Viņa bija norūpejusies un raižu nospiesta, kad viņa to teica : „Mēs varam ari šķirties.“
Plecigais puisis pakratija galvu. „Ja, Ede, to tu tagad saki, kad kroga Martiņš tev ir galvu sagrozijis,“ viņš teica un nopūtās — „Jaunaks viņš ir, tas tiesa, bet iedomā tos gadus..."
Ede pasmīneja. „Tos es iedomaju, Juri,“ viņa teica... „Lieldienā palika desmit gadu, kamēr tu mani bildinaji un ilgaki es vairs negaidu — es tev atdodu tavu vārdu atpakaļ un to lakatu un tās lentes...“
„Un to gredzenu ari,“ viņš piebilda dusmigi, un vaigi tam sārti pietvīka no uzbudinajuma, tik ļoti viņš šo lietu ņēma pie sirds.
„To ari,“ viņa piekrita, „gana jau cilveki par mani ir smējušies — nu ir diezgan!...“
„Desmit gadu!... kā tas laiks aiziet!...“ viņš prātoja un apsēdās uz ciņa mežmalā, kur viņa lopus ganija... Un vaj ļaudis par mani nesmejas ? — saka, ka tu esot nesmuka un jaunakas ari es varot dabut... tukša ari tu esot,“ puisis lika priekšā pēc kārtas visas meitas vainas un sita ar dūri uz ceļa gala : „Dzirdi, jaunakas un skaistakas es varot dabut!“ viņš izsaucās stipri un dusmigi.
„To tu vari,“ Eda teica : „Ardievu!“ Viņa uzmauca ganu kuliti uz rokas un sauca suni : „Duksit, sunit, iesim uz mežu stūri, ek', aitas miežos; cui—i !“
Brīdi puisis sēdeja uz akmiņa un bija pats ari sastindzis, kā akmins, — tad: viņš
iesmējās, piecēlās kājās un kliedza pār pļavas stūri aizejošai meitai pakaļ: „Ej, klausies tu tur, niekus tu liec pie malas un taisies no sestdienas par nedeļu, vaj saproti? — No sestdienas par nedeļu,” viņš pielika abas plaukstas pie mutes un iekliedzās tik skaņi, kā mežs notrīceja: „taisies „pātaros !“
Nu Edei bija diezgan... Viņa paslēpās aiz kupla bērziņa miežu malā, spieda vēsās, rīta rasā samirkušās bērza lapas pie acim un raudaja. Rūktums, kas gadiem sirdī bija krājies, lauzās uz āru... un raudaja ari gadiem ilgi iesakņojusies mīlestiba pret to puisi, kuŗu viņa togad gribeja atstāt.
Viņš nu vairs nesmējās. „Ir tiesa, “ viņš teica tai tuvodamies, „ilgi tev ir bijis jagaida un es neesmu ari nekāds labais... Māte tevis negribeja un pāri darit es viņai nevareju... un kad māte nomira, tad bija tikdaudz parādu, tu zini, Ediņ, mans tēvs bija dzērajs — ari tagad vēl neesmu no parādiem cauri sities... Tad vēl radi teica par tevi, ka tu nepasot mūsu familijā... Un tā es vilcinajos un gaidiju un dariju tev sāpes, bet mīļa tu man tomēr esi, kā neviena cita..."
Viņa noslaucija asaras un sniedza tam roku: „Šķirsimies kā draugi," ta teica un smaidija, — „radiem ir taisniba un man pašai ari kauns, ieņemt to vietu, kuŗas cieniga neesmu. Ardievu, Juri!“
Bet viņš neatlaida viņas rokas : „Krietna tu esi bijusi un uzticiga un tā lai paliek, kā teicu — no sestdienas par nedeļu varam braukt uz mācitaju pātaros.“
*** Kad pēc četrām nedeļam Trijlapu Juri ar Kamoltiņa Edi laulaja, tad viņi bija pirmais pāris Kroņulejas pagastā, kas piebrauca pie baznicas bez radiem un līdziniekiem. Rītā agri Ede ar savu mātes māsu, veco Sila Ilziti, bija iznākušas no Šķedram, kur viņas abas nu jau trešu gadu pie Launaga dzīvoja un pie Lazdu-gāršas bija Juris viņas panācis, savos ratos ņēmis un kopā nu viņi visi trīs piebrauca pie baznickroga.
„Pavej, pavej, kā nabagi brauc!“ Jura tēva brālis, resnais Roga, teica pie kroga durvim stāvedams un tik stipri, kā piebrauceji to vareja dzirdet; bet Jura tēva māsa, bagatā Rubeņu saimniece, kroga stadula galā ar citiem sieviešiem runadamās, žņaudzija mutautu un teica, ka ši Jura neprāta dēļ savu sirdi izraudašot... Vaj tas esot kur dzirdets, ka kāds no labas, cienigas familijas precejot meitu, kuŗai māte nabagu mājā mirusi un kas pati ari līdz skolas laikam nabagu mājā mitinata?
Juris nelikās savus radus ne dzirdot, ne redzot. Viņš piesēja zirgu pie kroga sētas un palīdzēja vecai Ilzitei tik rūpigi un izmanigi no ratiem izkāpt, itkā ta būtu diezin kāda augsta lielmāte. Un tad viņi visi trīs gāja apiņu lapenē aiz kroga un Juris pats savām rupjām, cietām sastrādatām rokam uzsprauda mirtu vaiņagu savai līgavai galvā.
Viņa tiešam nu bija skaista, Kamoltiņa Lienes bēdu bērns — Ede, kas sava tēva nezinaja un kuŗai māte bija ilgus gadus vārgusi un nabagu maizi ēdusi. Un Juris
teica: „Skaistaka tu man, Ede, esi par tiem desmit gadiem palikusi — skaistaka un mīļaka.“
Viņa klausijās, kā baznicā zvanija... Tur skaņas raudaja un smējās un viņas pašas sirds ari raudaja un smējās un visas labakās dvēseles jūtas tai bija savilktas kā stīgas, kuŗas, drusku vien pieduroties, ieskanas tik brīnišķi, ka gribetos tai vienai būt, domat un raudat, Dievu lūgt un svētit to vīru ar brūni nodegušo vaigu un cietajām rokam, kuŗu viņa desmit gadus bija mīlejusi un kas viņas dēļ nu savus radus un piederigus bija pametis...
Kad viņi stāveja pie altara, tad mācitajs runaja par uzticibu. Mācitajs bij vecs vīrs ar baltu, trīcošu galvu. Vecums un nāves tuvums darija viņa acis gaišas — sirdīs skatities. Un viņš runaja tik jauki, it kā būtu zinajis un līdzi dzīvojis tos desmit gadus un tās dažadās cīņas, ko tie divi bija ar sevi un pasauli cīnijušies... Kādi pāra desmit sveši ziņkārigi cilveki, kas pēc dievkalpošanas bij baznicā palikuši, kā ari divi pērminderi, dziedaja laulibas dziesmu. Ta skaneja skaņi tukšajā baznicā un likās, ka baznicas sienas un tukšie krēsli ļaudim līdzi dziedatu... Pa atvērto logu nāca vasaras vējš un palocija mirtes zariņus brūtes matos... Kā sapnī jaunais pāris stāveja un sadevās rokas, kad mācitajs sacija „amen,“ un vecā Ilzite, kas bija pakurla, turpat aiz viņiem stāvedama un visus mācitaja vārdus pusbalsī līdzi skaitidama atkārtoja ari sirsnigi „amen“...
Trijlapās pārbraukuse, Ede pati gatavoja savu kāzu maltiti.
„Viņa tev uzmetas tūlit visiem par kungu“, kalpone Stiene domaja un skatijās šķībi uz jauno saimnieci, kad ta rīkojās ķēķī ar ēdienu un traukiem — Bet vecā Ilzite tupeja pie pavarda, lika ogli uz savas pīpites, raudaja un lūdza, lai Juris neņemot par ļaunu, kad šī no Edas nespējot šķirties un tepat gribot palikt līdz miršanai — Jura pajumtā.
Juris smējās. Viņa varot palikt, tas teica, gan jau varbūt gadišoties i darbs — vaj nu gluži par velti viņu mājā turešot — tik lai nebīstoties, liela darba jau vecam cilvekam nedošot... Tad jaunais vīrs palīdzeja savai sievai nomazgat uz ķēķa plaukta aizmirstos, ilgi nemazgatos nažus un dakšiņas un tad viņi visi sēdās pie galda.
Ganu meitenes Anniņas māte, kas bija vienigais kāzu viesis un bija bez lūgšanas atnākusi uz Trijlapam, nocēla Edei brūtes vaiņagu. Ta apsēja jaunai sievai ap pieri Jura pasniegto balta zīda autiņu un nomuteja : „Dzīvo nu, māsiņ, vesela sievas kārtā,“ ta teica un nopūtās. Bet vecā Ilzite otrā pusē galdam šņuksteja un sudraba rubli no mutauta stūra izraisijusi, liecās pār galdu un pēc vecu laiku ierašas aizlika to jaunajai sievai aiz bābiski apsietā autiņa. —
Pēc maltites Juris ar Edu gāja rokās saķērušies pa Trijlapu zemi un Juris rādija Edai savas zemes robežas.
„Nāc,“ Juris teica, „tev vajaga redzet ari Trijlapu mežu.“ Viņš veda to pa gaŗo ganu olnicu uz gāršu. — Priedes, egles, bērzi, apses un staltie ozoli tur šalca un runaja
dzīves spēka valodu, un tālās zilās debesis likās klausoties varenajā gāršas šaltā... Tik maigi un mīļi raudzijās tur pāri zilā debesu skaidriba, lielais klusais plašums, ka Edei kļuva svinigi ap sirdi, skatoties pār gāršu un turoties pie Juŗa rokas.
„Vaj mēs būsim stipri?“ viņa prasija un spieda sava vīra roku.
„Kā tu domā?“ Juris jautaja un smējās... „Līduma mēs te, mīļā, nelīdisim... Lai aug tēvu mežs... “
To viņa nebija domajusi... Koku šalka bij atmodinajusi no sapņiem viņas dvēseli un viņa bij domajusi par nākošo dzīvi un par to zemi, kuŗai viņi abi pāri gājuši... Cik ši zeme vēl bijusi neiestrādata un akmiņaina un ka spēka tur pulka vajagot...“
Vīrs rādija viņai savas cietās, sastrādatās rokas : „Nedomā tu, mīļā, ka es maz strādajis,“ viņš teica, „bet Trijlapu zeme ir sliktakā visos Kroņulejiešos‘“ un viņš nopūtās ar lielu sirds rūktumu,
„Tēvu zeme!“ Ede teica un pieliekusies piedūra pirkstus pie dzeltenās smilts gāršas malā. Tad viņa iesmējās tik sirsnigi un saldi un pielika savu galvu Jurim pie krūtim.
Viņš apvija tai apkārt rokas un domaja, ka viņš arvienu vairak iemīlejot savu Edu, šo sievieti, kuŗa garā tik spēciga un sapņu pilna.
*** Kautra kā jauna meitene, Ede bija klusa, no sākuma savā nākošā dzīvē. Gājejus, kalpu Zoba Anci un meitu Stiebra Stieni, ta maz rīkoja, bet vairak darija visu pati,
„Tā ir, kā kad tevis nemas nebūtu mājā,“ Juris brīnijās, „visu padari un tad pati noslēpies un aizraujies aizkrāsnē — it kā tev nepatiktu būt kopā ar saimi un ar mani?“
Eda kratija galvu. „Un tu nejūti, ka es katrā darbā esmu kopā ar tevi, Juri?” viņa teica, „Vaj tu manis neiedomā, kad tu sēsties pie galda un tev labi iet pie sirds azaids, ko manas rokas taisijušas ? — Jeb vaj tev nav tava sieva prātā, kad tu brien pa rīta rasu uz zirgaploku un dzirdi, ka tava Eda dziedadama padzen ganus gar birzi? Jeb tu neredzi manis vakarā, pēc azaida, kad strādā vēl tīrumā un es no meža nākot ar pakaišu nastu tev uzkliedzu? Jeb varbūt svētrītos tu manis nemani un nejūti, kad tu atmosties viens platajā gultā un logs ir aizklāts ar manu galvas autiņu, lai tevi mušas nekostu?“
Juris smējās. „Tiesa, mīļā, tu esi visur un ar tevi tagad sākuses jauna jauka dzīve Trijlapās,“ viņš teica.
Sākumā kalpone Stiebra Stiena bija ļoti spītiga ar jauno saimnieci... „Nav labaka par mani,“ viņa lielijās vienā sestdienas vakarā, aizskrējusi izpļāpaties uz Jura tēva māsu Rubeņa saimnieci, kuŗa dzīvoja turpat kaimiņos Lejgrodās... „Es, vecā Kalnbriku Stiebra meita, kuŗai tēvs savā laikā ir bijis muižā par sulaini, neiešu vis zemoties priekš tādas ubagu pliekstes.“
„Bet tu, mās’, labak "pavisam neklausi,“ Rubeniete piebikstija... „Kas tev — bagata meita kā saki, pašai savs padoms un krājumiņš, vari palikt uz vaļas, ja neizkrīt pie Jura dzīvot. Vari visai pasaulei teikt, ka esi
noderejusi pie goda saimnieka Trijlapa, bet: nevis pie tās nabaga tarbas, ko šis tev par saimnieci pārvedis.“
Par tādu padomu Stienei dūša auga.
Svētdienā pēc tam vecā Ilzite ar ganu Anniņu taisijās uz baznicu iet un Stienei bija nolemta ganu svētdiena.
Bet Stiena, uzposusies jaunos, tikko no šuvejas atnestos kretona lindrakos, saspraudusi pulku baltas kaula ķemmes un adatas plānajos gaišajos matos, iznāca no kalpu klētiņas it vīzigi un nostājās mājas galā pie ķēķa, kur Ede barokņiem taisija ēdienu.
„Ieej, tu, tur ķēķi,“ viņa spiedza caur degunu,“ „pasaki saimniekam, ka es aizeju uz Liellauklumiem, uz mana tēva pusbrāli viesos“.
„Bet gani, Stienit ?“ Eda runaja mīligi, „Anniņa aiziet uz baznicu un šodien tava ganu diena. “
„Tas nav tā runats pie derešanas,“ Stiena atcirta preti, „saimnieks pats zin... Un kad te ienāceji izgudro visadus kumediņus un uzliek man ganu dienas, par to es spļauju! Katrai ceļmalas bābai es neklausu! Tfui—i!“ Stiena gaŗi nospļāvās, paņēma ar divi pirkstiem savu jauno lindraku stērbeli un pazuda aiz istabas stūra.
Edai palika smaga sirds. Ilgi viņa stāveja pēc tam kūtī pie sivenu aizgaldas un slaucija sev acis. Viņa raudaja. Bet vēlak asaras nožuva. Un pie brokasta galda viņa smaidija un jokoja ar mazo ganu meitiņu.
„Šorīt tu esi skaista un tev šis galvas autiņš labi piestāv,“ mazā teica uz viņas skatidamies... Tu esi daudz skaistaka par mūsu Stieni.“
„Bet kad es dotu tev, Anniņ, apsiet savu balto galvas autiņu — kuŗa tad mēs būtu skaista ?“ Eda prasija un smējās.
Juris skatijās viņai acīs: „Ja tu nebūtu tik prieciga, Eda, tad es domatu, ka vaigi tev pietvīkuši no raudašanas ?“ viņš teica.
Eda nolieca galvu. „Šodien ir karsta saule un no darba asinis vaigos tvīkst,“ viņa runaja klusi un pēc brītiņa piebilda : „Stiena aizgāja uz Liellaukumiem... “
„Un tu paļāvi ?“ Juris brīnijās : „Tad laikam Zobu sūtisi ganos ?“
Zobs raidija bārgu skatu uz saimnieku un strēba vēl dūšigaki piena ziedus no bļodas. Bet vecā Ilzite runaja no galda pieceldamās : „Tu, Ede, meit, esi viegla un no tevis saimnieces neiznāk! — kā var tik viegli atlaist gājeju iet viesos?“
„Būtu teikusi man,“ Juris dusmojās saīdzis... „labi zini Stienas ierašu, kad aiziet, tad dzīvo dienas divas no mājas prom — un rītu pat jasāk jau rudzi pļaut.“
„Lai nu ir,“ Ede mierinaja, „un tu, Juri nedusmojies, kad jau cilvekam iešana, tad nevar to atturet.“
Mazā Anniņa nopūtās. Viņa nolika savu kaŗotiti un sāka ar pirkstiņiem badit pa galda virsu. Kamēr mazā brokastoja, lopi stāveja sadzīti aiz kūts aplokā. Kad Stiena, kuŗai saimniece bija nospriedusi šodien ganu svētdienu, nu bija aizgājusi, tad mazai nāca raudas —
viņai nu bija jaatsakas no baznicā iešanas.
„Anniņ, posies nu uz baznicu,“ Ede teica.
Bērns paskatijās jautajoši uz saimnieci.
„Taisies vien, meit — varesi apsieties manu balto zīda lakatu,“ Ede runaja... „Šodien mēs ar saimnieku iesim abi ganos.“
„Negribas ar tevim skaisties,“ Juris teica, kad viņi abi ar Edu pēc kāda laika sēdeja aiz rijas uz lielā akmiņa pie lopiem, „bet slikti tu dariji, kad tu Stienu palaidi uz Liellaukumiem... Man liekas, viņa pret tevi spītejas?“
„Tā tas nemaz nav,“ Eda teica un nosarka pār visu seju. Viņa atcerejās Stienas vārdus un viņai bija grūti stāstit Jurim par Stienas stūrgalvibu... un grūti bija ari izlikties un melot priekš ta cilveka, kuŗu mīleja un ar kuŗu bija visās lietās viena sirds un viena dvēsele.
„Paskat’ kāda...“ Juris smējās, „sarkst un kaunas kā jauna līgava! — Laikam par to, kad bazniceni tur pa ceļu braucot skatas uz mums un es tevi tā pa’ pusei esmu klēpī saņēmis?“
Aiz rijas brauca gaŗām virtenem vien bazniceni. Dzelzsasu vāģi, darba vāģi, pārsegti ar spilgtu krāsu strīpainiem segiem un pa vienai ari gaŗās liniju droškas un federu vāģi dārdoši ripoja pa lielceļu. Saule mirdzeja, zelta gaismā spoži ziededama, dzidrajā debesu zilumā. Pār mežu šūpojās sniegbalti mākoniši, žuburaini, kā milzu lilijas. Mušas spindzeja, klusā, mazā dziesmiņā sveicinadamas rīta vējiņu un bites steidzoši dūca darbā, apreibušas no druvu šalkas; bet
augstu gaisā cīruļi cēlās un dziedaja tik līgsmi, ka mīlot bez gala zemi un sauli un visu ziedošo dzīvibu — un viņu dziesmās skaneja i saules spožums, i meža dzestrums, i druvu šalka, i rīta rasā mirdzošu puķu košums, i laimigu cilveku straujie sirds pukstieni...
„Cik dzīve ir skaista... kopā ar tevi,“ Juris čuksteja un sirsnigi spieda Edai roku.
Eda kluseja, tikai viņas vaigs laimigā smaidā uzziedeja kā puķe, kas saules siltumu sevī glabā. — — —
— — — Stiena atnāca tikai otrā vakarā vēlu. Ne vairs tāda uzpūtuses un lepna, kā aizgājusi. Svārki tai bija sabirzuši un ar dubļiem un ķemmes matos visas uz vienu pusi galvā noslīdejušas. Klusiņam un nošļukusi meita līda gar dārza zediņiem, kur Juris uz sola sēdeja un Edas pastalam jaunas auklas apvēra.
„Vaj nu tu reiz atnāci ?“ Juris prasija dusmigi. „Saki man gaiši, Stiena, kādas steidzamas darišanas tevi tā trenc pa darbdienam apkārt vazaties?!“
„Tās ir, saimnieks, manas pašas darišanas un to es tev saku, nedzisini tu, mani taujadams, par velti savas mutes!“ Stiena runaja aizgūdamās un istabā iegājusi ar troksni aizcirta durvis.
Juris piecēlās no sola : „Tagad es viņai teikšu biezu vārdu, tai slampai,“ viņš teica dusmigi. „Ja ir paņēmusēs par meitu un strādnieku, lai strādā un ja negrib strādat, lai aiziet! Lai nezog dienu darba laikā !“
„Juri,“ Eda runaja caur vaļejo logu, kur viņa saimnieku kambarī stāveja un par dienu
darbā savēlušos matus sev ķemmeja, „lūdzams nesaki ne vārda, lai paliek šovakar... man negribas ļauna!“
Juris atmeta ar roku: „Ak, tu labā! — i, nerunā! — tā jau nevar ! — Nedomā, ka es lūgšos šo meitu!? Ko viņa man spītejas? Atmini, kā viendien ari aizskrēja un palika pus nedeļas prom, kad tu saslimi ar galvu un kad tev bija tik gŗūti staigat. Un te vēl lai paliek mierā!“ Juris noklepojās un gāja uz kalpu galu.
Kalpu istabā bija trīs gultas. Vecā Ilzite ar ganu Anniņu guleja pašā dibinā vienā gultā. Tās nebija vēl aizmigušas, viņas runajās pusbalsī un sačukstejās, un brīžam Anniņa klusiņam iesmējās, stāstidama, ka Lejgrodu ganu puika Jēcis taisot ganos no bērza mizas bišu stropus un tad ķerstot pa pļavu bites, kamenes, ko likt tur iekšā.
Sienmalā pie durvim stāveja puiša Zoba gulta — tas bija savai gultai apstiepis visapkārt uz šņorem uzkārtus baltus palagus un to nevareja zinat, vaj viņš bij aizmidzis, jeb bija vēl nomodā, Zobs bija kluss, bet brīžam stūrgalvigs puisis, — tas bija labs strādnieks, vārdos skops, un stipri nicinaja meitu Stieni.
Otrā sienmalā pie saimnieku istabas durvim bija Stienas gulta, — meita sēdeja tur uz priekšu sagubusi un cik pa tumsu vareja saredzet, slaucija laikam ar lupatu savas sabristās lakādas kurpes.
Juris piegāja pie krāsns it kā mekledams tabakas griežamā dūča, bet pie tam viņš pārdomaja, ko Stienai teikt. Visai bārgi viņš negribeja runat, bet pamācit viņš to gribeja krietni un pie sirds likt, ka viņš tai
atraus no algas, ja ta vēl uz priekšu bez viņa un bez saimnieces atļaušanas dzīvos tik ilgi pa ciemu un kaves darbu.
„Stienit, meit, vaj tu tur grābsties pie krāsns?“ vecā Ilzite prasija no kakta : „Saimniece teica, ja tu gribot vakariņu, tad strebamā bļodiņa un biezpiens esot istabas priekšiņā skapitī.“
„Ak tā, es varot ēst to biezpienu, kurš mētajas jau kamēr viņnedeļ pa skapiti sapelejis un saviļajies?“ Stiene rūca... „tādu tik ielaist pašai saimniecei acīs, es saku!...“
Nu bija Jurim gana: „Stiene !“ viņš iekliedzās un balss viņam bārgumā nograudojās, kā pērkons.
„Ja, saimnieks!“ Stiene atcirta preti un vareja manit, ka tai no saimnieka bailes nav.
Juris uzsita ar tabakas dūča spalu tik stipri uz krāsns malas, ka ķieģeļa gabaliņš nobirza un nokrita ar troksni zemē. Bet pirms viņš vēl ko spēja izteikt, straujie dusmu vārdi sastinga viņam uz lūpam : “Mīksts matu vilnis pārplūda - piepeši tam pār seju un siltas rokas, apvijušas ta kaklu, ievilka to saimnieku istabā. Ta bija Eda, viņa sieva.
„Mans skarbais vanags “ Eda čuksteja un smiedamās piespiedās viņam cieši pie krūtim.
Juris gribeja no sievas atsvabinaties: „Eda, esi prātiga, laid mani,“ viņš teica, cik iespējams dusmigi, bet tam nebij iespējams dusmoties.. Viņa sievas siltā elpa aizskāra tam pieri un nolīdzinaja tur dusmu grumbas un pie tam viņa Edai bija tādas karstas,
stipras rokas, ta viņu satureja tik mīļi un tik cieši un neatlaida vairs kalpu istabā.
Vecais koka pulkstens pie sienas rāmi tikšeja un tas izklausijās it kā mīļš cilveks, kuŗa tuvumā sirds sajūt dziļu mieru un aizmidzis lēni, klusi elpotu... Odi saneja pa atvērto logu un tas skaneja tā it kā tālu, tālu nezinamā sapņu valstibā sapņu gari aijatu divu siržu saldo noslēpumu — mīlestibu... Bet zvaigznes tur dārzā raudzijās caur ābeles zariem un bez gala skaidrā svētumā sūtija visiem Trijlapu ļaudim mieru no debesim...
Jurim dusmas pārgāja. Bet Eda teica : „Tu, Juri, ta nav saimnieka darišana... es mēģinašanu būt rītu labi bārga pret Stieni! “ un Juris atbildeja: „Nu, lai ar paliek pa tavam prātam...“
Otrā rītā Eda cēla Stieni uz govu slaukšanu. Meitai bija saraudatas un sapampušas acis un vareja redzet, ka ta nakti nebija gulejusi.
„Dienas vidū tu varesi paguleties, Stienit,“ Eda teica, „saimnieks aizbrauks uz dzirnavam un tad neviens tik cieti virsum neskatisies.“
„Man tavas žēlastibas nevajaga!“ Stiena atcirta un kājas audama vilka tik ātri pastalu pavārkšas, ka tik švirksteja vien.
„Ta ir, kā es saku,” vecā Ilzite stāsta Edai kūtī, govis slaucot, kamēr Stiena iet uz ķēķi pēc teļu dzeramā, „viņi cerejās jau gadiem ar Liellaukumu puisi Ārda Andžu, bet tas viņu tagad ir pametis. Jau es domaju, sak’ ko ta Stiena tik daudz ļekatā ar to vieglu puisi — ka šam ta ūza tāda menčiga un
drusku sarkanums vaigā, tas vēl ir nieks, ja tādam puisiešam nav gruntes un tikuma...“
„Tās ir gŗūtas bēdas, tikt pamestai no ta, kuŗu mīl,“ Eda piebilda.
Te Stiena bij klāt ar dziŗas nēšiem. Viņa nometa spaiņus tik stipri, kā dziŗa uzšļaksteja augstu gaisā : „Domā, kad es nedzirdeju,“ viņa teica dusmigi, „kad šās gluži stāvu cilveku aprunā ? — Kad šām izdevies to mūs’ saimnieku apmāt, tad domā citus tūliņ izsmiet.“
„Nu, nu, meit, neesi nu tik liela!“ vecā Ilzite nokratija ar pirkstu, bet Eda kluseja.
Pēc brokasta Juris aizbrauca uz dzirnavam, bet Eda, Stiena un Zobs gāja uz tīrumu rudzu pļaut. Saule dedzinaja tik karsti, ka i putni mežā bija paguruši un nedziedaja, tik brīžam iečiepstejās tā sēri un vārnas ieķērcās, lidodamas meža pakrēslā.
„Stienit, mās, aizej nu uz māju un atnes dzeŗamā,“ Eda teica. Stiena neatbildeja. Viņa pļāva vēl ātrak, — tik ātri, kā Eda tai nevareja pa priekšu izpļaut un tai bija jaiet un jaņem sev jauns bars.
„Neņem tik platu baru,“ Eda runaja, „kam, mās’, tā steigties? — tu dari sev gŗūti! — redzi, kādi gaŗi rugaji paliek...“
Stiena apstājas no pļaušanas. Viņa bija stipri pietvīkusi un elpoja smagi: „Ak, gaŗi rugaji paliek,“ viņa teica un nospļāvās... „lai nu cilveks klausas... ši mani iešot mācit?! Desmit vasaras esmu nopļāvusi pie gruntigiem labiem saimniekiem, tāda vārda netiku dzirdejusi un nu ši... ne šā, ne tā, tik tāds nieka meitietis, tikusi saimnieka kārtā, iešot mani mācit! — Ne jau, tad lai
ir beigts, es tūliņ varu aiziet no Trijlapu darba!“
„Stienit,“ Eda sacija mīļi, nolika izkapti un piegāja meitai klāt, „kam tu tā... es jau tava darba nemaz nepaļaju?“
Stiena paskatijās šķībi uz saimnieci: „Domā, kad man kas liels no tavas lielišanas, vaj paļašanas“, ta teica. „Kad vakarā nāks pats saimnieks, lai izšķir un ja mans darbs slikts, tad es eju un man nav vajadziba viņu lūgties!.. Domā, ka man jaklausa katram ubagu dzimumam!.. Kad es runaju, tad es runaju tik ar pašu saimnieku!“ un Stiene pagrūda ar roku saimnieci no sevis.
Eda nolieca galvu — rūkta un skumja palika viņas sirds.
Bet tai pašā brīdī Zobs nometa rudzu kūli zemē ar tādu sparu, kā saite pārtrūka un rudzi izšķīda uz visām pusem: „Vaj tu gribi, Stien,” ar šito ?“ viņš brēca gluži sarkans vaigā un, norāvis sev ādas siksnu no viduča, vicinaja to pa gaisu. „Saimniece laba,“ viņš rādija uz Edas, „enģels no cilveka, bet tu ļaužu palieks, draza. Es tevi tagad mācišu par tavu muti! Ņem izkapti un pļauj! — ja ne, tad es par savu roku vairs negalvoju! Saliešu tev pa muguru un tad tu, mās’, vari mani par to sūdzet, kur tik tev patīk!“
„Mierā !“ Eda teica rāmi un satureja Zoba roku. „Ko tu tagad dusmās padarisi, to tu vēlak vairs neatņemsi! — Ak, Zob, kāds kauns, kāds kauns... no tevis es to nedomaju, ka tu varetu kauties un otram iesist?
„Ak, nevares iesist?“ Stiena kliedza no rudziem galvu pacēlusi, kur ta bija bēgdama
iebridusi un paslēpuses: „Kas tad tas bija, kas pērn deramdien’ krogā Vabules Gustu sasita? — un kas vienu gad’ Aldara Mikam aci gribeja izsist? — Domā, ka es nepazīstu šitā niknā tēviņa...“
„Klusu, Stienit, nekliedz,“ Eda mierinaja, „skaties, kā gani pie Lejgrodu birzes sanākuši klausities un tas nav par godu, ka mēs te uz tīruma kliedzam un nīstamies. Nāc tik laukā, Stienit, no rudziem — viņš tev vairs neka nedarīs.“
„...Stienite, Stienite,“ Zobs mēdija un nokaunejies soļoja uz otru tīrum'malu... „gatava plancka no cilveka, es saku!“
Stiena sāka pļaut, bet Eda paņēma tukšo krūziti un steidzās uz māju pēc dzeramā.
Pusceļā tikusi, Eda apstājās un skatijās atpakaļ uz tīrumu: „Ka tik tie divi tur nesāk atkal nīsties un strīdeties?“ viņa domaja un notrīseja, iedomajot Zoba niknumu... Cik vīrieši vareja būt skarbi un rupji — kā tie nemāceja sirdīs skatities... Kas Stieni darija tādu ļaunu ar visu pasauli? — vaj tās nebija sāpes? — Eda zinaja : Liellauku pusis, Ārda Andžs, to bija atstājis...
Tie divi uz tīruma nerunā. Stiene pļauj, it kā viņa viena pate visu tīrumu gribetu nopļaut un piere tai savilkta dziļās grumbās; bet Zobs sien kūļus un siedams viņš meitai pagriež muguru, tik ļoti viņš to nicina.
Stienas sirdī ir rūktums pret visiem cilvekiem, Šovasar visu vasaru viņa tāda saskābusi,— taisni no pašas Jura dienas, kad Liellaukos ienāca par kalponi meita Grieta no otra pagasta
Stiena mīl Liellauku kalpu Andžu jau seši gadi. — Viņa to mīl ar visu savas sirds vientiesibu! — Pieci pavasari viņa ir jau brūtgana vadmalu audinajusi un brūtgana radiem veltis darinajusi, tik brūtgans vien ar kāzam vilcinajies; bet mīlejušies un cerejušies viņi ir piecas ziedu vasaras. Mazriju birzitē pie tām krustcelem, kur no Liellaukiem griežas uz Trijlapam, tur viņi ir satikušies svaigšņotos vasaras vakaros un Stiene zin, kas ir laime... Kad Stiene tagad visu to atdomā, tad viņas sirds atplaiksnas kā saulite no mākoņiem un viņa smaida. Meita šķetina visus savus mīlestibas gadijumus un notikumus kā maigos mīkstas vilnas dzīparus, kuŗus ta atkal tik ļoti gribetu aust vadmalā un kuŗiem jau no Krieva „labā brāļa“ sarkano krāsu ir nopirkusi... viņa šķetina, kamēr domu pavediens sarežģijas: Šopavasar vadmala Stienai palika neausta un dzīpari nekrāsoti un Mazriju birzē šovasar Stiena sava mīļā velti gaida. Taisni atteicis Stienai Andžs vēl nav, bet ka turpat meitai Grietai viņš ir gredzenu devis, to Stiena tagad no Liellaukumietes skaidri zin. Grieta to valkā uz mazā pirkstiņa un tas ir zelta gredzens ar sarkanu pogu. Stienai viņš gredzena netika dāvajis, ja nu tās ķemmes un kniepadatas. Stiena sakož zobus un cērt rudzus ar tādu sparu, it kā tur būtu viņas laimes šķēršļi, kas tai ar spēku jauzvar... Izkapts iet pa gaisu, viņa pie kāta stipri ļogas un ir izkaltusi karstā saulē un varbūt ari Stienai roka drusku trīc, bet slaidais cirtiens šoreiz paiet drusku sānis un aizķer meitas kāju.
Asinim noplūdušu kāju, bāla savās
sāpēs Stiena sēd tīrummalā, kad atnāk Eda ar dzeramā trauciņu; bet Zobs, sliedams rudzus statos, skatas šķībi uz to un saka: „Tas viņai, saimniec, no lielas sirds! — Vaj tādam meitiešam ir prāts?! — Es saku, pļāva kā traka no dusmam! — Te tev nu bij ! — kājā iekšā! — Sūksties nu, mās'!“
Eda Zobam neatbild. Viņa nosēstas pie Stienas zemē, norauj lupatu sev no priekšauta un sien Stienas rētu... Viņas tika nupat runajušas mājā ar veco Ilziti par Stieni. Ilzite Stieni aizstāv — tās esot vienu gadu ar Ilziti Mazrijās kopā dzīvojušas un tad Stiena tāda nebijusi. „Viņa bijusi zelts no meitenes,“ Ilzite saka „bet tas Ārda Andžs viņu laikam esot samaitajis... Iedarijis viņš viņai esot, vaj ar dzeramo vaj ar ēdamo ieēdinajis un Stiena tagad vairs bez Ārda ne dzīvotaja, ne mireja“...
Eda nopūšas: „Ari viņa bez Jura nebūtu ne dzīvotaja, ne mireja,“ viņa domā... „Tur nav nekādas iedarišanas, tās ir dzīvibas saites, kas cilveku pie cilveka sien... ta ir vientiesiga sievietes sirds, kas tik dziļi mīlē un tik dziļi cieš.“
Stienai nav vairs bārguma sejā. Tagad tik var gaiši redzet, cik izvārdzis un bēdigs ir meitas vaigs. Viņa sēd uz priekšu sagubusi, drusku galvu no Edas novērsusi un neapzinigi plucina savu svārku noskarojušo apakšmalu.
Uz pusdienu laiks ir palicis vēsaks. Lieli mākoņu blāķi ceļas no debess malas un aizsedz sauli. Lietus putns mežā tik skumigi dzied savu īso, vienmuļo dziesmiņu, itkā savaņģots no tumšām, drūmām meža ēnam tur ceļnieks
kāds apmaldijies raudatu un lūgtos pēc glābšanas un miera... pēc tekas, kas to pie mīļiem savejiem mājā pārved... Bet mežs iesāk vējā bārgi šalkt par likteni, no kuŗa cilveks velti mekle slēpties un izbēgt.
Eda pārliecas pār Stienas kāju. Viņa pūš elpu uz Stienas apsietās brūces, tā ka to mazi bērni dara, kad grib kādam mīļi un labi būt un pie tam divas karstas asaru lāses tai nokrīt uz meitas kājas.
Kaut kas notiek tagad Stienas krūtīs... pāra reizes viņa nostenas, kā kad ta gribetu nosmakt un nevaretu vairs elpas atņemt, tad viņa gurdi atslīgst pie Edas pleca: „Sirdij gŗūt,“ viņa saka: „mīļā, mīļā saimniec, sirdij gŗūt!“...
Ilgi abas sievietes sēd un čukst tīruma malā, kamēr lietus lāses sāk līt no debesim. Bet Zobs ir pārskaities. Viņš iespļauj sev rudzu rugaju sabaditajās sāpošās plaukstās un šņāc caur zobiem: „Meitieši, ne cilveki! — Nu viņas vēl tev tur labi izraudasies un izmīļosies uz rudzu tīruma darba laikā!... tādā steidzamā darba laikā!“...
Vakarā, kad Juris pārbrauc no dzirnavam, netiek par dienas notikumiem minets ne vārds. Stiena drusku klibo, bet ta ir uzvilkusi kalašas kājās un negrib likt manit, ka tai kāja pušu. Viņa ir ari mīļi lūgusi Edu par naidu uz tīruma nevienam neko neteikt.
Juris ir stipri noguris — viņš taisas jau laiku iet pie miera. Zobs, kluss un bārgi vienaldzigs, kā arvienu aizved zirgus uz aploku. Ganu Anniņa apmazgā ķēķa priekšā traukus un Stiena ar Ilziti slauc kūtī govis; bet
Eda, vakariņas uz galda sakārtojusi, taisas iet ciemā, uz meža butku pēc rauga. Butka nav tālu — viņa saka Jurim, ka gribot pa vakaru izstaigat, lai tiktu raugs rītam, ko karašas cept un viņa zinot no Stienas, ka vecā Ārdene esot pilnu pudeli rauga no Liellaukumiem atnesusi. Jau trešais gads, kamēr vecie Ārdi dzīvo Trijlapu butkā, Ārda Andža tēvs pēc amata ir kurpnieks un māte labakā diegu vērpeja un aditaja visā pagastā.
„... hm!“ Juris norūc un nesaka neka.
Bet Eda piebilst : „Es eju pa daļai ari Stienas dēļ, Juri... un no tevis man nav neka ko slēpt: Ārda Andžs viņu ir atstājis!“
„Ar varu jūs ta puiša Stienai neiemantosiet“, Juris saka apguldameies, tad viņš atmet ar roku un pārvelk sev segu pār galvu...
Tas gājums Edai bija gluži par velti. Raugu vecā Ārdene bija jau kaimiņu mātem izdalijusi un kas zīmejas uz viņas dēlu Andžu, tad vecie tur spēja maz ko darit, lai gan Stieni viņi, kā paši teica, bija ar mieru, ļaut tūliņ ņemt par vedeklu. Ārda Andžs bija stūrgalvigs puisis — tās lietas ar Stiebra Stieni un Siera Grietu viņam vilkās vēl gadiem ilgi; bet Eda bija Stienas dēļ pūlejusies un soli metusi un to Stiena uz mūžu savā sirdī ierakstija... Labakas kalpones un draudzenes, kā Stiena, Edai tagad nevajadzeja.
„Tu, mās, saimneiec, mīļā, mani ar par cilveku turi,“ viņa teica daudzreiz uz Edas.
Un kad Edai piedzima pirmais puisens un ta gŗūti slimoja, tad Stiena viņu kopa un guleja pulka nakšu uz salmu maisiņa pie viņas gultas, viņu un bērnu apkalpodama. Bet uz Rubeņa saimnieci Stiena teica : „Eda ir zelts un uz tādiem, kas viņu nicina es, Rubeņa māt, spļauju !“
*** Tās bija gŗūtās dienas otrā vasarā, kad Edas pirmais puisens, kuŗu nokrustija par Jāni, atnāca pasaulē. Ilgu laiku Eda saguleja uz gultas un pašā Jāņu dienas sestdienā ta palika tik vārga, ka visi Trijlapu ļaudis stāveja pie viņas gultas un raudaja.
„Cilvekiem tur nav vairs līdzams,“ ārsts bija sacijis, „bet ceresim, slimniecei ir stipras asinis, slimiba mainisies un varbūt viņa izcietīs.“
Tagad Eda guleja bez samaņas un tikai vāji vairs elpoja.
„Ja viņa mirst, tad tu, saimniek, esi vainigs,“ Stiena teica skarbi, „atmini tās zāļu nastas, ko viņa, slims cilveks, šopavasar no meža nesa un mocijās savā nevaribā... Kad ir sieva, tad vajag ari zinat par viņu un par viņas veselibu.“
Juris neteica neka. Pie loga novērsies viņš bāza tabaku pīpē, bet pīpi viņš tureja kā piedzēris, ar dibinu uz augšu, tā kā tabaka tam bira uz svārkiem un uz grīdas un rupjas, lielas asaru lāses tam riteja pār vaigiem.
Ka vīrietis tā var raudat, to Stiena nebija vēl nekad redzejusi. Pati pievilta savās ceribās, viņa vīriešu mīlestibai vairs īsti rietni neticeja, bet tagad viņai radās cieniba
pret Juri. Viņa pilina Edai zāles karotē un paliek klusa.
Vecā Ilzite kustina pie gultas šūpuli, kur bērniņš guļ un rāda Jurim ar pirkstu: „Viņa negrib, ka tu raudi! — Viņa ir nomodā un grib ar tevi runat!“ ta saka.
Tagad Eda ir nomodā — viņa māj Jurim ar roku un aicina to pie gultas. Vaska dzeltenā seja tai savilkta no sāpem, bet zilganā, dziļi iegrimuse mute mēģina vāji smaidit: „Tad nav gŗūti mirt, kad ir laimigi dzīvots, “ viņa čukst... „vaj nav tiesa, Juri, to nevar aizmirst un tu neaizmirsisi mūsu laimes?“
„... neaizmirsišu!“ Juris šņukst un saņem viņas vārgo galviņu savās rokās.
„Ej pie dēliņa,“ Eda vāji čukst un pēc tam vāji vienadi elpas vilcieni liecina, ka jaunā slimā sieva atkal iegrimusi miegā.
Juris tagad velk kājā zābakus ar gaŗajiem stulmiem un taisas atkal braukt uz ārstu, bet vecā Ilzite saķer viņu aiz rokas un nelaiž: „Nebrauc, dēls,“ ta saka, „ārsts ir tālu un Dievs zin, vaj tu viņu pavisam vēl satrāpisi mājā. Redzi, dēls, cik saldi viņa tagad guļ! Tu zini, man ir vārdi no vecās labdares Prieciņa Lavizes... trīs reizes es viņai tos pirmit pie galvgala noskaitiju!... un tici, dēls, Dieviņš viņai dos veselibu!“
Juris pasmīn : „Ticesim, vecā krustmāt,“ viņš saka un apsēstas atkal pie slimnieces gultas.
Vaj tas nu ir no Ilzites vārdiem, jeb tikai no Dieva žēligā prāta — uz vakaru Eda ir spirgtaka. Viņa prasa ēst un kāro redzet Jāņu dienas sieru.
Juris dod vinai baltu pienu ar krējumu, bet Stiena atnes no pagraba lielu sieru, kā tecilu. Saimniecei japalūko ari no ta. Tas esot pa jaunam siets, tā kā Liellaukumu māte sienot, Stiena saka.
Saulei rietot pārnāk ari Zobs no aršanas. Viņš skatas bailigi uz Ilziti, kuŗa saimes istabā rokas atrotijusi un pieri ar autiņu sasējusi laiž karašas krāsnī. Viņš ieklepojas un jautajoši met ar galvu uz saimnieku istabu.
„Ja, viņai ir labak!“ Ilzite svinigi saka un visas grumbas smejas viņas vaigā no prieka.
Zobs aizbrauc pēc meijam. Viņš piecērt birzē pulka jaunu bērziņu un pārved pilnu vezumu mājā. Viņš izmekle no tiem visskaistakos un nes saimnieku istabā. Uz pirkstu galiem viņš iet pie Edas gultas un smaida platu smaidu: „Appuškosim, saimniec, to jauno saimnieku,“ viņš runā un mēģina savu rupjo, skarbo balsi padarit smalku un laipnu.
„Viņa ir aizmigusi,“ Juris saka un bīda viņu ar visiem bērziem no gultas nost; bet Eda atver acis un rāda uz krēslu pie gultas : „Nāc tik te un apsēsties, Anci, mīļais brālit,“ viņa saka uz Zoba.
Ērmoti vaigu sašķobijis, kā uz raudam, kā uz smiekliem, Zobs sēd pie saimnieces gultas. Kamēr viņa māte ir mirusi, nu jau veselus gadu desmitus, neviens cilveks viņu nebija pasaucis krustitā vārdā un nu saimniece saka: „Anci, mīļais brālit“ ... Viņam ir drusku tā kā kauns un tomēr atkal tik žēli pie sirds, ka viņš varetu nomesties pie gultas ceļos un raudat kā mazs bērns, bet viņš saprot ari, ka raudašana būtu tas vismuļķigakais šinī
brīdī, kad jaunā, slimā sieva skatas uz viņu tādām platām skaidrām, laimigām acim. Ancs Zobs, četradesmit gadus vecais puisis, kas citadi ar visiem cilvekiem skarbs un rupjš, nedrīkst tagad i paelpot — viņš nolaiž rokas gar ceļgaliem, izpleš pirkstus un izskatas bez gala neveiklis un smiekligs.
„Paskaties dēliņā,“ Eda saka un pašķir šūpuliša aizkarus.
„Ja, hm... th... Zobs apjucis kāse pie šūpuļa noliecies un satver ar divi pirksti bērna pleciņu.
Bet Juris, izpušķodams istabu ar meijam, saka : „Nu, pašūpo, pašūpo, Zob, to puiku! — Kad jau to vedisim uz baznicu vārda meklet, tad tev ar būs jabrauc visadā ziņā viņam līdzi par krusttēvu.
Ienāca Stiena un atvēra logu. „Ko tad tas Zobs te mekle? — piebradā tik istabu, smilšainām kājam!“ viņa runā dusmigi, jo laba prāta tai uz Zoba nav: „Ej laukā! — Lejgrodu Miks stāv pie kalna vārtiem un gaida,“ viņa to mudina, „darvas mucu dedzinašot pie Mazriju birz’s.“
„Kas mani gaida, to es pats zinu,“ Zobs norūc, iziedams no istabas.
Lejgrodu Miks ir atnācis uzlūgt visus Trijlapu ļaudis Mazriju birzī uz līgošanu un viņš šo ielūgumu dara zinamu Zobam pec kalna vārtiem, jo saimnieces slimibas dēļ Trijlapās iekšā iet viņš neiedrošinas. Viņš ir steidzigs, jo viņam vēl visi mežmalieši jaizziņo uz līgošanu un viņš pats ari ar divi stopi monopola ir piedalijies pie Jāņu nakts Mazriju birzī.
„... darīs mūs' saimniekam ar zinamu,“ Zobs saka: „Labs ir! — paldies par vārda pateikšanu, kad izpērsies vares paiet.“
Kad Trijlapu ļaudis ir izpērušies un vakariņas paēduši, tad darvas muca jau deg kā zvaigzne Mazriju birzī pašā gaŗakā eglē uzvilkta.
Zobs saģērbies savās jaunās bukstiņa drēbēs, paspieģelejas saimnieku istabā pie spoguļa un jautā saimnieku: „Kā šis domajot, vaj neiešot abi reizē?...“
„Redzi, kāda mana iešana,“ Juris smejas, apsēstas pie Edas, uz gultas malas un sāk šūpot bērna šūpuli.
Otrs gājejs Zobam ir mazā ganu Anniņa un vecā Ilzite viņiem abiem iebāž uzkodai katram krietnu siera ņuku kabatā.
Anniņa ir apsējusi lielu, gaŗu, baltu, ar cakam izmargotu Stienas priekšautu un aplikusi Edas zilo adito lakatu ap pleciem, lai tik daudz nemanitu viņas vecās jaķeles un lindraciņu un vecā Ilzite viņai piekodina laikus nākt no līgošanas uz māju, ka var cit’rīt no rīta agri aiziet uz Bebriņiem uz savu māti. Meitene apsolas klausit — palecas no prieka uz augšu un tad ir pa durvim laukā, un steidzas Zobam pa priekšu uz birzi, kur Mazriju meitenes viņu gaida.
Bet Zobs iet lēni, apdomigi gar dārza ediņiem un nospļaujas uz Stieni skatidamies, kuŗa tapat vecos lindrakos, nosmuletu vecu pakulu skoteli priekš mazgā bērna autiņus zem ābeles: „Te viņa lien taī dārzā un labi sacits, ka ābeles nīkst, kad tām par daudz samazgu lej virsū,“ viņš īgni domā.
„Kapēc tu, Stien’, neej līgot ? Juris prasa caur logu — dzirdi kā birzē skan?!“
Stiena paceļ galvu no sava darba un nopūšas. — Kapēc viņa neiet, to zin viņa viena pati... Jau vairak nedeļas kaimiņi melš, ka Jāņu vakarā Mazriju birzē Ārda Andžs ar Siera Grietu svētišot savas saderibas... „Lai ir, saimnieks... tagad es palikšu pie saimnieces,“ viņa saka... man zābaki pie kurpnieka lāpit un basām kājam nepiederas iet uz līgošanu,“ — tad viņa mazgā atkal savu mazgašanu, trin un berž bērna autiņus sniegbaltus un spožus.
Mazriju birzē iet jautri. Līgotaji tur sadalijušies uz vairak pulkiem, katrs ar savu meldijas uzsāceju priekšgalā; kā viens pulks beidz līgot, tā otrs sāk un Lejgrodu Miks ar lielo harmoniku atkal visiem pa vidu tin kā kamolā nebeidzami gaŗu, jautru jandaliņu. — Līgsmās, jautrās skaņas dod sirsnigu labvakaru visiem mežiem un laukiem... Notrīc mežu gali svinigā atbalsī nošalkdami savu vareno „līgo“ un ielejā kuplās rudzu druvas atņem dziļi elpu, savā briestošā spēkā un priekā paciladamās pret debesim...
Stiena izkar izmazgatos autiņus ābelē un iet galvu noliekusi uz istabu.
Istabas vidū stāv vecā Ilzite pie zaļas mazgajamās vanniņas — viņa grib maziņo mazgat un sauc, lai Stiena nākot viņai palīgā. Stiena nesaka neka, viņa nopūšas un klusām apsēstas pie galda; bet Juris aizdedz sveci un brīnas uz Stieni skatidamies: meita ir bāla, kā drēbe.
„Viņai esot drusku galva apreibusi,“ Stiena saka gurdā balsī, bet viņa ar sāpem
domā tikai par Andžu Ārdu un par to meitu, kas nu ir viņam līdzās.
Eda grib, lai Juris paceltu viņu gultā sēdus, kā viņa savu mazo puisiti varetu redzet, kad to vanniņā mazgā. Juris atbalsta viņu puszviļu spilvenos un grib pats sēdet uz gultas malas un to pieturet, bet Eda atstumj viegli viņa roku no sevis. Visu laiku pa miegam viņa ir turejusi sev pie pieres Jura roku, bet tagad viņa purina tikai atraidoši ar galvu : „Ej, klausies kā līgo,“ viņa čukst, „aizej, pieplūc Jāņa zāļu dēliņam... sarkano ābolu... baltās sierenites... smaržigās vijgrieznes un zilās neaizmirstelites ar, mīļais Juri... uz mūsu bērna laimi... zini, tie laimigi ziedi, kuŗus Jāņu nakti plūc!“
Juris smaida: „Nu, tad nesišu ar’ vienu klēpi Jāņu zāļu tev un puikam, bet tu esi mieriga, necilā daudz roku un nerunā,“ viņš saka.
„Ej, ej, saimnieks, laukā,“ vecā Ilzite ari piebilst, „atspirdzini savu galvu! — Tev jau ari vaigi iekritušies pie tās gultas dien’, nakti sēdot.“
Juris aiziet, bet Ilzite ar Stieni mazgā mazo bērniņu.
„Vaj es pirmo maziņo mazgaju?“ Ilzite lielas, „bet tu ņem vērā, Stiena meit, kā tas jadara — būs padoms, kad pašai būs vīrs un bērni rasies.“
Stiena pārlīkstas pār vanniņu, saņem mazo sārto bērna rociņu savā platajā plaukstā un šņukst: „Nu viss pagalam, vecā krustmāt — šovakar Ārda deribas un to es nepārcietišu!“
„Nu, nu, ar ziņu,“ Ilzite brīdina, „neizlauz tu bērnam rociņas!... Labak padod man to paladziņu un met to Ārdu no sirds laukā! — Vaj tik vien puiša?! Tepat Zobs — dēliets kā lācis, tik kad nu viņš tāds niknis... bet dažreiz tāds niknums tikai uz mīlestibu... Un Lejgrodu Miks — ko tad tas ari te staigā ?...“
„Uz citu man nenesas prāts,“ Stiena saka bēdigi un žņauga sev rokas... „Andžs ir tāds, kā neviens un ja viņš paņem citu, tad man jamirst!“
Eda pamāj vecai Ilzitei ar roku: „Tur pie sienas skapitī ir melnais veselibas balzams, kuŗu man Juris šopavasar pirka,“ viņa saka, „ieņem no ta pati un iedod ari Stienai vienu mēru — tas viņai stiprinās sirdi.“
Kad abas sievietes ir sirdis stiprinajušas ar melno veselibas balzamu, tad viņas paliek jautras un valoda tām vedas. — Ilzite grib stāstit stāstu no veciem laikiem un viņa pastāv uz to, ka Ārds esot Stienai to mīlestibu iedarijis: „Tas ir tapat, kā Robežu pagastā Pakulnieku mātei ar „sēdiņu“ tai gadā, kad „sēdiņi“ staigajuši,“ viņa saka: „Mana pusmāsa, Kūma Liena, pati ar savām acim visu to notikumu redzejusi, kā „sēdiņš“ Pakulnieku māti apmānijis.“
„Nu, tapat i man — tikpat kā mānitajs sirdi apmānijis,“ Stiena stāsta un palīdz Ilzitei ietīt jostās un autiņos mazo nomazgato puiseniņu... Tur vien prāts nesas uz Liellaukumiem vaj diena, vaj nakts... un kamēr šis ar to Siera Grietu, man, krustmāt, vaj gals jadara!“
„Ja, meit,“ Ilzite iesāk čukstoši stāstit, „tāds tas notikums bijis, Pakulniekos ar sēdejis tos laikus viens „sēdiņš“, liels, gaŗš, tāds ar sarkanu bārzdu... Un tad nu šis tur ar tiem meitiešiem nekādi satikt!... Šis nu laikam to jauno vedeklu gribejis pavest tā, kā uz kaunu, bet kur nu ši tev ar „sēdiņu“ ielaidisies, tikko kā iepreceta, cilveks skaidris! vēl tepat no mūsu pagasta aizprecetā lielā Dūkuļa meita... vēl jau runā, ka dzīva esot... mana pusmāsa jau viņus tur pārzin... Nu, neka, divas nedeļas „sēdiņš“ tur nodzīvojis, jaiet šam prom, bet šis nu tāds domigs, kā laikam uz niķiem, svilpodams vien staigajis... Manai pusmāsai toreiz Pāvuls bijis mazs, gulejusi nedeļās, visu noskatijusies.
Tā nu to dien’ no rīta, kad „sēdiņš“ tos savus krāmus sācis krāmet uz aiziešanu, Pakulnieku māte ar savu jauno vesteniti audeklu taisijušas uz stellem, puisiešiem pusnātņa svārkus... Nu, kā laikam, vedekla pašlaik galus aizsējusi un vīra māte pūlejusies ar nītim, te „sēdiņš“ klāt gan ardievoties: Dod roku — vedeklai papriekšu... ši atkal savā darbā nogrimusi i acu uz augšu nepacēlusi, tik vien pateikusi; „Ar Dievu, ar Dievu, „sēdiņ“... Tāpat vīra māte ar, šai nīts uz rokas, ko ši nu tur ardievosies, bet „sēdiņš“ tik bāž šai roku pie degun' gala un pa krieviski buldure... māte teikusi „Kut' šis tā praščijoties, vaj t' neredzot, ka šām darba pilnas rokas...“ tad i atkāpies... Izgrozijies vēl pa to istabu, izsvilpojies, aiziet ar — ko tad, kā sak’, kad neviens ša neievēro... bet durvis atstājis līdz pašai kājai vaļā, Pakulnieku māte vēl
saskaitusies: „Ak tu viens pagans, i durvu nevarejis aiztaisit!“ un iet ar visām nītim uz rokam durvu taisit,“ — vecā Ilzite atņem dziļi elpu: „Ede, meit, vaj tu ar dzirdi ?“ viņa prasa un ieliek mazo puiseniņu pie Edas gultā.
Eda ir aizmigusi. Bālā seja tai izskatas, sveces gaismā caurspīdiga un dziļa miera pilna, bet lūpu kaktiņos viegli trīs laimigi smaidi.
„Aizmigusi,“ Ilzite klusi čukst un liek bērnu šūpulī... „Bet tu, Stien, klausies tālak,“ viņa runā un sāk atkal savu stāstu paklusam stāstit. „Ja, un tad iet nu Pakulnieku māte tās durvis taisit, bet te... kā pieliek roku pie durvu klinķa, tā vairs nemaz ciest pēc „sēdiņa“... uznāk tāds prāts, ka tūlit jamirst, ja nedabūs vairs „sēdiņa“ redzet un vecene tik ar visām nītim uz rokām, klupdama, krizdama sēdiņam pakaļ, — kliegusi; „Pagaidi, „sēdiņ!“ — pagaidi, mīļais sarkanbārdiņa!...“ bet „sēdiņš“ tik cilpojis uz priekšu, i ausu nepagriezis uz šo... Tā aizskrējuši abi divi — vedekla tik noskatijusēs, nepaguvusi ne ko teikt, ne ko domat. Pavasars bijis. Dēls bijis dzirnavās — par laimi atbraucis tas drīzi mājā... Vedekla nu stāsta, tā un tā, ar māti esot ērmi notikuši... Ko t' citu, dēls nemaz nejūdzis zirga zemē, braucis tik tūlit uz krogu, kur bijis apmeties un iekortelejies pats „sēdiņu“ virznieks. Piebraucis pie kroga — tur bijuši lieli smiekli. Sēdiņi visi jau stāvejuši rindā uz aizieshanu un Pakulnieku māte stāvejusi savam „sēdiņam“ līdzās... „Ģevka vaca, bez zubim,“ citi „sēdiņi” mēdijuši, bet Pakulnieku māte tik ķērusies sarkanbārdim pie rokas. Gana izrunajies virsnieks pa krieviski, gana izlūdzies
dēls, lai sarkanbārda atdarot, ka māte varot tikt no ša prom, bet neka — laikam „sēdiņš“ pats ar nevarejis vairs tik drīz atdarit... Virsnieks negribej's ilgaki kaveties... gājuši tad visi rindā pa ceļu prom... virsnieks jāšus pa priekšu, tad „sēdiņi“ cits pēc cita, sarkanbārda ar Pakulnieku māti pašā rindas galā un vispēdigi braucis dēls, sak, vaj tad nu tā pametis „sēdiņa“ rokā savu miesigu māti?“ — Vecā Ilzite nopūšas: „Redzi, nu, Stiene, meit, kā iet pasaulē !“ viņa saka. „Tikai tur pie lielajām krustcelem, kad „sēdiņš“ sācis pret baznicu krustities, Pakulnieku māte atjēgusies — sākusi raudat un negājusi vairs „sēdiņam“ līdzi. „Sēdiņš“ bijis tad viņu no sevis atdarijis.“
Stiene sēd uz soliņa, ar vienu roku atspiedusies pret mazgajamo vanniņu un klusē. Vaj tas nu ir no melnā veselibas balzama, vaj no Ilzites garā stāsta, bet viņai nāk snaudiens, un sirdssāpem, kuŗas to visu vakaru mocijušas, nav vairs ta dzelošā asuma.
Jau divas reizes Eda ir pa miegam iekungstejusies ; tagad viņa nosviež apsegu un pamozdamās skaņi iebrēcas : Viņa ir redzejusi sapnī Juri... sniegbaltā kreklā, tikko pārnācis no pirts, tas ir iekritis upē un aizpeldejis projam pa dziļiem melniem ūdeņiem... Ede visa trīs un raustas, bet vecā Ilzite piesteigusies viņu mierina: „Ko tu, Ediņ, meit,“ ta saka ... „tie jau murgi, manu cālit! ... Še, ieņem ūdeni mutē!“ — un viņa sniedz tai ūdens stopiņu. Tad viņa to apsedz un apčubina un, pati ar turpat gultas galā apsēdusies, šūpo bērna šūpuli.
Bet Edai sapnis vien prātā : „Diez kur
tas. Juris ar paliek tik ilgi?“ viņa domā un skatas nemierigi uz logu... Līgotaji ir apklusuši un drebošu sirdi Eda klausas, kā vējš loka ābeles zarus aiz loga... Paldies Dievam, viņa dzird jau Jura soļus.
Viņš nāk jau pa olnicu, viņas mīļais, gaišmatainais vīrs, viņas biedris darba cīņā, viņas bērna tēvs, viņas uzticigais draugs... Drūmais sapnis izgaist kā ēna rīta spožumā... Eda smaida un tin ap pirkstiem savus biezos mīkstos matus : Lai svētita ta stunda, kad viņa ir piedzimusi! — Lai svētitas visas tās dienas, kuŗas viņa kopā ar Juri pavadijusi un kuŗas vēl pavadīs! — Lai svētita dzīve un dzīvibas spēks, kuŗu viņa atkal jūt atgriežoties savos locekļos!...
Vingro soļu dimdešana apstājas pie atvērtā loga, nācejs ātri elpo un Eda izstiepj abas rokas pret logu.
Juris stāv ārā pie loga ar lielu klēpi Jāņu zāļu. Viņš pakrata Edai ar pirkstu un sviež visu savu ziedu nastu pa atvērto logu snaudošai Stienai pār galvu zaļajā vanniņā: tas ir vecs likums, ka Jāņu zālem jamirkst bērna mazgajamā ūdenī. „Līgo, līgo“, Juris līgo, bet vanniņa apgāžas un ūdens uzšļakst augstu gaisā.
„Saimnieks, vaj tev prāts !“ Stiena rājas dusmigi, bet Jura vairs pie loga nav. Viņš iziet no dārza, apgulstas rudzu malā, saliek rokas pār galvu un skatas, kā rīta pusē gaisma aust... Pelekā krēslā var redzet rijas priekšā darba vāģus un darba rīkus un Jurim ir tā, it kā viņam visi tie būtu janoskūpsta no prieka: „Eda būs atkal vesela
un viņi abi strādās priekš sava puisena ! — vaj ta nav laime?! ... Tur uz knaģa, rijas priekšā, stāv sētuvite, pakārta resnā striķī — ak, daudz šim striķim vajaga vēl deldet Jura plecus!... Tur pie rijas lodziņa pieslieta lāpsta, kuŗu Juris šovasar taisija ko pļavas līdzinat — ak, daudz vēl Jurim ar to ko rakt un līdzinat, lai dēliņam būtu Trijlapās līdzenaka un gludaka staigašana... Un tur rijas pielievenī stāv ari vecais smagais atsperu arklis, kuŗu Juris pērn miestā no Žīda par vienu pūru auzu paņēma — tas jadod izlabot, kad būs vairak naudas pie rokas, bet kad izlabos, tad tāds arklis sagaidīs droši vien vēl i dēlu par araju ... Tiesa, radi gan Juri ir atstājuši — gŗūtās dienās neviens nav pienācis pie viņa un pie viņa Edas... Baznicā ari radi vairs neatņem no Jura labas dienas, bet cik tas viss ir niecigs un mazs priekš tās lielās laimes, kuŗa tagad Trijlapās mājas vietu ņēmusi...
„Īsa īsa Jāņu nakts. — Te satumsa, te uzausa...“ Līgotaji uzņem dziesmu Mazriju birzē... Ak, īsa jau ir visa cilveka mūža gaita un vēl īsaka ir cilveka laime!
*** Dilonis !... Pamazam viņa iesākās, ši ļaunā slimiba Jura krūtīs... Tas bija tā: Vienu pavasari, mēslus vedot, viņš stipri sastrādajās. — Tā kā Jura radi vairs ar to neradojās, tad talcenieku bija maz, bet Juris gribeja, lai mēsli par dienu tiktu izvesti. — Diena bija karsta, bet uz vakaru pērkons ducinaja un gaiss palika vēsaks.
Braucot ar pēdejo vezumu uz tīrumu, Juris, kuŗš kūtī bija vienos sviedros strādajis, ātri izdzisa un viņam iedūra labajos sānos spēja sāpe, tā ka tam bija olnicas malā jaapsēstas.
„Ar mani nav labi — laikam būšu pārstrādajies,“ viņš teica uz vecā kurpnieciņa Ārda, kuŗš olnicu pieslaucija un iedeva tam zirga pavadu, lai braucot uz tīrumu.
„Ja, saimnieks, darbs ķer kaulā“ — vecais kurpnieks nopūtās,
Pienāca Eda no rijas priekšas, kur ta talciniekiem vakariņu galdu krāmedama bija ieraudzijusi, ka Juris olnicā apsēstas. „Tu esi tik bāls, „Eda teica un iesāka raudat. „Tev vajaga tūlit likties gultā, bet Mazriju Miks jalūdz, lai dod savu jauno ķēvi, ta nav pie darba tik daudz nodzīta, ka Zobs var braukt pēc ārsta.“
Juris ārsta negribeja. Ko tur ārsts, gan pāriešot, viņš teica un pie Edas pleca pieturedamies aizvilkās uz rijas priekšu. Eda pataisija viņam rijā pie krāsns, siltumā, vietu un kad tas tur bija pusstundiņu pagulejies, tad cēlās augšā un teica, ka nu esot labak.
Lopi bija sanākuši jau laidarā, vecā Ilzite ar ganu meiteni tos sargaja, bet talcinieki sita kūtī silem un karklem vadžus. Stiene tekaja nezdama dvieļus un ūdens trauciņus pagalmā, lai talciniekiem būtu kur mazgaties un Eda nesa no ķēķa jēra zupu un lika to rijas priekšā uz galda.
Eda atvilka ar vāģišiem ari mazo puisenu Jāniti no istabas uz
rijas priekšu un teica, lai Juris to pieraugot. Bērns cēlās vāģišos stāvu, slējās Jurim pie ceļa gala un lūdzās, lai tēte to paauklejot. Citās reizēs Juris to ucinaja un cēla sev vairakkārt pār galvu, bet tagad tam rokas bija bez spēka un nogurušas... Ar gŗūtām pūlem mēsli gan bija no kūts vienā dienā izvesti. — Trijlapam darbi gāja uz priekšu, bet Jura veseliba ar bija pagalam...
No tās reizes Jura spēki zuda. No iesākuma viņš smējās par to — pie ārsta negāja, teica, ka nekas cits neesot, kā pakrūts vaina, no pārcelšanās mēslu vedamā talkā — ņēma no aptiekas visadas kunģa piles un pulverišus, bet nekas nepalīdzeja. Sienu pļaujot viņš bieži apstājās, rokas tam drebeja un vaigi palika bāli, pelekas zemes krāsā. Bet Eda tad viņam blakus nopūtās un ņēma platak savu cirtienu. — — —
Ziemā Juris vēl drusku atlaba, bet pavasarī pēc tam, kad krustija viņu otro puisenu Andriti un no baznicas atpakaļ braucot viņš lietū stipri samirka, tad cēlās tam karstums un drudzis — kāss palika lielaks un tam bija jaliekas pavisam uz gultas.
„Ceriba jatur!“ vecā Ilzite mierinaja un mudinaja Edu, lai brauc pēc ārsta. Bet Juris teica: „Tas izmaksās lielu naudu... Eda, mīļā sieva, kad tu varetu mani pašu turp novest pie ārsta?“
„Ak, Juri,“ Eda nopūtās, „tāļš ceļš“... un Zobs ar piebilda: „Ne, saimnieks, to nevar !“...
Juris aizlika rokas priekš acim: „Vaj jūs domajiet, ka ar mani iet gluži uz beigam?“
tas teica un balss tam izdzisa bez skaņas, tik noskumis viņš bija.
„Ne, mīļais vīrs, ar tevi nav vēl nemaz tik ļauni!“ Eda runaja un noliecās pie bērna šūpulī, lai Juris neredzetu viņas asaru —
Otrā rītā viņi abi brauca uz ārstu. Juris sēdeja uz priekšu sašļucis un kluseja, bet Eda runaja. Bēdu pilna bija Edas sirds un ta nevareja kluset. Viņa runaja priecigi, Juri mierinadama, ka viņiem šogad rudzi esot labi paauguši, ka tos viņi vienu daļu uz rudeni pārdošot un atkal vienu daļu savu parādu deldešot... ka viņu puikas augšot un tad viņiem vairs ar darbiem tik gŗūti neiešot, būšot tēvam palīgi, un ka ta slimiba viņam gan drīzi pāriešot... Eda runaja, kamēr balss tai sacirtās un aizsmaka — viņa pate tam neticeja. Divas naktis sapnī māte pie viņas bija pienākusi un solijusies Juri līdzi ņemt... Šopavasar pirmo reiz uz tīrumu ejot Juram arklis bija nolūzis un suns tiem tagad gaudoja katru nakti... tās nebija labas zīmes, viņai bija par to vienmēr jadomā un sirds viņai tagad tik stipri sita, ka viņai bij jaatlaiž groži, japieliek rokas pie krūtim un jaatņem dziļi elpa, lai savalditos un varetu atkal tālak runat... Paldies Dievam, Juris no viņas balss nesaprata to dziļo bēdu, kas viņas sirdi lauza!.. Un atkal grožus saņēmusi, viņa tam stāsta tālak par nākotni, kādu piena mašinu tie pirkšot, kad iedzīvošoties un kā mazako dēlu tālās skolās vadišot...
Juris kluseja. Viņš kāseja Edas brūnajā vilnainē ietinies un brīžam locija pats
savus vājos pirkstus, ka tik krakšeja vien.
„Ko tu domā ?“ Eda prasija.
„Par likteni, Ediņ, — par cilveka gŗūto likteni,“ Juris aizsmacis čuksteja.
Viens pie otra piespiedušies tie vēlak sēdeja ārsta uzgaidamā istabā kaktā un gaidija, kad ārsts tos sauks pie sevis un kad viņu rinda pienāca iet ārsta pieņemamā istabā, tad Edai sāka kājas trīcet, tik uzbudinata viņa bija.
„Tik pa vienam !“ ārsts sacija un Juri pieņemdams bīdija Edu atpakaļ. Eda piespiedās turpat pie durvu stenderes un klausijās caur biezām ozola durvim, ko ārsts Jurim sacis, bet durvis bija biezas, viņas sirds stipri sita un deniņos dzīslās tai asinis duneja, tā kā ta neka nevareja dzirdet.
„Viņš nesaka neka,“ Juris stāstija iznākdams, „varbūt ka nepazīst manas kaites...“
Eda domigi locija ar galvu: „Man jaiet un jarunā par tām vātim, kas Andrišam galvā,“ ta teica un gāja savukārt pie ārsta.
Kad viņa iznāca, tad viņa zinaja visu, ko viņai vajadzeja zinat. — „Zāles viņš došot,“ ārsts teica... „vaj ilgi, vaj īsi Jura slimiba vēl vilkšoties, to nevarot noteikt, bet ceribas neesot.“
Tad viņi atkal brauca uz māju — Eda līdzās savam bālajam vīram, kuram bija jataisas mirt un kuŗam nebija vairs ceribas.
Sedzenes stūris Edai bija noslīdejis pie rata un groža gals vilkās pa zemi, bet viņa to nemanija. Sausu, izkaltušu muti viņa runaja
vienā runašanā un stāstija Jurim par viņu nākotni visskaistakās pasakas — tēloja visus tos jaukumus un priekus, kādus tik mīlestibas pilna dvēsele vareja izdomat priekš slimā vīra, kuŗam dzīvot nebija vairs ceribas.
„Ediņ,“ Juris dobji sacija, kad viņi brauca pa savu olnicu, garam gāršai, „tik neatlaid tu mūsu zemes, kad es nomirstu un audzini puikas par godigiem darba cilvekiem.“
Nu viņa nespēja vairs savaldities : Gaŗām elpam asaras lauzās uz āru un teceja ar straumi pa acu kaktiņiem uz vaigiem, uz krūtim, uz rokam, kuŗas kā krampjos sastingušas tureja grožus. Un slimais vīrs viņai līdzās salīka vēl vairak un kāseja vēl dobjak, smagi aizvilkdamies...
„Viss pie Dieviņa... " vecā Ilzite sacija, kad Eda tai stāstija ko ārsts par Jura slimibu spriedīs: „Kur dakters un zāles vairs nepalīdz, tur vēl ar dievvārdiem var glābt!“ ta teica: „Aizej tu uz Saulitenes baznicu, mīļā Ediņ, ta ir veca baznica, uz vecas kapsētas, uz veciem tēvu kauliem taisita, uzdod tur mācitajam, lai nolūdz par Juri Dievu, i pati redzesi ka vēl atlabs. — Manas pusmāsas vīrs, Kūma Miķels, no gultas vairs necēlies, bet kā nolūguši par to Dievu Saulites baznicā — viens pats rudzu riju izkūlis, tik stiprs palicis.“
Edai ausa ceriba. Grumbas pierē tai nolīdzinajās un mugura atliecās taisnaka, kad viņas abas ar Stieni otrā rītā gāja uz rudzu tīrumu rudzus pļaut. Miltu mājā nebija — vajadzeja ar steigu rudzus pļaut, lai tiktu pie jaunas maizes, bet ceļš ari viņai bija zem kājam — tai vajadzeja pasteigties iet uz
Saulitenes baznicu, jo Jura spēki ar katru stundu vairak izdzisa.
Eda pļāva tik lielus kūļus, ka Zobam bail tika tos sienot: Meitiets vien ir, vinš nodomaja, „kad gala nedabū tik lieliski maktedamās ar tiem rudziem. „Ar ziņu, mīļā saimniec — raugies jel, Stiene sevi prātigi taupa,“ viņš teica un pašķieleja ļauni uz Stieni, kuŗa, pļāva mērenus kūlišus.
„Zobs japažēlo,“ Stiena smējās, „viņam, nabagam, par grūtu, lielus kūļus sasiet !“ Bet Eda smagi nopūtās : „Vaj tu, Zob, zini uz kuŗu pusi ir Saulitenes baznica ?“ viņa tam prasija.
„Kas zin... Tak jau laikam tur būs aiz Sapulienes,“ Zobs norūca sev bārdā, siedams saišķi rudzu statiņa cepurei...
Divas dienas pēc tam Eda devās ceļā... Viņa izgāja rītā bez saules un vecā Ilzite viņu līdz vārtiem pavadija.
„Staigā nu!“ Ilzite teica un noglāstija Edas plecu, — un Eda gāja.
Kurš ir tā gājis un savu sāpju nastu nesis, kad peleka rīta krēsla zemi sedz? ... Cik bezgaligi garš tad ir ceļš, cik mūžigs ... Augšā zvaigznes dziest un putni iesāk savus vēl sapņos tītos rīta meldiņus žvidzinat... cīruls, bezdeliga un ari žvīgurs, nebēdnis, čirkst, pabāzis no pērkļa jautro galviņu : „Kurp tu, sieva, ej?! ... Kurp ej?...“
„... Uz Saulitenes baznicu, mīļie putniņi... Gribu par savu Juri Dieva lūgt?“ Eda nopūšas. Bet putnu koris švidzina tālak: „Ej vien, ej !... ej vien, ej...“
Eda iet... neapnīkstoši kājas min ceļa granti, bet acis raugas tālumā... Uz noras pie lopiem stāv ganu puisens: „Dēliņ, nāc šurp!“ Eda to sauc ... Dēliņ, vaj tu zini, kur Saulitene?“
Puika nobijies ieplēš zilās ačteles un ieliek pirkstu mutē: „Nē,“ viņš kliedz par gabalu, „es, ciema māt, nezinu, kur Saulitene!“
Eda iet tālak... Karsta pusdienas saule smagi spiež. Edas drēbes apputejušas ceļa putekļiem un kājas nogurušas. Viņa apsēstas grāvmalā un runā ar rudzu pļāvejiem ceļmalā: „Ļautiņi, vaj tālu vēl līdz Saulitenei?“
„Tālu, mīļā sieviņ,“ tie atbild: „Redzi, kur ir krustceles, tur griezies pa labu roku un tad ej cauri tam lielajam silam...“
Vakarā Eda atpūšas meža malā pie darvas dedzinataja būdas.
„Vaj tev, meitiet, nav bailes vienai pa mežu iet?“ vecais bārdainais darvas dedzinatajs viņai prasa.
„Ne, ciemiņ — es eju uz Saulitenes baznicu par savu Juri Dievu pielūgt,“ ta saka un pasniedz darvas deģim no kulites, kuŗa tai, padusē gabalu plāceņa: „Ēd, ciema tēv !“
„Dievs ir visur,“ vecis runā, „bet ta ticiba stiprina sirdi.“
Eda padod vecim roku: „Paliec vesels, tētiņ,“ ta saka, „man jasteidzas, — par nakti spirgtaka iešana“.
Otrā dienā pusdienā viņa atpūšas pļavas malā pie strauta. Viņa mazgā savas no iešanas sapampušās kājas dzidrā, vēsā
strauta ūdenī un dzied par ceļinieku, kuŗu mīlejoša sirds ar ilgošanos mājā gaida...
Trešā rītā viņa ir galā. Vecajā pelekajā bazniciņā zvana pašlaik svētrītu, kad viņa tur kāp pa šauro taciņu un dod baznicas pagalmā sirmajiem ozoliem labu rītu...
— „Tik tālu viņa esot nākusi ?“ mācitajs brīnas, kad viņa vēlak pieiet pie ta ģērbkambarī un lūdz tam pieminet savās aizlūgšanās viņas Juri. Mācitajs ir jauns vīrs un viņam ir laipnas acis, tā kā nabaga sieva paliek droša ar viņu runajot. Viņa runā un skatas pati savā dvēselē — izceļ viņa priekšā visu smagumu un gŗūtumu, kas sirdi spiež. — Stāsta par Jura diloni un ka ārsti vairs ceribas nedodot... par savām bēdam ta runā un par sirds nemieru, un par to ticibu, ko viņa tagad uz Dievu liekot.
Mācitajs paliek domigs. Viņš uzliek roku uz sievietes galvas, kuŗa tāļu ceļu nākusi un piekususi, itkā svētidams viņas lielo mīlestibu un stipro ticibu uz Dievu.
... „Lūgšanas spēks esot varens un stiprs, bet Dieva darbus un Viņa padomu ari neviens nevarot aizkavet un pārspēt“, viņš saka un runā laipni un klusi uz Edu, viņu kā slimu, nevarigu bērnu mierinadams.
— Uz veciem senču kauliem Saulitenes baznicā draudze dzied aizlūgumu par slimnieku uz nāves gultas un viena sieva, ceļa putekļos apputejusi, bāla un nogurusi, tur ceļos nometuses cīnas ar savu Dievu savas sirds lūgšanās.
„... Ak, klausi, mīļais Kungs un Dievs!“
Sirmu bārdu, vecs ērģelnieks spēleja baznicas ērģeles — zem viņa pirkstiem ērģeļu
kauliņi viegli grima un stabules sēri dūca — skumigas melodijas riteja, kā lietus lāses rudens naktī un vijās kā ēnas pie baltajiem baznicas pīlariem; bet draudzes dziedatās dziesmas vārdi skaņi duneja un plūda caur atvērtiem logiem laukā, kā piekusuša ceļnieka soļi, gausi aizsteidzoties un izgaistot zilā tālumā.
Pēc pabeigtas dziesmas Eda piecēlās un noslaucija sev acis. Garā viņa sniedza, pateikdamās, visiem bazniceniem roku, kuŗi bija līdz ar viņu par viņas Juri dziesmu dziedajuši un lūguši. Viņa ticeja, ka ši lūgšana darīs viņas vīru veselu.
Caur baznicas logiem zilā debess laipni raudzijās un saules mirdzums tik brīnišķi maigi duseja tur ārā uz vecām kapu kopam — maiga zeltaina gaisma locijās sirmo koku galotnēs, plūda vizedama caur vecajām apsem, kuŗas savām gaŗkātaiņām lapam kā tūkstoš' pulkstenišiem trīcoši zvanija mieru pār senču trūdiem...
Mieriga un klusa bija Edas sirds un kā nejauši tai nāca prātā ta tālā, jaukā pavasaras diena, kad viņi ar Juri pirmo reiz atklāja viens otram savu sirdi... „Kaut Dievs vēletu viņiem abiem vēl ilgu, gaŗu mūžu kopā nodzīvot,“ Eda nopūtās.
„... Ak, klausi, mīļais Kungs un Dievs!— — — Bet Dieva padoma un prāta neviens nevar aizkavet.“
Kad Eda pārnāca Trijlapās, tad Juris bija jau kluss uz mūžibu.
Gausi viņa nāca, piekususi un kājas vilkdama. Ta skatijās uz Trijlapam un domaja tikai vienu domu: Vaj Jurim bija jau labaki?“
Lejā pie kūts, no stāvkoku namiņa, kuŗu Juris bija cēlis, lai viņai būtu tuvak govim dziŗa nēsajama, kāpa sīks dūmu mākonitis uz augšu un aiz klēts vareja Zoba Anci ieraudzit, kā tas papuvi apara... Tas vējš, kas pūta pār Trijlapam viņai preti, tas viņu atspirdzinaja un bija mīļš, un uz ganu olnicas sētas mietiņiem lēkadamie zvirbuļi viņu iesmīdinaja; bet kad ta palūkojās uz atvērto istabas logu, aiz kuŗa ta šķita Juri sēžam, tad sirds viņai priecigi sita: Te Trijlapās, kopā ar Juri, bija viņas prieks un viņas mīlestiba — viņas darba gaita un viņas bērnu dzimtene — viņas nākotne un viņas dzīves vakars...
Pie vecās ābeles, aiz istabas, stāveja Ilzite ar bērniem. Jasmejas bija, kā viņa stāveja — taisni, kā nostādita, ka i pakusteties nedrīksteja un mazais Andrits bija pieķēries tai pie lindrakiem ; bet raibais gailis ar vistam bradaja turpat pa miežu stūri un darija skādi... Ak, tu vecā krustmāmiņa! Eda brīnijās : lielakajam puisenam, Jānišam, kuŗš turpat saulitē pa smiltim rušinajās, ta bija uzvilkusi viņas vilnaino biezo jaku tik karstā laikā. — Cik gan jēgas tādam vecam cilvekam!?
Eda nolauž vītola zaru olnicas galā, ar ko aiztrenkt vistas no miežiem.
Bet Ilzite nāk ar bērniem pie viņas, bīda viņai bērnus klāt un saka: „Mīļā Ediņ, paļaujies uz Dievu un esi mieriga: Juris ir aizgājis !“
Eda neraudaja — viņa tik kungsteja pie vītola piespiedusies un lauza sev rokas... Viss ir kā bijis... istabas galā stāv vecā
ābele un caur viņas zariem dobji velk vējš... pār kūti čurkstites lido un augšā debess zilumā, kā arvienu mākoņi iet un nāk — iet un nāk — tik Jura nu vairs nav...
No kūts nāca Stiena. Viņai bija zāļu deķits uz rokas, lindraki augsti uzsprausti, rokas ar cūkēdienu un kājas pa kūti sabristas, netīras un melnas. Viņa patecedamās piesteidzās pie Edas un šņukstedama muteja tai pieri, vaigus un kaklu, it kā Edai no ta kļūtu vieglak, un glāstija bērnu galviņas.
„Uja, uja!“ Ilzite teica un bīdija to no Edas nost: „Ej jel nomazgā rokas !“
Bet Stiena teica: „Saimniec!... tik tu neraudi!... Viņš sauca dienu un nakti pēc tevis... gaidija pārnākot!... Un tad lika man tev atdot ardievas!...“
Eda salīgojās... „Stienit, — paliek — slikti pie sirds,“ viņa čuksteja un atsēdās uz zaļa mauriņa...
„Ja, mīļā saimniec,“ Stiena turpinaja, „tad viņam uznāca tās lielās mokas...
„Ej nost!“ Ilzite teica dusmigi un bīdija Stieni no Edas nost... „Kam runat un darit tās bēdas vēl lielakas? — Tu viņu vēl nobeigsi, Stien, meit...“
... Dziļā tumsā nokāpj un smagas nastas nes bēdu dienās cilveka dvēsele... Ak dvēsele... Ak dvēsele, tad tu esi šaubu un sāpju pilna, kā putekļu ceļš, kuŗu vēji putina.. un kā nakts tu esi... kā lietus nakts birzē, kad tur pielijušas apses vaidot trīc... un stāvi tu kā egle mežā, kuŗai zaļās skujiņas līduma dūmos apdegušas, bez krāšņuma, neizsakami drūmā vientulibā...
Eda ceļas un iet pie sava mirušā drauga.
Visā savā garumā viņš guļ viņu laulibas gultā un viņa vaigā nav vairs ne sāpju, ne prieku, tik salts, ledains nāves miers.
Viņa pieliek pirkstu galus viņam pie krūtim : „Dieva darbus neviens nevar aizkavet,“ viņa saka uz Ilziti, kuŗa tai pieķērusies šņukst un glāsta plecus un elkoņus... „Kad tik nu, labi drīz, ari man ta stunda pienāktu — kad nebūtu ilgi javārgst taī grēku pasaulē,“ viņa runā un spiež roku pie miroņa aukstām krūtim.
Ilzite rāda ar pirkstu uz bērniem.
Ja, tie bija viņas bērni, kuŗi tur zemē tupeja uz istabas kula un platām, izbaiļu pilnām actiņam raudzijās uz savu mirušo tēvu... Viņa aizpogā neapzinigi maziņajam Andrišam krekla apkakliti un norauš ar roku prusaku, kuŗš, no istabas griestiem nokritis, čāpo uz bērna austiņas, un nopūšas. — — —
Visu laiku, kamēr vīkšas uz bērem un tāpat pa bēru godu Eda staigā kā pa miegu. Vienreiz Ilzite viņu noķēra, kad ta liecās pagalmā pār aku... „Spainis tur esot iekritis,“ viņa teica un paskatijās tik bēdu pilnām acim uz Ilziti, ka tai elpa aizrāvās no izbailem, — Dievs, piedod grēkus! — tik liela ļaunuma jau nu gan vecā vecenite no savas miesigas māsas meitas nedomaja, ka ta būtu gribejusi sev ko ļaunu darit... bet tas bēdu gars bija viņu sagrābis un kas to vareja zinat. —
Paldies Dievam! — radi tagad rādija radu sirdi! — Uz bērem tagad sanāca visi tie Jura radi, kuŗi nebija gadiem ilgi Trijlapās
rādijušies, ne ari Jura slimibas laikā to apmeklejuši. Atnāca ir resnais Roga ar saviem dēliem, i bagatā Rubeņa saimniece ar savu ģimeni un vēl daudz citi, kas pēc Jura kāzam nebija ar to radojušies, bet arvien, teica tagad uz Edu, esot savās sirdīs radu mīlestibu turejuši.
No kapsētas pārbraukuši, visi Jura radi sagāja mazajā gala kambarī un čuksteja savā starpā, ka no Edas nu vairs mājas valditajas nebūšot un ka paradu dēļ ta te Trijlapās vairs ilgi palikt nevarešot. Un resnais Roga sita sev pie krūtim un teica, ka viņam esot nauda — viņš iešot muižā pie lielkunga par Trijlapu kontraktu runat un viņa jaunakam dēlam Haraldam tagad ta māja piekritišot.
Kalps, Zoba Ancis, nēsaja ciemiņiem alu apkārt. Viņš savilka pieri, dzirdot viņu valodas un domaja savas domas... Trijlapas nebij sliktas mājas un saimniece Eda ari bija piemīligs, jauks cilveks... viņam bija nauda un kad viņi sadotos abi uz vienu roku ar saimnieci, tad viņi dzīvotu paši Trijlapās un visi radi paliktu kaunā... Kā viņam šādas domas ir ienākušas prātā, to Zobs pats nevar saprast, bet viņam ir stipra pārlieciba sirdī, ja viņš tiem bāra bērniem, ko laba grib darit, tad viņam vajaga Edu precet. Viņš paskatas nedroši uz Edu, kura sēd ar bērniem saimes istabā uz mūriņa, un jūt, ka saimniece viņam ir tik mīļa, kā neviens cilveks uz pasaules. Acis nolaidis, nedrošiem soļiem viņš iet saimes pusē pie Edas un grib tai kādu vārdu jau bilst par nākamu dzīvošanu...
„Saimniec,“ viņš saka pie tās piegājis, „Jura, mās’, vairs neuzcelsim...“ Bet tad viņam tiek kauns tālak runat. Cik saliekta un bēdu pilna viņa tur sēdeja un kā ta šķiršanās kapa malā viņas sirdi lauza... „Še, dzer alu!“ vinš vēl teica tai alus stopu pasniegdams un vairak nerunaja neka... „Nu, pagaid, mās’,“ viņš domaja pie sevis, „gan ar laiku tu to Juri aizmirsisi... un kad es, bārdu nodzinis, pats sevi spogulī apskatos, tad akurat Juris, — lai nu tam vieglas smiltis, — nebija vis daudz glītaks par mani no vaiga.“
Eda - cēla vaŗa stopu pie lūpam un roka tai drebeja tik stipri, ka alus izšļaksteja uz klēpī sēdošā bērna galviņas. Tas bija tas pats stops, kuru Juris taī gadā pirka, kad viņi precejās un cik reizes viņa nebija nēsajusi ar to Jurim dzeramo uz tīruma,
Zobs aiziet, bet pie mūriņa pienāk Stiena, apsēstas Edai līdzās un paņem lielako puisenu, Jāniti, klēpī: „Uz svētdienu viņu nu reiz salaulās, to Ārdu,“ viņa saka un žņauga rokas... „Nu jau pieci gadi, ek še, kad Jānits piedzima, kamēr viņi derejās un precejās ar to Grietu; bet man sirds visu šo laiku kā diega galā piekārta — nekāda miera.“
„Labak ir sievietei, kad viņa nav mīlejusi, Stienit’,“ Eda rūgti saka: „Redzi nu pati — vienu mīļakais pieviļ un otrai ieliek draugu kapā... laime virs zemes ātri gaist!“
Pēc bērem Eda vairs neraud tik daudz — nav laika raudat — dzīve neļauj bēdās
nogrimt — ir jarūpejas par bērniem un jastrādā... Ir jadzīvo!.. „Vienreiz ta stunda nāks,“ viņa domā, „kas atraisis to no pasaules, ta nepaliks nenākusi, bet pirms ta nāk, virs zemes jacīnas un jastrādā! — Darbs sirdij mieru un acim miegu dod!“ ...Ak tu nabaga, nabaga sieviete! — Kur tad pastāv tava laime?.. Cita raud pievilta, cita raud pie zārka, cita raud par saviem bērniem, cita raud vientulibā un cita raud likteņa varā un vanģibā brīvibas ilgodamās... Kad visi pamati tev, ak, sieviete, zem kājam zūd, tad piespiedies pie darba gŗūtibas! Apkamp viņu, kā draugu cieti, skarbo darbu, — skūpsti viņu un cīnies ar viņu, lai tava dvēsele iesakņojas un ieaug viņā, kā tu savienojies savās ilgās ar savām dzimtenes druvam un ar to zemi, kur noliecas tava sviedriem klātā piere... Tad debess plašums pār tevi daris tevi lielu un brīvu, pirms tu atkal par zemi kļūsi, kuŗu darbā minot tavas kājas gurdenas kļuva...
Vieglu gaitu, kā jaunava, Eda atkal staigā pa Trijlapu tīrumiem... Viņa strādās un audzinās savus bērnus — tie staigās pa viņas iemītām tekam, mīļos savus dzimtenes tīrumus un darba pamats būs viņiem zem kājam, kas tos, mātes sirdij par prieku, darīs stiprus, brīvus un laimigus caur mūžu nostaigat...
Bet Edas puiseniņi, viņas nākotnes prieks un lepnums pa tam, mātei staigajot un strādajot, guleja grāvmaliņā vieni pamesti un raudaja savā nevaribā, — vaj atkal ieķērušies suņam Dukšam, savam draugam un
sargam, pinkaiņā mugurā, vāļajās istabas priekšā pa smiltiņam.
„To bāriņu žēl,“ vecā Ilzite šņuksteja, bērniem gaŗam tekadama un mājas soli apskatidama, un noslaucija tiem steigšus savā pakulu priekšautā smiltim nosmuletos degunus un mutites : „Ko daris, bērniņi, darba laiks,“ viņa nopūtās, „mātei nu jaiet tēva vietā uz tīrumu kalpiem par aci un zinataju.“
Zoba un Stienas uzraudzibas dēļ gan Eda uz tīrumu negāja. Tie abi viņai bija uzticami cilveki, bet darbs bija Jura slimibas laikā un pa bērem aizkavejies un divi vien tie tagad nevareja darba paveikt. Lini bija tikko iesākti plūkt, kad nāca jau mieži gatavi un purvā viens gabals siena ari bija vēl japļauj.
„Mīļā saimniec, nedari sev par gŗūti,“ Zobs teica linus sukadams un skatijās uz Edu mīligi. Bet Eda ar Stieni rāva tik linus, gribedamas viena otrai ar savu linu baru priekšā tikt.
„Kad tu tāda dūšiga, tad es ari vairs neraudu,“ Stiena saka uz Edi... „Nieks vien bij, tas Ārds, darba cilveka no viņa nebij... Ek, še Zobs tad desmit reizes vairak ko no darba zin!“
Eda pasmīneja. „Savadi tas ir, bet laikam sieviete nevar dzīvot bez mīlestibas,“ viņa domā, un Stienai, kamēr viņa beigusi pēc Ārda raudat, nav nevienas dvēseles pie kuŗas mīlestibā un nākotnes ceribā pieķerties... Tad jau var pieķerties maldu ceribā i pie ta paša mājas puiša, niknā Zoba... „Nuja — darba cilveks Zobs ir,“ Eda saka,
„kad tik viņš būtu ar tevi, Stienit, saticigaks un piemīligaks ?“ —
Vienu sestdien pēc tam Eda uzgāja, ka Stiena no pirts atnākusi lāpija klētiņā pie mazas skārda lampiņas Zoba kreklus.
„Tie esot šai vēl mātes tēva, vecā Plieksta, krekli,“ Stiena teica, Edai klētiņā ieejot un stipri nosarkusi sagrūda kreklus čupā... „apskatoties, būšot autos jasaplēšot vaj nabagam jaatdodot.“
„Tā gan,“ Eda sacija un bērnu drēbites no skampja ņemdama izlikās it kā neredzetu Zoba krekla rūtainās piedurknes aproces, kuŗa Stienai no priekšauta stūra bij izlīdusi.
Otrā rītā pie brokasta Zobs stipri saskaities šķendejās un bārās ar Ilziti: „Bet šis tā mierā nepalikšot, bet šis gribot zinat, kuŗš tas esot, kas drīkstot iet klētiņā pie viņa guļu skapa un blēņoties ar viņa krekliem?!“
„Tak stāvi tu mierā un tici, ka es tur neesmu bijusi!“ Ilzite atkal saskaitusies dievojās; bet Stiena stipri uztraukta nolika savu karoti, piecēlās no galda un izgāja laukā.
„Pie tiesas tāds meitiets sūdzams un neka cita!“ Zobs skaņi teica un nospļāvās Stienai izejot.
„Tas tak bija darits no labas sirds, Anci,“ Eda sacija un mierinadama uzlika savu roku uz Zoba rokas.
Zoba bārdainā seja stipri nosarka: „Vaj patiesi, saimniec?!“ viņš kaunigi jautaja un spieda stipri Edas roku. Tad asaras viņam iezagās acīs un viņš ātri no galda nogājis piegāja pie mūriņa, kur bērni spēlejās un sāka ucat uz rokam mazo Andriti.
Eda domigi noskatijās tam pakaļ: „Vaj tik te nenotika pārprašanās?“
Tagad Zobs par daudz atklāti sāka Edai parādit savu sirdi. Kad Eda nesa ūdeni, tad viņš aizvien ņēma tai nēšus nost no pleciem un nesa pats ūdeni viņas vietā. Uz tīruma viņš tagad caurām naktim sukaja linus, lai tik par dienu varetu tikt pie linu plūkšanas un lai Edu varetu atstāt mājā, pie bērniem.
Nu Edai uzausa gaisma... „Tad tādas domas domaja puisis, Zoba Ancis! — viņš gribeja to apņemt par sievu un iemantot Trijlapas!“ — No iesākuma Edai bija dusmas un liels kauns par Zoba uzvešanos. — Vēl nebija velenas sazēlušas pār Jura kapu un šis puisis jau iedrošinajās tuvoties viņai ar saviem smaidiem... Bet tad viņai tika Zoba žēl. Dziļa līdzcietiba iezagās viņas dvēsele uz Zoba skatoties... Viņš nezinaja, kas ir mīlestiba... Neviens nav glaudijis šo rupjo, kā no akmiņa tēsto vaigu... Neviens nav prasijis, kā viņam bija ap sirdi, kad pēc darba nedeļas svētu vakaru zvanija, kad sievietes savejiem mīļu vārdu teica, kad mātes bērnu galviņas glaudija un kad draugs domaja par draugu... Viņš bija bijis bārenis jau no agras jaunibas! ...
Smiekligi neveiklis biklums un bailiba ieradās tagad visās sarunās un visos darbos starp Zobu un Edu: bet Stiena noraudzijās uz tiem abiem ar skābu smaidu uz lūpam un brīžam viņai bija asaras acīs.
Kad Stienai kāds prasitu, kad ta beidza Ārdu mīlet un iesāka ceret uz Zoba, tad viņa nemācetu stāstit, tamdēļ ka viņa pati to
nezinaja. Iesākot Zoba skarbā nicinašana, ar kādu tas pret Stieni izturejās, modinaja tik naidu Stienas krūtīs, bet vēlak meitas naids pārvērtās apbrīnošanā un cienišanā - pret strādigo, spēcigo puisi un pašai nemanot, līdzās žēlabam pēc Ārda, nedroša jauka ceriba bija ieviesusies viņas krūtīs. Bet tagad, noskatoties Zoba laipnibā pret saimnieci, Stienas ceriba nobāla... Un nobāla ari pati līdzi šaī ceribai, kā reiz jau kaltis koks, kuŗš par jaunu, jauniem asniem, salapojis tiek salauzts vētras laikā.
Stiena novīta pagalam kā puķe, bez saules; bet jo vairak grumbu ieradās viņas pierē un jo dzeltenaki izkalta tās vaigi, jo vairak meita greznojās un rotajās. Ta skrēja tagad uz šuvejam katru vaļas brīdi. Viņa nopirka tagad garu stingru korseti, sašņaudzās ar to, un valkaja to i miežu tīrumā pie miežu pļaušanas. — Un pat linus klājot un pie kulšanas uzvilka sev baltu blūzi un uzsprauda matus augstā cekulā.
„... bet Zobs tak pret tevi ir skarbs, Stienit ?“ Eda viņai reiz bilda, vakarā ķēķa priekšā piena traukus skalojot.
„... ja, viņš uz tevis, saimniec,“ Stiena runaja un iesāka raudat... „bet nedomā, ka viņš tevi... viņš tik to Trijlapu dēļ... Ak, saimniec, saimniec!... tas ir skarbs... kā viņu mīļotu!... ne mazak kā tu... ak, ne mazak, mās’ kā tu!...“ :
Eda piesarka: „Un tu domā, ka man būtu prāts?“ ta teica un savilka pieri grumbās... Tad viņa lika nomazgato kubliņu ar tādu sparu uz plaukta, kā tam stīpa nomuka : „Ne !
— vienreiz visai tai būšanai jadara gals !“ viņa teica.
„Zob, man ir tev kas sakams,“ Eda sacija otrā rītā un patecejās Zobam olnicā līdzi, kad tas gāja ar arklu pār pleciem meža zemi art.
„Un man ar ir tev kas sakams, saimniec,“ Zobs teica un piesējis zirgu pie olnicas sētiņas, pienāca Edai klāt... „Tu esi prātiga sieviete, kad nu vairs pēc ta Jura nežēlojies un es... un es, mās'...“ te viņam sacirtās mēle, viņš piesarka, ieplēta acis un klepoja drusku uz Edu skatidamies.
„Un tu, brāl, uz manis nedomā — to es tev gribeju sacit,“ Eda teica nokaunejuses un nosarkusi... „Tu esi labs — es zinu, ka tu nekāro tikai Trijlapu ... bet tu man neesi tas, kas Juris bija... un kad divi nav kā viens, tad ta nav nekāda lauliba... Bet tas nav tas galvenais!... Redzi, to bērnu dēļ pie Jura zārka es savā sirdī solijos vairs pie vīra neiet...
„Tad tu negribi, saimniec...“ Zobs nopūtās rūgti un nogriezās no Edas nost.
„Bet es zinu, ka viena tevi mīl,“ Eda bilda un piegājusi uzlika tam roku uz rūtainās krekla aproces.
„... nevajag!“ Zobs teica bārgi, nostūma Edas roku no savas rokas un ņēma atkal zirgu aiz pavadas. Tad viņš aizgāja, ar arklu uz pleciem un bēro pie rokas, saguris un bēdigs, bez ceribas.
— „Kā tad, Eda, radiniec, būs ar to manu parādu ?“ svētdien pēc tam pie baznicas bagatais Roga Edai prasija... „Dzīvotajas uz pavasari, bez dēlieša galvas, no
tevis Trijlapās nebūs... Kungs tev tās mājas tikpat vairs uz priekšu negalvos, jo tapat tu uz pavasari muižā ari nenolīdzinasi to, kas kungam nākas?“
„Domā jel uz Dievu, radiņ,“ Eda nopūtās, „un nedari netaisnibas.“
Ar to Rogas parādu lieta bija tāda, ka Juris bija jau pirms savas precešanās no Rogas vecu vētamo mašinu uz kādu laiku palienejis. Pēc Juŗa kāzam ar Edu Roga bija pārskaities un mašinas vairs atpakaļ neņēma, bet teica, lai Juris to samaksajot. Juris, kuŗam vecā mašina nekam vairs nedereja, bija sev jaunu iegādajies un pastāveja uz to, ka šis par vecu krāmu tik daudz vairs nemaksašot, kā Roga prasija un tamdēļ lai Roga ņemot mašinu atpakaļ, jeb lai sūdzot šo pie tiesas. Lieta vilkās ilgi un tie būtu laikam ari tiesajušies, ja Juris nenomirtu. Bet Eda tiesaties negribeja.
„Doma jel uz Dievu, rada gabal, “ Eda vēl reiz teica un noslaucija sev mutautā acis, „neliec man, atraitnes cilvekam, ar tevi plēsties un tiesaties !“
Liels bars ziņkārigu baznicenu stāveja tiem abiem apkārt un Roga gribeja, lai tie ari dzirdetu, cik viņš labs: „Nu tad tava nomireja un radu būšanas dēļ,“ viņš teica un lika sev roku pie krūtim, „cietišos vēl līdz pavasarim... Bet gudraka gan tu būtu, radiniec, kad tu pati ar labu atkāptos no Trijlapam nekā vēl gaiditu, lai kungs tevi izķīlā.“
„... Kā Dievs palīdzes, radiņ,“ Eda teica un Rogam roku padevusi sāka iet pa baznicas koku gatvi projam...
Kad kartupeļi bija norakti un kad pēdejos linus saņēma, tad Stiena teica uz Edu: „Tu vari man ticet, saimniec, šonakt uz rīta pusi viņš bija pie manis — tas ir Zobs — viņš sēdeja uz gultas malas un bija manu roku saņēmis... Saimniec, man tagad, lai rudens un aukstums, bet tomēr viss pasaulē sanet un skanet vien sāk, kā pavasarī.“
„Ja,“ Eda teica un pasmīneja, „tu sāc gan jau izskatities drusku pēc cilveka... ari, ar to korseti tu vairs neķēmojies !“
„Tas viņam nepatīkot...“ Eda nokaunejuses čuksteja. Un tos matus ar viņš negrib, kad es tik augstu nesot... Viņš saka, es tevis nemaz nemīlu, Stien, bet cilveks tu tāpat esi un uz pavasari mēs saņemsim paši savu zemi uz pusgrauda... Un tad viņš tik gauži raudaja... viņš saka, tādas otras sievas nav, kā mūsu saimniece un kad viņa mani negrib, tad es nevaru vairs te uz priekšu dzīvot.
„... un tevi, viņš saka, nemīlot ?“ Eda prasija.
„Ja, to viņš saka,“ Stiena nopūtās... „bet tas nav nekas, kad tik es viņu mīlu un kad viņš mani ņem un mēs tiekam kopā...“
„Tad jūs abi uz nākamu Juradien' aiziesiet, Stienit ?“ Eda prasija.
„Ja,“ Stiena teica lepni, „uz pavasari mēs ejam no Trijlapiņam. Ancs ies jau uz svētdien uz Slokam pie Grābsta aprunaties — Grābsts gribot uz pavasari ņemt sev graudnieku mājā... un es gribu atkal staigat pie kaimiņu mātem, apklaust pēc govslopiem, kuŗi nāks uz pavasari pārdošanā.“
Eda kluseja.
„Neņem ļaunā, mās',“ Stiena runaja tāļak, „kad mēs tevi tagad pametisim vienu tavās bēdās... bet tāpat katram, mīļā saimniec, tas savs krekliņš tuvak kā svārciņš... Un tu neņem ari par ļaunu, ka es tev vēl ko saku : Ancs, mans dēliets, domā, ka tu to lielu parādu dēļ nepastāvešot Trijlapās un ka tev pašai ari būšot jaiziet uz pavasari.“
„Būs vienam man būt par to svešinieku,“ Eda uzņēma dziesmu un gauži ta skaneja saltajā, klusajā rudens dienā. Vieglas baltas sniega pārslas lidoja no debesim un drūmās, dziļās sērās stāveja Trijlapu mežs.
*** Kad pavasara ūdeņi skaloja zemi un kad uzplūdušās upites un strauti cits citu sveicinaja mīligās čalās... kad daba teica vareno dzīvibas ceribas vārdu mežiem, druvam un birztalam, tad viena sieviete gāja bēdiga un noskumusi uz Kroņulejas pagasta pils muižu: Ta bija Eda, Trijlapu Jura atraitne.
Augšā debesis ir skaidras pār viņas galvu un zvirgzdi asi čirkst zem viņas soļiem, kad ta soļo pils parkā pa mazo granteto kājceliņu uz barona Belinga stalto senču pili.
Cilveku rokam nogludinatie lielie akmeņi pils mūrī un gludā, baltā plīts pilij apkārt runaja Edai preti skumju valodu no senlaikiem... stāstija par as’ru dienam un vērgu vaidu un par veco bruņinieku šķēpu un vairogu... Vaj nu nebija jau gana naidam un karam cilveku krūtīs ?... Noliec, muižniek, savu cilts lepnumu, savu skarbo bruņinieku godu un
panāc preti un padod mīlestibā roku tevis nīstās tautas atraitnem un bāriņiem.
Vecais barons Belings sēd savā kabinetā pie atvērta loga. Stingrs un bārgs ir bijis savā laikā Kroņulejas pagasta pilsmuižas barons Belings. Viņa dūre ir smagi kritusi, gaitās ejot, uz daža laba kroņulejieša muguras; bet toties ari viņu pašu dzīve nav žēlojusi. Trīs dēli viņam ir miruši un ceturtais, jaunakais dēls, ir pilsētā ārprātigo namā. Sirmā kunga ūsas ir uz leju nošļukušas, viņa acu skats ir sērs un rokas dreb; bet tomēr ir stundas ari tagad, kad viņa saime no viņa bīstas...
„Sieva, kadēļ tu esi nākusi ?“ barons prasa un šķindina savus zelta gredzenus.
„Es, žēligs lielskungs no Trijlapam, Eda... Nācu lūgt par to savu māju ...“
„Kādu māju ?“ barons jautā un uzacis viņam mazliet saraucas uz augšu: „Ha, tu būš tas atraitnis no to mirušu Trijlap... nu as būš tev toh ziņ dot, ka tas mājs nu piedaras toh Rogs dēl Harald.“
„Žēligs kungs, es pati gribu paturet to māju,“ Eda saka. Sārtums salīst viņas bālajos vaigos un nabaga sieva jūt, ka savu bērnu dēļ viņa tagad spēj būt droša un stipra : „Žēligs kungs,“ viņa saka, „es esmu tikai sievieša cilveks, bet par to zemi, kuŗu mēs ar vīru strādajuši un uz kuŗas mūsu bērni dzimuši, es varu gan kādu vārdu teikt:
Kungs, vaj es skaida, kad jūs mani tā variet paņemt un aizsviest no Trijlapam ?... Žēligs kungs, es divu bērnu māte un tie
man ir jaizaudze Dievam par godu uz viņu dzimtenes zemes.“
„Vaj tu man vēl teikš vārdu?“ barons saka dusmigi un paliek bāls no vaiga: „Vaj tu man vēl saciš vienu vārdu?“
„Teikšu gan, kungs,“ Eda runā droši un pasper soli uz priekšu: „Te padusē man ir ta rente, kas jums nākas... Ej nu skaties, kungs, mana māja ir tukša!... ir saviem puikiņam deķiti no gultas noņēmu, Žīdam pārdevu... Kūts ar mums palika tukša — tik vecā Vabule ar šķībajiem ragiem vēl ir... kā sak’, tiem bērniem piena lāse vēl i ko pie putras pieliet.. Zirgus ar’ labos pārdevu, kā sak’, tādus ādas vien nopirku, par pieci rubļi gabalā — ej un skaties, vilcin velku uz tīruma... Bet izdzīt tu, žēligs kungs, mani no Trijlapam nevari!“ un Eda ņem no paduses lupatu vīstokli un skaita kunga priekšā naudu.
„Ārā, ārā!“ barons brēc un sper ar kāju pie zemes; bet Eda savelk vilnaini ciešaki ap pleciem un iet tuvak pie kunga:
„Nijav, žēligais baron’ kungs, laukā tu manis neizsviedisi! — kad savu darišanu ar tevi izdarišu tad iešu,“ viņa runā pēc iespējas mierigā balsī: „Tie divi simti te būs tas rentes parāds un tie, piecdesmit — ta ir iepirkšanas iemaksa... To es zinu, kungs, ka iepirkšanas naudas vajag vairak, bet ja tev Dievs sirdī, tad tu gaidisi un dosi man to Trijlapu kontraktu... bet ja tev nav Dieva sirdī, tad te tiesam ceļš...“
„Tiesam ceļš,“ barons paliek domigs hm, hm, Trijlaps atraitnis,“ viņš saka un
saņem naudu saujā, as būš runat par toh liet ar sav muižkung.“
Nu Eda locijās pie kunga rokas: „Mēs visi esam cilveki, žēligs kungs, visi gribam dzīvot un maizi ēst, kamēr smiltis klās,“ viņa saka.
Vaj ta bija Edas nauda, vaj ta asaru šalte, kas kunga gredzenus mazgaja? — kungam sirds palika mīksta :
„Ja, mūš višus zama klāš,“ kungs saka un pārbrauc žēligi roku pār Edas plecu: „As tav būš atstāt iekš Trijlaps, bat tu man nadrīkst nolaist to zam!.. Ja, ja!... bat ko man būš dot tam Harald Rogs?!...
Haraldam Rogam kungs neka netika iedevis — — —
— „Nu tev ir bada pase!“ vecais Roga teica uz sava videjā dēla Haralda, kad dzirdeja, ka kungs Edu atstāj Trijlapās.
Haralds bija pēc amata skroderis. Viņš bija pieci gadi pilsētā dzīvojis, kā sak, vēl amatā uzmācidamies un kad beidzot bija visas tēva sagādatās skroder’lietas un mašinu brandvīnā nodzīvojis, tad bija nācis atkal uz zemem, kā pats teica, veseļoties zemu prišā gaisā... „Ekur liela bēda,“ Haralds atmet ar roku, „saimniekam nav vis tik viegli, kā domā! Dod tik, tēt, naudu priekš lietam, man tak savs amats!“
„Amats ja — badmira“ vecais Roga rūca caur zobiem... „Vaj tu esi sev lāga bikses nopelnijis ar to skroderešanu?... Nu, dēliņ, sāksi gan ķerties arklam pie ragiem ! ... Turpat vien būs jaiet, puisi, uz Trijlapam — tas tevi, netikli, cits ņems par kalpu ?
— un te mājā mēs, jau tā piecas dēliešu galvas... Turies tagad tu pie Trijlapa atraitnes.. lai nu gan viņa no tādas nieka sugas, bet to es tagad saku, tai ir pie darba nags!.. un tu puisiets būdams neesi to vērts, ko tāda sieva!.. Ja tai sievai būtu uz tevis prāts... es nesaku neka preti... varbūt kad tāds meitiets iztaisa no tevis vēl cilveku!.. Bet ja redzi, ka ta māja iet uz izputešanu, tad esi prātigs un nemaz nepinķejies ar to nieka meitieti... jo ta māja tomēr ir tas labakais no visas tās būšanas“, tā gudri mācija vecais Roga savu dēlu.
Bet Haralds tik smējās un klakšinaja ar mēli: „Ja,“ viņš teica, „uz manis jau meitieši aplam krīt virsū!.. Pilsētā man bija pa dučiem tādu meitiešu... skaidri kā dulli!.. un vēl tādas bagatas, lepnas freilenes !“
„Nelielies !“ vecais Roga to apsauca.
Svētdienā pēc tam vecais Roga ar savu dēlu Haraldu brauca uz Trijlapam.
„Ja tu, Eda, radiniec, Haraldu ņem par kalpu, tad to vecu paradu es tev pavisam strīķeju... Un tā kā tu govs lopu mekle pirkt, un tev tās naudas maz, tad mēs ar māti norunajam dot tev ari mūsu veco brūno govi uz parāda... Tapat, kā sak, Haralds jau ar pirmo gadu nekādas lielas algas nevar vis no tevis prasit... atradinajies, vīrs, adatiņu ciladams, no zemes darba... lai strādā vien viņš tev par drēbem un vēderu.“
Eda apskatija savu jauno kalpu un pasmīneja. Zoba vietas viņš nu gan nevareja pildit, bet tak cilveks bija un neviena cita kalpa ar viņa
nevareja tagad sarunat: - Un kur tad liela lieta bija, ka Roga atlaida savu parādu un deva viņai to veco brūno govi!...
— — — Trijlapas tagad bija ļaužu mutē par pasaku... Zirgi, kuŗi krita tīrumā arot zemē un kuŗi saimniecei un puisim bija jaceļ uz augšu... Saimniece, kuŗa pati līdz brokasta laikam zemi strādaja un puisis, kuŗš līdz brokasta laikam guleja... Vecā Ilzite, kuŗa pa naktim, peršiņas skaitidama, cūkam ēdienu kapaja un paklibais vecits, Ģenģerits, kuŗam pagasts katru gadu saimnieku līga un kas šogad Trijlapās ganus atganija : Tie bija tie ļaudis, kuŗi tagad Trijlapu darbus veica.
Siena pļaujamā laikā viņi visi gāja pļaudami rindā pār pļavu. Eda pa priekšu, tad aiz viņas vecā Ilzite, tad puisis Haralds un vispēdigi vecais Ģenģerits.
„Pilsētā, tur viss ir feini !“ Haralds saka un apsēstas izkapti asinadams uz sava cirtiena... „un kad es nopelnu sev jaunu daiku priekš šūšanas, tad es te vairs ne par ko, saimniec, uz zemem! ...“ viņš nošņauc ar divi pirksti sev degunu un iespiež roku sānos... „Mēs, amatnieki, tur zorģejam, tā visi uz vienu roku — feini — taisam zelšaptes ... un tās pilsētas mamzeles tur visas smukas un līp uz mums cunstigiem zeļļiem tikpat kā mušas uz medu !“
„Piena bārda !“ Ģenģerits nikni norūc un pašķiele uz Haraldu: „Nesēdi, netikli, uz cirtiena! — kājas nopļaušu!“
„Ak, tu, leinais, mani blamieret?!“ Haralds brēc un pietrūkstas kājas. „Nomirsi tu, kā plukata! — apraks tevi, kā žurķi, un beigts
tu plundurs! ... Nu, ko tev, vīriņ, zinat no pilsētas dzīves?!“ — Haralds nosviež izkapti: „Ak, tu man lamat par piena bārdu!“ viņš kliedz un plijas Ģenģerišam virsū: „Gribi, nāc spēkoties! — kaulus samalšu!— saplēsišu es tevi, kā vecu lupatu, leinais nabags !“
Ģengerits ari nosviež izkapti un paklūp uz leinajām kājam. Viņš, nabags, šķoba muti un ķērc nebalsī, ar rokam un kājam atgaiņadamies no Haralda.
„Hāraldiņ, dēls, Hāraldiņ...“ Ilzite mierina un noliek ari savu izkapti uz cintiņas, „ko nu tu ar to veco... ne jau nu tev piena bārdiņa, neka... Vai, dēls, vai... pirkstus savus tik apsmēresi tādu vecu nabadziņu grūstidams.“
Bet Haralds tagad ir savā spēkā, viņš spļauj uz Ilzites pusi, sper ar kāju vecim un kliedz, kā tuvejais mežs vien noskan: „Gnīda, gnīda! — tfi! — Gnīda, gnīda! — tfi!—“
Bet vecais ķērc ko māk preti un skrāpe ar nagiem Haraldam ceļa galus.
Nu ir tāds tracis, ka i kaimiņu siena pļāveji sāk klausities.
„Mierā, Harald, “ Eda to apsauc un lūpas tai trīs’ no raudam, kad puisis tai neklausa. Tad viņa viena pati pļauj tālak savu cirtienu un ņem savu plato vālu vēl plataku, brīžam pamezdama acis uz Trijlapu dārzu, kur zem vecās ābeles palika guļot viņas abi puiseni.
Eda ar savu cirtienu ir galā, bet tie divi un Ilzite kūņojas vēl turpat otrā pļavas malā. Edas miesa tvīkst un locekļi sāp no liela gŗūtuma — lūpas tai ir sausas un izkaltušas — dzert gribas, bet japaciešas...
Vēl vienu cirtienu viņa grib noiet pār pļavu, tad ta ies ar Ģenģeriti uz māju un izvadis ganus... „Ak, šis Haralds, vaj tas bija cilveks?“ Eda domā, — viņa ir to mācijusi, lūgusi ar asaram, lai strādā un lai ir krietns, bet tas viss par velti!... Dzērajs, slinķis un kauslis ir viņas kalps, bet viņai tas jatur pie sevis, citadi Roga prasis savu govi un savu parādu atpakaļ...
— „Vai dieniņas, vai dieniņas, nu viņš ir nabagam kāju pārlauzis!“ Ilzite piepeši iesāka vaimanat otrā pļavas malā: „Nāc nu, Ediņ, meit, nāc nu, manu cālit, nu Haralds ir Ģenģerišam kāju pārlauzis!“
Tā pat i bij — Haralds bij veciti pagrūdis uz akmins šķautnes un vecitim kāja bij stilbā pušu. Vecitis kungsteja un lamajās, segdams sāpošo vainu ar savu noplīsušo veco bikšu lēveriem, bet Haralds sūkaja sev pirkstus un spiedza: „Pats! — jevol pats, saimniec, uzkrita uz ta akmins!“
Nu Edas spēki un prāti pagura. Saulite nāca jau brokasta laikā — viņai ar Ģengeriti vajadzeja tagad steigšus iet uz māju un ganus izvadit...
Diena rādijās laba būt — triju rītu pļāvums, divdesmit četras gubas, nāktos šodien šķūnī bāzt, — bet tagad Ilzitei jaiet ganos un Haraldam javed Ģenģerits uz ārstu, ko viņa viena te lai izdara? — mājas solis ari vēl apkopjams — kaut pušu rautos, šodien siena šķūnī nenoliks!... Un kā uz priekšu — kas kops Ģenģeriti — kas ies ganos — un raud — raud, apzinadamās sava nespēka. Par daudz gŗūtu cīņu viņa ir uzņēmusies savu bērnu dzimtenes dēļ...
Aiz pļavas vecā gārša šalc saulei preti ...Ak, ši skumigā meža dziesma, cik maigi viņa vijas ap cilveka skumjo dvēseli — Kā viņa paijā un skūpsta to... Lieliem, plašiem vijigiem lokiem egles gāršā cilā savus zarus uz augšu un dzied par spēku, kas viņas audzejis... Kā dzeltenbrūnas uguns lāktis priedes lāsmo pret kluso pļavu un savus kuplos, zaļi spilgtos kroņus šūpodamas garos atņemienos, skumji dveš par sirdim, kas, dedzinoši karstā pusdienas saulē tvīkdamas, gaida vakara miera un dzestruma... Klau, tumšie melnalkšņi, liekas, runā bārgi par seniem laikiem un drebošās apses — tie ir tie nākotnes sapņi, kas dziļā ēnā un bēdu tumsibā trīcoši šalc vēl saldo dzīves ceribu un ticibu... Bet dižie ozoli runā par zemi, kur tie ar saknem ieauguši — par tēvu zemi, kuŗu tie tik svēti mīlejot...
*** Pēc Jāņa dienas Eda Haraldu atlaida no kalpošanas Trijlapās. Viņa pārdeva savu brūno skapi un to vilnu, kuŗu bija cirpusi no jēriem ievas ziedā un aizmaksaja vienu daļu Rogas parāda. Bet brūno govi Roga pats aizveda atpakaļ kopā ar Haralda gultu no Trijlapam. — Ģenģeriti aizveda uz nabagmāju.
Divas nedeļas pēc tam lielskungs sauca Edu uz muižu. Vecais Roga bija Edu lielamkungam sūdzejis un lielskungs teica uz Edas : „As tav ir lab un šēlig — as gaid to ēpirkšanas naud, bet tu man grib izpostit to Trijlap zam! — Dabū tav divas galvenek, kas var galvot, ka tu man naizpost to Trijlap
zam, tad as tav vēl atvēl dzīvot iekšan to māj — citadi taisies heraus !
„Kā Dievs gribes... “ Eda runā mierigi, un stingru, drošu gaitu iziet no liela kunga istabas.
Kājas viņai sametas un egļu zari cērtas sejā ejot atpakaļ uz māju caur Trijlapu veco gāršu, bet viņa to nejūt.“ Ir otrs ceļš no muižas uz Trijlapam, taisnaks un labaks, bet Edai gribas iet caur gāršu, lai neviens cilveks viņas tagad nesatiek, lai neredz, cik ta ir saliekta un bēdiga.
„... Neraudi sieva,“ žubite čalo egles zariņā... ņem savus bērnus un ej ar mieru pa savas svešniecibas ceļiem, jo tavs liktens ir atstāt dzimteni un staigat svešumā.“
... Ciet klusu, putniņ,“ Eda šņukust: „Mans liktens ir mīļot un ciest zem dzimtenes debesim !“
Gāršas malā Eda apstājas un skatas uz Trijlapam. Vecā Ilzite ar bērniem tur purva pļavā gana lopus. Mazs lopu pulciņš tur ir — trīs lieli lopi, vecā Vabule un divas jaunas teles, kuŗas šopavasar tika slaucamas, vērsens, trīs aitas jēriem un divi sīki šagada teliņi — tur visa Trijlapu manta un iedzīve, — kuŗš cilveks tices, ka Trijlapu atraitne neizputes no mājas un kuŗš uzņemsies galvot muižā lielam kungam par viņas parādiem.
Eda stāv pie gāršas un slauka sev acis, bet mazais Jānitis pie ganiem ir māti pamanijis, viņš kunkuļo kā mazais kamoltiņš pa purvu tai preti un kliedz visā spēkā: „Et ejmu ut tavu mīļo, Ilditet klutmāt, et ejmu ut tavu mīļo!“ Un mazais Andrits grib tikt
tam līdzi — viņš purva malā pakritis raud un brēc kājiņas cirzdams: „Viņa nav vit Jānam, bet mana mīļā...
Eda pasmejas: „Ak, bērni — mīļie dārgie bērni!“ viņa nopūšas. — — —
Nākamā svētdienā Eda ņem savu sedzeni atkal uz pleciem un staigā ciemos — viņai galvinieku vajaga, lai kungs viņas neizceltu no mājas... „Mīļie ļautiņi, kuŗš jūs pagalvosiet Trijlapu Edi, to viņas māju un tos lielos parādus?“—
„Es, Ede, meit, par vecu,“ no pagasta iecelts Edas pērminders Lejgrods saka, „tur — vajag jaunaka“ un otrs pērminders Mazriju Kļava atrodas par slimigu. Sieva iet no viena uz otru un neviens negrib uzņemties tās klapatas. — „Laid vaļā tu to māju un to klapatu,“ vīra radi viņu māca, bet viņa krata ar galvu.
Beidzot viņa atrod cilvekus, kuŗi to žēlo — Puspurvišu klibais Nātans ir viens un otrs ir Sēļupu pussaimnieks Mārtiņš Vizbuls, tas, kuŗš ilgus gadus dzīvoja par kroga puisi. Un ļaudis nu paklusām melš, ka Edai esot prāts to Vizbuli precet.
Vecais Roga smaida vienu svētdien uz Trijlapam aizbraucis un klape ar roku Edai uz pleca: „Ta nieka dēļ, kas man vēl no tevis nākas,” viņš saka, „mēs nu vairs, radiniec, netiesasimies .... Viņam — tas ir tam Vizbuļam pus mājas un pilsētā ari viņam nauda uz procentem... tā ir labi... Haraldu mēs tagad izprecinam iegātņos uz taurupiešiem un tu un tas Vizbuls varat dzīvot joprojam Trijlapās“.
Nu smaida ari Eda. Viņa grib teikt, ka Vizbuļam daudzina Kalnkļavu meitu Līzi par brūti, bet Roga neļauj viņai izrunat — viņš tam netic un ar to ir gana.
Kuŗam saimniekam tad negribetos nākt draudzibā ar bagato Vizbuli. Viņš ir gadu četrdesmit vecs puisis un tiesas priekšsēdetajs ar’ tur klāt. Viņam pieder Sēļupos puszemes, kuŗu tas ir izrentejis un puse no Sēļupu dzīvojamā ērbeģa — divas skaistas lielas istabas, kuŗas ierīkotas pēc pilsētas modes. Un naudas, saka, viņam esot tikdaudz, ka varot ari to otru pusi Sēļupu mājas nopirkt. Ja nu šāds bagats vīrs ir paņēmies par aizstāvi tai nieka atraitnei, tā ļaudis domā, tad ta atraitne ar nav vis kaut kāda un ar to vajaga satikt un tai palīdzet, kur tik var.—
Ar plānu dzeltenu cepuri galvā un spieķi ar kaula rokturi rokā, Vizbuls staigā tagad katru nedeļu reiz uz Trijlapam. Viņš sader Edai divus algadžus, uz nedeļam, lai lauka darbi labak veiktos un pašķirtos, bet linu plūcamā laikā sataisa linu talku.
Tāds ļaužu bars vēl nav redzets uz Trijlapu tīrumiem, kā tagad linus plūcot. Tur ir kaimiņu sievas un meitas, gaišos vieglos apģērbos, ziliem un sniegbaltiem priekšautiem un valodam jautri vedoties ņemas plūkt visu gabalu ar reizi; bet jauni puiši un vīri atkal stājas pie sauju vilkšanas un linu sukašanas.
Sēļupu otra pussaimnieka Retuma saimniece ar savu meiteni Mariņu Edai palīdz pie ēdiena vārišanas un tad viņas sauc vēl veco Ilziti un četratā nes ēdiena bļodas un
spainišus uz tīrumu. Gāršas malā viņas paklāj divus palagus, saliek uz tiem Dieva dāvanas un aicina talciniekus pie azaida. Vizbuls ir visur pirmais — i pie darba, i pie azaida. Viņam ir izvediga valoda — viņš ciena talciniekus ar pašdarito alu un apsolas atvest vakarā no muižas brūža bairiti, ja linu gabals kritišot.
„Ko tu domā ?“ Retumiete prasa un piegrūž Edai ar elkoni... „viņš ir vēl skaists vīrs !“
Eda paceļ acis uz Vizbuli un nopūšas. Skaists viņš ir gan... it seviški tagad, kad tas pie ēšanas ir noņēmis cepuri un kad ir redzama viņa baltā saules nenodegusī piere... Dzīvibas spēks un veseliba dveš tam no sārti brūnajiem vaigiem, bet viņa labsirdigās, gaiši zilās acis ir skaidras un drusku sapņainas, kā bērna acis... Eda uz brītiņu apmulst, satikusi Vizbuļa skatu. Tad viņa paņem Jāniti klēpī, kuŗš tai ir attecejis līdzi uz tīrumu un noliecās pār bērna galviņu.
„Veci un jauni tūliņ atkal pie darba!“ Vizbuls skubina ļaudis no ēšanas pieceldamies... „kā teikts, ja linu gabals šodien krīt, tad vakarā būs bairits no brūža un pagalmā dancošana.“
„Ju-ū, meitiņas pie darba!“ Retuma kalps ari skaņi iebrēcas, klusam pielīdis sieviešiem no meža puses pie muguras. Sievietes satrūkstas. Nu ir liels tracis un smiekli un visi juku jukam aiziet atkal pie liniem.
„Nu, kā tu domā ?“ Retumiete atkal prasa un smīnē, palīdzedama Edai ēdienu novākt... „ja tas tā būtu, mās, tad tev nebūtu vis Jura vairs ko žēlot... Jaunu viņam nav
trūkums, tas tiesa, bet Trijlapu zeme ar’ nav vis smādejama un es domaju, ka ta lieta var iet?...
„Ak, mīļā, ko nu tu... labak, mās’ i nerunā tukšas valodas,“ Eda noliedzas...
Zilas, jaukas ir dzimtenes debesis un sevišķi linu plūcamā laikā, rudenī. Brīnišķu skumju noslēpumu pilna tad liekas gārša un kā tālas kokles skaņas meža šalka šūpo tumšās egļu galotnes...
Vaj tu esi plūcis dzeltenos linus tēvu tīrumā ?... Kad meitas plūkdamas dzied dzimtenes dziesmas un kad linu suseklis skaudri noskanas zem vīru spēcigām rokam... Mugura sūrst, augu dienu darbā nolīkusi, rokas tirpst no griezigām linu šķiedram, gara ir darba diena linus plūcot; bet kad vakara dzestrums sāk skūpstit tavu dienas karstumā nosvīdušo pieri, kad saule norietot tin savas kvēlošas rozes vēsos, bālos pavedienos un dziedatās dziesmas skaņas tālu mežā sudraba skaidribā atskan, tad sirds top svēta miera un klusu gaviļu pilna... gribas skūpstit to zemi, kas tevi nes, kas tevim dod darbu un noguruma mieru pēc tava darba, kas tev dod ceribu un centibu graudus sēt un savākt, un kas, tavu dzīvi beidzot, uz mūžu tevi savā klusumā slēdz...
Vizbulis skubina talciniekus čakli strādat, nesā alus kannu apkārt un noskatas kā Eda aiziet. — Viņa iet smagi un skatoties vien jau liekas, it kā justu zemes dimdešanu zem viņas soļiem; bet viņas slaikais stāvs ir skaists, lepnā galva ir drusku atpakaļ atmesta un pār balto jaciņu tai līgojas divas tumšas matu pīnes...
„Ļautiņi, raujiet! — vakarā alus un danči!“ Vizbuls skubina un, divas linu saujas ar reizi pakampis, cērt ar steigu uz linu susekļa.
Jau zvaigznes parādas debess malā, bet linu gabals vēl nav veikts. „Gana nu, ciemiņi, gana nu,“ Eda klusi sauc no mājas līdz pļavas malai patecedamās. Bet Vizbuls apstājies no sukašanas ņem savu linu baru sievam līdzās un aicina ari vēl citus vīriešus pie plūkšanas: „Saņemsimies, draugi un radiņi, vēl reiz dūšigi,“ viņš saka, „jau Mazriju tēvs aizbrauca uz brūzi pēc bairiša!“...
Naktī pēc tam ir bairits un danči Trijlapu pagalmā zem zvaigznem. Klibais Nātans, kuŗš pie vakara ir atnācis Edas talku apraudzit, liek dziedat pēc takts savai vijolei un jauniba griežas rinķī! Basās kājas dimd rakstā un bairiša krūze, Mazriju tēva nesta, staigā gar malu. — „Tas uzmudrina asinis,“ klibais Nātans paskaidro un, labu malku no krūzes ņēmis, sāk nobalsot savu vijoli.
„Saimniec, vaj mēs ar nevaretu mēģina uzdrāzt vienu polku ?“ Vizbuls sāka kaunig un liek roku Edai ap vidu.
„Stāvi nu mierā, brālit,“ Eda saka un stum no sevis nost Vizbuļa roku, „redzi, man tak Andrits uz rokas.“
Zvaigznes mirdz augšā tik ilgu pilni un sapņaini. — Jaunie beidz dančus un meitas sastājas pulkā un uzņem dziesmu : „Zvaigznites naksniņā...“ Bet Vizbuls noskumis noiet nomaļš un apsēstas uz sola.
Eda paliek stāvot pie vītola piespiedusies un Andrits saldi snauž uz viņas rokam.
„... mīļakā, mīļakā, saldi man dus, meitas sēri dzied un atraitne ar bērnu uz rokam jūt, ka viņa vēl ir jauna... Mājas priekšā var redzet nakts krēslā, uz sola sēdošā Vizbuļa platos plecus un vingro augumu. Viņš smēķē un īsajā kalķitī tam spīdoša uguns dzirkstele lāktī, kā magnets pievilkdama sievietes, atraitnes, acis. Un sievietes dvēselē uzzied puķes, līdzigas vēlajām salnas puķem, kuŗas stāda kapsētā uz kapiem un kuŗas zied vēlā rudenī... Dzīvibas pulsi viņas krūtīs skaņi sit gaišas dzīvibas skaņas un dvēsele dreboši klausas, kā uzplaukst un atveras viņā baltie un liegi sārtie rudens ziedi... Sievietes dvēselē maija svētki zem rudens zvaigznem — pēdejais dzīvibas noslēpums, kas paliks nevienam neizpausts, nevainigs, līdzigs kapsētas baltajiem ziediem pie miruša drauga kapa... Tur tālumā gārša smaida debess zvaigžņu sapņos un sveicina sievieti Trijlapu pagalmā ar dzīvibas spēcigo šalku un katrs sievietes-atraitnes elpas vilciens vēl līgsmi dveš ziedošas dzīvibas sapņus un katrs sirdssitiens vēl neapnīkstoši runā par dzīvibas laimi... Bet jūs, zvaigznes, nesmejaties par cilveka niecibu un mazumu .. par to, ka viņš aprok savas svētās sāpes, lai ar jauniem ziediem rotatos un savas sirds tuksnesī, kas asaram laistits, jaunas ceribas sēj...
„Vaj būs nāceja, vaj ne?“ — Vizbuls domā mājas priekšā uz sola sēdedams un gŗūtsirdigi sūc savu īso kalķiti.
Bet viņam aizejot Eda karstu roku noglauda tam matus: „Lai Dievs tevi svētī, brālit, par visu — lai Dievs tevi svētī.“
„Saimeniec,” otras dienas vakarā atkal atnācis Vizbuls saka uz Edu, tai nemanot pienācis pie laidara, kur ta teļus dzirda, „raibo govi tev vajaga pirkt no Mazriju Kļavas un par naudu tu nebēdā! .. Mums jabrauc ar tevi šoruden ari uz lūkmeliešu Māras tirgu un jamekle kumeļš pirkt, kā var tikt pie pašaudzeta laba zirga... Redzi, mīļā saimeniec, kā tava dzīve sāk nu pamazām griezties pareizās sliedēs! Bet nedomā, ka es tur ko esmu palīdzejis... tas viss tik tamdēļ,“ viņš pasmējās, „ka visiem taviem radiem un kaimiņiem pret manu naudas maku liela cieniba.“
„... ja, Eda palocija domigi ar galvu. „Nāciet nu, dēli, iesitiet krusttēvam saujā,“ vecā Ilzite veda abus puisenus Vizbuļam pagalmā priekšā un smaidija labvēligu platu smaidu: „Ja tas cilveks Edu ņem, tad es varu mierigi mirstot savas acis aizdarit,“ ta domaja savā sirdī.
Vizbuls gribeja bērnus apglaudit, bet puiseni gražojās un grūda Vizbuli ar dūritem nost:
„Jētit teita, ka tu manu mīlo panemtot,“ Andrits šņuksteja. Bet Jānits skatijās caur pieri un spļāva uz Vizbuļa zābaka: „Ej tu plom! Ej tu plom!“
Eda nosarka pār visu seju. Bet Ilzite apkaunota un salīkusi aizveda bērnus atpakaļ uz istabu.
„Par maz es bērnus esmu uzskatijusi, Eda nopūtās, „un jaunais algadzis Jēkabs māca tos tikai uz ļaunu.“ —
„Saka, ka es tevi ņemšot ?“ Vizbulis ieminejās, kad Eda to vēlā tumsā aizejot līdz klēts priekšai pavadija.
Eda nolieca galvu „Grēks, kad tā ļaudis bāreņu māti ieņem valodās“ viņa teica.
„Un kā tu domā — vaj tu būtu nāceja?“ Vizbuls klusiņam bilda.
Eda kluseja.
Tad viņi abi klusedami apsēdās klēts priekšā uz balciņas un Vizbuls saņēma Edas roku: „Vaj tu zini, ka tu man esi mīļa?“ viņš prasija.
Istabas galā caur veco ābeli mirdzeja jauns, pilns mēnesis un balinaja Edas sīkos vaigus jaunus un baltus. Divas tumšas matu pīnes guleja tai smagi uz pleciem un nakts tumsā nevareja manit viņās daudzo balto pavedienu, bet sīkā cietā roka Vizbuļa platajā saujā bija karsta un manami drebeja.
„Vaj tu zini; saimniec, ka tu man patiki, pirms tu savam Jurim paliki par sievu?“ Vizbuls runaja un skatijās bēdigi Edai acīs... „un daudz es par tevi tiku domajis, mīļā Ediņ. “
Eda dzirdeja krūtīs savu sirdi sitot. Caur visām bēdam sirds vēl nebija mirusi — strauji pukstoša cilveciga sirds... Un kāds krietns, labs vīrietis ir šis Vizbuls, kas tagad tur viņas roku savejā... Viņš atnesa smagu tvaicigu briedušo rudzu smaržu no cieti piesērtās rijas un apšu lapas aiz klēts noslēpumaini čuksteja par cilveka sirds nespēcibu un nevaribu... Eda aizvēra acis... Garā Juris stāveja viņai līdzās, bet viņš nebija ļauns — viņš bija kā apskaidrots un pāri
pār visām zemes lietam... Ta atcerejās solijumu, ko savā sirdī solijusies pie Jura zārka, vairs otrreiz pie vīra neiziet, — bet tas izdzisa un nobāla kā sapnis, ko atmostoties vairs neatmin... Ta mēģinaja sirdi saistit pie jaukām dienam, kas kopā ar Juri pavaditas, bet tās bij tālu projam uz mūžu aizgājušas un tikai klusu mieru dvesa, kā zvaigznes no tālas augstibas... Bet tas vīrs te virs zemes, kas silti spieda viņas roku, tas solija tai vēl jaunu dzīves ziedoni — stipru, spēcigu atbalstu, bezrūpigas mūža dienas un mīļu drauga sirdi, kuŗai var droši paļauties un uzticeties.
Eda jūt pie sava vaiga Vizbuļa karsto elpu un tai nav spēka pretoties viņa glāstiem...
Tad ieplivinajās istabas galā loga aizkars. mazs augumiņš baltā krekliņā — Andrits stāveja uz vaļeja loga palodas un rociņas izstiepis skaņi šņuksteja: Mamm! — mana mīļā, kul tu eti? — Bailet il! — mīla, mīla, nāt nu čučet pie tava dēliņa!“
Eda atsvabina savu roku no Vizbuļa rokas. Bērna balss, aizsmakusi un nevariga, skumji trīc viņas dvēselē... Nevajaga viņai vairs nekāda dzīves ziedoņa — viņa ir māte — viņai ir viņas bērni — viņas mīļie mazie bērniņi, kas sava tēva izskatu un dzīvu piemiņu nākotnē uz vaiga un visās darba gaitās nesis — viņi ir viņai īsas ziedoņa dzīves dzīvās puķes, kas tā kopjamas un audzejamas un, nevienam svešiniekam vairs nevajaga stāvet starp viņu un bērniem...
„Lai ir, brāl,“ viņa saka salti.. „atraitnes cilvekam nepiederas vairs ar savu sirdi blēņoties — jadomā par bērniem.“
„... tad dzīvo nu vesela, mīļā saimeniec,“ Vizbuls saka bēdigi un asaras norijis aiziet. Lēni un gausi viņa stingrie soļi vēl nodimd aiz klēts pa taciņu, un Eda zin, ka nekad viņš vairs neatnāks... Mēness spožums nodziest debess malā aiz mākoņu bara un Eda nopūšas.. tā, lūk, nodziest viņas jaunibas atspīdums uz visiem laikiem...
... „Kul tu eti, mīļā... mīļā?“ Andrits lūdzas uz loga maliņas notupies un Eda apsien bābiski autiņu ap karsto, no uztraukuma sāpošo pieri, un salīkusi soļo uz istabu. Viņa tagad ir veca sieva un viņas sirdī vairs citām domam telpas nav, kā tik rūpem par Trijlapu zemi un darbu un par viņas bērniem...
To nakti Eda sēd līdz gaismas aušanai nomodā pie saviem bērniem.
Andrits pa miegam aizvien trūkstas raudadams augšā un tad slapjās, asaram noplūdušās bērna rociņas apskaujas cieši viņai ap kaklu: „Neaidej plom,“ bērns šņukst un piespiež galviņu mātei pie krūtim.
„Andrits ir pie savas mīļās... pie savas mīļās ir mazais puisits,“ Eda to mierina un noliek gulet, noguldidama uz auzu salmiem piebāzta galvas maisiņa Andriša mazo galviņu...
Abi bērni, kā divi puķu ziediņi viens pie otra pielipuši, guļ saldā miedziņā, bet māte ar rūpem pa logu vēro, ka zvaigznes jau nodziest debess malā — aiz meža jau jauna diena aust un tai ir laiks posties pie darba.
Viņa ceļas kājās, sajož stipri savas krūtis ar raibu jostu, apglauda vēl bērnus un iet uz laidaru.Izslauc govis, padzirda
teļus, tad nāk uz istabu pieceļ algadžus un veco Ilziti un izvada ganus. Bet kad saulite uzlēkusi ceļas jau pār meža galiem, tad viņa ņem savu rudzu puspūru uz pleciem un iet kopā ar veco algadzi Gobas Gustu uz tīrumu, kur rudzi sējami.
Uz tīruma vecais Gobas Gusts noņem cepuri: „Ar Dieva bijašanu sēkliņa zemē kaisama,“ viņš saka un Eda stāv viņam līdzās un raud... Viņa ir tikai vāja sieviete, bet vaj viņš, kas vājos stiprus dara, to atstās un vienu pametīs? ... Sieviete skatas uz debesim un klusa un mirdzoša kā rīta saule ir viņas ticiba uz savu Dievu, kas pašķirs viņas roku darbus un ar augļu augļiem viņai un viņas bērniem svētīs to sēklu, kuŗu ta šodien zemē kaisīs.
*** Dienas iet kā pa sapņiem, nemitoši — laiks nekavejas. Mazais ozols, kuŗu Edas puisens Jānits vēl tēvam dzīvam esot dārza malā stādijis, met jau ēnu līdz istabas durvju priekšai un paša Jāniša galva jau sniedzas pāri Edas iesirmai galvai. Jānits ir pilsētas skolu beidzis, bet Andrits, Edas mazakais dēls, iet jau pirmo gadu draudzes skolā. Eda ir tagad branga, spariga sieva un ļaudis runā, ka viņai esot sava svētiba un savs Dievpalīgs, ka visi darbi un dzīve tai labi pašķiroties.
Vienu svētdien viņa izvadā pa savas mājas iedzīvi Puspurvišu klibo Nātanu, kuŗš atnācis pie tās ciemā un tas paliek domigs un groza galvu: „Vadzi, mās, tu esi vairak vērta, kā labs dēliets !“ viņš saka, tev ir pie darba nags!“
Kā agrak, tā tagad Zobs atkal dzīvo pie Edas par kalpu. Zoba sieva Stiena palīdz Edai apkopt mājas soli un viņu lielakais puisens Eidiņš gana Trijlapu lopus, bet mazakais, Peterens, atkal stāv pie cūkam. Viņi tagad satiek draudzigi un Zobs saka uz Edu : „Saimniec, kas to būtu domajs, ka no tās nieka Stienas man iznāks tik laba, saticiga sieva.
Eda pasmīne. „Cilveki nemaz nav no dabas tik ļauni, Anci — tik bēdas un vientuliba viņus brīžam padara skarbus,“ viņa saka...
Kad pavasarī veco Ilziti vadija no Trijlapam uz kapsētu, tad tas nebija vis nekāds nieka gods, ar kādu to pavadija. Visi lielmanigie pagasta saimnieki tika uz bērem lūgti un tiem nebija kauns Edas tēv'māsai uzmest pa smilšu saujai, tik augsti tie Edu cienija un tureja sev līdzigu.
Starp viesiem bija ari Vizbuls. Tas bij apprecejis Kalna-Kļāvu meitu Līzi, bet pēc ilgas vārgšanas pērn ap ziemas svētkiem sieva tam bija mirusi un tagad viņš bij atraitņa kārtā. Bērnu tam nebija un viņš izskatijās tagad pavisam nosirmojis un vecs. Vizbulienes bērēs ari Eda bija tikusi aicinata un Edai ar Retuma saimnieci Vizbuls toreiz bija uzticejis to bēŗu godu vadit, un uzticejis klēts un pagraba atslēgas. Tad bija ari mājā Retumu dēls Eižens, tas students un Edas puiseniem tas palika liels draugs. Viņš nāca brīvdienās ari uz Trijlapam aizvien ciemā un deva Jāņam un Andram savas grāmatas lasit. Tad ari par to Retumi tagad tika aicinati uz Ilzites bērem. Bija atbraucis ari
Roga ar saviem dēliem un vedeklam veco Ilziti pavadit, tik Haralda nebij — tas bija no sievas šķīries un slimoja tagad no lielas dzeršanas ar diloni. — Un Rubeņa saimnieks ar savu veco saimnieci un vedeklu bija iebraukuši jau no paša rīta agri. Vecā Rubeniete muteja Edu un teica, ka ši arvienu savā sirdī Edu par īstu radinieci esot turejusi un tapat vedeklai sakot, lai ņemot Trijlapu saimnieci visos darbos un visās lietās sev par priekšzīmi. Eda neteica tai neka preti — viņa vadija ciemiņus jaunajā klētī un deva tiem tur visiem pēc kārtas lielu glāzi smalkā šņaba un pa ņukai mīksta siera iebaudit, — Puspurviešu klibais Nātans aizbrauca pēc skolotaja un kad atbrauca skolotajs un tureja pagalmā pie Ilzites zārka bēŗu runu, tad Eda raudaja.
Nedeļu atpakaļ palika deviņpadsmit gadu, kad Juris viņas abas ar Ilziti bija Trijlapās ievedis un visi tie radi un kaimiņi, kuŗi tagad stāveja pie Ilzites zārka, bija tās smējuši un ar pirkstiem rādijuši. Neviens nebija prasijis, kā tām bija ap sirdi, kad Juris nomira un kad kungs gribeja tās no mājas izsviest? — Un kad tām gŗūti klājās, tad vecā Ilzite bija radu un kaimiņu mutē par pasaku un apsmieklu. Bet tagad tie tureja mutautus pie acim, šņūkaja degunus un līdzcietigi pūta, skatidamies uz mironi un visadi pūlejās Edai pakalpigi izpatikt.
Eda piegāja pie Ilzites zārka. Gaŗu, gŗūtu mūžu sirmā vecenite bija nodzīvojusi pasaulē un tagad nu viņa atdusejās savā mierā un Eda priecajās par to, ka viņas vecumā un nespēkā Trijlapās nebija trūkuma un
ka ta bija spējusi tai dzīves vakarā labu darit un to viņas pēdejos gados atbalstit. Eda apglāstija vēl reiz sirsnigi savas vecās mātes māsas sirmo galviņu un pārsedza tad tai pārklāju pār vaigu, lai neredz vairs pasaule to sāpju grumbu, kas kādreiz gŗūtās bēdu dienās bija dziļi iegriezušās mirejas pierē un vaigos.
Tad Eda noslaucija asaras un pasmīneja. Viņas abi dēli tai stāveja līdzās. Tie abi bija ģērbušies jaunās pašaustās drēbēs un Andrievs nebija daudz mazaks par savu astoņpadsmit gadus veco brāli, Jāni. Tiem abiem bija dvieļi uz rokas un tie abi gribeja stāties pārā, kā var Ilzites zārka galvgalu nest uz bēŗu ratiem. Un braucot pie zārka viņi gribeja abi stāvet un aizvest paši veco krustmāti uz kapsētu.
„Manu mīļo dēliņ,“ Eda teica un pavilka Andrievu, savu jaunako, pie malas, „tev tak vēl mazas rociņas... Lai nāk krusttēvs Vizbuls Jāņam pretī pie nešanas... Retuma kalps ar Zobu būs otrā pārā un trešā pārā, varbūt, stāsies Mazriju vīrieši... Bēŗu ratos pie zārka, lai ari stāv Vizbuls, Jāņam pretī un lai viņi abi brauc kopā ar zārku uz kapsētu, Vizbuls saprātigaks ari pie braukšanas, bet tu nāc pie mums jaunajos dzelzsasu ratos.“
Andrievs bija ar mieru un Eda mekleja Vizbuli ļaužu pulkā. Tas sēdeja no bēŗinieku pulciņa nost rijas priekšā uz bēŗu vāģiem un galvu noliecis sūca savu kalķiti. Un Edas acīs mirdzeja asaras, kad viņa tam pasniedza dvieļus un jostas, ko Ilzites zārku pie ratiem piesiet.
Neskatoties uz to, ka Eda nebija Vizbuli precejusi, Vizbuls bija palicis Edai arvienu palīgs, draugs un padoma devejs visās vietās.
Tā Ilzite ar lielu godu un radu pulku tika pavadita uz kapsētu un ļaudis vēl ilgi pēc tam daudzinaja gaŗo bēŗinieku rindu, kas to pavadija un jauko bēŗu runu, ko mācitajs pie viņas kapa runaja.
Taī pašā vasarā tika saceltas ari spāres Trijlapu jaunajam ērbeģim. Puspurvišu klibā Nātana brālis Andžs vadija būves darbus un rudeni, kad pirmais sniegs krita, Eda ar dēliem un saimi iekravajās jaunajā mājā. Daudz asaru tai nobira, šķiroties no vecā ērbeģiša, izejot no tās istabas, kur to viņas Juris bij ievedis un kur ta priecigas dienas un vēlak daudz skumju un gŗūtu dienu bija piedzīvojusi ar darbu cīnidamās. Bet rudens saulite jauki mirdzeja jaunās mājas logos un solija tai jauku, mierigu dzīves rudeni. Pirmā novembrī, „Visu svēto dienā“, iesvētija Edas dēlu Jāni un taī pašā dienā uz vakaru viņa uzlūdza ari mācitaju pie sevis, iesvētit Trijlapu jauncelto ērbeģi. Nu atkal tika visiem radiem un nāburgiem ziņa dota, sanākt Trijlapās un ta bija laimiga diena Edas mūžā. — Skaidrā, aukstā rudens rītā ta brauca ar saviem dēliem uz baznicu. Jaunie dzelzs asu rati svinigi rībeja uz sasalušā ceļa, koki ceļmalā stāveja sastinguši un sasaluši ziemas salā, druvas bija kailas un klusas, un retas vietuļas sniega pārslas drūmi lidoja pa gaisu... bet baznicā zvanija un kā silta vēsma no tālas saules skaneja šie zvana saucieni un sapņaini trīseja pār nokoptiem laukiem un druvam svētdienas mieru...
Skaisti ir abi Edas puiseni. Jānis ir vairak pēc Edas izskata — viņam ir tumšmatu galva, kā nakts pakrēslis, plati pleci un stiprs gribas spēks. Stingrs un negrozams viņš ir visās savās gaitās un darbos — tik stingrs, ka Eda reizem par to nopūšas. Bet pāri viņš nedara nevienam un netaisnis ari viņš nav. Savu skolas naudu pa lielakai daļai viņš pats sev ir nopelnijis, par brīvdienam pelņās un šķūtēs braukdams. Garos ziemas vakaros viņi ar Zobu ir pulka strādajuši ari mucenieka darbus. Mucas un mučeles Jānis ir iemācijies stīpot pa ziemas svētku brīvlaiku, un pārdodot par tām labu grasi ņēmis. Bet kad māte vēl pērngad' pat ierunajās, lai nu dēls to savu peļņas naudu atdodot mājas vajadzibam un lai beidzot drīzak to skolu — tāpat mājās ari darbu nevarot vien pasteigt, tad Jānis cieti un skarbi pastāveja pie sava un neizstājās no pilsētas skolas, kamēr to pabeidza. Jaunakais Edas dēls, Andrievs, ir gaišmatis un ir tēvam līdzigs... sirds viņam jūtiga un pieļāviga, bet nevar teikt, ka viņš pie tam būtu bijis vieglu prātu. Ar savu sešpadsmito gadu viņš ir draudzes skolu pabeidzis un mazo draudzes skolas eksamenu nolicis un tam ir zaldatu gaita priekšā. Bet Eda par to nenoskumst — viņa sūtis Andrievu par ziemu pamācities pie Retuma dēla Eižena, ta studenta, kuŗš tagad slimibas dēļ no savām studijam atpūšas un ja Dievs palīdzes, tad Andrievam janoliek skolotaja eksamens un japaliek par skolotaju, tas viņu glābs no kara klausibas dienesta. Tā domā Eda savā prātā un prieka asaras viņai rit pār vaigiem, kad
viņa ar saviem dēliem kāpj pār baznicas sliegsni — un baznicas ērģeles skan viņas dvēselē tik jauki, kā toreiz, kad viņus ar Juri laulaja...
Vakarā ir gaisma un laime Trijlapu jaunajā ērbeģī un kad Eda tekā, viesiem galdu krāmedama, kuplos pašaustos lindrakos, gaišu jakiņu un sniegbaltu autiņu iesirmajiem matiem, tad Vizbuls, galda galā sēdedams, noslaukas savā rūtainā mutautā un saka: „Tā sirds priecajas, Eda, mās’, par tavu laimi.….“ Vizbuļam blakam sēd Jānis — Jāņam blakam, stūrī, goda vietā, mācitajs — aiz mācitaja Retuma tēvs un viņam blakam Puspurviša klibais Nātans, bet Nātanam pie sāniem students Eižens. Andrievs palīdz mātei un nēsā viesiem pie galda kannu ar alu, bet kad viņi saskatas ar studentu Eiženu, tad viņi abi smaida, jo tie ir draugi un tie labi satiek.
Otrā galda galā sēd sievieši un vecā Rubeņa saimniece runā no viņām visskaļaki. Viņai nav vairs zobu mutē un ta drusku ar lūpam švepstina un tamdēļ vedekla viņai aizvien piegrūž pie sāniem un to apsauc.
Pie griestiem lampa mirdz, lielā pakaramā lampa, kuŗu Vizbuls Edai no pilsētas atveda. Circens dzied jaunās krāsns ierē svētku meldiņus un pa logu, no debesim, skatas iekšā rudens zvaigznes... Ta saldskāba un balta maize uz galda ir nākušas no Trijlapu pārpilnās klēts un ari tas brūnais putojošais alus no Trijlapu klēts pārpilniem apcirkņiem... Lai svētiti Trijlapu tīrumi un gods lai tam Kungam, kas labibu un vārpas druvās audze!...
Mācitajs atšķir dziesmu grāmatu. Viņš skatas pār galdu uz Edu un runā par dzimtenes zemi. — Tas nav tas mācitajs, kas Edu laulaja, viņš atnāca taī vasarā uz Kroņulejas draudzi par mācitaju, kad Eda savu Juri uz kapsētu vadija, bet, ņemdams dalibu ar savu draudzi, viņš pazīst savas draudzes locekļus viņu priekos un bēdās un zin ari Edas mūža ciešanas un darba cīnišanos... „Stipra un spēciga ir dzimtenes zeme,“ viņš saka, „kā ar tūkstoš' saitem viņa saista pie sevis darba mīletajus... Bet darba mīlestiba liek pamatu netik vien mūsu ēkam un pajumtem, bet ari mūsu mūža ticibai un nākotnes ceribai... darba prieks un centiba māca dvēseli - atzīt Dievu un atrast Dieva svēto gaismu — patiesibu ...“
„Viņš runā no manas sirds,“ Eda domā un uzsmaida savam līdzās stāvošam puisenam Andrievam. Sievieši galda galā šņukst. Vecakie vīrieši noliec galvas tik zemu, ka tik viņu sirmie pakauši vien ir redzami. Klibais Nātans bada ar pirkstu galda kāju un loka domigi ar galvu. Vizbuls slaukas savā rūtainā mutautiņā un students Eižens nemierigi plūkā savu rūzgano bārzdiņu. Bet jauniesvētitais Jānis ir drūms un piere viņam ir savilkta, itkā viņš domatu gŗūtas, skumjas domas.
Mācitaja balss top arvienu spēcigaka un savilņota, no tās laimes, kas mirdz uz Trijlapu saimnieces vaiga... „Ta darba mīlestiba, viņš saka, „ar kuŗu Trijlapu saimniece ir likusi pamatu savam jaunajam ērbeģim, lai paliek šim namam par labo sarga enģeli uz audžu audzem un visi kas mājo šaī namā, lai
atrod dzīves vērtibu un skaistumu darbā un centibā... Lai ik viens mīļo dzimtenes zemi un Dievs tas Kungs pats lai bagatigi svēti visus darba sviedrus un pūliņus zem dzimtenes debesim...“
„... zem dzimtenes debesim, “Eda paloka domās ar galvu un viņas vaigi“ nosarkst no prieka, kā viņās dienās, kad Juris to ņēma aiz rokas un veda pirmo reiz pār Trijlapu tīrumiem... Tur laukā tālu līdz gāršai nav vairs akmiņaino purvu, tik druvas, kas raženus augļus dod... Labi iekopta maizes zemite ir tagad Trijlapas, uz audžu audzem priekš viņas bērniem un bērnu bērniem ... Viņa pamet biklu, mātes mīlestibas pilnu skatu uz saviem dēliem... Ja abi brāļi gribes, viņi vares pārdalit Trijlapas un katris par sevi tie būs vēl vērtigi saimnieki; jo visas Trijlapu kailās noras un alksnes tagad ir uzartas par augligiem laukiem...
Mācitajs pašķir dziesmu grāmatā lapu : „Es zinu stipru vietu, kur drošs es varu būt,“ viņš saka dziesmas vārdus un uzņem meldiņu.
Dziesma ir klusa un kā sapnī izdziest viņa zem jaunā nama griestu sveķaiņiem dēļiem... Bet Trijlapu atraitnes dvēseles stīgas ir savilņotas un viņas dvēsele dzied prieka un gaviļu dziesmu savam Dievam... Kungs, Tu esi kā tās zvaigznes un saules pār mums.
Tu esi kā ta visu jaukakā vasaras diena, kad visa daba ir mīliga... Tu esi kā zaļais skuju kociņš ziemas vidū un bārgumā cirsts, lai svētā spožumā mirtu un apgaismotu cilveku sirdis no cilšu ciltim uz mūžibu...
„...Es zinu, kas nekritīs, kas mūžigi pastāv, Kad māņi gudros sitis un: stipros lauzis nāv'.“
Otras istabas kaktā, pie krāsns, ciemiņiem cepeti apgrozidama, Stiena skaita dziedato dziesmu līdzi un pamet aizvien acis uz savu dēlieti Anci, kuŗš, cepuri noņēmis, ar abiem puiseniem pie rokas, dziedadams stāv pie durvim... Paldies Dievam, tas nav vairs niknais, ķildigais Zobs, bet Stienai un abiem viņas puikam lāga vīrs un tēvs.
*** Pa ziemu Trijlapu Andrievs gāja pie studenta Retuma Eižena skolas zinašanas mācities. Jaunais students bij gudris, garigi apdāvinats cilveks. Ģimnaziju viņš bija beidzis ar zelta medaļu un tagad studeja par advokatu. Viņš bija Retuma vienigais dēls un tā kā meita Mariņa Retumam bija izpreceta, un ar visu pūra daļu tautās jau izvadita, tad visi mājas ienākumi tika atdoti dēlam Eiženam. Vecais Retums bija darba cilveks un mīleja savu darbu un savu māju; bet skolots cilveks viņa acīs bija vairak, kā zemes arajs, un viņš teica, ka šis varot savu māju ar prieku pārdot, ja Eiženam tas būtu vajadzigs un viņa vienigā vēlešanās esot, lai Eižens būtu dzīvē vairak kā zemes arajs...
„Mana māte saka, ka varot būt ari skolots arajs,“ Andrievs Eiženam vienā dienā kaunigi bilda, „viņa saka, skolotajam esot nepateicigs, gŗūts amats un kad es atdienešot zaldatus, tad varešot ķerties atkal pie arkla.“
Eižens smīneja: „Un tu, par ko tu gribetu būt ?“ viņš prasija.
Andrievs nosarka... Es lāpu labprāt vecas mašinas,“ viņš teica galvu noliecis un kad rudeni aizbraucu Jānim līdzi uz pilsētu, tad man patika fabrikās... es fabrikās labprāt strādatu... kur jagudro kas, vaj jalāpa...“
Eižens nocēla no plaukta biezas grāmatas: „Še, tās tu lasi vaļas brīžos, tās tev patiks,“ viņš teica, — „tur par mechanismu teoriskas zinašanas.“
„Vaj skolotajam tas jazin ?“ Andrievs iejautajās.
Eižens smējās: „Nepavisam!... lāga skolotajs tu nebūsi un zemes arajs ari ne — tad drīzak no tevis iznāks kalnu inženiers.“
„Kalnu inženiers ? — Andrievs nopūtās un sēja biezās grāmatas uz māju taisidamies savā kaklautiņā... „mātei tāds amats vis nepatiks.“
Eiženam bija no pārpūlešanās nervu pagurums un visu ziemu tam vajadzeja pavadit mājā. Abus Trijlapu Edas dēlus viņš iemīleja kā brāļus. Ar Jāni viņi vareja stundam ilgi runaties un par dzīvi prātot un Retumiete sacija uz Edi : „To es nedomaju, mās’, ka tavs klusais Jānis ari brīžam tik daudz var runat“ —
„Viņš, mās’, manī atsities,“ Eda nopūtās, „Mans dēliets, Juris, nepļāpaja daudz.. ja vien to taisnu un kas vajadzigs...“
Bet Eižens teica vienā dienā uz sava tēva par abiem Edas dēliem: „Tici man, tēt, tie nav priekš arkla dzimuši !... Man Trijlapu mātes žēl, viņa gribetu dēlus pie
zemes darba paturet, bet tie nebūs Trijlapu zemes araji!“ — — —
Kad Jānis aizgāja uz Retumiem, tad viņam sirds sila ar Eiženu runajoties. Viņi runaja par tālām zemem un par jūŗu un Jānis teica, ka viņam patiktos par jūŗnieku būt.
„Kas tev to liedz ?“ Eižens iebilda.
„Ak, brālit, par araju man japaliek Jānis sacija skumji, „par krietnu araju Trijlapās — mana labā māte to ir pelnijusi.“
Eižens iekarsa. „Un mātes dēļ tu sevi gribi notiesat, aplikt savai brīvibai saites, dzīvot vērga mūžu?... Tev jadzīvo pašam sevis dēļ — māte savu mūžu jau nodzīvojusi!...“
Jānis nolieca galvu... „Tu domā... Vaj tad mīlestiba nav nekas... mīlestiba uz māti?... Eižens smējās. - „Puika, ko tu vēl zini no mīlestibas?! Tava dvēsele dus vēl pie svētas nevainibas, kā pie baltām gulbja krūtim... Ir vēl cita mīlestiba, kuŗas dēļ desmit reizes cilveks spējigs aizmirst savu māti... ta ir sievas mīlestiba. Bet labaka par visām sievam un mātem ir brīviba!... Cilveka brīvajam garam nevajaga uzlikt laužņu un iemauktu, kā jaunam ozolam tam vajaga augt vētrās un negaisā...“
„Lai ir,“ Jānis teica noskumis un padeva Eiženam roku... „es negribu redzet, ka māte raud!“
„Sievieši arvienu raud,“ Eižens sacija un nelaida vaļā Jāņa rokas... „Neaizej, uzklausies vēl, es runaju tevis labā.“
Jānis taisijās aiziet.…. „Ne,“ viņš sacija skarbi, „brīvibas dēļ es nelauzišu
mātes sirds... Jasāk vien būs uz pavasari stāties pie arkla.“
Eižens nospļāvās. „Tu — pie arkla?... Tad saki, ko sirdij dod šis bieži cildinatais, vienmuļais zemes darbs?“ viņš runaja uzbudinats... Tu laikam teiksi, ka mieru un miegu... Nu labi, vislabakā gadijumā mieru un miegu, kas traucets ikdienišķām sīkām rūpem un raizem... Vaj ta ir dzīve — skaistā dzīve, kuŗu cilveks dzīvo tik vienu reizi! — Kā pa miglu viņa aizies, ši tava dzīve, arklam pakaļ staigajot un nepazīsi tu ne viņas daiļuma, ne dziļuma, — ne spēka, kas paceļ, ne mirdzuma, kas apžilbina. — No arkla balsta, apputejušu ar peleko zemi, līdzigu mazajam kurmim, nāve tevi satiks un pārklās ar savu nīcibas sagšu... Bet cilvekam tak krūtīs gars, kas alkst un slāpst pēc dzīves — pēc īstas dzīves, kas spulgo un mirdz ap tevi un rotā tavu garu un paceļ tevi, mazais cilveks, pār ikdienibu!“...
„Tas viss ir taisniba,“ Jānis teica un pasmējās tādu vēsu smaidu. Tad viņš noskumis aizgāja... Bet students Eižens palika staigajot savā grāmatu plauktiem piekrautā istabā un svilpoja priecigi : Gaudeamus igitur...“
„Tas bija sestdienas vakarā. Mājā pārnācis Jānis satika māti jau durvu priekšā uz viņu gaidot.
„Redzi nu, kā es tevi gaidiju,“ māte teica, — „Žīds Alsteins bija te un grib mūsu linus nopirkt. Viņš sola par visiem, bez brāķa, piecdesmit rubļus birkavā un ta ir laba cena. Ko tu saki — rītu viņš atkal te būs ?“
„Es vēl nereizes neesmu linus pārdevis, māmiņ, — tik mucas un mučeles,“ Jānis pasmīneja... „Prasi Zobam padoma un aprunajies vēl papriekš ar Vizbuļa krusttēvu.“
„Neesi pārdevis? — bet būs jaiesāk pārdot... Tu jau nu mūsu jaunais saimnieks,“ māte smējās un papliķeja ar roku Jāņam vaigus.
„Kur Andrievs ?“ Jānis iejautajās.
„Andrievs, dēls, kurina pirti,“ māte teica, „ja tu neesi pārak nokusis, tad ej viņam palīgā. — Un tad nākat viens uz klēti pie ruļļa palīdzet man balto veļu gludinat.“
Andrievs sēdeja uz pirts lāviņas un plēsa skalus. Viņam bija vecs mātes kažociņš mugurā un vaigi nosmēreti ar kvēpiem.
„Es ar tevi gribeju runat, brāl,“ Jānis teica, ieiedams pirtiņā pie brāļa... Es nupat no Sēļupiem nākdams domaju vienas domas ... Ko tu teiktu, mīļais brālit, ja es ietu vēl uz pilsētu skolā?«
Andrievs iesmējās un skalu bunti pārlauzis nometa tos uz pirts akmeņiem: „Dievs pasarg’, nerunā glupibas,“ viņš sacija... Dzirdi, tu, Zobs uz pavasari aizies uz Skrausta butku un mēs nu būšot abi tie stiprie puiši un strādnieki Trijlapās, tā māte saka.“
„Un ko tu teiktu, brālit, ja es pavisam Trijlapas tev vienam atstātu un skolotos, un studetu tāpat kā Retuma Eižens?“ Jānis prasija.
„Nu, tu runā kā pa mežu,“ Andrievs dusmojās un uzsita ar plaukstu Jāņam uz
pleca. „Man tak kaŗa klausiba priekšā... jamācas par skolotaju!
„Nu tā gan,“ Jānis palocija ar galvu, „atdienesi kā skolotajs papriekšu tos savus kaŗa klausibas gadus, bet vēlak, vaj tu saproti, tad tu paliksi pie mātes?“
„U—fol—rā!“ Andrievs iesaucās un palēcās uz augšu... Kad beigšu tos bērnus mācit, tad prom uz pilsētu, pie fabrikam, pie mašinam!“
„Nuja,“ Jānis nopūtās... „tu vēl, brālit, jauniņš nopietnām sarunam ... Dod nu tos iekurus šurp, mazais zenķit, noslauki muti no kvēpiem un ej uz klēti palīdzi mātei rulli vilkt un baltās drēbes gludinat.“
— — — Apriļa beigās Retumu dēls Eižens aizbrauca atkal uz Maskavu. Draugi, radi un kaimiņi sanāca Sēļupos viņa pavadit un starp tiem bija ari Trijlapu saimniece, Eda, ar saviem dēliem.
Eižena māsai Mariņai, kuŗa bija izpreceta Šķedrās pie Klaukuma, bija atbraukusi līdzi vīra radiniece Eglaju Maiga. Ta bija jauniņa meitene, balsneju seju un brūnām matu pītnem. Retumiete to sauca jokodamās par vedeklu, bet Eižens tai muteja roku.
Jaunie ļaudis staigaja pa dārzu un Eižens stāstija Maigai, ka Jānis esot viņai draugs... māte tam gribot, lai viņš paliekot par araju, bet viņš gribot palikt par jūŗnieku un braukt pa jūŗu.
Jānis nosarka.
Bet Maiga teica: „Pa jūŗu braukt, cik tas skaisti!... Tik vienu reiz viņa esot bijusi jūŗmalā, bet nevarot vairs jūŗas aizmirst“... Viņa aizsteidzās aiz dārza pļavmalā, noplūca
tur pirmos, agros zelta pureņu ziediņus un iesprauda tos Jāņam pogas caurumā: „Tos viņa dodot no sevis var piemiņu jaunajam jūŗniekam,“ ta teica un smaidija.
Jānim drebeja sirds. Viņš saņēma Maigas vēsos samta mīkstos pirkstus savā rokā un neveikli palocijās. To viņš bija noskatijies no Eižena. Tad viņam karsts vilnis saplūda galvā: Aiz Maigas stāvošais Eižens kodija lūpas un valdija smieklus par viņa komplimentu — laikam viņš par daudz zemu bija priekš Maigas palocijies.
Eižens sauca ari Andrievu dārzā, bet tas pagalmā ar Mariņas mazo puiku sita ripas un tam nebija nekāda patika nākt dārzā pie Maigas. — Vēl viņiem piebiedrojās dārzā Mazriju saimnieka dēls Antiņš un meitene Līžele un tad tie visi pieci devās, pavasaras dubļus brizdami, uz upes malu pastaigaties. Viņi gāja pa divi, papriekšu Eižens ar Maigu, tad Jānis ar Antiņu un vispēdigi Līžele viena pati. Ta bija gadu četrpadsmit veca meitene ar vasaras raibumiem apklātu seju un ļoti kauniga.
Upes malā uz krasta, kur bij sauss, Eižens ierīkoja rotaļu. To vajadzeja spēlet tik trim — Jānim, Antiņam un Līželei — un tā kā to divu tur nevajadzeja, tad Eižens uzvedinaja Maigu tālak pa upes malu pastaigaties.
Spēle bija gaŗa — tie trīs to spēleja un nevareja pabeigt — neviens nevareja kociņa tā iesviest no alkšņu zariem saliktā lietuvenā krustā, kā Eižens to bija mācijis. Pēdigi Līžele salauza metamo kociņu un aizsvieda projam.
„Kapēc jūs, jaunkundz, tā. ..?“ Jānis prasija.
Līžele nokaunejusies iebāza pirkstu degunā un galvu noliekusi čuksteja: „Viņai negriboties vairs ar tādiem niekiem blēņoties.“
Tad viņi gāja meklet Eiženu un Maigu.
Izšķiršoties pa vienam, Jānis teica un norīkoja, lai Antiņš ejot uz priekšu gar upes malu un Līžele atpakaļ, bet pats viņš gāja pa šauro laipu otrā pus upei. Tur otrā pusē, upei pāri pārkārušā vecā bērzā, viņš manija Maigas cepurites zaļo plīvuri caur alkšņu un melnalkšņu zariem spīdot un kad viņš gāja tuvak, tad redzeja, ka nebija vīlies — tie abi sēdeja viens otram līdzās uz bērza un bija tam muguras pagriezuši.
„Tev nav sirds,“ Maiga runaja tik skaņi, ka Jānis to vareja dzirdet un balss tai skaneja dreboši un skumji, kā ieplīsis sudraba pulkstenits. Bet Eižens smējās... „Ko es lai solu ?“ viņš tai jautaja... „Ko cilveks cilvekam var solit ?... Tu nepazīsti mīlestibas, cik ātri ta kvēlo un dziest!... Tu esi vēl tāda pati bērniška mulķe, kā Trijlapu Jānis un jūs abi deriet kopā!“
Jānis ieklepojās. Eižens apgriezās un teica: „Te jau viņš stāv aiz mums, šis labais zēns... Bet nedomā, Maiga, ka viņš ir ko klausijies — viņš ir par krietnu, lai slepeni klausitos...
Maiga cēlās augšā, sakārtoja savu cepuri un smējās kā saulite Jāņam preti, bet Jānis redzeja, ka ta bij raudajusi.
Atpakaļ ejot Eižens gāja ar Līželi un Jānis ar Maigu, bet Antiņš viens pats par gabaliņu tiem citiem pakaļ gāja lēnam caur
pirkstiem svilpodams mīlestibas gaudu zinģiti,
Rati jau bija aizjūgti, lai Eiženu vestu uz staciju. Šķiršanās maltite bija uz galda un kad tie pārnāca, tad visi sēdās pie galda.
Vecais Retums atrāva vaļā vairak sarkankaklainas vīna pudeles, pildija glāzes un ar visiem piešķindinadams teica: „Uz mana dēla laimigu nākotni !“ un ciemiņi dzerdami atkārtoja: „Uz laimigu nākotni !“
— „Saki nu, studenta kungs, man taisnibu, vai tas mans Andris vares skolotaja eksamenu nolikt jeb vaj būs vien tam jaaiziet zaldatos?“ Eda prasija no Eižena ardievodamās.
„Ja tik viņš pats to gribes, tad viņš vares būt jau nākamu gadu par skolotaju,“ Eižens smīnedams atbildeja un sēdās ratos. Vizbuls sēdās tam līdzās un visi ciemiņi spiedās tiem abiem apkārt un vēleja laimigu ceļu. Retums vēl lūdza pēc silķem un cukura, ko Vizbuls viņam no stacijas lai atvedot, bet Eižens jau pievilka grožus un paskubinaja zirgu :
„Ardievu!“ Eižens teica un noņēma cepuri — un aizbrauca viņš un neatskatijās vairs atpakaļ. Bet Retumiete teica acis slaucidama: „Lai Dievs viņam dod veselibu, tas reizi taps par lielu vīru, tik gudris viņš ir...“
Eda paskatijās uz saviem dēliem un smaidija. Tie abi stāveja pie vārtu stabiņa rokās saķērušies un klusam sarunajās... Par lieliem vīriem viņa tos negribeja vadit pasaulē, bet par krietniem darba cilvekiem tiem vajadzeja palikt zem dzimtenes debesim...
Nu taisijās ari ciemiņi uz mājam.
Pirms projam braukšanas Maiga vēl piegāja pie Jāņa : „Jūs esat kā pavasars“, viņa teica: „jūsu acis ir tik skaidras, Trijlapa kungs, ka ar jums gribas vien runat.. Sakat, ko jūs domajat par studentu Eženu — vaj viņš ir labs?“
„Es domaju, ka viņš ir labs,“ Jānis sacija un paskatijās Maigai acīs... „viņš ir tik gudrs un runā patiesibu...“
„... viņš runā patiesibu ?“ Maiga čuksteja un piepeši zilās acis tai palika tumšas, kā ūdens dziļumi un lielas asaru lāses tai sāka ritet pār vaigiem.
Jānis nesaprata, ko teikt. Viņš nolieca galvu un sāka knibinat savu tikko dīgstošo ūsiņu.
„Jūs vēl neesat mīlejuši, Trijlapa kungs,“ Maiga runaja un aizlika rokas priekš acim, „tamdēļ es jums nevaru teikt, kamdēļ es raudu... Mēs vairs nesatiksimies ar Eiženu — es aizbraukšu drīzumā pār jūŗu, kā skolotaja kādai ģimenei līdzi uz Ameriku... Bet kad jūs satiksaties ar Eiženu, tad sakat viņam, ka tas nav tiesa... nav tiesa, ka mīlestiba ir tikai rotaļa!... mīlestiba ir viss ... viss...“ meitenes balss pārtrūka, kā stingri savilktai stīgai pārtrūkstot, skaļā elsošā nopūtā un tad brītiņu viss bija klusu...
„To es viņam teikšu, jaunkundz, jeb labak, to es viņam rakstišu,“ Jānis runaja uzbudinats un saņēma Maigas drebošo roku. Neizsakama līdzcietiba sažņaudza viņa dvēseli un pirmo reizi mūžā viņš sajuta skaistas jaunavas varu pār sevi.
— „Nāc nu, Maiga !“ Klaukuma Mariņa ratos sēdedama to sauca un Maiga, asaras noslaucijusi, atvadidamās spieda Jāņa roku. „Bet mēs tak vēl tiksimies ?“ viņa smaidija... „varbūt tad, kad jūs būsiet jūŗnieks un brauksiet pa jūŗu, jūs apstāsaties kādreiz pie Amerikas krastiem un pārvedisiet mani dzimtenē ?“
„Ja ...“ Jānis teica, kā sapnī, „pārvedišu es jūs pār jūŗu dzimtenē...“
Maiga aizbrauca. Bet Jānis stāveja vēl ilgi domās nogrimis Sēļupu pagalmā zem liepas žuburainiem zariem, kur viņi ar Maigu bija runajuši un atvadijušies.
„Eižens ir prom,“ Andrievs teica un pienācis uzlika roku uz Jāņa pleca... Par grāmatam nu mums vairs, brālit, nedomat... parīt ir Juri, tad Zobs aizies uz savu butku un mums, brālit, būs jasāk cīksteties ar darbiem. “
Jānis kluseja, Viņš domaja par jūŗu, par kuģiem un par Maigu, tik par arklu un par Trijlapu zemi viņš nedomaja...
Klusi un domigi abi brāļi gāja vakarā pa Trijlapu zemi mātei blakam uz māju. Bet māte bija runiga: „Skataties, mīļie bērniņi, kā mūsu rudziši labi pārziemojuši,“ ta runaja un noliekusies ar roku paglaudija rudzu zelmeni... Strazdi ari tik agri jau sanākuši, ta ir zīme, ka būs maizes gads... Andrit, vaj tu kozulu uzvilki mazajiem viesišiem mūsu ozolā?.. Ko domajat, dēli, Retuma tēvs man apsolija vienu koku no savām bitem?.. Ar katru gadu mēs paliekam bagataki Trijlapās, tik jadzīvo un jastrādā mīļie bērni!“
Mēness gaismā mirdzeja tiem preti Trijlapu dzīvojamā ēka ar lielajiem glāžu logiem... gaŗā akas vinda šūpojās stalti pagalmā un ābeļu dārzā ābeles locija maigi savus pavasaras saulē mazgatos kailos zarus, trīsošā dzīvibas spēkā pret debess zvaigznem.
Pinkainais suns, Karavs, teceja tiem pretī asti luncinadams — kaķis tupeja uz pagraba augšas un meta lielu kūkumu nācejus ieraudzidams — govis māva kūtī saimnieces balsi izdzirdušas un kumeļš iezviedzās stallī,
Bet Jānis ar Andrievu kluseja — smagi viņi brida pavasara dubļos pa Trijlapu olnicu.
*** „Bērni, jūsu tēvs un es, mēs abi esam zemi un darbu mīlejuši un tapat jums ari ir jamīl zeme un zemes darbs!“ Eda sacija, kad abi viņas dēli gāja pirmo dienu uz aršanu.
Ta bija jauka pavasara diena. Viņi gāja caur birzi. Jānis veda melno zirgu pie rokas, Andrievs bēro, abiem viņiem bija arkli pār pleciem un māte, ar zāļu deķiti uz rokas, tos pavadija.
Pie tīruma, aiz birzes, viņi apstājās. Jānis rīkojās pats, bet Andrievam māte palīdzeja iejūgt zirgu arklā — tas stājās pirmo reizi par araju un tadēļ vēl bija neveiklis visā savā gaitā.
„Mani dēli, jūs abi tagad būsiet zemes araji un lielakas laimes es priekš saviem bērniem nezinu,“ Eda runaja un slaucija sev acis... „Vaj jūs jūtiet, bērni, kā pavasara dvašā zeme elpo?... un jums viņa jamīl,
ar darba sviedriem un darba gŗūtumus nesot!... Mīļie puiseni, daudz mums ir skolotu dzimtenes dēlu un meitu, ak, pārak daudz!... bet vaj viņu sirdis ir labakas par tiem neskolotiem, kuŗi dzimtenes tīrumos darba sviedrus lej?... Skaudibu, ļaunumu, nežēlibu nav augstas zinašanas mazinajušas un ja jūs lasat grāmatās vaj dzirdat jaukus vārdus, par mīlestibu un taisnibu, ko zinatne dod, tad tie ir tikai vārdi un paliek jauki, skanigi vārdi... Ne brāļu mīlestiba, bet godkāriba, pa lielakai daļai, dzen apmeklet augstas skolas, iekalt galvā daudz nevajadzigas, aukstas skaitļu rindas un izmantot citu nezinašanu savā labā... Neniciniet zinatni, mani bērni, bet neturiet ari to par to augstako virs zemes... Izglītojiet savu sirdi un ejat krietni darba cilveki un krietni araji tēva tīrumā, atzīdami Dieva godibu dabā un savu līdzibu ar brāļiem — tuvakiem.“
Jānis mirkšķinaja acis un savilka pieri grumbās. „Tu, māt, esi sieviete un neredzi citas pasaules, kā savu māju,“ viņš runaja skarbi. „Kā miegā nedrīkst paiet mūsu dzīve — pasaulē tik daudz posta un sāpju — mums vajadzigas zinašanas, daudz zinašanu, kā uzlabot netik vien savus, bet ari savu brāļu, tuvaku, apstākļus — tas ir tas augstakais pasaulē!“
„Tu esi tik maz grāmatu un rakstu lasijusi, mīļā māmiņ,“ Andrievs sacija nosarcis un arklu atstājis piegāja pie mātes, kuŗa bij apsēdusies tīruma malā pie sīka alksniša... „mēs esam ar Jāni tik daudz lasijuši un tu nevari iedomat, kā tad cilvekam tūliņ par dzīvi citads prāts un citadas domas...“
Tas tiesa, rakstu Trijlapu saimniece, atraitne Eda, nebija lasijusi, bet viņa bija mācijusies dzīves gŗūtumu skolā, kā no parādiem izkļūt un lai viss būtu pagrabā, klētī un kūtī skaidri un labi, kā pa rakstiem.…. Un taīs stundās, kad viņai atlika laiks lasit, viņa lasija lielā dabas grāmatā... Katrs koks vecajā tēvu gāršā priekš viņas bija burts, katra puķite mežmalā pieturas punkts un domu zīme, un Trijlapu saimniecei bija krūtīs sirds, kas māceja to visu salikt kopā garos jaukos teikumos...
„Mēs jau ar Jāni negribam tev neka ļauna sacit — tu jau esi gudra un laba, mīļā māmiņ,“ Andrievs lūdzās un nosēdās mātei līdzās... „bet i Eižens jau teica, ka darba cilveks bez zinašanam esot tik tāds zemes kurmis un vairak nekas!“
Eda pasmīneja. „Lai nu, dēls, ir, dzen vien savu vagu,“ ta teica, „runasimies vakarā mājā... Bet kas tiesa, tas tiesa, ka tas Sēļupu students jums, abiem brāļiem, ir galvas sagrozijis!“ — — —
No tās reizes Edai likās, ka dēli ar katru dienu tai svešaki paliktu. — Ne jau tā, ka viņi tai neklausitu, vaj ko ļaunu teiktu, bet tie neuzticeja vairs savas domas un vēlešanās mātei un viņu sarunās ar māti nebij vairs senās vaļsirdibas un sirsnibas.
Toties sirsnigaki un uzticigaki tagad abi brāļi viens pie otra pieķērās un runaja un tēloja paši savā starpā par nākotni visjaukakās sapņu ainas, simtām reizem viens otram apliecinadami, ka tie nelikšot saites savai gara
brīvibai un nepalikšot uz visu mūžu par Trijlapu zemes arajiem.
Ar katru dienu pretigaks un nepanesamaks palika abiem dēliem zemes darbs; bet mātei to stāstit viņiem bija grūti. Vienprātibai, kas gadiem ilgi viņu starpā bija valdijusi, tad būtu lūzums un abi dēli par daudz māti mīleja, lai to sāpinatu.
Bet mīlejoša mātes sirds spēj nojaukt savu bērnu domas un jūtas... Klusiņam sāka Edas vaigi nobālet un viņas dvēselē ietrīsejās sāpes par to, kam bija nākt... Kā putnu māte savus bērnus, ar savu miesu un sirds asinim viņa bija tos maziņus daudzreiz aukstā istabā segusi un sildijusi — pēdejo maizes kumosu, kad trūkums nāca pa durvim, sev atrāvusi un tiem drupinajuse; bet tagad tiem viņas vairs nevajadzeja... Aukstu, vēsu domu pilni abi dēli no aršanas nākdami daudzreiz pagāja tai garam bez vārda teikšanas savā kambarī un daudzreiz māte līdz pusnaktij nomodā būdama redzeja caur atslēgas caurumu, ka svece mirdzeja dēlu kambarī, un grāmatu lapu čaukstešana, kuŗas tie tur iekšā šķirstija, skaneja skarbi mātes sirdī.
Tad pienāca ta diena, kad dēli mātei izstāstija savu nodomu.
Tas bija Jāņu naktī, kad visapkārt līgoja, abi brāļi atkal savā kambarī vientulibā šķirstija grāmatas, bet Edas sirds vaj lūza no ta svešuma, kas bija starp viņu un viņas bērniem. — Eda nevareja vairs to paciest, viņa gāja un atvēra dēlu kambara durvis... Visjaukakos vārdus viņa gribeja saviem dēliem sacit,
atgādinat viņiem viņu bērnibas saldo nevainibu un tās dienas, kad tie vēl ar svētu uzticibu lika savas galviņas viņas klēpī... Bet kad ta iegāja pie tiem, tad ta pietrūka spēka runat un asaru pilnām acim salīkusi ta stāveja, un smagi atspiedās pie ta galda, kur tie abi sēdeja.
„— Māte, ko tu domā,“ Jānis prasija un vaigu novērsis raudzijās pa logu laukā, „uz rudeni mēs ar Andri gribam aiziet pavisam no Trijlapam ?“
„... aiziet ?!“ Eda iebrēcās un tad viņas vaigi pārplūda asaram .. „Mani sirds bērni“, viņa lūdzās, „kapēc jūs gribiet iet? — Vaj te nav telpas jums abiem uz tās zemes, ko mēs abi ar jūsu tēvu mīlejuši un kuŗu strādat manas rokas gaŗus gadus nav pagurušas?“
„Māt, es iešu uz kuģiem,“ Jānis teica un sarāva pieri dziļās grumbās... „tālus ceļus braukšu un ar vilņiem cīnišos, tas mans mērķis... Bet ja tu gribi, es varu ari palikt un ciest... Ja ta pavēli, māt, tavas mīlestibas dēļ es cietišu un nekurnešu peleko tēvu zemi mīdams?“
Eda nobāla. „Un tu, Andrit?“ viņa prasija savam jaunakajam... „Tev tak vēl zaldati priekšā?“
Kā bērnu dienās jaunakais dēls atkal pienāca pie mātes un to uzlūkoja: „Ari es iešu, mana mīļā, viņš čuksteja tai pie auss... es, māt, mācišos vēl daudz, daudz! ... Papriekš jaatdien vēl zaldati, skolotaja no manis nebūs — un tad, ja Dievs gribes, par inženieri — par kalnu inženieri, māmiņ, — bet tas vēl ir tik
sapnis.“ Andrievs nopūtās atvieglots — viņam bija jaukas, zilas acis, tēva skanigā balss un glezna, jūtiga sirds.
„ — Kalnu inženiers — kas tas tāds ? — Neka nesaprotu, mani bērniņi?“ Eda šņuksteja. „Kur jūs tādu prātu ņēmāt, nemīlet tēvu zemi?“
„Ja tu, māt, pavēli, tad es palieku,“ Jānis runaja dobji, „tevis dēļ palieku, bet grūti tas man ir... Te viss tik šaurs un peleks, diena paiet kā viena, tā otra — nav te cīņas un spēki alkstot cīņas, lasiju vienā grāmatā... Dzīvo tik reizi, māmiņ, otra mūža nedzīvo un mēs ar Andri vēl esam tik jauni... vaj mums te aprakt savu mūžu zemes araja vienmuļās pelekās dienās, kur dzīve priekšā tik plaša, ak plaša māmiņ ...“
„Diezgan!“ Eda izstiepa rokas pret dēlu un atslīka krēslā — viņai uznāca gŗūtums uz sirds. — — —
Tagad vairs māte ar dēliem nebija svešinieki. Uzticejuši savu sirdi mātei, dēli izturejās pret viņu tik mīļi un laipni, itkā ta būtu nevarigs, gŗūti slims bērns, kas vienmēr jasaudze; bet neskatoties uz to, Eda vairs nesmaidija un viņas bālie vaigi neatdabuja vairs senā sārtuma un spirgtuma.
Visu vasaru dēli vairs nerunaja ne vārda par savu aiziešanu. Bet kad rudeni lapas sāka dzeltet un viena daļa lauku darbu jau bija padariti, Andrievs iegāja vienā svētdienas pēcpusdienā pie mātes dārzā, kur ta uz sola sēdeja un vēra garā virtnē nobirušās kļavas lapas.
„Viens skolas biedris man ir atrakstijis no pilsētas, māmiņ,“ viņš iesāka nedroši runat. „tur vienā laboratorijā esot brīva uzrauga vieta... varot pats pelnit un mācities ari turklāt... ko tu par to saki, mīļā ?“ un galvu noliecis viņš pievilka mātes roku sev pie lūpam.
Eda nesacija neka — mutes kaktiņi viņai trīseja no aizturetām raudam un viņa tik glaudija bez apstāšanās Andrieva galvu.
„Un ari es aiziešu māt,“ Jānis teica nemanot ienācis dārzā... „ja grib uz pavasari jūŗā braukt, tad man pa ziemu ir jamācas jūŗnieku skolā... Māmiņ, tev vajaga par to, ko teikt.“
„... Ko man teikt, mani dārgie bērni?“ Eda runaja un noslaucija sev acis... Ja es prasu savai sirdij, tad es jums aizliedzu iet... Jums jaciena ta zeme, kuŗu jūsu māte gŗūtam mokam priekš jums ieguvusi un paturejusi... jums jamācas saprast ta darba laime, kuŗu māte jums izredzejuse... ak, bērni, es varetu jums pavēlet to moku un sāpju dēļ, kuŗas es, atraitne, jūsu dēļ izcietusi, bet es jūs pārak mīlu un ticu Dievam un tas ir Dieva prāts, ka jums jaiet!.. Laimes tieksmes un tāluma ilgas lika jūsu krūtīs, ne es, bet cita vara — Viņš, kas liels spēkā un padomā... Es nenoplūkšu tos stādus, kuŗi dīgst jūsu jaunās krūtīs, sēti no ta Augstakā! ... Ejiet, mani dārgie bērni, ejiet projam, no mātes un no dzimtenes zemes, ejiet, kā pavēl jums jūsu Dievs un jūsu liktens!.. Būs jums jamaldas — maldisaties, būs jums jacieš — cietisiet, bet jums paliks
jūsu brīvibas apziņa, tiekties pēc tās laimes, kuŗu Dievs jūsu krūtīs ierakstijis.“
Jānis nosēdās dārza mauriņā pie mātes kājam un apkampa mātes ceļus: „Ak, māte, mana labā māmiņ,“ viņš runaja priecigi, „mēs paši būsim tie raksti, kas rakstis mūsu nākamibu un neticu es likteņam...“
„Ciet klusu!“ Eda sacija rūgti... „lai paliek, dēls, es neesmu skolota un nezinu tās gudribas, ko jūs lasiet savās grāmatās, bet vienu es zinu... spēcigas ir tās ilgas cilveka krūtīs, kas katram nolemj mūža gaitu un ceļu, un cilveks pats viņas nav saucis un meklejis... Manas ilgas mani sēja pie dzimtenes zemes... mana mūža gaita pagājusi dzimtenes mīlestibas un darba spožumā; kāds būs tas spožums jums, bērni, kas darīs gaišas jūsu dzīves tekas? — Es nezinu neka no kuģiem un jūŗas un sveši man ir kalna inženiera darbi, bet es nenicinu jūsu vēlešanos, ja tik jūsu pašu ilgas jūs nepieviļ un ja Dievs jūs patiesi sauc caur pūliņiem un darbu svešumā cīnities pēc patiesibas un staigat taisnibas ceļus...“
Ābelēs trīseja rudens vētrās kaltušas lapas, čukstoši, bez balss, kā simtu pulkstenišiem sēri zvanija šķiršanās sāpes pār Edas pusē nosirmojušo galvu; bet Andrievs šņuksteja gauži pie mātes piespiedies: „Vaj tu saki, ka mēs ejam, ka mēs tad tevi nemīlam, māt?“ viņš prasija.
„Ne, mani bērniņi, “ Eda skumji atbildeja, „jūs mīlat mani, bet vairak jūs mīlat to dziņu jūsu krūtīs, kuŗa jūs aizsauc svešumā. Bērni, es ticu, netraucejat man šās ticibas, —
jūsu krūtīs modisies jaunas ilgas svešumā pēc dzimtenes un jūs pārnāksiet atkal zem dzimtenes debesim.“ :
„Ja, māt,“ Jānis teica dobji... „varbūt, ja dzīve mūs lauzīs, bet tad mēs vairs nebūsim tie, kas aizejam“ — —
Kad lauku darbi bij nobeigti, kādā skaidrā, klusā rudens pēcpusdienā Eda pavadija abus savus dēlus uz tuvejo staciju. Dēli nesa baltas ceļa kules uz pleciem un Eda gāja tiem vidū ar raibu segu apsegusies, un kaimiņi un pazīstami, kuŗus tie ceļā satika, apstājās un ardievas atdodot tiem ilgi pakaļ noraudzijās.
Rudens saule mirdzeja bāla un skumiga, kā svece pie mireja gultas, kad viņi visi trīs ap ceļam, kapsētā iegriezās apraudzit vīra un tēva kluso dusu.
Pie klusas kapa kopiņas dēli māti skūpstija, teica tai ardievu un atstāja to vienu un vientuļu skumjās pie mirušā vīra un drauga.
Viņi aizgāja... soļi nodimdeja aizvienu lēnak, lēnak izdzizdami tālumā, bet mātes acis tos pavadija, kamēr tie nozuda aiz birzes ceļa līkumā.
Melnā meža rāmi tālumā kluseja Trijlapu nopļautie lauki — dzīvojamās mājas sarkanais dakstiņu jumts ziedeja kā sarkana puķe pret tumšo gāršu, bet ganu olnica sapņaini locijās starp rudens skumjās sērām pļavam un birztalam. Eda lika roku uz salnā nosarkušām kapa velenam un nopūtās, it kā šaī nopūtā stāstidama klusajam guletajam tur apakšā savas sāpes un vientulibu. Aizgāja viņas dēli, viņas dzīves lepnums, viņas prieks un ceriba, — bez skumjam tie teica ardievas viņai un
tēva mājai. Vaj viņi atgriezisies vēl savā dzimtenē un sapratīs savas mātes sirdi? Vaj viņi sapratīs savas mātes mūža gaitā to kluso spēku, kas viņai neļāva šaubities un pagurt un ar kuŗu viņa nepiekusa cīnities un līdzinat savu bērnu nākotni? Vaj viņi sapratīs dzimtenes mežu svinigo šalku — darba laimi zem dzimtenes zilajām debesim un Dieva tuvumu dzimtenes dabas svētajā elpā?
Eda ticeja, ka viņi atgriezisies kādu reiz un sapratīs mātes un dzimtenes mīlestibu.