Meisteris un Vilis, ne katrs nav iekšā." — "Rau, tur jau Lācis, palūdz tam, laj parāda." — "Biju pie viņa un lūdzu laj parāda; bet viņš uzsauca: Ej nost! man nav vaļas ar tādiem knēveļiem ķērnaties! Kad tu nevari saprast, ko tad tu nāci mācities, tad jau vareji labaki mājās cūkas ganit; to tu saproti!" — Nu, redzi, mam', kam tāda sirds uz savu mazako brāli, vaj tam uz lielakiem būs labāka sirds. Viņš neskatās uz to lūdzeju, bet tikaj uz to labumu. ko pie tam cere iegūt; bet kur to neredz, tur savus pirkstus nekustina, tur viņam nav sirds nekāda, tur prāti nekādi; tur viņš to cilveku nebūt ne-ierauga par sevim līdzigu cilveku. Kur redz sevim kādu īpašu labumu, tur klāt ar visu sirdi, svēku un prātiem, bet kur to neredz, tur uzsauc: "Ej nost!" — tur ir tāds, ka mūsu kalpone, ko aizdzinam. Kad viņu salīgam un pieņēmam, kas ta bija par meitu! Stalta un balta, mudiga un runiga; vārdi tek ka tīrs avotiņš un glaimi plūst kā salds medutiņš. Priekš acim tevim vaj tēvam, zelts kas zelts, kādu nekad ne-esam dabujuši. Kur vienreiz tik būtu ja-apgriežās, tur aplec trīsreiz. Un kad viņaj nebija vaļas, un tu teici: "Grietiņ, gan to jau es pate padarišu ;" tad ši pasmaididamās preti: "Ak mīļa, cieniga memiņa, meisterien kundze, kam nu Jums to vajaga? Par ko tad turiet kalponi, dodiet taj maizi un algu? Palieciet tik mierā! — Esmu jauns cilveks; vaj man trūkst spēka un lokaniba? Vaj man kas gŗūti," un tā vēl kā neka. Tu priecajies par tādu labu cilveku un teici: "Nu labi labi, Grietiņ. Esmu tāda vāriga un nedrīkstu daudz ārā iet, īpaši tādā ziemas laikā, varu sasaldeties un iedabut to lielo, gaŗo kāsu. Nu tad uzmanies, ka ķēķī un stalī viss notiek pareizi. Stallī mums gosniņa un suķitis, tos apkopj kārtigi. Siens ir uz staļļa virsu un milti maizes kambarī tīnē," un tā vēl. Ta to apkopibu uzdevusi Grietej, pate paliki siltā kambarī pie sava rokas darba un Grieta saimniekoja pa ķēķi un stallī. Bet rau: Cīrulis jau gan bija dzirdets, bet

sevī runaja: "Ja šīm jaunavam abām divām manis dēļ ari caurām naktim ar savām domam tā būtu janocīnās kā manim, tad vēletos, ka viņas labāk mani nekad nebūtu dabujušas pazīt. Bet tā jau ir pasaulē: katram janess sava paša nasta; un kad to tikaj ness ar labu sirds apziņu, tad ta nasta nav grūta. Kas tad tas ir jaunam cilvekam, kad tas ar tādām jaukām patīkamām domam nodarbodamies kādu nakti bez miega pavada?"

No rīta Vilis taisijās uz šķiršanas ceļu! Laiks ne-piedeva ilgaki vairs palikt šinī mājoklī, kaut gana kādu laiciņu vēl šeitan dzīvot patiktu. Vilim te nu bija kā tādam pasauligam cilvekam, kas gan ari zina, ka viņš nav no mūžibas pasaulē, bet ka Dievs viņu te ieradijis un no-spriedis viņa mūžu. Tomēr šo mūžu še dzīvodams tā iedzīvojies un iepelnijies, ka varetu, pats nezina cik ilgi še dzīvot, bez liekām bēdam un gŗūtibam; bet viņam zinams, ka mūžam še nepaliks, tadēļ ar Dieva Gara un Vārda palīgu gāda ari mantas caur ticibu tajā pirmajā tēvijā, ka kad reiz no šejienes jašķirās, ir manta priekšā tajā pirmajā pasaulē, mūžibā: "kur iet no vājas pasaules uz debesigas tēvzemes. Kur debess laimes saule spīd un dvēsel' Jezus godā mīt". Labi tam, kas še tā dzīvo un tic: tāds tad var aizbraukt ar mieru un prieku. Tā Vilim Emilijas piemiņa pārsvēra Olgas mīlestibu. Uz to tur priekšā lūkodams, sāka aizmirst to, kas palika aiz muguras. Tomēr vēl dzīvi sajuzdams to mīligu un patīkamu dzīvi, kuŗā te arvien jo ilgak, jo silti bija ieradinajies, sirds tomēr bija tāda gŗūta un žēluma pilna, kad bija ja-atvadās no tās vietas, kur nu vairak nekā veselu gadu bija nostrādajis bez nekādām liekām bēdam. Bija padaudz labi ar viņiem iedzīvojies un iepazinies; redzejis viņu laipnibu un cilveces mīlestibu, ko Lācis gan gribeja izārdit un izpostit, bet nepa-psēja un pats aizdzina sevi. Īpaši Olga, kā jau virsū pieminets, ar savu labpatīkamu izturešanos, samežģija viņa sirdi tajā atvadišanās brīdī. Un kad viņš vēl ieraudzijās viņas acīs pāris sudrabotas asariņas, tad zinams, ari Viļa acis nevareja palikt sausas. Meisteriene to pamanīdama teica: "Mīļajs Viļa kungs, mēs nu tā žēli atvadamies, kad atkal tā labi priecigi saredzesimies? "Un pie tam viņa noslaucija savas slapjās acis.

"Mīļā, cienijamā meisteriene, to nu mēs neka nevaram zinat. Tas stāv Ta ziņā, kas tur augšam pār mums visiem valda. Pēc sava prāta visu spriež un katram, kā par labu, griež."

"Kad citur strādajiet, tad pieminiet ari mūs, ka mēs

dažu reiz veselu mēnesi brandvīnu neņēma ne mutē un kad to viņam ari uz galvas lietu. Tāda nu bija viņu dzīve. Kad bija tās sātibas nedeļas, tad dzīvoja klusi un mierigi. Meisteris gādaja par darbu, uzraudzija zeļļus, un tāpat kā jau tajos labos gados līdz ar meisterieni gādaja par saimniecibu. Bet kad uznāca žūpu nedeļas, tad no meistera nebija nekas: Jēkabam bija jazina par darbu un ari japalīdz meisterienei, kur tai vīriešu palīdziba bija vajadziga.

Tādā kārtā nu bija meistera Stemba dzīve, kad Vilis tur iegāja; un zinams pie meistera tādas uzvešanās nevaram ceret nekādu kārtigu iedzīvi, tur, kā saka, ir tikai tā jākuļās. Meisteris pats no redzas stalts vīrs, bet ar tādām nogurušām acim, kā to jau redz pie dzērajiem. Apģērbs ari neizrādija, kāds piedien amatnieku meisteram. Meisteriene, branga, tukla sieviete, bet jau no acim vareja noredzet, ka viņa bija cietuse daudz netaisnas pāridarišanas, kā tas jau arvien jacieš tādām sievam, kam dzēraju vīri. Un kurai prātigai sievai nepazūd visa laba dzīves garša kad ta redz, ka viss mājas un iedzīves labums, ko Dievs palīdzejis sa-pelnit, un ar ko varetu iekopties itin labā un puslīdz glītā dzīvē, ka tas tiešam tīšam top iznīcinats gluži nekārtigā vīzē, ka to, nevien kā zemē nosviež; bet par to no-pērk velnu, kas notērē visu dzīves labumu un jaukumu un mieru un laimibu, un saved ķīvē laulātus draugus, rāda caur to bērniem vecaku negodigu suņa dzīvi, nolaupa tiem nevien vecaku mantibu, bet ari viņu un Dieva svētibu, godīgu un prātigu audzinašanu, un tā tiem samaitā visu miesigu un garigu labklāšanos. Ko Vilis jau ari ieraudzija pie ši meistera bērniem, ka tie visi bija tādi puspalaisti un nošļukuši. Ģīmji un mati ne-apkopti, kājas basas un melnas, tādas pašas ari rokas, krekli melni un visas citas drēbes netīras un vietu vietam pušu un nodrupušas. Kad svešs cilveks ienāk, tad mūk un slēpjas un kad ie-drošinajas, tad skatas lempiski acīs ar vaļejām mutēm, tur sabāzuši pirkstus iekšā. Vecakais dēls jau gadu 13—14 un vecakā meita 11—12 gadus, būtu koši skaisi bērni, bet kā rādas, vēl maz ko mācijušies. Māte tāda branga sieva varetu gan savus bērnus vairak piekopt un uzjautrinat, ka prastu jel svešam cilvekam labdienu dot ; bet kā viņš dzirdeja, tas nelādzigais vīrs caur savu negantigu žūpošanu, nemieru, ķildu un dukurešanu sievu bija pa-darijis tik negaršigu un stupidu un tik vienaldzigu pret visu krietnibu, ka viņai viss vienalga, kāda ir viņa pate, kāda visa viņas iedzīve, bērni un viss, viss! kad Vilis ie-sāka

jūs redziet, uz galda taču vairs nav?" Uz manu runu čigani, vaj nu tik tā vaj to nicinadami, neka ne-atbildēja.

"Bet nu," krodzinieks nopietni teica: "Ta skāde ir maza, un kad nu nekādi liecinieki nav, kas to lietu skaidri pierāditu, tad nu šis kungs par to mazo lietu nekādu škandalu negrib taisit; pusvainu ari piegriež sevim, ka viņš tādu pulku neticamus tēviņus te priekšā atradis, tik neapdomigi izturejies, ka varejis muguru atgriezt savam launagam, labi zinadams, ka čiganiem viss labi notīk; tam ņēmejam ne-novēl nekādu ļaunu, bet tikai baidās ka tas to maizi un sviestu ēdot ne-aizrijas un ta sviestmaize tam nepaliek rīklē kaŗoties. Bet es no savas puses jums saku, ka ar jums čiganiem vien še krogā esot, tāds škandals noticis, es jūs nekad savā krogā iekšā nelaidišu; es jūs pazīstu un tūdaļ piezīmešu. Es savu krogu negribu iemainot par zagļu mājokli, bet gribu to turēt par godigu un drošu ceļa-vīru naktskorteli. Tadēļ marš! projam visi tādi rupji tēviņi no mana kroga ārā!"

Bet nu sāka tās sievas un bērni brēkt un gausties: "Mīļais kroga kungs, apžēlojieties un ļaujiet mums jau vēl te palikt. Un jūs jau ziniet, ka vienu dienu un nakti no valdibas atvēlets mums uz vietas palikt."

"Ja, tas tādiem čiganiem, kas godigi uzvedas."

"Mēs katru reizi esam godigi uzvedušies."

"Bet šoreizi?"

"Ari."

"Bet kur tad palika tam kungam tas launags? Uzrādiet man to, tad es tikai tam aizliegšu un jums citiem visiem būs brīv."

Visas mātites saskatijās, sarunajās savā valodā un tad viena teica: "Mēs neviens neko nezinam par šo svešo kungu un viņa launagu."

"Nu tad visiem projam ja-iet."

Es kritu starpā un teicu: "Kroga kungs, par šādu nieku netaisiet nekādu troksni. Mēs jau čiganus pazīstam: viņiem tāda ticiba, ko citas acis neredz, to viņš tura par savu, lai tas būtu kas būdams. Bet zinams, kad noķer, tad viņš vēl piebrīdina klāt: kas šis tāds par kungu, — nevīžo savas lietas — savu mantu pieglabat, — man ja-stāv šim par adjutantu, kam šim lietas japieglabā? — Še savus plundurus!" u. t. vēl. Lai jau paliek līdz vakaram jeb cik ilgi likums atvēl, es lūdzu. Mēs viņus jau ne-izmācisim. Bet tikai butu no valdibas lūdzams, lai neļautu viņiem apkārt vazaties, slinkot un strādniekiem būt par nastu. Lai nodotu pašiem zemes-gabalu, no ka lai paši

nu būs jaiet pie dusas. Jūs, Viļa kungs, ari no ceļa piekusuši. Labu nakt."

"Pareizi! Darisim visi pēc Petera vārdiem. Labu nakt"!

Katrs aizgāja uz savu vietu pie dusas.

No rīta Vilis piecēlās vēlaki. Viņam īsti nekur nebija jasteidzas Viņš patlaban bija kā apģērbies, kad saimnieks ienāca to aicinat pie brokasta. Ar saimnieci sasveicinajies, visi apsēdās pie brokasta galda. Saimniece pirmak Vilim vaicaja, vaj viņš tādā svešā gultā varejis parast un mierigi gulet.

Vilis atteica: "Paldies, mīļā nama māte! Itin labi. Un tāda mīksta gulta, mēs zelliši tādā nekad neesam gulejuši. Gulam allaž uz cietu madraci".

Neprecejušiem vīriešiem tā jav ir gandrīz visur. Kas tad viņiem gādās mīkstu gultu? Gulta jau pieder pie sieviešu apgādibas. Kad apprecas, tad tik nāk pie mīkstakas gultas. Tās jau sievas mātes pirmās rūpes meitas pūrā, "gultasdrānas", ta ka var, citreiz vienu, bet tagad, kas jel maz var, divas gultas uztaisit."

"Ar' labi," es pasmiedamies atbildeju, "ka tās rūpes vīram nav. Viņam tā jau diezgan citas rūpes. Un es uz tam ne sapņos ne-esmu domajis, par mīkstu gultu gādat. Labi ka nu zinu, ka no tām rūpem esmu svabads."

"Droši no tām rūpem Jūs svabadi. Kad tik Jums būs brūte un sieva, tad būs ari mīksta gulta, kuŗā Jūs varesiet gulet, ka ne ausis nekustinasiet. Lai nu to gan nezinu, tomēr ceru, ka Jums jau tagad tāda apgādata."

"To nu redzešu, kad pāriešu mājās," Vilis ātri izteicis sarāvās.

"Tad mājās laikam brūte Jūs jau gaida? Aha! vaigs jau to rāda."

"Kas to nu var zinat, kā mājās tagad ir. Vairak nekā trīs gadi pagājuši, kamēr tās esmu atstājis: Pa tādu ilgu laiku šis un tas var pārgrozities; īpaši nu vēl, kad nama māte Dieva priekšā aizgājusi."

"Vaj tad Jūs nupat šodien domajiet jau tur aiz-iet?" saimniece ieprasijās.

"Ar Dieva palīgu to cereju gan. Vēīos redzet, kā tur tagad viss ir."

"Bet, kas ir, mīļais Viļa kungs! Palieciet vēl šo nākošu nakti pie mums. Manim patiktu vēl par dažām lietam ar Jums izrunaties. Jūsu rēķinumā viena diena maz ko iztaisa. Pa dienu man nepavisam nav vaļas. Ja-iet pie lauku darbiem šur un tur apskatities. Kad es Jūs lūdzu, palieciet vēl šo dienu pie mums. Rīt mums būs kāds

šo līdzibu ari rāda uz to tēviju, kuŗā sataisiti mums visiem mūžigi mājokļi. Un sv. raksti mums skaidri apliecina, ka tur piepildisies visas vēlešanās, un ka ta laime un svētiba, kas tur uz mums gaida, iet pār visu cilveku domam. Pēc tās tēvijas ilgojušies visi Dieva cilveki visos laikos, kā ari dzied kāds cienijams dzeijnieks:

Vēletos būt mājās, Ilgojos pēc savas tēvijas! Pie Tēva sirds! Projām no pasaules sajukušā trokšņa! Klusa svētā dusā! Ar tūkstošām vēlešanam No turienes izgājis, Mājās atgriežos ar svētu ilgošanos; Mana sirds tura cieti šo ceribu: Tikšu drīz mājās!

Ši mūžigā tēvija ir nozīmeta un apainota šajā laicigā tēvijā mūsu ģimenes dzīvē. Kristigs nams ir šeitan debesu tēvijas pagalms. Bet lai nu tas pie mums tā būtu, tad vēl uz priekšu kāda punkts jaaplūko. Līdz šim esam aplūkojuši savu namu jeb ģimeni, tad, ka ta dibinajama uz Dieva vārda pamata un tad to nolūku, ko ceram iegūt (iemantot); tad nu beidzot vēl jalūko pēc tās vielas jeb materiāla, ko apustuls māca, no ka nams būvejams.

4. Viela jeb materiāls.

Apustuls Pavils to sauc par žēlastibas palīdzibu pie ta nama būves, Kolosiešiem (3, 16.) tā rakstidams:"Kristus vārds lai mīt bagatigi jūsu starpā, iekš visas gudribas, ka jūs paši mācaties un paskubinajieties ar svētām dziesmam un pateicibas dziesmam un garigām dziesmam, tam Kungam mīligi dziedadami savās sirdīs."

Kad gribam uzbūvet namu, kam japastāv mūžigi, tad pie tam vajaga neiznīkstamu vielu jeb materiālu.Ši mūžigā viela ir "Kristus vārds," no ka tas Kungs pats saka: "Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs" (Mat. 24, 35.). Pie daudz rakstu vietam cilveks vēl ir lielā neskaidribā par Dieva vārda lietošanu. Arvien jo vairak rodas tādas domas, ka reliģija (Dieva atzīšana jeb ticiba) ir lieta, kas tapat jamācas kā visas citas lietas, un kas līdz ar bērnu iesvētišanu nobeidzas, ― tikai šad un tad dzīvē izlietajama; un daži vēl ne to netura par vajadzigu. Ja Dieva vārds būtu kā valsts likumu grāmata, kuŗā sarakstitas dažadas pavēles un aizliegumi, kas rāda kā dzīvē ja-izturas, tad ar tādu iemācišanos būtu diezgan.

viņu lai paliek, tad Jūs varesiet laiku pakavet parunadami. Lūdzami, liekiet tos paltrakus uz krēsla, gan es viņus pa-glabašu, kad pietikšu." Nu viņa pienāca pie manis: "Mīļais galdniekmeistera jaunskungs, lūdzu. Jūs jau ari tepat paliksiet? Te ir skolotaja kungs. Atnākšu drīz pie Jums un Jūs uzvedišu augšistabā, tur jūs mierigi varesiet parunaties. Lūdzu ― Jūs paliksiet." ― "Paldies par ielūgumu! kad nu vienreiz jau še esmu un Jūs tik laipnigi ielūdziet, tad jau palikšu: Bet nezinu, kur mani saimnieki?" "Viņi patlaban aizgāja līdz mājam, ― bet būs atkal atpakaļ. Lūdzu ― man jasteidz — " un viņa aizteceja, ka ne redzet nedabuju.

Mēs ar skolotaju nu palikām divati vien; abi sveši un ari nekādi lieli runatāji, nebūt nezinajām ko un kā iesākt. Viņš sēž un skatās grieztos, es skatos uz durvim; varbūt kāds ienāktu un dabutu iesākt kādu valodu; bet nekā. Dažureiz tev ir apkārt un pļāpā, kā nezin, kuram atbildēt; bet rau nu, nav neviena. Vēl brītiņu pasēdejuši, domaju: tas nav nekas, sēžam kā mēmi; tas neklājas; labi redzu, ka viņš runat nesāks. Brīnums gan, skolotājs jau tā paradis runat; bet šim brīžam nekā. Tad atkāsejos, griezos pie viņa un tā iesāku: "Skolotaja kungs, neņemiet ļaunā, kad Jūs tā uzrunaju: vaj Jūs jau ilgi strādajiet šinī vidū?"

"Trešais gads," viņš atbildēja.

"Vaj Jūs no šiem pašiem ļaudim? ― Ne, tas ne-var būt; jo to noprotu no Jūsu valodas."

"Esmu no Leišmalas, ― no Kauņas apgabala."

"Kur tad Jūs izglītojušies, kad drīkstu vaicat?"

"Pirmak turpat pagasta skolā, Ķirspils skolā un tad Kuldīgas seminārā."

Tur jau ari mūsu skolotāji dabū savas skolu mācibas. Ta teicama semināra. Ai cik no turienes neizgājuši skolotāji. Bet kā tad Jūs no turienes atnākuši uz šo pusi? Vaj tur pa to pusi skolas nav?"

"Ir ari gan skolas. Bet gandrīz jāsaka, ka še ir gan jo apgaismots gabals."

"Un Jūs tadēļ nāciet šeitan? Es to neturētu vis pareizi. Jums, tādam izglītotam skolotajam, vajadzetu palikt tajā tumšakajā kaktā un ar savu garigu gaismu tur tiem garigi akliem cik necik palīdzet tos biezos garigus acu plakstiņus uzplēst, lai viņi ari ieraudzitu, ka pašiem tiem ari ir gars un dvēsele, kā visiem citiem ļaudim. Kāda tumsiba ļaužu prātus tur visvairak pārņem un viņu gara acis apstulbo?"

"Paldies, mīļais galdnieka meistera kungs! Neņemiet ļaunā, kad drīkstu vaicat, kas bijuši Jūsu vecaki, kur Jūs auguši un kur skolā gājuši, ka Jums tik veseligs kristigs prāts? Ļoti par to priecajos, ka ar Jums iepazinies."

"Mani vecaki, nabaga vaļenieki, dzīvoja viņpus pilsēta, ciemā. Māte nabaga, godiga sieva, kas mani no bērna dienam pietureja cieti pie tikuma un Dieva bijibas un uzmanigi atradināja no meliem uu nepaklausibas. Sestā gadā jau iemācija grāmatu un rītos un vakaros Dievu lūgt. Cik cieti viņa mani turēja uo netaisnibas, to dzirdesiet no šāda maza gadijuma: Mūsu ciemā bija maizes ceptuve, kas sestdienas vakarā sacepa ari raušus, ko svētrīt iznesa pa ciemu pārdot. Kādu svētrīt, es tā biju starp 5 un 6 gadiem, tekāju ārā pa gatvu, kas gāja caur ciemu. Gatva bija klusa un tukša. Cepeja sieva nāk un iet man gaŗam ar raušu pilnu kurvi ar kaudzi. Tādi garšigi brūni apcepuši rauši. Man siekalas vien sanāk mutē uz tiem skatoties. Kādus desmit vaj vairak soļus pagājuse, redzu, ka viens rausis sklid no kurvja kaudzes un nokrīt zemē. Es teku uz to pusi un saucu: "Mamiņ, Jums nokrita viens rausis!" Bet viņa nedzirdeja, saucu otrreiz, bet neka, jo gāja arvien tāļaki uz priekšu. Ko nu darit? Neviena cilveka nekur neredzeja. Paņēmu raušu, teceju savā istabā iekšā. Raušu gārdā smarža mani tā iekārdinaja, kā raušu mātei ne-rādiju vis, bet aizlīdu aiz mātes gardinem un sāku kost. Māte pamanidama, ka aiz gardinem kas kust, skatās kas tur ir, un ieraudzijuse mani ar pilnu muti tā saspiedušos stāvam. "Vil, ko tu te dari? Ko tu tur slēpi azotē?" Un ne-gaida vis, kamēr es ar savu pilnu muti atbildu, bet rauga pate, kas tur ir, un izvelk rausi, kam viens kumoss nokosts. "Kur tu to dabūji?" Es vēl neko nesaku, jo mute pilna. Bet māte neatlaidās vis, uzbruka ar visu sparu: "Kur tu dabūji rausi?" man ar visu pilnu muti bija jateic: "Et to atlad uz teļ'". "Tev jau pilna mute. Apēdi to kumosu un tad izteic skaidri!" Kumosu apēdis, izteicu viņai visu skaidri. "Tas labi, ka tu rausi uzņēmis, lai lopi, kas tur drīz nāca, ne-dabutu apēst jeb sabradāt; bet par to, ka tu to iekšā ienesis manim nerādijis, ielīdis ēnā un slepen sācis ēst, tev ja-stāv ārā pie vārtiem, kur ta sieva ar to kurvi nāks at-pakaļ un tas rausis viņai jāatdod"

"Ja, bet viņam viens kumoss nokosts?"

Tas parāda tavu grēku; un par to tu viņu nolūdzi! Un es uzraudzišos, ka tu to tā izdari, kā es tevim uzdodu!"

Neko darit; man jāņem rausis no mātes rokam. Gārda