Oriģinal-romans iz Baltijas zemnieku sadzīves jaunakiem laikiem.
Priekšvārds.
Cien. lasitaji! Savā stāstā gan Jūs nevadišu pa greznām pilsētam un pilim, kā tas lielakos, citu tautu romanos alaž ierasts, ari nevarešu preekšā celt nekādas smalkas ierašas, lepnas saiešanās greznās viesnicās pie vīna un šampanieša u.t.t.
Mums jastaiga vieningi tikai pa prastām zemnieku mājam un būdiņam, kahdās, kā visiem zinams, visa lielā daļa no mūsu tautiešiem dzīvo un sa-ietas; un jaredz tikai vienkārša zemu ļaužu dzīve, darbošanās un satikšanās kārta.
Bet visiem gan būs zinams, ka dažadu jūtu mainišanās, prieki, bēdas, mīlestiba, draudziba, ienaidiba un visadi dzīves sarežģejumi tāpat vienkahršās būdiņās, kā greznās pilīs ieviešas un groza cilveku likteņus, gan pa labo, gan ari pa kreiso pusi. Tāpat ari kurš cik necik Latvijas zemnieku dzīvē ieskatijies, varēs liezinat ka ari tajā atrodas diezgan dažadas vielas, iz kuŗām, pat leelakos stāstus un romanus krietnakam rakstniekam izdotos sastadit. – – –
Kādu gabaliņu iz tādas vienkāršas zemnieku dzīves ari es šoreiz esmu izraudzijies par sava stāsta kodolu.
Palaizdamies uz savu cien. līdztautiešu laipnibu un līdzjūtibu, ceru, ka man, kā jaunam iesācejam, nespriedis visai bārgu sodu, ja kaut kur pee sarakstišanas būtu kļūdijies.
Ar augstcienibu
Sarakstitajs.
Kādā Baltijas apgabalā atrodas no citiem N. walsts ciematiem, caur palielu kalnaju un S. upi sevišķi atšķirts ciemats R.
Ziemeļa pusē tas ir ierobežots no zaļiem priežu mežiem, dažām birzem un kāda kupla eglaja; rīta pusē redz straujo S. upi, ar sawu augsto klints krastu, krākdamu un putošu R. ciemam tuvojamies, kur tāļak lūkodamies var pamanit dažu attāļaku ciematu baltos skursteņus. Līdz ar klints krastu paceļas augšā minetais kalnajs, kuŗš dažadiem lapu un skuju koku puduriem apaudzis izskatas ļoti jauks, jo bieži vien mainas kalns ar ieleju un patīkamu pastaigašanās vietu piedāva; vairak vietās, īpaši slapjā laikā, nelieli strautiņi iz kalnu gravam sarodas un pa klints krasta tekam krākdami un putodami, līču loču locidamies, kā baltais sudrabs S. upē iegāžas.
Vakara pusē ta pati S. upe caur zaļām pļavam un ganibam itin omuligi turpina savu ceļu un pēdigi mežā ielīzdama nozūd skatitaju acim.
Tā vispārigi aplūkojot šis ciemats, kuŗš gandrīz kādai lielai ielejai līdzinas, dod diezgan jauku un romantigu izskatu.
Uz šo ciematu īpaši uz S. upē ietekošās urdziņas krasta atrodošos Lejas māju, kuŗa caur labi apkoptiem tīrumiem un staltām ēkam pāraka par citām R. ciemata mājam izskatas, – lūdzu laipno lasitaju mani pavadit.
Bija svētdienas rīts, zeptembra mēnesī 18.. gadā, laiks bija apmācies un biezi miglas padebeši, lēnam austrumam pūšot, viegli lidinajās pār kluso ieleju uz vakariem.
Urdziņas piekraste bij noaugusi ar kupliem lazdu un elkšņu puduriem; ari vairak zemzarišu ozolu izplātija savus milzigos zarus pār burbuļojošās upites ieteku; lapas vēl bij zaļumā.
Apakš kāda no minetiem ozoliem sēdeja sārta, dzeltenmataina jaunava, klēpī tai atradās vairak salauzitu ozolu zariņu, kuŗus ta steigšus sapina vaiņagā. Jaunava vareja būt gadus 17 veca, galvu uz rokas atspiedusi, ta, kā likās, ko nopietnu pārdomaja. Bet drīz tai nozuda domigā nopietniba; viņas lūpiņas savilkās priecigos smaidos un viņas zilajās actiņās atspīdeja bērnišķiga nevainiba. Vaiņaga pīšanu veicigi turpinadama, ta padikti uzdziedaja sekošo pantiņu:
Sen gaidiju bāleliņu, No kaŗiņa pārnākot; Nu to vienreiz sagaidiju Vaiņadziņu darinot.
Tik ko ta bija beigusi dziedat, pienāca kāds slaiki noaudzis, gadus divdesmit vecs jauneklis.
Tas bija Emmas (tā piemineto jaunavu sauca) brālis Vilis.
„Ko tu še dari?“ tas māsu apsveicinajis prasija; „māte jau ir uzcēlusēs un mekle pēc tevis.“
„Vaj Indriķis ari jau kājās?“ Emma ātri prasija.
„Ne, viņš vēl guļ un laikam sapņo no saviem turkiem, par kuŗiem mums vakar vakarā tik nopietni stāstija.“
„Tas ir ļoti labi!“ Emma izsaucās, „es viņa gultu gribu nopuškot ar šo vaiņagu un man patiktos, kad viņš to nemanitu, man jasteidzas, lai viņam būtu izceļoties par ko priecaties.“
„Ej vien drīz! es vēl salauzišu kādus zarus, ko istabas izpuškot; man ir daudz darišanu, jo es gribu kaimiņu puišus un meitas ielūgt šovakar mūsu mājā uz balli, muzikantus jau sarunaju; tā tad varesim visi kopā nosvētit atkalredzešanās priekus. Es zinu, par Indriķa atnākšanu visi priecasies. Viņš pats iešot baznicā, kā to jau vakarā no viņa dzirdejam; līdz viņa atpakaļ nākšanai vajaga visam būt gatavam.“
„Ļoti jauki!“ Emma uzlēkdama gavileja, „tad viņa atnākšana tiks tapat ar jautribu puškota, kā tas notika viņu pavadot, lai gan toreiz visu sirdīs skumjas slēpās. Vaj tēvs un māte zin tavu nodomu?“
„Ja, viņi ir ar visu pilnā mierā.“
„Es steigšos palīdzet mātei ķēķī, lai varu vēlak tev palīdzet pie istabas puškošanas.“
To sacijusi, Emma saņēma vaiņagu un gribeja aiziet.
„Bet Emma!“ Vilis vēl piemetinaja, „ievēro: nevienam no cieminiem nebūs zinat par Indriķa atnākšanu, viņam vajadzēs tad, kad visi būs pilnā jautribā, piepeši parādities
tiem, lai ari citiem notiktu tāda pārsteigšana, kāda mums bij vakar vakarā.“
„Tas būs omuligi! ari man tas patīk, gan jau mācešu kluset,“ Emma atbildeja un brāli atstādama iegāja mājā.
Pagalmā ta satika māti. Sveicinadama viņa paņēma to pie rokas un mudinaja: „nāc mammiņ! iesim appuškosim Indriķa gultu ar šo vaiņagu.“
Māte bij ar to mierā. Tā abas iegāja priekšnamā. Kambara durvis lēni atvērušas un pārliecinajušās, ka Indriķis savu gulešanu itin omuligi turpina, abas iegāja iekšā un Emma steidzigi gultai apstaipija savu vaiņagu.
Tikmēr māte smaididama uzlūkoja sava lolojuma mierigo elpošanu un pāris spožu asaru noriteja pār viņas bālajiem vaigiem, iedomajot vecako dēlu Kārli, no kuŗa vēl it nekādas ziņas nebija, vaj dzīvs vaj miris? un tos skumju pilnos gadus, kuŗos tie viņai bij tikuši atrauti,tēvijas aizstāvešanas labad.
Pēc tam abas izgāja ķēķī, brokastam kafiju sagatavot. Drīz ari Vilis ienāca ar meijam. Emma gāja tam palīgā un tie veicigi nodarbojās ar lielakās istabas puškošanu, kas ari drīz bija padarits un diezgan patīkami izskatijās.
Pa tām starpam ienāca ari tēvs, kuŗš bij izgājis tīrumu apskatit, vaj vējš varbūt nav izjaucis tur atlikušās labibas kopiņas, un paskubinaja, lai sataisas uz rīta lūgšanu.
Kas tas Indriķis īsti tāds ir? lasitajs vēlesies zinat.
Indriķis ir Lejas māju īpašnieka Kārļa Lauciņa videjais dēls, kuŗš nupat pagājušā vakarā bij pārnācis no kaŗa dienesta, kā unteroficiers.
Tagad aplūkosim ko viņš savā kambarī dara, kamēr zāņu telpās visi tik naigi rīkojas; drīz pēc mātes un māsas iziešanas tas pamodās un skatijās pētoši visapkārt.
„Hm, brīnums!“ viņš murminaja, ap gultu nostaipito ozolu vaiņagu taustidams, „rādas, ka manam zapnim bijusi klāt ari patiesiba.“ — — —
Vakarā tas pēc pirmiem atkalredzešanās priekiem pie vakariņu galda stāstija pa daļai savus piedzīvojumus iz kaŗa lauka un pēc tam it noguris no ceļa gŗūtibam apgulās savā, jaunibas dienās ierastā kambarī un gultā un it drīz bij iemidzis.
Sapnī tam stādijās atkal priekšā gŗūtie asinaiņie cīniņi pret varmācigiem turkiem, nogurdinoša kāpelešana pa šausmigajiem, ar sniegu apklātiem Balkaniem u. t. j. pr., pēdigi tas redzeja sevi ievainotu paģībstam. — — —
Tad kāds mīligs sievietes tēls viņam tuvojās un viņa brūcēs iepilinaja dziedinatajas zāles; puškoja viņa galvu kā uzvaretajam ar lozberu kroni, pēc tam asaras birdinot — aizsteidzās.
Viņš to pazina, ta bija viņa senakā līgaviņa: — — — Viņš gribeja tai pateikties, kādu vārdu no viņas lūpam dzirdet, bet nespēja nevienu locekli pukustinat: visus spēkus zaņēmis tas gribeja piecelties un steigties viņai pakaļ, te tas uzmodās un, kā nupat redzejam, vaiņagu taustidams raibo sapni pārdomaja.
Vaj viņa te būtu bijusi? ne! tas nevar būt! viņa jau mani sen ir aizmirsusi, viņš domaja. Vairak miegam nepadodamies, tas ātri izlēca no gultas un bij ar zaldata veiklibu drīz apgērbies. Viņš redzeja, ka jau bija liela diena —, bet negribedams citus viņu darišanās traucet, uzpīpoja kabatā atrodošo cigaru un krēslā atsēdies aplūkoja pie sienas karajošās bildes.
Varena valdinieku ģimene un tai līdzās dažas citas stāveja tāpat gultai blakus pie sienas, kā viņš tās aiziedams bij atstājis; ari Pestitaja bilde kājgalī tāpat atradās. Blakus tai ari ieraudzija savu portreju, kuŗu tas māsai aiziedams bija dāvinajis; tur tas sēdeja kā rekruts ar appuškotu cepuri, citiem zava apgabala rekrušiem līdzās pie apklāta galda.
Sērigi viņš uzskatija dažu draugu toreizejas noģīmes, jo tie jau atdusejās dzestrajās Turcijas smiltīs.
Ari dažas pie cepures atrodošās puķes aizķēra viņa sirdī sāpigu vietu, tās bija toreiz piespraustas no noraudajušās līgaviņas — — — un tomēr viņa, kā likās, tagad to bij aizmirsusi.
Viņš atkal piecēlās kājās un lēniem soļiem staigaja pa istabu. —
Viņš vareja būt kādus 26 gadus vecs, ar laipnu izskatu, slaiki noaudzis vīriets; viņa gaišie mati bija, kā zaldatiem mēdz būt, īsi apgriezti, gaišdzeltenas uzacis un tādas pat pagaŗas ūsas labi sakrita ar viņa zilajām acim un brūni nodegušo pieri un deva tam patīkamu vīrišķu izskatu; tāpat sarkanbaltie vaigi liecinaja, ka viņa veseliba bij krietna. Melnais zaldata mundiers ar zilu jostu, gaŗie spīdošie zābaki un cepure ar zilu loku, ļoti labi sadereja ar stalto augumu.
Pie loga piegājis, kaŗeivs apbrīnoja kādu starp citām loga puķem atrodošos ziedošu rozi, kuŗa bij ļoti patīkami
noaugusi un priecajās par viņas košumu. Te tas manija, ka kāda mīksta roka lēni uskrita uz viņa plecu.
Ātri apgriezies, viņš ieraudzija savu mīļo māti savā priekžā, kuŗa viņam nemanot nupat bija ienākusi.
„Labrīt, mammiņ!“ viņš priecigi izsaucās, māti apkampdams un viņas bālās lūpas noskūpstidams.
„Tu, dēliņ, laikam Emmas puķes pārlūko?“ māte jautri piebilda.
„Ja gan! un man ļoti patīk ši košā roze,“ Indriķis atbildeja, ar pirkstu uz jauko puķi rādidams.
„Ta ari mums visiem dara prieku,“ māte sacija, „jo ta stādita uz tavu laimi un no mums visiem kā tavs īpašums top uzlūkots un ir izaugusi no savītuša zariņa, kuŗu Emma noņēma no tavas rekrušu dienās puškotas cepures.“
„Tad ši košā puķe ir zariņš no rekruta cepures! jauka piemiņa!“ Indriķis priecajās. „Par to man Emmai daudz japateicas.“
„Bet nu, mīļais dēliņ!“ māte piezīmeja, „iesim pie citiem lielajā istabā! visi jau sapulcejušies uz pātariem un tēvs ļoti vēlas tavu klātbūtni, tu tak nebūsi svešumā aizmirsis Dievu lūgt?“
„Nebūt ne!“ Indriķis atbildeja un izgāja mātei līdz lielajā istabā un savus piederigus laipni sveicinajis nosēdās Vilim blakus pie galda.
Pēc tēva izvēlešanas tika dziesmas uzšķirtas un pātari iesākās.
Pēc pātariem tūlin čaklā Emma ar māti steidzās savu pienākumu izpildit, brokastu uzlikdamas. Pie brokasta ēšanas atkal Indriķim šo to jautaja par svešiem apgabaliem un viņam bij diezgan daudz ko izskaidrot.
Pēc brokasta viņš noņēmās iet uz baznicu, kā jau vakar nodomajis, neviens tam nebij preti un viņš jo drīz uzvilka savas senakās drēbes un no visiem atvadijās (jo vairak neviens negāja, gribedami Vilim būt palīdzigi pie balles sarīkošanas) un steidzās pa durvim laukā; bet Vilis tam vēl izgāja pakaļ un sētsvidû to panācis uzsauca:
„Bet Indriķi! nekavejies nekur citur mājā nākot, jo šovakar izrīkošu balli tavai atnākšanai un es vēletos, ka tu zaldata mundierā tad, kad visi būs pilnā jautribā, ierastos publikā; līdz tam tu varetu paslēpties, tas priekš visiem būtu jauks pārsteigums, jo par tavu atnākšanu vēl neviens nezina.“
„Labi!“ esmu ar tavu nodomu mierā,“ Indriķis piezīmeja, „es ari ielūgšu savu kaŗa biedri Apeņu Pēteri, jo viņš ari būs baznicā; tā norunajam mājās ceļodami.“
„Bet klausies, Vili!“ Indriķis turpinaja, brālim tuvak pieiedams, „ja vari, tad pārkāp par kalniem un uzaicini ari S.ciema meitas; īpaši Kalniņu Līnu un dārznieku Almu, es vēletos viņas redzet.“
„To cereju gan izdarit, aizkalna meitas grīu uzpurinat; bet Alma jau ir appreceta.“ — — —
Indriķis drusciņ sarāvās. „Appreceta?“ viņš gaŗi pavilkdams atkārtoja, jautajoši brāli uzskatidams.
„Ja gan, būs jau pusgada, kad B. Fricis viņu paņēma. Lai nu ir, varbūt viņa tomēr nāks,“ Vilis klusi nodudinaja.
„Vēlu, lai tev izdotos!“ Indriķis svarigi piezīmeja un brālim roku sniedzis ātri pa kaŗeiviski apgriezies devās caur ar kokiem noaugušu gatvi uz lielceļu, pa kuŗu pēc kāda stundas gājiena pienāca pie prāvas, labi uzkoptas N. muižas. Te griezās kājcelits taisni gaŗ pili uz baznicu. Ar priecigi pukstošu sirdi Indriķis soļoja pa jau no bērnibas ierasto teku un smaidoši uzlūkoja zaļos ap baznicu augošos kokus, kuŗi pa viņa prombūšanas laiku bij ievērojami kuplaki tikuši. Saldas, svētas jūtas un vīrišķigs lepnums, kuŗu katrs sajūt, pēc vairak gadiem dzimteni savā priekšā ieraugot, pildija viņa dvēseli. Drīz viņš bij dievnamu atsniedzis un pārskatija pētošiem skatiem sanākušo ļaužu baru. Drīz ari viņa skati atdūrās pie kāda vīrieša stāva; veikliem soļiem viņš tam piesteidzās, „labrīt Pēter!“ jautri uzsaukdams.
„Labrīt! labrīt, Indriķi!“ skaneja draudziga atbilde, un tie viens otra roku satvēruši sirsnigi kratija.
Pieminetais vīriets bij Indriķa kaŗa biedris Apeņu Pēteris un tadēļ ari viņu satikšanās bij tik sirsniga.
Viņš bija slaiks jauneklis, gaišiem matiem un tādu pat piemīligu seju; viņa acīs mirdzeja jautriba un uzticiba. Abus ātri uzskatot bij jadoma, ka tie vaj miesigi brāļi, Pēterim tik bija drusciņ īsakas ūsas.
„Kā klājas?“ Pēteris jautaja, vēl arvien Indriķa roku savā turedams.
„Loti brangi!“ Indriķis iesaucās, „un ceru ka tev tāpat?“
Pēters palocija galvu.
„Pēc beigtiem Dieva vārdiem nāc man līdzi!“ Indriķis Pēterim iečuksteja.
„Kur tad nu? vaj līgaviņas lūkoties?“ Pēteris smīnedams viņu pārtrauca.
„Ne vis tā, bet uz to pusi gan, proti, mūsu mājā būs balle manai atnākšanai un es ļoti vēletos, ka ari tu pie tās ņemtu dalibu,“ Indriķis musinaja.
„Labi! iešu,“ Pēteris piekrizdams murminaja.
Skaņi pulksteņa dimdieni tornī vēstija, ka mācitajs klāt un dievkalpošana jaiesāk.
Mūsu jaunie draugi ari negribeja pēdigie palikt, meta sarunas pie malas; Indriķis devās pa tuvajām sānu durvim baznicā un Pēters sekoja viņam.
Mūsu draugiem ieejot no luktas atzkaneja mīligas ērģeļu skaņas, dziļi aizgrābti viņi metās ceļos, karstas lūgšanas un pateicibas raididami tam Visaugstakam.
Dieva kalpošana iesākās un mūsu draugi bij sirsnigakie lūdzeji un uzmanigakie klausitaji, jo katrs vārdiņš bij dziedinatajs balzams viņu dvēselem. Atsēsties tie nemaz neiedomaja, tik patīkami viņiem bija Dieva vārdi atkal mātes valodā.
Daudz meitas un mātes meta ziņkārigas acis uz stalto jaunekļu pāri, gribedamas izzinat, kas un no kuŗienes tie tādi, bet ļoti reti kādas viņus pazina, jo viņu sejas bij ievērojami pārvērtušās; no dedzigiem jaunekļiem caur piedzīvojumiem bij tikuši diezgan nopietni vīri un senako kaislibu vietā bij ieņēmusi vietu apdomiba.
Ari mūsu draugi meta kādas reizes skatus uz sieviešu sēdekļiem, bet laikam neviena acīs kaut ka ievērojama neatrada, jo pēc pāra acumirkļiem tie atkal acis un ausis mieloja pie kanceles.
Pēc beigtas Dieva kalpošanas mūzu draugi steidzigi soļoja pa to pašu ceļu atpakaļ, pa kuŗu no rīta Indriķis aizgāja; sarunas vilkās visvairak par piedzīvojumiem un atgadijumiem iz zaldatu dzīves. Tā tie it nemanot bija atsnieguši lielo U. sādžu. Viesnicā iegājuši viņi atspirdzinašanai iztukšoja kādas glāzes alus un Pēteris piebilda, ka viņš gribot doties papriekš uz savu māju, kuŗa atradās kādas verstes sānus no R. ciemata. Indriķis nebij ar to mierā. „Tev janāk tūdaļ man līdzi! Zaldata mundiers, redzu, tev ir mugurā apakš zemneku mēteļa un tas man gluži pa prātam, cepuri es tev aizdošu, jo man ir divas.“
„Ne! ne!“ Peteris pretojās; „es gribu vaļas drēbēs tevi apmeklet.“
„Tā neiet!“ Indriķis strīdijās, „nāc! ejot es tev izteikšu sava brāļa nodomu un es zinu, ka tu būsi ar visu mierā.“
Ilgak Pēters nepretojās. Ejot Indriķis izstāstija Viļa vēlešanos, caur piepezchu parādišanos zaldata mundierā pārsteigt ļaudis, „un tev!“ tā viņš tālak sacija, „ši ceremonija japabalsta. Tu ieiesi man pa priekšu un kad būzi apsveicinajies, tad es nākšu, tu tad pirmais steidzies man preti un stādisimies viens otram pa zaldatiski priekšā, tas man vienmēr patīkami bijis redzet un ceru, ka katram var atstāt patīkamu iespaidu.“
„Ja, ja,“ Pēteris piezīmeja, „tādā kārtā man zaldata drēbes gan var deret, esmu priecigs piekritejs tavai ceremonijai.“
Ar to saruna beidzās. Kā likās, katrs no tiem ko sevišku pārdomaja, kamēr urdziņas burbulešana viņus iztrauceja,— tie bija Lejas māju sasnieguši.
Mājā ieejot Peteris no visiem Indriķa piederigiem priecigi tika apsveicinats un ar laimes vēlejumiem apkrauts.
Indriķa kambarī iegājuši, drīz vien abi atradās zaldatu mundieros; abi bij unteroficieri, tikai nu tiem vairs nebij jakomandē un ari citu komandas nebij jaievēro. Pusdienu iebaudijuši abi kaŗeivji uzvilkās manteļus un māju atstājuši pēc kādām minutem nozuda ziemeļa puses eglajā.
Abi jaunekļi domigi staigaja pa mīkstajām eglaja sūnam, nereti ari kāds zemaki noliecies ziņkārigs zars, no mūzu staigatajiem aizkustinats, labu daļu rasas it kā spītedams nobirdinaja uz viņu galvam un ģīmjiem.
Pa visu šo laiku Indriķis bij staigajis klusu ciezdams, dziļi domās nogrimis un Pēteris nebij iedrošinajies viņu traucet.
„Tagad atsēdisimies!“ Indriķis sacija, uz apakš kuplas priedes atrodoša no bērza zariem izgatavota sola atlaizdamies, „še varam atpūsties un šo to patriekties, kamēr viņi tur mājā sarīkojas.“
„Te ari ir īsti jauka vieta priekš atpūšanās!“ Pēteris priecajās, draugam līdzās nosēzdamies. „Apakšā tek S. upe un drūmi krākdama skandina rudens dziesmas. Še atkal augšā priedes tik sērigi žužina, ka ari man to dzirdot paliek savadi ap sirdi; tur atkal — otrā pusē miglā ietinies kalnajs, kur mazi būdami lopus ganijam un vēlak jaunekļa gados dažureiz pastaigajamies, dabas jaukumus apskatidami.“
Indriķis smagi nopūtās:
„Ja, un cik reizes es vistumšakās naktīs pa šiem kalniem neesmu blandijies, cenzdamies tur aiz kalna atrodošos — — — — — tu jau pa daļai zini gan,“ viņš stostijās un Pēteris nomanija, ka tas cieta iekšķigas sāpes.
„Drusku gan vēl atminu,“ Pēteris piezīmeja, „jo senak par to dažadi runaja, vaj tas viss patiesiba, to nezinu. Toreiz sacija, ka viņa tev esot uzkritusi kā muša uz medus poda. Kaŗa dienests tikai bija par šķērsli, citadi varbūt viņa jau sen būtu tava mūža biedrene; bet tagad dzird, ka esot appreceta. Kā liekas, tad Laimes māmiņa priekš tev tāda pat nelaipna, kā priekš manis?“
„Uz to pusi bija dažos apstākļos,“ Indriķis dziļi elpodams atbildeja, „bet iesākuma un beigu patiesibu neviens nezina, tas uzglabajies manās krūtīs kā noslēpums. Gan, Pēter, dabusi vēlak visu sinat. Šodien nav man uz to dūšas, pagājibā tik dziļi atskatities, ja patīk tad stāsti tu par savu Laimes māmiņas nelaipnibu.“
„Ja tu vēlies, tad labprāt to darišu,“ Pēteris teica nopūzdamies un ar roku pa pieri braucidams.
„Manas bērnibas dienas,“ Pēteris iesāka, gaŗi elpu atvilkdams, „pagāja kā sapnis un tāpat viegli aizlidinajās kā tagadejie miglas padebeši.
„Pa kalniem, lejam, skolu un mājam, nekur man ievērojamas gŗūtibas neuzmācās un es svabadi elpodams ceribu pilns skatijos plašā pasaulē; sadzīves viļņi ar savām vētram un putošām bangam man bij gluži sveši un nepazīstami.
„Tā man gads pēc gada itin omuligi aizriteja, sāku arklam pakaļ staigat; viss gāja labi un septiņpadsmitā dzīves gadā ieejot, mēs ar tevi reizē tikam iesvētiti. No ta laika mēs palikam draugi līdz šodien,“ viņš teica, Indriķi uzskatidams.
„Tiešam tā tas ir, mīļo Pēter!“ Indriķis piezīmeja.
„Tu, mīļo Indriķi, varbūt vēl atminesies diezgan skaisto Mežiņu Emiliju?“
„Pilnigi, pilnigi!“ Indriķis dudinaja, drauga roku spiezdams, „viņa kādreiz bij mana draudzene.“
Pēc īsas klusu ciešanas Pēteris atkal iesāka:
„Viņa bij mana skolas biedrene, pēc tam viņa aizgāja pie saviem vecakiem uz B. ciemu un es pēc dažiem gadiem viņu biju pavisam aizmirsis.
Te no nejauši kādā ballē viņu ieraudziju, bet nemaz nepazinu, jo no mazas meitenites bij uzaugusi daiļa septiņpadsmit gadus veca jaunava, caur zavu skaistumu un pazemibu līdzinadamās
klusai vijolitei. Šīs lielās zilās acis mani tik dedzigi uzlūkoja un sārtās lūpiņas smaidot rotajās, ka manas domas vienigi bija pie viņas, gribeju to lūgt uz deju — lūgt pec viņas vārda, bet viņas acu skati mani kā burtin apbūra un gribot negribot nedrīksteju viņai tuvoties. Tomēr šīs acis un seja man likās esam pazīstami, tikai nevareju iedomaties, kad un kur tās būtu redzejis. Uzreiz tad visos kaktos atskaneja: „dāmu frankseze!“ un man laime uzsmaidija, tiku no burvigās svešnieces uz to uzlūgts. Nu tak dabušu zinat, kas viņa ir, tā klusi gavileju.
Dancojot kādiem vārdiem viņu uzrunaju un ta man uz visu ļoti laipni atbildeja. Tādā kārtā vairojās ari man drošiba, pēc beigtas franksezes pavadiju to uz viņas sēdekli. Viņas citas biedrenes, sēdekli atstādamas, bij laikam izgājušas ārā atvēsinaties un tā tad mēs tajā stūrī atradamies vieni.
Šo brīdi izlietoju sev par labu.
„Cienijamā jaunkundze!“ es iesāku, „kauns gan teikt, bet jasaka, ka nezinu, ar ko man bija gods šoreiz dancot.“
„Pēter, Pēter! vaj tu manis vairs nepazīsti?“ viņa klusi izzaucās un it kā pārmezdama mani uzskatija.
Tas bija par daudz laimes priekš manis, — viņa mani pie vārda saukdama ar tu uzrunaja un viņas vārdi apliecinaja, ka mēs jau kādreiz pazinusēies.
„Lūdzu atvainošanas!“ es stostijos, „man gan liekas, ka jūs pazīstu, bet tak nevaru nemaz iedomaties jūs pie vārda saukt.“
„Ak Pēter!“ viņa nopūtās, „tu esi palicis lepns un tadēļ savu mazo skolas biedreni, Mežiņu Emiliju, gluži aizmirsis un laikam tev nepatīk mani vairs pazīt!“
Kā zvīņi man nokrita no acim, tiešam ta bij Emilija, es viņu nebiju pazinis un caur savu neuzmanibu apvainojis.
„Piedod, piedod, Emilija! es lūdzos, neesmu tevi pēc skolas gadiem redzejis un tadēļ neļaunojies, ka tevi pirmā acumirklī nepazinu, jo toreiz tu biji maza meitenite un tagad ieraugu kā „Mildu“ pilnā jaunibas skaistumā.“
„Tavu aizmirsibu labprāt piedodu,“ viņa sacija, „bet lūdzu, neglaimo tik vareni! citadi man jadoma, ka „Rauni“ esmu satikusi.“
Ar to mūsu pirmejā saruna beidzās, jo muzika sāka atkal spēlet, bija kāds valcis.
Es uzlūdzu Emiliju uz danci. Cik viegli viņa dancoja, cik mīligi man pieglaudās, tā ka viņas kuplie gaišdzeltenie mati manu vaigu aizkāra, es dzirdeju viņas vieglo dvašošanu, sajutu viņas krūts ātro cilašanos. Viss tas mani bezgaligi aplaimoja un es vēlejos, ka valcis nemaz nebeigtos, tomēr tas beidzās, pēc manām domam ļoti drīz. Pavadiju daiļo meiteni uz viņas sēdekli un sirsnigi pateicies devos pie citiem biedriem, lai par ilgu prombūšanu netiktu izzobots.
Emilijas mīligie skati mani pavadija vispār zālei.
Vakars pagāja vēja spārniem, neatceros nekad jautraku vakaru piedzīvojis. Laiks bija mājā doties, visi jau uz to sagatavojās.
Es ari no visiem viesiem pieklājigi atvadijies steidzos projam. Mājās nokļuvis likos gultā un cereju pa ierastai kārtai drīz iemigt, bet viss bij šoreiz pa velti.
Emilija un Emilija, šis vārds tūkstošreizes atkārtojās manā fantazijā un viņas mīligais tēls un debess zilās acis manim atkal un atkal stādijās no jauna garā priekšā. Nevareju izbrīnoties, kas man noticis, jo tādas un arvien tās pašas domas nekad mani tā nebij mocijušas. — — —
„Ta bij mīlestiba!“ Indriķis ātri iemaisijās runatajam starpā.
„Tiešam ta bij mīlestiba,“ Pēters apliecinaja; „bet toreiz es viņu nepazinu.— — „Milda“ bij izredzejusi mani par jaunu upuri un man vajadzeja mīlestibas liesmas un viņas kvēlošo karstumu atzīt. — Rīts pienāca, man acis nebūt neaizdarijušam. Uzcēlies devos pie darba, bet jaukais tēls, laipnie smaidi un mīligā valoda neizzuda iz mana prāta. Tā tas gāja līdz nākošam pavasarim, vienumēr man pietika ko domat par balles vakaru un skaisto Emiliju.“ — — —
Te runatajs apklusa. Viņa krūtis ātri cilajās un sāpigās atmiņas viņa dvēselē modinaja senakos laimigos jaunibas idealus. Pēc īsas klusešanas viņš iesāka atkal no jauna.
„Pavasaris pienāca, daba atkal rotajās greznā brūtes uzvalkā. Kādā pavakarē pēc beigtiem dienas darbiem pastaigajos gaŗ rāmo Surinas upiti; ziedu smarša pacēlās un pildija gaisu kā dārgais vīraks un lakstigala ievas zaros tik saldi un sērigi pogaja.— — — Manas domas, protams, kavejās atkal pie — — Emilijas. Tā domās nogrimis biju labu gabalu aizgājis no mājas projam un acis paceldams ievēroju, ka biju 3. mājai gluži klāt piegājis un kājcelits no tās uz Surinas upiti atradās tikai maz soļu manā priekšā.
Gribeju tūdaļ griezties atpakaļ, bet nejauši krēslā pamaniju kādu sievietes tēlu, no upites puses ar ūdens spaiņiem pa pieminetu teku man tuvojamies. Es apstājos, gribedams redzet, kas ta tāda būs. Biju dzirdejis, ka 3. mājā Jurģos atnākusi jauna dienestniece un tadēļ ari biju ziņkārigs, vaj ta pati nāceja nebūs pieminetā jaunā dienestniece.
Kad ta man uz necik soļiem bija tuvojusēs, es cepuri pa cēlis uzsaucu: „labvakar, jaunkundze!“
Labvakaru saņemdama, jaunekle pagrieza seju uzmanu pusi. —
„Emilija!“ es pārsteigts iesaucos, zibeņa ātrumā jaunavu pazīdams steidzos viņai klāt. „Vaj tu še dzīvo?“ priecigi jautaju.
„Ja gan, Apeņa kungs!“ viņa laipni atbildeja, manu viņai sniegto roku satverdama. „Vaj tu vēl to nezinaji?“
„Zinaju gan, ka 3. mājā jauna dienestniece,“ es atteicu, „bet to gan ne, ka skaistā Emilija — — —“
„Atkal tu, Peter, glaimo !“ viņa nosarkdama pārmeta.
„Nebūt ne!“ es nopietni atbildeju, „īpaši tev Emilija nemaz neglaimoju, tikai izsaku tīro patiesibu, kuŗu negribu noslēpt.“
„Vaj tad es, nabaga dienestniece, varu būt tāda ka tu mani dēve par skaistu?“ viņa spaiņus nolikdama apspiestā balsī jautaja.
„Patiesi gan! priekš manis tu esi par visām ta skaistakā,“ es viņu apķerdams kaisligi čuksteju, „un kas priekš manis vēl no lielaka svara, tas, ka tu man par vizām mīļaka — — — “
„Tavi vārdi, Pēter, gŗūti saprotami, nevaru iedomaties tev ko laba darijusi, kā gan es tev varu būt mīļaka, kā citas.“
„Neruna tā, Emilija! tavi vārdi mani apbēdina,“ es viņu jo cietak apkampdams saciju. „Tev jazin, Emilij, ka tevi no balles vakara, ko izgājušā ziemā kopā pavadijam, mīlu ar lielako uzticibu un es būtu nelaimigs, ja to nedrīkstetu.— — — Es ilgojos vienumēr pēc tevis un sēroju līdz ar ievas zaros pogotaju lakstigalu. — — — Saki, dārgā Emilij, saki, vaj drīkstu ceret — — — uz tavu — — pretmīlestibu? — — — vaj tu vari mani cik necik ieredzet?“
Varu gan,“ viņa galviņu uz manām krūtim noliekdama tik ko dzirdami atbildeja.
„Saki vēl vienu vārdiņu: vaj gribi mani par savu mūža biedri pieņemt? — vaj gribi palikt — — mana — — līgaviņa?“ es it nemierigi jautaju, cieši viņai acīs lūkodamies.
„Ja, uz mūžu,“ skaneja īsa, mani pārliecinoša un bezgaligi aplaimojoša atbilde, un viegls sārtums pārlidoja viņas skaisto seju. Salda bučiņa šos vārdus apzēģeleja; abi jutamies ļoti laimigi. Labu brīdi vēl uz pie kuplā lazdu krūma atrodošā soliņa nosēdušies tērzejam, patlaban mēnesis uzkāpa — laipnigi jauko ieleju apspīdedams un mūs, it kā laimes vēledams, mēmi apsveicinaja, — atgādinadams, ka sen jau laiks bija doties pie miera. Es vēl savu līgaviņu apkampdams un noskūpstidams saciju: „Tevi gan jau būs mājā nomeklejuši, jo ūdens, kuŗu nesi, laikam tūdaļ bija vajadzigs?“
„Nemaz nerūpejies, Pēter!“ Emilija mierinaja, „visi jau devās pie miera, kad es nācu pēc ūdens, lai būtu no rīta ko mazgaties.“
„Tā tad patiesi laimigā brīdī esmu šurp atnācis,“ es priecigi piezīmeju.
„Ari es laimigā brīdī še esmu gadijusēs,“ Emilija atbildeja, mani apkampdama un vieglu bučiņu manām lūpam uzzpiezdama. — —
Vareja būt jau pusnakts, kad mēs, svēti apņēmušies, viens otram palikt uzticigi, škīramies. Mans gredzens palika viņai ķīlā un man no viņas rozes zieds. — —
Biju kā no jauna piedzimis, negāju vairs domigs galvu nokāris, bet it kā uzvaretajs, galvu droši paceldams un pilns jauku ceribu, lakstigalas dziesma vairs neizlikās sēriga, bet it kā daudz apsolitaja mīlestibas pilna debešķiga muzika.
Mājā aizgājis apgulos un aizmigu tik saldi kā no mīļas mātes rokam iežužinats un sapņos kavejos atkal pie savas dārgās Emilijas, līdz pirmie saules stari mani no jaukajiem sapņiem modinaja.“
Pa šo laiku, kamēr Pēteris draugam savu likteni atklāja, laiks bij atkal drusciņ atskaidrojies un rietuma puse bij tīra no padebešiem; patlaban norietošā saule caur priežu galotnem meta savus pēdejos starus uz abiem sēdetajiem kaŗa biedriem, it kā atvadidamās.
„Laiks būs griezties uz mājam,“ Indriķis pieceldamies piezīmeja, jo kamēr aiziesim, būs pilniga tumsa un mēs atradisim ļaudis pilnā jautribā, tavu stāstu nobeigsi atkal citā kādā izdevigā vaļas brīdī.“
Pēteris atzina drauga priekšlikumu par pareizu.
„Ja gan! laiks ir atpakaļ griezties,“ viņš apliecinaja, ātri pieceldamies un sviedrus no kvēlošās pieres noslaucidams.
„Jo kad šovakar gribu tikt galā ar savu nostāstu, tad jau ballē nemaz netiekam, tadēļ iesim!“
Tagad atstāsim viņus vienus un apskatisimies, kā Vilim šodien klājas, ar balles rīkošanu un viesu saņemšanu.
Neilgi pēc Indriķa aiziešanas baznicā, ari viņš māju atstājis pārstaigaja visas R. ciemata mājas, jaunekļus un jaunavas uz balli ielūgdams, kuŗiem ari daži vecakie apsolija piebiedroties; pēc tam, upei pārcēlies, tas devās pār kalniem uz S. ciematu.
Kādas pāri mājas izstaigajis, tas iegāja Dārznieku mājā un atrada Almu savā kambarī domās nogrimušu vienu pašu sēdam. Viņas vīrs Fricis laikam bija kur izgājis. Viņa bija slaika jauna sieviete, ar pabālu skaistu seju.
„Labdien, Alma!“ viņš ieiedams sveicinaja.
„Labdien, labdien, Lauciņa kungs!“ viņa ātri no sēdekļa pieceldamās un ienācejam roku sniegdama izsaucās, „kas jūs dzina tādā lietainā laikā?“
„Drusku darišanas,“ Vilis pasmīnedams atbildeja, „un nav jau nekāds lietus, tikai tāda migla.“
„Piesēžat,“ Alma krēslu piebīdidama skubinaja.
Atsēdies Vilis izskaidroja savu atnākšanas iemeslu.
„Šovakar būs mūsu mājā balle un es labprāt vēletos, ka ari jūs tur būtut.“ — — —
„Nevaru īsti apsolities,“ Alma atbildeja, „laiks tāds nemīligs un Fricis ari izgājis, nezinu vaj tik drīz atnāks? Bet kā jūs nu iedomajušies balli rīkot, jo no ta laika, kad Indriķis aizgāja kaŗa dienestā, visā jūsu ciemā nekādas jautribas nav bijis?“
„Tadēļ jau ari tiek rīkots,“ Vilis atbildeja, svārku stūri ar pirkstiem knubinadams.
„Bet Vili!“ Alma kaisligi iesaucās, „vaj no Indriķa vēl nekādas ziņas neesat dabujuši, vaj viņš vēl dzīvs, jeb kritis kautiņā un kā viņam klājas?“
„Vēl gan ir starp dzīvajiem un laikam gluži slikti vis viņam neiet.“
„Kāds gan viņš tagad varetu izskatities?“ viņa dedzigi piebilda, „varbūt būs lielu bārzdu uzaudzejis?“
„Te viņš ir redzams“, Vilis smīnedams sacija un passniedza Almai Indriķa portreju, kur tas bij redzams zaldata mundierā. „Varbūt ari pats originals drīzumā ieradisies starp savejiem,“ viņš vēl šķelmigi piebilda.
„Kas to vareja domat! ka viņš šinīs nemiera laikos vēl mājā atgriezisies,“ Alma gŗūti nopūzdamās murminaja, cieši Indriķa noģīmi uzlūkodama.
Ilgi ta nespēja portreju uzlūkot, viņas sirds ātri puksteja uzlūkojot stingro stalto kaŗeivi, to vīru, kuŗu ta reiz tik karsti bij mīlejusi un vēl daša mīlestibas dzirkstelite viņas krūtīs bija paslēpuzēs, kuŗa tagad kā no vēja uzpūsta uzliesmoja.
Ātri viņa novērzās pie loga un izlikdamās caur to ārā skatoties birdinaja rūktas asaras. Bet Viļa gaišajām acim tas nepalika vis apslēpts, drīz viņš piecēlās no sava sēdekļa, izsacidams, ka jasākot doties vēl uz citām ciemata mājam ielūgumus turpinat, un tad no Almas atvadijās.
Dārznieku mājai muguru griezis, Vilis iegriezās atkal dažās citās S. ciemata mājās, kuŗās zinaja jaunus jautribu mīļotaju ļaudis esam; pēdigi tas devās taisni pa lauku uz drusku atstataki ciema otrā galā atrodošos Kalniņu māju.
Neko sevišku nedomadams, tas steidzās pa gaŗ koku dārzu vedošu celiņu uz dzīvojamu istabu. Piepeši tas izdzirda celiņam līdzās atrodošā lapenē it kā papiru čabešanu, līdz ar klusām nopūtam. Ātri viņš pagriezās uz to pusi, no kuŗas savadais troksnis atskaneja un ieraudzija patlaban no sēdekļa kājās piecēlušos skaistu jaunavu. Viņa bija videja auguma, iedzelteniem matiem, mīligām debesszilām acim un viņas sarkanbaltie vaidziņi līdzinajās izplaukošām rozem, tāpat sārtās lūpiņas, caur kuŗām paslepšus sniegbaltas zobu rindiņas lūkojās, viņas skaistumu vēl pavairoja.
Likās, ka ta būtu raudajusi, steidzigi ta ko iegrūda kabatā un no jauna papiru čabešana Viļa auzīs atskaneja.
Pieminetā jaunava bij Kalniņu mājas īpašnieka meita Paulina.
„Labdien, Lina!“ Vilis cepuri paceldams sveicinaja.
„Labdien, labdien, Vili!“ daiļā meitene smaididama atbildeja, „kurp jūs iedami?“
„Tikai līdz šejien, man pie jums mazs lūgums.“
„Tad ezat tik laipni un nākat istabā!“ Lina Vili lūdzoši uzzkatidama skubinaja.
„Labprāt, labprāt,“ Vilis piekrizdams atbildeja un gāja viņai pakaļ glītā labi uzkoptā kambarī. Tur viņš tai īsos vārdos izteica savu lūgumu.
„Labprāt gan ietu,“ Lina atbildeja; „bet laiks tāds lietains un vienai man ar īsti nepatīk pār kalniem un upi,
— — nu, redzēs, kā būs, pie vakara varbūt laiks atskaidrosies un ja citas mūsu ciema meitas ies, tad ari es piebiedrošos.“
„Ar tādu atbildi gandrīz varu būt mierā,“ Vilis pa pusei priecigi piezīmeja, „palikšu taī ceribā, ka nāksat, laiviņa un pārcēlajs upmalā uz jums gaidīs.“
„Kā nu jums, Linas jaunkundze, tagad klājas?“ Vilis pēc īsas klusu ciešanas vaicaja.
„Pateicos par apvaicajumos! tā puslīdz, viss iet gandrīz tāpat pa vecam. Bet kā jums pašiem? vaj drīkstu vaicat, vaj no — — Indriķa ar kādas ziņas esat dabujuši?“— —
„Par sevi varu sacit,“ Vilis atbildeja „ka man šimbrīžam klājas gluži labi, bet no Indriķa līdz šim diezgan maz ziņas esmu dabujis, tikai to, ka viņa ievainojums kautiņā pilnigi isārstets un viņam klājoties labi. Nu gan viņam jau vajadzeja būt mājā, jo daži, kuŗi ar viņu reizē aizgāja, jau atnākuši. Cik no viņa vēstulem pēdejā laikā nopratu, tad viņš kāda savada iemesla dēļ, kuŗu tas man neizskaidro, laikam nemaz mājā nenākšot.“ — — —
Pēdejos vārdus viņš slepeni smīnedams sacija, gribedams redzet, kādu iespaidu tie pie Linas atstās, jo viņš pa daļai zinaja, kādā sakarā viņa senak stāveja ar Indriķi.
Paulina drusku nodrebeja.
„Tad viņš vairs nekad nedoma atpakaļ griezties?“ viņa nopūtas savaldidama sāpigi jautaja.
„Vismaz tā jadoma, jo viņa vēstules uz to nekādas ceribas nedod,“ skaneja atbilde.
„Bet kur tad viņš īsti tagad atrodas?“ Lina jautašanu turpinaja.
„Ari to skaidri nezinu,“ Vilis mierigi izlocija; „pēdejā vēstulē, kuŗu tas no V. rakstija, viņš izsaka, ka drīzumā viņa pulks ievietošoties kādā citā attāļakā pilsētā un tadēļ šimbrīžam savu adresi nevarot uzdot.“
Pāris spožu pērlem līdzigu asaru parādijās Linas zilajās acīs, kuŗas ta izmanigi paslēpa priekšautā.
„Tad vairak neko no viņa nezinat?“ viņa nožēlojoši piemetinaja.
„Ja, vēl drusku gan, es gandrīz aizmirsu jums sacit, viņš no V. ari savu portreju atsūtija.“ —
„Portreju! — — — un to jūs man gribejat paslēpt! vaj izskatas tagad daudz vecaks?“
„Te jūs pati varat pārliecinaties,“ Vilis atņurdeja, portreju no kabatas izvilkdams un Linai pasniegdams.
Ātri viņa to saķēra un pie loga tuvak pieiedama pētošiem skatiem pārbaudija.
„Liekas, ka viņš pa šiem gadiem būtu uzaudzis dižaks,“ viņa pēc maza brītiņa vēl arvien noģīmi uzlūkodama zacija, „un acis izliekas, it kā draudošas.“
„Kā jau kaŗeivam,“ Vilis jautri piezīmeja.
Ilgi Lina vēl noskatijās pieminetā portrejā, pēdigi to Vilim atdodama nopūzdamās sērigi sacija:
„Tad jums tik vēl ta laime, viņa portreju uzlūkot, bet viņu pašu laikam nekad vairs neredzesim — — — ?“
„Tā jau gandrīz izliekas,“ Vilis paklusi atbildeja.
Lina atkal smagi nopūtās, vareja nomanit, ka viņas krūtīs plosijās pilniga auka.
„Man būs jasāk griezties atpakaļ uz māju,“ Vilis piezīmeja, cepuri rokās grozidams, „tad vēl reiz lūdzu,“ viņš saviem vārdiem īpašu svaru dodams piemetinaja, „izpildat manu lūgumu, citadi varbūt — — — vēlak nožēlosat.“
Pie šiem vārdiem tas sniedza atvadidamies satricinatai meitenei roku un maz acumirkļos bij aiz dārza stūra viņas acim nozudis.
Mājā atnācis viņš atrada muzikantus un kādus viezus jau priekšā, drīz viesi cits pēc cita ieradās un pēc pāris stundam iesākās deja un pilniga jautriba.
Reizu reizam Vilis meta nepacietigās acis uz upmalu, gaididams S. ciema uzlūgtos, bet tie nerādijās un nerādijās, pat Alma un Lina neieradās.
Daži no viesiem, īpaši dažas jaunavas, vairak reizes izzaucās: „Ak! kaut Indriķis būtu no kaŗa dienesta atnācis! tad gan ietu vēl daudz jautraki, jo ballēs, kuŗās tik viņš piedalijās, nekad netrūka jautribas — — “
„Te jau ari viņš ir!“ Vilis vīpsnodams piezīmeja, Indriķa portreju priekšā stādidams, kuŗu visi klātesošie ziņkārigi aplūkoja.
„Ta tikai ir viņa līdziba,“ no vairak mutem uz reizes atskaneja, „bet ja būtu pats oriģinals, tad būtu pavisam cita lieta!“
Pa to starpu bija palicis jau labi tumšs un ari Vilis sāka pašu Indriķi un viņa kaŗa biedri nopietni gaidit, alaž ārā iziedams un uz eglaja pusi lūkodamies, uz kuŗieni pēc Emmas izteikuma abi aizgājuši. Pēdigi viņš tumsā pamanija divus mēteļos ietinušos tēlus lēni mājai tuvojamies, un šoreiz tas nebij maldijies, bija Indriķis ar savu draugu Pēteri.
Pēc īsas sirznigas apsveicinašanās visi trīs klusi ievilkās Indriķa kambarī.
„Vaj viesi jau sanākuši?“ Indriķis steidzās brālim prasit.
„Jau sen un tagad danco visi ka put vien.“
„Vaj „šās“ — — ari — — ?“
„Ne, nožēloju, ka nav.“
„Kad nav, tad ar nevajaga!“ Indriķis lepni galvu izceldams noņurdeja un viņa acis spītigi uzliesmoja.
Tagad viņš pēc pāri acumirkļiem piebilda: „ej pie viesiem! mēs ar Pēteri rīkosimies pie savas ceremonijas.“
Vilis izgāja.
Abi kaŗeivi novilkās mēteļus un bija gatavi viesu telpās ierasties.
Pēteris atstāja Indriķi vienu un maz acumirkļos bij lielajā istabā starp viesiem, kuŗi to pētošām acim uzlūkoja. Vilis to stādija priekšā kā savu no kaŗa dienesta atnākušu bērnibas draugu Apeņu Pēteri un tas no visiem tika apsveicinats ar gavilem, muzikanti nospēleja krietnu maršu; dandzi spiedās Pēterim apkārt, ceredami no ta ko jaunu zinat dabut. — —
Piepeši durvis atvērās un uz sliegšņa zaldata mundierā parādijās Indriķis. Stingriem palēniem soļiem tas ienāca istabā.
Pēteris, kreiso roku gaŗ saniem nolaidis un labo pie cepures širma pielicis, tāpat stingros soļos steidzās viņam preti. Šaī brīdī ari Indriķa rokas atradās tādā pat kārtibā, pāris soļus viens no otra apstājās un nepakustedamies viens otram krievu valodā stādijās priekšā.
Bij patīkams pārsteidzošs skats — — —.
Visi viesi caur Indriķa neceretu ierašanos bij tā pārsteigti, ka nemaz pilnigi neizprata, kas ap viņiem notiek. Visu acis tikai brīnodamās uzlūkoja abus staltos kaŗeivjus, pat muzikanti aiz prieka un pārsteigšanas nemaz neatgādajās, ka viņu pienākums Indriķi ar maršu saņemt un daža jaunava, kuŗa senak bij ar Indriķi pazīstama, nosarka vien.
Kapa klusums bij ieradies trokšņainajā ļaužu pilnā telpā. To ievērodams, Indriķis pagriezās uz skatitajiem un pirmais pārtrauca klusumu šādiem vārdiem:
„Atkal tēva mājā! — — Katrs no jums vēl atminesies to vakaru priekš manas aiziešanas, vairak gadus atpakaļ,
toreiz gan uz mūsu sejam jautriba rādijās, — bet manās, manu piederigu, dažu draugu un pazīstamu krūtīs paslēpās neizsakamas skumjas un alaž ar nopūtam atkārtojās vārdi: „mums jašķiras!“ Bet Dievs ir atkal visu griezis par labu. Kaut gan dažadas briesmas un bēdas svešumā draudeja un daži dienvidu saules stari visai karsti dedzinaja mūsu sejas un ari Balkanos asi vēji matus plivinaja, tomēr sveiki un veseli esam atgriezušies atkal tēva mājās! atkal klusajā S. upes līcī! un nu mēs varam cits citam roku sniegt un priecigi izsaukt: „Mēs atkal redzamies“!
Pie pēdejiem vārdiem viņš sniedza tuvak stāvošam roku un devās tāļak, visus pēc kārtas sveicinadams. Ari muzikanti atjēdzās un uzupureja visus spēkus savai mākslai, jauku saņemšanas maršu spēledami.
„Lai dzīvo Indriķis! lai dzīvo augsti! lai dzīvo laimigi! Lai dzīvo lielais krievu Cars! lai dzīvo slavena Krievijas armija! Urā, urā. Lai dzīvo Indriķis! atskaneja no visām pusem un gaviles nemaz negribeja beigties.
Atskatisimies kādus gadus atpakaļ Lejas mājas un viņas apkārtnes sadzīvē.
Auksts ziemelis stipri pūta un vētrai līdzigi plosijās pa visu apkārtni, sniegs nāca zemē bezgaligā mērā un tika no stipra vēja svaidits un dzīts pa malu malam, krūmi un gatvas pildijās augstiem sniega kupeniem.
Tas bija kādus gadu desmitus atpakaļ priekš pirmā nodaļā mineta notikuma. Bija jau labi vēls vakars decembra mēnesī, kad kāds vīrs skubinat skubinaja nogurušu zirgu pa cieši aizpūsto ceļu uz Lejas māju. Tumsa un biezais sniegs stipri apgŗūtinaja steidzigo brauceju, jo uz maz soļiem nevareja ceļu pazīt; reizu reizem tas izlēca no kamanam un gāja zirgam pa priekšu, nozudušās pēdas uzmekledams.
Pieminetais braucejs bij Lejas mājas saimnieks Kārlis Lauciņš. Pēc lieliem pūliņiem caur caurim slapjš un piekusis tas sasniedza Lejas māju. Ātri viņš piesēja zirgu pie sētas
istabas tuvumā un steidzigiem soļiem tuvojās ķēķa durvim, kur patlaban iznāca kāda kalpone.
„Līze!“ viņš to pamanijis uzsauca, „ej pasaki Andrejam, lai nojūdz zirgu. Vaj zini,“ viņš tai tuvak pieiedams paklusi jautaja, „kā saimniecei klājas?“
„Nu jau laikam drusku labak, kaimiņu saimniece Gravas māte ari ir pie viņas.“
Ilgak tas vairs neklausijās, bet steidzās ātri istabā un pētošiem skatiem kluso telpu pārskatija.
„Kārli, vaj reiz tak esi atbraucis, ak! kā es tevi gaidiju!“ slimā saimniece viņu ieraudzidama vājā balsī izsaucās un izstiepa rokas ienācejam preti.
„Esmu gan, sieviņ, atbraucis, bet tikai viens pats, daktera neatradu mājā,“ viņš bēdajās gultai tuvodamies un slimnieci žēli uzlūkodams.
„Kā nu klājas, sieviņ?“ viņš mīligi jautaja, viņas pieri un vaigus mīligi noglaudidams.
„Labi, vīriņ,“ viņa spulgošam acim atbildeja un sniedza tam preti jaunpiedzimušu mundru puisenu.
Tēvs to priecigi saņēma un laimigi smaididams bērniņu un viņa māti noskūpstija, priecadamies, ka bez daktera palīdzibas viss bij laimigi izdevies.
Pēc necik dienam slimniece visiem mājeniekiem par lielu prieku jau sāka staigat un drīz bija pilnigi vesela, ari mazais puisens bija spirgts un vesels un dabuja kristibā vārdu Indriķis.
Tā bija jau kādi mēneši pagājuši, te piepeši mazais stipri saslima, tā ka nebij vairs nekādas ceribas uz izveseļošanos. Vecaku bēdas bij lielas un tie nemaz nespēja bez asaram uzlūkot viņa bezgaligu brēkšanu un staipišanos. Pēdigi tak pēc kāda mēneša vārgšanas vecakiem par lielu prieku mazais pamazam sāka atspirgt un pēc kādām nedeļam pilnigi izveseļojās.
Vecaku prieks bija liels, kad mazais Indriķis sāka staigat un pēc pāris gadiem vārdu pa vārdam runat. Bij ari patiesi spirgts, mīligs puisens un jau piektā gadā ar lielu uzcītibu ķērās pie grāmatas. Drīzā laikā tas lasija katrā vietā, ka skaneja vien. Pienāca laiks, kad Indriķis sāka skolā iet un skolotajs nespēja nopriecaties par viņa uzmanibu un uzcītibu. Daudzreiz tas viņu citiem vecakiem skoleniem stādija par priekšzīmi. Trīs gados tas bija pagasta un draudzes skolam cauri, tā ka skolotajs pats liecinaja, ka viņa skolā Indriķim nekas vairs neatliekot ko mācities.
„Tik vieglu galvu un uzcītibu vēl niesmu atradis,“ viņš Indriķa tēvam brīnidamies apliecinaja un centās viņam ierunat, ka Indriķi vajagot dot augstakās skolās; jo tas būtu tīri par grēku, tādas gara dāvanas atstāt neattīstitas, varbūt dienās no ta iznāktu vīrs, par kuŗu visa tauta varetu lepoties.
Ari Indriķim viņš savas domas neslēpa. Puikam tikpat kā ogles dega apakš kājam. Kaut tikai tēvs tam nebūtu preti, viņš vienumēr rūpigi nobažijās, dienam un naktim tas sapņoja no skolas, no zinibam un augstām gudribam. Bet kā jau dažam labam tautiešam caur vecaku nespēju visas cenšanās un labās gara dāvanas, kļūt uz augstaku attīstibas pakāpienu, jaatmet un ar gŗūtu sirdi jašķiras no jaukajām ceribam, tā bija ari dedzigajam Indriķim. It kā viņam par spīti pašā taī laikā, kad tas sataisijās uz eksamena nolikšanu, šaī apgabalā plosijās lopu sērga, kuŗa dažam labam uzkrāva bēdas un asaras, pēdigo lopiņu nolaupidama. Ari Lejas mājai ši sērga nepagāja gaŗam. Lauciņam nonīka gandrīz visas govis un divi labakie zirgi, visa māja palika uz viena zirdziņa un pāris gotiņam.
Lauciņa bēdas bij neizsakamas, jo tā sakot nāca nelaime uz nelaimes. Tā ka nu māja bez lopiem nevareja palikt, viņam izgāja vizs senak ietaupits krājums un vēl kādu daļu palika citam parādā.
Šādos gŗūtos tēva apstākļos ari iznīka visas Indriķa ceribas un ideali, ko tas savās iedomās bij tēlojis. Grūti gan viņam nācās šķirties no sava skolotaja un skolas, nemaz tas nevareja apradinaties ar domam, ka nu uz visiem laikiem iemīļotām zinibam jaatsakas un japaliek par prastu darba vīru. Pamazam tak viņš apslāpeja savu kāribu pēc zinibam un piespiedās cietaki ikdienišķiem darbiem. Tomēr vaļas brīžos tas uzcītigi lasija dažadus rakstus un stāstus. Viņš bij viens no dedzigakiem bibliotekas apmekletajiem, kuŗa jau kādus gadus atpakaļ šejienes draudzes skolā tika dibinata. Alaž viņš novērsās kur savrūp vientulibā un padevās domam, vaj ko lasija; īpaši upmalā tam bij patīkami, dažreiz tas kā sapņotajs stundam lūkojās zilajos vilņos un kaut ko pārdomaja.
Tomēr pie darba tas bij krietns strādnieks un starp citiem arvien izturejās jautrs. Kur viņš bij klāt, tur ari joku netrūka, tadēļ ari visa saime viņu mīleja.
Tā jau bija pagājuši daži gadi, Indriķis bija sasniedzis septiņpadsmito dzīves gadu, kuŗā tas tika iesvētits. Mācibā iedams viņš iedraudzejās ar kādu kaimiņu ciema jaunekli
Peteri Apeni, ar kuŗu tas arvien mīleja satikties un patriekties. Dažas reizes tas ari ņēma dalibu pie viesigas ļaužu sadzīves, kopā ar vecako brāli Kārli apmekledams dažus izrīkojumus, kuŗos tas alaž jautri izturejās un tā jo drīz tapa visā apkārtnē par patīkamu viesi un jautribās par nepieciešami vajadzigu dalibnieku.
— — — — —
Bij bijusi karsta diena maja mēnesī, saule pašulaik taisijās nolaisties aiz kalnaja, vakara vēsma no rietuma puses rāmi žužinaja ziedošos ievu un ābeļu zaros; no attālās baznicas torņa atskaneja zvana dimdešana, patlaban iezvanija svētvakaru. Indriķis bij zirgus palaidis aplokā pie mums pazīstamā eglaja un ar iemauktiem rokā nāca atpakaļ uz māju; galvu tas bij nokāris uz krūtim un kā likās bij dziļi domās nogrimis. Nemaz tas nedzirdeja lakstigalas pogošanu, nedz ari S. upes jautro krākšanu. Viņa domas saistijās ap citu savadu jauku idealu, garā tas redzeja slaiki noaugušu skaistu jaunavu. Tumšie mati, zilās actiņas, sārtas lūpiņas un mazas baltas rociņas, zila kleite ar melnu jostu ap viduci, cits pēc cita viņam priekšā stādijās un visus viņa prātus kā burtin apbūra.
„Ja, kaut drīkstetu ceret, kad drīkstetu viņai tuvoties, — “ viņš apakš sevis murminaja, nogriezdamies gaŗ la apaugušo urdziņas krastu uz S. upes pusi.
Lēniem soļiem viņš kāpeleja pa nelīdzenu sakņainu teciņu, kuŗa uz augšu un leju locidamās aizstiepās gaŗ zaļo piekrasti. Kādas minutes tā gājis, viņš atradās apakš liela vairak žuburaina ozola, uz stāva klints stūra pašā urdziņas malā un neliels pusriņķī taisits velenu sēdeklis atradās viņa priekšā.
Iemauktus nometis uz ozola milzigām saknem, Indriķis atlaidās uz zaļo sēdekli.
Piepieši viņu iztrauceja dziesmas skaņa, kuŗa izcēlās kādus soļu simtus no viņa sēdekļa urdziņas piekrastē.
Elpu aizturedams viņš klausijās un ievēroja šādus pantiņus:
Tek upite tālu ceļu, Nerimstoši burbuļo; Plūst pār akmiņiem uz leju, Gŗūtibas maz ievēro.
Beidzot tak pēc cīnišanās Jūŗas mātes klēpī tiek; Tur pie viņas krūtim glaužas, Apkampta no viņas tiek.
Tādu strauju gŗūtu ceļu Ari mīlestiba tek; Nakti, dienu, vak'ros vēlu Sirds šai straumē rauta tiek.
Cīnities bez apnikšanas Mīlestiba iespēj gan; Kamēr klintim cauri rodas, Beidzot mērķi sasniedz gan.
Dziedatajs apklusa, likās, ka tas nāca pa to pašu teku, pa kuŗu necik sen Indriķis. „Cīnities bez apnikšanas,“ Indriķis domigi apakš sevis atkārtoja: „ja, ja, tikai caur cīnišanos un citadi nekā nav domajams mērķi sasniegt.“
Ilgaki viņš nedabuja prātot, jo dziedatajs to krēslā jau bij pamanijis un pašulaik pienāca klāt, „labvakar, kaimiņ!“ jautri izsaukdams. „Labvakar, labvakar, Jāni!“ Indriķis iztraucets atbildeja, acumirkļī pienāceju pazīdams un sniedza viņam roku.
„Bravo, svaini!“ pienākušais jauneklis izsauca, „nu man būs biedris, tu tak nāksi līdz, vaj ne tā?“ viņš Indriķa roku satvēris, uzticigi piezīmeja.
„Viss var būt,“ Indriķis atbildeja mierigi, „bet man papriekš jazina, uz kuŗieni?“
„Pār kalniem, brālen, uz S. ciemu. Iesim, varbūt izdodas apcelt līgaviņu, es tev saku S. ciemā ir tās daiļakās meitas visā apgabalā.“
Indriķis tam nepiekrita, bet atvadijās no sava jaunā biedra un palika turpat.
Viens palicis, Indriķis atlaidās uz mums jau pazīstamo velenu solu un viņa domas atkal kavejās pie viņa ideala.
„Almu nedrīkst apmeklet un tomēr tas man jaizdara, tik tiešam, ka mans vārds ir Indriķis!“ Tā viņš visu nakti prātoja un nomocijās, kā pie sava gala mērķa tikt.
Iekaities viņš uzlēca stāvus.
„Bet kā to lai iesāku?“ viņš atkal domaja. Rokas tam nolaidās bezspēcigi gar sāniem un viņš nosēdās atkal.
Prātigi viņš pārdomaja pagājušo laiku piedzīvojumus un atgādajās, ka reiz Strazdu Līziņa, kuŗu tas Jāņa pavadibā bija apmeklejis, izturejusēs pret viņu diezgan laipni un atvēlejusi ari turpmak viņu apmeklet.
„Pagaid — — — “ viņš domaja, „ar Līziņu vajaga iedraudzeties, viņa katru dien' ar Almu satiekas un tādā kārtā, ja ne citadi, tak vēstuli Almai varu piesūtit. Ja, ja, tas ir pats vieglakais un drošakais ceļš, pa kuŗu varbūt laimigi tieku pie mērķa, viņš gavileja, pieceldamies ar jaunu ceribu
un, iemauktus saņēmis, aizgāja zirgus uzmeklet. Viņa krūtīs bija cieta apņemšanās, cīnities bez apnikšanas un nerimties, kamēr būs ticis skaidribā.
Zirgus uzmeklejis un padzirdijis, tos veda mājā, jo bij abi ar Kārli norunajuši šodien baznicā braukt.
Vēl bij agrs laiks, saules pirmie stari tikko atspīdeja, ciema gatvās šur un tur parādijās jautrie gani ar saviem lopiņiem, vadidami tos uz ganibam.
Zirgus palaidis pie mājas aplociņā, viņš iegāja klētī un apgulās, jo ari visi citi pa lielakai daļai sapņoja savās gultās. Tikko tas bij durvis aizvēris, mājā no otras puses ienāca Kārlis, — ari tas bija kur bijis, klusi tas ievilkās savā kambarī.
Pāri stundas vēlak tēvs viņus modinaja, lai sataisas, ka var braukt baznicā. Drīz bij vajadzigais padarits un zirgu iejūguši abi iesēdās un aizbrauca.
Migla bij nokritusi un laiks bija ļoti jauks, bazniceni plūda no malu malam un baznica bij ļaužu pilna. Viņi nosēdās priekšejos sēdekļkos un kad mācitajs uzkāpa kancelē, tiem vajadzeja pagriezties sāņus. Pagriezies Indriķis ieraudzija visā tuvumā Strazdu Līziņu un tai blakus — Dārznieku Almu. Viņš bij ļoti pārsteigts par tādu neceretu gadijumu un klusi priecajās, ka vareja it netraucets savu idealu uzskatit.
Viņa bij tik skaista — tik sārta, kā rozite, un brūna kleita ar baltu banti ap kaklu deva viņai ļoti patīkamu un pievilcigu izskatu.
Nejauši Līziņa paskatijās uz to pusi, kur viņi stāveja. Indriķi ieraudzijusi, ta nosarkdama nodūra acis.
Mācitaja vārdus Indriķis maz vien ievēroja, viņa acis un domas darbojās vienigi ap skaisto Almu un kad mācitajs sacija „amen“, tam izlikās, ka tikai kādas maz minutes būtu pagājušas.
Ārā izgājis, tas pie baznicas durvim apstājās un nogaidija, kamēr Alma pagāja gaŗam un viņš dabuja vēl reiz viņas ziedošā sejā ieskatities, tad ļaužu pūlī ta viņa acim nozuda. Pa to starpu Kārlis bij zirgu atraisijis un iesēdušies tie laida mājā, ka putekļi vien pacēlās gaisā no gaŗās brauceju rindas.
Kārlis bija ļoti jautrs un stāstija, ka pēc divi nedeļam būšot kaimiņu pagasta Rauter mājas tuvumā zaļumu svētki. „Mums ar vajaga turp aiziet, gan jau piebiedrosies vēl citi. R. ciemieši un tur varesim jautri padzīvot.“
„Ko tu doma, Indriķ! vaj tev nebūtu uz to patikšanas?“ viņš brāli uzskatidams prasija.
„Kadēļ gan ne,“ Indriķis atbildeja; „kad tikai būtu jauks laiks.“
„Nu,“ Kārlis teica, „par laiku iepriekš nav jabažijas, ja nekādi šķēršļi negadisies, tad iesim visadā ziņā. Pērnajā vasarā es tur biju un varu sacit, ka labaku iespaidu neviena balle man nav atstājusi. No S. ciema ari toreiz tur bija daudz puiši un meitas, ar tiem nācam reizē atpakaļ līdz Palejas celtavai un tādā pulkā bij ļoti īss ceļš.“
„Zinams gan,“ Indriķis atbildeja; „S. ciemieši jau arī ir jautri ļaudis.“
Tā šo to vēl tie pārrunaja par minetiem zaļumu svētkiem, kā labaki ierīkoties, braukšus vaj kājam; vēlak atkal par šīs dienas baznicenu pulku, jauku laiku un tā tāļak „Vaj tu, Indriķ, redzeji tās divi jaunkundzes, kas mums iepreti stāveja, Dārznieku Almu un Strazdu Līziņu?“ Kārlis prasija.
„Kā ne, ievēroju diezgan labi,“ Indriķis viegli nosarkdams atbildeja.
„Skaistas meitenes!“ Kārlis piezīmeja. „Strazdu Līziņa gan ir nabaga bārenite, māte tai jau mazai nomirusi, bet dzird, ka esot tikla, godiga meitene.“
„Varbūt gan,“ Indriķis murminaja.
„Dārznieku Alma,“ Kārlis turpinaja, „vēl gan gluži jauniņa, izgājušā rudeni tikai bija mācibā, bet no auguma diezgan slaika un tiešam skaista jaunekle! Liekas, ka lepna ari viņa nav, kā dažas saimnieku meitas mēdz būt.“
Indriķis caur Kārļa vārdiem bija stipri cildinats. „Es ari domaju,“ viņš piezīmeja, „ka lepna viņa nav. Izgājušo ziemu, kad Eglitēs bij balle, es viņai biju gluži svešs, bet viņa pret mani izturejās tā, kā vareju gluži mierā būt.“
„Bet vecais Dārznieks un tāpat viņa sieva ļoti stingri uztura savu meitu,“ Kārlis piezīmeja, „tikai kad turpat S. ciemā kāds izrīkojums, viņu atlaiž un tad ari vienigi mātes pavadibā. Viņas brālis Reinis gan iet savvaļigi visur un ir ari jautrs zēns.“ — — —
Tā sarunajoties tie bij nobraukuši mājā.
Pie vakara Indriķis staigaja atkal domās nogrimis gaŗ urdziņas piekrasti un sapņoja no skaistās Almas. Tikai kad saules pēdejie stari aiz kalniem nozuda, viņš devās pie miera.
Otrā nedeļa pagāja tāpat ātri un visi priecajās uz jautru sadzīvi zaļumos. Ari vecais Lauciņš, kuŗš bija liels jautribu mīļotajs, nepalika mājā.
Svētki bij izrīkoti jaukā vietā S. upes krastmalē.
Sestdienā bija bijis stiprs pērkoņa lietus, bet šodien bij jauka saules diena. Laiks bija ļoti patīkams, gaizs tik atspirdzinošs un tīrs, bez kādiem putekļiem, kā to labaku vairs nevareja vēleties. Tadēļ ari minetam izrīkojumam netrūka apmekletaju.
Kad R. ciemieši tur ieradās, bija jau labs pulciņš dalibnieku salasijies un jaunie ļautiņi dancoja pa zaļo mauriņu, ka ņudzeja vien. Indriķam un Kārlim bij diezgan pazīstamu no visas apkārtnes.
Pēc kāda brīža, kad cik necik bija apskatijušies, ari viņi iemaisijās dancotaju starpā. Viss gāja diezgan patīkami un jautri.
Kārlis bija ļoti priecigs un Indriķis ievēroja, ka tas bieži dancoja un sarunajās ar kādu viņam nepazīstamu, bet diezgan skaistu dzeltenmatainu jaunavu.
Ari Strazdu Līziņa un Anna bij ieradušās. Līziņa izturejās pret Indriķi ļoti laipni. Ar viņu runadamies tas piezīmeja, ka gribot viņu kādu sestdienu apmeklet, ja ta viņam to atvēlot, darbu vakaros esot pa tālu ko iet.
„Labprāt,“ viņa atbildeja, „jūs esat labs laika kavetajs, mēs ar Anniņu alaž pieminam jūsu jautro izturešanos.“
„Vaj no jūsu ciema daudz sieviešu te ir?“ Indriķis prasija, gluži vienaldzigi izlikdamies.
„Ne, nav daudz, tikai četras.“
„Jūs divas es zinu, Dārznieku Alma laikam būs trešā un —“
„Jūs maldaties,“ Līziņa viņu pārtrauca; „Almu tik tāļu nelaiž, tās divas ir Kalniņu Paulina ar savu dienestnieci. — Are! tur viņas iet.“
„Ja, ja, redzu! tās pašas ir. Paulina gan laikam ir lepna kundzite, kā man liekas; es viņu tik kādas reizes esmu redzejis.“
„Lepna viņa nebūt nav!“ Līziņa atbildeja, „bet arvien jautra un prieciga. S. ciemā nav mode lepoties.“
Ar to bij saruna beigta.
Līziņa centās visadi viņam savu mīlestibu izrādit, bet Indriķis priekš tās bij kurls un akls. Viņš nemaz vēl nenoprata, ka ta viņa draudzibu tureja par mīlestibu. Viņai gan tā ērmoti izrādijās, ka citadi kaisligais Indriķis pret viņu izturejās tik vienaldzigi, bet tam to pārmest viņa neiedrošinajās.
Indriķa ilgošanās palika jo dienas stipraka un tumša nezinašana tam pavisam apnika un palika nepanesama. Viņš apņēmās drošaki turpinat, lai tad ar nāk kas nākdams, laime vaj nelaime!
Šovasar visam vajaga izskaidroties, ilgaki nevaru šo noslēpumaino jūgu paciest! viņš iekaitis murminaja pie sevis, kādā svētdienas pēcpusdienā tinti un spalvu samekledams. Vajadzigo dabujis, tas izvēlejās vietu, kur to neviens netrauceja un nosvīdis rakstija mīlestibas vēstuli Almai, tajā izsacidams visu, ko viņa sirds cieta un sajuta, kā ari savu nepārspējamu vēlešanos. Norakstijis viņš to vēl reiz skatijās cauri un pārliecinadamies, ka neko nav piemirsis, — papira loksni salocijis ieslodzija kuvertā, ar to apņemšanos, pirmā izdevigā brīdī, kad Almu satikšot, vēstuli pats viņai nodot. Zēģellakas viņam šobrīd negadijās mājā, tadēļ tas kuvertu tapat vienkārši aizlipinajis ietina vēļ kādā papirī un rūpigi paglabaja kabatas grāmatiņā.
Otrā un trešā svētdienā viņš atkal S. ciemu apmekleja, bet Laimes māmiņa bij nežēliga, — kā neizdevās, tā neizdevās Almu satikt. Īsi visu pārdomajis, tas devās pie pazīstamās Strazdu Līziņas un to lūdza tā sacidams:
„Mežiņu Emilija no B. ciema izgājušo svētdienu mani pie stacijas satika un iedeva priekš Dārznieku Almas vēstuli, lūgdama, lai cik drīz vien varot Almai piesūtot, Man labprāt nepatiktu turp iet, vaj tu, Līziņ, to nevaretu manā vietā izdarit?“
„Kadēļ gan ne!“ viņa labprātigi atbildeja, „kas ta ir par Emiliju, vaj kāda saimnieka meita?“
Ne, viņa esot Almai mācibas biedrene, viņa toreiz esot ļoti draudzigi satikušās un tagad alaž sarakstoties“, Indriķis
izskaidroja. Tikai nerādi to nevienam, viņa man to piekodinaja.“ To sacijis, tas izvīkstija no kabatas grāmatiņas mums jau pazīstamo mīlestibas vēstuli un pasniedza Līziņai.
„Labi, labi,“ viņa teica, „rītā es viņai to aiznesišu.“
Pateicigi smaididams Indriķis palocija galvu un priecigi aizgāja. Līziņa caur vaļejo lodziņu noskatijāās viņam pakaļ.
„No Mežiņu Emilijas?“ viņa vēl atkārtoja, atpakaļ pie degošas sveces atgriezdamās, lai vēstuli tuvak apskatitu.
Adreses raksts bija glīts un to uzskatot vareja noprast, ka tas bija laba prateja rakstits.
„Vaj tad Emilija, dienestneku bērns, tāda rakstitaja? Tas izskatas tīri kā vīrieša rokas raksts,“ viņa brīnijās, „vaj Almai nav B. ciemā kāds mīļakais un tas varbūt tik Emilijai iedevis atnest. — — — —“
Viņa domaja un domaja, kas gan tajā vareja būt rakstits. Jo vairak viņa domaja, jo lielaka kāriba viņā sacēlās, izzinat vēstules saturu. Uzmanigi viņa apskatija aizlipinato pusi un pētija, kā gan to bez ievainojuma varetu attaisit? Beidzot tai iekrita labs padoms prātā. Viņa atminejās, ka reiz bij saimniekam starp no pārdotavas atnestiem kuvertiem viens gadijies aizlipis un viņš to caur saslapinašanu viegli bij attaisijis. Vaj gan ar šo tāpat nevaretu izdoties? Viņa mēģinaja līkumaino kantiņu pamazam slapinat, tad ar nazi apdomigi atlipinat. Ļoti labi viņai izdevās, lai gan rokas tai drebeja, iedomajot, ka nepareizi dara. Bet viņa apmierinajās ar to, ka tikai paskatijusēs, kas tajā rakstits, to atkal aiztaisišot un pareizi Almai nodošot; ka viņa vēstuli lasijusi, neviens tak nezinašot. Papiri atlocijusi ta lasija šādu rakstu:
„Cienijamā dārgā jaunkundze Alma!
Jums gan varbūt daru nepatikšanas, bez Jūsu atļaujas Jums rakstidams, bet ceru, ka neliegsaties man piedot, jo citadi nevaru. „Taisni tā ir, kā jau domaju!“ — tas ir vīriets!“ Līsziņa murminaja iekaitusi un lasija tāļak:
Neesam gan ilgaku laiku satikušies un Jūs varbūt mani esat gluši aizmirsusi, bet ar mani ir gluži citadi — —. Es Jūs pieminu dienās un naktīs un negribu Jūs nekad aizmirst. Jūsu bilde dziļi iespiedusēs manā sirdī un es vēletos mūžigi Jūsu tuvumā būt. — — Bez kādas liegšanās varu Jums sacit, ka Jūs no pirmās redzešanas mīleju, — tik sirsnigi un patiesigi, cik vien kāds mirstigais to iespēj.
Esmu vienumēr pēc Jums ilgojies un vēlejies, ar Jums alaž satikties, bet kā Jūs pati zinat, nekad man nav bijis iespējams Jums savas sirds jūtas personigi atklāt. Nezinašana mani par daudz nomoca un noskumdina.
No nepārvaramas mīlestibas dzīts šīs rindiņas Jums esmu rakstijis un lūdzu: nenicinat manu bezgaligu mīlestibu, jo bez Jums un Jūsu mīlestibas es būtu tas nelaimigakais cilveks apakš saules. Esmu mierigs Jūsu dēļ nest katru upuri, gribu nolikt visu, visu pie Jūsu kājam, visu, ko cilveks pasaulē var panākt un iemantot un kas man ir, pat savu dzīvibu — vienigi par Jūsu mīlestibu, vairak it neko nevēlos!
Apdomajat par mani un neatstumjat manu mīlestibu no Jūsu kājam! Es nevaru citadi, kā vienigi Jūs mīlet un tikai Jūsu mīlestiba mani var darit laimigu.
Pazemigi vēl lūdzu, dodat man drīz atbildi, jo nezinašana man laupa ceribas un katru prieku padara rūktu.
Palieku Jūs sirsnigi sveicinadams un ceredams uz līdzcietigu atbildi. Ar cienišanu
Lejas mājā. Indriķis Lauciņš.
.. julija m. 18..
Visu vēstuli Līziņa lasija puslīdz mierigi, bet Indriķa parakstu ieraugot ta nobāleja, pie visas miesas drebedama, viņa tikko vareja nostāvet kājās. Pieturedamās ta atsēdās gultā, savām acim ta negribeja ticet.
Vaj tad tiešam Indriķis, kuŗu viņa mīleja un tureja par tik uzticamu, vareja būt tāds viltigs? Kā gan tas iespēja ar viņu tik briesmigi, tik nejūtigi spēleties! Priekš necik ilga laika tas viņu bij bildinajis, viņai apsolijies — un tagad tas atkal klanijās piekš citas! Vaj viņa nebij maldijusēs? varbūt tas būs cits kāds Indriķis? Bet tur jau tiešam stāveja „Lejas māja“ — nebij vairak ko šaubities.
Ak Dievs! viņa elsoja, tas ir par daudz! un asaras aumaļam sāka ritet pār viņas ziedošiem vaidziņiem. Gīmi spilvenā paslēpdama ta raudaja un sērojās gandrīz līdz saulitei, visa jautriba tai ar vienu spērienu bija nolaupita, viņa bija bez ceribas.
Pēdigi ta atminejās, ko Indriķim bij solijusi un to ta ar gribeja pildit. Rūpigi vēstuli salocijusi, ta ielika atpakaļ kuvertā un par jaunu aizlipinajusi paglabaja skapī un aizgāja pie saimniecibas darbiem; ganus izvadijusi viņa sērojās un domaja atkal, cik drīz viņas ceribas un jaukie sapņi bija iznīkuši,
viņa vēlejās, kaut notikušo nemaz nebūtu piedzīvojusi. Citi mājas darbi neļāva tai ilgak sēram padoties, bij jaiet pie tiem. Pēc brokasta viņa paņēma vēstuli un aizsgāja uz Dārzniekiem.
Alma patlaban bija dārzā un lasija puķes, raibu buķeti sataisidama. To sveicinajusi viņa piesauca pie sētas un lakata stūri priekšā aizplētusi, izbāza vēstuli caur statiņiem, sacidama, ka Lauciņu Indriķis to saņēmis no Mežiņu Emilijas un šurp atsūtijis.
„Paldies par pakalpojumu!“ Alma viņai roku sniegdama pateicās un noglabaja vēstuli azotī.
Līziņa griezās atpakaļ un Alma turpinaja savu darbu.
Indriķis pa tam jau sen bij pie vietas un snauda saldā mierā, kamēr tēvs to modinaja pie rīta pātariem. Vienu nastu nu gan viņš bij nokratijis caur vēstules nodošanu,jo nu tak visadā ziņā vajadzeja nākt gaismā, vaj Almu iemantos par savu līgaviņu vaj ne. Bet tomēr atkal slepenas bailes viņu mocija: kad tikai vēstule nenāktu papriekš kāda cita rokā? Tad viņa noslēpums būtu atklāts, kas vareja palikt tiklab viņam, kā Almai par nepanesamu nepatikšanu. Bet lai nu bija kā būdams, tagad nevareja vairs neko darit, nedz izlabot.
Pagāja dažas nedeļas, kuŗās viņš nepacietigi uz atbildi gaidija, bet — nesagaidija itin neko. Viņš apņēmās atkal apmeklet savu draudzeni Strazdu Līziņu, varbūt ka atbilde nāca pa to pašu ceļu, pa kuŗu viņa vēstule aizgājusi.
Mēness spodri spīdeja, kad Indriķis kādā vakarā laiviņā sēdedams īrās pār upi. Krastā uzkāpis, tas pa vientuligo kalna teku aizgāja, iedams tas svilpoja kādu jautru meldiju, pamazam viņš Strazdiem tuvojās. Pie vārtiem viņam Līziņa jau nāca preti, ar roku mādama, lai paliek stāvam. „Mums sabraukuši ciemiņi, no kuŗiem daži gul klētī, tadēļ uz turieni tu nevari doties.“
„Tad labak jagriežas atpakaļ,“ viņš sacija. „Vaj tu, Līziņ, mani kādu gabaliņu vari pavadit?“
„Varu gan, bet tad mums japagriežas caur aploku.“
Līziņa ietinās ciešaki lakatā un klusi viņi iegriezās koku ēnā un lēni gāja uz priekšu. Indriķis apvaicajās, kā viņai klājoties un ari par savu klāšanos un darbošanos mājā šo to stāstija. Aploka otrā galā tie nosēdās uz žoga apakš kāda vītola, maza strautiņa malā.
„Vaj Emilijas vēstule vēl ir pie tevis?“ Indriķis pēc kāda brītiņa Līziņai acis nenogriezdams ziņkārigi prasija.
Līziņa iedrebejās. „Ne - es viņu tai pašā svētdienā nodevu,“ ta viņu neuzticigi uzlūkodama atbildeja.
„Vaj jau atbildi ar ta ir sūtijusi?“ Indriķis vēl jautaja, gluži vienaldzigs izlikdamies.
„Ai, Indriķi! Indriķi!“ Līziņa sāpigā balzī iesaucās, nevaredama ilgak viņa viltibu izturet, „to gan es no tevis nebūtu domajusi, ka tu ar nabaga nevainigu meiteni tik briesmigi varetu spēleties!“
Kā no odzes dzelts Indriķis sarāvās.
„Ko tu tur saki?“ viņš prasija, izturedamies cik varedams mierigi, „es nesaprotu, ko tavi vārdi nozīme.“
„Ai, ai, Indriķi!“ viņa teica, nespēdama asaras savaldit; „tu tā vēl runā, it kā neko nezinatu. Papriekšu tu bildini mani un ar to tev ir diezgan, pēc kādām nedeļam tu atkal raksti Almai, savu mīlestibu ar svētiem apsolijumiem pie viņas kājam nolikdams. Ko gan lai es par visu to domaju?“
Indriķis uzsprāga stāvus un Līziņu stīvām acim uzlūkoja. Viņa noslēpums bij nācis gaismā! varbūt jau viss ciems to zinaja, traki! tas tak bija par daudz! Viņa slepenas bailes nebija veltigas bijušas, varbūt drīz viss R. ciems to sludinās. Tas vairs nav apslēpjams, — un ko tur vēl Līziņa piemeta, ka viņš — to papriekš bildinajis un — un ak! nu viņš sāka saprast pārmetuma noslēpumu, ak vai! — — Līziņas mieru viņš pats, nezinadams, kā tas notika, bija laupijis — un viņa paša sirdī ari viesuls plosit plosijās. Tas bij briesmigs spēriens priekš nabaga Indriķa, galva viņam sāka reibt; stenedams tas sakoda zobus, gribedams ar varu savu nemieru Līziņai apslēpt. Viņa tak to nomanija un domaja, ka tas esot uz viņu dusmigs.
Nemierigi viņš staigaja uz vienu un otru pusi Līziņas priekšā, kamēr kaisligas asinis daudzmaz norima. Tad viņš atsēdās atkal viņai līdzās; kādu brīdi valdija klusums. —
„Bet Līziņ,“ Indriķis pēc brītiņa klusumu pārtrauca. „saki jel, kā tu zini, ka es esmu vēstules rakstitajs?“
„Alma pati man - to teica, - es biju klāt, kad viņa vēstuli lasija,“ Līziņa stomijās.
„Vaj vēstules saturu ar viņa tev rādija?“
„Rādija gan.“
„Vaj vēl kāds to redzeja un dzirdeja?“ Indriķis nemierigi vaicaja.
„Ne, tur nebij vairak neviena.“
„Bet tagad - laikam viss ciems to zina?“
„Par to gan tev nav ko bīties, it neviens vairak to nezina un ari uz priekšu nedabūs zinat.“
Indriķis uzelpoja vieglaki. „Tā tad tu visu zini?“ viņš pēc brītiņa piemetinaja. „Nu man nav vairs no tevis ko bet tu manus viņreizejos vārdus esi nepareisi sapratusi; es tevis negribeju bildinat par līgaviņu, bet tikai par draudzeni un niesmu mīlestibu, bet tikai draudzibu no tevis pieprasijis, un tikai draudzibu tev apsolijis. Es negribu ar savu līdzcilveku sirdim spēleties un nekad neapsolu to, ko nevaru pildit. Draudzibu esmu solijis uu draudzibu turešu, bet mīlestibu — — !“
Viņš ņēmās Līziņai izskaidrot, kas ir draudziba un kas mīlestiba, kamēr pēdigi tak ta viņu saprata un atziņa, cik ļoti ta bija maldijusēs. Bet reiz viņa to tā bija sapratusi un ticejusi, — tagad visa atzīšana nāca pa vēlu, viņas sirds bija un palika sadragata. Ari to viņa atzina, cik ļoti ta bij pret Indriķi noziegusēs, viņa vēstuli uzlauzdama un viņa sirds noslēpumos ieskatidamās; viņš tai bija kā draudzenei uzticejies un viņa tak bij neuzticama palikusi, uzticamai draudzenei gan tā nepieklājas. Ko gan viņš sacis, kad varbūt vēlak ar Almu sarunadamies nomanis viņas nedarbu? Un ko sacis Alma? —Nevareja vairs neko līdzet, izlietu ūdeni nevar sasmelt. Tādas dažadas domas apgŗūtinaja viņas dvēseli. Līdzšinejais gadijums bija tai laupijis visas ceribas un ta domaja, ka viņas sirds vātis nekad nesadzīšot.
Veltigi Indriķis nodarbojās viņas apmierinat. Kad ta bij labi izraudajusēs, vēlā naktī viņi izšķīrās un posās katrs uz savām mājam; draudziba bija no jauna slēgta, šoreiz vairs Līziņa nepārprata Indriķa vārdus.
Manami apmierinats no Līziņas, kad ta viņam apsolijās palīdzet, Indriķis nogāja mājā, viņa ceribas atkal vairojās; tikai Līziņas skumjas viņam sirdī sāpeja, bet palīdzet tak viņš nevareja. Viņa sirds bij upureta Almai un citadi viņš nevareja, kā sirds balsij kalpot.
— — — — —
Laika ritens griezās pa ierastai kārtai, rudens pamazam tuvojās, līdz atnezdams aukstās salnas, lapas jau palika ar katru dienu raibakas un S. upes krākšana izlikās daudz sērigaka, nekā kādus mēnešus atpakaļ. Ari Lejas mājas iekšķigā dzīvē bija aukstais ziemelis iepūtis un atstāja visu sirdīs sāpigas atmiņas.
Vesels gads jau nu bij pagājis, kad Kārlis bij manami pārvērties. Senak tas bij alaž priecigs un jautrs. Labprāt viņš piedalijās jautribam un nevainigiem priekiem, bet tagad bij pavisam otradi. Arvienu viņš bija saīdzis, strīdejās ar visiem un nekas tam nebija pa prātam; bieži tas apmekleja krogu un atnāca ik reizes vēlā naktī iedzēries mājā.
Tēvs par to ļoti dusmojās un daudzreiz viņu aprāja. Bet tas viss neko nepalīdzeja, kā apstulbots tas padevās arvien vairak dzeršanai. Tēvs, redzedams, ka pārrunašana neko nepalīdzeja, apņēmās ar visu iespēju viņu piespiest pie atgriešanās. Kādā dienā strīdus starp tēvu un dēlu sanāca tiktāl, ka Kārlis tēvam cieti atcirta, ja viņš tam ar savu sprediķošanu mierā nelikšot, tad šis katrā brīdī aiziešot.
„Skrien pasaulē, skrien! nekas krietns no tevis neiznāks, ja tu maniem vārdiem neklausisi,“ tēvs saskaities atkliedza un uzsvieda tam pienākošu naudu uz galdu. Otrā dienā Kārlis vairs nebij pierunajams, viņš aizgāja ar visu sparu projam plašā pasaulē. Labu laiciņu vēlak tas kādā vēstulē paziņoja, ka esot iestājis kaŗa dienestā un tagad aizceļojot. Bet kur un uz kuŗieni, tie nedaduja zinat. Šāds nepatīkams atgadijums visu ģimeni ļoti sāpinaja.
Šādos apstākļos Indriķis ilgaku laiku nekur neizgāja, noskumušu vecaku dēļ sirds viņam ļoti sāpeja.
Tā pienāca ziema un viņš nekādu atbildi no Almas sagaidijis, viņa sāpes pavairojās. Bet to viņš nevienam nelika manit, ka bez vispārejiem ģimenes apstākļiem vēl kādas citas ciešanas viņam būtu.
Bija svētdienas diena. Aukstums bija stipri pieņēmies, ledus jau sedza visus ūdeņus, S. upes krākšanu vairs nedzirdeja. Auksts rītenis pūta pa rugajiem un retas sniega pārslas lidinajās. Indriķis viens pats atradās savā kambarī. Kārļa, kuŗš senak kopā ar viņu dzīvoja, vairs nebija. Bēdigi tas uzlūkoja viņa vēl atlikušās lietas; starp citām ari harmonikas noputejušas stāveja kaktā uz plaukta, tās pēc Kārļa aiziešanas nemaz nebij kustinatas. Putekļus nozlaucijis viņš tās paņēma un gribedams nepatīkamām domam izbēgt spēleja kādu rudens dziesmas meldiju. Šis līdzeklis nedereja, sērigas, it kā raudošas šīs skaņas viņam izklausijās, lakatā ietinis viņš harmonikas nolika atpakaļ pirmejā vietā.
Te kāds pieklauveja pie durvim. Piecēlies viņš gāja to ielaist; dienestniece ienāca un pasniedza tam plānu vēstuliti.
„Kāds puika to man nupat, kad lopus baroju, pienesa,“ viņa murminaja.
„Vaj viņš vēl šepat iŗ?“ Indriķis ziņkārigi prasija.
„Ne, viņš tūlit aizgāja.“
„Vaj tu viņam neprasiji, no kuŗienes tas ir?“
„Prasiju gan“, ta atteica; „viņš atbildeja, ka esot no ciema un ātri aizgāja projam.“
Indriķis bij neziņā. Tā ka viņš priecigi nodudinaja, atpakaļ pie galda aiziedams, dienestniece izgāja.—
„Nu tak reizi!“ viņš murminaja kuvertu un ta virsrakstu pētoši apskatidams, „diezgan esmu gaidijis“. Steidzigi viņš to atplēsa un nelielo papira loksniti satvēris lasija:
„Cienijami K. un J. Lauciņa kungi! Daru Jums zinamu, ka pēc divi nedeļam, tas ir otrā adventes svētdienā mūsu mājā būs „jautribas vakars“. Laipni izlūdzos Jūsu ierašanos. Ceribā, ka manu lūgumu paklausisat, Ilze Lejiņ.“ Eglites mājā, 18.. 23 nov. d.
„Neka! — neka!“ viņš sērojās, papiri uz galda atsviezdams, „par velti iepriekš priecajos.“ Nemierigi viņš staigaja pa nelielo telpu; paņēma atkal papiri, vēl to kādas reizes pārskatidamies, bet tur vairak neko neatrada, kā to pašu, ko jau reiz bij lasijis. Pēdigi tas apdomajās, — „Alma tā kā tā tajā ballē būs, vajadzēs aiziet, varbūt ka dabušu ko zinat, esmu apņēmies „cīnities bez apnikšanas“, vēl niesmu galā, dūšu nedrīkst pazaudet!“
Ceriba, atkal Almu satikt, darija viņu priecigaku, divi nedeļas pagāja ātri. Nozīmetā svētdienā Indriķis jau agri bij kājās, gaismiņai svīstot viņš māju atstāja. Šodien viņš gribeja savu draugu Apeņu Pēteri apmeklet un tad atpakaļ nākot īstā laikā ierasties Eglitēs. Pāri stundas vēlak tie jau sēdeja patumšā istabā viens otram preti pie maza galdiņa, stāstidami savus piedzīvojumus, kas pa to laiku, kamēr nebija satikušies bij notikuši. Zinams, gadijumi mīlestibas ziņā palika apslēpti.
Pētera saimnieks iestiepa stenedams lielu krūzi, piezīmedams, ka došot savu nākošiem svētkiem pašdaritu alu pabaudit. Dzēriens bij izdevies diezgan teicami un krūzi alaž noskūpstot valoda visiem trim labi veicās. Nemanot pienāca laiks, kad Indriķim bij jadodas atpakaļ.
Kad tas Eglitēs ieradās, bija jau visi pilnā jautribā. Ieejot viņš tika saņemts ar priecigu maršu.
„Tas ir labi, ka tu atnāci, būs jautraka dzīve,“ kāds viņam uz plecu uzsizdams priecajās.
Atskatidamies tas ieraudzija Gravas Jāni, ari vēl daži citi R. ciemieši bij sanākuši. Pienāca ari Ilze un sveicinajumu saņemdama priecajās par viņa ierašanos.
„Gērbat tik kažoku nost!“ viņa skubinaja, „es to nolikšu, ka vēlak varat drīzak dabūt.“
Apskatidamies viņš ari Almu ieraudzija, otrā pusē starp citām jaunavam. Patlaban viņa ari šurpu skatijās, bet kad ievēroja, ka Indriķis viņu uzlūko, tad nosarkdama nodūra acis uz zemi un novērzās sāniski, Indriķis to it labi nomanija un tureja par labu zīmi. Šovakar viņš dancoja stipri un izturejās cik jautri varedams. Nepacietigi tas gaidija uz izdevigu brīdi Almu vienatnē satikt; vairak reizes tas ar viņu dancoja un ta izturejās pret viņu diezgan laipni. Indriķis cereja, ka viņa vēstule nebūs bez sekmes palikusi; kādu valsi beidzot, viņš tai iečuksteja: „Alma, noiesim atsevišķi, man jums kas steidzami japasaka.“
Alma nepretojās, labprāt ta paļāvās Indriķa vadibai, ļaužu biezumā neviens viņu novēršanos neievēroja un patumšajā kaktā nosēdušies viņi netrauceti vareja sarunaties.
„Alma!“ viņš lūdzās, tai roku aplikdams, „kadēļ jūs man uz manu vēstuli neatbildat? kadēļ liekat man tik ilgi nezinašanā gaidit?“
„Uz jūsu vēstuli?“ viņa brīnojās, „es neko no tādas nezinu.“
„Ak! - kadēļ jūs mani kārdinat?“ Indriķis dvašoja. „Es zinu, ka jūs saņēmuzi, Strazdu Līziņa pati jums rokā iedevusi“ — — —
„Ta jau nāca no Mežiņu Emilijas“, Alma smējās.
„Lai nu gan tā tika melots, tomēr paraksts tak jums apliecinaja īsto, vaj nav tiesa?“
„Taisniba gan, Lauciņa kungs, jūsu vēstuli esmu saņēmusi, bet — bet es — nedrīksteju jums atbildet“, Alma nosarkusi atbildeja.
„Kadēļ ne?“ Indriķis viņas rociņu spiezdams brīnojās.
„Redzat,“ viņa nopūtās, „kā gan būtu varejusi aizsūtit? Brālim nedrīkstu dot uu citam nevaru uzticet.“
Laimigs smaids pārlidoja Indriķa seju, viņas vārdi tam deva pilnigas ceribas. „Jūs varejat Strazdu Līziņai nodot.“
„Ak, Indriķi! Līziņai? - lai atkal atplēš? to tik vien ne;“
Indriķis sarāvās. „Vaj - vaj tad jūs - vaļeju dabujat?“ viņš stomijās nemierigi mīdidamies.
„Gluži vaļeju gan ne, bet ļoti labi vareja pazīt, ka ta bij vaļā taisita un atkal aizlipinata; kuverts bij drusciņ ieskrambats un tikai pa daļai turejās cieti, no jūsu rokam tāda nebij nākusi, to es skaidri ticu.“
„Nedzirdeti!“ Indriķis šņāca. — —, Vaj jūs ari viņai vēstules saturu rādijat ?“
„Ne, ne! Nevienam,“ Alma dievojās.
Indriķis sakoda zobus un viņa krūtis dusmigi cilajās.
„Jums taisniba!“ viņš atzina, „Līziņa ir vēstuli uzlauzusi, jo ta zin viņas saturu. Viņa man sacija, ka jūs to esot devusi viņai lasit.“
„Tie ir skaidri meli!“ Alma teica tik nopietni, ka Indriķis pilnigi pārliecinajās par viņas vārdu patiesibu.
„Uz priekšu nedrīkstu vairs nevienam cilvekam uzticeties, kad redzu, ka ari uzticamie ir blēdibas pilni. Bet lai nu būtu kā būdams, es pie tam esmu gluži nevainigs, nedusmojaties uz mani, mīļā Alma!“ viņš čuksteja.
„Niesmu nekad uz jums dusmojuzēs, es jūs labprāt ieredzu,“ Alma atbildeja mīligi.
„Mani jūsu vārdi ļoti iepriecina,“ Indrikķis gavileja, viņu pateicigi uzlūkodams. „Bet sakat, mīļā Alma, vaj manu priekšlikumu varat pieņemt? - vaj varat — — mani mīlet?“
„Ak Indriķi! neļaunojaties — — es to nevaru,“ viņa stomidamās atbildeja.
Indriķis pie visas miesas nodrebeja, viņš negribeja savām ausim ticet. „Alma! Alma!“ viņš sāpigi iesaucās, „apdomajat un nepārsteidzaties! Neapbēdinat mani tik sāpigi; bez jums mana dzīviba man nav mīļa, jūsu rokā tagad stāv mani darit laimigu vaj nelaimigu, nelieciet man visu mūžu sēroties.“
„Nevaru jums nekādi palīdzet,“ Alma priekšautu vīstidama žēli atbildeja.
„Ak, Alma! jūs varat, ja tik vien gribat, sakat tik vienu vārdiņu, ka gribat mana līgaviņa būt, sakat ja,“ viņš straujā balsī turpinaja.
„Es nevaru un nedrīkstu, gribu jums visu uzticet — —“
Indriķis svīda kā pirtī. „Ak, es nelaimigais!“ viņš steneja sagrauztā balsī; „esmu nevērtigs jūsu acis, jūs mani ienīstat — —“
„Nemaz neienīstu,“ Alma attaisnojās nosarkdama, „esmu pieszpiesta jums taisnibu sacit, tad dzirdat: manam tēvam ir kāds jaunibas draugs un radinieks, tas esot senak manam tēvam daudz laba darijis. Viņam ir dēls, tam es jau no bērnibas esmu apsolita un apsolijusēs un mēs ari mīlejam viens otru. Pārliecinaties nu pats, vaj varu citu darit, kā palikt viņam uzticiga!“
„Jums taisniba,“ Indriķis nopūtās, „man nav ko ceret! Nevaru un ari negribu jūs piespiest citadi runat; negribu ari, lai manis dēļ kāds cits taptu nelaimigs, — — vaj varat man usticet, kuŗš ir jūsu mīļakais?“
„Viņš te nav, un kaut ari es jums viņa vārdu sacitu, tomēr Jūs viņu nepazīstat; viņš ir kaŗadienestā un tagad atrodas Varšavā. Varbūt toreiz, kad bijāt mūsu mājā, redzejāt to portreju pie sienas pret manu gultu. Tas pats ir, nu jūs zinat visu. Man jaiet, māte sāks ievērot manu nostbubšanu.“
„Paliekat vēl,“ Indriķis lūdzās; „sakat man vēl, vaj turpmak nedusmosaties uz mani par to, ka esmu jūs apgŗūtinajis?“
„Ko tur varu dusmoties? Ļaunu jūs man neko neesat darijuši, satikties jau varam tapat kā līdz šim. Bet nu iesim, visi danco, varam nemaniti iziet.“
Indriķis noslaucija sviedrus. „Iesim mēs ar dancot,“ viņš lūdza. Viņi izgāja no patumšā kakta un iemaisijās starp dancotajiem. Pēc beigtas dejas Indriķis sāpigi smaididams Almu atlaida; Almas brālis viņam pienāca.
„Klausies, Lauciņ!“ viņš paklusi piebilda, „vaj nevari iztaisit kādus jokus, kas publiku uzjautrina, es tev piepalīdzetu.“
„Nav uz to prieka,“ Indriķis atteica, „man jasteidzas mājā.“
„Ak tā,“ Reinis dudinaja, „kadēļ tik drīz?“
„Man ir rīt agri jaiziet,“ viņš atraidoši atbildeja.
„Svētkos apmekle mani,“ Reinis viņam bilda. „Man labprāt patiktos ar tevi biežaki satikties.“
„Redzēs, kā padosies, šim brīžam nevaru apsolities.“ Reinim muguru uzgriezis viņš skatijās pēc Ilzes, lai varetu savu kažoku pieprasit un tūdaļ steigties projam. Ilgak viņš še vairs nevareja izturet, visa muzika un dancotaju prieki tam izklausijās kā izsmiekli.
Ilzi tas nekur nevareja ieraudzit, kažoku viņš atrada sānkambarī. Tur Kalniņu Paulina patlaban pie spoguļa sakārtoja matus, kuŗi kuplā gaŗā bizē tai pār pleciem nokārās.
„Lūdzu, jaunkundzit, vaj netrauceju? es mekleju savu kažoku, jo gribu steigties mājā,“ viņš piezīmeja.
„Nākat vien! vaj tik drīz jau mājā iesiet?“ viņa brīnijās, „pulkstens tikai deviņi, gan vēl aiziesat.“
„Ne, ne, ilgaki nevaru palikt!“
„Kadēļ? — jums varbūt še nepatīk ?“
„Ļoti pateicos izrīkotajiem, esmu mierā, labaki nevar būt; man tikai rīt agri darišanas un — un man trūkst jautribas.“
„Jūs melojat, Lauciņa kungs, jaunam ceribu pilnam cilvekam trūkst jautribas, un īpaši vēl jums — —?“
„Man nav nekādas ceribas!“ Indriķis murminaja.
„Tas nevar būt tatsniba! Kaut ari kādu brīdi ta iŗ vājaka, tad tomēr ta ir. Redzat, tagad ir ziema, kur visi zaļumi nozuduši. Bet apskatat, cik zaļas mirtes man pie krūtim, tās liecina, ka viss vēl nav iznīcis. Es jums dāvinašu kādus zariņus no savām mirtem, lai tie jums liecina, ka jūs man gribejāt šovakar melot.“ To sacidama ta puzi no pušķiša, kuŗš tai pie krūtim atradās, viņam piesprauda.
„Ja, mirtes gan jums ir košas un varbūt jums ari šoreiz taisniba, bet palikt ilgaki nevaru, jo mans pienākums to neatļauj.“ Kažoku apvilcis tas no jaunavas atvadijās, tai par viņas sirsnibu pateikdamies un pa sānu durvim nepamanits aizgāja.
„Uz redzešanos! Nožēloju, ka tik drīz aizejat,“ Līna vēl glaimoja no pakaļas, bet viņš to nedzirdeja.
Ārā bij briesmigs negaiss, ar vārdu sakot, debess ar zemi bija cīniņā. Vētra trakodama krāca retajos kokos, tos kā salmus locidama; sniegs nāca kā no maisa zemē un no vētras dzīts, riņku riņķos pa kalnu aizam šaudijās un neļāva ne pāris soļus uz priekšu skatities.
Indriķis neko neievēroja, jo viņa krūtīs plosijās tāda pati auka. „Tāds nu ir man iekšpusē, tāds ārpusē,“ viņš steneja, pret negaisu cīnidamies. Knapi — knapi tas zinamo teku atrada un kūlās uz priekšu.
Kādā stāvā aizā nokļuvis, tas atsēdās uz resna egles celma atpūsties. „Labak būtu, kad ši vētra mani aprītu vaj nogremdetu zemes dziļumos,“ viņš rūca, galvu ar abām rokam sagrābdams. „Bez ceribas! — — “ Riņķojošais viesuls tam piegrūda pilnas acis sniega un tikko cepuri nenorāva.
Vairak kā stundu ar domam kaudamies viņš tur bij sēdejis, kad tas atcerejās savu īsto stāvokli. Uzlēcis viņš nopurinaja no savām drēbem uzmesto sniegu un devās pa
kalniem un gravam projam uz mājam. Klusi viņš ievilkās savā kambarī un apgulās. Bet ir guļot viņa iekšejais nemiers nenorima; šaušaligi sapņi viņu mocija un vairak reizes tas uzlēca sēdus.
Savu nemieru tas lūkoja āreji visiem spēkiem paslēpt un negribedams vecakiem liekas raizes uzkraut, izturejās cik vien varedams mierigi un jautri. Bet taisnibu sakot, viņa sirds bij skumju un sāpju pilna. Vakaros tas alaž paņēma Kārļa harmonikas un spēleja kādu bēdigu dziesmu.
Nedeļa bēdiga un gaŗa, kā pati mūžiba, pagāja un svētdiena atkal pienāca. Indriķis sēdeja pie galda un rakstija atkal Almai vēstuli, lūgdams no viņas vēl reiz piedošanu, ka to ar savu uzbāzibu apgŗūtinajis; pateicās tai par dāvato uzticibu un līdzšinejo laipnibu un lai ta viņu nākotnē ja ne vairak, par draugu uzskatitu. Drīz viņš varbūt uz ilgaku laiku dzimteni atstāšot, lai tāļumā sāpigās atmiņas aizmirstu. Vēstule beidzās ar šādu pantiņu:
Sniedz man draudzigi vēl rokas,— Tad es mierigs būšu ar'. Tava draudzib' manas mokas, Mazinat un remdet var. Mīlē mani tā kā brāli, Ja to citad nevar sirds; Piemin' mani, kad es tāli Būšu vientulibā šķirts.
Siemas svētki pienāca un uz Reiņa uzaicinajumu, Dārzniekus apmekledams tas to nodeva Almai. Pa visiem priecigajiem svētkiem tas nepiedalijās it nekādām jautribam un nodzīvoja pārejo laiku gluži vientuligi mājā grāmatas lasidams un dažas lietas ceļa somā iepakadams.
Viņš jau agrak tēvam bija runajis, lai to pa ziemu, kamēr mazak māju darbu, laižot kādu amatu pamācities. Īpaši prāts viņam nesās uz sedlinieka darbu. Tagad īpaši viņš to vēlejās. Jaunakais brālis Vilis gan vēl bija nespēcigs tēvam palīdzet, bet vareja jau pa brīžam pie gŗūtakiem darbiem algadzi pieņemt. Tā pēdigi viss tika norunats un Indriķis sagatavojās tūdaļ pēc svētkiem aizceļot uz I. pie kāda attāļa radinieka, kuŗš ar to amatu nodarbojās. Viņš nebija melojis, vēstulē Almai pieminedams, ka drīzumā aizceļošot. Alma viņa vēstuli izlasijusi gan nožēloja, ka apgabala jautrakais jauneklis domaja aizceļot, bet pie viņa skumjam ta neņēma nekādu dalibu un taiznibu sakot, ta ar
viņu īsto svaru nemaz neizprata. Svētki pagāja un Indriķis visā klusibā aizgāja. Lejas māja caur abu brāļu aiziešanu palika pavisam klusa.
Jaunajā vietā Indriķim radās ari jauni pazīstami un tā ka viņa meistaram bija darišanas ar dažadiem ļaudim, ari viņš vienumēr savu jautribu un zobgalibu ārigi paturedams, drīz palika visiem par mīļu draugu. Kādas nedeļas viņam gadijās strādat K. muižiņā, kur tas ar turienes jaunekļiem un jaunavam krietni iepazinās un visi nožēloja, kad tau bij atkal no turienes jaaiziet. Tāpat ari pilsētā, tā jaunavas kā jaunekļi un līdz ar tiem ari vecaki ļaudis, kuŗi ar to reiz bij iepazinušies, labprāt vēlejās viņa draudzibu iemantot. Bet Indriķa sirdī īpaši priekš jaunavam nebij nekādas sajušanas. Kalniņu Paulinas vārdi un viņas sārtie vaidziņi, gan tam vēl alaž stāveja piemiņā un ar patikšanu dažreiz viņš mirtes zariņus, kuŗus bij kabatas grāmatā uzglabajis, apskatija, bet sirds vēl arvien piedereja Almai. Arvienu vairak pamazam gan viņš apradinajās ar domam, ka viņu tas nekad par saveju nevareja dabut, un ka viņa ceribas neviens cits nav tīšā prātā postijis, neviens pie tam nebija vainigs. Liktens to tā bij lēmis un tam bij japadodas. Bet ceribas, uz priekšu vēl kādreiz laimigam tikt, viņam tomēr nesmaidija, viņš uzlūkoja visu itin vienaldzigi.
— — — — —
Mēnesis pēc mēneša aizteceja un mūža jūŗā nogrima; ziema pagāja bez nekādiem ievērojamiem gadijumiem un pavasara saulite modinaja snaudošo dabu uz jaunu darbibu, bet Indriķa sirdī vēl mājoja sēru rudenis ar ziemas aukstumu. Līdz ar pavasara atnākšanu atnāca ari vēstule no tēva, kuŗā tas viņu uzaicinaja griesties atpakaļ uz mājam.
Indriķis uzrādija meisteram tēva vēstuli, piezīmedams, ka ilgak vairs nevarot palikt un tadēļ došoties rītu pat uz mājam. Meisters ieskatija viņa vēlešanos par dibinatu un to atlaida, laimigu ceļu vēledams. „uz redzešanos un kopā strādašanu nākamā ziemā!“ viņš vēl atvadoties Indriķa roku spiezdams laipni piezīmeja.
Pāri dienas vēlak tas jau atradās saveju starpā, kuŗi to ar ilgošanos bija gaidijuši. Visi ciema iedzīvotaji priecajās par Indriķa atnākšanu; pats viņš ari jutās daudz mierigaks un priecigaks nekā toreiz, kad aizgāja. Vecu zaudejumu pamazam aizmirzdams, viņš sāka ceret, ka kādreiz, kad vecas vātis pavisam aizdzīs, jauna gaismiņa ausis, varbūt Linai paliks virsroka viņreizejā strīdiņā.
Kādā svētdienā, kad turienes biedriba izrīkoja zaļumu svētkus, ari Indriķis tos apmekleja. Nejauši starp dažiem citiem viņš satika Kalniņu Linu. Satikšanās bij diezgan sirsniga un Lina neatlaidās, kamēr tam bij jazstāsta, kur tik ilgi bijis un kā tam klājies. Patiesibu gan viņš daudz neizteica un Lina viņa jocigo raksturu pazīdama, pa daļai ticeja, pa daļai zobojās tam preti.
Jautrā meitene sāka viņam arvien vairak patikt. Turklāt viņa vēl bija tik skaista, ar daiļu augumu un apaļiem sarkanbaltiem vaidziņiem, kā rozite. Senak viņam tikai priekš Almas bija acis bijušas, bet tagad tas pārliecinajās, ka ari Lina nebij mazak skaista. Viņas tuvumā tas jutās gluži svabads.
Nākošā svētdienā viņu apmekleja Dārznieku Reinis kuŗš pēdejā laikā tam bij tapis par labu draugu. Tas labprāt vēlejās, lai Indriķis ari viņu alaš apmekletu. Indriķis ari apsolija viņa vēlešanos pēc iespējas izpildit ar to norunu, ka Reinim atkal tikpat daudz reizes vinu vajadzešot apmeklet. Ceļš uz Dārzniekiem tagad viņam bija gluži vaļā, bet šim brīžam tas bij gluži vienaldzigi, nekādu prieku tas viņam nedarija. Dārzniekus gan tas alaž, kad S. ciemā gadijās, apmekleja. Alma pret viņu izturejās diezgan laipni, bet senakie mīlestibas gadijumi netika ne ar vārdiņu piemineti. Almu viņš uzskatija kā draudzeni, viņa atkal to kā draugu un ar to viņam pietika.
— — — — —
„Alu, alu! Jāņu tēvis, līgo, līgo! Sieru, sieru! Jāņu māte, līgo, līgo! Tev aug mieži tīrumaī, līgo! Tev ir govis laidaraī, līgo u. t. pr.
Šādas dziesmas atzkaneja pa visu Latviju, kad jaukais „Jāņu vakars“ pienāca. Ari Indriķis ar Dārznieku Reini
un citiem draugiem sabiedrojušies dziedaja un „raganu“ nodedzinajuši līgodami visi aizgāja uz otrām mājam.
Līgotajos atradās ari Dārznieku Alma un Kalniņu Lina.
Lina šovakar Indriķim ļoti patika, viņa bij ģērbusēs baltā kleitā, kuŗa bija ar sarkanām bantem izrotata un ozolu vaiņags pār plecu un krūtim viņas skaistumu pilnigi izrādija. Ar labpatikšanu Indriķis uz viņu noskatijās, tagad ta viņam likās esam daudz skaistaka un pievilcigaka par Almu. Biezi tas ar viņu jokojās un pēdigi mantoja viņas ozolu vaiņagu.
Nemaz tas nenomanija, ka caur to kāds cits viņu vienumēr greizsirdigi uzlūkoja un slepeni dūres vīstija. Tas bija pagaŗš no auguma, plecigs jauneklis, melniem, īsi apgrieztiem matiem un tumšām nemierigām acim, varbūt pāris gadus vecaks par Indriķi. Tas bija kaimiņu pagasta Straumes saimnieka dēls. Viņa tēva robežas sagāja ar Kalniņu robežam. Viņš bija visiem labi pazīstams kā krietns dzērajs un palaidnis. Ļoti viņš vēlejās Linu par saveju dabut un jau bija tai kādas reizes par to runajis. Viņa negribedama to aizkaitinat, jo zinaja ka viņš labprāt atriebās, bij atbildejusi, ka apdomašoties, vēl jau esot laika diezgan un tas ar šādu atbildi palika mierā, jo domaja, ka lieta esot tikpat kā galā, lai nu gan druzku jagaidot. Bet kad nu šovakar tas redzeja, cik labi Indriķis prata Linu valdzinat un viņa turpreti tam tādu laipnibu parādija, tad viņš aiz dusmam un greizsirdibas gribeja vaj pušu sprāgt. „Tāds R. ciema sātans man var visu izpostit,“ viņš rūca apakš sevis un viņa bakrētainā seja izrādija lielu atriebšanās kāribu. Bet Indriķis ar savu draugu Reini to it labi par savu nekrietno uzvešanos pārmācija un tas bez kādas pretošanās aizlaidās.
Diezgan izlīgsmojušies, ļaudis sāka pamazam doties mājā. Ari Lina ar Almu un dažām citām meitenem gāja projam. Indriķis un Reinis viņas kādu gabaliņu pavadijuši, griezās atpakaļ pie citiem biedriem, kuŗi vēl jautri uzdzīvoja. Pie mājas stūra vēl abi apstājās un šo to sarunadamies noklausijās, kā spulgactiņas līgodamas aizgāja.
No šīs mājas viņi iegāja Kalniņos.
Kalniņš ļoti priecajās par jautrajiem ciemiņiem, kuŗi zinaja katram derigu dziesmiņu uzlīgot. Viņš sēdinaja visus ap galdu un drīz uz ta atradās alus un Jāņu sieri, ari sarunas un līgošana jo labaki veicās.
Jautrie Jāņu bērni nemaz neievēroja, ka Indriķis jau no priekšnama bij Linas kambarī iegriezies un to aplīgodams ar košu, nupat darinatu rudzu puķu vaiņagu apdāvinaja.
No Kalniņiem Jāņu bērni izklīda katrs uz savu malu. Indriķis iegāja Reiņam līdz Dārzniekos. Tur ar Almu sarunadamies tas atminejās no viņas reiz piemineto mīļakā portreju. Tagad viņš to gribeja tuvak aplūkot. Tiešam, ta stāveja turpat noteiktā vietā. Nekas nekaiteja, viņas originals likās būt patīkams cilveks.
„Vaj ši ir ta — — — ?“ Indriķis nozīmigi Almai prasija. Viņa palocija galvu. Atkal viņa sirds iesāpejās, bet tūdaļ tas grieza valodu uz citām lietam, lai pagājibas atmiņas nemodinatu. Projam ejot Reinis to vēl kādu gabaliņu pavadija. Kalnajā tie izšķīrās un devās katrs uz savām mājam.
S. ciemu apmekledams Indriķis gandrīz katru reiz ari Strazdos iegāja, negribedams, lai Līziņa domatu, ka viņš to ienīst. Turklāt saimnieks bij viņa tēvam rada un bij priecigs, kad Indriķis to apmekleja. Līziņa pret viņu izturejās visai laipni un slepeni izpētijusi, ka ar Almu nekas neiznācis, vēl arvienu cereja, ka varbūt viņai izdošoties Indriķi pie sevis saistit un varbūt tas gan būtu izdevies, bet reiz ta bij viņa uzticibu zaudejusi un nekad vairs neizdevās to pilnigi iegūt. Redzedama visus pūliņus esam bez panākumiem, ta palika arvien nopietnaka un nogrima gŗūtsirdigā skumibā.
Kopā ar citiem ciema puišiem Indriķis vairak reizes gan savās, gan ari citās R. ciema mājās izrīkoja jautribu vakarus, un caur viesigo sadzīvi ari draudzigā satiksme ar apkārtejo ciemu ļaudim arvien vairojās. Pat kaimiņu pagasta jaunekļi un jaunavas viņu izrīkojumus alaž apmekleja. Ari Eglites Doriņa bij kādas pāri reizas ieradusēs un palika vēlak Indriķim lielu lielā draudzene un glaimotaja, kā to pēcgalā redzesim.
— — — — —
Arvien vairak Indriķis sajuta, ka Kalniņu Lina tam nebija vis tik vienaldziga, kā citas jaunavas. Viņš atzina, ka Linu gan varbūt varetu mīlet un varbūt ta varetu visu senako zaudejumu atlīdzinat. Cik drīz iespējams viņš nodomaja lietu vest skaidribā, lai neiekristu atkal nezinašanas valgos. Tagad tas vēl viegli vareja atradinaties, bet kas zin, kā vēlak izdodas. Pirmo reiz viņš bija maldijies un ari tagad iepriekš neko lielu neiedrošinajās ceret.
Pamazam rudens bij pienācis un koku lapas drebedamas skatijās uz iznīcibu. Kādā svētdienā Apeņu Pēteris to bija
atkal apmeklejis un pie vakara abi pamazam aizstaigaja līdz Krasta krogam. Ari muzika ieradās. Bet šoreiz ļaužu bij maz. Starp nedaudz jaunavam Indriķim par prieku Lina tak bij ieradusēs. Viņš cereja, ka varbūt izdošoties savas jūtas viņai šovakar atklāt. Un uz to tam ari atvērās it nemanot ceļš.
Viņš ar Pēteri sarunajās, ka vajagot sanākušās jaunavas izdancinat. Bet kad tie iegāja danču istabā, dažas no tām patlaban taisijās aiziet. Starp tām bija ari Kalniņu Lina. Indriķis viņai piesteidzās.— — Pēteris atkal gribeja citas pierunat, lai vēl paliekot. —
„Vaj jūs projam iesat?“ Indriķis Linas roku satvēris steidzigi jautaja.
„Jaiet jau ir, lai nepalieku līdz naktij. — Vēlak man ir bailes caur Veckārkļu birziti iet,“ Lina atbildeja.
„Paliekat tak vēl! ja ne vairak, tad vēl uz vienu danci,“ Indriķis kārdinaja
„Neesmu nemaz uz dancošanu nākusi,“ viņa aizbildinajās, „biju P. ciemā pie savas tēva māsas viesoties un atpakaļ nākdama ienācu tikai apskatities, vaj nebūtu kādas no mūsu ciema jaunavam. Bet, kā jūs redzat, nav nevienas, tadēļ gribu steigties pie laika uz mājam.“
„Jūs gan mani apbēdinat, kad nenākat dancot; bet ja nu īsti nevarat ilgaki palikt, tad nevaru ari jūs uz to piespiest. Vēlu laimigu ceļu! ar labvakar!“ Pie šiem vārdiem tas vēl reiz viņas rociņu saspiedis un apgriezies gribeja iet atpakaļ kroga kambarī. —
„Lauciņa kungs!“ Lina sauca viņam paklusu pakaļ, „uzgaidat drusciņ, es jums vēl ko gribeju sacit.“
Viegli Indriķis apsviedās un stāveja atkal viņai priekšā.
„Nu, — ko tad gribejāt sacit? Esmu gatavs dzirdet.“
„Jūs varbūt domajat, ka — ka gribu jūs — tik tīši apvainot, neiedama dancot,“ Lina stomijās, laipni viņam acīs skatidamās, gribedama redzet, vaj tas nav sadusmojies.
„Tā nu gan varetu domat,“ viņš atbildeja, „bet vajaga jau ar visu apradinaties. Es gan gribetu jūsu vārdiem ticet, bet — —
„Dodat man vienu apsolijumu, tad palikšu!“ Lina viņu pārtrauca.
„Kad tikai to spētu izpildit. Izsakat to.“
„Ja jūs, Lauciņa kungs, apsolaties, mani uz mājam pavadit, tad palieku, citadi man ir bailes.“
Indriķis slepeni uzgavileja, bet ieradis arvien čīkstoties un jokot, ari tagad negribeja ar itin strupu „ja“ atbildet. Viņam patlaban iekrita prātā dziesmiņa: „Cel mani pār par Daugavu.“
„Vaj pazīstat to dziesmiņu „Cel mani pār par Daugavu,“ viņš smaididams veikli prasija. „Tur kāda meitene laiveniekam par pārcelšanu lenti piedāva. Dāvinat man lenti, tad pavadišu.“
„Ja, kad man tāda būtu — tad gan,— bet kur to lai tagad ņemu?“ viņa zobojās tam preti.
„Mums iznāk pavisam otradi,“ Indriķis smējās, „dziesmiņā meitene piedāva, bet puisis nepieņem; es turpretim labprāt pieņemtu, bet — jūs nesolat. Otrkārt meitene laiveniekam apsolas dziedat jauku dziesmiņu, to tak ari jūs varesat?“
Līna noprata, ka Indriķis viņu grib pavadit un tadēļ ari nebažijās par promtikšanu un ielaidās ar to tāļak strīdiņā.
„Jauku dziesmiņu?“ viņa jokojās, „tādu nemaz nemāku! Jūsu prasijumi ir priekš manis par smagiem.“
„Tad dodat rozi, tādu kā dziesmiņā laivniekam meitene par piemiņu piedāvaja,“ Indriķis turpinaja; „jo laivenieks ari dziesmiņu atraidija.“
„Ari tās man nav,“ viņa smējās, uz krūtim grābstidama, „ievērojat, ka tagad tak ir rudens.“
„Visu, ko laivenieks atraidijis, jūs atkal man nesolat. Dziesmiņai vēl ir kādas pantiņas, tās jūs pavadidams pateikšu. Šimbrīžam lai paliek mūsu līgums uz „goda vārdu“, pavadit jūs pavadišu, par to nebēdajaties. — — Dzirdat, patlaban jau spēlē, iesim dancot !“
Līna bija ar to mierā.
Indriķis sajuta pavisam jaunus spēkus. Skaisto mīligo būti apķerdams, tas viņu gandrīz nešus nesa un priecigi smaidi iz ceribu pilnas krūts atspoguļojās uz viņa pabālās sejas. Tikmēr ari Pēteram bija izdevies, citas jaunavas pierunat uz palikšanu. Viņam ar tām bija pa vienu ceļu jaiet, tagad tās visas atgriezās atpakaļ. Pēteris sekoja Indriķim dancī.
Uz laimigu panākumu gan Indriķis daudz necereja, jo līdzšinejais gadijums ar Almu to bij iebaidijis. Šimbrīžam viņš priecajās tikai par to, ka dabušot šovakar ar Līnu vienatnē izrunaties un caur to tikšot skaidribā, varbūt daudz ātraki, nekā to kautkad bij cerejis. Pa pusei jau viņš pavilcis, vēl tikai vajadzeja vienu pantiņu skaitit un t viņas atbilde — — un — un — un varbūt — laim
nākums. Viņa tik padevigi pieglaudās tam pie krūtim un kad tas viņas zilajās actiņās ieskatijās — — pasmaidija; tas vizs bij labu ceribu zīme. Dancis nobeidzās un viņš to laipni nosēdinaja uz sola, līdzās citām jauneklem. Viņa ierasts sakams vārds, kuŗu tas ari tad lietaja, kad dažreiz nopietns klusums valdija un neviens līgsms nejutās:
„Nu gan iet tik jautri, kā vēl nekad nav gājis!“ atzskasneja no Indriķa mutes pa visu istabu. Visi pasmējās par tādu glaimu piezīmejumu, kuŗš neīstā vietā ļoti jocigi izklausijās un mantoja vairak ievēribas, nekā kad tas tiešam tā būtu bijis.
„Tik jautri, zinams, sen nav gājis! pa visu vakaru nu tikko pirmais dancis,“ muzikanti smiedamies atkārtoja.
Vēlak Indriķa izteicienam bija pilniga taisniba, jo lai gan ļaužu nebij daudz, tomēr visi klātezošie atzina, ka sen nav tik jautri dancots un svabadi tērzets, kā šovakar.
Mēness jau bija pie debess malas tik augsti pakāpies, ka ja viņam kājas būtu, tās ne uz jumta stāvedams nevaretu sasniegt, kad Indriķis Pēteram iečukstejis „ar labunakt“, atstāja visus citus vēl jautri dancojam un aizgāja. Līna jau bija iepriekš mazu gabaliņu ceļā, kuŗu tas drīz vien sasniedza.
„Loti labi, ka jūs ari klāt,“ viņa Indriķim pienākot dudinaja, tam pateicigi acis uzmezdama.
„Vārds japilda,“ viņš to pie rokas ņemdams piezīmeja.
Kādu pusversti pagājuši viņi nogriezās no lielceļa pa gaŗo gatvi uz Veckārkļu birziti.
„Pirmak mēs netikam galā ar savu nolīgumu,“ Indriķis iesāka, valodu uz nodomato pusi griezdams. „Jums tak jasola kāds atlīdzinajums par manu pavadišanu. Redzat, ka caur to savam ceļam istaizu lielu līkumu.“
„Ko gan lai solu, kad man neka nav,“ Līna atbildeja smaididama.
„Es turpinašu pirmitejo dziesmiņu, varbūt ka tāļakā pantiņā apzīmetais laivenieka pieprasijums ari jums būs vieglaki izpildams.“ Indriķis straujā balsī sacija.
„Bet lūdzu atvainojat mani,“ Līna murminaja, „es neatminos vairs skaidri, kā ta dziesmiņa no iesākuma skaneja, vaj jūs nebūtu tik laipns, man viņu atkārtot?“
„Labi, uz jūsu vēlešanos es to darišu,“ Indriķis pie „tikai ievērojat sekošos pantiņus.“ Viņš izskaitija kā pirmit jau bija ticis. „To visu jūs nevarejat pildit,“ piezīmeja, „bet —
„Nu, nu, skaitat tāļak!“ Līna ziņkārigi pavēleja. Dziesmiņas saturs sāka viņai patikt.
Viņš turpinaja: „Ne, skaistā meitiņ, tas ir maz, Es rozi negribu! Drīz viņa vīst un bālejas— Dod savu mīlibu.“ — —
„Vaj nu ir visa?“ Līna atkal jautaja.
„Ne, vēl ir trīs pantiņi.“
„Nu, tad turpinat līdz galam.“
Indriķis skaitija:
„Nem, zvejnieks, manu mīlibu, Nem manu sirdi sev! Tev nododos uz mūžibu, Es gribu dzīvot tev.
Tad nāc papriekš pie manas sirds Tu, košā meitiņa! Redz, Daugav's viļņi saulē mirdz, Nāc, sēdies laiviņā.
Tur viņi abi šūpojās, Pa plašo Daugavu; Un lēni viļņi spēlejās, Ap viņu laiviņu.“
„Vaj nu ir beigas?“ Līna atkal prasija.
„Ja.“
„Diezgan jauka dziesmiņa,“ viņa piezīmeja.
Indriķis apstājās un viņu lūdzoši uzlūkodams čuksteja: „Sakat nu, mīļā Līniņ, vaj varat man to pašu apsolijumu dot, ko ta zvejniekam? — vaj varat mani cik necik ieredzet? — vaj varat mani mīlet?“
„Iesim vien uz priekšu!“ viņa mudinaja, to pie rokas vilkdama, „iedami jau ar varam runat.“
„Bet mīlā Līniņ!“ Indriķis turpinaja, „atbildat tak man, — kadēļ jūs ciešat klusu? Jūsu klusuciešana mani apbēdina.“
„Es tak jūs neienīstu,“ viņa tiepās.
„Ak, Līna! Jūs jokojaties,“ Indriķis žēlojās. „Dzirdat: es jūs mīleju no sirds dibena, mana karstakā vēlešanās būtu, Jūs iemantot par savu līgaviņu,— par savu mūža biedreni. — Esmu pasaulē kā vientulis bez jūsu mīlestibas. —Izsaku jums to visu un lūdzu, sakat man, vaj drīkstu ceret?
Patlaban tie bij birziti cauri izgājuši un netāl pabālā mēness gaismā parādijās pa pusei no koku zariem aizsegtā Kalniņu māja ar savu peleko šindeļu jumtu. Indriķis apstājās, Līnai roku aplikdams un turpinaja: „Vaj jūsu sirds vēl ir brīva? — jeb vaj — “
„Bet,— kad nu kāds mūsu sarunu noklausas?“ Līna bailigi apskatidamās un apkārtejos krūmu puduriņus pētoši uzlūkodama dvašoja: „Iesim, iesim! labak drusciņ tāļak uz klajumu, kur varam visapkārt redzet, man ļoti bail.“ — — Pie šiem vārdiem viņa vilka Indriķi uz priekšu; negriboši viņš gāja tai līdz.
„Atbildat tak, mīļā Līniņ, kadēļ jūs vilcinaties tik ilgi?“ viņš lūdzās, skaistulites actiņās mīligi iesānus lūkodamies. „Nebaidaties man sacit to, ko jūsu sirds doma. Esmu mierigs visu panest, kaut ari jūsu vārdi mani apbēdinatu. Sakat tak, vaj jūsu sirds jau kādam citam pieder?“
„Ne,— esmu brīva.“ Līna gaŗi pavilkdama atbildeja.
Indriķis palocija galvu, viņa krūtis smagi viļņojās.
„Pateicos par laipno skaidro atbildi,“ viņš murminaja jaunekles rociņu spiezdams. „Bet nu sakat, vaj varat mani par savu mūža draugu pieņemt un dāvinat man — savu sirdi?“
„Bet Lauciņa kungs,“ Līna nopietni sacija, „jums tak zaldatos jaiet, kā tad — — “
„Ak, Līna! — vaj tad zaldatam nav sirds, vaj zaldats nedrīkst mīlet un vaj to ari nevar mīlet, tāpat kā kaut kuŗu citu?“
„Var gan, bet dašs labs no zaldatiem atnāk, — līgaviņa tam vairs nepatīk; ta ir par vecu un tas paņem citu.“
„Vēl ir vesels gads, kamēr man zaldatos jaiet,“ Indriķis sacija, „līdz tam laikam jau varetu savienoties.“
„Ko tad vārds „savienoties“ nozīme!“ Līna izgudrem pētija.
„Salaulaties.“ Indriķis gaŗi novilka.
Mazu brītiņu valdija klusums, tikai abu kluso soļu čakstešana pa zaļo zāli lēnai vēsmiņai pūšot bija sadzirdami. Kalniņa aplokam tie bija pienākuši. Indriķis atkal apstājās un Līnu cieti pievilkdams sacija: „Atsēdisimies uz sētas, še varam visapkārt redzet un jums nav jabaidas no noklausitaju slepenas tuvošanās.“
„Mīļais Indriķi, es palieku gauži vēlu,“ viņa mīligu skatienu Indriķim uzmezdama piezīmeja, „mājenieki sāks par mani bažities.“
„Līna!“ Indriķis kaisligi iesaucās, viņu uz sētas atsēdinadams, „vaj tiešam mani vari par mīļu saukt? ja to patiesigi vari, tad dari mani laimigu! vaj darisi to?“
„Ja,“ — tik apstiprinošs, tik atklājošs un mīligs klusi atskaneja no jaunekles drebošām rožu lūpiņam un cieti — cieti un mīligi, it kā nevainigi smaidošs eņģelits, tā pieglaudās jaunā vīra platajām spēcigi pukstošām krūtim.
— — — — —
Neizsakami laimigs smaids pārlidoja pār jaunekļa līd šim nopietno seju. Viņš bija caur pirmo nelaimigo mīlestibu iebaidits un tadēļ par izdošanos ļoti bija šaubijies un cik mīliga ši jaukā apsolitajas balss viņa ausīs atskaneja! —
„Vaj esmu pareizi sadzirdejis?“ viņš aizgrābts prasija, „vaj tu runa šo javārdu no visas sirds ?“
Līna palocija galvu. „Patiesi“ viņa sacija, „es tevi mīleju un — gribu mīlet līdz mūža galam.“ — Viegla bučiņa apliecinaja viņa mīlestibas pilnos vārdus.
Mēness ar patlaban izlīda iz mākoņiem un it kā līdzpriecadamies, meta savus laipnos bālos starus uz abu laimigo mirdzošām sejam.
„Bet saki, mīļais,“ Līna atkal iesāka, „vaj tu mani atkal neaizmirsisi, kad kādreiz cita varbūt vērtigaka tev uzsmaidis?“
Žēli ta viņam acīs lūkojās un viņas actiņās asaru pērles kā dārgais dimants iemirdzejās.
„Ne mūžam!“ Indriķis kaisligi iesaucās, „kamēr tās zvaigznes tur augšā pie debess mūsu acim mirdzēs, paliks un pastāvēs ari mana mīlestiba uz tevi.“
„Ja tas tikai tā paliktu, kā tu soli?“ Līna šaubijās. „Tu ari Dārznieku Almu mīlejot?“ — — —
„Bija gan laiki, kad viņu mīleju, bet — no kam tu to zini?“ Indriķis drusciņ sarāvies murminaja.
„Strazdu Līziņa man reiz to stāstija.“
„Tā jau domaju! — viņa atlauž manu vēstuli un to izlasijusi, izstāsta visiem viņas saturu, tas ir ļoti nekaunigi no viņas. — Tev, mīļā Līniņ, man nav nekas ko slēpt. Varu izstāstit visu, kas man ar Almu atgadijies. — — Reiz es viņu mīleju, nemaz nezinot, vaj ta mani mīlē vaj ne. — Bet viņas sirds patiesibā jau no bērnibas pieder kādam citam — viņas radiniekam. — Es tapu nelaimigs, kad to no viņas pašas mutes dzirdeju. Tagad to jau esmu aizmirsis un mīleju tikai tevi, Alma tagad priekš manis vairak nekas nav, kā tikai mana draudzene.“ — — —
Līna vēl šaubijās. Viņa lūkojās atkal tikpat pētoši un stingri jaunekļa acīs, kā pirmak. Indriķis noprata viņas domas.
„Mīļā!“ viņš dvašoja, „tici man! Ja ne, tad es zvēru . . .“
„Ne, ne, mīļais Indriķi, nezvēri! Tagad es ticu visu, ko tu saki.“
Indriķis apkampa to jo ciešaki un mīlestibas bučiņas apziegeleja deribu. Abi jutās ļoti laimigi un ilgi vēl tur sēdeja saķērušies, viens otram zavu pagājibu atklādami un galu no gala izstāstidami. Pēdigi Līna pirmā atcerejās, ka šij jau vajadzejis mājā būt; — — viņi piecēlās.— —
Indriķis līgaviņu pavadija līdz sētsvidum. Šķiroties tie viens otram apsolija savu mīlestibu kā noslēpumu ļaunas pasaules acim sargat un starp citiem ļaudim iztureties viens pret otru vienaldzigi. Jo vēl varbūt vajadzeja vairak gadiem paiet, kamēr viņi varetu uz laimigu savienibu ceret. Caur klaju izrādišanos vareja celties tikai ļauna slava.
— — — — —
Indriķa kaulos bija radusēs pavisam jauna dzīviba. Līdz šim tas bija sadzīvē it kā miglā lūkojies, bet nu tam gaišs saules stars atspīdeja un visa pasaule izrādijās daudz mīligaka. — — Ziema uznāca un Indriķis ceļoja atkal uz J., lai varetu tur savu amata mācibu turpinat. Ziema gan abiem samīlejušiem izlikās ļoti gaŗa, kad tie ne reizi nevareja satikties, bet ceriba, mīlestiba un uzticiba darija viņus pacietigus un kad pienāca saulite, sniegu nokausejusi pumpurišus atraisija, ari viņi lakstigalam dziedot satikās, norunatā vietā, zem lielās liepas un baudija laimigus atkalredzešanās priekus.
Jaukos vasaras vakaros alaž Indriķis ar savu līgaviņu satikās liepas pakrēslī un ja kādreiz viens otru tur nesatika, tad atrada un atkal atstāja vēstuli, liepas slepenā dobumā. Arvien vēl viņi abi jutās laimigi un ceribas pilni, tikai priekšā stāvošais kaŗa dienests viņu prieku reizu reizem apēnoja.
No pat pavasara Indriķis ievēroja, ka Alma bija pavisam savadaka kā senak. Pret viņu ta izturejās daudz laipnaki un pievilcigaki, nekā pagājušos gados. Kad viņš Dārzniekos ieradās, tad Alma centās to arvien jo ilgi aizturet. Viņas laipnibu Indriķis nevareja atraidit un izturejās pret viņu cik draudzigi vien varedams.
Tā jau bija laimigi un priecigi, vairak kā pusvasaras pagājis un naktis sāka pamazam pagaŗinaties, kad kādā apmākušā sestdienas vakarā Indriķis atkal ieradās pie Veckārklu birzites, pie lielās liepas. Līna šoreiz nebija, viņš atrada koka dobumā mazu vēstuliti, kuŗā ta ziņoja, ka aizbraukusi kopā ar savu māti, pie labi attālu dzīvojošiem radiem sērst. Ātri no kabatas kādu citu vēstuli izvilcis, viņš to paslēpa pieminetā dobumā un domadams lēni gāja atpakaļ. —
Dārzniekiem gaŗam iedams viņš nejauši iedomajās pieiet pie Almas loga un kādu brītiņu ar draudzeni patriekties. Pie loga piegājis, viņš pieklauveja.
Paklusa čabešana iekšpusē Indriķim liecinaja, ka viņa pieklauvešana no Almas bija sadzirdeta. Nebija ilgi jagaida, kad ta logam pienāca.
Indriķi pazīdama, ta klusi atvēra logu un viņa sveicinašanu saņēmusi, apvaicajās, kurp viņš iešot.
„Nācu tevi apmeklet,“ Indriķis murminaja, „gribedams gaŗa laika pēc ar tevi šo to patriekties.“ — „Vaj drīkstu ilgak pie tava loga uzkaveties? — — —
„Ne, mīļais Indriķi, to nedrīkstu atvēlet, mūsu sarunas varetu citi izdzirdet. — — Uzgaidi drusciņ, es labak iziešu ārpuseē pie tevis.“ Viņa atgriezās atpakaļ kambarī un apmeta biezu vilnainu lakatu.
To Indriķis nebija cerejis, tas bija viens no lielakiem brīnumiem, — — Alma, kuŗai pašai brūtgans, ko ta mīleja, nāks pie viņa laukā! Vaj viņai tik liela intrese uz mani?
Viņš atzina, ka Alma tam pilnigi, ja, pat par daudz uzticejās. Laikam viņa gribēs ko nopietnu vienatnē man pastāstit. Ilgak viņš vairs nedabuja domat, jo Alma jau pienāca pie viņa.
„Iesim,“ viņa čuksteja, „tur uz dārza sola apsēsties, tur varam netrauceti izrunaties.“
Klusi viņi turpinaja pa mīksto zāli uz attālako dārza stūri un Indriķis viņai domu pilns sekoja. No Almas apsīmetā vietā nokļuvuši, viņi atsēdās uz paveco sēdekli. No lauka puses to aizsargaja biezi pliederu krūmi, no mājas puses
atkal dažas ābeles un vairak ogu krūmu rindas. Še nu bija īsteni izdeviga vieta priekš netraucetas sarunašanās.
„Tā!“ Alma sacija, „še nu varam izrunaties cik gribam, še mums nav ne no viena jabaidas, — es jau sen biju vēlejusēs ar tevi vienatnē izrunaties.“
Indriķis vēl ar vienu brīnojās, tas nevareja šādu viņas labsirdibu tulkot. Viņš pagrieza seju uz Almas pusi, gribedams sarunu iesākt — ari Alma tapat darija un piespiedās ciešaki pie viņa.
„Tu esi ļoti laipna,“ viņš čuksteja, „tu man tik ļoti uzticies.“ —
„Man ir pienākumi, pret tevi laipnakai būt, kā ne pret vienu citu,“ Alma murminaja kaisligi, „esmu tava parādniece.“
„Parādniece ?“ — — Indriķis brīnojās, „caur ko tad? Es tak niesmu tev neko laba darijis.“
„Tu esi, — tā domaju — manis dēļ daudz cietis!“ viņa piezīmeja, „un tomēr tu mani neienīsti. Tu mani vēl arvien kā draudzeni ieredzi. Ta ir augstsirdiba, pašaizliegšanās. Tu niesi ne ar vārdiņu manu atraidišanu pārmetis, pat savu skumibu esi slēpis,— tas pilnigi pelna manu pateicibu.“
„Ja, zinams, cietis esmu diezgan daudz, un gŗūti ar savu sirdi cīnijies, — galigi tak esmu panācis mieru.“ — —
„Ak, Indriķi, stāsti jel man visu, ko tu esi cietis un neslēp it ne ko, es labprāt gribu visu dzirdet, kas tev caur mani uznācis un kā tev tur svešumā J. pilsētā klājas. Es domaju ka uz turieni tevi tas pats iemesls aizdzina.“ Turklāt viņa tik žēli un lūdzoši skatijās Indriķim acīs, ka tas nevareja viņas lūgšanai aizliegties. Viņš stāstija no pat iesākuma līdz galam, visu, ko panesis āreji un iekšeji.
Alma klausijās ar lielako līdzcietibu uz viņa vārdiem, smagas pārmešanas viņas dvēselē sacēlās un dziļas nopūtas līdz ar slepenām nožēlošanam cēlās iz viņas ātri pukstošām krūtim. Indriķis beidza savu nostāstu. Alma laipni viņam pieglaudās, viņš to gribeja patlaban noskūpstit —
„Bet — pienākums?“ viņa iekšeja balss sauca. „To nedrīkstu!“ viņš domaja; — — roku kabatā bāžot nejauši iečabejās Līnas vēstulite — viņš iedomajās līgaviņu, tās skaistumu, mīlestibu un to laimi, ko caur viņu panācis.
„To nevar!“ viņš domaja, „jasāk cita valoda.“
„Vaj tavs — mīļakais ari drīz— nepārnāks mājā no — Varšavas,“ viņš iesāka stomidamies. —
„Man nav ne viena mīļakā,“ Alma čuksteja.
Kā nazis Indriķim sirdī iedūrās, — ar varu viņš šīs sāpes savaldija; caururboši viņš skatijās, it kā izbijies, Almai acīs.
„Tad tu toreiz man esi melojusi?“ — —
„Piedošanu, Indriķi, piedošanu!“ Alma iesaucās aizgrābtā balsī. „Toreiz es biju muļķe, es tevi nepazinu tā, kā tagad,“ viņa lūdzās, „un toreiz man bij mīļakais.“
„Toreiz tev bij mīļakais, bet vaj tagad tu viņu vairs nemīlē?“ —
„Viņš ir miris.“
„Miris?“ — Indriķis stostijās, brīnodamies Almu uzlūkodams.
„Ja, jau priekš pagājušiem ziemas svētkiem, — — es viņu neezmu mīlejusi! — ta tikai bija draudziba! Es nepazinu mīlestibu; — es biju par jaunu priekš šo jūtu saprašanas.“
„Mani tu nemīleji — un ari nevienu citu? Hm — ērmota meitene.“
„Ak! Indriķi — tagad es tevi mīleju, — tagad zinu, kas ir mīlestiba un ciešu dēļ mīlestibas uz tevi; es atzīstu, cik ļoti tevi apbēdinaju. Es gribu visu atkal par labu griest, gribu darit visu, ko vien tu vēlies! — — Vaj tu mani vēl mīlē?“
Kā no burvibas saitem Indriķis jutās viņai pievilkts. „Bet pienākums! pienākums!“ atskaneja atkal viņa dvēselē. „Tu nedrīksti divas mīlet!“ Indriķis nodūra acis uz zemi, lai Almas seju neredzetu. —
„Par vēlu! mīļā Alma,“ viņš dvašoja, „es nedrīkstu tevi mīlet.“ —
„Tu nedrīksti? — tu negribi, — tev patīk man atvēlet savu ciešanu.“
„To gan ne, bet mans pienākums to liedz. — Neprasi man tālak, Alma, mana sirds ir pilna.“ — —
„Ak! Indriķi, es nevaru rimties, kamēr tu man neizstāsti, kas tas — par pienākumu, kuŗš mīlestibu pārvar?“ —
„Alma!“ Indriķis dvašoja, „mani vārdi nevar tevi apmierinat, — — tie tevi vairak apbēdinās. — — Tu esi bez ceribas! — — es — es mīleju — citu.“
Marmora bālums pārklāja Almas smalko seju, viņa apķērās Jndriķim tik krampja vīzigi apkārt, it kā gribetu to pasaulei atraut un aizsargat.
„Ak, es nelaimigā!“ viņa vaimanaja, „vaj tad nav vairs it nekādas ceribas priekš manis? — varbūt viņa tevi nemīle?“
„Mēs mīlejam viens otru jau gandrīz veselu gadu; esmu viņai apsolijies — un viņa man.“ — —
Alma saļima viņam klēpī un viņas nesavaldama asaru straume slapinaja Indriķa viļņojošās krūtis. Viņš sēdeja kā apburts un stīvām acim skatijās uz nelaimigo meiteni. Krūtis tam vairs nespēja elpu sadabut un kā lāvas pilns vulkans raustidamies cilajās. Viņa sirdī bija sacēlies briesmigs cīniņš. Zaudetā mīlestiba tagad mekleja viņu ar tādu pat dedzibu, kā tas to senak. Pirmā mīlestiba, no kuŗas kāda reta dzirkstelite vēl bij atlikusēs aizrētejušās vātīs, caur Almas tagadejo kaizlibu un izsamisušām vaimanam iepūsta, uzliesmoja atkal pilnās liesmās. Turpreti viņš tagad bija atkal mīlejis un apsolijis mīlet — Līnu — — ta stājās priekš viņa gara acim. Viņa bij nevainiga pie visa un — — pienākums, svēts pienākums! — —
„Indriķi, Indriķi!“ Alma dvašoja sērā sagrauztā balsī. „ļauj man tevi mīlet, — varbūt tava tagadejā līgaviņa, kuŗu varbūt nepazīstu, paliek neuzticiga? — Neliec man sēroties uz mūžu. — —“
Kārdinašana, pabalstita no pirmās mīlestibas, bija par daudz stipra; kā plūdu straume ta pārplūda jaunā vīra dvēseli. „Ak Dievs! ak Dievs!“ viņš smagi elzdams steneja. „Cik briesmigi topu sadzīves viļņos mētats !“ un acis pacēlis, it kā padomu un palīgu mekledams izmisis viņš skatijās augšā uz lēni peldošiem peleki tumšiem mākoņiem. Te nejauši mākoņu starpā radās plaisa un uz acumirkli viņš ieraudzija dažas zvaigznes.
„Kad tās zvaigznes nokritis, tad tava mīlestiba uz Līnu drīkstēs šaubities!“ viņa sirds balss atkal sauca.
Kā elektrizets viņš nodrebeja; viņš atcerejās savu solijumu.
„Ne, mīļa Alma,“ viņš dvašoja uzlēkdams, „es nevaru citadi! Es nevaru savu vārdu lauzt, vienigi tikai tad, ja viņa mani uz to piespiež. — Apmierinies, es ezmu nevainigs pie tavām bēdam, mans pienākums ir savu vārdu turet.“
„Ved, Indriķi, mani atpakaļ,“ Alma šņuksteja, „ved mani uz manu istabu, lai varu visu kārtigi pārdomat, man galva reibst šo trako likteņa spēli iedomajot.“
Indriķis paņēma to pie rokas un pavadija līdz istabai.
„Ja neienīsti mani, tad esi līdzcietigs un ja ne vairak, tak apmekle mani kādas reizes. Tas būtu mans vienigais prieks
un apmierinašana šajā nenovēršamā skumibā.“ Alma lūdzās drebošā balsī, viņa uz atvadišanos pasniegto roku cieti saspiezdama.
Mēmi paklanijies, Indriķis aizgāja.
Alma vēl ilgi lūkojās tumšajā koku pakrēslī, kuŗā Indriķis nozuda, viņa spēcigie soļi vēl brītiņu bija sadzirdami un tad viss, it viss bij atkal klusu.
Tūkstoš un atkaļ tūkstošas dažadas domas nogurdinaja nabaga Indriķa dvēseli un tikai „pienākums“ spēja trakojošas bangas cik ne cik savaldit. No stipras iekaišanas viņš drebeja pie visas miezas un kā drudža kratits, kā ārprātigs viņš skrēja pa kalniem un gravam caur koku pakrēsli, bez ceļa, it kā gribedams ar varu smago likteņa jūgu nokratit, kuŗš tam visus prātus apmulsinaja. Spogam līdzigi viņš rikšoja tumšajā naktī. Gauži noguris tas apstājās, lai apskatitos, kuŗā kalnaja malā viņš atradās. Sev par lieliem brīnumiem viņš atzina, ka bij atkal turpat, tai pašā vietā, kur no Dārzniekiem iedams kalnos ieskrējis. Atpūties tas uzmekleja pareizo teku un no jauna devās projam. Pēdigi caur caurim slapjš no rasas un sviedriem viņš ieradās mājā un guleja kā pamiris svētdienā gandrīz līdz pusdienai.
Debess bija noskaidrojušās, rīts ausa un purpursārta blāzma austrumos parādijās. Alma vēl stāveja kā kāds izcirsts tēls, nepakustedamās turpat pie loga un mirka savās asarās. Viņa bija tik kaisligi Indriķī iemīlejusēs, ka nemaz nevareja iedomaties viņu pazaudet. Simtkārteji visu pārdomadama, viņa pēdigi nāca uz savadām domam un viņas nobālušas lūpas čuksteja šādus vārdus: „Kuŗa gan varetu būt Indriķa mīļakā? kur ta dzīvo, vaj R., S. jeb B. ciemā? vaj vēl kur tālak? — tas man jadabon zinat! Varbūt Indriķis neliegsies man to pasacit. — Varbūt viņa dzīvo šepat tuvumā? — Vaj te nevaretu kādu lomu izspēlet? — Ak! kad varetu to — viņam aizliegt,— ne, nepatīkamu darit, — viņš — atgrieztos atkal pie manis. Ai! cik tad es būtu laimiga!“ — —
Tā dažadi viņa prātoja un pēdejās domas viņu tak cik necik apmierinaja. Piepeši viņas acis iznicinoši uzliesmoja.
„Pirmās satikšanās gadijumā man no Indriķa vajaga visu izzinat,“ viņa iesaucās, „viņš varbūt vēl mani mīlē. Viņai esot apsolijies? — ja, ja — tikai kad viņa atkāptos, — — viņai tas jadara! jeb — — nu par to man jagāda, man vajaga Indriķi iemantot! — — — — — tā varbūt izdosies!“
viņa priecigaki iesaucās, likās, ka ta bij īsto ceļu atradusi. Logu atstājusi viņa aizsteidzās uz ķēķi.
Indriķis tagad stāveja uz svariem. Liels nemiers viņu mocija un viņš nevareja nekur rimties. Pirmā izdevigā vakarā viņš steidzās uz Veckārklu birziti. Ari šoreiz Līnas tur nebija, jo pats tas bij satikšanos kādas dienas vēlak apzīmejis. Bet viņam vajadzeja tagad un šovakar satikties! Ātri apdomajies, viņš gāja taisni uz Kalniņiem. Klusi viņš Līnas logam pietipinaja, it kā par laimi tas bija tikai pievērts. Priecigs smaids parādijās uz Indriķa lūpam; viņa sirds stipri puksteja, līgaviņai tik tuvu esot. Līna gan drusku satrūkās, kad ieraudzija vīrieti pie sava loga, bet mīļako pazīdama atkal apmierinajās.
„Tu esi ļoti pārdrošs,“ viņa čuksteja, kad Indriķis to bij noskūpstijis. „Ja nu kāds būtu tevi redzejis?“ —
„Tas būtu tikpat, kā kad mūs abus zem lielās liepas ieraudzitu,“ Indriķis nozīmigi atbildeja.
„Tā nu gan ir!“ Līna atbildeja.
Dažadi izrunajies un no jautrās līgaviņas iepriecinats, Indriķis stipri apmierinats aizgāja mājā. Viņš līdz šim arvienu bij ticejis un ari tagad pārliecinajās, ka Līna viņu ļoti mīlejot un esot pilnigi viņa mīlestibas vērta, viņš nevareja citadi, kā to mīlet. Alma bij pati vainiga pie visa, kas viņai tagad bij jacieš; viņas dēļ tak nevareja nevainigo Līnu apbēdinat un darit nelaimigu. Tā visu kārtigi pārdomadams, viņš savu sirdi mierinaja un bija atkal priecigs un jautrs.
— — — — —
Indriķis sēdeja glītā Almas kambarī pie nelielā galdiņa un viņam iepretim Alma, domigi galvu pa pusei nodūrusi, darbojās ap kādas ziņgu grāmatas nodilušo vāku.
Bija svētdienas vakars. Indriķis bija kādas tēva darišanas dēļ bijis Kalniņos. Ar Līnu gan tas nebija dabujis vienatnē vairak, kā tikai atvadoties priekšnamā maz vārdus parunaties, tomēr viņš bija tās mīlestibu iz viņas acim, lasijis, un bija priecigs skaisto līgaviņu redzedams. Atpakaļ nākot tas iegriezāas Dārzniekos ar Reini satikties, lai ar to pārrunatu par jautribas vakaru, kuŗu bij solijušies drīzumā izrīkot, vaj nu Lejas mājā vaj Dārzniekos.
Ieiedams viņš satika Almu ķēķī. Ta viņam pastāstija, ka Reinis esot izgājis. Indriķis gribeja tūlit iet projam, bet Alma lūdza, lai jel nākot iekšā, Reinis varbūt atnākšot,
jo iziedams tas teicis, ka ilgi nekavešoties, tēvs un māte esot ari aizgājuši uz Strazdiem; māte gribot rītu Strazdiem līdzi braukt uz B. gada tirgu. Indriķim gan labprāt negribejās gaidit, bet uz Almas pierunašanu, ka tai vienai esot ļoti gaŗlaicigi un ka Reinis dusmošoties, ja viņa to aizlaidišot, viņš ari iegāja iekšā.
„Man būs jasāk doties mājā,“ viņš pēc laba brīža piezīmeja, „kā rādas, es viņu tik drīz nesagaidišu.“
„Gan jau aiziesi,“ Alma mierinaja, „varbūt kamēr tu pa vieniem vārtiem izej, Reinis pa otriem ienāk.“
„Tā nu gan var izdoties,“ Indriķis sacija, „bet redzi, ka jau tumšs paliek, es gribu ar dienas gaismu mājā tikt.“
„Tev gan laikam vēl kur jaiziet?“
„Ne, jaiet gan man nekur nav, bet es solijos drīz būt atpakaļ.“
„Varbūt mīļakā gaidis urdziņas malā,“ Alma ar nodomu piezīmeja.
„Tur man nav nevienas mīļakās,“ Indriķis atraidoši atbildeja. Viņam nemaz nepatikās vairs par tādām lietam ar Almu runat, lai neiekultos atkal nevajadzigās sajūtās. Bet Alma ar to nepalika mierā, viņai vajadzeja šovakar visu zinat; ilgak ta nevareja izturet un nupat bij īstā valoda iesākta.
„Tā tad R. ciemā nedzīvo tava līgaviņa?“ viņa valodu turpinaja.
„Ne,“ Indriķis rāmi un gandrīz nepatikšanu izrādidams atbildeja.
„Kur tad, — vaj B. ciemā?“ viņa atkal iesāka.
„Nav jau, nav!“ Indriķis atbildeja pasmiedamies par viņas ziņkāribu.
„Nu, pasaki jel man, Indriķi,“ Alma lūdzās, viņam itin tuvu pievirzidamās.
„Nu kadēļ tev to vajaga?“ Indriķis norūca viņu pētoši uzlūkodams. „Labak lai paliek, es neteikšu!“
„Ak Indriķi! tu man neuzticies,“ viņa nopūtās, „vaj tu doma, ka es tāda pat esmu, kā Strazdu Līziņa? Tu maldies, tā domadams, es nevienam neteikšu; tici tak man! Es ari tev esmu uzticejusēs, es zvēru, ka neviens to no manis nedabus zinat. Pasaki jel, es tak niesmu vīriets, vaj tu doma, ka es tev atņemšu? Tu sini, ka es tevi mīlu un tevim neko ļaunu nenovēlu.“
Indriķis sāka smieties viņas iekaišanu ievērodams, bet — viņa tik lūdzoši skatijās. — —
„Uzmini?“ viņš teica smaididams.
„Ja, bet kad es uzminešu, tu noliegsi.“ —
„To es nedarišu.“
„Kā lai to ticu?“
„Uz to mans goda vārds.“
Indriķis nedomajot bij ieskrējis slazdos un nu vairs ārā netika.
„Labak pasaki,“ Alma vēl kaulejās.
„Ne, ne!“ Indriķis atraidija, „jau tā tu mani esi iepinusi.“
„Nu, labi,“ viņa kaisligi teica, „es turpinašu savu minešanu; viņa dzīvo kādā ārpagastā, jeb varbūt iekš J.?“
„Ari ne.“
“Nu tad varbūt. — šepat S. ciemā?“
Indriķis skatijās caur logu dārzā un neatbildeja neko. Viņš sāka nožēlot, ka bija tiktāl ielaidies.
Alma ievēroja viņa vieglo nosarkumu, kuŗu pakrēslā tikko vareja nomanit.
„Neliedzies, Indriķ!“ viņa ātri iesaucās, tam roku satverdama, „zaki, vaj esmu uzminejusi?“
„Šoreiz gan laikam būs taisniba.“ Indriķis ar nepatikšanu noņurdeja, nojēgdams, ka nu Alma mierā neliksies, kamēr zinās visu līdz galam.
„Tā tā, tad mūsu ciemā?“ Alma apakš sevis murminaja. „Strazdu Līziņa tak nebūs? Vaj Eglitēs Lejiņu Ilze nav?“
„Ta gan nav.“
„Tad būs Veckārklu Trīna?“
„Ari ta nav.“
„Tiberu Anna, ja?“
„Ne.
„Tad laikam būs - Kalniņu Paulina?“
Indriķim tīri silti palika, kad īsto līgaviņu piesauca vārdā; viņš skatijās vēl arvien pa logu ārā un kavejās uz pēdejo jautajumu atbildet.
„Saki, vaj Līna ir tava mīļakā?“ viņa atkal lūdzās, kaisligaki kā no iesākuma.
„Ta pati ir.“ Indriķis piezpiests atbildeja. Tat pašā acumirklī viņam palika atkal Almas ļoti šēl, līdzcietigi viņš to uzlūkoja un tuvak pievilkdams dažadi mierinaja.
„Es zinu, ka tev ir lielas sirdszāpes,“ viņš sacija mīkstā balsī, „es ciešu tev līdz, jo ari mana sirds ļoti sāp, kad nevaru tev nekādi palīdzet.“
Greizsirdiba bij Almu tā pārņēmusi, ka viņa labu brīdi domigi sēdeja, un nevareja neko izrunat. „Ši Līna,“ viņa domaja, „ar savu veiklo valodiņu un sārtajiem, varbūt šmiņķetiem vaidziņiem katru var apmānit. Visi to dēvē par skaistako S. ciemā un jaunekļi priekš tās klanas, kā priekš dievienes — ari Indriķis! Es lai sērojos? Ne, Indriķi man vajaga dabūt! lai tad ta ņem vaj visus.“ Atkal viņas acis izaicinoši uzliesmoja.
Indriķis tumsā to nemanija un ari viņas domas nenoprata.
Alma apķērās, kas darams. „Mīļais Indriķi,“ viņa čuksteja, „tavs liktens ir briesmigaks, nekā tu doma, tadēļ man birst šīs asaras, kad to tik iedomajos. Es zinu, tu nebūsi laimigs, tu esi maldijies, ar tevi top nekrietni spēlets, kritis „koķetes“ nagos, viņa tevis nemīlē — — “
„Nemīlē?“ Indriķis gaŗi atkārtoja, „no kam tu to zini?“
„Es redzu, cik daudz puišu ikdienas ap viņu tinas. Pret katru ta izturas kā brūte pret brūtganu.“
„Vaj tas var būt patiesiba!?“ Indriķis sašutis brīnojās.
„Tiešam gan,“ Alma vēl savus greizsirdibas melus papildinaja, „viņa ar daudziem tā ielaidusēs, un kaut ar viņa tava sieva paliktu, tomēr tai vajadzēs vēl citu draugu.“
„Tas ir neticami!“ Indriķis šņāca, un viņa gludā piere manami aptumšojās.
„Pārliecinies pats,“ Alma sacija apspiestā balsī, zinadama, ko nodomajusi, „tad redzesi ka nemeloju. Citadi viņa būtu laba meitene, bet ši viena kaisliba viņu samaita. Ievēro, cik viņai ballēs glaimotaju un cik pavadoņu mājās ejot. Tas neka laba nenozīme. Manis dēļ, mīļais Indriķi, dari kā gribi, bet ja tu caur to topi nelaimigs, tad ari mana sirds sāpetu.“
Atma redzeja, ka viņas vārdi darija uz Indriķi lielu iespaidu. Viņš palika arvien nemierigaks un kājās piecēlies, ātriem zoļiem staigaja pa nelielo istabu no vienas sienas līdz otrai.
„Vaj tas var būt? vaj tas var būt!?“ — viņš nepacietigi murminaja, un sirds tam it kā āmurs krūtīs sita. „Vaj viņa ar mani spēletos?“
„No viņas izturešanās tā jadomā. Tu zini, ka tevi ļoti mīlu un labprāt negribetu tevi nelaimigu redzet. Manis dēļ, kā jau saciju, dari kā pašam labaki patīk, negribu tevi apbēdinat; varbūt viņa pārgrozisies.“ — —
„Nerunā vairak par to, mīļā Alma. Man asinis sakāpj galvā, ja tas varetu būt taisniba. To gribu pārliecinaties,
tas ir diezgan, — — sacišu ardievu! savu vārdu nebūšu lauzis, — viņa pati mani uz to būs piespiedusi.“ — —
Alma uzgavileja, viņas loma gāja uz labo pusi, vajadzeja tikai gādat, lai viņas vārdi tiktu atzīti par patiesiem un tad — spēle bij vinneta.
„Man jaiet,“ Indriķis pēc brītiņa nemierigi iesaucās. „Reini tikpat nesagaidišu. Pasaki viņam, lai tas nākošu svētdien mani apmekle. Bet no Dieva puses, Alma, tā ka neviens nedabu zinat, ko tev esmu uzticejis, nelauz savu zvērestu!“
„Ne, nekad to nedarišu, neiesmu jau tik vieglprātiga.“ —
Otrā svētdienā Reinis gāja pēc Indriķa vēlešanās turpu pie viņa uz Lejas māju. Mājā tam Alma cieti piekodinaja, lai vedot Indriķi līdz uz Krasta krogu. Kad Reinis bij izgājis, ta apmeta lakatu un ātri aizsteidzās uz Strazdiem. Tur dzīvoja kāds puisis Briedits, tam viņa pastāstija, ka vakarā gribot iet uz Krasta krogu, jo tur būšot dancošana un lūdza, lai tas aizejot uz Kalniņiem un Līnu ari sapurinot uz turieni, bet lai nesakot, ka viņa to uzskubinajusi.
„Kas man tur jasaka,“ Briedits murminaja, „es jau zinu, tev ir bailes, ka tu viena pate no mūsu ciema tur neatrodies.“
„Man vēl atnāks biedri,“ viņš turpinaja, „tad mēs visi aiziesim turp, bet ja viņa uz turieni neies, tad dancosim turpat; Kalniņš pats nav mājā.“
„Te jau meitu nebūs,“ Alma piezīmeja, „muzikantu ari ne.“
„Zirņu Viktors solijās harmonikas līdz atnest, un ja vairak meitu nebūs, tad iztiksim ar Līnu vien, - bet es domaju gan, ka viņa ies uz Krastiem.“
Alma nu bij tik tāl iestūrejusi, kā gribeja, nu viņa gāja atpakaļ.
Reinis pa tam jau atradās pie Indriķa. Lielakais priekšmets viņiem šoreiz bija, apspriest, kur un kad vislabaki nodomato jautribu vakaru rīkot? Beidzot viņi norunaja, turpat Lejas mājā izrīkot.
„Bet labakais būtu,“ tā Reinis vēl teica, „kad mēs vēl kādas nedeļas nogaiditu un tad, kad tev būs pie lozem jaiet, izrīkotu rekrušu balli.“
„Labi, lai paliek tā,“ Indriķis teica piekrizdams, „vēl tikai piecas nedeļas, — tad ari būs vislabaki un noderigaki.
„Tā, tad nu spriedums ir gatavs — un to tiešam izdarisim,“ Reinis pēc brītiņa sacija. „Bet ko doma, vaj šovakar nekur neiesim?“
„Nezinu ko darit,“ Indriķis atbildeja. „Rīt gan jakuļ nebūs, bet man nav nemaz patikšana šovakar kur iziet.“ Viņš bij nodomajis vakarā Līnu apmeklet.
„Mājā gulot jau nekad nav patikšanas,“ Reinis zobojās, „bet vajaga iet, gan tad būs prieka diezgan. — — Kas ir — aiziesim līdz Krasta krogam! Tur jau niesam ļoti sen bijuši; šovakar tur būs dancošana.“
Indriķis brītiņu apdomajās. Tur nu gandrīz varbūt ari ar Līnu satiekos. — —
„Varam aiziet,“ viņš plecus pagrozidams sacija. „Es tagad ilgaku laiku niesmu nekādā jautribā bijis.“
Indriķis uzvilka manteli un abi aizgāja.
Krogs bija no daudz pīpetajiem tā piekūpinats, kā pirts un daži puiši iestiprinajušies dancoja ka garoja vien. Indriķim šoreiz nemaz lāga še nepatika, turklāt ari Līnas nebija un modinatā neuzticiba pret to plosijās viņa smadzenēs. Alma viņam pienāca un iesāka ar to laipni sarunaties.
„Vaj Kalniņu Līna nav šovakar atnākusi?“ tas viņai apvaicajās.
„Viņai ciemiņi, ko tad viņa še daris?“ Alma apsmiedami atbildeja.
„Ak ciemiņi,“ Indriķis apmierinats murminaja, „tad nu gan nevar iziet. Vaj tie no tālienes ?“
„No tālienes gan nav, es redzeju, kad tie gar mūsu māju aizgāja. Kādi četri ir tepat no mūsu ciema, tad vēl Zirņu Viktors no Uplejam un no Čakstem Strīpas Ješka.“
„Zirņu Viktors? tas palaidnis! ko tas tur darišot?“ Indriķis it kā neticedams iešņācās.
„Līna jau satiek ar visadiem!“ Alma nicinoši piezīmeja. „Es citadi nezinatu, ka viņi tur aizgājuši, bet Briedits, kuŗš tiem bij līdz, man pastāstija, kad uzbildinaju, lai nāk šurp.“
Indriķis vairs ilgaki neklausijās, viņš bij diezgan dzirdejis, lai viņa nemierigo prātu iekarsetu. „Viņa ar visadiem satiek!“ viņš zobus sakodis domaja. Ja tas taisniba, tad man trakam japaliek. Katrs ar mani izspēlejās, kā viņam patīk!“—
Reinis pienāca. „Vaj neiesim drīz mājā?“ viņš uzbilda.
„Iesim tūlit - vaj Alma ari nāks?“
„Ja, viņa pati mani uzvedinaja uz iešanu.“
„Labi, tad iesim,“ Indriķis sacija un metās pa durvim ārā. Iedams tas sāka atkal ar Almu sarunaties. Reinis gāja gabaliņu iepriekš.
„Tu šovakar nemaz nedancoji,“ Alma iesāka.
„Nekas par to, gan izdancošos citā reizē.“ Indriķis noņurdeja.
„Kalniņos gan varbūt vēl tagad danco,“ Alma atkal teica, valodu uz savu veikalu nogriezdama.
„Kā, vaj tad muziķis ari tur ir?“ Indriķis pieri saraukdams aši ievaicajās.
„Harmonikas jau viņiem bij līdz.“
„Tā, bet nez' vaj Kalniņš atļaus tādu trakošanu?“
„Viņš nav mājā. Vakar tas uz kādām dienam izbraucis, uz kuŗieni, to nezinu. Par saimnieci jau, zinams, daudz nebēdā. Ja tiem tur neietu labi, tad jau viņi būtu uz krogu atnākuši.“
Indriķim bij jadoma, ka Almai taisniba, jo Zirņu Viktors citadi nebūtu mierā bez kroga. Dziļi elpodams tas neko neatbildeja uz Almas pēdejo piezīmejumu. Viņš domaja, ka labak būtu bijis, kad tas nemaz šurp nebūtu nācis, bet tūlit vakarā uz Kalniņiem aizgājis, tad būtu redzejis visu, kas tur notiek.
Alma atkal iesāka valodu, bet Indriķis to nedzirdeja, vaj neievēroja. Viņš darbojās ar savām domam.
Pie Dārzniekiem nokļuvuši, Reinis un Alma gribeja viņu ievest līdzi savā mājā, bet Indriķis nebij uz to piedabujams. Ātriem soļiem viņš aizsteidzās.
„Lauciņš šovakar pavisam savadaks, kā citām reizem,“ Alma sacija, kad Indriķis bij tumsā pazudis.
„Viņš ir drusku ieskurbis,“ Reinis atņurdeja pa vārtiem ieiedams.
„Ieskurbis un — “ Atma apklusa, viņa saknieba lūpas. Ta gandrīz bij neapdomigi izgrūdusi to, ko nedrīksteja; labi, ka Reinis atstāja viņas teikumu neievērotu. Ꞩavu vārdu iespaidu uz Indriķi ta bij teicami ievērojusi un slepeni par to priecajās.
Indriķis gabaliņu pagājis nogriezās ceļam, bet nevis uz māju pusi. Iekarsušās iedomas viņu dzina uz Kalniņiem. Cetortdaļu stundas vēlak viņš jau tur bija. Viņš domaja, ka varbūt Alma būšot viņu maldinajusi, vajadzeja pašam pārliecinaties. Bet tiešam, sētsvidû ieejot tas izdzirda harmonikas skaņas un vairak balzu kņadešanu.
Pavirši sveicinadams tas iegāja istabā un ugunigām acim visus tur esošos pārskatija. Alma bij taisnibu sacijusi.
Sieviešu gan vairak nebij kā Līna, viņas māte un viena dienestniece, bet no Almas apzīmetie vīrieši visi tur atradās.
Visi puiši uzgavileja viņam ienākot.
„Mēs jau tevi Strazdos ilgi gaidijam,“ Strīpas Ješka, puisis no videja auguma, baltiem matiem un tetera raibu degunu atgāzies lišķigi sludinaja. Ari citi viņam piebalsoja.
Līna stipri nosarka Indriķi ieraudzidama. Viņa gan nebij nekādi noziegusēs pret viņu, bet ta zinaja, viņš vareja visadi domat. Viņa sēdeja uz sola pie krāsns un izmeta kādus pārmešanas vārdus uz blakus sēdošo un viņai glaimojošo Zirņu Viktoru. Tas ari nebij visai liels no auguma, bet no uzskata diezgan patīkams, lokains puika; tikai dažadu izdaritu aplamibu dēļ tas pie pazīstamiem bij zaudejis labu slavu un uzticibu.
Līnas vārdus, ko ta ar Viktoru runaja, Indriķis nesadzirdeja, jo ta runaja čukstošā balsi, bet viņas nosarkumu tas it labi nomanija. Viņš domajās visu saprotam, vairak pārliecinašanās šinī brīdī nevajadzeja. Viņš vēlejās labak jūdzem projam būt; viņa seja pie pavājas lampas gaismas izskatijās krīta bālumā.
„Lūdzu atvainošanu, ka trauceju,“ viņš sacija, pusdrebošā paklusā balsī, Līnai tuvak pieiedams, „nezinaju, ka še balle,“ viņš nicinoši piezīmeja. — „Man — man bij drusku darišanas ar tavu tēvu.“
„Nožēloju, viņš nav mājā,“ Līna atbildeja acis paceldama — lūdzoši, pētoši un līdzjūtigi viņu uzlūkodama.
„Pateicos,“ Indriķis teica paklanidamies, „varu aiziet.“
S. ciemieši viņu apstāja, pārrunadami, lai vēl mazu brītiņu paliekot, iešot visi reizē.
„Man tālak mājas,“ viņš atbildeja piespiesti smaididams. „Jūs jau tomēr pirmie tiksat!“ — —
„Atdodat tak manu gredzenu!“ Līna nemierigi murminaja līdzās sēdetajam Viktoram, kas viņas roku bij satvēris, „tas ir bezkaunigi no jums, man viņu ar varu atņemt.“
„Man tak vajaga to kādu laiciņu pavalkaties, man jau tā nācās diezgan gŗūti, kamēr viņu jums nomaucu,“ Viktors zobojoši smaididams atbildeja.
„Kas ta par aplamibu, atdodat tūliņ!“ Līna šņāca, viņu dusmigi uzlūkodama.
„Ne, ne,“ Viktors tiepās nekaunigi smīnedams, „tā paliek, kā es saciju, vārdu turešu.“ Pie šiem vārdiem tas piecēlās un bij acumirklī pa durvim laukā.
„Tas neiet!“ Līna murminaja, „Indriķa gredzenu tas nesās apkārt, ne, es viņu neatlaidišu, kamēr tas atdos.“ Viņa izskrēja tam pakaļ.
Indriķis pa tam bij sagatavojies uz aiziešanu. Viņš skatijās pēc Līnas, lai atvaditos un ietu, — viņa nebij pa visu istabu ieraugama. Un kur tad Viktors? — Viņi abi bij izzuduši, — asinis viņam sakāpa vaigos — — mēmi nozīmoši viņš palocija galvu. Ne vārdiņu nesacidams uzspieda platmali galvā un skrēja pa durvim laukā. Tumšajā ķēķī rokas iepriekš izstiepis viņš steidzas uz āru. Te tas izdzirda paklusu čukstešanu. Apstājies tas pazina Viktora balsi un saprata šādus vārdus: „Vienu bučiņu un tad “ — — — Drēbes nočabeja un kāds tēls viņam aizspraudās ātri gaŗam uz mājas iekšpusi.
Ātri. apgriezies, viņš ieraudzija caur durvim ieskrejošu Līnu.
„Kas tur iet?“ Viktors Indriķi pamanijis uzsauca.
„Es,“ Indriķis atrūca.
Labprāt viņš būtu prasitaju ķēris pie apkakles un metis to pret sienu, bet viņš savaldijās.
„Ā, Lauciņš!“ Viktors līgsmi iesaucās, „vaj jau projam iesi? Pagaidi, iesim reizē!“
„Man nav vaļas,“ Indriķis atņurdeja un gribeja iet.
„Man šovakar iet labi ar to skuķi,“ Viktors vēl piezīmeja, sērkociņu ievilkdams, „paskaties, ko jau dabuju.“
Indriķis skatijās. Pie sērkociņa gaismas viņš pazina gredzenu — to pašu zelta, kuŗu tas pagājušā pavasarī no J. bij atvedis un Līnai dāvinajis. Viņa alaž laipnajās acīs tīrs uguns šaudijās. —
„Es vēl iešu iekšā,“ Viktors nogriezdamies lepni apzinigi sacija, „man vēl vajaga no viņas atvadities, tad tikai sākšu no mājam domat.“
Indriķis vairs nevareja šai vietā nociesties; kā no suņiem rīdits viņš šāvās projam.
„Ak liktens, ļaunais liktens!“ viņš vaimanaja nopūzdamies, „tu bez mitešanas mani moci — — un ši Līna! es viņu tureju par tik godigu; tik tāl ar viņu ielaidos, tikdaudz viņai uzticejos, bet viņa — strādā ļaunaki, nekā Strazdu Līziņa. Vaj tad jau pats nelabais mani apbūris! Katra sieviete, kuŗai līdz šim esmu uzticejies, izņemot Almu, paliek par čūsku un ar savu ģiftigo dzelonu saplosa manu sirdi gabalu gabalos. Īpaši tagad atkal, kad domajos uz droša un jauka ceļa būt,
kuŗš mani zelta mērķim pievedīs, atrodos visniknakā staignajā purvā! — — Viņa satiek ar visadiem! to pats redzeju, — — Almai taisniba. — Ak Dievs! esmu tā iestidzis, ka nevaru ne pakusteties, mana mīlestiba top ar kājam mīta, ar mani top bezdievigi spēlets, ai, mana galva! mana galva! ta vaj pušu plīst no errastibam. Vaj man viņa vēl jamīl? Kadēļ man ilgak vēl ļauties aiz deguna vazat? Ne, tas neiet! Vēl vienreiz man vajaga ar viņu satikties un tad — — ar Dievu! Alma man būtu daudz labaka līgaviņa, viņa tik ļoti palīdziga, bez viņas es vēl neka nezinatu. Ta nedrīkst uz mani ceret, tomēr viņa tik labsirdiga. Tai lietai vajaga grozities, jeb man trakam japaliek.“
Tā un vēl dažadi murminadams un sāpinadamies viņš gāja visu celu. —
Līna istabā ieskrējusi tūlit skatijās pēc Indriķa, lai tam pasacitu, ka Viktors viņai gredzenu ar varmācibu pirmak nomaucis un negribot atdot. Bet kā viņa satrūkās, ka to vairs neieraudzija. Viņa atminejās, ka ķēķī ar kādu sadūrusēs.
„Tas būs viņš bijis, kuŗam ķēķī gaŗam aizdrāzos,“ viņa apakš sevis murminaja un tūdaļ steidzās atpakaļ ārā, lai viņu panāktu. Bet bij jau par vēlu, — Indriķis bij projam.
„Es esmu nevainiga!“ viņa dvašoja, „bet vaj viņš to zina? vaj viņš to ticēs? Varbūt viņš ievēroja, ka man nav vairs gredzens pirkstā? Kadēļ gan viņš tā aizskrēja? — Ak, tas nekaunigais Zirnis! viņa vaina vien ir pie ši gadijuma, citi jau sen būtu aizgājuši. Es viņu nevaru ne acu galā ieredzet.“ Asaras jauneklei izsprāga, iedomajot, ka Indriķis ši gadijuma dēļ varbūt uz viņu turešot ļaunas domas. Nopūzdamās viņa griezās atpakaļ. Pie durvim atkal Viktors viņu saķēra, ar savu bučiņas pieprasijumu uzmākdamies. Līna to dusmigi atgrūda no ceļa.
„Nekaunigais!“ viņa iesaucās, „tu citu neproti, kā tikai uzmākties — aplaupit! Citi puiši vēl mēdz meitam gredzenus dāvinat, tu laikam nespēj nopirkt, tadēļ man gribi nolaupit; labak nerādies vairs manās acīs!“
To sacijusi viņa novērsās un iegāja istabā. Viktors viņai uz pēdam sekoja, bet ta vairs nevienu vārdiņu ar to nerunaja.
Drīz visi puiši aizgāja projam.
Līna nevareja visu nakti aizmigt. Viņa sirdijās uz Viktoru un citiem viņa pavadoņiem, raudaja pēc aiznestā gredzena un bēdajās, ko gan Indriķis par vizu to sacišot. Iesākumā
gan ta vēl domaja, ka viņš varbūt būšot kur ārā paslēpies un kad citi aizgājuši, atkal pie viņas ieradišoties. Bet tā vis nenotika.
Ar ilgošanos viņa gaidija no vienas dienas uz otru Indriķi atnākam gan turpat mājā, gan Veckārklu birzitē, nebēdadama par auksto rudens laiku. Bet viss bij par velti. Par velti viņa mekleja pēc mīļas vēstulites liepas dobumā, par velti tur savas vēstules atstāja. Tās visas palika neaizkārtas, kamēr viņa pati tās atkal neizņēma; Indriķis kā nerādijās, tā nerādijās. Par velti viņa košu puķi no pilsētas apstelleja, mīļakā cepures puškošanai uz ložu dienam.
Tās maz nedeļu, priekš Līnas gaŗas kā pati mūžiba, pagāja. Ložu laiks bij klāt, bet Indriķis nenāca. Viņa labi zinaja, ka nākošā otrdienā rekrušiem jatiek uz N. pie lozešanas un svētdien visu dienu nepacietigi gaidija, bet par velti!
Pret vakaru sanāca dažas ciema meitas pie viņas.
„Vaj tu vēl nemaz netaisies?“ Veckārklu Trīna prasija brīnodamies.
„Uz kuŗieni tad?“ Līna vēl vairak brīnojās.
„Vaj tu nu nezini?“ Trīna ņirgajās, „Uz Lejas māju R. ciemā, uz rekrušu balli.“
„Tiešam es neka nezinu, kā tad es varu taisities?“ Līna kā satrūkusēs atbildeja.
„Tas ir brīnums,“ Trīna murminaja, „visas S. ciema meitas ir ieaicinatas un tu ne? Nāc tikai līdzi!“
„Ne, to tak nevar, varbūt mani tur negrib.“ Līna tik ko savaldidamās atbildeja, „ejat vien, es labak palikšu, lai netiktu kā uzmāciga izsmieta.“
Viņas aizgāja. Līna raudaja rūktas asaras. Viņa bij atstumta, ienīdeta, — bez vainas. Gŗūtsirdigi ta atsēdās gultā un asaram birstot pārdomaja savu bēdigo stāvokli.
„Kamēr tās zvaigznes tur augšā pie debess mūsu acim spīdēs, pastāvēs ari mana mīlestiba.“ Šie Indriķa vārdi gan atkārtojās viņas noskumušā dvēselē. Bet vaj visi vīrieši savu vārdu pilda? viņa domaja. Dažs labs to ir pārkāpis; te tas mīle vienu un tai apszolas, te drīz atkal citu. „Ak nepastāviba, cik tu esi briesmiga!“ viņa vaimanaja un raudaja atkal, skaisto ģīmiti ar abām rokam aizsegdama.
— — — — —
„Kas tev, meitiņ, kaiš? vaj tu esi slima? kadēļ tu šinīs dienās tāda nobālusi un gandrīz nemaz neēd?“
Tā vecā Dārzniece tai pašā svētdienā ap pusdienu Almas vaidziņus paijadama mīligi apvaicajās.
„Niesmu vis slima,“ Alma paklusi atbildeja, „bet tu zini, mamiņ, mums šovakar uz rekrušu balli jaiet.“
„Nu, kas par to bērniņ, vaj tad tadēļ nevari ēst?“
„Tadēļ gan varetu, bet man Lauciņa Indriķa ļoti žēl, varbūt viņu nodos zaldatos, bez asaram es nevarešu viņa aiziešanu noskatities, man viņš, mammiņ, ir palicis tik mīļš kā brālis.“
„Vaj viņš tevi mīl?“ māte ziņkārigi ievaicajās.
„To, mammiņ, skaidri nezinu, viņš gan mani labprāt ieredz. Ja es zinatu, ka viņš izdienejis un atkal mājā pārnācis mani precetu, tad gan es pie neviena cita neietu.“
„Viņš ir gan labs cilveks,“ māte piekrita, un tas Almas jūtas jo vairak cildinaja, „vaj viņš jau tevi par brūti uzrunajis?"
„Ne, un tas mani visvairak noskumdina, ka nezinu, vaj viņš mani grib vaj ne?“
„Kuš, kuš, meitiņ, par kaut kādu vēja grābekli es neliktos ne zinot, bet viņš ir krietns zēns. Es iešu tev šovakar līdz uz balli un — gan es no viņa izdibinašu, ko viņš par tevi doma. Ja viņš apsolas, tad var gaidit, bet ja ne, tad vari iet pie cita, kad gadas kāds pa prātam.“
Alma pateicigi noskūpstija mātes roku.
Reinis ienāca, piesacidams, lai sākot taisities, viņš iešot nopucet un iejūgt zirgu. Caur to saruna starp māti un meitu tapa nobeigta. Viņas sāka posties uz balli.
Alma par mātes piedāvato palīdzibu bij ļoti prieciga; viņa uzģērbās itin glīti.
Kamēr galu galā viņas bij pilnigi sapozušās, krēsla jau metās. Reinis piebrauca zirgu pie durvim un iesēdušies visi trīs aizbrauca.
Lejas mājā bij viss pienācigi uz balli sakārtots. No lielakās istabas bij dažas lietas izvāktas, tā ka bij pietiekoši telpu priekš dancošanas. Daži viesi jau bij sanākuši un vēl arvien kādi no jauna ieradās. Starp sanākušiem atradās ari Indriķa draugs Apeņu Pēters.
„Nu, Pēter,“ Indriķis sacija, viņam ar roku uz plecu uzsizdams, „šovakar vajaga uzdzīvot priecigi, varbūt pēdejo reizi būsim jautri saveju starpā. Kā tev ir ap dūšu? Tu esi tapat gājejs, kā es, varbūt mūs abus nodos.“
„Dūša man ir gauži laba,“ Pēters svabadi atbildeja. „Es nemaz nebēdajos, kaut ari būtu jaaiziet. Nedomā, ka šovakar snaudišu, tā jau, domaju, nedarisim, kā pērn Gravas Jānis aiziedams, tas raudaja kā uz nāvi iedams.“
„Tā nu gan ne,“ Indriķis piezīmeja, „mums vajaga priecigi aiziet, lai paliceji nebēdajas.“
Vecais Lauciņš ienāca.
„Indriķi!“ viņš teica, „ej saņem nupat atnākušos viesus; noliec viņu virsdrēbes.“
Indriķis izgāja. S. ciema puiši un meitas bij atnākuši. Viņš tos ievadija istabā. Rati norībeja sētsvidû, Indriķis izgāja skatities, kas piebraucis. Lai gan jau bija patumšs, tomēr viņš tūliņ pazina Dārznieku Reini ar viņa māti un māsu. Tos viņš ievadija savā kambarī, lai pārejās drēbes tur atģērbjot. Neviena vairak tur nebija. Reinis un māte manteļus nolikuši tūlit aizgāja uz lielo istabu pie citiem viesiem. Alma piegāja Indriķim.
„Tev rītā jabrauc uz ložu vilkšanu, tadēļ lūdzu, dod man savu cepuri, lai appuškoju,“ viņa murminaja, māksligi taisitu puķi iz nelielas kastites izņemdama. Neko neatbildedams, Indriķis ļāvās cepuri noņemties un maz acumirkļos tai puse no priekšejās daļas vizuļoja ar skaistiem ziediem.
„Loti pateicos par taviem pūliņiem,“ Indriķis teica kaisligi, viņas rociņu mīligi satvērdams. — Vairak ne vārdiņu nerunadami tie izgāja pie citiem. Abi domaja: kad citi šļērsti vēl ceļā nemaisitos, tad mēs varetu viens otram piederet.—
Citas pazīstamas bij tikmēr ari Pētera cepurei kādus ziedus piespraudušas. Visi viesi uz Indriķi un Pēteri žēli noskatijās, par viņu noņemšanu zaldatos nebij ko šaubities, abi bij veseligi zēni. Kā jau norunajuši, paši viņi ne mazakās skumibas zīmes nerādija, par ko visi priecajās.
Šovakar Indriķis bij nodomajis vēl reiz ar Līnu izrunaties. Uz Kalniņiem tam nebij bijis patīkami iet; pēdejās nedeļās tas nebij nemaz S. ciemā bijis. Nepacietigi viņš gaidija Līnu, lai varetu tai savu gredzenu pieprasit un — — atteikties. Tad tūlit varetu deribu slēgt ar Almu un viņš būtu svabads no vizām nepatikšanam, kuŗas tagad viņu apgŗūtinaja. Viņam par brīnumu un nepatikšanu ta neieradās.
„Laikam viņa zin, ko pelnijusi, vaj paredz, kas to še gaida,“ viņš domaja. „Bet tā jau tas nepāries, vēl man atliks laika, ari turp aiziet.“
Te pienāca Briedits papirosu piedāvadams. Tam viņš bij uzticejss S. ciemiešiem nododamas ielūgšanas zīmes.
„Kadēļ Kalniņu Līnas nav?“ Indriķis viņam pārmetoši prasija.
„Nezinu,“ šis atņurdeja.
„Vaj tu viņai ielūgšanas zīmi nodevi?“
„Ja, es iedevu ganu meitenei un ta viņai aiznesa.“
„Ak tā, tad labi,“ Indriķis murminaja un aizgriezās pie muzikantiem.“
„Tai lepnajai, ielūgšanas zīmi?“ Briedits viens palicis ņurdeja, uz otru pusi novērzdamies. „Mani viņa atraida — nezin kādu precinieku ši grib? Lai pagul jel mājā, kamēr vējš tai zīmes pelnus piesūtīs, — tad ta varēs nākt uz balli.“
Spītigi smaidi parādijās uz viņa lūpam.
Iesāka franksezi, pie kuŗas Indriķis nebij piedalijies. Viņš atsēdās uz sola, lai nebūtu dancotajiem pa kājam.
Dārzniece pienāca un nosēdās viņam līdzās. Šo to pļāpadama viņa pamazam grieza valodu uz Almas pusi, kamēr pēdigi tika uz īstām sliedem.
„Alma ir šinīs dienās ļoti noskumusi,“ viņa teica čukstošā balsi, pie tam Indriķi uzlūkodama, „ta gandrīz neko neēd. Viņa saka, ka esot tevis ļoti žēl, arvien viņa raud, kad iesāk runat, ka varbūt tev būs jaaiziet dienestā.“
Šie viņas mīkstā balsī izrunatie vārdi Indriķa jūtas stipri cildinaja.
„Ko var darit,“ viņš teica līdzcietigi. „Šķiršanās ir visiem gŗūta.“
„Es tev vēl ko pateiktu, tik tu nepasaki Almai. — “
„Teicat vien, Almas māt, es jau neesmu tāds pļāpa,“ Indriķis ļoti ziņkārigi skubinaja.
„Alma saka ka, ja ši zinatu, tu izdienejis un mājā pārnācis, citu neprecetu, tad viņa ne pie viena neietu, bet gaiditu kamēr tu atnāc.“
„Nu ja, to es saprotu,“ Indriķis teica. „Bet viņa gan drusku pa vēlu apdomajās; senak es viņas bildinaju, — bet ta mani atraidija, sacidama, ka tai jau brūtgans esot, tas dienot Varšavā. Šimbrīžam nevaru — “
„Ak ta muļķe, ta Alma,“ Dārzniece dvašoja, „ko viņa ir domajusi — !? No ta brūtgana, kuŗš bij mūzu radinieks— tagad tas ir miris, — mēs tik tā pa jokiem runajam. Tēvs reiz zmējās, ka viņai vajagot to gaidit, bet kā jau jauna
un muļķe, viņa neko īsti neizprot un tagad ta skrietu vaj ugunī tevis dēļ. Es nezinu, vaj vēl kāda tevi tā mīl, kā viņa?“
„Tagad nevaru jums neko citu teikt, kā to, ko jau saciju,“ Indriķis iekaitis atbildeja, „neesmu ar kādu lietu skaidribā, — varbūt kādas dienas vēlak varešu citadi runat. Līdz tam lai Alma paciešas.“ Viņš pie šiem vārdiem piecēlās, iesāktā deja bij beigta. Sāka atkal kādu citu, kuŗā ari viņš iemaisijās.
Dārzniece cereja pilnu ceribu uz labām sekmem un tiešam Alma padarija savu svaru arvien smagaku un pārsvēra arvien vairak Līnu.
Vēl tikai Indriķim vajadzeja no Līnas personigi atsacities, priekš tam iemezli ar pierādijumiem pietika, un viņš būtu Almas — luteklitis. Bet kamēr vēl arvienu nebij pilnigi galā, viņš tureja par nepieklājibu otrai apsolities.
Vakars pagāja diezgan raibi un vispārigi ņemot priecigi. Pret pusnakti visi devās projam. Alma apsolija Indriķi gaidit pie zevis ciemā, kad tas no pilsētas būšot atpakaļ. Viņa noprata Indriķa domas par viņu un Līnu. „Tagad“ viņa murminaja, kad atkal savā kambarī atradās, „jagāda, ka svari vairs nesveras uz otru pusi.“
Otrā dienā Alma aizgāja uz Kalniņiem pie Līnas, lai savu roku ari pie viņas izmēģinatu, ar Indriķi bij izdevies labi.
Līna bij ļoti nopietna un sērigu domu pilna. Alma noprata, ka tagad to viegli vareja vēl vairak noskumdinat un viņas krūtīs modinat neuzticibu.
„Kadēļ tu vakar negāji uz rekrušu balli Lejas mājā, kuŗu Indriķis uz aiziešanu ceredams izrīkoja?“ viņa iesāka. „Kad tu zinatu, cik tur priecigi gāja!“
Tumšas krunkas savilkās ap Līnas uzacim. „Nebiju ielūgta viņa lēni atbildeja.
„Nezin, kā tas nācis?“ Alma brīnojās, „citas mūsu ciema meitas visas bij ieaicinatas. Būtu aizgājusi, tad būtu dabujusi krietni izdancoties.“
„Vaj tad nu vienas balles dēļ dancošanu aizmirsis,“ Līna skumigi uz zemi lūkodamās atbildeja, „gan jau atkal gadisies citā reizē. — — Vaj Indriķis bij noskumis?“ viņa dzīvaki prasija.
„Ne, nemaz, viņš bij ļoti priecigs, gluži tāds pat kā arvien. Mani viņš vienumēr dancinaja un ļoti priecajās par manu ierašanos. Es nopuškoju viņa cepuri un viņš apsolijās, mani mūžam ar pateicibu pieminet. — Viņš mani ļoti mīl un ir ari krietns zēns.“ — —
„Vaj viņš ir tavs brūtgans?“ Līna ātri iemaiszijās, Almu greizsirdigi uzlūkodama.
„Jau sen, ka viņš mani bildinajis,“ Alma apzinigu seju rādidama atbildeja. „Bet no Dieva puses, tu nesaki nevienam; neviens to vēl nezin, es tikai tev kā draudzenei to uzticu — — “
Līna izsteidzās laukā. „Man jauzliek ūdens priekš tējas,“ viņa iesaucās. Ta nespēja vairs ilgak savaldities. Klētī iegājusi, viņa krietni izraudajās. Kad bija cik necik apmierinajusēs, tad ienāca atkal pie Almas, kuŗa slepeni priecajās, ka viņas nodoms gāja labi uz priekšu. Līnas sāpes viņa diezgan labi nomanija un centās tās vēl pavairot, šādus tādus sīkakus pierādijumus par Indriķa mīlestibu papļāpadama.
Caur Almas vēstijumiem Līnai zuda visas ceribas. Viņa beidzot pilnigi ticeja, ka Indriķis esot ar viņu tikai spēlejies, bet tomēr no savas sirds ta viņu nevareja izslēgt, viņš bij tajā pilnigi iesakņojies.
Alma aizgāja apmierinata un apstiprinata savā nodomā un atstāja Līnu pilnu skumjam un sāpigām atmiņam. Kas viņai bēdas bij par to, kad tikai viņas nodoms izdevās.
— — — — —
Pa N. pilsētiņas dubļainām ielam ļaudis gāja un brauca ka ņudzeja vien. Baru bariem stāveja dedzigi sarunadamies jaunekļi uz stūrainā tirgus laukuma.
Atskaneja atkal no lielās ielas otra gala ilkss zvani un un spariga dziedašana. Drīz ari bij ieraugama kāda partija brauceju, kas aulekšus tirgus laukumam tuvojās. Te saskrējuši, tie aptureja pie „Melnā Lāča“ viesnicas un vairak jaunekļu izkāpa iz ratiem.
Tie bija N. valsts rekruši, starp tiem Lauciņu Indriķis un Apeņu Pēters bij tie knašakie. No iepriekšejiem tie ar gavilem tika apsveicinati. Viņi sagāja „Melnā Lāča“ viesnicā, kur pagasta vecakais priekš viņiem jau telpas bij izgādajis.
Dažu apkārtejo pagastu jaunekļi jau tur bij priekšā. Kāds no tiem spēleja uz harmonikam un citi šā tā trakodami lēkaja, ka grīda vien līgojās. Indriķis bij braucot ari drusku ieskurbis, ari viņš nevareja mierā nostāt. Nejauši viņam gāja gaŗam skaista jaunkundzite, „Melnā Lāča“ viesnicnieka radiniece, kuŗa bij atnākusi pa ložu laiku palīdzet pie viesu apkalpošanas.
Indriķis paklanijies lūdza to dancot. Jaunekle pacēla acis, lai uzrunatajam atbildetu „nav vaļas“, bet jaunais slaiki noaugušais vīriets, viņa dedzigais izskats un mīligā valoda viņai patika; viņa neiedrošinajās atsacities.
Mildai — tā sauca „Melnā Lāča“ viesnicas jaunavu — vienmēr ausīs skaneja viņa pirmā dziesma, kuŗu tas viesnicā ieiedams bij dziedajis. Klusibā viņa vēlejās, lai tas netiktu nodots. Viņa pati nevareja izprast, kas viņu spiedis pie svešā jaunekļa likteņa ņemt tādu dalibu.
Trešā dienā sākās došana. Cits pēc cita rekruši tapa saukti priekšā. Daudzi no tiem iznāca no komisijas zāles, iesaukdamies „zaldats!“ Citi rekruši tādu tūlit sagrāba un „urā, jaunais zaldats“ izsaukdami, pacēla gaisā; kuŗš nebij nodots, to izsmiedami aizbīdija no zāles durvim.
„Vaj redzi, Indriķ! kādus ņem,“ Pēters sacija uz blakus stāvošo Indriķi, „no cita tīri neka nav ko uzskatit. Mums tikai vajadzēs parādities, tad mati pagalam.“
„Tas jau būtu tiešam kauns priekš mums, kad mūs nenoņemtu; mūsu ciemā uz tādiem saka, ka esot atstāts priekš ziepem.“
„Paskaties,“ Pēteris atkal iesaucās, „nupat izlika jaunu numuru listi, iesim paskatities, vaj mūszu numuri ari jau nebūs listē. Ja nav, tad varam ekt pastaigaties.“
„Are! kur mans numurs,“ Indriķis iesaucās, ar pirkstu uz mineto vietu rādidams, „vēl tikai kādi desmit priekšā.“
„Ja gan, un mans ari drīz pēc tava,“ Pēters piezīmeja.
Pēc neilga laiciņa komisijas sulainis parādijās zāles durvīs. — „Indriķ Lauciņ!“ viņš sauca skaņā balzī.
Indriķis steigšus iegāja. Pēc brītiņa tas iznāca ar pietvīkušiem vaigiem.
„Vaj zaldats?“ citi sauca viņam preti.
„Ja gan;“ Indriķis atsaucās.
„Urā, jaunais zaldats !“ atskaneja pa visu uzgaidamo zāli un viņš tapa tāpat kā citi trīs reizes augšā pacelts.
Neilgi vēlak sauca iekšā Pēteri. Ari tas iznāca ar jaunu vārdu.
Indriķis palīdzeja viņu uzsvaidit un tad abi aizgāja atkal uz „Melno Lāci.“
Milda pētoši skatijās viņu piesarkušos ģīmjos.
„Vaj jau bijat komizijā?“ viņa ziņkārigi prasija.
„Jau esam zaldatu vārdus mantojuši,“ Indriķis smaididams atbildeja.
Milda nosarka; tad atkal nobāleja, — viņai patīkamais svešinieks bij nodots —! Neredzams spēks viņu pie ta saistija, — ta bij viņā iemīlejusēs un tikko ta vēlejās ar viņu tuvak iepazīties, tad negrozamais liktens rāva viņu projam, — varbūt uz visiem laikem — — — —.
Krēslai metoties pilsētiņas baznicas zvans dobji dimdinaja. Rekruši sapulcejās baznicā pie zvērešanas. Visi citi jau bij no „Melnā Lāča“ izgājuši. Indriķis steidzigi vēl ko savā kabatas grāmatā piezīmeja. Milda pavēra sānkambara durvis un māja Indriķim ar roku, lai ienākot.
„Klausaties, Lauciņa kungs,“ viņa sacija mīkstā balzī, durvis tam aiz muguras pievērdama, „lai gan mēs šinīs dienās tikai pirmo reizi redzamies un maz vien iepazinamies, tomēr man ir gŗūti no jums šķirties, īpaši tagad, kad jums uz vairak gadiem jaaiziet svešumā un mēs varbūt nekad vairs neredzesimies, es ņemu sirsnigu dalibu pie jūsu likteņa. Neļaunojaties, ka iedrošinos jūs lūgt, vaj jūs nebūtu tik laipni, kad dienestā būsat man savu adresi līdz ar kādu vēstuli piesūtit? Še jums būs vārds un adrese, es gribu ar jums sarakstities.“
Indriķis saņēma gludo kārti. „Milda Liepiņ“ tur stāveja un uz otrās puses viņas pilniga adrese.
„Jūs caur savu līdzjūtibu mani ļoti aplaimojat,“ Indriķis pateicigi iesaucās, „es jūs paturešu piemiņā un jūsu vēlešanos izpildišu.“
Milda par šo apsolijumu bij ļoti prieciga, kā vēl nekad.
„Man jaiet! ka nepaliek pa vēlu pie zvērešanas,“ Indriķis atgādadamies savu pienākumu iesaucās.
„Ejat, lai Dievs jums palīdz uz jūsu ceļiem,“ Milda čuksteja.
Indriķis atsvabinajās no viņas un steidzāas ātri uz baznicu, un piebiedrojās saviem pazīstamiem. Bālā lukturu gaismā zvēreja Latvijas dēli savam Keizaram paklausibu un uzticibu.
Vēlu vakarā Indriķis ar saviem biedriem sēdās zirgos un laida projam. Viņu dziedašana atskaneja vēsajā rudens naktī.
— — — — —
„Dievs to zin, kā Indriķim izdosies,“ Lejas mājas saimniece galvu kratidama nopūzdamās uz savu vīru sacija, kuŗš pie krāsns sēdedams gaŗo pīpi smēķeja un kā likās ko svarigu pārdomaja, „viņu jau gan nodos.“
Lauciņš izpūta kuplus dūmus.
„Zinams gan, tur nav nekas vairak ko ceret,“ viņš sacija bēdigi, „šogad jau ņemot no vietas, kas tik daudz maz derot. Tā Priede teica, tas vakar bijis pilsētā.“
Saimniece nolika ratiņu, viņas acis metās slapjas.
„Tā mūzu bērni izgaist,“ viņa šņuksteja. „Kārlis pats aizgāja, Indriķi atkal nodos. Mūsu māja paliks kā izmirusi.“
Ārā durvis noklaudzeja un priekšnamā bij spēcigi soļi dzirdami. Kambara durvis atvērās un puškota cepure parādijās.—
„Indriķis mājā!“ māte iesaucās, viņam preti steigdamās.
„Nu dēls, kā tev gāja?“ viņa steidzās prasit, ta sveicinašanu neievērodama.
„Labi, māt,“ Indriķis atbildeja viņas roku nobučodams, „un uz to jūs varat lepoties, ka jūsu dēli Ķeizara dienestā derigi. Nebēdajaties neko, gan man Dievs palīdzēs.“
Vecigā māte apkampa savu spēcigo stalto dēlu un sāpju asaras riteja pār viņas nobālušiem, pa daļai grumbainiem vaigiem. Ari tēva acīs pāris spožu asaru iemirdzejās; viņš nolika savu pīpi. Visi mājenieki sanāca Indriķim apkārt un klausijās, ko tas par komisiju un savu noņemšanu stāstija.
„Vaj drīz būs projam jaiet?“ tēvs apspiestā balsī prasija.
„No rītdienas par nedeļu,“ Indriķis atbildeja, „pa to laiku vēl apmeklešu savus draugus un pazīstamus, no tiem atvadidamies.“
„Vairak jau nekas neatliek, ta nedeļa jau ātri paiet,“ tēvs piezīmeja.
„Nāc nu tik pie brokasta, un tad ej nogulies, pa nakti uz ceļa būsi diezgan izvārdzies.“ Tā ari tika darits. Par visiem vairak bij māte noskumusi. Indriķis tai bij arvien labs dēls bijis.
— — — — —
Pāri dienas pēc tam Irdriķis gāja uz S. ciemu, no turieniešiem atvadities un varbūt — ar Līnu galigi šķirties.
Strazdu saimnieks un visvairak Līziņa ļoti noskuma, dzirdedami, ka tas nodots. Atvadoties katrs viņam vēl ko par piemiņu dāvinaja. Līziņa žēli žēli, noskatijās viņam pakaļ, kad tas uz Dārzniekiem aizgāja.
Reinis, Alma un tapat ari vecie Dārznieki rādija viņam nopietnas bēdigas sejas. Tie jau iepriekš bij dabujuši zinat, ka viņš nodots. Reinim ar veco bij darišanas rijā pie labibas vētišanas un kad tie ar viņu paciemojušies izgāja,
tad Alma to ieveda savā kambarī. Viņa gaidit gaidija Indriķa mīlestibas piedāvajumu. Māte tai bij pastāstijusi sarunu ar viņu balles vakarā un to iepriecinajusi, ka viņš jau gandrīz, apsolijies, tikai teicis, ka vēl kādas dienas apdomašoties. Ta bij Almu bārusi, kadēļ tik muļķe bijusi, pirmak Indriķi atraididama u. t. t. Mātes nostāsti tai bij modinajuši vairak ceribu. No viņas vārdiem ta noprata tikdaudz, ka Indriķis laikam nodomajis atsacities un tad viņu pieņemt un aiziedams kā savu līgaviņu atstāt — — —.
Viņa vēlejās vēl vairak no Indriķa dzirdet un to pret Līnu stipraki sakurinat, lai tak priekš viņa aiziešanas tiktu skaidribā.
„Vaj uz Kalniņiem ari iesi,“ viņa iesāka.
„Jaaiziet būs, atvadities,“ Indriķis murminaja.
„Līna tagad tevi stipri izsmej,“ Alma sacija noliekdamās un apakš galda nokritušo adatiņu uzgrābstidama, lai Indriķis melus viņas sejā nevaretu lasit.
„Ko tad viņa no manis var izsmiet?“ Indriķis ātri iesaucās.
„Nu, šā un tā, kas tad visus niekus atmin.“
„Tomēr tu varbūt ko zini, pasaki jel.“
„Ja tu apsolies Līnai neatstāstit, ka es tev to pateikusi, tad gan. Bet ja tu gribi atstāstit, tad gan ne, negribu ar savu kaimiņieni naidā saiet.“
„Vaj tad es jau ko esmu izpļāpajis,“ Indriķis nopietni sacija.
„Kā ne,“ Alma smaididama piemeta, „tu manai mātei savu stāvokli ar mani balles vakarā esi izpļāpajis. Es vēl no viņas rājienu dabuju par to, ka tevi tūlit no iesākuma nemīleju.“
Indriķis drusku piesarka.
„Par to tev neko nekait,“ Indriķis sacija smaididams, „ka tava māte to zina, svešam jau nevienam pusvārdiņu niesmu teicis, un par to, ko tagad man teiksi, nevienam pašam nestāstišu.“
„Tev varetu gan stāstit, bet kad tu neteiktu, ka es tev stāstijusi.“
„Labi, labi, es neteikšu nevienam to,“ Indriķis dievojās.
„Nu, kad tu tā apsolies, tad teikšu, cik es zinu. Viņa pati man un dažiem citiem stāstijusi, ka tādā blēņu ballitē, ko tu rīkojis, ši gan neiešot. Tur tak nebūšot neviena krietna puiša, jo Zirņu Viktors, Straumes Andrejs un vēl daži citi jautrakie puiši nemaz niesot ieaicinati, tikai šādi
tādi skroderiši. — Tu gan esot ļoti kārojis, lai viņa tev cepuri puškojot, bet ši par to spīti neiešot vis, lai tāds Indriķis vēl labi pasvilpojot, kas šis gan par varoni esot, ka ši lai naudu tērejot un priekš ta puķes pērkot! — Vizu vasaru tu esot kā kucens smilkstedams gaŗ viņas logu tekajis, bet ši gan nelikusēs tādu mērkaķi ne redzot.“
„Vēl viņa būšot,“ tā Alma pēc brītiņa turpinaja, kad Indriķis neko neatbildeja, „viņa būšot tevi vēl labi aiz deguna pavazat un tad likt atzīt, ka viņa uz tādiem tekulišiem ne ar pusaci nepaskatoties un tā vēl dažadi, kas visus tādus niekus var atminet.“
Tālak tai vairs neveicās greizsirdibas melus turpinat, viņa apklusa, acis vēl arvien uz zemi nodūrusi.
„Vaj tas var būt! Vaj tiešam viņa tā runajusi?“ Indriķis sašutis šņāca. Almas vārdi tiešam bij viņu satracinajuši.
„Tā ir, kā es teicu. Ja tu mani netici, tad prasi Briedišam, ari tam viņa tapat stāstijuse.“
Alma bij zinat dabujusi, ka Briedits Līnu bildinajis, bet ta viņu atraidijusi. Alma iemuzinaja Briedišam, ka Līna tīkojot pēc Lauciņu Indriķa, vajagot tik gādat, ka viņa paliekot Indriķim riebiga, tad varbūt viņa nodoms izdošoties. To, ko ta Indriķim tagad bij melojusi, viņa bij ar Briediti kopā sagudrojuse un tas bij plans ar pierādijumiem; tadēļ ta ari Indriķim droši sacija, lai prasot Briedišam.
Indriķis staigaja nemierigi pa nelielo telpu no vienas sienas līdz otrai. Alma bij savu svaru pusi līdz zemei nospiedusi. Indriķis viņu par šādu izskaidrojumu pateicigi uzlūkoja; viņa spēli bij tiklab kā vinnejusi.
„Alma,“ Indriķis apstājies viņu uzrunaja, „vaj tu ari tici to, ko viņa pļāpajusi?“
„Nenmaz ne,“ Alma laipni smaididama atbildeja, „es jau viņas lielibu sen pazīstu; kas tevi skaidri nepārzīst, tie gan tic un smejas par to, ka tu esot tik glēvs un nemaz neprotot, kad ar tevi spēlejoties.“
„Ļoti pateicos, Alma, tev,“ Indriķis laipni murminaja, „ka tu vēl esi viena, kas mani mīl un blēņu valodam netic; drīz varbūt es ar tevi vairak un citadi runašu. — — Ne, šādu spēli ilgak necietišu — to niesmu pelnijis!“
Vēl kādus acumirkļus viņš nepacietigi runadams mīdijās, tad uzpīpojis taisijās iet. Vakarā vēlu tas apsolijās vēl atnākt.
„Nebūtu domajis,“ viņš pa tīrumu iedams dudinaja, „ka apakš tāda skaista ģīmiša, kā Līnai, tādas netikumibas mājo. No Almas niesmu nekad tādu apsmieklu piedzīvojis, priekš viņas gan esmu vairak klanijies, — viņa tak saprot cilvecigas jūtas cienit. Lai gan man tagad nevajadzetu ķildoties, īpaši šinīs dienās, kur vajadzetu no visiem ar mīslestibu atvadities, tomēr kā aiz deguna izvazats neaiziešu! Mani līdzšinejie ceļi, lai gan diezgan raibi, tomēr skaidri no visām kaisligām kāribam un netikumibam. Mana tekašana ir bijusi ar skaidru sirds apziņu un taisnigiem nolūkiem — nevainigai mīlestibai. Caur to niesmu pelnijis nekādu izsmiešanu, varu katram droši priekšā stāties un acīs skatities. Viņai vajaga atzīt, ar ko tai darišanas, tā gan tas neizdosies, kā viņa domā.“ —
Tā murminadams tas bij Eglites sasniedzis. Tur kādu brīdi atvadidamies paciemojies, viņš gāja ar vārošos dūšu uz Kalniņiem.
Līnas krūtis sāpigi žņaudzijās, mīļako, uz kuŗu tai vairs nebij ceribas, pēc ilgaka laika un tagad kā rekrutu ar nopietnu bālu seju ieraugot. Viņai izlikās, it kā tas būtu pa šīm pagājušām nedeļam slims gulejis, tas nemaz neizskatijās vairs tik priecigs un jautrs kā senak. Slepeni ta noslaucija acis.
Indriķim atkal Līnu uzskatot bij it savadi ap sirdi. Viņa izskatijās tik nevainigi skaista, kā no tās nemaz nevareja tādas lietas domat, kā viņš bij dzirdejis. Bet Alma viņam to bij stāstijuse un ari viņš pats savām acim bij redzejis, ka ta ar Viktoru lakstojās. Tam ta ari viņa gredzenu bij dāvinajusi. Vaj viņas dēļ tam nebij Straumes Andrejs ar neģēlibam uzbrucis? Tur nebij vairak ko šaubities — viņa bij vainiga.
Indriķis atzina, ka šobrīd tam ar viņu nekāda saruna nevareja izdoties. Viņš nodomaja vakarā pie viņas atnākt, kad ta būs viena savā kambarī un atvadijies izgāja. Līna steidzās viņam pakaļ.
„Indriķ, vaj tu vairs neatnāksi?“ viņa pie ķēķa panākdama bailigi prasija.
„Man gan vajadzetu ar tevi izrunaties,“ Indriķis auksti atbildeja, „bet redzu, ka tev tagad nav vaļas, vaj drīkstu vakarā atnākt?“
„Kadēļ gan nedrīksti, vaj tad es tev palikuze kāda svešniece? es jau sen tevi gaidiju — “
„Nu, nu,“ Indriķis viņu pārtrauca, „es atnākšu.“
„Tad gaidišu.“
Indriķis aizgāja uz Veckārkliem. Tur viņš palika līdz vakaram. Jau bij tumsa pieņēmusēs, kad viņš griezās atpakaļ uz Kalniņiem. Vēl visi bij kājās, bet uzmanigi ieejot neviens viņu nepamanija. Lietus sparigi lija un lielas lāses cirtās pret logu rūtim, mantels tam bij gluži slapjš palicis. Līna lūdza, lai viņš to izģērbot un piekāra to siltumā, lai nožūst. Indriķim bij vēl kādu stundu jagaida, kamēr Līna nobeidza vakara kopu un kad citi devās pie miera, ta ienāca atkal pie viņa. Lietus bij atkal pārgājis un mēness spīdeja it spoži.
„Tu jau šovakar nekur vairs neiesi?“ Līna jautaja mīligi.
„Nu redzēs, kā būs,“ viņš nopietni uz zemi lūkodamies tumši athildeja.
— — — — —
„Es gan nācu — no tevis atvadities — uz visiem laikiem,“ viņš atkal piezimeja apspiestā balzī.
„Kadēļ tā, Indriķi?“ Līna sabijusēs dvašoja.
„To tu pati labak zinasi,“ Indriķis skarbi saukdams atbildeja. „Tu zini, ko esi darijusi, tu pate mani uz to esi piespiedusi, — man nav vairak nekas jaizskaidro.“
„Indriķi, mīļais Indriķi!“ Līna lūdzās, „kā tu tā vari runat? Es neapzinos neko ļauna darijusi.“
„Tā? — neko neapzinies! kur ir gredzens, ko tev dāvinaju?“ Līna nobāleja. .. viņš jau to zin'! viņa bailigi domaja un sāpigi nopūtās.
„Zirņu Viktors viņu man atņēma un vēl nav atdevis.“
„Atņēma? — tu pati viņam atdevi!“
„Ne, ne, Indriķi! es varu zvēret, ka tas nav taizniba. Paprasi tiem puišiem, kas toreiz te bija; tie visi redzeja, ka viņš man ar pievari nomauca. Viņš solijās tūlit atdot, bet to vēl tagad nav darijis.“
„Lepni meli! Bet es neliekos zsobus vārdot. .. bet kadēļ tad tu ar viņu pa kēķi skūpstijies ?“
„Es skūpstijos!?“ Līna asaras tikko savaldidama dvašoja; „to cilveku es nevaru acu galā ieraudzit.“ — —
„Ko nu vēl liedzies, es pats ārā iedams jūs iztrauceju, vaj tu nebēdzi istabā, kad mani pamaniji? āā, āā.“
„Es tikai viņu nelaidu projam, prasidama, lai atdod gredzenu. Viņš gan gribeja mani piespiest, lai bučiņu dodu, bet tad es izrāvos un iebēdzu istabā.“
„Tu māki smuki izgrozities,“ Indriķis nicinoši piezīmeja, „bet Dievam žēl, tāds muļķis niesmu. Es neļaujos ar sevi spēleties! - - Ja tu būtu gribejusi, tad gredzens jau sen būtu atpakaļ, bet - - tu vari liegties cik gribi; es zinu to lietu, skaidraki, nekā tu doma.“
„Ak kungs! tu, Indriķ, mani netici? - es neapzinos ar nekādu noziegumu pret tevi.“
„Tagad tu vairs neapzinies? Ha ha! Tu esi gan ļoti mīļa un uzticiga brūte man! Visas S. ciema meitas atnāca ballē, kuŗu izrīkoju uz ložu dienam, bet priekš tevis tur nebija Zirņu Viktora, Straumes Andreja un citu šādu tādu; priekš tevis tur nebij neviena krietna puiša! Tu neatnāci. — Ja tu mani daudz maz mīletu, tad tu būtu nākusi.“— —
„Es jau nebiju aicinata, nemaz nezinaju, ka tur balle; kā gan lai būtu gājusi?“
„Vēl labaki! ļoti jauki tu proti izmeloties. — Bet kā tev patīk, kad es skaidri zinu to, ka tu ielūguma zīmi saņēmusi? Dod viņu šurp, tad redzesim, vaj tu tik neskaidri rakstitu nevari saprast.“
„Indriķ, Indriķ, ko tu runa?“ Līna ļoti brīnodamās sāpigi iesaucās. „Es no tādas zīmes neka nezinu, niesmu neko saņēmusi.“
„Niesi saņēmusi? Kadēļ tad zinaji teikt, ka tādā blēņu ballitē neiešot? Tur tikai tādi „skroderiši“ vien esot ielūgti. Tad vēl: Es kārojot, lai tu man cepuri puškotu, — — „ta ta varonis!“ priekš visiem „kunceniem“, „tekulišiem“ un „mērkaķiem,“ lai naudu tērejot? — uz tādiem ne ar pusaci nepaskatoties, — vēl labi aiz deguna pavazat?“ — — —
Viņš iedomajās, ka Alma viņu jau gaidišot.
„Kadēļ man to vajaga?“ viņš iesaucās uzlēkdams.
Līna klausijās nepakustedamās, kā „sāls stabs.“ Viņa nevareja vairs savaldities, asaras sāka līt pār viņas vaidziņiem. Indriķis to nemanija, viņš bij aizgriezies uz otru pusi.
„Indriķ,“ viņa šņuksteja, „es esmu pie tevis bezkaunigi apme — — “
„Es negribu neko vairak dzirdet, es nelikšos sevi aiz deguna vazat! Man zobi nesāp!“ viņš piesmacis atraidošā balsī šņāca, „dod manu — manu manteli, lai iemu projam.“
Līna apķērās viņam.
„Niej vēl“ — viņa dvašoja, „uzklausies tak“ — —
„Ne, ne, es nepalieku ilgaki!“ —
„Es nedošu manteli, kamēr“ — —
Indriķis nicinoši pasmaidija. „Niesmu jau gan ar sulaiņiem ieradis, varu jau ari pats dabūt,“ viņš murminaja, no viņas atsvabinadamies; uzmekleja manteli un usģērbis pienāca Līnai tuvak.
„Ar Dievu, uz mūžibu!“ viņš sacija palocidamies un tuvojās duvim. Līna pieķērās tam pie rokas.
„Kur tu iesi?“ Indriķis uz viņu pagriezies apstādamies prasija.
„Es tevi izlaidišu un aiztaisišu durvis!“ viņa tikko dzirdami šņuksteja. „Man nevajaga kalpa!“ Indriķis viņu atstumdams spītigi iesaucās, „varu pats durvis attaisit un sevi izlaisties. Ja gribi aizbultet, tad vari iziet vēlak, tagad ļauj man mierigi aiziet.“
Lepni galvu izcēlis, viņš apzinigi izgāja no kambara.
— — Līna vairs nespēja kājās nostāvet, viņa streipuļoja atpakaļ un izmisusi saļima savā gultā. — — — — — — —
Indriķis to vairs neredzeja; viņš jau bija ārā durvis atvēris, bet — — palika kā pienaglots uz sliegšņa stāvam — — Neskaitams zvaigšņu pulks viņa acim preti skulgoja. Viņš ieraudzija mēnesi. It kā draudoši pārmetošs viņa bālais ģīmis izskatijās. Viņam izlikās, it kā tas gribetu uzsaukt: Indriķ, ko tu dari? nepārsteidzies, atminies savu solijumu: „Kamēr tās zvaignes tur augšā pie debeszs mūsu acim spīdēs, pastāvēs ari mana mīlestiba uz tevi.“
Sirds tam puksteja tik stipri, kā gandrīz pats vareja sadzirdet, viņš neiedrošinajās sliegsnim pārkāpt.
„Nepārsteidzies!“ viņa iekšķigā balss sauca. „Vēl tu niesi pārliecinajies, vaj viss ir patiesiba, ko Alma stāsta. — —“
„Ak Dievs, ko lai es daru? Tas iet pārak par manu saprašanu,“ viņš it kā samisis zilā, zvaigznem pilnā izplatijumā lūkodamies, nesaprotami murminaja: — — — —
„Alma“ — — — — Hm hm hm — — ne! griezišos vēl atpakaļ, tā varu padarit lielu noziegumu — — ja viņa mani patiesigi mīlē, tad ta būs noskumusi, varbūt — raud? ja tā ne, tad pārmešana, atraidišana — no viņas — „tu mani atgrūdis.“ Viņš nokāra galvu, vēl šaubijās acumirkli — — — tad aizvēra durvis un lēniem soļiem atgriezās kambarī. Gultai piegājis, tas gribeja Līnu uzrunat, bet ko viņš ieraudzija? Gīmi palaga stūrī iespiedusi, kurš bija slapjš no asaram, Līna vairs nielpoja — viņas skaistais augums krampjiem līdzigi raustijās — —. Viņa bij savu gaŗo matu
bizi, kuŗa tai sniedzās vaj līdz ceļiem, aptinusi ap kaklu un ar abām rokam tik cieti savilkusi, ka drīz vien būtu noslāpusī.
Ledaini drebuļi pārskrēja Indriķim pār kauliem, šo bēdigo skatu, kuŗu pats bij sagatavojis, ieraugot, briesmigas izbailes un pārmetumi viņu pārņēma.
Acumirklī viņš satvēra nelaimigo, atrāva cieti sakrampetās rokas un bize atlaidās svabadaki. Līna sāka atkal elpot, viņa atvēra acis, Indriķi bailigi uzskatidama un nesavaldama asaru straume plūda iz viņas skaistajām actiņam. Viņa paslēpa atkal ģīmi snieg'baltajā pagalā.
„Līna, mīļā Līna!“ Indriķis nožēlotoja sagrauztā balsī iesaucās, viņu apkampdams. Piedod man! — — es redzu, ka tu mani mīlē, es esmu pārsteidzies, — es nožēloju savu pārsteigšanos. Es šaubijos par tavu mīlestibu, — līdzšinejie gadijumi mani spieda neuzticibai padoties. Vaj tu manim vari šo noziegumu piedot?“ — — — — —
Līna vilka to pie savām drebošām krūtim, viņa elsoja, stipri raudadama un nevareja neko atbildet; karstās asariņas lējās uz Indriķa vaigu, viņa sirdi gluži izkausedamas. Labs brīdis pagāja, kamēr viņa atkal tiktāl saņēmās, ka vareja runat.
„Indriķi,“ viņa pārmetoši šņuksteja; „kadēļ tu ar mani tik briesmigi spēlejies? Kadēļ tu esi mani tiktāl kairinajis? Kadēļ manās krūtīs modinajis mīlestibu, kad nevari mani mīlet? Es nespiežu tevi mani mīlet! Mīle Almu, vaj kuŗu tu gribi, bet nepārmet man to, ko neesmu pelnijusi, tavi pārmetumi ir priekš manis par smagiem —.“
„Varbūt ka ļauni ļaudis ir mani maldinajuši,“ Indriķis nopūtās.
„Vaj tad patiesi tu niesi gredzenu atdevusi, ziņu saņēmusi un gribejusi mani izsmiet?“
„Tik tiešam, ka Dievs dzīvo, es no tam neko nezinu, tā ir, kā es saciju, nekad niesmu iedomajusi tevi apbēdinat, tevi esmu patiesigi mīlejusi“ — —
„Es ticu tev,“ Indriķis aizgrābts sacija. „Es neko vairs neticešu, ko man par tevi stāstīs, kamēr pats nebūšu pārliecinajies. — Nebēdajies, mīļā Līniņ, es turešu savu apzolijumu, palikšu tev uzticigs.“ Dedzigi apkampdams to, viņš skūpstija viņas slapjos vaidziņus.
„Vaj tu Almu atstāsi?“ Līna čuksteja. „Nedari viņu manis dēļ nelaimigu.“
„Es niesmu viņai solijies, niesmu viņai atvēlejis uz mani ceret, es nevaru pušu plēsties. Tevi mīleju un palikšu pie
sava vārda, tik tiešam, ka mans vārds ir Indriķis! Tikai tad, ja tu mani uz to piespiedisi, tevi atstāt, aizmirsišu savu apņemšanos.“
Līna uzelpoja vieglak, viņa pēdejos vārdus klausidamās. „Bet Alma pate saka, ka tu viņu esot bildinajis?“ viņa vēl šaubidamās piezīmeja.
„Reiz, priekš pāris gadiem, gan es viņu bildinaju, par ko jau tev agrak stāstiju un tu zini, kas man toreiz iznāca.“
„Vaj tad viņa man par to pašu reizi būtu stāstijusi?“
„Vēlak es nekad vairs viņas niesmu bildinajis.“
„Viņa tak teic, ka tu viņu ļoti mīlejot?“
„Es viņu uzzkatu tikai kā draudzeni un nevis kā brūti.“
Līna ticeja viņa izteikumam un spieda saldu bučiņu uz mīļakā lūpam, viņa bij atkal ceribas atdabujusi.
Ari Indriķa sirds daudz mierigaki puksteja un viņa krūtis svabadaki elpoja, apzinoties, ka nebij pienākumu pārkāpis un caur to lielu nelaimi novērsis. Viņš palika ilgaku laiku pie līgaviņas, lai to pilnigi apmierinatu.
Līna brīžam priecajās, brīžam raudaja, zinadamās beidzamo brītiņu pavadam pie mīļakā krūtim. Tumša, nezinama nākamiba stāveja priekšā, bārgais liktens vareja atkal visu izpostit.
Laiks abiem negaidot aizteceja. Acis viņi nebij aizdarijuši; tiem bij daudz, ļoti daudz ko runat, nožēlot un apsolities. —
Kad sarkana rīta blāzma atspīdeja, tiem bij jašķiras, jašķiras uz ilgiem gadiem. „Kad tik ne uz visu mūžu?“ viņi slepen baidijās.
Tagad Līnas puķe atradās pie Indriķa cepures, ta izskatijās košaka par visām citām. Zilas neaizmirstelites un sarkanas rozes viņam sludinaja mīlestibu un uzticibu.
Vēl dažas piemiņas Līna viņam no savām mantam dāvinaja, kas tam dienestā vareja deret. Apkampušies, tie vēl ilgi skūpstijās. — — Tad Indriķis aizgāja, pavadits no mīļakās žēliem skatieniem.
Tai dienā Indriķis aizgāja pie Apenu Pētera sarunaties, no kuŗas stancijas braukt projam; divas tiem bij sasniedzamas. Viņi norunaja, pie astoņi verstes no S. ciema atrodošās L. stancijas satikties, no turienes tad ar pusdienas braucienu doties projam uz J. Tur bij nosacits sapulceties.
Atpakaļ nākdams tas vēl iegriezās Dārzniekos, uz pēdigo atvadišanos. Alma bij ļoti noskumusi, nevaredama viņu
vakarā sagaidit. Miegs tai nenāca, viņa ļoti baidijās, kad tik viņas tik tāl ievaditie nodomi neizgaistu.
Priecigi viņa Indriķi saņēma un ieveda savā kambarī. Nu bij pēdigais brīdis, kur ta vēl vareja skaidribā tikt. Ar nepatikšanu ta ievēroja jaunpiesprausto puķi pie viņa cepures. Kas to bij piespraudis? viņa mīdijās kā uz oglem.
„Indriķi, vaj tu man rakstisi no dienesta?“ viņa prasija kaisligi.
„Kadēļ ne, ja tik tu man uz manām vēstulem atbildi.“
„To es ar prieku darišu. — Bet nu tu, mīļais Indriķi, aiziesi, vaj tu mani atstāsi nezinašanā? Saki tak šai pēdigā brītiņā, vaj drīkstu saukties par tavu līgaviņu? Es nevaru bez tavas mīlestibas — dzīvot, tu nezini —“
Alma, viņa pirmās mīlestibas ideals stāveja viņa priekšā tik bāla, noskumusi, ar spožām asaru pērlem acīs un viņas balss drebeja, tā ka tam tiešam žēl palika, no mīlestibas pārņemto meiteni uzskatot.
Tomēr ta bij, tā viņš domaja, Līnu apmelojusi. Tas viņu Indriķa acīs pazemoja, viņš palika pie sava pienākuma.
„Es tevi uzskatu kā māsu,“ Indriķis viņu pārtrauca, „bet kā brūtei nevaru apsolities. Tu zini, ka divām nevaru solities. Kad vienai esmu savu vārdu devis, otrai vairs nevaru.“
Atma notrīceja, viņas svars bij atkal par vieglu palicis. Viņa noprata, ka Līna būšot tiešam Indriķi atkal pielabinajusi. Varbūt tas ticeja, ka viņa melojusi? Un ta tik stipri bij cerejusi uz izdošanos. — —
„Tad labak vēlos mirt, nekā šādos apstākļos dzīvot,“ viņa vaimanaja.
„Apmierinies, Alma, apmierinies,“ Indriķis sacija, viņu līdzcietigi uzlūkodams. „Gan ar laiku viss pārgrozisies citadi. Es aiziedams nevienai neprasu, lai mani gaida, nezinu vaj vairs atgriezišos. Kad Dievs dos veselibu un miera laikus, varbūt pārnākšu mājā. Tad varešu darit, kā gribešu, bet tagad nevienam nevajaga manis dēļ ciest. Dzīvo sveika! Uz priecigu atkalredzešanos!“ Tā Indriķis no Almas atvadijās. —
„Tagad,“ viņš pa kalnaja teku iedams murminaja, „pa maniem dienesta gadiem, kad tās mani vairs neredzēēs, izrādisies, kuŗa būs uzticigakā. — — Ta tad būs īstā.“
— — — — —
Miglains novembra rīts ausa. Smalkas, paretas lietus pilites spridzinaja. Plikie ozoli it kā nožēlodami, reizem sirmās galvas kratidami raudzijās palejā uz mīkstsirdigām liepam, kuŗas palēnā vējiņā rāmi locidamās, reizu reizem lielus rasas pilienus nobirdinaja, it kā līdz raudadamas tām tikdaudz mātem un līgaviņam, kuŗām bij šodien jašķiras no saviem lolojumiem un idealiem. Šur un tur redzeja kādus ratus ar jauniem rekrušiem aizripojam.
Lejas mājā jau agrā rītā visi kustejās, kaut gan vakarā līdz pusnaktij bij stāvejuši kājās; jo visi ciema puiši un meitas bij bijuši no Indriķa atvadities un tā tik vēlu nodzīvojuši, dažadi sarunadamies.
Tēvs un māte pirmie bij kājās. Tēvs sabaroja zirgus, māte atkal rīkojās ķēķi, brokastu sagatavodama, lai būtu viss pie laika gatavs un aizgājejam nebūtu janokavejas.
Indriķis piecēlies vēl pārskatija ceļa somu, vaj viss vajadzigais tanī atrodas un tad visas lietas un mantas pēc kārtas iepakajis aiztaisija somu un sāka pats taizities.
Gaismiņai austot viss bija gatavs, ka var braukt. Brokasts bij noturets; ceļa drēbes apģērbtas uun aizjūgts bēris braucejus gaididams pie durvim nemierigi mīdijās.
Tagad vecais Lauciņš paņēma grāmatu, uzšķīra kādu ceļa dsiesmu, kuŗu vizi kopā skanigi nodziedaja, Dieva žēligu vadišanu priekš Indriķa izlūgdamies. Pēc tam visi nometās ceļos un skaitija „Tēva reizi.“ Pie pēdejiem lūgšanas vārdiem Lauciņš pamāja savai sievai. Abi pievirzijās Indriķim tuvak, „amen“ atskaneja un līdz ar to pacēlās abu vecaku rokas virs Indriķa galvu. — —
„Nu tagad, mīļais dēls!“ tā tēvs rokas viņa galvai uzlikdams aizkustinatā balsī sacija, „saņem savu vecaku svētibu, ta tevi vadis un sargās uz visiem taviem ceļiem.“ — —
Ari māte nolaida savas drebošās rokas uz dēla galvu.
„Tas visu varenais Dievs,“ tā Lauciņš iesāka, „kas visus celus spriež un loka, pats iecēlis visas valdibas un valdiniekus un mums tiem vajaga klausit. Tagad tev jadodas tapat svešumā, kā Jēkabam. Es tevi svētidams svētiju; un ši scvētiba pār tevi pastāvēs uz laiku laikiem. Neizmisies, mans dēls, kad tagad tev tēva māja jaatstāj; nebēdajies, kad
šinī pašā brīdī tev jaaiziet no visa, kas tev mīļš bija. Tu dosies projam svētu pienākumu izpildidams un kaut ar tevim kādreiz nāktos nāvei acīs skatities, tad neizbīsties, bet dari droši savu pienākumu. Piemini un pielūdz to Kungu un tas tevi vadīs caur visām likstam un briesmibam. Lai tava sirdsapziņa paliek arvienu šķīsta un skaidra; lai tavas kājas neškobas un neslīd apakš likteņa nastas un nenoklīst no taisnibas ceļiem. Lai tava sirds netrīc un tava roka nedreb un nenogurst priekš taisnibas un brīvestibas cīnities, ka vari visu izdarit un panest, kas īstenam kara vīram pienākas. Tavu vecaku lūgšanas par tevi nemitesies un lidinasies virs tavas galvas katrā vietā un ta Kunga eņģeļi sargās tevi no visām briesmam un nelaimibam.“ — —
Dažas asaras noriteja par abu vecaku vaigiem, šos vārdus no visas sirds runajot. Ari citi noslaucija acis. Tikai Indriķa acis palika sausas. Pa visu laiku, kamēr nodots, viņš nebij nevienu asariņu noraudajis; ari tagad tas nenotika. Viņa krūtis gan bij kā aizžņaugtas un kaklā it kā ābols iestājās, viņš nevareja nevienu vārdu izrunat; gŗūti, ļoti gŗūti tam bij ap sirdi, šinī brīdī. Pēdigais acumirklis tēva mājā bij pienācis. Visi piecēlās kājās.
Indriķis mēmi vecaku rokas un mutes noskūpstija. Tas nozīmeja viņa pateicibu un ardievas, tapat ari no citiem viņš mēmi atvadijās un savu ceļa somu zagrābis spiedās pa durvim laukā un iesēdās vieglajos kurvratos. Jaunakais brālis Vilis sēdās par kučieru, uzplikšķinaja pātagu un bēris sāka rikšot. — —
„Brauc, dēls, ta Kunga vārdā!“ murminaja vecie tiem vēl nopakaļus. Rati viegli aizripoja un aiz Gravas liepam skatitaju acim nozuda.
Nopūzdamies paliceji iegriezās atpakaļ istabā.
— — — — —
Tāda pat rosiga dzīve ari Kalniņos šaī rītā bij nomanama. Agri jau priekš gaismas diveji vezumi ar liniem tika piekŗauti, kurus tirgotajs Libersons no Kalniņa bij salīdzis. Tos šodien vajadzeja novest uz L. stanciju.
„Tēt! vaj tu viens pats brauksi?“ Līna ziņkārigi tēvu uzrunaja.
„Kur nu viens! Ceļš dubļains un ar divi zirgiem, jaņem jau Krišus ari līdz,“ tēvs steidzigi atbildeja.
„Nem labak mani, — tēt!“ Līna kaizligi lūdzejas balsī iesaucās. Šodien rekruši brauks projam, es labprāt vēletos redzet. —
„Manis dēļ, brauc tu, lai Krišus paliek mājā. Bet tad taisies drīz, ka nav jagaida!“ vecis murminaja, iziedams puisim palīgā zirgus iejūgt.
Līna uzgavileja par tēva novēlibu un bij redzet, cik drīz ta saposās. Vezumi nebij visai smagi. Tiem virsû uzsēdušies, tēvs un mēta aizlaida ka notarkšķeja vien. Jo stancijai tuvak nāca, jo stiprak Līnas sirds puksteja. Tur piebraucot ta ieraudzija vairak jaunekļu ar puškotām cepurem staigajam un ar saviem pavadoņiem dedzigi zarunajamies. Citu starpā Līna pamanija ari Indriķi, viņa brāli Vili un Apenu Pēteri, kuŗi iegāja uzgaidamā istabā.
„Ak, kaut vēl dabutu ar viņu kādu vārdu parunat!“ Līna ilgodamās murminaja; viņai bij nepatīkami, to iet uzmeklet.
Bet viņas vēlešanās negaidot piepildijās. Indriķis viņu jau bij ieraudzijis un tadēļ vien iegriezies voksalā, lai brāli un Pēteri uz kādu brītiņu tur atstātu un steigtos ar līgaviņu parunaties. Viņš ļoti priecajās, ka ta bij še ieraduzēs.
Pēc maza brītiņa tas iznāca un tuvojās Līnas vezumam.
„Viņš mani ievērojis!“ Līna gavileja, ieraudzidama Indriķi uz sevi nākam.
Indriķis bij tagad atkal svabadas krūtis atdabujis. Gŗūtsirdiba bij braucot pamazam atvieglojusēs. Viņš sveicinaja līgaviņu ar senako vaļsirdibu un izrādijās ļoti jautrs un priecigs.
„Tas mani ļoti iepriecina, ka tu šodien še ieraduzēs,“ viņš smaididams piezīmeja. „Es biju piemirsis kādu lietu pieminet. Redzi, kā jau tev pie pēdejās satikšanās saciju, tu vari darit pēc savas patikšanas, vaj gaidit mani no svešuma pārnākam vaj ne; to tu vari pēc savas sirds jūtam izvēleties. Ja man še niesot, varbūt gaditos ļauni ļaudis, kas tavu uzticibu pret mani maldinatu, netici nevienam agrak, kamēr es pats tev niesmu izskaidrošanu devis. Dari man vizu zinamu, es nenostāšu tev rakstit un tavus jautajumus izskaidrot. Kamēr vien tu mani turesi piemiņā un manim rakstisi, tikmēr ari mana mīlestiba un uzticiba nemazinasies, lai nāk kas nākdams.“
„Es darišu visu, kas uzticigai līgaviņai pienākas un lūgšu Dievu par tavu labklāšanos,“ Līna čuksteja viņam mīligi acīs skatidamās. Tas viņu pilnigi apmierinaja.
„Būšu tev par vizu pateicigs,“ Indriķis teica. „Bet nu vairs nav ilgak laika! dzird, — jau zvana, — brauciens nāk, iesim uz priekšu!“
Visi steidzās no uzgaidamās istabas laukā.
Rekruši salasijās kopā un sāka dziedat:
Atstāj māti, atstāj tēvu, Steigšus iet no mīļakās; Atstāj mantu, atstāj godu Tautas dēls dēļ tēvijas u. t. t.
Jau otrreiz nozvanija.
„Kam jabrauc, tie lai iekāpj!“ koduktori uzsauca.
Mūsu rekruši iekāpa viņiem ieraditā vagonā un iesāka atkal dziedat:
„Uz debes's, roku paceldams, Es esmu zvērejis: Pie sava pulka tureties No karoga nemaldities — Pats Dievs to dzirdejis.“ —
Jau zvanija trešo reizi. Brauciena vadoņa zignals atskaneja, dzelza zirgs iezviedzās un brauciens sāka kusteties.
Tā no aizbrauceju, kā ari no paliceju puses kabatas drānas vīcinajās. „Ar Dievu! ar Dievu!“ vēl no vagonu puses dimdoši atskaneja. — — — Zilganus dūmus pakaļā pamezsdams brauciens arvienu tālak un tālak aizsteidās.
„Ar Dievu, Indriķ! ar Dievu!“ Līna vēl reiz išuksteja un tad ar smagu sirdi atgriezās pie tēva.
— — — — —
Indriķa dienesta gadus tikai pavirši pārskatisimies, jo zaldatu ikdienišķigo dzīvi gan katrs pa daļai pazīs: kā tie mācas, munsture un darbojas; tapat ari nometņu dzīvi un citus sīkumus. Pieminesim tikai to, kas stāv sakarā ar mūsu stāsta pavedienu.
Rekruši iekš J. tapa izdaliti un aizsūtiti pulkos. Indriķim ar Pēteri gadijas sanākt vienā pulkā un tapa aizsūtiti uz K. pilsētu Krievijā, kur viņus atkal izšķīra. Indriķi iedalija piektā un Pēteri trīspadzmitā rotā. Pētera rota stāveja pa ziemu kādā mazakā pilsētiņā un tam bij uz turieni jaiet, kamēr Indriķis palika turpat K. pilsētā. Maz gan pa ziemu viņi dabuja satikties, bet vasaru bij atkal kopā.
Lai gan viņi bij labi draugi, tomēr dziļakas sirds jūtas tie viens otram neuzticeju; ari nepētija viens otru noslēpumus, kaut gan varbūt ko zinaja. Ar vārdu sakot, tie nesa katrs
savu nastu viens. Līna atbildeja Indriķim uz katru viņa vēstuli un tapat ari Alma, kuŗa savās vestulēs visai laipni un glaimojoši runaja un par Līnu alaž ko sliktu piezīmeja. Bet Indriķis uz tādiem piezīmejumiem nekādu svaru nelika. Alma to drīz nomanija, ta ņēma atkal Briediti palīgā, tam iestāstidama, ka Līna ar Lauciņu sarakstoties un tadēļ varot izdoties, ka Lauciņa draudziba, kuŗu tas laikam pret Līnu sajūtot, vēlak paliekot par mīlestibu un tad šim vairs nekādas ceribas uz Līnas pierunašanu nebūšot.
Viņa iestāstija Briedišam, ka vieglakais ceļš būtu, kad tas caur rakstiem mēģinatu Indriki pret Līnu uzmudinat. Cita te neviena niesot, kas tai varetu patikt un ta varbūt viņu pieņemšot. Indriķa adresi Alma viņam pagādaja, ar to nolīgumu, ka tam jaraksta Indriķim, ka adresi no Līnas dabujis.
Briedits šādiem priekšlikumiem labprātigi padevās.
Nu viņš Indriķim ziņoja dažadas lietas par Līnu: Ka ta viņa vēstules dodot visiem lasit, lielidamās, ka tādu pielūdzeju viņai daudz esot. Daža iz viņa vēstulem no rokas rokā pāriedama esot jau puspagasta nostaigajusi; ka tai ar Zirņu Viktoru sadzertas deribas, kuŗās viņa pati piedzērusēs, ka neko neatjēgusi; Viktors drīz dabušot no tēva māju savā rokā un tad dzeršot kāzas un tā dažadi.
Indriķim nācās gŗūti nosacit, kādā garā šie vēstijumi rakstiti, visi gluži sadereja ar Almas vēstijumiem. Tomēr tie viņam izlikās kā pasakas, viņš nespēja tiem ticet. Kad tas Līnai par tām deribam apvaicajās, ta atbildeja, ka Viktors gan atbraucis precibās, bet viņa to atraidijusi. Par citām apvainošanam ta atbildeja, ka it neko nezinot, tie visi esot tīri meli. Indriķis viņai ticeja.
Katrā vēstulē, ko tas līgaviņai rastija, atradās ari tukšs kuverts, uz kuŗa bij viņa adrese, lai viņai krievu valodas nemācešanas dēļ nevajadzetu pie adreses rakstišanas citu palīgu meklet. Šādi kuverti bij Līnai ļoti palīdzigi pie sarakstišanās un tā uz katru viņa vēstuli vareja brīvi atbildet. Indriķis katrā no viņas rakstitā rindiņā sajuta vissirsnigako mīlestibu un jutās gluži laimigs un priecigs. Nemiers, kuŗu tas dažreiz Briediša un Almas vēstules lasot mantoja, caur Līnas mīlestibā pārplūdošiem vārdiem atkal nozuda.
Viņa sirds piedereja vienai, kuŗai tas bij apsolijies un tikai tai mīlestibas vārdos atbalsoja. Almai viņš rakstija tikai kā draudzenei; viņš centās visas citas jūtas pret viņu noslāpet. Bet Alma ar to neapmierinajās. Viņa gaidija vēl
arvien uz jūtigaku atbildi, bet tāda nenāca un nenāca. Viņa redzeja, ka Briediša vēstulešana nelīdzeja un jauns nodoms perinajās viņas no greizsirdibas pārpilditās krūtīs. Drīz viņa bij izgudrojusi līdzekli un sagatavojās to izmēģinat.
Ꞩavās vēstulēs Indriķis Līnai apsolija arvien no jauna mīlestibu un uzticibu, kuŗa tikai tad varetu mazinaties, kad viņa tam mitešoties rakstit. Te piemēram kāds iz šiem nosacijumiem:
„Kamēr tu man nemitesies rakstit, pastāvēs ari mana mīlestiba un uzticiba; mana sirds pukstēs vienigi priekš tevis. Bet uz to tevi spiest negribu. Cilvekam vajaga būt brīvam un darit tikai to, ko viņa sirds vislabak izvēlas. Ja nu tavas domas kādreiz pārgrozas un tu gribi man atsacities, tad lai tev aiztaupitu vārdus un baiļošanos, man to paziņot, nepaģēru nekādas citas apliecinašanas, kā klusu ciešanu. Kad tu man vairs neatbildesi, tad būšu pārliecinats, ka tu manis vairs nemīļo un tava sirds pieder citam. Domaju, ka šāda atsacišanās vīze tev būs viegli izpildama. Nedoma, mīļā Līniņ, ka to no tevis gaidu, še tikai izsaku domas, kuŗu piepildišanās mani daritu nelaimigu.“ — — —
Viņš baidijās no apvainošanam un pārmetumiem, bez kuŗiem, kā viņš domaja, šāda atsacišanās, ja ta varetu gadities, nenotiktu. Tādus taiznibas iemeslus viņš labprāt nevēlejās klausities un tadēļ deva viņai šādu priekšlikumu. Līna to gan lasija, bet to darit viņa ne sapņos neiedomajās, jo lielakais prieks tai bij ar Indriķi sarakstities.
„No vilka bēg, uz lāci krīt.“ Šis sakams vārds ari pie Indriķa piepildijās un padarija tam no jauna daudz sirdsēstus.
Greizsirdiba, cenzdamās pēc saviem nolūkiem, dažreiz izlieto visļaunakos līdzekļus, nebēdadama nedz par savu nedz citu dzīvibu un par savu līdzcensoņu sirdsmieru pavisam ne. Ta ir dažreiz tik atriebiga, kā asins kārigs tīģeris, kuŗš neko nebēdā par sava upura sāpigu locišanos, kad tikai dabu viņa asinis iesūkt.
Tā ari Alma savā greizsirdibā izlietoja katru līdzekli, ja tik caur to vareja savas greizsirdibas slāpes mazinat. Viņa nemaz neievēroja, ka caur to uzkrāva tam vīram, kuŗu viņa mīleja, smagako dzīves nastu un viņa vāšaino sirdi arvien vairak sadragaja.
Viņa bij pārliecinajusēs, ka tik ilgi, kamēr Līna ar Indriķi sarakstas, nevareja nekad viņas nodomi dēļ Indriķa
atdabušanas izdoties; viņa bij labi ievērojusi, cik stingri tas savus pienākumus izpildija. „Kamēr es vienai savu vārdu esmu devis, — otrai nevaru.“ Šie vārdi tai vēl ausīs atskaneja.
Viņa apņēmās par to gādat, ka turpmaka sarakstišanās starp Indriķi un Līnu vairs nenotiktu, vaj nu caur to Indriķa sirdi iemantotu jeb ne, bet ari Līnai to nevajadzetu panākt. „Kad man nav ceribas, lai tad ari viņai nav!“ Alma murminaja, savu spītigo atriebibu pārdomadama un par derigu atzīdama. Briedits bij atkal tas ierocis, kuŗš viņas nodomu palīdzeja izvest. Caur „uguns ūdeņa“ un bairiša palīdzibu viņš bij drīz stancijas puisi uz savu pusi dabujis un Līnai adresetās vēstules katru reiz nāca viņa rokā. Stancijas puisim tas ieteica, ka Kalniņu jaunkundze nedrīkstot citiem uzticeties, jo dažas vēstules tai jau pazudušas, tadēļ ta viņu lūgusi, svētdienās uz stanciju noiet un ja kāda vēstule priekš viņas atnākusi, saņemt un viņai to pienest. Stancijas puisis ar tādu izteikumu bij mierā un izpildija viņa lūgumu uz to labako.
Katru svētdienu vaj nu agrak vaj vēlak Briedits ieradās stancijā un kad tas bij jau kādas Indriķa vēstules izlasijis, tad viņā pamodās tāda pat greizsirdiba uz Indriķi, kā Almai uz Līnu. Vēstules izlasijis tas nodeva Almai. Ari tukšais kuverts atradās katrā no tām. Vienu no tiem uz Almas pasmācibu, Briedits nodeva Zirņu Viktoram, ar to piekodinašanu, lai Indriķim raksta un vēstuli ieliek tajā kuvertā. Tad vēl lai piezīme, ka kuvertu Kalniņu Līna iedevusi.
Viktors, kuŗš par glāzi alus labprāt apņēmās otram pa ausi dot, nemaz neskatijās, kāda iemesla dēļ tas jadara. Par pusduci bairiša izdarija Briediša vēlešanos uz mata.
Jndriķis vēstuli saņēmis ļoti priecajās, adresi kā savu rokas rakstu pazīdams. Viņš domaja, ka nu visadā ziņā būs no viņa līgaviņas, no kuŗas tas jau kādus mēnešus nekādu atbildi nebij dabujis, kaut gan tai arvien rakstija. Bet — kā viņš satrūkās, kad redzeja, ka ta bij no Viktora rakstita! Nu bij visa viņa uzticiba ar varu salauzta. Viņš pieņēma par patiesibu to, ko Briedits un Alma tam bij rakstijuši un patiesibā ta ari vareja būt, jo Viktors pats bij piezīmejis, ka kuvertu ar viņa adresi no Līnas dabujis.
Indriķa sirds bij atkal no jauna saplosita. Viņa kaisligās jūtas palika destras un viņa smagi viļņojošās krūtis izelpoja nicinašanu un rūktus pārmetumus uz Līnu. Vēl viņš gribeja no viņas kādu atbildi, bet kad to pie lielakas pacietibas
nesagaidija, tad ari tai vairs nerakstija un domaja visu aizmirst. Tālā svešumā viņš gribeja savu asinainu sirdi dziedinat.
To pašu neatbildešanas slimibu viņš ari piedzīvoja pie Strazdu Līziņas un Mildas: nevienai nebij passtāvibas. Ari glaimotajai Almai viņš nespēja uzticeties, jo ta jau senak tam bij melojusi. Viņš negribeja vairs šos gŗūtos cīniņus turpinat; viņa gars bij noguris un sāpju pilns; viņš neuzticejās vairs nevienai. Jo kad Līna, kuŗa viņa dēl bij gribejusi nogalinaties, palika neuzticiga, tad pēc viņa domam ari Alma nevareja labaka būt, lai gan ta tagad tik laipni māceja glaimot.
Līna atkal lielā ilgošanā gaidija ziņas no sava mīļakā, bet tas palika klusu, viņa gribeja tam rakstit un pieprasit, kadeļ tas nekādas ziņas nesūta; bet kas gan tai būtu adresi pagādajis? Viņa klaušinaja no apkārtnes puišiem, vaj dažkārt kāds to nezinatu? Bet ari tas veltigi, jo Indriķis ar ļoti retiem sarakstijās; īpaši pēdejā laikā bij maz tādu, kas no viņu ko zinaja. Turpreti sievietei tas nepieklājās pa visiem kaktiem klaji pēc kāda zaldata adreses klaušinat. Viņa padevās arvienu vairak grūtsirdibai.
Neviens vairs neiespēja Līnas sirdi valdzinat, kaut gan daudzi to vēlejās panākt; jo viņa bij vienigā meita un mājas mantiniece, ari vecaku pierunašana neko nelīdzeja. Savu sirdi viņa bij upurejusi uz viziem laikiem vienam un tas bij — Jndriķis. Tam viņa gribeja uzticiga palikt līdz kapam, tas bij viņas dzīves mērķis.
„Kamēr Indriķis dzīvos, pukstēs mana sirds vienigi viņam.“ Šie vārdi bij neizdzēšamiem burtiem viņas dvēselē ierakstijušies. Simtām reizem viņa lasija Indriķa beidzamo vēstuli, bet tur neatradas neviens vārdiņš, kas tai draudetu. Klusuciešanas cēlons viņai palika par noslēpumu. Viņa domaja, ka varbūt Indriķis gribot viņu pārbaudit, un apņēmās visu pacietigi panest.
Briedits ar savu spekulešanu neko nepanāca, Līna viņa daudzkārtejus mīlestibas piedāvajumus ar īgnumu atraidija, viņš apņēmās nogaidit, vaj uz priekšu Līnas domas nepārgrozisies.
Alma priecajās ar velnišku prieku, kad lasidama Indriķa vēstules, kuŗas tas bij Līnai rakstijis, redzeja, ka tas arvien rūktakus pārmetumus un atgādinajumus līgaviņai par neatbildešanu uzkrāva un beidzot it neko vairs nerakstija. Tagad ta cereja visadā ziņā viņu uz savu pusi dabūt, bet tomēr visi
viņas pūliņi bij veltigi; viņa nepanāca to, ko bij cerejusi. Laipnas gan bij Indriķa vēstules, kuŗas tas Almai rakstija, bet kaut gan viņa it kā slāpdama tajās lūkojās, tomēr nevienā neatspiguļojās mīlestiba.
B. ciema B. saimnieka brālis bij pa tam Almu iemīlejis un bieši Dārzniekus apmekledams iemantoja Almas draudzibu un tā ka tai uz Indriķi nekādas ceribas nebij, tad ta sāka pamazam uz citām domām griesties. Vēl vienu vēstuli ta Indriķim sūtija un ta bij pēdejā. Kāda ta bijusi, to drusku vēlak dabusim zinat. Izdzirdusi, ka Indriķim uz kaŗa lauku jaiet, ta domaja, ka tas vairs neatgriezisies.
— — — — —
Tagad lūdzu laipno lasitaju mani pavadit uz K. pilsētu Krievijā, kur Indriķis savus dienesta pienākumus izpilda.
Visi pilsētas iedzīvotaji ir klusu kā izmiruši. Tuvejais baznicas zvans sludina patlaban vienpadsmito stundu, iejaukdams savas skaņas tumšos pērkoņa rūcienos.
Pusstundas laikā ir vaktis pārmainitas un patumšās telpās ierodas ta pati kārtiba, kā agrak. Tikai Indriķis tagad nemierigi soļo mazajā telpā. Viņa gars plosās ar sāpigām atmiņam, viņš nedzird pērkoņa vareno rūkšanu; neredz sibeņa ugunigo laistišanos. Galvu nodūris tas neļauj biedriem tumšos mākoņus uz sarauktas pieres ieraudzit. Šīs telpas viņa sašņaugtām krūtim par mazam! Viņš iziet uz pīlariem būvetā frontis paspārnē. Acumirkli tas redz šaudošos zibiņus, kuŗu gaizmā pamana uz zrontes vietu vienlīdzigi soļojošu stundinieku; acumirklī dzird pērkoņa dūkšanu un vētras gaudošanu, — tad nogrimst atkal tumšos sāpigos murgos un viņa lūpas paklusi murmina šādus vārdus:
„Ai! mana dzīviba, mana pagājiba, cik nelīdzena, cik sāpju pilna tu esi! Kur nu ir manas ceribas, mani ideali? Kur jaukie mērķi, kuŗus biju spraudis? Viss tikai murgi un sapņi, pēc kuŗiem tverot atmostas un sajūt rūkto patiesibu. Viss — viss ir zudis! Un mana māte, nelaimigi apbēdinatā māte! — slima — uz miršanu! — Kaŗa ziņas būs viņas mīļojošu zirdi salauzušas.“ — — —
„Ai, ai Līna! mani redzot ta sadeg mīlestibā, viņa var zevi noslāpet, bet tagad šis karstums, šīs liesmas pamazam izdziest un paliek aukstas kā ledus. Tai vairs nav neviena vārdiņa priekš manis? — — — — — nevajaga!“ viņš ar rūktumu noņurdeja.
„Vēl maz dienu un tad projam, atkal tāli projam no tēvijas! — nekristitu zemē — nāvei un iznīcibai preti. — — Tas ir pēdejais mērķis, ko cilveks šinī nīcigā pasaulē panāk, nāve ir visu pūliņu pēdigā alga, — un ko man vēl“ — — —.
Tālak tas vairs nedabuja murminat, jo frontes zvans atskaneja. Ta bij zīme, ka kāds stundiniekam piemeldejies, kas grib ar vakts pārvaldnieku runat, jeb sargu mājā ieiet; jeb ari kāda cita pārvaldnieka darišana gadijusēs.
„Kas ir?“ Indriķis prasija, stundiniekam tuvodamies.
„Patruļa, grib ieiet,“ skaneja atbilde.
„Varat ienākt,“ Indriķis sacija patruļniekus, savas rotas zaldatus pazīdams.
Patruļa ienāca sargu mājā un atrada visu kārtibā.
„Te priekš Jums viena vēstule,“ patruļas priekšnieks sacija, kādu vēstuli viņam iedodams.
„Kur to dabujat?“ Indriķis ātri ievaicajās.
„Dižurnieks vakarā atnesa no pulka kanclejas,“ tika atbildets.
„Pateicos,“ Indriķis sacija galvu palocidams un aizbāza vēstuli gar piedurknes atlokumu.
Pēc maza brītiņa patruļa aizgāja.
Indriķis gribeja vēstules saturu redzet, nezin, no kuŗienes ta nākusi? Viņš tuvojās atkal galdam, virs kuŗa lampa dedza.
„Unteroziciera kungs, apcietinatais vēlas iziet uz atejamu vietu,“ pie durvim ar mazo rūtiti stāvošais stundinieks piezīmeja.
Indriķis paņēma atslēgu un atslēdza cietuma durvis.
„Izved viņu,“ viņš sacija un aizgriezās atpakaļ pie galda.
Manteli pleciem apmetis un galvu dziļi apkaklē ierāvis apcietinatais lēni iznāca un steidzas uz āru; stundinieks ar flinti rokā viņam uz pēdam sekoja.
Apcietinatais likās pašos spēka gados būt. Bija vīrs no videja auguma, ar patīkamu, no kuplas pilnbārzdas ierāmetu seju; viņa acis nemierigi grozijās un likās, ka iekšķigs nemiers viņu mocitu.
Mugurā tam zaldatu drēbes, ar vecakā unteroficiera pagonam. No pagonam vareja redzet, ka tas ir savvaļnieks. Pāris dienu agrak tas bij apcietinats un tagad stāveja pulka tiesas izmeklešanā.
Maz minutes vēlak apcietinatais ar savu pavadonu nāca atpakaļ. Indriķis bij pagriezies uz ienāceju pusi un gaidija, lai varetu atkal durvis aizslēgt.
Apcietinatais, Indriķa, no lampas apspīdeto seju ieraudzidams, manami sarāvās, tad ātri galvu dziļak apkaklē ieraudams, drebošiem soļiem iestreipuļoja cietuma kambarī un kā pāršauts briedis saļima uz kailas ložas un nesaprotamus vārdus murminadams, piespieda galvu drēgnajam mūrim. Šinelī ietinies tas guleja, kamēr otrā dienā vakts pārmainijās un piektās rotas vietu ieņēma sestā.
Indriķis viņa saraušanos ievēroja un kaut gan tikai uz acumirkli viņš ša seju ieraudzija, tomēr tam izlikās, it kā to kaut kur būtu redzejis. Viņš nevareja atcereties, vaj dienestā būtu ar to kādā sakarā stāvejis, — vaj dzimtenē. Viņš brīnojās, ka nebij uz cietuma durvim atrodošo „raportu“ ievērojis. Durvis aizslēdzis, tas nostājās un lasija tur uzkārto papiru, kur stāveja:
„........ pulka 15. rotas vecakais unterozicers, savvalnieks Kārlis Feldmans.“
„Izmeklešanā, dēļ pretošanās valdibai.“
„Kārlis Feldmans?“ Indriķis gaŗi vilkdams atkārtoja, uz vienu un otru telpas galu soļodams. „Ne, tas nebūs vis man pazīstams! — — Savvaļnieks? — hm — varbūt kāds polis vaj vāciets? — Nu, kāda man tur daļa? to nepazīstu!“ viņš murminaja, domas par to izklīdinadams.
Tagad tas atkal piegāja galdam un abas rokas uz ta pabalstidams atsēdās un savu nesen saņemto vēstuli attaisijis, tajā kaizligi ieskatijās — — —
Bet kas tad tas!? Viņš tikai baltu papiru redzeja. Viņš grieza otru pusi — ari ta bija tukša; tikai uz pēdejā loksnes stūra stāveja divi vārdi un tie bij: „Alma Dārzniek.“ — —
„Oho! tad šitā?“ viņš pēc brītiņa brīnošanās zobus griezdams murminaja: „Es topu apsmiets! — nicinats! — Ai, „ai, ai, tas tik vēl trūka! nu esmu“ — — tālak viņš netika; viņa acis zvēroja kā iekaitinatam tīģerim, dzīvs uguns tajās laistijās. — —
Kā krampjos tas sagrāba uz galda gulošu spalvuu un iegrūda tintes glāzē līdz dibinam; tikko ta neapgāzās. Tad rakstija uz ta paša papira lieliem, kā ar pinzeli vilktiem burtiem, vienu vienigu „Ar Dievu!“ Tad izvilka iz piedurknes atloka kādu kuvertu un adresi uzrakstijis, ieslodzija tajā Almas papiri
un iedeva kādam zaldatam, palūgdams, lai tūdaļ aiznes un iemet pasta kastitē, kuŗa netāl pie kāda nama stūra atrodas. Pats tas izgāja atkal frontu paspārnē.
„Neko vairs negribu zinat, ne dzirdet no ša sieviešu dzimuma!“ viņš zobus griezdams ņurdeja, vēl nemierigaki kā pirmit pa brugeto klonu soļodams; viņa gīmju panti sāpigi raustijās. Viņa dzīvibai nebij vairs it nekādas ceribas nedz mērķa. Viņš apņēmās visu aizmirst, kas bij agrak noticis un ar lielako uzcītibu nodoties dienesta pienākumiem.
— — — — —
Kaŗš ar turkiem bij jau vairak mēnešus plosijies. Ꞩchaī laikā mūsu tēvijas dēli cieta dažadus gŗūtumus. Ziemas svētki bij pienākuši.
Lielakas un mazakas teltis it kā gulbju bars parādijās sniega kupenā uz Balkanu augstumiem.
Še atradās zem ģenerala R. komandas vairak bataljonu kājnieku, kazaku eskadronu un lielgabalu. Generala R. rīciba izlikās esam tāda, it kā tas taisitos katrā nākošā minutī preti stāvošai Turcijas armijai uzbrukt. Stipras vaktis un patruļas bij uz visām pusem izstāditas un priekšā uz skanstem atrodošie lielgabali visi bij tā nostāditi, ka vareja katrā brīdī Š. apšaudišanu iesākt. Turki grieza visu vēribu uz priekšā stāvošo Krievijas pulku, kas tos kā peli ar speķa gabalu slazdos viļinaja. Jo kamēr turki tikai uz taisnu vienpusigu atturešanos rīkojās, tikmēr vēl divi Krievijas pulki, pašos ziemas svētkos, nebēdadami ne par lielo aukstumu, vētram, puteņiem, lielajiem sniega kupeņiem, nedz ari par slepenām, ar sniegu aizvilktām, bezdibenigām klinšu plaisam, soļoja pa kādām sānu gravam, viens vairak uz vakara, otrs uz rīta pusi, lai Š. atrodošos Turcijas garnizonu aplenktu, kas pie tāļakas iespiešanās Turcijā bij ļoti kaitigs.
Zaldati bij apkārušies ar vairak dienu pārtiku un krietnu municiju. Gŗūti, ļoti gŗūti nācās pa dziļo sniegu un milzigiem, padebešos iestiepjošiem kalniem uz priekšu tikt. Pēdigi, pēc lieliem pūliņiem, dažadām grūtibam un briezmam tie trešos ziemas svētkos atsniedza savu mērki.
Kaušanās tai pašā dienā iesākās. Turki, redzedami, ka jau no trim pusem aplenkti, gribeja aizvilkties projam, lai izsargatos no lieliem pametumiem; bet krievu kara pulki tiem uzbrukdami, spieda tos no visām pusem, ka bij jadodas skanstīs atpakaļ. Vaktis tika izstāditas un piekusušie kaŗeivi nakti
kādas stundas atpūtinaja savus nogurušos locekļus. Tumši peleka migla, kā nāves ēna, ietērpa savā burvigā segā visus apkārtejos kalnus ar viņu noslēpumainiem bezdibeņiem.
Otrā rītā agri jo agri jau atskaneja dūšigā un varonigā ģeneraļa S. komanda, kuŗš kreisajam ienaidnieku pulka spārnam taisijās uzbrukt. To pašu ari darija turkiem labajā pusē atrodošais generals M.
Nebēdadami ne par miglu, ne par dziļo sniegu, izturigie Krievijas zaldati jau priekš gaismas uzbruka no divi pusem turku apcietinajumiem. Vēlak ari uz kalna atrodošais pulks no frontes spiedās turkiem virsû. Ienaidniekus nežēligi sakāva, kuŗi izmisuši uz dzīvibu un nāvi turejās, bet šoreiz tiem „Alla“ nepalīdzeja.
Tur valstijās ienaidnieki dziļajā sniegā, to aptraipidami savām asinim un sāpigi stenedami. Lielgabali krāca, ka visa zeme trīceja un lodes svilpoja dūmiem pilditā gaisā visu dienu un apklusa tikai pašā vakarā, kad turku armija padevās. Tapa savaņģoti daudz tūkstošu zaldatu, viņu vadonis Paša, daudz lielgabalu un citu mantu nāca mūsejo rokās. Ar to kautiņš šaī vietā bij beigts.
Liktens ari mūsu Indriķi bij aizvedis līdz ar viņa pulku šajās kaŗa briesmās, tas jau bij dažos kautiņos dūšigi līdzkāvies. Tagad tam ari trešā basona uz pagonam atradās un tas komandeja piektās rotas otro svodu [1]. Arvien tam bij izdevies laimigi, jo tikai mazas, neievērojamas brūces bij dabujis Balkanos, no kādas klints nokrizdams.
No ta laika, kad tam visas mīlestibas ceribas bij iznīkušas, tas vairs savu dzīvibu netaupija, mierigi viņš visām briesmam acis skatijās un nemaz neilgojās pēc atgriešanās uz tēviju. Vairak reizes dabigas briesmas draudeja uz aukstajiem Balkaniem. Dažs labs biedris nokrita sniega kupenos un bij pagalam, kad tam dēļ plāna kalnu gaisa pa ausim, degunu un muti asinis izspiedās; citi no briesmigas vētras, kas šajos kalnos plosijās, tapa norauti bezdibenos un nekad vairs starp dzīvajiem neparādijās. Dažureiz vaktis pārmainot viņš atrada tur agrak nostāditos stundiniekus nosalušus; reizem tie rāpus līda gaŗ šausmigu bezdibenu malam; dažureiz ari bada mokas dabuja iepazīt, jo nekrietnie ceļi ļoti apgŗūtinaja provijanta piegādašanu un tā dažadi.
— — — — —
Visus piedzīvojumus, kas šajās briesmu vietās atgadijās, nemaz nav iespējams aprakstit. Indriķis tiem bij laimigi cauri ticis, bet pie beidzamā kautiņa Š. gravā tam vairs tā neizlaimejās, kā līdz tam. Dūmiem nokvēpis un nosvīdušu pieri viņš apakš ģeneraļa S. komandas kāvās kā lauva pret izmisušiem turkiem. Jau tas bij kādas stundas uz kaujas lauka cīnijies, kad uzreiz sāka manit, ka spēki gāja mazumā un raibs vien gaŗ acim metās. Iekaišanā tas tikai bij sajutis mazas sāpes labajā kājā un nemaz neievēroja, ka ienaidnieku lode tam bij ciskā ieurbusēs un caur daudz asiņu noskriešanu viņa spēki pagura. Vēl viņš visiem spēkiem gribeja uz priekšu bet viss palika tumšs viņa priekšā. Kā dzelzīs savu flinti nogrābis, viņš zobus sakodis streipuļoja un tad paģība un saļima sniega kupenā. Kāds jefreiters uzņēma svoda komandu, viņa biedri maktejās uz priekšu un viņš palika no dūmiem un miglas pārsegtā sniegajā. — Cik ilgi tā bez atmaņas bij gulejis, to viņš nezinaja.
No ģīboņa pamodies, tas brīnodamies skatijās, kur viņš atrodas, vaj turku jeb kristito rokās, un drīz atzina, ka bij sava garnizona slimnicā. Sveces gaisma apgaismoja nelielo telpu, kuŗā tas virs kāda maisa guleja; kāds feldšers bij pie viņa nometies un apsēja par jaunu viņa ievainojumu. Līdzās tam vēl kāds zaldats, ar kaklā uzkārtu roku stāveja un priecigs smaids parādijās uz viņa bālās sejas, kad tas redzeja Indrīķi acis atveram.
Indriķis viņu tūlit pazina, tas bij viņa draugs, Apeņu Pēteris, kuŗš tādā pat likstā bij iekūlies, kā viņš; kāds turks tam ar zobinu bij rokā iecirtis.
Pēters pieliekdamies viņu sveicinaja; viņš gribeja tam roku preti sniegt, bet nespēciba tam to neatļāva.
„Nepūlejies, taupi savus spēkus,“ Pēters čuksteja, pie viņa noliekdamies. „Tavs ievainojums niesot nāvigs, kauls niesot maitats; bet caur daudz asiņu notecešanas tavi spēki ir mazinati. Neruna tagad neko, guli tik mierigi.“
Felšers māja Pēterim, lai netraucejot Indriķa mieru. Pētrs aizgāja uz telpas otru galu un atsēdās uz kāda sola.
„Vaj mūsu armija — —?“ Indriķis nespēcigi izdvašoja.
„Ir uzvarejusi!“ felšers viņu pārtrauca.
„Tā,“ Indriķis lēni, bet priecigi iesaucās.
„Pilnigi, mans draugs.“ Turki visi vaņgos saņemti.
Apmierinošs smaids parādijās uz viņa bālajām lūpam un tas aizvēra gurdenās acis atspirdzinošā miegā.
Otrā dienā ārsti lodi izgrieza. Itin mierigi bez saraušanās Indriķis pacieta operacijas sāpes.
Pagāja vairak nedeļas, kamēr mūsu draugi tiktāļ izveseļojās, ka vareja domat atkal dienesta uzdevumus turpinat. Pa šo laiku Indriķis nerakstija it nevienam citam, kā tikai saviem piederigiem. Liels prieks viņam bij, kad dabuja zinat, ka māte, kuŗa ilgu laiku bij ļoti slima gulejusi, tagad bija atkal gluži vesela.
Mūsu draugi vairs nedabuja „ugunī“ stāties. Kad tie pulkā iestājās, jau pamiers bij noslēgts. Visi lielakie apcietinajumi bij krievu rokās un turki ar bailiem sabēdza Konstantinopolē.
Turku valdiba, paredzedama, ka viņu kaŗa spēki ari pašā galvas pilsētā taps no nelokamas krievu armijas pārspēti, padevās miera līgumiem. Miers tika noslēgts.
Neizsakamas gaviles un pērkonigi „ura“ atskaneja Krievijas armijā, kas atkārtojās pa malu malam, visā plašajā tēvijas valstī. Vēl kādu laiciņu pēc miera noslēgšanas mūsu armija uzturejās aiz robešam un kad vairs ne no vienas puses nekādas briesmas nedraudeja, griezās atpakaļ uz tēviju, kur visas pilsētas ar gavilem, uguņošanu un laimes vēlešanam, apsveicinaja kareivju atnākšanu.
Ari iekš V., kur Indriķa pulks iekortelejās, viņiem atnākot, lieliski raibi prieka un apsveicinašanas skati parādijās.
Tagad zaldatu dzīvē iesākās atkal ta pati vecā omuliba, kas senak. Pēc mājam Indriķis nejuta nekādu ilgošanos, tikai savus vecakus un citus piederigus tas vēl ar labprātibu piemineja. Citi pie viņa vairs nebija no svara.
Kādā vakarā viņš atkal nemierigi pa kazarmi soļoja. Viņa dvēselē cīnijās divejadas domas un tas nevareja izprast kurām labak piekrist. Viņš vareja nākt atpakaļ uz dzimteni un vareja turpat palikt dienestā, uz ko īpaši rotas komandiers viņu gribeja pierunat. Tas bij sacijis tā:
„Ja tu paliec dienestā, tad vari jo viegli tikt junkuru skolā. Esmu pārliecinats, ka iestāšanās eksamenu varesi nolikt. Pēc tam, kad tu šo kursu pabeigtu, tev būtu ceļš vaļā un tu varetu rāpties arvienu augstak. Pārdomā vēl par šo lietu. Slikti nebūtu, kad tu manu padomu pieņemtu.“
Viņš pats nevareja saprast, kā labak būtu. Pirmkārt, dienestā palikdams, viņš ar stingru raksturu un nešaubigu cenšanos, vareja dzīvē daudz augstaku pakāpienu sasniegt. Otrkārt atkal viņam tagad, kad dienests bij beigās, pamodās atkal viņa krūtīs dzimtenes mīlestiba un tad labprāt vēlejāās ar savejiem kopā būt. To viņš labi zinaja, ka tie visi viņu
gaidija ar lielako ilgošanos. Bet senakie zaudejumi mīlestibas ziņā padarija viņu dzimtenei atturigu, labprāt tam vairs negribejās redzet tās sejas, kuŗas viņa sirds mieru laupijušas.
Viņš atradās lielā nesaprašanā, ko darit ko ne, kad durvis atvērās un trīspadsmitās rotas unteroziciers — Apens ienāca. Apsveicinajušies, abi draugi apsēdās pie vaļejā kazarmas loga.
„Kā nu ir ap dūšu?“ Pēters iesāka. „Vēl viena nedeļa — un tad ceļosim uz dzimteni!“
„Uz dzimteni, uz dzimteni?“ Indrikis domigi murminaja. „Nezinu, kā būtu labaki, vaj nevajadzetu labaki palikt dienestā?“
„Dienestā? ja, ja, „ Pēters gaŗi vilkdams atkārtoja, „par to ari es esmu dažadi pārdomajis un jau gandrīz uz tām domam biju palikt. Bet vēstule, kuŗu vakar no sava brāļa dabuju, sacildinaja manī no jauna dzimtenes mīlestibu manās krūtīs, tā ka tagad esmu apņēmies doties atpakaļ. Lasi pats,“ viņš sacija, vēstuli draugam pasniegdams. „Visi tie jaukumi, kuŗus dzimtenē varam piedzīvot, še ir sveši un mums šādā stāvoklī nepieietami. Un ja gribam, tad jau pirms gads ir pagājis, varam atkal no jauna kādā dzimtenes pilsētas pulkā iestāties dienestā.“
Indriķis drusku pārdomaja Pētera vārdus. Nodoms nebij īsti smādejams, viņš gribeja vēstuli pārlasit un tad pilnigaki par šo lietu pārrunat. Loksni atvēris viņš lasija:
„Ķiveros 15 augustā 18..
Mīļo Pēter!
Man jasaka, ka tava beidzamā vēstule mani un tāpat citus brāļus un vecakus apbēdinaja, jo tajā tu izsaciji domas, ka varbūt palikšot uz jaunu turpat dienestā. Mēs visi labak vēletumies tavu atnākšanu. Kad tu varetu šepat kādā dzimtenes pilsētā dienet, tad mēs ari nepretotos, jo tad tak varetum allaž satikties.
„Puķu ballē,“ kuŗu mūsu Labdar biedriba 10. augustā izrīkoja, satikos ar Lauciņu Vili no Lejas mājas. Ari tas mani skubinaja, lai tev tādas domas izrunajot.
Pārliecinajies pats un dari kā tev labaki patīk, no savas puses tikai izsaku mūsu visu ilgošanos pēc tevis. — —
Šobrīd pie mums nav nekādi ievērojami notikumi atgadijušies, par kuŗiem būtu no svara tevim ziņot. Par piemineto puķu balli gan varu piezīmet to, ka pie jauka laika apmekletaju skaits bij teicami izdevies un
gāja ļoti jauki un omuligi. No S. ciema bij visi piedalijušies, kuŗi tik spēja dancot; tikai Kalniņu Līna pie šiem svētkiem neņēma dalibu. Ši senak tik jautrā meitene, ir apbrīnojami pārvērtusēs; ar katru jaunu gadu ta paliek nopietnaka un pēdejā laikā nepiedalas ne pie kādām jautribam.
Tad vēl varu piezīmet: ka labiba šogad labi augusi, īpaši vasaraja piesola bagatu pļauju, zemkopji rāda apmierinatas sejas.
Tā nu kādu mazumiņu tevim pastāsstijis, vēl reiz visas ģimenes vārdā lūdzu: Paliec dzimtenei uzticigs un neapsmāde to, citur laimi mekledams.
Ar sveicinašanu
Krišjāns Apenis.“
Indriķis brītiņu pārdomaja vēstules saturu. Viņa acis skatijās kā piekaltas uz tām rindiņam, kuŗas Pētera brālis par Kalniņu Līnu bija piezīmejis.
„Atstāj šo vēstuli pie manis līdz rītam,“ viņš uz Pēteri pagriezies sacija, „es vēl pārdomašu, ko darit? Cik no tava brāļa vēstijuma saprotu, tad laikam ari mani piederigi būtu drīzak mierā, kad es mājā atgriestos.“ Bet redzi, man tur senak bij daži personigi sarežģejumi, kuŗu sāpigais iespaids vēl nav gluži iznīcis; es vairs labprāt nevēletos tajos iekulties.“
„To es ticu,“ Pēters iemaisijās. „Negribu ari tevi pierunat, manam padomam piekrist. Pārdomā vēl, kā tev pašam labaki iznāk. Rītā atkal tiksimies — līdz tam dzīvo sveiks!“
Pie šiem vārdiem tas viegli apgriezās un aizgāja. Indriķis skatijās vēstulē. „M—hm, precejusēs ta vēl nav, kas zin, vaj Viktors to nav pievīlis?“ viņš tumši murminaja, „tas var gan būt, ka caur to viņas nopietniba cēlusēs. Ja, ja, citadi tas nebūs. — — Tā jau iet, kad citu jūtas nicina, ari pašas jūtas top nicinatas un apsmietas. — Pagaid', es vēl viņai rakstišu un tūlit šovakar, lai ta atzīst, ko man darijusi, un ko pate caur to zaudejusi. To gan neteikšu, ka gribu atpakaļ griesties uz dzimteni. Ari savejiem aizrakstišu, ka gribu palikt, bet lai tie man tagad nerakstitu, tad iestāstišu ka dzīves vieta japārmaina, lai tadēļ gaida, kamēr citu adresi piesūtišu. — — Tā būs brangi! Adresi gaididami, sagaidīs mani pašu.“
Vēl brītiņu apdomajies, tas ņēma spalvu rokā un rakstija divas vēstules, vienu brālim Vilim, otru Līnai.
„To viņa ir pelnijusi, citadi nevaru!“ viņš murminaja spalvu nolikdams. „Savu familiju negribu viņas dēļ ilgak sāpinat, lai tad ar vēlak būs kā būdams. Mēģinašu vēl kādu laiku dzimtenē brīvi padzīvot.“
— — — — —
Beidzamās dienās šad un tad kādi uz mājam ejoši atvaļinati zaldati ieradās N. pilsētiņā, tur savus ceļa papirus nododami dēļ parakstišanas un tad atkal steigdamies pie savejiem, kuŗi savus mīļos gaidit gaidija atnākam.
Starp nupat atnākušiem atradās ari Lauciņu Indriķis un Apenu Pēters.
Bija nemīliga sestdienas nakts; bieza tumsiba ietērpa savos spārnos kalnus un lejas, koki gŗūdieniem iešalcās un lietus ražigi lija; ūdens plīkšķedams teceja no jumtu paspārnem uz mālaino zemi; visi jau bij devušies sen pie miera un nekāda dzīva kustešanās nebij izdzirdama. Kalniņu Līna vēl bij kājās, vāja gaismiņa no viņas loga iespīdeja kādus soļus apakš ta atrodošā dārzā, liecinadama, ka Līna vēl kaut ko darija.
Viņa sēdeja logam iepreti pie neliela galdiņa un galvu uz abām rokam atbalstijusi skumigi lūkojās priekšā atrodošā vēstulē, kuŗu pastnieks iz tiesas mājas šodien bij atnesis. Viņa negribeja ticet tam, ko bij lasijusi un lasija vēl reiz rindiņas, kas tā skaneja:
„Mīļā Līna!
Tava izturešanās gan nepelna to, ka tev vēl reiz rakstu, bet to daru, gribedams tev likt atzīt, ka vēl esmu dzīvs un zinu visu, kāda tava mīlestiba uz mani pēc manas aiziešanas bijusi.
Tev labprāt patikās ar mani spēleties un savu viltibu tu prati tik izveicigi asarās un vaimanās paslēpt un ar jauki sastāditiem vārdiem izvilinat no manis vēstules, lai tev būtu ar ko lielities, ka Lauciņu Indriķis tev kā bezprātigs kucens apkārt locijies un tavā priekšā sēdejis. Ai, ai, Līna! ta ir bezkauniga spēle, ko tu ar mani esi vedusi.
Ta ir gan mīlestiba! ko tu man parādijusi, manas vēstules rādidama katram, kuŗš tik tev glaimo. Ta ir mūžiga uzticiba, kuvertus, kuŗus tev dēļ atbildešanas piesūtiju, izdalit citiem, lai es tiktu no visiem nicinats un apsmiets. Vaj ta ir mīlestiba? Vaj mīlestiba var savu idealu nicinat? vaj var ar to nejūtigi spēleties? Kur ir tavi apsolijumi? kur tavas asaras? Tas viss ir bijis glaimi, viltiba! Pāris gadus tu man rakstiji un kad biji diezgan izliekuļojusēs, tad uzgriezi muguru un neatbildeji uz manām tikdaudz vēstulem ne vārdiņu. Vaj tas ir pieklācigi, ar taisniga vīra jūtam tik negodigi spēleties? Ko gan caur to esi panākusi? Vaj tavi glaimotaji nav tādi pat bijuši kā tauriņi, kuŗi puķes tikai tadēļ aplido, lai viņu ziediem saldumu izsūktu un tajā vietā tārpus iespļautu. Ja vēl līdz šim niesi atzinusi, tad vēlak atzīsi un sajutisi savas pašas audzetu augļu rūktumu! —
Manu sirdsmieru, manas ceribas un visas svētakās jūtas tu esi uz spēli likusi! Velti esmu mīlejis, velti cerejis un caur to visu, it visu zaudejis! Esmu ģifti lieliem malkiem ierijis un tagad gŗūti sapņodams, ciešu par savu lētticibu. Nevienu sievieti vairs nevaru ieredzet, katra man liekas roze, kas uz ērkšķiem zied, pēc kuŗas sniedzoties līpigas brūces iemanto.
Tagad mani dienesta gadi beigušies, vaj nu es nevaretu ar priecigu sirdi uz dzimteni steigties un pie uzticamas līgaviņas sāniem laimi baudit? — Bet priekš manis tās vairs nav! Dzimtene ir man par rūktu biķeri palikusi, es nevaru vairs tajā dzīvot un priecaties, es gribu un man japaliek jo projam svešumā, lai tēvijai kalpodams savu saplositu sirdi dziedinatu.
Mani biedri steidzas uz mājam, uz dzimteni, bet es to nevaru, es palikšu un nākamās dienās iešu uz citu tālaku pilsētu, kur varbūt pēc laikiem dzestras Krievijas smiltis manus kaulus apsegs un dzesinās manas sāpes uz visiem laikiem.
Ar Dievu, ar Dievu neuzticigā! Lai Dievs tev palīdz laimigakai būt nekā es esmu!
Indriķis Lauciņš.“
Skaistās jaunavas krūtis gŗūti elpodamas cilajās, šos smagos vārdus lasot, kuŗi izsacija tikai pārmetumu un appvainojumu vārdus, kuŗus ta tiešam nebij pelnijusi.
„Pats Dievs vien zina, ka esmu nevainiga,“ viņa murminaja un spožas asaras bira iz viņas acim uz priekšā gulošu papiri. — — —
„Viņš pārmet man, ka niesot viņam rakstijusi, bet to nemaz neiedomā, ka viņa adresi nezinaju. Viņš pats apklusa un pēdejos gados ne vārdiņa nerakstija, kaut gan ar lielako ilgošanos gaidiju un būtu uz katru rakstu atbildejusi. — — Bet, ko viņš te runā par vēstulem, kuras es esot saviem glaimotajiem rādijuse? — izdalijusi kuvertus? — Ai, ai, Indriķi! kā tu tā vari domat. Vēstules esmu visas paglabajuse un neviens tās nav redzejis; kuvertus vizus ar atbildem atpakaļ aizsūtijusi un nevienam niesmu nekādu lielibu izsacijusi. Viņš varbūt caur šādiem apvainojumiem grib savu pašu pārvēršanos aizbildinat? Varbūt viņam citur labaka laime smaida. — — — — — — — —
Bet, viņa beidzamie vārdi ir tik sāpju pilni — nevarot nevienu sievieti ieredzet! — Viņš izsakas par nelaimigu — bez ceribas — visu zaudejis — sirds saplosita un vienigi es pie visa esot vainiga! — — Es nesaprotu, uz kāda pamata viņš šis domas un šīs sēras dibinajis. Dēļ iedomam vien viņš tā nesērotos, neizsacitu ari tik rūktus pārmetumus. Tiešam kāds būs viņu sagumdijis. Bet kuŗš tad zina, ka es ar viņu sarakstijusēs? Kuŗš zina, ka viņš man kuvertus sūtijis? — Neviens!“
Viņa nevareja saprast, kā tas viss būtu izskaidrojams. Pētoši ta atkal skatijās vēstulē un pārdomaja katru teikumu. Viņa pienāca atkal pie ta teikuma: „Pāris gadus tu man rakstiji un kad biji diezgan izliekuļojusēs, tad uzgriezi muguru un neatbildeji uz manām tikdaudz vēstulem ne vārdiņa.“
„Hm —, nu es saprotu, nu es saprotu!“ viņa šos vārdus pārdomajusi, rokas sasizdama izsaucās. „Pēdejās vēstules niesmu dabujusi, tās būs cita, varbūt kāda mana naidnieka rokās nākušas un tas viņas izlietojis par manu apvainošanas pierādijumu? — — Tiešam, tā varbūt būs! Ak! mans sirds mīļais Indriķi, cik ļoti tu esi maldinats! Cik daudz tu esi cietis, to es gan saprotu, es zinu, cik gŗūti ir, kad mīlestiba un uzticiba ar ļaunumu top atmaksata. Es esmu bijusi un būšu tev uzticiga, kamēr dzīvošu! — — — Es viņam tūlit rakstišu, lai tas pārliecinajas, ka viņu mīlu un ezmu nevainiga. Viņam jazin, ka esmu uzticiga līdz nāvei! — — Viņam nevajaga vairak ciest un sēroties; viņš var droši dzimtenē atgriesties — un mēs būsim atkal laimigi.
Bet!“ — — Te viņa atkal saplaka. „Man nav viņa adreses. — — Ak likten, bārgais liktens!“ viņa raudot vaimanaja. „Vaj tiešam tu gribi mūs ar varu izškirt!? Es esmu nelaimiga un caur to vēl daudz nelaimigaka, kad zinu, ka viņš mani tik uzticigi mīlejis un tikdaudz cietis, — un man nav iespējams šo tumšo mākoni novērst. Tas paliek arvien tumšaks un briesmigaks! kā tas beigzies? — — — — —
Mazs, savads troksnis, kuŗš ārpusē pie loga izcēlās, Līnu iz viņas domam un asaram iztrauceja. Viņa pacēla acis un pamanija kādas rokas pirkstus pie apakšejām loga rūtim; tai pašā acumirklī tie atkal atrāvās un kāds tēls, it kā ēna ielavijās tālak dārzā un tumsā pazuda.
Nobijusēs, viņa uzlēca kājās ,— lampiņa izdzisa. Viss bij atkal klusu kā kapā, tikai Līnas sāpigā šņukstešana un pulkstena vienlīdzigais „tik tak“ viņas kambarī taisija klusu troksni. Viņa iekrita gultā un drebuļi viņas miesas kratija, kamēr ta aizmiga. — —
Savadais tēls, ko Līna bij pamanijusi, viegli pārlēca dārza sētai un steidzās uz kalnaja pusi. Lietum līstot viņa soļi nebij sadzirdami. „Viņai ir kas noticis, kadēļ ta raud?“ tas apakš sevis dudinaja. „Varbūt Viktors to piezobojis un tagad negrib no tās neko zinat. No sejas ta ir tāda pat skaista kā senak. Bet kas tas bij par papiru, kuŗā viņa skatijas? hm! Varbūt ta bij Viktoram vēstuli rakstijusi? Ja, ja, tā var gan būt, jo citadi ta jau būtu sen pie miera dievusēs.“
Vairak tas neko nesacija, viņš bij domās nogrimis. Pie mazā spīduma, ko sērkociņš, aizpīpejot, uz viņa ģīmi met, varam drusku ieskatities ceļiņieka nopietnā sejā un tūdal tajā mēs pazīstam Indriķi.
Viņš bij no Apeņu Pētera ačķīries, kad tas savā ciemā iegriezās un turpinaja ceļu viens pats tāļak.
S. ciemam tuvojoties viņa dvēselē plosijās savadas jūtas un Līnas loga atspīdums to bij pievilinajis tam pieiet un caur to ieskatities. Bet tikai pāris acu mirkļus viņš dabuja ieskatities tajā telpā, kur viņa līgaviņa mājoja; jo kāja paslīdeja un rokam pie loga atmetoties sacēla mazo troksni, kas Līnu iztrauceja.
Nebūtu nekādi aizspriedumi viņa sirdī mājojuši, tad tas būtu droši pieklauvejis un pirmā brīdī dzimtenē pie līgaviņas mīlestibas pilnam krūtim laimi baudijis. Bet tagad tam vajadzeja no viņas slēpties. Viņš steidzās uz tēva māju.
Otrā dienā Līna bij atkal domu pilna un pie ķēķa darbiem māte viņas neuzmanibu vairak reizes pārmeta. Pēcpusdienā, kad tai bij atkal vaļas, ta izgāja dārzā un jau nodzeltejušā lapenī atsēdejusēs, lasija atkal Indriķa vēstuli un no jauna asaras viņas priekšautu slapinaja, kad nevareja izgudrot nekādu līdzekli, caur ko būtu iespējams Indriķim savu nevainibu izskaidrot. —
Šādā stāvoklī, kā to pirmā nodalā redzejam, Lauciņu Vilis viņu iztrauceja.
Kad Vilis aizgāja, tad ta vēl ilgi viņa piezīmejumus par Indriķi pārdomaja; tie sakrita ar to vēstuli, kuŗu ta no Indriķa bij dabujusi.
„Ari Vilis neko vairak nezin pastāstit,“ viņa čuksteja; „Bet viņš tak drīz dabūs zinat, kur Indriķis būs iekortelejies, — — es viņu lūgšu un tas varbūt man pagādās viņa adresi.“
Ši apņemšanās vēl mazu ceribu viņas krūtīs modinaja; ta ļoti vēlejās apmeklet ši vakara balli Lejas mājā, lai Vilim izsacitu savu lūgumu. —
Bet cik ar viņa negaidija, tomēr nevienu no S. ciema meitam pie sevis nesagaidija, ari neredzeja uz balli ejam. Viņa gribeja pie visa lietainā laika viena pati iet, bet māte tam bij preti. Pati viņa nevarot tai līdzi iet, jo nejūtoties īsti vezela; dienestniece nebij mājā. Un vienai vienigai sievietei pa nakti, tādā slapjā laikā, nemaz nepieklājoties iz mājas iziet.
Tā tai gribot negribot bij japaliek mājā.
Kad ta būtu zinajusi to, ka Indriķis atnācis, tad no iešanas to nekas nebūtu varejis aizkavet. Bet pati balle tai bij gluži vienaldziga un savu lūgumu ta vareja ari vēlak izdarit.
Cieti apnēmusēs, agrak mierā nedoties, kamēr nebūs ar Indriķi salīdzinajusēs, viņa devās pie miera.
Pirmdienas rītā tai bij jaiet uz lauku (tīrumu) baru vietas uzgrābt, sestdien lietum uznākot to nebij paspējuši padarit.
Pusdiena nebij tālu, kad ta ieraudzija kādu meitenu no kalnaja puses nākam taisni uz viņu. Klātu pienākuse ta pasniedza Līnai ļoti biezu vēstuli, piezīmedama, ka Vilis tai to licis atnest.
Līna tai vairak neko neprasija, viņas ziņkāriba uz savado vēstuli bij ļoti liela. Meitene aizgāja uz Dārzniekiem un Līna apzkatidamās, ka neviena nebij tuvumā, kas to varetu
traucet, trīcošām rokam atplēsa vēstuli un vesela sauja pierakstitu papiru atradās viņas klēpī.
Bet kā viņa iztrūkās, kad redzeja, ka visas šīs loksnes bij viņas pašas rakstitas. — — Tās bij tās pašas vēstules, kuŗas ta bij Indriķim uz Krieviju aizsūtijusi.— — —
Viņa nobāla līķa bālumā un stīvām acim uzskatija papirus.
„Ko tas lai nozīme?“ viņa drebedama iesaucās.
Starp citiem papiriem ta vēl ieraudzija kādu jaunu loksni, virs kuŗas kādas maz rindiņas bij ieraugamas. Steigšus viņa to sagrāba un lazija:
„Cieniga jaunkundze!
Caur tavu neuzticibu esmu ticis pie ta goda, tavas vēstules, kuŗas pie manim zem mīlestibas apsega atnākušas, atpakaļ sūtit.
Paskaties vēl reiz pate, ko esi rakstijuse, tad pārliecinajies, ka niesi neko, un itneko no saviem solijumiem pildijusi. Vairak man nav nekas jasaka, citu visu esmu agrakā vēstulē pieminejis.
Mans pienākums bij savejus apmeklet, un tadēļ jau no sestdienas vakara ezmu mājās, bet atkal drīz braukšu projam.
Tadēļ ar Dievu! — varbūt uz mūžu.
Lejas mājā. Indriķis Lauciņš.“
Pērkoņa spēriens rāmā gaisā nevareja lielaku satricinajumu sacelt, kā tagad bij Līnas sirdī un dvēselē šās rindiņas lasot un atpakaļ sūtitās vēstules uzskatot, tās kā kvēlošas ogles viņas dvēseli dedzinaja.
Viņa sakoda savas sārtās lūpiņas, itin kā ar pašu nāvi cīnidamās tā, ka asinis tām izsprāga un pileja uz klēpī atrodošiem papiriem. Asaras šoreiz viņas acīs neradās, tās palika sausas, bet viņas sirds bij kā žņaugtin žņaugta un gribeja vaj pušu plīst.
Ar lielako žēlumu ta atzina, cik daudz bij zaudejusi, dēļ neiešanas uz vakarejo balli. Viņa dusmojās uz Vili, ka tas nebij taisnibu sacijis, jo kad būtu aizgājusi, tad varbūt vēl viss būtu pārlabots un tagad ta — būtu laimiga. — Bet nu bij par vēlu! „Par vēlu!“ ari viņas asinainās lūpiņas čuksteja.
Ļoti satricinata, viņa atgriezās mājā un nogrima vēl smagakā grūtsirdibā, kā līdz šim.
M. pilsētas soda nams atradās atseviškā klusā pilsētas stūrī. Tikai kādas retas, nabadzigas koka būdiņas atradās viņa tuvumā, jo tuksnesim līdziga smiltaina apkārtne nebij cilveku apdzīvošanai patīkama. Vairak pūravietas lielais sētas placis bij trīs pusēs iezlēgts no augstas mūra sētas; dienvidus pusi, gar uz pilsētu vedošu ielu, aiz kuŗas sākās lēzenais P. upes līcis, pa lielakai daļai aizņēma milzigais divstāvju cietuma nams, pa daļai atkal cietuma slimnica.
Tumši peleki mūri ar mazām aprūsejušām restem greznotiem logiem, pie kuŗiem šad un tad kāda bāla, izdēdejuse seja parādijās, attīstija pie garam gājejiem šausmigu iespaidu.
Ꞩchinīs drūmigajās telpās atradās vairak simti dažadu arestantu, kuŗi še par saviem noziegumiem cieta pelnito sodu.
Beidzamās dienās bij aukstums stipri pieņēmies; zemes virskārta jau bij krietni sasalusi un čugas švīkstedamas un čakstedamas strīķejās pa P. upi uz leju. Auksts ziemelis gaudodams pūta pār vientuligo apkārtni un reizu reizem vēja putinatas smiltis tirkšķedamas atsitās pret logu restem. Bija jau labi patumšs; bez vienlīdzigi atskanošiem vakts zaldatu soļiem, nekas nopietno dabas darbošanos netrauceja, kad kāds biezā mētelī ietinies, gaŗš vīrietis, no pilsētas uz soda nama pusi, ātriem soļiem aizsteidzās. Viņš bij galvu uz priekšu noliecis un, kā likās, ko nebūt pārdomaja, kad bālais atspīdums iz restu logiem tam atgādinaja, ka viņš atrodas pie soda nama.
Ar maz soļiem viņš bij pie vārtiem un stipri raustija zvana šņori.
„Kas tur ir?“ vakts zaldats sauca no iekšpuses.
„Ārsts!“ bija atbilde.
Mazas durvtiņas vārtu sānos atvērās un minetais gaŗais ārsts tajās nozuda. Durvtiņas tika atkal aizvērtas un rūpigi aizslēgtas.
Ārsts iegriezās uz slimnicu vedošā koridorī. Atzslēgu no kabatas izvilcis, viņš atslēdza kādas sānu durvis un iegāja nevisai lielā tumšā telpā. Sveci iededzinajis tas izģērba mēteli.
Ātri pārskatot ar grāmatam apkrauto galdu un ar dažadiem podiņiem un pudelitem piekravatos plauktus, vareja nojēgt, ka še bij viņa darba istaba.
Karoti un kādas zāļu pudelites paņēmis, viņš devās uz koridora otrā galā atrodošos slimnicu, kuŗā vairak slimie savās gultās steneja.
Ieejot tam kāds apkopejs nāca preti, pavēstidams, ka sānu kambariņos, kuŗos nāvigi slimie atradās, ar Kārli Feldmani manami sliktaki palicis.
Ārsts palocija galvu. „Es tūliņ iešu pie viņa,“ viņš paklusi noņurdeja un kādas sānu durvis atvēris, iegāja no vājas lampas gaismas apzpīdetā mazā kambariņā, kuŗā apzīmetais atradās.
Slimnieks vēl bij jauns cilveks, varbūt gadus trīsdesmit vecs; viņa bārzdaina seja bij ļoti izdiluse, tā ka tas vairak līdzinajās līķim nekā dzīvam cilvekam; kaulainās rokas tas bij uz krūtim krustiski salicis, kuŗas pie krācošas elpošanas smagi cilajās. Dēļ augstā pagalvja viņš atradās gandrīz pussēdus savā gultā un viņa iekritušās acis nemierigi grozijās.
„Nu, Feldman, kā klājas?“ ārsts viņu līdzcietigi uzlūkodams prasija.
„Slikti, ārsta kungs, ļoti slikti!“ slimnieks gaŗi vilkdams atņurdeja.
„Nabaga zēns!“ ārsts nopūtās līdzcietigā balsī. „Ar tevi paliek jo dienas sliktaki. Dievs zin, vaj varesi pavasari sagaidit. Uz tavu labošanos man nav nekādas ceribas. Vaj tu uz to ari esi domajis, vaj gribi mirt?“
„Labprāt es vēletos nomirt, nekas mani še vairs nesaista, jo visu esmu zaudejis, kas man mīļš bija un gaidu ar ilgošanos pēc atsvabinašanas no šīs moku dzīves.“
„Vaj tu dažkārt nevēletos sv. vakariņu baudit?“ ārsts prasija.
„To gan labprāt gribetu,“ slimais lūdzās.
„Labi, labi, uz rītvakar es pagādašu garidznieku.“
„Ļoti pateicos par jūsu labsirdibu!“ Feldmans ar asaram acīs izsaucās.
„Vaj tev vēl nav kāda vēlešanās?“ ārsts vēl piebilda.
„Būtu gan, lielskungs, ja drīkstetu lūgt.“
„Liec dzirdet, ja manā iespējā būs, tad gribu palīdzet,“ ārsts viņu drošinaja.
„Es vēletos ar Akmentiņu Juri kādu brīdi parunaties un gribetu viņam ko pasacit.“
„Kas tas ir par Akmentiņu?“
„Kāds arestants apkšejā nodaļā.“
„Nu labi, es mēģinašu izgādat, ka viņš rītdien varēs tevi apmeklet.“
Feldmans meta pateicigas acis uz laipno līdzcietigo ārstu un izsacija maz vārdos savu prieku par to. Pēc tam ārsts iepilinaja karotē kādus pilienus iz vienas līdz paņemtas pudelites un to slimajam pasniedzis izgāja.
Feldmans caur ārsta laipnibu jutās ļoti apmierinats un kādus lūgšanas vārdus skaitidams viegli aizmiga. Kopejs ienāca, bet redzedams, ka slimnieks aizmidzis, atkal klusi izvilkās.
Uz rīta pusi tas briesmigi muldeja un trakoja savā gultā, tā ka kopejs nemaz nedrīksteja no ta atstāties; gaismai austot viņš palika atkal mierigaks un guleja smagi krākdams. Pamozdamies tas ieraudzija plecigu jaunekli pie savas gultas sēdam; viņa iekritušās acis priecigi uzliesmoja.
„Juri! tu esi atnācis, par to es ļoti priecajos,“ Feldmans sacija, tam savu vājo roku pasniegdams.
„Ja, mīļais draugs, jau labs brīdis, ka ienācu un varu šodien visu dienu pie tevis palikt,“ uzrunatais atbildeja, viņa bālo, izdēdejušo seju rūpigi uzskatidams. „Tu esi tā izdilis ka ēna, man drebuļi iet pār kauliem, tevi ieraugot.“
„Ja, mīļais Juri, manas ceribas jau sen kapu atradušas, tikai man vēl tas trūkst. Bet nu gan rādas, ka tam vairs neizbēgšu; mani spēki iet jo dienas mazumā; ari ārsts sacija, ka man niesot nekādas ceribu zīmes uz piecelšanos. Tadēļ viņu lūdzu, lai tevi sūta, jo tev kā īstam draugam uzticos un gribu izteikt visu, ko līdz šim esmu kā noslēpumu uzglabajis. Tu esi vēl jauns, stiprs un varbūt tev pēc manas nāves izdosies uz savu dzimteni atpakaļ kļūt un tad varesi ari priekš manis kādu pakalpojumu izdarit.“
„Ceribas gan, mīļo Kārli, vēl niesmu zaudejis,“ Juris sacija, „bet viss vēl stāv Dieva rokā. Ja man izdosies, tad labprāt gribetu tevim pakalpot.“
„Padod man nodzerties,“ Feldmans lūdza, „manas krūtis ir kā krāsnī izkaltetas. Gribu tev savu pagājibu izstāstit un tu zinasi, kadēļ tev lūdzu priekš manis pakalpojumu uz manu dzimteni uzņemties.“
Juris viņu rūpigi apkalpoja un sakārtoja augstaku pagalvi. Dziļi elpu atvilkdams viņš iesāka stāstit:
„Mana dzimtene, kur savas acis atvēru, atrodas N. pilsētiņas apriņķī N. pagastā. Manam tēvam bija pašam sava māja un zemes īpašums. Caur rūpigu strādašanu un pūliņiem tas bij labi pārticis. Es uzaugu zem stingras uzraudzibas un labas pamācibas. Ja viņa vārdiem būtu paklausijis, tad varbūt būtu laimigas dienas piedzīvojis. —
No savas bērnibas neko vairak nevaru piezīmet, jo ikdieniška dzīve, no ābeces uz skolu un tad ganos, vēlak atkal pieguļā, ta ir visiem zinama un katram zemnieku bērnam nāk priekšā. Skolā gan netiku daudz gājis, tomēr iemācijos tikdaudz, cik pie zemnieku dzīves pilnigi pietika.
No dabas biju diezgan jautrs. Danči un dziesmas bija mani lielakie draugi; bieži vien es tādas jautribas apmekleju. Man bij alaš darišanas krogā vaj atkal kādā mājā, kur jautribas vakarus izrīkoja.
Kad mans tēvs to nomanija, tad bija gan labs sprediķis ko dzirdet, viņš teica, ka es caurām naktim apkārt vazadamies paliekot par palaidni. Bet es atzinu, ka tiešam nebiju nekāds palaidnis, jo tikai nevainigi priecajos līdz ar citiem. Arvienu es biju izsalcis pēc piedzīvojumiem. Laiks man pagāja īsi un priecigi un es jutos gluži laimigs.“
Gaŗi nopūzdamies viņš apklusa un kādu brītiņu atpūtās. Juris tam pasniedza ūdens krūzi. Viņš stāstija tāļak:
„Ar tuviem un tāļiem alaž satiekoties, biju it nemanot kādai kaimiņu pagasta jaunavai dziļak acīs ieskatijies; slepenas saites mani viņai kā burtin piebūra un pēc tās es sajutu bezgaligu ilgošanos. — — Viņa bij skaista un piemīliga meitene, dzelteniem matiem un debess zilām actiņam, no kuŗām sapņoju bez mitešanas.
Kādreiz izdevigā brīdī viņu bildinaju par savu līgaviņu un kad viņas pretmīlestibu mantoju — jutos tik laimigs, ka kad man visa pasaule piederetu. Tagad man bij jaukais sapņu laiks, kas katru jaunekli savā laikā aplaimo un pilda jaukām ceribam. Vairak reizes no citiem biedriem aizgāju un kavejos pie savas līgaviņas. Viņa bij kāda saimnieka vienigā meita. Māte tai bij mazai nomirusi; viņas tēvs bij bārgs vīrs un tai vajadzeja viņa pavēles uz mata izpildit. Viņš bij dzeršanai stipri padevies un viņa mājas būšana bij pavisaam panīkusi; parādi ari bij laba daļa ieradušies. Bet Aizpures Pēteris, kā to mēdza saukt, par to nelikās neka zinat.
Marija, tā manu līgaviņu sauca, gan ar žēlumu paredzeja, ka viņas nākamiba bij diezgan nedroša, bet ko viņa vareja darit? Teikt viņa neko nedrīksteja, jo tai bij jasargās no tēva dusmam.
Man viņa pieķērās ar lielako mīlestibu un uzticibu. Ta bija laimiga un prieciga, kad vareja man savas bēdas un priekus izstāstit. Ar vārdu sakot: mēs mīlejam viens otru patiesigi un baudijam dārgakos un laimigakos brītiņus, bet nemaz nezinajam, ka pār mūsu galvam bārgs negaiss sacēlās, kas mūsu laimi draudeja izpostit.“ — — —
Te viņam vajadzeja atkal atpūsties, jo nespēka dēļ tam bij stāstišana ļoti grūta. Laimigās jaunibas dienas iedomajot, viņam sirds ļoti sāpeja un krūtis it kā krampjos raustijās.
Juris izturejās gluži klusi, jo negribeja novārgušo biedri ar liekiem vārdiem apgŗūtinat. Pagāja labs brīdis, kamēr tas atkal tiktāļ saņēmās, ka vareja stāstišanu turpinat.
„Marijas tēvs,“ tā Kārlis atkal iesāka, „bij no sava kaimiņa Zālites aizņēmies lielaku naudas sumu, par kuŗu tam bij lieli procenti jamaksā un tā ka jau dažus gadus procentus nebij maksajis, tad parāds palika arvienu lielaks.
Zālits tam ari nemaz neuzmācās, jo viņš it labi zinaja, ka Aizpurs nevarešot aizmaksat un vēlak par parādiem Aizpures māja nākšot viņa rokā.
Zālitem bij divi dēli, no kuŗiem Arturs, vecakais, bij vispārigi pazīstams par lielu sīkstuli, cietu un nežēligu cilveku. Jau ilgaku laiku tas bij us Mariju ar patikšanu noskatijies un bij apņēmies pēc tās precet. Par izdošanos tas bij pārliecinajies, jo tur nekas preti nevarot būt; ar savu tēvu tas par to jau bij runajis. Tas sacija, ka viņam tur nekas preti niesot. Naudu no Marijas tēva tā kā tā nedabušot un kad vēl precibas iznākot, tad jau Aizpures māja tam bez kādas klapatas nākšot rokā. Vecais Zālits pats apņēmās par to ar Marijas tēvu runat. — — —
Kādā dienā vecais Aizpures Pēters sēdeja sapīcis savā kambarī pie atvilktas galda atvilktnes un pieri berzedams uzlūkoja rokās atrodošos papiri. Tas bija noraksts uz sumu, kuŗa aizņemta no Zālites, ta bij šinīs dienās janomaksā. Bet kā to lai izdara, kad naudas vairak nav kā tikai kādi pāri desmits rubļi? Viņa vaigs arvien vairak aptumšojās. —
„Ja brīnumi nenotiek, tad šaī pašā reizē ar mani ir pagalam,“ viņš ieņurdejās, papiri atvilktnē iemezdams un staigaja ļoti nemierigi pa savu kambari. Skapim piegājis tas atrāva
nodilušās durvis. Par laimi tur atradās gandrīz pilna brandvina pudele. „Šodien jadzer, citadi neiet“, viņš dudinaja, pēc pudeles ķerdams un ierāva no tās pāris gaŗu malku, tā ka tajā gandrīz nekas nepalika. Pudeli nolicis tas gribeja uzmeklet savu otru apmierinašanas līdzekli, lielo porcelana pīpi, kad patlaban kāds pie durvim stipri pieklauveja.“
Vecais Pēters satrūkās.
„Kad tik Zālits nenāk pēc naudas?“ viņš iestenejās. „Durvis ir aizslēgtas, vaj nebūtu labak japaliek klusu, lai viņš doma ka niesmu mājā? Bet varbūt Marija tam jau taisnibu pateikusi?
Ātri viņš apdomajās.
„Jalaiž iekšā, lai notiek kas notikdams!“
Viņš atvēra durvis un tiešam — Zālits ienāca.
Pavirši sveicinadams tas sniedza Aizpurim roku, kuŗu tas ar piespiestu laipnibu saņēma.
„Ko nu darit?“ Aizpurs domaja, velna nagos jau nu esmu, labak, kad tas šodien būtu desmit jūdzes projam.“
Sabozies tas paņēma no skapja pudeli un ar viņas paliekiem pacienija ienākušo, apsēdinadams to sev iepreti pie galda. Zālits bij ļoti laipns.
„Vaj zinat, kaimiņ,“ viņš pēc brītiņa iesāka: „Es šodien pie Jums nācu kādas svarigas darišanas dēļ.“
Vercais Aizpurs sēdeja kā uz oglem un viņa krunkainā piere vēl vairak aptumšojās.
„Ak! kaimiņ,“ viņš teica, „es zinu, ka laiks pienācis, bet viss ir tik lēts, ka neko nedrīkst pārdot; es gribu cik ātri — — —“ „Palieciet gluži mierā,“ Zālits viņu pārtrauca, „es jau negribu neko pirkt, bet — —“
„Es zinu, zinu,“ Pēters steneja, „jums vajaga tikai naudu un es“ — —
„Ne, ne, kaimiņ, naudas dēļ ari niesmu nācis, man ir kohda cita lieta ar Jums japārruna.“
Vecis uzelpoja vieglak.
„Tā tā,“ viņš murminaja, ļoti mīligs izlikdamies: „ļoti labi, ka jūs atnākuši, man jau tik gaŗlaicigi.“
„Redziet, draugs,“ Zālits sacija, gribedams savu precibas nodomu drīz izvest, „mans dēls Arturs ir jau tanīs gados, kur tam būtu laiks sievu ņemt; jūsu Marija ir viņam pa prātam; es tam preti nestāvu, ko Jūs domajiet, vaj tas nevaretu iet? — —“
„Patiesi, kaimiņ, tas ir prātigi!“ Aizpurs gavileja un smags akmins viņa vecām krūtim novēlās. „Es Jūsu nodomam pilnigi piekrītu, še mana roka!“
„Tas ir labi, ka mēs varam vienoties,“ Zālits teica, rokas pirkstus priecigi knakšinadams. „Šovakar pat nodzersim precibas un lieta būs skaidra.“
Brītiņu vēlak Zālits aizgāja mājā, lai iznākumu Arturam pasludinatu. Vakarsā tie atkaļ abi divi ieradās Aizpuros, līdz atnezdami vairak pudeles sīvā.
Marija neko nezinaja no tam, kādu deribu tēvs ar Zāliti slēdzis. Tai pašā novakarī es no dzirnavam braukdams ar viņu satikos. Mums bij maz laika runat, viņa tikai drīzumā piezīmeja, ka jasteidzoties mājā vakariņas pagatavot; jo tēvs esot teicis, ka viņam būšot šovakar ciemiņi. Es atbraucu priecigi svilpodams mājā.
Marija mājā iegājusi atrada Zāliti ar savu dēlu jau ar viņas tēvu viņa kambarī runajoties. Glāzi pēc glāzes tukšodami visi trīs bij ļoti valodigi.
Marija rīkojās pa ķēķi un viņu sarunas nemaz neievēroja, ta domaja, ka tēvs varbūt atkal no Zālišiem naudu aizņemšoties. Uz Arturu ta nekad labu prātu netureja. Kad ta savu kopšanos bij beigusi, tad tēvs viņu iesauca savā kambarī un stāstija tai, ko bij nosprieduši.
„Tu man esi arvien paklausiga meita bijusi,“ tā viņš vēl teica, „un es zinu, ka ari tagad tu būsi pilnā mierā, jo labaku precinieku tu vairs nevari vēleties, sniedz Arturam roku!“
„Nekad!“ Marija kā no odzes dzelta, pār pārim nosarkdama, iesaucās. „Es tev, tēt visur paklausu un daru, ko vien iespēju, bet šinī lietā nevaru un negribu!“ Pie šiem vārdiem viņa atgrieza muguru un gribeja iziet.
Aizpurs viņu saķēra pie rokas.
„Marija!“ viņš šņāca, „niesi tik muļķe, runā prātigi un nedzen nekādus jokus. Es tev pavēlu! Tu nedrīksti pretoties.“
„Lai nu viņa drusciņ apdomajās,“ Zālits iemeta starpā. „Gan viņa būs ar mieru, viņa tik ir sakaunejusēs. Lai viņa apsēžas pie galda, iedzersim kādu glāziti ar viņu kopā, gan tad ta paliks drošaka. Uz pirmā cirtiena jau koks nekrīt.“
Gribot negribot viņa tika apsēdinata pie galda. Grūtu cīniņu paredzedama, ta aizklāja ģīmi abjām rokam un raudaja. Visa viņas pretošanās un asaras neka nepalīdzeja. Līdzatnestās pudeles tika sekmigi iztukšotas un deribas par pilnigām ieskatitas. Marija nebaudija neka.
„Gan es viņu rītā pierunašu,“ Aizpurs sacija, Zālišus pa sētsvidu pavadidams. „Visam tā janotiek, kā esam norunajuši.“
Marija visu nakti raudaja un vaimanaja. Otrā rītā tēvs ienāca sacidams: „Marij, tu esi kā bērns, es gādaju priekš tevis cik spēdams, lai tu būtu laimiga, bet tu esi tik nepateiciga.“
„Mīļais tēt!“ Marija šņuksteja viņam pie kājam nokrizdama un viņa ceļus apkampdama. „Prasi no manis ko tik gribi, es visu darišu, bet to tikai ne! Es nevaru Arturu ie redzet, ta būtu mana nāve! —“
„Klusi, tu bezkauņa!“ Aizpurs šņāca, „vaj tev nepietiek ar maniem sirmiem matiem, vaj gribi mani bez laika kapā ievest? — Es esmu Zālites parādnieks un caur šām precibam būs viss izlīdzinats. — — Vaj tu gribi, lai mani vēl izāmurē un lai es vecuma dienās kā diedelnieks apkārt blandos? vaj tev ir apnicis tēva mājā? — Tu būsi saimniece un ari man būs kaktiņš, tev japaliek par Artura sievu. Ne vienu vārdu vairak, jeb es tev mācišu atzīt, ka esmu tavs tēvs!“
Dusmigi viņš atgrūda Mariju uz grīdas un izgāja durvis ar joni aizcirzdams savā istabā un nerunaja taī dienā ar Mariju neviena vārda. Marija savās bēdās neatrada nekādas apmierinašanas, viņa gribeja ar mani satikties un lūgt no manis padomu un palīdzibu; tadēļ rakstija man tūlit vēstuli notikušo izstāstidama un lūdza mani, ja es viņu mīlejot, tad lai glābjot to no briesmam, kas viņai draudot. Lai steidzoties viņu pāris dienu laikā apmeklet un izsakot savas domas. Bet ja nu es nevarot viņu nekādi glābt, tad ar viņu būšot pagalam!
Vēstuli ta iedeva kādai draudzenei, kuŗa brauca uz dzelzsceļa stanciju, tai bij gar mūsu māju jabrauc. Bet par nelaimi ta bij aizmirsusi nodot un tikai mājā aizbraukusi to atrada kabatā. Marijai viņa nedrīksteja teikt, ka ta aizmirsusi, bet kādu nedeļu vēlak iedeva citam braucejam aizvest. Tā tad iznāca, ka es mineto vēstuli tikai pēc pusotras nedeļas dabuju. Apzīmetos vakaros Marija gaidija uz mani līdz pusnaktij un viņas sirds gribeja vaj pušu plīst, kad mani nesagaidija. Dažadas domas mocija viņas nabagu dvēseli un ta raudaja bez mitešanas. Viņa domaja, ka es viņu atstājis, bet vēl pāris dienas gaididama, stīvejās preti bārgajam tēvam, bet kad mani atkal nevareja sagaidit, tad tiešam šaubijās par manu mīlestibu.
Trešdienas rīts bija, kad vecais Aizpurs atkal pie Marijas iegāja. Viņa sēdeja savā gultā un galvu nokārusi raudaja. Vecais paņēma krēslu, apsēdās tai priekšā un ņēmās viņai galu no gala izstāstit, cik tas Zālitim parādā un kāds kauns un posts gaidams, jo mineto naudu viņš nespējot atdot. Bet ja viņa pie Artura iešot, tad šis tai māju atdošot; Arturs nākšot tur dzīvot, parāds ar to būšot izlīdzinats un viņi varešot joprojam savā mājā dzīvot, bez nekādām rūpem. Vecais taisija ļoti sāpigu ģīmi un Marijas roku satvēris lūdza viņu, lai tak apžēlojeties par savu veco tēvu, kuŗa ceriba vienigi uz viņu esot, vienigi viņa varot to no kauna un posta izglābt, un tā dažadi.
Vecā tēva vaimanašana un lūgšanas lauza mīļotajas meitas sirdi, turklāt viņa domaja, ka es to vairs nemīlejot un tai cits neatliekot, kā glābt savu tēvu. Viņa to paklausija un apņēmās Arturam savu roku dot, bet sirdi — to viņa nevarot.— — Viņa sāka atkal raudat gan aiz žēluma par savu vecu tēvu, gan atkal par savām postitām ceribam.
Aizpuram ar to pietika, viņš piecēlās un meitas pieri noskūpstidams pateicās par viņas mīlestibu un mierinaja to, lai nemaz nebēdajoties, viss būšot labi.
Par visām tām bēdam, vaimanam un sirdssāpem, ko Marija izcieta, neko vairs nestāstišu, to tu vari pats pārdomat, cik gŗūti mīlestibai atsacities, lai caur to pienākumu izpilditu.
Tai pašā dienā atnāca Arturs un dabuja Marijas javārdu, nākošā piektdienā tie brauca pātaros un sagatavojās pēc divi nedeļam kāzas nosvinet.
Es no visa ta ne sapņot nesapņoju. Gāju tai svētdienā uz baznicu un cereju, kā jau allaš, tur ar savu Mariju satikties. — Bet vari gan saprast, kā iztrūkos, kad pēc beigta sprediķa mācitajs sludinaja, ka Zālites Arturs ar Aizpures Mariju topot pirmoreiz uzsaukti. — Es kā no zibina trāpits, atkritu sēdeklī un negribeju savām ausim ticet. Marija mani pievīlusi — tas bij par daudz! Es sēdeju kā sastindzis un tikai kad visi jau bij izgājuši, ievēroju, ka laiks mājā doties.“
Tālak viņš nespēja stāstit, bezspēcigi tas atstiepās un viņa acīs mirdzeja asaras. Juris palika klusi sēdam un līdzcietigi skatijās biedra sāpigā sejā.
Kopejs ienāca un pasniedza Juram pāris apfelsinus, kuŗus tas naudu iedodams bij lūdzis atnest priekš slimā biedra. Atspirdzinošā augļu sula bij ļoti deriga un pēc kāda brīža Kārlis atkal iesāka:
„Mājā iedams es neko neredzeju, man bij tik ērmoti ap dūšu, it kā kad būtu kādu nokāvis. Zālites Arturs ar Aizpures Mariju atskaneja simtkārtigi manās ausīs un kā nāvigs dzelons sadragaja manu sirdi. U. sādšu sasniedzis, iegāju viesnicā un gribedams trakojošās jūtas apmierinat, metu glāzi pēc glāzes. Pēdigi biju piedzēries tā, ka pats nezinu, kā mājā nogāju. Uz tādu spērienu nebiju sataisijies un tas mani pardaudz spēcigi ievainoja. Ēdiens man nesmeķeja, darbs man nepatika, es ienīdu visu, ko tik ieraudziju; dusmojos pats uz sevi, uz Mariju — un ar vārdu sakot uz visu cilveci. Man bij tā, kā to nemaz nevaru izteikt, es nemaz nevareju kārtigi domat.
Pāri dienas vēlak saņēmu piemineto vēstuli. Virsrakstu uzskatidams, tulit pazinu, no kuŗienes ta nākusi. Es biju pārliecinats, ka tajā neko labu neatradišu, varbūt kādus pārmetumus, apvainojumus un beigās atsacišanos? Kadēļ man vēl ta vajadzeja! — Vēstuli dusmigi saņurcijis iesviedu nelasitu ugunī. — —
Marija nekādu atbildi no manis nesagaididama, padevās ar gŗūtu sirdi savam liktenim. Divi nedeļas ātri pagāja, kāzas nosvineja un ta bij priekš manis zudusi — zudusi uz mūžu.
Ar manu sirdsmieru bij pagalam, nevaredams nekur rimties, es padevos dzeršanai, no visa notikuša nedabuja neviens ne vārdiņa zinat. Mana žūpošana darija tēvam lielas nepatikšanas; gan ar labu gan ar ļaunu tas ņēmās mani no tam atturet. Es gan no reizes uz reizi apņēmos laboties, bet tiklīdz iesāku par saviem iznīkušiem dzīves priekiem domat, manas asinis vārit vārijās un vienigā apmierinašana bij glāzē atrodama. Pie tās es jutos svabadaks, bet kamēr domaju savas nemierigās domas apmierinat, biju atkal piedzēries kā zeķe.
Vēlak kāda Marijas draudzene man izstāstija par Marijas lielisko pretošanos minetai precibai un ka ta pie Artura jūtoties ļoti nelaimiga. Nu tik nācu pie atzīšanas, kā tas viss noticis. Nebūtu viņas vēstuli sadedzinajis, varbūt ka tad viss būtu citadi apgriezies? Manam tēvam jau ar būtu bijis tikdaudz naudas, ka Aizpura parādus izmaksat un tajā ziņa tas man naudu nebūtu liedzis. Bet nu bij par vēlu !
Dzimtene, kuŗā biju tik laimigs juties, palika man arvien nepatīkamaka, es tik vēlejos projam, projam jo tālak jo labak, jo tur mana saulite bij norietejusi.— — —
Viens gads bij pagājis un mans tēvs redzedams, ka viņa vārdi un pamācibas pie manis neko neiespēja, gribeja
mani ar varu piespiest glāzei atsacities. Viņš klaji izsacija, ka, ja es viņu negribot klausit, tad lai ejot no viņa projam, jo šādu dzīvi viņš vairs ilgak necietišot!
Es atbildeju, ka esmu pats diezgan gudrs un nekādus likumus nepieņemšu, varu dzīvot kā gribu, jo ar to nevienam ļaunu nedaru un labak varu aiziet, nekā viņa sprediķus klausities! Izcēlās bārgs strīdiņš, kuŗš beidzās ar to: tēvs sadusmojies, uzsvieda man piekrītošu naudas daļu uz galdu, sacidams: „Nem savu mantu un ej kur gribedams! Mana pamāciba tev ir rūkta, lai tad tevi pasaule māca, man vēl ir citi bērni, kuŗi mani paklausa.“ Pie šiem vārdiem tas ieskrēja savā kambarī un nerādijās visu dienu.
Māte raudaja rūktas asaras un skubinaja mani, lai tēvu pielūdzot un dzīvojot atkal godigi, bet viss bij velti, es paliku pie savas dūšas.
Otrā dienā es atstāju tēva māju, nozkumušus vecakus, brāļus un māsas un kā no ļauniem gariem triekts, devos projam plašā pazaulē, bez kāda mērķa, bez prieka, bez ceribas, bez vecaku svētibas! — — Pie durvim gan vēl tēvs sauca pakaļ: „Dēls, nepārsteidzies, neapbēdini savus vecakus, griezies atpalak!“ Es vairs neklausijos un aizgāju, kā pazudušais dēls. — —
„Ak Dievs! ak Dievs!“ Kārlis Feldmans elsoja sagrauztā balsī un spošas asaras noriteja kuplajā bārzdā, „ko esmu padarijis, ko panācis? — Vairak ne, kā to pašu, ko pazudušais dēls un vēl mazak! — Viņš atgriezās atkal pie sava tēva un dabuja piedošanu, bet es? — Es to vairs nezpēju. Par vēlu, par vēlu esmu nācis pie atzīšanas. Ak Dievs, apžēlojies!“ —
Akmentiņš atzina, cik gŗūti nabaga Feldmans cieta un ari viņa acīs iezagās asaras.
Drusku apmierinajies Feldmans stāstija tālak:
„Savus papirus izņēmis, nogāju tuvejā dzelzceļa stancijā un ar pirmo vilcienu braucu projam uz lielo L. pilsētu. Tur kādas dienas gribeju atpūsties un pārdomat, ko lai iesāku. L. pilsētu tuvak apskatot man tur labi patika, es nodomaju tur uz dzīvi nomesties un pierakstities, lai ar dzimtenes pagastu, kuŗš man tā bij atriebies, nebūtu nekāda daliba. To ari pēc kādiem mēnešiem izdariju, paliku par L. pilsoni, biju dzimtenei gluži atsacijies un varbūt retais tik zinaja, kur es nometies.
Darbu drīz dabuju kādā fabrikā un vareju labi dzīvot.
Kādā vakarā uz māju iedams iegāju viesnicā vakariņas noturet. Iekodis, gribeju pašulaik iet projam, te ienāca pāris jaunu vīriešu, tie bij brangi iedzērušies. Pie galdiņa nozēdušies, tie prasija kādas pudeles alus un pa glāzei iedzēruši iesāka dziedat:
„Viss ir zudis, viss ir zudis! Sirds bez miera asiņo. Mīlib' liktens kapā grūdis, Acis skumjās asaro.
Projam steigties, projam steigties Ilgojās man dvēsele; Svešumā tur sāpes beigsies, — Laime smaid' vēl pasaulē!“
Es sāku uz tiem drusku vēribu griest, jo ari man bij tāpat ap sirdi. Viņu sarunu uzklausidamies, drīz nopratu, ka tie bij savadu iemeslu dēļ dzimteni atstājuši un gribeja kaŗa dienestā iestāties.
„Varbūt izceļas kaŗš,“ tā viens no tiem sacija, „un tas būs vīrišķigi, kad kā uzvāretaji mājā pārnākam. Un kaut ari nāve mūs pārsteigtu, ari ta būs vīrišķiga, ko tas palīdz sirds sāpēs vārgt?“ Tā un vēl dažadi viņi runaja par vairakiem, kuŗi tapat dzīvibu nicinadami kaŗa dienestā iestājuši un vēlak slaveni vīri tapuši.
Es biju patumšā vietā nosēdies un vareju netrauceti viņu sarunas noklausities un pārdomat. Varbūt tie bij tādi pat mīlestibas upuri kā es. Bet viņi bij daudz priecigaki un dūšigaki par mani. Kaŗa dienestā tie cereja sāpigas brūces dziedinat; bet kur būs ārsts, kas manu sadragatu sirdi dziedinās? Es vēl nebiju nekādu sirds mieru atradis, ta sāpeja vēl vairak nekā senak, jo tēva lāsti tai guleja virzû kā smags akmins. Tie vārdi, ko viņš reiz sacija, ka ja viņu neklausišot, tad no manis nekas labs neiznākšot, atkārtojās alaž manās ausīs.
Kādu stundu vēlak viņi aizgāja, un es devos uz savu dzīvokli un likos gulet. Bet miegs man nenāca, svešinieku vārdi man stāveja prātā. Sāku pārdomat, vaj man ari nebūtu labak kaŗa dienestā iestāties un atstāt ikdienišķigu dzīvi, kuŗā mani nekas nesaiztija un nodoties slavenakam mērķim. Manta, ko varbūt dzīvē varetu panākt, man nekādu prieku nedarija un taī brīdī man bij naudas diezgan.
Pāris gadus atpakaļ, kad pie lozem gāju, es biju otrā šķirā un man izdevās palikt, jo pietika diezgan no cetortās
un trešās. Toreiz ari man negribejās ne dzirdet no kaŗa dienesta, bet nu jo ilgak domaju, jo vairak man šis priekšmets patika. Domaju, domaju, kamēr beidzot tiku galā. Biju apņēmies palikt par kaŗeivi un aizmigu gluži mierigi.
Te nu īsumā varu sacit, ka pēc kāda laiciņa stājos komisijai priekšā, tapu par derigu pieņemts un maz dienas vēlak biju ceļā uz K. pilsētu Krievijā.
No L. gan saviem piederigiem aizrakstiju īsu vēstuli, kuŗā piemineju, ka esmu iestājies kaŗa dienestā, bet kur un uz kurieni aiziešu, to nesaciju. — No ta laika līdz šodien niesmu tiem neko rakstijis un ari nezinu, vaj tie dzīvi vaj miruši.
Dienestā man gāja puslīdz labi. Priekš žūpošanas nebij laika un no tam bij ari jasargas, kad gribeja pasaulē kaut kam deret. Pāris gadus vēlak biju unteroficiers un man nekas nekaiteja, tikai sirds miers trūka. Mariju gan biju pa daļai piemirsis, bet to tiesu vairak mani mocija tās iedomas, ka esmu lielu noziegumu padarijis, savus vecakus tik dziļi apbēdinadams, kuŗi pie manas nelaimes bij gluži nevainigi. Dažreiz gribeju rakstit un lūgt piedošanu, bet atkal domaju, ka tas neko nepalīdzēs un dabušu tikai smagus pārmetumus no iekaitinatā tēva, kuŗš bij sacijis, ka no manis nekas labs neiznākšot. Apņēmos vēl kādus gadus uzcītigi dienet, kamēr taptu par feldfebeli paaugstinats un tad savejus apmeklet, pielūgt un pierādit, ka niesmu vis pēdejās cilvecigās jūtas zaudejis un ka no manis ir gan kas labs iznācis.
Atkal pāris gadu pagāja, es jau biju vecakā unteroziciera basonu dabujis. Patlaban izcēlās kaŗš ar Turciju. Krievija steidzās saviem spīdzinatiem ticibas brāļiem palīgā.
Pavasara saulite bij jau kalnus un lejas zaļganos svārkos tērpusi, kad ari mēs dabujam pavēli „uz kaŗu!“ Tas mūs visus pārsteidza, — vēl pāris nedeļas un tad projam.
Kādu dienu biju pilsētā un šo to iepircis iegāju viesnicā atspirdzinaties. Tur atradu vairak dienesta biedrus priekšā. Visi tikai runaja un sprieda par nākošām briesmam Turcijā; ari es kādiem pazīstamiem piebiedrojos, — nospriedām, ka vajaga līdzšinejā stāvoklī vēl reiz dūžu ietaisit, jo kas zin, kā uz priekšu būs. Iedzēram un beidzot es biju tā iereibies, ka tik ko vareju kājās notureties. Jau krēzla metās, kad kabaku atstāju.
Straipalu straipaļiem es devos pa dubļaino ielu uz savu kazarmi un biju jau labu gabalu aizģeņģerejis, kad piepeši mani satvēra pie rokas, uzsaukdams : „Uz kuŗieni?“ Acis pacēlis ieraudziju
dižurnieka oficieri savā priekšā, — pienācigo godu neatdodam, biju viņam gaŗam aizstreipļoujis, to ievērodams, tas mani aptureja. „Kuŗas rotas?“ viņš prasija. Es cēlu roku un gribeju godu parādidams aizbildinaties, bet roka nogāja šķībi, es nogrūdu savu cepuri. — — „Tu esi piedzēries !“ oficiers dusmigi ierūcās, „tev janāk līdz uz hauptvakti.“
Es nopratu, ka nu vairs nav labi, tādas lietas bez soda nepāriet. Es savā apreibušā prātā domaju oficieram izbēgt un tad cauri tikt! Cepuri sagrābis laidu ļekas valā. — —
„Oho! tā tu vaļā netiksi!“ oziciers iebrēcās, mani pie krāgas saķerdams un es nolādetais nelaimes putnis neapdomaju, ko dariju. — — Ātri apsviedies, biju tam aiz pleciem un atgrūdu to ar visu sparu atpakaļ, tā ka tas nokrita augšpēdus dubļos, — ātrumā nepamaniju, ka viena no viņa pagonam kā sagrābta, tā palikusi manā rokā. Atsviezdams to pie viņas kunga, laidu projam, ka dubļi vien šļaksteja.
Uz oficiera saukšanu piezkrēja patruļa un maz minutes vēlak biju saķerts un tapu bez žēlastibas novests „hauptvaktī,“ ielikts krātiņā. Tur guledams es redzeju kādu unteroficieri, tas bij — —, mans jaunakais brālis, — es viņu pazinu, bet viņam nedevos pazīstams, jo mans kauns bija liels; viņš mani redzeja bet nepazina, mana bārzda bij sejas izskatu pārvērtijusi un tas man bij pa prātam.
— — — — —
„Lieta nāca izmeklešanā un es ka valdibas pretinieks tapu notiesats uz trīs gadiem arestantu rotā. Mana tēva vārdi bij piepildijušies! Un nu, tu pats vari saprast, ka bij japadodas ļaunajam liktenim vaj gribeju, vaj ne, — nu vairs pavisam nedrīksteju vecakiem no sevis kādas ziņas dot, nedz ari uz piedošanu ceret. Tadēļ nu jau divi gadus esmu visā klusibā savu sodu cietis. — — — — —
Dievs lai ir man žēligs! visu esmu zaudejis, dzimteni, vecakus, brāļus, māsas, ceribas un godu, — pat savu vārdu! — Jo mans īstais vārds ir Kārlis Lauciņš, iekš L. to pārrakstija. — — — Mani spēki ir pazuduši, mana miesa izdēdejusi, nāve ir man tuvojusēs, tikai trūkst viņas zēģels.“
„Briesmigi, briesmigi!“ Akmentiņš nožēlodami izsaucās, „tiešam tev ir gŗūtas ciešanas bijušas.“ —
„Manā gultas pagalvī,“ Kārlis atkal saņemdamies teica, „ir vēstule, kuŗu še slimodamies esmu rakstijis. Ta ir adreseta manam tēvam, to tu tūdaļ paņem pie sevis un pirmā izdevigā
brīdī pēc manas nāves, aizsūti projam. Tad vēl tevi lūdzu, kad būsi atkal kādreiz savā dzimtenē, tad apmekle manus piederigus, lūdz priekš manis piedošanu un izstāsti taupigiem vārdiem manu likteni, jo vēstulē to niesmu rakstijis, lai viņus padaudz nesatriektu, tikai to esmu piezīmejis, ka gulu slims tālā Krievijā un šīs rindiņas tikai pēc manas nāves taps viņiem piezūtitas. Esmu gan viņus lūdzis, bet varbūt ar tām maz rindinam nepietiks, jo kas zin, varbūt tie ir mani no savām sirdim izslēguši? — — —
„Lūdz mieru maniem trūdiem; izstāsti, ka esmu cietis, ka esmu atgriezies un visu nožēlojis, — neatstājies no viņiem, kamēr tie piedevuši pazudušam dēlam viņa pārkāpumus.“ — — „Juri, mīļais Juri, vaj tu darisi tā? vaj izpildisi nelaimigā biedra pēdigo lūgumu, lai tas varetu savas acis mierigi aizvert?“
Pie pēdejiem vārdiem tas bij Akmentiņa roku satvēris un asaras lielām lāsem uz to noriteja.
„Mīļais draugs!“ Akmentiņš dziļi aizkustinats teica, „nebēdajies par to, man tikai viens gads vēl jadien šinīs mūros, tad būšu svabads un vari droši palaisties, ka dzimtenē nogājis, visu darišu, lai tavu vēlešanos izpilditu un nerimšos ātrak, kamēr tas būs noticis.“
„Te ir zīme,“ Kārlis atkal teica, „ar to tu no soda nama pārvaldnieka dabusi manu vēl atlikušo naudu, vienu simts rubļus, ta būs alga par taviem ceļiem, kas tev Baltijā manis dēļ būs javed.“
„Ne, ne, mīļais draugs,“ Akmentiņš pretojās, „to naudu es nevaru un negribu pieņemt. Esmu nozvērejies, nepelnitu naudu nepiesavinaties, jo solis, ko reiz dēļ tādas mantas spēru, ir samaitajis visu manu mūžu. Tev janosaka savai naudai cits ceļš, lai gan esmu nabaga arestants, tomēr es viņu nepieņemšu.“
„Paklausi, paklausi manu lūgumu,“ Kārlis lūdzās, „ņem to naudu savā ziņā un dari ar to, kā gribedams. Ja citadi negribi, tad izdali nabagiem, es zinu, ka mans tēvs to nepieņems, viņš ir turigs vīrs.“
„Nu labi, tā es esmu ar mieru, es to izdališu dzimtenes nabagiem.“
Kārlis spieda Akmentiņa roku un pateiciba mirdzeja iz viņa asarainām acim. Drauga līdzcietiba un taisnprātiba bij viņu dziļi aizgrābusi un tikai maz vārdus tas dabuja pār lūpam. Gauži noguris tas vairs nespēja neko izrunat.
Kopejs ienesa pusdienu, bet Kārlis to nebaudija. Juris to vēl reiz atspirdzinaja ar apfelzinu sulu un tam apsegu rūpigi uzsedzis, aizgāja, apsolidamies viņu atkal rītdien apmeklet.
Nozskumis un domu pilns Akmentiņš aizvilkās uz savu nodaļu.
Kārļa Lauciņa spēki zuda acim redzot, ari gaŗā saruna ar Akmentiņu to bij daudz nespēcigaku padarijusi. Viņš guleja nepakustedamies ar vaļejām acim un viņa lūpas lēni kustejās — viņš lūdza Dievu; tagad tas jutās daudz mierigaks, kā senak, savu sirdi viņš bij uzticamam draugam izkratijis un apsolijums no ta, viņa pēc vecakus pielūgt, bij smagu slogu viņa krūtim novēlis. Viņš gribeja vēl ar debesu Tēvu salīdzinaties.
Pret vakaru ieradās garidznieks un pasniedza Lauciņam svētu vakariņu, pasludinadams Dieva žēlastibu un grēku piedošanu. Garidznieka spēcigie vārdi Kārļa noskumušu dvēseli ļoti iespirdzinaja un apmierinaja. Nākošā naktī tas guleja nekustedamies kā līķis, tikai reta dvašošana liecinaja, ka viņā vēl dzīviba atradās.
Otrā dienā bij Akmentiņam jaiet uz pilsētu pie darba tadēļ tas steidzās slimnieku apmeklet no paša rīta, jo nezinaja vaj tik drīz tiks atpakaļ. Koridorī viņš satika ārstu. Pieklājigu godu dodams, viņš to lūdza, lai atļaujot Kārli Feldmani apmeklet.
Ārsts palocija galvu.
„Es tūlit iešu pie viņa, vari nākt man līdz,“ viņš sacija slimnicā iegriezdamies. Juris sekoja viņam.
Kamēr ārsts Kārļa pulsāderes aptaustija, Juris stāveja mierigi gultas galvgalā un uzskatija nekustedamies guletaju.
Ārsts kratija galvu.
„Slikti, tā jau domaju,“ viņš noņurdeja.
Kārlis atvēra acis, kuŗas bij gluži nogurušas.
„Vaj tev lielas sāpes?“ ārsts prasija.
„Ne,— man — ne — kas nesāp, — — sirds — ļoti slikta,“ atskaneja lēna atbilde.
Doktors pamāja Jurim, lai nākot klāt.
Juris piestājās gultai tā, ka slimnieks viņu vareja redzet; viegls smaids pārlidoja slimnieka trīcošām lūpam, viņš ātri pacēla roku, to gribedams Jurim preti sniegt, — bezspēcigi ta atkrita atpakaļ.
„Man — ja — mir — st!“ Kārlis tikko dzirdami izdvašoja, „Ju — ri! — Ar — — Dievu! — — ne — aic — mir — sti.“
Tālak tas vairs nespēja, viņa balss aizrāvās, gaŗi krācošā snaudā pūzdams viņš aizvēra acis.
Ārsts liecinaja, ka dzīviba izdzisusi.
Juris rokas salicis noskaitija „Tēva reizi“ un tad asaras slaucidams lēni aizvilkās. Taī pašā dienā viņš Kārļa vēstuli nodeva uz pastu un apņēmās visas viņa vēlešanās kā savu pienākumu izpildit.
N. pagasta gada tirgus bija iesācies un ļaudis, slapjo laiku neievērodami, bija no malu malam sanākuši. Starp tiem ievērojam divi slaiki noaugušus jaunekļus, kuŗi klusu ciesdami devās no lielā ļaužu bara.
Beidzot, kad tie lielo burzmu bija atstājuši un kādu gabaliņu pagājuši, viens no tiem klusešanu pārtrauca:
„Nu, Pēter, stāsti nu par savu Emiliju. Kamēr U. sasniegsim, paies diezgan laika, tadēļ sāc no tās vietas, kur viņreiz paliki, kad uz S. kalna sēdejam.“
„Labi,“ Pēters piekrizdams atbildeja, un brītiņu pārdomajis iesāka:
„Kā jau tev viņreiz stāstiju, pēc laimiga vakara, kad Emiliju bildinadams viņas javārdu un sirdi iemantoju, guleju taī naktī, saldi sapņodams no savas Emilijas. Pēc tam man dienas izlikās gaŗas, bet vakari, kuŗus vairak pie Emilijas pavadiju, pagāja ļoti īzi. Tu, Indriķi ari, es domaju, esi mīlejis, un zini cik jaukas ir tās stundiņas, ko pie līgaviņas krūtim laimigi pavada. Es biju ļoti laimigs, īpaši tadēļ, ka vareju katrā vaļas brīdī ar Emiliju satikties, es pilnigi atzinu mīlestibas altara svētumu un viņa debešķigo jaukumu; labprāt uz to būtu savu dzīvibu upurejis, ja tas būtu vajadzigs bijis.
Vesels gads aizteceja, kuŗā man Laimes māmiņa tik patīkami smaidija un pildija sirdi svētām nevainibas jūtam, saistidama to visstiprakām mīlestibas saitem pie zkaistās Emilijas. Bet līdz ar nākošiem Jurgiem ari mana laimes saulite norieteja un tumša ēna pārklāja manu nākamibu.
R. pilsētā dzīvoja Emilijas mātes brālis, tas iegādaja viņai pie kāda turienes kunga vietu; tadēļ ka tas labu algu deva, ari Emilijai iekārojās uz turieni iet. Es, it kā jau iepriekš
ko ļaunu paredzedams, gribeju viņai tās domas izrunat, bet tas neko nepalīdzeja. Viņa māceja mani dažadi pārliecinat, stāstidama, ka tur tai būšot daudz labaki, nebūšot ne kult jaiet, ne ūdens nest, nedz siena pļaut; veša nebūšot jamazga, ne lopi jabaro, tikai ar kungu bērniem japarotaļajoties. Ta tak esot pavisam cita dzīve un kur tad alga, ta vairak kā otrtik liela; viņa tur varešot naudu iekrāt, smukas drēbes iegādaties un tā tāļak.
Nelīdzeja nekādas ierunas, viņa aizgāja.
Es pēc viņas aiziešanas jutos pavisam vientulis. Visa apkārtne man izskatijās gauži nopietna un klusa, pat putniņu dziesmiņas izklausijās, it kā negaisu pasludinatajas skaņas. Es gandrīz nekādas jautribas neapmekleju, jo kad tur manas Emilijas nebija, tad ari man nebij nekāda prieka.
Gan alaž dabuju no savas līgaviņas vēstules, bet tās palika arvien dzestrakas un vēlakās nebij vairs ne jausmas no mīlestibas, tikai šādi tādi nieki un aušigas pļāpas par jaunām kleitem, kuŗas taisijusi, par skaistiem lakatiem, kuŗus pirkusi, par ballem, teatriem, cik tur jauki gājis, un par kādu zelta gredzenu, kuŗu tai viņas kungs dāvinajis, cik lielu prieku tas viņai darot un tā tālak.
Par pēdejo gan nevareju viņas izsacijumam ticet, drīzak domaju, ka to būs kāds „jaunskungs“, nevis „kungs“ dāvinajis, bet ko tur vareju zinat, mīļā līgaviņa to bij rakstijusi un tam bij jatic.
Vairak kā gads jau bij pagājis, kamēr es no Emilijas biju šķirts. Biju gan pāri reizes, kad ta ciemoties izbrauca, ar viņu saticies, bet tikai uz īsu brīdi, jo satikšanās katru reiz notika citu klātbūšanā. Man ta izlikās, it kā ta par mani neko vairs neiztaisitu, vaj ta ar mani satiekas vaj ne, tas likās priekš viņas gluži vienaldzigi. Viņas savadibu ievērodams, sāku arvien vairak sēroties; manas ceribas jo dienas mazinajās un nekādi sirsnigi prieki man vairs nesmaidija. Rudenī manas ceribas līdz ar bāledamām lapam nobāleja un pavisam savīta.
Jau lapas metās raibas, kad kādā dienā saimnieks lielu vezumu miltiem piekrāvis, lika man braukt uz R. un tos pārdot. — — Dienu un nakti braucis, sasniedzu R. un tūlit no rīta laidu uz tirgu un drīz vien man laimejās savu preci par pietiekošām cenam pārdot. Tad nobraucu māju vietā, pie S. S. un zirgu pabaŗojis gāju pa pilsētu pastaigaties.
Pastaigadamies aizgāju līdz tam namam, kuŗā Emilija dzīvoja. Iekšā nedrīksteju iet, jo dažreiz kungi negrib, kad
svešinieks viņu namā ieiet. Biju jau pāri reizes gaŗ mineto namu uz vienu un otru galu nostaigajis un bez mitešanas lielajos logos skatijies, vaj dažkārt Emiliju neieraudzitu, bet nenieka no tās nepamanidams, gribeju pašulaik aiziet, kad mājas durvis atvērās un kāda sieviete, brūnā kleitā ģērbusēs, baltu salmeni ar sarkanu spalvu galvā un saules sargu rokā, iznāca uz greznām trepem un nogriezās uz to pusi, kur es biju piestājies. Viņai tuvak pienākot pazinu, ka ta bij Emilija. Viņa būtu man gaŗam pagājusi, ja es to nebūtu uzrunajis, jo galvu izcēlusi skatijās uz ielas otru pusi.
„Emilija!“ es uzsaucu.
Viņa pagriezās un mani ieraudzidama drusku sarāvās. Vareja manit, ka manu sniegto roku ta tikai ar piespiestu laipnibu saņēma. „Iesim nu, pa pilsētu pastaigaties,“ viņa laipnaka izlikdamās sacija, bet laikam gan tai labak būtu paticies, kad es sacitu, ka man nav vaļas.
Man viņas uzaicinajums patika. „Iesim!“ es saciju un tā mēs šo to parunadamies gājam no vienas ielas otrā. Viņa teica, ka viņas kungi niesot mājā un tai šodien vaļas diezgan.
Vēlak iegājam kādā restoracijā. Es gribeju pirkt kādu pudeli alus un savu līgaviņu pacienat, bet āu! — — —
„Fui, Pēter,“ viņa iesaucās „es alu nemaz nedzeru, labak izprasi kādu pudeli vīna.“
„Vīnu?“ es brīnojos, „tas dārgi maksa, to tikai kungi var dzert.“
„Tad tev nu tikdaudz nav, kā ko pudeli vīna nopirkt?“ viņa piktojās.
Es vairak nepretojos, nopirku puspudeli vīna un to izdzēruši gājam tāļak. Par nelaimi, kad par vīnu maksaju, Emilija ieraudzija manā makā atrodošos naudu, kuŗa nevis man, bet saimniekam piedereja. Rubļu trīzdesmit man laikam toreiz bij klāt.
Par grezno K. ielu staigajot, Emilija apstājās pie kādas juveliera bodes milziga loga un ar lielu kaislibu uzlūkoja tur izstāditās zelta un sudraba lietas. Ari man patikās viņas uzlūkot un es nostājos Emilijai līdzās.
„Pēter!“ Emilija pēc brītiņu čuksteja, „nopirc man vienu gredzenu, are to zelta, ar zilo aciti.“
„Man nav naudas,“ es atbildeju.
„Tev naudas nav?“ viņa teica smīnedama, „es redzeju, ka tev bij pilns maks ar papira naudu. Cik nu priekš gredzena vajaga, to tu nemaz nemanisi.“
„Emilija!“ es vientiesigi iesaucos, „ta nav mana, bet saimnieka nauda, ko par miltiem saņēmu.“
„Un tu, Pēter, esi tik nabags!“ viņa nicinoši iesaucās un tie vārdi man kā nazis sirdī iedūrās. „Tu esi tik nabags, ka nevari man vienu gredzentiņu nopirkt; cits tavā vietā man jau divus būtu nopircis. Vaj tāda ir tava mīlestiba? — gandrīz man janožēlo, ka esmu tev apsolijusēs.“
„Emilija!“ es atkārtoju, „apdoma tak, ka ta nav mana, bet saimnieka nauda; kad ta būtu mana, tad vēl.“
„Vaj tad tev, pie zaimnieka nemaz nav naudas?“ viņa atkal prasija, nievajošu skatu man uzmezdma. Tas man bij gandrīz neizturams.
„Ir gan,“ es lepnaki atbildeju, „vēl man visa gada alga iekšā un pašam ar man ir mājā nauda. Bet ta, kas man tagad klāt, ir visa saimnieka nauda.“
„Nu, kad tev alga iekšā,“ viņa kārdinaja, „vaj tad tu nevari no šīs naudas paņemt, lai viņš pēcak atrēķina.“ —
„Tas neiet!“ es stingri atbildeju, „tas nepieklājas, pašam paņemt.“ „Ak!“ Emilija nopūtās: „vaj to gan varu ticet, ka tu mani mīlē. No tevis man nav nekādas piemiņas, ja tu mani nepaklausi, tad man jadoma, ka tu mani nekad neesi mīlejis. Vaj tāda izturešanās liecina mīlestibu — tu ar mani tik spēlejies.“
No viņas pārmetumiem apstulbots, iedomajos, ka viņa varbūt mani vēl mīle. „Nu iesim iekšā, es nopirkšu tev gredzenu,“ es saciju pus'īdzigi.
„Dod labak man naudu,“ viņa sacija, „es ieiešu viena pati, tad bodnieki neviens neko nenopratīs un tev vēl ir zemnieku drēbes mugurā, tur tiem tūdaļ savadas domas izcelsies.“
Es savā īsredzibā nemaz nenopratu, ka tai bij kauns ar mani kopā un vēl tā draudzigi dēļ gredzena pirkšanas bodī ieiet.
„Cik tad vajaga?“ es ne visai laipni prasiju.
„Es ar nezinu,“ viņa atbildeja, „par desmit rubļiem jau vairak nemaksas.“ Es izvilku maku, iedevu Enmilijai desmit rubļus sudraba un paliku gaidam, kamēr ta, man pat laipnu skatienu neuzmezdama, iegāja bodē. Pēc brītiņa ta iznāca ar gredzenu pirkstā. Vēl bij pusotra rubļa atlicis, to ta man atdeva un nu gājam atkal tālak.
Jau sāka krēslot, kad V. dārzu sasnieguši tajā iegājam. Es spiedos Emilijai tuvak klāt un vēledamies viņas roku savā turet, pēc tās pašulaik' sniedzos.
„Fui, Peter!“ viņa sāniski atlēkdama iesaucās. „Fui! tev ir tik dubļaini zābaki, tu nosmēresi manu kleitu; tev nemaz, kauna nav!“ „Emilija!“ es sāpigi iesaucos, „vaj tu negribi manā pavadibā pastaigaties? Sniedz tak man roku un iesim.“
„Ak tu, muļķis!“ viņa dusmigi iesaucās, „tev nemaz prāta nav! Kā tas izskatisies, kad tu mani pavadisi; ja tu gribi, tad tev vajaga viz' maz bukskinos apģērbties. Vaj redzi tos, kas še staigā, cik vienadi tie ir ģērbušies; neviens bauru drēbēs gērbies, nepavada greznaki ģērbušos kundzi un man vēl te ir tikdaudz pazīstamu. Kad tie to ieraudzitu, tad mani izsmietu tā, kā es nekur nederetu.“
Pie tam viņa ta sarauca ģīmi, kā pūpedi un mani ar lielu nicinašanu uzskatija, it kā kāda lielmāte cūk'ganu. Priekš manis tas jau bij par daudz.
„Ej ej, viena pati,“ es puzdusmigi atteicu un atrāvos viņai iepakaļu. Viņa gāja uz dārza vidu, no kuŗienes kaŗa muziķis atskaneja. Es vilkos tai pakaļ, viņu no acim neizlaizdams un kodiju aiz dusmam savas lūpas. Vēl nebijam muzikas estradi sasnieguši, kad nāca preti kāds tūka svārkos ģērbies bodes zellis vaj sulainis, paklanidamies Emiliju sveicinadams, kuŗa viņa smeicinašanu saņēma ļoti laipni. Tad saķērušies tie pa kādu sānceliņu nogriezās.“ — — —
Es stāveju kā sasalis un stīvi skatijos viņiem pakaļ, kamēr tie krēslā un koku paēnā nebij nozuduši. Kad mani kāds ar karstu ūdeni būtu aplējis, varbūt ka tad nebūtu tik gŗūti bijis, kā šo redzot. Mana brūte! — — ar mani ta pardaudz negodigi izturejās un man labprāt laipnas acis neuzmeta, bet svešajam, modes putnam atvēleja tulit un vēl manā klātbūtnē savu roku un aizbizoja tam līdz, man ne ardievu nesacidama, pat nelikdamās mani ne redzam. — — Un es vēl tai biju saimnieka naudu priekš gredzena pirkšanas iedevis, tas bij par daudz! Man galva reiba un kājas drebeja, atzīstot, cik nekrietni ar mani izspēlets; es tuvojos muzikas estradei, bet nemaz nesadzirdeju muzikas skaņu; es maisijos riņķu riņķiem pa sanākušo ļaužu pūli un pats nemaz nesapratu ko gribu. — — —
Tumsa uznāca un sanākušie ļaudis pamazam izklīda; es vēl staigaju kā ēna pa tumšo koku pakrēsli. Skraididams biju ļoti noguris un kad dārza kaktā starp pabieziem krūmiem solu pamaniju, tad steigšus uz to nosēdos. Bet tikpat drīz, kā biju atsēdies, atkal uzlēcu izbijies kājās, jo savads, kluss troksnis sola pakaļpusē mani izbiedeja.
„Kas še ir?“ es ātri iesaucos.
Ne vārdiņu nesacidami, divi tēli pa dārza celiņu viens pakaļ otram aizlidinajās projam. Ielas luktura gaismā, kas bālu spīdumu uz dārzu raidija, pazinu, ka aizskeējeja sieviete bij — Emilija.— —
No mīlestibas uz Emiliju nebij manās krūtīs vairs ne smakas. Es ienīdu, es nicinaju viņu; man drebuļi uznāca, iedomajot līdzšinejo maldišanos. Visas saites starp mums ar šo reizi smalkās druskās bij saraustitas.
Daudz maz atelsies, skrēju uz māju vietu, sabaroju atkal zirgu un rītā pēc nemierigi pavaditas nakts laidu no pilsētas kā no kādas apburtas pils projam.
Ꞩirds man ļoti sāpeja, kad deviņus rubļus no savas senak iekrātas zumiņas noņēmu, lai saimniekam visu naudu atdotu. Visa ši lieta palika klusa kā kaps, jo bez manis un Emilijas par to neviens neko nezinaja.
No ta laika niesmu vairs ar viņu runajis, tikai vēlak tai maz rindiņas piesūtiju, kuŗās, kā pats nopratisi, nekas labs nestāveja.
Ne ar vienu sievieti vairs mīlestibā neielaidos, kaut gan atgadijās daža laba, kuŗa pēc tam tīkoja. Lai gan Emiliju sen no savas sirds esmu izzlēdzis un lūkojis pavisam aizmirst, tomēr vātis, kuŗas toreiz mantoju, vēl nav pilnigi sadzijušas, vēl arvien tās čūlo un asiņo. Īhpaši kad kādas jaunavas spulgošās actiņās ieskatos, tad man tūlikt drebuļi iet par kauliem un es sargos kā no ģifts vēl otrreiz tajās ieskatities.
Tagad Emilija dabujusi zinat, ka es no dienesta atnācis, metās atkal uz pirmiem sāniem, laikam būs zobus pilsētas kundziņos atkodusi. Divi vēstules viņa jau pa šo laiciņu atsūtijusi un lūdz piedošanu, lūdz mīlestibu; viņa gribot atkal senako laimi pie maniem sāniem panākt. Bet vaj es to varu? Es no tam nedrīkstu ne iedomaties; piedevis viņai jau sen esmu, bet mīlet, to nevaru.“
Pie šiem vārdiem Pēters nopūzdamies apklusa, viņš bij savu stāstu nobeidzis.
„Diezgan nekrietns iznākums,“ Indriķis, kuŗš pa visu stāstišanas laiku bija klusejis, tumši nomurminaja.
„Slikti, slikti,“ Pēters galvu kratidams teica, „slikti gan, kad tādās sāpigās darišanās iepiņķerejas, tā cilveks nereti visu savu mūžu samaita un sirdsmieru nekad neatrod.“
„Ko, draugs, lai dara? Gŗūti gan ir, kad tā sapiņķerejas, likteņa varai japadodas, ceresim uz jaukaku nākamibu!“ Indriķis vēl piemetinaja, kad tie U. viesnicu sasnieguši tajā iegāja.
U. viesnica bij tirdzinieku pilna un jaunakie ļaudis bij ļoti jautri; ari mūsu draugi, Indriķis un Pēters, kad bij daudz maz atspirdzinajušies, nodzīvoja ar citiem pazīstamiem labi ilgi un pēc tam atvadijušies gāja katrs uz savām mājam.
— — — — —
Vareja jau pulkstens viens būt, kad Indriķis mājā iegāja, bet viņam par brīnumiem, tēva logā vēl spīdeja uguns. Viņa piederigie vēl bij kājās, kaut gan neviens no tiem nebij tirgū bijis. Klusi viņš ievilkās savā kambarī. Vilis, kuŗš ari tajā dzīvoja, neatradās tur. Pēc maza brītiņa tas ienāca, rokā tam atradās kāda vēstule un tas rādija ļoti noskumušu seju.
„Kas tev kaiš, Vili?“ Indriķis ātri ievaicajās. „Vaj kas ļauns gadijies? Tu laikam esi raudajis?“
„Mēs visi šovakar raudajam,“ Vilis skumigi atbildeja, „citi nupat apgulās. Mēs nemaz nezinajam, ka tu atnācis; kadēļ tu nenāci pie mums iekšā?“
„Es tikai nupat kā atnācu un patlaban gribeju iet uz otru galu. Bet saki, kas tad ir noticis? Vaj kāds no jums slims?“ —
„Ne, mēs visi veseli, bet — ši vēstule“ — —
„Ta vēstule? No kuŗienes ta ir?“
„No Kārļa.“
„No Kārļa? Dod šurp! kas tad ar viņu būs noticis?“
Vilis neko nesacidams, pasniedza Indriķim vēstuli un pats likās gulet.
Indriķis atsēdies pie galda, uzgrieza lampai gaišaku uguni un lasija:
„Sirds mīļie dārgie vecaki!
Sirds mīļie dārgie brāļi, Indriķi un Vili! un tapat manas dārgās māsas, Emma un Alide!
Sveicinu Jūs, savus mīļos, ar sirsnigakam sveicinašanam un viskarstako mīlestibu, lai gan nezinu, vaj vēl esat visi dzīvi, jeb citi nomiruši. Tomēr cereju, ka mana vēstule dažus no Jums pie veselibas atradis. — — —
„Pār purviem, mežem, kalniem un tuksnešu klajumiem, garā pie Jums aizsteidzos un īpaši Jūs, mani dārgie vecaki, kuŗus tik dziļi esmu apbēdinajis; īpaši Jūs, ja Jūs vēl esat dzīvi, steidzos sveicinat. — Garā,
Jūsu priekšā zemojos un Jūsu ceļus apkampdams lūdzu, lūdzu, ar asaram žēlastibu un piedošanu.
Es esmu grēkojis, briesmigi grēkojis, pret debesim un pret Jums, es zinu un atzīstu pats, ka niesmu cienigs vairs par Jūsu dēlu saukties. Esmu gŗūtaki noziedzies, nekā pazudušais dēls, tadēļ ari gŗūtaki ciešu nekā viņš. Es nespēju, es nevaru vairs pie Jums atgriesties un Jūsu mīļos vaidziņus redzet un noskūpstit. —
Esmu vājš un nespēcigs, esmu gauži nevesels un arvien vairak nāvei tuvojos; nav vaitrs ceribas piecelties, — tadēļ, žēlastibu un apžēlošanu no Jums lūdzu.
Neapsūdzat mani ta visu varenā soģa, Dieva priekšā. Lūdzat par manu dvēseli, jo kad šīs rindiņas pie jums aizies, tad es jau atdusešos vēsā zemes klēpī, tad būšu pasaules pēdejo mantu, smilšu kapu, iemantojis. Ši vēstule tik pēc manas nāves tiks piesūtita.
Es esmu atgriezies, esmu visu nožēlojis un varbūt būtu jau pie Jums aizsteidzies, bet ļaunais liktens mani pārsteidza. Iesākumā man klājās labi, bet vēlak nogāja greizi, man trūka Jūsu svētibas. Tagad ar manu dzīvibu iet uz beigam, tadēļ žēlastibu, žēlastibu!
Tagad atrodos kādas pilsētas slimnicā Krievijā un gaidu katrā brīdī savu pēdigo stundiņu. Neprasat un nejautajat vairs tālak, es nezpēju šinī brīdī neko vairak rakstit; mana sirds un dvēsele ir ļoti noskumusi un mana roka dreb, ka nespēju tālak. Varbūt kāds mans draugs vēlak, no šejienes uz dzimteni aizgājis, Jūs apmeklēs, tas Jums izteiks visu manu likteni.
Ar Dievu, ar Dievu! visi mani mīļie, mēs vairs šeitan neredzesimies, bet tur augšā aiz zvaigznem, kur nebūs ciešanu, bēdu, nedz asaru, tur varbūt tas Kungs mūs atkal kopā savedis, tur varbūt atkal redzesimies.
„Jūsu sirnigi mīļojošais dēls un brālis Kārlis Lauciņš.“
Indriķis nolika vēstuli, sirds viņam gauži sāpeja aizgājušā un tagad jau mirušā brāļa dēļ, bet raudat viņš nevareja; viņa dūša, caur dažiem sāpigiem piedzīvojumiem bij dzelzei līdziga tapusī.
Arvien gŗūtaki tam palika ap sirdi, tomēr acis palika sausas, tikpat sausas, kā S. upes krasta saulē nobalojušās klintis. Domās nogrimis, viņš vēl ilgi staigaja pa nelielo
telpu un viņa priekšā tēlojās iznīcibas vara. Viņš skaidri sajuta, cik gŗūti ir no šīs pasaules šķirties, kad nav ar visiem salīdzinajies, nav piedevis, nav — piedošanu dabujis un — pilnigu sirds mieru panācis. — —
Viņš nodrebeja, viņam izlikās, it kā nāve viņu pašu nu aiz apkakles sagrābtu. „Bet vaj varu, vaj drīkstu tagad nāvei acīs skatities?“ viņš nemanot murminaja, „vaj varu ceret uz debess Tēva žēlastibu, uz mūžigu dzīvošanu?“ — — „Ne!“ atskaneja viņa dvēselē, „es nevaru no debess Tēva piedošanu gaidit, kamēr pats neesmu piedevis, kamēr neesmu ar saviem parādniekiem salīdzinajies. — Bet kad nu šonakt nāve mani pārsteidz? — Atkal viņš nodrebeja, domadams: „mana sirds ir cieta, pilna nicinašanas un pārmešanas kāribas. Es ienīstu gandrīz visus, kas man senak draugi bijuši, mana sirds tik viņiem ļaunu vēlē; es būtu priecajies, kad tiem bēdas uzietu. — Vaj ta nebūtu pilniga apsūdziba pret mani, vaj nebūtu spriedums: „Metiet viņu galejā tumsibā!?“ — — —
Jo ilgaki viņš domaja, jo lielaki tam viņa noziegumi izlikās. Viņam stādijās priekšā pagājiba ar visiem piedzīvojumiem un toreizejām domam un apņemšanam; viņš atzina savu niecibu pret mūžigajiem dabas un Dieva likumiem; viņam palika tā ap sirdi, it kā tam tūlit būtu jamirst. Viņa ceļi drebeja, aukstais ledus ap viņa sirdi izkusa un ta palika arvien mīkstaka, sausās acis palika arvien velganakas un drīz asaras ar straumi plūda pār viņa brūni nodegušajiem vaigiem; zobus sakodis, viņš tās gribeja noturet, bet tās gāzās, it kā tureta plūdu straume. —
Viņš pirmoreiz pēc ilgiem gadiem raudaja, nevis žēluma, bet atzīšanās un nožēlošanas asaras. Brāļa nāve un lūgšanas modinaja viņa sirdī miera domas un tās kāroja pēc miera; nemiera laikus vajadzeja aizmirst, vajadzeja panākt mieru. Viņš devās savā gultā un viņa sirdī mājoja miers; kuŗu vajadzeja caur salīgšanu apstiprinat un nodibinat. Viņš iemiga un uz viņa sejas atspīdeja miers; viņš sapņoja no piedošanas, salīgšanas un viņa lūpas murminaja „miers.“
Lauciņi Kārļa nāves dēļ bij ļoti noskumuši, bet Indriķim ķērās visvairak pie sirds tēva un mātes asaras; ari viņš tagad klusibā asaras noslaucija. Viņš bij apņēmies ātrak uz J. neiet, kamēr būs ar Līnu un Almu mieru salicis; pret tām viņa dusmas visvairak vārijās. No tirgus dienas tas bij daudz pārvērties, viņš taisijās nākamu svētdien aiziet pie Apenu Pētera un tad atpakaļ nākdams S. ciema Kalniņus un Dārzniekus apmeklet, lai varetu savu nodomu izpildit.
Ꞩvētdiena pienāca un Indriķis kopā ar Vili aizgāja; Indriķis vēl nēsaja zaldatu drēbes.
Līna bij pa šo laiku neizsakamas sāpes un skumjas pārcietusi un ļoti daudz asaras izlējusi, jo viņas mīlestiba bij ar varu postita; viņas nevainiba par noziedzibu tureta un pēdejās ceribu atvasites nolaupitas. Viņas rožu sārtie vaidziņi, kuŗi pagājušos gados nebij ne nieka no sava košuma zaudejuši, bija pēc pēdejo Indriķa vēstuļu saņemšanas palikuši arvien bālaki un tumši zilās actiņas izskatijās gandrīz melnas; krūtis tai stipri sāpeja un apdraudeja viņas veselibu; tagad ta līdzinajās nakts vijolei jeb lilijai. Vecakiem ta slēpa zavas skumjas un tadēļ, ka nevienam savu sirdi neizkratija, tai jo gŗūtaki bij jacieš.
Minetās svētdienas priekšpusdienā Līna sēdeja pie zava galdiņa un lasija dziesmu grāmatā, kad durvis atvērās un Dārznieku Reinis ienāca. Apsveicinajies, tas atsēdās viņai iepreti pie galdiņa gala un šo to pastāstija.
Līnas logs atradās uz kalnaja pusi un tagad caur plikajiem kokiem vareja labu gabalu uz to pusi redzet. Līna ar Reini neko daudz nerunaja, galvu uz kreiso roku pabalstijusi, viņa skatijās vēl arvien savā grāmatā. Reinim palika gaŗlaicigi, viņš darbojās ar savu cepuri. Ari tas tam apnika, — viņš sāka skatities caur logu uz kalnaja pusi. Te tas ieraudzija divi vīriešus uz Kalniņu pusi nākam; viņš palika uzmanigaks, jau tie pienāca tik tuvu, ka vareja izšķirt viņu apģērbu.
„Līna!“ viņš ar pirkstu uz āru rādidams iesaucās, „paskaties, kur nāk divi cilveki, tie laikam nāks šurpu. Pag' pag,“ kad viņi pienāks drusciņ tuvak, varbūt ka tad varēs pazīt, kas tie tādi ir.“
Līna aiztaisija grāmatu un sāka uz turieni skatities.
„Tas viens,“ Reinis teica, „izskatas tīri kā Lauciņu Vilis un tas otrs, tas otrs ir zaldats, vaj tas tik nebūs Indriķis?“
Reinis paskatijās uz Līnu, ko ta sacīs, bet tas tīri satrūkās viņu uzskatidams. Ta bij pārvērtusēs marmora bālumā, viņas lūpas rauztidamās murminaja kādus nesaprotamus vārdus; ta trīceja pie visas miesas kā apšu lapa.
„Līna!“ Reinis viņu pie rokas satvēris iesaucās, „Līna, kas tev noticis? Vaj tu esi slima?“
Līna neatbildeja ne vārdiņa. Ar visu spēku ta izrāvās Reiņa rokam un nespēcigi uz savu sēdekli atkrizdama skatijās atkal pa logu ārā un drebeja kā no drudža kratita vēl vairak. „Viņi iet gaŗam,“ ta dvašoja.
Reinis paskatijās caur logu. „Ja, viņi iet gaŗam,“ tas sacija, „vaj drīkstu lūgt, lai viņi ienāk? Es niesmu vēl ar Indriķi saticies.“
„Ej!“ Līna tikko dzirdami murminaja un vēl arvien drebeja.
Reinis nevareja saprast, kas viņai noticis, bet nebij laika to izzinat, ja gribeja, lai Lauciņi neaizietu. Viņš izskrēja pliku galvu ārā un uzsvilpa.
Lauciņi sāņus paskatidamies drusku apstājās, bet tūlit Reini neieraudzidami gribeja atkal iet.
„Uzgaidat tak vienu acumirkli!“ Reinis turpu rikšodams uzkliedza.
„Reinis!“ — „Indriķis!“ senaki draugi, viens otram roku sniegdami priecigi iesaucās. Bij sirsniga apsveicinašanās.
„Uz kuŗieni iesat?“ Reinis ziņkārigi prasija.
„Uz Ķiveriem.“
Uz Ķiveriem? uz kuŗiem tad, vaj uz tiem K. ciemā vaj“ — ?
„Uz tiem, uz tiem,“ Indriķis viņu pārtrauca, „iesim manu kaŗa biedri Apeņu Pēteri apciemot.“
„Labs gabaliņš ko iet,“ Reinis murminaja. „Bet laika vēl diezgan, ienākat uz kādu brītiņu Kalniņos.“
„Ne ne,“ Indriķis pretojās, „man negribas kaveties.“
„Nu nu, uz mazu brītiņu, tikai vienu dūmu uztaisit; varbūt es ar iešu Jums līdz uz Ķiveriem. Man palika cepure Līnas kambarī, jūs ieraudzijis, steidzos ārā.“
„Nezin vaj Līna grib, ka nelūgti viesi viņu trauce?“
„Viņa pati mani sūtija, lai jūs saucu iekšā; nākat vien droši, un nepretojies Indriķ vairak, — es iešu jums līdz.“
„Mēs uzgaidisim šepat, ej paņem cepuri.“
„Ko nu, Indriķi, strīdies! Līna tak tev senaka pazīstama, vaj ta nebūs viņas apvainošana, kad tu viņas uzaicinajumu nepaklausisi. Neiesi jau tik ciets, kā akmins.“
„Nu, ieiesim ar uz kādu brītiņu,“ Indriķis sacija un visi trīs iegriezās caur dārza vārtiņiem Kalniņos.
Kamēr ārā Reinis ar Indriķi ķīvējās, tikmēr Līna atkal stāveja pie loga un vēl arvien trīcedama skatijās uz Indriķi, kuŗš, kā viņai rādijās, labprāt negribeja Reiņa uzaicinajumu paklausit. Priecigs smaids pārlidoja viņas skumigo seju, kad redzeja Indriķi caur vārtiņiem iegriežamies. Ātri viņa saņēmās, noslaucija acīs iespiedušās asaras un galvas lakatiņu sakārtodama gaidija nākošu acumirkli, kur ar Indriķi pēc tik ilga, bēdigi pavadita laika atkal personigi satiksies. Jau ta sadzirda viņa stingros soļus un tikko vareja drebešanu savaldit.
Līna ar puspievērtām acim uzskatija ienācejus. Tur nu nāca viņas ideals nopietnu seju viņai klāt, viņas roka stipri ietrīcejās, Indriķa roku, kuŗu tas viņai pasniedza, satverot. Ari Indriķa roka ietrīcejās, cieti tie viens otram acīs ieskatijās, bet šoreiz tie viens otra acu valodu nesaprata. Iz Līnas acim mirdzeja sāpes un mīlestiba, iz Indriķa acim atkal sāpes, žēlums un neuzticiba; mīlestiba tajās nebij nomanama.
„Kā nu klājas?“ Indriķis Līnu līdzcietigi uzlūkodams jautaja.
„Labi,“ Līna trīcošā balsī atbildeja. Labprāt viņa būtu tam pie krūtim kritusi un savu nevainibu izteikusi, bet citu klātbūšanā ta nevareja.
Indriķis atlaida viņas roku un apskatijās pa kambari visapkārt. Tajā valdija ta pate kārtiba, kas agrak, tikai tagad bij logam no iekšpuses aizkars ietaisits, lai, kad slēģi vaļā, caur to nevaretu ieskatities.
Līnai atkal spiedās acīs asaras. Tās gribedama paslēpt, viņa izsteidzās ķēķī.
„Uzgaidat mani,“ Indriķis sacija, „es iešu citus mājas iedzīvotajus apzveicinat.“
„Ej vien, ej,“ Reinis teica, „mēs tikmēr parunasimies.“
Ķēķī Indriķis zastapa Līnu. Ta bij asaras nožāvejusi un patlaban gribeja ieiet kambarī.
„Vaj tu, Indriķi, jau projam iesi?“ Līna lūdzejas balsi prasija.
„Vēl ne, es gribu ar taviem vecakiem un citiem mājas iedzīvotajiem apsveicinaties, niesmu ar tiem saticies.“
„Man būtu ar tevi kas vienatnē jaruna,“ Līna bailigi piezīmeja. „Vaj tu varetu šo manu vēlešanos paklausit?“
„Kadēļ ne. Ari es to vēlejos, gribu vēl reizi priekš aiziešanas, ar tevi izrunaties, bet tagad nevaram. Es ienākšu vakarā, vaj būzi tā ar mieru?“
„Ak, Indriķi, ta būtu mana lielakā laime, ar tevi, ja ne vairak, vienu reizi izrunaties! Man ir daudz ko tev stāstit, es nevaru agrak rimties, kamēr niesmu tev savu sirdi izkratijusī.“
„Labi, labi, es atnākšu,“ Indriķis sacija un iegāja otrā istabā. Tas domajās, ka viņas sāpes un sirds nemieru saprotam. „Viņa atzīst, ka pret mani nozieguses un tai nav sirdi miera, kamēr nav manu piedošanu dabujusi.“ To viņš ne domat nedomaja, ka Līna viņam uzticiga bijusi un ka ta bij pie visām apvainošanam nevainiga.
Pēc brītiņa tas bij atkal Līnas kambarī un drīz tie visi trīs aizgāja. Apeņu Pēteri tie netāl no viņa mājam satika; tas bij patlaban gribejis iet uz Lejas māju, Indriķi apciemot. Nu tas griezās atpakaļ un veda draugus līdz uz savu dzīvokli. Kādas stundas ciemojušies un iztriekušies viņi griezās uz mājam.
Bij jau tumsa, kad tie S. ciemu sasniedza. Auseklis spīdeja it spoži, ari citas zvaigznes vietu vietam parādijās un vēlak visa debess velve bij kā sētin apsēta zvaigznem.
Ar labpatikšanu Indriķis zvaigžņu milzumu uzlūkoja. Bet drīz tam it kā nazis sirdī iedūrās: tagad pēc ilgiem laikiem atkal tas savu Līnai dotu apsolišanu atcerejās un tas viņu ļoti apbēdinaja, ka to nevareja izpildit. Nedabigi gadijumi pie tam bij vainigi, viņš neko nevareja darit; viņš nevareja pienākumu izpildidams ļaut savas nevainibas jūtas apakš kājam mīdit. Ari savas jūtas aizstāvet bij pienākums, viņš tak nebij mīlestibu lauzis, citu līgaviņu kārodams; pēc viņa domam, Līna to bij darijusi un caur to tas bij piespiests savu solijumu atpakaļ ņemt.
Tādas dažadas domas citas par citām viņa dvēselē mainijās un viņš apmierinajās ar to, ka vareja sevi par nevainigu ieskatit. Viņš pateica Dievam, ka toreiz nebij zvērejis, tomēr savu apsolijumu iedomajot, tas nedrīksteja zvaigznes uzlūkot.
Reinis zinaja visu, ko ļaudis par viņa māsu un Indriķi sprieda un pļāpaja, bet to tas neiedrošinajās Indriķim stāstit, lai to jo vairak neiekaitinatu; viņš centās tam vislielako draudzibu un uzticibu izrādit, lai caur to māsai un švāģerim
draudošas briesmas novērstu. Viņš ari bij Indriķim, kamēr tas bij kaŗa dienestā, uzticigi rakstijis un tas viņa vārdiem labprāt uzticejās.
Reinis pastāstija Indriķim visu, ko šorīt pie Līnas ievērojis. Indriķis to atkal saprata pēc savām iedomam. Ari to Reinis pastāstija, ka Veckārklu Trīna tagad esot viņa līgaviņa, nu jau esot vesels gads, kamēr tas ar viņu tādā sakarā stāvot. Indriķis par drauga uzticibu sirsnigi priecajās un vēleja tam daudz laimes.
Pie Veckārkliem Reinis no viņiem atvadijās un iegāja pie savas līgaviņas; Indriķis ar savu brāli gāja tālak.
„Mums vēl jaiegriežas Kalniņos,“ Indriķis teica uz Vili, „man vajaga ar Līnu par kādu lietu izrunaties.“
„Vienalga, varam jau ieiet,“ Vilis sacija piekrizdams, „bet vaj zini, brāl, man rādas, ka Līna tevi ļoti mīle.“
„Nevar būt!“
„Ja ja, tu netici. Lai gan tu man to nekad neiesi skaidri izteicis, tomēr es pa daļai zinu. — — Man rādas, — viņa ir tava līgaviņa bijusi? Vaj tagad vēl ir, to nevaru sacit. Es niesmu tev stāstijis, cik kaisligi viņa pēc tevis apvaicajās toreiz, kad to uz balli uzlūdzu. It labi nomaniju, ka ta pāris asaru priekšautā paslēpa, kad no tevis nekādas skaidras ziņas nesaciju; ari it labi ievēroju, cik dedzigi ta tavu portreju aplūkoja, kad to viņai rādiju. Un ši rīta pārvēršanās, kā Reinis teica, kad ta tevi ieraudzijusi, vaj tas nesakrīt kopā ar maniem ievērojumiem? Un tagad, tagad tev ar viņu jaruna, apakš četrām acim? Vaj ne tā? Jums tak ir savstarpeja mīlestiba? No manis tev nevajaga slēpt, es taviem centieniem preti nerunašu; es iziešu no Līnas kambara, lai Jūs netrauceti varat izrunaties.“
Indriķis brāli brīnodamies, uzlūkoja.
„Mums bij gan savstarpeja mīlestiba,“ Indriķis gaŗi vilkdams nomurminaja, „bij, bet tagad ta ir sapiņķereta, ka nekas labs vairs nav gaidams. Bet klausies, brāl! ja nu tu šaī lietā, ar kuŗu es pats niesmu skaidribā, ko zini, tad nesaki to mūsu vecakiem, lai tiem neuzietu liekas domas un raizes.“
„Par to nemaz brāl, nebaidies,“ Vilis nopietni teica. „Es jau, kamēr tu vēl zaldatos biji, dažas lietas zinaju, bet vecaku ausīs nav ne puš'plēsts vārdiņš nācis. Ari to es zinu, ka Dārznieku Alma tevi mīlejusi un varbūt vēl tagad mīle.“
„Ari to?“ Indriķis jo vairak brīnodamies prasija, „kas tev to sacijis?“
„Es to jau agrak no Almas izturešanās nopratu; allaž ta man par tavu labklāšanos apvaicajās un es maniju, ka to ta ar lielu kaislibu darija. Beidzot, kad ta apprecejās ar Frici, viņas māte kādreiz man sacija, ka Alma nebūtu ne pie viena gājusi, ta būtu gaidijusi tevi atnākam, ja tik tu būtu vienu vārdiņu teicis, lai tevi gaida, bet t,ā ka tu nevienu vārdu par to nesacijis, vaj Almu gribot, vaj ne, par vecmeitu ar negriboties palikt, tadēļ jaejot vien, pie ta paša Friča.“
„Ja, tas ir gan taisniba,“ Indriķis tumši murminaja, „bet ta vecene ari ir liela pļāpa.“
„Un vaj tu zini,“ Vilis vēl piemetinaja, „ka ļaudis runa, ka tu gribot Frici nošaut ?“
„Ja, to zinu, šovakar ari uz Dārzniekiem aiziesim. Es izteikšu Fricim un Almai, ka tas ir skaidri meli; es jau dzirdeju, ka Fricis no manis ļoti baidoties. Bet nu kuš, esam jau Kalniņiem par daudz tuvu; ka mūs kāds nenoklausas.“
Pāri minutes vēlak tie bij Līnas kambarī. Vilis, negribedams Indriķi un Līnu viņu sarunās traucet, izgāja kalpu istabā pie puiša Andreja. Tam bij kāda bieza ziņgu grāmata; to tie iesāka lasit un laiks pagāja īsi.
„Indriķ!“ Līna aizkustinata viņam tuvak nosēzdamās iesāka. „Tu man rakstiji, ka būšot atkal dienestā iestāties un ka vienigi es pie visa esot vainiga, kad tev dzimtenei jaatsakoties.“
„Ja, vienigais iemezls“ Indriķis tumši atbildeja. „Tu esi mani pardaudz sāpinajusi, vairak neka to kaut kad būtu pelnijis. Es kāroju pēc miera, es tev piedodu visu. Nezaki, ka esmu cietsirdigs, bet pats sev nekad nevarešu piedot to, ka esmu tik lētticigs bijis un padevies aplamām kaislibam, caur to kvēlošas ogles uz savu dvēseli sakrādams. Es tev piedodu, bet mīlet vairs tevi nevaru, mēs esam šķirti.“
„Vaj tu, Indriķ, šaubies par manu mīlestibu un uzticibu?“
„Ka lai nešaubos, kad man ir jašaubas, vaj tu neiesi ta darijusi, ka lai nebūtu jašaubas? Ak, man labprāt negribas, par to lietu sarunās ielaisties, man negribās tev pārmetumus uzkraut; tu zini visu, kas starp mums noticis, mēs caur tavu vieglprātibu esam šinī pasaulē šķirti; es vairak neko nevaru, kā tev piedot. — Tu mīle citu un es nebūšu greizsirdigs, es panesišu visu ar labprātibu.“ — —
„Ak Indriķi!“ Līna sāpigi iesaucās, „tev nekas nav jacieš; es nemīleju nevienu citu un neesmu nekad citu mīlejusi, kā vienigi tevi.“
„Kā, vaj tad tikai kaislibu dēļ tu ar Zirņu Viktoru ielaidies?“
„Ar Zirņu Viktoru? Ar to cilveku nekad niesmu ielaidusēs!“
„Nu—u, kā tad starp jums vareja tik liela draudziba pastāvet?“
„Draudziba ar viņu? Tu, Indriķ, runa nesaprotami; es tak no visa ta, ko tu prasi, nenieka nezinu.“
„Ko nu Līniņ, melojies,“ Indriķis teica lēnigi, negribedams dusmās ielaisties, „es tak visu zinu, tev nevajaga liegties; es vairs nedusmošos, iedoma tak, ka tev esmu piedevis.“ —
„Es neko neliedzos, man nav ko liegties; es tev saku taisnibu, ka no visa ta, ko tu man prasi, neko nezinu. Apžēlojies tak, es esmu nevainiga!“
„Līna, Līna! kam tu liedzies? Kad es nezinatu, tad ar nerunatu,“ viņš izvilka no kabatas kādu vēstuli un uzlika to Līnai priekšā. „Vaj tu pazīsti šo kuvertu?“ viņš prasija ironiski smaididams.
„Tas ir gluži līdzigs tiem, kuŗus tu man piesūtiji.“ Līna skumigi atbildeja.
„Tas jau ari ir viens no tiem, kadēļ tu pati viņu man atpakaļ nesūtiji? kadēļ tu viņu Viktoram devi?“
„Ak, mans Dievs!“ Līna grūtsirdigi nopūtās, „es neka nezinu, es niesmu nevienu vēstuli, nedz ari kuvertu citiem rādijusi, kā gan es to vēl varetu atdot.“
„Nu izlasi to vēstuli,“ Indriķis nopietni teica un brīnojās par viņas tiepšanos, „izlasi un tad saki, vaj tev netaisnigi uzmācos.“
Līna paņēma vēstuli un ar lielu steidzibu izlasija; uz parakstu ta ilgi noskatijās, tad asaras pārplūda viņas seju. „Indriķ!“ viņa sāpigi šņuksteja, „ja tu mani nežēlo un mani netici, tad vairs ilgak nevaru šīs sāpes panest. Pret mani ir briesmiga viltiba izdomata; ar mums ir spēlets uz nekrietnako vīzi. Es ienīstu Viktoru kā nāvigu tārpu; es atraidiju viņa bildinašanu, par to viņš ir atriebies. Tavas vēlak rakstitas vēstules viņš ir uz kaut kādu vīzi piesavinajies, es tās nemaz niesmu redzejusi, jo kuŗas es dabuju, uz tām visām atbildeju. Es raudaju un ilgojos, kad vēlak no tevis nekādas ziņas nedabuju, es būtu tev bez mitešana rakstijusi, bet nezinaju adreses. Apžēlojies, Indriķi, apšēlojies!“
viņa lūdzās, tam ap kaklu krizdama un karstu galviņu viņa krūtim piespiezdama. „Apžēlojies, tici tak man, es esmu nevainiga, mana mīlestiba uz tevi nekad nav šaubijusies un nešaubisies līdz kapam. Apdoma par manu dzīvibu, ta vienigi tavās rokās stāv. — — Manas krūtis, manas krūtis! tās briesmigi sāp, es novārgstu arvien vairak, zinadama, ka tu esi briesmigi maldinats un mēs caur to topam ar varu izšķirti.“
Indriķis uzlēca stāvus.
„Līna!“ viņš šaušaligi iesaucās, „vaj tu runa taisnibu? Vaj tas var būt, ka tu — esi nevainiga? Bet, ja nu tu tagad mani piekrāp, tad — es nezinu — Lai Dievs tik žēligs.“
Ļīna sašļuka tam pie kājam.
„Dārgais Indriķi!“ ta lūdzās, viņa ceļus apkampdama. „es zinu, ka tu esi piespiests šaubities, es zinu, ka tava sirds ir briesmigi ievainota, es visu saprotu. Tu doma, kad es esmu ar Viktoru nelietigi samīlinajusēs un — ka nu gribu, lai tu uzņem tos viņa grēkus. Mans dārgais, mīļais Indriķi! es vēl reiz saku, ka esmu nevainiga; es „zvēru,“ ka tas viss ir patiesiba, ko tev tagad saku.“ — —
Viņa manija, ka kas silts viņai spiedās mutē, ta nevareja tālak runat; viņa spieda savu balto kabatas drānu pie kvēlošām lūpiņam, tas palika sarkans, — tās bija asinis.— Stīvām acim Indriķis lūkojās uz grīdu, Līnas vārdi darija iespaidu viņa dvēselē, viņa ģīmja panti manami raustijās, viņš nemanija, ka Līna asinainas lūpiņas noslaucijusī, lupatiņu kabatā paslēpa. Viņš pagrieza acis uz to.
„Celies augšā, mana senaka līgaviņa,“ viņš žēli sacija, „es nerimschos ātrak, kamēr nebūšu izdibinazis, kur Viktors kuveru ņēmis un ja tu būsi nevainiga, tad mana mīlestiba atjaunosies, es būšu atkal laimigs un centišos tevi aplaimot un atlīdzinat visas tavas ciešanas.“ — —
Asaras bira iz viņa acim, vienkārt aiz žēluma dēļ Līnas, otrkārt aiz bailem, ka netiktu no jauna vēl briesmigaki piekrāpts. Viņš satvēra Līnas roku un vilka to uz augšu.
Neizsakami laimigs smaids pārlidoja Līnas gandrīz izmisušo seju. Ar miesu un dvēseli viņa noslīka pie Indriķa vētrainās krūts un apķērās tam, kā mīligs apinits staltam ozolam. Indriķis nespēja viņai atrauties.
„Dievs, stāvi klāt, ka nemaldos,“ viņa lūpas murminaja.
Asaru strauts plūda iz abu acim; ilgi tie šņuksteja viens otru apkampdamies un svēts miers iespiedās viņu pārbauditās dvēselēs; labs brītiņš pagāja, kamēr tie atkal iesāka runat.
„Vaj nu tu mani tici?“ Līna viņam dedzigi acīs ieskatidamās prasija.
„Es gribu ticet,“ Indriķis sacija, „tagad apmierinies ar to, ka tevi neatstāšu, ja vien atradišu, ka tu esi nevainiga, tagad vairak neprasi no manis, man ir grūti atbildet. — Pa izzmeklešanas laiku būšu tavs draugs. Lai Dievs dod, ka varetu atkal mīļakais būt.“ — —
„Ļoti pateicos tev, mans Indriķi, es zinu, ka mana nevainiba nāks gaismā, vaj nu agrak vaj vēlak. Es pacietišos līdz tam, pacietišu visu lēnā garā, mana sirds ir manami atvieglota, kad atkal drīkstu ceret.“ — — —
Indriķis apsolija Līnu, vēl reiz priekš aiziešanas uz J. apmeklet un tad jo plašaki par pagājibu pārrunat; šinī vakarā viņš vēl gribeja Dārzniekus apmeklet un ari tur miera domas ienest.
Bij jau labi vēls vakars, kad tas kopā ar savu brāli Kalniņus atstāja. Dārznieku logos vēl spīdeja uguns un viņi gāja taisni uz turieni.
Dārznieku Alma ar savu vīru Frici sēdeja pie galdiņa gultas tuvumā, līdzās sienas pulkstenim un domigām sejam nopietni sarunajās.
Fricis bij pagaŗš cilveks, ar kalsneju augumu, brūnām acim, apaļu pieri un taisnu gludu degunu; viņa melnie mati kuplās sprogās apēnoja augsto pieri; viņa bezbārzdainā seja bij diezgan glīta un patīkama.
„Vaj zini, sieviņ,“ Fricis sacija, „es nemaz nesaprotu, ko lai daram, es nedrīkstu vairs ne pēdas no mājas iziet, cik man ir bailes, ka viņš mani vienu nesastop, jo tad esmu beigts bez žēlastibas.“ —
„Dieviņš zin, kas ar mums notiks?“ Alma bēdajās. „Es nemaz nedrīkstu nakti gulet; viņš te visas maliņas zin un tas var it klusi mūsu kambarī ievilkties un tev gulošam uzbrukt. Varbūt tas ari mani netaupa; vaj tad nav dzirdets visadi notiekam.“ „Brr!“ Fricis nodrebinajās un bailigi skatijās visapkārt. Viņam bij tā ap dūšu, it kā kad tas starp nažu asminiem sēdetu. — „Es iešu ārā durvis aizbultet,“ viņš sacija, „un tad iesim gulet, pulkstens jau ir desmit; slikti, ka mūsu logam nav slēģi.“ Viņš bij piecēlies un gāja uz durvju pusi, bet patlaban kāds pie tām pieklauveja. Fricis atrāvās
atpakaļ, viņš drebeja pie visas miesas. „Kas tik vēlu vareja nākt? — varbūt pretnieks, Indriķis? Bailigi viņš visos kaktos ieskatijās, vaj nevaretu kur paslēpties? Bet — it nekur! — —
Pieklauveja atkal otrreiz.
„Iekša?“ Fricis bailigi iestenejās. Ari Alma drebeja aiz bailem. — — Durvis lēni atvērās un — Lauciņu Indriķis, no Viļa pavadits, iekāpa par sliegsni.
„Ak Kungs, stāvi tu man klāt!“ Fricis nesadzirdami dvašoja, viņš palika stīvs aiz bailem. Indriķa spoži nogludinatais spieķis Friča izbijušām acim izlikās par zobinu; viņš jau gribeja kliegt pēc palīgiem, bet Indriķis tam jau bij klāt un sveicinadams sniedza roku, kuŗu Fricis ar mokām saņēma. Indriķis manija viņa drebešanu, bet domaja, ka tam kāda cita kaite esot. —
Fricis ne vārdu nesacidams, bailigi uzlūkoja Indriķa veiklo grozišanos, kad tas Almu sveicinaja un vēleja daudz laimes laulibas dzīvē; sev par lielu prieku tas ievēroja, ka Indriķim nebij vis zobins, bet spieķis rokā. Viņš uzskatija Indriķa priecigo, laipno seju, ta nemaz neizlikās draudoša; vis'maz šovakar tak tam nevareja būt atriebšanās un slepkavibas domas; viņš uzelpoja svabadaki.
Indriķis atsēdās uz no Almas piebīditā krēsla un piedāvaja Fricim cigaru. Fricis pamazam palika drošaks un drīz iesākās jautra valoda. Fricis Indriķim lieliski glaimoja un izturejās pret to kā pret kādu lielkungu, lai jel caur to atrastu viņa acīs žēlastibu.
Indriķis drīz noprata viņa savadas izturešanās iemeslu un viņam gandrīz smiekli nāca par to. Viņš teica:
„Klausies, Frici, un ari tu Alma. Mēs senak esam labi draugi bijuši un tas nepieklājas, ka mūsu starpā kāda šķelšanās notiktu; ļaudis ir pavisam negudri, tādas lietas izrunadami, ko neviens vēl nav iedomajies. Es dzirdu valodas, ka es tīkojot Fricim pēc viņa dzīvibas. Vaj jūs ar tām ticat?“
„Es nezinu, vaj tas taizniba, jeb meli, bet tā jau runa gan,“ Fricis stomijās.
„Tie ir rupji meli!“ Indriķis teica nopietni, „tur nav patiesibas ne tikdaudz, kā vistas kājā gaļas. Manās krūtīs neatrodas ne tās mazakās iedomas uz to; še mana roka, mans goda vārds, es runaju patiesibu.“
Fricis jutās it kā debesīs pacelts. Ilgi viņš tureja Indriķa roku savā un sirsnigiem vārdiem pateicās par viņa godprātibu.
Drīz ieradās pilnigas miera domas viņu dvēselēs. Indriķis tos tikai paskubinaja uz pastāvigu mīlestibu, jo kad tie laimigi dzīvošot, tad ari viņš par to priecašoties, un īsta laime esot vienigi mīlestibā atrodama. — —
Kad tie vēlā naktī šķīrās, tad visi bij pārliecinati, ka nu ir panākuši drošibu un mieru.
Pāris dienu vēlak Indriķis apmekleja Zirņu Viktoru, gribedams, no ta izpētit, kur viņš patiesibā to kuveru ņēmis. Aplinkus viņš gribeja to izklausinat.
„Loti pateicos tev, mīļais draugs par to, ka tu man rakstiji, kamēr vēl biju zaldatos,“ Indriķis iesāka, kad tie jau labu brīdi par šādām tādām būšanam bij izrunajušies. „Es tev priekš tam nemaz nebiju rakstijis, kā tu vareji manu adresi dabūt? Tur nu gan tev bij diezgan pūliņa, kamēr dabuji.“
„Kas tur par pūliņu, man tas iznāca itin viegli,“ Viktors smējās: „Kalniņu Līna man iedeva kuveru, virs kuŗa stāveja tava adrese un ar to es biju cauri. Es domaju, ka tev par to toreiz piemineju.“
„Varbūt ar, bet es nevaru atmineties,“ Indriķis teica un viņa piere savilkās tumšās krunkās. „Kur tad Līna pie ta bij tikusi? Viņa jau pati neprot pa krieviski rakstit.“
„Varbūt tu pats viņai piesūtiji, tu jau tak ezot ar viņu sarakstijies,“ Viktors nicinoši piezīmeja.
Indriķis kodija lūpās. „Viktors tak laikam visu zin, varbūt ka Alma un Briedits man taisnibu rakstijuši?“ viņš domaja, „Līna laikam tev laba draudzene?“ viņš prasija, nelikdamies viņa piezīmejumu ievērojam.
„Senak bij gan,“ Viktors atbildeja, „bet tagad es uz turieni nemaz neeju. Gan ta vēlak mani gaidit gaidis, bet tad lai pasvilpo, viņa doma, ka man pēc šās kāda vajadziba.“
Indriķis redzeja, ka no lieligā Viktora neko vairak neizdabūs; pie ilgakas klaušinašanas tas vēl viņu pašu krietni izzobotu, tadēļ viņš vairak neko neprasija. Viņa neuzticiba uz Līnu tapa no Viktora vairak uzbudinata, nekā apmierinata; ja no citas puses gaisma neradās, tad viņam bij japaliek nezinašanas tumsibā, viņš nevareja saprast, kam ticet, vaj Līnai jeb tiem citiem. Ar bēdigu sirdi viņš griezās, neko nepanācis, atpakaļ. Laiks pagāja un tam bij jaiet projam uz J.
Līna bij ļoti bēdiga, kad Indriķis pastāstija, ko Viktors teicis, viņa vienumēr lūdza Dievu, lai viņas nevainibu ved gaismā, jo citadi ta nevareja Indriķi iemantot. Tas viņu vēl priecinaja, kad Indriķis solijās no J. viņai rakstit, bet viņas dvēseles mokas palika ar katru dienu lielakas.
J. pilsētiņā dzīvoja sedlinieku meistars Ziediņš, pie kuŗa Indriķis strādaja.
Indriķis šinī ziemā bija ļoti uzcītigs, lai varetu līdz pavasaram tikt zeļļu kārtā. Meistars ar labpatikšanu noskatijās uz viņa darbu un bija pārliecinats, ka tas par visiem citiem viņa strādniekiem labaki strāda un solijās tam pirms pavasara atnākšanai izdot zeļļa liecibas.
Kā zvejnieks, kas paar jūru brauc Un visām briesmam cauri trauc; Bet malā braucot — apgāžas Un nogrimst viss, ko mantoj's tas; Kā roze pašā plaukšanā Un visu daiļā košumā No tārpa — grauzta saulē vīst, Tā cerib', laime — — mēdz izšķīst.
— — — — —
Sen gaiditā diena pienāca un Indriķis priecigu ceribu pilns steidzas uz mājam; visi piederigie bij ļoti priecigi par viņa pārnākšanu un tam bij meistera labakās liecibas rokā. Viņš bij tiktāļ iemācijies, ka vareja katru darbu, kas pie viņa amata piekrita, droši uzņemties.
Ar ilgošanos viņš gaidija svētdienu, jo bij nodomajis tad iet uz stanciju un no turienes ierēdņiem izpētit, vaj dažkārt kāds neatminetos, kas tās no viņa, Līnai rakstitas vēstules saņēmis dēļ aiznešanas uz Kalniņiem? — — — —
Brokastu ieturejis, viņš sāka apģērbties, ka varetu iziet. Jau tas bij pa daļai sagatavojies, kad kāds durvim pieklauveja.
„Iekšā!“ Indriļis sauca palēni.
Durvis ātri atvērās, ienāca Dārznieku B. Fricis.
Indriķis gandrīz izbijās, viņu ieraudzidams; tas izskatijās gandrīz izmisis; mati tam bij gluži slapji — un lielas sviedru lāses pileja no viņa pieres. Uz viņa sejas nebij nekas labs lasams.
„Frici, kāds tu izskaties!“ Indriķis iesaucās, „vaj kas ļauns noticis? Tu izrādies tāds, it kā būtu kādu nokāvis?“
„Apžēlojies, mīļais draugs!“ Fricis elsoja, „steidzies un nāc man tūlit līdz.“ —
„Kur? Uz kurieni? Kas tad noticis?“ Indriķis ātri prasija, nevaredams viņu saprast.
„Nāc, nāc!“ Fricis lūdzās rokas žņaudzidams; „mana sieviņa Alma, apdāvinaja mani aizvakar ar mazu meitiņu, bet tagad ta ir gauži slima, tik slima, ka maz ceribas, maz vien dzīvibas viņā atradās, viņa pa murgiem muld no vēstulem, no tevis, no Kalniņu Līnas — un tā vēl citus neizprotamus teikumus pa murgiem izruna. Šorīt ta mani lūdza ar asaram, lai steidzos tev pakaļ, viņa esot pret tevi daudz noziegusēs un bez tavas piedošanas viņai kapā miera nebūšot. — — Steidzies, mīļais draugs, ka par vēlu nenākam.“
Indriķis paķēra cepuri un upei pārcēlušies, elzdami, pūzdami, abi aizrikšoja pa kalniem, uz S. ciemu. Slapji no sviedriem, kā pirtī nopērušies, viņi sasniedza Dārzniekus; bez apmešanās tie steidzās Almas kambarī.
Alma ilgojošām acim ienācejus uzskatija; Fricis viņas gultai tuvojās, kamēr Indriķis palika pie durvim stāvam. — —
„Vaj maziņa pie mātes?“ Fricis trīcošā balsī prasija.
„Ja, māte viņu ienesa savā kambarī.“ Alma atbildeja vājā, nemierigā balsī. „Atnes manu šujamo kastiti un tad atstāj mūs ar Lauciņu vienus, — kad viņš man piedos, tad — dabusi visu zinat.“
Fricis izņēma no skapja nelielu aizslēgtu kastiti un pienesa Almai. Tad Indriķim pamājis, lai nāk gultai tuvak, atstāja kambari.
Indriķis piestāja gultai un viņu sveicinadams līdzcietigi noskūpstija viņas roku.
„Mīļais Indriķ!“ Alma šņuksteja, „es esmu daudz, ļoti daudz pret tevi noziegusēs, tā, ka nemaz nedrīkstu uz tavu piedošanu ceret; bet tavu godprātibu pazīdama, ņemos to drošibu, tevi lūgt, jo mana sirds ši nozieguma dēļ, cieš lielas mokas. Es tev visu izteikšu, bet, mīļais Indriķ, saki, vaj tu man piedosi?“
„Labprāt, labprāt!“ Indriķis līdzcietigi atbildeja.
„Bet vēl viena persona ir caur manu uzskubinajumu pie ši nozieguma līdz vainiga, ja tu ari tam nepiedod, tad mans noziegums nepaliks apslēpts. Ak! Indriķi, mīļais, apzolies piedot, lai, kad es mirstu, maniem piederigiem nav tāds kauns jadzird no pasaules, tas man kapā miera nedotu.“
„Es piedodu visu,“ Indriķis teica apspiestā balzī.
Asaras spiedās Almai acīs un dažas sāpju ēnas uz viņas vaigiem nozuda.
„Debess lai tev to tūkstoškārtigi atlīdzina,“ viņa dvašoja. „Bet nu klausies, ko tev stāstišu un kas man gul uz sirds. Es tevi mīleja, ļoti sirsnigi, bet aiz greizsirdibas uz Kalniņu Līnu, esmu tev un viņai neuzticamas sāpes un šķelšanas sagatavojusi.
Es centos aizvien Līnu tavās acīs pazemot, kaut gan viņa pie visa, ko tev stāstiju, bij nevainiga. Es to tikai tadēļ dariju, ka gribeju, lai tu pret Līnu uzmusinats, viņai atsacitos un griestos atpakaļ pie manis; bet visām manām kaislibam par spīti nekas neizdevās. — —
Viss bij meli, ko tev priekš tavas aiziešanas dienestā par Līnas ļaunumiem stāstiju; viss bij meli, ko tev dienestā esot par viņu rakstiju; kā ari tas bij meli, ko Briedits tev rakstija; viņš to darija, no manis uzskubinats. Ielūguma zīmi, uz tavu rekrutu balli Briedits sadedzinaja un tā nenāca Līnas rokā; vēstules, kuŗas tu pirmajos gados no dienesta Līnai rakstiji, gan nāca viņas rokā, bet kad redzeju, ka tu man, vizām manām cenšanam par spīti, man nekādu mīlestibu nerādiji un ka ari Briediša uzmusinajumi nelīdzeja, tad apņēmos gādat, ka lai sarakstišanās starp tevi un Līnu iznīktu. Tā caur Briediša piepalīdzibu tas man pilnigi izdevās, īpaši caur to, ka Līnai citas adreses nebij, kā tie kuverti, kuŗus tu viņai piesūtiji; jo kad viņa tos vairs nedabuja, tad ari tai nebij iespējams tev atbildet.“ — — —
„Alma, vaj tu ko zini par tādām vēstulem un kuvertiem? Vaj tiešam Līna tās nav dabujusi? Vaj Zirņu Viktors tev tās rādijis?“ — Indriķis ātri un kaisligi iesaucās. Viņš bij pa daļai domās nogrimis un Almas iepriekšejos piezīmejumus pilnigi nenodzirdeja, bet kad ta vēstules un „kuverus“ piemineja, tad viņa gars tikpat kā no jauna atdzīvojās.
„Zirņu Viktors nav nevienu vēstuli no tām piesavinajies,“ Alma nespēcigi piezīmeja.
„Kur tad viņš ņēma kuveru no tiem pašiem, kurus es Līnai piesūtiju?“
„To viņam Briedits iedeva. Par labu dzeramu naudu Viktors apsolija tev rakstit, ka to no Līnas dabujis. Briedits Līnu mīleja un uz manu uzmusinašanu darija visu, lai Līnu tev nepatīkamu padaritu. Mēs ļoti priecajamies, kad tas mums izdevās. Mēs to izdarijam šādi: Briedits gāja katru svētdien uz L. stanciju un tur no zinama stancijas puiša dabuja tavas vēstules; Briedits viņas izlasijis atnesa atkal man. Mēs abi cerejam, ka mūsu vēlešanās izpildisies.“ —
„Alma! vaj tu taisnibu runa? Vaj tu nemelo?“ Indriķis lielā pārsteigšanā brīnodamies iesaucās.
„Patiesi, Indriķ! es nemeloju, es runaju patiesibu; tās vēstules esmu uzglabajusi un tagad gribu tev atdot, jo viņas dedzina manu dvēseli, tikpat kā kvēlošas ogles.“
Alma izvilka iz azotes mazu, kaklā uzkārtu atslēdziņu, atslēdza no Friča pienesto kastiti un kādu vēstuļu pakiņu izņēmusi, drebošu roku pasniedza Indriķim.
„Ak! Dievs, tavi ceļi ir neizdibinajami!“ Indriķis savas vēstules pazīdams, aizgrābtā balsī gavileja. „Nekad es nebūtu uz tām domam nācis, ka šīs vēstules atrodas tavā rokā.“
Alma elpoja ātri un raudaja, kā vislielakā noziedzniece.
„Jndriķ, vaj tu piedod man, vaj nesūdzesi Briediti?“ viņa elsoja, rokas pret Indriķi izstiepdama.
Indriķim bij galva pilna brīnošanās un priecigu domu.
„Es piedodu visu,“ viņš teica līdzcietigā balsī.
Alma noskūpstija viņa roku. Indriķis iedrebejās, viņas karstās lūpas uz savu roku sajuzdams.
„Ar beidzamo vēstuli, kuŗu tev sūtiju,“ Alma turpinaja, „cereju daudz panākt, es zinaju, ka tu taī laikā uz Līnu dusmojies. Caur balta papira piesūtišanu gribeju izrādit, ka esmu nevainiga un mana mīlestiba pret tevi ir tikpat šķīsta kā baltais papirs. Bet papirs tev neizskaidroja savu uzdevumu, tu neizprati manas domas; es dabuju tavu „ardievu!“ No ta laika man zuda visas ceribas un kad tu aizgāji uz kaŗu, domaju, ka tu vairs neatnāksi un beidzot sniedzu Fricim savu roku, kaut gan viņu nevareju tā mīlet kā tevi.
Vizām cenšanam par spīti, neko niesmu panākusi, pēc ka kāroju un ilgojos. Ari Briedits pie Līnas nav neko panācis, varbūt viņu tāpat ļauna apziņa moca, kā mani?
No visas sirds tev, mīļo Indriķi, pateicos, ka tu par mani apžēlojies un piedevi. Es ezmu ļoti daudz raudajusi
un simtkārteji savu greizsirdibu nožēlojusi, bet mana sirds nebij mieriga, kamēr nebiju tev savu noziegumu izteikusi un tavu piedošanu dabujusi. Esmu lūguzi to Kungu un tagad man ir daudz vieglaki ap sirdi, kad zinu, ka tavi lāsti vairs uz mani negulēs.“
Viņa skūpstija atkal Indriķa roku.
„Man ļoti slikti paliek ap sirdi, varbūt ka būs jamirst,“ viņa tikko dzirdami šņuksteja, „ej, Indriķ, pasauc Frici šurp.“
Kad Fricis ienāca, tad Alma ari viņam visu izteica, kas starp viņu un Indriķi senak noticis; viņa netika galā, kad nespēciba to pārspēja, paģībdama ta atlaidās spilvenā. Ari Almas māte ienāca un ar lielako rūpibu tika par slimnieci gādats. Pēc brītiņa ta pamodās, bet pēc maz acumirkļiem atkal paģība.
Indriķis ieskatija, ka viņa klātbūtne še nebij vajadziga un tadēļ taisijās tūdaļ aiziet. Atvadoties, Fricis sirsnigi kratija viņa roku un asaram acīs pateicās par viņa labsirdibu.
Pukstošu sirdi Indriķis steidzās uz Kalniņiem un laimigi smaidi rotajās ap viņa lūpam. Viņa līgaviņa bij nevainiga, viņš vareja tai uzticeties, ta bij vienigā, kas bij pastāviga bijusi un viņa labad visadas gŗūtibas panesusi, vienigi ta vareja viņu aplaimot. — Viņš zinaja, cik ļoti Līna priecasies, kad redzēs, ka viņas nevainiba pilnigi pierādita un ta vareja savu idealu bez kādiem kavekļiem iemantot.
Vispirms viņš domaja iet pie vecajiem Kalniņiem, Ļīnas roku izlūgties, lai tad Līnai visus panākumus ar reizi paziņotu un viņas prieks būtu pilnigs. Viņš atrada Kalniņu un viņa sievu istabā, tie sēdeja pie vaļeja loga un nopietni sarunajās; Indriķim bij gauži pa prātam, ka Līna nebij šajā istabā.
„Mīļie vecaki,“ viņš mazu brītiņu ar tiem sarunajies, iesāka. „Jau vairak gadus es mīleju Jūsu meitu un viņa mani, mēs mīlejam viens otru sirsnigi un patiesigi, mūsu karstakā vēlešanās ir, viens otram piederet; tadēļ lūdzu jums Līnas roku, — neaizliedzaties un nestāvat mūsu laimei preti; dodat savu svētibu!“ — — —
„Mans dēls!“ Kalniņš abas rokas viņam preti sniegdams sacija, „ja jūs viens otru mīlejat, tad man tur nav nekas preti, es labprāt došu savu svētibu. — — Ko tu, māt', saki?“ —
„Ko es citu varu sacit, kā to pašu,“ Kalniņiene atbildeja. „Es esmu allaž Dievu lūgusi, lai dod mums tādu
znotu, kas mūs mīlē, un Dievs manu lūgšanu paklausijis. Es Indriķi pazīstu un zinu, ka viņš mūs tāpat mīlēs, kā savus vecakus.“
Ari ta sniedza savas rokas Indriķim preti un tas tapa no abiem vecajiem apkampts, kā dēls. — —
„Vaj tu, dēls, pie Līnas jau biji?“ Kalniņš prasija viņu skūpstidams.
„Ne,“ Indriķis atbildeja, „niesmu viņu redzejis, kā izgājušā rudenī, priekš aiziešanas uz J.“
„Ak ja!“ Kalniņš atcerejās. „Tu jau rudenī atkal aizgāji uz J.; Līna gan pa ziemu ļoti slimojās ar krūtim, tagad gan ta jau drusku labaka, bet nav vairs tāda kā senak bija. Nāc, iesim pie viņas, ta būs savā kambarī.“
„Ne ne, mīļie, es ieiešu viens pats ar viņu parunaties un tad mēs ienāksim še pie jums.“
„Nu labi, dēls, ej viens pats; mēs jūs sagaidisim šajā istabā.“
Vecie atsēdās savos sēdekļos un palika priecigi sarunajoties; Indriķis, ļoti priecigs devās caur ķēķi uz Līnas kambari; viņš pieklauveja, bet neviens neatsaucās; viņš iegāja kambarī. Līna bij tapat atlaidusēs savā gultā un iemigusi. Indriķis piegāja tuvak un labu brītiņu noskatijās viņas nobālušā sejā. Viss senakais sārtums bij viņas vaidziņiem nozudis un taī vietā sāpju ēna virs tiem lidinajās; tie bij bāli, kā ābeles ziedi, tikai lūpiņas vēl bij senaku sārtumu paturejušas; krūtis tai smagi cilajās un elpojot čīkstošas skaņas sacēla. Rokā tai stāveja balta kabatas drāna, uz kuŗas bij vairak sarkani pleķiši ieraugami, tie bij cēlušies no asinim, kas tagad allaž viņai mutē ieradās.
Līnai bij pagājušā rudenī caur pēdejiem lieliem satricinajumiem daži vārigi organi krūtīs samaitajušies un vairak reizes dienā ta izkāseja asinis, acim redzot viņa nīktin panīka; visvairak viņas slimiba parādijās, kad ta iedomajās, ka Indriķis tai vēl pilnigi neuzticoties, jo apstiprinošu nevainibas pierādijumu viņai trūka; tikai tas vēl viņu stiprinaja, ka Indriķis savās vēstulēs, ko no J. rakstija, vairak nekādus pārmetumus neizsacija. Pēdejā laikā tai pie katra maza prieka vaj bēdu satricinajuma uznāca stiprs klepus un līdz ar to izrāvās asinis iz krūtim.
Skumigi Indriķis savu līgaviņu uzlūkoja, kuŗa tagad līdzinajās salnas nokostai puķitei. Uzreiz viņas krūtis sāka
ātrak un arvien ātrak viļņoties, laikam gŗūts sapnis viņu mocija.
„Indriķi! es esmu nevainiga!“ viņa pa miegiem murminaja; pāris asaru izspiedās iz aizvērtām actiņam un kādi asins pilieni parādijās starp kvēlošām lūpiņam. To ieraugot, Indriķa krūtis smagi sažņaudzās un viņa acis pildijās asaram; viņš saprata, no ka sarkanie laukumi viņas mutes lakatā radušies. Viņš piegāja gultai gluži klāt un zkūpstija asaru pērles iz viņas acim.
Līna pamodās, viņa ieraudzija Indriķi un roku viņa kaklam aplikusi vilka to pie savām čīkstošām krūtim, spiezdama savas azinainas lūpiņas pie viņa lūpam, kuŗas ari palika asinainas. — —
„Indriķi! es esmu nevainiga,“ viņa, gŗūto sapni, kur tai Indriķis atkal atsacijies, iedomadama sāpigi čuksteja. Viņa neizprata, vaj tas, ko redzejusi, bijis sapnis vaj patiesiba.
„Es zinu, mana dārgā līgaviņa, es zinu, ka tu esi nevainiga,“ Indriķis sacija, „man ir visi pierādijumi par tavu uzticibu un nevainibu, es nāku tev to paziņot. Ak, mana mīļā sirsniņ, cik daudz tev esmu pāri darijis, veltigus pārmetumus un apvainojumus tev uzrādidams. Tu esi nevainiga! tu esi bez vainas cietusi; te nu ir manā rokā tās vēstules, kuŗas tev vēlak no dienesta rakstiju; visas nu ir rokā; vainigie ir atzinušies un uzdevušies paši.“
Līna uzlēca sēdus.
„Vaj Viktors ir atzinies?“ viņa spiguļojošām acim iezaucās un viegls sārtums pārlidoja viņas bālo seju. „Vaj viņš tev vēstules atdevis? — Tas būtu par daudz laimes priekš manis; vaj viņš nesaka, ka es tās iedevusi?“
„Mēs, Līniņ, bijam maldijušies uz Viktoru domadami, Viktors nav vainigs; Briedits un Dārznieku Alma, tie ir visu izdarijuši, visvairak vainiga ir Alma, Briedits bijis viņas ierocis; to kuvertu Viktors no Briediša dabujis —“
„Dārznieku Alma?“ Līna brīnodamās iesaucās, „kas to vareja domat; viņa tik laba pret mani izturejās.“
Indriķis nu tai visu izstāstija, ko no Almas dzirdejis. „Redzi, mīļakā,“ viņš teica, kad bij beidzis: „tā vēl aizvien vilki aitu ādās parādas un tie mūs sāpigaki ievaino, nekā īstie, jo no tiem nezinam piesargaties.“ Viņš pasniedza tai no Almas dabutās vēstules.
Līna nelaimigos papirus uzskatidama, sāka gauži raudat. Indriķis aplika roku viņas trīcošam augumam un spieda līgaviņu pie savām pukstošām krūtim.
„Nebēdajies, mana mīļakā,“ viņš dvašoja, „nebēdajies vairs, nu ir visām bēdam gals. Es nesišu tevi uz savām rokam un mūsu laime vairs neiznīks; mēs esam ērkšķu ieleju izstaigajuši un nu mums rožu pakalni preti smaida; nu tu būsi pavisam mana, taviem vecakiem jau tavu roku izlūdzos un nu nāc, iesim saņemt viņu svētibu.“
Līna par tādu prieka ziņu bij ļoti pārsteigta, uz to viņa nemaz nebij sagatavojusēs; viņa sāka atkal stipri klepot un lielas asinu piles plūda pār viņas lūpiņām; viņa slaucija tās savā kabatas drānā. —
„Mana mīļakā, mans dzīves eņģelis!“ Indriķis sāpigi iezaucās, „tu esi nevesela? Kas tev ir noticis? “ —
„Nekas, mans mīļakais, nekas, man tikai no pēdejiem satricinajumiem krūtis sāp; pie taviem sāniem es atkal palikšu vesela, iesim!“
Rokās saņēmušies, abi smaididami iegāja pie Līnas vecakiem, kuŗi apkampa un svētija no visas sirds savus bērnus. — Visi četri tie nu nosēdeja pie vaļeja loga līdz vēlam vakaram un priecigi sarunadamies ieelpoja tīro pavasara gaisu.
Indriķis apsolijās nākošu svētdien kopā ar saviem vecakiem atbraukt uz deribam un tad visā drīzumā kāzas izrīkot. No Līnas un viņas vecakiem atvadijies un viņu laimes vēlešanam pavadits, devās uz mājām un līgsmu sirdi uzlūkoja nozvaigznojušos debesi, priecadamies, ka bij savam mērķim necerot tik tāl tuvojies. Otrā dienā tas izkratija vecakiem savu sirdi; tie bij pilnā mierā ar viņa nodomu un apsolijās nākošu svētdien viņu uz Kalniņiem pavadit; Indriķis jutās ļoti laimigs, tikai līgaviņas neveseliba, it ka pērkona padebess, viņa laimi apdraudeja.
— — — — —
Svētdienas rīts pienāca un jauka maja saulite smaididama uzlēca, Indriķis bij jau no paša rīta kājās un tīro, spirdzinošo gaisu ieelpodams, pastaigajās gaŗ urdziņas piekrasti; tur mums pazīstamu velena sēdekli sasniedzis, atsēdās un aizgrābtu sirdi uzlūkoja dabas neapsveramo krāšnumu, kas še diezgan pilnigi parādijās; un klausijās putniņu priecigo trillinašanu, kas lika visām rūpem un raizem tālu nost būt. Turklāt viņš zinaja, ka nu ir visiem — sariem, žuburiem
un ķeburiem cauri izspraudies un nu tas laiks bij pienācis, kur tas gribeja un ari netraucets vareja sniegties, pēc sava mērķa galotnes.
Zem kupla ozola sēdedams, tas pārdomaja raibo pagājibu un cereja uz jauku, — laimigu nākamibu. — Saule jau bij krietni ietecejusies, kad tas no turienes uz māju atgriezās. — —
Līna bij no pagājušas svētdienas pārsteigumiem ļoti satricinata. Indriķim aizejot, viņas slimiba pilnā spēkā parādijās un viņas vārigās krūtis joņu joņiem asinis izverda; visu nedeļu ta guleja uz gultu un palika tik nespēciga, ka necereja vairs svētdienu sagaidit. Svētdiena pienāca un maz vien dzīvibas viņā vairs atradās; ilgojošām acim viņa skatijās uz durvim un gaidija ar katru minuti Indriķi atnākam; abi vecaki stāveja pie viņas gultas un lūdza — Dievu. — — —
Svētdienas pēcpusdienā tika Lejas mājā divi zirgi sajūgti, pirmajā iesēdās Indriķis ar savu brāli Vili, otrā tēvs, māte un māsa Emma. Priecigām sirdim tie aizlaida uz Kalniņiem. Viegli iz ratiem izlēcis, Indriķis steidzās uz Līnas kambari; viņa piederigi nāca iepakaļ.
Patlaban Līnas kambara durvis atvērās un Līnas māte noraudatām acim nāca Indriķim preti.
„Kas ir, Līnas māt, kas ir noticis? Kadēļ jūs raudat?“ Indriķis it kā ko ļaunu paredzedams iesaucās.
„Līna mirst nost!“ Kalniņiene tikko dzirdami izdvašoja un sāka gauži raudat.
Zils un melns palika Indriķim priekš acim, ārprātigos lēcienos viņš ieskrēja kambarī un kā ārprātigs pielēca gultai; Līna viņu vēl ieraudzija, viegls prieka stars pārslīdeja viņas sāpigi saraukto seju. Viņa gribeja no prieka iekliegties, bet skaņas un vārdu vietā izplūda — asinis pār viņas bālajām lūpiņam; viņa pacēla rokas, gribedama Indriķim preti sniegt, tās nevarigi atkrita atpakaļ; — viņas košas actiņas aizvērās; — vēl pāris grūdienu asinis par viņas lūpiņam pārslīdeja, gaŗi pūzdama ta izlaida savu garu. — —
Indriķis pārvērtās līķa bālumā, tad uguns sarkanumā, tad atkal viņa seja palika peleka kā zeme; acis zvērojās kā ievainotam tīģerim, jeb kā lāču mātei, kad tai bērni noņemti; lūpas pārvērtās gandrīz ogles melnumā; visi viņa locekļi drebeja un raustijās kā drudzī. — Kādus acumirkļus viņš atradās šādā stāvoklī, tad nedabigi iebrēkdamies nogāzās bez atmaņas gaŗ zemi.
Viņa prieks, viņa laime, viņa nākamibas un ceribas zvaigzne bij izdzisusi — un īpaši taī brīdī, kad viņš pēdejo soli dēļ viņas iegūšanas spēra; tas viņu padarija gandrīz ārprātigu. Paģībis viņš guleja savas līgaviņas nāves gultai līdzās.
Taī pašā acumirklī ienāca viņas piederigie un Līnas māte; izbijušies visi skatijās uz nelaimigiem, nepakustedamiem jaunekļiem. Nams, kuŗš bij šodien par prieku un dzīru vietu izredzets, palika par skumju un asaru namu.
Norietošā saulite patlaban raidija savus pēdejos starus uz semes bērniem, kad kalnaja galā atrodošās kapsētas zvans žēli atskaneja, pavēstidams, ka atkal kāds savas acis uz mūžibu aizvēris.
Kalniņos Līnas kambarī atradās visi mājenieki, Indriķa piederigie un daži ciema ļaudis; kambara vidû stāveja vaiņagiem puškots zārks. Tajā guleja Indriķa līgaviņa, Līna, nāves eņgels bij viņas seju taupijis, ta izskatijas gandrīz smaidoša. Gultā guleja gŗūti muldedams Indriķis, pa gaisu grābstidamies tas daudzreiz Līnas vārdu izsauca; vairak vīri to saņēma, iznesa un ielika mīksti sataisitos ratos, kuŗos viņš tapa aizvests atpakaļ uz Lejas māju.
Indriķis bij iekritis karsonī un vairak nedeļas pagāja, kamēr viņa stiprā veseliba gŗūto slimibu pārspēja. Kad tas izveseļojās, tad viņa pirmais gājiens bij uz kalnaja kapsētu, kur tas uz Līnas kapa kopiņu ceļos nometies, lūdza Dievu par sevi un savu aizmigušo līgaviņu. —
Ari Alma, kuŗa pēc ilgakas vārgšanas tomēr atkal atspirga, gāja uz Līnas kapu Dievu lūgt.
Kādi gadi bij atkal pagājuši, ziemas vēji drūmigi šņāca un pamazam sniegu no koku zariem nobirdinaja, kad kāds glīti gērbies kungs no L. stancijas izgāja un ātriem soliem devās uz S. ciema pusi. Kupli cigara dūmi rotajās ap viņa brūno pilnbārzdu un mīksto caunu ādas cepuri.
„Brīnums gan,“ viņš apakš sevis murminaja, „brīnums, ka nevienu brauceju nedabuju, kas mani aizvestu; bet laika pietiks, varu ari kājam aiziet, labakais, kad tur vakarā
ierodos un varbūt ka pirmajā krogā fūrmani dabušu. Kad tikai viņi vēl būtu pie veselibas, bet Dievs zin, vaj jau daži nebūs nomiruši?“
Krogs, no kuŗa minetais gājejs murminaja, bij vēl labu gabalu, tas bij tikai kādu pusversti no S. ciema un tadēļ gājejs steidzigi vien manijās uz priekšu. Saule jau bij nogājusi un bālais mēness savu lēno spīdumu pamazam izplātija, kad tas krogu sasniedza. Vairak zirgi atradās piesieti pie „lēnem“ un mūsu gājejs priecajās, ka nu gan vedeju dabušot.
„Kas šie ir par braucejiem?“ viņš prasija kādu kamanās sēdošu sievieti, citi brauceji laikam bij krogā sagājuši.
„Bērinieki, mans kungs,“ sieviņa atbildeja.
„Diezi, vaj nebūtu kāds, kas varetu mani kādu gabaliņu aizvest?“
„Ne, kungs, tie visi ir bērenieku zirgi, neviens no tiem citur nevar braukt.“
„Kas tad ir miris?“
„Netālu no šejienes viens saimnieks Aizpurs, viņš bij iegājis iegātņos; viņa sievas tēvs, vecs, sirms vīrs, tas vēl palika dzīvs, un raug', šis nomira pašos spēka gados. Palika jauna sieviņa ar mazu dēliņu un vectēvs bez apgādnieka.“
„Tā tā,“ svešais drusku sarāvies murminaja, „tad jau jaiet vien tālak.“ Sieviņai muguru uzgriezis tas devās tāļak.
„Ko doma, un tad Zālišu Arturs miris? — Nāvei liela vara,“ viņš soļus pasteidzinadams murminaja.
S. ciemu sasniedzis tas nogriezās pa sāņceļu uz kalnaja pusi, ceļš veda ar līkumu gaŗ pašu kapsētu, kur tas kalna stūrim apliecās. Domigi gājejs paskatijās uz apsarmojušiem, mēnesnicā spīdošiem krustiem un ari savā priekšā krustu aizmetis gāja tālak. Viņš nepamanija, ka viņam iepakaļ iz kalnaja kokiem kāds tēls izlīda un kapsētas valnim pārkāpis, nometās pie kāda balta marmora krusta ceļos un to apkampa, ka viņa bārzda krustam zārmu nobirdinaja un asaram birstot lūdza Dievu.
Pēc laba brīža tas piecēlās kājās un žēli noskatijās uz krusta virsrakstu, kurš bija šāds:
„Paulina Kalniņ, dz. 18. . — mir. 18. .“ un uz granata akmiņa „pēdas“ stāveja šādi vārdi:
Tu agri no mums aizgāji, Kā puķe vētrā lūzusi,
Aiz zvaigznem tagad mājo tu Un baudi debess svētibu.
„Kamēr tās zvaigznes tur augšā pie debess — acim mirdzēs, pastāvēs ari — mīlestiba.“
„Patiesi, dārgā Līna!“ Dieva lūdzejs acis uz debesim paceldams murminaja, „kamēr tās zvaigznes tur augšā pie debess manām acim mirdzēs, pastāvēs ari mana mīlestiba uz tevi.“
Tad atkal kapsētas valnim pārlēcis, tas nozuda kalnaja biezumos. Lasitajs varbūt jau būs nopratis, ka tas bij Lauciņu Indriķis, — bet nu steigsimies atkal mūsu gājejam pakaļ, kuŗš tikmēr, kamēr mēs kapsētā uzkavejamies, jau ir R. ciemu sasniedzis. Ātri viņa sirds pukst ciema mājas uzskatot; viņš iet ciemam cauri, bet ciema otrā galā pret Lejas mājas kokiem noaugušo gatvu apstājās, istīrija bārzdā ieradušos sarmu un tad iegriezās pa gatvu Lejas mājā; istabas durvim piegājis, viņš lēni pieklauveja. Uz viņa klaudzinašanu iznāca vecs vīrs, stipri grumbainu seju; tas bija vecais Lauciņš. Svešais viņu ieraudzidams drusku iedrebejās, tad ātri saņēmies, veco lūdza:
„Vaj saimnieks ir mājā?“
„Es pats tas esmu,“ vecis atbildeja. „Nākat iekšā.“
Ceļinieks iegāja līdz ar viņu dzīvoklī, kur vecā saimniece un viņas abas meitenes, Emma un Alide, patlaban nolasija vakara pātarus; svešais cepuri noņēmis, palika pie durvim stāvam un pētošām acim uzlūkoja istabā atrodošas četras personas.
Vecais saimnieks, to pie rokas paņēmis ieveda dibina kambarī un piedāvaja krēslu, lai atsēžas.
„Es gan gribetu vēl šovakar tāļaki tikt,“ svešais atsēzdamies piezīmeja, „tadēļ ienācu lūgt, vaj jūs nevaretu mani kādu gabalu pavest?“
„Uz kuŗieni jūs iedami?“ vecis prasija vienaldzigi.
„Uz N. pilsētiņu.“
„Ko nu jūs pa nakti brauksat, pārgulat labak nakti še pie mums; rītā es likšu iejūgt zirgu un es pats varešu jūs līdz galam aizvest. Atvelciet kažoku un nākat pie galda, iedzersat kādu glāzi tējas; es pasacišu Emmai, lai pagāda vakariņas.“
Svešais kungs nemaz nepretojās, viņš bij pilnā mierā ar vecā saimnieka rīkošanos. Kažoku atģērbis, tas nosēdās pie galda un tēju dzerdams sarunajās ar veco Lauciņu, par šejienes būšanam šo to apvaicadamies. —
Vecais zemnieks brīnodamies uzskatija viņa resno, spiguļojošo zelta pulkstena ķēdi un lielo aci gredzenu viņa pirkstā. Emma tikmēr ienesa vakariņas un sataisija savu gultu priekš svešā kunga.
„Vaj ta Jūsu dienestniece, vaj pašu meita?“ svešais prasija, uz Emmu rādidams.
„Tas ir mūsu pašu bērns.“
„Un ta vecā māte, ta gan laikam jūsu saimniece?“
„Tā gan ir.“
„Jūs ar diezgan maza saimite?“ svešais Lauciņam cigaru piedāvadams pētoši piezīmeja.
Emma izgāja un pievēra kambara durvis, vecais ar svešo kungu palika divi vien kambarī; Lauciņš gaŗi nopūtās.
„Neiesam vis tik maz, mans kungs,“ viņš sacija, „vēl man ir divi lieli dēli.“
„Tā, tā, — tie gan laikam nav mājā?“ svešais vieglak uzelpodams piezīmeja.
„Ir gan mājā, bet viņiem otrā galā pašiem savs kambaris, mēs tikai četri šajās istabās dzīvojam; otrā galā vēl ir viena liela istaba, tajā dzīvo kalpi.“
„Tā, tā, tad divi dēli ari jums ir?“ svešais priecigaki ierunajās, „un ta mazaka meitene ari ir jūsu?“
„Ja, divas meitas un divi dēli mums vēl ir, senak gan bij trīs dēli, bet tas viens, vecakais aizgāja un velak bij Krievijā miris. Vecais Lauciņš noslaucija asaras, kuŗas nemanot, bij viņa acīs iezagušās.
„Vaj viņš aizgāja kādiem kungiem līdz uz Krieviju?“ svešais aplinkus prasija.
„Ne, mans kungs, ta bij pavisam citada būšana, to man labprāt negribas pieminet.“
„Pastāstat vien,“ svešais skubinaja, „man labprāt patīk ar tādiem gadijumiem iepazīties.“
„Pastāstit jau nu gan varu,“ Lauciņš no svešā pamudinats teica un gari nopūzdamies iesāka, visu cik atminedamies par savu Kārli, viņa aiziešanu un pēdejo vēstuli stāstit; dziļi nopūstdamies viņš pabeidza un lielas asaru lāses noriteja pār viņa grumbainiem vaigiem; ari svešais, vecā vīra sirdssāpes redzedams, noslaucija asaras.
„Viņš gan tai pēdejā vēstulē bij pieminejis,“ Lauciņš turpinaja, „ka vēlak, pēc viņa nāves kāds viņa draugs mūs apmeklešot, tas mums visu izstāstišot, kas viņam svešumā atgadijies. Bet nu jau vairak gadi pagājuši, tomēr
vēl neviens nav bijis un mēs it neka nezinam, kur un kā viņš miris. — Krietns zēns bij mans Kārlis, kamēr nebij dzeršanai padevies,“ vecis nopūtās, „bet tas velna dzēriens viņu samaitaja, viņš bij palicis tikpat kā apburts. Ak, kaut viņš nebūtu nomiris! Viņš rakstija, ka esot atgriezies; es būtu daudz ko upurejis, kad to būtu atgriezušos redzejis.“ —
„Varbūt viņš vēl dzīvo?“ svešais gaŗi vilkdams piezīmeja.
„Ak, mans kungs!, kas to vairs dos? Kas reiz miris, tas vairs nevar dzīvot, tas ir pagalam.“
„Varbūt ka viņš nav miris.“
„Kā jūs, mans kungs, to varat iedomaties?“ vecais kaisligi iesaucās!
„Es domaju tā,“ svešais savaldidamies sacija, „kad viņš būtu miris, tad tak viņa draugs būtu pie jums atnācis.“
„Varbūt ari tas ir kritis iznīcibas varā.“
„Vaj jūs vēl dusmojaties uz savu pazudušo dēlu?“ svešais drusku trīcošā balsī prasija.
„Nemaz ne,“ vecais mīkstā balsī sacija, „es viņam jau zen esmu piedevis, nekādas dusmas, nekāds lāsts uz viņu vairs negul.“
Svešā acis priecigi iemirdzejās.
„Es tā vien domaju,“ viņš teica, „domaju, ka jūsu Kārlis varbūt vēl ir dzīvs un kādreiz atnāks mājā.“ —
„Jums, kungs, ir savadas domas, jūs mākat daudz ceret, bet es tādām ceribam nenododos, jo zinu, ka cilveks divreiz nedzīvos.“
„Jūs tak neesat viņu nomirušu redzejuši.“ — svešais viņu cildinadams atkal piezīmeja. „Es jums varetu galvot, kā Kārlis ir dzīvs.“
Vecais Lauciņš uzlēca kājās.
„Kungs! Jūs runajat nesaprotami,“ viņš stostidamies iesaucās, „vaj jūs ko zinat par manu dēlu?“ — —
„Ja gan, mīļais tēvs, es zinu visu, viņš man ļoti pazīstams.“
„Ak, visu varenais Dievs! mans dēls dzīvo! mans dēls dzīvo! vaj patiesi viņš vēl dzīvo?“ vecais vīrs drebedams iesaucās un nāca svešajam tuvak. „Kadēļ viņš aizmirst savu veco tēvu un māti? Kadēļ viņš nenāk atpakaļ pie mums?“
„Viņš nedrīkst, viņš baidas no jūsu lāstiem, viņš
nezin, ka Jūs viņam piedevuši,“ — — svešais acis nodurdams murminaja.
„Stāstat, ko jūs zinat,“ Lauciņš svešā roku satverdams iesaucās. „Stāstat, kur viņš ir un kā viņam klājas? — Es iešu, — es braukšu, es tulit rītā steigšos turpu pie viņa. Viņam nav jabaidas no saviem vecakiem, tie viņu mīlē un ir visu aizmirsuši, visu piedevuši; viņam janāk atkal atpakaļ pie mums. Varbūt viņš nespēj atnākt? Es došu naudu, es viņu atvedišu. Sakat, mīļais kungs, sakat, kur viņš ir?“ — —
„Viņš stāv jūsu priekšā, — es pats tas esmu.“ Svešais aizgrābtā balsī sacija un kājās piecēlies bučoja pārsteigta tēva drebedamo roku. „Es esmu jūsu dēls Kārlis, es esmu grēkojis pret debesim un pret jums, es nāku piedošanu lūgties; apžēlojaties par mani!“ Viņš nokrita vecā tēva priekšā uz ceļiem, apkampa viņa kājas un lielas asaru pērles noriteja viņa bārzdā. — —
„Mans Kārli! — mans mīļais dēls!“ sirmais tēvs, prieka asaram birstot gavileja; „tu patiesi esi mans dēls, mans pirmais dēls! — Celies, nāc pie manām krūtim, tev viss ir piedots.“ — — —
Tēvs ar dēlu apkampās un ne vārdiņu nerunadami raudaja prieka asaras; patlaban ari ienāca māte un Emma, kuŗas pa to starpu bij otrā galā pie Indriķa un Viļa kavejušās un ieraudzija, ka tēvs ar svešo kungu apkampušies raudaja.
„Māte! — nāc šurpu, nāc!“ vecais sauca gavilejošā balsī, „šis kungs ir mums pazīstams, tas ir mūzu, mūsu — — dēls Kārlis!“ — —
Vecā māte gandrīs paģība, šo necereto prieka vēsti izdzirdot. „Mans dēls? — mans Kārlis!“ viņa iebrēcās un iekrita Kārļa rokās. Pats Dievs ir tevi nāvei izrāvis, jeb tu esi no miroņiem piecēlies?“ — —
„Mana māte, mana mīļā laba mammiņa!“ Kārlis šņuksteja, mātes bālās lūpas skūpstidams.
Emma stāveja iesāņus un brīnodamās stalto svešinieku uzskatija. Tad šis bij viņas brālis?
„Mana māsa! mana mazā māsiņa, kāda nu tu liela un skaista izaugusi!“ Kārlis atkal Emmu apkampdams iesaucās. Ta šņukstedama noslīka pie brāļa krūtim. Ari Alide, kuŗa jau bij apgulusēs, pamodās un tapa no Kārļa apkampta un sveicinata.
Zēna veiklumā vecais Lauciņš ielēca Indriķa kambarī; viņa vaigi spīdeja no prieka. —
„Nāciet, mūsu Kārlis ir dzīvs! — — Viņš ir atnācis.“
„Mūsu Kārlis dzīvs ?“ Indriķis un Vilis, abi reizē iesaucās un klupa pa durvim, vecajam pakaļ, uz otru istabu.
Indriķis uz tēva kambara sliegsni drusku apstājās un pētoši skatijās uz prieka asaras slaukošo brāsli. „Kārli!“ tad viņš tam klāt skriedams iekliedzās, „Kārli, es tevi esmu jau kaut kur redzejis?“ —
„Patiesi, brāl,“ Kārlis sacija, „tu mani esi redzejis, bet tad tu mani nepazini. Tagad atkal es tevi nepazītu, kad nezinatu, ka tu esi mans brālis, ari tevi bārzda padara daudz savadaku.“
Kārlis tika drīz no viena, drīz no otru apkampts un visi tik priecigi gavileja, it kā būtu kaŗu uzvarejuši.
Kad bij daudz maz apmierinajušies, tad sēdās ap galdu, uz kuŗa atradās visi dzērieni, cik Lejas mājā atradās. Un nu Kārlim vajadzeja stāstit visus zavus piedzīvojumus. Kad Kārlis K. pilsētu piemineja, tad Indriķis tulit atcerejās, ka apcietinatais unteroficieris Kārlis Feldmans bijis viņa brālis.
Kas ar Kārli noticis līdz tam laikam, kad mēs viņu M. pilzētas soda nama slimnicā uz miršanas gultu atstājam, to mēs jau zinam, tagad tik uzklausisimies, ko viņš tālak stāsta:
„Tai rītā, kad Akmentiņu Juris un ārsts pie manis ienāca, man bij ļoti slikti ap sirdi, raibs vien man gāja gaŗ acim, un es domaju nāvi klāt esam; vēl gribeju Akmentiņam ko teikt, bet tai pašā acumirklī mana atmaņa zuda, es aizmigu nāves ģībonī. —
Man izlikās tā, it kā es uz padebešiem lidinatos, es redzeju, ka biju šurp atnācis un lūdzu no Jums piedošanu. Jūs visi stāvejat nepakustedamies un mani nicinoši uzlūkojat, tad tēvs, mani dusmigi uzlūkodams, rādija uz durvim un tad auksti manim novērsies, aizgāja projam; pēc tam jūs visi mani atstājat un es acis ar rokam aizklājis rūkti raudaju. — —
Pēc tam man izlikās, ka atkal lidinajos gaisā, es atrāvu rokas no acim un ieraudziju, ka atrodos lielā smilšu tuksnesī; kārsta saule dedzinaja manu galvu un manas kājas sūrsteja uz kārstajām smiltim. No jauna raudadams bradaju pa karstajām
tuksneša smiltim, neviena dzīva radiba nekur nebij ieraugama. Mana mēle, no liela karstuma lipa pie žokļiem.
Es sāku rikšot un skrēju kā traks pa nepārredzamo klajumu un ilgodamies skatijos visapkart, vaj kādu zaļumu, kādu pakrēsli vaj vienu vienigu ūdens piliti nevaretu ieraudzit. Bet viss bij par velti! —
Pēdigi ieraudziju tāļumā kādu vīru, ar ūdens spaiņiem uz pleciem. Visus spēkus saņēmis skrēju turpu; bet kā iztrūkos, kad viņam pieskrējis redzeju, ka spaiņos bij — kvēlošas ogles, un lielais melnais vīrs, savu sarkano muti atplētis, karstu kvēli pūta man virsû. Es bēdzu no viņa projam, bet viņš man skrēja pakaļ, aizvien' savu vārošo dvašu man uzpūzdams un pa saujai kvēlošu ogļu no saviem spaiņiem man uzbārstidams; manas drēbes un galvas mati sāka degt pilnās liesmās. No melnā vīra grūsts, es kritu un iegāzos tumšā bezdibenā; tad vairs it neko neredzeju un nezinu, kas ar mani notika.
Kad pamodos, bij gaiša diena un reti saules stari iespīdeja caur aiztreliņotiem logiem manā kambarī; kopejs sacija, ka es veselu nedeļu bez atmaņas gulejis. Iesākumā visi domajuši, ka es jau nomiris, ari ārsts to apliecinajis. — Bet pēcak atkal dzīvibas zīmes manī parādijušās un par mani sākts no jauna gādat.
Vēl kādas nedeļas gŗūti saguleju, bet tad, it necerot, sāku atkal pamazam laboties, un paldies žēligam Dievam! līdz pavasaram pilnigi izveseļojos. —
Vasara vēl pagāja soda namā un nākošā rudenī atbraucu atkal uz L. Mans draugs Akmentiņu Juris nu bij no minetā pakalpojuma atzvabinats. — —
Nu man vajadzeja trīs gadus zem policejas uzraudzibas nodzīvot, bet pirmajās dienās iekš L. man atkal laime uzsmaidija. No Krievijas bij kāds kungs atbraucis pie saviem draugiem viesoties. Tas mani ieraudzijis, tūdaļ apvaicajās par manu pagājibu un kādas vainas dēļ es ticis nosodits? Manus papirus pārskatijis, viņš pienāca man klāt un man uz plecu uzzizdams sacija:
„Kā domā, Lauciņ, vaj tev nepatiktos man līdz nākt uz Krieviju? — Es tev došu labu algu; — tu varesi pie manis dzīvot par sulaini. Man nesen sieva nomira un vairak tadēļ vien šurp atbraucu, lai no savas tautas biedri dabutu, ar ko vaļas brīžos patriekties; īpaši tavas krietnas bārzdas pēc tu man esi patīkams, es domaju — uzticigs tu ari būsi.“
„Es būtu ar visu mierā un kalpotu jums tiklab kā savam tēvam.“ es saciiu kaisligi, sirmo kungu pateicigi uzlūkodams, „bet redzat, tagad es nevaru iet kur gribedams, man vēl trīs pārskata gadi šeitan janodzīvo.“ —
„Par to tev, dēls, nav jabēda,“ viņš manus vaigus glaudidams sacija. „Es redzu, ka tev ir godiga sirds; ja tikai tev uz to patikšana, tad vairak neko nevajaga, par citu visu es gādašu; Vaj tu būsi ar mieru?“
„Labprāt!“ es atbildeju. Līgums bij gatavs, svešais kungs mani izgalvoja un pāris dienu vēlak es ceļoju kopā ar viņu uz Dienvidus Krieviju, uz viņa muižu.
Vecais kungs bij ļoti bagats un labsirdigs, viņš gādaja par mani tapat, kā par miesigu dēlu; es atkal mīleju viņu kā savu tēvu. Viņam nebij neviena bērna, ar ko varetu kopā papriecaties; viņš bija kluss un dievbijigs vīrs, katru atliekošu vaļas brīdi viņš kopā ar mani pavadija. Allaž mēs gājam uz medibam apkārtejos mežos, braukajam ar laiviņu pa muižas tuvumā atrodošos ezeru; vakaros es tam lasiju. priekšā iz grāmatam un tā dažadi.
Es visadi jutos laimigs, tikai nezinašana par jums mani aizvien noskumdinaja. Savos zem policijas uzraudzibas stāvošos gados nedrīksteju viņam lūgt, lai mani atlaistu pie jums ciemoties; ari zinaju, ka viņam nebūtu patīkami, kādu laiku bez manis iztikt. Būtu gan jums rakstijis, bet tad man būtu vajadzejis jums visu izskaidrot, kādos apstākļos atrodos; turklāt domaju, ka jūs mani varbūt neticesat un domasiet, ka tās lietas ir pavisam citadas, nekā es saku. Tadēļ apņēmos pavisam klusu palikt, kamēr atkal gluži svabads tikšu no visām sāņu saitem. Mani uzraudzibas gadi beidzās un es domaju tūdaļ pavasari kungu lūgt, lai mani atlaiž pie jums ciemoties. Vecais kungs bij vairak reizes manu skumibu ievērojis un vēlejās, lai es tam izteicu visu, kas man uz sirds guleja.
Labsirdigais vīrs manu dzīves gājumu klausidamies, smagi nopūtās un daža asara pār viņa grumbainiem vaigiem nobira.
„Tu dēls, esi sadzīvē diezgan daudz cietis,“ viņš sacija līdzcietigi, „bet tas viss ir ar Dieva ziņu noticis, viņš tevi ir mācijis pašam sevi pazīt un atzīt, cik cilveks ir niecigs viņa priekšā. Viņš tevi ir mācijis atzīt cetorto bausli; sargies, ka atkal no tikumibas ceļa nenoklīsti, piemini manus vārdus un dari pēc tiem, tad tev nekad netrūks laimes un Dieva svētibas.“
Labprāt viņš apsolijās mani vasarā laist pie jums ciemoties un jūsu piedošanu izlūgties, bet līdz ar pienākošu pavasari sašļuka mana labā kunga veseliba; es nevareju vairs no viņa atstāties. Mēs ceļojam uz jūŗmalu, uz K. pussalu. Viņš cereja tur siltajā jūŗmalā atspirgties, bet viņa spēki gāja jo dienas mazumā; pret rudeni mēs atbraucām atpakaļ viņa muižā; viņš palika arvien vājaks, kamēr priekš viena mēneša atpakaļ iesauca mani savā kambarī; kāda aizziegeleta pakiņa stāveja uz galda, viņa gultai līdzās. To viņš man atvēleja, — tajā atradās vienpadsmit tūkstoš rubļi sudr.
„Tie apdrošinās tavu nākamibu,“ viņš sacija, pakiņu man rokā iespiezdams.
Mani svētidams un uz visu labu paskubinadams, viņš izlaida savu garu. Dievs lai dod mieru viņa trūdiem! —
Savu mīļo kungu apraudajis un uz pēdigo dusu pavadijis, salasiju savas lietas un tās pārdevis, steidzos šurp pie jums, saviem mīļiem, un tagad nu pēc ilgiem gadiem stāvu atkal jūsu priekšā un jūtos bezgaligi laimigs, kad esmu jūs visus sveikus atradis un jūsu sirdīs atradis piedošanu un mīlestibu. Tagad vēl braukšu uz L. pēc saviem papiriem un tad no turienes atnācis, vairs no jums nešķiršos. Tur gan domaju kādu gadu uztureties, priekš tam man ir kāds savads mērķis, to nupat šovakar esmu spraudis; līdz tam nevienam nebūs zinat, ka es esmu dzīvs.“
No jauna Kārlis apkampa savus mīļos un līgsmiba mājoja visu sirdīs. — — — — —
„Ai, Arturs, Arturs! ko viņš ar savu dzeršanu un savu trakošanu padarijis!“ tā Azipuru Marija kādā vakarā ar savu tēvu sarunadamās nopūtās.
„Redzi, tēt, nu mēs esam vēl nelaimigaki, nekā toreiz, kad tu man uzspiedi pie viņa iet; toreiz es biju jauna un man bij ceribas, bet kas nu ar mums lai notiek? Tu esi vecs un nespēcigs, Jānits mazs un es tikai nevariga sieviete, nabaga atraitne! — — Rītvakar mums vairs nebūs ne mājas, ne maizes, viss tiks pārdots ūtrupē. Kur lai paliekam? uz kuŗieni lai griežamies?“
Tā asaras slaucidama vaimanaja Aizpuru saimniece Marija un skumigi lūkojās uz savu tēvu, Aizpuru Pēteri, kuŗš savu sniegbalto galvu uz ceļiem bij nokāris; kāds piecgadigs zēns spēlejās ar viņa sirmiem matiem; klusas nopūtas vēlās pār vecā, nespēcigā vīra drebošām lūpam.
„Ak Dievs!“ viņš nožēlošā balsī sacija, „ak Dievs! cik gŗūti mēs dažkārt maldamies! Vaj es, mans bērns, to zinaju, ka Arturs, kuŗš bij tāds sīkstuls un krājejs, paliks par tik lielu dzēraju un pļunduru.“
„Ja, tēt,“ Marija piezīmeja, „mana sirds jau toreiz ļaunu paredzeja; tu pats redzeji, cik gŗūti man toreiz nācās tevi paklausit, es nevareju viņu ieredzet, nevareju viņu mīlet. Varbūt, ja mūsu starpā būtu mīlestiba bijusi, varbūt, ka tad viss būtu labi bijis, bet tās trūka; es viņu gan paklausiju, bet mīlet nevareju. Viņš noprata, ka to nemīleju, viņš gribeja mani piespiest, lai to mīleju, ar bārgiem vārdiem un sitieniem tas mani apdraudeja, bet tāda viņa izturešanās mani jo vairak attālinaja, es sajutu tikai īgnumu pret viņu; viņš padevās dzeršanai un tā sagatavoja sev nāvi un mums postu. Nebūtu viņš Paegļu krogā pats iesācis kauties — — “
„Kas tad viņu būtu aizticis,“ vecais nopūtās, „bet nelaime jau viņu dīdija; viņam vajadzeja „kasities“ un dabūt tādus sitienus, kuŗi to tik drīz kapā ieveda, un nu mums būs jaiziet, bez kapeikas, bez maizes kumosa, ziemas laikā, jo Dievs zin, vaj māju pārdodot tik daudz vēl iznāks, ko parādniekiem atdot. Skrīveris sacija, ka krodziniekam Žagariņam vien nākoties divi tūkstoši rubļu sudr. un kur tad vēl dzirnavniekam un vēl tiem citiem; pavisam esot kādi četri tūkstoši parādu, un mūsu māja tik pa iepirkšanai pieci tūkstoši maksaja. Man ari gan bij parādi toreiz, kad viņš pēc tevis preceja, bet ne tik daudz, kā tagad Arturam, man bij tikai kādi astoņi simti; ir tad man bij ļoti bail no izāmurešanas; nezi kur viņam tāda drošiba radusēs, tik lielus parādus taisit? Un jupis zin, kas tiem cilvekiem par prātu, tik daudz dot?“
„Kadēļ gan lai viņi nedotu?“ Marija piezīmeja. „Mūsu māja ir tagad diezgan labi uzkopta, turklāt visiem bij ceriba, ka, ja vecais Zālits mirs, tad Arturs tak kādus tūkstošus mantos. Bet nu redz, Arturs nomira papriekš, kā vecais, tagad zinams vecais Zālits neņem nekādu dalibu pie parādos ielaistās mājas un parādu devejiem nekas cits neatliek, kā pie mājas un mantibas ķerties; mēs vairs nevaram neko līdzet.“
Marija noslaucija asaras un smagi nopūzdanās izgāja ķēķī.
Grūtsirdigi vecais Aizpurs uzskatija savu meitas dēliņu, kuŗš bērnišķigā nevainibā taustijās ap viņa pīpi. Vecais Pēteris bij apakš Artura dzīvojot no dzeršanas gluži atradinajies, jo naudas tas no znota nedabuja. Tikai kad rudeņos kuļot kādu tarbiņu labibas uz krogu „aizstīmeja,“ tad dabuja kādu čarku, bet citadi pa visu gadu nedabuja gandrīz ne paost. Gīmis tam bij palicis tik grumbains kā ar arklu uzarts; pīpi lēni pakšķinadams, tas pārdomaja savu raibo pagājibu un bēdajās par savu nezinamo nākamibu.
„Vectēv, vaj tu mani rītā pavizinasi?“ mazais Jānits viņa roku nobučodams mīligi prasija.
Vecajam sirds apskrējās un tas neko neatbildeja.
„Vectēv, vaj tev miegs nāk?“ mazais atkal prasija, vectēva piemiegtās acis apgrābstidams. „Pasaki tak, vaj pavizinasi ar melno zirdziņu? Kad es uzaugšu liels un tu uzaugsi maziņš, tad es tevi pavizinašu.“
Vectēvs nedzirdeja, viņš bij nogrimis dziļās domās, mazais aizgriezās pie ienācejas mātes, kuŗa ienesa vakariņas.
Nedz tēvs nedz meita vairak ko runaja, abi bij dziļās domās nogrimuši. Vakariņas tika klusi noturetas un tāpat klusi tie apgulās. Bet miegs viņu acīs neradās, dažadu domu un rūpju dēļ par rūkto nākamibu.
Otrā dienā tika Aizpures māja no valdibas puses pārdota uz solišanu. Starp solitajiem atradās vecais Zālits, krodzenieks Žagariņš, kuŗam divitūkstoš liela parādu suma nācās, un vairak svešu vīru, kuŗus atstāsim neievērotus. Bez tiem ari kāds smalki ģērbies kungs ieradās un solišanai piedalijās, tas bij: Lauciņu Kārlis, kuŗš bij nupat no L. atbraucis, lai savu nevienam nezinamu nodomu, par kuŗu tas vienu gadu agrak saviem piederigiem piemineja, izpilditu. L.-ā tas bij kādam tirdzniecibas veikalam piebiedrojies un viņa mantiba bij stipri vairojusēs.
Krodzenieks Žagariņš ļoti kāroja pēc Aispures mājas un kad solitaji cits par citu apkluza un tikai vecais Zālits vēl turejās, tad viņš jau bij pilnigi pārliecinats, ka māja viņam kritishot. Jau bij sasolits 4000 rubļu; Žagariņš bij pēdejais solitajs uz mineto sumu; visi apklusa un Žagariņš jau uzgavileja; jau āmurs slīdeja uz leju — —
„1000 rubļu klāt!“ Lauciņš, kuŗš līdz šim bij klusu stāvejis, mierigi piezīmeja.
Žagariņš palika zils aiz dusmam par svešo traucetaju, kuŗš tam gatavu kumosu draudeja izraut. „Simts rubļu klāt!“ viņš kliedza.
„Pieci tūkstoši viens simts rubļu solits, kas sola vairak!“ saucejs izsauca.
„Trīs simti klāt,“ tā atkal Lauciņš.
Žagariņš viņu zvērošām acim uzlūkoja un dīžaja kā traks ais dusmam.
Sauceja balss atkal atskaneja „5400 rubļu solits par Aizpures māju, vaj nav kas sola vairak?“
„Simts rubļu klāt!“ Žagariņš ar mokam izbļāva.
„5500! — kas sola vairak?!“
„500 klāt!“ Lauciņš jautri iemaisijās.
Žagariņš nevareja vairs nostāvet, viņš drebeja no iekaišanas; apgriezies, tas uzmeta Lauciņam dusmigu skatu un stenedams spiedās pa durim laukā, lai nedzirdetu ka svešajam nosit.
„6000 rubļu solits! vaj nav kas sola vairak? — 6000 pirmā kārtā — — 6000 otrā kārtā, — un — — un 6000 rubļu, vaj nav neviens kas sola? — — — 6000 pirmā kārtā — — 6000 — otrā kārtā un — — 6000 rubļu — trešā kārtā.“ Āmurs nokrita un „svešajam“ kungam piedereja Aizpures māja ar visiem piederumiem.
Marija, kuŗa ar bij gājusi solišanu noklausities, „svešo“ kungu pateicigi uzlūkoja. Kad solišana beidzās, tad ta steigšus devās uz mājam.
Vecais Aizpurs, tiklab' kā no jauna piedzima, dzirdedams, ka par māju 6000 aizmaksats. Nu tak iznāca ko parādu nolīdzinat un ari pašiem vēl pāris tūkstošu palika; ari Marija nebij vairs tik noskumusi, kā pagājušā vakarā.
— — — — —
Pāris dienu vēlak „jaunais kungs“ ieradās Aizpuros, lai apskatitu savu īpašumu. Marija un vecais Pēters nāca sveicinadami viņam preti.
Lauciņš iegāja istabā un visu pētoši apskatijis, atsēdās pie galda.
„Zālit kundze, man būtu ar jums kas jaruna,“ viņš zacija uz Mariju, „vaj jums nebūtu drusciņ vaļas.“
„Kadēļ ne, cienigs kungs,“ Marija galdam tuvak pieiedama sacija.
„Kā domajat, vaj jums nebūtu patikšana, vēl uz priekšu šajā mājā palikties?“ Kārlis teica svarigi.
„Labprāt, mans kungs, ja tikai jūs mums vienu kambari izīretu?“
„Tā gan ne, mana kundze, es gribetu, lai jūs visu māju rentejat.“ — —
„Vizu māju? — To gan, cienigs kungs, es nevaru uzņemties, es, viena sieviete, neko nevaru izdarit; mans tēvs ari ir nespēcigs, jau izgājušo gadu mēs tā ar mokam kūlamies, gāja ļoti gŗūti! Kad ir krietns saimnieks, tad iet pavisam citadi.“ —
„Zaimnieku tak jūs varat dabūt, sēru gads jau pagājis; — jūs varetu atkal preceties?“
Marija smagi nopūtās.
„Ko nu, kungs, no precešanās, ir jau diezgan jaunu meitu, kur nu man precinieki gadisies un es ari labprāt negribu tādā būšanā valdzinaties.“
„Es jums brūtganu pagādašu — “
„Ko tas līdzetu, mans kungs, mīleslibas dēļ tak mani neviens neņems — — “
„Es zinu tādu, kuŗš jūs senak mīlejis un vēl tagad mīle.“
Marija nosarka un kaunigi nodūra acis. Šinī brīdī ta izskatijas tik skaista, kā 18 gadus jaunava; Kārlis viņu ar labpatikšanu uzlūkoja.
„Mani, cienigs kungs, neviens nav mīlejis — “ viņa stomijās.
„Vaj tad jūsu nelaiķis vīrs jūs nemīleja?“ Kārlis izgudrēm prasija.
„Ne,— varbūt ka viņš mani būtu mīlejis, ja es būtu varejusi viņu mīlet; — es viņu nicinaju — viņš palika dzērajs un izputinaja visu iedzīvi, iekrāja parādus. — Tas mani jo vairak pildija ar īgnumu pret viņu, un tā mēs dzīvojām, kā koks ar koku — “
„Es jums pagādašu tādu, kuŗu jūs mīļojat un kuŗš ari jūs mīle — “
„Tāda, cienigs kungs, nemaz nav!“ Marija nopūzdamās piezīmeja.
„Nu, es domaju vienreiz' tak laikam bij?“
Marija bij stipri sacildinata, pirmā mīlestiba stājās viņas priekšā tik dzīvi, it kā tas nupat būtu noticis.
„Vienreiz gan,“ viņa tumši murminaja: „bet tie laiki sen jau kapos nogrimuši.“ — —
„Laiki gan kapos, bet Lauciņu Kārlis vēl dzīvo un es zinu, ka viņš vēl tagad jūs mīle“ — —
Marija nodrebeja pie visas miesas un viņas vaigi dega kā ugunīs.
„Vaj viņš vēl dzīvo? Vaj jūs, cienigs kungs, viņu pazīstat?“ viņa acis nepaceldama kaisligi iesaucās.
„Ja, viņš ir dzīvs un mīle jūs tapat kā senak.“
Marija brīnodamās uzlūkoja noslēpumaino runataju.
„Kā Jūs, kungs, to zinat?“ viņa murminaja.
„Viņš pie man kādu laiku dzīvoja, es zinu visu viņa likteni. Tagad viņš ir nabags, pakritis cilveks, naudas viņam nav, bet jums tak tikdaudz būs, ar ko iesākt dzīvot, un ja jūs vēl viņu mīlejat, tad ta lieta varetu iet. Jeb varbūt jūs gribetu tādu, kam pašam manta, ari tādu zinu un varu jums ieprecet?“ —
„Ne, ne, cienigs kungs!“ Marija dedzigi iesaucās, „es negribu nevienu citu, kā Kārli, kad tik viņš mani vēl mīletu? Esmu pret viņu nozieguzēēs; bet ja viņš nenāk, tad pie cita nekad neiešu, esmu jau daudz cietusi tādā dzīvē, kur nav mīlestibas; nevienu citu neesmu mīlejusi, kā Kārli.“ —
Kārlis tikko savaldijās, viņu neapkampdams, bet vēl tas palika pie savas noslēpumibas.
„Labi,“ viņš teica paceldamies, „svētdien būs Kārlis klāt, bet kā jau teicu: nabags un liels dzērajs, ari cietumā viņš kādu laiku sēdejis. — Apdomajat labi un tad atzsakat pēdejo vārdu; es domaju, labaki būtu, kad tas otrs, par kuŗu piemineju, nāktu?“
„Ne, ne, kungs! nevienu citu negribu, kā Kārli, lai viņš ir kāds būdams, tomēr sirds tam laba, viņš atstās dzeršanu. Viņš tad ar nedzēra, kad es biju viņa līgaviņa, bet mana tēva uzmākšanās, lai pie Zāliša eju un mana maldišanās par viņa uzticibu, padarija mūs abus nelaimigus. Es domaju, ka viņš mani atstājis, viņš atkal — ka es viņu, — bet patiesibā, es viņu sirsnigi mīļoju un vēlak no kādas draudzenes stāstijuma nopratu, ka ari viņš bijis uzticigs. Bet tad jau bij par vēlu, mēs vairs neredzejamies; viņš bij dzimteni atstājis un aizceļojis, — es domaju, ka viņš svešumā jau sen miris.“ — Marija paslēpa ģīmi priekšautā un sāka raudat.
„Nebēdajieties neko, mana kundze!“ Kārlis mīkstā balzī mierinaja, „varbūt, ka Dievs jums atkal palīdzēs un nākamiba būs jaukaka, kā pagājiba. Tagad tikai gādasim jums
mīlojamu laulatu draugu un tad varesat joprojam šai mājā dzīvot; domaju, ar renti gan salīgsim.“ — — — — —
Brītiņu valdija klusums, kuŗu Kārlis pirmais pārtrauca, laipni piezīmedams:
„Tā, tad uz — svētdienu Kārlis atbrauks. Ari es ieradišos un tad nosvinesim priecigas deribas. Par labu pagrabu es gādašu. Līdz tam — dzīvojat sveika!“ —
Viņš, pedejos vārdus runadams, bij piecēlies kājās un Marijai soli tuvak pieiedams sniedza uz atvadišanos roku.
Marija viņu ļoti pateicigi uzlūkoja un raudaja no priekiem par laipnā kunga jaukiem apsolijumiem.
Kārlis baidijās, ka ilgaki vēl sarunajoties Marija nesāktu viņam drošak acīs lūkoties un neatklātu viņa noslēpumu, kuŗu līdz šim apakš kuplas pilnbārzdas bij diezgan labi izdevies paslēpt. Ātri apgriezies, tas steidzās pa durvim laukā un pēc maz zekundem aizvizinajās.
Marija vēl ilgi palika uz vietas stāvam un nupat dzirdeto vairak reizes pārdomaja un jutās īsti laimiga.
— — — — —
Svētdiena ātri pienāca. Marija visas maliņas pa vecu vecam ieradumam tīri uu spodri uzkopusi, gaidija „kunga“ un mīļakā — Kārļa ierašanos.
„Dievs zin, kāds nu Kārlis izzkatisies?“ viņa, caur logu uz netālo lielceļu lūkodamās, domaja. „Varbūt būs novārdzis un noplīsis? — Nabadziņš!“ viņa nopūtās, „vēl cietumā esot bijis, — ak! cik grūti jacieš caur nelaimigu mīlestibu.“ — — —
Viņai tā vēl stāvot un domajot parādijās kādi no pāris brangiem bēriem vilkti rati uz lielceļu. Tajos sēdeja trīs vīrieši; — akurat, tie iegriezās uz Aizpuriem. Marija uzgavileja aiz prieka un savādas jūtas viņas krūtīs deva ari viņas sejai ļoti patīkamu un piemīligu izskatu.
Ratiem viegli sēts vidû ieripojot, Marija viņos sēdetajus tūdaļ pazina. Tie bij: Lejas mājas īpašnieks Lauciņš ar saviem dēliem, Indriķi un Vili. —
Marija steidzās viņiem preti ārā un tos laipni apsveicinadama ieveda istabā.
Pētoši vecais Lauciņš visu Aizpuru mājas iedzīvi uzlūkoja un mierigie smaidi uz viņa grumbainās sejas liecinaja, ka viņš ir ar vizu pilnā mierā.
Vilis sāka ar Mariju jautri zarunaties, Indriķis turpreti,
viņam pasniegtā krēslā atlaidies, neko nerunaja; galvu uz krūtim nokāris, viņš domigi lūkojās uz zemi.
„Kur tad Kārlis?“ Marija, nozīmigi un pusbailigi Vili uzskatidama ievaicajās. Ciemiņu sejās viņa skaidri vareja lasit, ka tie it labi zinaja, kadēļ viņi šē atradās. „Viņš vakarrīt uz N. aizbrauca.“ Vilis jautri atbildeja. „Mēs domajam, ka viņu jau še mums priekšā atradisim, laikam būs aizkavejies, paslikta ceļa dēļ braukšana maz šķiras; — viņš laikam brauks reizē ar jūsu — jauno kungu.“
Pēdejos vārdus Vilis pavadija ar noslēpumigiem smaidiem. Ratu rībešana sarunu iztrauceja, patlaban pasta divjūgs sēts vidû ierikšoja; kāds vieglā kažokā ģērbies vīriets no ratiem izlēca. —
Marija logam piesteigusēs, pukstošu sirdi skatijās, vaj nebūs Kārlis? — bet — neka.
„Tas ir mūsu jaunais kungs!“ viņa paklusi iesaucās. Lauciņi nozīmigi saskatijās.
Durvis atvērās un priecigi sveicinadams Kārlis ienāca.
Tam, kažoku atvilkušam, Marija steidzās krēslu piedāvat.
„Pateicos, mana kundze, bet tagad to vēl nevaru pieņemt, Kārlis teica noslēpumaini „papriekš man, kas ar jums apakš četrām acim jaruna. Lūdzu, ieiesim sānkambari.“
Marija viņa uzaicinajumu tūdaļ paklausija. Vecais Aizpurs rotajās ar „mazo“ un labprātigi noskatijās laipnajam kungam pakaļ.
„Marijas kundze!“ Kārlis, kad tie bij vieni, nopietnā balsī iesāka. „Vakar Kārlis Lauciņš ieradās pie manis iekš N. Viņš patlaban bij apciemojis savus piederigus un tiem atklājis savu nodomu, jums savu roku šodien piedāvat, bet šodien tas bij pavisam pārvērties. Piedzēries, tas pie manis ienāca un sacija, ka esot citadi apdomajies; tā ka viņam nekas niesot, pat ne tikdaudz, kā kārtigi apģērbties, tad viņš nevarot nemaz to iedrošinaties, jums rādities un dāvanas tas negribot ne no viena pieņemt, tadēļ lai labak paliekot viss kā bijis.“ — — — Bet tā kā es esmu apsolijis Jums precinieku apgādat un ar Lauciņu tas man nav izdevies, tad jums to padomu dodu: pieņemat to otru, kuŗu jums jau viņreiz piedāvaju; viņu sauc Kārli Feldmani. Citadi es paliktu par“ — — —
„Ne, ne, mīļais kungs!“ Marija, kuŗas seja viņa vārdus klausoties dažadās krāsās mainijās, rokas kā uz atgaiņašanos paceldama, viņu pārtrauca. „To es nevaru darit, es
nekad citu nepieņemšu! — Esmu priekš Dieva apsolijusēs, nekad vairs citam nepiederet, lai ar mani notiek kas notikdams. Labprāt es atdotu visu, kas man pieder, kad tik viņu vēl reiz redzetu! —“
„Marija, mana dārgā Marija!“ Kārlis, nevaredams ilgak valdities, kaisligi iesaucās un prieka azaras noriteja pār viņa nobrūnejušiem vaigiem. „Tu mani vēl tik uzticigi mīle; — es — es — esmu tavs jaunibas mīļakais, — es esmu Kārlis, — nāc pie manām krūtim!“
Marija skatijās ļoti brīnodamās viņam asīs, un tiešam! tās bij Kārļa mīlestibas pilnās acis, patiesi, tas pats bij viņas mīļais Kārlis.
„Kārli, vaj tiešam tu tas esi? — Mans dārgais Kārli!“ viņa šņuksteja un krita viņa izplātitās rokās, bezgala laimiga noslīgdama pie mīļakā pukstošām krūtim.
Pēc brītiņa priecigas apkampšanās abi laimigie rokās saķērušies iznāca pirmejā istabā un tuvojās vecajam Aizpuram.
„Mīļo tēv!“ Kārlis viņa roku satverdams iesāka. „Es gribu tapt par jūsu dēlu, — tadēļ lūdzos jūsu meitas roku; — es esmu Kārlis Lauciņš.“
„Vaj patiesi tu esi tas pats Kārlis?“ vecais trīcošā balsī šļebinaja. „Lai Dievs tevi svēti, mans dēls! Tu esi atnācis, it kā eņgels, mūs no mūsu nelaimes izpestit.“
Šinī acumirklī ari vecais Lauciņš pienāca un izsacija savus svētišanas vārdus. Pēc tam lika deribas ar dažu pudeļu iztukšošanu apstiprinatas. Kāzas nosprieda pēc trīs nedeļam nosvinet. Vēlā vakarā visi priecigām sirdim šķīrās, „uz drīzu redzešanos!“ izsaukdami.
— — — — —
Iepriekš Kārļa un Marijas kāzam apskatisimies, kā tām citām pie mūsu stāsta piederigām personam par to laiku kamēr tās niesam pieminejuši, klājies.
Jndriķis bij ļoti pārvērties. No senak tik jautrā jaunekļa bij palicis kluss, nopietns gandrīz īdzigs vīrs; tagad viņš strādaja ar divi zeļļiem savu amatu un darba tam bij vienmēr diezgan. Viņš bij pats sevišķu mājiņu urdziņas krastmalā uzbūvejis un dzīvoja no citiem atdalijies visā klusibā; gandrīz katru vakaru tas apmekleja kalnaja kapsētu, kur savas līgaviņas kapam līdzās nometies pielūdza Dievu. Līnas kapam blakus divas jaunuzmestas kapu kopiņas sedza viņas vecaku trūdus.
No precešanās Indriķis ne domat nedomaja, viņš palika savam apsolijumam uzticigs. Ļaužu jautribās viņu ļoti reti ieraudzija.
Līziņu appreceja kāds kaimiņu valsts saimnieks un ta jutās pie sava vīra sāniem diezgan laimiga, bet Briedits atkal to tiesu nelaimigaks.
Pēc ilgakiem pūliņiem tam bij izdevies Līziņas „ja“ vārdu iemantot; kādu laiciņu tas jutās laimigs un priecigs. Bet tā ka viņš bij ļoti kaisligs uz visadām ģeķibam un palaidnibam, tad Līziņa sāka drīz vien savu apsolijumu nožēlot, viņa palika pret to arvien dzestraka un kad nu tai gadijās krietnaks precinieks, tad ta Briedišam atsacidamās pie ta aizgāja.
Briedits gribeja no dusmam un erastibam vaj ārprātigs palikt, viņa greizsirdibai nebij robežu, cieti viņš apņēmās katram, kas viņu mīlestibas ziņā traucejis, briesmigi atriebties.
„Kuŗš pirmais pelnijis, tas pirmais savu algu dabus!“ viņš savas velnišķas domas pārlikdams murminaja. „Lauciņu Indriķim pirmajam jakrīt un pārejie ies viņam pakaļ.“
Tagad tas bij nokritis uz pēdigā pakāpiena; gribedams glāzē apmierinašanu atrast, viņš pilnigi padevās dzeršanai. Katrā krogā pa šo apkaimi stāveja viņa vārds un ietēretā suma uzkrītoti; galvas naudas parādi palika arvien lielaki; skroderis un kurpnieks viņu bieži ar parādu pieprasijumiem apmekleja, bet neviens ne sarkanu grasi nedabuja. Nebij viņam ari nekādas mantibas, pie ka varetu ķerties, vairak tam nebij atlicis, kā tikai kādas retas skrandas mugurā. Katrs godigs cilveks sargajās ar viņu darišanās ielaisties.
Vecaku nedz brāļu viņam nebij, kuŗi to būtu varejuši uz labošanos pierunat; viņš dzīvoja kā „vērsis pa pļavu“ un ar katru dienu vairak postam un pazušanai tuvojās. Viņš bij centies Indriķa laimi postit, bet ari pats to nepanāca.
Viktors nožēloja savas jaunibas aušibas un pārvērtās par krietnu un derigu cilveku.
Milda apprecejās ar kādu no saviem redeniekiem un bij ļoti laimiga.
Doriņa bij zaudejusi savu dārgako mantu, — nevainibu.
Dārznieku Reinis bij apprecejies ar savu līgaviņu Veckārklu Trīnu un baudija pilnigu mīlestibas laimi.
Alma ar savu Frici dzīvoja diezgan saderigi, bet viņa nekad nejutās laimiga, jo Līnas nāve viņas sirdsapziņu lieliski apgŗūtinaja. Viņa gan savu noziegumu rūkti nožēloja, bet tagad bij viss par vēlu. Jau bij apaļš gads aizripojis,
ka ta bij mēness sērdziga; Fricis dažas reizes naktim pamozdamies atrada viņas gultu tukšu; palagā ietinušos to atrada gan pie loga stāvam un dārzā lūkojamies, gan dārzā uz sēdekļa atlaidušos; dažureiz to panāca pa celiņu uz kalnaja pusi, spogam līdzigi soļojam, viņas apgŗūtinatais gars to laikam dzina uz Līnas kapu, kuŗu ta svētdienās allaž mēdza apmeklet un appuškot.
Indriķa draugs, Apenu Pēteris, pēdejus gadus Indriķi allaž apmekledams, arvien vairak iepazinās ar viņa jautro māsu Emmu. It nemanot tie viens otru iemīlejās; vecakiem tur nekas nebij preti un tagad tie sarīkojās reizē ar Kārli un Mariju kāzas svinet — —
— — — — —
Divkārteja kāzu diena bij pienākusi un tā, ka abejas kāzas tapa Lejas mājā svinetas, tad ari tur bij viesu visas maliņas pilnas.
Abi jaunie pāri jutās ļoti laimigi un deja pie krietnas muzikas visai līgsma.
Visi bij ļoti priecigi, kā tas jau allaž kāzās mēdz būt, tikai Indrika nopietnais vaigs nerādija nekādas prieka zīmes. Citus laimigos uzskatot, viņš jutās divkārt nelaimigs. Viņš visām cenšanam par spīti, nebij iespējis šādu laimi piesavinaties un bēdigie zaudejumi stājās atkal it dzīvi viņa atmiņā.
Krēslai metoties, viņš klusi no jautrajiem kāzniekiem aizvirsijās un upei pārcēlies, steidzās uz kapsētu.— — —
Pa diezgan nedrošo teciņu, krastā uzkāpis, viņš pamanija kādu tumšu stāvu, ar bizi gaŗ sāniem, koku biezumā ielavijamies.
„Laikam kāds sāņu medinieks,“ viņš apakš sevis nomurminaja. Vairak vēribas uz to negriezdams, Indriķis soļoja droši savu ierasto ceļu tālak.
Kad tas bij patumsā un koku ēna nozudis un viņa spēcigie soļi vairs nebij sadzirdami, tumšais, no Indriķa pirmak pamanitais medinieks biezumiem izlīdās un lēni tuvojās stāvajam klints krastam; viņa acis glūnoši uzzibsnija un savas lūpas kaisligi raustidams bubinaja: „Tas tēviņš ļoti līdzinajas Lauciņu Indriķim, bet tas nevaretu būt! viņam tak nevar patikšana būt, kāzu priekus atstāt un nakti pa kalnienm
blandities? — — Hm — bet ja nu tas akurāt tā būtu, tad viņa laiviņai vajaga šai malā būt, citadi būšu maldijies.“
Viņš pievilkās itin cieti krastmalai un pētoši skatijās uz leju.
„Ūdens liels,“ viņš murminaja, „tas sniedzas līdz pašai klints sienai, tadēļ ari šādi skatidamies neko neredzu; laiviņai vajaga būt pie pašas klints sienas.“ — —
Kādam krūmam pieturedamies viņš pārliecās pār krasta kanti, lai stāva klintaja apakšu labaki pārredzetu. Un tiešam, necik tālu uz lejas pusi, apakšā pie paša krasta vareja pamanit ievērojamu melnumu; ta bij Indriķa laiviņa, viņš to tulit pazina.
„Tiešam, tas pats ir bijis, mana acs vis aplam nemalda. — Pie joda!“ viņš šņāca, „tas nelietis, kuŗš manām pirmām ceribam lielakais šķērslis bijis, ir tagad priekš manis, tik izdevigā brīdi, maniem nagiem izsprucis. — Es vēl no viņa slēpjos, it kā man nemaz vīra dūšas nebūtu.“ — —
„Bet kuš, vēl var izdoties un pat vēl šovakar!“ viņš bisi, kā uz uzbrukšanu sagrābdams uzgavileja. Pašam nezinot tas ieskrējis manās lamatās!“
Patlaban pilnais mēnesis uzlēca un izplātija savu bālo spīdumu pār kalniem un lejam; glūnetajs ievirzijās ciešaki krūma pakrēslī. — — Mēness jau kaisija sidrabiņu pār vientuligo kapsētu, kad viņš to sasniedza.
„Dieva mieru“ savas līgaviņas garam un trūdiem izlūdzies, tas nosēdās uz kapa velenam un galvu rokās atspiedis nogrima sērigās domās. Labprāt viņš vēlejās no dzīves nastas atraisits būt un savienots tikt ar savu „sirds puķiti.“ —
Viņš neievēroja, cik ilgi tā bij sēdejis, beidzot, acis paceldams, pamanija, ka mēness savu pilnigu nakts augstumu pie debess velves sasniedzis; vareja jau pusnakts būt.
Ar roku pār pieri braucidams viņš piecēlās kājās. Kapsētai vēl paviršu skatienu pārlaizdams, viņš gribeja doties atpakaļ, kad piepeši kas savads pie kapsētas vārtiem, grieza viņa uzmanibu uz turieni. Mazie kājenieku vārtiņi lēni atvērās un kāds balts tēls, it kā līķu uzvalkā, pa tiem ievilkās, ceļu uzņemdams uz to kapsētas kaktu, kur viņš atradās.
Lai gan Indriķis spogiem neticeja, tomēr viegli drebuļi pārzkrēja viņa plecigo ķermeni. Ātri viņš kapsētas valnim
pārvirzijās un aiz kāda krūma paslēpies, gribeja noskatities, ko ērmotā būte kapsētā darīs.
Tēls pie Līnas kapa apstājās, cieti uz to lūkodamies, tas palika uz vietas un kaut ko murminaja. — —
Tagad Indriķis vareja to it labi aplūkot. Ta bij, palagā ietinusēs sieviete, krīta bālu seju un savadi mirdzošām acim; gaŗi tumši mati nokārās gar viņas pusplikiem pleciem.
Indriķis tūdaļ noprata, ka še darišanas ar kādu mēness sērdzigu un apņēmās to netraucet. Ši skaistā bālā sēja viņam rādijās ļoti pazīstama būt, viņš sāka ciešak tajā ieskatities; bet iekam viņš paspēja tās vārdu uzminet, kāda rupja, ka likās iekaitusi vīrieša balss iesaucās:
„Alma! vaj tu traka, ko tu še dari?“
Alma saļima, un vīriets, kuŗu Indriķis par viņas vīru Frici pazina, kuŗš pieskriedams tai tik neapdomigi uzbļāva, metās izmisušā balsī vaimanadams pie no bailem sastingušās Almas. — — —
Indriķis atzina, ka viņa traucešana še būtu nevietā, caur to viņš varetu Friča krūtīs modinat neizdzēšamas greizsirdibas jūtas, jo tas būtu viegli ticams, ka viņš šurp nācis uz slepenu satikšanos ar Almu.
Fricis vairak izmisa un vaimanaja par to, ka domaja, Alma viņu neģēligi krāpjot un nemaz neiedomaja, ka caur savu greizsirdibu un neapdomibu, Almas dzīvibu iegrūda briesmās.
Pāris acumirkļos Indriķis jau bij biezumos un steidzās nosvīdis uz māju.
Pie vakariņu galda kāzu namā, drīz tapa ievērots, ka Indriķa trūka. Domaja, ka tas uz savu dzīvokli aizgājis, bet kad ari vēlak viņš starp viesiem neieradās, tad par viņa nozušanu sacēlās vispārigas rūpes.
Vilis apliecinaja, ka šādu viņa iziešanu vairak vakarus ievērojis un kā protams, tad ari šovakar viņš būšot tādu pat gaitu uzņēmies, tadēļ par to neesot ko rūpeties. Caur to visi apmierinajās un padevās acumirkļa baudijumiem.
Kāds vecigs vīrs, kuŗš bij ciemiņu zirgu uzraudzišanu uzņēmies, ieklupa pār sliegsni, iekliegdamies: „Upmalā notiek nelaime!“
Jautriba visu sejās nozuda.
„Kas par nelaimi? kas par nelaimi ?“ bira tam jautajumi no visām pusem apkārt, kamēr daži jau devās pa durvim laukā, skriedami uz upmalu.
„Es izdzirdu spēcigu šāvienu,“ vecis drebedams izskaidroja, „tūlit pēc tam atzkaneja gaudeniga, it kā nāves briesmās izgrūsta iebrēkšanās, tad ūdens noblākšeja un“ — — —
Tālak tas vairs nedabuja runat; visi steidzās par kaklu pa galvu laukā.
Vairak spēcigi jaunekļi, to starpā ari Vilis, steidzās uz to vietu upmalā, kur laiviņu sēja; tam piesteigušies tie ievēroja, ka laiviņa uz otru pusi pārbraukta.
Pārsteigti visi skatijās uz upes otru malu, kur patlaban kāds pie krasta pakrēslī uz leju aireja, laiviņu ieslīpi uz upes vidu vadidams.
Parādijās virs ūdens tumšs muzkuls, bet tūliņ atkal nogrima.
Acumirklī airetajs airus nometa, ielēca čagainajā ūdenī un pazuda. — —
„Tas ir Indriķis!“ Vilis iebrēcās. „Ak Dievs! kaut jel laiva būtu, ka varetu palīgā steigties!“
„Viņš sev galu daras!“ Kārlis vaimanaja.
„Ne, ne, tas nevar būt!“ Vilis kaisligi pretojās. „Viņš glābj kādu nelaimigo. Vaj neredzejāt to savado muskulu, kas laiviņas priekšā parādijās un atkal nogrima?“
Vilim bij taisniba, jo tai pašā brīdī Indriķis pacēlās virs ūdens, kādu tumšu ķermeni līdz vilkdams. Ātri tas ar kreiso sagrāba laiviņu, to piešķiebdams un ar labo ievēla tajā savu nastu; pēc tam ari pats ierausās un airus sagrābis vilka uz malu. To sasniedzis, tas atkrita besspēcigi laivas dibinā.
Malā stāvošie gaviledami steidzās klāt.
Vilis pirmais laiviņu sasniedza un tajā ielēcis, iztrūcies redzeja uz grīdas asinīs valstidamos brāli.
„Indļiķ, Indriķ, mīļo brāl! saki jel lūdzams, kas tās par lietam, ko mēs še redzam?“ viņš šņuksteja.
„Gādajat par to cilveku,“ Indriķis vāji uz slīkona pusi rādidams, ķērkstošā balzī steneja. „Viņš mani uz viņa krasta sašāva, bet tai pašā acumirklī pats brēkdams no krasta nogāzās. — — Es steidzos — viņu glābt.— — Vai ka man — labajos sānos — sūkst! — tur būs — viņa — lo — de!“
Asinis pa muti un degunu izverdot viņa balss aizrāvās, viņš aizvēra acis.
Citi tikmēr bij slepkavu apskatijuši, tas bij — Briedits; no krasta gāzdamies tas bij abas rokas salauzis. Nekādas dzīvibas zīmes pie ta vairs nemanija.
Abi nelaimigie tapa aiznesti uz kāzu māju, kur tagad nedzirdeta vaimanašana izcēlās. Vairak vīri nopūlejās mēģinadami viņus atdzīvinat.
Nelaimes vietu pārmeklejot, atrada Briediša bisi pie zinamā krūma zemē, izrādijās, ka tam pie šaušanas atsperoties, labā kāja uz pašas krasta malas atradusēs; pēc izšaušanas tas laikam bij uz to cietak uzspiedies, pār malu pārkārusēs velena bij lūzusi un līdz ar to Briedits nogāzies atvarā.
— — — — — Kādas dienas vēlak brauca gaŗa bērenieku rinda no R. ciema uz kalnaja kapsētu. Tika vesti divi zārki, kuŗos gulošos pavadija uz pēdigo dusu. Ari no S. ciema puses tāds pat sēru gājiens ar vienu zārku kapsētai tuvojās.
Pie kapsētas vārtiem tika zārki vēl reiz attaisiti, lai līķus vēl pienācigi sakārtotu, jo pa grumbainu ceļu braucot tie bij stipri sakratiti.
Pirmajā, zili krāsotā zārkā guleja mūsu Indriķis; otrā, ar melnu krāsu, viņa slepkava, Briedits, un trešajā, balti krāsotā, kuŗu no S. ciema atveda — Dārznieku Alma.
Nelaimigajā naktī uz kapsētas pārbijuzēs viņa ar trieku bij nomirusi.
Indriķi apraka viņa līgaviņai, Kalniņu Līnai, līdzās.