(Kāda cilvēka dienas grāmata.) No Līcišu Paulas.
Vēsais rīta gaiss plūst sejā un patīkami spirdzina... Vientuļās ielās neredz neviena cilvēka. Ir jau ar agrs: pulkstenis var būt trīs ... Man apkārt viss tik klusa miera pilns, ka negribas mājās iet ... Mirdz debesīs zvaigznes, mirdz sniegs, mirdz laternas ... Un es eju, eju, - bet galvā dun, kā tāli baznicas zvani; ausīs sāk lēni, vilinoši skanēt valša „Die lustige Vitve“ glāstošā meldija - „Lippen schweigen“ - un piepeži acu priekšā izaug kāds tēls - jaunava-bērns, skaidrām dzintara krāsas acim, zeltainiem matiem, mirdzošā baltā uzvalkā, - un pār sārtām, smaidošām lūpam plūst nesaprotamas skaņas, un acīs dziļas ilgas, - tik svešas, ka nespēju saprast... Tu, vecais zēn, esi muļķis, - tādas lietas tev neder!“ tā es sevi mēģinu pārliecinat un pie tam pasmieties, bet smiekli tā kā nenāk, neplūst ... Savādi kaist visa miesa, deg smadzenes ... Un tīkas pašam sevi mocit.
Eju un dziedu vieglo valša meldiju, ar kuru saistās tikdaudz atmiņu...
Nonāku beidzot līdz mājām. Durvju sargs atslēdz durvis. Kāpju pa trepēm, - liekas: viņām nebūs beigu... Vēl - un vēl - un vēl ... Beidzot ! Sagrabinu atslēgu un slēdzu durvis .... Aslēga savādi, nočīkst... Man sametas bail...
Manā istabiņā tumšs. Nometu drēbes un steidzigi iekrītu gultā, jo man nupat liekas, ka uz mani skatās simtiem degošu acu, un man bail, ka viņas neierauga to palaidni - valgumu, kurš kā nelūgts viesis sāk plūst iz acim. Ko nu darīt? Spilvens top valgs no asarām ... Kur mana „recepte“ pret sirdssāpēm? ... Nav, nav neviena prātīga padoma smadzenēs .. Viens no diviem: vai nu esmu ģeķis, vai pazudis cilvēks. Dilemma... Bet ne, līdz cilvēka godam vēl neesmu ticis, jo man nav sava stāvokļa, naudas, nama, skaistas sievas un
zelta briļļu. Ir tikai audeklis, krāsas, pindzeles un - dvēsele, par kuru neviens nedod ne sarkana graša ... Hm, slikts joks - bez asprātibas ... Izklausas traki muļķigi... Sāku atcerēties, kā tas viss notika ... Mans bijušais gleznošanas skolotājs - mākslinieks B. - iedāvināja man biļeti uz kādu izrīkojumu, kur ari viņš bij rīkotāju skaitā. Uztraucos mazliet, iedomājoties, ka pēc ilgiem laikiem būs jāatrodas gaišā, plašā zālē, jāredz pazīstamas un nepazīstamas sejas, jāklausas klavieru, dziesmu un vijoļu skaņās... Vijoļu! ... Cik labi!...
Sāku jau agri gatavoties uz iešanu. Izpurināju, cik iespējams, savas diezgan valkātās „svētku“ drēbes, noņēmu ar pirkstu palīdzibu katru mazāko pūciņu, tā kā beidzot pats sev klusu atzinos, ka apģērbs izskatījās diezgan labs. Ar neparastu rūpību pārvilku ķemmi pār saviem nepaklausīgiem melniem matiem, kuri - lai gan cirtās - tomēr krita uz deniņiem; šoreiz tie bij rātnāki. Brīnums, ka varēju tik nopietni nodarboties ap savu ārieni. Ja būtu bijis kaut mazs spoguļa gabaliņš, tad, bez šaubām, es būtu viņā sevi pamatīgi apskatījis. Kādēļ es tā rūpējos par savu ārieni? Kādēļ mēģināju apslēpt savu nabadzību, kura bij uzspiedusi savu zīmi manai dzīvei? - Man bij kauns no viņas. Mēdz gan teikt, ka kaunēties no nabadzības esot muļķigi, bet man tomēr bij jākaunas, tādēļ ka viņas dēļ iemantoju dažu labu reizi daudz līdzcietīgu, nožēlojošu, pat ironisku skatu ... Lai nu kā, - šovakar būšu brīvs no viņiem, - tā domāju.
Izgāju iz mājām diezgan vēlu, lai jo vēlu nonāktu izrīkojumā; tas esot „chic“ ... Gribēju tāds būt ... Jā, bet savā vecajā ziemas mētelī un cepurē nemaz gan tik jauks neizskatījos; drīzāk jau drusku nožēlojams. Bet - uznāca piepeši kāda jautra bezbēdiba: lai smejas, kam tīk; pie joda, kas gan man tur par daļu? Esmu godīgākais cilvēks uz pasaules un cepuri pacelt protu tikpat pieklājīgi, kā tur tas kungs lepnajā kažokā.
Kad iegāju zālē, trūka piecas minūtes no astoņiem. Nosēdos savā krēslā un sāku aplūkot publiku, kura bij ieradusies lielā skaitā. (Atrodu par vajadzīgu pastāstīt savam draugam papīram, ka mans krēsls bij piektā rindā, par ko B. kungam biju no visas sirds pateicīgs: mans lepnums - vaj ari godkārība - kā nu to ņem - nedabūja ciest). Man pa kreisi sēdēja
resns kungs melnā frakā (cik varēju, t i. drīkstēju noskārst, fraka bij, kā sacīt jāsaka - „nagelneu“; vairāk neko nezinu, jo virsū skatīties nav atļauts), rokas saņēmis un īsos, taukos pirkstiņus stīvi izstiepis, protams, lai citi redzētu, cik skaistus briljantus juveliers licis viņam gredzenos; skaisti noaudzētā, divās daļās izšķirtā bārzda, gludi saķemmētie (es labprāt gribētu teikt „nolaizītie“) mati un prātīgais, pašapmierinājuma pilnais smaids likās sakot: „Esmu bagāts, godigs kungs, izdodu savu naudu tur, kur viņa man visvairāk laba atnes, cienīju savu tēviju tikdaudz, cik godīgam un cienīgam pilsonim pieklājas, gādāju par savu mīļo sievu, kā visi labi cilvēki!“ Bet mazajās actiņās mirdzēja kas cits, un šis cits likās kliegtin kliedzam: „Es ari vēl esmu te!“ Uz mana kaimiņa laulāto draudzeni man pavisam netikās skatīties. Man pa labi sēdēja kāda jaunkundze ar savu „mammiņu“; viņai, t.i., jaunkundzei bij nelabs ieradums raudzīties uz maniem zābakiem, - man tapa neomulīgi.
Drīz pienāca kāds kolēģis; bij mani ieraudzījis un gribējis parunāties; sniedza roku, sasveicinājamies.
„Kā sviežas?“
- „Gluži labi, nekas! Bet kā tad tu atkūlies reiz šurp? Domājām visi, ka būsi jau vaj aiz trejdeviņiem kalniem, trejdesmitā karaļa vasltī pie skaistās princeses, pie raganām, pie pūķiem! Ne redzēt, ne dzirdēt! Dzīvo tu gan, kā mūks!“ Parunājāmies par šo, par to. Vaicāja man, kāpēc es tik maz apmeklējot izrīkojumus. Atteicu, ka nav naudas. - „Ai, brālīt, tu domā, ka man iet labāki? Tev vēl tavs apģērbs mugurā, bet man - - - i fraka nav mana, - aizņēmos no kāda pazīstama. Bet dzīvot vajaga! Kur gan tad baudīt jautrību, ja ne še?“ - Aplūkoju biedra apģērbu un atteicu vaļsirdīgi, ka viņam fraka labi stāv - tīri ka viņa paša. - „Oh, - vajaga mācēt nest. Ak tā, es tev gribu labu padomu dot - - “
- „Nu?“
Te mans kolēģis, mans jautrais Augusts, pieliecās man pie auss un teica: „Mācies dzīves jautro, skaisto daļu baudīt.“
- „Ko tad teiktu tumšā puse - dzīves ēnas?“
„Tās var iet gulēt. Šovakar mēs tevis vaļā nelaidīsim. Tavs B. pastāv uz to, ka tev vajagot nelaimigi iemīlēties, tad tu palikšot citāds. Viņš grib tevi iepazīstināt ar savu „sirds āķīti“. Mēģini tagad B. piemuļkot un izrādi savas spīdošās zināšanas!“ un Augusts aizgāja smiedamies.
Ak tu mūžs, cik jocigi: nevaru pārvarēt sava uzbudinājuma, kad iedomājos, kas viss man nebūs jāatstāsta manam draugam papīram! Lai viss cik iespējams novilcinātos, tad atstāstu beidzamo sīkumiņu; varbūt ka pa to laiku nemiers pāries. Papīram gan garlaicīgi klausīties, - nu, bet viņš neprot ne žāvāties, ne lūgties, un tādēļ rakstu tālāk ...
Otrais zvans ... trešais ... Apskatījos: zāle pārpildīta. Dzirdēju sačukstamies : nams esot izpārdots ...
Priekškars pacēlās ... Koris korekti nodziedāja glītu dziesmiņu. Tad iznāca kāda dziedātāja; neatradu nekā pievilcīga un skatījos programā, - kas nu nāks; ieraudziju kāda iemīļota vijoļu solista vārdu, un viss manī ietrīcējās; sajutu savādu prieku ... Gaidīt gaidīju ... Beidzot viņš iznāca, drusku saliecies, kā kupri mugurā sametis (atgādināja man no Heines aprakstīto Paganini), palocījās un noskaņoja vijoli, tad vilka pār stīgām ... Kāds viņam varens, spēka un dzīvības pilns vilciens, - straujš, kā vēsais ūdens kritums! Tas elektrizēja ... Zālē viss apklusa un nu es sapratu, kādēļ bij nācis šis lielais cilvēku mudžeklis ...
Mūzikai uz mani brīnišķīgs iespaids: kad dabūju netraucēts viņā noklausīties, tad jūtu, ka manī sakāpj savāds žēlums par kaut ko pazudušu, un šis pazudušais liekas būt bijis tik bērnišķīgi tīrs un glezns; līdz ar žēluma sajūtu sāku sevī manīt tīras, sirsnigas jūtas pret visu pasauli; tikai šīs jūtas neatvieglina, bet gan apgrūtina krūtis, - un man gribas tādos brīžos raudāt kā izkultam bērnam par to, ka cilvēks jūt sevi tik tīru tikai zināmos brīžos, ka viņš pastāvīgi atrod sevī ko sliktu, sev pašam piedauzīgu - un cenšas to ja ne novērst, tad vismaz apslēpt, - jo tādas lietas dara cilvēku bailīgu ... Tādu pašu iespaidu uz mani atstāj arī teātris; bet nekad neesmu izmēģinājis savus spēkus šajā laukā, jo kad reiz būšu iesācis, tad nekad vairs nevarēšu atmest. Kas attiecas uz mūziku, tad es vismīļāk spēlētu čello un - dziedātu; pēdējo gan jau pa druskai daru ... Nu bet pļāpas pie malas! Gribas tagad pašam sevi pamēdīt ... Nu ja, vijole tapa spēlēta jauki, un debešķīgi, un nepārspējami, un aizgrābjoši, un satracinoši, - un - jā, kā nu vēl lai saku? Vēl smejos, meklēdams pēc vārda, bet jūtu, ka jau lēni zogas šurpu žēlabas un sāpes un iecērt savus asos nagus
dziļi krūtīs ... Nu, ātrāki, ātrāki, - vienu pašu vārdu, - tas mani glābs ...
„Zirgu, zirgu!“
Veselu ķēniņa valsti par vienu zirgu!“
Tā teic, - jā, kas tā teic? Ak jā, ķēniņš Richards. Nu, te nu viņš ir, šis vārds, - „apreibinoši“, - „mirdzoši“. Atkārtoju: apreibinoši, apreibinoši, - un man jau sāk galva reibt. Netieku rakstīdams ne no vietas, un es tak tā gribu savam mēmam draugam (kurš neprot žāvāties, bet klausās visu, lai tas būtu vaj treju skaitļu rēķins, vaj salds noslēpums) uzticēt visu to, kas mani padarījis tik traku; gribu prātīgi no sirds izrunāties ...
Jā ... Pa pauzes laiku jaunkundze (pa labi) lūkojās bailīgi uz manām rokām. Manas rokas tak bij baltas un glītas diezgan! Kas viņai tur ko redzēt?
Mans kolēģis bij aizstūrējis uz zāles otru galu, kur sarunājās ar kādu glītu meiču.
Pauze beidzās. Atskanēja zvans - pirmais - otrais - trešais. Zāle palika tumša, priekškars pacēlās; redzēju greznu bagātnieka istabu, - uz zofaja sēdeja mans skolotājs - mākslinieks B., - tam apkārt pulks biedru. Tapa uzvesta kāda viegla satura luga. Ieintresējos i par lugu pašu, i par savu kolēģu spēli. Te - negaidīts spēriens, - šinī vietā man jāapstājas un jāuzelpo, pirms uzrakstu to, ko redzēju. Muļkības jau nu vien ir. Ko es redzēju, bij kādas jaunas meitenes seja (jāsāk jau tā lieta ņemt no jocīgās puses, citādi sākšu murgot), vairāk nekas; bet šī seja bij tik savāda, ka saistīja pilnigi visu manu uzmanību; šminķis un pūders gan nebij ne pie viena aktiera sejas taupīts, bet - tas vienalga: tā nebij sejas krāsa, kas mani valdzināja, bet gan sejas forma, vaibsti un - galvenais - sejas izteiksme ... Kas šī meiča tāda bija? Kādēļ B. man nebij neko stāstījis? Es tak viņam vaicāju, kas spēlēs līdz, - un viņš izvairījās no tiešas atbildes ... Bet cik viņa labi spēlēja, šī Veronika (tā viņu lomā sauca)! Straujās, traģiskās vietās viņa, likās, pate drebēja aiz kaislības, acis dzirkstēja ugunīs; bet kad viņa smējās - tā klusu, klusu, - stipri viņa nemēdza nekad smieties, - tad viņas sejā parādījās savāds sāpīgi-zobgalīgs vilciens, kas lika gandrīz domāt, ka viņa smējās tikai ārīgi, ne no sirds.
Luga beidzās uztraucoši (vismaz priekš manis): Veronika
piespiesti skaņi un zobgalīgi iesmējās, nogāza kādu puķu vāzi uz grīdas, iesvieda B-am veselu sauju puķu acīs, pateica: „Nu tad - es ceru - uz nekad-neredzāšanos!“ un aizgāja.
Publika skaņi applaudēja, izsauca aktierus, bet es nekā cita neredzēju, kā Veroniku, kura patlaban kā negribēdama palocijās pret publiku. Viņas skats slīdēja pār raibo pūli un apstājās taisni pret mani; zāle gan bij jau apgaismota, bet tomēr varu vaj apzvērēt, ka viņa manis neredzēja ...
Sākās deja, šī neizbēgamā izrīkojumu otrā daļa, kura ienes visvairāk naudas. Domāju iet uz māju, bet piepeši jutu, kā pats nelabais mani šovakar saņēmis savos nagos, liek manām asinīm strauji rinķot, smadzenēm kaist un sirdij vēlēties ko bezgalīgi plašu un apreibinošu ... Viens valsis tagad būtu ļoti labs ...
Te pienāca mans kolēģis.
„Nu, Henrij, kā patīk?“ tas vaicāja.
- „Lieliski, August, - jūs visi bijat braši zēni!“ tā atbildēju, kaut gan uz mēles stāvēja vesels brāziens jautājumu.
„Na, vaj šī nespēlēja labi?“ Augusts viltīgi vaicāja.
- „Kas, - šī?“ es gluži nevainīgi vaicāju.
„It kā tu nesaprastu! Nu - Veronika.“
- „Oh ja, nekas nekait. Kas tā tāda ir?“
„Ah, ieintresējies! Bet ja nu es tev nesaku?“
- „Liela vajadzība nav,“ es vienaldzīgi atbildēju, paraustīdams plecus.
„Ar tevi nekas nav iesākams!“ Augusts pukojās: „Nu, tad klausies! Viņas vārds - Lida Erik. Bagātu vecāku meita, skaista, izglītota, - nākamā zvaigzne dramatiskās mākslas laukā.“
- „Lida Erik? Savāds vārds, pie mums neparasts.“
„Jā; zini, - viņas tēvs norvēģietis, māte - latviete.“
- „Ah, tad tā!“ Neteicu vairāk ne vārda.
Patlaban jau spēlēja valsi. Mans Augusts aizlaidās kā spārnos uz zāles stūri, kur uzaicinaja to pašu jaunkundzi, ar kuru pauzē runājās.
Paliku viens pats. Sēdēju, un manas domas kavējās pie kādas saplēstas vāzes un viņas plēsejas. Te piepeši redzu nākam mākslinieku B. ar divām jaunkundzēm zem rokas, un viena no tām, - viena no tām, - visi labie gari, stāvat
man klāt! - viena no tām bij Lida Erik. Jā, bez jokiem! Gribēju izberzēt acis, bet īstā laikā atcerējos, ka tā nepieklājas. Visi trīs nāca taisni uz mani; B. stāstija kaut ko, visi lūkojās šurp un smaidija. Man bij traki neomuligi, bet es savilku uzacis uz augšu (to es tik labi protu!) un lūkojos uz viņiem tā, it kā tos nemaz neredzētu, - it kā manā priekšā būtu tukša telpa ...
"Labvakar, Henrij,“ B. sauca: „tagad pienācis svarīgs, tā sacīt, izšķirošs brīdis, kur - - - bet, pie joda, neskaties tik vienaldzīgi! Ballē vajaga acīm mirdzēt!“
- „Tas jau vēl var notikt.“
„Jā, es gribu tad ticēt. Bet nu izvēlies: sārtu rozi vaj baltu liliju?“
- „Šim vakaram sārtu rozi,“ atbildēju neapdomādamies, vienaldzīgi. Un te nu notikās tas, ko nebiju šovakar ne cerējis, ne domājis: B. iepazīstinaja mani ar Lidu Erik un aizgāja, atstādams mūs abus likteņa varā.
Sajutu Lidas Erik roku sev uz pleca. „Iesim, kamēr valsis nav beidzies,“ viņa teica, un mēs iejaucāmies raibā pūlī. „B. kgs man man par jums tik daudz sastāstīja, ka nevarēju nociesties, jūs vismaz neredzējusi.“
- „Jūs ar B. kgu jau sen pazīstami?“
„Tā, - diezgan ilgi.“
- „Un vaj jūs ticat tam, ko viņš stāsta?“
„Nē,“ un viņa ieskatījās man pētoši acīs.
Valša meldija, raibais pūlis, gaisma, puķu smarša, - viss sajaucās par rožainu mudzekli, par fonu, kurš jo skaidri atdalīja Lidas Erik zeltmataino galvu, dzintara-brūnās acis, slaidās kakla un roku līnijas. Kas mani tagad sevišķi ieinteresēja, bij viņas sejas krāsa, nepastāviga kā jūra: drīz tā bij mirdzoši balta, drīz pārlējās kā ar rožainu blāzmu, drīz pavisam piesarka: brīžiem tā pieņēma caurspīdīgu bālumu, tā ka varēja skaidri izšķirt zilganas dzīsliņas deniņos: tādās reizēs no visas sejas redzēju tikai melnās, skaisti liektās, stūrainās uzacis un skaidrās acis, kuras tad, likās, tapa dziļas un tumšas, kā apmākusēs debess ...
„Nu, stāstat tak kaut ko, - neciešat klusu,“ Lida viegli ierunājās. Sāku nezin ko stāstīt un aplūkoju viņas roku; ap to vijās gluda zelta čūska;: mazā pirkstā bij viens vienīgs gluds gredzentiņš ar pērli; viss vienkāršs, bet skaists; pate roka - diezgan maza un smalka, bet ļoti savāda - stūraina. Nospriedu,
ka Lidas raksturā ir dažas (kā nu to lai saka) „stūrainības“ (pielieku jautājuma zīmi un izsaucēju pie šī jaunatrastā vārda), asumi; to pierāda uzacu līnija, rokas forma un žestes. Ka Lida bij nervoza, to vēroju no viņas gaitas un vaibstu maiņas.
Nezinu, kādēļ piepeši sāku atkārtot: „Sarkanu rozi vaj baltu liliju.“
Lida iesmējās. „Jūs brīnaties par mūzu pieņemtiem vārdiem?“
„Nebūt nē.“
„Vaj ziniet, ko B. kungs sacija? Viņš tiepās, ka liktens viņam esot lēmis šovakar ar mani visus valšus dejot. Es teicu, ka tā laikam gluži vis nebūs. B. sāka ķildoties: tad teicu, lai izmēģina, kuram būs taisniba: man, vaj viņam.“
„Nu, un?“
- „Nu, B. mums sadeva vārdus un mēs visi nācām šurp; B. teica, ka jūs katrā ziņā izvēlēšoties liliju, jo roze, pēc jūsu domām, esot grēciga puķe.“
„Skaties, kāds!“
- „Jā, es gan teicu, ka viņš dara nepareizi, iedodams lilijas vārdu otrai jaunkundzei; tas jau nozīmē tikdaudz ka: ko es gribu, tas notiks, un es to būšu izdarījis; tur liktenim nav nekādas daļas.“
„Nu, un tālāk?“
- „Viņš pateica pretim, ka tad jau mēs īsti redzēšot likteņa iespaidu uz cilvēka laimi vaj nelaimi. Es gan tā klusu vēlējos, kaut B. dabūtu garu degunu.“
„Un dabūja ar,“ es sāku smieties.
Valsis beidzās; atsēdamies un sākam runāt daudz, daudz: par teātri, par šā vakara muzikālo nodaļu, par to kad katram savāda „štimmunga“ (jaunlatvieši gan izcepuši vārdu „jūtoņa“, bet es tā negribu atzīt, jo šis vārds neizsmeļ visa jēdziena), par laiku un par - izlikšanos. Jā, bet te nu nāk tas punkts, pie kura es palieku kā uz mutes sists; tas ir - izlikšanās. Es, lūk, tajā ziņā esmu kā „meisters,“ kas no debesīm nokritis. Tā var tīri viegli izkulties cauri tādai nepatīkamai lietai. Bet šoreiz - tas jau ir tas piķis - šoreiz paliku kā uz mutes sists, jo - kas to gan būtu domājis - Lida Erik saka:
„Jūs ari piederat pie tiem cilvēkiem, kuri izliekas citādi, nekā viņi ir.“
- „Kā tā?“ es tīri nevainigi iejautājos.
„Nu, - kuri smejas, kad grib raudāt, - dzied, kad godīgi vairs nevar parunāt, - taisa „grimasas“ - -
- Pasarg' Dievs !" es iesaucos, jocīgi nobijies, un tad godiga cilvēka balsī piebildu: „un tad jūs, cienitā jaunkundz, mani pie tādiem pieskaitāt! Kāpēc šāda bezsirdiba? Esat tak žēligi un domājat par mani labāki!“
Lida piepeši paskatās, un es redzu, ka viņas acu dziļumos mirdz karsts uzbudinājums.
„Vaj jūs patiesi tā domājat, kā jūs runājat?“ viņa prasa.
Esmu savādi aizkustināts, bet kāda neizprotama vara mani spiež spēlēt sev pašam neizprotamu lomu, un tamdēļ atbildu: „Jā, kamdēļ gan lai - - -?“
Lida piecēlusēs, - svešāda, vēsa, aizskarta. „Jūs esat nežēlīgs, un nevis es!“ Viņa aiziet.
Vaj es tiešām tāds biju? Nezinu. Reizā sāpes un ļauns prieks par to, ko nupat padarīju ...
Piecpadsmit minūtes vēlāk turu Lidu Erik savās rokās, un abi slīdam pa zāli. Top spēlēta kāda deja, viegla kā vējiņš, kā Grīga „Pavasars“'. Lida dejo nepārspējami ... Beidzam ... Viņa stāv manā priekšā ... Esmu satvēris viņas abas rokas, - - kautkas neizprotams - kā gaviļu skaņas - plūst man krūtīs, un es atkārtoju, kā reibonī: „Jūs - - - jūs - -! Te piepeši redzu - viņa skatās vienaldzīgi - un saka: „Redzat nu, jūs uzkāpāt uz mana uzvalka!“ Atlaižu viņas rokas un vēsi pasaku: „Lūdzu atvainojat, cienitā jaunkundz, - neredzēju!“
„Nekas, - lūdzu,“ Lida atbild: „bet ko jūs man gribējāt teikt ?“
- „Kā, - ko?“ mana reize brīnīties.
„Jūs iesākāt un nepabeidzāt.“
- „Ak tā, - ko tak es gribēju teikt? Jā, - jums laikam bij atlicies diezgan maz laika šā vakara lomas iestudēšanai.“
Lidas acis aptumšojas un uzacis draudoši savelkas: „Tas ir - es spēlēju diezgan slikti. Ja jūs to gribējāt, tad varējāt taisni izteikt, ne aplinkus.
Aha, viņas pašmīlību var viegli aizskart.
„Nē, - kamdēļ tā? Par jaunkundzēm slikti nemēdz runāt, - un tas šoreiz arī gandrīz nebūtu vajadzigs!“
Lida uztraukusēs: „Nē, sakāt atklāti, - kādas kļūdas jūs novērojāt?“
„Nav vērts par tām uzbudināties, jaunkundz!“
Lida nupat ir saniknota, - to redzu no acīm, jo pēc maniem pēdējiem vārdiem pār seju pārvelkas vienaldzības maska; tik ap lūpam dažreiz raustās uztraukums; jā, bet acis visu nodod.
„Nē,“ Lida saka un smej: „es tikai gribēju pazīt savas vājības un laboties!"“
Mana reiza pasmaidīt: „Šādas vājības guļ cilvēka raksturā. Neticu, ka jūs labosaties. Labojas tik mazi bērni, kuru raksturs vēl nav nodibinājies!“"
Domās pats sevi nosodu visslaidākiem bērza žagariem.
Lida kož lūpās, tad piepeši saka: „Redzat, kā tur tas kungs saldi žāvajas!“ un sāk smiet.
Nolūkojos viņas sejā, noklausos piespiestos smieklos un, kad tie apklusuši, saku: „Jā, jā - tādam jaunam jau tīk!“
„Kas tīk?“ Lida ar apslēptu interesi vaicā.
- „Nu, drusku vētru zvanit! Bet tas nekas, - tas jau viss pieder pie lietas!“"
„Es jūs nesaprotu,“ Lida saka, bet es lasu viņas acīs, ka viņa mani par daudz labi sapratusi. Sarunājamies par kadriļu, kurai patlaban jāsākas. Lidai šī deja ļoti patīkot. Man ari. - Muzika jau spēlē otro priekšspēli.
Nāk B. un uzlūdz Lidu. Lida savādi uz mani paskatās un tad pieceļas. Es, kā B.-a vis-a-vis, uzlūdzu kādu jaunkundzi un nostājos Lidai pretim.
Deja sākas. Neredzami velnēni mani baksta adatām, un es vedu pārgalvigu vārdu un acu sarunu ar savu dāmu. Lida uzcītigi dejo un sarunājas ar B.
Pēc dejas B. paņem mani zem rokas, noved sāņus un vaicā „ģiptīgā'“ balsī: „Nu kā tev patīk Lidočka? Iemīlējies, ko? Un nelaimīgi, kā redzams. Nu, nu, nekas, nekas: viena nelaimiga mīlestība daiļāka par desmit laimigām.“ Pie joda, - viņam taisnība. Bet iemīlējies tak vēl neesmu. Saku viņam ar patosu: „Man sirds vēl īstā vietā, - un iemīlēties mēdzu tikai tad, kad droši zinu. ka būšu laimigs!“
„Oho!“ B. smejas: „Cik tu svarīgs, - īsts ledus lācis! Tu gan ar' pēc mīlētāja neizskaties! Un kāpēc tu manu Lidočku esi saniknojis? Ar viņu nekas vairs nav iesākams! Tik nopietna, un sirdīga, un skarba, - - nedod Dieviņ!“ Un viņš aiziet, paņēmis Lidu zem rokas, - stāsta kaut ko, smejas. Lida nopietna, bāla.
Nākošā valsī B. man dod atkal tiesību izvēlēties, un es atkal izvēlu Lidu. B. pukojas, Lida top jautra un smej.
Lida pārvērtusēs, un viņai līdzi pārvēršos ari es. Mūsu saruna top sirsnīga, nesaspīlēta. Stāstu viņai par šā vakara mūzikas iespaidu uz mani. Dabūju zināt, ka Lida kaislīgi mīl mūziku un studē to pie kāda mākslinieka. Stāstu tālāk, kā viņa spēlēja šovakar un kādu iespaidu viņa uz mani atstāja. Viņas acis top lielas un spodras; viņa smejas un vaicā, ko es esot nodomājis nākotnē darīt. Saku, ka mans ceļš jau pa daļai apzīmēts; ir gan dažas lietas, no kurām grūti atteikties, - bet tagad daudz jāstrādā, lai nodrošinātu savu dzīvi un tiktu prom uz Florenci, Müncheni un Romu.
„Un kas tās par lietām, no kurām grūti atteikties?
- „Mūzika un skatuve; es nezinu kādreiz, pie kā īsti lai palieku, un tad izliekos sev kā Buridana ēzelis starp divām auzu silēm.“
Lida smejas klusi, - tad pazūd. Un es sēdu viens savā kaktiņā, lūkojos uz dejotājiem un sapņoju par diviem dzintara gabaliņiem ...
Biju sēdējis tā kādu stundu. Tad mani iztraucē Lida, uzaicinādama uz dāmu valsi. Sarāvos un ietrīcējos no prieka. Bij valsis iz „Die lustige Vitve“. Lida lūkojās tālu projām un dziedāja klusā, patīkamā balsī. Pašā valša vidū viņa nobālusi apstājās un klusu teica: „Lūdzu, nākat un pavadat mani līdz durvim ...“ Gājām. Dabūju drēbes, palīdzēju apģērbties, un izgājām abi laukā. Uz ielas bij tumšs. Lida sniedza roku un teica: „Sveiki!“ Pats nezinādams, ko daru, saņēmu viņas abas rokas un glaudu sev pie acim. Nevarēju ne vārda dabūt pār lūpam, tikai krūtīs kautkas plūda un plūda, - - savādas skaņas, savādas žēlabas ... Beidzot Lida atvilka rokas un klusu sacija: „Nu man jaiet,“ tad piepeši, kā drusku smiedamies, vēsi piebilda: „Varbūt, ka mēs kādreiz atkal redzamies!“ Acumirkļa darbs, - un es atkal biju valdnieks pār sevi. „Varbūt, jaunkundz, - varbūt ar' nē,“ atteicu un vienaldzīgi paklanījies, iegāju atpakaļ zālē, kaut gan tik ļoti gribējās redzēt, kā Lida iekāpa kamanās, turas visu laiku gaidij uz viņu...
Zālē iegājis, sajutu, ka man nav vairs tur nekā, ko meklēt, tādēļ klusu apģērbos un kā zaglis izgāju pa durvīm ...
Ārā jau tagad liela gaisma, tādēļ nopūšu sveci un likšos gulēt ...
Lida dzied - - klusu - - klusu ... Murgi... Sāku jau pie galda vaļējām acīm murgot. Nupat man liekas, ka man aiz muguras kāds stāvētu un smietos . .. Lai smejas, - - man gan tā savādi, kā bail ... Bet Lida dzied ...
Šodien redzēju Lidu uz ielas. Viņa nāca pretim tumšzilā samta kostimā un tādā pašā apaļā cepuritē. Tumšzilā krāsa un baltā kažoka ādiņa, ar kuru bij greznota īsā jaciņa, jo gaiši atspoguļoja sejas vieglo sārtumu.
Lidai līdzās gāja kāds jauns, stalts oficiers, kuru tūlit pazinu par Lidas brāli: tie paši gaišie mati, brūnās acis, maigie sejas vilcieni.
Lida uz mani nepaskatījās - un ja arī būtu paskatījusēs, tad nebūtu manis pazinusi: biju uzsitis lielo mēteļa apkakli, cepuri uzbāzis dziļi uz acim, tā kā tikai degunu varēja redzēt.
Lida klausījās oficiera valodā, smējās un pielika zilo mufi pie sejas, tad piepeši apstājās kāda veikala loga priekšā un jautri sauca: „Fritjof, uzdāvini man šo drēbi uz Ziemas svētkiem !"
- „Auša, ko tad tu ar viņu iesāksi?“
„Uzšūšu kostīmu masku ballei.“
- „Hm, nebūtu slikti,“ oficiers nobubinaja: „bet kur nu tev tādam mazam zaķēnam !“
„Mīļo Frit, - tu esi ļoti labiņš, - bet nelamājies tik mulķīgi !“ Un Lida uzlika roku brālim uz pleca.
Vairāk nevarēju sadzirdēt, - bet bij pietiekoši daudz dzirdēts, lai krūtīs pamostos sāpīgie smiekli ... Gāju, bet galvā drebēja kluss jautājums, uz kuru nesajēdzu atbildēt. Beidzot apstājos pie kāda loga, iz kura lūkojās pretim brūns „pēperkoka“ vīriņš ...
Man kāds uzsita uz pleca: mans draugs Augusts.
„Na, ko tad tu te dari?“
- „Skatos.“
„Tur, tajos saldumos? Neticu. - Henrij, nāc parīt uz teātri.“
- „Kas parīt būs?
„Čaikovska Oņegins.“
- „Tad gan. Vaj tu biļeti jau esi apgādājis? Nē? Nu tad iesim!“
Un mēs gājām, nopirkām biļetes un pļāpādami nonācām līdz mana drauga Augusta mājām, kur šķīrāmies.
Tātad - parīt uz operu. Bet ko tas līdz? Mūzika mani padarīs traku ... Un turklāt "Čaikovska „Oņegins" ...
Visu laiku biju sēdējis tumsā, bez uguns, - vēlu naktī. Tagad gribu rakstīt, kaut gan man tik ļoti grūti izklāstit savas domas uz aukstā papīra - - -
Biju šodien pie sava drauga Augusta, jo viņš bij man apsolījis sadabūt „elegantu“ fraku. Tas man pateica, ka šodien uzvedīšot nevis „Oņeginu“, bet gan „Karmenu“. Tatjana esot saslimusi, - bet patlaban viesojoties kāda ārzemniece, kura šovakar dziedāšot.
Ar' labi. Aizgājām abi ar Augustu uz kādu vienkāršāku viesnīcu un ieturējām par pēdējiem grašiem spēcīgu pusdienu. Pulkstens bij pieci, - - diezgan vēls.
Garšīgo gaļu ēdot, man ienāca prātā, ka mājās vēl tik drusku siera, tējas, cukura un maizes; pāra dienas - vislielākais trīs - varētu izsisties cauri, - bet tad?
Teicu to Augustam.
„Ko tu bēdājies? Mēs tak dzīvojam, kā puķes laukā, kuras Debesu Tēvs baro. Ēd, - nelaid gaļai atdzist. Kad būsi paēdis, tad varēsi domāt par rītdienu, cik uziet.“
Tā saka Augusts. Un man jācieš klusu.
Paēdām.
Aizejam uz Augusta dzīvoklīti, aizdedzinām lampu un sākam ģērbties, lai varētu iet uz teātri.
Mans draugs Augusts ir tak viena laba dvēselīte: viņš iztīra manas drēbes, nospodrina zābakus, uzvāra tēju, - ar vārdu sakot, neļauj man nekā cita darīt, kā sēdēt un skatīties.
Ģērbjamies un smejamies par to, ka esam puķes laukā un topam no Debesu Tēva barotas. Te Augusts, kurš visu laiku ģērbdamies griezies uz papēža pa istabu apkārt, - paliek stāvot, apklust un top sērigs.
„Nu, August, - šovakar nav vietas sērām,“ mēģinu jokot.
- „Man nav nemaz labi, Henri,“ Augusts atbild pavisam drūmi: „ja tu nebūtu atnācis, tad būtu vēl sliktāki.“
„Ak, Auģīt, nebēdā, viss būs labi, - mēs tak esam braši zēni, - vaj nē?“ es aplieku viņam roku ap pleciem, - un mēs abi smejam spoguļa priekšā.
„Eh, negribas no tevis slēpt, bet nevaru arī lāgā izstāstīt.“
- „Varbūt ka es tavus sirds noslēpumus pazīstu. Tagad nestāsti labāk, jo - arī man ir tāda „štimmunga“, ka - - ka „Meine Ruh ist hin - “
Augusts ari sāk dungot Sibeļa āriju iz operas „Fausts“. Es mēģinu dziedāt Grietiņu, un mana balss skan pavisam nejēdzīgi, jo gribu dziedāt, kā sieviete. Augusts plīst no smiekliem...
Pie durvim top klauvēts.
„Iekšā!“ Augusts sauc.
Ienāk maza meitenīte gaišzilā uzvalkā, zilām lentītem matos. Lielām acīm viņa noskatās uz mani, tad nodod Augustam kaut ko papīrā satītu.
„Tas - tas būs onkulim.“
- „No kā tad?“ Augusts vaicā.
„Nu - no vecmāmiņas !“
- „Saki tavai vecmāmiņai paldies,“ Augusts jautri sauc. Mazā dodas uz durvīmm, atver tās un grib iet patlaban laukā, kad Augusts to sauc atpakaļ, sameklē dažus savus vecos zīmējumus un tos atdod meitenei: „Še, Lidiņ, bildīte.“
Mazās actiņas iemirdzas, - rociņas cieši satver dabūto dāvanu, - kluss „paldies,“ - un mazā izslīd pa durvīm.
„Jāpaskatās, ko tā Lidiņa būs atnesusi“, Augusts labsirdīgi nosaka un tin papīru vaļā. Iz tā rēgojas liels gabals kanēļa kūkas pretim.
Vienbalsigs „oh“ atskan iz mūsu abu mutēm.
„Kas tā devēja tāda ir?“ vaicāju, pilns ziņkārības.
- „Mana dzīvokļa saimniece, - mīļa, labsirdīga vecenīte, - dzīvo ar savas mirušās meitas meitiņu; viņa bieži vien atsūta šo to.“
„Jā“, es komiski, bet no sirds nopūšos: „kaut jel man ar' būtu tāda saimniece! Bet es jau varu vaj badā nomirt,- neviena līdzcietīga dvēsele manis neglābs ar kanēļa kūku.“
Augusts svilpodams uzklāj vecu tīru dvieli uz galda, saliek uz tā tējas traukus, cukuru un drusku ievārījumu, tad svētsvinigi ņem kūku un to noliek pašā galda vidū.
- „Puķītes, nebeidzat viņai stāstīt, Cik ļoti es to mīlu - - - - vaj drīkstu piedāvāt glāzi tējas, godāts kungs?“
- „August, es apbrīnoju tavas smalkās zināšanas!“
Ēdam, dzeram un dziedam. Pulkstens jau septiņi. Ir pēdējais laiks, ka ejam. Augusts paņem manu mēteli, saliecas deviņos līkumos (tādos stīvos) un palīdz man apģērbties; tad viņš ar plaukstu uzsit man cepuri dziļi uz deguna. Es, protams, aci pret aci. Tad Augusts paņem savu veco binokli, nodzēš uguni, un - mēs izejam. Pie durvim Augusts apstājas, ievelk dziļi elpu un saka: „Lai nu kā! Ir tomēr labi dzīvot!“
Esam pie teātra. Nosniguši ieejam garderobes telpās, noliekam drēbes un tad steidzamies uz savu vietu - otrā balkonā. Pašlaik otrais zvans. Augusts pārliecas pār barjeru un lūkojas parketā, tad ātri atraujas atpakaļ un top gluži bāls.
„August, kas tev?“ vaicāju izbrīnējies.
Augusts novēršas, un pār viņa lūpam nāk viņa iemīļotais izteiciens: „Dulna muša!“
Man jāsmejas, bet Augusta skats man atņem jautrību.
„Tad stāsti tak, kas ar tevi notiek?“
- „A ko niekus!“ Augusts atrūc tikko saprotami. Pašlaik trešais zvans. Zāle paliek tumša. Redzu, - pa durvīm
nāk Lida Erik - mirdzoša kā nāra ... Kautkas karsts saplūst acīs, - satveru Augusta rokas, turu tās savējās un nespēju ne vārda izdabūt pār lūpam.
Augusts paskatās uz mani, tad piepeši nogroza galvu un saka: „Es tā vēl nezināju, - tiešām nezināju!“"
Atskan brašā priekšspēle. Publika kā elektrizēta ...
„Tāpat, kā toreiz,“ Augusts čukst.
Tātad viņam sāpigas atmiņas ...
Kāds lēns paņēmiens skan muzikā: žēlabas, ārprātīgas sāpes, - - manī ceļas atkal pirmitējā sajūta un plūst un plūst ... Neviļus aizlieku roku priekš acīm.
„Henrij, - arī tu ciet,“ dzirdu Augusta balsi.
- „Nē, - sauc to, kā gribi: par uzbudinājumu, par nervozitāti, par mulķību, pat par anormālu parādību, - - - visādi, - tikai ne par ciešanām!“
Augusts noskatās uz mani, tad piegriež savu uzmanību skatuvei, jo patlaban priekškars ceļas ...
Starpbrīdī novēroju Lidu, kas šovakar skaistāka, kā jebkad. Acīs mirdz savāds uztraukums; tās ieplēstas pārdabīgi platas; lūpas cieti sakniebtas, it kā negribētu ne vārda runāt.
Lidas brālis - jaunais oficiers - veras Lidas sejā un brīnas, satrūkstas, tad runā kaut ko. Lida tūlīt sāk smieties, - seja savādi raustās. Tad - redzu: mazā roka tver pēc binokļa un lūkojas visapkārt. Novēršos, aizlieku roku priekš acīm un lūkojos caur pirkstiem; nupat viņa skatās uz augšu uz manu pusi; neredz, - nē, - - jā - - redz! Viņas skats kavējas, šeit; es noņemu rokas no acīm un taisni lūkojos uz viņu; pēkšņi Lida nosviež binokli, runā ar savu brāli un smej. Tad viņa pieceļas un pazūd.
Augusts visu laiku lūkojies pār barjeru. Tagad viņš nosēstas un lūkojas uz mani, sacīdams : „Es negribēdams ieskatījos tavos noslēpumos!“
- „Es tavos ar pa druskai! Bet kas uz mani attiecas, tad tu laikam maldies!“
„Varbūt tu pats maldies sevī!“
Klusums.
„Zini ko,“ Augusts saka pēc brīža, ar roku pār pieri pārvilkdams: „es tev šonakt uzrakstišu; tagad tik un tā gulēt nevarēšu - -“
- „Ko tad tu man uzrakstīsi?“
„To, ko es domāju. Tikai negaidi nekā sevišķa.“
- „Man nepatīk, August, kad tu tā runā! It kā visam, ko mēs daram un domajam, vajadzetu būt kaut kam jaunam!“ Nepagūstu izteikt, jo zāle paliek atkal tumša.
Sākas otrs cēliens. Skaistā čigāniešu deja un straujā mūzika atstāj reibinošu iespaidu. Aizmirstos, - - sajūsminos, - varu gavilēt ... Bet ne ilgi.
Tagad esmu tikpat kā starp divām ugunīm; mani uztrauc Augusts un Lida: Augusts - ar savām sirdssāpēm, Lida - ar savu nedabīgo jautrību un izplēstām acīm. Nevaru un nezinu neko iesākt; jūtu, ka manās smadzenēs kāda dzelzs roka ārda un rausta visas dzīsliņas un lej viņās vaj uguni ...
Lida ... Ak tu, mulķa prāts! Viņa tak tev pilnīgi vienaldzīga! Kas tev par daļu, vaj viņa smejas vaj raud? Esi prātīgs, mans bērns! Tu tak proti dot tik labus padomus; vaj tad šoreiz viņu tīri aptrūcies? ...
Jā, jā, es būšu mierīgs ... Karmena dzied - -, melnie mati jūk tai pār pleciem, balss trīc augstākās notīs, it kā gribētu raudāt, tad atkal zemajās skaņās dzirdama čiganiska nokrāsa un smiekli, - kā sarkanas puķes līkst, ziemeļu vēju vajātas un saldētas, bet, neatrazdamas patvēruma, krīt un saplok pie zemes mātes krūts. - Nē, tā nav nopietnība: Karmena rotaļājas, un viņas rotaļas vārds ir mīlestība.
Lida ari rotaļājas, bet viņas rotaļai es nezinu nosaukuma ...
Redzu: pie durvim pa starpbrīža laiku pienāk mirdzoša nāra, parunā pāra vārdus ar durvju sargu, tad ienāk un pieiet pie dažām pazīstamām jaunkundzēm. Sasveicināšanās, jautri smiekli, sarunas, šķelmība. Augusts lūkojas turp un viņš palocas.
Varētu viņu sagaidit tā sauktajā „foyer'ā“ ... Uznāk vēlēšanās paķircināties.
„August, iesim smēķēt,“ saku gluži nevainīgi.
Ejam un mierīgā garā aizkūpinām papirosus.
Pēc maza laiciņa redzu: nāk Lida Erik savā zaļā ap- ģērbā, - nāk steigšus, nedroši, - seja sārta un mīļi- naiva, - bet manī saceļas īgnums pret sevi pašu - par to, ka sataisu vienaldzīgu seju un, Lidai garām ejot, stīvi un dziļi
paklanos. Lida lepni saslienas un vēsi saņem sveicienu, tad pazūd.
Ko es gribēju panākt? Neko nopietnu. Vaj es tiešām vēl esmu bērns, kas pilnigi padodas savām vājībam, savām iedomām? Man gribējās Lidai darīt nepatikšanas, un es nemaz nemēģināju sevi pārliecināt, ka vajagot mīlēt savus ienaidniekus. Nē, tā nav iedoma, - tas jau ir grēks - pret piekto bausli! Ha, ha, ha, vecais draugs, nepārspīlē: nekāda grēka tur nav. Jā, bet - es laikam gribu viņai patikt, vaj nē? Nē, no Dieva puses - - - , es drīzāk vēlētos viņas ienaidnieks tapt, nekā kļūt par viņas mīlestības priekšmetu ... Pū, cik tas skarbi skan!
Bet viņa mani ienīst un tomēr, kā rādas, rotaļājas. Ja tā, tad - aci pret aci, zobu pret zobu. Un tad redzēsim, skaistā Lida, kurš uzvarēs: vaj no visiem dievinātā skaistule, vaj nabaga mākslinieks ar savu pašsavaldīšanos ...
Ceturtam cēlienam sākoties, Augusts sēdēja bāls un augoša nemiera pilns; viņš mēgināja savaldīties, ko redzēju no viņa savilktās pieres un rokām, kuras bij sakniebtas dūrēs ...
„August, mums būs ne vien cīnīties, bet cīniņā ari uzvaru gūt,“ teicu jokojošā balsī.
- „No uzvaras nav ko domāt, esmu cīņu pazaudējis un nu atliek nožēlošana ; bet es esmu pats vainīgs pie savas nelaimes : esmu bijis tik zems un riebīgs, ka bargais sods tiešām nāk pelnīts! Nu, bet ko nu,“ Augusts atmeta ar roku.
Cēliena vidū Augusts pieliecās un čukstēja: „Reiz šādā brīdī skūpstīju tādu mazu roku un biju bezgala sajūsmināts “
- „Šajā pašā operā?“
„Jā, priekš kāda gada.“
Vaj tad Augusts ņēma tādas lietas tik ļoti pie sirds? Mēs visi viņu saukājam par speciālistu romānu sarīkošanā; viņš tak visu ņēma viegli, viegli, - caur rožaino vieglprātības plīvuri raudzījās uz visu dzīvi ... Vaj pēdējā laikā viņš bij pārvērties?
No teātra aizgājām klusēdami līdz Augusta mājām. Augusts atvadījās, saspieda ātri un cieti manu roku, tad steigšus nozuda durvīs. Gāju viens pats tālāk.
Aiz manis brauca kamanas. Es piespiedos pie tumšas
sienas. Kamanās sēdēja Lida Erik un viņas brālis, - abi sarunādamies.
Tagad es sāku burt: tas, ko viņa teiks, piepildīsies pie manis ... Cilvēkam ienāk kādreiz briesmīgas mulķības prātā, un tā ari man šoreiz ... Sāku klausīties.
Dzirdēju Lidas dzidro balsi: „Ak tad tu gribi būt šoreiz tas gudrākais? Nē, mīlīt, tas neizdosies!“
Fritjofs iesmējās: „Nu, nu, - tu, kā liekas, gribi vien- mēr virsroku dabūt!“
„Tu - un tu redzēsi, - un tu redzēsi,“ Lida iesāka pārgalvīgi smiet: „tu redzēsi, kā es tevi piemulķošu!“
„Lida, nesmej; tu tagad izliecies,“ skanēja brāļa balss, - šoreiz nopietni: redzi, nupat acīs pamirdzēja kautkas šaubīgs!“
„Neesi jel bērns, Frit, - man nenāk ne prātā,“ Lida atcirta, - tad - skaļš sauciens zirgiem, - - tie aizdrāzās kā viesulis man garām ...
Tā tad - „tu gribi šoreiz būt gudrāks, bet tas tev neizdosies!“ Esmu tak diezgan prātīgs, - bet šos vārdus to- mēr zīmēju uz sevi, kaut gan nav ne mazākā iemesla ...
Un nu sēdu savā istabiņā un nezinu, kā apmierinat sevi. Nupat kā pavēru logu, paņēmu sveci rokā un aplūkoju sevi šādā jaunizgudrotā spogulī. Acīs drudžains mirdzums, vaigi piesarkuši. Šovakar esmu skaists, - pats sev tāds liekos. Bet man gribētos būt nejaukam, riebīgam; tad es varētu par sevi smiet.
Un es sēdu, taisu „grimasas“ un plūcu matus, līdz sāk sāpēt. Man nāk prātā karalis Līrs, kā viņš savu meitu uz rokām nesdams, sauc:
„raudat, raudat, raudat, raudat!“
Nu raudi tak, tagad tev sāp ...
„Neesi jel bērns! Nenāk ne prātā,“ tā saka Lida.
Un piepeši tieku atkal kungs par sevi; nodzēšu uguni un liekos gulēt, neskatoties uz to, ka man apkārt kautkas čukst un ņirgājas ...
Nedabūju no Augusta ne raksta galiņa. Aizgāju pie viņa, - manis nelaida iekšā: ārsts esot noliedzis.
Šodien esmu pagalam novārdzis. Nabaga dvēsele - nogurusi! Mans naudas maks vēl slimāks: tas, nabadziņš, jau pāra dienas nav ēdis. Ja viņš taptu izdziedēts, t. i. paēdināts, tad ari es kļūtu vesels.
Tagad jau vakars. Un es vēl neesmu ne brokastis, ne pusdienu ēdis. Par vakardienu nav vērts i runat: tad pārtiku ar aukstu tēju ...
Mēģinu dziedāt:
„Man miera nav, Sirds sēras jūt.“
Gribu aizmirst savu ēstgribu ... Kamdēļ gan cilvēkam pavisam vajadzīgs ēst? Tukšā dūšā vieglāki strādāt.
„Jā? Pamēģini,“ kāda balss klusi ņirgājas ... Man neviļus jāapskatās : istabā nav neviena cilvēka. Varbūt aiz durvīm ... Jāpaver tās. Nē, koridors tukšs ... Vaj zem manas gultas? zem galda? zem kāda krēsla? Nē, nekur ... Un es piepeši skaļi smejos ...
Tu esi mulķis, Henrij. Tu murgo, -- vairāk nekā; iedomas tik ... Bet cik šausmigi auksts! Nevaru ne parakstīt: roka trīc, un burti lēkā acu priekšā. Ka neierakstu kādas mulķības, kuras pats nesaprotu. Nu, neviens viņas nelasīs ...
Rodas vesels pulks nesakarīgu vārdu, un es mēģināšu viņus uzrakstīt: sēta, - suns, - saule, - sīpols, - sega, - grasis, - gadījums, - gudrs, - rublis, - bļina, - - ai nē, nē, tik tālu es negribēju tikt! ... Nelaba būšana, ja man jānomirst badā, kā sunim ielas malā ...
Tukšā dūšā esot vieglāki strādāt ... Tiešām! Lieliska ideja! Ņemšu un turpināšu savu iesākto darbu ...
Balts balts bērzu pudurīts pie zeltainas vakara debess ... Tas viss vēl tik skaidri stāv acu priekšā: kā toreiz klejoju pa mežu, kā sēdēju upmalā un ilgi raudzījos bērzos, līdz ieguvu savai atmiņai jaunu gleznu; kā tad atgūlos zem bērza un notiesāju līdzpaņemto maizi ...
Maizi! Uzlēcu no mazā krāģīša un nosviedu pindzeli ...
Gribas ēst! ...
Nu, vaj tad tā lieta tīri tik traka? Es tak esmu vēl par sevi kungs! Tikai mierīgi, mierīgi ...
Krāsoju atkal ... Un bērzs, mūsu ziemeļu baltais, slaidais bērns, viegli paceļas uz audekla, kā balts sapnis, dienvidu sūtīts ...
Bet labi būtu, ja varētu no bērza noplēst mazu miziņu un grauzt... Viņa taču tik lokana, tik mīksta...
Nē, tas tiešām nav iespējams! ... Dzeru ūdeni ...
Pie pretējās sienas piesprausts audekla gabaliņš; iz tā rēgojas pretim jaunas sievietes seja, - melnos matos gaišizaļš plīvurs un dzeltenas puķes ... „Nāra“! - tā reiz nosaucu šo gleznu. Tas jau ilgi atpakaļ, - vēl mācījos pie B. - kad gleznoju šo sejiņu; toreiz iemīlēju viņu ... Tā mana pirmā mīlestība . . . „Vējš nobirušas lapas pretim dzen, - - tas bij tik sen,“ - tā viņa reiz deklamēja, šī mazā, dūšīgā meiča, - bet es viņai teicu, ka nebūs nobirušu lapu, ka plauks tikai sārtas rozes ... Un tomēr viņai bij taisnība... Neplauka rozes ... rozes ... rozes ... Man ienāca prātā, ka kādās viesībās ēdu rožu ievārījumu, un laipnā namu māte vēl stāstīja, kā tas pagatavojams ... Man gribas ēst ... Gudroju, kur un ko lai dabūju ... Ā! ... Man vienā kastitē glabājas veca cukura ola, ko dabūju uz Lieldienām no Augusta. „Cik jauki, - cik jauki!“ gavilēju un lēkāju kā bērns ...
Patlaban esmu gatavs iecirst zobus noputējušā cukurā, kad pie durvim klauvē ...
Paslēpju olu kastitē un saucu „iekšā!“ bet man trakas dusmas par to, ka mani traucē vissvētākā brīdī.
Ienāk kāda kundze, - melnās sēru drēbēs tērpusēs; melnā krāsa tik skaisti atdala gaišmataino galvu un pelēkās acis.
„Labdien!“
- „Labdien!“
„Vaj še dzīvo mākslinieks Henrijs Švarca kungs?“
„Jā; ar ko varu jums pakalpot?“
Kundze uzlūko mani pētoši, tad pāra vārdos izteic, kāpēc nākusi. Viņa bijusi pie B. un gribējusi pirkt dažas glezniņas; B-am negadījies nevienas mazākas, un viņš ieteicis mani.
Ir gan tas B. viena laba dvēsele! Pašā ārprātigākā brīdī viņš man sūta pestīšanu. Hurra! Skaistai kundzei iepatīkas mana „Nāra“, - un es dzirdu,
ka man piesola 60 rubļus. Esmu briesmīgi ar mieru! Dabūju naudu, un mans pirmais darbs - iet uz viesnīcu un tur krietni paēst. Nemaz neesmu noskumis par to, ka pārdevu savu pirmo mīlestību ...
Sēdēju pie galda un lasīju Helenes Bohlau „Halbtier“, kad pie durvim kāds pieklauvēja. Uz manu saucienu „iekšā!“ ienāca mazs zēns un iedeva man zīmīti, bet pats palika pie durvim stāvot.
„Vaj tev, puisit, vajaga atbildi aiznest?“ vaicāju mazajam.
- „Jā,“ tas atteica : „bet vai es nedrīkstu aizskriet līdz „beķerim“, kamēr jūs rakstīsat ?"“
„Nu, ej, ej, - manis dēļ! Bet nāc drīz atpakaļ!“
Zēns kā bulta izšāvās pa durvīm.
No kā šī vēstule varētu būt? Nogrozīju galvu, tad steigšus atplēsu mazo zīmīti un - - Lida Erik, - - parakstījusēs Lida Erik! ... Man sāka rokas drebēt; raudzījos ilgi nervozajā rokrakstā; beidzot tak piesēju savu uztraukumu pie „valdziņa“ (kā B. mēdz teikt) un sāku mierīgi lasīt:
God. kgs!
Esat tik labi un atnākat pirmos Ziemas svētkos tā ap pieciem pie manis. Es Jūs ļoti lūdzu. Ja varbūt kāds no mūsu apkalpotājiem iedomājas prasīt, kā Jūs sauc un ko Jūs vēlaties, tad sakāt, ka Jūs nākat mana slimā skolotāja uzdevumā. No mūsējiem neviena nebūs mājās, un bez jums man būtu ļoti vientulīgi. Tikai no Dieva puses, neapvainojaties par šo savādo vēstuli; es Jūs ļoti, ļoti lūdzu!
Un nu - ceru - uz redzēšanos!
L. Erik.
Mazais zēns jau vairāk minūtes stāvēja nemierīgi pie durvīm; tagad viņš vaicāja: „Kādu atbildi jaunkundzei lai nesu ?“
- „Saki, puisīt, ka jaunkundzes skolotājs ir ar mieru izpildīt šo vēlēšanos. Tu atminēsi?“
Zēns pameta ar galvu un tad likās pa trepēm lejup. Drīz redzēju viņu aizskrejam pa ielu ...
Ko es padarīju? Man nevajadzēja uzaicinājumu pieņemt. Kā lai eju pie viņas? Mēs ķildosimies un uztrauksimies, un kaitināsim viens otru, - un abiem būs nepatīkami ... Bet kāpēc viņa mani uzaicina? Viņai laikam kas ko teikt. Jā, - bet kas? kas?... Tagad šis „kas“ mocīs mani līdz ārprātībai, - bet vēl vairāk mani mocīs domas par atkalredzēšanos ...
Ziemas svētku priekšvakars ... Atkal viens no tiem vakariem, kuros jūtu, ka man nav nevienas mīļas drauga dvēseles, pie kuras varētu glausties; jūtos ne tikai ļoti vientuļš, bet arī izstumts ... Sēdu un raugos, kā mana istabiņa arvien vairāk tinas krēslas tumšā plīvurā ... Kontūras izzūd, - paliek tikai nesaprotamas, neaptveramas ēnas, - un mani sagrābj it kā šausmas, jo liekas, - nupat ari es izzudīšu: lielā, cēlā tumsa smacē mani, tin ap mani kamolu, un es topu niecīgs, maziņš...
Laukā trako putenis; ap manu logu gaudo vējš un cenšas ielausties pelēkās krēslas mājoklī, lai ienestu drusku svaiguma ... Neizdodas: mani logi stipri aizbāzti un aizlipināti papīra strēmelēm; vienā vietā kāda strēmelīte atsprāgusi no koka un vējam garām spraužoties, sāk trīcēt ; izceļas nepatīkams troksnis ...
Kā tas nāk, ka es šovakar jūtos tik atstāts? Vaj man ka trūkst? Citus Ziemas svētku priekšvakarus es tak pavadīju tāpat ... kā tad ... ak nē, nē - cik es tak esmu izklaidīgs!
Tas ir nepiedodami! Mēs tak katru 24-to decembri sapulcējāmies pie B. un pavadījām visu vakaru ļoti līgsmi: dedzinājām eglīti, dziedājām, spēlējām, dejojām, grauzām dažādus saldumus, vēlak paši sarīkojām omulīgas vakariņas, kur katrs varēja izrādit savas zināšanas galda klāšanā ; sarunas bij dzīvas; katrs jutās savā elementā ... Un šovakar es, savas nepiedodamās nolaidības dēļ, biju nokavējis patīkamu brīdi. B. droši vien nodomās, ka esmu lepns. Nu, lai nu, lai!...
Un atkal manā priekšā tumšais logs, - un papīra strēmele brēc tikpat nepanesami, kā pirmīt ... Sniegs vilņot vilņo pa gaisu, tā ka nepavisam nevaru saredzēt pretim stāvošo māju ... Nupat man izlikās, it ka pie mana loga rūts būtu piespiedusēs kāda miglaina seja, - vaļējiem matiem, iz kuriem tecēja ūdenis; divas glāžainas acis lūkojās stīvi un bāli uz mani ... Iekliedzos tik stipri, ka pats sabijos no savas balss... Seja bija nozudusi ... Es laikam murgoju ... Aiz manas muguras, man šķiet, stāv kautkas auksts, nospiedošs, un - - - un es jūtu spārnu vēdināšanu... Man neizsakāmi bail, - - sēdu sastindzis un nedrīkstu kustēties; tik spalva tā nejēdzīgi čirkst; tiklīdz es pakustēšos, tad - ar mani kautkas notiks... Es nezinu, kas, - - - - bet es būšu pazudis ... Ak nē, - nē, - mulķības! Cik gan cilvēks var palikt traks! ... Piecēlos, apgriezos un tvēru gaisā, - - tukšs ... Nu būs jādedzina lampa un jāmēģina tāļāki rakstīt ...
Jā, kas nupat bija?... Durvis iekrikšķējās... Apgriezos: durvis atvērās ; tajās stāvēja Augusts un kustināja lūpas, it ka ko runātu ... Es dzirdēju, - kaut gan viņa vārdiem nebij skaņas. Ko viņš teica? „Tu esi vienīgais“ ... Vienīgais, - - kas - - ko tas nozīmēja? Pārvilku ar roku pār seju, - - - un it kā zvīņas man nokrita no acīm ... Tagad Augusta vairs nav ... Es tak laikam esmu snaudis ... Gribu palūkoties, vaj viņš nav koridorā paslēpies. Tveru klinķi, - durvis ciet; jā, es tak pats viņas pirmīt aizslēdzu, un atslēga man kabatā ... Jā, un kā es pavisam varēju kautko saredzēt? Tagad tik tumšs, kā nevaru nekā izšķirt ... Pulkstens sit seši ... Jā, bijuse halucinācija, tad skaidrāka, kā visas citas. Nē, bet es laikam snaudu ... Jā, laikam ...
Ātri apvelku mēteli, paņemu cepuri un izeju uz ielas. Gribu ieelpot svaigu gaisu, citādi palikšu slims.
Cik tā ir labi! cik tā ir ļoti, ļoti labi!
Eju garām veselai rindai apgaismotu logu, redzu visraibākās Ziemas svētku dāvanas . . Man nav un nebūs nevienas... Neesmu paradis pa svētkiem dāvanas saņemt. Šogad aizsūtīju dāvanu savai māsai, kura dzīvo tālu, tālu no manis; viņas apstākļi nav spīdoši un tādēļ paņēmu naudu, kuru dabūju par divām gleznam - ap 120 rubļu - un izdalīju to uz pusēm; pusi atstāju mājās, bet otru pusi iebāzu kabatā un gāju kaut ko nopirkt. Ko gan lai pērk? Nauda nedarīs tik liela prieka, kā kāda dāvana ... Beidzot, - tas bija tajā dienā, kad no Lidas saņēmu zīmiti, - nopirku skaistu gultas segu, gaišu zīda drēbi blūzei, drēbi vienam tumšam un vienam gaišam uzvalkam un mazu zelta gredzentiņu. Visās tādās lietās esmu kompetents un protu izmeklēt; bez tam - šīs lietas pirku pie pazīstama tirgotāja, kurš man aprēķināja daudz lētāki.
Skaidri atminos, ar kādu prieku pārnesu mājās visus iepirkumus, - iepakāju kastē un pieliku klāt paciņu konfekšu, tad, lai izskats būtu mīļāks, sirsnīgāks, - apspraudu dāvanu pāris rozēm un skujām un pārvilku sidraba stīdziņām. Māsa priecāsies ... Nebūs gaidījusi ... Un tādus pārsteigumus sagatavot man liels prieks ...
Un es eju pa ielu kā blandonis bez ceļa, bez mērķa ... Kas tur dzied? ... Pavisam tuvu ...
Jūs bērniņi, nāciet ar priecigu prāt' Pie silītes Betlemē - - -“.
tā skan Ziemas svētku dziesma, tādām svaigām, sīkām bērnu balstiņām ... Pieeju pie aizvērta loga un pa nelielu plaisu lūkojos iekšā, - gaišā istabā ...
Vesels gaismas vilnis plūst man pretim. Maza, kupla eglite mirdz Ziemas svētku spožumā, izgreznota skaistām, baltām svecītēm, tīkliņiem un sidraba stīdziņam. Uz galda saliktas Ziemas svētku dāvanas, un ap tām stāv trīs mazas meitenītes un pusaugu zēns, - visi salikuši rociņas, lielākā svētlaimībā lūkojas uz egliti. Viņu sejiņas mirdz tik šķīstā, nevainīgā priekā, ka man nemanot sāk krūtīs trīcēt kautkas žēls, sen aizmirsts ...
Apskatu mazo dzīvoklīti un atrodu, ka pat bagātniekam nevar būt omulīgākas vietiņas par šo. Lai gan violetie plīša mēbeļu pārvelkamie drusku nobāluši, lai gan Sebastiana Bacha reljef-galva uz klavierēm noberzusēs, tomēr - istabā valda Ziemas svētku mirdzums un prieks ; pat vecmodigā lielā krāsns,
kā man šķiet, smaida to pašu smaidu, kurš klīst pār vecmāmuļas grumbaino seju.
Pie klavierēm sēd jauna meitene. Viņas zilgani-melnie mati plūst pār pleciem līdzīgi varenam vilnim, kuru nespēj nekas savaldīt; tumšās acis lūkojas dziļi un tomēr skaidri; lūkojoties uz šo radījumu, kurš tik nepiespiesti sēd savā baltajā uzvalkā pie klavierēm un smaida, - - man uz acumirkli piemirstas i Lida, i mana māsa, i pats ziemas svētku vakars...
Pieskrien mazie un sāk vīt meitenei sidraba stīdziņas apkārt tik ilgi, kamēr tie kā tīkls plūst ap vieglo augumu. Tad pie klavierēm piesēstas vecīga kundze; meitene paņem vijoli, uzgavilēdama: „Mana jaunā, mīļā vijole!“ un tad - - nespēju aprakstīt, kas manī notiek; kā zaglis es klausos šajās plūstošās skaņās, jo man nav tiesības tās dzirdēt, - nav tiesības! . ..
Nezinādams, ko daru, ieeju koridorā un piezvanu pie durvim. Durvis atveras, un man pretim plūst caur otrās istabas atvērtām durvīm svecīšu gaisma. Istabā zilgana migla; caur telpām velkas tā neaprakstāmā smarža, kura kā sapnis lido katrā svētku mājoklī: tai piejaucas svaigi - ceptu kūku smarža.
Manā priekšā stāv meitene, vijoli rokā, mirdzoša kā zvaigzne.
„Lūdzu, ko jūs vēlaties?“
Sev par lielu brīnumu, nespēju ne vārda izdabūt pār lūpām, bet noliecu galvu un apjucis raugos uz mazo roku, kura tura vijoli. Un šī roka, man par lielam izbailēm, izņem kaut ko no kabatas un sniedz man. Tai pašā brīdī čaukst drēbes, un parādās vecā kundze.
„Nē, atvainojat, jaunkundz,“ es stostos, - nomanu, ka esmu nosalis un nespēju runāt: „es gribu vaicāt, vaj te nedzīvo Augusts Zelmens.“
- „Ak tā! Kādēļ jūs tūlit nepateicāt?“
„Esmu briesmīgi nosalis, un tad jau tā pagrūti runāt.“
- „Kas tur ir, Mirdziņ,“ vecā kundze vaicā.
„Te notikusi pārskatīšanās, māt,“ Mirdza atbild nosarkusi: „šis kungs nevar aukstuma dēļ lāga parunāt, un - ko domā, - es viņu noturēju par nabadziņu un gribēju dot desmit kapeikas ; bet viņš grib zināt Augusta Zelmeņa adresi.“
„Kā tu tā vari citus apvainot, Mirdza!“ kundze runā un tad pagriežas pret mani: „Zelmeņa kungs dzīvo tepat, trīs trepes augstāku; bet jūs pie viņa nelaidīs, jo viņš guļ bez
samaņas. - Ak, - - ja es nemaldos, jūs esat Švarca kungs!“
Man jābrīnas. Viņa to ievēro un turpina: „Nebrīnaties, ka es jūs pazīstu. Jūsu māsa nāca bieži pie mums šūt un stāstīja par savu ģeniālo brāli. Bet nākat tak iešā! Jūs citādi nosalsat!“
Es paklausu šai laipnai, runīgai kundzei un atminos, ka māsa man kādreiz stāstīja par kādu Austriņa kundzi un viņas mazo meitu. Jā, tā tiešām ir viņa! Saku, ka Austriņa kundze man nav gluži sveša, jo es par viņu jau esmu dzirdējis.
„Mirdziņ, pasniedz Švarca kungam glāzi siltvīna.“
Mirdza noliek manā priekšā vīnu un dažādus cepumus, tad nosēstas pie klavierēm.
„Bet jūs esat ļoti pārvērties,“ Austriņa kundze iebilda: „agrāk jūs bijāt tāds jautrs zēns; tagad acis palikušas tādas drūmas, kā vecam vīram. Un tādu bārdiņu uzaudzinājuši!“
Man gribas jokot. Ievelku Mirdzu sarunā un saku: „Nebiju domājis, ka Ziemas svētku enģeļi varētu būt arī virs zemes “"
Gaidīju, ka Mirdza nosarks, bet viņa tīri izbijusēs sevi apskata, tad sāk smieties: „Ak, to man tie mazie palaidņi izdarīja !“
Sāku tāpat pārgalvīgs.
„Jāatzīstas, man bij mazu brīdi izdevība noklausīties kādā koncertā ; nezināju, kur viņš notika, bet nu redzu, ka pie jums.“
Mirdza atkal smej un saka: „Jā, mēs ar māti abas drusku muzicējam.“
- „Un varam pamuzicēt vēl,“ tā Austriņa kundze joko, „ja tik jūs protat smuki lūgt.“
„Ļoti lūdzu,“ atbildu un iekšķīgi priecājos.
Istabā viegli skan Šopēna noktirne ... Mirdza, satvērusi vijoli, gaida, kad viņai jāsāk. Viņa ir pate uzmanība ... Tad - kluss vilciens pār stīgām, - un es brīnos, kā tas nāk: manī top tik klusu, tik mierigi, - viss norimst, izzūd ... Un skaņas plūst, - un līdzi viņām izaug Mirdza, - - liela, cēla, - nesaprotama; acīs mirdz sveša uguns, un roka tura vijoli tik noteikti, stingri, un pār stīgam graciozi slīd lociņš. Man vienmēr top savādi, kad redzu lociņu slīdam pār stīgām, - sevišķi orķestrī, kur stīgu instrumentu daudz ... Šajā kustībā arī liekas būt kautkas izteikts ... Tā arī tagad: raugos
uz lociņu un uz balto, šauro roku ... Un beidzot nedomāju vairs neko; skaņas plūst ap mani, kā vējiņa žužināšana...
Eglītē dziest viena svecīte pēc otras; sārtas liesmiņas spulgo sārtās zvaigznitēs, kuras klusu, svinīgi karājas pazarēs. Un man liekas: tās nav eglītes rota, - tās ir zvaigznītes pie tālas vakara debess, kur viņas noslēpumaini spulgo un iedegas arvien spodrāk ...
Noktirne beidzas ...
„Vaj jūs arī nemuzicējat pa reizei?“ Austriņa kundze vaicā; „jūsu māsa man stāstīja, ka jums esot laba balss. Darāt man to patikšanu un dziedat!“
Neliekos sevi divreiz lūgties. Uzmeklēju dažas dziesmas nošu krājumā un dziedu, pats sevi pavadīdams.
„Vaj jūs neņemat dziedāšanas stundas?“ Mirdza jautā.
- „Kādēļ jūs tā domājat?“
„Mūsu mūzikas skolā es bieži vien apmeklēju dziedāšanas klasi; esmu drusciņ dabūjusi tādu kā sajēgu par to, kas ir dziedāšanas māksla. Man liekas, jums ir itin pareizs tonis.“
- „Mācījies gan neesmu,“ tā atbildu un gribu apvaicāties tuvāk par mūzikas skolu, kad atminos, ka man jāiet mājās. Manas durvis būs ciet, - netikšu iekšā, jo dzīvokļa saimniece iet ātri gulēt. Pieceļos un sāku atvadīties.
„Tik ātri projām?“ Austriņa kundze brīnās.
- „Jā, mana saimniece skaišas, kad eju vēlu mājās.“
„Tad gan nedrīkstu jūs aizturēt. Bet nepiemirstat mūsu māju; atnākat kādreiz, - neesat lepni! Nu, ko es runāju: jūs varbūt mājās gaida svētku dāvanas!“
- „Laikam gan nē. Neesmu paradis dāvanas saņemt.“
„Kas zin, kas zin, - varbūt māsa būs atsūtijusi.“
Atvados un gribu iet projām, te Austriņa kundze aptura mani: „Pagaidat, es jums došu līdz mazu piemiņu,“ un viņa izņem iz vāzes nogrieztas hiacintes un narcises un iedod man, sacīdama: „Ieliekat ūdenī un domājat, ka ir Ziemas svētki.“
Pateicos, atvados un aizeju.
Putenis nostājies. Pie debesim mirdz zvaigznes. Kājas drīz grimst sniegā, drīz atkal slīd pa apsalušu, glumu trotuāru.
Nonāku mājās. Zvanu. Saimniece atver durvis.
„Ā, jūs. Un es domāju, ka jūs guļat. Jums
piesūtītas divas paciņas; vienu atnesa mazs zēns, otru kāda jaunkundze.“
- „Jaunkundze?“ „Jā, melniem matiem, mazā cepuritē.“
„Aha, zinu, zinu,“ atsaku vēsā balsī, kaut gan degu aiz ziņkārības.
Dabūju paciņas un ieeju savā istabā. Lampa deg, - to biju aizmirsis nopūst ... Pārrauju saites un tinu vaļā pirmo paciņu. Kastīte ... Tajā - redzu drēbes, apspraustas skujiņām un papīra rozēm; ņemu laukā: glīts sniegbalts galdauts, kabatas lakatiņi, divi pāri zeķu un pāris smalku baltu kreklu ... Un klāt vēstule - no māsas! Tā tad - māsa manis nav aizmirsuse! Nē! Un šovakar viņa saņems ari no manis dāvanu ... Na, bet te jau guļ vesels pūrs uz galda! Ha, ha, ha! Man top jautri: man - pūrs!
Māsa raksta, ka ejot diezgan labi; šujot dūšīgi vien un varot iztikt; protams, sākumā jau šis un tas jāpieciešot. Ja es domājot, ka viņai slikti ejot, tad es maldoties: viņa esot ļoti apmierināta ar vienkāršu dzīvi; lai es nedomājot viņai neko pretim sūtit, jo man pašam esot vairāk vajadzīgs. Bez tam viņa neesot viena: viņa esot saderinājusies, un līgavainis esot ļoti gādīgs, cik nu viņam pašam tie apstākļi atļaujot. Viņi abi gribot drusku naudas iekrāt un tad precēties; tad varēšot atvērt kādu mazu veikalu. Līgavainis gan negribot viņai atļaut pie krāšanas piedalīties, bet viens pats to izvest galā. Esot briesmīgi labs cilvēks ... Labā māsa! Kā mēs nezinādami esam viens otru apbalvojuši, - ko agrāk nekad nedarījām!
Raisu vaļā otru paku. Skalu kurvis. Tam virsū vate, apvīta enģeļu matiem; trīs rozes - sarkana, balta un sārtdzeltena sasietas ar zaļu lentu un ietītas enģeļu matu tīklā. Zaļo lentu es pazīstu: tā ir no Lidas apģērba!
Esmu uztraukts, paceļu vati: zem tās dažādas paciņas, visas apsietas zaļām lentām. Sāku palikt nervozs, - raisu uzmanīgi lentas vaļā un gribu iepazīties ar noslēpumaino paciņu saturu. Izberu katras kulītes saturu uz galda un brīnos - un brīnos: manā priekšā konfektes, šokolāde, āboļi un vīnogas, rieksti, daži citroni un visgardākie cepumi, kādus citur nekur neesmu ēdis, kā vien pie B. Palieku šaubīgs. Redzu:
kurvja dibenā pudele, pie tās piesiets cukura velniņš un vēstule. Atplēšu kuvertu. No B.!
„Vecais draugs!
Šovakar Tevis savā vidū nevaram ieraudzīt, lai gan esam vaj visas acis izskatījuši un pat ar mikroskopu pētījuši. Mums iet varen jauki, tikai Tu esi nezin kur ielīdis un negribi mums palīdzēt. Tā ka nu Tu esi tik lepns un pie mūsu svētkiem nepiedalies, tad aizsūtam Tev tomēr vienu brašu sveicienu, kurš pastāv iz pudeles ruma un dažiem citroniem; Tu zini mūsu ieradumu - 24. decembrī dzert tēju ar rumu. Tiklīdz Tu saņem sūtījumu, tad uzvāri sev tēju un dzerdams piemini mūsu agrāko „demi-monde“; šovakar mēs esam vesela pasaule, jo ir ari dažas dāmas mūsu vidū; viena par Tevi ļoti intresējas; kura tā ir, to Tu gan neuzminēsi. Lasi un raksti: Lida Erik. Visi tie sīkie krāmi, kuri nāk ruma butelei līdz, top no viņas iepakāti; tā nav mūsu specialitāte; mēs pat nenovēlam ne diega galiņa paciņu sasiešanai. Nupat Lida pienāk klāt un grib zināt, ko mēs Tev rakstot. Sakām, ka nosūtījām Tev no viņas mīļu sveicienu. Viņa nobīstas un saka, lai tā, no Dieva puses, nedarot, jo Tu varot to uzņemt kā nopietnību; Tu jau esot tāds - tāds - te viņa uzgriež strauji mums muguru - tāds savādnieks.
Mums te tāda glīta šokolādes torte; gribējām gan Tevi par Tavu lepnumu atstāt gluži tukšā, bet - Tu zini, te jau ir Tavs aizstāvis Lidas Erik personā, un šis aizstāvis izlūdzās vienu gabalu; mēs jau tik un tā tādas lietas neēdīšot, viņa gribot šovakar apēst veselu trešdaļu tortes, tādēļ lai to dodot viņai. Bez tam, viņa mums nočiepa trīs rozes. Un to visu Tevis dēļ, Tu aukstā dvēsele.
Un nu - sveiks, Tu laimīgais, apskaužamais, lepnais bruņiniek!
P. S. Augusta arī nav mūsu vidū; viņš šovakar saņems savu daļu, lai gan tur trūka Lidas mīļās rociņas, kas būtu kaut ko sakārtojusi un apsējusi zaļzīda lentītēm.“
Atradu kurvī arī pieminēto torti. Izgāju pie saimnieces, dabūju traukus, cukuru un tēju, - un nu sāku saimniekot:
uzklāju jauno galdautu, uz tā uzliku vāzē visas dabūtās puķes; saldumus sarausu skalu kurvī, torti uzliku uz šķīvja, ruma buteli sev līdzās - un jutos apmierināts, kad varēju atpūsties no lielā pārsteiguma ...
Manā istabiņā zied puķes, šņāc patvāris un plūst Ziemas svētku smarža ...
Salasīju zaļās lentas un ieliku kādā kastītē, kurā jau atradās Lidas vēstulīte ...
Tagad tēja padzerta, - - un nu graužu saldumus un rakstu jau labu laiku par šā vakara piedzīvojumiem ...
Ko lai vēl stāstu savai dienas grāmatai?
Man ar bailēm sev jāvaicā: kas tā ir par sajūtu, kura mani moca, tiklīdz iedomājos par Lidu? Cilvēki pieraduši pie jūtu klasifikācijas; vaj tad ari es nevarētu pie viņas pieturēties? Nākt ar sevi skaidrībā ... Izvēlēties ceļu, pa kuru būtu labāki iet ...
Man tagad tā sāp, tik ļoti ... Ausīs skan mazs gabaliņš iz Čaikovska sestās simfonijas, kuru es nosaucu par mīlestību. Viņš ir tik šķīsts, tik glezns, šis gabaliņš, kā balts puķu ziediņš ... Tik reizi tā mīlēt - vienu reizi! Es trīcu, iedomājoties, ka tas tā varētu būt ... Bet manās acīs mīlestība ir tikai viens skaists acumirklis, un viss, kas pēc šā acumirkļa nāk, ir pelēks, ikdienišķīgs, pilns kļūdu, pārskatīšanās un nesaprašanās ... kā gandrīz katra ģimenes dzīve. Tad jāmācas iemīļot visas cilvēka ierašas, viņa kļūdas, viņa darbi, viņa domas ... jāmācās būt arī patiesam, bet neviens mēs nevaram līdz pēdējam sīkumiņam patiesi būt, - mēs tomēr izliekamies; un tiklīdz otrs šo izlikšanos nomana, tad ceļas neuzticība ... Es visa tā nespēju ciest, un tāpēc man nav tiesibas no otra mīlestibu saņemt ...
Ja es varētu tapt Lidas draugs, tad būtu piepildījies tas, ko es drīkstu vēlēties ...
Kādēļ es izturos vēsi pret Lidu? Tādēļ, ka gribu, lai viņa mani ienīst, jo man liekas, mēs draugi nekad nekļūsim ... Bet man piepeži uznāk nepārvaramas žēlabas, it kā es ko būtu zaudējis, - un asaras laužas iz acim ... Kādēļ es nevaru domāt un just pilnīgi tā kā citi?...
Murgodams esmu palicis pavisam slims. Gribas tikai valstīties spilvenos, domāt par Lidu un par to, ka tagad Ziemas svētki. Vakarējā diena man stāv dzīvi atmiņā: Mirdza un viņas māte, mans gājiens pa puteni, Ziemas svētku dāvanas un murgi. Mocu sevi dažādām domām ... Ja nu viņa, t. i. Lida, piemirsusi, ka ieaicinājusi mani? Ja viņas nebūs mājās? Uztraucos ...
Uz galda stāv puķes, kā atmiņa iz vakardienas. Ieelpoju vieglo smaržu ... Cik skaistas tak var rozes būt! Piemēram - ši sārti-dzeltenā : skaistāku par to neesmu redzējis ; vidū tāda rožaina ēna - - jā, bet kas tad tas?! Satīts zīdpapīra rullitis! Rozē! Tā jau īsta puķu valoda !
Rokas trīc, papīru vaļā tinot.
„Nepiemirstat sava solījuma, kurš jāizpilda 25-tā decembrī.
Sveiki! L.E“.
Hm, - nu es smejos, - esmu atkal tas pats vecais Henrijs, kurš par visu zobojas, pats sevis netaupīdams ... Oh, nu reiz noķēru sevi pie meliem: kurš cilveks tad pats sevis netaupa?
Bet Lida mani atmin. Kā tas var būt? Neesmu tak viņas ievērības pelnījis; esmu izturējies skarbi, izsmejoši, dažreiz stīvi un auksti, - - jā, bet ir bijuši brīži, kur esmu negribēdams savas jūtas cēlis gaismā ... Vaj nu viņa šīs jūtas novērojusi, vaj ari mans skarbums viņai imponē ... Viens no diviem ...
Ārā top zvanīts. Drīz pēc tam pie mana durvim kāds klauvē ...
„Lūdzu!"
Ienāk B. „Labdien, bruņiniek!“
„Labdien, labdien! Tiešām necerēju tevis pēc paģirām redzēt !“
- „Ah, - kā redzi, esmu spējīgs arī izcelties!“
„Nu, apsēsties,“ es pabīdu viņam krēslu, „un pastāsti, kā pie jums gāja!“
- „Sazin velns, kur tu biji ielīdis! Pēc tevis meklēja, - - meklēja,“ - te B. taisa tādu izsmejošu, izmisuma pilnu žestu, kā man jāsmej.
„Ko labu jūs darijāt?“
- „Ko vienmēr tādās reizās! Bij ieaicinātas kādas četras dāmas. Un vaj zini ko? Lida dzied! Un debešķīgi!“
„Tad jau jums būs bijis tīri vaj koncerts!“
- „Kautkas tamlīdzīgs. Mans draugs Valdis deklamēja „Vij rozes ap galvu“, - Lida Erik atkal Skalbes dzejas, - viņa ļoti sajūsminās par Skalbi; es ar, - un tu laikam tāpat; jā, tad Lidočka dziedāja kaut ko iz „Karmenas“ un Gounod'a „Pavasaru“ - un pēc tam mēs izbraucām trijjūgos ārpus pilsētas; mežā uzgājām skaistu vietu, kur varēja vaj dejot. Tik mūzikas nekādas nebija. Tu nevari iedomāties, kādu joku mēs iztaisījām.“
„Nu, tad stāsti ātrāki!“ es to skubinu.
- „Jā, mūsu Lidočkai ienāca prātā pūst uz ķemmēm; viņa izņēma no matiem vienu ķemmi, - plānu konfekšu papīri pāri -- un pūš vaļā. Tad sāka kungi ar' tāpat vilkt ķemmītes no kabatām laukā. Nu, tad tik gāja vaļā, - es tev saku! Tādu polku es ilgi nebiju griezis, kā vakar!“
„Smalki, nudien!“ es līgsmojos : „bet man jāsaka liels paldies par dāvanām.“
- „Ak nu! Bet kas tad tev uz krēsla sakrauts?“
„Tas ir mans pūrs.“
- „Tavs pūrs?“ B. uzmanigi paskatās, tad sāk pilnā kaklā smieties: „tev pūrs! Mūsu Henrijam pūrs !“
„Jā, un kāds vēl! Visu šuvušas un griezušas māsas mīļās rokas. Skaties: galdauts, - tas tur uz galda, - zeķes, krekli, kabatas lakatiņi. Vaj nav smalki?“
- „Jā gan.“
„Vaj tu pie Augusta biji?“
- „Pie Augusta, - - jā, biju pavisam piemirsis, ka taisni tamdēļ nācu pie tevis. Iedomājies, - mūsu jautrais Augusts vakar vakarā sešos nomiris! Un lipigā slimibā! Man traki nejēdzīgi ap dūšu, tāpēc ka es viņam nosūtīju to ruma pudeli; tā nāca, protams, par vēlu; izskatās tīri, it kā mēs būtu par viņa nāvi smējušies!“ B. atsēstas un nokar galvu.
„Un Augusts nav atstājis ne raksta galiņa?“
„Ak tā,“ B. uzlēc kājās: „viņš atstājis tev vienu vēstuli! Skaties, - uzraksts: manam vienigajam draugam Henrijam. Un citam nevienam viņš nav rakstījis.“
Man paliek baigi, bet nesaku ne vārda. B. atvadās un
aiziet. Paskatos pulkstenī un redzu, ka laiks ģērbties. Sasukāju savus nepaklausīgos matus, uzvelku vislabāko uzvalku un sataisos uz iešanu.
Man vairs nav saules krūtīs, tās sildošās, maigās gaismas, kura vakar pildīja visu manu būtni; man tagad „ugunīga sirds,“ - ha, ha! Ai, kā es varu smieties! Vaj tu dzirdi, Lida, kā es varu smieties! . . . Man šausmas pašam no sevis! Vaj esmu ārprātīgs? ..
Aizeju, pilns pieņemti - filozofiska miera. Uguns izdzisusi. Kas tad nu var būt? Blēņas, muļkības, bērnišķigas asaras nomirušā biedra dēļ ...
Jo tuvāki nāku savam mērķim, jo sirds sāk nemierīgāki pukstēt; lūk jau X. iela; vienpadsmitā māja, devitā, septitā, piektā, trešā, - tepat jau viņa ir. Gribu smieties, bet kaklā iestājies kā kumoss; elpas trūkst. Hm, tad te dzīvo Erik jaunkundze? Grezns nams ...
Piezvanu. Kalpone baltā priekšautā atslēdz durvis un vaicā, ko es vēloties.
„Vaj nevaru Erik jkdzi dabūt runāt?“
- „Viņas vecāki aizbraukuši, un tad jaunkundze nemēdz neviena sveša pieņemt.“
„Tā? Bet es nāku viņas slimā skolotāja uzdevumā. Varbūt, ka jūs tomēr mani varētu pieteikt.“
- „Pagaidat lūdzu, - es tūlīt,“ tā kalpone atbild un uzved mani pa trepēm; atrodos greznā priekšnamā. Gaidīdams uz atbildi, aplūkoju savu apkārtni. Priekšnama logi no krāsaina stikla, kā baznicās. Glīti aizkari, gaišzaļas tapetes, spogulis, palmas, - - viss atstāj patīkamu iespaidu.
Dzirdu soļus. Kalpone nāk atpakaļ un saka: „Jaunkundze liek lūgt.“ Noņemu mēteli un cepuri un atdodu kalponei. Tad man tiek norādīts ceļš, - cauri divām istabām trešā.
Ieeju un palieku pie durvim stāvot. Mani apvilņo viegla rožu smarža. Krēsla valda istabā. Kamīnā kuras uguns. jautri sprēgādama. Tumsā paceļas kāds tēls un nāk tuvāk. Palocos.
„Švarca kungs, cik labi, ka jūs atnācāt. Atvainojat, ka atņēmu jums jūsu dārgo laiku; man nekā svariga nav, ko jums teikt; gribu tik jūs tāpat redzēt.“ Viņa mani nosēdina mīkstā atzveltnes krēslā un pate staigā pa istabu. Esmu mantigu
cilvēku dzīvoklī un jūtu, ka še tiek vismazakā iegriba izvesta galā; visos stūros valda pilnība ...
„Vaj es jūs vakar neapvainoju ar savu otrreizējo atgādinājumu?“
- „Nebij vajadzīgs; ko solu, to izpildu. Jūs varbūt domājāt, ka aizmirsīšu vaj būšu spītīgs?“
„Gandrīz tā. Un jūs dusmojaties?“ viņa vaicā cik iespējams viegli, bet es redzu, ka viņa visa sastingst, gaidot uz atbildi, - un pat aiztura elpu. Lieku viņai pagaidīt un tad saku: „Nē!“ Lida piepeši kā viesulis iemetas šūpļa krēslā. Dažas dzirksteles izlēc iz kamina un tik tikko neaizķer viņas gaišo uzvalku.
„Jūs sadegsat,“ es saku un smejos.
„Es tik ātri nevaru sadegt,“ dzirdu šķelmīgu atbildi: „bet stāstat man, kā jūs pavadījāt visu šo laiku?“
„Tā, - ne sevišķi; bet man gribētos stāstīt tikai par vakardienu.“
- „Stāstat; esmu tiešam ziņkārīga,“ - un viņa pavelk šūpļa krēslu man tuvāk.
Sāku viņai stāstīt, kā sēdēju vakar savā istabiņā, kā murgos redzēju Augustu, kā gāju pa puteni un ietiku pie Austriņa kundzes, kā dabūju Ziemas svētku dāvanas, un beidzot - kā B. mani nobiedēja ar nāves ziņu.
„Kādu nāves ziņu“? Lida vaicā.
- „Mans draugs Augusts vakar pulksten sešos nomiris un atstājis man vēstuli. Savādi man liekas tas, ka viņš nevienam citam nav rakstījis.“
Lida pieceļas un pienāk klāt. Viņa nobālusi. „Vaj jums šī vēstule klāt ?“
„Jā, bet es viņu vēl neesmu lasijis.“
- „Lūdzu, lasīsim abi kopā. Tur tak nebūs nekādu noslēpumu.“ Viņas balsī skan brīnišķīgi-maigs lūgums.
Man jāstostas - tiešām nezinu, ko lai viņai atbildu.
Te Lida nolaiž rokas gar sāniem un saka: „Es jūs saprotu. Viņš rakstījis tikai jums un nav gribējis, ka citi dabū ko zināt. Man tak nav tiesības. Esmu netaktiska. Bet - tas tak ir šausmīgi, - - es tapšu māņticīga - - - kā mazs bērns!“ Un viņa stāv un smejas, galvu pacēlusi, bet acis raugas stīvi, kā tas mēdz būt vislielākā uztraukumā un bailēs.
„Lasīsim,“ es saku. Viņa stāv un lūkojas uz mani kā
mazs bērns. Pieceļos, satveru viņas trīcošās rokas un nosēdinu viņu krēslā. Tad izņemu vēstuli iz kabatas, atplēšu un iedodu Lidai: „Lūdzu lasat, - bet stipri.“
„Neejat prom, - paliekat tepat pie mana krēsla,“ Lida lūdzas, „lasīsim abi!“ Atbalstos uz viņas krēsla atzveltnes un lūkojos pār plecu vēstulē. Tad Lida sāk lasīt:
„Mīļo Henrij! Es zinu, man jāmirst, glābiņa vairs nav; bet par to es nebēdāju; man sāp tik tas, ka esmu daudz ļauna darijis un nespēju lūgt piedošanas par saviem darbiem. Tādēļ lūdzu Tevi - palīdzi man to darit. Kur un kā - to teikšu.
Reiz mīlēju kādu meiteni, - nē, tā nebij vairs meitene, - ta bij rafinēta koķete. Jutu drīz, ka atrodos pilnīgi viņas varā. Bet kā viņa ar mani apgājās! Nepagāja diena, kur mēs nebūtu ķildojušies; mazākais nieciņš deva iemeslu nesaskaņai; viņa mīlēja jautru dzīvi, - vēl vairāk, nekā es; mēs apmeklējām visādus izrīkojumus, visādas izpriecašanās vietas, un tādās reizās man bij vienmēr jānoskatas, kā viņa ar citiem līgsmojas, jokoja, pļāpāja - un mani ignorēja.
Viņa mani ir tik ļoti nokavējusi no darba, ka šo laiku nevarētu ne ar zeltu atsvērt. Ko gan es nebūtu pastrādājis, ja neiekļuvis tādā mulķīga zēna lomā, kas gatavs palikt par otra vergu.
Tu zini - mokas rada ciešas jūtas, ciešas saites.
Un tā klājās arī man: jo vairāk viņa mani mocīja, jo vairāk es viņu mīlēju. Kādreiz tapu gluži dulns, ja viņa mani apbalvoja kaut ar vienu laipnu skatienu.
Bet reiz tomēr nāca šķiršanās. „Viņa“ (nav vērts vārda minēt) aizskāra ļoti sāpīgi manu pašmīlību ar savu mūžīgo ecēšanos un iedomām, un es sev nosolījos nekad vairs nebūt tik liels mulķis.
Drīz pēc tam iepazinos ar kādu citu - Tev pazīstamu - Mariju Zālit. Viņa man nezin kādēļ atgādināja pirmo - - nu, Hertu Šulc. Nezināju iesākumā, par kuru vairāk sajūsminājos ... Marija bij neizprotama meitene; nevarēju nekad viņā ieskatīties; drīz jautra, bērnišķīga, - drīz nopietna, sevī noslēgusēs, pat drūma; kad vaicāju, kas viņai kaiš, tad viņa man deva vieglas, nenoteiktas atbildes. Iesākumā mēs ķircinājām viens otru, pļāpājām niekus, pastaigājāmies, - viņa muzicēja; bet vēlāk man palika garlaicīgi ... Mans Dievs, - tagad
es sevi nosodu par to, jo esmu mācījies viņu pazīt; bet toreiz - cik tad viegli ņēmu visu! Mani valdzināja āriene, viegla asprātība, „Flittergold“, - pikantērija - un sekli joki ... Mīlēju uzdzīvot, - tu to zini ļoti labi ... Un nu man bij garlaicīgi, kaut gan solījos viņu mīlēt ...
Reiz satikos ar Hertu Šulc; nejaušs gadījums saveda mūs kopā, un - kas jauns, tas pievilcīgs. Nezināju, kā lai no Marijas atkratos. Te viņa pate man nāca palīgā, - un kā vēl! Viņa rakstīja, ka negribot man ceļā stāties; viņai šķiršanās nedarīšot nekādu sāpju, un man netik nē; bet es esot ļoti zemi izturējies un neglītā kārtā valkājis viņas uzticību; visvienkāršākais tak bijis: izteikt viņai patiesību, - bet mana gļēvulība to neesot atļāvusi. Tagad viņa uzskatot mūsu sakaru par nobeigtu, jo viņai esot par daudz lepnuma, lai varētu no žēlastības dzīvot. Viņa tik nožēlojot to, kā varējusi tik vieglprātīgi māņus turēt par zeltu.
Tu nezini, kādu iespaidu šī vēstule atstāja uz mani: es biju tā saskaities, mana pašmīlība bij tik šausmīgi aizskārta, ka aizrakstīju atpakaļ“ „Tādas bezkaunības nebiju ne sapnī redzējis.“
Bēgu no viņas. Tomēr - gribējās zināt, kā viņa nu izturēsies. Es uztraucos, viņa bij mierīga un jautra. Dzirdēju viņas sarunas ar citiem, - - ar mani viņa nekad tā nebij runājusi, - un nu sāku atjēgt, ka viņa mani tikai izmēģinājusi, gribējusi iepazīties, bet sevis nav rādījusi. Tagad, kur bijām svešāki, nekā pašā sākumā, viņa man izlikās mīļāka par visām citām; man bij tāda sajūta, it kā es būtu viņu zaudējis. Vaj viņai nebij nepatīkami mani redzēt? Vaj viņa nejutās atstumta? Nē, - kad viņa uz mani paskatījās, tad domāju - - uz tukšu sienu nevarētu noskatīties vienaldzīgāki, kā uz mani ; un atstumta jutās ne viņa, bet es ... Tagad mēģināju atstāt uz viņu iespaidu, bet nekas nelīdzēja. Cīņa bij zaudēta. Reiz dzirdēju, kā viņa sarunājās ar kādu no maniem biedriem. Zināju, ka viņš grib viņu izmēģināt un lūkoja ielaisties dziļākās sarunās, bet Marija uz visu atbildēja, kā uz kādu joku, tā ka es priecājos un dusmojos. Kad vēlāk Marija stāvēja viena pate pie loga, es piegāju un teicu: „Es negribu, ka tu ar šo cilvēku tik daudz runā; viņš grib tevi izmēģināt. Es to negribu!“ ... Nekad neaizmirsīšu tā savādā skata, kādu dabūju par savu pārdrošību. „Vaj drīkstu vaicāt, kāda tad tev tur interese?“ bij Marijas vārdi.
Atbildēt? Es biju par lepnu, lai šajā brīdī, kur saņēmu tādu triecienu, atzītos. Taisnība, - man nebij nekādas tiesības iejaukties, - es pats šīs tiesības reiz minu kājām.
Esmu tik ļoti pārvērties: esmu pats sevi audzinājis, lai varētu Marijai tikt līdz; tas bij vienigais ceļš uz viņu ...
Tagad - kur es mirstu - visa augstprātība un lepnība mani atstājusi ... Henri, esi tik labs, aizej pie Marijas un saki, ka es lūdzu no viņas piedošanu par visu, ko esmu reiz nelietīgi valkājis; saki, ka es viņu pirmo reiz mīlu ... No Erik jkdzes tu dabūsi zināt Marijas adresi ...
Tad pāra vārdus tev ...
Tu esi vienīgais, kam visu šo izstāstu, kam varēju izstāstīt. Teātrī es nojautu, ka mēs varētu tapt labi draugi... Neatraidi manis un, kā mans draugs, izpildi manu vēlēšanos.“
Lida paskatās uz manis; viņas lūpas nobālušas ...
„Tagad jūtu, ka dzisīšu... Kaut jel ātrāk ... Man top viegli, kad iedomājos, ka nu viss būs labi ... Izlīdzināts, piedots - - nebūs ciešanu - - -“
Te vēstule nobeidzas. Beidzamie vārdi pārvēršas nesalasāmās strīpās.
Lida paskatās vēl reiz uz vēstuli, kā bez palīdzības rokas salikuse klēpī, - tad piepeši viņas seja sāk nervozi raustīties. Satveru Lidas rokas, - viņa piespiež tās pie acīm, un es dzirdu raudas, - klusas, aizturētas, bet dziļas ...
„Erik jkdze! Lida - -,“ es murminu ka bezprātā.
Pēc brīža viņa pieceļas, tura roku priekš acīm, sacīdama: „Atvainojat, - es nākšu,“ - garām ejot pagriež pie durvim podziņu, un visa istaba top gaiša.
Palieku viens pats istabā. Lūkojos uztraukts visapkārt,- tad mēģinu sevi savaldit, - kas arī beidzot izdodas, kā vienmēr.
Augusta vēstule guļ zemē. Paceļu to un iebāžu kabatā...
Tā tad esmu pie Lidas. Skaistās telpas mirdz zilgani-zaļā krāsā; to dara gaišais zīds, ar kuru pārvilktas mēbeles. Pie sienām rožainas lilijveidīgas lampas ... Atrodos kā pasakā. Kuplas mirtes un palmas, ziedošas kamēlijas, - vāzēs rozes... Zilgan-zaļi aizkari pie logiem, - zem tiem dzeltenīgs plīvurs...
Ienāk Lida; viņa mazgājusēs; mitrās acis uzsmaida, un es tikai tagad redzu, ka viņa tērpusēs gaiši-zilā uzvalkā tumšziliem samta izrotājumiem; ap pleciem tai apņemta šalle; kājās
gaišas, izšūtas austrumnieku kurpites; mati sapīti divās bizēs, bet tās jau pa pusei izjukušas.
Ienāk kalpone un pasaka Lidai kaut ko, tad aiziet.
„Jūs tak neatteiksaties dzert ar mani kopā šokolādi? Šodien jūs esat mans viesis.“
Esmu ar mieru, un viņa ieved mani otrā istabā.
„Tas ir mans salons,“ viņa smej. Redzu gaiši-zilus zīda vilņus, kā neaizmirsteles; tiem pa vidu pamirdz tikko manāmas bāli-dzeltenas strīpiņas ...
„Man šķiet, es atrodos debesīs,“ es jokoju, - bet tiešām skats pazūd šajos vilņos, kuriem ne gala, ne malas. Tikai melnās klavieres svinīgi atšķiras no debess, kā jau zemes bērns...
„Vaj nav jauki?“ Lida priecājas: „tēvs izpilda manu vismazāko iegribu.“
Sēstamies pie galda. Lida mani apkalpo, es atkal viņu. Piepeši viņa nodreb un vaicā: „Vaj jums neliekas, kā še ir vēsi?“
- „Jā, man arī uznāca tā kā trīsas,“ atbildu; tiešām manu, ka man vēsi. Lida ietinas šallē un aizskrien. Pēc brīža viņa ir klāt un nes kaut ko savās mazajās rokās. Sēžat taisni!“ viņa man pavēl; es paklausu; viņa apliek man ap pleciem melnu samta apliekamo, baltām špicēm apšūtu.
„Tā; tas ir manas mātes apliekamais; nu jums nebūs auksti; bez tam, jūs atgādināt trubadūru.“
- „Jūs esat mani iepinusi pasakā,“ saku ne bez brīnumiem.
„Jūs tagad esat mans vanģinieks, - pasaku princis!“ viņa smej.
- „Nu, pēc pasaku prinča gan neizskatos,“ atbildu, lai gan man tiešām liekas, ka Lidai būs taisniba.
„Oh, mēs esam pazemīgi!“ Lida smej atkal: „jums tāds pasaku prinča profils.“
- „Ko tas viss līdz? Pasaku princis drīkst tikai līdz pusnaktij - šoreiz tik līdz astoņiem - palikt zeltmates - princeses burvju pilī; pēc tam jātērpjas atkal gana drēbēs un jāiet vaj nu cūkas ganīt, vaj ubagot.“
Lida paliek nopietna. „Sakāt, ko jūs visu šo laiku darījāt?“
- „Gleznoju; februārī būs izstāde; gribu nosūtīt arī dažus savus darbus.“
- „Tā tad - daudz pūļu?“
„Jā, - bet maz algas!“"
- „Nu, nu?“
„Reiz nebij vairs nemaz naudas. Ja kāda laba dvēselīte nebūtu tajā brīdī uznākusi pie manis un nopirkusi vienu gleznu, tad būtu nomiris badā!“ es smējos bez gribas.
- „Jūs gribat nodoties glezniecībai?“
„Kā nu to ņem; es pats vēl nezinu, kas man vislabāk patīk.“
- „Jūs jau paliekat dziļdomīgs,“ Lida ironizē.
„Tas jau es ar' gribu būt,“ atbildu viņai tāpat: „nu, sakāt, ko jūs gribat iesākt?“
- „Es domāju drīzā laikā braukt prom un iestāties dramatiskos kursos. Skatuve un dziedāšana - lūk viss, ko es gribu.“ Viņa apklust, tad uzlēc kājās un sauc: „Vaj gribat, es uzdziedāšu!“ un viņa pieskrien pie klavierēm. Dzirdu Čaikovska „Пускай погибну я“, esmu kā apreibis ... Pašā vidū Lida pārtrauc dziesmu, tad brīdi improvizē kaut ko; beidzot dzirdu „Ceciliju,“ - tik sirsnigi, izjusti un ilgu pilnas plūst skaņas ...
„Wenn du es vüßest, Was träumen heißt - - “
Brīdi viņa sēd pie klavierēm, rokas salikusi, it kā domās atkārtotu šo dziesmu, - tad pieceļas un dzied atkal: „Wenn du es vüßtest - -“ Sēdu kā sastindzis un izliekos sev liels muļķis.
„Vaj jūs nedziedat ?“ Lida vaicā.
- „Neesmu mācījies.“
„Cilvēks var arī ar nemācītu balsi dziedāt. No svara tikai izteiksme. Lūdzu, lūdzu, darat man to patikšanu, - es gribu jūsu balsi dzirdēt!“
Kavējos tīšām. Beidzot ar lielām lūgšanām piesēstos pie klavierēm. Lida jau ir saniknota.
„Kā, jūs paši pavadīsat?“
- „Jā, vaj tas kāds brīnums?“
„Nē, bet es domāju - -“ viņa apklust.
- „Ka es neprotu spēlēt,“ un es sāku dziedāt Rubinšteina „Nakti“. Rodas sajūsmība, - - dziedu tā, kā ilgi neesmu dziedājis, - - pats nezinu, kā tas nāk ...
Beidzu ... Lida sēd zofajā, rokas salikusi pār galvu, un skatās uz mani lielām acim. Man paliek neomulīgi.
„Nabaga trubadūrs kritis cauri,“ mēģinu jokot.
Lida saliek rokas klēpī un atbild: „Nezinu, kā jūs tā varējāt melot.“
- „Jaunkundz, apdomājaties, pirms jūs apvainojat otru!“
„Jūs tak esat ņēmuši dziedāšanas stundas !“
- „Nekad vēl nē!“
Lida pieceļas un lūkojas man acīs: „Jā, kā tas tad var būt, - - kā tas iespējams, - - jūs esat brīnišķīgs cilvēks!“ Viņa nosēstas uz zofaja un ar rokas mājienu uzaicina mani ieņemt vietu tai līdzās.
„ Brīnišķīgs?
- „Jā, - ne tagad vien, - bet vispārīgi.“
„Piemēram, kādā ziņā?“
- „Jūs varat visu.“
„Ko es varu?“
- „Savaldīt sevi.“
„Vaj jūs man to nepaskaidrosat tuvāki?“
- „Nu Jūs paši izaicināt mani uz atklātību.“
„Jā.“
- „Nu tad - vispirms - jums ir daudz pašvaldīšanās; kādā ziņā, to vēlāk teikšu; atbildat, - jā vaj nē ?“
„Domāju - jā. Iesākums labs. Tālāk?“
- „Jūs esat ļoti noslēgts, - jums nav neviena drauga, ar kuru jūs varētu izrunāties.“
„Taisnība.“
- „Jūs mīlat būt spītīgs; jūsu mīļākā izturēšanās: aci pret aci, zobu pret zobu.“
„Ļoti pareizi, augstā Pitija.“
- „Neizdevīgi teikts! Saucat mani labāk par raganu!“
„Par zeltmataino raganu, - jā! Nu, lūdzu, turpināt!“
- „Jūs pēc savas dabas esat sirsnīgs cilvēks, - bet jūs esat par lepnu, lai šo sirsnību izrādītu. Tagad nāk tā pašsavaldīšanās : jūs stāvat viens, bet neliekat to manīt; jūs smejat, kad jums krūtīs deg, jūs sakožat zobus, - bet uzvarai būs būt!“ - „Vaj tad mana persona ir atvērta grāmata, kuru var tik viegli lasīt?“
- „O nē - nē! Nebūt! Gluži otrādi: viņa ir grāmata ar septiņreiz septiņiem zieģeļiem.“
Un mēs graužam saldumus un smejam.
„Sakāt, - jūsu vecāki bijuši turīgi ļaudis?“
- „Nē; kādreiz gan bij kautkas, bet tas izputēja ... Viņi ātri nomira; esmu pats saviem spēkiem pabeidzis ģimnāziju un nu dzīvoju sliņķa dzīvi.“
„Ja kādam ir tiesība sevi par sliņķi saukāt, tad vienigi man, jo es nekā nedaru!“
- „Jūs jau to varat! Bet man nav lemts!“
„Bet es gribētu nevarēt! Un man tomēr nav spējas!“ Klusuciešana. Lida top atkal domīga. Viņa saka: „Jūsu draugam vajadzēja briesmīgi ciest !“
Man paliek savādi. Kādēļ viņa tā saka?
„Ja jūs būtu nelaimīgi mīlējuši, tad varētu viņu saprast,“ beidzot atbildu viņai.
- „Kā jūs varat tā teikt? Vaj tad man nevar būt tādas nelaimes?“
„Jaunkundz, nevajaga sevi nodot!“
- „Ko jūs ar to domājat?“ Lidas acis zvēro.
„Es domāju, jaunkundzes nemēdz atzīties, ka viņas kādreiz bijušas nelaimīgas; tas nesaskan ar viņu godkārību un iedomību. Bez tam - pie jaunkundzēm nelaimīga mīlestība pagadās tā retāki; viņas jau prot iekarot visu pasauli!“ Banāli gan tas izklausās, - es zinu, - bet tomēr - man šoreiz gribas būt banālam.
Lida paskatās izsmejoši uz mani, - tad saka: „Sievietes prot mīlēt skaistāki, nekā vīrieši, un tamdēļ viņas var iekarot visu pasauli!“ Beidzamie vārdi skan griezīgi.
„Ļoti priecājos par šādu jūsu apgalvojumu. Tad jau varu cerēt, ka no jums dienās iznāks krietna nama kundze un laulāta draudzene, kura savu vīru mīlēs vairāk par visu uz pasaules. Varbūt jūs pat ziedosat mākslu šai dzīvei.“
- „Ja es to daru mīlestibas labā, - vaj tad tas ir slikti?“
„Ja tik mīlētais cilvēks pratīs šādu upuri cienīt.“
- „Es domāju gan. Viņš mani mīlēs vēl vairāk,“ un Lida smej.
„Es domāju, ka gluži otrādi. Tas ir - es mēroju ar savu mēru; pie citiem tas tā varbūt nav.“
- „Intresanti zināt jūsu domas šajā lietā.“
„Ļoti neintresanti, jo beigas nemaz nav romantiskas.“
- „Kādas tad?“
„Ļoti vienkārši. Ja tā sieviete, kuru es mīlu,
mēginātu sevī ko nebūt apslāpēt manis dēļ, tad tā nebūtu tā sieviete, kuru es mīlu. Tad labāk lai viņa paliek cēla, augsta, cienījama, kāda viņa bija, nekā manis dēļ upurē daļu no poēzijas; un kam? dzīves dubļiem! Tas ir: kāpt soli uz leju.“
- „Vaj jūs mīlestību saucat par dubļiem?“
„Tas, ko mēdz apzīmēt par mīlestību, ir tiešām dubļi. Priekš manis mīlestība ir tikai viens vienīgs skaists acumirklis, - tik skaists, ka viņa dēļ varētu mirt. Un pēc šā acumirkļa tikai atliek vaj nu nāve, vaj - atteikšanās, milzu spēks ...“ - „Vaj jūs nevarat iedomāties tādu skaistu kopdzīvi? Jūs zināt: „divi vien visā plašā pasaulē!“
„Divi vienādi spēki atgrūž viens otru, - un divi pardaudz nevienādi nespēj nekad saprasties. Un šī mūžīgā attālināšanās un nesaprašanās atņem darbam daļu no daiļuma; šķīstās jūtas top netīras.“ Lida sēd, salikusi rokas klēpī. Beidzot viņa paceļ galvu un nobālušām lūpam saka „Uz jūsu „teoriju“ dibinoties, visa pasaule zaudētu sapņaino: skaistumu un iznīktu.“
- „Varbūt, - es nu reiz esmu tāds nelaimes putns, kas ierauga briesmas tur, kur viņu, pēc citu domām, nav,“ tā es negribot izsaku un jūtu, ka esmu mēli apdedzinājis; tad ātri novēršu sarunu uz citām lietām. „Man vēl jāpateicas par dāvanām.“
- „Ak ko, niekus!“ un viņa skrien pie klavierēm.
„Bet man šķiet, - zaļās lentas man jau bij pazīstamas.“ - „Varbūt ar.“
„Man bij liels prieks, ka nebiju gluži aizmirsts! Un nu man tas gods!“ pieceļos.
- „Tik ātri?“ Lida brīnās: „pagaidat, es jums uz atvadīšanos kautko uzspēlēšu.“ Un viņa sāk spēlēt maigu paņēmienu iz Čaikovska sestās simfonijas ... Es netieku ne no vietas: viņa man liek sastingt, klausīties un atkal klausīties ...
„Tas ir tas, ko es domāju,“ es saku un atvados.
Lida nogurušām acim paskatās un saka: „Jā, - laikam, - es nezinu, man galva reibst.“ Viņa mani pavada līdz durvīm, izlaiž mani ārā un sniedz vēlreiz roku, teikdama: „Tā tad - Henrij Švarca kungs - cēlais bruņiniek - nākamības spožā zvaigzne - uz redzēšanos! Mēs vēl satiksimies, - un drīz! Vai jūs neticat?“
Smaidu: „Ticu gan; pusnakts stundā nabaga cūkgans pārvērtīsies atkal par mākoņu princi un redzēs zeltmataino - pasaku princesi! Sveiki!“ Esmu pats ar sevi mierā.
Man smadzenēs karst ... Pulkstens deviņi ... Jūk visas domas, - savādas trīsas iet pār visu miesu ... Laikam esmu slims ... Lai nu kā! Man vajaga sevi uzvarēt, - un lai tas ari maksātu - mīlestību ...
Šodien izpildīju Augusta pēdējo vēlēšanos ... Lida man atsūtīja Marijas adresi un es aizgāju ... Nebiju gaidījis tikdaudz sirsnības un tomēr - vēl vairāk pašsavaldīšanās.
„Es viņam sen esmu piedevusi, bet - tā bij labāki priekš mums abiem. Mēs kopā nederējām. Es redzēju, kā viņš vēlāk cieta un mēģināja tapt citāds, bet - tomēr - tā ir labāki“...
Man iet jauki. Pārdevu atkal dažas gleznas, un tagad uzdāvinu sev jaunā gadā jaunas istabas lietas. Nopirku vakar baltu, zaļi - strīpotu, vieglu - laikam kristalīna - drēbi un pats iztaisīju glītus bīdāmus loga aizkarus. Bez tam esmu iegādājies mazu rakstāmu galdiņu, dažus postamentus, grāmatu
plauktiņu ar dažādiem skapīšiem, krēslus un spoguli, - visu sarkanā ķiršu krāsā.
Jā, tagad mana istabiņa izskatās glīta, jo gaišzaļi strīpotās tapetes brīnišķīgi harmonē ar sarkanām istabas lietām. Atšķiras tik aizkari, galdauts un jauna balta gultas sega. Tagad man tīk savā dzīvoklī dzīvot un strādāt.
Pie durvim klauvē. Atveru. Stāv mazs zēns no puķu pārdotavas un tura rokās lielu paunu. Saņemu, iedodu zēnam drusku naudas un apskatos, kas īsti man atsūtīts. Liels kurvis ar hiacintēm un narcisēm, klāt zaļa vāze un kādas rozes gariem kātiem ...
Atplēšu klāt pielikto vēstulīti: rožaina karte zeltītām malām. Uz tās stingriem, glītiem vilcieniem stāv: „Sālsmaize un sveicieni! Redzēju, ka Jūs rosīgi rīkojaties, savu dzīvokli pārgrozīdami, un man ienāca prātā iet pie Jums ar sālsmaizi. Bet tā kā tas būtu nesmuki iztraucēt Jūs darba brīdī, tad apmierinos ar to, ka varu Jums nosūtīt sveicienu un līdz ar to jaungada laimes. L. Erik.“ Izstādu puķes uz loga un rakstāmā galda; rozes salieku skaistajā vāzē un izpušķoju ar tām vienu postamentu ...
Manā istabā smaržo pēc pavasara ... Un tagad tak ir ziema ...
Izgāju šorīt no rīta staigāt, atslēgu atstāju pie saimnieces. Pēc kāda laika nāku mājās, ieeju pēc atslēgas. „Jūsu durvis ir vaļā, - es atslēdzu,“ mana saimniece atbild un aiztaisa durvis man deguna priekšā ciet.
Kas tad tas? Ko viņa manā istabā meklē? Vaj viņai kas pazudis? Dusmīga viņa gan nebūt neizskatījās.
Ieeju savā istabā, bet palieku kā no zibeņa trāpīts stāvot. Pie mana rakstāmā galda sēd Lida Erik, gaiši zaļa kā pavasars. Viņa pieceļas un nebēdīgi kniksē.
„Lida - Erik jkdze, kā jūs še tikāt?“ Vaicāju brīnīdamies, kamēr mana roka tura viņas mazos pirkstus.
- „Iekāpu pa logu,“ viņa man atbild.
„Mana saimniece laikam būs jums iedevusi atslēgu.“
- „Nu vaj tad citādi es tiktu iekšā? Ko jūs brīnaties?“ Lida smej un griežas pa istabu.
„Vaj jūs mani ilgi gaidījāt?“
- „Jā, kādu stundu. Bet man nebij garlaicīgi; dabūju no jūsu grāmatu plauktiņa Heini un sāku lasit. Bez tam - paņēmu laika kavēkli līdz!“ un viņa norāda uz manu rakstāmo galdu, uz kura redzu šķīvi ar pašceptām maizītēm. „Tas ir mans pirmais ražojums pavāru mākslas laukā; lūdzu, neesat niķīgi, un - ēdat ar sajūsmu, jo ir tiešām gards!“
Nesaku ne vārda,; tikai krūtīs paliek tā silti un labi ...
„Uzminat, kādēļ atnācu!“ Lida saka, iesēzdamies krēslā. Viņa izskatās tik mīļa, ka aizmirstu visu savu bruņniecisko dabu un kā bērns saucu; „Paliekat sēdot! Lūdzu, lūdzu!“ Dabūju audeklu, krāsas, pindzeles, pievelku stafeleju un sāku krāsot.
„Jūs gribat mani gleznot?“
- „Jā.“
„Nu, tamdēļ jau es tikai nācu. Redzat, es gribu tēvam uzdāvināt savu portreju uz dzimumdienu un tāpēc nāku pie jums. Bet mums papriekšu jānolīgst cena.“
- „Tagad par cenu nemaz nerunāsim. To vēlāk!“
„Kāpēc? Redzat es domāju tā: mana māte savā laikā diezgan daudz bijuse pie māksliniekiem; viņa no cenām vairāk jēdz, nekā es. Vaj jūs būsiet ar mieru, ja viņa noteiks cenu?“
- „Jā, saprotams. Bet tagad, lūdzu, pagriežat galvu vairāk uz šo pusi.“
Lida dara tā, bet neprot atrast pareizās pozitūras. Beidzot pieeju un nostādu viņas galvu, tad sakārtoju viņas matus pār pleciem, pabīdu loga aizkarus pie malas un ķeros pie darba.
„Jums ir skaista istabiņa,“ Lida iesāk runāt pēc kāda brīža.
- „Skaista?“
„Jā, - tāda gaiša, piemīlīga; man patīk zaļā krāsa! Un saules jums daudz!“
- „Jā, saules man netrūkst!“
„Redzat, ko es jums atnesu,“ viņa norāda uz kādu postamentu.
Apskatos, - redzu; Rodēna „Skūpsts,“ aiz tā vāzē svaigas rozes.
„Man mājās tādu figuru daudz: brālis pārveda no Parizes. Vienu atnesu jums, jo domāju, ka jums tādas nebūs! Un jūsu istabiņā viņa labi izskatās!“
- „Man jums jāpateicas par sālsmaizi un jaungada sveicienu!“ - „Jā, ko domājat, - es todien redzēju jūs mēbeļu magazinā; biju ārā pie loga. Un man ienāca tā laimīgā ideja, jums atsūtīt puķes, - ko otrā dienā arī izdarīju. Bez puķēm tak nav dzīvibas, - vai ne?“
Palocu galvu.
„Kamdēļ jūs nerunājiet?“ Lida iesaucas, un piepeši manu roku trāpa kautkas ciets: maza maizīte nokrīt man pie kājām. Smejos un nesaku ne vārda.
Lida apklust. Pamazām viņas seja pieņem sapņainu izskatu, - saule rotājas matos, - visa viņa mirdz.
Mans darbs iet ātriem soļiem uz priekšu; drīz uz audekla vieglā seja, saules spožums un lielās acis, - viss apzīmēts galvenos vilcienos.
„Kam tik dziļdomīgi, jaunkundz?“ pārtraucu klusumu.
- „Man patīk dziļdomīgai būt,“ skan īsa, noteikta atbilde. - „Nekas, tas jūsu sejai piederas, pat ļoti labi,“ es nosaku gluži vientiesīgī; man gribas viņu kaitināt.
Lida nosarkst. „Man ļoti liels prieks,“ viņa skarbi saka: „tikai neuztaisāt man pārcilvēka seju.“
„Pasarg' Dievs!“" es iesaucos, jocīgi nobijies.
Atkal klusums. Pulkstenis tikš.
Lida top nepacietīga, bet negrib to izrādīt. Viņa vairāk reizes jau nemanot pacilājusi roku.
„Kā jūs sagaidījāt jaunu gadu?“ iesāku atkal.
- „Ļoti labi.“
„Saņēmāt daudz laimes vēlējumu?“
- „Jā.“
„Daudzi bija pie jums ar vizīti?“
- „Nē.“
„Labi - pateicos - ja - nē -, vairāk vārdu jūsu šīs stundas leksikonā laikam nav,“ zobojos.
- „Viena pagale ilgi nedeg.“
Ah, tad - varu ari stūrgalvīgs būt un klusu ciest ... Tas tā velkas ilgi, ilgi ...
„Jūs varat ari nežēlīgs būt,“ dzirdu beidzot pusdusmīgi sakām.
- „Kā tā?“
„Vaj tā dāmai laiku kavē?“
- „Hm, - gribēju tikai dāmai pa prātam darīt.“
„Kāpēc tad jūs domājat, ka viņai patīk klusuciešana?“
- „Tāpēc ka viņa deva strupas atbildes,“ atsaku mierigā balsī, tad dziļi paklanos un piebilstu: „Seanss beidzies!“
Lida uzlēc no krēsla. „Paldies Dievam! Ir gan grūti, tik ilgi nosēdēt!“ Viņa tver pēc savas cepures un piesprauž to, stāvēdama spoguļa priekšā.
„Cik jums skaists spogulis! Tādu var uziet tik dāmu buduāros. Šis sievietes tēls ir tiešām graciozs !“
Palīdzu viņai uzvilkt biezo jaciņu, kura visu laiku bij nosviesta uz manas gultas.
„Jūsu mati izjuks pa ceļu!“ un es sāku pīt viņas matus. - „Jūs rīkojaties ap maniem matiem tikpat viegli, kā mana māte. Viņai tādas skaistas, slaidas rokas. Man ļoti patīk viņas rokas just savā tuvumā, tad man liekas, it kā es lūkotos kādā marmora tēlojumā. Apropos, ko dara jūsu izstādes glezna?“
„Neiet uz priekšu!“
- „Vaj drīkstētu viņu redzēt?“
„Kāpēc gan nē?“ izvelku no kakta lielu gleznu un parādu Lidai.
- „Kas te nāks?“ Lida jautā, ar pirkstu norādīdama uz kādu tukšu vietu.
„Sievietes stāvs. Man līdz šim nav bijis nekādas izdevības to gleznot; varu vai izsamist,“ - - negribēju tikdaudz teikt, cik izteicu.
Lida aplūko vēl kādu brīdi manu gleznu: kluso zaļgano jūru, kura snauž mēnesnīcā, -- vientuļo priedes stumburu, aiz kura, kā miglā, neskaidri peld zeltaini kupoli, palmas, - viss neskaidrs un tomēr vizošs - kā sapnis; stumburu aptvērusi melna ēna - tukšs audekla laukums ...
„Sakāt, kāda šī sieviete izskatīsies?“
- „Es iedomājos tur kautko zaļganu, - - jūras krāsas apģērbu, gaišus, izplūdušus matus; šim „jūras sapnim“ vajaga it kā izkāpt iz jūras.“
„Zināt ko,“ Lida Erik saka uzjautrinošā balsī: „ja jūs mani pieņemat, tad es nākšu stāvēt; man mājās ir jūras krāsas atlasa uzvalks, - tāds vaļējs, kā nārai; šuvu to kādai masku ballei.“
Esmu pārsteigts līdz nabadzībai. Negribu ticēt.
„Jaunkundz, -- vaj es pavisam drīkstu no jums tādu upuri pieņemt?“
- „Upuri? Ja es šai gleznai nederu, tad cita lieta; bet upura tur nekāda nav.“
Nezinu, kā lai pateicos; raugos uz Lidu, Lida uz mani. Beidzot viņa pieiet pie iesāktās portrejas un izbrīnījusēs apstājas. „Nē, - to es nezināju - “ viņa stostas,“ - to es nezināju, ka jūs mani tā nosēdināsiet, - un kā jums tik ātri ies!“
„Vaj jums patīk iesākums?“ es vaicāju. Viņa palūkojas uz mani mirdzošām acim un nesaka nekā.
„Portreja vēl ilgi nebūs pabeigta; jums jānāk, cik tik bieži iespējams, - kad saule spīd!“.
Lida atvadās un grib iet. Noskrienu pa trepām viņai līdz; viņa sniedz roku: „Uz redzēšanos! Tad tā - - es nākšu!“ Man gribētos uzkliegt: „Jā gan, Lida nāks!“ bet saņemu dūšu un mierīgi atbildu: „Esat tik labiņa!“ ...
Manā istabiņā palikusi viegla smarža, - bet saulite aizgājusi līdzi zeltmatei-princesei ...
Viņa atnāca, kā bija solījusēs ... Uztraucos, redzēdams, ka kāds tēls melnā mētelī viegli ielidoja pa durvim un teica drusciņ uztraukts: „Labdien!“ Mazās rokas bij aukstas. Palīdzēju atlikt cepuri un noņēmu melno mēteli no pleciem. Nedrīkstēju pacelt acis, - beidzot cik iespējams vienaldzīgi paskatījos. Lida smējās, - tā klusitiņām.
„Vaj varēšu izpildit „jūras sapņa“ vietu?“ viņa vaicāja.
- „Jā gan; tikai nostājaties tā - te - un matus, drīkstu lūgt, atpiniet.“ Lida klusēdama darīja visu, ko liku, un ieņēma ierādīto pozitūru.
Labāka modeļa nevarēju i vēlēties. Lida bij kā radīta manai gleznai. Dzidrais apgērbs viegli vijās ap slaido augumu, drusku noslīdēdams no viena pleca; lūdzu, lai Lida tā atstāj ... Gleznā roku un sejas krāsa (cik nu profilā varēja redzēt), likās, pie atlasa pieglaužoties, kļuva dzidra, un mati - - tie kā plūstoša saules gaisma ieauda augumu un pa daļai arī seju zelta sapnī ...
Gleznoju kā ārprātā. Jutu, ka katra minūte man dārga. ... Sarunas nevedās. Lida nevēlējās atpūsties, un tā nostrādājām kādas trīs stundas.
Teicu, ka vairāk viņai nebūs jastāv. Tagad zinu, kā tālāk strādāt..
Viņa apņēma mēteli un nosēdēja kādu stundu, raudzīdamās, kā es izstrādāju savu zīmējumu. Tad viņa sapina matus, uzlika cepuriti un atvadījās.
Gribēju viņai pateikties, bet viņa sāka smieties un atbildēja: „Nav vajadzigs; mēs saprotamies tāpat bez vārdiem.“ Jutu, ka nosarku; manī sacēlās nemiers ...
Tagad sēdu gleznas priekšā, un domās kavējos pie „jūras sapņa“ ...
Mana glezna „Jūras sapnis“ atrodas izstādē; B. grib mani pierunāt, lai aizeju turp, bet man nav dūšas noskatīties savā darbā ...
Ap manu gleznu pulcējoties daudz publikas ...
Atnāk Lida savā zilajā kostīmā.
„Šodien tik skaists auksts laiks, - iesim slidas skriet.
Jūs tak protiet, - vaj nē"?
Esmu ļoti priecīgs, jo slidas protu skriet, kā pats nelabais. Apvelkos, un mēs ejam. ...
Tiešam auksts. ... Paldies Dievam, mans jaunais mētelis mani sargā no visām briesmām ... Daudz ziņkārīgu acu nolūkojas uz mums .
Piesienu Lidai slidas, un roku rokās skrejam pa sasalušo ezeru. Man paliek jautri, sāku jokot; ari Lida atdzīvojas, sāk smiet un līgsmoties; esam kā divi nerātni bērni, kuri palikuši bez uzraudzības ...
Norunājam iet tūlit uz izstādi ...
Pēc kādas stundas stāvam vienas gleznas priekšā.
Lida klusu uz mani nolūkojas; viņas acīs lasu sajūsmu ... Pienāk B., - sasveicinājamies.
„Vaj zini, Henri, tagad tava dzīve ieritēs citās sliedēs.“
- „Tu domā?“
„Pilnigi, - varu vaj saderēt. Vispirms - par šo gleznu tu dabūsi labu zumu “
- „Tu tici, ka viņu kāds pirks?“
„Jā; šodien pienāca kāds naudas vīrs pie manis un apvaicājās, cik tu būšot ņemt par savu gleznu. Es iedomājos, ka viņa ir samērā maza, - tā tad pieci tūkstoši būtu jau pārpilnīgi samaksats.“
- „Neviens latvietis tikdaudz par gleznu neizdos.“
„Tas jau ar nav latvietis; vaj tad latviešu mantīgās šķiras intresējas par mākslu? Pircējs ir kāds zviedris, - un viņš teica, ka centīšoties tavu gleznu iegūt.“
„Smalki! Man gan tā drusku žēl no viņas šķirties!“
Lida paskatas pētoši uz mani.
Vakarējā avīzes numurā bij atsauksmes par tevi,“ B. iebilst. - „Neesmu lasījis.“
B. izvelk avīzi un sniedz man. Apsēstos uz tuvākā krēsla un sāku lasīt. Lida atbalstījusies uz mana krēsla un lūkojas man pār plecu, viņas dvaša kairina manus vaigus un es domās skaitu mazās sirds straujos pukstienus ...
„Starp citām, vispārēju apbrīnošanu saceļ Henrija Švarca glezna „Jūras sapnis.“ Tā ir vārda pilnā nozīmē krāsu dzeja, kādu otru velti meklēsim izstādes plašajās telpās. Mākslinieks ļāvis savai bagātai fantāzijai vaļu, - un viņam tas nav jānožēlo;
tādu dziļu „Jūras sapni“ spēj radīt tik īsta mākslinieka dvēsele; te ir vesela teika, vesela mistērija“ u.t. t., u. t. t. Sāku smieties.
„Tu smejies?“ B. man vaicā.
- „Tā tak nav nekāda kritika, - tā ir tīra muldēšana,“ atsaku dusmās.
- „Nu, var jau būt, - bet tomēr tev šoreiz nekāda kaite neceļas; drīzāk labums,“ tā B. saīdzis iebilst.
„Tas nav no liela svara,“ es atbildu.
- „Kā patīk,“ B. īsi nosaka, tad atsveicinās un aiziet, vēlreiz atskatīdamies uz Lidu; viņa sejā mirdz niknums.
Lida pasmīn un tad teic: „Tad jau būs jāvēl laimes.“ Un viņa sniedz man savu roku - lēni, vilcinādamās. Esmu sabāzis rokas kabatās, lūkojos viņai acīs un dziļi palocīdamies saku: „Pateicos!“
Lida iekož sārtās lūpas zobos un novēršas. Tad viņa ironiski palocas un runā: „Nu man jāiet, - sveiki!“
- „Es jūs gribēju pavadīt.“
„Nav vajadzīgs,“ un viņa taisās uz iešanu.
- „Ar' labi,“ atcērtu mierīgā balsī un pasmīnu. Lida apstājas, it kā gribētu ko teikt, tad apgriežas un aiziet.
Palieku viens pats izstādes telpās ... Lida man netika sniegusi roku pie atvadīšanās. Cik ātri var cilvēku sakaitināt...
Man tā patīk...
Šodien Lida atnāca pēc savas portrejas un samaksāja. Runājām tik pašas vajadzīgākās lietas. Viņa tagad izturas pret mani, kā patriciete pret plebeju, - bet es neļaujos sevi izsmiet un izturos tā, ka viņa labprāt būtu piesitusi kājiņu pie zemes un uzsaukusi, lai ciešu klusu; bet tas jau patricietei nepiedien ... Pasarg Dievs, - es viņai nekā slikta neteicu. Reiz
viņa gandrīz apraudājās, bet tad saknieba lūpas un vēsi pasmaidīja ...
Esmu ar sevi mierā: viņa mani sāk ienīst ...
Man tik maz laika rakstīt! Tagad esmu apkrāvies ar darbu līdz ausīm. Pie manis nāk daudzi, - un es gleznoju portrejas ... Mana istabiņa gan nav nekad vēl redzējusi tikdaudz apmekletāju ... Esmu priecigs, ka drīz būšu iepelnījis pietiekošu zumu, lai varētu bezrūpīgi braukt uz ārzemēm.
Mans „Jūras sapnis“ nopirkts. Dabūju jau agrāk minēto zumu. Aizsūtīju māsai tūkstoš rubļus, kā kāzu dāvanu. Viņa saņēma šādu ziņu dienu pēc kāzam, tad drīz vien bij izņēmusi ari naudu no bankas un atrakstījusi man garu pateicibas vēstuli, kurā priecājas par savu brāli un par savu nākotni... Mans lepnums aug, - aug ari slava; bet līdz ar to aug arī skaudība citu krūtīs; pat B. nav brīvs no viņas.
Esmu zaudējis labu pazīstamu - Lidu Erik. Viņa pie manis nav bijusi un laikam arī vairāk nebūs.
Šodien B. atnāca pie manis, apskatīja manas skices, etīdes un zīmējumus pasteļkrāsās, - tad deva man „drauga padomu“ (viņa paša vārdi), lai es sarīkojot izstādi. „Tā ideja nebūtu slikta, tik - vaj šī istaba nav par mazu?“ tā es iebildu.
- „Es tā nebūt neatrodu; ja tu tikai gribi, varu tev nākt palīgā sarīkot.“
„Būšu tev ļoti pateicīgs,“ es atteicu ne bez prieka, jo man būs izdevība iepazīties ar cilvēkiem; varbūt atnāks ari Lida ... Nē, nē, šādas domas nedrīkstu galvā ieņemt ...
Tā tad - es sarīkošu izstādi ...
Šodien savu apmeklētāju vidū ieraudzīju ari Lidu un viņas māti.
Lida apģērbusēs tā, ka gandrīz ne pazīt nevar: baltā, strīpotā kostīmā, baltā cepurē, - sejai priekšā balts biezs plīvurs. Negriezu iesākumā nekādas vērības uz viņu, jo daudz man tādu apmekletāju; bet biezie mati nodeva ...
Klusu, kā nākusi, tā viņa aizgāja; caur pūli viņas skats zagšus pavērās uz manu pusi, - tad - viens vilciens, - un seja bij apsegta ... Tomēr - - viens vienīgs miglains skats ...
Viņa bēg no manis ... Ja viņa mani ienīstu, tad nebūtu tādas slēpšanās; tad viņa stātos aci pret aci un mēģinātu man pierādīt, cik es esmu slikts ... Bet viņa kā pa miglu paskatījās uz mani, un es lasīju spītīgas žēlabas - kā pa miglu ... Es laikam maldos ... Vaj esmu viņu apvainojis ?
Bet - - varbūt viņa mani - - „ nē, tu bezprāta cilvēks, tas nedrīkst tā būt! Tam tā nebūs notikt ...
Naktī.
Nevaru gulēt. Uzcēlos un tagad gribu atrisināt mezglaino jautājumu: kas ir mīlestība ...
Man liekas, mīlestība ir tas augstākais un zemākais cilvēka dvēselē. Negribu pats sev tuvākus izskaidrojumus dot; mīlestība spēj cilvēku tā pārvērst, ka viņš izaug, top varens domās un darbos; bet viņa spēj cilvēku arī nostādīt vienā pakāpē ar kādu nebūt zemāku radījumu. Pirmā gadījumā cilvēks drīkst mīlēt, otrā - nē ... Lidā ir kautkas, kas mani paceļ, dod spēku ... Bet ir ari kautkas nokaujošs. Kādreiz jūtu sev spārnus - - un varu lidot - - - kādreiz atkal neesmu kungs par sevi, jūtu sevī nebrīvību ..
Labāki būs, ja aizbraukšu projām. Tad būs miers ...
Ko tas līdz, ka te sēdu un mocos? Viņa kādreiz silta kā saulīte, un kad gribu iesākt draudzīgu sarunu, tad pārprot mani un top auksta kā ledus ... Un ja arī viņa būtu vienmēr kā saulīte, tad tomēr man jāiztura cīņa līdz beigām, jo - es nevaru nogriesties no ceļa un tapt nebrīvs - nelaimīgs - rožu važās ... Izturēt ... Cik reiz neesmu domās viņas rokas sev pie krūtīm glaudis un glāstījis mazos pirkstiņus - kā bērnam! Es redzu, kā viņa smaida - lielām, dziļām acim, pār kurām viļņo kā saule ... Es braukšu projām.
Šodien Lida atsūtīja man kurvi ar ziedošiem ceriņiem ... Un vēlāk atnāca pate ... kā pavasars ... Jā, pavasars ... Kā ar vijoletu miglu pārvilkušās platās kļavas ... Kā nosarkušas nemierīgo apšu jaunās lapiņas ... It kā zelta puteklīšiem apbērti stāv vītoli, izplatīdami sev apkārt medus smaršu ... Un mēs klejojam cauru pēcpusdienu pa mežiem, pa laukiem, - ārpus pilsētas, - sēdējām ezera malā uz celma un runājām par pavasaru ...
Stāstīju, ka izstāde beigusēs, ka lielākā daļa gleznu pārdota, - ka esmu diezgan bagāts, - ka braukšu prom ... Lidas tēvs nopircis trīs no manām gleznām. Un es viņu nepazinu! ... Manas gleznas - Lidas istabā ...
Gulēju mežā, zālē ... Lida stāvēja pie kāda koka un dziedāja par pavasaru - - par rudeni krūtīs ...
Es jūtu, ka pavasars nācis ... Viņam tuvojoties, ceļas manī savāds, spēka un nemiera pilns vilnis ... Un gribas gulēt zaļā zālē ... pār mani cīrulīši gavilē ... zilā debess smejas ... saule dedzina ... bet es meklēju mazos pelēksvārcīšus ... Kā tie līgsmo, - dzied - un dzied ... Man apkārt viss trīc ...
„Pār tevi ziedu lietus līs, Pār tevi smaršu pārslas birs, - Tik gaidi, - gaidi!“
Tā ir Lida ...
Uzlēcu, - iesaucos: „Iesim skrieties!“ un acumirklī kā bultas šāvāmies pār kalniem ...
Nezinu, cik ilgi tā skrējām ... Zinu tikai, ka Lida bij pakritusi zālē uz mutes, un pleci trīcēja ... Vaj tas bij aizkusums, smiekli vaj raudas? Stāvēju un skatījos ... Un tā mēs atradāmies pie vecās meža mātes - egles - kājām un klausījāmies, kā vējš kokos čukst un raud ... Un ap mums audās mirdzoši tīkliņi, kuri tapa arvien sārtāki un sārtāki, - - un tad tik mēs ieraudzījām, ka saule grima asiņainos mākoņu skūpstos, - slīdēja piesarkusi aiz koku galotnēm ... Pār mums klājās liels, tumšs vakara mākonis ... Bet mēs sēdējām ... Dziestošā vakara blāzma mirdzēja caur kokiem ... Pie mūsu kājām klusu un sapņaini dusēja pļava; mežs šalca, kā pasakainas dzīvības pilns ... Netālajā būdiņā mirdzēja logi sārtās blāzmas atspīdumā. Ap būdiņu krēslā mirdzēja ziedoši ķiršu koki - - it kā jaunas meitenītes baltos, sidrabainos plīvuros; viņu smarža piejaucās skuju smaršai ...
Pār pļavu cēlās mēnesis - liels, sārts, - teiksmains, kā pavasara nakts ... Mēs piecēlāmies un soļojām mājup ...
Kamēr nobraucām līdz pilsētai, bija gluži tumšs ... Atvadoties, man uznāca nepārvarama vēlēšanās noskūpstīt Lidas glezno roku ... Neatturējos ... Lida nobāla un ieskrēja iekšā ...
Es vairs nevaru, - - - piektā maijā braukšu prom.
Šodien biju pie dziedāšanas skolotāja M. Viņš, dabūjis dzirdēt manu balsi, palika vaj traks un teica, ka sveci zem pūra nedrīkstot turēt. Mana balss jau no dabas esot pareizi nostādīta, tādēļ man esot vajadzīga tikai technika un vēl šis un tas, un tad jau labi būšot. Manas kabatas piebāstas
dažādu profesoru adresēm ... Profesoru! Tā M. teica, un es saku viņam līdz! Bet vaj tā var teikt? Es domāju - itin vienkārši: dziedāšanas skolotājs ... Profesors! Ha, ha, ha! .. Kamdēļ gan es smeju? Un cik ilgi man būs jāsmejas? Līdz asarām? ... Man nav dūšas ...
Šovakar ilgi stāvēju pretim Lidas logam, pie kādas mājas piespiedies ... Redzēju, ka logs atvērās, un ka kāda roka pārvietoja puķes ... Tā bij Lida baltā rīta uzvalkā ... Es nolūkojos viņā nepamanīts, - kā zaglis ... Lida staigāja pa apgaismoto zalonu, rokas pār galvu saņēmusi. Tad viņa pazuda, un es dzirdēju viņu dziedot un spēlējot:
„Wenn du es wüßtest, Was träumen heißt Von brennenden Küssen - -“
Man bij jāsaņem pēdējie spēki, lai neskrietu pie Lidas durvim un nesāktu zvanīt ... Šī ir beidzamā reize, kur es Lidu dzirdu, - un šī atmiņa man jāņem līdz ...
„Wenn du es wüßtest, Du kämest zu mir!“
Tas skanēja kā ārprātīgs izmisums ... Tai pašā brīdī Lida beidza spēlēt, - ieraudzīju viņu sakniebtām rokām stāvot istabas vidū; viņa vēl atkārtoja: „Wenn du es wüßtest, du kämest zu mir!“ tad piepeži redzēju, kā viņa, seju rokām aizklājusi, nokrita...
Es skrēju uz mājām kā neprātā un, iekritis savā gultā, ilgu laiku nogulēju kā bez samaņas ... Tikai kad piecēlos, tad sāpēja katra dzīsliņa, katrs nervs ...
Esmu visas lietas iepakājis un gaidu uz to stundu, kad būs jāiet uz vilcienu ...
Atnāk Lida - - šodien! Gaiša, slaida, kā ziedoša ābele; mati pārlieti zelta puteklīšiem, - bet zeltainos plakstiņos dreb kluss jautājums, - noslēpums ...
„Jūs tagad braucat prom,“ viņa jautri saka, uz mani nelūkodamās.
- „Jā. Vaj jūs man nedāvināsat tās vijolites, kas jums rokā? Kā piemiņu.“
Viņa man pasniedz vijolites un turpina: „Jūs braucat uz ilgu laiku?“
„Domāju gan, ka tik ātri dzimtenes neredzēšu.“
- „Jā, - jūs gaida darbs, slava, - laime, bagātība...“
„Darbs - jā; slava - nezinu; bet laime nē.“
- „Atbrauksat mājās - svešs, nepazīstams, - lepns!“ Man rūgti jāsmejas. „Atbraukšu tāds pats, kāds tagad esmu!“
„Lai Dievs dod!“ Lida joko, bet balss klusa, aizturēta; kautkas slēpjas. Man paliek smagi ...
- „Jums tūlit būs jādodas uz vilcienu; negribu jūs kavēt ar savām muļķībam. Sveiki!“
„Ardievu,“ saku savaldīdamies: „staigājat laimīgi; uz redzēšanos!“
Viņa sniedz man savas rokas ... Gribās tās glaust sev pie acīm un skūpstit ... tikai šo vienīgo reizi ... Nē, - lai paliek, - labāk nedarīt. Saspiežu stipri viņas rokas un palaižu vaļā. Stāvam viens otram pretīm un nezinām, ko teikt. Piepeši - viņa man metas ap kaklu, - pieglaužas, - - divas siltas rokas apdvēš mani kā pavasars, - - reibina .. Un es murminu: „Lida, - kamdēļ - - kamdēļ - -,“ jūtu, ka nevaru neko redzēt, jo asaras apmiglo acis... Dzirdu klusu „Henrij!“... Saslienos, - - nē, - tā nedrīkst būt. Lida atraujas ...
Paklanos: „Ardievu, Lidas jaunkundz,“ un izvadu viņu pa durvīm ārā. Viņa kniksē zobodamās, un es dzirdu caur sakostiem zobiem jautras skaņas: „Ceļojat laimigi, - - pasaku princi!“...
Atveru drīz logu, lai noskatītos, kā Lida tāļumā
pazūd ... Tad iekrītu tukšā gultā, kur palicis viens vienigs spilvens, un uz tā izkaisītas mazās vijolītes ...
Viņa mani nedrīkst aizturēt! Es tomēr eju turp, kurp man jāiet!...
Pēc trim gadiem ķeros atkal pie savas dienas grāmatas, kura visu laiku gulēja apputējusi manā rakstāmā galdā ... Tagad, kur sēdu atkal pie sava vecā galda, man acu priekšā lido vecas ainas, vecas atmiņas un trīs ārzemēs pavadītie gadi...
Esmu bijis Berlīnes nacional-galerijā, kur nosēdēju veselām dienām krāsu karaļa Böcklina darbu priekšā ... Pārstaigāju Harcu, ieelpoju svaigo sveķaino smaršu, apbrīnoju jautro Ilzi, par kuru Heine dzied tik brīnišķīgi ... Biju Parizē, - un mans pirmais gājiens bij uz Luksemburgas muzeju, kur atrodas Rodēna darbi ... Esmu iepazinies ar Parīzes nervozo, pārsmalcināto dzīvi, kurai pat dienā ir krēslaina nokrāsa, - bet vakarā viņa mirdz kā neīsts zelts elektriskā gaismā ... Esmu dažu labu nakti nosēdējis līdz ar biedriem restorānos, kafejnīcās un klausījies, ko man stāsta krāsotas lūpas un apvilktas acis ... Biju Drezdenes ainu galerijā, kur sajūsminājos par Rafaela madonnām ... Bet visilgāk uzkavējos Itālijā ... Gribēju pilnīgi izjust viņas mirdzošo, pasakaino burvīgumu ... Atminos, ka reiz, lasīdams m-me de Stael romanu „Corinne ou l Italie,“ smējos par patētisko izteicienu: „Itālija, tu saules valsts, es tevi sveicinu!“ Bet tiešām, - - Itālijas neparastais gaiss cilvēku neviļus pavedina runāt ar briesmīgu patosu, aizgrābtību, - lietot frāzas ... No tā gan ātri var atradināties ...
Nekad neaizmirsīšu skaistās Venēcijas naktis - īstās
dienvidus naktis, kad braucu gondolā pa kanāļiem un klausījos, kā līdzās man dziedāja melnacaina itāliete; vēlāk šī itāliete izkāpa pie kāda nama, iz kura plūda man pazīstamas skaņas - dziesma iz „Aidas“; tad redzēju skaisto līdzbraucēju-dienvidnieci pienākam pie loga un nometam man rozi (kā kādā romanā). Es iedziedājos „felice notte,“ un skaistule sāka smieties ...
Itālijā mācījos dziedāt; tad pārgāju uz Drēzdeni ... Tagad varu savā dzimtenē pieteikties uz dažām izrādēm kā viesis-operu dziedātājs ... Mans vārds jau pazīstams, - tā tad - slava jau ceļā uz mani, vaj es uz viņu. Bagātība - - - nu, dzīvot varu ļoti labi ...
Par Lidu nekā nezinu. Reiz gan redzēju viņu un viņas brāli Berlīnē pie table d'hôte sēdam; es aizšmaucu prom; tajā pašā vakarā sarīkoju atvadīšanās mielastu viesnīcā saviem draugiem. Lida nāca cauri mazajai zālei un ieraudzīja mani. Es klusu paklanījos un iesāku runāt ar kādu no saviem biedriem. Lida aizgāja, kā nākusi, tik pie durvīm apgriezās un mierīgi noskatījās. Viņas skatā nekā cita nevarēju salasīt, kā vien to, - ka viņa mani pilnīgi aizmirsusi ... No tā laika neesmu ar viņu ticies. Rakstīju pēc kāda gada viņai īsu vēstulīti, bet atbildes nedabūju. Un tā apklusa visa tā lieta ...
Šodien man jāaiziet uz pilsētas teātri, tad - pie Lidas ....
Vakarā.
Aizgāju uz balto māju X. ielā, - - Lidas tur vairs nav. Viņa dzīvojot pretim pilsētas teātrim un esot slavena jaunkundze.
Teātrī tiku uzņemts ar prieku, kad pateicu, ka esmu dziedājis Berlīnes operā. Pieteicos uz trim viesu izrādēm: „Tristanu un Izoldi,“ „Oņeginu““ un „Dēmonu.“ Pēc tam paintresējos
par to, ar ko man nāksies kopā spēlēt, - un - -- visi labie gari, stāvat man klāt! - - izrādās, ka tā ir Lida! Ak es, muļķis! Man taču tika teikts, ka Lida esot slavena jaunkundze, un es nevarēju iedomāties ne tikdaudz, ka viņa var būt dziedātāja pie pilsētas teātra ... Lida, - - - gribēju uz vietas atteikties, bet mans lepnums mani atturēja ...
Kas tad nu beigu beigās būs? Nekas. Mēs esam tikpat kā sveši ... Esmu pardaudz džentlemens, lai liktu viņai ko nebūt atgādāties, - un viņa būs palikusi vēsa, - - tā es manīju toreiz - ārzemēs ... Laiks visu dziedē ...
Šovakar biju teātrī uz „Nogrimušo zvanu“; Lida spēlēja Rūtiņu ... Tikdaudz sirsnības, grācijas un - traģisma nebiju nekad varējis viņā iedomāties ...
Pēc izrādes iegāju viņas istabā un gaidīju, kad viņa nāks no skatuves šurp. Bet zāles sienas trīc no saucieniem: „Erik! Erik!“ Beidzot dzirdu soļus, - uz durvju kliņķa kāds uzliek roku, un dzidra balss dusmigi sauc: „Jūs zināt, - es nekad nekāda pavadoņa nevēlos!“ Tad Lida ienāk, Rūtiņas uzvalkā tērpusēs, un dzied pie sevis: „Tumštumšā naktī es vientuļa zeltmatus sukāju,“ - - viņa ierauga mani un paliek stāvot. Neviena skaņa nenāk pār viņas nobālušām lūpām ... Pēc kāda laika viņa kā atjēgdamās čukst: „Jūs tas esat, - Henrij Švarca kungs -!“ un nāk tuvāk. Esmu piecēlies, eju viņai pretim ar vārdiem: „Jā, es tas esmu; vaj jūs neļaunojaties, kā es bez jūsu atļaujas ienācu jūsu svētnīcā?“
Viņas sejā pamirdz smaids. „Nē, nē, - es nemaz nevaru ļaunoties,“ viņa steigdamās runā, „bet nākat tak šurp; es gribu redzēt, vaj jūs tiešām vēl esiet tas pats vecais “ un viņa mani satver pie rokas un velk tuvāki gaismai.
„Nē, jūs esat pārvērties, - lieliski pārvērties, -
- acis gan tās pašas vecās liekas būt ... Nē, tāda savāda grumba iet ap viņām ... Jūs esat kautko pārdzīvojis,“ - Lida skatās pētoži man acīs.
„Tas pats vecais, - man nekā jauna nav, izņemot dažus sīkumus,“ es smejos.
„Redzat, - es esmu palikusi uzticīga tam, ko reiz apņēmos,“ un viņa rāda uz savu apkārtni.
„To jau es domāju,“ atbildu: „bet ari es esmu bijis sev uzticīgs.“ - „Sēstiet,“ Lida piepeši iesaucas, tad iebilst: „Atvainojat, es drīz nākšu,“ - un viņa pazūd aiz priekškariem. Sēdu un gaidu. Pēc laba laika viņa iznāk, pārgērbusēs, - mētelī un cepurē. Viņa nosēstas man līdzās uz dīvāna un vaicā: „Sakāt, kā jūs še ietikāt? Mums te tādas būšanas, ka neviens svešs netop laists iekšā.“
„Es jau vairs neskaitos pie svešiem.“
- „Kā tā?“
„Esmu šī teātra viesis.“
- „Jūs?!“ Lida uzlēc kājās: „Jūs! Kādās izrādēs jūs viesosaties?“
„Tristanā, Oņeginā un Dēmonā.“
- „Tā tad dziedātājs!“ Viņa stāv bāla manā priekšā un viņas acu dziļumos mirdz uguns.
„Tad jau mēs nelaimīgi sagadījušies kopā,“ Lida smej skarbi un nežēlīgi, tad atkrīt kā spēlēdamās tuvākā krēslā.
„Kāpēc tad nelaimīgi?“ es mēģinu ieskatīties viņas acīs; viņa novēršas. Piepeši ugunīgs, lepns skats trāpa mani.
„Jūs paši to labāki zināt.“
Bet es vēl nesaprotu: vaj viņa aizķer pagājību, vaj uztver visu no sveša redzes stāvokļa ...
„Es nekā nezinu!“
- „Tad jūs neesat nekad manis sapratuši, - vaj neesat gribējuši saprast,“ - viņas balss draudē trūkt, bet tomēr, pietur spītīgu nokrāsu.
Tā tad - viņa pate aizķer pagājību. Man vajadzētu runāt, bet ciešu klusu. Lida gaida.
„Kāpēc jūs nerunājat?“ viņa beidzot vaicā.
- „Man nav nekā ko teikt uz šādu pārmetumu.“
„Sakāt, kāpēc jūs īsti braucāt šurp?“
- „Tāpēc, ka man patikās.“
„Bet jūs tak zinājāt, ka es atrodos še, ka esmu dziedātāja pie šī teātra - un jūs tomēr nācāt man paspītēt.“
- „Es nezināju, ka jūs še esat; tikai kad biju pieteicies un abām rokām uzņemts, tad dabūju zināt savu kolēģu vārdus.“ Lida pieceļas un saka: „Nu, tad cietīsim ar.“ Mēs ejam. Klusu atvadāmies: viņa aizbrauc, es eju kājām ... Un vecas atmiņas mani sāk mocīt ... Izlasīju šovakar savu ilgi neredzēto dienas grāmatu, - un - viss pamodies. Bet es jūtu, ka pamodies vēl kautkas, un šis „vēl kautkas“ mani pazudinās ...
„Tristans un Izolde“ ... Mans Dievs, es vairs nezinu, kas ar mani notiek! ... Jauna dzīve - - priekš manis tas pats, kas drīza nāve ... Mani šausmas sagrābj ...
Šovakar bij pirmā viesu izrāde ... Dziedāju Tristanu ... Neatminos, kad būtu tā dziedājis, kā šoreiz ... Lida bij līdz ārprātībai uztraukta, - mēs dziedājām - un aizmirsām, ka bij publika, kura mūs apsvēra, kritizēja ... Mirt ... Te viņa stāv uz aukstā papīra, šī vēlēšanās, - tik vienaldzīga, saspiesta ...
Publikas applausi skanēja kā nepatīkams atgādinājums ... Mūs izsauca - - neskaitāmas reizes ... Lida turājās pie manas rokas kā neprātā ...
Beidzot - priekškars krita pēdējo reizi ... Neskaitāmi daudz puķu uz skatuves ...
Pārģērbos un iegāju Lidas istabā - bez pieklauvēšanas. Jutu, ka katastrofa neizbēgama ... Un tomēr gāju ...
Lida bij uzmetusēs uz zofaja; zeltainie mati apklāja seju un sakniebtās gleznās rokas. Plata, zeltu caurausta šalle ietīstīja augumu ...
Mana pašsavaldīšanās bij zudusi ... Pār lūpam negribot skanēja: „Lida!“
Un viņa - piecēlās, streipuļoja un - raudādama iekrita man rokās... Un es viņu glāstiju un runāju vismīļākos
vārdus, - nesaprotami izteicieni nāca pašam nemanot. Bet divas mazas rokas arvien ciešāki glaudās un vijās ap manu kaklu ... Kā vēsas ziedu lapas piekļāvās pie manas sejas un lūpam ... Beidzot ieskatījos Lidai acīs: tās bij plati atvērtas, pa tām plūda mirdzošas asaru straumes, bet sārtās lūpas smaidīja ārprātīgu smaidu, - kā sarkani magoņu ziedi ...
„Lida, tā nevar būt!“ mani pārņēma izmisums, un es gribēju atraisīties, bet viņa kā nesamaņā lūdzās: „Henrij, - ļauj!“
Tik tagad sajutu, kādu soli esmu spēris ... Uz pazušanu ... Bet ja pirmais solis sperts, tad - atgriešanās nav ... Uz priekšu tad - melnajā bezdibenā! ... Atraisījos un, nokritis uz zofaja, - - es mazais bērns, - - sāku raudāt ... Lida bij bāla, bet mierīga.
„Henrij, es zinu, - ja nebūtu bijis šīs stundas, - tad mēs būtu tomēr katrs ieguvuši uzvaru ... Bet tagad - - - saki, vaj tu vari no manis atteikties? Tu neesi spējīgs, - nē. Es netik ... Vai tu vari atkārtot to pašu, ko tu teici Ziemas svētkos, - - to - - par mīlestību un laulības dzīvi? Vai tu vari?“
Man nebij spēka viņai atbildēt.
„Tu to nevari? Es tad esmu laimīga,“ Lida čukstēja.
- „Es to varu, Lida! Man tas jāvar! Saki, ko mums dzīve var dot, ja ne pelēko ikdienību? Un tu, - - tev jāpaliek tādai, kāda tu biji: gleznai, neaizskartai, - - citādi tu nebūsi tā Lida, kuru es esmu mīlējis visu šo laiku!“
- „Visu šo laiku ... Un tad - - atteikties - - atteikties?“ - - viņa stāvēja manā priekšā kā mazs bērns, kurš nezin savam izmisumam robežu ...
Es, nezin kamdēļ, sāku čukstēt:
„Laß mich sterben, Nie erwachen, „Laß den Tag dem Tode weichen.“
„Es saprotu, ko tu gribi teikt, Henri,“ Lida bez skaņas čukstēja.
- „Lida, nerunā par to, - man sāp,“ - - bet viņa neklausījās uz mani, aizskrēja līdz durvīm, paslēpa seju aizkaros un čukstēja: „Mīlēt ir mirt!“
„Lida!“
- „Jā, mirt“ Lida atkārtoja žēla rūgtuma pilnā
balsī. Tad viņa pieskrēja man klāt, - viņas mati aizklāja manu seju; viņa bij uzmetusēs savām rokam man uz krūtim un raudāja, tad sāka mani skūpstit ...
Cik ilgi tā bijām sēdējuši, - nezinu ... Tik atminu, ka Lida piecēlās, - gurda, bāla; likās, katra dzīsliņa, katrs nervs sāpētu ... Ap muti vilkās dziļa grumba, - un acu plakstienos drebēja - - es nezinu, kas, - - traģēdija ...
„Nāc, iesim, Henri!“
Sapinu viņas matus, galvu ietīstīju šallē, - apliku melnu mēteli; viņa kā mazs noraudājies bērns nosēdās uz zofaja, un es viņai uzvilku galošas kājās ...
Laukā lija lietus ...
„Brauksim,“ Lida teica.
- „Bet tu tak dzīvo teātrim pretim!"
„Ak nē, tagad es dzīvoju citur.“
- „Un man stāstīja - -,“ es nepabeidzu, - iecēlu Lidu ratos.
„Neatstāj mani vienu,“ viņa lūdzās. Sēdos viņai līdzās un - braucām abi ...
Pie durvim viņa lūdza, lai uznākot pie viņas; viņai esot bail no sevis ... Viņa streipuļoja. Uznesu to pa trepēm augšā; tad iegājām tumšās telpās; Lida pagrieza podziņu, un istaba tapa gaiša.
Atgūlos uz zofaja, jo biju neizsakāmi noguris. Lida aizgāja pārģērbties. Lūkojos kā bez samaņas augstajos griestos, - palmās, kuras ap mani stāvēja; negribējās itneko domāt, vēl mazāk runāt.
Lida atgriezās iz guļamistabas, baltā rīta uzvalkā ģērbusies. Viņa izskatijās gleznāka un maigāka, kā jebkad ... Nosēdusies pie klavierēm, viņa it kā meklēja pēc kādas meldijas ... Beidzot izdzirdu skaņas, kuras mani uztrauca līdz sirds dziļumiem:
„O, sink' hernieder, Nacht der Liebe, Gieb' Vergessen, daß ich lebe, Nimm mich auf in deinen Schooß“ - - (Pār mums plūsti, mīlas krēsla, Skarbo dzīvi aizmirst ļauji, - Ņemi savā klēpī mūs!)
Nevilšus sāku dziedāt līdz šo maigo, reibinošo meldiju. Piecēlos un gāju pie klavierēm. Lida bāli pasmaidīja un iebilda: „Tristans un Izolde, - vaj nē? Mīlēt ir - mirt!“
un viņa mēģināja dziedāt līdz, bet balss sāka trīcēt, un acīs saskrēja asaras. Satvēru viņas zeltmataino galvu savās rokās un dziedādams lūkojos viņas sejā; tā kļuva sārtāka un sārtāka ... Tad sāku skūpstit to, jo gribēju apslāpēt savas un viņas asaras ...
„Tu mani mīli - - es dzīvošu mūžīgi, - arī tad, kad būšu mirusi,“ Lida čukstēja.
„Lida, ko tas lai nozīmē?“
- „Neko; man gribētos tagad gulēt laivā un klausīties, kā vilnīši kuļas gar laivas malu,“ Lida teica, sapņaini raudzīdamās man acīs: „tu esi ļoti pārvērties! Pagaidi!“ Un viņa uzlēca no krēsla un aizgāja; drīz tā atgriezās un nesa kādu man pazīstamu samta apliekamo, kurš apšūts baltām špicēm...
Tad - - - sēdam abi uz zofaja, satinušies melnajā samta apliekamā; gandrīz nekā nerunājam. Lida pieglaudusēs pie manis, un viņas dvaša glāsta manus vaigus un lūpas ... Viņa aizmigusi, - - tik mierīga, kā sirdsšķīsts bērns ... Tikai reiz viņa miegā sauc: „Tristan!“ Kautkas savāds ietrīcas viņas sejā, - es noliecos un noskūpstu to, - viegli, viegli, lai viņa neatmostos ...
Uz vispārīgu vēlēšanos šovakar atkārtoja „Oņeginu.“ „Dēmons“ izdziedāts ...
Nē, tas ir tik savādi, - tik ļoti, ļoti neizprotami ... Esmu tā kā apradis ar savu tagadējo stāvokli, - un man dažreiz liekas, it kā es pārspīlētu ... Bet Lida cieš, - - cieš neizsakāmi ... Šovakar viņa pēc izrādes paģība savā istabā...
Sēdējām kādu brīdi viņas dzīvoklī... Beidzot viņa piecēlās un ilgi noskatījās uz mani ... Nekad neaizmirsīšu šā skatiena: tas bij pilns savādu žēlabu, - kā kad mirējs atskatītos vēl
reiz dzīvē un teiktu: „Man tā negribas mirt, negribas atstāt...“ Bet šajā skatā bij cieta apņemšanās, - savāda, sveša, šausmu pilna .... Tāda mēdz būt cilvēkam, kas ieskatījies bezdibenā un ļāvis jau kājai slīdēt ...
Šovakar viņa nelaida manis iz savām rokām vaļā, - glāstīja manus matus, manu seju, manas rokas ... Beidzot viņa uzprasīja: „Ko tu domā?“ ... Vaj man bij viņai teikt, ka manas domas maldījās Berlines nacional-galerijā pie Böcklina, - - ka man bij vēlēšanās dzirdēt Loengrīnu? ...
Mans nemiera gars izplētis spārnus, - - grib lidot ... Vaj lai es viņu atstumju? ... Šo meiteni, kura manis dēļ cieš? Ja manis nebūtu bijis, tad viņa būtu mierīga, laimīga savā mākslinieces apziņā ...
„Tu domā par ārzemēm?“ Lida vaicā.
- „Jā,“ es atbildu ar izbailēm. Bet viņa pieceļas un mierīgi saka: „Ir laiks, Henrij, ka ej uz māju! Man rītā jādzied „Traviata,“ - un tu arī esi noguris! Sveiks!“ Viņa mani ilgi uzlūko, tad skūpsta un izstumj pa durvim ...
Mani šausmas grābj ... Es esmu brīvs, es varu atkal klīst, un censties, un mācities, - - mani atsvabināja, - - bet kā?! Bet kā! Lida - es nevaru to uzrakstīt - - Lida ir nonāvējusēs! Viņa pate man raksta; te viņas mīļā vēstulīte, uz kuras stingri, droši, lieliem burtiem rakstīts:
„Mīļais - es nespēju citādi, - man tā jādara. Tu vari celties - es to jūtu, - - un Tu gribi celties, - - bet es Tevi atturu ... Tadēļ es negribu Tavus spārnus siet. Nedomā, ka Tu mani esi dzinis nāvē; nē! Miroņiem jādus, - un es sen esmu mironis ... No tā laika jau, kad Tu atbrauci, jutu, ka neesmu vairs tā Lida, par kuru Tu sapņoji, - - ka manai dzīvei saturu deva ne darbs, ne mērķis, bet Tu ... Tajā brīdi atskārtu,
ka esmu pazudusi; zināju, ka Tu mani mīli, bet tas nebij tas ... Atminos, kā Tu reiz mani sauci par zeltaino, glezno pasaciņu; Tev es cits nekas nevarēju būt, kā vienīgi pasaciņa, bet Tu man - - saulainā diena, - un kad saule riet, tad acs vairs neredz ceļa pa dziļi-melno nakti, un Tad jāiet pie miera ...
Klausi Tu savai balsij, kā es klausu savai! ...
Tagad - beidzamo reizi pret sauli airēt, pa jūru! ...
Tava Lida.“
Lidas mājās nav ...
Viņa izskalota malā ... Man liekas, it kā es būtu padarījis šo slepkavību ...
Bet viņa man piedod ...
Un es tagad došos atkal tālāk un tālāk! ... Es jūtu, ka mani atkal sauc mana balss! Prom uz darbu, - - - ar to es gribu izpirkt to dzīvības grēku, pie kura esmu vainīgs! Un man jāpiepilda Lidas cerība - - - jāiziet iz šaubām - - tālu, tālu plašumā un jāsagaida uzlēcošā saule - - jāredz plašā, dzidrā tāle! Tā lai ir mana laime, - - darbs!...