Uz galda dega vienkārša petrolejas lampa, apgaismodama nelielu istabiņu un tās diezgan nabadzigo iekārtojumu. Visapkārt pa gultu, krēsliem un grīdu bij izmētatas dažadas grāmatas un papiri, avižu lapas, literariskie pielikumi un vēl daudz citi gan apdrukati, gan aprakstiti papiri.
Pie kādas grāmatu kaudzes, uz vienu celi nometies, rakņajās gadus divdesmit vecs slaiki noaudzis jauneklis, pāršķirstidams un izmekledams vajadzigās grāmatas, kuŗas tika rūpigi iegulditas atvērtajā ceļa somā. Gandrīz uz katras pirmās lappuses, glītiem burtiem, bij kārtigi uzrakstits „Jānis Alksnis“, ar attiecigo datumu un gada skaitli, kad grāmata pirkta.
„Ko gan es katrreiz esmu domajis še savu vārdu rakstidams“, ienāca Alksnim prātā un, galvu rokās atspiedis, viņš nogrima domās.
Lielakā daļa no papiriem bij vecas skolas grāmatas... piezīmju burtnicas ar gaŗām formulu un dažadu svešvārdu rindam... Žurnali... klades... Melni, peleki, zili, zaļi iesējumi ņirbeja viņam acīs...
Visas šis grāmatas bij kādreiz pārcilatas un simtām reižu atvērtas un aizvērtas...
Viņš bij smēlies no viņām gudribu, bij dzēris viņu spēcinošos un dzīvinošos vārdus un nebij spējis atdzerties.
Cik nesen tas viss bij bijis — tomēr tagad izlikās, ka pagajuši jau veseli gadu simteņi no ta laika.
Kā cilveks tik ātri pārmainās!
Šodien viņš ir vēl tāds, bet rītu viņš pats vairs sevis nepazīst. Tam liekas, ka viss tas ir bijis tik nevajadzigs, tik muļķigs un ka tikai nu viņš ir īsti gudrs.
Bet paiet atkal kāds laiciņš.
Dzīve skrien gaŗam, aiznesdama bijušos iespaidus un atnesdama jaunus.
Mainas cilveki, mainas apkārtne. Un cilveks ar šausmam redz, ka viņš atkal ir pārmainijies un nav vairs tas pats, kas bij nesen.
Tā tas iet visā plašā pasaulē.
Nekas nav pastāvigs, nekas nav mūžigs.
Zīdama bērna domas un saprašanu nevar pielīdzinat pieauguša cilveka prātam, un sirmgalvja ieskati nav vairs tādi, kā tad, kad viņš vēl bij jauneklis…
Simtām šādas un šimlīdzigas domas šāvās caur Alkšņa smadzenēm, pārcilajot visas vecās atmiņas.
Grāmatu plauktiņa paslepenakajā stūrī atradās kāda pabieza klade, kura bij no vienas vietas sīki pierakstita.
„Dienas - grāmata,“ — pamodās kaut kas Alkšņa krūtīs un viņš atšķīra pirmo lapas pusi, kur par motto bij uzrakstits Fr. Mālberga:
„Vaj pasaul's vētras bīdamies,
Gan rokas klēpī liksim?
Ne, dzīves viļņos cīnoties,
Pie gala mērķa tiksim.
Bez krietna cīniņa
Nav laime gaidama!“ —
Alksnis pašķīra otru lapas pusi.
Pirmo reiz viņš še bij sācis rakstit vairakus
gadus atpakaļ, tas ir — toreiz, kad viņš vēl apmekleja ģimnaziju.
Cik savads rokraksts, cik savadas domas un izteiksme, kā laikam zēnam, kas uz visu pasauli skatas, kā uz lielu rotaļu lietu, ar kuŗu būtu labi spēleties, ja to varetu pakustinat...
Alksnim likās, ka to visu še nav uzrakstijis viņš pats, bet gan kāds cits no viņa draugiem, vaj paziņam, tadēļ viņš piesēdās pie galda un sāka acim pārskriet lapas puses. Jo tāļak viņš lasija, jo vairak ieinteresejās pats par savu dienu grāmatu, pats par savu pagātni, kuŗa tagad viņam izlikās tik sveša un tomēr tik pazīstama...
__________
5. aprilī 19..
Ja — nu gan dienu grāmata nopirkta. Bet ko viņā lai rakstu? Cik reizes jau neesmu par šo lietu pārdomajis. Sak' — skolnieks paliec skolnieks — neka liela nevari piedzīvot, — jaraksta vien tik kas ķersies zem spalvas. Zinams, visu savu sirdsdomu jau nu gan nevar ir dienu grāmatai uzticet; bet kam tad es šo rādišu! Ja nu kāds zagšus viņā paskatas...
Bet atkal nelaime! Jo ja dienu grāmatā nerakstišu patiesibas, tad viņa vairs nebūs dienu grāmata, bet kaut „kāda“ kuŗai pats vārda nezinu.
Tā tad, pēc manām domam iznāk — vaj nu nerakstit dienu grāmatas pavisam, vaj atkal rakstit tīru, skaidru patiesibu. Un kad jau nu reiz iesākts, tad pieturešos labak pie patiesibas.
Šodien, pēc divu nedeļu Lieldienu brīvlaika, bij atkal pirmā skolas diena. Bet skolās arvien parasts, ka pēc svētkiem un svētdienam pirmā mācibas dienā nekad lāgā neiet.
Tāpat bija ari šodien.
Skolotaji bij tādi, kā sapīkuši un sarūguši, un skolnieki ar' neka nemāceja. Ar vienu vārdu sakot — visi bij, kā no laivas izsviesti. Pat stundu
starpbrīžos trūka agrakajās jautribas un omulibas.
Man pašam tā bij kā bij — pats nezinu kā. Ap dūšu, vaj labaki sakot, — ap sirdi, griezās tāds — ne salds ne sālains. Laikam, kā pats jutu, bij vēl Lieldienu žēl, kuŗas šogad aizgāja diezgan plāni, jo pie tam bij vainigs sliktais laiks un briesmigie dubļi.
Pēc stundam aizgājām ar dažiem biedriem pastaigat.
Bet laiks bij par daudz silts un nogurdinošs, tā kā dzīvoklī atgriezos vēl stiprak noguris, nekā no stundam iznākot. Maniem biedriem, kā redzams, neklājās labaki, jo viņi aizelsušies tikko kājas vēl spēja vilkt. —
9. aprilī.
Lai gan nupat vēl iesāku dienu grāmatu, tomēr esmu jau vairakas dienas laidis gaŗam nepierakstitas. Ar to tomēr neesmu neka liela zaudejis, jo — pirmkārt nebij vaļas un — otrkārt nebij ari neka lāga, par ko rakstit.
18. aprilī.
Žodien izgāju ar saviem biedriem — Salni un Medinieku, pastaigat ārpus pilsētas, kur netāļu, upmalā, atradās kādas vecas dzirnavas.
Laiks bij silts un jauks. Tikai pa brīžiem uzpūta svaiga vēsmiņa.
Ežmalās, pret sauli, ziemas sēja jau klājās ar jaunu zaļumu. Sniega vairs neredzeja. Bij paspējis izgaist un nozust.
Gājām, gājām. Laužu redzeja ļoti maz. Tikai mežā nāca pretī dažas skuķes.
Pie dzirnavam nonākuši, uzgājām uz tilta.
Ūdens bij diezgan liels un šņākdams un krākdams gāzās pār brīvslūžam.
Mēs nokāpām gar tilta malu pa akmeņiem lejā. Troksnis bij tik spēcigs, ka mēs tikko varejām viens otru sadzirdet. —
Ilgi, ilgi tur sēdejām uz apsūnojušiem akmeņiem
un raudzijamies, kā putas un burbuļi, pret sauli dažadās krāsās mirdzedami un vizuļodami, peldeja pa straumi uz leju.
No krituma pacēlās smalkas ūdens pilites, kā migla, apspricedamas mūs ar patikamu valganumu...
Salnis ar Medinieku palika sēžot, bet es gāju uz melderi lūgt, lai dod mums laivu pavizinaties. —
Ieeju ķēķī.
Nāk man preti pasauss, diezgan cieniga izskata pusmūža cilveks.
Es viņu sveicinaju latviski un izteicu savu lūgumu.
„Sprechen ſie nicht deutſch?“
prasija viņš, mana sveicinajuma neatņemdams.
Gribot, negribot — bij ari man japaliek par vācieti un jasāk „sprechen“.
Uz manu lūgumu melders atbildeja, ka par nožēlošanu viņš nevarot mums nevienas laivas dot, jo visas viņas esot nupat tik vēl kā krāsotas.
Ko tur vairak! — saciju ar dievu un nācu laukā.
Pašlaik pienāca pie upes kāda godajama un varen smalka dzimta ar dēliem un meitam — —
Melders izskrēja no istabas un klanidamies palīdzeja „kungiem“ iekāpt laivā, par ko visresnakais no kompanijas viņam kaut ko iespieda saujā.
„Kur jau ragu lopi iet, tur nabaga jēriņiem jalasas pie malas,“ nodomaju pats pie sevis, noskatidamies, kā kungi lēnām īrās no krasta projam, pie kam, kā likās, laivas „jaunā krāsa“ nemaz nesmēreja!
Vēl kādu laiku pa upmalu pavazajušies, nācām atpakaļ uz pilsētu. Dūša bij pavisam slāba...
7. maijā.
Noguleju trīs dienas vājš. Citadi viss iet pa vecam. Tikai laiks tāds nejauks. Gandrīz pastāvigi līst. Drūmi...
Ziedons nāk ar zaļām meijam,
Gaisā putnu dziesmas skan.
Visi tādām jautrām sejam,
Tikai smiekli nenāk — man. —
19. maijā.
Rīt pirmie vasaras svētki!
Janopērk un jaaizsūta kādas kartes — dažam labam un dažai labai par sirds uztaisišanu.
Biju uz mūsu pilsētas ģimnazijas skolnieču vakaru. Iepazinos ar vairakām skuķem. Dažas patīk gluži labi. Bij tur ar' viena maziņa, maziņa Neldiņa... Brīnišķiga meitene...
4. junijā.
Nu esmu atkal tēva mājās. Jaatpūšas drusku no beidzamajiem pārcelšanas eksameniem un tad — nezinu, kas tad būs.
20. junijā.
Pielasiju jāņa tārpiņus un palaidu dārzā. Spīd kā zvaigznites. Ko lai dara, ka reizem uznāk vēl tādi maza bērna niķi un stiķi.
Kaimiņu meitas jau vakaros sāk līgo dziesmas skandinat. Lai papriecajas jaunas sirdis!
22. julijā.
Šodien pie manis atbrauca ciemā skolas biedrs Anzens. Viņš ir ļoti lāga zēns. Nu sāks iet jautraki, nekā līdz šim, jo pa siena laiku man ar' bij jaiet mājniekiem palīgā strādat, un tadēļ atlika maz brīva laika.
18. augustā.
Esmu jau trīs dienas pilsētā.
Vakar skolā, pa lielā starpbrīža laiku, gudrojām ar biedriem izdot žurnalu:
„Pelavas un Graudi.“
Viss būtu labi, tikai līdzstrādnieku maz.
Sak', — kādi gan mēs tie rakstnieki. —
24. augustā.
Bija ļoti skaists laiks.
Ar dzīvokļa biedriem izgāju pilsētas dārzā. Visi celiņi mudžet mudžeja.
Nebij nemaz patīkami. Sevišķi mans biedrs Kalniņš dusmojās par damu platajām cepurem un
kungu šaurajām biksitem, kuŗas bij tik šauras, kā flinšu stobri...
Visi šie parka cilveki atgādinaja pašlaik no dreijam iznākušas šacha figuras — —
7. zeptembrī.
Ko nu atkal lai rakstu?
Mana dzīve ir tik vienmuļiga, tik neapskaužama! — Esmu gandrīz kā uzgriesta mašina: mācies, aizej uz skolu, nāc mājā, — mācies atkal. Tikai retu reizi izeju pa vakariem pablandities.
19. zeptembrī.
Mēs, daži skolnieki, sastādam mazu biedribu. Šimbrīžam viņai jau ir desmit biedru. Mērķis: mācities to, kas skolā netiek mācits.
29. oktobrī.
Šodien biju bērēs. Bij nomiris kāds pareizticigs igaunis, kas dzīvoja mūsu sētā.
Tā kā vēl nekad nebiju redzejis pareizticigo ceremoniju, tad aizgāju līdzi uz baznicu.
Zārku nolika uz paaugsta galda, pašā baznicas vidū. Katrs bērinieks gāja, un sprauda pa svecitei visapkārt ap zārka malu. Tad nāca priesteris ar diviem dziedatajiem, kustinadams kvēpinamo trauku, tā ka man no savadajiem saldenajiem dūmiem kļuva drusku nelabi.
Viņi visi trīs nostājās zārka galvgalā un rāva vaļā dziedat, ka visa nelielā bazniciņa trīceja, pie kam kvēpinamais trauks nemaz nemitejās kūpet.
Kad dziedašana beidzās, visi miroņa tuvakie piederigie gāja un skūpstija papriekš mironi un tad vienu tādu nelielu grāmatiņu ar spīdošu vāku.
Ko tur viņi runaja un dziedaja, nesapratu ne vārda, jo visa ceremonija notika igauņu valodā. Beidzot mironim aplika ap pieri tādu gaŗu papira strēmeli, aprakstitu slāvu burtiem un uz krūtim — apdrukatu lapu pases veidā, kuŗu priesteris papriekš izlasija priekšā.
Visbeidzot noņēma no zārka malas pusizdegušas svecites, un priesteris uzkaisija no nelielas krūzites
mironim uz krūtim smilšu krustu. Pēc tam aizskrūveja zārka vāku un sāka nest no baznicas laukā.
Uz kapsētu negāju, jo pašu apglabašanas būšanu jau esmu vairakkārt redzejis.
21. novembrī.
Pats nezinu, kas ar mani noticis. Grāmatas būtu ko lasit, bet netīkas viņas paņemt ne rokā.
Lai gan neesmu ne kāds kaisligs skuķu cienitajs, tomēr tagad tā iet, kā iet. Vakar vakarā pat biju pie divām paziņam un nodzīvoju līdz pulksten desmitiem.
Kā rādas — viņas uz mani tur ļoti labu prātu.
22. novembrī.
Šodien Katrinas tirgus.
Nekad tā nebij bijis kā šodien. Izdzīvoju visu dienu, izstaigaju krustām, šķērsām tirgu...
Āboli, konfektes, rieksti un citi gārdumi viļinat viļinaja, bet ne kapeikas neiztēreju, jo man viena kabata bij tukša, otrā nebija neka...
Ko tu, cilveciņ, darisi ? Bez naudas nav nekas iespējams. Tīri, kā likteņa ironija.
1. decembrī.
Līdz ar jaunu mēnesi atkal kaut kas jauns no piedzīvojumiem klāt!
Mēs ar biedri Lapiņu dabujām ielūgumu šovakar ierasties pie Ziemel jaunkundzes.
Aizeju pie Lapiņa — viņš ir vienā kursā ar mani, — tas jau tāds uzpucejies, ka vaj nu...
„Uz kurieni?“ prasa Lapiņa dzīvokļa biedrs.
„Pastaigat.“
„Nemat mani ar' līdz.“
„Šoreiz ne,“ atbild Lapiņš un mēs nākam laukā.
Bet ari biedrs iznāk līdzi, noskatities, uz kuŗu pusi mēs iesim. Lai varetu viņu maldināt — mēs aizgriežamies pavisam uz citu pusi...
Peiejam pie durvim.
Ū, cik tā jocigi un bailigi ap sirdi! Tīri, kā kad gribetu kādu grēka darbu darit. —
Beidzot Lapiņš piezvana.
Durvis atveras. Mūs saņem abas mājas jaunkundzes, palīdz novilkt mēteļus un lūdz ieņemt platšus...
Sākam šo to pļāpat. Bet no sākuma valodas nemaz lāgā neveicās, jo visi bijām vēl puslīdz sveši. Ziemeļu Anna nav visai liela auguma, gaišmate, diezgan patikams skuķis. Gērbusēs bij tumšās drēbēs, kuŗas viņai labi piestāveja.
Priekš manis — laba partija, jo viņas tēvam pilsētā piederot vairakas mājas, bet Anna visam tam vienigā mantiniece. —
Sākumā biju ļoti neveikls, jo par nelaimi netiku uzmaucis aproces, un nu sasoditie, ne visai tīrie krekla piedurkņu gali arvien ziņkārigi lūkojās laukā. Bet drīz paliku drošaks. Iebīdiju piedurknes dziļak un — viss sāka iet puslīdz labi.
Kamēr Lapiņš trieca ar Annas māsicu, es paliku pie mazā Ziemeliša. Viņa cēla man priekšā dažadus gan pastkartu, gan fotografiju albumus. Ak Dieviņ, kas tur bij par raibumu un dažadibu...
Skatijamies kartēs un omuligi pļāpajām.
Ienāca Annas māte, vēl diezgan skaista pusmūža sieviete. Ari ta bij pret mani visai vēliga un laipna, kā jau laikam pret savas meitas kavalieri; tomēr man ši laipniba visai nepatika.
Bet drīz māte aizgāja un mēs jutamies atkal brīvaki.
Pārrunajām dažadas lietas. Starp citu Anna man prasija, kuŗ es uz laukiem dzīvojot. Bet kad es nestāstiju, tad par vari gribeja izdabut manu pilsētas adresi. Bet ari še viņa netika no manis gudra, lai gan lietoja dažus viltigus paņēmienus.
Ta mēs nopļāpajām līdz pulksten vienpadsmitiem. Lapiņš gan būtu palicis vēl ilgak. Bet es skubinaju nākt uz mājam.
Ir tā priecigi ap sirdi, jo kā rādas, tad Anna manī ir krietni vien iekodusēs. Kas attiecas uz mani,
tad pats vēl neesmu skaidribā, vaj mīlu viņu, vaj ne.
3. decembrī.
No skolas nākot, satiku uz ielas mazo Annas brālenu. Sasveicinajos un gribeju iet tāļak. Bet šis noved mani pie stūra un iespiež man saujā mazu vēstuliti.
„No ka?“ prasu lai gan ļoti labi zinu, no kurienes viņa var būt.
„No viņas,“ atbild puika un aizskrien.
Vēstuliti tuvak apskatot, no kuvera izkrita Annas vizitkarte, kuŗai otrā pusē bij uzrakstita mana adrese.
Ak tu sasoditais skuķis, ka dabujuse zinat, kur es dzīvoju!... Bet ko tu padarisi!...
Aizgāju tūlit pie Lezika un nopirku smuku karti, uz kuŗas uzrakstiju:
„Pateicos!“
un tūlit aizsūtiju, lai rīt dabū.
No pasta nākot nejauši satiku Annu. Sveicinaju, cik nu vien galanti māceju. Atņēma ļoti laipni.
5. decembrī.
Bijām atkal pie Ziemeļiem.
Annas māsica Zelma bij seviški labā gara stāvoklī. Viņa gan nav gluži tik smuka kā Anna, bet daudz dzīvaka un interesantaka par pēdejo, tā tad, saprotams, ari vīriešiem patīkamaka. Viņa rādija man kāda Jūsmiņu Augusta ziņģu krājumu un stāstija, ka Katrinas tirgū viens pazīstams jauns cilveks esot nopircis un viņai iedāvinajis — par mūžigu atmiņu.
Mēs sākām visi smieties par šo „mūžigo“ atmiņu un ņēmamies pēc kārtas deklamet slavenās dzejas, no kuŗām man vēl prātā palicis sekošais pantiņš:
„Spulgacites, zeltenites
Lai tiem mīļi uzsmaiditu
Un lai krietnas mātes meitas
Viņu dzīvi salditu...“
Pēc tam Zelma lika mums kārtis un stāstija par mīlestibu, brūtem, brūtganiem un precešanos visadas raibas lietas.
Beidzot, abas damas sāka mums mācit valsi dejot. Lapiņam veicās labak, nekā man.
8. decembrī.
Šodien dabušu atbildi uz savu aizvakarejo vēstuli, kuŗā es pateicos par laipno uzņemšanu un jauki pavadito vakaru.
Ši bij diezgan ērmotu vēstuli rakstijuse. Nevaru izprast, vaj es pret viņu izturos par daudz auksti, vaj ari viņa ir uz mani par kaut kādu man nezinamu iemeslu greizsirdiga.
Vispārigi ņemot, vēstule lika man manit, ka viņas rakstitajai ir prātā mani savaldzinat savos tīklos, par ko gan es vēl stipri šaubos.
12. decembrī.
Šovakar atkal aizgājām.
Sarunas vedās diezgan gaŗlaicigi, jo māsica bij nezin kur izgājuse un Anna neprata nekādu interesantu valodu vadit.
Bleķis!
17. decembrī.
Mūsu pirmajām klasem bija sarīkota eglite. Es ari joka pēc aizgāju. Nebij neka lāga. Mazie knauķi lēkaja, kā dulni ap egliti un grauza riekstus.
Skuķi nebij lūgti, tadēļ viss noriteja šabloniski un vienmuļigi. —
18. decembrī.
Rītu sākas Ziemas svētku brīvlaiks. Tūlit pēc atlaišanas akta un lūgšanas došos uz staciju un braukšu pie vecakiem paciemoties.
9. janvarī.
Esmu atkal pilsētā. Svētki pavaditi, Jaunais gads saņemts, tomēr nekas sevišķs nav gadijies. Un kas nu gan ar' varetu gadities?
Tīri jasmejas! Vaj tas kāds brīnums, ka otrajos Ziemas svētkos biju teatrī, ja to jel maz var saukt par teatri, ka uz skatuves uznāk kāds nosmēretu muti vaj — ugunigi sarkaniem vaigiem memmes meitiņa un noskaita savas lomas, paplātas drusciņ rokam un iziet. Ja vajadzigs pērkons — pagrabina ar kādu bleķa gabalu; vajadziga svētvakara iezvanišana — piesit ar knipi pie pannas dibena, un izrāde gatava. Visa publika ir ļoti sajūsminajusēs un rokam un kājam
sisdama, bļaudama un svilpdama pierāda „aktieriem“ savu atzinibu, par ko viņi jūtas kā septitās debesīs un vēlak uz balli — nezin cik augsti savus degunus sliet…
Bet korespodents asina zīmuli un raksta savai avizei:
„... Otrajos Ziemas svētkos vietejā Labdaribas biedriba sarīkoja teatra izrādi. Uzvesta tika tāda un tāda kulturvēsturiska drama. Aktieri nebij taupijuši pūles, iestudedami lomas. Izrāde noriteja labi un atstāja teicamu iespaidu u. t. t.“
Avizes numurs iet no rokas rokā, un godajamo „aktieru“ slava izpaužas tāļu, tāļu pa visu Latviju. —
15. janvarī.
Gandrīf katru vakaru Anna ar Zelmu uzlūdz mani uz pastaigašanos. Zinams, es ari paklausu. Mans princips — jo vairak piedzīvojumu jo labak.
Bez tam jau abi skuķi ir diezgan zimpatiski.
2. februarī.
Zinu, jau zinu: Zelma par vari grib, lai es palieku par Annas pielūdzeju un lai iegrābjos viņā līdz ausim.
Nu — cienijamās jaunkundzites, tas gan laikam tik drīz nenotiks. Papriekž gribu pamatigi ar jums iepazīties un tikai tad...
Zinams, Anna jau nu man gluži vienaldziga nav. Bet vienkāršu romaniņu iztaisit nav taču ne kāds grēka darbs.
Izturešos tāpat, kā arvienu — vēl par jaunu un nepiedzīvojušu.
Kad sāks runat par bučošanos, — sacišu, ka ta man pavisam nepatīk; ja runās par sirds lietam un mīlestibu — teikšu, ka neko nesaprotu u. t. t.
Ja viņas uzlūgs mani pastaigaties — iešu: ja ne — nelikšos ir zinis. Redzēs cik tāļu, un kā tad ies.
Un ja tad es viņām ar savu akmeņa sirdi nebūšu apnicis tad sākšu rādit savu īsto dabu un
ļaušu Anniņai ieskatities ari savos sirds noslēpumos...
Esmu laikam idealists. Mīlu fantazet. Varbūt savās iedomās arvien vairak iztēloju, nekā tas patiesibā ir. — Varbūt ta ir tik tāda oriģinela pašapmānišanās.
Šovakar jau atkal laikam būs pastaigašanās — —
Nudien, šādas vazašanās sāk jau apnikt! Būs kādi vakari labak jasēd mājās.
20. janvarī.
„Visu šo laiku dzīvoju godigi. Biju noņēmies enerģiski mācities un pa vaļas brīžiem lasit. Bet, kas to deva! Prāts nav nemaz mierā. Daudzas naktis nevaru aizmigt.
Anna raksta gandrīz katru dienu un brīnas, kas ar mani noticis, ka nemaz vairs nedabujot redzet. Es atbildu ka man briesmigi daudz darba: vaļas nemaz nav. Ja viņai patīk, lai tic…
14. februarī.
Turejos, turejos, bet nevareju vairs ilgak nociesties un aizgāju, kaut gan iedams pats sevi lādeju.
Skuķi bija tīri kā negudri no liela prieka. Gribeja mani vaj apēst. Esot ļoti labi, ka neesot ņēmis Lapiņu līdz. Viņš esot tāds iedomigs un rupjš.
Es gan mēģinaju biedri aistāvet, bet ko tu divām padarisi! Kamēr tu vienu vārdu, tikmēr viņas jau vienpadsmit.
21. februarī.
Nu iet atkal katru vakaru!
Man liekas — es ilgi nedzīvošu, vismaz laba gala neņemšu!... Pat strādat es vairs nespēju... Nav ne gribas, ne vaļas... Šausmigi, bet — skaisti!... Labak vienu dienu dzīvot, nekā ilgus gadus mirt!...
7. martā.
Kā jau parasts — biju pie Ziemeļu Annas ciemoties. Sarunās lāgā neveicās. Pļāpajām tīri tukšus niekus. Velns zin, kas tur ir, kas ne — bet
mān liekas, ka es pret viņu vairs nejūtu ne vismazakās intereses, nedz zimpatijas.
Par visām lietam mums nav neka ko runat. Visi sarunu avoti jau sen iztukšoti.
Kamēr vēl bij Zelma še, tikmēr gāja labak. Bet nu — liekas, ka es tur vairs neaiziešu. —
18. martā.
Raksta, lai aizejot. Bet es neiešu!
Ko tur lai dara? Par laiku es varu kaut ar kuŗu pretimnāceju izrunaties, un damu cepuru ziņā es neesmu nekāds specialists. Ja grib kaut ko no jauna zinat, lai paskatas modes lapās.
Šādas mīlestibas būšanas ir taču tik tukšas, tik seklas un muļķigas.
Jabrīnas, kā es vareju tik tāļu aizrauties.
Cereju Annā atrast krietnu un interesantu sievieti, ar kuŗu var patīkami laiku pavadit, bet, tuvak iepazīstoties, atradu tikai skaisti izgreznotu un labi nobarotu — lelli — —
15. aprilī.
Laiks skrien uz priekšu kā traks.
Romans ar Annu beidzies. Tagad nav gandrīz neka. Nepatīk. Uznākuse pret visu savada apatija.
Esmu bieži vien ar sevi nemierā. Pats nezinu par ko...
Kāda gan ta dzīve ir! Tīri jabrīnas. Dažreiz pat ienāk prātā jautajumus, kadēļ gan mēs pavisam uz pasaules dzīvojam, kadēļ mirstam un kas mūs pēc nāves sagaida? — —
Mācities, saprotams, ka jau arvienu — mācos ļoti maz. Dienas aiziet viena pēc otras. Negribas nemaz ticet, ka es jau būšu ģimnaziju beidzis. Tā kā žēl, ka skolas laiks nevilkās ilgaki — —
6. junijā.
Taču reiz cauri!
Esmu nomocijies līdz beidzamam! Tie eksameni gan laikam vaj no paša velna izgudroti — priekš jaunās paaudzes spīdzinašanas.
Bet nu viņi mani vairs nebaida. Man diploms kabatā, un pašam liekas, ka esmu palicis briesmigi
gudrs un ievērojams cilveks.
Ģimnaziju beigt nav nieka lieta! Tur daudz jasvīst.
Šodien uz ielas satiku pašu direktoru.
„Nu, Ivan Petrovič,“ jautā viņš, „ko domajat iesākt? Varbūt paliksat par ierēdni?“
„Nezinu,“ atbildeju es.
„Jeb varbūt domajat studet?“
„Ja līdzekļi atļaus — varbūt.“
„Kādā fakultatē?“
„Neesmu vēl pats skaidribā.“
Vecais nobrauka bārdu un saka:
„Es no savas puses jums ieteiktu filologiju. Labs priekšmets. Kā zinat — es ari savā jaunibā studeju vēsturi un filoloģiju.“
„Pateicos, Vladimir Andrejevič, par padomu,“ atbildu cienigi un pieklājigi. „Bet es domaju ķerties pie medicinas.“
„Nu, Dievs ar jums, — es jau neliedzu. Studejat, ko gribat. Ari ārstam ir laba nākotne. No savas puses novēlu tikai to vislabako.“
„Loti pateicos,“ paklanijos es.
„Neaizmirstat ari sava vecā skolotaja...“
Direktors spieda man roku un aizkliboja uz pilsētas kluba pusi.
Es biju pavisam pārsteigts. Arvien tik nejēdzigais un ģiftigais „vecis“ — palicis piepeši tik laipns, kāda es nekad vēl viņa nebiju redzejis.
Skoļā viņš pastāvigi centās mūs dažadi ierobežot un apspiest, lamadams un zākadams katru jaunako pūsmiņu, kas parādijās mākslā vaj literaturā. Tā Goŗkija un Leonida Andrejeva viņš nevareja ne acī ieraudzit; tāpat ari Knutu Hamsunu un Vedekindu viņš bij gatavs vaj zobiem saplosit...
Augstakās priekšniecibas acīs viņš bij labi ieredzets un bieži vien satikās ar apgabala inspektoru, tautskolu direktoru un pāt ar kuratoru.
Bet nu šodien — viņš piepeži dod roku un sāk sarunaties — ar mani, vienu no saviem lielakajiem pretiniekiem brīvdomniekiem, pār kuŗu ne vienu vien reizi bij izlējis visa sava dusmibas un bārdzibas kausa
saturu, pasludinadams man mūžigu pazušanu, ja vien es nenākšot pie prāta un nelabošoties… Laikam pēdejā laikā vīrs sācis just, ka visa cilveces laime un pasaules nākotne atrodas jaunās paaudzes rokās.
10. junijā.
Vakar vakarā visi kursu beigušie audzekņi beidzamo reiz sapulcejamies Centralviesnicā, lai pa godam varetu šķirties, ja tikai to var par godu saukt — piedzerties līdz nesamaņai un tad dažadi āleties un bļaustities, kā to bijām no dažiem studentiem noskatijušies.
Un mēs ar' taču sajutamies gandrīz jau, kā studenti.
Bijām pavisam divdesmit četras galvas, no kuŗām katra bij pārpildita ar saviem plāniem, savām domam. Tadēļ ari, lai gan beidzamo reizi visi bijām kopā, tomēr diez' cik liela vienprātiba neiznāca, jo vieni mīleja dzert, otri nedzēra, bet smēķeja papirosus, trešie — ne dzēra, ne smēķeja, ceturtie — darija visu, kas nāca priekšā.
Piedzērušie biedri bij jautri un trakuligi, bet nedzēraji sēdeja nopietniem vaigiem un drūmi raudzijās pretejā sienā, vaj ari apskatija katrs savus nagus un, ja tie izrādijās par gaŗiem — mierigi apgrieza.
Un tikai nu es pirmo reiz redzeju, ka šie visi individi nav vairs tie draiskuligie zēni, kas vēl nesen pa ģimnazijas pagalmu skraidija, plūcās, lēca „milzu soļus“, laida papira pūķus, spēleja mutes harmonikas un krāja vecas markas — priekš ķīneešu tapetem...
Še sēdeja jau pieauguši jaunekļi, kuŗiem lielakā, vaj mazakā mērā bij paspējušas uzdīgt spalvas uz virslūpas un līdz ar to — sākuši nodibinaties pastāvigi, pilnigi noteikti pasaules uzskati.
Lai gan ģimnazijā mācija vieni un tie paši skolotaji vienas un tās pašas zinatnes, tādā pat klerikalā garā, tumēr ši mācišana un audzinašana bij pie katra pieņēmuse savu veidu un atstājuse citadu iespaidu.
Kamēr mēs vēl bijām iespīleti ģimnazijas mundieriņā, ši starpiba, pavirši aplūkojot, bij diezgan maz pamanama, un mēs izlikamies gandrīz līdzigi viens otram.
Tadēļ ar vakar vakarā es biju tā pārsteigts, ieraugot visu to acīs krītošo, var teikt — šķiru starpibu, un to savado, gandrīz nevilšo sagrupešanos: mēs, zemnieki, vienā pulciņā, ierēdņu šķira — otrā, birģeļi — trešā un. t. t.
Bez tam vēl — sadalijamies ari pēc tautibam, jo starp kursu beigušiem bij septiņi latvieši, četri krievi, trīs poļi, pieci vācieši, divi žīdi, divi leiši un viens igaunis. Tā tad kopā ņemot — septiņas tautibas, kuŗai katrai savas tradicijas, savas tēvu tēvu ierašas, tikumi, valoda un pat reliģija.
Visvairak bij luteraņu, tad pēc skaita nāca pareizticigie, pēc viņiem — katoļi, žīdi un beidzot tādi, kam nebij noteiktas ticibas.
Lai nu kā, tomēr mēs visi bijām biedri, visi bijām tik ilgi smakuši vienā un taī pašā nospiedošajā atmosferā un kaluši vienas un tās pašas formulas, tadēļ mēs sēdejām ap lielo, gaŗo viesnicas galdu un sajutamies, kā vienas ģimenes locekļi, kuŗiem tūliņ jašķiras un jadodas katram uz savu pasaules malu laimi meklet.
Līdz kopejām vakariņam gāja klusi un mierigi. Visi pusbalsī pārrunaja dažadas epizodes no pagajušās skolas dzīves, reizu reizēm pasmiedamies par vienu, otru jocigu anekdoti, vaj asprātigu piezīmi.
Tikai šķīvjiem un pudelem uz galda parādoties, sāka pamazām ierasties dzīviba, jautriba un omuliba.
Pirmajā acumirklī dzirdeja tikai nažu un dakšiņu skanešanu un korķu sprāgšanu.
Tie, kuŗi nelietoja reibinošu dzērienu, pasauca sev zinalko, vaj limonadi ko slāpes dzeset.
Kad bij pirmais izsalkums un slāpes remdinati, sākās valodas. Iesāceji, saprotams, bija tie, kuŗiem jau miezits un rudzits bij paspējuši sasildit galvas
Viens no visjautrakiem — Kļaviņš, pieskandinaja pie glāzes un uzcēlās...
„Cst! Kļaviņš runās!“ iesaucās daži. Visi apklusa
„Mīļie biedri!“ iesāka viņš: „kad vecajam sengrieķu prātniekam Zokratam vaicaja par gudribu, viņš pasmīneja un atbildeja:
„Zinu tikai to, ka es neko nezinu...“
Šos vārdus mēs esam daudzreiz dzirdejuši, daudzkārt paši runajuši. Bet man šķiet — neviens nav viņus, kā nākas, pamatigi apdomajis.
Te nu atļaujat man viņus drusciņ patirzat.
Kā tas nāk, ka daudz miljonu miljoniem dažadi izteicieni ir aizgājuži bojā un pazuduši, kurpretim šis — savā ziņā muļķigais izteiciens ir uzglabajies gadu tūkstošus līdz mūsu dienam?
Vaj viņš ir tik nenozīmigs, kā pirmā acumirklī izliekas? Vaj Zokrats patiesi bij tik liels muļķis, ka viņš neka nezinaja? Vaj viņš šo izteicienu attiecinaja uz sevi?
Ne, tas viņam ne prātā nenāca! Viņš tikai gribeja drusciņ pazoboties par uzpūtigajiem grieķiem, kuŗi domajās visu zinot, visu saprotot, kaut gan patiesibā viņu zinašanas bij ļoti niecigas.
Vaj ari mēs neesam šādi paši grieķi? Vaj mums tagad neliekas, ka mēs esam sasnieguši vispasaules gudribas kulminacijas punktu, ka mums vairak neka nevajaga? Mēs taču esam astoņus gadus no vietas kaluši, astoņus gadus mācijušies, neieskaitot nemaz mācibas laika līdz ģimnazijai, kopā ar kuŗu iznāktu desmit un vēl vairak gadi.
Bet, mani mīliši, — man par nožēlošanu jasaka, ka mēs vēl visi esam ļoti lieli muļķi un neprašas taī zinatnē, ko par „dzīves gudribu“ sauc. Līdz šim mēs esam dzīvojuši, kā pa miegu, kā pa sapņiem neka nedomadami, ne par ko nerūpedamies, jo pa lielakai daļai mūs uztureja vecaku gādigā roka, tā ka mēs tikai no malas esam dabujuši noskatities gŗūtajā un sīvajā pašusturas cīņā, kas katru dienu arvien skarbak un asak norisinajas mūsu apkārtnē.
Tagad nu mums, lielakai daļai, būs jasāk spert pirmie soļi, patstāvigie soļi dzīvē. Biedri, tas ir tikpat daudz, kā mazam rāpuļam — celties un iesākt staigat uz kājam!
Skola mums mācija tikai teoriju. No praktiskuma mēs nezinam vēl ne tik daudz, runajot latviešu paruņas vārdiem, kā pīpē iebāst, vaj putrā iepūst. Dažu labu reizi mēs iedrāzisimies ar pieri sienā, vaj izpērsim paši sevi un tikai vēlak atzīsim, ka tie nav visai teicami darbi. Bet tad būs jau par vēlu. Pierē būs puns un pērienu mums neviens vairs nespēs atņemt.
Tadēļ par visām lietam mums vajaga būt prātigiem, apdomigiem un apķērigiem, lai dzīves gudriba neizspruktu mūsu nagiem, bet lai mēs viņu varetu padarit sev par uzticamu un paklausigu kalponi! Uz to lai tukšojam savas glāzes, kāda nu kuŗam viņa ir un kāds kuŗā trāpijies saturs!...“
Aplausiem atskanot runatajs nosēdās savā vietā.
Glāzes tika iztukšotas.
Piecēlās jauns runatajs — žīds Gorfinkels — slaids bāls jauneklis, tumšām kā ogles acim.
„Biedri! Ceru, ka atļausat ari man kādu vārdiņu teikt, kaut gan es esmu žīds, un Krievijā uz žīdiem diez' cik labi neskatas. Tomēr, jūsu biedrs būdams, es neievērošu nekādas tautibas lietas, bet runašu kā koleģis uz koleģiem.
Skolas laiks mums nu ir aiz muguras un ari viens, otrs no mūsu vidus dosies tāļak studet, tomēr tas vairs nebūs tas. Mēs vairs nekad nesanāksim kopā, nekad vairs visi netiksimies. Dzīve ar savu apstākļu vētekli izvētis mūs uz visām četrām pasaules pusem, aizlikdama katrai atgriešanai priekšā savu bargo — veto!
Tā tad — mēs še esam šovakar beidzamo reizi. Beidzamo reizi skatamies acīs, beidzamo reizi spiežam viens otram roku. Taisniba — pa dzīvi kuldamies, jau dažs labs vēl kādreiz kaut kur tiksimies. Bet visi — nekad vairs!
Tadēļ es paceļu savu glāzi uz to, lai šis vakars
nekad neizzustu no mūsu atmiņas, lai mēs nekad neaizmirstu savu bijušo biedru, bet pēc iespējas pabalstitu viens otru, ja kādreiz iznāktu vajadziba!...“
Glāzes tika pieskandinatas.
„Ja tev, Gorfinkel, būs desmit miljoni, “ teica Radziņš: „bet man nebūs ne sarkana graša, tad tev visadā ziņā jaiedāvina man viens miljons !“
„Labi, labi,“ atbildeja žīds smiedamies: „to es ievērošu.“
„Ja tu, Ivan Semjonovič, tiksi par ministru priekšnieku, tad pataupi priekš manis kādu ministra vietu!“
„Kungi, bet ko tad mēs tie citi darisim, kam ministru portfeļu neiznāks?“
„Mēs iesim par sūtņiem, konzuliem un citiem tamlīdzigiem vīriem.“
„Es katrā ziņā iešu par sūtni uz Parizi!“
„Es uz Konstantinopoli!“
„Es uz Pekingu!“
„Es uz Romu!“
„Es uz Savienotām valstim, vaj Braziliju, kur nu labak iepatiksies!“
„Iedzersim uz visu šo!“
„Iedzersim, lai izdodas!“
„Prozit!...“
„Prozit!!!...“
„Biedri!,“ iesaucās ari nopietnais un domigais leitis Sidobars, kuŗš bij visu laiku klusejis:
„Diezgan nu ir joki triekti un muļķibas dzītas, tadēļ atļaujat ari man izteikt pāris vārdus, kuŗi gan nebūs skaisti un varbūt jums nepatiks, bet es tur neka nevaru darit!
Kadēļ cilveks dzīvo? Kāda nozīme ir man, vaj jums kaut kuŗam attiecibā pret visu cilveci? Ar ko mēs varam attaisnot — atvainojat manu izteicienu — savu eksistenci?“
Turoties pie manu iepriekš runataju ieskatiem un slēdzieniem — mēs neatrodam šim jautajumam nekādas glaimojošas atbildes.
Iznāk tik, ka mēs visi esam pirmā numura egoisti, kam maz bēdas par citiem cilvekiem pasaulē, ja tikai mums klājas labi, ja tikai mēs savu es varam lutinat un barot ar visadiem pasaules labumiem.
Mēs esam astoņus gadus mācijušies, — esam beiguši ģimnaziju, pateicoties tam, ka mums ir lielakā, vaj mazakā mērā turigi vecaki, kuŗi spēja mums samaksat skolas naudu, uzturu un drēbes. Mums nav tagad daudz jabīstas no bada, jo, ja ari kāds nespējam studet, tomēr mēs jau varam ieņemt diezgan pieklājigas rakstvežu, vaj ierēdņu vietas, kur nav kauli jalauž.
Bet cik daudz tūkstoši nav tādi, kuŗi ar lielām mokām dabu tikai vienu, vaj divas ziemas paberzeties uz skolas sola, un pēc tam viņiem uzreizes jasāk pelnit pašiem sev uzturs, lai nebūtu jamirst bada nāvē, jo citu maizes deveju un apgādataju viņiem nav.
Dzīvodami greznās panzijās, jūs kā no uguns baidijaties no priekšpilsētu nabadzigajām un tumšajām ieliņam, kuŗas tiek tikai no mēneša žēlastibas apgaismotas. Un ja ari kādreiz nejauši jūs ieklīdāt kaut kur nomaļakā vietā, — jūs ar līkumu gājāt apkārt pretimnācejiem strādniekiem, lai tie ar savam darba blūzem nenosmēretu jūsu spožās pogas...
Tādi mēs esam visi!
Ja — skataties vien uz mani platām acim! Kadēļ jūs vēl ciešat mani savā vidū? Kadēļ netriecat manis pie visiem velniem? Kadēļ ļaujat man runat?
Mēs visi esam nelieši — vairak nekas. Lai dzīvo posts, nabadziba un nelaime! domajam mēs, — ja tikai mums klājas labi! Lai mirst badā, kam patīk — būs pasaulē vairak telpas...!
Ak, biedri, mēs taču esam cilveki! — cilveki ar visām cilvecigām jūtam, nemaz jau nerunajot par reliģijam, kuŗām jūs ticat un kuŗas ari nevienam nepavēl otru aplaupit, apzagt pievilt u. t. t.
Zinams, es neticu nekam! Man vienalga kur es ieeju — ellē vaj debesīs. Bet kamēr virs zemes dzīvoju un dzīvošu, es centišos būt labs un darit
pēc savas sirdsapziņas, lai neviens man nevaretu neka pārmest. Žēl tikai, ka es līdz šim neesmu vēl neka laba izdarijis, bet esmu bijis tāds pats nelietis, kā visi citi — —
Biedri! Atmetat visu egoismu! Kam mums viņu nēsat un mocities zem ta nastas, kā nastu nesejiem kamieļiem. Mums ir izglītiba, ir zinašanas. Mēs varam daudz ko darit vispārejā cilveces labā. Mums tikai trūkst labas gribas un spēcigas enerģijas. Mēs esam kā izkurtejuši augļi, kas šādā veidā nespējam atnest pasaulei nekāda labuma.
Biedri, papūlaties mani saprast! Man še iekšā — krūtīs ir tik daudz, tik daudz, tā kā vaj janosmok, bet es nespēju visa izteikt. Saku tikai — nebūsim liekēži un nelieši, bet būsim ari cilveki, saprotat — īsti cilveki!...“
Sidobars sāka šņukstet un, rokām galvu saķēris, atkrita krēslā, vēl arvienu kaut ko murminadams.
Mēs bijām no visa notikušā tā pārsteigti, ka sēdejām kā sasaluši un nezinajām, ko darit.
Tik daudz spēka un pārliecibas bij nupat dzirdetā runā, ka mēs vaj nodrebejām pie jaunās patiesibas atzīšanas.
Lai gan Sidobars vienmēr bija skarbs un griezigs pret visu ko kundzisku un smalku, tomēr tādu kā šovakar, neviens nebij viņu redzejis.
Grigorijs Afanasjevičs piecēlās un deva zīmi mums apklust.
„Biedri!“ viņš teica: „Lai gan Sidobara runā ļoti daudz patiesibas un dibinatu pārmetumu, tomēr nelieši mēs neesam! Es domaju, ka Sidobara pienākums ir atvainoties pret mums par nepatiesigu apvainojumu.“ —
„Ja — lai atvainojas!“ piekrita lielakā daļa, kamēr daži kluseja.
Sidobars bij pa to starpu mazliet apmierinajies. Viņš izdzēra glāzi limonades un piecēlies atbildeja:
„Labi, es atvainojos — jūs neesat nelieši, bet
pie tam pastrīpoju, ka — visi patmīligi un iedomigi sava labuma mekletaji cilveki pelna, ka viņus nosauc par neliešiem!..“
Omuliba un jautriba izputeja, kā rīta rasa.
Visi bij kā pātagam nopērti un baidijās skatities viens otram acīs; un man likās, ka ap galdu nesēž vis vairs ceribu pilni jaunekļi, bet gan no cietuma izlaisti blēži...
Ēdiens palika nenoēsts, dzērieni palika neizdzerti. Mēs visi steidzamies atvadities un šķīramies, kā pilnigi svešinieki, kas tikai uz vienu acumirkli nejauši sagadijušies kopā bez kāda iepriekšeja nolūka.
Mēs ar Sidobaru palikām vispēdejie.
Viņš, skumji smaididams, sniedza man roku.
„Zveiki, Ivan Petrovič!“
„Uz redzešanos, August,“ atbildeju es.
„Diezin, vaj vairs redzesimies.“
„Kā tā?“
„Es rītu pat jau aizbraukšu uz Lietavu.“
„Bet mēs taču varam sarakstities.“
„Vaj tu gribesi ar mani — tādu korespondet?“
„Kadēļ ne?“
„Bet mana ša vakara runa?“
„Esmu tev par viņu ļoti pateicigs. Man liekas, ka viņa mani kā no jauna atdzemdinaja, tā ka tagad sajūtos pavisam cits cilveks.“
„Priecajos par tevi. Žēl tikai, ka jau skolas laikā mēs tuvak neiepazinamies. Bet tagad nu — par vēlu.“
„Kas zin, varbūt nav par vēlu. Mirt taču nemirsim!“
Sidobars pasmaidija un atbildeja:
„Neka, draugs! Par dzīvošanu, vaj miršanu mēs nevaram neka spriest. Tanī ziņā mēs esam vāji un nespēcigi radijumi.“ —
Iestājās mazs klusums.
Lai tiktu atkal uz ceļa, es prasiju:
„Ko tu domā uz rudeni iesākt?“
„Ja varešu par vasaru tik daudz sagrābat, kā pirmā zemestrī lekcijas samaksat, tad braukšu uz augstskolu.“
„Uz kurieni?“
„Nezinu. Varbūt uz Varšavu, varbūt ari uz Maskavu. Bet ko tu?“
„Ari es domaju studet.“
„Kādā fakultatē?“
„Medicinas.“
„Braši! Es gribu to pašu darit. Tu brauksi uz Jurjevu?“
„Ne. Laikam uz Maskavu.“
„Nu, tad varbūt rudenī tiksimies...“
Tā runajot mēs bijām saģērbušies un iznākuši uz ielas.
Pār visu pilsētu izplatijās klusa silta vasaras nakts.
Spilgti raiba ļaužu drūzma plūda uz pilsētas dārza pusi, raudama ari mūs sev līdz.
Mēs neko daudz nepretojamies un drīz vien atradamies uz bulvara.
Apsēdušies uz kāda sola, uzrakstijām viens otram savas adreses un apsolijamies arvien apmainities saviem vasaras dzīves iespaidiem.
Cik daudz nākotnes plani cik daudz jaunas idejas netika pārspriestas!...
Noblandijamies līdz saules lēktam un tad noguruši, bet sirdī laimigi šķīramies.
16. junijā.
Dzīvoju pa tēva mājam un atpūšos no visām pēdejā skolas gada gŗūtibam, pa druskai piepalīdzedams vecakiem lauku darbos.
Atvedu no pilsētas daudz grāmatu, — gan beletristiku, gan zinatniska satura rakstus. Gribu dūšigi rauties ar lasišanu, lai piepilditu to robu, kāds izcēlies beidzamā gadā, kad netiku gandrīz nevienas krietnakas grāmatas saņēmis rokā, pateicoties Ziemeļu Annai.
Bez tam vēl no kaimiņiem nāks pie manis pāris zēni, kuŗi jasagatamo uz ģimnazijas otro klasi.
Nezinu, kā es līdz šim esmu visas pagājušās vasaras pavadijis, jo man liekas, ka es tikai nupat vēl sāku dzīvot un saprast dzīves nozīmi, kaut gan atkal jajautā, kas tad mūzu dzīve īsti ir? —
Vaj visi mūsu tā dēvetie ideali un centieni nav tikai tukšas skaņas un nekam nederigi bleķi? Vaj mēs tikai sevis nemānam, paši ta nemaz neapzinadamies? Kas to var garantet?
Piemēram, es nu jau divus gadus rakstu dienas grāmatu, kā iemīlejies skuķis. Bet ja man tagad kāds vaicatu, kadēļ es to daru, tad laikam neka nebūtu ko atbildet, jo, patiesibu sakot, es līdz šim par šo jautajumu nemaz nebiju domajis.
Tagad nu, pa savu klētiņu dzīvojot, man atliek diezgan laika visu ko izdarities.
Tā pirmak ilgaku laiku sarunajos ar savu vectēvu, kuŗš pēdejos gados ir jau palicis pavisam sirms un nespēcigs.
„Nu, dēls,“ prasija viņš: „tad tu beidzi savu skolu?“
„Beidzu,“ atbildeju es.
„Pulka iemācijies!“
„Tikpat kādu daļu.“
„Ko nu domā iesākt?“
„Būs jamēģina studet.“
„Ak studet?“ viņš izbrīnejies iesaucās. „Kur tu ņemsi tik daudz naudas?“
„Pirmā gadā palīdzēs tēvs; vēlak lūkošu pats kaut kā iztikt.“
„Ak tu kungs, ak tu kungs! Kas to bij dzirdejis — zemnieka zenķis un studet. Manā laikā tikai lielkungu dēli vareja domat no studešanas. Mums, mužikiem, nebij ne pagasta skolas. Bij tāpat mājās pie pērminderiem jamācas pātari un vienreiz viens.“
„Ja, redzi, mīļo vectēv, viss tagad ir citadi, nekā vecos laikos. Ar katru gadu dzīve pārmainas, un kā izskatisies pēc nākošiem piecdesmit, sešdesmit gadiem, to mēs neviens nevaram zinat.“
„Tu jau proti runat, kā vecs piedzīvojis cilveks. Var redzet, tās skolas tomēr atnes labumu,
kaut gan es toreiz ne par ko negribeju, kad tēvs tevi veda uz to jimnaziju. Man par visām lietam bij visvairak bailes, ka tie kungu dēli tevis nenomušij. Ari tagad, kad brautsi uz to študierešanu — labi pieraugies!“
„Nu, nu — nebīsties. Tik traki jau nemaz nav. Neesmu vairs vienigais zemnieka dēls, kas iet uz augstskolu. Tāpat no mums, latviešiem, ir jau daudz studetu vīru, no kuŗiem vēl neviens nav ziepēs izvārits.“
„Lai nu tev tā labi rādas. Bet kas var tik smalki zinat? Tu proti visu smuki sarīmet, un es ar' tur ne ka liela nesaprotu, tik zinu, ka pret dzelonu ir gŗūti spārdit...“
Ar to mūsu saruna nobeidzas. Bet man pēc tam vēl bij daudz ko pārdomat par vectēva vārdiem. Varbūt tomēr viņa naivajā, bērnišķigajā loģikā slēpjas daļa patiesibas.
29. junijā.
Saņēmu no Sidobara gaŗu vēstuli.
Esot ticis pie kāda izmeklešanas tiesneša par mājskolotaju un pagaidam izpildot ari rakstveža vietu. Cerot par vasaru dažus desmitus rubļus ieraut, gan tad to citu vajadzigo naudu grābšot kaut no elles.“
Apbrīnojama enerģija šim vienkāršajam zēnam. Viņš droši vien dzīvē daudz ko sasniegs, ja tik pārak agri neieskries kādā cilpā, kas izliktas priekš mums, jaunajiem pasaules iekarotajiem.
Pasaulē ir divejadi cilveki. Vieni domā un runā daudz, otri runā un domā maz, bet dara daudz.
Pie šiem otrajiem japieskaita ari mans leitis.
Jau skolā viņš bij liels savadnieks. Un kaut gan viņš mācibu ziņā skaitijās par vienu no labakiem skolniekiem, tomēr cienijamie pedagogu kungi nevareja viņa lāgā ieredzet, tadēļ ka viņš nekad necieta netaisnibas un daudzreiz skolotajiem pateica acīs visai sālitu patiesibu, tā ka tiem bij vaj no ādas jalec laukā.
Cik daudzreiz es viņu apskaudu, tadēļ ka nevareju
tāds būt. Saprotams, šo savu jūtu es nekad nevienam neteicu, — bij kauns atzīties.
Jabeidz! Labak ķeršos tūliņ pie atbildes, citadi var vēl aizmirsties, un tad mans Sidobars izgaidisies par velti.
1. julijā.
Nekas gan laikam nevar būt vairs muļķigaks un banalaks, kā daži lauku zaļumu svētki; bet līdz ar to viņi ir ari savā ziņā ļoti interesanti ar savu traģikomismu.
Uz viņiem pa lielakai daļai sāk gatavoties jau vaj pusgadu iepriekš.
Meitas steidz pašūt goda kārtas, lai zaļumu vietā nebūtu citām aiz muguras jaslēpjas, bet lai varetu cēli un stalti izgrozities uz visām pusem.
Puiši liek kapeiku pie kapeikas un krāj „kapitalu,“ ar ko svētkos bramanigi uzdzīvot un meitas pacienat, negaidot, lai citi kaut ko izsauc...
Izredzetai dienai pienākot — ja tikai laiks nav visai slikts — viss pagasts ir kā spārnos. Pat cūku gani cer vakarā ātrak sadzīt savu „tautu“ un tikt uz balli, lai noskatitos, kā lielie „ņemas“ ar meitam un kā pa jaunai modei danco reilenderi, kreicpolku, vaj apaļo…
Jau no agra rīta visi ceļi pilni gan kājnieku, gan brauceju. Tālumnieki dodas pie saviem radiem un draugiem, lai drusku paciemojušies, vēlak varetu kopigi laisties uz „zilumiem“.
Dziedatajas, svārkus uzspraudušas, bradā pa rudzu lauku, plūc pazīstamās zilpuķites un darina vaiņagus, ar ko pēc paraduma svētkos puškoties un vērtibā atšķirties no citām — nedziedatajām.
Visās mājās, kur tik vien paskaties, — tīra drēbes, viksē zābakus... Meitieši skrulē matus, dēlieši dzen bārdas un apcirpj ūsas, lai tās par daudz dziļi nemērktos alus, vaj šņaba glāzē...
Visi kaut ko dara, visiem pilnas rokas darba, tā kā nav vaļas pat paēst, vaj ar otru cilveku kādu vārdu pārmainit. Dievs pasarg', ja nokavejas un
netiek pie svētku gājiena. Tad labak pavisam neiet!
Katru nieciņu vajaga pa godam un kā nākas izdarit. Vaj kauns — kāds gods? Citadi var vēl ļaudis sākt smieties un izcelt nesmukas valodas. Kas tad, ja dzīvam jalīž zemē: Gods labaks, nekā ēdiens un dzēriens. Vai, Dieviņ, lai citās reizēs un vietās kā, bet zaļumos vajag spīdet un būt uz visām kantem glaunam!
Tāda diena bij mūsejiem vakar.
Jau vaj no pulksten trijiem rītā vairs nebij mājā nekāda miera. Visi gāja, kā apsviluši. Gandrīz bij jadoma, ka ugunsgrēks kaut kur tuvumā izcēlies.
„Jaunskungs, jaunskungs, — ceļaties nu augšā!“… kliedza Grumbuliene, atraudama mana vasaras „kabineta“ durvis.
„Kas tad nu noticis?“ es ustrūcies vaicaju.
„Vaj tad jūs uz zaļumiem neiesat?“
„Kā ne, — būs jau jaiet.“
„Nu tapēc, — tad tik ceļaties augšā!
Gani ar' jau izdzina...
Es biju lielā nesaprašanā.
„Cik ir pulkstens?“ vaicaju.
„Pieci nosita — būs drīz pusseši!“...
„No rīta?“
„Vaj ta nu vakarā... “
„Zaļumi jau tikai sākas pulkstens četros pēc pusdienas — varbūt vēl kādu pusstundu vēlak!
„Nu, neskādē mazliet agrak piecelties.... kamēr saģērbsaties un sataisisaties…“
„Man laika diezgan,“ es atbildeju un agpgriezos uz otriem sāniem.
Bet Grumbuliene izgāja no klētiņas, galvu grozidama un brīnedamās, kā jauns cilveks var tādā ievērojamā un svarigā dienā tik mierigi nodarboties ar gulešanu.
* * *
Pateicoties jaukajam laikam, publikas zaļum-svētkos bij ieradies sevišķi daudz. Netrūka pat apkārtnes inteligences un skolas paaudzes.
Kur vien tik' griezies, visur acu priekšā ņirbeja skolnieku un studentu uniformas, un ģimnazisteņu brūnie, vaj zilie svārciņi un svārki skatoties pēc viņu īpašniecu augumiem, klasēm un gadiem...
Prieķšnesumi vēl nebij sākušies, tadēļ visi bij tādi kā bailigi, kā kaunigi un ga malam vien līda, pusbalsī sarunadamies ar draugiem un paziņam.
Tikai priviliģetie inteliģenti — skolotaji, skrīveri un t. t. ar savām madamiņam un meitiņam pastaigajās pa svētkku laukumu, nopietniem vaigiem kaut ko triekdami un galanti rokam plātidami, vaj galvam pamādami.
Dziedataji un dziedatajas drūzmejās ap bērziem apspraudito tribini, gaididami koŗa vadoni, kuŗš, tērpies gluži jaunā žaketē un gludi nopresetās melnās biksās un, rotaļadamies ar savu diriģenta zizli, smaididams locijās muižas kunga kuplās ģimenes vidū un, kā redzams, jutās pagodinats no tādas augsti cienijamas sabiedribas.
Pagastvecakajs līdz ar citiem „amatu“ vīriem bij apmeties netāļu no bufetes un jutās, kā mājās.
Viņiem jau gāja pirmais „ducis“ un „pusstops“ uz beigam, ko jau par gabalu vareja redzet, dzirdet un pārliecinaties, ņemot vērā skaļās valodas un brīvo žestikulaciju, kas rodas tikai no zinamas porcijas iebaudišanas.
Es satiku dažus agrako gadu paziņas un malā nogājis, apsēdos, uz kāda brīva sola gala, lai nogaiditu programas sākumu.
Te, manu uzmanibu saistija divas gaŗamejošas jaunavas. Viena no tām bija mana senakā skolas biedrene — no draudzes skolas laikiem — Lazdiņu Alma, ģimnazifte, otras jaunavas es nepazinu, — liekas, nebiju viņas pavisam nekad redzejis; varbūt kādreiz, bet galvot ari nevareju.
Lazdiņu Alma bij savada sieviete. Nevareja teikt, ka viņa būtu kāda sevišķa skaistule. Bet smuka un zimpatiska viņa tiešam bija.
Pie viņas klusajiem pielūdzejiem es piedereju jau
tad kad vēl biju mazs knauķis un apmekleju draudzes skolu.
Ari pēc tam katrā vasaras brīvlaikā es viņā atkal no jauna iemīlejos. Bet tas notika tikpat klusi un — veltigi, kā agrak...
Vaj viņa ari kādu mīleja — bij priekš manis grāmata ar septiņiem zieģeļiem. —
Pret mani Alma arvien izturejās silti un sirsnigi, un pastāvigi saukaja par „labo cilveku“, „lāga zēnu“ un par savu „draugu“. Reizem likās pat, ka viņa mani ari mīletu. Sevišķi viņas vēstules bij uguns un glāstu pilnas, tā kā dažreiz likās, ka viņas neraksta Alma, bet gan kāda cita, kuŗai vairak temperamenta un sievišķibas.
Cik daudz reizes mēs bijām vienatnē ar viņu.
Cik daudz reizes man uznāca vēlešanās apkampt šo brašo, spēku un dzīvibu izstarojošo stāvu un uzspiest skūpstu uz viņas skaistajiem baltajiem, vienmēr smaidošajiem zobiem, kuŗus ierāmeja sārtas, apaļas, pusizplaukušam rozes ziedam līdzigas lūpas...
Pie katras citas sievietes es ari to būtu bez kādas šaubišanās un vilcinašanās izdarijis. Bet pie Almas es netiku ne tāļak, ne tuvak.
Man bij tā kā bail no viņas, kā ari kauns. Viens vienigs skatiens, viens vārdiņš, vaj atraidoša kustiba satureja mani aukstas pieklājibas robežās, un es vareju atkal tikpat mierigi sēdet viņai blakus un filozofet bez kādas sevišķas ustraukšanās vaj aizraušanās, it kā man nebutu līdzās astoņpadsmit gadus veca jaunava bet gan astoņdesmit gadu sirmgalve.
Apkārtejie ļaudis un kaimiņi jau sen runaja — un pat diezgan skaļi, ka mēs esot līdz ausim viens otrā iegrābušies un, ka visadā ziņā no mums iznākšot „piepasigs“ pāris.
Bet mēs ar Almu vislabak zinajām savas attiecibas un nemaz neuztraucamies par voæ populi labvēlibu — mūs abus sataisit kopā.
Pat mūsu abu vecakiem, kā rādijās, šāds
iznākums būtu drīzak patīkams nekā nepatīkams, jo viņi vēl nekad nebij lieguši mums pēc patikšanās brīvi saieties, kad vien mēs paši to vēlejamies.
Tādi bij mūsu sakari ar Almu, lai gan, patiesibu sakot, viņus nemaz par sakariem nevareja saukt.
Satikušies mēs nebijām, kamēr pagājušā vasarā, jo viņa apmekleja skolu citā pilsētā un beidzamā gadā nebij pat par Ziemas svētkiem braukuse uz mājam, aizbildinadamās, ka ļoti daudz ko mācities.
Jau es gribeju celties un iet abām jaunavam pretī,kad piepeši mani pārsteidza skaņu chaoss, kas galā izvērsās par „Dievs, svēti Latviju,“ ar kuŗu parasti katru gadu atklāja zaļumu svētkus.
Bez izņēmuma — visas dziesmas tika dziedatas vāji. Bet laipnā publika aplaudeja bez mitešanas. Tikai jaunā paaudze — tās uzņēma gluži vienaldzigi, vaj ari, ironiski smaididami, klusu sačukstejās un, plecus paraustijuši, aizgāja uz otru zaļumu lauka galu. —
Manā tuvumā apkārtstāvošie izsacija dažas, diezgan skaļas un nevisai glaimojošas piezīmes:
„Čīkst kā nesmēreti vāģi...“
„Zviedz, kā otra gada kumeļi...“
„Basi rūc, kā muižas kuļmašina...“
Kāda vienkārša vecenite, kuŗa ari diez' kā bij še iekļuvuse, piemetinaja:
„Abet nezin, kadēļ viņi tā velk no zemes uz augšu un no augšas uz zemi? Būtu vairak palocijuši...“
Citi sāka smieties, bet kāds mēlgalis atbildeja:
„Ko nu, māmiņ, tagad jauni laiki —— visi dzied no notem.“
„Ak, no notem, — kas tad tās tādas ir?...“
Vecenites jautajums palika bez atbildes, jo pašlaik sākās atkal jauna dziesma.
Pēc dziesmam bij maza pauze, un tad nāca deklamacijas.
Bij izvēleti daži Poruka, Aspazijas un Treumaņa dzejoļi.
Kā deklamatori uzstājās — pats kora vadonis un daži no dziedatajiem.
Viņi mīņajās, plātijās rokam, skatijās grīdā.
Dažās vietās skaitija tā, ka ne vārda nevareja sadzirdet... rādija ar pirkstiem uz publikas pusi... sita dūrem sev pa krūtim, ka skaneja vien, un, galvas saņēmuši, sāka nejēdzigi vaimanat, tā ka gribejās skriet viņiem palīgā...
Es zagšus poraudzijos uz pārejo publiku. Jaunie slēpās citiem aiz muguram un spurca mutautiņos, bet veči, mutes atplētuši, ar dziļu apjukumu un izbrīnešanos noraudzijās uz tribini un, galvas purinadami, reizu reizēm piegrūda viens otram pie sāniem:
„Vaj tu nejēdzigs, kā šitais viebjas!“...
„Vej, vej — abet taisni parādija ar pirkstu uz manu pusi!“...
„Bet diez', kadēļ viņš tik stipri kliedz? Tīri, kā kāds šim jau ķertos pie rīkles...“
„Kā sacit — traks, kas traks...“
„Ko tu tādam izdarisi?! Viņš gatavs vienā pašā minutē ir raudat, ir smieties...“
„Pavej, nu atkal jauns... redzēs, ko šis laba gāzis...“
Pēc katras deklamacijas daļa no publikas plaukšķinaja, bet otra daļa — trokšņoja, lai stiprak skanetu.
Uznāca kāda slaida zolida skuķe, mākslinieciski bālu seju.
Domaju, ka viņai ies labak. Bet, redzams, koŗa vadonis bij visus deklamatorus iemācijjs pēc „savas teorijas,“ jo ari ši tāpat locijās, vaimanaja, smējās, metās ceļos, salika rokas, pietrūkās atkal augšā un, dūres sažņauguse taisijās mesties uz kaut ko neredzamu, laikam visai šausmigu, jo viņa pārgrieza acis un taisija pusdraudošus vaibstus, pie kam svaigais vakara vējiņš kustinaja viņas plānos, pār muguru vaļā atlaistos matus.
„Es skatos, skatos,“ piepeši man blakus kāds ierunajās: „Un nevaru saprast, vaj šie visi tur uz,
tās augstās grīdas — driģeņu saēdušies, vaj koka spirta sadzērušies?“
„Ko nu, brāl, — man liekas, ka viņi vaj nu ir jau sajukuši, vaj ari drīzumā sāks jukt...“ atsaucās otrs.
Bet pirmais piemetinaja:
„Bleķis — viss! Iesim labak iemetisim kādus špukterus, un tad kāpsim mēs ar' uz dēļiem: redzēs, kā mums ies!..“
Un abi biedri saķērušies aizstreipuļoja uz bufetes pusi.
Pēc priekšnesumiem tūliņ sākās deja.
Sākumā radās visai maz dejotaju Katram bij kauns pirmajam lēkt citiem acīs. Būtu nu vēl vakars un tumsa. Bet tā — dienas laikā — kā tas izskatas? Ari galvas nav vēl kā nākas iesilditas.
Tikai dejas vadonis, skolotajs Lēcejs, gaŗu baltu plīvošu lentu pie svārkiem, ņēmās vienos sviedros, lai kaut pa reizitei apgriestu savas daudzās paziņas, kuŗas varetu kļūt visai piktas, ja tas kādu no viņām aizmirstu uzlūgt.
Tomēr pamazam dejotaju skaits auga, jo ari jaunā paaudze — skolnieki un studenti sāka staipit savus „kātus“. Viņiem, saprotams, gāja ļoti smuki, kā jau laikam pilsētniekiem: pilsētā jau, sak', var izdancoties katru vakaru.
Es atstāju savus paziņas, ar kuŗiem visu laiku biju pļāpajis un iejaucos vispārejā drūzmā, lai uzmekletu Lazdiņu Almu.
Bet viņas nekur neredzeja.
„Diez', kur ielīduse?“ staigadams prātoju pats pie sevis.
Piepeši mani aizskāra kāds pie rokas.
Es atgriezos. Manā priekšā stāveja Alma ar savu biedreni.
„Redz, cik draugs lepns — neliekas vairs manis ne redzot. „Sveiki!“ sauca Alma smiedamās.
„Pašlaik jūs mekleju,“ atbildeju es.
„Ja — viņš esot meklejis. Diez' ka jūs meklejāt; — Bet, atļaujat iepazīstinat: mans draugs
Alksnis, krustits vārds — līgo, līgo — Jānitis un te mana labakā biedrene un draudzene — Augstkalnu Aina. Ieteicu būt ari jums — savstarpigi draugiem. jo draudziba ir vislabakā lieta pasaulē un tapēc... ech, lai paliek!“..
Alma nedabuja pabeigt, jo kāds students viņu aizrāva dejas virpulī...
Mēs palikām ar Ainu divatā.
„Tad jūs esat tas pats Alkšņu Jānis, par kuŗu man Alma tik daudz stāstijuse?“ jautaja viņa.
„Laikam jau tā būs,“ atbildeju es.
Tā kā radās arvien vairak dejotaju, tad mēs bijām spiesti atkāpties pie malas, lai kāds bramanigs pāris nenogāstu mūs gar zemi.
„Jūs dejojat?“ turpinaja Aina.
„Dažreiz, kad iepatīkas — ja. Bet jūs?“
„Ari es dejoju.“
„Vaj varbūt jums patiktos kādu līkumu aplaist?“
„Ne,“ atbildeja viņa: „lai labak pagaidam vēl paliek.“
„Kadēļ?“
„Ja varbūt būs „apetite,“ tad varesim ari vēlak izpildit šo robu.“
„Ko tad mēs lai iesākam?“
„Kas tad jaiesāk?“
„Kā redzat — mūs še dauza un grūsta no vienas puses uz otru.“
„Paiesim kādu gabaliņu gar upmalu pastaigaties.“
„Iesim.“
„Bet vaj jūs varbūt neesat aizņemti?“
„Ne, ne,“ — es pasteidzos apliecinat, un mēs izgājām no dejas laukuma.
Aina vareja būt apmēram astoņpadsmit, līdz deviņpadsmit gadus veca. Augumā viņa bij mazliet smalkaka par Almu, bet par to viņas formas bij daudz graciozakas un maigakas nekā fiziski spēcigi attīstitai manai draudzenei.
Man patīk sievietes ar kaut ko salīdzinat, lai iznāktu stipraks iespaids. Tā ari šaī gadijienā vareja
Almu pielīdzinat slaidai eglei, Ainu jaunai ciedrai. Ja viena bij zibens, tad otra — ziemeļblāzma. Vienas acis dedzinaja, otras — sildija...
Bet tas tikai pirmais iespaids, un pirmie iespaidi ir dažkārt ļoti maldigi, tā kā mēs rūgti vīlušies, aizgriežamies uz citu pusi.
Ari Aina nebij seviška skaistule. Bet viņas pabālais nopietnais vaigs un glāstošais skatiens mani vilktin vilka pie viņas.
Pēc dažām minutem es jau sajutos gandrīz iemīlejies.
Ši nebij pirmā reize, kad notika kaut kas tamlīdzigs. Es pārdzīvoju šādas krīzes visai bieži, par laimi viņas neatstāja uz mani nekādu sevišķi sajūtamu, nedz paliekamu iespaidu. Viss, kā nācis, ta ari aizgāja!
„Jūs Almas skolas biedrene?“ iesāku es savu šādos gadijumos parasto izvaicašanu.
„Ja — abas šogad reizē beidzām ģimnaziju.“
„Un tagad jūs pie viņas ciemojaties?“
„Nebij gan lāgā vaļas. Bet Almā mani gandrīz ar varu atstiepa sev līdz.“
„Kas tad jums par nevaļu? Nu taču laiks atpūsties, lai rudeni varat iesākt strādat.“
„Jūs domajat — par skolotaju?“
„Ja, — jūs tak beidzāt ari pedagoģisko klasi?“
„Beidzu gan, un pirmā laikā ari man pašai bij nodoms palikt par skolotaju. Bet pagājušā ziemā, praktiskās stundas pasniegdama, pārliecinajos, ka es skolotajas amatam nederu: esmu diezgan nervoza un man trūkst vajadzigās nenokausejamās pacietibas. Bez tam — nesen nomira krusttēvs, atstādams man mazu mantojumu, un tā tad es domaju...“
„Studet?“
„Jus uzminejāt.“
„Priekšmets?“
„Gribu parakņaties pa medicinu.“
„Bravo!“ es priecigi iesaucos, „tad jau mēs būsim koleģi!“
„Tā?“ — Aina ieplēta acis.
„Kadēļ jūs brinaties?“
„Bet Alma man stāstija, ka jūsu vecaki vēloties, lai jūs paliekot par mācitaju?“
„Hm, ja — saprotams, viņi vēlas, lai es paliktu par sprediķotaju. Sevišķi māte ieņēmuse domas galvā, ka ļoti jauki būtu, ja viņa varetu noklausities manos sprediķos un teikt:
„Redz, cik mans dēliņš gudrs un cik jauki viņš prot runat — asaras tīri saskrien acīs...“
Bet tēvs priecajas par lepno mācitaja muižu un par viņas plašo zemi, kuŗas viņš vis neizrentetu citiem, bet apstrādatu pats ar puišiem, un visi lielie ienākumi naudā un graudā paliktu paša rokās... Tādus idealus uzstādijuši mani vecaki un stūrgalvigi turas pie viņiem. Man, saprotams, visa ši lieta nejēdzigi riebjas, jo es, vispārigi ņemot, par reliģiskiem jautajumiem esmu pavisam citadās domās.“
„Bet kā jūs ar viņiem vaŗesat izlīgt?“
„Pamēģinašu kaut kā.“
„Ja nu nevarēs?“
„Ja nevarēs? — tad... tomēr par mācitaju nepalikšu!“
„Bet ja vecaki jums nedos naudas studijam? Ko tad jūs darisat? Uz tukša gaisa taču nevar neka iesākt.“
Es paraustiju plecus un rūgti smiedamies atbildeju:
„Tomēr man jatiek studet! Vienalga, ja ne šogad, tad vēlak! Iešu pa ziemu kaut kur, vaj par mājskolotaju, vaj par rakstvedi kādā kantorī; nopelnišu vismaz tik daudz, ar ko lekcijas samaksat.“
„Labi,“ atbildeja Aina — „ka cilvekam tāda energija. Diez', vaj es būtu spējiga jūsu vietā to pašu izdarit. Man būtu savu vecaku žēl...“
„Vaj domajat, ka man viņu nav žēl? Es savus vecakus mīleju varbūt vairak, nekā dažs labs cits dēls. Es ļoti labi redzu un saprotu tos lielos upuŗus, kuŗus viņi nesuši manis dēļ, jo ari ģimnazijas beigšana prasija samērā diezgan daudz naudas, lai gan es pēdejos gados pastāvigi pelnijos ari ar
stundu pasniegšanu un dažadu papiru pārrakstišanu...“
Es apklusu un izbrīnejies pats sev jautaju, kadēļ es viņai, pilnigi svešai sievietei visu šo stāstu? Bij taču daudz tuvaki cilveki, kuŗiem es nebiju par šo lietu ne vārda ieminejies, kaut gan daudzreiz sirds bij tik pilna un smaga.
Un nu šai meitenei es bez kādas šaubišanās, gluži vaļsirdigi izstāstiju visu, nejautadams, vaj viņai ar' pie ta ir kaut vismazakā interese, vaj līdzjūtiba.
Kā manas domas uzminedama, Aina paskatijās man acīs un prasija:
„Alkšņa kungs, kas jums notika, ka jūs tik piepeši apklusat? Vaj es varbūt izteicu kaut ko ļaunu, jeb citadi kā apgrēkojos? Bet varbūt jūs man neuzticaties?“
„Kadēļ lai es jums neuzticetos?“
„Es pilnigi soprotu jūsu stāvokli un man ļoti žēl, ka es tur neka nevaru līdzet, vismaz materieli — ne; varbūt kādreiz ar padomu gan.“
„Pateicos ari par to pašu. Kādreif labs padoms ir desmitkārt vērtigaks par naudu,“ atbildeju es, spiezdams viņas glezno rociņu.
Aina neteica neka un ari rokas man neatņēma.
Mēs lēnām soļojām gar upites malu, kuŗa, mierigi un mienmuļigi čurkstedama, lēkaja pār balti nogludinatiem oļiem, reizu reizem paslēpdamās zem kārklu un saldukšņu krūmiem, lai pāris soļus tāļak atkal izlīstu klajumā.
Nemanot bij atlidojis vakars, atnezdams svaigumu un vēsumu pietvīkušajai dabai.
Saule jau sen bij norietejuse, atstādama aiz sevis tikai dažus saplositus un it kā asinim aptraipitus mākonišus, kuŗi lēnam, kā ievainoti līdz nāvei noguruši kaŗa vīri, vilkas gar debess malu.
Bezdeligas ari bij aizgājušas gulet un odi, sajuzdami kaŗa stāvokļa atcelšanu un personas neaizskaramibu, tūkstošiem līda no gaŗās mitrās zāles paslēptuvem un, savienojušies lielos jauktos koŗos,
ņēmās dziedat un līgsmoties, griezdamies un čumedami pār upites mirdzošo līmeni.
Tikai daži izsalkuši veteraņi, dīkdami un žāvodamies cilpoja apkārt, lai uzošķeretu svaigas asinis, ar ko dzēset savas nerimstošās, slāpes...
Tāļumā, kā caur miglu, spalgi atskaneja haotiskais balles troksnis un piedzērušo bļaustišanās.
„Vaj varbūt nesāksim iet atpakaļ?“ es jautaju. „Ir jau diezgan vēls.“
„Ja, iesim gan,“ kā no sapņiem uztrūkdamās atbildeja Aina. „Citadi Alma manis par daudz nomeklesies un domās, ka es pavisam pazuduse.“
„Tā nu gan viņa nedomās. Viņa taču pirmak redzeja, ka es paliku pie jums par sargu.“
„Tas neko nenozīmē.“
„Kā tā?“
„Jūs sievietes maz pazīstat.“
„Nezinu.“
„Sievietes arvien pa lielakai daļai daudz vairak iedomajas, nekā patiesibā ir.“
„Varbūt — neņemos galvot. Tomēr man liekas, ka Alma ir spilgts izņēmums citu sieviešu starpā.“
„Un es?“
„Jūs?“
„Ko jūs par mani sakat?“ Aina vaicaja un viņas skaistās acis, noglāstijušas manus matus un vaigus, noslīdeja zemak, apstādamās pie mana spalvu naziša, ar kuŗu es, kā rotaļadamies, graiziju nelielu kārkla klūdziņu.
Es apjuku un laikam nosarku.
„Par jums?“
„Nuja — par mani“
„Man liekas — jums ir laba sirds... es to jūtu tadēļ, ka es spēju tik vaļsirdigi jums atklāt savus sāpigakos šķēršļus — ceļā uz sprausto mērķi...“
„Zinajuse nu ticet?“
„Patiesi gan. Pret jums es nespēju melot.“
„Ai, ai!“ Aina padraudeja man ar pirkstu. „Ari
jūs jau esat iemācijušies glaimot... Tas nav labi, jaunais cilvek!..“
Es gribeju gan vēl visā nopietnibā atspēkot viņas beidzamos vārdus, bet nebij vairs iespējams, jo mēs atkal no jauna iejukām zaļumnieku mudžeklī, kas apņēma mūs, kā karsts reibinošs vēsmas vilnis... Strāva mūs vienā acumirklī rāva uz priekšu otrā — grūda atpakaļ… Mēs smiedamies turejamies viens pie otra un virzijamies uz muzikas pusi.
Tur pašlaik viss gāja pilnās zēģelēs. Danču lauks bij kā sētin nosēts pārišiem. Viņi griezās bez mitešanās, it kā tos neapzinigi būtu iekustinajis spēcigs viesuļa brāziens...
Muzikanti, piepūtuši vaigus un pārgriezuši acis taisija ellišķigu troksni, tā kā ausis aizkrita un ap sirdi metās nelabi...
Vecakie ļaudis un nedejotaji drūzmejās ap bufeti, kā bites ap tropu...
Korķi paukšķeja... glāzes skaneja…
Bufetes turetajam sviedri straumem vien lija pār sārtajiem, tuklajiem vaigiem... Bet nauda nāca kā par kviešiem... Bij īsts pļaujas laiks...
Ārpus svētku laukuma, pa krūmmalu, kur bij novietojušies zirgu sargi, atskaneja jau pa skaļam lamu vārdam un, pēc trokšņa spriežot, kā likās, ari dūres tika laistas darbā…
Mums klusām noslīdeja gaŗam pāris uŗadņiku un devās uz trača pusi..
Ar lielām pūlem sadabujām Almu, kuŗa bij visu laiku dejojuse un tagad, sakarsuse — sārta, kā brūklene, smaidija vien, aizdomigi pētidama Ainu un mani, vaj nav pie mums kas savads noticis.
„Iesim dejot!“ griezās viņa pie manis.
„Iesim!..“ atbildeju es, un mēs, aizauļojām raibajā pūlī...
„Nu, kā jums patīk mana biedrene?“ vaicaja Alma un dejojot pieglaudās man tik tuvu, tuvu, kā vēl nekad nebij noticis.
Es drusciņ apmulsu. Bet tad saņēmos un atbildeju:
„Labi, — vismaz pirmais iespaids nevēsta ne ko ļaunu.“
„Tikai nesamīlejaties vien abi— jūs jau tādi vēja pagales esat.“
„Bet ja nu tas tomēr notiktu?“
„Es ta negribu!“
„Kadēļ?“
„Es palikšu greizsirdiga...“
Mēs griezamies pa raibo ļaužu druzmu, grūzdami pie malas visus, kas gadijās ceļā...
Bet ari citi mūs netaupija, un mums, izdauzitiem un sagrūstitiem bij jaatgriežas pie Ainas, kuŗa pa to laiku glabaja mūsu virsdrēbes.
Tā kā iesācis biju, tad pāris reizes izgriezos ari ar Ainu. Viņa dejo daudz veiklak un graciozak par Almu, bet viņai nav ta straujuma un bezbēdigās trakulibas, kas pirmejai.
Dejojot es pastāstiju viņai mūsu iepriekšejo sarunu ar Almu.
„Ko jūs par to sakat?“ es beigās jautaju.
„Es? Ko lai es tur saku?“
„To, ko domajat.“
„Varbūt Almai ir taisniba...“ atbildeja Aina un nosarka. —
Bij jau ļoti vēlu, kad šķīramies.
Man bij jaapsolas visā drīzumā viņas apmeklet. Pretejā gadijumā draudeja man uzlikt ļoti bargu sodu.
Būs jaaiziet.
4. julijā.
Solijumu izpildiju un aizgāju.
Alma pie galda kaut ko rakstija, bet Aina pārlapoja vecos „Mājas Viesa“ gada gājumus, uz acumirkli uzkavedamās pie kāda dzejoliša, vaj sīkuma.
Mani ieraudzijušas, viņas meta savu nodarbošanos pie malas.
„Sveiki, sveiki!“ sauca tās
„Tad atnācāt gan...“ man roku sniegdama teica Alma.
Aina, klusu ciezdama spieda roku un atnesa krēslu prekš manis.
„Atnācu,“ atbildeju es: „Kadēļ gan lai es nenāktu?“
„Mēs domajām, ka jums būs bailes...“
„No ka?“
„No mums abām.“
„Kadēļ?“
„Nu —tāpat vien mēs divas pret jums vienu...“
„Bet tas taču neko nenozīmē.“
„O—ho! tas daudz ko nozīmē!“ smējās Alma.
„Es tur neka seviška neatrodu.“
„Vaj tad jūs nezinat, ka sievietes ir viltigi un atriebigi radijumi?“
„To zinu gan bet man liekas — visas jau nav ar vienu mēru mēramas.“
„Kas to var galvot...“
„Beidzat nu reiz tukšus salmus kult,“ pievienojās Aina.
„Tīri, kā kad ne ka vairs pasaulē nebūtu prāhtiga ko pārrunat.“
„Ko nu, Ainiņ, mēs jau allaž esam par daudz nopietnas un prātigas, — varam tak būt kādu acumirkli ari jautras un bezbēdigas,“ iebilda Alma.
Aina kluseja, tikai viņas pirkstiņi nervozi plucinaja kādu papira gabaliņu smalkās, smalkās, drusciņās, tīri kā kad tas būtu ļoti vajadzigs darbs.
Ari man nebij neka ko darit, un istabā iestājās neveikls klusums, kuŗu pārtrauca tikai vienmuļigā sienas pulksteņa tikšķešana un mušu sīkšana.
Kāda liela zemes bite bij nez' kā še iemaldijusēs un gluži omuligi rāpoja pa naktsvijolišu pušķi, kuŗš bij ielikts lielā izraibotā māla krūzē uz loga. Bet prieki nevilkās ilgi, jo kad viņa, apstaigajuse visu pušķi un pārliecinajusēs, ka tur vairs nav atlicies ne piliena saldās ziedu sulas, gribeja doties projam, viņa sāpigi atsitās pret cieto loga stiklu un sāka drebet un spārdities, velti mekledama izejas.
Es paliecos un atvēru logu
Bite nesaprašanā pagrozija galviņu, noglauda radziņus un uzbudinajusēs nokrita zem loga zālē. Bet jusdama, ka atrodas atkal brīvibā, viņa pacēlās
spārnos, kā pateikdamās aplidoja man pāris reizes ap galvu un priecigi zumedama, aizlidoja kaut kur pār par ābeļu un ķiršu galotnem.
„Kungi, — kas ir?“ iesaucās Alma. „Ko jūs sēžat, degunus nokāruši? Vaj neesat pagājušā naktī lāgā izgulejušies?“
„Es atpestiju biti no vaņģniecibas, “ atbildeju es.
„Bet es,“ teica Aina, „izlasiju vienu visai interesantu dzejoli — par govju slaukšanu.“
„Blēņas ar visām jūsu bitem un dzejoļiem! Šodien ir seviški jauks laiks, — iesim labak dārzā!“
Mēs bijām ar mieru un visi devamies uz dārzu.
„Nākat tālak, — Jāni, es zinu — jūs mīlat jāņogas, — papūlaties apraudzit kādu krūmu.“
„Bet, kuŗā stūri viņas ir labakas?“
„Še, lūk, visa rinda balto jāņogu.“
Mēs plosijamies pa dārzu un ēdām ogas, līdz zobi tā piemizoja, ka nevarejām vairs ne smilgas pārkost...
Tikai Aina rādijās šodien neparasti domiga un runaja maz. — Par to Alma bij divkārt jautra un gāja kā negudra, — krūmi vien brikšķeja...
Saule jau taisijās uz rietešanu.
Gani klaigadami dzina lopus uz mājam. Pagalmā ieblējās aitas... iebļāvās izslāpis teļš.
„Atvainojat mani drusciņ, — jaiet māmiņai palīgā lopus saņemt. Būšu drīz aļpakaļ!“
Un Alma aizskrēja, trallinadama kādu jautru dziesmiņu, gaišais apģērbs vien noplīvoja aiz dārza sētas.
„Sakat, kas ar jums šodien noticis?“ griezos es pie Ainas.
„Ar mani? — Ar mani nav nekas noticis! Ir tikai tā savadi ap sirdi, — gribetos tik daudz runat, tik daudz teikt... Bet neviens uz mani neklausas. — Pirmak sāku ar Almu runat... Viņa atnesa mazu kaķenu un iesvieduse man to klēpī, teica:
„Parunajies ar šo zelli — tas tevi labak sapratis...“ un pate nezin kur aizdrāzās: stāstija, ka jarakstot kāda tur ļoti svariga vēstule...“
Mēs abi apsēdamies pie kāda kupla jāņogu krūma.
„Nav labi cilvekam — būt gŗūtsirdigam.“
„Kadēļ?“ prasija Aina.
„Tadēļ, ka ar to viņš tikai savu mūžu sabojā un vairak neko.“
„Pa daļai — jums taisniba. Bet to taču jūs atzīsat, ka nav iespējams mūžigi būt jautram un tikai smieties un atkal smieties? Vaj varbūt jūs paši tā darat?“
„Ari pats es vēl ar to neesmu pilnigā skaidribā. Man tikai liekas, ka še jaietur vidus ceļš; — pāriet ekstremos nebūtu nekāda labuma.“
„Tas ir — jūs domajat, ka cilveks var būt ir nopietns, ir priecigs, skatoties pēc acumirkliga gaŗa stāvokļa?“
„Ja, redzat, piemēram, tagad esmu jautrs. Bet vaj es tāds vienmēr biju un palikšu, tas ir cits jautajums. Saprotams, visai nopietnu un bēdigu mani ir reti kāds redzejis, lai ari sirdī vaj velni dancotu. Ja — pāris gadus atpakaļ, tad gan, biju sācis nez' ko iedomaties.
Toreiz gandrīz lepojos ar savu gŗūtsirdibu un pesimismu. Man likās, ka ļaudis nāks mani nožēlot, lūkos iepriecinat, cienis mani par manām dziļajām sāpem un vēl daudz citu ko tamlīdzigu.
Bet es biju stipri maldijies. Kamēr biju jautrs, asprātigs un pārgalvigs, — — visi mani slaveja, lielija un cēla gluži vaj debesīs.
Tad — gadijās reizes, kad es biju ļoti nopietns, — nesmējos, nejokoju, netrakoju, tikai, kaut kur, kaktiņā ielīdis, drūmi noraudzijos uz citiem līgsmajiem ļaudim, neņemdams nekādas dalibas ne sarunās, nedz dejās, vaj rotaļās...
Un, brīnums! Neviens manis neievēroja, bet, ja ari ievēroja, tad nelikās nemaz redzot.
„Sak', kas man par daļu, ja viņš tāds saskābis, kā vecs gurķis...“
Ja kāds ari pienāca pie manis apjautaties, kas man kaišot, tad tas nenotika ne līdzjūtibas, vaj
sirsnibas dēļ, bet gan vienkārši tadēļ, ka to prasija pieklājiba un izglītotu ļaužu pienākums. —
Mani patiesi nožēlot neienāca nevienam prātā.
Un tā es pārliecinajos vairakas reizes, ka cilvekam pret cilveku nav ne tik daudz līdzjūtibas, kā melns aiz naga. Tadēļ, ja man tagad kādreiz gadas slikts gara stāvoklis, — es tad nevienam neizrādu, bet gan pats klusibā cenšos tikt galā ar savām drūmajām domam, pie tam — pret ļaudim izrādidamies jautrs un laimigs.
No tam ari ir izcēlies tas, ka starp maniem paziņam cirkulē baumas, ka es esot nelabojams optimists un uz visiem dzīves gŗūtumiem skatoties caur rožainām brillem.“
Aina ar lielu uzmanibu sekoja katram manam vārdam, lai neviena skaņa neaizietu pazušanā.
Kad biju beidzis, viņa pārsvieda savu kuplo matu bizi pār plecu un teica:
„Man liekas, Alkšņa kungs, ka jūs par daudz netaisni izturaties pret cilvekiem vispārigi, teikdami, ka nevienam neesot ne vismazakās līdzjūtibas. Tas nav taisniba! Pasaulē ir ari labi un sirsnigi cilveki, tikai viņu nav visai daudz un tadēļ varbūt jums nav nācies nevienu tamlīdzigu satikt.“
„Esmu starp saviem skolas biedriem dažus saticis; bet tomēr vēlak viņi izrādijās ari tikai — — liekuļi.“
„Visi?“
„Ja... tas ir — pašā beidzamā vakarā es tuvak iepazinos ar kādu leiti, ar kuŗu vairakus gadus kopā vienā klasē nosēdejām, un tomēr nebiju gandrīz nemaz viņa ievērojis, līdz nāca savads gadijums, kas viņu pacēla manās acīs augstak par visiem pārejiem biedriem.“
Un es Ainai atstāstiju visu beidzamā atvadišanās vakara notikumu Centralviesnicā.
„Ja,“ domigi teica viņa: „Sidobaram vajaga būt krietnam zēnam.“
„Tāds viņš ari ir.“
„Bet ko viņš domā iesākt uz priekšu?“
„Viņš ari studēs.“
„Ko?“
„Medicinu.“
„Kur?“
„Laikam Maskavā.“
„Nu — tad varbūt vēl tiksimies!“ priecigi iesaucās Aina.
„Visadā ziņā es jūs iepazīstinašu,“ atbildeju es.
„Tad jau mēs Maskavā varesim nodibinat kādu „savu ļaužu“ pulciņu! Sauksimies visi par „tu“, iesim uz lekcijam un mācisimies, lai vaj galvas izput.“
Un Aina sajūsminajusēs sasita plaukstas, tā kā no tuvejā krūma sprukšķedams izskrēja mazs peleks putniņš un, kā bulta, pazuda dārza malā augošās liepas kuplajos zaros...
Pašlaik nāca ari Alma, nezdama vienā rokā lielu piena krūzi, otrā — sviesta trauciņu.
Viņai sekoja, saules staros brūni nodeguse, spēciga ganu meitene ar glāzem un maizi.
„Cienijamie kungi un damas!“ iesāka Alma, pūledamās piedot savai balsij svarigu, svētsvinigu intonaciju: „Še nu būs smaržojošā ambrozija un saldais nektars... Tadēļ paceļat savus vaigus un nesat dieviem slavas upurus, pieliedami — katrs sev pa glāzei piena un uzsmēredami pa sviestmaizei!“ ..
Bet pie ganu meitenes viņa griezās savā parastajā balsī:
„Liec vien šepat, Zelmiņ, un tec vēl mātei palīgā piekopt vienu, otru vakara soli. Tūliņ strādnieki nāks mājā. Vajadzēs vakariņu.“
„Labi, jaunkundz,“ atbildeja ganu meitene. Un teciņus devās projam, tā kā viņas kailie baltie papeži vien noņirbeja...
„Kā redzu, tad mana nopietnā Ainiņa ir atkal atplaukuse.“
Palika drusciņ jautrak ap dūšu.“
„Mans draugs laikam atstāj uz tevi ļoti dziedinošu iespaidu?“
„Ja, mēs runajām par augstskolu, un Alkšņa
kungs stāstija, ka tur šoruden iestāšoties ari kāds viņa skolas biedrs — leitis Sidobars... Vaj ir pareizi?“ griezās viņa pie manis.
„Pareizi — viņu sauc par Sidobaru,“ atbildeju es.
„Šis Sidobars esot ļoti interesants cilveks, — — viņš sakot visiem taisnibu acīs un ne no ka nebaidoties.“
„Tā?“ brīnijās Alma: „tad jau mums iznāks lieliska strīdešanās?“
„Katrā ziņā!“ es smējos: „dabusat vēl plēsties.“
Ēdot abas meitenes stāstija dažadas epizodes no savas skolas dzīves, pie tam jo spilgti izceldamas visas smiekligās puses.
Kā priekšniece pārģērbusēs par ubadzi un gājuse uz galvenās ielas stūra vaktet, vaj viņas skolnieces par daudz vēlu nestaigā platos ceļus...
Bet kāds sasodits pārgalvis uzgrūdis viņai gorodovoju uz kakla un ta, par neatļautu ubagošanu, aizvesta uz pristava kancleju, kur saprotams, visa lieta atklājusēs, un viņa atlaista uz brīvām kājam. — Bet nesmukas valodas tomēr izcēlušās un nebijušas apklusinamas.
Par jauno zīmešanas skolotaju, kuŗš iemīlejies gandrīz visās vecakās skolniecēs un sācis rakstit tām pat vēstules. Beidzot ši būšana nogājuse tik tāļu, ka viņš bijis piespiests apprecet vienu no savām skolniecem..!
Par dziedašanas skolotaju, kuŗš nevarejis izrunat „r“, bet ta vietā vienmēr lietojis „g“, vaj citu tamlīdzigu savadu skaņu.
Tā, piemēram, dziesmā:
„Громъ побѣды раздавайся“...
viņš dziedajis:
„Ггомъ побѣды газдавайся.“
Ari latviešu valodas skolotajs nebijis bez vainas. Viņš gandrīz katrā teikumā lietojis vārdu „atkal“.
Tā kādā stundā viena no biedrenēm saskaitijuse piecdesmit septiņus „atkal“, — Beidzot šis „atkal“ izgājis ļoti plaši un nokļuvis pat līdz paša „atkal“ īpašnieka ausim. Viņš nu vairs nekad nelietojis ša nelaimigā vārdiņa, bet ja kādreiz nejauši izsacijies, tad tūliņ pats nosarcis. Bet bez kāda vārda viņš tomēr nevarejis iztikt un jau otrā nedeļā Alma vienas stundas laikā izskaitijuse trīsdesmit deviņas reizes — „man šķiet“...
Ticibas mācibas skolotajam — mācitajam Griķim, kuŗš bijis liels švīts un pastāvigi valkajis fraku, viņas bieži vien nosmērejušas krēslu un katedri ar krītu, tā kā vinš no dažas stundas izgājis melderim līdzigs un cienigi soļojis pa pilsētiņas ielam, nepiegriezdams ne vismazakās vēribas ielas puiku baram, kuŗš viņu svilpdams un klaigadams pavadijis.
Bet bijuši daži ari ļoti ieredzeti pedagogi. Tā, diloņa slimajā vēstures skolotajā viņas visas līdz ausim iemīlejušās; bet literaturas skolotaju, kuŗš ari pats rakstijis dzejas, nesajušas vaj uz rokam.
Stāstija par matematikas skolotaju, kuŗš bijis pēc dzimuma igaunis un tādēļ dažreiz uzbudinajumā izdarijis jocigas valodas kļūdas.
Geografijas skolotaja bijuse ļoti kaisliga slidu skrējeja un reiz, kādā sestdienas vakarā, labam ledum esot, uz ezera apkausejuse visus puišus, tā kā tie otrā dienā, pa ielu ejot, tikko kājas varejuši pavilkt.
Dabas stāstu skolotaja ļoti mīlejuse dzīvniekus un viņai pašai piederejuši trīs lieli runči, kuŗi dažreiz atnākuši pat uz skolu līdz un dabas stāstu stundās, mierigi murkšķedami, staigajuši pa katedri un pa skolnieču galdiem, atstādami uz grāmatam un piezīmju burtnicu lapam savu pēdu stempeles. Bet neviena skolniece nedrīkstejuse viņus aiztikt.
Tikai reiz kāda septitās klases krieviete vienam no runčiem iekniebuse astē un par to dabas stāstos, kā ceturkšņa numuru dabujuse apaļu „2“.
Visinteresantak gājis pa izrīkojumiem (laistas viņas tikai uz tiem visnevainigakajiem priekšnesumiem), kad pate priekšniece viņas veduse uz teatriem un koncertiem. Zālē viņas nedrīkstejušas ne kur citur skatities, kā tikai uz skatuves pusi. Ja kāda nejauši, vaj ziņkāribas dzīta paraudzijusēs kaut kur sāņus, kur bijuši vīrieši, tad ta dabujuse rājienu. Un, ja tādas lietas atkārtojušās vairak reizes, — dota slikta atsauksme par uzvešanos.
Tad vēl — nāca gaŗi, jo gaŗi stāsti par dažadiem romaniem, vēstulem, greizsirdibu un citām tamlīdzigām lietam.
Līdz šim man nebij ne jausmas par to, kas šādiem skuķiem par virtuozitati visadās blēņās un nedarbos!
Dažreiz vispalaidnigakais zēns nespētu tādus stikus un niķus izvest, kā viņas. Un tomēr meitenes vienmēr tika skaititas par priekšzīmigām un rātnām skolniecem, bet zēniem bij jacieš represijas!
Savas domas es izteicu ari viņām.
Viņas sāka smieties un atbildeja, ka ar saviem stāstiem šās neesot nemaz gribejušas mani uz tādām domam uzvedinat. Bet ja nu tas esot noticis, tad labak pārtraukšot līdzšinejo sarunu virzienu un pāriešot uz citu — prātigaku tematu.
Pēc karstas saulaiņas dienas — uznāca samērā diezgan vēss vakars, kā tas dažreiz gadas junija un julija mēnešos.
Tā kā Aina bij ļoti plāni ģērbusēs, tad viņa aizgāja uz istabu pēc lielā lakata.
Mēs ar Almu palikām vieni paši.
Viņa man sēdeja gluži tuvu. Man vajadzeja tikai drusciņ paliekties un es varetu viņu bez kādas grūtibas apkampt un noskūpstit. Bet nezin kadēļ man trūka dūšas to izdarit.
Jau... jau es mazliet paliecos, jau mana roka pakustejās.
Almas acis tik pārgalvigi smaidija, viļinat viļinadamas mani pie sevis. Pusatvērtās lūpas drebeja, kā skūpstus gaidot…
Es biju jau pusceļā... Vēl viens acumirklis.
„Nemuļķojaties nu, Jāni,“ teica Alma mierigi, un viņas seja acumirklī zaudeja visu savu pievilcigo izteiksmi: „Nevajaga... būsim tāpat draugi.“
Man bij ap dūšu, it kā es karstā pirtī būtu dabujis ķipi auksta ūdeņa uz muguras — —
Es lādeju ir sevi, ir viņu: sevi par to ka biju ļāvies aizrauties, bet viņu — par tās vienaldzibu un aukstasinibu.
Lai neceltos atkal kādas aizdomas, es pavirzijos labi tāļu malā un neko neatbildeju.
„Vaj jūs uz mani dusmigi?“ jautaja Alma pienākdama atkal man tuvak.
„Kadēļ jūs nākat tik tuvu?“ sašutis atbildeju: „Nebūšu es vēl ne pakustejies — jūs atkal teiksat: „nemuļķojaties.“
„Bet es jau nemaz tik ļauni nedomaju.“
„Kas to var zinat?“
Mūsu saruna tika pārtraukta, jo atgriezas Aina ar lielo lakatu un sajūsminata stāstija, ka uz pagalma, malkas blākī ievietojies circenis un sacenšoties dziedašanā ar lielo sienāzi, kuŗš katru vakaru koncertejot pa līko apsi — aiz klētiņas.
Bet ari varde, kā laikam ļoti muzikalisks radijums, esot nez' no kuŗienes ieradusēs sētmalas nātrēs un piedaloties vakara harmonijā ar savu daiļi izkopto mecco baritonu.
Ja mēs vēloties dzirdet, lai nākot paklausities.
Mēs iznācām no dārza un pagājamies labu gabalu pa olnicu.
Tāļajās Plētes pļavās ūkšoja sabraukušie siena pļāveji. Kaut kur gaŗi un žēli iezviedzās zirgs un apklusa.
Grieze bij pārnesuse savu mājokli no nopļautā aploka uz kuplo rudzu lauku un nu ņēmās tik spēcigi ar savu skarbo, metalisko dziesmu, ka bij tiešam jabrīnās, kā viņai jau sen nav rīkle izdiluse no griezigi asām skaņam.
Tāļak, aiz birzes stūŗa pulpinaja paipala, reizu reizem kā nokaunedamās un apraudamās, lai nākošā
acumirklī sāktu atkal visu no jauna. —
„Cik skaists vakars!“ teica Alma, brucinadama gar sētmalu augošo smilgu ziedus un kaisidama man tos uz galvas.
„Šādā vakarā gribas tik daudz domat... domat...“ čuksteja Aina: „Viss ļaunums tā ka izzūd un izgaist... Tīkas būt labam... mīļam ... nedarit nevienam neka slikta... Un, ja kādreiz padarits kaut kas tāds, ko nevar saukt par labu, tad pašam paliek žēl, ka mēs neesam vienmēr krietni un labi...“
Mēs soļojām klusedami uz priekšu, nogrimuši katrs savās domās.
Man izlikās abas meitenes tik mīļas un tuvas .... Šinī acumirklī es varetu viņām pieglausties ar īstu sirsnigu drauga mīlestibu.
Žēl tikai, ka daudzreiz šados acumirkļos cilveki visvairak pārprot viens otru un jūtas pēc tam tik nelaimigi, tik nelaimigi…
10. julijā.
Dienas karstas un tveicejošas — viena līdziga otrai.
Saule, kā sakarseta milzu bumba, katru dienu apstaigā debesu apvārksni, sūtidama savas liesmainas staru bultas uz mēmo zemi un pacietigām cilveku galvam.
Neviena mākoniša, ne vismazakās vēja pūsmiņas. Pat ēna nedod vairs nekāda vēsuma.
Cilveki kustas, ka apmulsuši — bez domam, bez spēka..! Savu darbu viņi dara gandrīz pilnigi neapzinigi, nemanidami bagatos sviedrus, kas tiem līst par visām malam...
Rītā nopļautā zāle — vakarā jau pārvērtusēs par sausu čabošu sienu, kuŗš steigšus jagādā zem jumta, lai otrā dienā varetu atkal ķerties pie jauna pļāvuma.
Reizu reizem pār laukiem, ceļiem un atmatam pārstaigā nelieli viesuļu grieži, saceldami smilšu putekļu mākoņus un atkal bez pēdam nozuzdami, it kā viņu nekad nebūtu bijis.
Veci ļaudis parego lietu; ķet debesis ir tik tīras
un skaidras, ka par visu dienu neparādas neviena, — vismazakā mākoņu švītriņa. Putni nespēj palidot un staigā pa zemi, spārnus nolaiduši un knābjus ieplētuši, nemaz nebaididamies no saviem lielakajiem un nāvigakajiem ienaidniekiem — suņiem, kuŗi tagad, astes nolaiduši un gaŗās mēles izkāruši pār zobiem, noguruši vazajas apkārt, mekledami vēsaku vietiņu.
Mājlopi kaujas ar mušu un dunduru miljoniem un no nespēka var tikko vairs kājās notureties.
Visi ciemu ceļi kā izmiruši. Neredz nevienas dzīvas dvēseles... Kuŗam gan šādā laikā patīkas cepinaties pa karsto sauli?
Omuligi jūtas tikai zaļganie sienāži, raibie treknie tauriņi un gaŗastainās spāres. Tie sen nav piedzīvojuši tik jauku un patīkamu laiku kā tagad, kad var pēc sirds patikšanas izdziedaties, izlēkaties, izskraidities, pilniem malkiem baudot no dzīves jaukumiem un nedomajot vairs ne par ko citu pasaulē.
Es tagad katru dienu eju uz tuvejo ezeriņu peldeties un stundam ilgi dzīvoju un bradaju pa ūdeni. Bet ūdens ir tik silts, ka nedod miesai vairs nekāda atspirdzinajuma, tikai nogurdina vēl vairak, izsūcot no locekļiem beidzamo spēka atlikumu, beidzamo enerģijas krājumu.
Piekrastes smiltis saulē sakarsušas tik karstas, ka kājas deg. Liekas,ka še nebūtu Baltija, bet gan kāds stūris no Afrikas Zaharas — zem paša ekvatora.
Negribas neka darit, neka strādat. Pret visu uznākuse savada apatija un pat riebums.
Ari maniem abiem skolniekiem neklājas labaki, jo nu jau trešā diena, kad viņi nav vairs kārtigi savas uzdotās mācibas atbildejuši. Tīri žēl paliek skatoties, ka tie manā priekšā svīst un nokaunejušies aiziet, lai rītā atkal atnāktu un — neka nezinatu. —
Tikai saulei noejot un vakaram uznākot viss pārmainas un pieņem citadu veidu.
Dabā rodas dzīviba un kustiba. Katrs, kas dienu
slēpies ēnā, izlien svaigā gaisā un uzelpo brīvak, zinadams, ka rītā būs atkal jakarst un jasvīst.
Kaut kur atskan pa dziesmiņai. Ietrīcas harmonikas žēlās skaņas, saplūzdamas kopā ar vijoles vijigajiem treļiem, kas, kā nevaldamā, spēciga straume, izplūst no nezinamā spēletaja lociņa apakšas…
Gandrīz katru vakaru esmu gribejis aiziet pie Almas un Ainas.
Diez', ko viņas domā, ko dara? — Varbūt mani gaida?.. Kas to var zinat...
Bet es tomēr neeju. Es sev liedzu iet. Man tīkas sevi kaitinat un sāpinat.
„Iznāks atkal tāda pat salmu kulšana, kā beidzamā vakarā,“ saku klusam un piespiežu pats sevi tam ticet.
Bet kaut kas, paliecies, pastāvigi čukst man ausī:
„Nu, aizej...“
„Neiešu!“
„Būs pašam vēlak žēl, ka neesi gājis..“
„Ne, nebūs žēl...“ mēģinu runat pretī.
Tomēr sirds krūtīs runā pavisam citadi, un es nezinu pats, kā rīkoties, ko darit. —
Jūs, šausmigās, tveicejošās julija naktis!.. Jūs nedodat cilvekam miera...
Julija naktis!..
Kuŗš gan nepazīst jūs?... Kuŗš nav lādejis jūs un atkal ilgojies pēc jums?...
Kuŗš nav klīdis kā mēnešsērdzigs pa rasoto zāli un dedzis ilgu kvēlē?“
Kuŗš nav savos sirds dziļumos julija naktīs palicis par dzejnieku?...
Kuŗš nav tvīcis pēc spēcigas, dedzinošas un ilgas radošas mīlestibas?...
Tam vajaga būt kroplam, aklam un bezjūtigam, kā akmenim, kuŗš nepazīst karsto julija nakšu saldās mokas!...
Man gribetos būt tik viegliņam, kā baltajam mākonitim pie ziedoņa debess... gribetos spīdet zvaigšņu pulkā kā domigi bālajam mēnesim un skatities
uz zemi, kur vienā acumirklī cilveki dusmās kauj cits citu, bet turpat atkal otrā acumirklī, no bezgaligas mīlestibas — iet viens priekš otra nāvē...
Es vēletos vēl reif no jauna piedzimt un sākt dzīvi no sākuma, lai zinatu, kā pasaulē jadzīvo un kas jadara, ja grib priekš cilvekiem būt kā cilveks.
Es vēletos aiziet tāļu, tāļu no pasaules ļaunuma, no dzīves trokšņa, no mīlestibas, draudzibas un naida.
Es gribetu būt pilnigi viens un ne par ko nedomat.
Bet es to nespēju... Esmu vājš un viegli uzvarams...
Julija naktis ir mani apbūrušas un pārspējušas man visu sirdsmieru un prāta līdzsvaru...
Nav labi!
Smaidies un mētajies pa gultu, kā uz nāvi notiesats noziedznieks.
Miegs no tevis bēgtin bēg un pat dienas nogurums ir nezin kur palicis.
Nav labi būt cilvekam — jaunam un spēcigam!.. Kadēļ mēs nepiedzimstam jau par mierigiem, auktstasinigiem sirmgalvjiem?...
Kadēļ mums šis mokas un ciešanas?
Julija naktis!...
Es jūs ienīstu un mīleju, nolādu un svētiju!...
Jūs man pirmo reizi atverat acis un mācat mani dziļak ieskatities dzīvē un saprast viņas noslēpumus...
18. julijā.
Šorīt Aina aizbrauca atpakaļ uz saviem vecakiem, lai pie laika sagatavotos uz Maskavas braucienu un studijam.
Vakar vakarā vēl beidzamo reiz bijām kopā.
Pēcpusdienā uznāca neliels pērkoņa negaiss ar mierigu raženu lietu. Viss tveicigais gaiss un dūmakainās debesu nomales bij kā zudin pazudušas.
Krūts elpoja viegli un brīvi.
Prātu un jūtas bij sagrābis savads spēcigs dzīves prieks. Pasaule likās atkal tik jauka un burviga...
Tadēļ ari nevareju notureties, negājis uz savām, tā dēvetām draudzenem, lai gan — diezgan smiekligi runat par draudzibu, kā tādu, starp jaunu vīrieti un sievieti.
Pēc apsveicinašanās, viņas man tūliņ uzbruka ar bārieniem un pārmetumiem par to, ka es, tik tuvu dzīvodams, neesot gandrīz nemaz tās apmeklejis. Dažreiz bijis tik gaŗlaicigi, ka nezinajušas, ko darit.
Vairakas reizes gribejušas man pat rakstit. Bet tad atkal apdomajušās, — ja jau sak' es pats nemostoties, tad ari viņu vēstules mani neuzmodinašot.
Šās nesaprotot, ko es esot varejis visu šo laiku viens pats sadarit. Ari pagājušā svētdienā — Aizkraujiešu zaļumos neesot mani manijušas. Laikam gribot palikt vaj par mūku...
Es atbildeju, ka man janodarbojas ar diviem skolniekiem. Bez tam vēl — steidzigakās reizēs jaiet siena pļāvejiem palīgā, — vismaz pie sagrābšanas un šķūnī likšanas.
„Ko nu,“ — ņirgajās Alma. „Vaj jums ar' kādreiz iemesla trūks, ar ko atvainoties?“
„Kas par iemesliem?“ es pretojos. „Es tikai runaju, kā bij — bez kādiem liekiem piekabinajumiem.“
„Pazīstam mēs jūs, vīriešus,“ ari Aina nāca talkā. „Ja es būtu zinajuse, ka še tik iedomigi un gaŗlaicigi cilveki, — ne mūžam nebūtu braukuse uz Almu ceiemoties!“
„Bet mūsu tuvakā apkārtnē ir ari daudf interesantu un krietnu jaunu cilveku, kuŗi, ja ari viņiem nav diez' kādu diplomu kabatās, tomēr daudz lasa un interesejas par visu, kas vien no jauna parādas pie mākslas, vaj literaturas debesu apvāršņa.“
„Kur tad šie bij, ka es neviena tamlīdziga neredzeju?“ kaitejās Aina.
„Nu,“ griezos es pie Almas: „jūs gan varejāt
parūpeties, lai ta mazā Ainiņa — meitiņa negarlaikojas aiz jaunekļu trūkuma.“
„Es jau rūpejos, cik vien spēju.“
„Nu redzat, kas tad nu iznāk?“
„Ko viņa stāsta?...“ iesaucās Aina.
„Kā ne — viesi taču bij!“ — teica Alma.
„Kam es lai nu ticu?“
„Ak ja, saprotams, te jau gandrīz katru vakaru vazajās visadi...“
„Lūdzu, lūdzu — turpinat.“
„Atnāk te vesels bars švītu: apkakles un aproces vien spīd, un šlipses laistas visās varavīksnas krāsās. Un neviens no viņiem nav bez pulksteņa turklāt ar resnu gaŗu ķēdi šķērsam pār krūtim, vaj vēderu, kā nu kuŗam skroders tās vestes kabatas ierīkojis...“
Vaj tad cilveki nedrīkst glīti ģērbties?“
„Atļaujat, atļaujat man izstāstit visu!...“
„Labi, stāstat.“
„Mēs sēdejām uz klētiņas trepem un tīrijām ogas ievārijumam. — Pienāk viņi un padod labu vakaru. Mēs atņemam, un nu nāk ta priekšā stādišanās.“
„Man taču viņi nestādijās priekšā, jo biju jau agrak ar visiem pazīstama,“ pārtrauca Alma.
„Bet — man!“ turpinaja Aina: „Viens saka piemēram, —
„Saucos Priedit jaunskungs.“
Otrs:
„Mans vārds ir Āboltiņu Jēkaba jaunskungs“ un t. t.
Visi tikai — „jaunikungi“, gluži kā kad es vēl sāktu šaubities par viņu personibu.
Lūdzām atsēsties mums līdzas, turpat uz trepitem, jo citu sēdekļu nebij pie rokas.
Sākām runat.
„Kā nu labi klājas?“
„Nekas,“ atbild viens no viņiem.
„Ar darbiem jau tāļu?“
„Tikpat — pa druskai.“
„Sienu nopļāvāt?“
„Vakar beidzām.“
„Un jūs?“
„Mums gan vēl vienam cēlienam.“
Pārejam uz citām lietam. Bet sarunas kā nevedas, tā nevedas.
„Vaj jums ar tādām smalkām rociņam nav gŗūti strādat?“ nezin kadēļ prasa viens.
„Jastrādā vien ir.“
„Ja, kā tad“...
„Mūsu greizajā priedē pagājušo svētdien iespēra pērkons, ka notarkšķeja vien,“ stāsta otrs.
Bet trešais sāk jau ķerstities man ap viduci...
Saprotams, es viņu atgrūžu un saku:
„Atvainojat, man sāp kreisie sāni — nav labi, ka viņus aiztiek.“
Bet viņš:
„Nu — tad es ķeršos pie labajiem.“
Pa tam pirmais atkal stāsta:
„Burkani esot ļoti labi lopu baribai... Kā jūs, jaunkundz, par to lietu domajat?“
„Es domaju, ka ari cilvekus var ar viņiem barot.“
„Ja bet taču ne ar lopu burkaniem?“
„Nezinu.“
„Vaj jums skolā nemācija?“
„Ne.“
„Savadi...“
„Par tādām lietam jau māca tikai zemkopibas skolās.“
„Ak tā... kas to bij domajis.“
Vienam no viņiem bij līdz divrindu harmonika, un viņš, klusu čīkstinadams tikai gaidija, kad mēs lūgsim viņu kaut ko uzspēlet.
Alma saprata lietu un teica:
„Esat tik laipni, Sviestiņa kungs, un uzspēlejat.“
„Ko vēlaties,“ atsaucās tas it kā no jauna atdzīvojies un ievilkdams plēšās gaisu.
„Vienalga.“
„Bet es jau nezinu, kāds gabals jums patiktu?“
„Uzspēlejat kaut ko — pēc savas garšas.“
„Jautru vaj bēdigu?“
„Saprotams, jautru.“
Un Sviestiņa jaunskungs piepūta abus vaigus, pārmeta krustiski vienu kāju pār otru, paliecās drusciņ uz priekšu, pašķieba galvu uz labo pusi un gāza vaļā:
„Tram ta rata — oira, oira!“
Vajadzigās vietās pats piekliegdams:
„Oira! oira!“
Kad mēs sākām plaukšķinat, — ari viņa trīs biedri pievienojās, muzikai un nu visi, krūtis izgāzuši, un cepures uz pakaušiem atbīdijuši, sita ar kājam takti un bļāva:
„Oira! oira!!...““
Man likās, ka klētiņai sienas iegāzisies no sparigā trokšņa, un es tikko spēju valdit smieklus.
Nezin, kur cēlies, pieteceja ari raibais krancis, atsēdās mūsu priekšā un, acis piemiedzis, laida skanot savu liriski sentimentalo tenoru:
„U — u— u...“
Visbeidzot mēs sākām dejot valsi un krakovjaku, pie kam viens no jaunajiem cilvekiem man sāpigi samina kāju.
„Uja! ta laikam bij jūsu kāja,“ viņš teica.
„Nekas,“ atbildeju es jautri, lai gan iekšķigi biju gatava vaj raudat.
Tā viss vakars pagāja vienās orģijās.
Pirmo reiz man tas jandaliņš patika gluži labi. Bet kad „jaunikungi“ bez kautrešanās sāka gandrīz katru vakaru staigat, es viņiem reiz laikam pateicu dažus asus vārdus — viņi saprata un nerādija vairs acu.“ —
Visu šo stāz tu Aina attēloja ļoti veikli un asprātigi, ta kā ir man bij japasmejas.
Pamazam mūsu saruna novirzijās uz nopietnām lietam.
„Tā tad jūs rītu domajat aizbraukt?“ es jautaju.
„Ja,“ atbildeja Aina.
„Un pēc tam uz Maskavu?“
„Protams.“
„Tad jau man atliek novēlet tikai labu ceļa vēju.“
„Pateicos.“
Tā kā mēs bijām trijatā, tad iznāca arvien savadi. Ja es sarunajos ar vienu no jaunavam, tad otra pa lielakai daļai kluseja, un atkal otradi.
Tikai retu reizi abas ierosinajās sarunās. Bet ari tad it kā mēģinaja viena otrai kaut ko uzvilkt, vaj pārspēt savu biedreni jokos un asprātibās.
Ari vakar vakarā negāja labaki. Gluži instinktivi abas jaunavas centās man būt interesantas un patīkamas!
Viss vakars noriteja ne šā, ne tā.
Šķīramies diesgan laikus, jo Aina bij nodomajuse izbraukt jau ar pirmo vilcienu un tadēļ gribeja doties agrak pie miera.
Atvadoties spiedām rokas — uz tikšanos Maskavā. — —
2. augustā.
Tuvejā miestiņā, kur nonesu dažas vēstules uz pastu, nejauši satiku Almu. Tā kā mums bij viens ceļš, tad nolēmām nākt abi reizē uz mājam.
Savā ziņā man bij prieks par šo satikšanos, bet, otradi ņemot, es ari tā — kā baidijos palikt ilgaku laiku vienatnē ar Almu.
Ko lai es ar viņu runaju? Kā lai es pret viņu isturos? Silti vaj auksti, draudzigi vaj naidigi? —
Toreiz zaļumu svētkos man likās, ka es mīlu Ainu un, ka ilgak satiekoties, es viņu iemīlešu vēl vairak. Bet tas nezin kadēļ nenotika.
Taisniba — man patika ar viņu stundam ilgi pļāpat. Mēs varejām ar viņu ļoti sirsnigi un ar lielako interesi runat par visiem dzīves jautajumiem un parādibam. Mums nebij gaŗlaicigi. Man tā patika būt Ainas tuvumā! — Viņa bij tik maiga un laba...
Bet es — tomēr laikam viņas nemīleju. Viņas aizbraukšana man nemaz neķērās pie sirds. Vaj
viņa dzīvoja pie Almas, vaj kaut kur citur, tas man izlikās gluži vienaldzigi.
Ja piemēram, es nebūtu nekad nevienas citas sievietes redzejis, nedz pazinis, — es būtu Ainā iemīlejies, kā neprātigs, būtu varbūt viņu apprecejis un dzīvotu laimigi...
Bet tagad!
Tagad ta lieta bij pavisam citada. Ja es Ainu mīletu, tad man pastāvigi būtu par viņu jadomā. Es nespētu nekur citur koncentret savas domas.
Bet šinī gadijumā es varu dienam nodzīvot, un man neienāk Aina ne prātā, ja tik pats es neuzvedinu sevi uz tām domam.
Turpreti ar Almu ir citadi.
Jau pagājušos gados neapzinigi katru vasaru iemīlejos Almā, lai gan ši mīlestiba par ziemu atkal atslāba un izdzisa. Ta bij vēl bērnišķiga mīlestiba — naiva muļķiga.
Bet tagad es jau sajūtos pilnigi pieaudzis un pie prāta nācis, un tomēr man liekas, ka es atkal mīlu Almu...
Es negribeju par viņu domat, bet man bij jadomā. Es pūlejos būt auksts un vienaldzigs, bet nevareju.
Es atzinu gluži labi, ka Alma ir garigi mazak apdāvinata par Ainu. Zinaju, ka viņai ir ātra daba un cietsirdigi spītigs gars. Sapratu, ka Almai untumu reizēs nekad nekas nebij pa prātam.
Ar cilvekiem viņa nevareja sadzīvot. Pastāvigi iznāca dažadas šķelšanās un nesaprašanās. Dažreiz viņa izturejās rupji un cietsirdigi pret saviem vecakiem.
Ar saviem deviņpadsmit gadiem viņa jau bij paspējuse palikt caurcaurim nervoza nu viegli uzbudinama par katru nieciņu.
Tomēr — es viņu mīleju.
Jau par viņu iedomajoties vien, — viss mans es dedza nevaldamās ugunīs. Es aizmirsu visas viņas ļaunās un nevēlamās īpašibas un mīleju viņu tikai, kā sievieti.
Līdz šim man šis jūtas bij bijušas neskaidras un nenoteiktas. Bet ar katru nodzīvoto dienu es nācu pie stiprakas pārliecibas, ka — laikam citu sievieti es nespēšu tā mīlet, kā Almu, kaut ar' varbūt viņa nekad nepiederēs man un es to nevarešu saukt par savu.
Tas bija briesmigas domas.
Bet ko domaja Alma? Kas notika viņas dvēselē un sirdī? Vaj viņa neka nejuta, neka nemanija? Vaj varbūt tikai izlikās tik naiva? — —
Vaj viņa nezinaja mīlestibas varas? Vaj viņā vēl nebij pamodusēs sieviete?
Ta bij priekš manis neatminama mīkla, nesaprotamā valodā sarakstita grāmata, necaurredzama siena.
Es rakos pa dažadu filozofu darbiem, mekledams sev atbildes. Bet netiku ne par vienu soli uz priekšu, jo katrs no viņiem izteicās citadi par sievieti: ko viens uzcēla, to otrs nogāza; kas vienam bij labs, tas otram — ļauns.
Caurām naktim ari es pats domaju un prātoju par šo jautajumu, atceredamies katru Almas vārdiņu, kustibu, vaj vaibstu.
Taisniba — viņa bij sieviete ar stipru, spēcigu temperamentu. Bet uz kuŗu pusi šis temperaments viņu lieca, ta es nezinaju un nevareju ne par ko izdibinat, jo gandrīz katru reizi viņa bij atkal citada, un viņas izturešanās savada, kā pagājušās reizē.
Ko citas sievietes un vispār citi cilveki domaja par mani, man bij gandrīz gluži vienaldzigi. Bet es tā baidijos, lai ari Alma nesāktu domat par mani kaut ko ļaunu. Almas dēļ es varetu palikt vaj par eņgeli. Viņas priekšā es arvien gribeju izlikties gudraks un dziļdomigaks, nekā patiesibā biju, padaridams varbūt dažreiz sevi ar to vēl smiekligaku.
Tomēr, es jau to zinaju. Es domaju, ka Alma mani tur par paraugu visu pārejo vīriešu starpā un sajutos lepns par to.
Es paklausiju viņai uz katra vārda. Viņas tuvumā man vairs nebij pašam savas gribas. Mūs abus pārvaldija vienigi viņas prāts un griba.
Tadēļ es priecajos, bet līdz ar to ari baidijos palikt ar Almu ilgaku laiku vienatnē.
Man bij tik neizprotami ap sirdi, ka es pats nezinaju, vaj man no liela prieka palēkties gaisā, vaj ļaut asaram vaļu...
Es baidijos palikt smiekligs. Man bij bailes, ka Alma nesāk mani nicinat, par mani zoboties. Tadēļ es nolēmu pirmais neiesākt runat, vienalga — lai notiek, kas notikdams!
Ari Alma spītigi kluseja.
Tā mēs nonācām gandrīz trešo daļu no visa ceļa; pat nepaskatijamies viens uz otru.
Pasīstamie pretimnāceji nozīmigi pasmīneja.
Sak':
„Tie jau atkal kopā...“
„Tāds ar tādu...“
„Kas viņiem kaiš...“
Bet mums nemaz smiekli nenāca, — vismaz man ne.
Nevareju vairs ilgaki nociesties un jau gribeju kaut ko teikt. Tā pat ienaidnieki neizturejāas viens pret otru.
Bet piepeši Alma pavērsās uz manu pusi.
„Kas ar jums šodien ir?“
„Nekas,“ vienaldzigi atteicu es.
„Kadēļ neko nerunajat?“
„Ko lai runaju?“
„Jūs esat pavisam nepaciešams!...“
„Varbūt.“
Alma uzmeta lūpiņu un dusmigi apklusa.
Man bij tā ap sirdi, ka es varetu viņas priekšā krist ceļos un lūgties piedošanas, ja tikai viņa pateiktu kaut vienu labu, mīļu vārdiņu. Bet tā kā tas nenotika, tad ari es saņēmu dūšu, sakodu zobus un kluseju...
Pēc maza brītiņa Alma nenocietās un iesāka atkal:
„Varbūt jūs uz kādu dusmojaties?“
Es neatbildeju.
„Varbūt es jūs esmu apkaitinajuse?“
„Ne.“
„Kas tad?“
„Neviens.“
„Bet es taču nevaru paciest jūsu klusešanas!“
„Tad ejat viena. Es pasēdešu kādu laiciņu šepat ceļmalā.“
„Es negribu viena iet?“
„Varbūt gadisies kāds cits ceļa biedrs.“
„Man nevajag cita.“
„Nu tad iešu es.“
„Kad jūs brauksat uz Maskavu?“
„Nezinu.“
„Vaj vecaki jums atļaus studet par ārstu?
„Ja neatļaus — studešu par mācitaju.“
„Bet jūsu agrakie principi?“
„Es lieku viņiem mieru.“
„Ari es braukšu uz Maskavu.“
„Hm.“
„Zinat, ko es darišu?“
„Ne“
„Iestāšos pedagoģiskos kursos.“
„T—ā?“
„Vaj nebūs labi?“
„Būs“
„Kā jūs domajat — no manis iznāks krietna skolotaja?“
„Nezinu.“
„Un tad, kad es bušu kādā augstakā meiteņu skolā, par priekšnieci, tad jūs brauksat pie manis ciemā?“
„Ja dzīvs bušu — varbūt.“
„Apsolaties?“
„Ja.“
„Ko jūs tā: „ja“, „ne“, „varbūt,“ — tīri, kā kad nemācetu vairs nemaz runat.“
„Viss var gadities.“
„Ko jūs zobojaties par mani!?“
„Es?“
„Ja!“...
Alma piepēši apstājās. Viņas plaši ieplēstās
acis urbās man vaj sirds dziļumos...
„Jūs... jūs — esat ļauns cilveks!...“
Viņa neiztureja un, rokam ģīmi apseguse, iesāka skaļi šņukstet...
Es piesteidzos un gribeju viņai atņemt rokas no sejas; lūgties piedošanu un izstāstit tai visu, kadēļ es tā izturejos, kas manu sirdi žņaudz...
Bet viņa izrāvās man un, paskrējuse labu gabaliņu uz priekšu, sāka ātriem soļiem viena pate iet...
Es gribeju doties viņai pakaļ, lai to panāktu un griestu visu par labu. Bet nākošā acumirklī jau mani sagrāba spītiba, un es sāku lēnam soļot uz priekšu.
Alma paskatijās atpakaļ, un viņas iešana palika gausaka.
Ari es pietureju soļus un negāju viņai tuvak.
„Lai skrien, ja patīk“ — nodomaju pats pie sevis.
Kādu gabaliņu pagājuse, Alma atsēdās ceļmalā, lai pagaiditu mani.
Apsēdos ari es, tikai lielu gabalu no viņas, tā ka pat sarunaties nevarejām.
Redzedama, ka es spīteju, viņa piecēlās un atkal steigšus turpinaja savu ceļu, vairs ne reizes atpakaļ nepaskatidamās.
Es galvu nokāris lēnām vilkos līdz...
Tā mēs nogājām visu ceļu un kā svešinieki, neatvadijušies, iegriezamies katrs savās mājās.
Lai gan ši mana izturešanās no viena gala līdz otram nebij nekas vairak, kā liela muļķiba, tomēr es sev neko daudz nepārmetu. Mēs abi spītigi un tadēļ ari mums abiem jacieš! — —
5. augustā.
Biju ļoti pārsteigts, kad ganu meitene atnesa no Almas vēstuli.
Ilgi groziju pirkstos mazo iezilgano kuveru un neiedrošinajos plēst viņu vaļā. Ko gan viņa vareja rakstit? Vaj viņa jau aizmirsuse mūsu nesenejo savado šķiršanos? Jeb varbūt — kaut kas cits, par
ko es nespēju ne iedomaties?
Beidzot kuvers bij atplēsts un vēstule man rokā.
Alma rakstija:
„Sveiki!
Jums gan būs brīnums, ka es jums tagad rakstu. Es pastrīpoju — tagad, t. i pēc mūsu beidzamās reizes šķiršanās.
Nezinu, kas Jums toreiz bij noticis. Bet ari es nebiju labaka. Tikai tagad es atzīstu, ka man nevajadzeja pret Jums tā iztureties.
Ar savu spītibu es ari Jūsos esmu ieaudzejuse šo nevēlamo slimibu; un nu man pašai pirmajai jabauda viņas augļi.
Saprotams, mēs jau katrs pats sev izliekamies arvien tas labakais un nevainigakais, kamēr citi ir vienmēr tie grēka daritaji. Bet šoreiz es tā nedomaju. Šoreiz es piekāpjos un izlūdzos no Jums piedošanu.
Mēs tak esam draugi un esam vienmēr labi sadzīvojuši. Katrā jautajumā mēs spējam saprasties un vienoties. Un nu uzreiz šāda šķelšanās!
Zinu, Jūs neesat ļauns, neesat spējigs ilgi dusmoties. Tadēļ ceru, ka ari šoreiz Jūsu piktums būs jau sen aizgājis pār visiem kalniem.
Kas ir! Atnākat kādā vakarā personigi šo lietu nokārtot. Būšu priekš Jums arvien mājā. Ari ogas un āboļi skumst un ilgojas pēc sava dūšigā ēdaja. Tā tad, domaju, — gaŗlaicigi nebūs.
Tāpat par Maskavas ceļojumu varetu tuvak pārrunat. Abiem kopā iznāktu interesantaks brauciens.
Ceredama, ka paklausisat manu lūgumu un atnāksat.
Ar daudz sveicieniem
Jūsu draudzene Alma.
Ilgu laiku gudroju un prātoju, vaj iet, vaj neiet; vaj paklausit vaj ne.
Ja es eju, tad viņa var mani noturet par vieglprātigu un vējagrābsli, kas lokas pēc katras citu cilveku iegribas un kam pašam nav nekādas noteikšanas, nedz apņemšanās. Tā viņas acīs varu
krist līdz nenozīmigajai nullei.
Turpreti, ja es nieju?
Ne, labak neiet! Ar to es nebūšu neka paspēlejis, tapat kā ar iešanu — vinnejis...
Blēņas vien ir, ja vīrieša cilveks tā palaižas sievietem.
Cik tāļu lai es šā tieku? Man pašam par sevi jasmejas. Reizam es tiešam topu par daudz smiekligs.
Vispapriekš man tagad jalūko, lai tieku augstskolā un lai varu viņu beigt, — gan tad viss cits radisies un nāks pats no sevis.
Tagadejais laiks prasa vairak prāta, nekā sirds!
14. augustā.
Nezinot, nemanot pienācis rudens. Cik nesen vēl viss zēla, plauka un ziedeja, un nu jau bālē, dzeltē un vīst...
Uz laukiem visur paceļas kuplas labibas gubas... Gaisu pilda izmērceto linu asā smaka... Šur, tur dobji ierūcas kuļmašinas...
Ļaudim darba pilnas rokas... Visur steidzas, visur kust... Vēl nenopļautā labiba briest un gatavojas acimredzot... Gabals nāk pēc gabala.. Spēj tik grozities pa tīrumu...
Lielakā daļa no jaunās paaudzes jau aizbraukuse uz skolam. Ari atlikušie auj tikai kājas un pošas ceļā.
Katrs pūlas, katrs cenšas tikt pie sava spraustā mērķa, neskatidamies uz upuriem, nedz neskaitamiem šķēršļiem, kas spītigi aizlikušies ceļā. Neviens nav apmierinats: prāts rauj tikai uz priekšu tāļak un tāļak nezinamā, nepārredzami plašajā nākotnē, un mēs ejam un skrejam, paši daudzreiz nemaz nezinadami un neprasidami, — priekš ka, kadēļ?...
Ari man bij jaiztur vesela rinda sīvu cīniņu, kamēr dabuju savus vecakus pārliecinat ka es negribu studet par mācitaju, bet gan par ārstu. Beidzot viņi apmierinajās un solijās ari no savas puses cik vien iespēšot, man palīdzet studijas nobeigt, kaut
gan viņiem pašiem naudas ziņā nav gandrīz nekadas iespējas, un tie tikko paši var dzīvibu vilkt un gājejiem kārtigi samaksat.
Lai kā, tomēr būs jalūko tikt cauri. Cik daudz nav tādu jaunekļu, kuŗiem nav ceribas ne no vienas puses sagaidit kaut vismazako pabalstu, un tomēr viņi nezaudē dūšu. Tādā ziņā es jau varu skaitities gandrīz vaj par apskaužamu.
Ceļā esmu nodomajis doties jau parītu, lai līdz lekciju sākumam bez lielas steigšanās var iepazīties ar Maskavu un sadabut pēc iespējas lētaku dzīvokli — vaj nu vienam, vaj kopā ar kādu biedri. Taču kāds gadisies. Ja ne cits, — vismaz Sidobars būs. Tā jau ari beidzamā vēstulē bij rakstijis, ka apmēram uz divdesmito augustu ieradišoties Maskavā.
Pie Almas neesmu bijis un ari neko tuvaku nezinu par viņu. Vaj ir jau aizbraukuse, vaj — vēl mājās. Varbūt nemaz nebrauks? Nu, prātigakais ari būtu, vismaz lāga skolotajas no viņas neiznāks. Priekš tam viņa par asu un nervozu.
Daudzreiz gan ir uznākuse stipra vēlešanās aiziet, paskatities, ko viņa dara. Bet man negribas grozit savu ciešo apņemšanos. Kas gan es par cilveku būtu, ja pat sev doto vārdu neizpilditu? Jabūt stingram un noteiktam, jaaudzina raksturs, citadi ta lieta neiet!
Tomēr pa lielakai daļai jasaka:
„Gars gan ir labprātigs, bet ta miesa vāja...“
Cik daudzreiz jau neesmu sev apņēmies:
„To es visadā ziņā darišu un to gan nedarišu!“
Bet nepaiet ne cik ilgs laiks, jau man viss ir aizmirsies un es daru, kā man acumirkli ienāk prātā.
Un cik gan ir tādu cilveku, kas vienmēr spēj izdarit visu, ko sev apņēmušies. Vismaz es neesmu gandrīz nevienu tamlīdzigu saticis.
Pat mūsu bijušais matematikas skolotajs vienmēr teica, kad kāds bij misejies alģebras, vaj ģeometrijas uzdevuma atrisinašanā:
„Nekas, nekas — kļūdities ir cilvecigi. Mēģinat vēl reiz no sākuma.“
Un pa lielakai daļai pēc tam iznāca viss labi, tā kā bij prieks redzet.
Esmu tagad allaž tā kā uzbudinats. Ēstgribas nav nekādas. Strādat netīkas. Miegs ari nenāk. Caurām naktim blandos vaj nu pa tuvejo birstalu, vaj ar dažadām domam kaudamies vārtos pa guļas vietu, nespēdams ne acumirkli aizmigt. Tikai pret rīta pusi uz pāris stundam iekrītu dziļā, maz atspirdzinošā miegā.
Pats sev šo stāvokli izskaidroju ar to, ka man stāv priekšā brauciens uz Maskavu.
Līdz šim es nebiju gandrīz vēl ne soļa izspēris no Baltijas robežam, un nu piepeši es braukšu vairakas simts verstes un dabušu redzet veco slaveno pilsētu ar viņas stalto Kremli un tūkstošiem vēsturisko notikumu, par kuŗiem man jau pagasta un draudzes skolā bij jamācas, kaut gan es toreiz vēl neko nesapratu, kadēļ man tas viss jazin.
Dabušu spert tur savu kāju, kur Jānis Briesmigais staigajis, kur Peteris Lielais cīnijies ar saviem pretiniekiem, kur Napoleons pirmais bēdzis pār degošo māju drupam.
Visu es dabušu redzet, visu dzirdet, kas vien plašās Krievijas serdē atrodams.
Un tad — augstskola, profesori, lekcijas... Asas domu izmaiņas... Eksameni... Aukstums... reizem — pat trūkums.. Bet par to — gara dzīves pārpilniba. Spēj tik visu saņemt! — —
Nē, veltigi es savu laiku netērešu! Nebūšu ari vienpusigs pedants. Nemšu preti un krāšu pa druskai no visa ka, cik vien man Maskava spēs dot. Gan pie labas gribas es atradišu priekš visa ka izdevibu un vaļu.
Bet, ja nu kaut kas gadas un man japaliek pusceļā? —
Ne, blēņas!...
Nost visi šķēršļi visas ēnas no ceļa! Es gribu augt garā liels un stiprs!...
„Vivat, alma mater!“
Alksnis aizvēra dienas grāmatu un ilgi sēdeja kā sastindzis, nekustoši lūkodamies savā priekšā.
Ši bij beidzamā pierakstitā lapas puse. Vairak tur nebij ne vārda, ne rindiņas. Tikai dažas baltas, gar malam drusku nodzeltejušas lapas un tad — otrs vāks.
Starp šiem vākiem atradās daļa no viņa dzīves, no domam, sapņiem un ceribam. Bet tas vēl bij tikai mazs nieciņš. Cik daudz jaunekļa spara, ilgu kvēles, liesmainu saviļņojumu nebij — vaj nu nevaļas, vaj citu kādu apstākļu dēļ nolidojuši gaŗam un izgaisuši pagātnes aizmirstibas tumsā.
Tas viss bij neatgriežami aizgājis un pazudis. Tikai tagad, šās rindiņas lasot, uz vienu acumirkli vēl reiz gar Alkšņa acim nolidoja visa viņa pirmā atmošanās laikmeta dzīve, kas tagad tam izlikās tik tāļa un skaista...
Ak, kadēļ mums vienmēr viss pagajušais attēlojas tādās rožainās krāsās, kamēr tagadne arvien izliekas tik nejēdziga un nekrietna — dažreiz pat riebiga? —
Kadēļ mēs visvairak mīlam atcereties savu bērnibu un pirmo jaunibu? Kadēļ mums gribas salīdzinat viņas ar krāšņajām pavasara saules dienam? Kadēļ pat drebošais sirmgalvis, uz kapa malas stāvedams, vēl ķer savu kaulaino roku pie krūtim, dzirdot šos mūžam neaizmirstamos vārdus?
Daudz kas bij Alksnim šķitis burvigi nesaprotams un bij valdzinajis visas viņa domas un jūtas!...
Tagad viņš to saprata. Bet par nožēlošanu — burvigums bij zudis, atstādams savā vietā tikai kailu patiesibu, kuŗai nebij vairs neka kairinoša, nedz valdzinoša.
Ja, vaj viņš tomēr vēl nebij tas pats sapņotajs? Vaj viņš jau pazaudejis ticibu uz dzīvi? Vaj viņam vairs nav ceribas un paļāvibas uz saviem spēkiem?
Ne, viņam ir vēl ticiba, ka dzīve kādreiz var tapt labaka un skaistaka. Un ja viņš to neredzēs, tad
būs viņa pēcnāceji kas to redzēs.
Viņam ir daudz paļavibas uz saviem spēkiem, ir tik daudz ceribas uz savu priekšā gaidošo darbu, ka viņš ir gatavs aizmirst visu, visu apkārtejo, ir gatavs saplosit savas krūtis un — degošām, kaistošām sirds asinim slacit tuksnešaino pasauli, lai viņa atzeltu un nestu tūkstoškārtigus augļus.
Tikai vienu viņš ir zaudejis, ir izmetis no savas sirds, no sava prāta. Ar rūgtu un gŗūtu sajūtu ir nācis pie šās atzīšanas; ir gribejis viņas neievērot, apiet kaut ar līkumu apkārt. Bet tas viņam nav izdevies.
Tomēr visļaunakais ir tas, ka viņš še, virs mūsu mazās, niecigās zemites, zem visspēcigās saules vaiga, vairs nekad neatradis to, ko par šiem pagājušiem gadiem zaudejis.
Viņš tagad atradās jaunas dzīves, sveša nepazīstama ceļu sākumā. Šis ceļš stiepās un vijās tāļu, tāļu, nozuzdams necaurskatamā nākotnes miglā...
Vaj viņam pietiks spēka? Vaj nebūs japakrīt kaut kur pusceļā? — —
Alksnis bij iedomajies Krievijas sirdi — Maskavu daudz lieliskaku un krāšņaku, nekā viņa patiesibā izrādijās, kad viņš pēc nogurdinoša un diezgan gaŗlaiciga brauciena, beidzot izkāpa no vagana un sāka apskatiteies pēc ormaņa, kas lai aizvestu viņu uz kādu lētaku viesnicu. Tāpat ari pirmais iespaids ar dzīvokļa meklešanu un iekravašanos iznāca pavisam nelāgs. Un Alksnis ar skumjām atcerejās savu glīto, ērti gaišo istabiņu, kuŗā viņš bij pavadijis savus ģimnazista gadus. Ne vēsts še no ta! Visa apkārtne, visi apstākļi — sveši un neparasti.
Visi iepriekšejie sapņi, visas iluzijas izgaisa. Priekšā rēgojās plašs, nepārredzams darbs, kas reizē ir baidija, ir pievilka.
Apstaigajis un iepazinies ar Maskavas ievērojamakām vietam, Alksnis neko daudz nedomadams, ķērās tūliņ pie darba.
Bet šis darbs bij pavisam citads, nekā ģimnazijā
uzdoto stundu iekalšana. Še vajadzeja strādat pastāvigi un apdomigi, lai savai nākošai zinašanai liktu drošus un izturigus pamatus. Un tas viņam izlikās tik neparasti, tik gŗūti...
Pāris pirmos mēnešus viņš nodzīvoja gluži viens pats. Bet tad viņš sametās ar Sidobaru uz vienu roku un uzņēma kopeju dzīvokli. Tā iznāca lētaka dzīve un parocigaka mācišanās, jo vareja viens otram dažā ziņā piepalīdzet. Bez tam — gŗūtsirdiba un melancholija diviem nevareja tik viegli piekļūt kā vienam.
Ari Aina un Alma atradās Maskavā. Pēdejās reizes konflikts bij še nemanot pats no sevis nolīdzinajies. Tagad tie visi četri bij labi draugi.
Nopietnais Sidobars patika skuķēm gluži labi. Sevišķi Alma bij par viņu ļoti ieintereseta un, kad atnāca, nevareja šķirties vien no labsirdigā leiša, kamēr Aina pieķērās vairak Alksnim.
Ar visiem viņiem liktenis dzina nekrietnus jokus, jo Sidobars gandrīz bēgtin bēdza no straujās Almas, un viņa acis pastāvigi kavejās pie maigi klusās Ainas. Turpreti Alksnis nevareja lāgā paciest Ainas tuvuma, bet bezgaligi ilgojās kaut pēc viena vieniga mīļa skatiena no Almas puses.
Katrs no viņiem mīleja un tika mīlets. Tomēr viss tas bij veltigi, jo neviens neatrada pretmīlestibas no tās puses, no kurienes viņas gaidija.
Pagaidām vēl neviens par to nerunaja un sargajās atklātaki izrādit savas jūtas. Bet vaj agri vaj vēlu — tam bij janāk un janotiek.
Pirmais gads aizskrēja nemanot — vienā steigā, vienā darbā un rūpēs, lai visu padaritu un pie tam nenomirtu pavisam badā. Pazīstamu bij maz, un ar tiem, kuŗi bija, iznāca reti satikties.
Ari teatri un koncerti lielakā daļa aizgāja gaŗam neredzeti un nedzirdeti. Kur gan vareja ņemt priekš tam vajadzigo naudu un laiku, jo laiks viņiem maksaja naudu.
Materialā ziņā vislabak bij nostādita Aina. Ari Almai nekad nebij liels trūkums jaredz. Turpreti
Alkšņam un Sidobaram gāja visadi. Dažā dienā bij pavisam zobi jakar vadzī.
Bet viņi nekad nezaudeja dūšas un panesa to pa lielakai daļai jautrā prātā, zobodamies par likteni, kuŗš dažiem dod maizi un nedod ēstgribas, kamēr citus — apbalvojis ar milzigu ēstgribu, bet rūpigi gādā, lai tie nekad nedabutu godigi paēst.
Visgŗūtak gāja pašā aukstakajā laikmetā.
Sasoditā krāsns prasija nedzirdeti daudz malkas, ja gribeja dabut istabā tādu temperaturu, lai par nakti tējkanā uz galda nesasaltu ūdens, par mazgajamo bļodu nemaz nerunajot, no kuŗas gandrīz katru rītu vajadzejā atdauzit ledus kārtiņu.
Ari ēst šādās reizēs gribejās daudz stiprak, nekā rāmā, pasiltā laikā, jo, pateicoties plāniem mētelišiem, kuŗi deva samērā maz labuma, bij jamācas pa ielu labi veikli kātot, lai sirmais aukstuma vecis nevaretu saķert viņus aiz apkakles.
No lekcijam atnākuši, abi jaunekļi bieži vien gāja lausties, lai cīnoties sasilditos savā septiņus grādus siltajā istabā. Ja kādā dienā izdevās sadzīt temperaturu līdz vienpadsmit grādiem, tad viņi nezinaja no liela prieka ko darit, un pat Sidobars, iejūsminajies sāka stāstit anekdotes no leišu sādžu dzīves.
Beidzot viņi tā pierada pie zemās temperaturas, ka droši vien būtu varejuši uzņemties ceļojumu uz ziemeļa polu bez kažoka, deguna aizsarga un ausu apsienamā.
Tikai rakstot pirksti palika pavisam stīvi, un rokas metās dleltenzilsarkanas, kā novāriti lopu burkani. Elpojot, dvaša peleka tvaika veidā nāca pa muti un degunu, vāliem vien paceldamās pret griestiem.
Naktī guļot bij visgŗūtak. Lai ari abi biedri diez' cik cieši spiedās viens pie otra, lai ari diez' kā tinās apsegā, bet arvien atradās kāda vieta, kur tomēr sala. Vissliktak gāja deguna galam, jo elpošanas dēļ pie vislabakās gribas nevareja ilgi viņu turet zem apsega: bet tiklīdz viņš kļuva pie stingraka gaisa, tā ari sāka kā negudrs salt..
Diezgan iztrakojies, aukstums beidzot aprēķinaja, ka tikpat nevarēs neka izdarit, jo cilveki izrādijās daudz izturigaki, nekā tas viņam rudenī savu darbibu sākot likās. Vajadzeja piekāpties un ar godu atstāt cīņas lauku.
Salasijis visas savas grabažas, viņš sajoza ciešak savu ledus lāča kažoku, gaŗām ejot ieknieba vienam, otram pretī nācejam degungalā, vaj ausī, uzmina dažam labam švītam sāpigi uz varžacim, pameta ziemelim ar roku, lai tas pārstāj gaudot un sāka lēnām atkāpties uz savas pastāvigās valsts pusi.
Pārgājis pār Vologdas un Archangeļskas guberņam, aukstums iebrida līdz ceļiem Ledus jūrā, noskaloja savus Maskavā dubļiem un ielas netīrumiem apšļakstejušos zābakus, uzkāpa uz kāda augsta mirdzoša ledus kalna, pārkāra savu gaŗo balto bārdu pār visresnako ledus bluķi un, apņēmies vairs tālak ne par kādu maksu neatkāpties, iemiga maigā miegā, lai atpūstos no sava ilgā un gŗūtā darba un iekrātos spēkus nākošā gada rīcibai.
* * *
Lēnām tuvojas pavasars.
Sētas puiši nosvīduši un kreklos izmetušies lauza no ielam biezo ledu un kŗāva izlaustos gabalus kastēs vaj platās ragavās, lai vestu kaut kur uz ārpilsētu, kur viņi vareja paši pēc savas patikšanas kust ātri vaj lēni.
„Par nomalem nieks!“ teica resnie sarkandegunaiņie iecirkņu uzraugi, „ja tikai pats centrs tīrs, tad labuma diezgan!“
Baloži dūdodami griezās pa pažobelēm ap savām sirds izredzetām un katrs mēģinaja sev iegūt to daiļako sievu.
Kovārņi, krūtis izgāzuši, lepni pastaigajās pa tirgus laukumu un reizu reizem, galvas pašķiebuši, vērigi noraudzijās uz visām pusem, vaj kāds viņiem netuvojas ļaunā nolūkā. Bet tad — apmierinajušies, pielīda gluži tuvu pie tirgus vecenem un bezkaunigā kārtā mēģinaja viņām kaut ko nozagt.
Zvirbuļi simtiem dzīvoja pa Tveras bulvara apstādijumiem un bez apstāšanās lamajās savā starpā, laideledamies no viena koka uz otru un piepildidami visu apkārtni ar savu čalu.
„Tie zvirbuļi ir gan savadi putni!“ teica Alma.
„Kā tā?“ atsaucās Aina.
„Tadēļ, ka viņi visu mūžu nodzīvojuši krievu pilsētā, bet nav vēl iemācijušies pa krieviski runat.“
„Kādā valodā tad šie runā?“
„Nu — pa latviski! Dzirdi, kā ņemas vienā gabalā: „Siev, siev, siev!... tev divi siev!“
„Ja, nudien, tev taisniba. Iznāk gluži kā tu teici:
„Siev, siev, — tev div' siev...“
Kā pie pirmās pavasara dienas un, jautrā prātā būdamas, abas jaunavas bij šodien iznākušas drusciņ pastaigaties un, pašām nemanot. — iekļuvušas pašā pilsētas bagatakajā un greznakajajā iecirknī, kur visi veikali un skatu logi bij ierīkoti un būveti vairs ne pēc tēvu tēvu — krievu garšas, bet gan Vakar-Eiropiešu gaumē.
Uz bulvara bij tik daudz ļaužu, ka nevareja ceļa vien pagriest. Likās, ka ar pavasara atnākšanu Maskavas iedzīvotaju skaits — divkārtigi pavairojies.
Abas jaunavas par ziemu bij palikušas vājakas un bālakas. Tikai vaigu galos pavasara vēsmiņa bij iedzinuse drusciņ sārtuma. Citadi pie viņām redzeja maz pārmaiņas.
Neilgi atpakaļ Aina bij dabujuse no mājam lielaku naudas sūtijumu, tā kā tagad viņas kādu laiku vareja dzīvot bez bēdam.
„Kas ir, vaj neieiesim konditorijā un neizdzersim pa glāzei tējas, vaj tasei kafijas?“ jautaja Aina.
„Par sliktu jau nebūtu,“ smiedamās atbildeja Alma.
Un viņas abas veikli iešmauca siltajā lokalā, kur pie apklātiem galdiņiem sēdeja dažadu tautibu ļaudis, strēbdami karsto smaržigo dzērienu un piekozdami
vaj nu pa kūkai, vaj kliņģerim, paklusām sarunajās savā starpā.
Kad pirmais izsalkums bij jau remdinats, jaunavas sāka uzmanigaki apskatit savu apkārtni un savstarpigi apmainities iespaidiem par vienu, vaj otru lietu. Nemanot viņu sarunas pārgāja uz Alksni un Sidobaru.
„Nezin, kā tiem lāga puišiem klājas,“ sacija Alma.
„Kas to var zinat,“ atbildeja Aina.
„Un kadēļ viņi mūs nemaz vairs neapmeklē.“
„Varbūt dušigi strādā. Viņiem jau tie apstākļi nav tik spīdoši, kā mums.
Nevar vis sēdet konditorijā, graust cukura kriņģelišus un piestrēbt garšigo kafiju.
Kā tik no lekcijam projam, tā jasāk skraidit pa stundam, lai kaut ko nopelnitu.“
„Tadēļ jau laikam es viņus neesmu vaj diez' kad redzejuse.“
„Es ari ne.“
„Cik tad nu mēs pašas izkustam no mājam.“
„Lai gan daudzreiz neka krietna nedaram.“
„Bet vaj zini ko?“
„Nu?“
„Vaj mēs neaiziesim tagad līdz viņiem?“
„Iesim!“
„Un vēl ko. Paņemsim līdz kaut ko — nu, teiksim, kādas kūkas un aiznesisim ari viņiem no mūsu laupijuma.“
Viņas piepirka lielu tūti ar kūkam un cukurkliņģerišiem, un rokās saķērušās, devās ceļā.
„Es varu iedomaties,“ teica Alma: „ka viņi acis vien ieplētis, mūs ieraudzidami.“
„Alksnis no liela prieka uzlēks vaj līdz griestiem,“ atbildeja Aina.
„Bet nopietnais Sidobars sāks atkal stāstit savas neizsīkstošās anekdotes un nostāstus par Lietavas vilkatšiem, burvjiem, raganam...“
„Uztaisisim patvāri un sarīkosim īstus pavasara atgriešanās svētkus! Ja kaut ka trūks, piepirksim
vēl klāt.“
„Ech, cik šodien jauks laiks! Tīri dziedat vien gribas. Nebūtu še tik daudz cilveku, es uzreiz uzvilktu:
„Pūt vējiņi, dzen laiviņu!...“
Viņām bij jaiet krietns gabals, jo abi studenti dzīvoja tāļu nomalē.
Beidzot viņas bij pie mērķa. Neliela četrstāvu ēka stāveja viņu priekšā.
Viņas uzkāpa beidzamā stāvā un pieklauveja pie pazīstamām durvim.
„Iekšā!“ atskaneja dobjā Sidobara balss.
Durvis atvērās, un viņas iegāja nelielā nabadzigā istabiņā, kuŗas vienigais logs izgājā uz Zvirbuļu kalnu pusi.
Istabas iekārtojums sastāveja no galda, diviem veciem puscauriem stiebru krēsliem, paplatās dzelzs gultas, diviem čemodaniem, tējkannas, pāris šķīvjiem, apakštasēm un tikpat daudz glāzem.
Visi saimniecibas trauki bij salikti kaktā uz grīdas un apsegti avizem. Gar otru sienu bij sakrautas grāmatas, brošuras un žurnali, pār kuŗiem pie sienas karajās Sidobara vijole. Drusciņ pa labo roku no vijoles, pie tapetem, ar kniepadatu piesprausta rēgojās L. Tolstoja ģīmetne.
Citu nekādu izgreznojumu neredzeja, ja neierēķina uz naglas uzkārtās Alkšņa papira aproces un tādu pašu, mazliet apvalkatu apkakliti, kuŗi tika allaž taupiti goda reizem.
Sidobars bij viens pats mājās un, kā rādijās, bij pašlaik kaut ko lasijis.
„Labdien, zinibu vīrs!“ sauca Alma, sniegdama viņam roku.
„Sveikas, sveikas! Cik es priecigs, ka jūs atnācāt...“
„Kur Alksnis?“ prasija Aina, mēteli novilkdama.
„Aizgāja uz stundu. Viņam vajaga būt drīz atpakaļ,“ atbildeja Sidobars, palīdzedams jaunavam uzkārt mēteļus uz sienās iesistajām naglam; cita uzkaramā še nebij.
Kūkas nolika uz galdiņa, un vispārejā sapulce atzina un vienbalsigi nolēma pie viņām agrak neķerties, kamēr pārnāks Alksnis.
Alma piesēdās pie Sidobara un sāka apjautaties par lekciju gaitu un augstskolas darbiem. Bet Aina izgāja pie saimnieces pēc patvāra. Atgriezusēs, viņa iebēra ogles un sāka rīkoties ar trauku mazgašanu un istabas uzpošanu, kas, ņemot vērā visas zīmes, nebij diez' kad noticis.
Leitis maz interesejās par Almas sarunu un uz viņas jautajumiem vaj nu nemaz neatbildeja, vaj ari, ja atbildeja, tad ļoti izklaidigi un vienzilbigi. Viņa acis pastāvigi sekoja katrai Ainas kustibai.
Almai, saprotams, tas nepalika gluži apslēpts, un viņa cieši apņēmās šodien pat jau tikt pilnigā skaidribā ar šo lietu kas viņu tā kaitinaja un nekad nedeva miera. Viņai tas likās gluži neiespējami, ka kāds vīrietis varetu viņā „neiegrābties“ un to atgrūst, pieķerdamies kādai citai, mazak smukai un interesantai sievietei. —
„Bet jums taču nav vairs pavisam tējas?“ jautaja Aina, ciladama tukšo tējas kastiti.
„Tējas?...“ uztrūkās Sidobars: „Ja, tējas gan laikam mums vairs nav. Mēs tāpat lejam uz vecajām lapiņam... Bet es tūliņ iešu nopirkšu.... dabušu...“
Pie tam viņš grābstijās pa savām tukšajām kabatam, it kā naudas mekledams, kuŗas viņam patiesibu sakot nemaz nebij. Tikai beidzamās septiņas kapeikas viņam ironiski un kā izzobodamas ieskanejās bikšu kabatā...
„Ne, ne,“ pretojās Aina, saprasdama īsto lietas stāvokli: „Tā kā es esmu šodien uzņēmusēs jūsu saimniecibas vadišanu, tad atļaujat, ka es viņu turpinu līdz galam.“
„Ja bet — tas tā savadi... nepieklājigi...“ murminaja Sidobars, nezinadams, ko darit.
„Paliekat vien mierigi še pat un pakavejat Almai laiku, — gan es visu kā nākas izdarišu.“
Leitim neatlika cits nekas, ka mierigi padoties.
Aina paņēma mazo iepirkumu kurviti un izgāja. Viņai vajadzeja izstaigat vairakas ielas, kamēr sadabuja daudzmaz pieklājigu veikalu. Nopirkuse paciņu tējas un dažas mārciņas cukura, viņa gāja tāļak. Un viņas kurvitī radās arvien vairak mantu. Bij jau pienācis klāt — tēja, cukurs, gabals desas, sviests; bet viņa vēl arvien gāja, un viņas sirds iekšķigi gavileja par to, cik priecigi pārsteigts būs nabaga Alksnis, mājās atnākdams un atrazdams priekšā tādu ēdamu lietu bagatibu. Cik tas būs jauki un debešķigi!...
Pa to laiku Sidobars ar Almu palika vieni.
Pirmejais jutās ļoti nelaimigs, ka bij atļāvis Ainai iet pēc tējas un tadēļ tagad centās pie Almas atvainoties.
„Redzat, kāda viņa ir — ta jūsu biedrene. Neļāva man iet pēc tējas. Aizgāja pate.“
„Nu, nu — neraizejaties, gan būs viss labi,“ smējās Alma, kuŗa jau tik sen bij vēlejusēs reiz palikt ar Sidobaru vienatnē. Viņas straujais raksturs neļāva viņai vairs ilgak kluset. Bij gribot, negribot jaizskaidrojas.
„Ja, bet kā tas izskatas...“ pretojās Sidobars: „Es netiku viņai pat naudas iedevis.“
„Blēņas! — viņai naudas diezgan. Labak parunasimies par kaut ko citu. Sakat, ko jūs, vispārigi ņemot, domajat par mīlestibu?“
Leitis bij pavisam pārsteigts. Viņš knaibija sava apdilušā mundiera pogas un nesaprašanā raudzijās pretejā sienā.
„Par mīlestibu?... tas ir...“
„Taisni par mīlestibu.“
„Kādu? — Tuvaku mīlestibu, vaj...“
„Ne, — par mīlestibu starp jaunu vīrieti un sievieti.“
Sidobars drusciņ padomaja.
„Par mīlestibu,“ teica tas: „es esmu daudzkārt domajis, sevišķi tādās reizēs, kad esmu viens pats un kad man nav nekāda steidzama darba.“
„Nu, un ko jūs esat izdomajuši?“ ziņkārigi prasija Alma, pievirzidamās Sidobaram gluži tuvu.
„Tas nav tik ātri izteicams.“
„Tādā gadijienā, ja atļausat, es jums likšu priekšā dažus jautajumus.“
„Lūdzu, lūdzu.“
„Bet apsolaties man atbildet vaļsirdigi un patiesi.“
„Es nekad nemīlu melot un tadēļ centišos būt patiess.“
„Sakat, ko jūs daritu, ja jūsus kāda sieviete mīletu?“
„Mani?“
„Saprotams — jūs.“
„Vaj tas maz iespējams? Esmu priekš tam par daudz neveikls un nopietns, Tanī ziņā Alksnis par mani pāraks.“
„Par to nerunasim. Tagad Alkšņa neaiztiksim. Šis jautajums attiecas vienigi uz jums.“
„Uz mani? Nu, tad teikšu: ja mani kāda sieviete mīletu, es mēģinatu ari viņu iemīlet. Bet ja tas nebūtu iespējams, es būtu arvien viņas draugs un censtos viņu nesāpinat.“
„Un jūs paši, — vaj jūs mīlat kādu sievieti?“
„Mīlu.“
„Ļoti.“
„Ja.“
„Un mīlesat viņu arvien?“
„Man liekas, kaut gan zvēret nevaru.“
„Kur viņa dzīvo? Tāļu no šejienes? Varbūt Lietavā?“
„Ne.“
„Kur tad?“
„Še pat Maskavā.“
Almas acis uzliesmoja. Viņas krūtīs pamodās ceriba un viņa tāļak nejautaja, baididamās dzirdet vaj nu par daudz labu, vaj ļaunu ziņu.
„Bet ko jūs teiktu, ja es apjautatos pēc šās sievietes vārda?“
„Tā kā esmu jums apsolijies nemelot, tad būtu jasaka patiesiba. Tomēr — man tas visai sāpigi izteikt.“
„Kādēļ?“
„Tadēļ ka viņa manis nemīl.“
„Kas to var zinat. Varbūt jūs maldaties?“
„Man liekas, ka nemaldos.“
„Labi, lai šis jautajums pagaidam paliek. Sakat labak, kā jūs skataties uz laulibu?“
„Dažadi.“
„Kā tad tā?“
„Tadēļ, ka ari cilveki un viņu ieskati ir dažadi.“
„Es nesaprotu.“
„Nu redzat, — es ņemšu to lietu no vīriešu stāvokļa — gandrīz priekš katra laulibai ir citada nozīme. Viens precejas naudas dēļ, otrs — tadēļ, ka domajas sievieti mīlam, trešam patīk sievietes miesa, ceturtam — viņas dzimums un sabiedrisks stāvoklis, piektais skatās vairak uz gara īpašibam, sestais meklē sev draugu, septitais — darba biedri, astotais — mierinataju un padoma deveju. Un gandrīz visi viņi maldās, neatrazdami savu iedomato idealu, bet gan, pa lielakai daļai, tikai vāju atspīdumu no visa, kas domats, gaidits un cerets. Tadēļ ari pasaulē ir tik daudz nelaimigu laulibu.“
„Ta tad, spriežot pēc visa nupat no jums izteiktā, iznāk, ka laulibas dzīves nemaz nevajag?“
„Ne, es gluži tā nedomaju. Pavisam otradi. Nekas nevar būt jaukaks un skaistaks, kā sirsniga, abpuseji harmonejoša ģimenes dzīve ar apziņu — būt mīletam un pašam mīlet...“
„Bet ja nu pēc ilgaka, vaj īsaka laika viens otram apnīk?“ —
Sidobars paraustija plecus:
„Tad... tad — tādiem, kas sevi sajūtas, ka tiem pietrūks spēka būt savai pretejai pusei uzticigiem un alaž pastāvigiem savos ieskatos... tādiem vajadzetu uzlikt par moralisku pienākumu nemaz neiedoties laulibā...“
„Ja, kā to iepriekš lai zin?“
„Katram cilvekam ir taču priekšsajūta...“
„Varbūt visiem kas precejas liekas, ka tie spēs
arvien mīlet. Bet paiet viens, otrs gads, — pirmā uguns izdziest, kaislibu vētras pārskrien, un cilveks sāk uzmanigaki ieskatities sava laulata drauga sirdī un dvēselē, kur arvien pa lielakai daļai gluži negribot un necerot uziet dažadas nevēlamas īpašibas, kas noder par pirmo šķērsli un jauceju abpusejai harmonijai.“
„Tur par nožēlošanu man jums japiekrīt.“
„Un ja nu šinī acumirklī gadas tuvumā cilveki, kuŗi izliekas pāraki par „otru pusi“, tad neizbēgami janāk tā sauktai „laulibas pārkāpšanai“ ar visam sekam...“
„Nu, uz laukiem tas maz atgadās.“
„Uz laukiem tas, saprotams, notiek retak, bet pilsētās — ta ir gandrīz ikdienišķiga parādiba. Tā, piemēram, mūsu istabiņai blakus dzīvo kāds pajauns vīrs ar sievu. — Vīrs katru rītu aiziet darbā un tikai pret vakaru ierodas mājās. Sieva pa to laiku paliek viena.
Būtu jadomā, ka viss nu ietu labi un mierigi. Ne! Gandrīz katru dienu ap pulksten desmitiem atskan zvaniņš, un pie jaunās sievas ierodas kāds glauns švīts...
No sākuma mēs ta nemaz neievērojām, bet vēlak, tam biežak atkārtojoties, mēs palikām uzmanigas un sākām klusibā novērot, cik ilgi tas tā vilksies.
Bet drīz mums uznāca pārsteigums.
Kādā dienā jaunā sieva ar vairakiem čemodaniem aizbrauca kaut kur. Vīrs nu palika viens pats. Un jau tanī pašā vakarā mēs viņu satikām uz trepem kādas uzkrītoši ģērbušās damas pavadibā, kuŗa palika pie viņa par nakti. Tā tas gāja visu laiku, kamēr sieva bij projam.
Pēc, kad sieva atgriezās mājā, vīrs viņu saņēma tikpat laipni kā arvien. Jau domajām, ka abi būs labojušies. Bet kāds bij mūsu brīnums, ka trešā dienā viņa saņēma atkal to pašu švītu...
„Un kāds bij visam šim iznākums?“
„Iznākuma vēl nav nekāda.“
„Kā tā?“
„Tadēļ, ka minetais romans turpinas vēl līdz šai pašai dienai.“
Sidobars piecēlās un sāka staigat pa istabiņu.
„Tā tad Jūs domajat, ka visās laulibās tā notiek?“
„Ne visās, bet varbūht — lielakā daļā. Kas to var izzinat.“
„Lai nu kā, tomēr, man šķiet, jūs to lietu par daudz pārspīlejat. Es turpreti zinu daudzas ļoti laimigas laulibas.“
„Ja, bet ari tikai tur, pa lielakai daļai, kur abi precetie paspējuši jau par daudz viens pie otra pierast, tā ka nevar gandrīz nemaz vairs dzīvot, ja iznāk nelaimes gadijumā pazaudet savu otru pusi.“
„Vaj zinat, Alma, jūs esat par daudz briesmiga. Sakat, kur jūs tik jauna būdama, jau paspējat tādus ieskatus piesūkties?“
„Tas nav nemaz tik gŗūti. Pirmkārt jau pate dzīve mums katru dienu daudz ko rāda un otrkārt — grāmatas.“
„Bet ja nu jums pašai iznāktu preceties, — ko jūs daritu ar visiem saviem ieskatiem ? Ari pieviltu vīru?“
„Ja viņš mani un es viņu patiesi mīletu, — man liekas, ne. Bet tā kā tas cilveks, kuŗu es mīlu, ir gluži vienaldzigs pret mani, tad man nemaz negribas ticet, ka es kādreiz varešu tikt likumigi un moraliski par — sievu...“
Pie tam Alma tik savadi paskatijās uz Sidobaru, ka viņš nezinaja ko darit.
„Ko jūs ar to gribat sacit?“ jautaja viņš.
„Ar to? — saucat mani par traku, par ārprātigu, ka es jums uzbāžos. Bet nu — diezgan liekulibas! Es vairs ilgak nespēju paciest to, kas plēš manas krūtis pušu...
„Kas jums kaiš?“ uzbudinajās ari Sidobars.
„Man kaiš tas, ka es jūs mīlu, cik vien jauna sieviete var stipri mīlet... Esmu varbūt par daudz karstasiniga... Bet tagad es jūs mīlu, mīlu!“...
Un viņa apkampa Sidobara ceļus.
„Pieceļaties!“ teica Sidobars un viņa rokas drebeja, kā drudzī: „Es apsolijos nemelot un tadēļ man jums jasaka, ka es jūs nemīlu, bet gan — jūsu biedreni…“
Alma pietrūkās kā odzes dzelta.
„Nesakat, nesakat! — es jau to zinaju... paredzeju... Nesakat neko!... Es jums neesmu neka teikuse.... Tas bija tikai joks... murgi... ārprāts... — vairak nekas!... Bet mēs būsim draugi? Ja? Sniedzat man roku!“
„Jūs esat krietna sieviete, tadēļ es labprāt pieņemu jūsu draudzibu,“ atbildeja Sidobars, spiezdams viņas roku.
„Es jums pateicos. Tikai nesakat nevienam neka, — ne Ainai ne Alkšņam. Dzirdat es negribu, ka viņi dabutu zinat manu pazemošanos... Es negribu!...“
„Kadēļ man tas jateic. Es būšu kluss, kā kaps.“
„Jūs esat labs cilveks, bet kā vīrieti es jūs ienīstu. Es ienīstu visus vīriešus — jūsu dēļ!...“
Pie durvim tika pieklauvets un uz Sidobara — „iekšā!“ ienāca Aina ar pilnu kurvi un pilnām padusem dažadu iepirkumu vīstokļu.
No iešanas viņa bija nosarkuse kā magone un viņas acis jautri spīdeja, kā pārgalvigam kaķenam...
„Nu, redzat, vaj es neesmu klāt!?“ teica viņa, pārgalvigi nosviezdama cimdus uz gultas. „Izstaigaju vaj visu Maskavu. Dumja pilsēta!... Bet vaj Alkšņa vēl nav?“
„Ne, — viņš būs tūliņ,“ atbildeja Sidobars un steidzās Ainai paligā, atsvabinaties no visiem viņas nesamiem.
„Tūliņ... tūliņ! Jau pirmak teicāt, ka — tūliņ. Šā mēs viņa nesagaidisim vaj līdz rītam!“
„Gan nu sagaidisim,“ mierinaja leitis.
Bet Alma novērsās pret logu un, karsto pieri pie rūtes piespieduse, sāka drūmi noraudzities attāļo
Zvirbuļu kalnu konturās, kas kā zilgana nevienada strīpa stiepās gar debess malu.
Krūtīs viņai bij sacēlies tāds rūgtums, ka viņai likās, tas būtu spējigs visu pasauli sarūgtinat.
Dusmas un aizskārts pašlepnums sniedza draudzigi viens otram rokas un nolēma kopigi iet cīņā.
Almai tas tikdaudz nesāpeja, ka viņa netiek mīleta, bet gan tas, ka šis rupjais, neaptēstais leitis bij varejis viņu tik vienaldzigi atgrūst un pateikt:
„Es jūs nemīlu!“
Viņu — skaisto, velnišķigo Almu, kuŗai pagājušos gados skrēja pakaļ visa pilsētiņas jaunatne, pret kuŗu nepalika vienaldzigs neviens vīrietis.
Pat Alksnis, šis sieviešu mīlulis, izturejās pret viņu daudz citadi, nekā pret pārejam Ievas meitam... Tikai Sidobars!.. Ne, viņa lūkos tam kaut kā atriebties... sāpinat viņu... padarit greizsirdigu... Viņa gatava darit visu, visu, lai tik varetu nomazgat savu šās dienas pazemošanās kaunu...
Aina pa to laiku rāvās ar saimniecibu. Sākumā gan Sidobars mēģinaja viņai palīdzet, bet kad redzeja, ka nekas labs neiznāks, metās mierā un tik noskatijās Ainas veiklajā rīcibā.
Drīz vien uz galda saradās tikdaudz garšigu lietu, ka ēstgriba jau iepriekš radās, visu to uzskatot.
Sidobars vēl nebij pusdienu ēdis, kaut gan pulkstens jau rādija vēlu pēcpusdienu, tadēļ viņam bij gŗūti savaldities pieklājibas robežās, lai nebūtu jau nelaikā japakampj kāds maizes vaj desas gabals.
Šķiņķa smarža patīkami kutinaja nāsis, bet zobi tā vien jau niezeja, berzedamies viens pret otru, un nepacietigi gaidija, kad ari viņiem reiz dos darbu.
Patvāris dūšigi sīca uz galda un garaiņi strauji devās uz augšu, kā priecadamies ka tikuši reiz brīvibā.
Istabā bij ieradusēs savada omuliba.
„Uja! — kas tad te par Lieldienas svētkiem!“ iesaucās nemanot ienākušais Alksnis, apsveicinadamies
ar meičam: ar Ainu ātri un pavirši, bet — Almas pirkstus ilgak paturedams savā rokā un raudzidamies viņai asīs.
„Almai šodien kas uz sirds,“ teica viņš paklusam.
„Nav nekas!“ atbildeja Alma un novērsās atkal pie loga.
„Mēs gaidam, gaidam,“ iesāka Aina, „bet mans Alksnis staigā nezin kur pa Maskavas platajiem ceļiem.“
„Nemaz ne,“ pretojās Alksnis. „Biju uz stundu un atpakaļ nākdams iegriezos pie kāda biedra un tā mazliet nokavejos.“
„Zinam, jau zinam jūsu biedrus...“
Pa to starpu patvāris bij uzvārijies, tēja uzlieta, maize sagriesta un viss sakārtots kā vajadzigs.
„Kungi, un damas!“ sauca Aina, „man tas gods ielūgt jūs uz launagu, vakariņam, vaj kā nu lai sauc šo reizi. Sēžat un stājaties, kā varat un kā redzat, — citi uz gultas, citi uz krēsliem.“
Visi sagāja ap galdu.
„Es ļoti priecajos,“ turpinaja Aina, — „ka mani augsti godajamie viesi ieradušies pilnā skaitā. Bet nu mums jarīkojas ļoti gudri, — piemēram mums ir tikai divas glāzes priekš tējas un divi naži priekš sviesta uzsmērešanas; tā tad — viena puse var pārmaiņus ēst, otra — dzert...“
Tā kā Aina ar Almu bij nesen kā paēdušas, viņas vairak pieturejās pie tējas; turpretim Alksnis ar Sidobaru nikni metās uz galdā salikto baribu, lai to bez žēlastibas iznīcinatu...
Bij jau diezgan vēlu, kad viesi šķīrās.
Palikuši vienatnē, Alksnis ar Sidobaru sāka pārspriest visu šis dienas atgadijumu.
„Es tikai nesaprotu,“ teica Alksnis, „kas šodien tai Almai bij noticis. Citās reizās viņa bija jautraka un dzīvaka par Ainu, bet šovakar pēdejā viņu pārspēja.“
„Aina ir zelta meitene,“ atbildeja Sidobars. „Tikai viņai mums ir japateicas par lepnajām vakariņam.
Viņa ari viena pate skraidija pa pilsētu, iepirkdama visu vajadzigo.“
„Un jūs pa to laiku palikāt ar Almu vienatnē?“
„Palikām.“
„Tad jau tu būsi, brāl, kādu grēka darbu izdarijis, — citadi viņa nebūtu tik drūma.“
„Neesmu viņai neka ļauna darijis.“
„Nu, bez iemesla tak viņa tāda nebūtu?“
„Nu, ja, saprotams, bet...“
„Kas par bet?“
„Es viņai apsolijos par to nevienam neteikt.“
„Nevienam neteikt... Ak tad tādi noslēpumi?“ ironiski iesmējās Alksnis.
„Viņa tā gribeja un es apsolijos...“
„Kā tad, kā tad, — ir jau labi apsolities un turet vārdu.“
„Ka tad tu gribi? Lai es laužu savu goda vārdu un lai palieku par?..“
„Ne, ne — es to negribu... Es jau pats tavā vietā tāpat daritu... Bet vaj Alma nav smuks skuķis, ko? Un kas par formam, temperamentu?“
„Kā ne — to es atzīstu un tas katram jaatzīst.“
Tas bij priekš Alkšņa, kā uguns pakulās. Viņš jau sen bij slāpis, tvīcis, ilgojies pēc Almas, pēc viņas mīlestibas. Viņš bij caur to palicis vēl trakaks, ka ta izturejās pret viņu tik vienaldzigi, visu savu uzmanibu piegriezdama tikai Sidobaram. Jau gandrīz no pat pirmās dienas greizsirdibas velns iezagās viņa sirdī, nedodams viņam nekad miera.
Bet viņš sevi apmierinaja ar to, ka Sidobars pret Almu izturejās arvien vēsi un atturigi un reiz pat Alksnim atzinās, ka viņš ar savu lāča sirdi esot iemīlejies Ainā; tikai viņa izturoties pret to par daudz vienaldzigi un aukstasinigi.
Alksnis bija tam ticejis, bij ļāvies apmānities no sava drauga un draudzenes, kuŗi nebij kautrejušies iziet uz visu ko, lai tam kaut kā varetu ielaist miglu acīs. Viņam bij licies, ka Sidobaram pret viņu nav nekādu noslēpumu, ka to, ko viens zin — zin ari otrs.
Un nu, piepeši, šis savadais „goda vārds,“ savadā izturešanās un šaubigā klusešana. Ne, tur vajaga būt kaut kam notikušam. Bez iemesla Alma tā neizturetos, un bez iemesla ari Sidobars nenoklusetu savu „noslēpumu“.
Tikai tas vēl nesaprotami, ka viņi neizskatijās jautri; sevišķi Alma bij visu vakaru tāda kā sabozusēs un runaja pavisam maz; bet ja ari teica kādu vārdu, tad vienigi Alksnim vaj Ainai. Sidobaru viņa nelikās ne redzot.
Varbūt ta — tikai izlikšanās. Varbūt viņi jau iepriekš savstarpeji vienojušies, kā iztureties, lai slēptu savus sakarus...
Un Alkšņa dzīvā fantazija acumirklī iztēloja veselu leģionu dažadu raibu varbūtibu, kuŗas bij viena par otru mocošakas un briesmigakas.
Tad tāds bij Sidobars, tāds bij viņa draugs un darba biedrs, kuŗam viņš tā uzticejās un kuŗu līdz šim tā cienija kā nevienu citu.
Alksnis nicinoši paskatijās uz leiti un teica griezigā balsī.
„Katram jaatzīst, ka Alma ir smuks skuķis un ka ar viņu mīlinaties ari nav slikti... Vaj ne dārgais draugs?“
Sidobars apjucis paskatijās uz biedri:
„Ko tu ar to gribi teikt?“
„Es?“
„Nu ja.“
„Tu nezini? Liecies nesaprotot?“
Leitis paraustija plecus.
„Ak tā — tu vēl plecus rausti?“
„Ko tad lai es daru?“
„Patiesi, jaatzīst, — tu proti briesmigi naivs izlikties.“
„Bet nu es tevis vairs pavisam nesaprotu.“
„Labs ir, — tad es runašu skaidri. Vaj tev jau ilgaku laiku ir ar Almu kādi sakari, vaj tikai šodien pirmo reizi?“
Sidobars sāka saprast, ap ko lieta grozas un viņa lēnajā sirdī iedegās dusmas.
„Kas tev par daļu? Vaj man ir kādi sakari, vaj ne! — Ta mana darišana!“
„Ak tā? — ta tava darišana?“ iesaucās Alksnis. „Es domaju, ka Sidobars Maskavā mācās, studē, bet viņš lakstojas ap skuķiem un paved manas tautietes... Nabaga Alma, tev bij krist tāda leiša — nelieša nagos!..“
Pēdejie vārdi aizķēra visu Sidobara pašapzinibu un lepnumu, un ievainoja viņu līdz sirds dziļumiem. Viņš vairs nespēja valdities:
„Tu mani sauc par nelieti. Vaj tu ari zini, ko tas nozīmē? Saki, ko es esmu tādu nelietigu padarijis?“
„Bet noslēpumi ar Almu, vārdu došana, klusešana un citas jaukas lietas.“
„Ņem savus vārdus atpakaļ! Tu neapvainoji tikai mani vien — personigi, bet visu manu tautisko lepnumu!“
„Izteic visu, tad es atteikšos no saviem apvainojumiem.“
„Es nevaru.“
„Tad tu esi vēl reiz nelietis! No leiša tas nebija citadi domajams. Un es, kā latvietis, pratišu savas tautas godu aizsargat!“
„Nem savus vārdus atpakaļ!“
„Prātā nenāk.“
„Es lūdzu — citadi var būt ļaunas sekas.“
„Man viss vienalga.“
„Tad tu neesi vairs mans biedrs!“
Jaunekļi iekarsās arvien vairak un vairak. Viņu acis liesmoja, kā uguns.
„Ja tu neatzīsies, es iedauzišu tavu nožēlojamo idiota pauri!“
„Nebiju domajis, ka starp latviešiem vēl atrodas tādi barbari!“
„Tu to iedrošinies teikt?!“
„Tu mani pirmais apvainoji.“
„Ņem savus vārdus atpakaļ!“
„A—a! tagad tu jūties apvainots!“
„Tu neņemsi?“
„Vismaz pirmais — ne!“
„Tad es tevi uzaicinu uz divkauju!“
„Nieka iemesla dēļ es nelieku savas dzīvibas uz spēli.“
„Tu nenāksi ar mani šauties?“
„Ne!“
„Tad tu esi bailigs plukata!“
„Es plukata?“
„Ja — tu!“
„Apdomā ko tu runā.“
„Ja tu nenāksi man pretī, — es tevi nošaušu uz vietas!“
Un Alksnis uzbudinajumā izrāva revolveri no kabatas.
„Tu man draudē?“ saslējās ari Sidobars: „Labi, — es pieņemu tavu uzaicinajumu.“
Kur bij palikuse visa mīlestiba un draudziba? Viss bija vienā acumirklī izputejis un izzudis, it kā nekad nebūtu bijis. Likās, ka ta nav īsteniba, ka tas — tikai sapnis, ļauns murgojums, no kuŗa vajaga katru acumirkli atjēgties. Bet atmoda nenāk.
Un kadēļ tas?
Iedomiba un spītiba bij stiprakas par visu citu pasaulē. Nekas nespēja tām pretoties. Viņu priekšā locija ceļus pat gudrā apdomiba.
Abi biedri, ka lielakie ienaidnieki, stāveja viens pret otru un, acim redzot mierigi apsprieda divkaujas sīkumus, kuŗai bij janotiek visā drīzumā — jau šonakt.
Beidzot, bija panākta vienošanās, un abi parakstija sekošos pantus:
1) Divkaujai janotiek Zvirbuļu kalnos, kādas mežsarga būdas tuvumā, lai šāvienu troksnis tur būtu dzirdams un lai varetu ceret uz pirmās palīdzibas sniegšanu.
2) Sekundanti nekādi netiek aicinati.
3) Šaušanās notiks pie mēneša gaismas — piecpadsmit soļu attāļumā.
4) Šāvienu skaits — neaprobežots.
5) Pirmais šaus Sidobars.
6) Divkaujas ieroči — sešreiz šaujami buldoga zistemas revolveri.
7) Ja viens no duelantiem krīt, — otrs nedrīkst viņam iet palīgā, bet tam tūliņ jaatgriežas uz pilsētu.
8) Gadijumā, ja līdz otrai dienai par kritušo vēl nav nekādas ziņas rīta avizēs, uzvaretajam jaiet pie policijas un japaziņo par dzīvokļa biedra pazušanu.
9) Ja ievainoto atrod mežsargs, vaj cits kāds cilveks, viņš nedrīkst nodot savu biedri bet jateic, ka viņš pats gribejis sev galu padarit.
10) Viena nāves gadijumā — otram par to japaziņo viņa piederigiem.
Sekoja paraksti.
Klusedami biedri pielādeja katrs savu ieroci un tad apmainijās revolveriem.
Mierigi un klusi viņi apģērbās un izgāja uz ielas. Pulkstens bij tikai pusvienpadsmit, tadēļ dzīviba un kustiba uz ielam bij pilnā gaitā, kaut gan še, pilsētas nomalē, viņa nebij nekad diez' cik ievērojama.
Viņi gāja ilgi, ilgi. Atlikušais sniegs un kailie gruveši griezigi čirksteja zem kājam, kā žēlodamies par savu samīšanu. Ši iešana abiem izlikās, kā vesela mūžiba.
Tikai pa retam viņiem gadijās ceļā kāds novēlojies gājejs vaj braucejs, kuŗš steidzās atpakaļ uz pilsētu, lai tiktu drīzak pie miera.
Biedri nerunaja ne vārda. Viņi bij nogrimuši katrs savās domās, tā kā viņu kājas cēlās un nesa miesu pašas no sevis — gluži mechaniski. Acis stīvi raudzijās uz priekšu, kā mekledamas kaut ko, kā ilgodamās pēc kaut ka.
Viss bij tukšs un kluss. Tikai mēnesis bezbēdigi laistija savus bālās gaismas viļņus pār mierigo zemi, kas kā sastinguse uzmanigi klausijās un gaidija jautri dimdošos ziedoņa soļus, vaj jau tie nebūs kaut kur tuvumā dzirdami.
Bet viņas gaidas bij veltas. Ziedonis vēl bij tāļu. Viņa vieglās kājas staigaja pa citām pasaules malam. Maskava un Zvirbuļu kalni vēl bija ziemas varā; viņa pašlaik veda jo sīvu cīņu ar pārdrošo pavasari, kuŗš bruņojies, asajiem saules staru šķēpiem, metās pret ziemas mirdzošajām ledus sienam, lai tās satriektu pīšļos...
Alksnis gāja mazliet iepriekš. Viss viņa iepriekšejais uzbudinajums bij pārgājis, un tikai nu viņš sāka pamatigi pārdomat nesenejo notikumu, kas izlikās tik neticams, tik bresmigs!“
Kā tas viss bij sācies? kā bij noticis? Vaj pats nelabais bij viņu apdullinajis un apstulbojis. Vaj viņš bij prātu zaudejis?
Vaj viņš nebij pirmais, kas apvainoja Sidobaru, kas izsauca viņu uz divkauju?
Ja, pareizi, — tas tā bij noticis. Bet ari Sidobars bij vainigs. Kadēļ viņš bij garigi samaitajis un pēc visas izturešanās ari pavedis viņa mīļoto meiteni, viņa bērnibas draudzeni, priekš kuŗas viņš bij gatavs vaj caur uguni iet! — kadēļ nekrietnais leitis tā bij darijis?
Bet varbūt tas tikai tā likās. Varbūt Sidobars bij nevainigs; varbūt viņam nebij nekādu sakaru ar Almu. Varbūt tur bij kāda nebūt cita lieta, kuŗu nevareja Alksnim teikt.
Ne, tomēr labs tur nekas nevareja būt! Sidobars katrā ziņā bij vainigs, bij kaut ko apgrēkojies, citadi viņš tā neuzbudinatos,
Kam janotiek, tam janotiek! Almas godu viņš gribeja aiztāvet, kaut ar viņam sava dzīviba japaspēlē. — —
Ari Sidobars domaja kaut ko tamlīdzigu. Viņš vēl līdz šim pašam acumirklim nespēja saprast, kadēļ Alksnis bij tik briesmigi ustraucies, tīri kā kad viņam būtu diez' kas nodarits.
Varbūt tur slēpās kāda cita lieta, vaj cits iemesls. Par velti tašu nevareja tā uzbudinaties. Varbūt vienkārši kāds nebūt pārpratums, vaj nejauša pārsteigšanās.
Sidobaram tas izlikās tik savadi un neparasti, ka Alksnis ņēma tik briesmigi ļaunā viņa klusešanu. Katrā ziņā ar to taču viņš nebij nekā noziedzies, bet tikai izpildijis savu solijumu nevienam neka nestāstit, kā to Alma bij piekodinajuse.
Visas Sidobara dusmas bij izgaisušas un pazudušas, kā lietus pilieni sausās smiltīs. Viņš bij daudz aukstasinigaks un apdomigaks par Alksni, tadēļ viņš arvien visu labi pārlika un pārliecinajās, vaj tas ir labi, kas kuŗu katru reizi tiek darits.
Tā ari šoreiz tas sāka apdomat notikušo incidentu, pie tam laiku pa laikam pamezdams skatus uz Alksni, kuŗa dižā, skaisti noaugusē figura bij mazliet salīkuse, kā zem smagas nastas, un viņa vienmēr veiklie un drošie soļi tagad atgādinaja nespēciga sirmgalvja, vaj piedzēruša gājienu. Lūpas bij cieši sakniebtas, bet galva, kā lūgdamās, noliecās zemu uz priekšu...
Sidobaram tika žēl sava biedra. Viņam likās, ka viņš — pats galvenais vaininieks pie visa notikušā, ka Alksnis izturejies pilnigi korekti un noteikti un ka ta uzbudinajums — piedodams.
Viņš gribeja jau steigties pie Alkšņa, krist viņam ap kaklu un lūgties no savas puses piedošanas. Kadēļ ši muļkigā divkauja? Kadēļ asiņu izliešana, kā vecajos gara tumsibas un barbarisma laikmetos?
Viņš spers pirmo soli, un tad droši vien ari Alksnis nekavesies salīgt mieru. Cik tad jautri smiedamies un dziedadami viņi dosies atpakaļ uz Maskavu.
Bet tad viņam ienāca prātā rūgtie apvainojumi, apvainojumi pret viņu pašu, pret visu leišu tautu. Kā tik vieglprātigi cilveks vareja spēleties ar vārdiem? Kāds viņš bij nelietis? Kadēļ leišu tauta javed ar to sakarā?
Ja viņš tagad ies lūgties piedošanu, tad Alksnis sāks uz viņu skatities, kā uz gļēvuli, kuŗam bailes no divkaujas; varbūt iespļaus viņam vēl acīs un pateiks:
„Tu esi īsts leišu plukata!“
Ne, lūgties viņš neies! Ja Alksnis spers pirmo soli, — ari viņam nekas nebūs pretī salīgt mieru; bet pretejā gadijumā — ne soļa uz pielūgšanās un jaunas pazemošanās pusi!
Ja jau Alksnis vareja savaldities, — būt ciets un netaisns, tad viņš ari prata sevi pārspēt un iztureties tapat. Kas viņam par bēdu? Vienalga, ja ari jamirst. Agri, vaj vēlu, — no vienas nāves neizbēgsi un divu — nekad nesagaidisi! —
Tadēļ — tikai galvu augšā un uz priekšu! Viņš neapkaunos savu tautu. Un neviens nevarēs sacit, ka leiši ir gļēvuļi un ka viņi neprot aizstāvet savu godu un savu taisnibu!
Mežmala bij klāt un viņi, izgājuši caur sīku priedišu ataudzi, nokļuva uz neliela laukumiņa, aiz kuŗa, pāris simtu soļu attāļumā, aiz kokiem paslēpusēs, stāveja mežsarga būdiņa.
Ši bij viņu izredzetā vieta. Še tos neviens nevareja traucet un ievainošanas gadijumā mežsargs, šāvienu izdzirdis, droši vien steigsies šurp un varbūt vēl spēs sniegt palīdzibu, kamēr otrs duelants nekavets droši varēs atgriesties uz pilsētu un uz viņu nekritis nekādas aizdomas.
Soļi tika nomēriti. Abi pretinieki apstājās iesāņus pret mēnesi.
Pazibeja spožie ieroči un pacēlās pret dzīviem cilvekiem.
Sidobaram bij jašauj pirmajam.
„Lai notiek, kas notikdams,“ viņš nodomaja un izšāva gaisā.
Alksnis to redzedams, ari izšāva pār Sidobara galvu…
Tagad bij leiša kārta, un ieroči pacēlās atkal no jauna. Sidobaram bij uznākuse savada vienaldziba un viņš mērķeja taisni uz Alkšņa krūtim...
Alksnis to redzeja un viņa kājas sāka ļodzities, bet ap acim metās zaļš... Jau viņš juta ka lode
tam sāpigi ieurbjas krūtis un ka viņam jamirst... Tad — norībeja šāviens, un lode žvindzedama izskrēja caur viņa piedurkni…
Alksni pārņēma dusmas. Viņš pacēla savu revolveri, nomērķeja, aizvēra acis un piespieda…
Kad viņš atkal atjēdzās, Sidobars guleja sniegā un, smagi elsodams, klusi vaideja. Pirmā acumirklī Alksnis gribeja steigties savam draugam palīgā. Varbūt ievainojums nebij visai bīstams, varbūt vēl varetu glābt.
Un Alksnim tika visa notikušā tik žēl, tik žēl, ka viņš bij gatavs ari sev lodi ielaist galvā.
Bet viņš izdzirda mežsarga mājiņas durvju klaudzešanu un cilveku balsis. Acimredzot, tās nāca arvien tuvak.
Tā tad viņi visadā ziņā atradis ievainoto Sidobaru un sniegs tam pirmo palīdzibu.
Bet kur lai viņš paliek? Vaj nepaslēpties tepat krūmos un noskatities, kas še notiks? Varbūt Sidobars murgos izteic, ka viņš, tas ir — Alksnis to ievainojis?
Bet tad viņam tika bail. Varbūt mežsargam ir līdz suns. Tas droši vien saodis viņa pēdas un atradis, kur viņš paslēpies. Un tad, saprotams, viņu sagūstis un nodos tiesam…
Ne, to tik ne! Tas ir tik briesmigi! Kur viņa lolotā gaišā nākotne?... sapņi... Viss būs pazudis…
Alksni pārņēma briesmigas, paniskas bailes un viņš laidās bēgt. Viņš baidijās pat atpakaļ paskatities. Likās, ka nupat, nupat viņu kāds grābs aiz apkakles un uzkliegs:
„Stāvi, slepkava!“
„Viņš sāka skriet vēl ātraki. Pie viņa kājam rādijās būt spārni pieauguši, tik ātri viņam ņirbeja apkārtejie priekšmeti gar acim. Nakts salā sacietejušās sniega atliekas un zemes kruveši skrapstedami gurksteja zem viņa soļiem...
Alksnis neredzeja ne ceļa, ne iemītās tekas. Reizu reizem viņš krizdams, klupdams ieskrēja plānu
ledus kārtiņu pārsegtos par dienu satecejušos ūdens lāmos.
Bet viņš to nemanija un tik skrēja, skrēja uz to pusi, kur bālajā mēneša gaismā spocigi pacēlās attāļie Maskavas torņi, kā izstiepti rāditaju pirksti pret debesim.
Viņš neticeja nekam un bij atmetis visai reliģijai ar roku. Bet šinī acumirklī tam tika bailes no savas neticibas. Viņam likās, ka šie gigantiskie pirksti tagad pacēlušies pret visas dzīvibas raditaju un apsūdz to, kā dzīvibas postitaju, kā slepkavu, kuŗam jau uz pieres uzlikta Kaina zīme.
Alksnis juta, ka viņam drīz pietrūks spēka, ka viņam būs japakrīt kaut kur ceļmalā... Auktsti baiļu sviedri lija tam pār visiem matu galiem. Likās ka viņa acis no liela pārspīlejuma izsprāgs no orbitam.
Jau nāca pirmās pilsētas mājas. Gadijās preti pa kādam cilvekam.
Vēl drusku tāļak, un tur jau uz stūra snauda gorodovojs. Alksnim gaŗām ejot, viņš pacēla biezās uzacis un pusneuzticigi noraudzijās studentā, kuŗš pusteciņus aizsteidzā pa izdrupušo trotuaru.
Bet kārtibas sargs drīz apmierinajās, uzbraucija noļukušās ūsas, pakasija pakausi, sakliedzās ar vārtu sargu un turpinaja atkal snaust.
Alksnis ievilka galvu mēteļa apkaklē un, pa māju ēnam slēpdamies, turpinaja savu iešanu, jo skriet vairs nedrīksteja, lai nesaceltu aizdomas. Kājas viņam bij izmirkušas caur un caur. Slapjie apavi uz katra soļa nepatīkami griezigi šļarksteja, ka zobodamies par viņu, piesmiedami ta bailes un bēgšanu...
Viņam rādijās, ka visi pretimnāceji aplūko to savadiem nicinoši ironiskiem skatieniem. Pat viļinošie „nakts tauriņi“ tagad viņam grieza ceļu, sajuzdami instinktivas bailes no ta, kuŗš šonakt bij pacēlis nāvigo ieroci pret savu tuvaku...
„Vaj patiešam jau visi cilveki zin manu noslēpumu?“ ienāca Alksnim prātā un viņš paātrinaja savus soļus.
Viss ceļš līdz dzīvoklim izlikās šoreiz tik neparasts un bezgaligi gaŗš. Iela nāca pēc ielas... mainijās, vijās un stiepās krustām, šķērsām... Maskava rādijās būt par šo laiciņu izauguse divkārt liela.
Lai gan bij jau vēla nakts, tomēr ne uz vienas ielas netrūka cilveku. No kurienes viņi nāca, kurp steidzas? Pa vienam, pulciņos čalodami un smiedamies, vaj ari drūmi klusedami viņi nogāja Alksnim gaŗam, pat nepaskatidamies uz viņu un neievērodami, uzbudinatā jaunā studenta, kuŗš uz katru soli bailigi apskatijās, vaj kāds netaisās viņam uzbrukt, vaj ari apstājies neņirgajās par viņu...
„Diez', kad ta Maskava guļ?“ nodomaja Alksnis: „vaj tiešam nav neviena tāda acumirkļa, kad būtu visas ielas pilnigi tukšas no dzīvibas?“
Un kāda nezinama balss viņam atbildeja:
„Velti tu gaidi tādu acumirkli! Jo, kad visi labie un godigie ļaudis atpūšās, — blēži un nelieši sāk staigat savus grēka un tumsibas ceļus.“
„Bet es taču neesmu blēdis,“ mēģinaja Alksnis aizstāveties.
„Tu esi — slepkava!“ atbildeja balss.
„Es neesmu slepkava!“... Es gāju tikai uz godigu divkauju.“
„Meli, meli,“ čuksteja balss: „kas paceļ ļaunā nolūkā roku pret savu tuvaku, tas jau ir slepkava!“...
Alksnis aiztureja ar rokam ausis, lai nedzirdetu šo briesmigo balsi. Bet viņa nebij apklusinama un skaneja atkaļ no jauna:
„Vai, vai, vai! Tev asiņu izlējejam!“
Vaj viņš nemurgoja, vaj nesapņoja? Vaj viņš tikai vairs bij viņš? Vaj Alksnis vēl dzīvoja?...
Varbūt viņš jau miris, un tagad tik viņa gars blandās še pa ielam... Bet miesa guļ kaut kur — tur ārpus Maskavas, koku ēnā, auksta un sastinguse.
Kas to vareja galvot? — Varbūt Sidobars nonāveja viņu, ne viņš Sidobaru? — —
Bet tad viņa roka atdūrās kabatā pret kaut ko cietu, saltu, un viņš nodrebeja. Tas bij revolvers. Vēl ierocī atradās, četras neizšautas lodes: kas tur guleja šaurajās patronās un klusedamas kāri glūneja uz laupijumu...
Alksnis apskatijās visapkārt. Tuvumā neredzeja neviena cilveka. Pat mēness bij aizslēpies aiz kāda augsta torņa.
Viņš kā neviļot izvilka revolveri no kabatas un sāka lēnām svārstit pa rokam.
„Bet ja pamēģinatu, vaj es esmu dzīvs, vaj ne?“
Un viņš pielika auksto kantaiņo stobra galu pie sviedriem klātās, degošās pieres... Pirksti nervozi trinās ap ieroča gaili, un sirdī uznāca neizsakama vēlešanās — mazliet piespiest apakšejo mēliti.
„Tāpat pa jokam,“ teica domas: „Varbūt nekas nenotiks.“
Bet tad prātā pamodās instinkts:
„Dzīvot, dzīvot, dzīvot!“
Viņš izbijies atrāva ieroci no pieres un atvēzejies pārsvieda viņu pār tuvejiem vārtiem, kur tas otra pusē klaudzedams atsitās pret kādu priekšmetu un tad mīksti nokrita zemē.
„Varbūt kāds redzeja... bēgt!“ ienāca Alksnim prātā un viņš sāka atkal skriet, līdz pamazam apmierinajās, pārliecinajies, ka neviens viņam nedzenas pakaļ.
Viņš pat neatcerejās vairs, kā bij sasniedzis māju, kā bij ticis pa vārtiem iekšā, kā bij atslēdzis durvis un iededzis uguni.
Uguns gaisma viņu mazliet apmierinaja un viņš, mēteli novilcis un kājas noāvis, domigi apsēdās pie galda. Pirmais, kas viņam krita acīs, bij divkaujas līgums, kuŗam apakšā stāveja viņu abu paraksti.
Alksnis atkal no jauna pārlasija šo nelaimigo papiri un viņa acis rītin aprija katru vārdu, katru teikumu. Cik tagad viss tas izlikās nepiedodami muļķigi un banali... Ko cilveks gan kādreif dusmās un pārsteigumā nebij spējigs izdarit! —
Viņam ienāca prātā abas jaunavas, un viņš domās apstājās pie Almas.
Viņas dēļ tas viss notika... Viņas dēļ tika izlietas asinis un drauga roka pacēlās pret draugu.
Divas cilveku dzīvibas tika liktas uz spēli — vienas sievietes dēļ.
Bet viņa tagad droši vien guleja jo saldi un sapņoja par rozem un neaizmirstelem.
Vaj viņa nebij tukša, patikšanas kāra sieviete kura nemīleja neviena, bet gribeja lai viņu mīl vaj visa pasaule, lai krīt tās priekšā ceļos, lai pielūdz viņu kā dievieti?
Vaj visas sievietes nebij vienlīdz viltigas, vienlīdz nekrietnas? Vaj viņu dēļ pasaulē nenotika vislielakās nelietibas, vislielakie ļaunumi? Vaj viņu dēļ negāja bojā tūkstošiem labu, idealu cilveku? Vaj viņu mīlestiba nebij, kā salds, ģiftigs dzēriens? —
Tūkstošām šimlīdzigas domas joņoja Alksnim caur smadzenem. Jautajumi cēlās viens pēc otra, bet atbildes nebija. Tikai sirdsapziņa viņam skumji pārmeta:
„Tu notiesā sievietes, notiesā viņu izturešanos... bet vaj tu pats, vīrietis būdams, esi labaks? Vaj esi?...“
„Ne, ne!“ — viņš iekunkstejās un tam tika bail pašam no sevis: „Vaj es labaks?... Ne, — daudz sliktaks esmu... Bet savu grēku jau nevar tik ātri ievērot un atrast, kā citu vainas un pārkāpumus.“
Alksni pamazam pārņēma tāds nogurums, ka viņš izģērbjoties vareja tikko uz kājam nostāvet. Plakstiņi bij kā svina pielieti, un ceļi likās kā pušu pārzāģeti.
Pie galda pieejot, lai izdzēstu lampu, viņa skatiens atdūrās atkal uz divkaujas līgumu, un viņš nodrebeja.
Ja nu kāds ienāk pie viņa un ierauga šo papiri? Tad atklājas viss noslēpums, un viņš ir pazudis.
Saņēmis beidzamos spēkus, viņš samekleja sērkociņus, ierāva uguni un pamatigi sadedzinaja nodevigo papiri. Viņam pat no melnajiem pelniem bij bail, tadēļ viņš tos saberzeja smalkās plēksnās un izkaisija pa logu, kur pamodies rītenis viņus sagrāba savos nagos un iznēsaja uz visām pusem.
Izdzēsis uguni, Alksnis streipuļodams iekrita gultā un ietina galvu segā, lai nebūtu ne par ko jadomā. Bet domas ir tagad nedeva miera.
Kur tagad atradās Sidobars? Vaj viņš vēl bij dzīvs? Vaj bij gŗūti vaj viegli ievainots?
Tie bij tādi jautajumi, uz kuŗiem viņam neviens nespēja atbildet. Vismaz šinī acumirklī — ne.
Cik tagad auksta un drūma izlikās guļas vieta... Nebij vairs silto biedra sānu, kur piespiesties. Nebij vairs drauga, ar kuŗu vēl pirms aizmigšanas apmainities dažiem sirsnigakiem pusjautriem, pusnopietniem vārdiem, kuŗiem tomēr bij tik liela nozīme viņu kopejā dzīvē.
Šādā stāvoklī vientulim būt bij briesmigi. Un ja nebūtu ārkārtejā noguruma, Alksnis jau sen būtu atkal piecēlies un vismaz iededzis uguni, jo pie gaismas bij drusciņ labak un drošak, un ari ļaunie murgi tik daudz nemocija.
Bet visi locekļi bij tāda salda noguruma pilni, ka drīzak ļautos sevi gabalos sakapaties, nekā jel pirkstu pakustinat.
Katru acumirkli griba palika arvien vājaka un vājaka... Domas sāka jukt un maisities, pārvērzdamās brīnišķigā, necaurskatamā haosā, kas, kā burvju kamols, aptinās ap smadzenem un neļāva vairs viņām kārtigi darboties...
Bet miegs, uz pirkstu galiem lavidamies, pielīda pie gultas, pārliecās pār bālo jaunekļa pieri un uzlika savu caurredzamo roku uz viņa krūtim, kuŗas acumirklī sāka elpot mierigi un rāmi. lēnam pieceldamās un atkal grimdamas zem plānā apsega...
* * *
Otrā rītā Alksnis atmodās ļoti vēlu. Pulkstens rādija jau vienpadsmito stundu.
Uztrūcies sēdus un vēl būdams zem miega iespaida, pirmā acumirklī viņš neko nesaprata, kas ar to noticis.
Kā tas nācās? Lekcijas bij nokavetas, Sidobars bij aizgājis un viņu pametis guļot. Launais zēns!...
Nejauši Alkšņa skatiens krita uz nobristajiem zābakiem un viņš acumirklī visu atcerejās. Atcerejās šausmigo pagājušo nakti, atcerejās savas bailes un murgus, kas viņu bij bez mitešanās mocijuši.
Kā odzes dzelts viņš izlēca no gultas un sāka steigšus ģērbties.
Kur tagad atradās Sidobars? Kas ar viņu bij noticis? Vaj viņš vēl bij dzīvs?
Pēc dažām minutem viņš jau atradās uz ielas un devās pie pirmā avižu pārdeveja. Nopircis rīta avizes numuru, viņš turpat pārskatija saturu un tad pusteciņus devās uz māju, lai visu pamatigaki izlasitu.
Durvis noslēdzis, viņš atplēta avizi. Kā tad, vietejo ziņu beidzamā pusē stāveja:
„Neizdevusēs pašslepkaviba.“
Un tāļak:
„Pagājušā nakti, ap pulksten vienu, Maskavas tuvumā, vienā no Zvirbuļu kalnu bērzu ataudzem, mežsargs izdzirdis vairakus revolvera šāvienus. Turp aizsteidzies, viņš atradis ievainotu šejienes augstskolas medicinas fakultates pirmā kursa studentu S., pēc dzimuma leiti, kuŗš — kaklā ievainots, bez samaņas gulejis sniegā ar revolveri rokā. Drīz ievainotais nācis pie samaņas un izteicies, ka neesot vērts dzīvot, tadēļ gribejis nošauties. Viņam esot ļoti žēl, ka tas — neizdevies.., Pašslepkava pārvests uz pilsētas slimnicu, kur ārsti konstatejuši ievainojumu par nebīstamu, tā kā pēc kādas nedeļas S. atkal varešot apmeklet lekcijas.“
Alksnim novēlās, kā akmens no sirds:
„Tā tad Sidobars — dzīvs, un es neesmu slepkava!“...
Viņš sāka no liela prieka, kā bezprātigs skraidit pa savu istabiņu.
„Viss labi! Iešu tūlit uz slimnicu un nolūgšos nabaga Sidobaru — gan viņš man piedos.“
Uz ielas iznākot, Alksnim radās jaunas gŗūtibas.
Kā lai zin, kādā slimnicā Sidobars atrodas? Uz kuŗu pusi lai iet? Kam lai prasa?
Iet pie policejas? To viņam negribejās. Bet varbūt rīta avizes redakcijā viņš varēs dabut sīkakas un tuvakas ziņas.
Ar lielām pūlem Alksnis atrada redakciju. Bet tur neviens neko nezinaja pateikt, jo reportiers, kas šo vēsti pienesis, — jau aizgājis.
Tā tad — atlikās tikai staigat no vienas slimnicas uz otru.
Alksnis to ari darija un iesāka no tuvakās. Bet tur nebij neviena pašslepkava.
Galigi noguris un piekusis viņš beidzot, jau vēlu pēcpusdienā, atrada Sidobaru, kuŗš guleja gultā ar sasietu kaklu un, draugu ieraudzijis, gurdi pasmaidija. Līdzās viņam atradās daži avižu numuri, kuŗus tas nupat kā bij lasijis.
Viņi sasveicinajās.
„Nu, kā tev labi klājas?“ prasija Alksnis.
„Kā redzi — esmu vēl dzīvs,“ atbildeja Sidobars.
Viņi sarunajās ilgu laiku. Viss vakarejais naids un šķelšanās bij tikpat kā ar roku atņemti.
„Bet veikli gan tu aizbēgi no „kaujas lauka,“ smējās leitis.
„Ko gan lai es citu būtu darijis. Pirmkārt jau mūsu rakstiskais līgums, otrkārt — tuvojās mežsargs, tā ka man gribot negribot bij jalaižas lapās.“
„Bet kā tev bij ap dūšu tūliņ pēc šāviena?“
„Briesmigi!... es to pavisam nespēju izstāstit.“
„To es ticu. Ari man negāja labak. Pirmā acumirklī, kad lode aizķēra manu kaklu un es nokritu zemē, man likās, ka esmu pilnigi beigts. Tādas kā zaļas stīgas vien sāka griesties ap acim. Gribeju vēl runat, gribeju pasaukt tevi, bet man nebij vairs spēka, un es grimu, grimu tādā tīkamā nebūtibā, neka vairs nejuzdams, ne par ko vairs nedomadams... Man likās, ka tā ari nomirt nebūtu gŗūti...“
„Daudz netrūka, tad es ari pats sev būtu ielaidis lodi pierē, jo man likās, ka tu vairs nedzīvosi, ka es esmu izdarijis slepkavibu.“
„Nu, no „buldoga“ lodes jau nevar nemaz tik ātri nomirt.“
„Tomēr tik niecigā attāļumā.“
„Bet vaj Alma ar Ainu ar' zin par manu „pašslepkavibu?“
„Ne.“
„Vārbūt no avizem?“
Avizēs jau nebij tavs pilns, vārds minets; Bij tikai atzīmets „S“. Un studentu, kuŗu vārdi sākas ar S. jau ir ļoti daudz.“
„Tas ir labi. Es ar negribu, ka viņas dabutu ko zinat!“
„Kadēļ?“
„Sieviešu būšana. Viņas paliks ziņkārigas un sāks rakņaties un prašņat pēc cēloņa, bet tas saprotams, nebūs ne tev, ne man patīkami.“
„Tā nu gan ir. Tev taisniba,“ atbildeja Alksnis. „Bet ja nu viņas atnāk un iejautajas par tevi?“
„Saki, ka es drusku izbraucu — vienalga kaut uz kuŗieni... Es tev atļauju ko nebūt samelot. Kā pats labak redzesi.“
„Bet ja viņas dabus zinat no kādas citas puses? Piemēram no pazīstamiem studentiem?“
„Vaj tu jau esi kādiem stāstijis?“
„Ne.“
„Tad jau smalki! Maskavā ir deviņi tūkstoši studentu. Un ja viens no viņiem grib sev padarit
galu, vaj kaut ko citu tamlīdzigu, tad tas ir tikpat, kā piliens jūŗā, un citiem tur — maz intereses. Varbūt lielakā daļa nemaz neieskatijās avizē minetā ziņojumā… Cik no mūsejiem lasa avizes!“
„Ta tad, ko lai es biedriem saku?“
„Saki viņiem to pašu.“
„Ka tu izbraucis?“
„Nuja. Pēc dažām dienam es atkal būšu uz kājam un tad vairs ne suns neries!“ — —
Caur baraku gāja žēlsirdigā māsa, aplūkodama un atzīmedama slimnieku pulsus un temperaturas.
Pie Sidobara viņa uzkavejās mazliet ilgak un, kā likās, vēlejās kaut ko runat, bet nevareja nekā iesākt.
„Jūs tik jauns,“ teica viņa, „kas gan jūs spieda uz pašslepkavibas domam?“
Sidobars saskatijas ar Alksni un atbildeja:
„Jauniem šās domas ienāk arvien drīzak prāta, nekā veciem.“
„Varbūt nelaimiga mīlestiba?“ neatlaidās ziņkārigā žēlsirdigā māsa.
„Man liekas — tādu lietu nekad nemēdz izpaust citiem,“ Sidobara vietā atbildeja Alksnis.
„Par cik dienam mans ievainojums sadzīs?“ jautaja leitis.
„Pēc kādas nedeļas apmēram jūs varesat atstāt slimnicu,“ atbildeja māsa, greizi paskatidamās uz Alksni, „bet ievainojums pilnigi sadzīs tikai uz nākošā mēneša beigam.“
„Lai nu kā — vismaz es uz beidzamām lekcijam un eksameniem tikšu,“ atbildeja Sidobars.
Kad žēlsirdigā māsa bij aizgājuse, Alksnis griezās pie biedra:
„Vaj tev varbūt nav vajadzigs naudas, vaj cita ka?“
„Ne.“ atbildeja tas, „kā rādas, tad barot še baro diezgan krietni un cita man nevajaga. Bet vienu gan ko lūgšu: ja iespējams, rītu atnes manas lekciju piezīmes. Gribu dūšigi mācities, lai šis slimibas laiks nepaietu par velti.“
Alksnis apsolijas visu izdarit un ar puslīdz jautru sirdi šķīrās no slimnicas.
* * *
Pēc izveseļošanās Sidobars atkal dzīvoja kopā ar Alksni. Viss, kā likās, gāja pa vecam. Tomēr nezin kadēļ abu biedru starpā nebij vairs tās sirsnibas un vienibas, kas agrak bij viņus tuvinajuse un saistijuse. Viņi tā kā baidijās viens no otra un par pagātni nerunaja ne vārda.
Lai gan Sidobara ievainojums un slimiba tika uz to visrūpigako slēpti, biedru — studentu starpā drīz vien izpaudās vēsts, ka avizē minetais students — pašlepkava S., nekas cits, kā leitis Sidobars, kuŗam vēl tagad pie kakla, zem apkakles slēpās iesārtā — sadzijuša ievainojuma švītra…
Tā kā ši vēsts nebij vairs nekā apklusinama, tad, saprotams, viņa nāca ari Almas un Ainas ausīs.
Katra no viņām šo ziņu uzņēma savadi.
Alma atcerejās savu beidzamās reizes sarunu ar Sidobaru un viņai likās, ka tam varbūt vēlak palicis žēl savas asās un aukstās izturešanās un viņš aiz sirdssāpem nolēmis padarit sev galu. Viņa tikai netika gudra, kadēļ slepkavibas vieta izmekleta tik tāļu ārpus Maskavas, kur taču, pa Alkšņa prombūšanas laiku to vareja izdarit turpat dzīvokli…
Aina turpretim visu uzņēma citadi. Viņa jau sen manija, ka leitis nav pret viņu vienaldzigs, bet, no Alkšņa aizrāvusēs, viņa nepiegrieza Sidobaram nekādas nopietnas vēribas, domadama, ka ar laiku tas pāries.
Beidzamā vakarā tas mēģinaja viņai vairakas reizes tuvoties un kad viņa saimniecibā pūledamās, to arvien auksti nobīdija pie malas, viņš palika pavisām nošļucis un bēdigs.
Vaj patiesi šim stūrainam leitim bij tik dziļas jūtas pret viņu, ka viņš spēja pacelt roku pret savu dzīvibu? To viņa nebij domajuse, nebij gaidijuse.
Un tagad viņa sāka skatities uz Sidobaru pavisam citadām acim, kā iepriekš. Tā tad šis cilveks prata ari just, un pat mīlet, kā visi citi.
Pie tam Alkšņa tēls sāka tā kā bālet, kā zaudet savu nozīmi. Viņam nebij ta dziļuma, tās nopietnibas, kas leitim. Vieglprātigajam Alksnim gan laikam nekad neienāktu prātā mīļotās sievietes dēļ iet nāvē…
Tiesa, viņš bij daudz staltaks un patīkamaks, ar jūtigaku sirdi, kā Sidobars; viņš bij pirmā acumirklī spējigs sagrozit kaut kuŗai sievietei galvu. Bet cik ātri šis jūtas radās, tikpat ātri viņas ari izgaisa...
Tā prātoja Aina, bet savas domas un jaunos novērojumus sāka slēpt no Almas, baididamās, ka viņa neiztulko tos par greizu, jo tā zinaja, ka viņa labprāt met acis uz Sidobara platajiem pļeciem...
Pavasars tuvojās ātriem soļiem. Sniegs bij jau pavisam pazudis no pilsētas un šur tur uz koptajiem laukumiem dīga pirmie ruzgani zaļie zāles asniņi.
Viena diena riteja pēc otras savu nebeidzamo gaitu. Cilveki gāja un skrēja — cits, lai iegūtu gudribu, cits, lai kļūtu bagats; vēl dažs lai nenomirtu badā. Katram bij savas darišanas, katram savas rūpes,
Viena daļa jaunās paaudzes gāja katru rītu cītigi uz lekcijam, rakstija piezīmes, rakās pa mācibas grāmatam, sēdeja caurām naktim pie petrolejas lampiņas un pārtika gandrīz vienigi no ceribam un zila gaisa...
Otra daļa turpretim guleja pa lielakai daļai līdz pusdienam; uz lekcijam aizgāja dažreiz tā — pa jokam, vaj gaŗa laika pēc. Brauca ar lichačiem, ēda pusdienas labakos restoranos, katru vakaru dzīvoja pa operetem, cirkiem, kabarē.
Bet par to ari uz eksameniem gāja visadi. Dažs studeja veselus gadu desmitus, cits tika cauri pēc dažiem gadieni. — —
Pagāja aprilis. Pienāca maijs.
Bulvari metās zaļi.
Kažoki, manteļi un citas vasaru nevajadzigas lietas tika ieķīlatas lombardos, lai viņas tur stāvetu „uz procentem“. Daža laba grūtdieniša vaigs noskaidrojās, jo līdz ar silto laiku nebij vairs jakurina krāsns…
Šur tur uz ielam un bulvariem pamirdzeja salmenes un damu raibie saules sargi. Studenti nometa biezās „tužurkas“ un staigaja vienigi zilajos un sarkanajos krievu kreklos.
Katru vakaru dārzos spēleja muzika... Smaržoja parfimi un griezas spilgtie „nakts tauriņi“…
Teatri slēdza savas sezonas un atlaida režisorus un aktierus uz visām četrām pasaules pusem, lai viņi atpūstos zem zilās debess... Bet atlikušie kinematografi vilka jo bagatigu lomu un ārpilsētu balagani čumeja un mudžeja no ļaužu pārplūduma...
No katras mājas atvērtiem logiem kliedza gramofoni:
„Солнце всходитъ и заходитъ....“
vaj ari:
„Гай да, тройка!....“
Bet ar katru nākošo dienu pilsētas centris palika vientuligaks un klusaks.
Bagatnieki ar savām dzimtam izbrauca zaļumos vaj nu uz savām muižam un vasarnicam, vaj ari kaut kur uz jūŗmalu — Krimā, vaj pie Rigas jūŗas līča.
Augstakie ierēdņi ņēma atvaļinajumus un devās „uz dažiem mēnešiem“ ārzemju ceļojumos, lai atgriezušies, varetu saviem apakšniekiem stingrak pievilk grožus.
Mācibu iestādes beidza savas nodarbošanās: izdalija atestatus, diplomus, uzslavas rakstus, godalgas un slēdza savas durvis, lai tikai rudenī atkal atvērtos un sāktu visu darbu no gala.
Bagatnieku meitas un dēli prātoja, kā labak un omuligak pavadit brīvlaiku; ielūdza viens otru pie sevis un aizbrauca pirmaja, vaj otrajā klasē, priecadamies
par nākošu izdzīvi zaļumos, kur nebūs nekas jadara, nekas jadomā un ne par ko jarūpejas.
Nabagakie — un tādu bij lielakais vairums — sludinajās avizēs un skraidija pa visu Maskavu, mekledami audzinataju un mājskolotaju vietas, lai pa vasaru varetu iesist kādus rubļus nākošās ziemas eksistencei...
Tikai nabadzigajās pilsētas nomalēs viss gāja pa vecam. Tur nebij nevienam vaļas ne izbraukt, nedz ari atpūsties. Labi, ja kādreiz pa svētdienam vareja iziet mazu gabaliņu no Maskavas putekļiem, no viņas trokšņa un apmesties zem kāda zaļa krūma.
Bet ari tur nebij nekādas atpūtas, nedz miera. Katrā brīvakā un glītakā dabas kaktiņā sanāca simtiem zaļumnieku ar sievām, bērniem, draugiem un radiem, stiepdami līdz alus un šnaba pudeles, patvārus, dažadus uzkožamos, un kas vien bij vajadzigs pie miesas usturešanas un vajadzibas.
Visur vērkšķeja harmonikas, strinkšķeja balalaikas, spiedza sievietes un bļaustijās piedzērušie. Dažreiz vakarā uz māju nākot izcēlās lieliskas plūkšanās.
Dienās jau sacēlās neparasts karstums, kāds Baltijā ap šo laiku tikai retu reizi gadas, bet še Krievijas sirdī nav nekas svešs.
Visi dārzi, parki un alejas stāveja peleki apputejuši; pusnovītušās jaunās koku lapiņas ļegani nokarajās uz zemi...
Uz ielam redzeja maz gājeju. Bet tramvaji bija kā bāstin piebāsti. Neviens šādā laikā negribeja iet kājam.
Noplukuši kaulaiņi suņi dauzijās ap stūriem, un viņu no karstuma izkārtās mēles kā lāpstas, nokarajās pār nogurumā atņirgtiem zobiem... Namu ēnās paslēpušies snauda ormaņi. Viņu zirdziņi tikko turejās uz kājam un, likās, būtu jau sen nogāzušies zemē, ja viņus nesavalditu vāģu ilksis un brauceju groži…
Publisko dārzu un ēnaiņo bulvaru sēdekļi bij no vietas pārpilditi ar bezdarba publiku, kas nezinaja
ko no gaŗa laika darit. Visiem bij neizturami, visiem bij karsti.
Tikai dažadu atspirdzinošu dzērienu un „moroženoje“ pardevejiem bij labs pļaujas laiks, jo katrs gribeja slāpes dzeset, katrs gribeja kā nebūt atveldzeties un tadēļ pirka viņu ne visai higieniskos produktus.
Tomēr, neskatoties uz lielo karstumu, visur gāja un steidzās simtiem nosvīduši un savā dabā gan mierigi, gan ari uztraukti cilveki, kuŗiem nebij vaļas, nedz patikšanas pārdomat, cik gradus siltuma rāda Reomira, vaj Celzija termometri. Dieniškās rūpes bij stiprakas un varenakas par visu citu...
Apdilušo tužurku atkņopejis un cepuri pakausī atstūmis, pa bulvaru soļoja Alksnis. Atradis kādu brīvu ēnainu soliņu, viņš apsēdās uz ta.
Viņš bij šodien pie ļoti jautra prāta, kaut gan kabatā vēl šķindeja tikai beidzamās sešpadsmit kapara kapeikas — visa viņa financielā bagatiba.
Alksnis par to nemaz nedomaja. Un kadēļ gan? Vaj bij jel maz vērts domat par tagadni, kad nākotne, vismaz nākoša mācibas gada pirmā zemestra lekciju nauda bij tikpat kā nodrošinata.
Caur nejaušu gadijienu viņš bij iepazinies ar kādu Maskavas pirmās šķiras tirgotaju un bagatnieku, un beidzot salīdzis pie ta par rakstvedi.
Tā tad viņam tagad būs darbs visu brīvlaiku!
Šis joks atgadijās tā:
Alksnis aizgāja uz staciju Sidobaru pavadit, kurš par brīvlaiku brauca uz Lietavu reizē ar citiem leišu studentiem. Uz platformas bij briesmiga spiešanās un drūzmešanās, tā kā dažos acumirkļos bij jabaidas no ribu ielaušanas.
Jau iepriekš no biedriem atvadijies, Alksnis nogāja drusciņ attāļak nomalē, lai mierigaki noskatitos vilciena aiziešanā. Katrs spiedās un lauzās uz priekšu, lai tiktu pie ta vagona, kuŗā iekāpa kāds draugs, rads vaj tuvinieks.
Lokomotive iesvilpās, un vāģi sāka kusteties. Visapkārt kliedza ardievas, vēdinaja mutautiņus, vēleja laimigu ceļu!
Piepeši Alksnis ieraudzija savā priekšā patuklu pusmūža kungu, kuŗam kāds švītigs, gaišās vasaras drēbēs tērpies jauns cilveks, pateicoties ļaužu burzmai, klusām izvilka no bikšu pakaļejas kabatas resnu dzeltenas ādas naudas maku un gribeja laisties lapās.
Ne ka daudz nedomadams, Alksnis bij ar vienu lēcienu pie kabatas zagļa, un satvēra viņu pie apkakles. Izcēlās cīniņš.
Svešais iegrūda naudas maku savā kabatā un visiem spēkiem centās atsvabinaties no nejaušā uzbruceja nagiem, lai ļaužu drūzmā nozustu un izbēgtu. Bet Alksnis viņu tureja kā stangās un sāka saukt pēc žandarma.
Apkārtejā stacijas publika palika uzmaniga un, uztraukusēs, sanāca ap abiem cīkstetajiem. Neviens nezinaja, kas še noticis un kadēļ jaunais students tik briesmigi ilgojas pēc žandarma, bet viņa pretinieks turpretī visiem spēkiem grib tikt vaļā.
Pretinieki bij līdzigos spēkos, un ne nu viens vareja izbēgt, nedz otrs — kārtigi noturet. Apkārtstāvošie ļaudis garšigi smējās, bet nevienam neienāca prātā doties kādam no varoņiem palīgā.
Beidzot ieradās žandarms.
„Kas še noticis?“ jautaja tas.
„Viņš, viņš — kabatas zaglis, izvilka naudas maku!“ atbildeja Alksnis, tikko spēdams valdit pretinieku.
„Laižat mani vaļa!“ draudoši iesaucās zaglis, gribedams laisties projam. Bet tūlit tika no žandarma rokas apturets.
„Kadēļ jums jaskrien,“ — teica kārtibnieks. „Izrunasimies prātigi un, ja nebūs nekāda iemesla, tad iesim katrs savu ceļu.“
„Es neesmu neka zadzis!“... Man nav vaļas!“
„Jums viņš nozaga naudas maku?“ griezās žandarms pie Alkšņa.
„Ne,“ atbildeja tas.
„Kam tad?“
„Šim kungam.“
„Kā jūs zinat?“
„Es nejauši redzeju.“
„Viņš melo!“ kliedza kabatas zaglis, raustidamies kārtibnieka nagos.
Tuklais kungs piepeši sāka vaimanat:
„Mana nauda! Ak, Dievs, mana nauda un paradu zīmes!...“
Viņš bij pavisam izmisis un kā nesamaņā grābstijas ap savām kabatam, velti mekledams izčiepto naudas maku.
Žandarms, redzedams, ka lieta patiesi nopietna, uzkliedza svešajam:
„Rokas augšā!“
Tas negribeja klauzit. Tad žandarms izvilka revolveri.
Kabatas pārmeklejot, pie zagļa atrada kādu pusduci dažadu naudas maku, starp kuŗiem atradās ari tuklā kunga īpašums.
Vecis palika no liela prieka, kā dumjš un gribeja mesties žandarmam ap kaklu. Bet tas, neatzīdams šādu familjaru būšanu, griezās pie zagļa un sāka nopratinat:
„Kā redzat, jūsu liegšanās — pilnigi velta.“
„Zinu.“
„Tadēļ es jūs apcietinu.“
„Darat, ko gribat.“
„Kā jūsu vārds?“
„Griša.“
„Familijas un tēva vārds?“
„Man nav ne viena, nedz ari otra no viņiem.“
„Kā tā?“
„Nu — nav! un ar to pietiek!“
„Nepietiek vis! Man ir jasastāda protokols.“
„Kas jums liedz viņu sastādit?“
„Bet es bez vajadzigo faktu zinašanas nevaru.“
Apkārtejā publika sāka pamazām izklīst, jo nebija vairs neka interesanta ko redzet. Ari Alksnis, sakārtojis
savu izplūkato apģērbu gribeja doties projam.
Bet žandarms viņu aptureja:
„Jums janāk mums līdz!“
„Uz kurieni?“
„Uz policiju.“
„Kadēļ?“
„Apliecinat to, ko redzejāt.“
„Labi. Esmu ar mieru.“
„Ari jums janāk,“ griezās vecakais žandarms pie tuklā kunga.
„Kad jaiet, jaiet,“ atbildeja tas, iekūpinadams cigaru.
Policisti ieņēma Grišu savā vidū un sāka soļot uz priekšu, bet viņiem sekoja Alksnis ar tuklo kungu.
„Atļaujat, ka es jums spiežu roku un pateicos par jūsu pakalpojumu,“ teica vecis, griezdamies pie jaunekļa. „Mans vārds ir Vasilijs Petrovičs Ovragins, esmu Maskavas labibas tirgotajs un palieku jums lielu pateicibu paradā, tadēļ ka izglābtajā naudas makā atradās dažas priekš manis ļoti svarigas kvītes un citi tamlīdzigi papiriši.“
Alksnis pateica ari savu vārdu.
„Alksnis... Alksnis..,“ murminaja labibas tirgotajs, „tāda vārda krieviem nemaz nav.“
„Es ari nemaz neesmu krievs.“
„Kā tā? Bet jūs taču runajat skaidru krievu valodu?“
„Tas neko nenozīmē. Var iemācities.“
„Alksnis... kādā valodā gan tas varetu būt? Vaj nav franču, vaj angļu? ko?“
„Alksnis ir latviešu vārds, un ari es pats esmu latvietis.“
„Tā? Nevar būt! — Latvieši cik esmu dzirdejis, esot īsti mežoņi un laupitaji. Bet, jūs, kā redzu, nesat studentu uniformu?“
Pirmkārt — latvieši nav ne laupitaji, nedz mežoņi un, otrkārt — simtiem mūsu tautas jaunekļi mācas pa visām Krievijas augstskolam,“ atbildeja Alksnis.
Ovragins no brīnumiem acis vien ieplēta. Šādas lietas viņš dzirdeja pirmo reiz savā mūžā.
„Vaj jūs tik negribat mani izjokot, — jaunais cilvek?“
„Neesmu paradis ar tik nopietnām lietam jokoties,“ sašutis atbildeja Alksnis.
„Nu, nu — nedusmojaties uz mani, veci. Es jau maz zinu. Mana gudriba sniedzas tikai līdz labibas mēriem un Volgas tvaikoņu piestātnem. Bet sakat, kā lai es jums atlīdzinu jūsu pakalpojumu pie zagļa noķeršanas?“
„Tas bij nejaušs atgadijums, un man nekādas atlīdzibas nevajaga.“
„Jūs esat bagats?“
„Ne.“
„Tad atļaujat, ka es jums izpalīdzu ar naudu,“ — un vecis bāza Alksnim divdesmitpiecnieku saujā.
„Atvainojat, — dāvanu es nepieņemu,“ teica Alksnis, atstumdams tirgotaja naudu. „Ja jūs gribat man kaut ko labu darit, tad esat tik laipni un palīdzat man dabut kādu nebūt darbu, ar ko es varetu pa vasaras brīvlaiku nopelnit kādus rubļus nākošā mācibas gada lekcijam.“
„Tas jau izdarams gluži viegli!“... vecis priecigi iesaucās, bet tāļak ari netika, jo viņi bij jau nonākuši policijas iecirknī, kur tos saņēma pristava palīgs:
„Kas par lietu?“ jautaja tas.
„Kabatas zagli saķērām, jūsu labdzimtiba.“
Vispirms vajadzeja Alksnim un Ovraginam izstāstit visu notikušo; pēc tam nopratinaja Grišu un sastādija protokolu.
„Darits!“ teica pristava palīgs un pavēleja aizvest Grišu uz kameru un paglabat aiz restem, bet Alksni un Ovraginu atlaida, atzīmejot viņu adreses.
„Jūs esat jau pusdienu paturejuši?“ jautaja Ovragins, kad tie bij atkal uz ielas.
„Ne,“ atbildeja Alksnis.
„Tad esat tik laipni un braucat man līdz, — varesim paturet pusdienu un pārrunat sīkaki visas lietas.“
Viņš pasauca ļichatšu un pateica tam uz kuŗieni braukt. Alksnim cits nekas neatlika, kā piekrist tirgotaja uzaicinajumam.
Pēc dažām minutem ormanis aptureja lepnas piecstāvu mājas priekšā, un viņi izkāpa.
„Ta, nu mēs esam mājā,“ teica Ovragins un piezvanija pie kādām durvim.
Viņus ielaida pavecs frakots sulainis un ievadija plašā viesistabā, kuŗa bij ierīkota ļoti bagatigi, — bet — bezgaršigi. No katra kakta spīdeja preti pilniba un turiba, bet līdz ar to ari neizglītiba un paviršiba.
Dārgajā magoņu koka grāmatu plauktā rēgojās tikai daži zeltiti žurnala „Ņivas“ gada gājumi un kādi franču romanu tulkojumi. Neviena nopietnaka sacerejuma, neviena Puškina, Ļermontova, Gogoļa, vaj Ļeva Tolstoja rakstu galiņa...
Tas pats bij jasaka ari par gleznam, ar kuŗām visas sienas bij kā kŗautin apkŗautas.
Alksnis velti izmeklejās kādu krievu mākslinieka orģinalu, bet visur atrada tikai paviršas kopijas no medibu skatu tēlojumiem. u. t. t.
Caur pusatvērtajām portjeram viņš iemeta skatienus ari pāris blakus istabās.
Bet viņam bij tūliņ jaatkāpjas, lai no pārsteiguma skaļi neiekliegtos, tik liels kontrasts bij starp šo istabu un pārejām telpam.
Cik še viss bij bezgaržigs un pat banals, tik tur — uz to rūpigako salikts un nokārtots. Neviens nieciņš nebij par lieku, neviens izrotajums — par uzkrītošu, vaj mākslinieciski nenoskanotu. Viss — taisni tā kā vajadzeja.
Likās, ka še piemājotu divi pilnigi preteji, gari ar dažadiem ieskatiem, dažadām garšam. Bet kā tas viss bij savienojams? Kā izskaidrojams?
Alksnis netika ar saviem prātojumiem tāļak, jo ienāca sulainis un aicinaja „kungus“ pusdienā. Tirgotajs
paņēma viņu zem rokas un ieveda plašā ēdamā zālē, kur jau bij klāts galds, bet tikai priekš viņiem diviem.
Alksnis nesaprašanā aplaida acis visapkārt. Vaj tad šaī plašajā dzīvoklī nebij vairak nevienas dzīvas dvēseles.
Ovragins uzmineja viņa domas un smiedamies teica:
„Jūs, jaunais cilveks, laikam brīnaties, ka mums tikai divatā jatur pusdienas? Tur neko nevar darit, jo mana sieva un dēls nupat šodien aizbrauca uz Krimu zaļumos, un ari es visā drīzumā došos viņiem pakaļ, tiklīdz še būšu nokārtojis savas veikala darišanas.“
Alksnim ļoti labi smeķeja garšigās pusdienas un viņš notiesaja vienu ēdienu pēc otra. Tikai, kad pirmais izsalkums bij jau pārgājis, viņš sāka uzmanigak ieklausities veča runā.
„Man pašam jau ir piecdesmit devitais gads, bet sievai vēl nav trīsdesmit pilni. Ari dēls man ir. Smuks, gudrs puika. Nupat beidza komercskolas pirmo klasi.“
„Varbūt man būs jaiet par mājskolotaju pie šā „smukā gudrā“ puikas,“ ēzdams nodomaja Alksnis, un viņam lūpas neviļus savilkās, ironiskā smaidā.
Bet viņš bij ļoti pārsteigts no veča nākošiem vārdiem:
„Citiem vecakiem pa brīvlaiku jaņem saviem bērniem mājskolotaji. Manam Viktoram, paldies Dievam, vislabakā lieciba no visiem saviem klases biedriem. Un pa vasaru viņš var rotaļaties un skraidit, cik vien patīk, nemaz nedomajot par grāmatu.“
„Tā tad no maniem mājskolotaja priekiem nekas neiznāks,“ nopūtās Alksnis pie sevis un ķērās atkal pie jauna cepeša gabala.
„Es tā aprēķinaju,“ turpinaja Ovragins, — „ka vislabakā izbraukumu un zaļumu vieta Krievijā ir Krimas pussala — sevišķi viņas dienvidus gals un
jūŗmala ap Jaltu un Feodosiju. Saprotams, diezgan dārgi tas iznāk, — dārgaki, kā citur, par Rigas jūŗmalu nerunajot. Bet man sieva šogad tā gribeja, un es ari beidzot viņai piekritu. Viņai ir vienmēr laba garša. Jūs jau tur iekšā dabujāt novērot, kur lielā zāle ir ifgreznota pēc manas garšas, bet abi mazie zaloni — tā kā sieva gribeja. Zinams, par lielo zāli nesaka neviens ne vārda, turpretim mazos — visi slavē bez sava gala. Ko tu darisi! — Katram sava garša.“
Vareja redzet, ka pie maltites iztukšotais brandvīns un vairakas glāzes alus bij krietni vien atraisijušas veča mēli.
„Mana sieva, es saku, ir zelta cilveks! Viņa mani tā mīlē, tā apkopj, — reizem lutina, kā mazu bērnu. Klavieres ar' viņa prot smuki spēlet.“
„Kaut nu jau reiz sāktu runat par manu lietu,“ domaja Alksnis. „Šā mēs ne pie kāda gala netiksim.“
„Un gudra viņa ir,“ turpinaja Ovragins savas sievas raksturošanu. „Beiguse mūsu pilsētas sieviešu institutu. Saietas ar visiem ievērojamiem vīriem — dzejniekiem, rakstniekiem, māksliniekiem, aktieriem. Strīdās ar tiem, debatē par visadiem virzieniem. Un es ari atļauju. Man maz vaļas. Jabrauc uz Saratovu, Ribinsku, Ņižnij-Novgorodu, dažreiz pat — uz Peterburgu. Nedeļam neesmu mājā. Viņai vienai dzīvojot jau paliek gaŗš laiks.“
„Bet kā ar to vietu, kuŗu jūs man apsolijāt izgādat?“ paklusu ierunajās Alksnis.
„Ak ja — ar to; es pavisam biju piemirsis. Vaj jūs grāmatvešanu protat?“
„Rakstit es protu, tāpat ari rēķinat, bet specielu grāmatvešanu neesmu mācijies, jo mans nolūks — studet medicinu.“
„Ta, tā — tas nekaiš. Nav jau nekas gŗūts, — gan iemanisaties.“
„Diez' ko, viņš ar mani grib darit?“ ienāca Alksnim prātā. „Ka nesāk vēl mani sūtit uz komercskolu, vaj dubultās grāmatvešanas kursiem.“
„Tas nemaz nav gŗūti,“ mierinaja Ovragins: „Jums būs pa vasaru japalīdz nokārtot manas rēķinu grāmatas. Gan es jums izskaidrošu un parādišu. Bez tam vēl izpildisat ari manus privatsekretara pienākumus. Strādasim mēs ne vairak, ka trīs stundas dienā. Algas es jums došu, teiksim, sešdesmit rubļus mēnesī pie visa brīva un bez tam vēl — tagad brīvu ceļu uz Krimu un rudenī — atpakaļ līdz Maskavai. Vaj esat ar mieru?“
Alksnis no liela prieka apstājas pat elpot. Vaj tas vareja būt? Sešdesmit rubļi mēnesī — ta bij priekš viņa liela nauda.
„Ja, ja — esmu ar mieru,“ steidzās viņš piekrist, baididamies, ka vecis neņem savu solijumu atpakaļ.
Ovragins redzeja jaunekļa prieka uztraukumu, un viņam ļoti tas patika.
„Nekas, nekas dots pret dotu. Jūs man izdarijāt pirmāk svarigu pakalpojumu un tadēļ es ari jums gribu izpalīdzet.“
„Esmu jums par to no visas sirds pateicigs.“
„Rakstiska līguma, domaju, mums nevajadzēs; pietiek, ja es jums dodu savu Ovragina goda vārdu. Bet — kā jūs labaki vēlaties...“
„Ne, ne — ceru, ka jūs mani nemānisat,“ atbildeja Alksnis.
Pusdienas bij paturetas, un viņi iegāja atpakaļ viesu istabā.
„Jūs smēķejat?“ prasija Ovragins, piedāvadams“ Alksnim cigareti.
„Ne, pateicos, — neesmu vēl paspējis to mākslu piesavinaties.“
„Vaj tad latvieši nemaz nemēdz smēķet?“ brīnijās tirgotajs.
„Latvieši smēķē ne mazak, kā krievi,“ atbildeja Alksnis. „Bet starp viņiem ir ari izņēmumi, un viens no šādiem izņēmumiem esmu es“.
„Hm, ja...“ smējās vecis: „kas zem tās saules gan nenotiek, un kādu mūsu Dievam cilveku nav!... Es pagājušā siemā, piemēram, cirkū
redzeju gluži melnus ļaudis — tikpat, kā piķa dūmos nokvēpinatus...“
„Kad tad būs jabrauc uz Krimu?“ vaicaja Alksnis.
„Vaj jūs esat jau brīvs?“
„Esmu.“
„Pilnigi?“
„Ja.“
„Tad mēs varesim doties ceļā abi reizē. Es domaju izbraukt no Maskavas jau parītā.“
„Labi. Bet priekšpusdienā, vaj pēcpusdienā?“
„Ak tas ir — ar kuŗu vilcienu?“
„Ja.“
„Pag', tūlit apskatisim. Kur man tas vasaras braucienu saraksts?“
Pēc ilgakas pārspriešanas, viņi beidzot nolēma izbraukt no Maskavas ar to vilcienu, kuŗš atiet pulksten sešos un desmit minutēs pēc pusdienas.
„Vaj varbūt jums nav vajadzigs naudas?“ prasija Ovragins, kad Alksnis sāka atvadities.
„Pateicos,“ meloja tas: „man vēl ir gluži pietiekoši, — varu labi iztikt.“
„Nu, tad ari es jums neuzbāžos. Bet tomēr, ja jums iznāk vajadziba, — atnākat rīt' kaut kuŗā laikā pie manis, — es jums iedošu kādu mazumiņu.“
„Vēl reiz pateicos, Ovragina kungs.“
„Nekas, nekas...“
„Ardievu!“
„Uz redzešanos,“ teica vecis spiezdams Alkšņa roku: Neaizmirstat tikai — parīt pulksten sešos u. t. t.“
Un viņš jautrā dūšā atstāja grezno namu.
Tikai uz bulvara iznākot, viņam tika drusku žēl, ka nebij ņēmis pretī piedāvato naudu. Bet nu vairs nevareja tur neka izdarit, jo atpakaļ griesties bij kauns.
„Ja citadi nevarēs,“ domaja Alksnis — „tad aizies rīt.“
Un pie ta ari palika.
„Bet ko nu darit? Kā pavadit laiku?“
Pastāvigi pie pūlem un darba pieradušais
jauneklis nezinaja, ko iesākt, jo tagad viņš bij pilnigi brīvs un tam nebij nekādu darišanu. Savas lietas un ceļa somu sakārtot viņam — visilgakais pusstundu darba, tadēļ tās vēl vareja stāvet.
„Tomēr kaut kas jadara!...“
Alksnis apsēdās uz kāda bulvara sola, lai pārdomatu, ko iesākt un uz kuŗu pusi griesties.
Saule jau bij paslīdejuse labi zemu. Uzpūta lēna vēsmiņa, un spiedošais karstums mazliet aprima no savas stūrgalvigās sildišanas un sviedrešanas. Laikam aprēķinaja, ka nav vērts tik lieliski trakot...
Uz ielam sāka rasties lielaka kustiba un dzīviba. Ļaudis sāka atstāt savus vēsi ēnainos mājokļus.
Šur, tur ierēcās automobiļi... Atskaneja velosipedistu zvaniņi... Ormaņu izsaucieni un zirgu pakavu klabešana uz ielas gludenajiem akmeņiem... Bet visam pāri atskaneja gaŗi stieptais, vienmuļigais sauciens:
„M—o —r—o—o—ži—i!...“
vaj ari:
„Пельсины, лимоны — хорошы!...“
Alksnis sēdeja ilgi, ilgi un raudzijās gaŗamgājejos, līdz tam sāka gribeties dzert. Krietnā pusdiena lika sevi sajūtami atcereties.
Uz stūŗa pārdodamais augļu ūdens viņu viļinat viļinaja. Simtiem cilveku tur nāca un gāja, lai dzēsetu savas slāpes ar vēso atspirdzinošo sulu, kuŗa tā mirdzeja un laistijās spožajos saules staros...
Bet katras glāzes saturs maksaja divas un trīs kapeikas, kuŗu Alksnim bij tik maz, un kuŗas vajadzeja izlietot vēl daudz nopietnakās un nepieciešamakās lietās.
Viņš nolamaja sevi par ēzeli, ka nebij pirmak pieņēmis piesolitās naudas un piecēlies no sola, sāka steigžus soļot uz priekšu...
„Bet kurp lai es tagad eju?“ jautaja Alksnis pats sev.
Viņa dzīvoklis atradās ļoti tāļu — pavisam otrā pilsētas nomalē. Tā tad tur nebij vērts iet.
„Pag’, jaaiziet līdz Almai, jo tikai — tur es visdrīzak dabušu padzerties...“
Viņš pagriezās pa kreisi un devās uz zinamo ielu.
Labak trīs dienas badu ciest, nekā vienu stundu mocities ar slāpem,“ domaja Alksnis un paātrinaja soļus...
„Kas tur ir?“ vaicaja izbijusēs Almas balss no iekšpuses, kad Alksnis nepacietigi pieklauveja pie viņas dzīvokļa durvim.
„Es tas esmu,“ atbildeja Alksnis.
„Kas tas ir — es?“ turpinaja Alma, aiz trokšņa nepazīdama viņa balsi.
„Esmu Alksnis“, sauca viņš: „laid iekšā!“
Durvis beidzot atvērās, un iztrūkusies Alma acis vien ieplēta, ieraudzidama Alkšņa nosvīdušo sasarkušo seju…
„Kas ar tevi noticis?“ prasija viņa.
„Dod man dzert!“
„Ko tu gribi — ūdeni, vaj tēju?“
„Vienalga — kaut ko!...“
Alksnis pieskrēja pie galdiņa un paķēra tējkannu.
„Nedzer, brālit, tu esi ļoti sakarsis.“ —
„Viss viens! —tēja neskādē...“
Un viņš sāka lieliem spēcigiem guldzieniem rīt remdeno, spirdzinošo dzērienu.
Slāpes bij dzēstas, un Alksnis atkrita krēslā, kā gŗūtu nastu nokratijis no kamiešiem.
„Tu mani tik ļoti izbaidiji“ — sacija Alma, pienākdama tuvak: „man būs japaliek vaj slimai.“
„Es biju izslāpis — un tur viss,“ atbildeja Alksnis un izstāstija Almai savu šās dienas piedzīvojumu.
„Laimigs gadijums,“ teica viņa: „Es ar labprāt pieņemtu kādu nebūt vietu, ja tik varetu dabut.“
„Pavisam negribas. Tomēr, ja nekādas citas izejas negadisies pie rokas, tad jabrauc vien būs.“
„Bet kur tad Aina? Vaj kur izgājuse?“
„Ne.“
„Tu joko! še taču viņas nav?“
„Viņa aizbrauca.“
„Kad?“
„Vakar.“
„Uz kurieni?“
„Uz savu „cilts pilsētu“ — pie saviem vecakiem.“
„Bet kadēļ tik piepeši?“
„Saņēma vēstuli, ka māte esot saslimuse, — lai braucot, cik drīzi vien iespējams, uz mājam. Viņa tūliņ devās ceļā. Lika tevi pasveicinat.“
„Un tu tagad esi viena pate?“
„Ja.“
„Savadi. Ari Sidobars šodien aizbrauca, kopā ar citiem saviem tautiešiem.“
„Zinu. Viņš vakar bij atvadities un palika ļoti bēdigs, ka nesatika vairs Ainas.“
Alksnim sirdī kaut kas sakustejās. Tā tad vakar Sidobars bij bijis še un nebij tam par to ne pusplēsta vārda minejis. Vaj tā izturejās biedrs pret biedri? To viņš nebij domajis.
„Vaj viņš tev neko neteica?“ prasija Alma.
„Ne.“
„Jūs taču bijāt tik labi draugi un uzticejāt viens — otram visus sirds noslēpumus?“
„Ari tagad mēs vēl esam draugi, tikai, kā redzi, paturam savus noslēpumus katrs pie sevis,“ atbildeja Alksnis cenzdamies smieties, lai apslēptu savu uznākušo sašutumu.
„Un kad un kā tas viss sākās?“
„No zinamās pašslepkavibas reizes.“
„Ak, no tās reizes? Es jau domaju. Citadi tas ar' nevareja būt“...
„Ko tu ar to gribi sacit?“
„Neko.“
„Tā tad jūsu starpā toreiz tomēr kaut kas notika?“ vaicaja Alksnis, juzdams, ka sāk nopietni uzbudinaties.
„Kas tad tur vareja notikt? Nekas nenotika. Mēs tik tā sirsnigi izrunajamies.“
„Tev ar viņu ir bijuši kaut kādi tuvaki sakari?“
„Ne. “
Alksnis piecēlās no krēsla un saķēra Almas pirkstus savā kaistošajā saujā:
„Skaties man acīs un atbildi, kā brālim, kā draugam — pēc vislabakās sirdsapziņas, — vaj tu esi atdevusēs Sidobaram labrātigi, vaj viņš?...“
Alma iztureja viņa skatienu un atbildeja:
„Saprotu, ko tu gribi teikt un tadēļ atbildešu tev noteikti, skaidri un patiesi. Starp mani un Sidobaru nav noticis nekas! Varbūt es to kādreiz fantazeju, savā sirdī — iedomajos... Bet Sidobars mani toreiz — atstūma...“
Alksnis bij pavisam satriekts un nezinadams ko atbildet kluseja.
„Vaj tu man tici?“ jautaja Alma un noskūpstija Alksnim pieri.
„Ticu,“ viņš tikko dzirdami atbildeja
„Tu redzi, kā es tev uzticos. Vaj tev priekš manis ari būs kāds mazumiņš uzticibas?“
Alksnis nesaprašanā pacēla acis uz Almu. Bet viņa turpinaja:
„Vaj tu atbildesi uz manu jautajumu?“
„Kādu jautajumu?“
„Nu, gan tad redzesi, apsolies tikai, ka atbildesi patiesi, bez izgrozišanās un bez meliem.“
„Ja, bet es jau nemaz nezinu, ko tu man gribi jautat.?“
„Ļauns nekas nebūs.“
„Labi. Ja tu tā saki, tad es apsolos.“
„Apsēdies man še blakus.“
„Alksnis pievirzija savu krēslu pie Almas tuvak.
„Tā nu ir labi.“
„Bet jautā taču.“ — ierunajās Alksnis: „es vairs nevaru sagaidit.“
„Pag', pag', — tūļiņ. Izstāsti man, kadēļ Sidobars gribeja nonāveties?“
„Kā lai es to zinu...“ Alksnis izvairijās.
„Vaj nu bez iemesla viņš būtu gājis uz Zvirbuļu kalniem sev galu darit?“
„Varbūt, ka ari bij kāds iemesls.“
Alma palika ļoti nopietna:
„Kaut gan tu apsolijies patiesibu teikt, tomēr es redzu, ka tu izvairies no taisnas atbildes.“
„Es solijumu dodams nedomaju, ka tu par šo jautajumu sāksi runat.“
„Tad tomēr tu kaut ko zini!“ iesaucās Alma: „Vaj tik patiesibā viņš gribeja vien nonāveties? Vaj tur neslēpjas kaut kas cits?“
„Kas gan cits tur varetu būt?“
„Es nezinu. Bet mana sirds saka. ka viss tur nav gluži tā, kā izliekas un kā tiek stāstits...“
„Varbūt.“
„Tas tak pavisam nesaprotami, ka cilveks, kuŗš visu vakaru ir jautrs un omuligs, — piepeši nakts vidū skrien kaut kur pasaules galā un grib sev izpūst dzīvibas sveci?“ —
„Varbūt ta — tikai izlikšanās.“
„Ne. Sidobars nav tāds! Viņš nespēj tā izlikties. To es zinu. Ja par tevi man kāds kaut ko tamlīdzigu teiktu — es drīzak ticetu.“
„Nekas — diezgan glaimojoši.“
„Saprotams. Man dusmas uz tevi! Seviški par to, ka tu neizpildi savu solijumu un neatbildi uz manu jautajumu.“
„Bet kāds labums tev tiks? Ko tu būsi mantojuse, ja es atbildešu? Varbūt vēlak pate nožēlosi, ka uzbāzies manim ar saviem jautajumiem.“
Almas ziņkāriba auga augumā, tadēļ viņa neko daudz nedomadama, atbildeja:
„Viss viens! Lai nāk, kas nākdams — es nenožēlošu!“
„Tomēr — zini, ka es tev to nestāstu no laba prāta, bet gan piespiests, tadēļ ka tu iepriekš jau izvīli manu solijumu, iekams es zinaju, par ko tu man jautasi.“
„To es ievērošu.“
„Un ja Sidobars šo kādreiz dabūs zinat, tad tev ari japateic viņam, kādā stāvoklī es tev visu atstāstiju?“
„Tiks izdarits. Bet nu pie lietas!“
„Vispirms, tev — taisniba. Sidobaram nekad nav nācis prātā sevi nonāvet, nedz ari viņš to kādreiz mēģinajis darit.“
„Bet kā tad viņš sevi ievainoja? Un ko viņš viens nakts laikā mekleja Zvirbuļu kalnos?“
„Sevis ievainojis viņš nav, un nakts laikā viens nav gājis uz Zvirbuļu kalniem. —“
„Bet kas tad? Kuŗš vēl bij?“
„Ari es toreiz biju viņam līdz.“
„Un visu redzeji?“
„Redzeju.“
„Viņam kāds uzbruka?“
„Ne.“
„Bet kas tad viņu ievainoja?“
„Es.“
„Tu?“
Alma izbijusēs pietrūkās kājās:
„Varbūt tas tev nejauši gadijās?“
„Ne, pilnigi apzinigi.“
„Un skaidrā prāta?“
„Ja.“
„Tad tu esi, tu esi — briesmonis!... Šaut uz dzīvu cilveku...“
„Varbūt ari viņš šāva uz dzīvu cilveku. — “
„Uz tevi?“
„Par laimi lode aizgāja gaŗam.“
„Tā tad jūs būtu?“
„Teic vien tāļak — nebaidies.“
„Tā tad jūs — izgājāt Zvirbuļu kalnos uz divkauju?“
„Pilnigi pareizi.“
Un Alksnis izstāstija Almai no viena gala, līdz otram visu šo notikumu, neko — ne pieliekot, nedz atņemot. Tāpat ari neslēpa iemeslu un pārpratumu, kadēļ viņi bij viens otru tik nāvigi apvainojuši
un aizskāruši, ka bez asiņu izliešanas nebij vairs nekādas citas izejas, vismaz toreizejā gara stāvoklī — ne.
Alma sēdeja nekustoši, klēpī saliktām rokam, un ka sastinguse klausijas Alkšņa stāstā. Viņas acis ieplētās neparasti platas un pamazām pārvilkās ar tādu, kā miglainu valganumu.
Katrs Alkšņa vārds, ikviens sīkumiņš Almas smadzenēs acumirklī izvērtās par veselu gleznu. Viņa visu iedomajās, redzeja tikpat kā savām pašas acim. Redzeja abus biedrus ejam uz Zvirbuļu kalniem... Redzeja paceltos ieročus... Dzirdeja šāvienu troksni un Sidobara vaidus... Juta Alkšņa bailes — mēneša gaismā bēgot no divkaujas vietas uz Maskavu...
Beidzot stāsts bij galā, un Alksnis apklusa. Viņš baidijās pacelt acis un paskatities uz savu biedreni. Pat pakusteties viņš nedrīksteja.
Ari Almai pārtrūka domu šķēri, jo nebij vairs stāsta pavediena, ar ko savienot prāta audumu.— Viņa pavērās uz Alksni un gaidija, vaj viņš vēl kaut ko neteiks, ja ne vairak — vismaz kādu vārdu.
Bet Alksnis cieta klusu. Kluseja ari visa apkārtne. Pat ārā, uz vienmēr trokšņainās ielas, valdija miers, it kā piepeši Maskavā būtu izmiruse visa dzīviba.
Saule bij paspējuse nokāpt pa debešu trepem un noslēpties aiz peleki dūmainā apvārkšņa malas. Vakara puses vieglie mākoniši bij kā asiņu pielieti, tikai viņu fantastikās robainās malas likās apjostas ar zibeņa jostu, tik spilgti spožas viņas izskatijās.
Bet pamazām, lēnām viss pārmainijās, pieņemdams tumšaku nokrāsu. Tikai debess mala vēl nebeidza kvēlot un likās, ka kaut kur tāļumā — sakurts milzigs ugunskurs, kuŗa blāvā gaisma padara visu apvārkšņa malu sārtu.
Šādām vajadzeja izskatities Maskavas debesim 1812. gadā, kad franču ķeizars Napoleons l. pār degošiem baļķiem un drupam kāpdams un, slēpdams vaigu no apkārt trakojošo liesmu karstuma, — sagrausts un salausts bēga no Kremļa, lai pievienotos
sava neuzvaramā kaŗaspēka atliekam, kas bēga no ziemeļa izstieptajiem, nāvi nesošajiem pirkstiem uz saulaiņiem dienvidiem.
Pret krēslaino debesi attēlojās simtiem dažadu torņu un kupolu konturas. Blakus viņiem spītigi spiedās uz augšu melni apkvēpuši fabriku skursteņi, izgrūzdami no savām tumšajām rīklem veselus dūmu un kvēpu blāķus, kas, kā draudoši padebeši, izplētās un palika nekustoši karajoties pār visu pilsētu, jo nebij ne mazakās vēja pūsmiņas, kas saviļņotu haotiskās masas un aiznestu viņas pār gaisu gaisiem.
Ari Almas istabiņā pamazām sāka iezagties krēsla, bet dienas gaisma izbēga pa atvērto logu un pazuda nezin kur, un nākošā acumirklī jau likās, ka viņas nekad nav bijis.
Alma piecēlās un, piegājuse pie Alkšņa, sāka lēnam glāstit viņa matus un vaigus:
„Nabaga zēns... un tev bij manis žēl… Ne, jūs abi esat krietni cilveki... labi, mīļi… Cik tukša būtu pasaule, ja viņā neatrastos ne Sidobara, nedz tevis!... Bet es — manis dēļ tas viss notika... Es esmu ļauna... Tu esi labaks par mani...“
„Ne,“ atbildeja Alksnis: „es tam neticu.“
Bet Alma turpinaja:
„Vīrieši dažreiz ir nekrietni un izturas nepiedodami. Tak, ja tu zinatu cik mēs, sievietes, esam banalas — savās domās, savā sirdī, tad tev no bailem un brīnumiem saceltos mati stāvus. Ne, draugs, tu vēl nepazīsti sievietes! Man liekas — tikai rets vīrietis to spēj.
Alma apklusa un sāka gaidit, ko atbildēs Alksnis, Vaj viņam nebij vairs neviena vārda ko teikt? Agrak viņi vareja stundam ilgi strīdeties ap kādu nebūt gluži vienkāršu jautajumu. Un nu, piepeši, viņa izrunajas, izteic savas domas, savus uzskatus, bet viņš par to neliekas ne zinot, it kā nemaz nebūtu dzirdejis.
„Nu, saki, ko tu par to lietu domā?“
„Es?“ atbildeja Alksnis, kā no miega uzmodies: „Es domaju, ka nu jau ir diezgan vēlu un jaiet mājās, citadi aizslēgs vārtus; bet man atslēgas nav līdz.“
„Pagaidi drusciņ — paēdisim vakariņas. Tik vēlu jau tu mājās neko nedabusi.“
„Man vēl ir drusku — šis, tas...
„Blēņas. Es zinu — tev nav neka. Es tūlit uztaisišu tēju. Sviests ir, maize ir — iekodisim mazliet.“
Beidzot, pēc ilgas pretošanās, Alksnis ļāvās pierunaties un palika, jo viņam patiesi mājās nebij neka, ko varetu saukt par ēdamām lietam un ar ko varetu apklusinat izsalkumu.
Tēja bij drīz gatava un viņi sēdās pie galda.
„Tā, redz, cik labi,“ runaja Alma: „divatā arvien patīkamak, sevišķi, ja nekad neesi paradis viens būt. Vakar vakarā pēc Ainas aizbraukšanas man bij tik vientuligi un gaŗlaicigi, ka nebij vairs tāļu no asaram... “
„Tad tu par brīvlaiku negribi braukt uz dzimteni?“ ierunajās Alksnis, lai novērstu sarunu uz citu pusi.
„Ja — es labprāt tepat kaut kur pieņemtu kādu vietu, ja tikai varetu. Ko lai es tur mājās daru? Tevis nebūs. Aina ar' domajams, šovasar nebrauktu uz mani ciemoties. Sidobars tāļu. Cita neviena tuvaka un sirsnigaka pazīstama nav. Saki, kāds prieks var būt tur — dauzities citiem zem kājam un mocities ar gaŗlaicibu?“
Bet tu tak vari palīdzet kaut ko strādat.“
„Varetu gan. Bet ta jau ir ta nelaime, ka esmu par daudz izlutinata un tagad neko neprotu strādat, kaut ar kādreiz būtu gribejuse. Tā tad, ja es braucu, par vasaru tur iznāk tikai — viens liekēdis vairak. Cita es tur neka nevaru darit, nedz palīdzet, jo trūkst ari enerģijas. Es nevaru pat ne lāgā iedomaties, ka man būtu jaķeras pie fiziskiem darbiem, kur vakarā aiz noguruma ļodzas kājas, bet delnās uzpampst
sarkanas — sūrkstošas čulgas, tā kā gŗūti pat karoti pie mutes pielikt...
„Es turpreti par vasaru ļoti labprāt strādatu kādu nebūt fizisku darbu, ja tik ar to varetu vairak nopelnit, nekā man šodien apsolija bagatais tirgotajs Ovragins.“
„Ak ja — tas Ovragins, Vaj tu nevaretu rītā aiziet pie viņa un izstāstit, ka tev kāda radiniece, nu, teiksim, māsica ari ir Maskavā un apmeklē pedagogiskos kursus, bet ka apstakļu dēļ ir spiesta par brīvlaiku apskatities pēc kādas nebūt vietiņas... Vaj viņam varbūt nebūtu kaut kas zinams. Tādiem vīriem ir allaž visadi sakari, un viņu rekomendancijas daudz ko līdz.“
„Ja, bet tas būs no manas puses ļoti uzbāzigi. Viņš vēl sāks nez' ko domat.“
„O! viņš neko nedomās. Tu tak teici, ka Ovragins tev esot izlicies ļoti labs cilveks.“
„Labs gan izlikās. Bet kas šādus tirgotajus var galvot? Viņi jau iemācijušies tikpat veikli piemēroties, izlikties un liekuļot kā pirmās šķiras aktieri.“
„Tomēr pamēģinat var. Paspēlets caur to nekas nebūs.“
„Nebūs gan, bet es šaubos.“
„Ak, ko nu niekus! Tu jau vienmēr un visur šaubies. Es tevi pazīstu. Tev neuzticiba pret pasauli ir iezīdusēs visos matu galiņos.“
„Tomēr...“
„Kas par tomēr?“
„Vaj tikai izdosies?“
„Redzi, es tevi lūdzu. Tu tak mani paklausisi. Tu mani esi vienmēr klausijis un labs bijis. Vaj ne? Ko?“
„Labi, es darišu to; vismaz mēģinašu, lai tad notiek kas notikdams. Katra cilveka pienākums jau ir savam tuvakam palīdzet.“
„Nudien, tu ezi zelta cilveks! Bravo! Lai dzīvo Jānis Alksnis!... Var vēl ieliet vienu glāzi?“
„Ne, pateicos — būs diezgan.“
„Vismaz vēl kādu sviestmaizi, lai var brokastis sagaidit.“
„Paldies — esmu paēdis.“
„Diezin, vaj tā nu ir?“
„Ja es katru dienu dabutu tādas pusdienas un vakariņas, kā šodien, tad drīz vien „tužurka“ paliktu man par šauru, bet vestes šnalle būtu jaatlaiž slābaki.“
„Es runaju nopietni, bet viņš zobojas.“
„Prātā nenāk.“
„Nu, tad tu rītā runasi ar Ovraginu par mani ?“
„Runašu.“
Viņi sniedza viens otram rokas un smiedamies saskatijas, pie kam Alma nolaida acis.
„Pastāsti vēl kaut ko,“ viņa sacija.
„Par kādām lietam?“
„Ko tu šodien pa pilsētu staigadams redzeji?“
„Es jau tev visu lielumu pārstāstiju.“
„Tad taču atliek vēl mazums. Stāsti mazumu.“
„Bet man nav vaļas. Redzi cik jau vēlu. Laiks aizskrējis nemanot. Kamēr tikšu savā dzīvoklī, būs jau pāri pusnaktij. Kad tad es spēšu izguleties, kad aiziet uz Ovraginu?“
„Kadēļ tad tev jaskrien uz savu dzīvokli? Ko tu tur saķersi? Vari taču palikt šepat.“
„Šepat?“ Alksnis kā izbijies atkārtoja.
„Nu ja, saprotams.“
„Kur tad še lai guļ?“
„Telpu ir vaj cik. Istaba — diezgan plaša. Var vēl izdancoties, ne tikai izguleties vien.“
„Bet gulta ir tikai viena?„
„Nedomā, ka es tevi ņemšu klāt,“ smējās Alma. „Par tik daudz labuma tu nedrīksti ir sapņot!...“
„Nu kā tad lai iekārtojās?“
„Gultas tev nevaru piesolit: es pate viņā gulešu. Bet es tev ustaisišu vietu uz kušetes. Būsi ar mieru?“
„Būšu.“
„Drusciņ par īsu gan ir. Tomēr — tas nekas. Pieliksim kājgalā čemodanu un uzmetisim kādu
drēbju gabalu virsū, lai par daudz nespiež un lai var ērtak izstiepties. Lai nu ar guļu kā, tomēr galvenais, tev nebūs tagad nakts vidū jamēro tāļais ceļš — gandrīz visai pilsētai cauri. Vaj ne?“
„Tev taisniba.“
„Tā tad — ta lieta darita?“
„Ja, es labprāt palikšu, jo patiesi sajūtos diezgan noguris,“ atbildeja Alksnis, ar patikšanu domadams, ka tiks drīz pie miera. „Tāds karsts laiks, kā šodien, cilveku pavisam nomāc.“
„Es neesmu nekur gājuse un tad nav ppēka,“ teica Alma, pabeigdama izdzert savu tējas glāzi.
„Bet vaj tev nebūs no manis bailes?“ viņš prasija
„Ne. Kadēļ?“
„Es taču esmu vīrietis.“
„Tas neko nenozīmē.“
„Kapēc ne?“
„Es no vīriešiem nebaidos.“
„Labi, ka tu tik pašapziniga.“
Alma novāca galdu, apskaloja un izslaucija tējas traukus. Samekleja pa kurvi pāris palagu un uztaisija uz kušetes guļas vietu.
„Spilvens gan man tikai viens, tā tad abiem neiznāk. Ja vēlies lozesim, kuŗam viņš kritis?“
„Ne, lai labak viņš paliek tev. Es gandrīz pastāvigi esmu paradis gulet uz cieta pagalvja, tadēļ ari šoreiz iztikšu ļoti labi. Nav vērts ielaisties tādā mīkstulibā.“
„Ja jau nevēlies — es nedošu ar'. Guli, kā gribi. Man nu ar par šo kāda liela bēda!...“
„Gan iztikšu. Velti tikdaudz pūleties.“
„Nu, vieta gatava! Dusi vesels un sapņo ari par mani!“
Alma aizslēdza durvis, atsēdās uz gultas malas un sāka noaut zābakus.
Alksnis sekoja viņas priekšzīmei.
„Ko, vaj logu taisisim ciet?“ viņa jautaja.
„Lai labak paliek vaļā. Tagad silta skaista nakts.“
„Bet ja izceļas negaiss un izsit kādu rūti?“
„Vaj tad nu mēs nāves miegā gulesim! — gan jau vajadzibas gadijienā paspēsim aiztaisit.“
„Labi. Kā gribi, — lai paliek.“
Alma izdzēsa lampu. Vareja dzirdet, kā viņa atpogaja blūzi, attaisija vienu āķi pēc otra un izģērbās. Apģērba pogas atsitās pret krēslu, un vasaras nakts bāli krēslainajā atspīdumā izauga balts miglains tēls, kuŗš klusi, kā pa gaisu nirdamies, ieslīdeja gultā un pafuda zem tumšā apsega...
Noģērbās ari Alksnis un vesti pagalvī palicis, apgulās uz kušetes — atsperes vien noņirkšķeja, itkā sūrodamās par to ka viņām šonakt janotur tik liela un smaga nasta.
„Būs jalūko labi drīz aizmigt,“ domaja viņš.
Bet viss nogurums bij nezin kur palicis. Tāpat no miega nebij ne vēsts. Sirdi kutinaja patīkamas, savadi līgsmas jūtas, kuŗas radija ta pašapziņa — atrasties nakts laikā vienatnē ar jaunu skaistu sievieti. Un galvenais — ta bij pašas sievietes vēlešanās.
Cik sen jau viņš nebij ilgojies pēc šāda acumirkļa; cik daudzreiz nebij domajis un fantazejis, ko tad darit un kā iztureties. Romantiski sapņi un murgi simtiem bij viņam slīdejuši gar acim, sakairinadami katru visniecigako nervu cīpsliņu.
Un nu — viss tas piepildijies, gluži negaidot panākts tāds brīdis un stāvoklis. Tomēr — galu galā — neka seviška. Viss parasti un ikdieniški.
Starpiba — tikai ta, ka sirds pukst tā drusciņ savadi un deniņos — straujas asiņu šaltes dauza kā ar maziem āmurišiem.
Piepeši Almas gultā kaut kas iečaukstejās... Likās, ka viņa būtu vaj nu apgriezusēs uz otriem sāniem vaj ari sakārtojuse apsegu.
Alksnis aiztureja elpu un sāka klausities, vaj vēl kaut ko nedzirdēs. Bet viss bij klusu. Pat viņas elpošanas nevareja sadzirdet.
Varbūt ari viņa klausijās... Diez', par ko tā šinī acumirklī domaja?
Lejā pa ielu nobrauca gaŗam kāds ormanis. Dzirdeja cilveku balsis. Kaut kur aiz sienas sita
pulkstens — nevareja saprast — vienpadsmit, vaj divpadsmit. Un tad atkal viss palika mierā.
Alksnim zem sāniem kaut kas spieda. Bij neērti pat sāpigi. Bet viņš baidijās kusteties. Un viņam tika dusmas, ka nespēj aizmigt.
Klusums palika nepanesams. Vaj varbūt Alma bij aizmiguse? Ne, tas nevareja būt! Viņš zinaja, ka ta — nomodā un tikai tīšam izlikās mieriga, lai Alksnis domatu, ka viņa aizmiguse.
Bet pirmajam ar' ne par ko negribejās runat. Gars palika spītigs un prāts nolēma izturet.
Cik ilgi viss tas vilkās, — viņš nemāceja pateikt, vaj pusstundu, vaj stundu kas to vareja pateikt. Bet tomēr diezgan ilgi izlikās.
Te, Almas gulta iečīkstejās un vareja skaidri dzirdet, ka tiek apsegs nogrūsts kājgalī. Izklausijās ari tāda, ka maza klusa, nopūta...
Bet varbūt tas bij kaut kas cits...
Izlietodams gadijumu, Alksnis mazliet ieklepojās un nokārtojās ērtak savā guļas vietā pie kam atrada, ka nejēdzigā sānu spiedeja — viņa paša elsiņa poga, kuŗa, pa tumsu ģērbjoties uzkrituse uz kušetes un tur palikuse. —
„Vaj tu vēl neesi aizmidzis?“ čūkstoši ierunajās Alma no savas guļu vietas.
„Ne, — nenāk miegs,“ atbildeja Alksnis būdams savā sirdī ļoti priecigs ka Alma bij iesākuse pirmā runat.
„Es gan mazliet biju aizsnaudusēs“ meloja viņa, „bet atkal atmodos. Nejēdzigi karsti.“
„Ja, tveicigi...“
„Varbūt uznāks pērkons.“
„Par sliktu nebūtu.“
„Vaj tev nav neērta gulešana?“
„Ļoti laba,“ atbildeja viņš, „guļu kā Abrama klēpī.“
Abi klusu iesmējās, lai gan paši īstenibā nezinaja par ko.
Kāds kāpa pa trepem un šļūcošiem nedrošiem soļiem nogāja gar viņu durvim. Kaut kur
noskrapsteja atslega. Vareja dzirdet ka atvērās durvis un rupja monotona vīrieša balss sajaucās ar spalgu sievietes ķērkšanu, kas izklausijās vairak pēc raudašanas vaj lamašanās, nekā pēc vienkāršas sarunas.
Bet tad atkal noskrāpsteja atslega un koridorā iestājās klusums.
„Vaj katru nakti še tā staigā? jautaja Alksnis.“
„Gandrīz,“ atbildeja Alma.
„Tur laikam kāds piedzēris nāca mājā?“
„Ja. To es pēc soļiem pazinu. Viņš strādajot kādā koku fabrikā un nopelnot labi, bet sieva ar bērniem mirst badā, jo viņš arvien visu savu peļņu nodzeŗ un gandrīz nevienu nakti nenāk agrak par divpadsmitiem mājās.“
„Alkohols nekad nekam nekāda labuma nedara,“ domigi piemetinaja Alksnis. Uz acumirkli viņu sarunu pavediens pārtrūka. Likās, ka nu jau viss izrunats un ka varēs mierigi aizmigt.
Bet Alksnim iegribejās dzert. Viņš uzcēlās un piegāja pie tējkannas.
„Ko tu tur dari?“ prasija Alma.
„Dzeru.“
„Atnes man ar': mute palikuse pavisam sausa...“
Viņš pienesa visu kannu pie Almas gultas. Viņa piecēlās sēdus un, dzēriena trauku ņemot, tās kailie elkoņi piedūrās pie Alkšņa rokas...
„Uja! atnesis visu kannu !“ smējās viņa: „Ka lai no tās dzeru? Vaj nevareji gan ieliet glāzē?“
„Glāzes nebija.“
„Kā ne — turpat uz galda noliku. Pameklejis vien, gan būtu atradis.“
„Es nezinaju.“
„Nu, vienalga. Lūkos tāpat. Dod šurp!“
Viņa padzērās un nolika kannu pie gultas zemē.
„Paldies, par pakalpojumu.“
„Kas tas nu par pakalpojumu...“
Viņa guleja gultā balta, kā balodis un kailās rokas zem galvas palikuse, raudzijās griestos, lai gan tumsas dēļ tur nekas nebij saredzams.
Alksnis juta, ka tam atkal sāk deniņos dauzit, kā ar āmurišiem… Kāda nezinama vara viņu vilktin vilka tuvak pie Almas... Bet viņš saņēmās un gribeja doties projam uz savu guļas vietu.
„Pagaidi! kur tu skriesi?“ ierunajās Alma: „atsēdies še uz gultas malas, — papļāpasimies drusciņ.“
Alksnis negribeja viņai paklausit. Bet tam trūka spēka, un tadēļ viņš palika.
Alma atvirzijās vairak pret sienu un pagriezās uz sāniem ar seju uz Alkšņa pusi.
„Vaj tev tur uz šķautnes nespiež?“ čuksteja viņa: „piesēdies tuvak.“
Alksnis paklausija un nejauši piedūras pie maigās siltās Almas miesas.
Ja Almas vietā atrastos kāda cita sieviete' — viņš to būtu nožņaudzis savos apkampienos. Bet tagad viņš palika mierigi sēšot, jo viņam bij bail iztraucet acumirkļa burvigumu...
„Teic!“ prasija viņa: „vaj tu jau esi kādu sievieti mīlejis?“
„Man liekas — esmu.“
„Vienu, vaj vairakas?“
„Vairakas.“
„No visas sirds?“
„Nezinu.“
„Ka tā?“
„Tadēļ, ka tanī acumirklī man likās, ka no visas sirds. Bet vēlak pārgāja, un es paliku vienaldzigaks un pamazam aizmirsu. Tā tad tas tomēr nav no sirds bijis.“
„Savadi. Ari es esmu kaut ko tamlīdzigu piedzīvojuse. Brīnos tikai, kā tās jūtas tik ātri pārskrien. Piemēram, ziemu es laikam biju iemīlejusēs Sidobarā.“
Un tagad?“
„Tagad vairs — ne. Nav ne mīlestibas, nedz naida. Tāda draudziga vienaldziba.“
„Un vairak neka?“
„Ne. Kas gan vēl vairak varetu būt?“
„Bet vaj ši mīlestiba atkal nevar kādreiz uzliesmot?“
„Man šķiet — ne.“
Alksnis mazliet padomaja. Viņam būtu tik daudz ko jautat. Bet šinī acumirklī viņa domas bij, kā iztraucets lapseņu pūlis.
Tomēr viņš neizlaida iesāktā pavediena no rokam un turpinaja:
„Vaj tu ceri kādreiz nopietni un pastāvigi iemīleties?“
„Neticu vis.“
„Bet, ja gadas appreceties?“
„Pirmkārt — diezin vaj tas gadisies. Un otrkārt, ja ari gadisies — es centišos būt krietna un uzticama sieva. Bet, saprotams, tikai tādā gadijienā, ja ari mans vīrs būs tāds pats. Turpreti, ja viņš sāks dzīt flirtu, tad ari es netaupišu...“
„Vaj tu būsi uz to spējiga?“
„Kadēl ne?“
„Es šaubos.“
„Man liekas — katrs mūsu laiku cilveks ir uz to spējigs…“
„Kas to bij no viņas domajis,“ — prātoja Alksnis: „tādi uzskati, bet izliekas tik nepieejama. Apbrīnojama sieviete…“
„Ko tu apklusi?“ prasija Alma.
„Tāpat vien — iesāku domat.“
„Par ko?“
„Pats nezinu, kas par niekiem ienāca galvā.“
„Vaj te nav auksti?“
„Ne.“
„Bet tev grūti sēdet?“
„Nekas, nekas.“
„Tad ir labi. Ak ja, ko es gribeju tev prasit: saki, ko tu domā par mīlestibu? Vaj tu tici, ka ir mūžiga mīlestiba?“
„Mēģinu ticet, bet nespēju. Tomēr varbūt, ka ari ir. Kas to lai zin. Tā taču ļaudis stāsta.“
„Un tu gaidi tādas mīlestibas?“
„Gaidu.“
„Tomēr nevari sagaidit?“
„Varbūt sagaidišu.“
„Bet es saku, ka nesagaidisi!“
„Ko lai dara? Tad tas — mans liktenis.“
„Bet kā tu skaties uz laulibu?“
„Visadi un dažadi.“
„Ko tu ar to gribi teikt?“
„Es gribu teikt, ka laulibai priekš katras kārtas, katras šķiras un katra atsevišķa cilveka ir citada nozīme, tadēļ viņas ari nevar vienadi motivet.“
„Un tu pats — personigi?“
„Kas attiecas uz mani, tad es laulibu atzīstu.“
„Uja! To es pavisam nebiju gaidijuse. Tu tak vienmēr teici, ka negribot preceties?“
„Es ari tagad to pašu saku. Bet principā es atzīstu, ka lauliba ir tomēr laba lieta, — saprotams, tikai priekš tiem, kas cer, ka viņa izredzetais, vaj izredzetā tam nekad neapniks un ka ar laiku varēs viens pie otra pierast. Visiem pārejiem, kas domā citadi, — es neieteicu doties laulibā. Tad nenāks priekšā vairs tik daudz viltibas, apmānišanas un liekulibas, un cilvece jutisies laimigaka.“
„Bet ko tu pats domā darit?“
„Pagaidam neko. Varbūt vēlak ar gadiem mani uzskati grozisies.“
„Un no tevis iznāks labs ģimenes tēvs!“ iekrita Alma viņam valodā.
„Varbūt!“ atbildeja viņš mierigi, „bet man šķiet — agrak par desmit gadiem gan tas nenotiks.“
„Saki kadēļ visa jaunā inteligentakā paaudze ir saģifteta ar šādiem un šimlīdzigiem uzskatiem. Tā taču ir savā ziņā sazvērestiba pret visu cilveci?“
„Man liekas, katram zinamam laikmetam ir savi dominejošie uzskati, un tadēļ mēs esam tikai neapzinigi ieroči, labaki teikt — spēļu vaj rotaļu lietiņas likteņa rokās.“
Alksnis runaja un pats klusu pie sevis brīnijās, kā viņš var šādā burvigā naktī tik mierigi un aukstasinigi filozofet ar Almu. Varbūt viņš bij pie
tās par daudz pieradis? Vaj ari Almas izturešanās tur krita svarā?
Bet viņam tak likās, ka viņš Almu mīlē. Vismaz vienaldzigs viņš pret to nebij. Un ta bij pate svarigakā lieta!
Uz kailas gultas malas sēžot, Alksnim tika vēsi un viņš nodrebeja.
„Tev laikam auksti?“ vaicaja Alma.
„Ja — ir mazliet,“ atbildeja viņš.
„Nem manu deķi.“
„Ne, es iešu prom uz savu vietu.“
„Bet tad jau mēs vairs nevaresim tik labi sarunaties. Paliec še pat.“
„Es baidos.“
„No ka?“
„No sevis paša.“
„Bet es no tevis nebaidos.“
„Vaj nu ir silti?“ prasija Alma un pieskārās ar roku pie Alkšņa vaiga.
„Ļoti silti...“
„Tu esi mans draugs?“ turpinaja viņa.
„Ja.“
„Tad noskūpsti mani.“
„Vaj tu nedusmosies?...“
Alksnim sāka reibt galva un viņš, kā mulsumā piekļāvās pie viņas lūpam...
Viņš bij skūpstijis vairakas sievietes, bet tāda skūpsta viņš vēl nebij jutis. Viņš gandrīz sastinga aiz pārsteiguma un neceretas laimes.
Vaj tas vareja būt? Vaj Alma prata tā skūpstit? Brīnišķigi, nesaprotami.
Alksni sagrāba, kā viesulis... Viņš piespieda Almu sev cieši pie krūtim un sāka, kā ārprātigs viņu skūpstit bez mēra, bez skaita.
„Cik tu labs...“ čuksteja ta, spiezdamās viņam klāt un drebedama pie visas miesas.
„Vaj tu mani mīli?“ jautaja viņš.
Viņa neatbildeja neka, tikai pieliekusēs, sāpigi iekoda tam kaklā.
Alksnis iekliedzās un atlēca no gultas.
„Mīļais, kur tu?“ dvesa Alma: „Neej projam!.. neej!...“ un iesāka šņukstet.
Bet viņš kā apreibis, krēslos pīdamies un uz galda kaut ko apgāzdams, streipuļoja uz otru sienmali un smagi attrita uz kušetes…
*
Alksnis stāveja uz ļoti augsta kalna. Viņš bij šo kalnu jau kaut kad redzejis, bet neatcerejās, kuŗā vietā — dienvidos, vaj ziemeļos, rītos, vaj vakaros.
Bet par to viņš ari neinteresejus. Neatmaksajās galvu lauzit. Tam nebij nekādas nozīmes.
Visapkārt ap kalnu izplētās augligi lauki un zaļas birstalas. Un sarkani dakstiņu jumti atspīdeja šur, tur caur koku lapam. Viegli dūmu mākoniši pacēlās no baltajiem skursteņiem un dažados fantastiskos riņķos vīdamies, slīdeja pret debesim...
Un kad Alksnis apskatijās — daudz ļaužu stāveja viņam visapkārt un plātijās rokam, reizu reizem palekdamies uz augšu, it kā kaut ko ķerdami.
„Ko še dara?“ viņš griezās pie kāda blakus stāvoša vīra.
„Pašlaik notur laimes putnu medibas. Vaj varbūt jūs ari nevēletos priekš sevis kādu noķert?“
„Bet kur viņi ir — šie laimes putni?“
„Šepat gaisā.“
„Es neredzu neviena.“
„Tad jums jaiesmērē acis ar ticibas un ceribas zalvi.“
„Kur tāda zalve dabujama?“
„Katrā aptiekā. Bet priekš šis reizes es jums palienešu no savas.“
Svešais izvilka no kabatas mazu podiņu, iemērca tur tieviņu pindzeliti un iesmēreja ar to Alksnim acis.
Un viņa apkārtne pavisam pārvērtās. Visu pasauli piepildija rožaina gaisma, pa kuŗu, izplēstiem spārniem, plīvoja simtiem gan lielaki, gan mazaki sniegbalti putni, reizu reizem uzlaizdamies vienam, otram klātesošajam uz galvas.
Šādos brīžos visi tuvak stāvošie izplēstiem nagiem metās uz putniem un mēģinaja kādu no viņiem saķert. Dažiem tas ari izdevās. Bet lielakā daļa palika tukšā.
No sākuma Alkšņa tuvumā nerādijās neviens putns. Beidzot kādi atšķīrās no vispārejā bara un sāka tuvoties viņam, vērigi noraudzidamies kur uzmesties. Viens no tiem pienāca jau Alksnim tik tuvu, ka baltie spārnu gali viegli aizskāra viņa matus, saceldami arfas skaņam līdzigu troksni.
Alksnis nogaidija izdevigu acumirkli, izstiepa rokas, lai mestos uz putnu un — atmodās. Cieti sažņaugtos pirkstos viņš tureja palaga stūri...
Bij gaiša diena. Pa atvērto logu lauzās saules stari, iešķībi krizdami uz pretejo sienu. Pa koridoru staigaja ļaudis un sarunajās.
Bet istabā viss bij klusu.
Alksnis pavērās uz Almas gultu. Ta bija tukša. Deķis bij rūpigi pārsegts pār palagu un uz galvgala mieerigi guleja baltu drēbi pārvilks spilvens.
Tīri, kā kad pagājušā naktī neviens viņu nebūtu aizskāris, neviens nebūtu tur gulejis. Mierigi un nekustoši viņa tur stāveja un it kā ar izsmieklu raudzijās uz Alļksni.
„Bet kur tad Alma?“ iešāvās viņam prātā un viņš izbijies uzlēca no savas guļu vietas un sāka steigšus ģērbties, pie kam nejauši ieraudzija uz galda mazu papiriti.
Alksnis nobāleja un drebošiem pirkstiem ķērās pie zīmites.
„Vaj viņa būtu nodomajuse sev ko ļaunu darit?“ domaja viņš, atlocidams papiriti.
Bet tūliņ viņa skats noskaidrojās. Zīmitē stāveja rakstits:
„Aizeju uz bodi. Būšu drīz atpakaļ. Ģērbies un mazgajies. Svaigu ūdeni bļodā ielēju. Alma.“
Alksnis atviegloti nopūtās un, kājas apāvis, sāka mazgaties. Vēsais ūdenis darija uz viņu labu
iespaidu un viņš tīri jautrā garā sāka pārdomat visu pagājušās nakts notikumu.
Apkakliti uzkņopejot, viņš spogulī ieraudzija sev pie kakla nelielu iegarenu sarkanumu, pie kuŗa bij pielipuši pāris pilieni sakaltušu asiņu.
„Sobi asi, kā vāverei!“ norūca Alksnis: „labi, ka man rīkli nepārkoda...“
Viņš uzvilka svārkus un, pa istabiņu staigadams, sāka pārdomat notikušo.
„Kadēļ viņa man koda?“ maisijās Alksnim pa galvu: „es tak viņai neka ļauna nedariju...“
Viņš paraustija plecus un apstājās pie loga. Uz ielas bij dzīva kustiba. Steidzās kājinieki, brauca vezumnieki un aizripoja vieglie ormaņi, smiltis vien nokūpeja. Pa pašu vidu, līgodamies un vizuļodami flinšu bajonetem, maršeja zaldatiņi, pēc stingras pavēles taktī izkliegdami:
„Дѣвки въ лѣс,
Я за ними;
Дѣвки в цѣли,
А я съ ними —
Куда дѣвки, туда я!..“
Bet Alksni tas maz intereseja. Viņš vēl arvien domaja:
„Kadēļ viņa man koda?“
„Un, kā par atbildi, viņam ienāca prātā kāda sen lasita franču romanista vārdi:
„Visas kaisligas un nervozas sievietes kož...“
Bet vaj tad Alma bij kaisliga? Varbūt. Citadi viņas izturešanās nebij izskaidrojama. Un nervoza viņa ar' bija. Priekš sava jaunuma — pat par daudz lielā mērā. Vaj viņa spēs strādat klasē, ja ar tai laimigi izdosies beigt kursus? Vaj viņai nepietrūks pacietibas lauzities ar pasaules bērniem? —
Alksnis tika iztraucets no savām domam, jo atvērās durvis un ienāca Alma — sakarsuse, nosarkuse.
„Labrīt, cienijamais jaunskungs!“ jokoja viņa.
„Labrīt, labrīt, godajamā preilen,“ atņēma Alksnis.
„Tad piecēlies gan?“
„Ja.“
„Es jau domaju, ka tu vaj visu dienu gulesi. Tik cieši biji aizmidzis, ka nemaz nedzirdeji manas. piecelšanās, apģērbšanās un aiziešanas.“
„Cik tad ilgi gulesi?... Jaceļas vien bij.“
„Nu, kā labi izgulejies?“
„Nekas.“
„Sapņoji ar' ko?“
„Ja — ķēru laimes putnus, bet saķēru tikai palaga stūri...“
„Tas ir ļoti nozīmigs sapnis.“
„Kādā ziņā?“
„Tādā ziņā, ka tu esi krietns muļķis un neproti savas laimes saķert!“ —
Alma izbēra no papira tūtes bulkas un rožu maizes, un sāka rīkoties ap brokasta galdu. Alksnis klusuciezdams noraudzijās viņas rīcibā.
„Vaj tu domā iet uz Ovraginu?“ iejautajās viņa.
„Katrā ziņā. Es taču vakar apsoliju.“
„Labi, tad sēdies pie galda un iekod, ko nu vareju sagrābat. Gan, kad būsi par bagatā labibas tirgotaja privatsekretaru, tad varesi izēsties visadus gārdumus.“
„To nu vēl redzesim.“
„Bet ja priekš manis viņš šaubas izgādat kādu vietu, tad saki, ka es esmu ar mieru kalpot kaut par desmit rubļiem mēnesī, saprotams — pie visa brīva.“
„Gan nu es kaut kā pamēģinašu.“
„Bet tikai lai darbs būtu daudzmaz inteliģents un man pa spēkam.“
Kad Alksnis izgāja uz ielas, lai dotos pie Ovragina, pulkstens rādija jau vienpadsmito stundu. Viņam tika bail, ka vecais nebūs kaut kur izgājis, vaj izbraucis, tadēļ viņš paātrinaja soļus.
Laiks nebij gluži tik karsts, kā vakar, jo bij sacēlies lēns vējiņš, un pār debesim laiku pa laikam pārslīdeja nelielas mākoņu čupiņas, uz dažiem acumirkļiem aizturedams dedzinošo saules staru bultas...
„Vaj Ovragina kungs mājās?“ prasija viņš sulainim, kuŗš atvēra durvis.
„Ja. Esat tik laipni,“ atbildeja tas, zemu paklanidamies: „kungs ir savā kabinetā.“
„Vaj jūs mani viņam nepieteiksat?“
„Ne, — ejat vien iekšā. Kungs jau teica, ja atnākot studenta kungs — lai vedot tūliņ pie viņa.“
Alksnis pieklauveja pie kabineta durvim.
„Iekšā!“ atskaneja veča balss.
„Labdien, Ovragina kungs !“ viņš sveicinaja tirgotaju.
„Sveiki, Ivan — atvainojat, kā jūsu tēva vārds?“
„Petrovičs.“
„Ak tā, Petrovič. Nu, ko — atnācāt gan? Naudiņas ievajadzejās?“ runaja tirgotajs, labsirdigi kratidams Alkšņa roku.
„Naudas gan ar' mazliet vajadzetu. Tomēr, galvenā kārtā, es atnācu pie jums citas lietas dēļ.“
„Nu?“ brīnijās vecis.
„Redzat, es gribeju jums kaut ko lūgt...“
„Lūgt?“
„Ja. Man ir kāda māsica. Viņa studē šejienes sieviešu pedagoģiskos kursos un atrodas ļoti trūcigos apstākļos. Tadēļ viņa vēletos kādu nebūt nodarbošanos par vasaras brīvlaiku. Vaj varbūt jums nebūtu zinama kāda vietiņa? Jums daudz pazīstamu un plaši sakari...“
„Jūsu māsica ari — latviete.“
„Saprotams, Ovragina kungs.“
„Vaj viņa prot krievu valodu?“
„Prot.“
„Un vācu?“
„Ja.“
„Bet franču?“
„Ari prot.“
„Jūs, latvieši, esat tāda apbrīnojama tauta — protat visas valodas, bet mums krieviem, tās — grūti iemācities. Es, piemēŗam, ari esmu kādreiz mācijies vāciski, bet tagad vairak neatceros, kā:
„Wieviel koſtet ein Seidel Bier?“
Un:
„Bitte geben Sie mir ein Billet zweiter Klaſſ!..“
„Bez tam vēl zinu, ka galdu sauc — „der Tiſch, bet krēslu — „der Stuhl “ un vairak ari neko. Šos vārdus un teikumus visur lietoju, kur mani nepazīst, jo tad ļaudis domā, kā esmu vācietis un izturas pret mani ar lielu cienibu. — Mana sieva gan prot visas valodas — ir vāciski, ir franciski. Viņa tak beidza institutu.“
„Bet lūdzu, kā ar to vietu?“
„Ak ja — par jūsu māsicu. Žēl, ka te nav manas sievas. Viņa reiz runaja pieņemt sev biedreni, ar kuŗu kopigi varetu lasit franču romanus un sarunaties pa vāciski, lai citi nesaprot. Bet tā kā toreiz nevienas tādas negadijās, tad palika mierā.“
„Ļoti žēl,“ nopūtās Alksnis.
„Bet pag'!“ priecigi iesaucās vecis: „es telegrafešu savai vecenei, ka atradu viņai biedreni. Redzēs, ko viņa atbildēs. Ja būs ar mieru, brauksim visi trīs uz Krimu. Palīdzat man tikai sastādit telegramu.
Viņi abi sāka gudrot, un drīz bij gatava šāda satura depeša:
„Atradu tev biedreni. Prot vācu un franču valodas. Vaj pieņemt? Atbildi tūlit!
Ovragins.“
„Še būs nauda.“ teica tirgotajs, izvilkdams maku: „Desmit rubļu jums, kā rokas nauda un pieci rubļi telegramas aizsūtišanai. Esat tik laipni, ejat tūlit uz tuvako pasta nodaļu un nododat depešu Še būs manas sievas adrese. Tikai nepazaudejat. Pāri palikušo naudu varat paturet sev un izlietot pēc sirds patikšanas.“
„Pateicos.“
„Kad būsat visu kā nākas izdarijuši, nākat tūliņ atpakaļ. Paturesim pusdienas un mazliet pastrādasim. Man priekš jums jau šodien mazs darbiņš. Ari mēnešus no šās dienas varesim sākt skaitit.“
„Ja, Ovragina kungs, cik spēšu — centišos visu izpildit, atbildeja Alksnis.
Viņš bij ļoti priecigs, ka lieta jau tiktāļu aizvirzijusēs uz labo pusi.
„Tagad tik jagādā, lai ari Ovragina kundze piekristu Almas pieņemšanai,“ prātoja viņš soļodams pa ielu.
Kājas viņam bij tik vieglas... Sirds tik līgsma. Gribejās vaj uzdziedat.
Pasta nodaļā nonācis, viņš paprasija telegramas blanķeti un uzrakstija šāda satura depešu:
„Atradu tev krietnu biedreni. Apmeklē pedagoģiskos kursus. Prot vācu un franču valodas. Ir zimpatiska sieviete. Vaj pieņemt? Atbildi tūlit!
Ovragins.“
Iznāca gan veseli septiņi vārdi vairak. Bet tas neko nekaiteja, jo nu jau viņam netrūka naudas. Vismaz tagad vareja ceret, ka Alma tiks pieņemta.
Telegramu nodevis, Alksnis atgriezās pie Ovragina.
„Nu, vaj izpildijāt?“
„Ja.“
„Un kārtigi aizsūtijāt?“
„Domaju gan.“
„Tad pēc pāris stundam vajaga būt atbildei. Līdz tam laikam mēs mazliet pastrādasim. Esat tik labi un pārrakstat man šo lūgumrakstu, pie kam izlabojat ari gramatiskās kļūdas, ja tur kādas gadisies, jo šis „papirs“ jasūta uz pašu Peterburgu.“
Alksnis apsēdās un ķērās tūliņ pie darba.
Ovragins iekurinaja savu gaŗo pīpi un, krēslā atzvēlies, sāka caurskatit pārejos steidzamos papirus. Līdz rītam vajadzeja visam būt nokārtotam; Ovragins nebij tas vīrs, kas ko pameta neizdaritu. Viņš labak iesvieda ar rubli gaŗamskrejošam sunim, nekā palaida gaŗam neievērotu kaut kapeikas peļņu...
Iesākdams savu veikalu ar nelaiķa tēva atstātiem pāris simts rubļiem, viņš bij tagad vairakus simtstūkstošus bagats; un vaj pus Maskava jau runaja par to, kā nākošo Krievijas miljonaru. Un ari
pats Ovragins to nenoliedza. Tā tad — laikam bij taisniba.
Būdams pēc dabas labsirdigs cilveks, viņš nekur daudz neknapinajās; bet ari uzdzīvotajs un izšķērdetajs viņš nebij, iztikdams uz to visvienkāršako. Tikai pēc apprecešanās viņš bij uzņēmis puslīdz plašu un greznu dzīvokli un pieņēmis vairakus apkalpotajus. Bet savā izturešanā viņš vēl arvien bij puszemnieks, pus mazpilsonis.
Apprecejies viņš bij četrdesmit sešu gadu vecumā, apņemdams par sievu septiņpadsmit gadus veco Maņu — vienkārša agrarbankas ierēdniša meitu, kuŗa viņam tā bij iepatikusēs, ka viņš vairs nespēja bez tās nemaz dzīvot.
Visi domaja, ka skaistā un izglītotā Maņa atraidis neaptēsto, paveco labibas tirgotaju. Bet, pazīstamiem par lielu brīnumu, viņa bij bez kādas šaubišanās un vilcinašanās pieņēmuse Ovragina bildinajumu.
Kad draudzenes viņai jautaja, kadēļ viņa izejot pie tik veca vīra, viņa atbildeja:
„Es viņu mīlu un ar to man pietiek.“
Runaja gan toreiz, ka viņai esot intimi sakari ar kādu jaunu literatu. Bet tā kā to neviens nevareja pierādit, tad visas valodas pamazam apklusa. Un daudzas mātes meitas vēl apskauda laimigo Maņu, kas bij pratuse iegūt tik labu partiju.
Ovragini dzīvoja laulibā jau trīspadsmit gadus. Bet vēl nevienu reizi viņi nebij strīdejušies, vaj sagājuši kādā nebūt konfliktā. Viņi mīleja un cienija viens otru, cik vien lielā gadu starpiba atļāva. Vienu vārdu sakot, viņi bij ļoti priekšzīmigi laulati draugi.
Sevišķi no ta laika Ovragins sāka dievinat savu jauno sievu, kad ta viņam iedāvinaja brašu mantinieku...
Tā kā viņam pašam atlikās ļoti maz laika, tad Ovragins deva savai sievai to vislielako vaļu un brīvibu. Viņa vareja darit, ko vien gribeja, — vareja draudzeties un saieties ar tām personam, ar kuŗam vēlejās.
Vīrs viņai bieži vien atgādinaja:
„Rīkojies tā, lai tev ir vienmēr labi un lai nav nekad jagaŗlaikojas.“
Un viņa ari negarlaikojās. Pie viņas sāka nākt gandrīz visi ievērojamakie Maskavā dzīvojošie rakstnieki un mākslinieki. Pret visiem viņa izturejās laipni, ar visiem viņa prata triekt taisni par tām lietam, kas viņus visvairak intereseja.
„Zelta sieviete...“
„Rets dārgakmenis...“
„Pērle...“ runaja pazīstamie kungi.
Bet damas klusibā grieza zobus un spļaudija nespēcigu, dusmu un greisirdibas ģifti, atšķaiditu sājām asaram.
„Tīra ragana...“
„Izabele...“ skaudigi viņu saukaja kafejas tantiņu aprindās.
Kaut gan Ovragina kundzei tas nepalika gluži apslēpts, tomēr viņa par šim runam nelikās ne zinot, bet dzīvoja tik savu dzīvi tāļak — visai pasaulei par spīti.
Bez atsevišķiem viesiem, kuŗi ieradās pie viņas pa lielakai daļai vienatnē, Ovraginu dizhvoklī gandrīz katru nedeļu sapulcejās krietns bars jaunatnes uz tā sauktiem „literariskiem vakariem,“ kur dzejnieki un rakstnieki lasija „publikai“ priekšā savus jaunakos sacerejumus, muziķi, komponisti un dziedataji cēla galdā labakos ziedus no sava mākslas rožu dārza, bet aktieri uzveda ievērojamakos skatus no jauniestudejamām lugam.
Šādos „vakaros“ gāja ļoti raibi, jo tur bez vīriešiem ieradās ari dažadas jaunas mākslinieces un citas mākslas pasaulei zimpatizetajas damas, kuŗas mīleja „baudit dzīvi pilniem malkiem...“
Saprotams, ka pa šo vidu nevareja gluži sveikā iziet cauri ari pate mājas māte, jo viņa taču vēl bij tik jauna un svaiga, ka vīrieši viņu vaj uz rokam nesaja.
Dažreiz vaļas brīžos uz šiem literariskajiem vakariem ieradās ari pats Ovragins. Bet, kādu
stundu noklausijies priekšnesumos un debatēs, viņš sāka žāvaties, atmeta visam ar roku un devās gulet, jo rītā viņam bij darišanu pilnas rokas, kas prasija ļoti daudz enerģijas.
Un tā tas gāja katru ziemas sezonu gandrīz visus šos trīspadsmit viņu laulibas gadus, tikai ar to starpibu, ka daudzi no vecajiem mākslas pasaules priekšstāvjiem bij nogājuši no dzīves skatuves, bet viņu vietā — atkal stājušies citi ar savām domam un centieniem. Un viņu pulkā atradās vēl tikai pa retam eksemplaram no vecajiem labajiem laikiem.
Dzīve bij lieliski pārvērtusēs un pārgrozijusēs. Bij cilvecē radušies jauni ideali, kas neprasija vairs pēc pagātnes un viņas spožuma. Svešadi, vēl nekad nejusti vēji sāka pūst pār Krieviju un deva visai sabiedribai citu virzienu, citu saturu.
Tikai pate Ovragina kundze, likās, nebij gandrīz vēl nemaz pārmainijusēs. Vismaz āreji — ne. Viņa bij vēl arvien tikpat skaista, kairinoša un interesanta, kā pirmajos gados.
Izņemot mazo žirgto Viktoru, Ovraginiem nebij vairak bērnu un, kā rādijās, tad Maņa tos ari nevēlejās, jo tie vareja sabojat vaj pavisam viņas skaistumu, no ka viņa ta bijās. Tadēļ — gluži dabigi, ka viņa dienu pret savu vīru izlikās mīļa un silta, bet — guļamistabā bij vēsa un atturiga. Pavecais vīrs viņai uzticejās uz katra vārdiņa, jo viņa nebij to vēl nekad piemānijuse, nedz pievīluse; vismaz viņam pašam tas tā likās. Un savus paša ieskatus Ovragins cienija ļoti augsti. —
„Es pabeidzu,“ teica Alksnis, pieceldamies un izstaipidams no sēdešanas nogurušos locekļus.
Tirgotajs nolika savus caurskatitos papirus pie malas un piegāja pie galda.
„Glīti, ļoti glīti!“ priecajās viņš, „jums skaists rokraksts. Vaj visi latvieši tikpat smuki raksta?“
„Daži no maniem ģimnazijas biedriem rakstija vēl daudz skaistak,“ atbildeja Alksnis, nevaredams atturet smaida par Ovragina naivumu.
„Ja, apbrīnojama tauta — tie latvieši,“ brīnijās vecis, no jauna iededzinadams apdzisušo pīpi. „Un es līdz šim par viņiem gandrīf tikpat kā neka nezinaju. Ne! — turpmak man būs visadā ziņā kādreiz jaaizbrauc uz Rigu apskatities. Ja viņa ir tāda pat, kā uz papirosu kastitem zīmeta, tad viņai vajaga būt skaistai pilsētai.“
„Apmēram tāda jau viņa izskatas, Bet tur ir redzama tikai greznakā pilsētas daļa, kurpretī viņas nomales nemaz neizskatās tik debešķigas. Ari tur vēl ir daudz tādas pat būdeles un koka nameļi, kā še — Maskavas priekšpilsētās.“
„Ne, tas tomēr ir skaisti,“ nevareja Ovragins beigt vien noskatities uzrakstitajā papirī, „kā jūs protat tik smuki rakstit. Mēs varesim šovasar daudz ko labu pastrādat. Tikai neizbīstaties, ka es jūs pārak nomocišu. Ne, strādasim pamazitem. Es ar jūsu spējam esmu pilnigi apmierinats, tā kā man nav ne druskas janožēlo, ka es jūs pieņēmu un maksaju samērā tik augstu algu...“
Viņš vēl gribeja ko tāļak runat. Bet šinī acumirklī atvērās durvis un sulainis ienesa depešu.
„Telegrama,“ teica tas, „vaj vēl ko pavēlesat?“
„Varat iet.“
Sulainis aizgāja.
„Nu, Ivan Petrovič,“ smējās Ovragins, „lasat, kas tur labs ir?“
Alksnis paņēma telegramu un juta, ka tam mazliet dreb pirksti. Šinī papiritī nu vajadzeja būt, vaj Alma tiek pieņemta, vaj ne. Bij tā kā bailes viņu plēst vaļā. Tomēr nekas nelīdzeja— jo vecis gaidija acis ieplētis, un kaveties daudz nedrīksteja.
Ovragina kundzes telegrama skaneja:
„Loti pateicos. Ved viņu līdz. Gaidišu.
Maņa.“
„Tā tad pieņemta. Cik labi!“ iesaucās Alksnis, telegramu nolikdams.
„Bet diez' vaj jūsu māsica būs mierā ar algu?“ smējas Ovragins.
„Es domaju gan, “ atbildeja Alksnis.
„Jūs zinat, ka es viņai diez' cik daudz nevaru solit, jo viņai tur nebūs tikpat kā nekāda darba.“
Alksnis palika domigs.
„Un ja nu vecis tiešam negrib dot ne desmit rubļu? Ko tad?...“
„Bet,“ — turpinaja tirgotajs, „viņa ir kursiste un tā tad — izglītota dama, kadēļ es kaunos maz maksat, bet daudz es nespēju dot. Tā man var uznākt drīz vaj bankrots.“
Alksnis neticigi purinaja galu.
„Viņa jau ar' daudz negrib; solijas būt mierā pat ar...“
„Nu, labi,“ iekrita valodā Ovragins, „es došu jūsu māsicai divdesmitpiecus rubļus mēnesī pie visa gatava un brīvu ceļu turp un atpakaļ.“
Alksnis pat savām ausim negribeja ticet. Tikai desmit rubļus viņš gribeja prasit, un nu, piepeši, tiek doti veseli divdesmitpieci! Tas bij pavisam necereti, lieliski! Ne, tik labsirdiga un deviga kunga viņš vēl nebij savā mūžā redzejis.
„Ko jūs domajat?“ prasija vecis. „Vaj maz?“
„Ne, pilnigi pietiekoši.“
„Un vaj viņa būs ar mieru?“
„Ja.“
„Jūs galvojat?“
„Pilnigi.“
„Tad — labi, žēl tikai, ka es neesmu nekad šo jūsu māsicu redzejis.“
„Man viņas fotografija ir līdz... Ja vēlaties redzet,“...
„Parādat.“
„Lūdzu,“ un Alksnis pasniedza Ovraginam Almas ģīmetni.
„Zimpatiska sieviete,“ teica vecis, „es ceru, ka viņa patiks ari manai Maņai, jo mums abiem — vienadas garšas.“
„Viņa visiem patīk.“
„Bet vaj nu mēs tā šķirsimies,“ turpinaja Ovragins. „Iesim, iztukšosim uz tiem līgumiem kādu glāzi vīna. Vaj esat ar mieru?“
Alksnis gan tikpat kā nemaz nelietoja reibinošus dzērienus, bet šoreiz atteikties nevareja, lai nesakaitinatu veco tirgotaju, kuŗš pret viņu izturejās tik labsirdigi.
„Sveiki, Ivan Petrovič !“ sauca Ovragins, piesizdams glāzi.
„Sveiki!“ atbildeja Alksnis un iztukšoja ari savu kausu līdz dibenam.
Pēc tam nāca otrā un trešā kārta un Alksnis sāka jau just sirdī tādu neparastu vieglumu un tirpas. Bet viņš zinaja, ka tas vairs nav labi un tadēļ steidzās atvadities.
„Ardievu, Ovragina kungs,“ viņš teica, „man jasteidzas, citadi māsica par daudz nogaidisies. Redzat, vakars jau gandrīz tikpat, ka klāt.“
Ja, ja — nu jau es ari jūs vairs ilgak nepiespiežu še palikt. Bet tikai neaizmirstat rīt jau priekš sešiem ierasties stacijā ar visām savām lietam, kuŗas jūs domajat ņemt līdz, lai jau pie laika var tās nodot uz bagažu.
„Mēs droži vien ieradisimies tur vēl agrak.“
„Nu, pieraugat!“
„Uz redzešanos!“
„Sveiki!“
Alksnis veikli soļoja pa ielu, griezdams pa gaisu savu spieķi un uzsmaididams katram preti nācejam, tik līgsmi viņam bij ap sirdi. Viņš būtu tagad gatavs nobučot pat resno nosvīdušo gorodovoju — uz ielas stūŗa, vaj ari apkampt veco nejauko sētas puiša sievas māti, kas ar znotu lamadamās, slaucija ielu.
Ļaudis izbrīnejušies apgriezās un ilgi noskatijās uz savado, neparasti jautro studentu. Sevišķi damas pagrozija galvas un sačukstejās:
„Tas, nabadziņš, laikam iemīlejies.“
„Žēl tāda glīta zēna...“
Bet Alksnis tikai devās uz priekšu. Viņš jau priekšlaikus iedomajās un stādijās sev priekšā to lielo prieku, kādu viņš sagādās Almai, pastāstot, ka viņa pieņemta un varēs braukt pa vasaru uz jauko
Krimas pussalu zaļumos, pie kam dabūs vēl algu.
Bet, galvenais, tie abi būs vienmēr tuvumā. Ne, tas patiešam būs skaisti!...
Gar kādu vīna pagrabu ejot, viņam nejauši krita skatiens uz skaistajām pudeļu etiķetem un viļinošo daudzkrāsaino šķidrumu, kas tur mirdzeja aiz stikliem...
„Kā būtu, ja paņemtu pudeli līdz,“ domaja Alksnis: „Varetu abi ar Almu kopigi nodzert — tā sakot, līkopus šās dienas izdevigai darbibai...“
Tā kā nauda viņam bij, tad viņš bez kādas šaubišanās iegāja veikalā un nopirka pirmo, ko viņam pārdeveja ieteica un kas no ārpuses izskatijās visviļinošakais. Bez tam vēl paņēma biskvitus jo zinaja, ka vīnam vajadzeja uzkožamo.
Alma acis vien ieplēta, kad Alksnis nolika uz galda savus iepirkumus un, krēslā atkritis, sāka kā negudrs smieties.
„Vaj tu zini, kas iznāca?“
„Nu?“ prasija viņa.
„Mini!“
„Ko lai es zinu minet!“
„Mini, vaj izdevās, vaj ne?“
„Pēc tava jautrā prāta jadomā, ka ir kaut kas izdevies.“
„Pareizi! Uzmineji! Izdevās un ļoti smalki!..“
„Paldies Dievam...“
„Tu brauksi uz Krimu — tas ir, mēs abi divi brauksim... Tev jabūt par mana principala, Ovragina kundzes biedreni un laika kavetaju, un jalasa viņai priekšā vācu un franču romani! Vaj saproti?“
„Un alga?“ priecigi prasija Alma.
Alksnis sataisija ļoti traģisku ģīmi.
„Alga? Vaj tad tās ar' tev vēl vajaga?“
„Ko nu niekojies! Vaj ir jel piecpadsmit rubleni?“
„Rītā biji mierā ar desmit, un nu jau tev vajaga piecpadsmit?“
„Nu — vienalga — kaut ari desmit! Vaj ir?“
„Ir. Un ari vēl vairak!“
„Cik?“
„Uzmini!“
„Vaj būs kādi divdesmit?“
„Vairak. Apaļi divdesmit pieci rubļi. Nu — esi miera?“
„Divdesmit pieci? Saprotams, ka esmu mierā.“
„Ja — pie visa gatava, un brīvs ceļš.“
„Lieliski! Tu jau esi velna puika!“ iesaucās Alma un apķērusēs Alksnim ap vidu, sāka viņu griest riņkī, apgāzdama krēslus un tikko nesaplēzdama tējkannu, kuŗa nezin kā bij gadijusēs zem kājam...
„Smalki, nudien smalki! Un es varešu pate priekš sevis nopelnit kādu mazumiņu!...“
Alksnis neļāva viņai tāļak runat, bet, to apkampis, sāka skūpstit, kur tik vien piekļuva: lūpas, acis, vaigus, kaklu... Alma tikai vāji pretojās...
„Es kodišu!“ viņa beidzot iesaucās Alksnis apjucis palika sēžot.
„Tu esi par daudz nerātns palicis!“ smējās viņa un gaŗam skriedama uzspieda tam skaļu buču uz lūpam: „Šāda mežoņa pavisam nedrīkst uz Krimu laist...“
„Kadēļ?“ prasija Alksnis.
„Nu, tur tu sagrozisi visām tatarietem galvas, un man būs japaliek greizsirdigai.“
„Tiešam?“
„Nuja.“
„Vai tad tu jel maz mani mīli?“
„Nezinu. Varbūt — ja, varbūt ari — ne. Kā to lietu ņem. Bet tu mani?“ jautaja viņa izaicinoši.
„Es?“
„Kas tad cits.“
„Nezinu. Tas tā jocigi iznāk. Dažreiz man liekas, ka es tevi mīlu vairak par vizu citu pasaulē. Bet citreiz tu atkal man esi gluži vienaldziga, kā kuŗa katra cita pazīstama sieviete.“
„Brālit, ta ir mūsu laiku mīlestiba. Ari tu esi saslimis ar to pašu slimibu, ar kuŗu mocas es un
daudz simti citi no jaunās paaudzes !“
„Kas ta par slimibu ?“
„Ta ir ta slimiba, ko sauc par „ātro mīlestibu“ jeb aizraušanos, ta tikpat ātri izceļās un tikpat ātri atkal nodziest neatstādama gandrīz nekādu pēdu, kas rāditu, kur viņa gājuse.“
„Ak tā?“
„Tā gan, mans draugs, — zem saules daudz kas notiek, ka mēs vēl nespējam lāgā izprast. Bet kas tev tajās pudelēs? Laikam tinte? — jo tev jau, kā privatsekretaram ļoti daudz viņas vajadzēs.“
„Neka — netrāpiji vis!“ atbildeja Alksnis, atplēzdams ap pudeli aptīto papiru un ķerdamies pie bizkvītes. „Tas ir dzīvibas eleksirs un še būs ambrozija!“
„Priekš kam tas viss!“
„Priekš kam! Mēs taču esam pēdejo vakaru Maskavā un rīt jau sen līgosim uz zilajiem dienvidiem. Tadēļ jaiedzer mazi līkopi uz labu izdošanos. Tev taču tur nekas nebūs pretī?“
„Principā es neesmu pretī. Bet tomēr — dzert nav labi.“
„Kadēļ?“
„Tas tā muļķigi izskatas — ņemt un tīšā prātā piedzerties.“
„Bet mēs taču nepiedzersimies. Būs sajūsma... radisies jautriba... Bez tam, vaj tad tu nemaz nepriecajies par savu jauno vietu?“
„Saprotams, ka es priecajos — pat ļoti. Tomēr man kā sievietei nepieklājas dzert. Ja tev patīk — dzer viens pats. Es toties' palīdzešu tev biskvītus notiesat...“
„Tu nedzersi?“
„Ne. — Es noreibšu un tad nebūs labi.“
Alksnis palika nopietns:
„Tādā gadijumā tad es ari nedzeršu ne piles! Man nevajaga ša vīna, ja pie viņa nepievienojās sirsniba un jautriba. Lai viņš iet pie joda! Še izsvied nelaimigo pudeli pa logu, bet tik tā, ka neķer kādam pa galvu!“
„Kadēļ laukā sviest?“
„Tu negribi?“
„Tas būtu pavisam muļķigi...“
„Tad dod šurp — es pats izsviedišu! Man viņas nav vajadzigs. Es gribeju tev prieku darit; gribeju šovakar jautri padzīvot. Tu zini — es nekad nedzeru... Bet nu tā — tapēc...“
Viņš izrāva Almai pudeli no rokam un devās uz logu.
„Nesvied!“ iesaucas viņa.
„Ne, — laid!“
Un Alksnis jau atvēzejās.
„Nesvied!“ atkārtoja Alma: „vienalga! — lai notiek pēc tava prāta... Tu jau man esi tik daudz laba darijis, tadēļ es tev paklausu.“
„Vaj tu nopietni runā?“ atgriezās Alksnis.
„Ja, draugs.“
„Tad esmu atkal priecigs!“
Vaj nu tīšam vaj netīšam pārdeveja bij iedevuse Alksnim vienu no stiprakajiem vīniem, no kuŗa jau pāris glāzes spēj pie alkohola nepieradušu cilveku apreibinat.
„Nu, kā ir ap dūžu?“ jautaja Alksnis.
„Labi. Garšigs vīns. Tikai, liekas, drusciņ par stipru,“ atbildeja Alma: „man rādas — es jau sāku reibt....“
„Ja? Es gan vēl neka nejūtu.“
„Tadēļ tu ari esi vīrietis.“
Viņi iedzēra atkal. Almai acimredzot vaigi palika sārtaki, un viņa smējās vienā gabalā, pie kam viņas šķelmigās acis šaudija zibeņus.
„Ko tu smejies?“ prasija Alksnis.
„Tapat vien.“
„Kā tāpat vien?“
„Man ļoti jautri ap sirdi.“
„Nu, vaj redzi, es neteicu?“ viņš atbildeja; „mazā tiepša!“
Lai gan Alksnis vēl nejuta nekādu reiboni, tomēr ari viņam jau sāka palikt savadi ap sirdi. Bij tik daudz ko runat, tik daudz ko teikt, ka nezinaja nemaz,
no kuŗa gala iesākt. Sevišķi viņam gribejās daudz par mīlestibu runat... filozofet... iztirzat viņu visos pamatos.
Ari Alma iekarsās arvien vairak.
„Šovasar mūs Baltija neredzēs!“ gavileja ta: „kā visi pazīstamie — draugi un skauģi acis vien ieplētis, kad dabūs zinat, ka mēs abi dzīvojam pie Melnās jūŗas!“
„Ja,“ piekrita Alksnis, „un par visām lietam mēs pelnisim paši sev uzturu un naudu!...“
Nemanot pudele iztukšojās. Un Alksnim tika žēl, ka nebija vairak. Bet nu bij par vēlu. Tirgotavas droši vien jau bij slēgtas. Varbūt caur dibena — sētas durvim varetu. Bet Alksnim tādās lietās trūka vajadzigās praktikas. Tā tad — neko darit. Bij japaliek mierā.
Un nebij ar' vajadzigs, bij gluži labi tāpat.
Alksnim tikai nu vēl ienāca prātā, ka viņš jau otro dienu no vietas nav vairs bijis savā dzīvoklī. Diez', kā tur tagad izskatijas? Kā tik mājas saimnieks nesāk domat, ka viņš pazudis un neuzdod policijai meklet? Var iznākt vēl nepatikšanas un rīt nevarēs tikt uz vilciena laiku stacijā.
Bet žēl bij ari no Almas šķirties. Viņa tagad isskatijās tik debešķiga! Gaŗās bizes izirušas, un mati, ka zelta viļņi plūda pār pleciem... Lūpas pārgalvigi smaidija. Bet pirksti nervozi tina no papira gabaliņiem mazas bumbiņas un meta tās uz Alksni...
Tomēr viņš drīz saņēmās, piegāja pie Almas, noskūpstija to un, cepuri paņēmis, devās uz durvim.
„Sveika, līdz rītam!“
„Kurp tu?“
„Uz savu dzīvokli.“
„Kas tev tur jameklē?“
„Nekas. Bet es tur neesmu bijis, kamēr vakar rītā.“
„Neej nekur!“
„Kadēļ?“
„Es negribu, ka tu aizej! Es vēlos lai tu paliec!“
„Labak iešu...“
„Bet es tevi lūdzu. Redzi, ka es pazemojos tavā priekšā.“
„Ne, ne — nelūdzies!“
„Saki, kadēļ tu negribi palikt?“
„Man bail.“
„No ka?“
„No tevis.“
Alksnis tomēr tika uzvarets. Viņš mierigi ļāvās noņemties cepuri un spieķi.
„Labi, es palieku. Bet varbūt tu vēlak nožēlosi?“
„Ne, mīļais, — es nekad neko nenožēloju. Tikai vāji, niecigi cilveciņi nošēlo savus padaritos darbus!“
„Bet mēs tomēr esam tik nožēlojami, tik nespēcigi. Redzi — lāse vīna ir padarijuse mūs par filozofiem.“
„Vienalga!“ kas skaidrā prātā domās apslēpts guļ, tas reibonī pārvēršas par vārdiem un laužas uz āru... Vaj ne tā?“
„Nezinu. Bet ļaudis tā runā.“
„Es taču jau sen zinaju, ka tu mani mīli, ka tu tvīksti pēc mana tuvuma...“
„Tu zinaji?“
„Ja, es zinaju. Varbūt šis tavas jūtas bij tikai... Nu, bet — tomēr tu jūties laimigs, ja es kādreiz ar tevi laipni parunajos. Es to visu nomaniju, zinaju. Bet es tevi tīšam ķircinaju. Mēs — sievietes, esam ļoti smalkjūtigas. Gandrīz ikreiz mēs sajūtam, kādā nolūkā viens, vaj otrs vīrietis mums tuvojas, un vaj kādam ir ari dziļakas, nopietnakas jūtas sirdī, vaj tikai flirts prātā.“
„Tad tu zinaji, ka es jau sen, — pagajušā, aizpagājušā gadā, vēl muļķa ģimnazists būdams, vēlejos tevi noskūpstit?“
„Zinaju.“
„Un tev nebij nekādu jūtu pret mani?“
„Ja, man patika, ka tu mani apmekleji, ka tu ilgojies pēc mana tuvuma. Kādreiz man iepatikās tevi noskūpstit. Bet es gribeju būt lepna un nepieietama — neaizsniedzama, kā dieviete — Un tomēr es ar to neka nepanācu. Tas viss bij tik muļķigi, — ar vienu vārdu sakot, tāda romanu gudriba...“
„Un tagad?“
„Tagad — tagad dzīve ir skaista! Mums tikai japrot viņa vienmēr uzturet skaista! Man liekas, es nevienu vīrieti nemīleju un ari laikam nemīlešu. Es tikai varu ar vienu, otru no tiem aizrauties, vaj ari viens man izliekas zimpatiskaks un patīkamaks nekā otrs.“
„Un es vismaz tev esmu zimpatisks?“
„Lieliski! Vaj zini, — tu tomēr esi muļķigs. Jūs, vīrieši nepazīstat vēl nevienas sievietes. Saprotams, gŗūti viņas ari ir pazīt, kur mēs tik ļoti maz līdzinamies viena otrai. Bet attiecibā pret vīrieti — mēs lielakā daļa esam vienadas. Mēs pašas sev iestāstam, ka mēs — sievietes varam gluži labi iztikt bez vīriešiem, ka mums nevajaga viņu nejēdzigā dzimuma, un tomēr mēs nespējam vienaldzigi noskatities brašā vīrieti, un jūtamies glaimotas un apmierinatas, ja kāds Adama dēls — mūsos iegrābies un cieš mūsu cēluma un aukstuma dēļ... Tas nu ir tā ar naivajiem un godigiem vīriešiem.
Bet tiklīdz mums gadas ceļā kāds puslīdz zimpatisks vīrietis, kuŗam ir ari laba porcija bezkaunibas un pārdrošibas, mēs esam ar mieru viegli padoties, gandrīz nekad neprasot savam es, vaj tas ir labi, vaj slikti.“
„Nu, tu jau sāc par daudz sprediķot. Man būtu tev tik daudz ko pretim runat, bet es netieku pie vārda...“
„Pagaidi, pagaidi — gan tiksi,“ — teica Alma. „Bet tagad ļauj man līdz galam izteikties. — “
Alma bij tā iekarsusēs, ka nevareja nemaz rimties:
„Jaa, smejies,“ turpinaja viņa, „smejies, ja tev patīkas, bet nedomā, ka es tev gribu apgalvot, it kā visas sievietes domatu tāpat, kā es.
Ne, es tikai izteicu savas personigāus domas un ieskatus; bet pie tam ari piemetinu, ka no manām ģimnazijas biedrenem vismaz laba daļa domaja tāpat.
Tagad tie laiki pagajuši, kad katrs akli paļāvās un ticeja vārdiņiem:
„Es tevi mīlešu mūžigi...“
„Varbūt, ka ir cilveki, kuŗi par daudz vienkārši skatas uz šo lietu, kuŗi vēl ir tik naivi, ka dodas laulibā tikai aiz platoniskas mīlestibas, gandrīz nemaz neparedzedami, ka aiz viņas allaž slēpjas kaislibas.“
„Ja, bet ko tad lai mēs daram?“ gandrīz vaj izmisis iesaucās Alksnis. „Kā lai mēs labojam dzīvi, kad mums pašiem jalabojas? Runat, saprotams ir viegli un jauki. Bet ar to vien nepietiek.“
„Neviens cilveks pasaulē nav nedz vienmēr ļauns, nedz vienmēr labs. Katram gadas dažadi gara stāvokļi un visadi apkārtejie apstākļi, kas dara lielu iespaidu uz pašu cilveku.
Patiesi mīlet un aizrauties — vaj tas jau grēks? Un kaut ar' tas būtu grēks, tomēr ar to vēl nav nekas teikts! — Nedzi, cik es esmu banala palikuse. Vaj manī ir jel vēsts no tās Alma, kuŗu tu pazini pagājušā gadā un kuŗa jutās nāvigi apvainota, ja kāds vīrietis tai kaut drusciņ pieskārās, lai ari pilnigi nevainigi un bez kāda ļauna nolūka...
Es pate nezinu, kur manī tik ātri notikuse pārmaiņa. Bet notikuse viņa ir, un tur es neka nevaru līdzet. — Ech, ko es tikdaudz pļāpaju! Šādā vārdu virulī taču nav ne rīta, ne vakara. Varbūt es pate šo visu nerunaju. Varbūt iz manis runā ta ogu sula, ko tu atnesi.
Tā tad — es pate tur neesmu vainiga, bet vienigi tu, — tu, lielais nebēdnieks! Ko tu sēdi, galvu nokāris? Vaj tu sapņo vaļejam acim? Vaj tikai izliecies?“
„Ne, man prātā nenāk izlikties..
„Tad varbūt šodien pa pilsētu staigadams esi iegrābies kādā?... — Zini, — es tevi mīlu. Vai es tevi turpmak mīlešu, — nevaru galvot.
Bet tas gan man liekas, ka mēs labu galu neņemsim. Bet kas mums gar pasauli daļas?“
Alksnim metās gandrīz tā ka bailes no Almas. Kas viņai bij noticis?
Viņas trakuliba pārsniedza jau visas robežas. Bet Alma bij tik skaista, tik apburoša! Alksnis zaudeja vaj prātu... Ta šinī acumirklī atgādinaja zirenu, vaj bakchanti.
Alksni apņēma kā karsts, reibinoši smaržigs vilnis... Sirds iepukstejās straujak... Mulsa prāts... Smadzenēs un nervos sacēlās visu aizraujošs viesulis...
*
Gandrīz visa Krimas pussala nav nekas cits, kā liela, plaša stepe, bez kalniem, bez mežiem. Tikai šur, tur viņā atgadas nelielas ielejas un viļņveidigas gŗavas.
Ari še, tāpat kā nepārredzamajās Melnjūŗas un Kaspijas stepēs kaut kad, senatnē, dzīvojušas un klejojušas sen aizmirstas ciltis un tautas. Kā pieminekļi no viņām atlikušies tikai asu zāli apauguši kurgani jeb kapu kalniņi.
Jau februara beigās nokūst beidzamais sniegs.
Bet aprilī un maijā viņa jau atgādina veselu zāļu, labibas un ziedu okeanu...
Simtiem cīruļi trīcina zilo gaisu savām dziesmu gavilem... Visapkārt dzirdama nemitoša paipalu čalošana un sentimentalā susļiku pīkstešana... Miljoniem pelekas un saļganas ķirzatas šaudas pa augsto zāli, ķerdamas mušas un omuligi gozedamās saulē...
Julija un augusta mēnešos bieži vien uznāk liels karstums un sausums. Zeme izkalst un saplaisā. Saule dedzina neizturami. Ne mazakās ēnas, ne niecigakā valganuma. Pietvīkušais gaiss trīc zem saules staru spiediena.
Bet pār izdedzinatiem laukiem, sakaltušajiem zāļu stiebriem virpuļo melni putekļu viesuļi, kuŗi še, stepju klajumā, var iztrakoties pēc sirds patikšanas.
No augstakā kalna — Čatir-daga — atveŗas plašs un grandiozs skats. Var pārredzet gandrīz visu Krimas pussalu, Sivašu, Azovas jūŗu un zili bezgaligo Melnās jūŗas izplatijumu, kuŗš izstiepdamies tāļu, tāļu un itkā saplūst un savienojas ar debesim.
Kuŗš no ša kalna skatijies saules lēktā, vaj redzejis dienas karalieni noejot, tas visā savā mūžā neaizmirsis lieliskās ainas.
Un kad visā pārejā Krievijā staigā vecais stindzinošais ziemelis un trako aukas un sniegputeņi, — še plaukst, aug un zied rozes zem klajas debess.
Pussalas dienvidus krasta ielejā atrodas neliela krāšņa pilsētiņa — Jalta. Še no visām Krievijas malam sabrauc daudz ļaužu, lai spēcinatu plaušas ar veseligo dienvidus gaisu un atpūstos no nogurdinošiem darbiem vaj pārmērigās izdzīves...
Tur, pie gigantiskās Ai-Petri klints paceļas grezna, mirdzoša marmora pils, no kuŗas pa granita trepem var nokļūt līdz pat tumši zilajai jūŗas malai, kur sniegbaltās kaijas šūpojas viļņu galos un kur tāļajā apvārkšņa malā mākoņi iebrien dzelmē…
Visas pasaules augi saplūduši krāšņā harmonijā, stiepjas pret debesu dzidrumu, bet neskaitamas strūklakas un avotiņi, izverzdami kristalskaidras ūdens šaltes, mazos strautiņos, čalodami un burbuļodami dodas uz māmuļu — jūŗu...
Netālu no Jaltas, kuplu koku vidū, uz maza uzkalniņa pacēlās Ovragina vasarnica, kur nu jau trešo dienu uzturejās Alksnis ar Almu.
Viss gan še bij svešads un neparasts, kā dzīve, tā apkārtne un apstākļi. Viņi jutās bez gala laimigi, ka bij iekļuvuši šādā neredzetā dabas jaukumā.
Viņi līdz šim nebij vēl ne iedomajušies, ka zem saules atrodas ari tik skaistas pasaules malas, kā še, kur rožu smarža ar jūŗas čalu savienojās vienā spēcigā dzīvibas himnā...
Alksnim iznāca darbs tikai pa rīta pusem. Katru pēcpusdienu viņš bij pilnigi brīvs un vareja darit, kas pašam labak patikās.
Viņš drīz vien iedraudzejās ar mazo principala dēlenu — Viktoru. Tas bij dzīvs, tumšacigs zēns un daudzejadā ziņā atgādinaja pazīstamo literatu Andreju Meju, kuŗš ari par vasaru uzturejās še pat, Jaltas apkārtnē, un gandrīz katru dienu ieradās pie Ovraginiem uz pusdienu.
Alksnis jau sen bij no Andreja Meja darbiem daudz ko lasijis, un daži gabaliņi viņam ļoti patika, sevišķi tur, kur autors iztirzaja dažadas attiecibas starp vīrieti un sievieti. Tur viss tik dziļi izjusts, tik patiess, kā no pašiem sirds dziļumiem smelts.
Un nu, piepeši, šis cilveks — viņa tuvumā. Negribejās nemaz ticet, ka tik ievērojams rakstnieks var būt tik vienkāršs un saieties bez kādas uzpūtibas ar katru citu līdzcilveku.
Ari Alksnis bij ar viņu iepazinies un parunajies pāris vārdus par latviešiem, par latviešu rakstniecibu un mākslu...
„Gan nu citreiz izrunasimies vairak,“ teica rakstnieks un aizgāja, kā teicās, ar Ovragina kundzi šachu spēlet.
Mejs bij nenoteicama vecuma cilveks. Pēc auguma un kustibam viņam vareja būt ne vairak, kā trīsdesmit gadi, pēc ģīmja — apmēram trīsdesmitpieci, bet, spriežot pēc krietni iesirmiem matiem — ne mazak kā četrdesmit gadi. Viņš nebij skaists, bet, kā vīrieti, — ari par neskaistu nevareja saukt.
Bet, likās, sievietem viņš patika ļoti labi. To Alksnis dabuja novērot jau tūliņ otrā dienā pēc atbraukšanas uz šejieni, kad pie pusdienu galda Alma ne acu nenovērsa no rakstnieka, kuŗž ēdot stāstija par savu dzīvi Peterburgā un Maskavā, iepīdams savā valodā pa saistošai anekdotei no citu krievu rakstnieku dzīves un darbibas. —
Starp Almu un Alksni bij nodibinajušies tādi savadi sakari. Nevareja teikt, ka ta būtu mīlestiba. Bet ari vienigi kaisliba ta nebij — vismaz Alksnis savā sirdī to juta.
Par pēdejo nakti Maskavā viņi ne viens, nedz
otrs nerunaja ne vārda. Likās, ka tādas reizes viņu dzīvē nebūtu nemaz bijis. Abi viņi bijās aizkustinat pagātni.
Alksnis domaja un gaidija, ka Alma viņam kaut ko pārmetis. Bet tas nenotika. Katrā izdevigā acumirklī viņa tam pieglauzdamās čuksteja:
„Vaj tu mani vēl mīli?“...
Uz to Alksnim nebij neka ko atbildet. Ja viņš teiktu. „mīlu...“ tad viņš būtu pa daļai melojis. Bet ja sacitu: „nemīlu...“ ari nebūtu gluži taisniba bijuse. Kaut kas viņa sirdī teica „ja“, un kaut kas atkal pārkliedza „ne“!...
Cik tāļu tas tā vareja vilkties? Kāds visam tam bij paredzams gals?
Ne, — negribejās nemaz domat! Kadēļ pasaulē viss vienmēr gāja tā, kā nevajadzeja? Kadēļ?
Kamēr Alma viņam vēl bij tāļa un neaizsniedzama, tikmēr viņu kairinaja cīņa dēļ uzvaras. Un toreiz viņam likās, ka viņš sajustos vislaimigakais cilveks pasaulē, ja Alma viņam kādreiz piederetu.
Nu tagad tas bij noticis. Vaj viņš bij laimigs? Ja — pirmā acumirklī gan. Toreiz viņš neka cita vairs nevēlejās.
Un tagad? Tagad bij uzvara panākta. Vareja dzīvot mierigi.
Bet Alksnis nebij tas cilveks, kuŗš jau pēc pirmās uzvaras apmierinas un neka vairak nekāro, kuŗam pietiek ar to apziņu, ka viņa varā atrodas kāda sieviete, ar kuŗu viņš var darit pēc savas patikšanas, pēc savām iegribam.
Viņš piedereja pie tiem, kuŗi nav mūžam apmierinami un, kuŗi, sasnieguši pirmo mērķi, jau tiecas pēc otrā un trešā, bet tikuši pie tiem, — meklē atkal pēc jaunām cīņam, aizmirzdami visu, kas viņiem palicis aiz muguras.
Viņam vienmēr vajadzeja nopietna darba, pastāvigas nodarbošanās, lai būtu daudzmaz, kur savu sakrājušos enerģiju izlietot. Bet še viņam ta trūka. Izņemot pāris stundas darba, — atpūta atpūtas galā.
Almai neatlika tik daudz laika; viņai gandrīz pastāvigi bij jabūt kundzes tuvumā, lai tai nepaliktu gaŗlaicigi. Tikai, kad atnāca rakstnieks Mejs — viņa tika atsvabinata līdz tam laikam, kamēr literatam iepatikās atvadities un iet projam.
Ovragina kundze bij tiešam apbrīnojama sieviete. Skaista, interesanta un, pavirši uzskatot izlikās, ka viņa nav vecaka par divdesmitpieciem gadiem. Ar vīru viņa satikās gandrīz vienigi pie pusdienu un vakariņu galda un ari tad sarunajās par vispārejām lietam un dienas notikumiem.
Pret Alksni viņa izturejāas laipni un pat koķeti. Vareja redzet, — jaunais students viņai patika gluži labi. Tikai tas lepnajai un iedomigajai kundzei nebij visai pa prātam, ka šis jauneklis nekrita tūliņ viņas priekšā ceļos un nezvēreja mīlestibu, kā to viņa bij paraduse sagaidit no visiem jauniem vīriešiem, kas tik vien gadijās viņas tuvumā.
* * *
Alksnis atmodās vēlu un, paskatijies pulkstenī, izlēca no gultas un steigšus sāka apģērbties. Katru acumirkli Ovragins viņu vareja aicinat pie darba.
Bet tā kā ne kādas ziņas nejuta, tad viņš nogāja pats, uzmeklet kungu. Uz trepem viņš satika istabas meitu.
„Kur Ovragina kungs ?“ jautaja viņš.
„Guļ.“
„Kā tā? Citos rītos viņš taču arvien pirmais bij kājās?“
„Viņa cieniba vēl tikai rīta pusē pārnāca no Jaltas.“
„Bij iesilis?“
„Tā rādijās.“
„Nekas, lai paguļas,“ nodomaja Alksnis pie sevis un apmierinats kāpa atpakaļ pa trepem uz savu istabiņu. Paņēmis avizi, viņš atlaidās uz dīvana un sāka pārskatit „jaunakās ziņas.“
„Pie durvim pieklauveja.
„Iekšā!“ sauca viņš.
Ienāca sulainis.
„Kas ir?“
„Te jūsu labdzimtibai — vēstule no ša rīta pasta.“
„Labi. Varat iet.“
Sulainis jau pavēra durvis.
„Pagaidat. Vaj kungs vēl guļ?“
„Ja, jūsu labdzimtiba.“
Alksnis jau no konverta pazina Ainas rokrakstu.
„Redzesim, kas būs labs,“ nodomaja viņš un ķērās pie vēstules.
Aina rakstija:
„Sveiks!
Cik atceros, tad mēs Maskava sākām saukties par „tu“, tadēļ ari te nelietošu neskaisto un auksto „jūs.“
Tā tād — jūs abi ar Almu tagad dzīvojat pa debešķigo Krimas dienvidus krastmalu un redzat ik dienas savā priekšā Krievijas paradizi — Jaltu? Nudien, apskaužami cilveki! Ari es labprāt vēletos būt Almas vietā.
Cik tur visam vajaga debešķigi izskatities: Vaj ne?
Bet es, nabadzite, mocos un gaŗlaikojos pa savu vientuļo pusaizmigušo pilsētiņu. Nav nekāda prieka, nedz jautribas. Gandrīz pastāvigi sēžu ar kādu nebūt grāmatu rokā, bet tomēr nelasu. Netīkas. Jūtos tik vientule, tik atstāta.
Tikai vakar ienāca pie manis kāds vecs paziņa — Terbatas univerzitates students. Runajām par daudz un dažadām lietam. Bez kādas dzīvibas, bez kādas intereses. Tā kā pienākumu izpildidami. Viņš drīz aizgāja un nezin, vaj vairs kādreiz atnāks.
Vaj zini, draugs, es nesaprotu, kas ar mani ir. Man jakoncentrē viss gribas spēks, lai savērptu stipraku domu pavedienu un lai es pate sev nepazustu. Kad prāta pamati sāk šķobities, tad vajag, pie ka pieķerties...
Kur gan lai patveros tādos brīžos, kad
pate sev vairs neticu? Pie ārpasaules nav vērts, un kur būtu vērts, tur nav iespējams.
Un kāda gan ir še ārpasaule! Ari viņa nemēģina mani turet pie sevis. Kas viņai gar mani daļas! Es baidos, vaj tik esmu vairs pie pilna prāta. Es citam nevienam ta neesmu izteikusēs. Bet Tev, savam draugam, es visu uzticos.
Ļaužu sabiedribā, kur vairaki kopā, kur dzirdamas valodas un smiekli, es vēl mazliet atspirgstu un jūtos mierigaka. Bet vientulibu nespēju paciest. Ta mani bendē vaj nost...
Kur atrast izeju? Kam pieķerties? Man ir še dažas pazīstamas meičas. Bet viņas savu spēku meklē taī otrā pusē, ko sauc par stipro vīrieti, — labu, daiļu, ar tādiem pat uzskatiem, kā viņām pašam.
Bet atrast? Un ja ari atrod, vaj gan šis domatais draugs ir tāds, kāds izliekas? Reiz, ja, reiz ari es domaju — un tanī laikā mana ticiba bij stipra, kā klints, — ka ari vīrietis var būt domu biedrs, ko netraucē niecigi aizspriedumi, kas neapmierinas tikai ar to, ka var pieskārties sievietes miesai un nemeklē vairak neko.
Tu ari esi vīrietis. Nemāku teikt, vaj Tu esi labaks, vaj sliktais par pārejiem. Bet es še runaju par vīriešiem vispārigi un tadēļ ceru, ka Tu neļaunosies par manu spriedumu, kuŗš varbūt drusku pārspīlets un zubjektivs, pateicoties manam tagadejam gara stāvoklim.
Bet, kur es paliku? Ak ja, — es domaju man liekas, ka vīrieši netur neka par svētu. Sievietes viņu rokās ir kā paijas. Tas arvien ir gadijies. Un ari es to piedzīvoju.
Tā vakar iesāku sarunaties ar mineto studentu. Gribeju atrast savām nespēcigām domam stipraku atbalstu. Bet, pēc brīža nopietnas sarunas — tas pats, kas jau vispāri parasts.
Es nīstu viņu izturešanos! Ta mani sāpina, ja — pat riebjas!... Viņiem skūpsti
un glāsti sniedz visu. Ne mazakās sirsnibas, ne niecigakās daiļuma sajūtas.
Ari viņam jautaju, kadēļ tie paliek tik mazi, nožēlojami un zaudē visu savu cienibu? Bet viņš tikat pasmējās un atbildeja:
„Gars gan labprātigs, bet miesa vāja.“
Es nīstu, nīstu visu un nevaru ta paciest. Reiz ticeju, ka viņi grib būt labi un spēj valdit par sevi; domaju, ka ir kāds cilveks, kas mani saprot, — tad cereju, ka reiz tomēr viņs būs labi.
Bet tagad? — Ech, labak nemaz nedomat, vismaz — nerunat ar katru nekrietneli!... Viss izliekas blēņas un nieki.
Esmu dzirdejuse, ka sieviete nevarot dzīvot bez mīlestibas. Neizprotu tikai, kā tas ir domats. Jautaju ari pate sev, vaj tas tā ir. Ja, — liekas, ka tur tomēr daudz taisnibas. Mums gŗūti dzīvot bez mīlestibas. Bet tai tad visadā ziņa jabūt sirds un nevis miesas mīlestibai.
Gribetos vēl daudz rakstit. Dzīve ir tik bezgala plaša un neaptverama, kuŗā cilveks ar savām domam ir tikai knapi saredzams knislitis…
Kaut varetu vēl smieties naivos bērna smieklus! Bet kur ir aizmeties mans smieklu zvaniņš? Vaj apkārtritošā tumšā dzīve nosmacē viņa dzidro skaņu? —
Pate vairs lāgā neatceros, ko esmu uzrakstijuse. Bet baidos vēl visu reiz pārlasit, ka neuznāk atkal tāds pat prieks, kā jau daudz citās reizēs — iesviest šās nelaimigās rindiņas krāsnī un upuret viņas uguns dievam.
Ja Tu neesi uz mani sadusmojies un ja Tev atliek kādreiz vaļas, — atraksti ari man kaut ko. Žēlo mani! Esmu tik vientule!...
„Tiesa, — mēs, sievietes, nespējam dzīvot bez mīlestibas. Mums vajaga vismaz kaut ka, par ko domat, par ko sapņot... Kaut ari mani kāds mīletu!...
Piedod, ka Tevi trauceju.
Nelaimigā Aina.
„Savada meitene ši Aina,“ domaja Alksnis pats pie sevis, nolikdams vēstuli uz galda:
„Tur, Maskavā, izlikās savā ziņā tik naiva. Bet vēstulē izrādās, ka viņa spēj sacensties vaj ar pašu Šopenhaueru.“
Alksnis paņēma cepuri un izgāja dārzā. Diena bij ļoti skaista. Pie debesim neredzeja neviena mākoniša. Mierigā jūŗa lejā mirdzeja kā slīpets spogulis…
Kādā ēnainā lapenē viņš uzdūrās Almai un Ovragina kundzei. Viņas abas par kaut ko sprieda, bet, studentu ieraudzijušas, apklusa.
Alksnis sveicinaja un gribeja paiet gaŗam.
„Kurp jūs?“ sauca Ovragina kundze.
„Pastaigajos.“
„Vaj, šodien nestrādajat?“
„Ne.“
„Kadēļ?“
„Kungs vēlu pārnācis no Jaltas un vēl guļ.“
„Ak tā,“ nosmīneja Ovragina kundze. „Tad laikam atradis kādu vecu draugu vaj paziņu. Viņam gan tas reti gadas. Bet ja reiz gadās, tad padzīvo ar'.“
Alksnis domaja, ka ar to pietiks un gribeja jau doties tāļak. Bet Ovragina kundze to aiztureja.
„Ivan Petrovič, vaj tad jūs nemaz negribat ar mums papļāpaties? Nav taču nekur jasteidzas?“
„Ne.“
„Nu tad apsēžaties.“
Alksnim cits nekas neatlikās, kā paklausit uzaicinajumam. Viņš gan gribeja sēsties Almai blakus. Bet tur neiznāca telpas un tā, gribot negribot bij jaiet Ovragina kundzei kaimiņos.
„Jaunkundz,“ griezās viņa pie Almas, „esat tik laipna, aizejat uz manu istabu un pameklejat — tur kautkur vajaga būt kādai jaunai pabiezai grāmatai ar virsrakstu „Sieviete.“ Kad dabusat, atnesat viņu man še uz lapeni.“
„Ja kundze.“
Alma piecēlās un aizgāja, uzmezdama Alksnim savadu skatienu, kuŗā bij kā sāpes, kā pārmetums.
„Vaj zinat, kadēļ es aizsūtiju jūsu māsicu?“ griezas Ovragina kundze pie Alkšņa, uzsvērdama vārdu „māsica.“
Alksnis izbrīnejies paskatijās uz viņu.
„Jūs sūtijāt pēc grāmatas.“
„Ne, neuzminejāt.“
„Tad es nezinu.“
„Redzat, es gribeju ar jums palikt uz kādu acumirkli vienatnē. Vaj varbūt tas jums nepatīkami?“
„Ne, nebūt ne,“ pasteidzās apgalvot Alksnis.
„Tad es priecajos,“ turpinaja viņa. „Mēs ar Almu esam jau paspējušas palikt ļoti sirsnigas draudzenes un nupat pārrunajām ari par jums.“
„Par mani?“
„Ja gan — par jums.“
„Bet ko tad?“
„Man Alma izstāstija visu un ari to, ka jūs nemaz neesot viņai brālens.“
„Nevar būt.“
„Kā ne, Bez tam viņa vēl stāstija daudz smukas lietiņas, par kuŗām labprāt nepieklājas saules gaismā runat, sevišķi vēl ja viena ir preceta sieva, bet viņas sarunu biedrs — jauns cilveks.“
Alksnis gribeja kaut ko runat pretī, taisnoties. Bet juta, ka nosarkst.
Vaj Alma bij prātu zaudejuse, visu viņu sakaru izpļāpajot šai pasauligajai izdzīves sievietei?
Ai sievietes, sievietes! Kā viņas gan nevareja ne vismazakā noslēpumiņa paturet pie sevis!... Brīnuma lieta —
Bet kas viņam par to! Ja jau pate Alma tur neatrada neka slēpjama, tad ari viņam bij vienalga. Nekāda nozieguma taču viņš nebij padarijis.
Kundze pievirzijas viņam tuvak.
„Šo laiku jauneeši man patīk,“ runaja viņa, saņemdama Alkšņa roku. „Viņos ir daudz vairak dzīvibas un uguns, nekā tas bij manā laikā. Tomēr varbūt es maldos, varbūt latvieši tajā ziņā asi atšķiras
no krieviem? Vaj nav tā?“
„Ne,“ atbildeja Alksnis. „Cik es pagājušo ziemu Maskavā dzīvodams dabuju novērot, tad šinī ziņā starpibas nav gandrīz nekādas.“
„Tā? Bet es domaju, ka ir. Tomēr, kas mums tur par daļu! Es tikai gribeju apjautaties...“
Viņu saruna tika pārtraukta, jo lapenē ienāca Alma.
„Tādu grāmatu es nevareju nekur atrast.“
„Turpat kaut kur vajadzeja būt!“
„Nebija.“
„Varbūt, ka labi neapskatijaties. Aizejat vēl reiz un pameklejat.“
„Ja, kundze.“
Alma atkal aizgāja.
„Bet kuŗā vietā mēs palikām ar savu sarunu?“ griezas Ovragina kundze pie Alkšņa.
„Nezinu... neatminos vairs lāgā. Mēs runajām par dažadām lietam.“
„Kā redzams, tad mums tagad ar' nekas labs neiznāks. Gan nu mēs kādā citā — izdevigakā reizē varesim turpinat iesākto sarunu. Jaiet, japalīdz Almas jaunkundzei uzmeklet pazudušo grāmatu.“
Viņa piecēlās un sniedza Alksnim roku.
„Uz redzešanos...“
Pēc Ovragina kundzes aiziešanas Alksnis vēl ilgi sēdeja lapenē un lauzija galvu, ko gan tas viss nozīmeja? Ko no viņa gribeja ši sieviete?
* * *
Pēcpusdienā atnāca Mejs un palika pie kundzes līdz pat vakaram. Ap saules rietu viņš uznāca ari pie Alkšņa:
„Sveiki, Ivan Petromič!“
„Sveiki.“
„Nu, kas ir, vaj neiziesim drusciņ pastaigat?“
„Esmu ar mieru,“ atbildeja Alksnis un paņēma cepuri un spieķi.
Viņi nogāja lejā, kur jau uz verandas stāveja Ovragina kundze ar Almu, — gatavas uz iešanu.
„Ā, tas ir labi, ka jūs ari nāciet!“ sauca
Ovragina kundze. „Būs četratā patīkama pastaigašanās.“
„To nu vēl redzesim,“ atbildeja Alksnis.
„Vaj jūs šaubaties?“
„Gandrīz.“
Viņi devās uz jūŗmalu.
Vasaras sezona bij pašā spēka. Pa piekrastes bulvaru klīda vesela nebeidzama cilveku strāva...
Diloņa kandidati un visadi citadi no dažadu sugu mikrobiem un baciļiem nomocitie ļaudis, tērpušies vieglos dārgos kostimos un, atspirguši karstajā dienvidus saulē, likās esam pametuši visas savas dzeltenās kaites, mazasinibu, bālumu, nespēku un nogurumu lielajās drūmajās pilsētās, stingrajos kabinetos — aiz biezajām akmeņu sienam...
Še uz Krimu viņi bij atveduši tikai dzīvibas instinktu, vieglu sārtumu iedegušajos vaigos, raibās kostimu krāsas un skanigi bezbēdigos smieklus... Tadēļ ari, neskatoties uz lielo slimnieku procentu, visa Jaltas publika bij neparastas dzīvibas pilna un apkārtejā jautriba lika pat kropļiem pasmaidit.
Cik lieliska saules apspidetā jūrmala šādā vasaras pēcpusdienā! Gaŗas māju un koku ēnas jau stiepjas tāļu kalnos! Vakars vairs nav diez cik tāļu. Pēc kādām pāris stundam būs nakts. Bet par to neviens nebēdā.
Bezgaligi platās cepures, vieglie kairinošie sezonas uzvalki, jauneešu kvēlošie skatieni... Viss tas uztrauc cilveka dzīves prieku un saviļņo beidzamo jūtu stīdziņu…
„Hm, — Jaltā var dzīvot,“ ierunajās Mejs. „Es nemaz nenožēloju, ka atbraucu uz šejieni.“
„Ja,“ atbildeja Ovragina kundze, „es ari nezinu, kadēļ daudzi cilveki turas pie tiem ieskatiem, itin kā kad Jaltā pa vasaru uzturetos tikai slimnieki un tādi, kas no likteņa nolemti drīzai nāvei. Ko jūs par to lietu domajat, Ivan Petrovič?“
„Ari es še nevaru saskatit nevienu tādu, kuŗš jau, tā sakot, ar vienu kāju stāvetu kapā.“
Alma nepiedalijās pie sarunam, bet klusedama,
galvu nokāruse, soļoja Alksnim blakus.
Viņi iegriezās uz bulvara. Publikas bij daudz un tadēļ uz katra soļa iznāca jautras — gan tīšas, gan netīšas sadursmes.
Čalošana... kņada... smiekli...
„Še jau ir tīrais Tveras bulvars, vaj Nevas prospekts,“ smējās rakstnieks. „Nevar ne pakusteties. Vēl vajadzetu tikai elektrisko tramvaju un outomobiļu, tad neka daudz nevaretu izšķirt. Kam mums te bersties? Vaj neiesim drusciņ tāļak uz kalnu pusi?“
Visi bij ar mieru un drīz vien atstāja aiz muguras pilsētiņu ar visu viņas raibi trokšņaino publiku, lai kāptu pa nelielu kājceliņu uz augšu.
Gājeji izšķīrās divos pāros. Pa priekšu gāja Mejs ar Ovragina kundzi, bet par gabaliņu tiem, aiz muguras, sekoja Alma ar Alksni.
„Kadēļ tu izpļāpaji mūsu noslēpumu?“ griezās Alksnis pie Almas.
„Tad viņa tev pirmak par to stāstija?“
„Ja.“
„Tadēļ ari man vajadzeja iet un meklet tādas grāmatas, kādas pasaulē nemaz nav.“
„Tu tā domā?“
„Es esmu par to pārliecinata.“
„Bet tas nebij labi...“
„Kas nebij labi?“
„Tas ka tu visu izpaudi kundzei.“
„Kadēļ?“
„Tadēļ ka ši ziņa var nākt ari pašam vecajam ausīs.“
„Kas par to? Lai nāk!“
„Var iziet slikti.“
„Kādā ziņā?“
„Mūs padzīs.“
„Ja patīk, lai dzen.“
„Bet tas nebūs tik patīkami.“
„Vaj tev žēl no šejienes šķirties ?“
„Saprotams.“
„Man gan nav žēl. Par šām — še nodzīvotām
nedeļam es neesmu gandrīz nevienu dienu bijuse pilnigi apmierinata.“
„Kā ta?“
„Nu — tā, ka es esmu kā nopirkta lieta. Es nepiederu pate sev. Nevaru iet, kur man tīkas un kad man tīkas. Arvien esmu saistita. Un ja es ari kādreiz ieeju savā istabiņā, tad katru acumirkli var atkal atskanet izlutinatās sievietes balss:
„Almas jaunkundze, esat tik laipna un ienākat drusciņ pie manis.“
„Un man japaklausa, lai vaj patīkas, vaj ne.“
„Alma, kas ar tevi ir? Kas tev noticis ?“
„Man apnikuse ši visa muļķigā dzīve!...“
„Kapēc tā? Paskaties, cik es esmu priecigs un jautrs!“
„Tu? Tev tas viegli izdarit. Tu nostrādā savas zinamās stundas un esi brīvs — vari darit, ko gribet un iet, kurp gribet.“
„Tu runā pavisam savadi.“
„Saprotams... Un kā gan ne! — Es nespēju paciest, ka ši sieviete tik nejēdzigi glūn uz tevi!..“
„Uz mani?“ iesmējās Alksnis.
„Ja, uzf tevi! Viņa ari tevi grib savaldzinat..“
„Varbūt.“
„Bez tam vēl — cik tas bezsirdigi, kā viņa krāpj savu vīru. Un tad šis rakstnieks!“
„Tomēr, visļaunakais ir tas, ka Ovragina kundzei par mani — ļoti liela vara. Tā pirmit, es ne par ko nevēlejos stāstit viņai, kādas attiecibas valda mūsu starpā. Bet viņa noglāstija manus matus, noskūpstija mani uz pieres un tikmēr tinās un luncinajās ap mani, kamēr es nespēju vairs ilgak notureties un iztāstiju visu…“
„Savadi. Es nesaprotu, kā tu esi varejuse tik lieliski pārvērsties. Agrak tu taču tāda nebiji?“
„Saprotams, ka nebiju.“
„Tu neesi vairs ta Alma, kas Maskavā biji.“
„Ari tu neesi vairs tāds.
„Es?“ brīnijās Alksnis.
„Ja, tu! Vaj tu agrak izturejies tik auksti pret manim? Tu jau drebeji — tikai manām drēbem pieskaroties. Bet tagad tev — visa lieliskā uguns izdzisuse!..“
„Alma...“
„Es neka negribu dzirdet! Vaj tu domā, ka es akla esmu? Ari tevi ta trakā sieviete savaldzinajuse!“
„Tas nav taisniba!“
„Ir gan. Pirmak viņa pate man kaut ko tamlīdzigu izteicās.“
„Viņa?“ Alksnis brīnijās arvien stiprak.
„Vaj par velti jūs abi divatā triecāt pa lapeni, galvas kopā sabāzuši?!..“
„Tu, Alma, vairs pate nezini, ko tu runā!“
„Zinu gan!“
„Tev vēlak pašai būs žēl.“
Nu, dēļ tāda idiota un vēja grābšļa, ka tu — es mūžam nenožēlošu! Saproti, ne mūžam!“
Alma saslējās un ātriem soļiem devās uz priekšu. Alksnis steidzās viņai pakaļ. Bet viņa sāka ar Meju un Ovragina kundzi omuligi triekt un smieties, it kā nekas nebūtu noticis...
Viņi uzkāpa uf kāda krūmiem un nelieliem kokiem apauguša pakalna, no kuŗa atklājās plašs izskats pār visu Jaltu un apkārtejo jūŗmalu, līdz ar visām vasarnicam un vīna dārziem, kas aizsniedzās, cik vien tāļu acis pārredzeja.
Saule, kā sarkani nokaiteta milziga metala bumba pašlaik norieteja. Plašā ūdens tāle pamazām palika tumšaka un pārvilkās, kā ar purpura segu.
Tāļumā šur, tur attēlojās melnie gaŗām ejošie tvaikoņu dūmi... Pacēlās baltpelekas buŗas... Bet gar piekrasti lēni slīdeja nelielas laiviņas, starp kuŗām kā mazi zvēriņi šaudijās bugsiertvaikoniši un motori, atstādami aiz sevis mirdzošas sīkvilnišu strīpas, kas plētās un auga, pamazam savienodamās cita ar citu un izgaizdamas nezinamā tālē...
No pilsētas uzlidoja retas muzikas skaņas un tāļa ļaužu čala. Tur bija jautriba... dzīviba... smiekli...
Bet Alksnis še sēdeja uz liela nolūzuša, sūnam apauguša klints gabala un domaja par savu sarunu ar Almu. Ko viņš tai bij nodarijis. Kas ar to bij noticis?
Viņš bij tai pieķēries kā vēl nevienai citai sievietei. Un tad piepeši tādi apvainojumi. Sāpigi, nepatiesi pārmetumi...
No kuŗienes tas viss bij nācis? Kā bij izcēlusēs ši plaisa un pārprašanās?
Bet Alma smiedamās trieca ar Meju un plijās viņam bez gala virsù, lai tas kaut ko nodeklametu... Dzejnieks gan sākumā negribeja. Bet tā kā ari Ovragina kundze piebiedrojās Almai, tad viņš noņēma cepuri, noglauda savus kuplos iesirmos matus pār augsto pieri un pacēla labo roku:
„Labi, es deklamešu. Bet mana deklamacija būs ļoti īsa.“
„Tas nekas,“ atsaucās damas.
Iestājās klusums. Mejs pasmaidija un uzkāpa uz kāda akmeņa:
… „Промчаться годы;
И сколько насъ не видно здѣсь,
Мы всѣ сойдемъ под вѣчни
своды...“
„Ech! to jau mēs pašas no galvas zinam!“ smējās Alma, „nodeklamejat labak kaut ko no saviem dzejoļiem.“
„Man nav neviena tāda.“
„Gan nu būs,“ piebiedrojās Ovragina kundze.
„Tad man uzreiz jasacerē kāds dzejols.“
„Mēs esam ar mieru.“
„Bet ari šis būs īss.“
„Nav nelaime.“
„Drīzak tiksim pie cita...“
„Tad klausaties!“
„Labi.“
„Vaj jūs, Ivan Petronmič, dzirdat?“
Alksnis atmodās kā no miega.
„Dzirdu,“ teica viņš, lai gan patiesibā neko nebij dzirdejis.
„Godajamā publika!“
„Csst!...“
„Вечернiй часъ
Волнуетъ насъ:
О, сердце, дряхлое и ты
Мечта только о любви...“
Mejs apklusa un nokāpa no akmeņa.
„Smuks pantiņš,“ teica Alma. „Bet vaj tik vien bij?“
„Es jau teicu, ka būs ļoti īss.“
„Nu, tad vēl kaut ko.“
„Lai nu šovakar pietiek.“
„Ja, lai pietiek“ piekrita ari Ovragina kundze: „Redzat, cik jau vēls palicis. Labak sāksim kusteties uz mājas pusi. Kamēr aiziesim, — būs jau vēla nakts.“
„Ne, es vēletos, lai Ivans Petrovičs nodeklametu kaut ko latviešu valodā,“ teica Mejs.
„Tur nebūs nekāda labuma,“ atbildeja Alksnis: „Neviens neka nesapratis.“
„Es ari negribu,“ ironiski sacija Alma un pieķērās pie Meja rokas.
„Jaunais cilveks,“ smējās Ovragina kundze: „Redzat, kā mani kavaliers atstāj. Sniedzat vismaz jūs savu roku un palīdzat man, vecenei, tikt no kalna lejā.“
„Kadēļ jūs sevi saucat par veceni?“ jautaja Alksnis. „Pie jums tas vārds ir pavisam nevietā.“
„Kadēļ tā ?“
„Tadēļ, kā jūs vēl esat tik jauna un skaista!“
„Vaj jūs tā patiesi domajat?“
„Tik tiešam, ka es stāvu jūsu priekšā.“
„Un jūs neglaimojat?“
„Ne; kadēļ lai to daritu?“
„Tad jūs esat krietns jauneklis. Bez kādiem aplinkiem es varu teikt, ka jūs man patīkat.“
Sarunajoties viņi bij palikuši vieni paši. Rakstnieka un Almas vairs neredzeja, jo biezi krumi aizklāja uz leju vedošo kājceliņu.
Jaunā sieviete piespiedās cieši pie Alkšņa un
paskatijas viņam acīs ar savadu siltu skatienu.
Viņu viļinat viļinaja skaisti apaļās sievišķigās formas, baltais marmora kakls un viļņojošās krūtis. Nepārzpējama vara vilka Alksni pie šis sievietes.
Viņš nolēma nepadoties kārdinašanai. Alksni taču saistija pienākums pret Almu. Kādām acim lai viņš rītu panes tās pārmetošo skatienu?“
Bet kārdinašana bij par daudz stipra. Ovragina kundzes karstā dvaša sitās tam sejā un dedzinaja viņa vaigus...
„Noskūpstat mani kaut vienu vienigu reizi,“ čuksteja ta, glauzdamās pie Alkšņa.
„Ne, ne! viņš atbildeja, „es nevaru...“
„Vaj es esmu jums riebiga!?
„Ne, ne tas!... bet es nevaru, es nedrīkstu... es jūs nemīlu... un Alma...“
Viņš netika tāļak un sāka skūpstit skaistās sievas lūpas. Bet rokas apskāva viņas pilnigo stāvu...
„Cik grēkot — skaisti!“ smējās Ovragina kundze, kad viņi pēc tam roku rokā kāpa no kalnaja lejā.
Atbildes vietā Alksnis viņu atkal noskūpstija. Vienalga, ja jau Alma viņam taisija pārmetumus bez kāda iemesla, tad vajadzeja iemeslu radit. Dots pret dotu.
„Jūs man tadēļ patīciet,“ turpinaja Ovragina kundze, — „ka jums ir temperaments, ir uguns un, ja jūs būtu stipraki brunets, tad neviens cilveks nevaretu teikt, ka jūs neesat īsts dienvidnieks. Nu, ko jūs man neatbildat? Kas jums notika? Vaj sākat jau nožēlot?“
„Ne,“ atbideja Alksnis: „es tik brīnos, kā tas viss notika. Man liekas, ka es jūs nemīlu — piedodat manu vaļsirdibu — un tomēr es jūs skūptiju...“
„Jūs, mans draugs, vēl nepazīstat dzīvi. Zem saules notiek daudzi un dažadi brīnumi, kaut gan mēs vairs brīnumu neatzīstam. Nevajaga aizmirst, ka mēs dzīvojam divdesmitā gadusimtenī. Mēs vairs nespējam iet pa tiem šaurajiem ēršķainajiem
taciņiem, kuŗus ieminuši mūsu tēvi un tēvu tēvi. Saprotams, ta vairs nav normala dzīve. Ta ir, kā saka — kājam gaisā, galvu uz zemi. Tas nekas. Mūsu Vakar-Eiropas kaimiņi... ir tanī ziņā lieli meistari; salīdzinot ar tiem mēs esam tikai pirmziemnieki. Bet ari pie mums tam janāk!“
„Jūs jau sludiniet veselu revoluciju?!“
„Nebīstaties,“ smaidija Ovragina kundze: „Tam janotiek. Pasaule neies bojā ne no ūdens, nedz uguns, vaj aukstuma, bet gan no ta, ka cilveki ar laiku pamazam izmirs, jo ir jau tagad dažas kulturelas zemes, kur vairak cilveku nomirst, nekā piedzimst, pateicoties tagadejai dzīves iekārtai un tā sauktai cilveku izvirtibai... Ja — varbūt mēs vairs pavisam nespējam mīlet. Un ta, ko mēs saucam par mīlestibu, ir tikai sevis apmānišana.“
„Tādā gadijumā vismaz varam būt droši, ka mēs pasaules galu nesagaidisim,“ atbildeja Alksnis.
„Saprotams,“ turpinaja viņa pavadone; „nevajaga domat, ka tas jau nu uzreiz notiks. Varbūt paies pieci, seši gadusimteņi, pat — tūkstoši, un vēl cilveki nebūs galigi izmiruši. Bet reiz tas tomēr notiks! Visas zīmes jau uz to rāda.
Žūpiba iet vairumā, izdzīves kāre pieaug. Jaunie ļaudis sāk nīdet laulibas dzīvi, un ja ari gadas appreceties, tad visadiem līdzekļiem cenšas atsvabinaties no pēcnācejiem. Vispārigi, tas tagad — ļoti modē... dzīvot un nebaidities no sekam, degt, bet nesadegt...“
Ovragina kundze apklusa un pētoši paskatijās uz Alksni. Pēdejais domās nogrimis soļoja viņai blakus raudzidamies uz jūŗas pusi, kur kāds minu kreisers izmēģinaja staru meteju, uz acumirkli apgaismodams te vienu, te otru vietu no apkārtnes.
„Par ko jūs domajat? “ jautaja viņa.
„Neko sevišku,“ atbildeja tas itkā izvairidamies.
„Vaj jūs varbūt uz mani dusmojaties?“
„Kadēļ lai es to daritu?“
„Par manu valodu un ieskatiem.“
„Ne.“
„Tad pierādat, ka jūs neesat uz mani dusmigs.“
„Kā to lai pierāda?“
„Vaj jūs nevariet iedomaties?“
„Ne.“
„Tad es jums pateikšu.“
„Lūdzu.“
Ovragina kundze pieliecās viņam tuvu pie auss un iečuksteja:
„Noskūpstat mani — vēl reiz...“
Alksnis juta, ka viņam asinis sakāpj vaigos. Viss izlikās tik neticami...
Kamdēļ domat?
Vienalga, — ja ūdens reiz dambi izlauzis, tad viņu vairs neapturesi!
Lai skrien, lai brāžas, lai trako... Lai zaļie viļņi šķīst miljonos strūklu un — lai applūdina kaut visu pasauli!
„Kas ir labs, kas ļauns? Kur ir visam gals, kur mala? Mēs esam par niecigiem un nespēcigiem, lai kaut ko vairak zinatu un saprastu.
Pusceļā mēs esam bijuši, pusceļā paliksim.
Tik saule katru dienu, debesu ceļus apstaigadama, noraugās uz mums un smejās par mūsu bezprātigām pūlem.
__________
Bij jau diezgan vēlu, kad Alksnis ar Ovragina kundzi pārnāca mājās. Vasarnicā viss bija klusu. Almas ar Meju nejuta vairs nekur. Laikam viņi bij devušies pie miera, nevaredami sagaidit savus ceļa biedrus.
Atvadijies no pavadones, Alksnis gribeja doties uz savu istabu, lai liktos gultā. Bet nakts burvigums viņu viļinat viļinaja atpakaļ dārzā.
Kuŗš jauns cilveks gan spēj saldu tvīksmi dvesošā vasaras naktī mierigi gulet un ne par ko nedomat!
Tāda cilveka nav! Pat darbos namocitais vergs ilgodamies skatas uz zvaigžņoto debesi un sapņo par tāļo, neaizsniedzamo brīvi...
Alksnis nokāpa pa vasarnicas trepem un sāka klusedams soļot pa šauro granteto dārza celiņu, kuŗš gar uzkalna piegāzi aizstiepās zem liepu un kastaņu alejas un nozuda kuplajos jasminu krūmos.
Smalkie oļi klusi šņirgstedami, skrausteja zem kājam. Likās, ka tie žēlotos par savu neapskaužamo likteni, kur katrs vareja viņus pēc patikšanas mīdit.
Mēnesis bij paspējis jau norietet. Un visu zemi apņēma bieza un silti maiga miglaiņa tumsa, kāda pazīstama tikai dienvidos.
Kaut kur, netāļu, no kalna sāniem, paklusam savā nodabā murmuļodams verda straujš avotiņš un izlīdis caur iemūreto cementa rori, plīkšķedams, maza ūdens krituma veidā gāzās lejup pievienodamies kādam apklusušas strūkļakas baseinam.
Alksnis lēnam tuvojās vienai no daudzām lapenem, lai mazliet atpūstos un pārdomatu visus šās dienas piedzīvojumus. Bet tuvak piegājis, viņš izdzirda savadu troksni. Kā likās, tur divi noslēpumaini sarunajās.
Kas viņi tādi bij?...
Alksnim uzmācās ziņkāriba un viņš, cenzdamies palikt nepamanits, nolaidās aiz kuplā jasminu krūma uz strūkļakas apmūrejuma.
Viņš pats atzina, ka tas nav labi. Tomēr nespēja aiziet neklausijies. Savads spēks viņu kā sietin piesēja uz vietas.
Piepēši Alksnis sarāvās,
Vaj ta nebij Almas balss. Un otra? Tā taču prata tikai Mejs čukstet!..
Bet tur dzirdejās ari skūpsti…
Alksnis neticeja vairs savām ausim.
„Jūs esat kārdinatajs... velns...“ čuksteja lapenē Almas balss.
„Mēs visi esam vienkārši mirstigie,“ kaisli atbildeja Mejs.
„Bet jums ir briesmigs iespaids pār mani.“
„Kas par to?
„Man bail no jums.“
„Kadēļ?“
„Es pate nezinu.“
„Tas nekas.“
Viņu saruna palika tik klusa, ka nevareja vairs neka sadzirdet.
Pagāja daži acumirkļi. Alksnis klausijās ar vislielako uzmanibu un deniņos viņam sāka, kā ar āmuriem dauzit.
Palika karsti... neizturami... bet sirds sažņaudzās trīcošās gaidās...
Un tad — iečaukstejās drēbes... atskaneja skūpsti...
Alksnis pietrūkās kājās un pirmā acumirklī gribeja mesties uz lapeni un nožņaugt viņus abus — ari Almu...
Viņš jau sažņaudza dūres un paspēra soli uz priekšu... Bet viņa dusmās paceltā roka lēnam noslīdeja uz leju; viņš — krizdams, klupdams sāka streipuļot uz vasarnicas pusi un viņa seja savilkās neglītā, ironiskā smaidā...
„Vienalga!“ murminaja viņš, „dots pret dotu. Mēs viens otram atriebjamies. Lai ari tā..“
Viņš apgāja visapkārt vasarnicai, lai raudzitu vaj Ovragina kundze vēl nav nomodā.
Bet visi logi bij tumši. Tu tad viņa jau guleja.
Neko darit. Viņš bij pilnigi viens. Un viņam palika tik gaŗlaicigi un skumji ap sirdi, ka asaras pašas no sevis spiedās acīs…
Pat silti burvigā nakts viņu vairs neviļinaja. Viss daiļums bij kā ar roku atņemts. Kur bij palikuse pirmitejā sajūsma? No tās vairs nebij ne vēsts.
Durvju priekšā viņš vēl apstājās. Vēl netikās iet iekšā. Gribejās aiziet, paklausities, kas notiek lapenē.
Vaj viņi vēl bij tur?
Ja aizietu mazliet uz to pusi? Viņi jau nemanitu...
Bet tad Alksnim tika pašam no sevis kauns.
Viņš sāpigi iekoda sev apakšlūpā un steigšus kāpa pa trepem uz savu istabu.
Izģērbies viņš atvēra logu un sāka raudzities mēmajā nakts tumsā...
Tāļajā dārza stūrī pašķindeja un atkal apklusa smiekli... Lejā, no jūŗmalas, vēsma atnesa pa norautai skaņai no kāda neizprotama, koklei vaj arfai līdziga muzikas instrumenta...
Gandrīz ik pēc trim, četrām taktim atkārtojās tie paši akordi, bet arvien ar jaunu, pievilcigu noskaņu, kas iespiedās dziļi, dziļi kaut kur — visnepieejamakā sirds kaktiņā un lika ietrīceties vārigakām dvēseles stīdziņam. kuŗās atbalsojās sāpes, ilgas, mīlestiba un vientuliba ar savām pavadonem gŗūtsirdibu un skumjam.
Alksnis nebij vēl nekad ta jutis. Viņš tikai nu atzina, ka ar viņu šinī naktī notikuse ievērojama pārmaiņa. Bet kāda, — ar to viņš pats vēl nebij īsti skaidribā.
Klausoties raudošajās nezinamā instrumenta skaņās, viņam nāca prātā visa sava līdzšinejā flirta dzīve — te ar vienu, te ar otru sievieti. Viņa aizraušanās, ātrā iemīlešanās un atkal tikpat ātrā izmīlešanās...
Vaj tas bija labi? Vaj tā darija moraliski krietns un godigs cilveks?
Priekš tam taču cilvekam dots gribas spēks, lai viņš savalditu savas jūtas un neļautu trakot kaislibu vētram.
Priekš tam mums — prāts, lai mēs nepadotos dažada veida pārmēribam, kas saposta un iznīcina mūsu garigo līdzsvaru un aizrauj mūs uz tumšo izmisuma atvaru, kur mēs tiekam samīti un satriekti uz nekad neatgriešanos...
Kā lūgšanā, Alksnis pacēla rokas. Viņš zvēreja savā sirdī pie visa skaista un daiļa pasaulē, ka uz priekšu — turpmak labosies un nepadosies vairs kārdinašanam, lai notiek kas notikdams.
Viņš ir grēkojis, daudz grēkojis... Ir grimis dažados muklajos. Apreibinajies no mīlas vīna putojošā valganuma... Ir dedzis...
Kaislibu uguns — tapuse par, šķīstišanas uguni, kuŗa savā liesmu virulī — viņu atkal padarijuse tīru un baltu, kāds viņš bij toreiz, kad vēl basām kājelem skraidija pa puķoto pļavu, ķerdams tauriņus — raibuļus, būveja zaļajām vabolitem smilgu pilis un sapņoja par viegli baltajiem mākoņu nezdodziņiem, kuŗi plīvoja gar zilo debesu velvi, un kad viss, mirdzeja viņam preti zeltaiņā spožumā un burvigā zaigojumā...
Viņam vēl bij tik daudz jastrādā, tik daudz jamācas. Bet beidzamā laikā viņš bij to gandrīz pavisam aizmirsis...
Darbs nebij ne prātā ienācis; grāmatas stāveja nelasitas. Pagājušās ziemas lekciju piezīmes bij pavisam aizmirstas...
Viņš līdz šim tik retu reizi bij iedomajies par cilveka dzīves nozīmi. Darbs viņam likās tikai kā līdzeklis baudas sasniegšanai un sievietes mīlestiba un izdzīve viņam bij palicis galvenais...
Pirmais, kas viņu pamodinaja uz nopietnaku pārdomašanu, bij Sidobars. Bet tas bij tikai niecigs gŗūdiens Alkšņa garigā dzīvē, kas maz spēja grozit viņa iekšejo pārliecibu.
Viss viņa iekšejais es bez mitešanas tiecās kaut kur tāļu projam nezinamos dzīves noslēpumos, tvīkdams un ilgodamies pēc sievietes mīlestibas — viņas skūpstiem un glāstiem...
Alksnis pats bij pārsteigts par ārkārtigo domu joņošanu, neparastajiem prāta slēdzieniem...
Ko tas gan nozīmeja?
Vaj ta jau nebij nenormaliba? Ārprāts?
Viņš pats nodrebeja pie savām domam. Tik briesmigi tas izlikās...
Bet atbildes nebij. Un neviens viņam nespēja tās dot...
Nakts kluseja un, kā elpu aizturejuse, likās, klausijas
uz kaut ko — cilveka ausim nepieejamu, nesadzirdamu...
Ari Alksnis aizvēra acis un sāka klausities.
Pirmā acumirklī viņš nedzirdeja neko. Bet tad viņš sāka izšķirt savadu dūkoņu, it kā tāļumā zvaniem zvanitu... Rūkoņa pārgāja uz vientuļu, neatlaidigu dziesmu...
Un piepeši viņš izdzirda skaļus kliedzienus, raudas un vaimanas, kas cēlās kā no tūkstošiem liela ļaužu pulka un saplūda ar neredzama ūdens krituma šļākšanu...
Alksnis atvēra acis un apskatijās. Apkārt viss bij tumšs, un tuvumā nedzirdeja ne vismazakās skaņas. Tā tad — vaj nu viņš bij sapņojis, vaj redzejis halucinaciju.
Bet no ka tas viss cēlās? Kādā sakarā šāda neredzeta aina bij ar viņu? Viņš nekad savā mūžā nebij kaut ko tamlīdzigu piedzīvojis.
Atkal nebij nekādas atbildes.
Un — še Alksnim pirmo reiz ienāca prātā studet psicholoģiju, psichiatriju un dažados nervu slimibas veidus, lai varetu izskaidrot tos bezgaligos jautajumus, uz kuŗiem viņš līdz šim bij velti meklejis atbildes.
Vēl ilgi viņš vārtijās bez miega pa gultu un spiezdams pieri pie vēsās sienas, domaja, lielu, neatlaidigu domu…
* * *
No šās nakts Ovragina vasarnicā sāka iet pavisam savadi.
Kundze koķeteja ar Alksni, kaut gan pēdejais no viņas izvairijās. Pavisam pazust nebij iespējams.
Mejs piegrieza Almai acīs krītošu vēribu; bet ari ar kundzi viņš palika tikpat laipns.
Alma staigaja kā izbijusēs un nesaprašanā reizu reizem jautajoši noraudzijās uz Alksni, kad viņš acu nepaceldams, nogāja tai gaŗam.
Mierigs un omuligs jutās tikai pats vecais Ovragins. Viņš bij paspējis iedraudzeties ar vairakiem Peterburgas, Nižnij-Novgorodas un Kijevas tirgotajiem un atradis, ka Jaltā — lēts sarkanais vīns, kurš, sajaukts ar konjaku, visai labi smeķeja...
Tomēr savas veikala darišanas viņš izveda arvien korekti un saprātigi, un Alksnim katru dienu vajadzeja atbildet uz desmitiem dažadu pieprasijumu un veikalisku vēstuļu.
Bieži vien, pēc darba beigšanas, viņi nogrima gaŗās jo gaŗās sarunās, pie kam Alksnim visās lietās pienācās sniegt plašus izskaidrojumus un attēlojumus, līdz vecais tika ar visu skaidribā.
„Sakat man, Ivan Petrovič,“ griezās viņš pie studenta: „Kadēļ Amerikā ir tik daudz miljonaru, bet pie mums, Krievijā, — viņi gandrīz uz pirkstiem saskaitami?“
„Tadēļ, ka amerikaņi ir uzņēmigaki un enerģiskaki par krieviem un nebīstas ne no kādiem šķēršļiem.“
„Ja, bet kadēļ viņi ir uzņēmigaki?“
„Amerikaņi pa lielakai daļai celušies no krustotām, sajauktām tautibam. Bet vispārigi zinams, ka tādu cilveku pēcnāceji ir spējigaki un garigi vairak apdāvinati.
„Hm... tā jūs domajat? Varbūt ari ir pareizi, jo es atceros kādreiz kaut kur avizē kaut ko tamlīdzigu lasijis, vaj ari klubā dzirdejis.“
Alksnis kluseja, raudzidamies pa logu, kur pagalmā Mejs kaut ko Almai stāstija, rokam žestikuledams.
Bet Ovragins turpinaja:
„Man liekas — ari jūsejie ir apdāvinata tauta, es to redzu pie jums un Almas jaunkundzes. Bez tam ari jūsu daudzajie stāsti...“
„Jums pa daļai taisniba,“ atbildeja Alksnis.
„Un kāds še izskaidrojums?“
„Tāds pat, kā pie amerikaneešiem.“
„Kā tā? Vaj tad jūs gribat teikt, ka latvieši ir jaukta tauta?“
„Ja — katrā ziņā, jo latviešu tauta cēlusēs no dažadu cilšu apvienošanās un sajaukšanās.“
„Bet kā stāv ar jūsu valodu? Jums taču ir sava valoda?“
„Ir.“
„Laikam gan visai nejauka un nabadziga?“
„Ne, gluži otradi — ļoti bagata un pārspēj ar savu vārdu daudzumu pat vairakas lielaku tautu valodas.“
„Vaj tas var būt?“
„To jau atzinuši vairaki valodnieki, un es tikai atkārtoju viņu izteiktās domas.“
„Un kā stāv ar valodas jaukskaņu? Vaj nav tāda pat, kā samojediem un tatariem?“
„Ne vēsts! Pavisam kaut kas cits!“
„Tad nodeklamejat man kaut ko. Es gribu dzirdet.“
„No literariskajiem jaunlaiku darinajumiem, vaj — tautas dziesmam?“
„No katrām pa piemēram.“
Alksnis iesāka:
„Saulit tecej, tecedama,
Es paliku pavēnī?“
u. t. t.
„Kas ta bij? Tautas dziesma?“
„Ja.“
„Tad ņemat kādu daudzmaz modernaku dzejoli.“
„No visjaunakiem?“
„Saprotams.“
Alksnis padomaja un tad nodeklameja, saturu paskaidrodams, iz Skalbes dzejoļa Žēl...“
„Kā ziedu dienas vēsmiņa
Zem saules versmes tvīkstoša,
Kūst, gurst ar mani siltums liegs.
Un dzīslās, maigi viļņojot,
Plūst saldi smagais sapņu miegs.
Cik sārti krāsnī ogles kvēl,
Kā man šo vietu atstāt žēl...“
„Tiešam man jaatzīst, ka jūsu valoda nav slikta, kaut gan es tur neko nesapratu. No visa nodeklametā
man vislabaki patika vārds „saules“. Ko tas nozīmē?“
Alksnis paskaidroja.
„Ak tā. Redz nu, kāds viņiem saulei skaists vārds! Vaj nav taisniba?“
Un pie tam vecais burtoja:
„Saules... saule... saules... Diezgan gŗūti, bet es viņu nekad neaizmirsišu —visai Maskavai stāstišu, ka protu latviski!.. Saules… saule…“
Alksnim gribot negribot bij japasmaida par vecā tirgotaja sajūsmu.
„Vaj jums ir vēl kādi glīti vārdi ?“ prasija vecais no jauna.
„Ai, kas mums skaistu vārdu, — sevišķi mūsu jaunakajā literaturā.“
„Vaj tad jums literatura ari ir ?“ brīnejās Ovragins.
„Jau sen gadiem! Un pēdejos desmit gados ta sasnieguse jau dižu plašumu un brašumu. Vairakus mūsu dzejniekus un rakstniekus var godam stādit blakus cittautu ievērojamakām autoritatem.“
„Kadēļ tad viņu darbi netiek tulkoti krievu valodā piemēram, — kā no somu un poļu valodam?“
„Galvenā kārtā — laikam tadēļ, ka trūkst, krietnu tulkotaju. Inteliģenti, literariski krievi latviešu valodu neprot, vaj ari prot visai pavirši; bet paši latvieši ne ikreiz pārvalda pienācigi krievu valodu, vaj, ja pārvalda, nenodarbojas ar tulkošanu.“
„Man šķiet — nav vēl nekas tulkots?“
„Daži sīkaki gabaliņi gan ir parādijušies vienā, otrā krievu žurnalā. Bet tas vēl neko nenozīmē. Tas ir kā niecigs piliens bezgaligi plašajā pasaules jūŗā.“
„Hm.... ja — tur jums taisniba. Mūsu Meju vajadzetu iemācit pa latviski, — tas būtu labs tulkotajs.“
„Iemācities nav tik viegli.“
„Nu, tādā gadijumā jūs jau paši varejāt ķerties pie kāda lielaka gabala tulkošanas. Jūs taču krievu valodu pārvaldat labi?“
„Ne, no manis neiznāk tulkotajs : es jūtu, ka ari pie pārtulkošanas — vajadzigas literata dāvanas. Bet man viņu nav.“
Šādās un šimlīdzigās sarunās viņiem pagāja laiks.
Sākumā Alksnis par tām priecajās. Bet vēlak pamazam palika neinteresanti, līdz beidzot pavisam apnika, jo vecajam tirgotajam nevareja neko iestāstit, — arvienu viņam bij kaut kas ko iebilst pretim.
Un šie — reizem tik muļķigie jautajumi un Noasa laiku ieskati!
Tadēļ Alksnis pūlejās vairs nekad neielaisties gaŗakās valodās. Šādos brīžos viņš labak vēlejās būt kaut tataru sabiedribā un dzert ar viņiem riebigo kumisu, nekā — filozofiskām sarunam kustinat — tā sakot — visas pasaules pamatus.
* * *
Pārejā brīvlaika daļa pagāja nemanot. Vismaz nenotika nekas sevišks.
Visi Jaltas jaukumi palika vienaldzigi. Apnika ši vienmuļigā, gandrīz bezdarbiga dzīve. Gribejās atkal redzet Maskavu, blandities pa viņas bezgaligajām ielam un dzirdet neskaitamo zvanu haotisko dunoņu, kas aicinaja pareizticigos uz dievkalpošanu.
Gribejās tikties ar biedriem, dzert lēto — melno tēju un sajust sēnalaiņās maizes un ķiplokdesu smaržu.
Alksnis jutās pilnigi viens. Ne ar vienu viņam neizdevās iedraudzeties. Nebij starp viņu un apkārtni neka kopeja.
Vaj viņš labaks, vaj sliktaks par tiem? Kas to vareja pateikt?
Ovragina kundze vairakas reizes mēģinaja viņam tuvoties... Koķeteja un dažadi kairinajās.
Lai gan tas viņam glaimoja, kutinaja viņa pašapziņu. Un kuŗš vīrietis gan nepriecajas, ja kāda sieviete piegriež tam savu vēribu un izliekas pat iemīlejusēs!
Tomēr, nopietni pārdomajot, viss izlikās tik nejēdzigs! Negribejās ne atcereties notikušā.
Varbūt tas bija tikai sapnis. Varbūt — saldi nospiedošs murgojums ar nepatīkamu sajūtu uzmostoties.
Ar Almu viņam gribejās reiz tā no visas sirds izrunaties, izskaidroties. Bet ta nekad nepalika ar viņu vienatnē. Allaž viņa atrada kādu visai svarigu iemeslu aiziet, nobēgt, lai nebūtu ar Alksni jarunā.
Vaj viņai bij bailes no pārmetumiem? Vaj cits kāds iemesls?
Bet tad taču viņa vareja kaut ko pateikt. Kaut vienigu vārdiņu, ja ne vairak.
Un tas Alksni mocija un grauzās viņam sirdī, kā briesmigs, nerimstošs tārps...
Viņa laikam nekad nebij ta mīlejuse un bij tam atdevusēs tikai aizraušanās, vaj vienkārša uzjautrinajuma dēļ.
Kas gan sievieti vareja saprast, kas — izdibinat? Kas spēja piekļūt pie viņas apslēptakām sirds domam?
Vaj vīrietis vareja to sajust, ko sajuta sieviete?
Vaj sievietes mīlestiba nav kā mazs putniņš, kuŗš uzlaižas uz kāda zariņa un iesāk savu skaņo viterošanu, brīnišķigi līkumoto locidamo čivinašanu un neizskaitamos atskaņu trillerus... Liekas, ka viņš nekad, nekad nerims, ka dziedās mūžigi…
Bet te — kāds niecigs troksnits...
Dziesma apklust. Spārniņi nospurkst pa zilgano gaisu, un putniņš aizlaižas uz otra zariņa, lai pēc maza brītiņa atkal atrastos jau citā vietā...
Un tā tāļak — bez mitešanas, bez apstāšanās, līdz putniņš apkūst, pagurst un, spārniņus
nolaidis iekrīt saltajos vecuma nagos, kas to nodod iznīcibai un pazušanai — —
Vaj šis rakstnieks Mejs bij labaks par viņu? Vaj skaistaks un dižaks?
Negribejās ticet.
Alksnis bij jauns, stalts ka ziedošs bērzs, kā briestošs labibas stiebrs, kas aiz spēka pārpilnibas stiepjas pret sauli...
Bet Mejs?
Bij gandrīz vaj jasmejas. Nodzīvojies, pielīcis ka vītols upmalā, puspliku pakausi, iesirmiem matiem, paklusu, ne visai asprātigu valodu.
Kas vareja pie ša cilveka patikt sievietem?
Vaj varbūt vienigi tas, ka viņš bij slavens. rakstnieks un dzejnieks? Ka par viņu runaja visās Krievijas malās.
Alma bij kā prātu zaudejuse. Ne mirkļa nenolaizdama, viņa uzmanija katru Meja vārdu, izteicienu vaj piezīmi, un viņas acis mirdzet mirdzeja no lielas sajūsmas. Katrā izdevigā brīdī viņa atradās tam blakus.
Un Alksnis sāka ienīdet Meju. Viņam bij dusmas uz šo cilveku.
Agrak viņš bij cienijis ta literariskos darbus, bij sajūsminajies par tiem. Bij daudzreiz, klusibā, vēlejies kaut ar vienu mirkli redzet pašu autoru.
Bet tagad?
Tagad viņam riebās viss, ko šis cilveks bij darijis, darija, vaj gribeja darit. Viņam nepatika ne ta kustešanās, ne runašana, pat ne tas, ka Mejs nēsaja īsi apcirptus, uz vienu pusi sasukatus matus...
Un viss tas tikai Almas dēļ!
Vaj ta bij greizsirdiba, vaj aizskārta pašmīliba, vaj vēl kaut kas cits?
Daudzreiz Alksnis gribeja aizmirsties, ne par ko nedomat, neka neatcereties. Bet kā to izdarit?
Viņš ķērās pie jaunakās literaturas. Gandrīz visi rakstnieki savos darbos tēloja aizmiršanos sekoši, savā ziņā vienadi:
„Un viņš gāja, lai piedzertos un aizmirstos...“
„Tikai alkoholā vareja rast apmierinajumu ..
„Vīnā mita patiesiba...“
Ari Mejs vienā no savām novelem rakstija.
„Vīns, muzika un sievietes — raditi, lai sāpēs nomāktam un sagraustam vīrietim nestu uzjautrinajumu un atspirgumu...“
Un Alksnis apņēmās sekot šim norādijumam.
Viņš gribeja iesākt ar Ovragina kundzi. Viņa to bieži uzaicinaja pastaigaties, un laivu braukt, vaj kaut ko citu kopigi darit.
Bet Alksnim riebās viņas uzbāziba, viņas brutalitate un uzstāšanās. Viņš vēl līdz šim pašam laikam nespēja pilnigi ticet, ka sieva var tā rotaļaties ar savu vīru, kā to darija Ovragina kundze.
Vairakas reizes viņš saņēmās un gribeja iet un izstāstit vecajam tirgotajam visu, visu ko vien zinaja, — nežēlot pat sevis paša — ko bij paspējis redzet, novērot. Atvērt viņam acis, lai viņš kaut vecuma galā nāk pie atzīšanas un saprot, kāda ir viņa sieva un visa tās sabiedriba, sevišķi šis nepaciešamais Mejs…
Bet kaut kas nesaprotams viņu attureja no ša soļa.
Viņam bij žēl izpostit vecā tirgotaja omuligo un pašapmierinato dzīvi. Viņam negribejās sarūgtinat omulibas slāpstošo sievieti, kas meklet mekleja skaistumu un atrada to pa savai garšai — arvien jaunos romanos un raibos piedzīvojumos...
Turklāt viņam kā vīrietim patika ar viņu pa reizei, tā sakot — pakult tukšus salmus, jo Ovragina kundze sarunās bij ļoti veikla un asprātiga un mīleja palielities ar savu literaturas un mākslas vispusigu pārzinašanu.
Tadēļ Alksnis atmeta visam ar roku un ļāva dzīvei ritet savu gaitu. Kas viņam par daļu! Lai pasaule zin pate par sevi? Ne viņam to mācit. —
Vaļas brīžos — sevišķi agri no rītiem un vēlās pēcpusdienās viņš daudz klejoja pa apkārtni, kāpeledams pa uzkaļņiem, līzdams caur kuplajiem
smaržu pilniem krūmiem un noraudzidamies uz nepārredzamo Melnās jūŗas spoži zaigojošo, vaj tumši vālaino izplatijumu, kas tālumā it kā saplūda ar pašu debesi...
Viņš satikās ar tataru ganiem, mēģinaja ar tiem sarunaties, kaut gan tie izturejas pret viņa studenta cepuri un apģērbu ar lielu neuzticibu, laikam turedami viņu par kādu ierēdni. Apbrīnoja seno Krievijas iekaŗotaju pēcnāceju tumšacainās mazās, graciozās sievietes, kuŗas viņam tuvojoties — jau par gabalu nobēga un nezin kur pazuda, kā nejaušas sapņu paradibas...
Gandrīz katru vakaru viņš pavadija Jaltā, kur bij iepazinies ar dažiem studentiem un oficieriem. Bet ar tiem viņam nebij neka kopeja un driz apnika, jo tur galvenās intereses grozijās tikai: iedzert, spēlet prezeransu un runat par šās sezonas „zvaigznem“, kas viņu maz intereseja.
Visbiežak Alksnis nosēdās viens pats kādā dārza stūrī, pasauca vīnu vaj alu un iedzerdams pa malciņam skatijās apkārt ņudzošajā raibajā zaļumnieku pūlī, kas atgādinaja kolosalu skudru pūzni, mežmalas piesaulitē.
Muzikā maz kas klausijās. Lielaka daļa tikai dzēra, pļāpaja, trokšņoja lakstojās un pilnā kaklā smējās; še jau nebij Maskavas vaj Peterburgas zalons, bet brīva internacionala peldu vieta, kur neviens daudz, neievēroja smalko toni, bet centās dzīvot — tuvak dabai...“
Kādā skaistā vakarā, pēc pārgājušā pērkoņa negaisa, Alksnis atkal nenocietās un aizgāja uz Jaltu.
Izmeklejis izdevigu vietiņu, viņš apmetās pie kāda vientuļa galdiņa, attāļak no muzikas estrades, jo visi tuvejie bij jau aizņemti.
Nopircis no gaŗam ejoša skuķena sārtu rozi, viņš iesprauda to svārku pogcaurumā un sāka pa parašai pētit apkārtejo publiku, vaj neieraudzis kādu pazinu. Bet šoreiz nejuta neviena no studentiem. Laikam viņi bij aizgājuši laivā vizinaties, vaj kur citur vakaru pavadit.
Ja, — bij jau daši vairakkārt redzeti vaigi, viens otrs ievērots acīs krītošs stāvs. Bet kas viņi tādi bij un no kuŗienes tie bij ieradušies, tas palika priekš viņa noslēpums.
Piepeši viņu no domam iztrauceja kāda patīkama sievietes balss:
„Vaj drīkstu piesēsties?“
„Lūdzu, lūdzu,“ atbildeja Alksnis un pacēla acis.
„Pateicos.“
Un svešā ieņēma brīvo soliņu viņam preti. Viņa bij vēl jauna un, kā likās, ne visai ilgi piekopa savu tagadejo amatu, jo izskatijās naiva un it kā nokaunejusēs par savu pārdrošibu.
Nezin kadēļ Alksnim iepatikās šis „tauriņšs“ un viņš apņēmās iesākt ar to sarunu.
„Vaj varbūt varu piedāvat,“ un viņš pasniedza tai glāzi vīna.
„Paldies,“ viņa paņēma glāzi un izdzēra to vienā vilcienā.
„Jaunkundze ir izslāpuse — varbūt vēl?“
„Var.“
Nebij viņa vēl paspējuse pielikt glāzi pie lūpam, kad pie viņu galdiņa ātri pienāca kāds jauns, ne visai pieklājigi ģērbies un kā rādijās, krietni iereibis cilveks, izsita glāzi tai no pirkstiem, saķēra viņu pie rokas un sāka rupji purinat.
„Nāc!“ šņāca viņš.
Viņa piecēlās un gribeja laikam kaut ko teikt.
„Bet…“
„Kusties drīzak!“
Svešā atskatijās vēl reiz atpakaļ, pamāja ar galvu un sēri smaididama nozuda ļaužu drūzmā.
No visa notikušā Alksnis bij tā pārsteigts, ka nepaspēja neviena vārda izteikt, vaj pakusteties.
„Kas viņa bij? Un kādā attiecibā viņa atradās ar riebigo zvērisko jauno cilveku? Kas še norisinajās par dramu un uz kuŗieni nabaga meitene tika vesta?“ Viena caur otru dažadas domas maisijās pa viņa galvu.
Viņš gribeja celties un doties viņiem pakaļ. Varbūt vareja kaut ko darit, kaut kā līdzet…
Bet tad atkal viņš apmierinajās.
Kas viņam tur par daļu? Kāda tiesiba tam iemaisities citu darišanās?
Varbūt viņi abi bij blēži... laupitaji... Varbūt viņa tikai izlikās tāda labiņa, lēna un nevainiga. Cik daudzreiz pasaulē tā nenotika.
Alksnis pasauca jaunu pudeli. Bet kad ta bij iztukšota, tad vēl vienu... pēc tās vēl... Vīns bij salds, mīksti garšigs un patīkamt iedzerams.
Pašam nemanot viņš tikmēr dzēra, kamēr noreiba. Šādos acumirkļos visa pasaule tam izlikās kā miglā, kā sapņos. Acim aizvilkās priekšā kā smalks, tikko manams tīkliņš.
Dārza ugunis izplūda un zaudeja daļu no sava spožuma. Muzika sāka spēlet kaut kur tāļu, tāļu, un visi ļaudis uzsmaidija viņam, kā vecam pazīstamam.
Sirdī ieradās neizprotams vieglums. Rādijās, zeme pamazam zaudeja savu pievilkšanas spēku, vaj ari notika cits kāds brīnums. Gribejās reizē ir raudat, ir smieties, kā viņš bij kaut kur kādreiz vaj lasijis, vaj dzirdejis .— — —
* * *
Uz biežajām Alkšņa nakts prombūšanām un gurdenu miegainibu dienās sāka griest vēribu visi Ovragina vasarnicas iedzīvotaji. Pat sulainis apjautajās:
„Vaj studenta kungs nav slims?“
„Ne,“ atrūca Alksnis.
„Varbūt sāp galva?“
„Es jums saku, ka nesāp!“
Sulainis nozīmigi pasmīneja un aizgāja.
„Iemīlejies nabadziņš.“
Kādā rītā vecais Ovragins padraudeja viņam ar pirkstu, kad tas pie kādas aprēķinašanas bij ielaidis kļūdu:
„Nu, pieraugat, jaunais cilveks! Dzīvojat ar prātu. Pārmēriba ir ļoti kaitiga.“
Alksnis nokāra galvu un kluseja, jo vecajam vīram bij taisniba. Ari viņš pats sevī to ļoti labi apzinajās, bet pārgrozit neka nespēja. Tas tā bij iegājies un nebij vairs novēršams.
„Jūs neatbildat?...“ draudzigi turpinaja Ovragins. „Nu nekas, nekas. Nebaidaties... Jaunam cilvekam jau vajag padzīvot, izklaideties. Kuŗš jauns to nedara?“
Alksnis pacēla acis, bet neka neatbildeja.
„Vaj ir jel maz smuka?“ nerimās vecis.
„Man patīk.“
„Kādas tautibas?“
„Mazkrieviete.“
„Tumšmate?“
„Formas skaistas? Elastigas? Ko? — šķelmis... Lai gan vēl tik jauns, bet prot izmekleties ar garšu...“
Alksnis no visas sirds nobrīnijās par veča interesi un savado iztaujašanu.
Vaj ari mierigajam omuligajam, sirmajam labibas tirgotajam bij vēl velns aiz ādas? Vaj ari viņš negāja uz Jaltu kaut ko citu meklet, — nevis tik satikties ar pazīstamiem tirgotajiem un paspēlet biljardu?
„Tāds pat,“ nodomaja Alksnis pie sevis, kodeledams spalvas kāta galu un gaididams, ko principals liks tāļak darit.
Bet principals, vareja redzet, bij ļoti sajūsminajies par iesākto sarunas tematu un, kā likās, nemaz ir nedomaja no strādašanas. Tik ilgi viņš bij atturejies no šimlīdzigām runam, turedams Alksni par ļoti rātnu un godigu jaunu cilveku, kam vēl dzīve ir pilnigi svešs un nepazīstams jēdziens.
Tagad izrādijās, ka šis nav vis ar kailu roku ņemams....
Un no šis dienas vecis sāka Alksni mocit dažadiem nepieklājigiem jautajumiem, pikantām anekdotem un jokiem, kuŗus viņš zinaja bezgaligu daudzumu.
Pie tam Ovragina acīs iedegās tumša, nelaba uguntiņa, un pilnigais ģīmis saplūda riebigā izvirtuļa smīnā, tā ka trīsas pārskrēja viņu šādu ieraugot.
Alksnim beidzot pietrūka pacietibas. Teikt gan viņš neko neteica, pat centās būt mierigs un omuligs, bet toties sevī cieši apņēmās visā drīzumā tikt projam no šejienes.
„Bet kā ar Almu?“ viņam ienāca prātā. Vaj viņa gribēs jau braukt projam, kur taču vareja vēl gandrīz pāris nedeļas padzīvoties pa Jaltu.
„Ja viņa nebrauks — lai paliek,“ nodomaja Alksnis. „Nokļūšu ari viens pats līdz Maskavai.“
Tagad tikai vēl vajadzeja izgudrot iemeslu, kā tikt no Ovraginiem vaļā.
„Teikšu, ka man visadā ziņā jasatiek kāds paziņa, kuŗš brauks šinīs dienās caur Maskavu. Bez tam jaķeras atkal nopietni pie mācišanās, jo drīz sāksies lekcijas...“
Alma acis vien ieplēta, kad viņš pateica tai savu nodomu, doties projam no Krimas.
„Kadēļ tu nepaliec ilgak?“ viņa prasija.
„Tadēļ ka negribu. Viss apnicis, apriebies. Gaŗlaicigi. Lielakā daļa zaļumnieku jau taisās projam...“
„Tu taču nepametisi mani vienu še?“
„Brauc līdz.“
„Ne,... tas ir . .“ Alma apjuka. „Es vēl padomašu... vakarā es tev došu noteiktu atbildi...“
Viņa iesteidzās savā istabā. Bet Alksnis palika nesaprašanā stāvot.
„Tā tad viņa tik stipri ieķērusēs…“
Neko daudz nekavedamies, viņš gāja pie vecā Ovragina.
„Esmu nodomajis rīt aizbraukt no šejienes.“
Vecis pārsteigts ieplēta acis:
„Kadēt?“
„Man ļoti steidzigi jatiek Maskavā.
„Hm, — lai gan darba man vairs nekāda liela nav, taču vēl varejāt padzīvot,“ norūca vecais. „Tomēr ja vajadziba spiež, — es no savas puses aizturet negribu. Nepiederu pie tiem, kas neatzīst otra cilveka gribas... Žēl, ļoti žēl... Mēs visu vasaru tik labi sadzīvojām. Jūs tāds centigs, krietns jauneklis. Netikam mēs abi nekad kopigi uz Jaltu aizgājuši. Es jums parāditu pāris peterburdzietes — svaigas kā zemeņu ogas... un kur temperaments!... sevišķi, ja vēl mazliet ar vīnu iesilda... Esmu vecs, bet asinis saviļņojas... Varu iedomaties, ka jūs... ech!...
Un vecais tīksmigi pasmaidija, uzsizdams ar plaukstu sev uz apaļā mīkstā ceļgala...
Ari Ovragina kundze mēģinaja atrunat Alksni no braukšanas.
„Ko jūs iedomajušies mūs atstāt! Brauksim visi reizē. Mēs jau ari vairs ilgi nepaliksim. Goda vārds. Še taču tagad tik patīkami… Bez tam — es vēl reiz gribetu ar jums no sirds izrunaties, kā toreiz... vaj atminat?“
„Ja... bet es tiešam nevaru...“
„Es raudašu... būšu dusmiga uf jums… jūs...— jūs nežēligais cilveks...“
Un viņa tiešam izlikās, it kā taisitos raudat. Bet asaras nemaz nenāca. Tad viņa turpinaja mierigakā balsī:
„Ceru, ka esat apmierinati ar visu ša brīvlaika dzīvi. Varbūt citu vasaru atkaļ varesim kopā pavadit. Būsim labak pazīstami un — nebēgsim tā viens no otra, kā šogad...“
„Varbūt... tas ir, ja vēl būsim dzīvi,“ atbildeja Alksnis un atvainojies aizgāja savas lietas iepakat, lai rītu vairs nebūtu daudz jasteidzas un japūlejas.
Vakarā viņš dārzā satika Almu.
„Nu vaj apdomajies?“ jautaja viņš.
„Ja.“
„Un paliksi šepat?“
„Tu uzmineji… Še ir tik jauki un patīkami... Zaļās, saules apspīdetās pakalnes, jūŗas spožais līmenis... zilās debesis un...“
„Un sirsnigs, mīļš cilveks blakus,“ ironiski pārtrauca Alksnis un pats satrūkās no savas balss skaņas.
Kadēļ viņš tā teica? Vaj tiešam viņš vēl arvien Almu mīleja? Vaj acumirkligais sašutums nebij greizsirdiba par to, ka Alma pieķērās tam — otram daudz vairak, nekā viņam?
„Nedusmojies uz mani, ka es nebraucu tev līdz. Es jau visu atminos, cik tu man esi daudz laba darijis. Bet tu sapratisi, ka es nevaru. Un laika vēl diezgan. Pēc pāris nedeļam dosies Mejs uz Maskavu un tad varbūt es ar viņu reizē braukšu, varbūt ari pagaidišu Ovraginus. Tie jau ari ilgi nekavesies, jo zēnam atkal jaiestājās skolā.“
„Ir jau labi,“ atbildeja Alksnis, — es nemaz negribeju piespiest tevi braukt reizē ar mani. Es tikai apjautajos, lai tu man nevaretu vēlak pārmest, ka esmu tevi pametis vienu svešu cilveku vidū... Tāpat man ari ne prātā nenāk dusmoties, jo priekš tam es neatrodu pietiekoša iemesla.“
Alksnim gan vēl gribejās kaut ko teikt, kaut ko sacit tādu, kas Almai iespiestos dziļi, dziļi sirdī, ka ne laiks, ne apstākļi nespētu izdzēst.
Bet tad viņš itkā sakaunejās pats no sevis un paātrinaja soļus. Ari viņš prata būt ciets un spītigs.
Tikai ap pusnakti viņš atgriezās no Jaltas, paskatijās uz Almas atvērto logu, izstaigaja krustam, šķērsam pa dārzu un tuvejām alejam; apsēdās uz kāda soliņa. Piecēlās atkal, izgāja vasarnicas otrā pusē, norāva kādu sarkanu smaržojošu lefkojas ziedu, atvēzejās pret Ovragina kundzes logu, bet tad papurinaja galvu un aizsvieda ziedu pār sētu...
Otrā dienā Alksnis aizbrauca.
Auroja fabriku svilpes... Dārdeja ormaņu rati pa akmeņiem klātajam ielam. Bet katrā stundu starpā dobji iedunejās desmitiem pulksteņu mēles pret metala zvaniem, lai paziņotu ļaudim, ka atkal aizritejis viens sprīdis no bezgaligās mūžibas un ka katrs cilveks ir pievirzijies par soli tuvak savam kapam...
Katru rītu Maskavas ielas mudžet mudžeja no skolniekiem, skolniecem, studentiem un kursistiem, kuŗi vaj nu pa vienam vaj pulciņos steidzās katrs uz savu piederibas vietu.
Ari Alksnis bij viņu vidù. Ar neparastu sparu un enerģiju viņš tagad ķērās pie darba un, no lekcijam pārnācis, caurām naktim dēdeja pie biezajām saltās gudribas pilnajām grāmatam.
Viņš tikai tagad mācijās pazīt cilveku, viņa spējas un miesigo un garigo būvi.
Cik savada mašina bij visa cilveka būtne! Galva sāka reibt visu pārdomajot.
Viņš bij tā nogrimis darbā, ka nemaz nemanija, kad jau bij pagājis puszemestrs. Par Almu viņš neka nezinaja. Vaj viņa vēl atradās Jaltā, vaj Maskavā, vaj ari bij aizbraukuse kaut kur citur.
Kas viņam par daļu!
Ari ar Ainu Alksnis tikās ļoti reti un tad ar' tikai uz dažiem acumirkļiem, lai pārrunatu dažas ikdieniškas lietas. Par Almu viņi labprāt nerunaja. Bet ja nejauši iesāka, tad drīz vien pārgāja uz citām lietam.
Varbūt viņš vēl tā būtu dzivojis ilgi, ja to neiztraucetu necerets gadijums. Kādā dienā Sidodbars neieradās uz lekcijam un pa visu augstskolu ar lielu dzīvibu un sašutumu runaja par viņa arestu. Vieni runaja, ka Sidobars turejis nezin kur nelegalu runu, otri apgalvoja, ka pie viņa atrastas proklamacijas, bet īstās skaidribas un patiesibas neviens nezinaja, tadēļ ka Sidobars dzīvoja viens pats un ar biedriem sagājās reti.
Viss šis tracis beidzās ar to, ka Sidobars un vēl pulciņš citu studentu tika administrativi izraiditi no Maskavas un uz kroņa rēķina aizgādati uz Sibiriju...
Un tad ari Alksnis sāka tuvoties pārejiem studentiem, iestājās vairakās organizacijās, lasija referatus, uztraucās, un bij ļoti saŗūgtinats, ja citi nepiekrita viņa domam.
Tuvak novērojot un ieskatoties augstskolas audzekņu dzīvē un centienos, Alksnim uzkrita milzigā nevienadiba starp studentiem.
Galvenās jeb ievērojamakās grupas viņam izlikās četras, kas krasi nodalijās viena no otras.
Pie pirmās viņš pieskaitija jaunekļus ar idealiem un gribas spēku, kas nebaidas ne no kādiem traucekļiem un šķēršļiem, bet kas gatavi vaj ar pieri caur sienu izskriet, lai tikai ar to izdaritu vispāribai kādu nebūt pakalpojumu.
Otrā grupā viņš iedalija tādus, kam bij viscēlakie mērķi, vislabakie nodomi un kam krūtīs puksteja krietna un līdzjūtiga sirds. Bet viņi tomēr neka neizdarija, neka nepanāca, jo viņiem drīz vien pietrūka visās lietās tik vajadzigās un nepieciešamās enerģijas.
Pie trešiem piedereja tā sauktie „karjeristi“, kuŗi mācijās un centās ne tadēļ, lai ar savām zinašanam atnestu cilvecei kādu labumu, bet gan lai paši pēc studiju beigšanas ieņemtu siltas un omuligas vietiņas, kur dzīvot bez bēdam, taisit labu partiju un pēc nokalpotiem gadiem — apkārt krūtis ar medaļiem un katrā mēnesī saņemt pienācigo apaļo zumiņu, kuŗu praktiskā dzīvē mēdz dēvet par — penziju.
Un galu galā bij vēl daļa jaunatnes, kas paši nebij ar sevi skaidribā, kapēc īsti beiguši vidus skolu un nākuši uz šejieni studet.
Viņus vajaja mūžigs iekšejs nemiers, savadas slāpes pēc kaut ka nenoteikta, vārdiem neizsakama, — tomēr skaista un patiesa.
Šo skaistumu un patiesibu viņi velti izmeklejās pa visām auditorijam. Pārgāja no vienas fakultates otrā, vaditi no kādas neskaidras nojautas.
Beidzot atmeta lekcijam ar roku, stundam ilgi blandijās pa trokšņainām Maskavas ielam. Ja bij nauda — piedzērās, dziedaja, bļaustijās, trakoja; pēc tam pamatigi izgulejās; piecēlušies uz acumirkli pieķērās pie kādas grāmatas.
Bet tas nevilkās ilgi.
Grāmata nelasita stāveja uz galda, kamēr pats viņas īpašnieks vaj nu sēdeja un truli raudzijas tukšā gaisā, vaj ari lieliem soļiem mēroja savu istabiņu...
Un tā tas vilkās no dienas dienā ar niecigām pārmaiņam un visai retiem izņēmumiem.
Viņi maldijās pa mūžigu labirintu, caur kuŗa sienam vareja neskaidri saredzet saulainās tāles, bet laukā nebij iespējams izkļūt. Izeja bij pazuduse — uz visiem laikiem.
Tikai daži pasteidzās nonāveties, atzīdami, ka gluži vienalga — dzīvot, vaj mirt, jo šie abi darišanas vārdi izklausijās vienlīdz muļķigi.
Bet visi laikraksti drukaja jo gaŗus artiķeļus un dažadās „zilozofiskās kontrbandās“ mēģinaja izskaidrot neparasti lielo pašslepkavibu skaitu, vezdami to sakarā ar visadām gudrām lietam un problemiem, kuŗu pirmsākums bij meklejams jau pirms grēku plūdiem.
Kas attiecas uz sievietem — kursistem, tad viņas sadalijas divās ļoti nevienadās daļās.
Pie mazakās — piedereja tās, kuŗas ar sirdi un dvēseli nodevās darbam, par citu maz interesedamās!
Liela daļa turpretim bij īstas „jaunkundzites“ vārdā pilniga nozīmē. Viņas brauca studet, lai ar to palielitos, lai dabutu lielpilsētā dzīvot, vest flirtu un pat — lai drīzak apprecetos.
Vēl dažas ķērās pie grāmatam tadēļ, ka lielais vairums tāpat darija — un studešana beidzot sāka izvērsties gandrīz par modes lietu, kuŗai sekoja katra mātesmeita, kam tikai līdzekļi to atļāva.
Sākumā Alksnis pievienojās „karjeristiem“, kuŗi tam izlikās par īstu, kārtigu studentu paraugiem un kas bij ievēribas cienigi savas godigās, prātigās dzīves dēļ, jo šie ari vēlakā dzīvē tika vistāļak un ieguva labaku stāvokli, nekā pārejie.
Studiju laikā viņu dzīve bij ievērojama ar to, ka viņi ēda, dzēra, dzīvoja, mācijās, kārtigi lika eksamenus, izstrādaja pat publiskus referatus par filozofiskiem tematiem, ar vienu vārdu sakot — savienoja dzīvi ar darbu un tika ari no profesoriem labi ieredzeti.
Bet drīz vien Alksnis atzina, ka no viņa nekad neiznāks īsts karjerists, ka viņš nav priekš ta radits, tadēļ atmeta šo ceļu un uz ātru roku pagaidam piesviedās pēdejai grupai, kuŗas dalibnieki klaidoja apkārt, kā vakarejas dienas mekledami un centās dzīvot pēc „jaunām patiesibam“. Viņi iedomajās sev skaistu dzīvi radot, kuŗa dibinatos uz estetikas pamatiem; bet galu galā līdz ar daudziem citiem — atradās ielas dubļos.
Tā klājās ari Alksnim un viņš būtu pavisam aizgājis pazušanā, ja nejauši nesatiktos ar mazo Neldiņu, ar kuŗu kādreiz, vēl ģimnazists būdams, iepazinās skolnieču vakarā. Tagad viņa bij izvērtusēs par skaistu jaunavu un ari apmekleja kādus augstakus sieviešu kursus.
Jaunā atkaliepazīšanās drīz vien izvērtās par sirsnigu draudzibu, tā ka viņi sāka satikties gandrīz katru dienu.
Nelda atstāja labu un pacilajošu iespaidu uz Alksni, kas viņam bij tik nepieciešams, sevišķi beidzamā laikā, kur tas drošiem soļiem bij sācis iet pretim savam postam un samaitašanai.
Visvairak viņu uztrauca Ainas ziņa, ka Alma vairs neapmeklejot kursus, bet gan ar dzejnieku Meju esot aizbraukuse uz Peterburgu un jūtoties ļoti laimiga, tā ka neesot vairs cerama viņas atgriešanās pie agrakās dzīves un darba.
Alksnis palika gluži neprātigs. Veselām dienam trakoja pa šeņķiem, kāvās ar piedzērušiem,
tika vairakas reizes aizvests uz policiju, un apmierinajās tikai tad, kad Nelda bij viņa tuvuma.
Kādā vakarā Alksnis krietni iereibis atgriezās savā dzīvoklī un atrada Neldu priekšā, kuŗa bij nolēmuse reiz viņu sagaidit tādā veidā, kāds tas izskatijās, kad bij līdz nesamaņai piedzēris un iztrakojies.
Pašai nemanot viņa bij pieķērusies šim nelaimigajam jauneklim ar visu sirdi un dvēseli, bij iemīlejuse šo grimušo vīrieti, kuŗam gandrīz nekas vairs nebij pasaulē svēts un kuŗš vaj nu tikai drūmi kluseja, vaj ari sarkastiski smējās un zobojās par visu pasauli.
„Tu še?“ prasija viņš stīvu mēli.
„Ja, — es tevi gaidiju un noņēmos mājās neiet, kamēr nebūšu tevis satikuse un ar tevi izrunajusēs.“
„Kas tev ar mani jarunā?“
„Saki, kadēļ tu dzer.“
„Kas citiem tur par daļu!“
„Saprotams, man tur nav nekādas daļas.“ atbildeja Nelda, — „bet es nespēju mierigi noraudzities, ka tu ej pamazam savam postam preti. Tu taču pats atzīsti, ka šāda dzīve nav krietna. Cik tāļu tu šā tiksi! Vaj tu esi pēdejā laikā bijis kaut jel uz vienu vienigu lekciju, par eksameniem jau nemaz nerunajot?“
Alksnis kluseja un drūmi raudzijās grīdā.
„Atbildi man kā savai draudzenei, kadēļ tu tā dari? Par visām lietam — nav labi katru dienu piedzerties un pārvērsties par idiotu bez domam, bez jušanas.“
Alksnis gŗūtsirdigi pacēla acis:
„Ko tu mani moci!... Zinu, ka tas nav labi. Bet es nevaru citadi. Man vajaga kādas nebūt aizraužanās, un kad piedzeros, tad viss aizmirstas, lai gan pēc tam ir divkārt gŗūti, tā ka jasāk atkal no gala...“
Nelda nosēdās viņam līdzās.
„Mans nabaga draugs. Kas ar tevi noticis? Gimnazijas laikā tu biji viens no visjautrakiem zēniem.
Neviens netika tevi redzejis noskumušu. Likās ka tu visu mūžu tāds paliksi.
Mēs visas meitenes bijām toreiz tevī iemīlejušās tavas neapēnojamās jautribas un sirsnigo smieklu dēļ. Bet nu ar tevi ir notikuse vislielakā pārmaiņa. Tur vajaga būt kādam sevišķam iemeslam. Izstāsti man to. Ja būs iespējams, es mēģinašu visu par labu griest. Tu zini veco paruņu par dalitām bēdam, kas esot tikai pusbēdas.“
„Tu esi par daudz tīra un laba, lai varetu noklausities manā stāstā, jo tur cits nekas nav atrodams, kā tikai netīrumi un dubļi, kaut gan savā sirdī es vienmēr centos pēc visa laba un skaista. Zem saules laikam nav nekad nekas labs sasniedzams, nav patīkama pilniga laime.
Mums nolemts mūžigi klejot un meklet. Lielakā daļa no mūsu laika jaunatnes visu mūšu paliek tikai mekletaji. varbūt pēc mums nāks tādi, kas meklēs — un ari kaut ko atradis.
Bet es esmu jau par daudz grēkojis. Esmu ļauns, netīrs kļuvis, lai vēl varetu ceret uz šķīstišanos un atdzimšanu. Es nedrīkstu tev pat ne acīs paskatities, nedrīkstu tev pieskārties, jo baidos ka tu manis neatgrūd — un tad es palikšu pavisam viens, no visiem atstāts... Ta es nepanesishu, neizcietišu!...
Es esmu tagad aizkustinats... Bet redzi — man ir asaras acīs, — tās nāk no sirds... Tās ir rūgtas atzīšanas un grēku nožēlošanas asaras…
Un Alksnis sāka gaŗu nesaudzošu stāstu par sevi, par mīlestibu uz Almu, par aizraušanos... Krimas dzīvi... par sarkani liesmojošām ārprāta naktim Jaltā, smaržojošu rožu un lefkoju vidu...
Visu, visu viņš stāstija, neka neslēpdams ne ar vārdiņu sevis neattaisnodams.
Nelda klausijās, un viņas plaši ieplēstās skaistās acis kā rautin norāva katru vārdiņu no stāstitaja lūpam. Viņas krūtis viļņojās.... rokas drebeja un pirksti nervozi plucinaja priekšauta stūrus.
Viens pie otra cieši piespiedušies tie runaja par dzīvi, parcilveku maldišanos grēkiem, un atdzimšanu...
Viņi juta, ka tiem japaliek vienmēr kopā, ka tie vairs nespēj izšķirties. Ka izmisums un sāpes — tos savienojušas nesaraustamām jūtu saitem.
Viņi neprasija viens otram par mīlestibu, par uzticibu un pastāvibu. Tās visas priekš viņiem bij liekas un tukšas skaņas.
Šaī reizē viņi noslēdza savadu deribu. Bez lieciniekiem bez zvērestiem. Tikai sirdis to saprata.
Un tad Alksnis ar Neldu sāka dzīvot. Abi mācijās, gāja uz lekcijam un viņiem bij tik labi, ka tie aizmirsa visu pasauli. Tikai ar Ainu un citiem tuvakiem biedriem viņi pa reizei sagājās.
Alksnis juta, ka viņš kļūst par citu cilveku, ka ir no jauna atdzimis un tikai nu vēl sāk saprast lielo dzīves nozīmi. Tikai tas viņu sāpinaja, ka daudzi smējās un zobojās par viņa un Neldas dzīvi, nosaukdami tos par „jaunā—platā“ ceļa gājejiem — —
Bet tādu nebij daudz un neviens uz viņiem neklausijās, tadēļ ka gandrīz visi šie arvien izrādijās par lielakiem liekuļiem un sliktakiem cilvekiem visu paziņu starpā.
Nemanot gāja laiks.
Alksnis beidza vienu kursu pēc otra, reizem kaudamies ar vislielako trūkumu. Bet Nelda bij viņam uzticama un krietna biedrene. Viņa tam atdeva visu savu no mājam dabuto naudu, un kad kādreiz Alksnim uzmācās skumjas un nogurums, viņa allaž prata viņu mierinat, priecinat un radit viņa krūtīs jaunus spēkus. —
*
Kā savads nezvērs, smagi elsdama un dusmigi sprauslodama, devās drebošā lokomotive peleki smagajā rudens miglā. Melni kodigi dūmu mākoņi vāliem vien gāzās iz platā skursteņa un pieplūdinaja visu apkārtni, padaridami gaisu vēl smagaku.
Pamazam izklīzdami, dumi sajaucās ar miglas stabiem un apsedza visu apkārtni, kā ar vēsu linu palagu.
Lokomotivei paklausigi sekoja vesela rinda vagonu, savām riteņu kājam piebalsodami viņas dimdošajiem milzeņa čugunkaltajiem soļiem.
Mašinists vērigi raudzijās uz spoži apgaismoto sliežu paralelo liniju, kuŗa pamazam izpeldeja iz saraustitā miglas plīvura, pazuzdama zem lokomotives.
Pēc katrām desmit minutem atvērās sarkani vērsmaiņās pūķa žaunas, lai savā ugunigajā rīklē aprītu smagās akmeņogļu porcijas, kuŗas nemitigi piegādaja nokvēpušais mašinista palīgs.
Dārdedama un klabedama, kā ārprātā skrēja gaŗā vāģu rinda, tikai uz dažām minutem apstādamās pie vienas, pie otras stacijas.
Nozibeja šur, tur pa uguntiņai... Atskaneja pirmais, otrais, trešais zvans... Dzirdeja cilveku balsis... Stacijas priekšnieka rīkojumi saplūda ar virskonduktora dreboši griezigo svilpienu…
Mašinists paraudzijās uz zaļgano semafora zignala uguntiņu; roka mechaniski tvēra rokturi... Apdulinošs čuguna nezvēra kauciens... Un trākais skrējiens sākās no jauna...
Lauki... pļavas... sīki krūmiņi.. purvi… meži.
Likās, ka skrejošie vāģi dziedatu!
„... Salmu jumti…
Sašķiebušās sienas...
Ik dienas
Trūkums... Raizes
Dēļ pelavu maizes…“
Un viss mēma sastingumā izpeldeja no tumsas un nozuda aiz muguras, atstādams tikai vienu otru vāju iespaidu, kuŗš jau nākošā acumirklī izgaisa, kā sapņu murgojums....
Nomiegojusēs dzelzsceļa sarga sieva izskrēja no savas būdeles, turedama augsti paceltajā labajā rokā zaļo zignala uguntiņu.
Gaŗam skrejošo vagonu vēsma jauca un purinaja viņas tumšos vaļejos matus. Bet kreisā roka instinktivi vilka pār kailajām krūtim izdilušās brūni dzeltenās sakšas stūŗus, kamēr plikās
kājas nepacietigi mīņajās uz mitrās vēsās zemes, nevaredamas sagaidit kad atkal tiks zem vatieretā deķa siltajā gultā...
Un kur vien parādijās šis rēcošais kulturas nezvērs, tur viss uztraucās no miega, atdzīvojās un saviļņojās, kā uz burvja zižļa mājienu.
Uzvaredams dabas spēkus un padaridams tos sev par kalpojošiem gariem, cilveks līdz ar to pārvērta sevi par savu iegribu vērgu, palikdams par locekliti lielajā dzīves ķēdē, kas palīdz brālim celties pret brāli, dēlam pret tēvu, tēvam pret dēlu — —
Nav vairs mūsu dienu cilveks pielīdzinams tam cilvekam, kuŗš ar vāli rokā gāja cīņā pret naidigo vilku vaj vareno lāci.
Nav vairs viņam ta spēka, tās izturibas, kas bija kapukalnā dusošo tēvu tēviem.
Mūsu dienu cilveks ir mantojis nervus, un šie nervi nedod tam miera...
* * *
Vāji apgaismotais trešās klases vagons bij kā bāstin piebāsts braucejiem, čemodaniem un aizsaiņiem. Konduktors tikai ar lielām pūlem izspraucās pa šaurajām ejam.
Lielakā daļa pasažieru kaktos iespiedušies snauda, vaj uz augšejiem plauktiem izlaidušies guleja, reizu reizem apgriezdamies uz otriem sāniem un nobraucidami uz cietajiem soliem notirpušos locekļus.
Drusciņ dzīvibas ieradās tikai kontrolierim cauri ejot.
Un kad biļetes bij caurlūkotas, viss nogrima atkal iepriekšejā — slimigi gurdenajā miegā.
Šur tur dzirdeja klusas sarunas un retus smieklus...
Vienā stūrī bij apmetušies pulciņš studentu. Četri no viņiem sēdeja ap sakrautu čemodanu blāķi — un pie tauku sveces gaismas spēleja kārtis
uz „sešdesmit seši,“ bet pārejie skatijās biedru spēlē, žāvajās un snauda...
Tikai viens no viņiem, pirkstiem ausis aizbāzis, bij nogrimis kādas brošuras lasišanā.
Vilciens drāzās arvien tālak un tālak...
Kāda pajauna sieviete, sēru šķidrautu uz acim, bez mitešanas skūpstija sīku, gadus piecus vecu zēnu, kuŗš skaļi čaloja pa mātes klēpi un savām mazajām roķelem mēģinaja noņemt viņai medaljonu no kakla...
„Esi nu mierigs,“ sieviete klusinaja mazo.
„Kur tētiņš?“
„Tētiņa še nav.“
„Ja — bet es gribu pie tētiņa!...
Un mazais sāka šņukstet, pamazām apkluzdams un iemigdams mātes klēpī.
Vilcienam pie stacijām apstājoties, daži pasažieri satrūkās un ķēra pēc pulksteņa, jeb ari garām ejošam konduktoram uzprasija, vaj tāda un tāda stacija vēl tāļu.
Tikai atbildi dabujuši, viņi apmierinajās un atkal apklusa.
Daži saģērbās uu izkāpa, daži nāca atkal vietā.
Kādā stacijā sanāca vagonā vairaki, pēc izskata — laucinieki un, skaļi triekdami, ieņēma vienigo brīvo solu.
„Cik ir pulkstens?“ prasija viens no viņiem.
„Pus pieci,“ atbildeja otrs, skatidamies savā lielajā sudraba pulkstenī, kuŗš bij savukārt noglabats biezā misiņa aizsargu kapselī, lai, smagaku darbu strādajot, kādreiz nesaspiestos glāze.
„Tad jau mēs pēc deviņiem tiksim Kraujenē?“
„Apmēram.“
Laucinieki novilka mēteļus, apdauzija pie zābakiem pielipušos dubļus un apsēdušies, iekurinaja savus kaļķišus un švandozu pīpes.
Zilie macharchas dūmi slaidiem rinķiem vijās pret gaišajiem vagonu griestiem. „Redz, kur spēks!...“ ierunajās viens no
viņiem. Sēdi tu pa kungu modei — tikpat kā istabā: ij silts, ij gaišs, bet dampis tik skrej...“
„Ja...“ piebalsoja otrs, kā negribedams.
„Priedaine!“ sauca konduktors, cauri iedams.
„Tad mums vēl jabrauc piecas stacijas.“
„Laikam tā būs.“
„Priedaine... Krastgale... Sausne... Aizupe... un — Kalnapils...
„Jūs minejāt Aizupi?“ griezās pie lauciniekiem pretim sēdošais pajaunais cilveks. Gērbies viņš bij vienkāršās tumšās drēbēs.
Augumā viņš bij drusciņ lielaks par videjo mēru. Bet tā ka visi locekļi bij slaidi noauguši un skaisti veidoti, tad viņa augums nebij nemaz acīs krītošs. Mēreno muti apēnoja rudas ne visai kuplas ūsas. Mati bij īsi apgriesti un uz augšu sasukati.
Par skaistuli šo jaunekli nevareja saukt. Bet visa viņa izturešanās un vaļsirdigais brīvais skatiens modinaja pret to pie katra uzticibu un draudzibu, ja — pat mīlestibu...
„Aizupi gan,“ atbildeja viens no lauciniekiem.
„Aizupe no šejienes ceturtā stacija.“ piebalsoja otrs.
„Vaj jūs varbūt man nevaretu pateikt, ap kuŗu laiku vilciens pieiet Aizupē?“
Zemnieki sāka savā starpā apspriesties.
„Būs tā ap pulksten astoņiem.“
„Ne, ap — pusdeviņiem.“
„Tomēr man liekas, ka — tūlit pēc astoņiem.“
„Ja, bet viņu reizi piegāja vēlak.“
„Kuŗu viņu reizi?“
„Pēc Lieldienam, kad braucām uz tiesu.“
„Tas jau bij otrs vilciens.“
„Tā tad jūs domajat, ka mēs pienāksim Aizupē tūliņ pēc pulksten astoņiem? pārtrauca viņus jauneklis, nevaredams sagaidit gala viņu prātošanai.
„Akuratigi jau nu gan nevaram sacit, bet tā laikam gan būs.“
„Citadi tas nevar iznākt.“
„Tad vēl vismaz veselas trīs stundas ko braukt?“
„Kā tad, kā tad — veselas trīs, līdz astoņiem.“
Uz brītiņu visi apklusa.
Vilciens piestājās pie Priedaines.
Labajā pusē, pa platformu, dzeltenajā laternu gaismā, kustejās stacijas priekšnieka, konduktoru un reto pasažieru stāvi.
Kāds stacijas apkalpotajs kliegdams trieca lielu melnu pinkainu suni pār sliedem.
Nabaga lopiņš paskrēja, paskrēja un atkal apstājās. Bet, tiklīdz viņa triecejs griezās atpakaļ uz staciju, ari suns lēnam tuvojās vilcienam.
Vagoni dabuja mazu triecienu, sakustejās un atkal apstājās. Tika pieāķets jauns mantu vagons.
Lai gan bija vēl pavisam tumšs, un gaismiņa tikko sāka svīst, tomēr kreisā pusē vareja jau caur miglu manit augstus kuplus priežu siluetus kas kā noslēpumaiņi torņi pacēlās pār apslēpto, dusošo pilsētu.
Vietam, caur neskaidri peleko krēslu rēgojās melni — apdeguši priežu stumburi — vasaras uguns-grēka posta darbu mēmie liecinieki. Sūnas, sīkie krūmiņi un kociņi bij visi nodeguši, pamezdami izgruzdušas ogļu atliekas uz plānā pelnu paklāja…
Apdzīvoto vietu tuvumā, kur mazakie lauku ceļi krustojās ar dzelzceļa sliedem, aizslīdeja gaŗam baltas tafelites, uz kuŗām lieliem burtiem rēgojās:
„Sargies no vilciena!...“
Jaunais vīrietis sēdeja pie loga un stīvi raudzijas austošā rīta krēslā. Viņš gribeja kaut ko domat, koncentret uzmanibu pie kādas lietas. Bet domas viņam tikpat ātri maisijās un šāvās caur smadzenem, kā vilciens, kuŗā viņš brauca.
Viņš paņēma avizi un gribeja lasit.
Ari tas neizdevās. Viss izlasitais jau nākošā acumirklī bij izputejis un izgaisis no prāta, kā zvirbuļu bars vanagam parādoties.
Pa to starpu viņa pretī sēdošie ceļa biedri gribeja atkal parunaties.
„Tā tad jūs uz Aizupi braukdami?“ iejautajās viens.
„Ceru tur nokļūt.“
„Ja — nekas smuks miestiņš.“
„Nezinu.“
„Jūs laikam kādā bodē par komiju, vaj sacit?..“
„Ne.“
„Tad — varbūt par skolotaju? Tur, dzird, esot atvērta nez' kāda jauna skola, gandrīz kā ģimnazija.“
„Ari skolotajs neesmu.“
„Nu, bet kas tad?“ nemitejās zemnieks:
„Vaj varbūt kāds teatra spēletajs? — Tur jau bieži viņi rīko tos teatrus un citadus kumediņus.“
Vīrietis klusi iesmējās un papurinaja galvu par zīmi, ka nav uzminets.
Zemnieku ziņkāriba acim redzot pieauga. Viņi nevareja tikt gudri ka tāds jauns, glīts cilveks, kuŗš tomēr vēl brauca trešā klasē, nav ne skolotajs, nedz aktiers, vaj komijs.
Galvas sabāzuši kopā, viņi ilgu laiku savā starpā paklusam apspriedās.
Tad atkal viens ierunajās:
„Provreizenderi ari še bieži braukā. Aizviņsvētdien pat vēl viens Līca bodē piesolija zīda zeķes un kritunga kreklus. Varbūt, jums ar' tur čemodanā ir kādas stipras manšistra biksas vaj krekli? Mēs jau, kā smieklam smejas, varetu kādu nopirkt.“
„Man tādu lietu nemaz nav.“
„Hm — varbūt kaut kas cits?“
„Nepūlaties velti, pasažiers atbildeja. „Man šķiet, — jūs tik un tā neuzminesiet.“
„Ja, bet kas tad jūs īsti esat?“ ierunajās plecigakais no zemniekiem.
„Ka nav kāds bēglis?...“ iečūkstejās otrs.
„Varbūt politiskais?...“ piebalsoja trešais.
Ari pārejie divi sapurinajās.
Jauneklis sāka raudzities atkal pa logu bālajā rīta krēslā.
Bet pirmais plecigais zemnieks izvilka no krūšu kabatas pagasta vecakā nozīmi un, uzkāris to sev kaklā, svinigi piecēlās:
„Likuma vārdā es jūs apcietinu!“ griezās viņš pie jaunekļa.
Pēdejais no liela pārsteiguma acis vien ieplēta.
„Kā? Kadēļ?“
„Tadēļ, ka jūs ne ar ko nenodarbojaties, un tā tad esat blandonis un apkārtklaidonis,“ paskaidroja pagasta vecakajs.
„Ja — mēs jūs apcietinam...“
„Sacit, bez pases lai...“ piebalsoja citi zemnieki, slēpdamies aiz sava priekšnieka platās muguras.
„Es jums prasu ko jūs no manis vēlaties?“
„Mēs vaj?“
„Vaj jūs jel maz esat pie pilnas saprašanas?“
„Ak tā vēl blamiereties?!“
„Ne prātā nenāk.“
„Nemat, puiži, šito blēdi ciet!“
„Es neesmu nekāds blēdis!“
„Ja, abet riktigi ciet!... redzat, kungs, tas ir — blēdibas ne... kārtibas vajaga...“ murminaja zemnieki, virzidamies pasažierim tuvak.
Pēdejais piecēlās kājās un izvilka revolveru:
„Kuŗš mani aiztiks, to es ari netaupišu!“
Vagonā tas nepalika apslēpts.
Ari citi pasažieri palika uz šo traci uzmanigi un sanāca no visiem kaktiem paskatities, kas te īsti notiek.
No paceltā spožā revolvera bij visiem bailes.
Tomēr pagasta vecakajs nezaudeja vēl dūšu.
„Padodaties ar labu, citadi!...“
„Vaj Dieviņ razbainieks vagonā!...“ vaimanaja kāda vecenite un krustu pārmetuse, sāka skaitit Tēva reizi...
Sievietes bāza raudošos bērnus zem soliem un ari pašas taisijās tiem sekot.
Visiem bij miegs palicis nezin kur.
Pienāca ari studenti. Dažiem no viņiem bij revolveri.
Lietas neizprazdami, viņi sāka mērķet uz pasažieri, kuŗa stāvoklis palika ļoti nopietns, jo draudeja izcelties asinaiņa sadursme.
„Godajamie ceļa biedri!“ teica vīrietis, revolveru nolaizdams: „Esmu ar mieru padoties, tikai papriekš pasakat man, ko šie cilveki vēlas no manis?“
„Mēs neka nezinam,“ atbildeja studenti.
„Tad paprasat šiem.“
Studenti griezās pie zemniekiem:
„Kadēļ jūs viņam uzbrūkat?“
„Viņš ir razbainieks!...“
„Slepkava!...“
„Izbēdzis katordznieks.“
Viņi viens pēc otra brēca.
Apvainotais mēģinaja kaut ko runat. Bet neviens uz to vairs neklausijās.
Viņam atņēma revolveru.
Sāka meklet striķi, ar ko iedomatam ļaundarim rokas saistit.
Visi bij ļoti uzbudinajušies.
„Sasiet labi stipri!...“
„Ta, lai netiek vaļā...“
„Citadi viņš var izdarit vēl nezin ko!“ —
„Kur konduktors?“ prasija nelaimigais pasažiers.
„Kur viņš palicis?“
„Vajag pasaukt konduktoru!“
„Nez' vaj vilcienā nav žandarma?“
„Deretu sastādit protokolu...“
„Ko viņš īsti padarijis?“
„Laikam kādu noziegumu...“
Pasažieri palika atkal drošaki, redzedami ka ļaundarim vairs nav ieroča.
Bērni līda no soliem un, bailigi turedamies mātem pie lindrakiem, virzijās uz priekšu.
Vecenite noslaucija izritejušo asaru un pārstāja tēva reizi skaitit.
Pazīstamie viens otram stāstija dažadas šausmigas lietas, arvien pašķieledami uz apcietinato, kuŗš spītigi kluseja.
Ienāca konduktors.
„Kas še noticis ?“ prasija viņš.
Vagonā ieradies kāds bezpasinieks, jeb cits kaut kas tamlīdzigs,“ paskaidroja viens no studentiem.
„Viņš ir laupitajs! slepkava!...“
„Mani gribeja nošaut!“ kliedza sadūšojies pagasta vecakajs.
„Tad jau viņu vajaga likt arestantu vagonā,“ teica pienākušais virskonduktors.
„Es lūdzu, laižat ari man reiz izrunat, lai neizceltos veltigas pārprašanas un nepatikšanas!“ aprunatais panācās uz priekšu.
„Lai viņš runā !“
„Runajat!“
Visi uz acumirkli apklusa, tā ka vareja dzirdet tikai vienmuļigo riteņu atsišanos pret sliežu salikumiem, un attāļo lokomotives dvesoņu.
Daži gaidās atplēta pat mutes.
„Mans vārds ir Jānis Alksnis. Esmu ārsts — psichiatrs un braucu uz savu jauno vietu, Aizupes vājprātigo slimnicā!“
Studenti sačukstejas un iesmējās.
Pagasta vecakajs apmulsis paskatijās uz saviem biedriem, bet tad atkal lepni izslējās:
„Ja, bet mums vajag pierādijumu!“
„Sak', bez dakumentiem nij kust!...“ piebalsoja citi.
„Ari tos varu parādit.“
Un Alksnis izvilka no krūšu kabatas lielu salocitu papiru.
„Kuŗš prot krievu valodu — lasat un pārtulkojat ari citiem.“
Ieraudzijis dažadām stempelem izraiboto papiru, pagasta vecakajs palika gandrīz par visu galvas tiesu mazaks un godbijigi noņēma pat cepuri. Viņa biedri sekoja ta priekšzīmei.
Studenti steidzās pie jaunā ārsta un, priekšā stādidamies, atvainojās par savu pārsteigšanos.
Apkārtstāvošie ļaudis ieplēta platas mutes.
Pienākušais vilciena žandarms atzina Alkšņa papirus par īstiem un, godbijigi roku pie cepures pielicis, izgāja līdz ar konduktoriem no vagona.
Pagasta vecakajs un viņa biedri, nezinaja kur līst no kauna, jo visi nu par viņiem smējās.
„Ja, kas to vareja zinat “, mēģinaja tie sevi attaisnot:
„Šos laikos jau visadi apkārt vazajas…“
„Ekur, kā toreiz…“
„Par visu itin gruntigi japārliecinas.“
„Vaj nav jau dzirdets…“
Pasažieri pamazām ieņēma atkal savas vietas. Visi bij tādi, kā sakaunejušies, ka ar iedomato slepkavu un laupitaju nebij nekas iznācis.
Dažs zagšus paraudzijās uz Alksni un nodomaja pie sevis:
„Kas to būtu domajis, ka šitais prot trakos ārstet…“
Studenti gribeja ielaisties ar jauno ārstu gaŗakās sarunās. Bet tā ka viņš uz daudzajiem jautajumie gandrīz neka neatbildeja, tad tie, nogājuši savā vietā, ķēras atkal pie savām trumpem“ un „marijažiem“…
„Lepns, kā maita“, iebilda viens.
„Un iedomigs.“
„Tikko izlīdis no studenta ādas, bet jau lielibas pilns, kā suns blusu...“
Bij palicis jau krietni gaišs.
Tika izdzēstas ugunis.
Alksnis noglabaja savu atdabuto revolveru kabatā un nosēdās atkal pie loga.
„Laikam šajā pusē visi cilveki — tādi pusdulni,“ nodomaja viņš pats pie sevis:
Varbūt savā ziņā iespaids no tam, ka ar katru acumirkli vairak tuvojamies vājprātigo patversmei.
Tiešam interesants atgadijums.“
Pagasta vecakajs ar saviem biedriem atradāds pavisam neveiklā stāvoklī. Aiziet nekur nevareja. Visas vietas vagona bij aizņemtas.
Bet palikt ar' bij neveikli. Vajadzeja vismaz kaut ko runat, kaut ko teikt, lai izlabotu savu pārsteidzigo soli pret jauno ārstu, kurš tepat sēdeja viņiem pretī un mierigi raudzijās pa logu kaut kur tāļumā.
Pagasta vecakajs noņēma savu nozīmi no krutim, rūpigi noglabaja viņu kabatā, noklepojās un nedroši iesāka:
„Tā tad jūs, daktera kungs, uz Aizupi?“
Alkznis pasmaidija, bet neko neatbildeja.
Iedrošinats no ta, ka kungs neizskatas nemaz dusmigs, viņš turpinaja.
„Neņemat nu par ļaunu, sak’, ka es jums tā uzbruku... Tagad jau tādi šaubigi laiki.“
„Ja, kā sacit, mēs domajām jau, ka vaj nezin kāds žuļiķis vaj...“ piebalsoja pagasta vecakā biedri.
„Ko tur lai dusmojas,“ atbildeja Alksnis: Jūs jau tik darijāt savu pienākumu.“
Zemnieki palika pavisam priecigi.
„Abet gluži riktigi!...“
„Vaj nu dakters kāds cūku gans vaj, ka nezinās, kas rekte.“
„Ar to revolveri jūs mūsus gan varen nobaidijāt.“
„Es nezinaju kur ij skriet.“
Alksnis atgriezās no loga:
„Man taču bij ari jaaizstāvas.“
„Kā tad, kā tad.“
„Saprotams.“
„Mēs jau bijām trakoti sadūšojušies.“
„Bet tikpat, kā zirgā!...“
Zemniekiem. vareja redzet, ļoti patika papļāpaties ar daktera kungu.
Bet pagastvecakajs pameta tiem ar roku, lai apklust, un tad pats iesāka:
„Tad jūs esat to trako dakteris? Vaj var gan izārstet? Mūsu pagastā ari bij viens tāds — par Raibo Peksi sauca — traks kas traks. Es reiz saku:
„Peksi ja tu nebūsi ontligs cilveks, tad es tevi likšu aizvest uz trako māju!“
Bet viņš pienāk pie galda un iespļauj man bārdā un, kamēr es tīridamies sakliedzu kazaku, jau šis pa durvim ārā un — aiziet, ka mati vien noplīvo. Vēlak gan gribejām likt cietumā, bet pagans ceļā — vedot bij nomiris.“
Pagasta vecakajs nobeidza un paraudzijās uzmanigi uz Alksni, lai pārliecinatos kādu iespaidu viņa stāsts atstājis uz jauno trakās mājas dakteri.
„Bet no „daktera“ ģīmja nevareja neko uzminet — vaj viņš ir dzirdejis smuko un interesanto stāstu par „Raibo Peksi“, vaj ne.
Vilciens skrēja atkal, it kā viņš nekad nebūtu stājies nedz ari gribetu stāties, bet tik mūžigi vēletos skriet... skriet...
Lauku un pļavu gar linijas malu bij visai maz. Pa lielakai daļai redzeja tikai purvus, mežus, sīkus krūmiņus un puskailās ganibas...
Paretam pazibeja kāds ezeriņš, vaj upite un atkal nozuda, atstādami vietu citiem iespaidiem...
„Aizupe! Nākošā stacija — Aizupe!“ … sauca konduktors, vagonam cauri iedams.
Alksnis uzmodās, kā no sapņiem un atdeva savu biļeti.
„Drīz mēs būsim Aizupē?“ prasija viņš.
„Apmēram pēc divdesmit minutem,“ atbildeja konduktors.
Alksnis saglauda izpurušos matus, uzlika platmali galvā un sāka sakārtot savas lietas, kuŗu gan nebij visai daudz.
„Jūs šo pusi labak pārzinat,“ griezās viņš pie zemniekiem: Vaj nevariet man pateikt, cik ilgi vilciens stāv pie Aizupes stacijas?“
„Lāgā gan nezinu, Bet laikam jau būs tā ap piecām minutem.“
„Vaj nesejus ari var dabut?“
„Priekš kam tos?“
„Man palīdzet čemodanus iznest.“
„Nu, tos, jaunskungs jau ir mēs varam palīdzet.“
„Kā tad...“
„Mēs jau brauksim līdz pašai Kalna pilij..“
Zemnieki saķērās katrs pie sava aizsaiņa.
Alksnim pat spieķi izņēma no rokas. Un viņam cits nekas neatlikās, kā padoties.
Pasludinatās divdesmit minutes vilkās, kā vesela mūžiba.
Aizupe vēl nerādijās.
„Velns zin, kur šoreiz visa ta būšana tik tāļu izliekas!...“ ierunajās pagasta vecakajs: „citās reizēs nedabuja ir paskatities — jau pie Aizupes klāt.“
Vilciens sāka iet lēnak.
Šur, tur gar ceļmalu parādijās nelielas pelekas mājeles... Pamirdzeja tā ka baznicas tornis, kā fabrikas skurstenis...
Nāca pārbraucamā vieta, pie kuŗas, vilcienu gaidot, bij sastājušies vairaki vezumnieki. Zirgi, ausis sacēluši, mīņajās un sprauslaja, izrādidami gatavibu laisties lapās, ja tik brauceju stiprās rokas kaut uz acumirkli atlaistu grošu svabadak.
Misas ugunis bij jau sen apdzisušas, un dzelzsceļa malā stāveja sargs ar zaļu karodziņu rokā.
Alksnis izliecās pa vagona logu.
Kreisā pusē pacēlās no sarkaniem ķieģeļiem būveta stacijas ēka, uz kuŗas baltā gala lieliem burtiem stāveja:
„Aizupe.“
Aiz galvenās ēkas pacēlās vairakas stacijas kalpotaju mājas un bagažas šķūņi.
Vilciens apstājās.
Alksnis steidzās izkāpt. Viņam sekoja zemnieki ar čemodaniem.
Iekams viņš vēl spēja atjēgties, jau lokomotive iesvilpās un riteņi sāka klabet.
„Ardievu nu, jaunskungs!“ kliedza zemnieki cepures
vēcinadami pa aizejoša vilciena logu.
„Ardievu!“
Viņš pavēdinaja ar mutautiņu un tad griezās pie stacijas apkalpotaja ar savu bagažas zīmi.
„Vaj vājprātigo patversme no šejienes tāļu?“
„Apmēram — kādu versti.“
„Vaj no turienes nav neviena zirga stacijā?“
„Vakar bij uf visiem trijiem vilcieniem. Gaidija jauno dakteri. Šorīt nav redzets. Laikam direktors domā, ka gaidamā vairs nebūs.“
„Bet vaj še nevar dabut kādu citu vedeju, kas mani aizvestu līdz turienei?“
„Tad jūs laikam esat tas jaunais dakters?“ un apkalpotajs godbijigi paklanijās.
„Ja.“
„Lūdzu, lūdzu — tūliņ dabusim.“
Un viņš aizskrēja aiz stacijas ēkas kur stāveja vairaki zirgi.
Visas Alkšņa mantas tika sakrautas vienkāršos zemnieka ratos, tā ka pašam palika mazs stūrits, kur uzmesties.
Apkārtnē neredzeja vēl neviena cilveka.
Viņi pabrauca gar nelielu miestiņu un iegriezās mežā, kur starp retām priedem aiz dēļu sētas pacēlās vairakas baltas augstas mājas, aizrestotiem logiem, kas atgādinaja kaut ko cietumam līdzigu.
„Tad te man būs jadzivo,“ nodomaja Alkznis pats pie sevis. „Te man japaliek un katru dienu jaredz tie paši nožēlojamie vājprātigie...“
Vedeja zirdziņš teceja maziem, sīkiem riksišiem.
Lai gan ceļš bij puslīdz gluds un sauss, tomēr vāģi nejēdzigi kratija.
Alksnis izkāpa no ratiem un sāka iet kājam — blakus braucejam.
Apkārtejais mešs bij kluss un pielijis. Asa rudens smarža sitās sejā līdz ar savadu, kā kapsētas gaisu.
Uf krūtim uzgūlās kā lietuvens.
Un Alksnim tika žēl, ka viņš bij pieņēmis šo vietu, — še tik tāļu no pilsētas — nomalē.
Kur tagad palikuši visi viņa draugi, kur pazīstami?
Nav neviena no tiem, kas vēl nesen bij viņam tik mīļi, tik dārgi!
Bet baltās mājas, kā izsmiedamas, raudzijās viņam preti...
Kas viņu še sagaidija? — —
Atvērās augstie slimnicas vārti un atkal skrapstedami aifslēdzās aiz viņa muguras.
Viņš bij ienācis jaunā pasaulē, jaunā, savadā dzīvē.
Kas būs?... Kas nāks?...
* * *
Rudens saule bij saņēmuse visus savus pēdejos spēkus, un viņas maigie staru pirksti kā glāstidami slīdeja pār Aizupes vājprātigo slimnicas ēku sarkanajiem jumtiem.
Miglu nekur vairs nejuta. Viņa bij atkāpusēs visnepieejamakos un tumšakajos kaktos.
Bij pusdienas laiks.
Pēc maltites slimnieki katru dienu tika uz vienu stundu atsvabinati no parastiem ikdieniškajiem darbiem.
Tikai visnemierigakie sēdeja savos restotajos kambarišos un bolija acis.
Prātigakie staigaja pa plašo laukumu, vaj sarunajās savā starpā.
Citi bij nolikušies priežu ēnā un guleja.
Pārejie sēdeja uz mājas trepem un, gozedamies saulitē, snauda vaj ari spēleja kārtis.
Pavirši acis uzmetot, nevareja nemaz iedomaties, ka visi šie dažadu vecumu un dažadu šķiru ļaudis — vājprātigi.
Likās, ka šejienes iemītnieki ir mierigi un laimigi darba ļaudis, kas, izlietodami jauko laiku un pusdienas brīvstundu, atpūšas no visām pūlem un krāj spēkus jaunam darbam.
Bet tuvak ieskatoties viņu kustibās, viņu sejās — sirds sāpigi sažņaudzās par šiem nelaimigajiem,
kuŗi lielakā daļa nemaz neapzinajās savu posta stāvokli, bet bij vēl priecigi un jautri.
Ap kādu pusmūža vīrieti pulcejās bars slimnieku. Katrs no tiem izturejās citadi, kā pārejie. Tomēr viņi visi diezgan godbijigi noklausijas pirmā slimnieka runā.
Alksnis sēdeja pie sava dzīvokļa loga un ar lielu interesi noraudzijās slimniekos.
Viņš bij še jau ceturto dienu un tam, kā ārstam, vajadzeja visos sīkumos iepazīties ar katru slimnieku un viņa savadibam, lai varetu sekmigaki ķerties pie darba.
Bet tas nebij tik ātri un tik viegli izdarams, jo slimnieku par visu iestādi bij gandrīz trīs simti.
Tadēļ viņš katru dienu, vaj nu direktora vaj vecakā ārsta vadibā pāris stundas apstaigaja visas piecas vājprātigo nodaļas, noklausidamies katra nelaimigā biografijā un slimibas gaitā.
Trīs mierigakās mājas bija jau izstaigatas. Tagad nāca pārejās divas, kur bij nodaliti vistrakakie — vienā vīrieši, otrā — sievietes.
Šodien pēc pusdienas bij jaiet uz sieviešu nodaļu.
Lai gan Alksnis jau bij pie visa ka pieradis, tomēr viņam bij tā kā bailes iedomajoties par tām trīsdesmit septiņām nelaimigajām, no kuŗām vecakai bij četradesmit divi gadi un kuŗas bij iespējams valdit tikai izlietojot visstingrakos līdzekļus.
Pie durvim kāds pieklauveja.
„Iekšā!“ sauca Alksnis.
Ienāca viens no apkopejiem.
„Direktora lielskungs lūdz daktera kungu pie sevis.“
„Labi. Varat iet.“
Apkopejs jau pavēra durvis.
„Pagaidat!“ sauca Alksnis.
Apkopejs atgriezas. Viņa spēcigais augums izdvesa drošsirdibu un vīrestibu.
„Ko daktera kungs vēlas ?“
„Kā jūs sauc?“
„Par Kalniņu.“
„Nu tad ejat, Kalniņ, un paprasat kantori, vaj nav priekš manis šodien kāda vēstule pienākuse?“
„Tūliņ, daktera kungs.“
Tiklīdz apkopejs bij izgājis, Alksnis sakārtoja savu uzvalku, paņēma platmali un devās uz direktora dzīvokli kuŗš atradās drusku nomaļus no citām ēkam.
Uz verandes to sagaidija pats direktors. Viņš bij videja auguma, patukls, mazu žoda bārzdiņu. No izskata tam vareja dot apmēram piecdesmit gadus. Bet citadi visadi viņš bij veikls un kustigs cilveks, kas gandrīz nevienu acumirkli nevaroja kaut kur mierigi palikt.
Daudzie, vājprātigo vidū pavaditie gadi bij galigi sabeiguši viņa nervus, tā ka viņš kādreiz pa jokam ieminejās, ka pēc pieciem sešiem gadiem ari viņš no direktora tikšot „paaugstinats“ par — slimnieku...
„Labi, ka jūs atnācāt,“ griezās viņš pie Alkšņa: „Mēs tagad drusciņ apskatisim Prima mājas. slimnieces, jo man pret vakaru jaizbrauc, un tā tad ilgi nebūs vaļas.“
Pār laukumu ejot, viņiem gadijās ceļā kāds slimnieks.
„Lūdzu, iepīpet!...“ stiepa viņš savas drebošās rokas pret direktoru.
Direktors mierigi izvilka etviju un pasniedza lūdzejam papirosu.
„A—ā, tev uguns ari vajaga,“ — teica viņš un palīdzeja slimniekam iedegt papirosu.
Vājprātigais sāka kāri vilkt kuplus dūmu malkus, un viņa vaigā atspīdeja svētlaimigs prieks.
„Vaj jūs domajat, ka smēķešana dara cilvekam, sevišķi vājprātigam, kādu labumu?“ prasija Alksnis.
„Ne, fizioloģiska labuma tur nav nekāda. Drīzak — sliktums,“ smiedamies atbildeja direktors.
„Bet kapēc tad?...“
„Ak, jūs vēlaties zinat, kapēc es, piemēram pasniedzu šim papirosu un atļāvu smēķet?“
„Ja gan — mums profesors teica...“
„Redzat, es nu esmu tāds savadnieks un diezgan maz ievēroju visas lieliskās profesoru teorijas, tadēļ ka no viņām faktiski neceļas nekāds labums.“
„Bet nikotins taču ir kaitigs un uzbudina ari nervus.“
„Gluži pareizi. Tikai, redzat, — es skatos uz šo lietu drusciņ citadi un man ir daudz piedzīvojumu.“
„Nemsim, piemēram, cilveku, kuŗš vesels būdams ir kaisligs smēķetajs. Ja nu viņam vienadu, vaj otradu apstākļu dēļ uzbrūk ārprāts, vaj jūs domajiet, ka ar to jau slimnieks aizmirst smēķešanu? Ne, pieradušais organisms paģēr savu tiesu nikotina. Vājprātigais neapzinigi tiecas pēc tabakas un viņas nekur neatrazdams, paliek vēl otrtik nemierigs, nekā patiesibā ir. Bet, tiklīdz šādam, augstakā mērā satrakotam slimniekam iedosim izsmēķet kaut vienu papirosu, viņš acumirksī paliek mierigs un ar viņu iespējams jau gluži prātigi rīkoties, nebaidoties no viņa uzbrukumiem un dažadām citadām rupjibam.“
Runadami viņi bij apstaigajuši labu līkumu un beidzot pienākuši pie sieviešu nodaļas ieejas durvim.
Pamirdzeja pie loga apkopeja spožās metala pogas un smagi elzdamas atvērās masivās ozola koka durvis.
Koridorā viņus saņēma divas brašas, gaiši strīpotos uzvalkos tērpušās apkopejas.
„Auguste Bērziņ ir atkal šodien ļoti nemieriga...“ paziņoja viena no tām.
„Vaj likāt viņu aukstajā vannā?“ prasija direkors.
„Ja, direktora kungs — šodien jau trīs reizes; bet tas neko nelīdz.“
„Vaj ārsts jau bija?“
„Nesen, kā izgāja.“
„Viņš neko neteica ?“
„Ne.“
„Labi. Tad lai paliek. Mēs še tūliņ iesim abi ar jauno daktera kungu; gan tad redzesim, kas tāļak darams.“
„Kā pavēlat, direktora kungs.“
„Bet mēs tagad sāksim pēc kārtas,“ griezās direktors pie Alkšņa.
Viņi iegāja pirmajā nodalijumā.
„Kā jau uz laukiem gandrīz visur parasts,“ iesāka direktors, — „tā ari še, mūsu slimnicā, vīriešu ir samērā vairak, nekā sieviešu.“
„Ja bet, piemēram, lielpilsētu iestādēs, man, kā studentam, nācās pārliecinaties, ka tur sieviešu daudz vairak, nekā vīriešu “ — brīnijās Alksnis.
„Tas izskaidrojams gluži vienkārši, kadēļ uz laukiem citadi, nekā lielpilsētās. Nemsim kaut kuŗu pagasta sabiedribu, kādas viņas ir. Tur galvas naudu maksā tikai vīrieši. Tadēļ ari viņi, kā nodokļu maksataji, pie pirmām saslimšanas zīmem, tiek tūliņ vesti uz slimnicu. Bet ne tā ar sievietem. Tā kā viņas pagastu sabiedribam neatnes nekādu acim redzamu un rokam taustamu labumu, tad, vājprātibas gadijumā, par viņām pa lielakai daļai liekas maz zinot. Un tikai tad, kad piederigie vairs nav spējigi nelaimigo pašu spēkiem savaldit, nedz ari maksat par ārstešanu, — pagasta valdes vīri iežēlojas un nolemj sūtit uz slimnicu. Tadēļ ar sievietem mums vienmēr daudz vairak pūļu un rūpju, nekā ar vīriešiem.“
„Bet kuŗa nodaļa man būs japārzin?“ prasija Alksnis.
„Jūsu priekštecis bij taisni šas — prima sieviešu nodaļas pārzinis. Bet acumirklī šo vietu pagaidam izpilda vecakais ārsts. Tā tad jums, patiesibu sakot, būtu jauzņemas šis pienākums. Bet es varu ari parunaties ar citiem ārstu kungiem. Varbūt no viņiem kāds...“
„Ne, ne,“ teica Alksnis. „Es pats vēlos palikt pie šis nodaļas.“
„Labi. Bet man jums jau iepriekš jasaka, ka šis uzdevums nebūs viegls.“
„Vienalga. Esmu vēl jauns, un man ir pulka enerģijas — strādat un atkal strādat!...“
„Lai izdodas,“ teica direktors, Alkšņa roku spiezdams: „Bet par visām lietam — jums ļoti labi jaiepazīstas ar visu savas nodaļas slimnieču vājprātibas iemesliem, izcelšanos un visu attīstibas gaitu. Tikai tad jūs spēsat sekmigi cīnities ar šo cilveces ienaidnieci.“
Pie loga stāveja kāda vājprātigā un mirdzošām acim skatijās uz labās puses kaktu, kaut gan tur neka nebij.
„Dārgais...“ viņa čuksteja, „vaj tu nemaz nemani, ka es tevi mīlu... mīlu...“
Piepeši, viņa atrāva uz krūtim drēbes un metās vienā no tuvejām gultam. Spilvenu satvēruse, ta kaisligi žņaudza to savos apkampienos, bez mitešanas skūpstidama savas kailās baltās rokas.
„Lielakai daļai no mūsu iestādes slimajām sievietem vājprātibas murgi grozas ap mīlestibas lietam, pieņemot visdažadakos veidus un pārejot visneticamakos ekstremos.
Tā ši slimniece ir divdesmit četrus gadus veca. Pāris gadus atpakaļ viņa dienejuse pilsētā pie kāda teatra direktora par istabas meitu.
Diezgan pavecais un nodzīvojies aktieris, dažreiz mājās, lomas mācidamies, viņu iesaucis pie sevis, kā pretimspēletaju, pie kam, piemērojoties lugas tekstam, viņu glāstijis un pat apkampis, palikdams pie tam pats iekšķigi pilnigi auksts un vienaldzigs.
Nabaga skuķis, ne ar vienu citu vīrieti nesaiedamās, — pamazam iemīlejusēs direktorā... Viņas tieksme bijuse tik liela un spēciga, ka ta sākuse dažadi tuvoties direktoram.
Pēdejam, saprotams, tas nepalicis apslēpts. Bet viņš, saiedamies ar dažadām dziedatajam un aktrisem, vienkāršo skuķi nemaz neievērojis un beidzot padzinis no sava dienesta.
Erotisku jūtu pārkairinata un stipri sažēlojusēs, viņa aizbraukuse uz laukiem pie vecakiem, kur sākuse
nesakarigi runat un uzmākties katram vīrietim. Atvestais ārsts konstatejis, ka viņa ārprātiga un izgādajis, lai ta tiktu uz šejieni.“
„Bet ta otrā, kas nu jau visu laiku nekustedamās stāv istabas vidū un liekas kaut ko uzmanigi klausoties?“ prasija Alksnis.
„Ta — bijuse muzikas skolas audzekne. Kadēļ viņa palikuse vājprātiga — neviens nezin. Bet man liekas, ka tas vienkārši noticis aiz lielas nervu pārpūlešanas, jo viņai bijuši divi special priekšmeti — klavieres un dziedašana.
Balss viņai ir brīnišķa, un kažreiz ta dzied ārkārtigi skaistus motivus. Bet skaidru, normalu acumirkļu tai nekad nav. Tā tad — maz cerams, ka viņu kādreiz būs iespējams pilnigi izārstet. Stundam ilgi viņa var bez kustešanas nostāvet vienā vietā, klausidamās uz kaut ko, ko neviens cits mirstigais nespēj dzirdet. Un ja kāds viņu grib tādā brīdī aiztikt, jeb traucet, tad viņa, ceļos mezdamās, asaram acīs lūdzas,“ ļaut viņai noklausities debesu pulku dziedašanā.“
„Vaj viņa nemēģina kādreiz ari komponet?“
„Ne, līdz šim tas nav vēl novērots, jo lielako daļu no visa laika ta pavada klausidamās savadās skaņas. Līdziga slimibas veida es vēl savā mūžā nebiju redzejis un tadēļ tas mani ļoti interesē.“
Direktors apklusa.
Kāda vājprātigā pienāca pie Alkšņa un šķelmigi smaididama, padraudeja tam ar pirkstu.
„Vai, Peterit, kur tad tu biji tik ilgi pazudis — nemaz vairs nenāci mani apciemot?...“
„Ši,“ teica direktors: „Katrā vīrietī redz savu mīļoto Peteri no kuŗa tai bijis bērns. Negribedama krist pasaules apsmieklā, viņa nožņauguse savu puisenu un vēlak, cietumā ielikta, pazaudejuse prātu, kad dabujuse zinat, ka Peteris apprecejis kādu viņas skolas biedreni.“
„Bet ši, — ko viņa dara ar daudzajiem saplositajiem papira gabaliņiem?“
„Viņa ir kāda lauku saimnieka meita — Marija vārdā. Vadidama sava neprecetā brāļa saimniecibu un ceredama uz labu precinieku, viņa paslepen iekrājuse vairakus simtus naudas, kuŗu glabajuse klētī — pašā šķirsta dibenā.
Kādreiz siena laikā, kad visi cilveki strādajuši uz pļavas, uznācis negaiss, un pērkons iespēris klēti. Kad piesteigušies mājnieki un kaimiņi, — uguns jau pārņēmuse visu ēku, tā ka nebijis vairs nekas glābjams.
Marija, gribedama glābt savu naudu, metusēs liesmās, bet citi cilveki to atturejuši no tīšas nāves un aizveduši uz istabu, kur ta sākuse trakot, vaimanat un plēst sev matus...
Tagad viņa katru dienu pārskaita šās papira lupatiņas un priecajas, ka tai pulka naudas...
„Kas attiecas uz pārejām šās nodaļas slimniecem,“ turpinaja direktors: „tad man acumirklī nav iespējams sīkak par viņām paskaidrot: tuvakas ziņas un pirmos ārstešanas soļus jūs varat dabut zinat kanclejā no uzņemamās grāmatas un no jūsu priekšgājeja uzzīmejumiem, bet visu pārejo—no apkopejiem un apkopejam. — Gan nu jūs paši visu redzesat, kas darams. Tikai sākumā būs gŗūtak.“
Direktors apklusa.
„Tagad iesim tāļak,“ teica viņš.
Viņā iegāja otri nodalijumā.
Tur bij tikai divas vājprātigās, jo citas bij aizvestas uz vannam.
Viena no tām bij vēl jauna un ļoti skaista, bet otrai vareja būt ap četradesmit gadu.
Katra no viņām izturejas pavisam citadi.
Vecakā, uzmanigi klausidamās, uz pirkstu galiem klusām līda pa gultu starpu uz priekšu un, apstājusēs, saķēra rokam galvu un sāka histeriski šņukstet…
„Ši ir viena no mūsu laiku ģimenes upuriem,“ paskaidroja direktors. „Ievērojuse, ka vīrs met mirkļus uz kādu citu jaunu sievieti no tās pašas mājas, viņa sākuse tos abus uzmanit uz katra soļa, līdz beidzot noklausijusēs un, — jūs jau paši sapratisat... Vaj zinat, Alkšņa kungs, pēc manām domam, visu tagadejo cilveces dzīves veidu vajadzetu pavisam citadi iekārtot, tad neiznāktu tas, ka gandrīz visās vājpratigo iestādes liels procents nenormalo sieviešu slimibu cēloņi grozas ap mīlestibu.“
Pie vīriešiem, kā spēcigakiem organismiem, tas mazak sastopams, kaut ari mūsu iestādē netrūkst šimlīdzigu gadijumu.
Nelaimigās vīrs gan šo lietu iztēloja pavisam otradi, bet citi piederigie man aprakstija īsto iemeslu, ko es nupat jums atstāstiju.“
Viņi pagriezās pret otru slimnieci.
„Dīvaini,“ sacija Alksnis, „ka tik jaunam radijumam, gandrīz vēl bērnam, jamocas jau pa vājprātigo māju.“
„O!“ atbildeja direktors: „mums ir bijuši ari vēl daudz jaunaki ekzemplari.“
„Šai var būt ne vairak, kā deviņpadsmit lielakais — divdesmit gadi.“
„Tā ir. Viņai ir astoņpadsmit gadi un to sauc par Annu Pumpur. Turigu vecaku meita būdama, viņa apmeklejuse ģimnaziju un sasnieguse jau septito klasi, — līdz, pagājušā ziemā, īsi pēc jaunā gada, piepeši sākuse plosities un trakot. —
Vēl līdz šai pašai dienai es neesmu pilnigi skaidribā, kas viņas slimibai par iemeslu kaut gan tās vecaki apgalvo, ka ta palikuse tāda no lielas mācišanās un nervu pārpūlešanas.
Turpreti ģimnazijas skolotaji un skolotājas, kas viņai pasniedza stundas, izteicās, ka pēdejā laikā viņa bijuse savos skolas darbos diezgan pavirša, nolaidiga un vairs tik labi nemācijusēs, kā agrak, kaut gan apdāvinata ta bijuse vairak nekā videji.
Bez tam ari viņas tagadejā izturešanās un nesakarigā muldešana atklāj pavisam citu ko. Tikai uzklausaties, ko viņa pašlaik runā, un jūs sapratisat visu.“
Jaunā meitene stiepa rokas pret kaut ko neredzamu un, direktoru un Alksni neievērodama, kaisli čuksteja:
„Osvald!... mīļais labais Osvald... ai cik skaisti1... Ne, ne, Osvald!... ne, ne!... man bail!...“
Viņa uzlēca uz sola un sāka abām rokam atgaiņaties:
„Ne, ne, Osvald!... nenāc, neaiztiec mani!... Es tev acis izskrāpešu, matus noplēsišu!... Nenāc!...“
Bet jau nākošā acumirklī ta atkal nokrita uz ceļiem un kūstošā balsī lūdzās:
„Osvald, dārgais... skūpsti mani!... skūpsti!... Ai, cik dzīve ir skaista!... skūpsti… tu taču esi mans un es esmu tava... Osvald!.. kur tu esi?... Neaizej !... piedod, ka es pret tevi izturejos tik auksti un vienaldzigi... es taču biju nevainiga meitene... un tu baidijies mani skūpstit... tu aizgāji... Olvald !... tu nezini, kā es pēc tevis ilgojos... ļaunais tu... ne, ne … labais puisen... neaizej!...“
Un viņa sāka raudat.
„Nelaimigā,“ teica direktors. „Un šā viņa mocas caurām dienam, caurām naktim, aicinadama savu neredzamo un nezinamo Osvaldu un atkal viņu projam dzīdama, lai nākošā acumirklī to atkal aicinatu un apbalvotu vissirsnigakajiem un mīļakajiem vārdiem, kādus prot atrast un kombinet tikai sievietes sirds.“
„Viņa ir nevainiga kā jaunpiedzimis bērns. Viņas skaistā miesa vēl nav baudijuse neviena glāsta... Man liekas, pat noskūpstijis viņu vēl nav neviens.“
„Bet tas tik savadi...““
„Jūs domajat par viņas ārprātibu?“
„Ja, kā tad viņa vareja nokļūt šādā stāvokī?“
„Redzams ka augstskola, kā tas jau vispārigi ņemot Krievijā parasts, jums vēl ļoti maz atļāvuse ieskatities un nodziļinaties dzīves tiešamibā.
Lai kļūtu krietns ārsts — psichiatrs, nepietiek zinat tikai iedzimto vājprātibu, ārprātu caur traka suņa kodienu, alkoholisko ārprātu, prāta zaudešanu aiz lielām bēdam, vaj lieliem priekiem kas notiek pie vājaka rakstura cilvekiem. u. t. t.
Tāpat ari — nepietiek, ja labi pārzin uzbudinošos un mierinošos līdzekļus, vannu temperaturu u. c. Ne, še vēl nāk priekšā simtiem visdažadakie gadijumi un veidi, pret kuŗiem visai mūsu psichiatriskai zinatnei nav vēl nekādu noteiktu zāļu, nedz ārstešanas līdzekļu. Tikai paša ārsta personigie piedzīvojumi, novērojumi un ilggadigā prakse spēj še kādu mazumiņu darit.“
„Nu, direktora kungs, dzīvi es pazīstu ļoti labi, — vismaz no maniem kursa biedriem neviens šinī ziņā nevareja ar mani mēroties,“ atbildeja Alksnis.
„Tas jau ļoti teicami,“ turpinaja direktors, „katrs piedzīvojums var nākt tikai lietai par labu.“
Pa to starpu jaunava vēl arvien sauca savu Osvaldu, lai nākošā acumirklī atkal atgaiņatos no ta.
„Tomēr man ļoti interesanti zinat, tas ir — dzirdet jūsu spriedumu par šās pacientes slimibas cēloni,“ iesāka atkal Alksnis.
„Bet es taču pats nezinu.“
„Nu, vismaz jūsu personigas domas, jo tās man var būt no ļoti liela svara turpmakā darbā.“
„Redzat, kā jau teicu: šās ir tikai manas personigās domas un iespaidi, pamatojoties uz ilgaka laika novērojumiem.
Ši jaunava katrā ziņā būs mīlejuse mineto Osvaldu, kuŗu ta tagad pastāvigi daudzina. Varbūt
ari Osvalds ir viņu mīlejis. Bet tā ka viņa nav ļāvusēs sevi pat ne noskūpstit, kaut gan pate klusibā varbūt tvīkuse un ilgojusēs pēc sava izredzetā apkampienem, tad, saprotams, minetais Osvalds viņu būs atradis par neinteresantu un gaŗlaicigu, un būs aizgājis pie kādas citas — ugunigakas un vispār — patīkamakas — —
Nedomajat, ka tas nu jau gluži tā noticis. Ne, es tikai domaju un saku — varbūt, jo pēc maniem ieskatiem tas gandrīz citadi nav iespējams.“
Piepeši koridorā atskaneja skaļi, izmisuma pilni kliedzieni.
Direktors ar Alksni steidzās turp.
„Mare ir atkal izsprukuse!...“
Nebij viņi vēl necik tālu tikuši, kad pa koridoru tiem preti skrēja gandrīz kaila sieviete.
Direktoru ieraudzijuse viņa uz acumirkli drusku aprāvās, bet tad, pilnā kaklā smiedamās, apkampa Alksni, tā ka apkopejām tikai ar lielām mokam izdevās atsvabinat apmulsušo ārstu no vājprātigās rokam.
„Kas ši par savadu psichopati?“ jautaja Alksnis direktoram, kad tie bij gabaliņu pagājuši.
„Ta ir — tāds rets eksemplars,“ atbildeja pēdejais. Visas viņas domas, jūtas un enerģija — koncentreti vienigi ap vīrieti. tadēļ viņa ari uzbrūk katram svešam vīrietim tā ka to apmierinat un pie kārtibas uzturet iespējams tik sievietem— apkopejām.
No manis ta baidas, bet pārejiem ārstiem tomēr daudzreiz jaizbauda nepatikšanas, kad tiem gadas še ienākt. — Vājprātiga viņa palikuse atkal aiz tās pašas nelaimigās mīlestibas. Vecaki to gribejuši izdot pie kāda turiga paveca tirgotaja. Bet viņa mīlejuse citu — nabadzigu jaunekli un atzinusēs mātei.
Māte, saprotams, tūliņ visu atstāstijuse tēvam, kuŗš nevaldamās dusmās aizgājis pie minetā jaunekļa un vairaku klātbūtnē nolamajis to par nelieti, izvirtuli u. t. t, pēc kam uzbrucis tam ar spieķi. Jauniešu satiksme tā izjaukta, bet jaunava sajukuse prātā
Lai gan, kā zinat, šis slimibas veids nav viens no nopietnakajiem un gŗūtakajiem, tomēr maz cerams, ka to varēs ātrak pilnigi izārstet, kamēr vājprātigā būs pāri sievietes „bīstamajam vecumam…“
Dažas istabas bij tukšas un tās pašlaik uzkopa.
„Bet kur tad šis slimnieces?“ prasija Alksnis.
„Gŗūtakās ārprātigās pašlaik tiek turetas aukstās vannās, lai drusciņ apmierinatu viņu trakošanas kāri,“ paskaidroja direktors. „Ka redzat, jūs še sagaida ļoti plašs darba lauks, kuŗš pie tam ir ari visai interesants, ja pie ta ķeras ar mīlestibu un pašaizliedzibu.
Es šajā pašā amatā esmu nosirmojis un vecs palicis. Man ir piesolitas pat desmitkārt labakas vietas dažadās lielās sanatorijās un psichiatrijās, bet es še — mūsu guberņas iestādi esmu tā iemīlejis un pieradis pie viņas un tās slimniekiem, ka aiziet no šejienes, būtu tipat, kā sevi garigi un miesigi nokaut…
Ceru, ka mēs sapratisimies. Ak ja, lai nu tās pārejās slimnieces šoreif paliek. Es tikai gribeju jums vēl parādit kādu vājprātigo, kuŗa slimo ar vajašanas maniju. Tai pastāvigi liekas, ka viņu kāds grib nokaut un, bēgdama no sava ienaidnieka, viņa lec kaut ar pieri pret sienu un saplosa rokas asinaiņas uz mūra akmeņiem. Tadēļ man viņai bij jaierīko seviška speciela istabiņa, kur viņa var pēc sirds patikšanas iztrakoties.“
Direktors atslēdza kādas durvis un viņu acu priekšā atklājās šausmiga aina: maza istabiņa, kuŗas sienas un grīda apsistas bieziem salmu pinumiem, un neliels restots lodziņš pašā augšā pie griestiem.
„Man ir vairakas šādas istabiņas,“ turpinaja direktors. „Nejēdzigo „trako kreklu“ es nelietoju. Ta ir pavisam veca mode. Bet vistrakakos slimniekus es pa vienam ielieku uz sešām līdz divpadsmit stundam šādās istabiņās,
kur tie var pēc sirds patikšanas iztrakoties, jo nav jabaidas, ka tie āledamies sevi kaut kā sakropļos, tadēļ ka mīkstās, salmiem segtās sienas un grīda attura katru spēcigaku sitienu vaj kritienu...
Tiesa, viss šis izskatās drusciņ barbariski, bet tur neko nevar darit...“
Direktors apklusa, jo vājprātigā, kuŗa līdz šim bij mierigi vārtijusēs pa salmiem, piepeši, kā no odzes dzelta, uztrūkās kājās un, nejēdzigi ķērkdama, laidās bēgt, līdz bezspēcigi atsitās pret pretejo sienu un nokrita atmuguriski zemē.
Uzlēkuse, viņa vēl vairakas reizes sitās pret sienu, bet atkal tikpat veltigi…
„Vai ... vai, glābjat?...“ kliedza ta un pārvērstām asiņainām acim raudzijās apkārt.
Bij briesmigi noraudzities viņas mokās.
„Vai!.. vai! .. sāka ta atkal no jauna vaimanat un mētaties rokam.
Tad ši bij ta, kuŗas dobjie, šausmigie kliedzieni bij gandrīz katru nakti iztraucejuši Alksni no miega…
Nelaimigajai sāka jau aptrūkt elpas un ta, konvulsivi raustidamās, tikai krāca, kā aizžņaugta, un asiņainiem pirkstiem plosija cieši savītos salmu pinumus...
Ar visai gŗūtu sirdi Alksnis atstāja šo kameru. Viņš vēl bij par maz savā mūžā redzejis un piedzīvojis, lai spētu palikt vienaldzigs pie šim līdzigiem skatiem.
„Ieliekat nemierigo Lizeti astoņu gradu vannā,“ direktors pavāleja apkalpotajām, „un laižat tai uz galvas desmit gradu dušu, citadi ta par daudz nomocisies ar kliegšanu un trakošanu.“
„Kā pavēlat, direktora kungs,“ atsaucās apkopejas un knaši devās izpildit uzdotās pavēles.
Alksnis nevareja tikt gudrs, cik visi šie cilveki mierigi un aukstasinigi rīkojās un dzīvoja, it kā viņiem būtu darišana ar kādiem malkas gabaliem, bet nevis ar garā vājiem cilvekiem.
Šo viņš izteica ari direktoram.
„Gan ari jūs vairs ne par ko neuztrauksaties un nebrīnisaties,“ atbildeja tas, „kad būsat nodzīvojuši še kādu pusgadu. Ātrak nav ari iespējams pie visa pierast un iedzīvoties vietejos apstākļos un kārtibā, kas ir gluži preteji tai dzīvei — ārpus mūsu iestādes mūriem.“
Pa šo laiku bij izstaigati abi mājas stāvi, un viņi iznāca atkaļ uz durvim.
Direktors sniedza Alksnim roku:
„Un tagad — uz redzešanos! Man drusku jaizbrauc slimnicas saimnieciskās darišanās. Ar pārejām slimniecem es jūs iepazīstinašu rīt. Ja vēlaties vēl šodien redzet ari nemierigo vīriešu nodaļu, tad griežaties pie vecakā ārsta. Sveiki!“ viņš pacēļa platmali un aizgāja uz savu dzīvokli.
Alksnis lēnam soļoja pa laukumu, un pa galvu tam jaucās visdažadakās domas.
Par psichiatru viņš bij palicis tikai tadēļ, lai atrastu jaunus līdzekļus un ceļus, kā ārstet nervozus un garā vājos divdesmitā gadu simteņa iedzīvotajus.
Bet vaj tas viņam izdosies?
Pēc visa šodien redzetā un dzirdetā, viņš pats un viņa zinašanas tam izlikās tik maziņas un niecigas, salīdzinot ar visu to, kas še viņam kā ārstam bij jazin.
Darbs bij liels un gŗūts, un viņš tam neredzeja gala, jo ar katru dienu pašuzturas cīņai, dzimumu izvirtibai un žūpibai pieaugot, vairojās ari garā vājo pulks, kuŗu vairs nebij iespējams iedalit zinamās grupās un vienlīdzigās nodaļās.
Jo dažadaka un sarežģitaka palika dzīve, jo dažadaki izcēlās un pieņēmās ārprātibas un nenormalibas veidi.
Alksnis uzkāpa savā dzīvoklī un noguris atkrita uz divana.
Visas šās dienas viņam te bij vienmēr bijis tik daudz ko redzet, apskatit un iepazīties, ka no savām lietam viņš bij paspējis izkrāmet tikai tās
visnepieciešamakas. Grāmatas, piezīmes un citi sīkumi vēl nekustinati guleja čemodanā un lielajā pītajā kurvī.
No dienas uz dienu viņš atlika šo darbu.
Un ari šodien viņam negribejās ķerties pie ta. Bij taču vēl tik daudz laika priekšā. Varbūt pat veseli gadi.
Nevaredams istabā nosēdet, Alksnis paņēma platmali un spieķi un gāja uz plato slimnicas sētu pastaigat.
Ceļā viņš satika vienu no koleģiem — jautro Avotiņu, kuŗš gluži omuligi trieca ar jaunako žēlsirdigo māsu Annu Lindholm, kas ari vēl tikai nesen bij uz šejieni atnākuse, bet bij jau paspējuse iedzīvoties un šejienes atmosferai piemēroties.
„Kur jūs šodien tik nopietni?“ sauca Avotiņš, sasveicinadamies ar Alksni.
„Bijām ar direktoru nemierigo sieviešu nodaļā,“ atbildeja Alksnis.
„Nu — tur jau visadas lietas var dabut redzet un dzirdet!...“ smējās Avotiņš, pašķieledams uz Lindholm jaunkundzes pusi, kuŗa nervozi bakstija smiltis ar savu saules sarga galu un spītigi kluseja. „Pat Annas jaunkundze, kā domajams, tam piekrīt...“
Un viņi sāka abi smieties.
„Ne, koleģi,“ sacija Alksnis: „Pēc manām domam še nav neka ko smieties. Kur tik daudz nelaimigo, tur ari mēs, ārsti, nevaram justies laimigi un bez iemesla priecaties.“
„Ai, Alkšņa kungs,“ iejaucās valodā ari Annas jaunkundze: „Jūs maldaties.“
„Kā tā?“
„Ar savu nopietno vaigu jūs nevienam ne kāda labuma neatnesisat, bet gan drīzak — vēl ļaunumu.“
„Nu — es tam gluži nepiekrītu.“
„Gan paši pārliecinasaties. Pirmkārt jau jūs ar savu drūmo izskatu nekad neiemantosat slimnieku mīlestibu un uzticibu.“
„Es būšu pret viņiem labs un laipns.“
„Ne ka. Ar to jūs diez' cik tāļu netiksat. Vājprātigie skatas vairak tik uz cilveka ārieni. Un ja jūs rādisat vienmēr saskābušu un drūmu seju, tad slimie no jums baidisies, bēgs un izvairisies, kā no spitaliga.“
„Ja, tas ir pilnigi taisniba,“ piebalsoja ari Avotiņš: „Mums direktors reiz stāstija par vienu ārstu, kuŗš nekad nesmējies, un iznākums bijis tas, ka viņa nodaļā neviens slimnieks neizveseļojies, bet gan vairums palikuši vēl slimaki.“
Alksnis pasmaidija un atbildeja.
„Nebaidaties, koleģi, — es dažreiz varu būt jautraks un smieties vairak, kā neviens.“
„Gan jau nu redzesim — atbildeja Annas jaunkundze un, atsveicinajusēs, iegāja savā šuveju nodaļā.
Abi ārsti soļoja lēnām uz priekšu.
„Vaj jūs jau esat redzejuši mūsu mašinu ietaises?“ jautaja Avotiņš.
„Ne, nav vēl bijuse izdeviba,“ atbildeja Alksnis.
„Tad es jums parādišu. Ak ja — pasauksim labak mašinu nodaļas pārzini Enkmani. Tas pratīs labak visu izskaidrot.
„Caunit,“ griezās viņš pie kāda gaŗam ejoša apkopeja: „Esat tik laipni un palūdzat, lai Enkmaņa kungs nonāk lejā.“
„Tūliņ vaj?“
„Saprotams!“
Apkopejs aizgāja.
Bet Avotiņš turpinaja:
„Cik jocigi, ka šie cilveki pie katras pavēles prasa: „Vaj tūliņ vaj?“ lai gan paši labi zin, ka tas tūliņ jadara.“
Enkmans bij videja auguma — gadus trīsdesmit piecus vecs, melniem matiem un tumšām uzacim, kas kopā ar līko ērgļa degunu atstāja ebreja, vaj ari kāda cita dienvidnieka iespaidu, kaut gan viņš pats sevi pēc tautibas skaitija par vācieti.
Iepazinies Alksnis ar viņu bij jau tūliņ otrā dienā pēc savas atbraukšanas, bet runajis ar viņu nebij gandrīz nemaz.
„Sveiks, Enkman!“ un viņa smaidošā, aktierim līdzigā seja skaidri un gaiši izteica, ka viņš ari ar Enkmani bij labs draugs.
„Sveiki, kungi!“
Un viņi visi sasveicinajās.
„Ar ko varu pakalpot?“ jautaja viņš.
„Redzi, Alkšņa kungs nav nemaz vēl tavas valstibas redzejis, tādēļ parādi mums, kas tev rādams.“
„Labi — iesim un sāksim kaut tepat no ša gala.
Viņi iegāja nelielā istabā, kur vijās, locijās un mainijās gan augšup, gan lejup dažada tievuma un resnuma trūbas un vadi.
„Redzat,“ paskaidroja elektrotechniķis: „še ir elektriskas strāvas raditaji motori pavisam divi, lai viena sabojašanas gadijumā — neaptrūktu visai plašajai iestādei gaismas. Un, kas attiecas uz šām trūbam, tad pa viņām tiek dzīts gan ūdens dažadās temperaturās, gan ari gatavs tvaiks, jo kā jau zinat — mūsu iestādē viscaur ierīkota centrala apsildišana, tāpat ari visi ēdieni tiek pagatavoti ar karsta tvaika palīdzibu.“
Viņi izgāja caur veselu rindu velvetu telpu, kur strādaja gan atslēdznieki, gan kaleji, gan dzelzsgriezeji.
„Vaj še jums iznāk priekš visiem amatniekiem vienmēr pietiekoši daudz darba?“ prasija Alksnis.
„Un kā vēl!“ atbildeja Enkmans: „Mēs — labi ja spējam visus darbus paveikt, jo kungi —
vājprātigie pastāvigi rūpejas, lai allaž kaut kas tiktu salausts, jeb sabojats.
Bez tam vēl — mēs paši izgatavojam pat visnepieciešamakās — mazakās amašinu daļas; tāpat izgatavajam ari dzelzs gultas un citas lietas priekš klātpienākušiem jauniem slimniekiem, jo vispārejais vājprātigo skaits ar katru gadu pieaug.“
Kaut gan šis viss priekš Alkšņa nebij nekāds sevišks jaunums, jo savā studiju laikā viņš bij dabujis apskatit vēl daudz plašakas un greznaki ierīkotas vājprātigo patversmes, tomēr viņam patika noklausities, cik sirsnigi Enkmans stāstija par šejienes iekārtojumiem, pie kuŗiem viscaur bij manama praktiskas un izveicigas rokas darbiba.
Vareja redzet, šis — pusžīds, pusvācietis no visas sirds mīleja savu darbu un saprata viņa lielo nozīmi priekš visas slimnicas un priekš katra slimnieka.
Viņi iegāja tvaika katlu telpā.
Viscaur atskaneja rūkoņa un klaudzoņa. Pat zeme drebeja zem kājam...
„Ir pavisam trīs katli,“ turpinaja Enkmans: „Pa vasaru tiek nodarbinats tikai viens no viņiem, bet ziemā — aukstam laikam pastāvot divi; trešais pastāvigi stāv rezervē, jo lielakas nelaimes un posta nemaz nevajaga, kā tad, ja visai slimnicai piepeši japaliek bez gaismas, siltuma un ēdiena.“
Izstaigajuši krustam, šķērsam pa apakšejām telpam, viņi pārgāja uz otru stāvu: tur atradās galdnieku un mālderu darbnicas, vingrojamā zāle priekš slimniekiem un strādnieku dzīvokļi.
Visur Enkmans deva vajadzigos paskaidrojumus.
Beidzot, viņi uzkāpa pa šaurām līkumotām dzelzs trepitem pašā augšā, pie lielā ūdens rezervuara, no kuŗienes atklājās plašs un skaists izskats pār visu slimnicu un tās apkārtni.
Slimnica ar savām daudzajām glītajām ēkam, gludi izkoptiem celiņiem, puķu dārziņiem un pelekajām
slimnieku grupam atgādinaja mazu teiksmaiņu pilsētiņu ārpus pasaules, ārpus dzīves...
Visapkārt izplētās priežu sils, un tikai no vienas puses, caur retajiem kokiem šur, tur pamirdzeja netāļā miestiņa baltās mājeles ar mūžam kūpošiem skursteņiem.
Aizupes slimnica bij būveta tikai nesen, tadēļ viss viņā bij vēl jauns, tīrs un daudzmaz piemērots nepieciešamakajām higieniskam prasibam.
No vecu laiku „trako māju“ iespaida še nebij ne vēsts.
„Cik tas savadi,“ iesāka Alksnis: „no šejienes skatoties izliekas, ka visi tur lejā ir tik mierigi un prātigi un katrs dara savu darbu, bet turpreti mēs ne desmito daļiņu nevaram iedomaties, kas še dažam labam jacieš, kaut gan viņi paši nemaz savu moku neapzinās.“
„Nu, ir ari tādi, kas ļoti labi saprot, kur viņi atrodas,“ atbildeja Avotiņš.
„Vaj tas varetu būt?“
„Ja — visa jau, saprotams, nevar ne zinat, nedz izdibinat, cik lielā mēra viņš gudrs, vaj vājprātigs pie uzņemšanas slimnicā, bet tomēr ir bijuši vairaki gadijumi, kur mēs — ārsti, esam pārliecinati, ka atvestais cilveks — pilnigi normals, kurpreti viņa piederigie apgalvo pavisam pretejo, un tā viņš mums gribot, negribot jauzņem, vismaz uz kādu laiku, lai pilnigi tiktu skaidribā.“
„Un rezultati?“
„Rezultati pa lielakai daļai ir nevisai iepriecinoši, jo daudzi pacienti, kas pirmā laikā izliekas pavisam veseli, — pamazam sāk palikt nervozaki un beidzot patiesi izvēršas par ārprātigiem.“
„Bet vajag taču tur būt kādiem iemesliem?“
„Kas viņus visus lai izpēta! Mūsu tagadejā sabiedriskā dzīve ir tik raiba un sarežģita, ka viņā var tāpat nomaldities, kā grieķu mitoloģiskajā „labirintā.“
„Tomēr, ja cilveks izliekas gluži vesels, tad jau var rakstit viņa piederigajeiem, lai ņem viņu laukā.“
„Tiek jau ar rakstits. Bet ko tas līdz? Uzturas nauda dažreiz ir samaksata par vairak gadiem uz priekšu, un neviens no laukā ņēmajiem nerāda ne acu.“
„To var piespiest caur policiju.“
„No policijas iejaukšanās mūsu direktors baidas, kā no uguns. Un tā tad pa lielakai daļai viss paliek, ka bijīs; bet iedomatais slimnieks izmēģinajies kādreiz bēgt un atkal noķerts, pamazam apmierinajas ar savu likteni un paliek līdzigs saviem citiem bēdu brāļiem...“
„Nu, tas taču ir pavisam necilvecigi un, kā ārsts, es no savas puses tam protesteju!“
„Ne tik karsti, Alkšņa kungs... tiklīdz tas nāks direktoram ausīs — jūs tiksat uz pēdam atlaisti un nebūsat tomēr ieguvuši nekādu labumu.“
„Kadēļ tad par šām lietam netiek nekas avizēs rakstits?“
„Kadēļ, kadēļ! — Tas viegli prasit, bet ne tik viegli atbildet. Nu — tadēļ, ka preses priekšstāvji, ja ar' kādreiz kāds še iemaldas, nekad nedabā īstās skaidribas un patiesibas zinat, bet viņiem tiek tikai visas labās puses rāditas un stāstitas, tā ka aizbraukuši atpakaļ pilsētās, viņi prot tikai slavas dziesmas dziedat par mūsu laiku „priekšzīmigajām“ vājprātigo iestādem un viņu humano ierīkojumu, ne vārda neminot par to, ka katrai lietai ir ari sava ēna.“
„Un ārsti, kadēļ tie neka nedara, lai labotu šo lietu?“
„Neviens negrib pazaudet savas vietas un maizes kumosu uz spēli likt, jo, iejaukties šādās un šimlīdzigās lietās, būtu tikpat gudri, kā bāzt savu galvu ugunī.“
„Ja,“ piebalsoja ari Enkmanis: „cik man ir bijis izdevibas novērot, tad viss nupat pārrunatais ir pilniga patiesiba. Mūsu direktors nav slikts cilveks, bet viņam ir daži nevēlami aizspriedumi, un tā tad visa ši būšana nav nekā labojama, iekams viņa pate nelabosies tur — ārpusē — pie gudrajiem un garigi veselajiem cilvekiem.“
Kad viņi atkal nokāpa lejā un iznāca uz slimnicas pagalmu, saule jau bij paspējuse nolaisties aiz koku galotnem, un zemi apņēma mitrs rudens vēsums, jaukdamies ar nokritušo lapu aso smaržu.
Slimnieki bij jau paturejuši vakariņas.
Daži prātigakie spēleja kārtis, vaj skatijās, uz logiem uzmetušies, kā klīda un veidojās sārtbaltie mākoniši, aiz kuŗiem nogrima saule.
Daži, kuŗi bij bijuši pie darba, apkopeja vadibā mazgaja rokas un kājas, lai gultā ejot nenosmēretu palagu un deķi.
Viss bij mierigs un kluss.
Tikai no Prima sieviešu nodaļas atskaneja aizsmakušās un gārkstošās nemierigās Lizetes vaimanas...
Dežurejošie dienas apkalpotaji un apkopejas pārmainijās ār nakts vaktim un devās katrs uz savu dzīvokli.
* * *
Pēc vakariņam Alksnis apsēdās pie galda un nogrima domās.
Pirmo reiz še, jaunā vietā, viņš bij vienā pašā dienā tik daudz dzirdejis un redzejis, kā šodien. Galvā tam viss griezās, rūca, dūca un skaneja, tā ka nevareja neko domat.
„Patiesi, ja šā ies katru dienu,“ nodomaja Alksnis pats pie sevis, — „tad ari man būs drīz japaliek trakam.“
Viņš paņēma pirmo pie rokas gadijušos grāmatu un sāka lasit; bet, kad bij veselu lapu izlasijis,
— no visa lasitā neatcerejās vairs neviena vārda.
Alksnis piecēlās, aiztaisija logu, izģērbās un likās gulet.
Pa galvu šaudijās visnejēdzigakās domas, bet miegs bēgtin bēdza.
Jaunais ārsts grozijās no vieniem sāniem uz otriem, velti mēģinadams aizmigt.
Pagāja pusstunda — stunda.
Bet Alksnis vēl arvien nevareja aizmigt. Atmiņā tam attēlojās vesela virkne dažadu notikumu un ainu no viņa pagājušās ģimnazista un studenta dzīves, līdz beidzot apstājās pie kādas meitenes tēla, kuŗu viņš bij beidzamās dienās gandrīz pavisam aizmirsis, iepazīdamies ar saviem jaunajiem darba apstākļiem.
„Un es taču viņai solijies rakstit,“ domaja viņš.
„Tev nebij vaļas,“ mierinaja viņu kāda cita balss.
„Lai viņa raksta pirmā...“ piebalsoja vēl kaut kas — —
„Ne, nebūs labi,“ teica Alksnis un izbijās pats no savas balss.
Uguni iededzis, viņš kaut kā uzmeta sev dažus drēbes gabalus un, pie galda nosēdies, paņēma pastpapiru.
„Ko lai viņai rakstu?...
Ko teikt bij tik daudz, bet vaj visu to vareja vārdos uz papira izteikt? Un vaj ta jel maz sapratis viņa tagadejo gara stāvokli un jauno iespaidu reibinošo dažadibu?
Bet lai!
Spalvu paņēmis, viņš iesāka:
„Dārgā Neldiņ!
Ir taisniba — es Tev solijos rakstit tūlit pēc atbraukšanas. Bet nu jau ir pagājuse vesela nedeļa, un es vēl neesmu ne rindiņas
paspējis uzmest. Piedod, — esmu šinī laikā tik daudz piedzīvojis un pārdzīvojis, ka nebij nemaz iespējams par kaut ko citu domat.
Viss brauciens uz šejieni bij gaŗlaicigs un nogurdinošs. Izņemot mazu incidentu ar dažiem zemniekiem, nenotika nekas sevišks, ko Tev varetu pastāstit.
Ari mana tagadejā dzīve nebūs Tev interesanta. Teikšu tikai, ka darba še ir daudz, ļoti daudz. Nezinu, vaj jel maz būšu spējigs viņu tā veikt, kā vajadzetu.
Ap sirdi man acumirklī pavisam neizprotami. Žēl pagājušās dzīves, žēl Tevis — visa žēļ…
Atceros, pagājušā ziemā Tu reiz Maskavā izteicies, ka mēs tikai pirmo reizi dzīvojot pasaulē, un tadēļ padarot tik daudz muļķigu un nevajadzigu lietu, kas vēlak pašiem janožēlojot.
Toreiz es smējos un zobojos par šo izteicienu. Bet tagad man smiekli nemaz nenāk, jo jaatzīst, ka Taviem vārdiem — bijuse taisniba.
Mēs pirmo reizi dzīvojam pasaulē; pirmo reizi skatamies dzīvei acīs, pirmo reizi mācamies mīlet, kaut gan mums liekas, ka mēs jau esam neskaitamas reizes mīlejuši.
Kas ir tas par spēku, kas ir ta par varu, kas padara stundas par minutem, kas gļēvajai miesai liek palikt skaistai, spēcigai un varenai? Kas vienā vienigā skūpstā ielej sirdi un dvēseli! Kas liek krūtīs uzplaukt sārtai ilgu un sāpju puķei? — —
Man viņu ar Tevi kopā pavadito gadu laime bij par lielu, lai es spētu to pilnigi aptvert un saprast. Es mīleju un tiku mīlets...
Pasaulei priekš manis bij tukša, nevērtiga skana...
Pirmo reizi es sajutu visā pilnibā, ka ne tikai miesu var mīlet, bet ka ir ari vēl kaut kas cits augstaks un svētaks, kam mūsu jūtas nemanot, nezinot pieķeras un ka nevar tik ātri aizmirst, lai ari visi elles spēki pret to saceltos!..
Tikai tagad es saprotu, no ka esmu šķīries, ko esmu pazaudejis...
Vaj sieviete ari zin, cik daudz tas nozīmē, kad vīrietis raud? Bet es beidzamā naktī, no tevis šķiroties raudaju, raudaju kā nezin kad biju raudajis — —
Tikko studijas beidzis, ārsts — psichiatrs, sentimentalitate un asaras... Kā tas viss savienojams?
Agrak es būtu smējies par to. Bet tagad man smiekli nemaz nenāk.
Varbūt tur vainiga mana tagadejā, savā ziņā vientuļā un vienmuļigā dzīve, man — kas biju līdz šim tā pieradis pie lielpilsētas trokšņa, pie viņas nerimstošās dunoņas un raibās ņudzoņas.
Man liekas, ka katram pilsētniekam, vismaz tādam, kas ilgaku laiku uzturejies pilsētā, nākas to pašu pārdzīvot un izjust — varbūt tikai dažadās pakāpēs, samērā ar ikviena atsevišķa cilveka individualitati.
Es pats nezinu, kā tas gadijās, kā es atnācu uf šejieni — tādu nomali. Man taču ari turpat Maskavā piesolija vietu, kuŗa bij samērā pat labaka par šejienes. Bet man gribejās savas iegūtās zinašanas izlietot dzimtenē, izlietot saviem nelaimigajiem tautiešiem par labu.
Vēl ir tikai iesākums, vēl es neesmu neko labu padarijis, pat neesmu vēl pilnigi iepazinies ar savu jauno darba lauku. Bet es strādašu cik manā spēkā stāvēs!
Vienalga, kaut es tagad esmu atšķirts no visas ārpasaules, tā sakot — gandrīz dzīvs aprakts šo ārprātigo individu vidū. Varbūt tikai pāris reizes gadā dabušu redzet pilsētu.
Bet mani apmierina tās domas, ka tu taču mani mīli, ilgojies varbūt pēc manis tāpat, kā es pēc tevis; domā par mani, gaidi no manis vēstules.
Ari ta jau ir dzīve ar savu zinamu skaistumu un sāpem...
Bet tev ir daudz vieglak visu to panest. Tev paliek vēl mūsu vecā, sirsnigā kompanija: Kārkliņš, Kalniņš, Zenta, Mīce un vēl daudz citi no Maskavas latviešu jaunās paaudzes.
Ko jūs visi tagad darat? Vaj mani ari vēl kādreiz pieminatk?
Zinu — Jums jau nav laika!... Lekcijas... mācišanās... skraidišana uz stundam... tējas vakari... Dailes teatris… Latviešu biedribas danču vakari... Tveras bulvars ar visiem viņa raibumiem... Ak, galva sāk griesties, visu to bijušo un izbijušo atceroties un iedomajoties!
Cik nesen tas atpakaļ. Rādas — būt noticis tikai vakar, aizvakar… Laikam man nekad vairs tādas dzīves neredzet...
Esmu noguris. Beigšu.
Ar skūpstu —
Tavs Jānis.
* * *
Dienas vilkās uz priekšu vienmuļigi, lēni un gausi, kā apdomadamās un bīdamās, ka viņas jau paspējušas palikt tik īsas.
Rudens soļoja mēreniem soļiem pār dzimtenes ārem un vērigu aci apraudzija vaj vēl kādam bērzam, ozolam, jeb kļavai nav palikušas dažas lapas.
Un kur tik viņš ieraudzija kādu novēlojušos zaļumu, to viņš sabradaja saviem platajiem, salnas naglam kaltajiem zābakiem, pats pie sevis nosmīnedams par savu varu, kuŗai neviens neka nevareja padarit.
Pat saule vairs nedrīksteja smaidit. Viņa tikai tā pazagšus pārslīdeja pār debess velvi un nogrima tumšajos mākoņu blāķos, lai dotu vietu tumsai, kuŗa ar katru nākošo dienu palika spītigaka un uzbāzigaka...
Šodien rudens bij pametis tumsu kādā kartupeļu bedrē un tagad blandijās viens pats apkārt.
Nejauši viņš pienāca pie Aizupes vājprātigo slimnicas un ieraudzija, ka kāds jauns ozoliņš nebij vēl nometis savu lapu apģērbu, un lepni dižojās starp kailajām liepu rindam.
Neko daudz nedomadams, rudens pārkāpa pār slimnicas augsto dēļu sētu un nopurinaja ozoliņam visas lapas, tā ka tās čabedamas nolidoja visapkārt, apklādamas novītušos smilgu līķus un grantetā celiņa oļus, kā ar bāli dzeltenu segu.
Ticis galā ar šo darbu, rudens jau gribeja kāpt pār sētu, lai dotos tāļak pasaulē, kad ieraudzija kādas mājas priekšā vēl dažas ziedošas puķes.
„Ak tu, joks, kā es to nebiju jau agrak ievērojis,“ nodomaja viņš un devās uz puķu dobi.
Kāda vājprātigā sēdeja puķu dobes malā un rotaļajās ar vēlinajiem asteres ziediem.
Rudeni ieraudzijuse, viņa pietrūkās kājās un sāka visā galvā kliegt:
„Glābjat, glābjat! — viņš nāk, viņš nāk! kādi tam līki, asiem nagiem bruņoti pirksti!... Un lielas, platas kājas!... Manas mīļās, mīļās puķites...“
Viņa vaimanaja un gaiņajās rokam.
Saskrēja apkopejas.
Bet viņas nespēja rudeni ieraudzit, tadēļ viņas ar varu ieveda slimnieci istabā un apguldija viņu gultā:
Reizu reizem viņa nodrebeja un izplēstām rokam rāvās uz priekšu, vienmēr atkārtodama:
„Viņš nāk, viņš nāk!... glābjat, glābjat — manas puķes!...“
Apkopejas neko nesaprata.
Atnāca Alksnis.
„Kas slimniecei atkal noticis?“ jautaja viņš.
„Ārsta kungam jau zinams,“ atbildeja dežurejošā apkopeja, — „ka Adele par visām lietam vairak mīl puķes.
Kā katru rītu, tā ari šodien mēs viņu izlaidām laukā pie viņas pašas koptās puķu dobes. Piepeši viņa sāka kliegt un gaiņaties, it kā kāds tai gribetu atņemt pukes...“
„Un pēc tam?“
„Pēc tam mēs viņu ievedām un apguldijām gultā, bet viņa nemaz vēl negribeja apmierinaties.“
„Labi, labi — gan nu redzesim.“
Alksnim ienākot, slimniece palika klusu un, plaši ieplēstām acim, uzmanigi noraudzijās viņu sarunā ar apkopeju.
„Viņš nāk!..“ ta atkal iekliedzās un gribeja izlēkt no gultas.
Apkopeja piesteidzās un to satureja.
„Kas tev kaiš?“ prasija Alksnis un, noliecies pār slimnieci, satvēra viņas roku.
Vājprātigā pamazam apmierinajās.
„Viņš nāca...“ atbildeja ta.
„Kas tas bija?“ prasija Alksnis.
Adele neka neatbildeja, tik smagi nopūtās.
„Kāds viņš izskatijās?“ turpinaja ārsts.
„Liels, līkiem pirkstiem, platām kājam, kuŗas bij ieautas stūraiņos zābakos — salnas naglam zolēs...“
„No kurienes viņš nāca?“
„Viņš pārkāpa pār sētu un nobirdinaja ozoliņam lapas.“
„Ko viņš tev gribeja darit?“
„Viņš gribeja manas puķes nobradat... ha! ... saviem lielajiem zābakiem — salnas naglam zolēs!... Bet es kliedzu!... un viņš apstājās ... es redzeju — viņš apstājās... viņam bij bailes... Es viņam būtu noplēsuse viņa kuplo, sirmo bārdu!...“
Vājprātigā gurdeni atslīga gultā un aizvēra acis. Uz pieres tai parādijās sviedru lāses…
„Kur manas puķes?“ viņa čuksteja.
Puķes tika atnestas.
Slimniece pavisam apmierinajās un sāka mīlinaties ap raibajām asteru galviņam…
Alksnis atlaida apkopeju un apsēdās pats pie slimnieces gultas.
„Cik brīnišķigi,“ nodomaja viņš pats pie sevis: „Ir taču vēl kāda cita pasaule, kuŗu mēs, normalie cilveki, neesam spējigi redzet, bet kuŗa — atklāta garā vājiem, kā piemēram, šinī gadijumā
ar apkopeju un Adeli. Pirmā no viņām nav neko redsejuse, bet otrā turpreti tik skaidri apraksta kādu neredzetu briesmoni, kuŗš gribejis viņas puķes nobradat … Hm, savadi un neizprotami...
Adele bij turigu laucinieku vienigā meita.
Pēc tēva stāstijuma — viņas slimiba bij sākusēs sekošā kārtā:
No dabas ļoti jūtiga, viņa par katru, visniecigako pārestibu ļoti sarūgtinajusēs, tā ka nebijuse ilgi apmierinama.
Kādu laiku viss gājis ļoti labi. Tikai vecakiem tas uzkritis, ka viņa gandrīz katru nedeļu sākuse saņemt pa biezai, smagai vēstulei ar vienu un to pašu rokrakstu.
No sākuma viņi uz to negriezuši nekādas vēribas. Bet kad vēstules nemitejušās, — tie kādreiz vienu no viņām atplēsuši un atraduši, ka šis ir viskarstakās mīlestibas vēstules, kuŗu autors — kāds zinams, pavieglas dabas jauns cilveks — visā apkārtnē pazīstams ar savu trakuligo dzīvi.
Šādu sarakstišanos, saprotams, vecaki Adelei stingri nolieguši, zinadami, ka no šimlīdzigiem sakariem nekad nekas labs nevar iznākt.
Par to nu Adele tā sažēlojusēs, ka nopietni saslimuse, tā ka bijis jaizsauc ārsts, kuŗš devis padomu izsargaties uztraukt slimnieci, lai neizceltos vēl nopietnakas sekas.
Drīz skuķis izveseļojies, un visi domajuši, kā ari viņas muļķiga, brīnišķigā mīlestiba uz visiem laikiem izārsteta. Bet ta bijuse liela maldišanās.
Kādreiz vasaras otrā pusē, vecaki viņas nepalaiduši uz kādu zaļumballi.
Viņa raudajuse cauru nakti un jau otrā dienā sākuse nesakarigi runat, plosities un stāstit par tādām lietam, ka neviens nesapratis, tā ka Adele bijuse javed uz Aizupes vājprātigo patversmi...
Tik daudz bij zinams par viņas slimibas izcelšanos.
Pavirši uzklausot šo stāstijumu, nevienam nevareja būt ne jausmas par tām neaprakstamām garigām mokam un ciešanam, kuŗas nelaimigā meitene bij pārdzīvojuse, iekams ta bij nokļuvuse līdz tādam stāvoklim. —
Atgriezās apkopeja.
„Uzmanat viņu labi krietni, un ja viņa sāk atkal palikt nemieriga, tad paziņojat to man,“ pamācija Alksnis, atstādams apkopeju pie aizmigušās vājprātigās gultas.
Gaŗām iedams, viņš iegriezās Avotiņa nodaļā, kuŗš bij uz dažām dienam dabujis atvaļinajumu un aizbraucis.
Pa šo laiku Alksnim bij jauzrauga ari viņa slimnieki.
Visnemierigakais no tiem bij kāds sirmgalvis, kuŗam nemieru laikā bij acu priekšā nošauti abi viņa dēli un nodedzinatas visas ēkas.
Spēcigais un brašais vīrs no liela satricinajuma zaudejis prātu un stundas laikā palicis pavisam sirms.
Dažos gados viņš bij tā pārmainijies, ka viņa agrakie draugi, kuŗiem bij atļauts to apmeklet, viņu vairs nepazina.
Šis nelaimigais bij no ārstu sapulces atzīts par neizdziedejamu, un tam bij visa sava atlikušā nelaimigā mūža daļa japavada ārprātigo namā un jamocas ar briesmigajiem murgiem...
Bet ne tikai šis vienigais.
Par visu slimnicu skaitija kādus četrpadsmit vājprātigos un vājprātigās, kuŗi bij „soda laikā“ zaudejuši saprašanu.
Lielakā daļa no viņiem bij jauni un, vareja redzet, inteliģenti cilveki: skolotaji, vidus skolu audzekņi un studenti.
Starp tiem atradās ari kāda māsa un brālis.
Samērā viņi izturejās diezgan mierigi un bij ceriba ar laiku viņus izārstet. Tikai pazīt viņi viens otra nepazina un palika gluži vienaldzigi, kad tos saveda kopā.
Vēl šinī nodaļā bij kāds savads vājprātigais, kuŗš vienmēr atradās labā gara stāvoklī un smējās no rīta līdz vakaram, pajautrinadams ari citus ar savu mūžigo plukšķešanu un ālešanos.
Viņš bij vecaku — alkoholiķu bērns un jau no dzimšanas bijis truls un idiotiski neapdāvinats, tā ka pat lasit un rakstit viņš nebij iemācijies. Tāpat ari darbu viņš neprata nekādu strādat un, ja tam lika kaut ko dairt, tad viņš gluži vienkārši nedarija, lai vaj draudeja, vaj lūdzās.
Līdz savam divdesmit pirmam gadam viņš bij nodzīvojis pie saviem vecakiem, pa lielakai daļai rotaļadamies ar tās pašas mājas iedzīvotaju mazakiem bērniem.
Dažreiz viņš vareja būt ari gluži prātigs.
Tā ari iznāca, ka viņš bij ticis noņemts kaŗa dienastā, domajot, ka tikai tīšam viņš izliekas par muļķi, lai glābtos no nepatīkamā dienasta.
Saprotams, drīz pārliecinajās par viņa nenormalibu un atsūtija to uz Aizupi.
Tomēr iespaids bij palicis, un — tiklīdz vājprātigajam padaudzinaja zaldatus, viņš ļoti izbijās un līda zem gultas, jeb citā kādā stūrī, kur cereja atrast drošu patvērumu pret visiem saviem ienaidniekiem...
Citi slimnieki, tāpat ari uzraugi ieraudzija šo jaunekli gluži labi un ļāva tam savvaļu visās lietās,
jo viņš bij gluži nekaitigs un nekam neka ļauna nedarija.
Ļoti daudzi vājprātigie slimoja ar dažadām dzimuma kaitem, kuŗas tie bij še atnesuši jau no savas agrakās dzīves.
Alkohols un šās slimibas bij viņus noveduši līdz trako mājai. Un lielakai daļai no tiem nebij vairs nekādu ceribu izkļūt no šejienes kā pilnigi izārstetiem, jo šausmigās slimibas sakropļoja ne tikai garu, bet ari miesu pārvērta par briesmigu riebigu puvekļu kaudzi. Lēna nāve apņēma katru dienu visu organismu arvien vairak un vairak, līdz nokāva viņu galigi.
Klusā pēcpusdienā atvērās meža puses vārti un mazs pulciņš pavaditaju un ziņkārigo virzijās uz slimnicas kapsētiņas pusi, kur aiz vienkārša iežogojuma, šalcošu priežu apēnoti, koku starpā atplaiksnijās baltpeleki kapkopiņu uzkalniņi.
Še klusi un mierigi, viens otram līdzās, atdusejas dažadi ļaudis, kuŗus spītigā dzīve pret pašu gribu bij saveduse kopā, likuse izciest tiem neizsakamas mokas un beidzot bez kādas žēlastibas pate aizbēguse, atstādama tos saltajai nāvei par laupijumu.
Pāris reizes ari Alksnis aizgāja līdz uz kapsētu. Bet viņš nespēja noskatities un paciest, ar cik lielu vienaldzibu še gandrīz sviestin iesvieda bijušos cilvekus tumšajā bedrē un sabēra zemi virsū, ar kājam piemīdidami.
Saprotams, slimnicas kapsētā tika paglabati tikai nabadzigakie, atstātie un aizmirstie nelaimigie, par kuŗiem nekas nerūpejās, par kuŗiem nevienan nebij daļas, bet pagastu valdes atmeta ar roku.
Laimigie un dzīvē apmierinatie ļaudis ātri vien aizmirsa savus nelaimē un postā kritušos tuvakos.
Un vājprātigos lielakā daļa skaitija jau tikpat kā par mirušiem. Ne, vairak! — vēl nožēlojamakus, nekā kad tie būtu patiesi miruši.
Cik reizes Alksnis nenovēroja, ar kādām bailem un slimigu ziņkāribu gaŗamejošie un brauceji cilveki noraudzijās pār augsto sētu uz balto māju pusi.
Daži iedrošinajās pat caur iežogojuma dēļu starpam paskatities uz slimnicas pagalmu, kur gan bieži vien nekas sevišks nebij redzams, jo, aukstam laikam pastāvot, lielakā daļa slimnieku allaž tika tureti savās istabās, kur tos dienam un naktim uzraudzija apkopeji un apkopejas, soļodami pa skaļajiem augstajiem koridoriem un skandinadami lielās slēdzeņu buntes.
Gandrīz katru dienu tika kāds no slimniekiem aizvests projam. Vaj nu pagasta valdes un piederigie tureja viņus par izārstetiem, vaj ari viņiem nebij vairak līdzekļu ko maksat par uzturu, apkopšanu un ārstešanu.
Bet ari jauni slimnieki nāca arvien klāt. Spēcigi jaunekļi, dreboši sirmgalvji, vīri, sievas, bagati, nabagi — visi, pārsperdami pār šās mājas sliegsni un uzģērbdami platos, pelekos slimnicas svārkus, palika vienadi un pielīdzinajās pārejai peleko armijai.
Še izuda visa dažadiba un kārtu starpiba.
Ne, — nevar teikt, ka izzuda, ka nebij kārtu starpibas! Paši slimibu veidi sadalija visus iestādes iemītniekus neskaitamās, visdažadakajās grupās un vājprāta un ārprāta variacijās, tā ka pat iestrādajušies ārsti zaudeja galvas, nevaredami izprast, kā rīkoties un ko vispapriekš darit.
Un daudz nedomadami un neprātodami, viņi nemierigos bāza augstās vannās zem ledaiņiem dušiem, mocija tos dažadiem jo gŗūtiem ģimnastikas paņēmieniem, līdz tie sastinguši un bezspēcigi pakrita un mitejās trakot.
Kaut gan no direktora bija izdota stingra pavēle apieties laipni un cilvecigi ar visiem, pat nemierigakajiem slimniekiem un cieši pieraudzit, lai apkopeji un apkopejas nedaritu nevienam pārestibas.
Bet vaj ārsti un žēlsirdigās māsas to izpildija?
Viņiem tas bij gluži vienalga. Lielakā daļa viņi kā automati izpildija savus pienākumus.
Pat jautrais Avotiņš jau bij paspējis pārmainit sirdi pret akmeni, — palika auksts un vienaldzigs pie vistraģiskakiem skatiem, un daudzās vietās vēl atrada jokus un pajautrinajumus, kur Alksnim — vaj mati slējās stāvu.
„Kā tu tā vari ?“ prasija viņš.
„Javar!“ atbildeja Avotiņš.
„Bet es nespēju!... Es pats drīz zaudešu prātu...“
„Nekas, nekas,“ smējās Avotiņš, „pieradisi — gan pāries. Mēs visi to pašu esam pārdzīvojuši.“
Alksnis sakoda zobus un mēģinaja pierast. Koleģi viņu slaveja, žēlsirdigās māsas meta uz viņu nozīmigus skatienus, direktors pareģoja viņam lielu nākotni.
Bet tas viņu neapmierinaja. Kā nemanama vēja pūsma nogāja viņam gaŗam visas uzslavas un draudzibas piedāvajumi.
Viens viņš bij, viens palika. Tikai slimnieki viņam bij draugi, un starp tiem Alksnis jutās daudzmaz apmierinats.
Bet vakarā, kad visi bij devušies pie miera, kad pienāca nakts dežures laiks un restotajos logos iemirdzejās elektriskās actiņas, Alksnis nespēja novaldities savā istabiņā, kuŗa izlikās tik tukša un sveša.
Viņš uzmauca platmali uz acim, ietinās pledā un pār sasalušajiem dubļu kruvešiem klupdams devās bezgaligajā rudens tumsā — bez domam, bez mērķa.
Viņam nebij tādas vietas, kurp iet, kur to gaidija, kur ilgojās pēc viņa. Varbūt tāļajā Maskavā viņa mīļā mazā Neldiņa.
Klusu, kā zaglis, Alksnis līda caur sīkajām prieditem un biezo alkšņu smalci, nemekledams ne ceļa, ne taciņa. Paegļu asie nagi skrāpeja viņa seju, bet eglišu izstieptie pirksti plucinaja apģērbu un pinās kājās.
Viņš to neievēroja.
Lielās priedes un egles šņāca saltas rudens šalkas. Ziemas vēstnesis — ziemelis plosijās pa bērzu un apšu kailajiem sastingušajiem zariem, mekledams, vaj nav vēl kur atlikusēs kāda spītigi pārdroša zaļgana lapa...
Tikai uz šļācošās un tumsā neredzami mutuļojošās upes krasta apstājās Alksnis. Ari no turienes dvēsa saltums un šausmas, saplūzdamas ar vispārejo rudens nakts baigo harmoniju.
Kā nesaprašanā apstājās viņš uz stāvās kŗaujas un, atspiedis galvu pret grumbuļaino priedes stāvu, segts egļu plašajām zaru rokam, stāveja viņš ilgi, ilgi kā sapņos nogrimis.
Acis veltigi maldijas tumsas valstibā. Nekas nebij redzams.
Bet tad, piepeži — nejauši pašķīrās mākoņu siena un uz vienu acumirkli iemirdzejās viena vieniga zvaigznite…
Kur bij, kur palika? Nākošā acumirklī viņa jau bij pazuduse.
Bet ar to pietika.
Alksnis atmodās, kā no ilga, gŗūta murgojuma.
Viņam tapa baigi, drausmigi.
Ko viņš še mekleja? Ka viņam vajadzeja no melnās, mūžam nemierigās, griezdamās upes dzelmes?
Viņš sataustija kādu nokritušu sausu zaru. Neapzinigi viņš to pacēla, pasvārstija rokā un tad, atvēzejies, meta uz priekšu…
Acumirklis gŗūta, mocoša klusuma un tad kaut kur, tepat priekšā, netāļu šļirkstoši noplunkšķeja ūdens un palika atkal klusu. Tikai straume vienmuļigi murmuļodama čaloja ap iegāzušās priedes celmu...
Ja mēģinatu še pat... tāpat kā sausais zars... Ūdens uzšļakstetos augstu gaisā un tad iestātos mūžigs klusums — —
Nebūtu vairs ne ilgu, ne sāpju, ne saltas un tumši baigas rudens nakts.
Bet kadēļ? Kadēļ?
Kā bargs tiesnesis nostājās viņa priekšā šis — kadēļ? Un viņam nebij uz to neka ko atbildet.
Ak, Dievs, vaj viņš ari jau sāka zaudet prātu? Vaj viņš vairs drīksteja ļaudim rādities?
Alksnis ar šausmam atkāpās no upmalas. Ko viņš bij gribejis darit?
Viņš pats neka nezinaja. Ari nevēlejās zinat. Murgi... Iedomas...
Sāka iet lieliem, nevienadiem, steidzigiem soļiem, atdurdamies pret krūmiem un kokiem, klupdams, pakrizdams un atkal pieceldamies.
Vaj kas viņam aiz muguras neieklepojās? Ne — ta bij nopūta... Varbūt kāds dzinās viņam pakaļ...
Kaut kas vilka Alksni paskatities atpakaļ. Bet viņam bij bail. Viņam likās, ka nākošā acumirklī
kāds sagrābs to aiz mēteļa stūŗa, pavēlēs apstāties un vedis atpakaļ uz šausmam un pazušanu...
Kā neprātigs, Alksnis lēca pār krūmiem, krita pār nogāstiem kokiem, līdz tika uz lielā ceļa un vareja jau pār koku galotnem saredzet gaišo slimnicas uguņu atspīdumu.
Naktssargs izbrīnejies noraudzijās uz jauno ārstu, kuŗš, gluži aizelsies, nogāja tam gaŗam, pie kam viņam aiz mēteļa pogas vēl bij palicis aizkēries — norauts kupls paegļa zariņš.
Pie rakstamā galda apsēdies, Alksnis aizvēra acis un nodrebeja iedomadamies savu tumsas gājienu un pēc tam neprātigo bēgšanu...
Viņam atkal par jaunu uzmācās jautajums, kadēļ viņš bij braucis uz šejieni, kadēļ nebij palicis turpat Maskavā, pie Neldas, — vismaz šo ziemu, kamēr viņa beidza kursus. Vietas taču viņam tur netrūka.
Bet viņš bij gribejis pārbaudit Neldu un sevi. Pārbaudit mīlestibas stiprumu — tādas mīlestibas, kuŗu nesaistija nekādi pienākumi, nekādas māksligas pasauligas saites.
Un ja pēc ši pārbaudišanas laika viņu mīlestiba nebūs dzisuse, viņus vienojošās jūtu un abpusejās pieķeršanās saites risušas, tad viņi nešķirsies nekad! Tad viņi būs stipri, kā nāve un pastāvigi, kā mūžiba!
Ja tad atdzims viņu miesas un asinis, viņu abu mīlestibas apgarotas, tad — nost ar aizspriedumiem, nost ar cilvecisko maziskumu un gļēvumu!
Viņu pēcnācejiem būs būt spēcigiem, skaistiem un pilnigiem! Lai tie var dzīties pēc jaunas patiesibas un paši izvēleties sev nākotnes valsti, kuŗu pārvaldit bez veco sen satrunejušo murgu un māņu palīdzibas — —
Tādas domas klīda caur Alkšņa smadzenem. Viņš atvēra acis un ķēra pēc papira.
Čirkstedama spalva slīdeja pār balto sleju, un verdošā domu strāva sāka izlieties nervozās, nevienadās rindiņās.
Ja — viņš rakstija viņai vēstuli. Sen viņš nebij tā rakstijis. Viena lapas puse pēc otras pildijās mīļiem, sirsnigiem vārdiem.
Bet Alksnis pats to nemaz nemanija. Viņa roka nenogura un tinte no spalvas neizsīka...
Viņš rakstija gandrīz visu nakti. Uzrakstija Neldai; Sidobaram Šveicē, kurp viņš bij no Sibirijas aizbēdzis; atminejās savu sirsnigo mīļo draudzeni Ainu, kuŗa pēc studiju beigšanas strādaja turpat kādā Maskavas klinikā.
Viņam ienāca prātā ari Alma — ši kaislā, ugunigā sieviete, kuŗu viņš bij kādreiz tā mīlejis un aizrāvies, ka vēl tagad nespēja aizmirst.
Kur gan viņa bij tagad?
Tik daudz viņš zinaja, ka ta drīf vien atstājuse Meju un aizbraukuse kādam oficierim līdz uz Kaukazu. Pēc tam viņa kādu laiku nodzīvojuse tēva mājās, saķildojusēs ar visiem saviem piederigiem un aizbraukuse atkal uz Peterburgu.
Alksnim viņa pa retai reizei atsūtija kādu kartiti, bet atbildet viņš nevareja, tadēļ ka nekad nezinaja viņas adreses. Varbūt viņš būtu par to vairak interesejies, ja tam nebūtu mīļās, mazās Neldas: ta bij paņēmuse visu viņa sirdi.
Un varbūt — tā ari labak bij. Varbūt ta bij likteņa rotaļa. Jo ari vēl tagad, ja tam būtu jaizvēlas starp Neldu un Almu, tad... Alksnim tika bail no savām domam. Vaj tā viņš izpildija savas atdzimušās mīlestibas pārbaudijumu? Vaj viņš nebij vēl arvien gļēvulis un izvirtulis?
Ne, Almas viņš vairs nemīleja. Bet viņam bij tās žēl. Vaj viņš nebij pirmais, kas to pagrūda uz ta slidenā ceļa, pa kuŗu viņa tagad maldas, nevaredama vairs nekur rast droša pieturas punkta?
Kadēļ viņa sirdsapziņa kluseja? Vaj viņš nebij pelnijis pārmetumu.
Ja — tas tadēļ, ka ne viņš bij atstājis Almu, bet Alma viņu.
Savu miesu viņa tam atdeva. Bet vaj ta jau bij mīlestiba?
Almas viņš nebij sapratis un ar tagad nesaprata. Ko ši neapmierinamā sieviete gribeja, ko viņa mekleja? To varbūt ari viņa pate lāgā nezinaja.
Kādreiz ta bij ierakstijuse Alkšņa piezīmju burtnicā:
„Meklet ir skaisti, bet atrast — riebigi!..“
Alksnis piecēlās no krēsla un sāka aiztaisit uzrakstito vēstuļu kuvērus, pie kam nejauši pameta acis uz elektrisko lampu spoži apgaismoto slimnicas pagalmu.
Viss gaiss bij pilns baltu, lidojošu sniega pārsliņu, kas lēni griezdamās slīdeja uz leju un apklāja sasalušos kruvešus, nobirušo lapu kaudzes un bāli nedzīvo, sastingušo zāli un puķes...
„Jau ziema...“ nopūtās Alksnis izgērbdamies un, gultā iegulies, noguris aizvēra acis...
* * *
Uz apsniguša, nolīkuša priedes zara tupeja liela peleki zilgana vārna un, kaklu uz priekšu izstiepuse, uzmanigi noraudzijās savadajā, neparastajā kustibā, kas norisinajās viņas acu priekšā — uz plašā laukuma starp vājprātigo slimnicas ēkam.
„Krā, krā!..“ viņa nezin kadēļ ieķērcās un, pacēlusēs spārnos, pārlidoja uz otru priedi, tuvak pie ķēķa durvim, jo viņa zinaja, ka tur allaž bij šis tas atrodams, kas bada reizē smeķeja ļoti teicami.
Apkārt čumeja peleki bāli stāvi, ar lāpstam un slotam tīridami pagājušā naktī piesnigušos un aizputinatos celiņus, starp atseviškām slimnicas ēkam.
Galvenā eja no ārejiem vārtiem uz kantori bij apspraudita nelielām eglitem, izpuškotām raibiem papira gabaliņiem, kuŗu darinajumā bij redzama viņu sakārtotaju neparasta fantazija un slimigā dekadentiskā oriģinalitate.
Uz laukuma un ap visām nodaļam bij manama jo dzīva kustiba. Mirdzeja apkalpotaju spožās pogas, palsojās gaiši strīpotie žēlsirdigo māsu apģērbi; bet apkopejas baltos augstos izcakotos priekšautos, svārkus graciozi pieņemdamas, bez mitešanas tekaja no vienas mājas uz otru, izmezdams šoreiz pa neparasti laipnai piezīmei dūšigajiem celiņu tīritajiem, kuŗi par to jūtās ļoti glaimoti.
Kāds pusducis prātigako slimnieku, uzrauga pavadibā, elzdami un pūzdami stiepa brašu kuplu egliti. Viņi, kā redzams, ļoti labi apzinajās savu svarigo uzdevumu un ar vislielako rūpibu raudzijās, lai nesot eglitei nenolūstu neviens zariņš.
Visas zīmes norādija, ka ari vājprātigo mājā iegriezušies Ziemas svētki.
Ziemas svētku vārdu dzirdedami, apmierinajās pat gŗūtak valdamie slimnieki. Rādijās, it kā kāda neredzama vara būtu visos iedvesuse spirgtu, jaunu garu, kas atstāj labu, dziedinošu iespaidu uz katru.
Lielakajā slimnicas zālē bija iztīritas un izpostas visas malu maliņs. Bet vienā galā ar aizlaistu priekškaru rēgojās uz ātru roku uztaisita skatuve, ap
kuŗu rīkojās Avotiņš ar dažiem jaunekļem no slimnicas techniskā personala.
Te šovakar bij nolemta teatra izrāde līdz ar dažiem citiem priekšnesumiem priekš iestādes administracijas, kalpotaju personala un ari slimniekiem, saprotams — tikai tādiem, kas jau bij spējigi daudzmaz mierigi, bez skandala noskatities priekšnesumos.
Bez tam vēl — pie šās pašas reizes tika dedzinata eglite un izdalitas dāvanas. Smēķetaji slimnieki dabuja tabaku un papirosus, pārejie — dažadus saldumus un citus niekus, kuŗi tika pasniegti mazos, priekš tam speciali pagatavotos raibos maisiņos.
Tomēr lielakā daļa sevišķi nemierigo netika nekur laukā no savām piesmakušajām istabiņam. Tie neka nezinaja par svētkiem. Viņiem bij gluži vienalga, vaj tos laiž uz egliti vaj ne, vaj tiem dāvina kaut ko, vaj ari atstāj bez kādas ievēribas.
Ieslēgti kā plēsigi meža zvēri, viņi vaj nu guleja savās gultiņās, nekustoši sastingušiem skatiem neatlaidigi raudzidamies kaut kur krēslainajā telpā, vaj — pie sevis murminadami un rokam mētadamies — nemierigi staigaja no viena stūŗa uz otru...
No Alkšņa nodaļas nebij iespējams nevienas slimnieces laist uz egliti. Ar mokam viņas turpat savās istabiņās bij tikko savaldamas.
Kliedzieni, vaidi... nervozi, griezigi smiekli atskaneja aiz visām durvim.
„Miers virs zemes “... ienāca Alksnim prātā un drebuļi pārskrēja tam pār visu miesu. Vaj še jel maz vareja domat par mieru, kur tik daudz dzīvibas mocijās mūžigā nemierā.
Dievs... ja viņš bij mīligs un žēligs, ja viņš dzirdeja ļaužu vaidus un nopūtas, kadēļ tas neiežēlojās par šiem nelaimigajiem, kadēļ ļāva tiem ciest tādas mokas?...
Vaj viens pats ārprātigā necilvecigais, šausmu pilnais kliedziens neatsvēra miljoniem gŗūtako grēku un noziegumu? Vaj bezgaligas ciešanas izteicošais skatiens nebij briesmigaks par elles uguns liesmu jūŗu? —
Ne! Sen jau Alksnis bij aizmirsis uz to ticet un gaidit no turienes palīdzibu. Sen viņš bij nācis pie pārliecibas, ka nekad viņš atbildes nesagaidis.
Sagrausts un drūms Alksnis atstāja savu nodaļu un lēnām soļoja uz lielo māju, kur jau caur logiem lauzās uz āru svecišu maigā gaisma un atskaneja apspiesta nevienada dziedašana:
„Ak tu, prieciga...“
„Kadēļ? — kadēļ tas viss?“
Bezspēcigi jautaja Alksnis pats sev, ieiedams cilveku pārpilditajā telpā, kur mierigi un svētsvinigi stāveja direktors, ārsti, žēlsirdigās māsas, apkopeji, apkopejas, un gaišpelekās vājprātigo rindas, kā izbrīnejušies noraudzidamies saļajā kociņā un svecišu apgaismotos vizuļos — eglites izgreznojumos.
Lielakā daļa slimnieku dziedaja līdz ziemas svētku dziesmu, jaukdami meldiju, palikdami pakaļ un priekšā aizsteigdamies. Bet tas viss bij tik aizgrābjoši un sirsnigi.
Alksnis atslējās pret sienu un juta, ka krūtīs tam sāk kaut kas kvēlot... Acīs metās neskaidra migliņa, caur kuŗu izspiedās liela dzidra asara, svecišu gaismā mirdzedama pārvēlās pār vaigu un klusām noriteja zemē... Pēc tam nāca otra... treša... un daudz, daudz...
Dziesmas nodziedaja. Eglite palika tumša. Retas svecites beidza izdegt.
Izdalija dāvanas. Visi sasēdās soļos, priecadamies katrs par to, ko bij dabujis.
Alksnis noslaucija acis un pagājās uz priekšu. Visa tagadejā apkārtne viņam atgādinaja skolas egliti,
kādu tas daudzreiz, vēl pats skolnieks būdams bij piedzīvojis.
Sākās teatrs, kuŗu spēleja daži no slimnicas kalpotajiem un slimnieku uzraudzēm.
Vājprātigie smējās un rādijās visi apmierinati. Dažs ari pats gribeja kāpt uz skatuves, tā ka uzraugiem bij diezgan lielas pūles ar kārtibas un miera uzturešanu. Tomēr sevišks ustraukums nekāds neatgadijās un priekšnesumi beidzās laimigi.
Kad slimnieki bij aizvaditi savās nodaļās un viss vajadzigais nokārtots, direktors uzlūdza ārstus un žēlsirdigas māsas pie sevis uz vakariņam.
Alksnis jau gribeja doties uz savu dzīvokli, lai apģērbtos, kad piepeži kāds apkalpotajs nodeva viņam telegramu, kuŗa tikai nupat kā bij atnesta no vietejās pasta iestādes.
„Būs Ziemas svētku sveiciens no kāda mīļa cilveka,“ gaŗam iedams smējās Avotiņš.
Alksnis, neka neatbildedams, uztraukts atplēsa telegramu, paskatijāas saturā un nobāla... Ap acim griezās dzelteni riņķi un auksti sviedri saplūda uz pieres...
Telegrama sastāveja no dažiem vārdiem:
„Nelda pakrita zem tramvaja. Ceribu nav.
Aina.“
Alksnim apreiba galva... ausīs iedžinkstejās savada skaņa, un viņš tikko noturejās kājās.
„Kas jums notika?“ vaicaja direktors: „Jūs taču atnāksat uz vakariņam? Iepazīstinašu ar savam pilsētas viešņam. Domajams, jūs jau viņas redzejat — pirmā rindā sēdeja?“
„Ja... laikam... tas ir — redzeju...“ nezin kadēļ meloja Alksnis, lai, gan nebija neko redzejis.
„Nu, uz redzešanos! Nekavejaties tikai pārak ilgi…“
Direktors apgriezas un, atbildes nenogaidijis, aizgāja.
Bet Alksnis, turedams telegramu cieši sažņaugtajā saujā, sāka neapzinigi nokāpt pa trepem, turedamies pie treliņiem un kā piedzēris streipuļodams.
Apkopeji un slimnieku apkopejas izbrīnijušies noraudzijās viņam pakaļ. Viņi nevareja saprast, kas tik piepeži bij noticis ar ārstu.
Savā istabiņā nonācis, Alksnis atkrita uz divana — aizvērtām acim, sāpigi apakšlūpā iecirstiem zobiem.
„Tā tad beigas — manām ceribam un mīlestibai beigas.“
Varbūt Nelda šinī acumirklī izlaida beidzamo nopūtu un palika sastinguse guļot — tāda bāla, auksta vienaldziga... Nekad viņa vairs nerunās, nekad nesmaidis savu kluso mīļo smaidu.
Piepeži Alksnis uztrūkās kā no miega.
„Ne! — vienalga, apsolijos — jaiet! Man tagad tik nepieciešama izklaidešanās, aizmiršanās!“
Viņš nomazgajās, uzģērba fraku un paskatijās spogulī. Bāla izmocita seja raudzijās viņam pretī. Pats sevis nevareja pazīt. Kā viņš bij pārmainijies! —
Alksnis sakārtoja kravati, apgriezās un uzņēma kažoku uz pleciem, lai ietu uz direktoru. Vienam viņam bij bail še palikt. Klusums viņam nemitoši kliedza ausīs vienus un tos pašus vārdus:
„Neldas vairs nav.“
„Viņas vairs nav.“
„Auksta un klusa karstā sirds.“
Durvju priekšā pie viņa piesteidzās kāds no dežurejošiem uzraugiem.
„Lūdzu, daktera kungs, nupat atveda kādu jaunu
slimnieci. Vaj paziņot direktora lielam kungam?“
„Ne, — lai paliek. Viņam viesi; nevajaga traucet. Es pats pieņemšu. Bet kur viņa ir?“
„Uzgaidamā istabiņā pie kantora.“
Vēsajā ziemas gaisā Alksnis maz atspirga un drošiem soļiem devās uz priekšu.
Pie kantora durvim stāveja divi vīri, turedami lielā kažokā ģērbtu sievieti, kuŗa nerimstoši raustijās, cenzdamās atsvabinat saistitās rokas.
Viņi iegāja kantorī.
Alksnis atšķīra lielo ierakstamo grāmatu, lai atzīmetu visu, kas attiecas uz slimnieci.
„No kuŗienes?“
„No Ziemeļu pagasta.“
Tā tad no manas dzimtenes pagasta,“ nodomaja Alksnis un turpinaja:
„Vārds un uzvārds?“
„Alma Lazdiņ.“
„Ko — Alma Lazdiņ?“ iesaucās viņš, bet atkal savaldijās, cenzdamies sevi apmierinat; „varbūt vienkārša sagadišanās... vārdu vienadiba...“
„Ja daktera kungs.“
„Cik veca?“
„Divdesmit sešus gadus.“
„Vaj tiešam tas varetu būt?“ Alksnim mācās virsū kā lietuvens. Tomēr saņēmies viņš atkal turpinaja, it kā nekas nebūtu noticis:
„Kā slimiba cēlās?“
Bet pats viņš neuzdrošinajās ne acu pacelt, lai tuvak un ciešak apskatitu atvesto slimnieci.
Vaj tas vareja būt taisniba? Vaj viņš tikai nemurgoja? Gribedams par to pārliecinaties, viņš atkal turpinaja:
„Pastāstat kaut ko tuvak par slimibas gaitu.“
„Mēs jau nezinam. Mēs no pagasta valdes. Tēvs viņu sūtija pilsētā, izskoloja. Blandijās pa pasauli, kamēr — traka... Te, laikam, esot par dakteri mūsu valsts vecā Alkšņa dēls. Un tā ari atvedām, lai lūko ārstet. Varbūt varēs...“
Tagad Alksnis pirmo reiz paskatijās uz Almu, kuŗa pie durvim raustijās apkopeju rokās.
„Un tiešam neesmu maldijies,“ nopūtas jaunais ārsts un šinī acumirklī nolādeja savu amatu.
Uz viņu raudzijās divas plaši ieplēstas, izbijušās acis, kuŗās bez tam vēl atspīdeja kaut kas — tikai garā slimiem piemītošs.
Ja — acis bij Almas acis.
Bet seja... Ne! Ta nevareja būt Alma. Dzeltenpeleks, netīrs smakrs, izspiedušies vaigu kauli, pinkaini, izjukuši mati…
Alksnis tikko valdijās. Viņa acu priekšā stāveja kaila patiesiba.
Izdarijis vajadzigās formalitates, Alksnis atlaida vedejus un pavēleja apkopejām vest Almu uz viņa nodaļu, — nenoteikta vājprāta pārņemtu slimnieču pusē un pagaidam ielikt to atseviškā kamerā.
Savedis grāmatas kārtibā, Alksnis aizslēdza kantora durvis un sekoja Almas vedejām, pats brīnidamies par savu vienaldzibu, kāda tam bij piepeži uznākuse. Likās, ka nekas nebūtu noticis, ka viss ir tāpat kā senak.
Sniegs viegli čirksteja zem kājam. Viņam tika gandrīz vaj jautri.
Almu ieveda seviškā kamerā, kur to apkopejas nomazgaja un pārģērba slimnicas drēbēs.
Alksnis pa to laiku apstaigaja visas pārejās slimnieces un atgriezies pieklauveja pie durvim.
„Vaj viss kārtibā?“
„Ja,“ atbildeja apkopejas un atslēdza durvis.
Viņš pavēleja tām iziet un palika vienatnē ar Almu, kuŗa stāveja istabiņas vidū apbrīnodama savu jauno apģērbu.
„Alma!“ sauca Alksnis paklusi.
Viņa pacēla galvu.
„Alma!....“ atkārtoja viņš.
„Re, kur Revā bij sēnes ap kraukļi līkumi caur saldiem ļoti, ļoti!...“ jautri iesaucās viņa un sāka nevaldami smieties, pie kam viņas, — citkārt tik skaistās — tagad noļuvušās krūtis drebedamas cilajās zem rupjā audekla.
„Vaj tu manis vairs nepazīsti?“ turpinaja Alksnis.
Viņa atkal iesmējās, papurinaja galvu un pienāca tuvak:
„Es zinu, tev ir ap cietumu... un knābis... ap kaklu smuks, zinu, zinu — balti mati... vai! deg! — es tevi nožņaugšu... sapinās ap torni augstu, augstu pašā apakšā... vaj ne?“
„Es esmu Alksnis,“ teica viņš un mēģinaja saņemt tās roku.
„Ha, ha, ha!... tu neesi vis ķēniņš... man zelta mati...“
Viņa piepeši sāka vaimanat un plēst sev matus.
„Nabadzite — pavisam zaudejuse prātu un, kā rādas, nedziedejama, — te viņai savu galu sagaidit ...“ nodomaja Alksnis, atstādams Almu apkopeju uzraudzibā un iziedams pa durvim.
Viņš atjēdzās tikai, apstādamies spožo direktora mājas logu priekšā, aiz kuŗiem pa ērtajām, grezni ierīkotajām trepem šķindeja šķīvji un glāzes, skaneja jautras balsis un smiekli...
„Vaj iet, vaj neiet?“ ienāca viņam prātā.
Kā zaglis slāpstidamies viņš staigaja gar gaišajiem logiem, nezinadams ko darit.
Jau viņš piegāja, uzkāpa palievenī, saņēma durvju klinķi, bet tad sarāvās, steigšus nolēca zemē, klupdams skrēja pār saslaucitiem sniega blāķiem, iekrita kādā vasaru izraktā, tagad viegli aizputinatā bedrē, izkūņojās no tās un atkal zkrēja...
Ātri elsdams, viņš atslēdza sava dzīvokļa durvis un nometa kažoku uz krēsla.
Aiz zeķes aizkritušais sniegs kuzdams nepatikami kutinaja kāju. No nezin kur noskrambatā kreisās rokas rāditaja pirksta pa pilienam sūcās asinis...
Vaigi dega, kā ugunī un, spogulī paskatoties, rādijās neparasti sārti.
Labajā augšļejā tā kā iedūra, kā zobs iesāpejās. Sarecejušās asinis lipa ap pirkstu un krāsoja sniegbalto krekla aproci.
Bet uz galda spītigi raudzijās saburzitā telegrama ar briesmigajiem nepārprotamajiem vārdiem.
„Nav ceribu...“
Vaj tikai Aina nedzina jokus? Vaj negribeja viņu paķircinat? Pārbaudit?
Ne, — viņa nebij tāda. Ar tik nopietnām lietam viņa nekad nejokojās. Un Alkšņa viņa vēl nekad nebij mānijuse. Pat pirmajā aprilī — ne.
Un Alma? Kas ar to? Kas ar viņu bij noticis?
Vairak kā četrus gadus viņš nebij tās redzejis, nezinaja, kas viņu bij novedis pie tagadejā stāvokļa, kas bij aptumšojis viņas gara apziņu un iededzis tās smadzenēs ārprāta liesmu?
Tas priekš Alkšņa palika neizdibinams noslēpums.
Kam gan viņš varetu jautat? Pie ka griesties? Varbūt viņas piederigiem?
Bet tie, domajams, paši neka nezinaja. Pēc atvedeju stāstijuma viņa jau nenormala no pilsētas
atbraukuse un drīz sākuse pēc tam trakot, jaukdama un atkārtodama dažus nesaprotamus krievu vārdus.
Vaj viņa nebij pate pie visa vainiga? Viņas straujā nevaldamā baudu alkstošā daba un mūžam mekletajs gars...
Un Alksnis viņu bij reif mīlejis, bij gatavs viņas dēļ visu izdarit.
Tagad tas bij pārgajis. Kā pēc liesmojoša jautra ugunskura atliek izdedzis melns, nedzīvs laukums, tā viņa krūtīs bij palicis tāļš tukšums, kuŗš bij pamazam piepildits ar Neldas mīlestibas sārto liesmiņu.
Nu ir ta bij dzisuse. Nebij vairs neka. Sāpes … skumjas…
Piespiedis karsto pieri pie loga rūts, Alksnis sāka lēnam apmierinaties un atcereties visu notikušo, kas tam vēl arvien izlikās kā nelabs sapnis, kuŗš pāries un drīz beigsies. Un tad atkal būs viss labi. Varēs smieties, jokot un justies jautrs un laimigs.
Logs nebij aizsalis un tadēļ bez kādām pūlem vareja pārredzet lielako daļu no iestādes, augsto skursteni, apkārtejās priedes un tālo tumšo meža strīpu, kas viss bij nogrimis sniega un ledus valstibā un klusi, kā sapņodams, gaidija kaut ko spēcigu kā vara un skaistu kā mīlestiba...
Tikai spožās elektriskās lampas, kā mazas saules meta mirdzošas staru šķiedras uz klusajām baltajām mājam un apkartejo priežu staviem, no kuŗiem stiepās garas tumšas ēnas vēr tālu aiz slimnicas sētas, kā izplēsti giganta pirksti.
Sarga vienmuļigie soļi dobji atskaneja drīz še, drīz tur ap dzīvo miroņu māju sienam.
Un ari Alksnim likās, ka viņš ir viens no
šiem dzīvajiem miroņiem, kas še ieslodziti kā
Ne, viņš taču nepiedereja pie tiem! Viņš bij tāļu no ta!
Ha, ha, ha.! — viņš bij nācis ārstet šos nelaimigos... Ārstet un sniegt tiem palīdzigu roku.
Ja gan — viņš ārstēs, viņš bij mācijies darit to, lai atvieglinatu savu līdzcilveku ciešanas še—zem saules. — Vaj par velti bij iztēreti un nodzīvoti visi tie gadi, kuŗos viņš bij racies medicinas noslēpumos, lai ietu cīņā ar slimibam, ciešanam un pat nāvi?
Nemitigi steidzās viena minute pēc otras nākdamas no nākotnes valsts un pazuzdamas plašajā pagātnes jūŗā. Apaļais sienas pulkstens pieklibodams tikko spēja sekot laika strāvai un katru reizi priecigi ieķerkstejās, kad bij atkal kādu stundu cītigi noturejies laikam līdz.
Un taisni tagad visam tam bij notikt. Vaj tas nebij skaidrs, nepārprotams mājiens no likteņa, puses, ka dzīve še, zem saules, ir muļkiga un veltiga?
Alkšņa domas drudžaini strādaja, saceldamas galvā veselu neizprotamu haosu, kas draudeja saplosit viņa smadzenes un izraustit pa vienai šķiedriņai katru nervu cīpsliņu.
Kas viņam kaiteja? Vaj viņš bij slims?
Citu ārsts un padoma devejs, viņš tagad priekš sevis nezinaja nekāda līdzekļa. Un viņam ienāca prātā tik sen dzirdetie un tomēr katram tik pazīstamie krustā sistā ļaundara vārdi, ar kuŗiem viņš griezās pie Kristus:
„Ja tu esi Dieva dēls, tad palīdzies pats sev un ari mums!“
Cik nozīmigi:
„Palīdzies pats sev un ari mums...“
Pulkstens rādija jau sen pāri pusnaktij. Visa vājprātigo iestāde guleja dziļā, klusā mierā. Miegs padarija vienadus ir prātigus, ir neprātigus, ir gudrus, ir muļķus.
Tikai Alksnim nebij miera. Viņa miers bij iznīcis un pazudis uz visiem laikiem. Nekad vairs citadi nevareja būt.
Viņa skaistos ceribu un ilgu ziedus — šņākdams bij pļāvis nāves izkapts mūžam skandrais asmens. Bet briesmigais ārprāts, uz milziga skorpiona atjājis, zobus klabinadams un ņirgadamies rēgojās viņa priekšā, stiepdams savus glumos saltos taustekļus uz Alkšņa pusi…
Ārprāts, — briesmigais, varenais ārprāts! Niecigais, seklais cilveka gars iedrošinajas cīnities ar tevi, iedrošinajas stāties ceļā tavam dimdošajam uzvaras solim, kas satriec un liek tavā priekšā locities un zemoties.
Alksnis to bij iedrošinajies. Bij gribejis spītet viņam un palīdzet atpestit cilveci no šā briesmekļa, dzīves vampira.
Bet ārprāts bij pasaucis nāvi palīgā, un ar vienu sitienu iznīcinajis visu, kas Alksnim vēl bij mīļš un dārgs. Un, kā spītedams, visas senās jūtas un atmiņas uzmodinadams, viņš bij ļāvis savai elpai plūst pār Almu un atvedis to še, lai viņa katru dienu stāvetu Alksnim acu priekšā, lai mocitu to, lai saģiftetu un daritu nepanesamu visu viņa dzīvi, darbu un cīņu pret šo cilveces briesmigako ienaidnieku...
Ko Alksnis bij ieguvis? Cik tāļu ticis? Un uz ko viņš vēl vareja ceret?
Viss viņa dzīves saturs izsīcis.
Mekletajs viņš bij bijis, mekletajs palicis, un vairak nekas.
Šos pagājušos gadus, ar Neldu kopā dzīvodams, viņš iedomajās esam jau atradis visu dzīves saturu un cilvecigās laimes pamatu. Jutās apmierinats un priecigs.
Bet nu? Viņas vairs — nebija. — Tas lika vaj asinim sastingt. Sākot no ša vārda atskanešanas, no viņa īstas pilnigas nozīmes saprašanas, Alksnim visa dzīve izlikās kā saulē izdedzis kails tuksnesis, bez vienas ēnaiņas vietiņas bez vēsa atspirdzinoša ūdens malciņa...
Šausmas un izbailes sagrāba viņa dvēseli. Nav vairs nekur glābiņa, nav mērķa uz kuŗu pusi tiekties...
Neizbēgami jasaļimst turpat... Pazudušas visas viļinošās — fata morgana...
Nejauši Alkšņa skatiens atdūrās uz revolveru, kuŗš lampas gaismā mirdzedams, noslēpumaini laistidamies, mierigi un klusi guleja uz galda, līdzās pelnu trauciņam un uzstāditai Neldas fotografijai.
Pāris reizes Alksnis paliecās un jau izstiepa roku pret ieroci, bet tad atkal atrāvās un par gabalu uzmanigi noraudzijās uz šo skaisto rotaļu, kuŗa nesa sevī nāvi un iznīcibu.
„Neaiztiec nāves!...“ viņam kaut kas dobji duneja ausīs.
Bet viņš nespēja attureties un satvēra vēso rokturi. Ierocis bij pielādets.
Uz Alksni raudzijās melnais, noslēpumainais stobra caurums un viņam visapkārt zaigoja piecas gaišpelekas punktiņas, kas vareja katru acumirkli doties laukā no savām paslēptuvem...
Visa viņa īsā dzīve izskrēja Alksnim caur atmiņas vārtiem, nākošā acumirklī jau nozuzdama un izgaizdama. Atlika tikai daži nejauši momenti un personas, kas cieši iespiedās viņa prātā.
Bezbēdigā bērniba... Vecaki... piederigie... paziņas... skolotaji... Mazā dzimtenes upite... Saulaina pēcpusdiena... Alma... zaļa mežmala... lielas sārtas zemenes...
Straujā jauniba... Ilgas... aizraušanās ... ciešanas... darbs... vilšanās... Aina... Sidobars... Neldas klusie smaidi... glāsti... Atkal darbs... bezmiega naktis... Nākotnes ceribas... šķiršanās... miglainais rudens rīts...
Alksnis atvēra acis. Melnais stobrs un palsās punktiņas neatlaidigi raudzijas viņā.
Savada ziņkāriba un cieta apņemšanās piepildija visu viņa es.
„Nāve... Un pēc tam? Kas būs?.... Kas nāks?... Vienalga — neviens no viņas neizbēgs!...
Alksnis paņēma papiru un, spalvu tintē iemērcejis, iesāka:
„Kaut gan mirt — muļķigi, bet dzīvot vēl daudz muļķigaki. Izvēlos mazako muļķibu...“
Tad viņš nosvieda spalvu, saplosija uzrakstito papiriņu smalkos gabaliņos un piecēlās.
„Vienalga!“ teica tas stipri un, revolveri paņēmis, pielika stobra galu sev pie deniņiem. Bet vēl apstājās un uzmanigi paskatijās uz elektriskās lampiņas liesmiņu.
„Tās es vairs nekad neredzešu...“ bij viņa beidzamā doma...
Pirksti kaut kur pieskārās, kaut ko spieda... mazliet iedrebejās roka... ausīs atskaneja savada, nekad nedzirdeta dunoņa... Varbūt ta bij dziesma, varbūt kaut kas cits.. Tad sāka līgoties raibas līkumotas līnijas, ap kuŗām dejoja tumši plankumi, mirdzošām malam, paceldamies arvien augstak un augstak, līdz nezin kur — pavisam nozuda...
Iestājas melna tumsa — —