Tā bija viena no vispelēkākajām darba dienām, Ar vienmulīgu atmodas čaloņu tā lielpilsētā sākās, un vienmulīgi dārdošā troksnī tā ritēja uz vakara pusi. Debesīs bija tāds neskaidrs smagums jau no paša rīta; un pat ap dienas vidu nebija manāms ne mazākais vieglums tais svina mākoņu blāķos, lai gan sabiezējusi atmosfaira no tiem bira, kā no pilnības raga, visu cauru dienu pār pilsētu. Ne tas bija kāds krietnais sniegs, ne lāga lietus; kādu svētību tas atnesa pilsētniekiem — grūti spriest. Uz čaklo, nerimstošo darba gaitu tas neatstāja ne mazākā iespaida. Diezgan jau tā bija paguvusi apnikt, ziema ar savu nemierīgo darba steigu un pasaulīgajiem grēku priekiem; maz vairs šeit bija tādu, kuri neilgotos pēc kādas pārmaiņas, kas nestu vēlamo atpūtu līdz nejaudai nogurdinātiem nerviem.
Jaunajai Indrai Kalna kundzei šī ziema bija viena no grūtākajām, kamēr vien viņa apprecējusies. Vēlu rudenī spītīgie gandri, projām laizdamies, viņai vēl bija atnesuši mazo nevarīgo Dzidru, kad sārtvaidzei Ģintai vēl nebija pilni divi gadi. Mātes prieki gan bija lieli, bet vēl jo lielākas bija viņas raizes un rūpes visu garo ziemu; vēl vairāk tādēļ, ka vecākie dēlēni — Askolds un Julians, tapa jo dienas nerātnāki un nesavaldāmāki. Kā viņa galu galā veikusi visus savus nama un bērnu mātes uzdevumus, to viņa pati vairs nezina. Protams, ne vienmēr viss bija kā vajadzētu... bet tādu nolaidību, kā viņai pārmeta kārtību mīlētājs Alfs,
viņa neapzinājās. Viņš jau no laika gala bija viens no tiem grūti apmierināmiem vīriem, un tā bija viņas nelaime.
Ar abām rokām uz palodzi atspiedusies, gurdenām acīm Indra domīgi raudzījās pa logu laukā, pakaļ lielajiem puišeļiem, kas ar Gaitnieka jaunkundzi aizbrida pēcpusdienas pastaigā uz lielā bulvāra aleju. Lielas, baltas kūstoša sniega pārslas lēni slīdēja lejup uz melno asfalta ietni, kur vienā mirklī sakusa ar netīrajiem dubļiem. Tīkami bija raudzīties baltajā dūnu putenī — gaisā, bet tikko pameta acis lejā — salti drebuļi pārskrēja.
„Nevajadzēja bērnus laist laukā, tādā slapjā bridenī... samērcēs kājas; Jullam jau tā taisījās uz klepu,” Indra domāja sevī.
Bet kā lai nelaiž, mājā tos grūti novaldīt klusus, mierīgus. Un Alfam šodien tāda grūta darba diena: no rīta agri viņš jau strādāja kancelejā, tad ilgi dirnēja tiesā; uz pusdienu pārnāca vēlu un, tikko ātri, pavirši ieēdis, ar skubu atkal aizsteidzās darīšanās. Tagad viņam drīz vajadzēja pārnākt, un tad viņam miers nepieciešams. Bērni mājā smietos, skraidītu un, kas nu nezina, kā bērni visādi prot trokšņot un traucēt lielu cilvēku mieru un atpūtu. Un tas advokātam Kalnam arvien ir kā dadzis acīs.
Mazais Julians no ielas stūra vēl atskatījās atpakaļ un pacēla galviņu uz augšu, uz mājas pusi, kā viņš darīja allaž, jo zināja, ka māmiņa tur stāv pie loga. Ieraudzījis arī šoreiz viņu, tas priecīgi sauca māti. Viņš izstiepa abas rociņas pretim krītošām sniega pārslām un taisīja, it kā tās sviestu atpakaļ uz augšu pret
mātes logu. Askolds, kā lielākais, šoreiz nekaunējās darīt pakaļ. Abi smējās jautri.
Kad tie redzēja, ka māte smaida un māj ar roku, tad abu jautrība vēl auga, un tie, it kā kaitēdamies ar māti, dīžājās ar abām kājelēm pa mitro, biezo sniega panēčku, ka tā šķīda uz visām pusēm.
— Julla, Askuli, mierā! Esiet rātni! — Gaitnieka jaunkundze norāja mazos un, paņēmusi tos katru pie savas rokas, aizveda.
Indra ātri novērsās no loga, jo Ģinta pa miegam savā gultiņā ieraudājās. To nomierinājusi un par jaunu aizmidzinājusi, viņa gāja pie mazās Dzidras, kas sēdēja spilvenos atbalstīta līdzās auklei un rotaļājās ar ziloņkaula gredzenu. Aukle žāvādamās pa reizei pagrabināja bērnam priekšā spožo grabulīti.
— Dzi', dzi” — Dzidruli! — māte pamāja ar galvu.
Mazā pasmaidīja un tad savieba ģīmīti.
— Padzīvojies vēl, padzīvojies!
Indrai kas steidzīgi ienāca prātā, un viņa ātri izgāja no guļamistabas līdzās bērnu istabā. Attaisīja tur plaši vaļā abus logus, sakravāja izsvaidītās mantiņas, kas vēl nebija pagūtas nokopt, un tad steidzās tālāk. Ēdamistabā viņai dūrās nāsīs sutīga virtuves smaka — te arī nebija pietiekami izvēdināts. Pametusi acis visapkārt, viņa satrūkās — arī te kārtotāja roka visur tikai pavirši pāri gājusi: uz ēdamgalda nekārtīgi uzmesta galddrāna, puķes podos neaplietas, gar stūriem šur tur putekļu atliekas un — zem galda vēl no pusdienas papirosa čaule un izdedzis sērkociņš... kā namātēva kārtības mīlēšanas spītīgi liecinieki. „Dievs sarg”! Ja visu to būtu ieraudzījis Alfs!...”
Ar augošām dusmām Indra izsteidzās virtuvē norāt
istabas meitu. Bet tur nebija nevienas dzīvas radības. Arī tur tā pati nekārtība: pusdienas trauki stāvēja uz plaukta nemazgāti vienā blāķī. Abas meitas bez vārda miņas izgājušas. Kā izmisums pārņēma Indru. Ilgi nevilcinādamās, viņa paķēra slotu un putekļa lupatu un, virtuves durvis cieši aizcirtusi, pazuda ēdamistabā. Ar drudžainu uztraukumu viņa steidzās te visu post un kārtot, it kā te gadiem nebūtu tīrīts un cilāts.
Pamazām viņa apmierinājās, kad viss sāka pieņemt istabā pienācīgu izskatu.
Iegrimusi darbā, viņa nemanīja, ka viņas vīrs jau labu laiku stāvēja blakus istabā un, mierīgi kūpinādams cigareti, noraugās viņas rīcībā.
Nu viss bija laimīgi galā. Uzklājusi vēl tīru puķainu galdautu, jaunā namamāte paķēra slotu un gribēja aizsteigties, kad vīrs ieklepojās. Viņa satrūkusies pagriezās uz viņa pusi. Tas stāvēja durvīs pīpodams un ironiski vērās sievā. Kā sastingusi Indra palika stāvam.
— Nekas, arvien labāk... patīkama nodarbošanās! Slota un lupatas — skaistas trofejas! — asi, kā ar pātagu cirta Kalns. Viņa dziļajā, patīkamajā krūšu balsī bija dzirdams nevaldāms īgnums.
Indra gribēja taisnoties, bet prātā neienāca pārliecinošie vārdi. Ar sevišķu attapību viņa arī nekad nevarēja lepoties. Viņa sajuta, ka atkal viņai notiek pārestība, un sirdī iedūra sāpīgi. Viņa saknieba ciešāk lūpas, kuras mazliet iedrebējās, kā vēja skautas lapas.
— Nu paraugies vien, kāda tu pati izskaties! — vīrs vēl teica.
Indra nosarka. Viņam bija taisnība. Uz pusdienu tā nebija paguvusi pārģērbties, un tagad vēl te kravājoties... Viņa pabīdīja ar roku kādu spītīgu matu cirtu,
kas karājās acīs, un nemanot noslaucīja ar dūri sviedru lāses no pieres.
Alfreds Kalns iesmējās nepatīkami.
— Tu nezini, Alf... es jau gribēju... bet...
Kaut kas spiedās kaklā, viņa nevarēja to pārvarēt. Tā ātri pagriezās un izslīdēja gaitenī. Ko tur arī līdzēja taisnoties — viņš tikpat nesaprastu.
Kalns pazuda savā darba istabā.
Indra steigšus nomazgājās un skriešus devās atpakaļ bērnu istabā. Viņa jau pirmīt dzirdēja, ka Dzidra kļūst nemierīga.
„Sāks vēl raudāt, uzmodīsies Ģinta, un tad būs koncerts gatavs. Tā tik vēl trūkst! Alfs laikam gāja nosnausties... Vakarā atkal, nabadziņam, jārokas pa aktīm...” Indra uz pirkstu galiem paslīdēja garām kabineta durvīm.
— Kuš, kuš, bērniņ, kuš! — aukle miegainu balsi mierināja mazo, rīkodamās pa šūpuli.
— Pagaidiet, Anna, tā nē... es pati...
— Jā jau, jā... — norūc aukle.
— Kāds bija atkal vēderiņš? — māte rūpēs jautā.
— Nu, kāds tad bija — tāds pat vien. Sadevuši atkal nemierīgu pienu — bērnam jācieš.
— Ejiet nu jūs, Anna, laukā kādu stundiņu. Kamēr Ģinta guļ, es pati paauklēšu.
— Un jūs? Jūs jau visu nakti nedabūjāt gulēt, — Anna it kā pretojas.
— Kas tad man, es esmu jauna. Ejiet vien. Drīz jau arī jābaro mazā, tad iemigs.
— Tad jau nu gan, — Anna noteic un iziet.
Indra paņēma bērnu rokās, tas tūdaļ apmierinājās; pārtina to tīros, baltos autiņos un pielika pie krūts.
Visā mājā iestājās dziļš klusums. Tikai trešā istabā tumši dzirdējās Kalna soļi, kurš staigāja pa savu kabinetu.
Indra viegli kustināja klēpī bērnu, kas taisījās iemigt. Ar nodurtu galvu viņa vērās bērnā, viņas pašas acu vāki arī kļuva tik smagi. Uznāca kā snaudiens. Jā, viņa tiešām bija ļoti nogurusi.
Kalns parādījās durvīs, brītiņu noraudzījās mātē un bērnā un atkal nozuda. Padevis rakstvedim birojā dažus aizrādījumus, viņš apģērbās un aizgāja.
Vakariņas, kā parasts, ēda agri bērnu dēļ. Kalnam pašam tā arī bija parocīgāk, palika vakars brīvs, un to tas varēja netraucēts izlietot biroja darbam vai atpūtai.
Pie galda gadījās atkal mazs incidents: draiskulīgais Askolds iegāza klēpī savu putras šķīvīti, par ko pats stipri satrūkās; ieskatījies tēva drūmi sarauktajā sejā, tas sāka skaļi raudāt.
— Ka būtu miers! — Kalns stingri uzsauca bērnam. Viņš domāja, ka tas tā nepieciešami piederas pie kārtīgas audzināšanas.
Puisēns izbijies paslēpa galviņu pie Gaitnieka jaunkundzes un visiem spēkiem centās apspiest krampjaimās elsas. Jaunkundze aizveda viņu pārģērbt notašķītos svārciņus.
Kalns piecēlās un, ne vārda nebildis, iegāja savā darba istabā. Kundze palika pie galda ēdinām Jullu un Ģintu. Tie abi arī bija iztrūkušies par gadījumu ar vecāko brāli un uzvedās pavisam rātni.
— Indra, panāc lūdzu! — Kalns, pavēris durvis, sauca.
— Ejiet bērni pie jaunkundzes, es tūlīt nākšu.
Kad bērni vilcinājās, viņa tos izvadīja bērnistabā un pati iegāja pie vīra.
— Tu vēlies? — viņa vēsi jautāja. Viņa acīm redzot bija nemierā ar vīru, lai gan to pati neapzinājās.
— Sataisies, mēs iesim šovakar viesībās pie Pabērziem.
— Tik vēlu tu man to ziņo.
— Es jau tev pirmāk gribēju teikt, bet tu biji tik aizņemta; un tad, vēlāk arī, vēlreiz, bet tad — negribēju tevi traucēt, — vīrs it kā aizbildinājās. — Vēl jau laika diezgan, tu paspēsi izgreznoties. Man negribētos atkal vienam iet, — viņš vēl piebilda.
— Es labprāt, bet...
— Jā jau! Labprāt, bet un atkal bet... Zinu bez teikšanas: bet nav vaļas, bet esi nokususi u. t. t., u. t. t. Tikai man ir vaļas un es nekad neesmu piekusis, un man vienam jāievēro arī visi pienākumi pret sabiedrību, — Kalns sāka uztraukties.
— Ak, liec mani mierā ar saviem sabiedrības pienākumiem, — Indra nepacietīgi pamāja ar roku.
— Bet es esmu noguris, man vajag drusku izklaidēties, satikties ar cilvēkiem, parunāties.
— Nu ej taču, vai es tevi turu. Un tu zini, man nepatīk, es labāk...
— Tu arvien dari tikai to, kas tev patīk, ar mani tu nekad nerēķinājies. Tu zini ar', ka es mīlu sabiedrību, nevaru dzīvot bez cilvēkiem, kā vista uz olām.. . Tu gribētu, lai es mūžīgi un trīs dienas sēdētu mājā, tāpat kā tu. Ko lai es te viens sadaru? Aktis šķirstīt vienmēr nevar; šodien esmu par daudz noguris, — Kalns uztraucās arvien vairāk.
— Nu, tad ej labāk drīzāk pie miera.
Indra sabijās, ieraudzīdama, ka vīra seja dusmās piesarkst. Tik traki viņš šādu lietu nekad nebija pie sirds ņēmis. Viņa lūkoja vēl kā izvairīties ar labu:
— Ir jau tiešām vēls, un es nezinu, vai man būs kāds noderīgs ģērbs kārtībā, visu ziemu nekur neesmu bijusi.
— Jā, visu ziemu es klīstu apkārt kā maldu zvaigzne viens pa svešiem ļaudīm... Jādzird, kā par mani zobojas.
— Vai es esmu vainīga? Vai es varu tā pamest mājā bērnus, kā katrreiz iedomā. Tādas viesības jau zināmas — viesojas līdz rīta ausmai, uztraucas, nogurst pēdīgi...
— Vai tu kādreiz šoziem man esi nākusi līdzi kaut vai uz koncertu, teātri? Visur un mūžīgi es viens. Un es taču nevaru mājā nosēdēt arvien, man galva paliek dulna.
— Un kad caurām naktīm nospēlē kārtis, tad tā paliek skaidrāka?
— Jā, paliek gan. Tā vismaz ir pārmaiņa; cilvēks aizmirstas, izklaidējas.
— Nu ej, Alf, ej, izklaidējies, es tev neliedzu, bet es šoreiz tiešām esmu par daudz nogurusi, mazā Dzidra pēdējās naktīs tik nemierīgi gulēja, tu zini, viņai...
— Nekā es negribu zināt! Tur ir aukle, arī jaunkundze, iztiks vienu vakaru bez tevis; un tik nogurusi jau tu neesi, ka nevarēsi pāris vārdu parunāt.
— Tev nu taisni šoreiz tā manis vajag.
— Ja nevajadzētu, nesauktu. Ja tu nenāc, labi — neiešu vairs nekur ne soli, palikšu par tavu vergu.
— Alf, kā tu runā. Vai es visu nedaru priekš tevis un bērniem? Vai man prātā nāk kādreiz žēloties? Tāda
nieka dēļ neiesim naidoties. Labi, ja tu tik visai gribi, es iešu.
Indra instinktīvi juta, ka šoreiz tai jāpadodas. Viņa lūkoja pārvarēt savu nespēku un sanēmās. Steidzīgi viņa sāka izkravāt savu garderobi. Šoziem neviena jauna ģērba tā nebija taisījusi, pērnie drusku vecmodīgi, bet par to maza bēda; tur jau arī nekas nav vairs grozāms. Viņa paņēma kādu glītu, tumšu tērpu un sāka to uzlaikot. Kā jau viņa bija domājusi — tas izrādījās krūtīs par šauru. Bet kaut kā jau tur varēs izlīdzēties, paārdīs sānos kādu šuvi, vai kā citādi, gan jau!
— Kundze, vai Dzidriņai neaplikt siltu kompresīti, viņai graizes, — Anna teica bažīgi, durvis pavērusi.
Ar to pietika, lai izjauktu Indrai visas šaubas. Nākošā acumirklī viņa bija pie bērna, visa aizņemta ar kompresēm, tējām un līdzīgām lietām. Abas ar Annu ņēmās nosvīdušas, kamēr dabūja kaut cik nomierināt raudošo bērnu.
— Vai kundze ģērbjas? — Kalns prasīja Annai, kura ar tējas krūzīti steidzās uz virtuvi.
— Kas nu par ģērbšanos, vēl jau gulēt neies, — Anna, labi saprazdama kunga jautājumu, tīšām atbildēja un nevērīgi steidzās tālāk.
Ģinta nomiegojusies niķojās un pinkšķēja savā gultiņā, mazā Dzidra arī brēca atkal. Otrā istabā līdzās lielākie bērni ar jaunkundzes palīdzību taisījās gulēt, bet, dzirdēdami lielo traci, arī nerātni trokšņoja.
— Kas te notiek? — Kalns, jau uzposies viesību uzvalkā, ienācis, jautāja.
— Alf, lūdzams atvaino, es šovakar nekādi tev līdzi iet nevaru, — Indra noteikti atteica.
Aiz lielā bērnu trokšņa viņš tikai pa pusei sadzirdēja viņas vārdus, bet viņš tos saprata.
— Te jau ir kā trako namā! — viņš dusmīgi aizcirta durvis aiz sevis.
Tad iegāja savā istabā, kur patlaban kalpone taisīja viņam guļu uz dīvāna. Kamēr jaunākā gandru velte bija mājā ieradusies, viņš te bija pārnācis gulēt. Te bija visklusāk, vienīgā vieta visā mājā, kur bija relātīvs miers.
Ak, ies arī gulēt, ko citu lai dara! Varbūt tā tomēr labāk, šodien tiešām tik daudz strādājis.
Tā savā īgnumā nospriedis, Kalns atsēdās pie rakstāmgalda un sāka šķirstīt vakara laikrakstus. Varbūt tur būs kāda recenzija par viņa pēdējo prāvu, kurā viņš tik spīdoši aizstāvējis savu klientu. Nē, vēl nebija.
Ar lasīšanu neveicās. Viņš atkal piecēlās un sāka vienmulīgi soļot no viena istabas gala uz otru, pārdomādams par savu dzīvi. Likās, viņš dziļi nogrima sevī, jo laiku pa laikam viņš pacēla rokas spējā žestā, un viņa vaibstos atspoguļojās ātras jūtu maiņas.
Tad tāda ir dzīve!...
No rīta līdz vakaram vienā darbā kā iejūgts zirgs. Un tāds atbildīgs, pilns uztraukumu. Viņš brīžam jūt — nupat tas saļims, smadzenes atteiksies strādāt... Viņš būtu bēdzis kur tālu projām, projām no visām lielajām rūpēm, no atbildības, no savas mājas, un — pats no sevis. Kamdēļ viņam tik daudz jāstrādā? Lūk, viņa šefs, advokāts Mednis, pie kura viņš strādāja, līdz pats tika zvērināts, — tas ir trešo daļu tik nenopūlās, jo — viņš jau plaši pazīstams, viņa darbu labāk atalgo, viņam vairāki palīgi un — viņš neprecējies. Kamēr viņš, Kalns, vēl vienmēr tikai iesācējs, kuram sabiedrības
uzticība vēl jāiekaro, jāiegūst slava, viss smagais darba vairums jāizdara pašam, jo jaunajam, neiestrādājušamies palīgam maz var uzticēties; bet galvenais — viņš ir jauns apprecējies, viņam jau liela ģimene, ar ko savienoti visi tie daudzie, lielie un mazie izdevumi, par kādiem Medņam nav ne jausmas.
Bet varbūt Medņam arī nav jausmas no visas tās laimes, ko ģimene dod?... Uz jautājumu Kalnam ir jāpārdomā, pirms viņš var atbildēt. Tiešām, viņš maz vēl sajutis no ģimenes laimes; par daudz smagi tā guļas uz viņa pleciem, ar visām tām prasībām, ko tā uzliek vienai personai. Kad viņš to apdomā vien, priekš cik cilvēkiem viņam jāgādā dzīves uzturs un par kuru eksistenci visa morāliskā atbildība krīt uz viņu vienu pašu: ja saskaita, tad sanāk veseli divpadsmit. Reizēm viņam par daudz grūti nākas. Visgrūtākais tomēr bija pats sākums, pēdējos divus gadus viņš jau it labi var sisties cauri, var uzturēt visu to lielo mājas apkalpotāju armiju un gādāt par visu, kas ar to sakarā.
Kādu individuālu laimi viņam atnesusi laulība? Viņš karsti samīlējās Indrā un tūlīt apprecējās. Indra viņu arī mīlēja. Abi viņi bija tik jauni vēl. Un tad nāca tā ģimenes svētība, viens pakaļ otram, un arvien grūtāk kļuva viņam un arī Indrai. Tad viņi abi vairs nedomāja par laimi. Indra pamazām attālinājās no viņa un iegāja ar savu būti un dvēseli bērnos. Viņš palika viens — ar savu darbu, rūpēs par Indru un bērniem. Viņš arī atsvešinājās no Indras, jo viņu abu būtībā un raksturos nebija tā mūžīgi saistošā, harmonizējošā elementa — viņi pēc dabas un temperamenta bija gluži pretēji poli. Kas vienu valdzināja, tas otru atgrūda, kas vienam bija prieks un bauda, otram — garlaicība un riebums,
kas vienam bija skaists un daiļš — otram neglīts un pretīgs. Tā bieži viņu starpā radās nesaskaņas un sadursmes. Bet par laimi Indra bija lēna, saticīgas dabas, un tā dzīve caurmērā bija vēl diezgan panesama.
Taču ar Indru pašu viņš sen vairs nebija mierā. Par maz viņa ievēroja viņa prasības, tieksmes un vēlēšanās; jā, viņam pat likās, ka viņa gluži to ignorē. Kad viņš iedomājās vien to daiļo grācijas pilno būti, kuru viņš kādreiz uz savām rokām nesa... Sen, sen tas bija atpakaļ... Un viņš tā vēlētos, kaut viņa vēl tāda pati būtu, tik kairinoša un valdzinoša. Nē, veltīga vēlēšanās!
Vienu brīdi viņam ienāca prātā — iet, pasaukt Indru, pavadīt kopā klusībā šo vakaru, parunāties. Viņi sen jau vairs nav dabūjuši parunāties no sirds; nav tā iznācis, un patiesībā arī trūcis vēlēšanās. Par ko lai viņi arī runātu? Viss jau vairākkārt izrunāts agrākos laikos; viņi pazīst viens otra uzskatus un zina jau iepriekš, ko otrs sacīs. Bez tam tas, kas interesēja viņu, viņai gluži vienaldzīgs. Kopējas intereses bija tikai praktiskas dabas un par bērniem. Un par pēdējiem viņš bija gluži nekompetents ko spriest un sacīt; neatlika arī viņam laika par tiem vairāk interesēties.
Jā, viņam likās, ka viņš savā mājā paliek aizvien vientuļāks. Un no vientulības viņš baidījās, tad viņš jutās kā pazudis. Indra to nesaprata un nevarēja saprast, jo viņa varēja dzīvot un pietikt pati ar sevi.
Kalns izgāja gaitenī, pagājās uz guļamistabas pusi — varbūt bērni jau guļ un Indra ir brīva. Viņš klausījās. Arvien vēl tur kāds īdēja, un Indra monotonā balsī klusināja bērnu. Visi citi, kā likās, gulēja. Viņš atkal pabāza galvu durvīs — šodien jau ceturto reizi viņš
meklēja Indru! — Durvis kļusi iečīkstējās. Indra pamāja viņam ar roku klusēt. Viņam likās, ka viņa to raida projām.
Kā aizvainots Kalns atrāvās. Viņu pārņēma tāda neomulības sajūta, tādas ilgas pēc kaut kā, un krūtīs it kā spēji iesāpējās...
Viņš paķēra cepuri un mēteli un izgāja laukā. Kā gaisa aptrūka tur iekšā mājā.
Viņš knaši soļoja bez mērķa uz priekšu. Tīkami bija sajust atveldzinošo vēsumu sejā. Viņš bija noklīdis kādā klusā nomaļā ieliņā, kur vairs neredzēja neviena gājēja. Atkal uz vienu mirkli viņu pārņēma nepatīkama vientulības sajūta, un viņš ātri nogriezās un izgāja uz plašāku ielu; tad uz gaiši apspīdētu bulvāri, kurā vēl drūzmējās vēli staigātāji, elektriskas gaismas apspīdēti, kā spoku ēnas. Dzirdējās pārgalvīga čaloņa, smiekli. Kalnam kļuva pavisam labi, viņam arī gribējās līdzi čalot, līdzi smieties.
Viņam ienāca prātā jautrās viesības pie Pabērziem. Un patika domās pakavēties tur, jautrajā viesu pūlī; pavisam dzīvi viņš varēja sevi iedomāties viņu starpā, un tam likās, it kā viņš dzirdētu līksmas dziesmas, aizraujošu mūziku... vieglas kājiņas slīdam pa parketu... glāzes šķindam...
Kamdēļ viņš negāja turp? Pabērzs viņam to ņems ļaunā, un kundze varbūt arī. Droši vien Valerijas kundze dāvāja pēdējo reizi viņam savu uzmanību, to viņš negribētu zaudēt. Viņš tieši viņai bija apsolījis būt šodien, viņa to katrā ziņā vēlējās zināt. Un viņš nu neaiziet. Apvaino dāmu, kura viņam piegrieza savu laipno skatu. Viņa ir interesanta — ļoti interesanta dāma, par to visi vienis prātis, Vinas tuvumā arvien omulīgi,
to viņš pats zina. Viņa tā prot ar neredzamu roku apglaudīt, ka negribot tu jūties pievilkts. Tāds fluidums iziet no viņas...
Bet kādēļ viņš te viens klimst pa svešo drūzmu? Laukā, drēgnā slapjdraņķī? Ja nebūtu tik vēls?...
Vienalga — labāk vēlu kā nemaz!
Vienā mirklī viņš jau sēdēja ormaņa ratos un brauca uz Pabērziem.
Indrai šķita, ka būtu dzirdējusi ārā durvis klaudzam. Kas tur gan varēja nākt? Vai varbūt māsa Nira? Nē, Alfs teica, ka viņa arī būšot pie Pabērziem. Indra klausījās. Viss bija klusu. Nē, atnācis neviens nav. Vai gan Alfs būtu izgājis?...
Pēdīgi arī Dzidru miegs bija pārvarējis.
Indra lēni, lēni piecēlās. Jā, nu visi guļ, nu reiz miers.
Nē, Alfs vēl laikam ko gribēja sacīt. Viņš tak nedomā vēl viņu līdzi vilkt? Nē, nē, neparko, viņa vienkārši nevar. Tikko kājas spēj vairs pacilāt. Viņš šodien tik ietiepīgi rauj viņu līdzi. Bet viņa nevar, nemaz nevar...
Viņa ieiet vīra istabā. Spuldze deg, bet viņa nav. Lai kam aizgājis. Priekšnamā mēteļa un cepures nav. Jā, viņš prom.
Paldies Dievam!
Nu ir miers, gluži miers. Cik klusu, klusu.
Labi, ka Alfa nav. Var tā pilnīgi klusumā un vienatnē atpūsties. Kad viņš mājā, tad nekad nevar būt drošs, ka viņam ko nevajadzēs, vai viņš atkal nāks un rāsies par kaut ko; — kur tad nu nevar atrast, kad meklē.
Viņš kļuvis tik nepacietīgs, nervozs. Arī ar tiem lielajiem darbiem. Ne ar ko nav mierā vairs; viņa to arī izlutinājusi ar savu pakalpību, padevību līdz pašaizliedzībai. Viņai jau gan nekā pašai priekš sevis nevajag, nekā netrūkst, viss ir, it viss, ko vien sieviete var vēlēties. Kad viņa bija jauna meitene, tad viņai bija lielas bailes, — ka nepaliktu neprecēta. Tas bija tas lielākais kauns, ko toreiz varēja iedomāties. Bet viņai bija laime — viņa nepaguva labi ne soli spert pasaulē, kad jau tika izredzēta un apprecēta. Un nu viņa ir sieva un māte, viņai pašai savs mājoklis, sava iedzīve, un vairāk nekādu vēlēšanos nav — viss piepildīts! Viss, ko sapņojusi, pēc kā ilgojusies un jūsmojusi.
Bet ka tik grūti būt sievai un mātei, to gan viņa nekad nebija domājusi. Kā meitene viņa domājās, kā vienu vienīgu uzvaras triumfu, prieku un laimi. Tagad viņa zina — no tāluma viss izskatās kairinošāks un skaistāks, tuvumā — pelēks.
Ja viņai toreiz viens būtu teicis, ka tā mīlestība, ar kādu viņa mīlēja Alfu un Alfs viņu — ka tā pāriet, vai kļūst citāda, tad viņa būtu izmisumā vai prātu zaudējusi. Bet nu tas ir noticis... jo no tās kaislās tieksmes pēc viņa glāsta, tuvuma, nekas, itin nekas vairs nav palicis. Tai vietā tāda klusa, dziļa pieķeršanās kā draudzība. Un tā ir labi. Viņa nemaz citādi to nevēlas. Ja tikai Alfs būtu mierā ar visu. Bet nu viņš nav. Tas nospiež Indru.
Viņa cenšas darīt visu, kas jādara, bet nav un nav labi. Savus daudzos un grūtos pienākumus viņa labi apzinās, tas viņai tā ieaudzināts no mazām dienām, ka viņa citādi nemaz nevar.
Jā, visvairāk viņu nospiež Alfa neapmierinātība, un
tad viņai zūd katra priecīgākā doma; ne smaidīt vairs negribas, tā vien sajūt kā bailes viņa priekšā. Un tas kādreiz ir tik grūti, tik grūti, un visus tos pienākumus sajūt kā smagu nastu, kā loku, kas spiež, žņaudz... un tad viņa jūtas kā saspiesta, pie zemes pieplakusi.
Ā! Tāda ir dzīve!...
Dzīve nav rožu dārzs.
Dziļā, klusā apcerē Indra sēdēja salonā pie sava rakstāmgalda, nogurusi, smago galvu rokās atbalstījusi. Skats vērās arvien tālāk un tālāk un dziļāk iekšienē... tur bija tik daudz ko ņemt un ko dot.
Tur saviļņojās kaut kas silts un liegs, kā ilgas modās pēc kā — no kā jau atsacījusies, kā vairs nav.
Indra satvēra spalvu un rakstīja mātei uz dzimto māju kalnā, pie ezera. Rakstīja ilgi un silti, kā vēl nekad nebija rakstījusi mātei. Tā bija mīlestības šalkoņa, kas plūda no dziļumiem, kas prasīja pēc izejas, pēc tilpuma.
Pusnakts stunda pagāja, bet Indra vēl rakstīja un rakstīja ...
Spoži apgaismotajā Pabērzu namā valdīja skaļa, drusku nerātna omulība. Kā allaž, sapulcējusies bija raiba sabiedrība un jau paspējusi sagrupēties. Jaunatne labprāt klausījās jautrās Pabērza kundzes aicinājumam un netrūkstoši ieradās viņas atpūtas vakaros, kā to dēvēja pats Pabērzs. Arī viņš mīlēja kādreiz mājā jautrā omulībā pavadīt vakarus ar saviem profesijas biedriem, komersantiem, pie laba kausa putojoša vīna un sparīgas mūzikas. Bet visvairāk viņam patika palepoties ar savu plašo, gaismas pilno māju un veldzēties savas ziedošās, dzīvības pilnās sievas uzvaras spožumā. Viņam darīja prieku redzēt, ka Valerija nepārvarami apburoša, un ka viņu pielūdza veci un jauni. Par viņas taktu un korrektību viņš ne mirkli nešaubījās, — viņā taču bija cieši ieaudzināti visi morāles pamatlikumi. Viņš bija tik lepns uz viņu un uzskatīja to par savas dzīves lielāko ieguvumu; tā bija viņa spožā zvaigzne, kurai viņš kalpoja kā elkam.
Zālē jau bija deja pilnā sparā. Dāmas, kā raibi tauriņi melnu kāpuru skāvienos, griezās elektriskā gaismā mirdzēdamas. Visu pulsi sita paaugstinātā dzīvības ritmā. Tikai pati Pabērza kundze vēl nebija savā īstajā omā. Viņa gāja caur vīra kabinetu, kurā patlaban vecākie kungi rīkojās pie kāršu galdiem. Tā mazliet apstājās un nopietnu skatu raudzījās kungu grupās.
— Valij, tu garlaikojies? — Pabērzs, redzēdams neparasto sievas sejas izteiksmi, jautāja.
Tūdaļ vairāki kungi griezās pret mājas kundzi ar savām glaimojošām piezīmēm un savas pakalpības piedāvājumiem.
— Nē jel, es tikai nogaidu, kamēr jūs iesāksit; un vai jums ir ērti un viss kā pienākas?
Redzēdama, ka viņa šeit rada tikai apjukumu un uztraukumu, kundze pasmaidīja un ātri nozuda. Zāles durvīs jau viņu gaidīja bars jaunāku cienītāju.
Nē, viņa vēl nevēlas dejot. Dāvājusi pa laipnam smaidam vienam, pa gaišam skatam otram, viņa jaucās dziļāk viesu starpā, visus it kā apveltīdama ar savu neizsmeļamo laipnību.
— Valita, tu neesi šodien labā omā, — viņu pie rokas satvērusi, bilda viņas draudzene.
— Man pašai tā liekas, Ilma.
— Ja to ievēros, tad vakars beigts.
— To es zinu. Man rādās, tur tās kundzes jau drīz sāks žāvāties. Atvaino! — Viņa aizsteidzās.
— Kungi, jūsu uzmanība nav apskaužama. Tā stāvēt un vienaldzīgi runāties — gandrīz apvainojoši, kur tik daudz acu uz jums veras. Un Branta kundze par jums, Vilkastes kungs, pagājušo reizi teica, ka jūs visinteresantākā parādība šai sezonā. Un jūsu valodas veiklību, Mazkalniņa kungs, tāpat apbrīnoja Grizuļa kundze.
To teikusi, Pabērza kundze aizsteidzās pie sēdētājām kundzēm. Viņai nenācās grūti atrast vielu jautrai, aizrautīgai sarunai, un drīz visas dāmas vilinoši smaidīja un smējās, šķelmīgi raudzīdamās uz attālumā stāvošiem kungiem. Pabērza kundze acīm fiksēja Vilkasti un Mazkalniņu, un tie šoreiz nekavējās sekot mājas kundzes iedrošinājumam — tie tuvojās, izlūgdamies atļauju ņemt dalību cienīto kundžu jautrībā. Vienotājs
vārds drīz bija teikts, un šīs grupas omulība šim vakaram nodrošināta. Izdevīgā brīdī Valerijas kundze atstāja viņus savam liktenim un gādāja par citu pulciņu, kuram, tai šķita, negāja visai labi.
— Cienījamā kundze, mēs pazemīgi izlūdzamies piešķirt vienam no mums jūsu uzmanību, kaut arī tikai pusloka dejā, — trīs jauni cilvēki aizkrustoja viņai ceļu.
Valerija smaidīdama pamāja atraidoši galvu pret jaunekļiem: — Es baidos šoreiz netaisna būt — kuram piešķirt Parisa ābolu — visi jūs vienlīdz kairinoši dejotāji.
Ienāca vēl kādi nosebojušies vecāki kungi. Valerija steidzās tos saņemt un novadīt pie Pabērza.
Zāles malā pie loga stāvēja, rokas uz krūtīm sakrustojis, jaunais mākslinieks Sarmzieds. Viņš visur pavadīja Valeriju ar acīm. Viņš, likās, vēroja viņu visu, kā viņas ārējo parādību tā iekšējo būtību. Vai tīšām, vai neapzinīgi, viņa to gluži neievēroja. Kad spēlēja valsi, viņš izvēlējās izdevību viņai tuvoties un aicināt uz deju.
— Mana stunda vēl nav situsi, Sarmzieda kungs, — Valerija pa savam paradumam, bet bez kāda sevišķa nodoma, teica noslēpumaini.
— Es gaidīšu. — Sarmzieds padevīgi paklanījās un atgriezās savā vietā un agrākajā pozē.
Valerija sajuta kā piedraudējumu mākslinieka vārdos. Viņa ātri iegāja mazajā salonā pie vecākām dāmām pakavēties kādu brītiņu. Tur viņa jutās droša no ielenkumiem. Un viņai šovakar bija tā savādi.
Tad viņa ieraudzīja, ka pa lielajām durvīm ienāca advokāts Kalns, kā meklēdams raudzījās apkārt. Viņas
acīs kā zvaigzne iedegās. Kā cīņas prieks, pārgalvības drosme viņā modās. Un jautri sāka plūst viņas valoda, neapturami kā kalna strauts. Vecās kundzes viņu atkal apbrīnoja, viņas neizsīkstošo jaunavīgo jautrību.
Uz īsu brītiņu Kalns nozuda kungu istabā, tad drīz atkal parādījās zālē. Piepeši, ieraudzījis Valeriju, viņš taisīja spēju kustību uz viņas pusi, it kā gribēdams tuvoties. Bet viņa palika nekustīgi savā vietā. Viņš apstājās un neatlaidīgi raudzījās viņā, it kā izlūgdamies atļauju tuvoties. Valerija to likās neievērojam un turpināja sarunu, raudzīdamās viņā vienaldzīgu skatu, kā kādā nedzīvā priekšmetā, bet tomēr neizlaižot to no acīm.
Kad pie viņa piegāja Dziļstrautu Nira ar Grienu Sārtoni, viņa spēji piecēlās. Kalns ar īsu galvas mājienu aizgriezās no meitenēm un ātri tuvojās Valerijai. Viņš dziļi nolieca galvu, noskūpstot viņas roku. Valerija neteica ne vārda, tikai uzskatīja to ar jūtu pilnu skatu, ar kādu sievietes mēdz aplaimot tikai izredzētos.
Šī Valerijas spējā pārmaiņa apmulsināja Kalnu. Tad viņa ielika savu roku viņējā, un viņi valsēja. Ar vieglu šmaugu grāciju viņa piekļāvās viņam un kā rautin to rāva līdzi. Viņam reiba.
— Un es sagaidīju jūsu rājienu, cienītā kundze, — viņš klusi bilda.
— Jūsu atnākšana izpērk jūsu vēlo nākšanu.
— Es jums pateicos.
— Tik priecīga es esmu — šovakar.
— Kad jūs tāda nebijāt?
— Nē, man ir kā cilvēkam, kas ilgi un velti meklējis; un kad pēdīgi atteicies, tas nejauši atrod.
— Ja man arī būtu tā laime dalīties jūsu atradumā?
— Jums — tāpat kā visiem.
— Tas maz, kundze.
— Kādēļ?
— Es vēlētos drusku vairāk, — Kalns teica pārdroši.
— Jūs, Kalna kungs, esat nerātns sieviešu luteklis.
— Tāpat kā jūs — vīriešu.
— Tas taisnība. Bet manas prasības ir lielas: visu vai neko.
— Tad man jāatraujas, jo es nedrīkstu būt tik izšķērdīgs.
Valerija iesmējās.
— Kalna kungs, jūs nesaprotat jokus. Kur tad es liktu jūs visu? Es nemīlu apkrauties ar lieku balastu, tad lidojums top par smagu.
Kalns viņai neņēma ļaunā šos vārdus, viņš nevarēja. Viņš redzēja, ka no paša pirmā mirkļa viņš ieguvis viņas ievērību, un nevaldāma līksme viņu pārņēma.
Kad deja beidzās, Valerija uzmeta viņam atkal vienaldzīgu skatu un novērsās no viņa.
Kalns uzmeklēja svaini Niru, lai atbildētu uz viņas jautājumu, kāpēc Indras nav. Kad Sārtone spulgām acīm viņā vērās, tad viņu pārņēma bezbēdīgi nerātna oma; viņš satvēra meiteni un, to gaisā pacēlis, apgrieza riņķī apkārt. Meitene iekliedzās un kā reibumā iekrita viņa rokās.
Valerija, to redzēdama, skaļi iesmējās un novērsās, jaukdamās jauniešu barā.
Ap pusnakti jautrība tuvojās savam kulminācijas punktam.
Tik jautri Kalns vēl nekad nav juties. Viņš bija visur, tērzēja, dziedāja, dejoja, un viņa vieglie joki neizsīkstoši bira un plūda. Tikai ar visjaunākajiem elementiem
viņš šovakar jutās līdzīgs. Visos locekļos viņš sajuta atdzīvojamies jaunus spēkus, enerģiju un drosmi. Jaunas meitenes viņu ielenca kā visu nerātnību ierosinātāju; un dedzīgā Sārtone viņam vai uz pēdām sekoja.
— Nira, es esmu samīlējusies tavā svainī, — viņa kā skurbumā atzinās un karsti noskūpstīja Niru.
— Ja to tik klaji atzīst, tad tas nav bīstami.
— Ā, lai visi elementi būtu pret mani, — es viņu atņemšu Indras kundzei, — Sārtone kā zvērēja.
— Tad šajā elementu cīņā tev būs jāsastopas un jāmēro spēki ar Valerijas kundzi.
— Un kaut arī ar pašu Spīdolu!
Sārtone aizlidoja, jo bija pamanījusi Kalnu.
— Vai nu jūsu stunda jau situsi, Valisa? — Sarmzieds, kā demons, čukstēja Valerijas ausī, no muguras puses pārliecies pār viņas plecu, kad tā piesēja kādu noliekušos rozes zaru uz loga.
— Jā, Sarmzieda kungs, — viņa atbildēja viegli un priecīgi.
— Atļaujiet, ka palīdzu! — Sarmzieds satvēra viņas roku pie rozes zara.
Viņa iekliedzās un strauji atrāva savu roku. Kāds ērkšķis bija iedūries. Baltajā pirkstā parādījās asins piliens. Rozes zieds aizlūzis nokārās starp abiem. Valerija dusmīgi pavērās Sarmziedā.
— Es negribēju jūs sāpināt, — viņš ar dziļu nožēlu teica un tvēra pēc viņas rokas, lai to skūpstītu ...
— Ko jūs gribējāt, tas man vienalga.
— Es zinu, es jums esmu mazāk, nekā šis salauztais zieds. — Viņš rādīdams pieskārās pie rozes, tā ieliecās
un lēni nokrita pie Valerijas kājām. Viņa auksti un lepni uzskatīja mākslinieku. Tad novērsās.
Sarmzieds stīvu skatu noraudzījās viņai pakaļ. Tad noliecās un pacēla ziedu. Brītiņu to paturējis rokā, piesprauda pie krūtīm.
Valerijai kļuva neomulīgi. Lai atkratītos no nepatīkamās sajūtas, viņa piebiedrojās jautrajam jaunekļu baram, un drīz incidents bija aizmirsts. Likās, ka viņa gribētu jautrībā sacensties ar Kalnu. Bieži un visur viņi sastapās, vai tā bija deja, vai rotaļa, vai mūzika. Viņa arī neslēpa, ka dod viņam zināmas priekšrocības.
Kalns bija kā prieka skurbumā. Tik daudz viņš nekad nebija sagaidījis. Viņas lūpas gan klusēja, bet acis — solīja daudz, vairāk nekā viņš jebkad drīkstēja cerēt. Ha! viņš ir priecīgs, tik priecīgs! Viņš viss kā peld vienā vienīgā priekā... Viņš it kā sapņo: viņš atkal brīvs un jauns, viņu mīl...
Un Valerijas kundze lido un spurdz kā bezdelīga, rasu dzerdama. Nevienam viņa vairs neatteic deju; viss viņā kā dzied un smej.
— Frine! Frine! — Sarmzieds kaisli čukst.
— Man žēl, ka jūs tikai — Sarmas zieds, zieda ēna.
— Es būšu jūsu ēna, ik uz soļa... jūsu draudošā ēna...
Valerija gribēja izrauties no viņa rokām. Viņš to nelaida, un cieši kā krampjos turēja savās rokās, un viņi riņķoja.
— Tu esi mana, tu esi mana! — viņš dvesa viņai ausīs.
— Jūs esat... briesmīgs, es jūs...
— Tu mani mīli, Frine!
— Jūs pārdrošnieks, laižiet vaļā!
— Tu mīli mani. Tu visus mīli, bet tagad — mani. Tu piederi man šai mirklī visa, visa...
Kā kaisli ārprāta murgi tie bija, ar ko Sarmzieds apdvesa Valeriju. Viņš grieza viņu mūzikas ritmā, karsti čukstēdams vienu un to pašu. Valerija vairs nepretojās. Tik daudz pārdrošības viņa nebija varējusi iedomāties.
Kad mūzika apklusa, viņi vēl brītiņu griezās inercijā tālāk. Visi jau bija beiguši. Pie kungu istabas durvīm, kur stāvēja Pabērzs, Sarmzieds palaida Valeriju vaļā un iekaisušām bezprāta pilnām acīm vēl ieskatījās viņā. Tad norāva no krūtīm rozi un nosvieda pie viņas kājām. Pamāja ar roku un aizgāja.
Pabērzs ar augošu uztraukumu bija sekojis šai dejai. Viņam pirmo reizi likās, ka — katrai lietai savas robežas, Brītiņu viņš noraudzījās rozē, kā taisīdamies to pacelt; bet tad apdomājās un ātri paspēra to ar kāju pie malas.
Jau labu laiku Kalns uzglūnēja Valerijai. Viņš bija cieši noņēmies sastapt viņu vienu un sacīt vārdu, prasīt... Viņš tā neļausies, kā tie citi — lai viņa nedomā. Bet kā arī viņš nopūlējās, nekādi neizdevās pabūt ar viņu divatā. Acīm redzot, tā ar nodomu izvairījās. Tas viņu kaitināja, un viņš uztraucās jo vairāk. Nē, viņam pietiek šīs rotaļas. Viņa tam kārdinošo izaicinājumu izmetusi — viņš to uzķēris, un lai viss tālāk rit savā neizbēgamā seku gaitā. Ja viņa grib cīņu, viņš pieņems arī to. Lai notiek!
Jā, Valerijas kundze sen jau noprata, ka ar Kalnu vairs tālāk nedrīkst iet. Bet kā vēl nekad, viņai pašai šoreiz grūti nācās sevi apturēt parastā rotaļā. Kā ar kādu nenojaužamu spēku viņa jutās vilkta tālāk un
tālāk. Bet nu viņa zina, un nu pietiek. Viņa manīja, ka Kalns drusku uzmācīgi viņai seko, un viņa sāka bēgt no tā.
Ā, šim vakaram jau uzvaras lauru bija gana. Sarmzieds... Tas kā bezprātā nosvieda pie viņas kājām rozi. Ko viņš ar to gribēja teikt? Ka viņš noliek savu sirdi pie viņas kājām. Bet tā jau bija viņas pašas roze... kuru viņš bija piespraudis pie savām krūtīm. Ja viņš varbūt domāja ar to rozi viņas pašas sirdi!... to nometa kā necienīgu.
Ja tā, tad viņa grib redzēt!
Viņa pamanīja atkal Kalnu sev pretim nākam -un iegriezās ēdamistabā, lai izietu caur blakus telpām kungu istabā, pie vecīšiem.
— Šoreiz es jūs pārspēju viltībā, kundze, — Kalns, nākdams pa pretējām durvīm, nostājās viņai ceļā.
Ar izbrīnu, gandrīz iztrūkusies, viņa to uzskatīja. Abi stāvēja viens otram pretim, it kā mērodamies savās spējās. Sarkanās spuldzes gaismā tie izskatījās spokaini bāli.
— Jūs gribat atvadīties, Kalna kungs? — Valerija vaicāja laipni, it kā ar nožēlu.
— Jūs šķietat manu lomu jūsu joku spēlē jau izsmeltu? — Kalns pieņēma draudošu toni.
— Jūs savu lomu slikti veiktu, ja jūs to izvērstu par traģiku.
— Katra likteņa spēle beidzas traģiski.
— Ja tā, jo interesantāk — manis pēc! — Valerija neveikli pasmaidīja. Viņai saltums pārskrēja pār muguru.
Kalns sakustējās. Viņa acis iedegās, Viņš spēra soli tuvāk un satvēra cieši Valerijas roku.
— Es pieņemu izaicinājumu. Bet ar mani jums nebūs viegla rotaļa. Ja mani kairina, tad es gribu zināt, par ko, ja mani izaicina, tad — uz ko? Man tas jāzina! Valerija viegli lūkoja atsvabināt savu roku, bet viņš to turēja kā dzelžos.
Nē, patiešām viņai neesot ne vairāk, ne mazāk nerātnu nodomu, kā pret citiem. Cik tie vīrieši visi esot iedomīgi.
— Pabērza kundze, es neesmu vairs students, un jūs arī ne ģimnaziste. — Es ļoti nožēloju, jo tad jūs droši man neuzkrautu tik smagu atbildību par vienkāršu jautrību. Bet ko jūs ar to gribat teikt?
— Ka mēs abi esam precēti, piedzīvojuši cilvēki. Un ja mēs kairināmies, tad... tad mēs vēlamies viens otru. Valerija sašutusi atvirzījās no viņa soli tālāk.
— Kalna kungs, jūs ejat par tālu.
— Nē, kundze, es tikai jums sekoju. Kur jūsu mērķis, to es vēl nezinu. Zinu tikai, ka jūs vēlaties redzēt mani pie savām kājām, tāpat kā tur tos zaļos kāpurus, kas jūs aprāpo. Bet ja es gulēšu pie jūsu kājām, tad zināt — jūsu sirdi es prasīšu nedalītu. — Viņa balss trīcēja uztraukumā, viņš palaida vaļā viņas roku.
Valerija raudzījās viņā. Viņš bija skaists savā draudošā pavēlnieka pozē; viņa dobjā krūšu balss viļņoja bagātīgās jūtu noskaņās. Jā, ne velti viņa par to jūsmojusi. Bet vairāk viņa arī nekad nav domājusi un tālāk nav vēlējusies iet. Ka viņa tam patīk tādā mērā, par to viņa sajūt grūti apslēpjamu prieku. Bet tas, ko viņš prasa, ir aizkaroši, to viņa vairs nedrīkst uzklausīties, jo viņa ir — godīga sieviete.
Valerija sarauc dusmās uzacis. — Kalna kungs, es neesmu radusi klausīties tādās valodās, kuras nav tālu no apvainojuma manam sievietes godam.
— Vai tiešām, cienītā kundze! Un manu vīrieša godu jūs minat kājām, visas sabiedrības priekšā mani nolikdami par savu pielūdzēju, ar kuru varat rīkoties pēc iegribas, kā ar muļķa puiku.
— Es jūs ļoti lūdzu — mani nepielūgt!
— Jā, es jūs pielūdzu, un jūs ļāvāties. Kādi jums ar mani nolūki, es prasu!
— Nekādi, jūs alojaties. Es jums teicu un atkārtoju: manu laipnību pret jums, lūdzu neiztulkot citādi, kā pret visiem citiem. Un nu, ļaujiet man iet. — Valerija pameta nedrošu skatu uz viņu. Viņai bija bailes no skandala. Bet jārīkojas bija arī noteikti, galīgi jāizbeidz — to pienākums pavēloši prasa.
Kalns neizlaida viņu no acīm. Viņa paša mirkļi nemierīgi šaudījās. Viņš bija kā drudzī.
— Ka sieviete ir čūsku ciltsmāte, to es tagad redzu. Jūs man iedzēlāt — tad esat gatava uz tālākām konsekvencēm.
— Tad jūs man galvu samīsit, to es zinu, tādi jūs visi esat.
Valerija ar īgnumu uzgrieza Kalnam muguru.
Viņš vēlreiz aizstājās viņai priekšā:
— Un vairāk jums man nekas nav sakāms?
— It nekas.
Kalns mēmi paklanījās un gāja.
Valerija vieglā gaitā aizsteidzās pie saviem namamātes pienākumiem. Ā, tā bija labi. Atkal reiz viņa savu priecīgo dzīves kuģīti laimīgi izvadījusi cauri Scillai un Charibdai.
Otrā rītā Indra jau agri bija kājās. Šodien bija svētdiena, kad Alfs mīlēja ilgāk pagulēt; un vakarnakt viņš vēlu bija pārnācis no Pabērziem. Naktī pamodusies, viņa dzirdēja to vēl ilgi staigājam pa savu istabu. Visa viņas uzmanība bija vērsta uz to, lai Alfam tagad netiktu traucēts viņa rīta miers un svētdienas atpūta. Klusiņām viņa ieturēja brokastis ar bērniem, un tad steigšus izvadīja jaunkundzi ar Askoldu un Ģintu laukā. Šodien laiks bija skaidrs un silts. Tikai Jullu tā paturēja mājās, jo tas atkal nakti klepoja. Viņš palika guļamistabā dzīvojamies ar mazāko māsiņu aukles uzraudzībā, kamēr Indra aizgāja uz virtuvi izrīkot pusdienas un nokārtot visu šīs dienas saimniecību.
Noturēdama ar pavāri Katrīnu svarīgo dienas padomi, viņa piepeši izdzirda negantu troksni iekšā. Mazais Julla kliegdams, brēkdams, sīkiem solīšiem tipināja uz virtuvi. Domādama, ka notikusi kāda nelaime, Indra izbijusies steidzās bērnam pretī.
Puisēns raudāja aizelsies. Indra nevarēja no viņa izprast, kas noticis. Kaut cik to noklusinājusi, viņa piespieda uztraukto galviņu sev uz pleca un ienesa rauduli guļamistabā. Garāmiedama viņa izdzirda Alfu bargi rājamies pa savu istabu. Žigli viņa steidzās garām viņa pusviru durvīm.
— Apžēlojieties, Anna, sakiet, kas noticis? — Indra uzbruka auklei.
— Pras' nu, kas noticis! Kamēr es te ar Dzidriņu
krāmējos, Jullītis izslīdējis pa durvīm laukā modināt papu... Visu laiku man plijās virsū, būšot iet labrītu sacīt un bučiņu dot. Nemaz nepamanīju, kad pats bija izgājis, kad nē. Te uzreiz dzirdam — kliedz, ka vai visas stenderes trīc. Mēs arī abas pārlieku pārbijāmies.
— Kuš, Jullīt, kuš, neraudi nu vairs, māmiņa pret izbīli iedos zālītes, nesāpēs vēderiņš.
— Tad jūs nu ar' nevarējāt viņu pievaldīt. Kungs vēlu nāca mājā... — Indra norāja Annu.
— Drīz jau pusdiena. Neba jau tā nelaime tik liela, kā tā brēka, — Anna tiepās pretī.
Indra iegāja pie vīra, gribēdama atvainoties bērna dēļ un būt varbūt piepalīdzīga. Alfs dusmīgi ģērbās un nesaņēma arī sievas labrītu.
— Pasaki, lai dod kafiju, — viņš pavēloši teica.
— Šepat vai ēdamistabā?
— Nu tak ēdamistabā; vai tad es te neiztīrītās telpās varu strādāt.
— Šodien svētdiena.
— Tev, ne man.
— Nu nedusmojies nu, Alf, par nieku, ir jau arī diezgan gulēts...
— Tu izgulies naktī, snaud vēl dienām, bet man nav ne svētdienas rītā miera pašam savās mājās.
Indra pameta uz viņu nedrošu, vainīgu skatu un izgāja.
Kamēr Kalns ēda un dzēra melnu kafiju, Indra klusēdama tam pasniedza visu vajadzīgo. Tad izgāja palīgā meitai drīzāk uzpost kabinetu, baidīdamās arī, vai viss tiek kārtīgi padarīts un ka nebūtu atkal kādas piedursmes.
Kalns ilgi sēdēja pie kafijas galda un lasīja laikrakstus.
Visi staigāja uz pirkstgaliem, baidīdamies to traucēt. Kad Indra pagāja garām, viņš prasīja, kur esot Askolds. Vecākais bija viņa mīlulis. Indra pateica, ka Askulis un Ģinta laukā; vai viņš arī neiziešot pastaigāties, laiks saulains un jauks; bērni droši būšot pilsētas dārzā.
Nē, viņš nevarot, neesot laika, jāizņemot vēl cauri rītdienas prāva apgabaltiesā un jāpieejot vēl tajā pašā lietā aprunāties par kādu svarīgu punktu pie Medņa. Uz jautājumu, kā vakar bijis viesībās, viņš īsi atbildēja: „Omulīgi, kā arvien pie Pabērziem.”
Tad viņš piecēlās un ieslēdzās savā kabinetā. No turienes drīz bija dzirdama trokšņaina rīkošanās: grāmatas tika svaidītas, krēsli bīdīti, un pēdīgi elektriskais zvans ilgi, asi blarkšēja pa visu māju.
Izrādījās, ka jaunākā procesa aktis, visas kopā saliktas zilā biezā papīrā, nekā nav rokā dabūjamas. Vakar aiziedams, Kalns tās, kā strādājis, tā atstājis uz rakstāmgalda; un nu tās vairs nekur nav atrodamas. Istabmeita arī atminējās tās uz galda, kad guļu taisījusi. Piepeši arī Indra atcerējās, ka viņa tās vakar cilājusi, pēc tam, kad Alfs aizgājis, un viņa drusku nokārtojusi nekārtībā izsvaidītās lietas pa galdu.
Visa māja tika sacelta kājās, pēdīgi aktis atradās salonā uz klavierēm, starp notīm. Indra tās tur bija ienesusi, un, rakstot mātei vēstuli, viņai bija aizmirsies aiznest atpakaļ kabinetā. Un Minna, no rīta istabu tīrīdama, tās bija salikusi kopā ar notīm.
— Reiz par visām reizēm — es tevi lūdzu nekārtot manā kabinetā, — Kalns teica ar ironiju. — Ja es to atradīšu par vajadzīgu, tad es došu rīkojumu Minnai.
Indra nekā neatteica, viņa nosarka pār visu seju aiz
kauna no Minnas un Annas, kuras bija klāt. Viņa klusi izgāja no istabas; Minna palika kārtot izvandītās aktis un grāmatas.
Tad kādu laiku bija miers. Kalns ilgi strādāja savā istabā, pabeigdams iesākto darbu. Ar pus ,dienu, protams, saniknotais mājastēvs nebija mierā: tā esot negaršīga, salkana. Parunājis drusku ar Askoldu, norājis vēlreiz Jullu par rīta traucējumu, viņš atkal nozuda kabinetā.
Viņš bija noguris, gribēja drusku atlikties uz dīvāna un atmiņās pakavēties pie vakarējiem pārdzīvojumiem. Viņš jutās dziļi aizvainots no Pabērza kundzes pēdējās izturēšanās un gribēja pārdomāt, kā uz to atsaukties. Viņam likās, ka vislabāk būtu — nobeigt šo rotaļu, joku lugu. Cits jau tas nekas nebija un nevarēja būt, to viņš šodien skaidri saprata. Un beigusies tā jau ir — viņš aizgājis. Bet — piedraudēdams... Un ja viņš atstāj savus draudus, tad viņa smietos par viņu. To nu viņš nekādi nevar ciest. Bet lai kā — jautri bija vakar, gandrīz laimīgs viņš juties...
Viņš pats nemaz nemanīja, ka sāka atkal jūsmot par Valeriju. No tāluma, jūsmas apskaidrojumā, viņa tam izlikās vēl apburošāka. Galīgi pārtraukt satiksmi, tas būtu smieklīgi, mietpilsoniski, un viņš tikai atrautu sev dažu priecīgu stundiņu. Viņi abi patika viens otram, viņi tikai parotaļāsies ar mīlestības uguntiņām, papriecāsies, kā no viena uz otru šaudās elektriskas dzirkstis...
Viņa to salti atraidīja. Bet to viņš saprot, tas tā piederas, un citādi viņa nemaz nevarēja — viņa pirmajā uzbrukumā. Patiesībā jau viņš to bija pirmais aizvainojis, neglīti uzstājies, rupji. Kas viņam par tiesību ar
varu lauzties viņas klusajos dziļumos. Aulēkšiem viņš bija tur drāzies iekšā, sabiedējis viņu un, pie sienas piespiedis, katēgoriski pavēlējis: tev būs mani pār visām lietām mīlēt un pielūgt!
Jā, viņš pats vien vainīgs. Kā izlabot! Zaudēt iegūto — būtu par daudz žēl. Tie skaistie mirkļi, kādus tie kopā ar viņu pārdzīvoja... Un tik maz taču priecas dzīve dod. Ja viņš šodien ietu, klusi, padevīgi ieskatītos viņas acīs, lūdzoši — viņa tam piedotu; un sirdī būtu viegli un miers. Jā, tā viņš darīs. Bet ikdiena vēl prasīja savu tiesu: bija jāaiziet pie sava vecā darba biedra Medņa.
Uz ielas viņam kļuva pavisam priecīgi ap sirdi. Saule maigi sildīja. Jautras urdziņas no izkusušā sniega tecēja lejup kalnā. Kalns izvēlējās vientuļu aleju un pastaigādamies ļāva vaļu savām jūtām...
Tad viņam ienāca prātā laimīga doma, un viņš griezās atpakaļ uz pilsētu. Puķu veikalā tas izvēlējās krāšņākās rozes un aizsūtīja viņai, kuru viņš bija pielūdzis un apvainojis, un kas viņu tā bija sāpinājusi. Viņa mīl rozes, viņa sapratīs viņu valodu...
Tad viņš apmierināts iesēdās važonī un aizbrauca pie Medņa.
Indrai sāpīgas skumjas iegūlās sirdī ar tādu trulu, dobju spiedienu. Nemiers ar sevi, savu apkārtni un dzīvi viņu pārņēma. Kas gan ar Alfu noticis? Kādēļ viņš tik briesmīgi netaisns pret viņu? Katrs viņa vārds naida pilns, kā sitiens sejā. Tas pazemojums kalpoņu priekšā! Tas bija par daudz. Jā, kas tad nu vēl var nākt — sirds kā baiļu pilna? Viņa taustās kā pa tumsu netveramās jausmās. Viņa jūt: ar katru dienu viņai paliek grūtāk, un smagāk gulstas uz viņu dzīves nasta;
viņa tikko vairs spēj to pavilkt, šo dzīvi. Neviena laipna, ne tikko mīļa vārda viņa vairs nedzird no Alfa, par katru nieku to tirda un rīda... Ā, viņa nogurusi.
Galva Indrai smagi slīd uz krūtīm, viņa domā un domā, un nekā nevar izdomāt, kas nestu mierinājumu. Un neviena cilvēka, ar ko dalīties visā šajā smagumā. Nira? Tā par jaunu, dzīves grūtības tai vēl svešas, tā nesaprastu. Sūdzēties par Alfu, to nevar.
Indra izdzirda priekšnamā jautrus smieklus, bērnu troksni un čaloņu.
Tā jau bija Nira, kuru bērni skaļi un jautri apsveica. Indra gāja priecīgi māsai pretī. īt kā vieglāk tapa, redzot tuvu, radniecisku dvēseli.
Ieskatījusies māsā, Nira bija pārsteigta par Indras nospiesto izskatu.
— Indra, kas tev ir?
— Man? Nekas. — Indra izvairījās. Pār viņas seju pārgāja viegla nervu trīsa. — Es... esmu tik bezgala nogurusi, — viņa piebilda, paskaidrodama.
— Es nesaprotu: tev ir aukle, bonne pie bērniem, kamdēļ tu pati vēl līdzi tā noņemies ar viņiem? It kā vairs cita nekā nebūtu dzīvē, — Nira teica norājoši.
— Vai nu tik vien kā bērni... kad tu apprecēsies, tad redzēsi un sapratīsi labāk.
— Spriežot pēc tā, ko redzu pie tevis — laulība ir sievietes dzīves kaps.
— Nē, Nira, nē... ne laulība vainīga.
— Nu, kas tad?
— Es — nezinu.
Uz visiem Niras uzstādītajiem jautājumiem, Indra atbildēja tāpat un lūkoja valodas griezt uz citu pusi.
Nira jutās aizvainota, ka vecākā māsa netur viņu par cienīgu dalīties savās raizēs, un viņa taču bija šurp nākusi ar nolūku, nopietni pārrunāt par kaut ko, kas viņai likās svarīgs.
— Kāpēc tu vakar nebiji pie Pabērziem? — Nira jautāja, pāriedama uz savu lietu.
— Dzidra nebija īsti vesela.
-— Tā Alfs arī teica, bet es tam neticu, jo mazā šodien tik spirgta, un tādas mazas klizmas jau tādiem vīriem vienmēr; tad jau māte ne soli no mājas nevarētu spert. Tu tikai pati esi tāda mājās sēdule, un tāpēc katrreiz atrodi savu iemeslu.
— Un ja arī tā būtu. Man tiešām nepatīk tādas skaļas jautrības.
— Es zinu, tev labāk patīk klusa laime, — ne bez ironijas piebilda Nira.
— Nu, pastāsti, kā tad jūs tur izdzīvojāties, jautri, vai ne? Alfs tikai vēlu pārnāca, noguris, šorīt visu rītu tādā sakairinātā omā...
— Pārkairināts vakarā.
— Kā? Vai viņš tev arī ko stāstīja? — Indra, domādama, ka Nira runā par viņas un Alfa vakarējo sadursmi, ātri vaicāja.
— Es jau pati redzēju, Bet tā kā viņš pats tev izstāstījis, tad es varu apmierināties, ka lieta tik ļauna nav, — Nira, arī pārprazdama, atteica.
Indras ziņkārība bija pamodināta, bet viņa arī negribēja izrādīt, ka viņa kaut ko zina mazāk, un baidījās māsu izpratināt.
— Nu, zināms, ka nekāda ļaunuma nav, — viņa teica, it kā atraidīdama jau iepriekš visu, kas Nirai būtu sakāms.
— Ja tā uz to skatās. Bet tad jau tu būtu pamatīgi mainījusi savus uzskatus?
— Nebūt nē, tikai es domāju, ka vajag izšķirt visādus gadījumus.
— Man domāt šādā gadījumā, pēc taviem uzskatiem, — varbūt ne pēc maniem, — tev vajadzētu sevišķi uzmanīties.
— Es vēl neieskatu īstu vajadzību.
— Varbūt tad jau būs par vēlu.
Indra tumši nojauta, ap ko lieta grozās, bet viņa kaunējās prasīt un ar to atzīties savā nezināšanā. Viņa cerēja citādā ceļā tikt pie skaidrības.
— Alfs vakar bija tik noguris, negribēja nemaz iet, kad es negāju līdzi. Viņš jau arvien velk mani visur. Tikai ar mokām pierunāju viņu iet.
— Un tu domā, ka diez' kādu lielu gudrību ar to esi izdarījusi. Sēd vien savā ligzdā un dzen viņu vienu projām no mājas; tikmēr, kamēr viņš paliks citā ligzdā karājamies. Bet ja tu to neturi par ļaunumu...
— Nē, es esmu pilnīgi droša un to turu par neiespējamu.
— Tad tu esi pavisam vientiesīte.
— Nira, man liekas, tu gribi Alfu apsūdzēt? — Indra noprasīja stingri un atraidoši.
— Tas grūti nāktos; es redzu, ka viņš jau paspējis nostādīt visu sev vēlamā gaismā.
— Man nav bijis vēl līdz šim iemesla neticēt viņam.
Nirai kļuva neomulīgi. Varbūt tiešām viss izlaistas jautrības joks vien bija, un viņa nāk un jauc māsas sirds mieru kā ļaunprātīga mēlnese. Viņa nožēloja, ka lietu uzsākusi, vēl pilnīgi nepārliecinājusies par sava brīdinājuma nepieciešamību. Viņa apklusa.
Indra tagad saprata. Bet kura bija tā sieviete, pret kuru viņai jāuzmanās.
— Nu redz nu, Nira, tu apklusi. Saproti, māsiņ, vai tad Alfs būtu man pats visu tik atklāti atzinies, ja lieta būtu kaut cik nopietna. Viņš ir jautrs, mīlē arī jautru sabiedrību, pajokot un — varbūt arī drusku paflirtēt, kā viņš pats teica par vakardienu; nu — saki, kas tur par ļaunumu?
— Tas taisnība. Varbūt es šoreiz pārskatījos, un no Alfa puses tiešām nebija ļaunuma. Piedod, ka es tev to gribēju iestāstīt. Tomēr — vīrieši neesot tādi kā mēs; par daudz uz viņiem paļauties nevaram.
— Uz Alfu es pilnīgi paļaujos, — Indra apliecināja, bet viņa pati vairs tam neticēja. Māsa šo paļāvību bija satricinājusi.
— Labi, ja tā arvien būtu. Un ja tu būtu kaut cik... nu, kā lai saku, ja tu lūkotu piemēroties drusku viņa dabai.
— Nu, piemēram?
— Ja tu uzglabātu savu jaunību, savu pievilcību, ka patiktu arvien viņam vairāk, kā visas citas sievietes.
— Tas taču, Nira, nav iespējams, arvien būs kāda, kas būs kaut kādā ziņā pievilcīgāka. Un ikdienas kopdzīvē taču arī nevar būt viens pret otru kā viesību salonā. Ja tādas lietas var apdraudēt, satricināt mūsu attiecības, tad velti būtu nopūlēties. Nu labi, to es gribu ievērot. Kas vēl?
— Neļauj viņam par daudz tālu aiziet no sevis un pārāk bieži nedod izdevību būt kairinātam no citām... Es atzīstu brīvību, bet es sargātos pati sevis dēļ, un — gan es zinātu, kā es darītu. — Nira apjuka; viņai drusku
neveikli bija runāt ar vecāko māsu par savu dzīves gudrību šādās lietās.
— Nabaga Alfs, tad viņam grūti klātos, būtu saistīts pie rokām un kājām.
— Nebūt nē, tu mani nesaproti. Es tavā vietā tikai ietu viņam vairāk līdzi, lūkotu priecāties arī viņa priekos, netikvien dalīties rūpēs par dienišķu maizi un visu tamlīdzīgu.
— Tev varbūt taisnība, es neesmu par to domājusi. Es tev pateicos.
— Alfs kādreiz sūdzas, ka tu ārpus mājas nekur viņam līdzdalību neņem, ka viņam vienam pašam jāuztur visi sakari ar sabiedrību.
— Tas jau viņam grūti nenākas, sevišķi, kad ir tik interesantas dāmas tai sabiedrībā, kā...
Indra sagaidīja, ka Nira nu minēs vārdu.
— Un netik kā viena, bet vairākas, kas acīm spulgo un apkārt vijas un tinas. Ko nepanāk Ilma, to varbūt panāk Valerija, un kas neizdodas tai, izdosies varbūt Sārtonei.
— Te nu vesels grāciju komplekts! — Indra iesmējās drusku neveikli. Tik daudz viņa tiešām nebija sagaidījusi. Kura nu bija tā vainīgā?
Bet lai arī cik vēl Indra aplinkiem izjautājās, Nira īsto Alfa kārdinātāju neminēja. Viņa mierināja sevi ar to, ka tad jau nekādas vainīgās nebūs bijis.
— Es esmu lepna uz to piekrišanu, kādu mans vīrs bauda pie sievietēm, — Indra teica, — un lai kas būtu, tāds Alfs nav, ka man vajadzētu par viņu baidīties un šaubīties. Tici man, Nira, es viņu pazīstu labāk.
Nira pilnīgi apmierinājās. Māsas ticība viņai iedvesa
cienību. Viņa vairs negribēja turpināt šo sarunu, nožēlodama, ka to vispār iesākusi. Viņa gribēja redzēt bērnus, ar tiem padzīvoties. Kad Kalns pārnāca, viņa žigli taisījās projām, jo jutās neomulīgi. Kalns gan lūkoja viņu pierunāt, lai vēl paliekot, tad būšot, kas viņam vakarā iet līdzi uz teātri. Viņa noteikti atteicās. Esot vēl piekususi no vakardienas, gribot atpūsties.
Kalns vēroja Indru. Vai Nira varbūt ko papļāpājusi par Valeriju? Nē, viņa bija mierīga.
Jā, Indra bija mierīga. Uzskatot savu vīru, viņai zuda katras šaubas: tik droši un vienaldzīgi acīs skatīties savai sievai nevarētu vīrs, kuram būtu kas prātā...
— Tu gribi šovakar iet uz teātri? — Indra vaicāja, kad Nira bija aizgājusi.
— Jā, es iešu.
— Es iešu tev līdzi.
— Nāc! — Kalns atbildēja vienaldzīgi un gāja tālāk.
Pie vakariņām Indra bija uzposusies uz teātri. Viņa gribēja Alfam darīt patikšanu, lai viņam pārietu nelabā oma, kura bija sākusies vakar pēc tam, kad tā noteikti atraidīja viņa aicinājumu iet pie Pabērziem. Un Nirai bija arī sava daļa taisnības...
Indra ļoti brīnījās, ka Kalns vēl vienmēr bija īdzīgi drūms un pie galda nerunāja neviena vārda. Viņai nebija laika ilgi par to prātot. Bija jāiet vēl pabarot Dzidra. Devusi vēl visādus steidzamus aizrādījumus Annai, viņa, pat ne spogulī acis krietni nepametusi, steidzās pie vīra kabinetā.
Viņš stāvēja istabas vidū, it kā uz viņu gaidīdams.
— Es esmu gatava. Vai vēl nav laiks iet? — Indra ienākdama jautāja.
— Un šitā tu gribi iet teātrī? — Kalns viņu kritizēdams uzskatīja no galvas līdz kājām.
— Jā, kā tad?... Kāpēc tad nē? — Indra apjuka.
— Ar iekritušām acīm, salīkusi, kā kāda veļas mazgātāja nobeigusies. Un tad tas apģērbs — kā noplukusi vista... Ar tādu sievu lai es kopā rādoties!
— Tu nu pārspīlē. Esmu jau gan drusku gurdena, bet kad saņemos... Un tas apģērbs tik briesmīgs nemaz nav; es taču nevaru ģērbt svārkus līdz ceļgaliem, man vairs neklājas, un...
Indra apklusa. Kalna seja kļuva arvien drūmāka. Viņa baidījās viņu vēl vairāk kaitināt.
— Man jau cita, modernāka ģērba nav, — viņa teica klusi.
— Vai es tev liedzu?
— To es nesaku, taisni otrādi...
— Nu tādēļ. Tad nu sēd vien mājā! — Kalns noteica.
— Es jau labprāt, tikai tu neskaisties atkal, — viņa teica kā lūgdamās.
— Ak ko... — Kalns pamāja ar roku.
— Nu paliksim tad šodien abi mājā, iesim citu reizi, — viņa nedroši piebilda.
Viņš klusēja. Tad viņš nogriezās un vienaldzīgi raudzījās pa logu uz ielu lejā.
Indra lēni, padevīgi izslīdēja pa durvīm. Viņai bija nepatīkami mājinieku priekšā.
Pēc Īsa brītiņa viņa dzirdēja durvis noklaudzam. Alfs aizgāja viens. Viņa negribēja ticēt. Bet tā bija.
Ko tas nozīmē? ... Gandrīz liekas tā, it kā viņš negribētu, ka viņa šoreiz iet līdzi...
Indras iekritušās acis ieplētās lielā izbrīnā.
Ha, tāds kauns no mājiniekiem! Ko tie tagad domā?
Visu šo dienu — viens vienīgs pazemojums visu priekšā.
Un ja Nirai taisnība? Ko tad? Jā, ko tad? Indra iegāja tumšajā salonā un sabruka dīvānā bezspēcīgās raudās.
Pabērzs, sabozies, drūmi sarauktu pieri, staigā pa visu plašo dzīvokli no vienas istabas otrā. Viņam šodien te liekas viss tik tukšs, it kā visi kakti skanētu. Marta saule zalgodama laužas iekšā pa visiem logiem, kā dzīvus padara visus priekšmetus, tos pārliedama ar gaismu un siltumu. Spilgtā pretstatā ar ārieni ir Pabērza iekšiene; tur mājas vietu ņēmušas drūmas domas, niknas jausmas, kas met tumšas bēdu ēnas uz visu dzidro un gaišo.
Viņam liekas, ka viņš un viņa māja būtu priekš pasaules, ne pasaule priekš viņa, kā tas bija agrāk; un kad viņš savu uzdevumu pret pasauli izpildījis, tā aiziet — tad viņš te paliek kā lieks. Vakar te smiekli un līksme tricina visus pamatus, un viņš, kā ģeķis, bija lepns uz to. Tagad par viņa bizmanību varbūt dažs vakarējais smej un zobojas. To viņš jau piedzīvojis.
Viņš nevar sagaidīt pieceļamies Valeriju. Vairākkārt viņš klusām paslīd gar viņas guļamistabu un klausās. Bet tur nedzird ne mazākā trokšņa, ne skaņas.
— Viņa atdusas uz saviem lauriem! — Pabērzs noteica sevī ar rūgtumu.
Valerija pamodās vēlu, kad saule jau spraucās iekšā tumšajā telpā pa visām aizkaru vaļējām vīlēm. Viņa piecēlās, atbīdīja aizkarus no loga, apsveica priecīgi rīta sauli un atkal iespurdza mīkstajā, siltajā dūnu gultā. Tik tīkami izstiept nogurušos locekļus un saulē
skatoties vēl maigi pagozēties. Nekur tai nav jāsteidzas. Viss mājas mechanisms iet vienlīdz kārtīgi, kā uzvilkts pulkstenis. Vīrs arī mājā tagad; ja kaut kas — viņš visu labāk pārzina kā viņa. Viņai netīk rūpēties par prozaiskām ikdienas lietām.
Ar vaļējām acīm viņa raudzījās laukā dzidrajā tālumā un ļāva vaļu savai spārnotai fantazijai. Cik taču dzīve viegla un priecīga, kā līksma pavasara cīruļa dziesma! Ja tajā arī kādas sēri drūmas noskaņas, tad tās tikai padara to visu jo krāsu bagātāku. Jā, viņa mīlēja dzīvi un tās straujo, nemiera pilno ritumu. Dzīvot taču bija — priekā baudīt dzīvības skaistumu. Un viņai bija visas priekšrocības: jaunība, daiļums, dzīvespriecīga daba. Ka nekādas rūpes neaptumšotu viņas gaišās debesis, par to arī neredzama likteņa vadītāja roka gādājusi: vīrs spēja apmierināt viņas pārdrošākās vēlēšanās. Un viņš to darīja ar prieku, jo viņš mīlēja viņu — viņas pilnības dēļ. Tikai vienu trūkumu viņš varēja viņai pārmest — ka viņai nebija bērnu, kas pildītu ar skaļu bezbēdīgu troksni viņa māju. Bet arī ar to tas varēja apmierināties, jo viņā, Valerijā pašā, bija tik daudz prieka un līksmu gaviļu, ka viņa viena spēja padarīt visu cilvēka mūžu par vienu svētdienu.
Visu to Valerija zināja, un ar pilnu tiesību tā baudīja visas dzīves ērtības sava vīra mājā. Ja viņa arī kādreiz tēva mājā bija audzināta nopietnākai dzīvei un darbam, šeit viņa to sen aizmirsusi un no katrām fiziskām pūlēm atradinājusies.
Valerija dzirdēja, ka kāds staigāja gar viņas durvīm, brīžiem apstājās un klausījās. Tas traucēja viņas lidojumu neaprobežotajās sapņu valstīs. Viņa klusām piecēlās un nedzirdami sāka ģērbties. Bet drīz vien to Pabērzs
jau bija sadzirdējis un pieklauvēja lēni un nedroši.
— Vai drīkstu ieiet?
— Tu esi nepacietīgs, Juri. — Valerija atvēra vīram durvis un pēc paraduma maigi apskāva viņa kaklu.
— Tu saldi gulēji, Valij?
— Kā nosista pele... kā jau vienmēr. Un tu?
— Ne visai.
— Tu neesi Īsti labā omā? — Valerija bilda, vīru vērodama un sniegdama viņam savu roku skūpstam.
Pabērzs tai pieskārās augšpus elkoņa ar savām lūpām.
— Tava dvaša tik karsta, Juri?
Jā, viņš bija viss kā drudzī. Jo vairāk viņš domāja par vakardienu, jo karstāk viņam asinis strāvoja galvā un pulsi deniņos sita ātrāk. Un kad viņš uzskata savu daiļo sievu, kas, kā uzplaucis rozes zieds, viņam piekļaujas, un tad atceras — ka tāpat viņa dejā gulēja Sarmzieda rokās — tad viņam aptrūkst elpas.
Ilgi viņš nesaka Valerijai, kādi negaisi viņā trako, jo viņš kaunās atzīties par savu tik spēji pamodušos greizsirdību. Bet kad viņa tam nedod miera, tad viņš pēdīgi izteic visu, jo par daudz grūti klusēt.
Uzklausījusi vīra žēlabas, Valerija paliek domīga.
— Valij, lūdzu nedusmo, es taču neesmu vainīgs. Es tā cietu, visu nakti...
— Nē, Juri, vainīga esmu es, neviens cits. Labi, ka tu man atdarīji acis. Tas vairs nedrīkst tā būt. Citādi tie vīrieši var tiešām aiziet par tālu; un viņi tik iedomīgi, kad tu zinātu ....
— Jā, Valij, tas taisnība. Pietiek viens vienīgs neuzmanīgs vārds, un viņi jau domājas lieli uzvarētāji. Ja
tu zinātu, kā vīriešu starpā tiek spriests par sievietēm.
— Vai par mani ar'? — Valerija bažīgi uzskatīja vīru.
— Vai nu nē, tikai manā klātienē, protams, sargājas.
Valerija kļuva nemierīga. Vai tiešām par viņu varēja ko spriedelēt? Jāuzmanās. Jo atklātības spriedums, laba slava — viņas svētums. Viņa par to nekad nav domājusi, tas jau saprotams pats par sevi, cik tālu varēja iet un cik nē, lai nekaitētu sev. Viņas vīrs tai ticēja un paļāvās uz viņu, bet ja viņš kļuvis nemierīgs, tad tas viņai jāuzskata kā pirmais brīdinājums — būt uzmanīgākai.
— Juri, man tik ļoti žēl, ka tu esi sāpināts. Tu esi tik labs, un es tev darīju ciešanas, tas tik nekrietni no manis.
Viņa piekļāvās viņam vēl ciešāk, kā gribēdama ar savu maigumu izpirkt savu neapzinīgo vainu.
Viņam palika ievērojami labāk, redzot, ka viņa nekā nenoliedz un vaļsirdīgi atzīstas savās vājībās. Viņš bija sagaidījis, ka viņa, kā sieviete, lūkos ar viltību izgrozīties. Taču nē, kā vienmēr, viņa, skaidri viņam acīs lūkodamās, nožēloja savas pārgalvības.
— Ko lai es daru, Juri, tu man esi paļāvis par daudz lielu vaļu, tu mani izlutini, un es topu nerātna. Es jau muļķoju viņus visus... kad tu zinātu, cik viņi vientiesīgi, un cik viegli viņus dancināt pēc sieviešu stabulītes! Tas man dara tik bezgalīgu prieku.
Un tad viņa stāstīja gari un plaši, kā izmuļķojusi Vilkasti, un tas smilkstēdams aizgājis. To atcerēdamās, viņa varēja smiet kā nerātns bērns. Un Pabērzs smēja līdz un priecājās par neveiklo, jocīgo stāvokli, kādā Valerija iegrūdusi viņa jauno kolēģi.
— Un Sarmzieds? — Pabērzs jautāja ar baismi. Viņam gribējās dzirdēt kaut ko ļaunu arī par to.
— Tas nav tik vientiesīgs, kā parasti mēdz būt vīrieši pret sievietēm. Un — esmu dziļi vainīga! Viņš man patika vairāk par citiem visiem vīriešiem, vismaz interesantāks viņš ir, kā viņi visi.
— Un kā viņš dejo! — Pabērzs pētoši vērās sievā.
— Taisnība. Kā spārnots velns. Ar viņu nav grūti aizskriet uz bezdibeni vai pašu elli. Es negribētu vairs otrreiz krist viņa nagos. Tu jau pats redzēji, ka viņš tikko mani netrieca pret sienu savā trakumā. Ja tu nebijis tuvumā, varbūt viņš to arī būtu izdarījis. — Viņa apklusa. Silti uzlūkodama savu vīru, viņa piebilda: — Tu jau esi mans labais gars, ar tevi es esmu visur droša.
— Bet es tevi lūgtu, Valij, neuzaicini vairs viņu mūsu mājā.
— Apžēlojies, kas tev nāk prātā! Es viņam jau teicu, ka tā pēdējā deja, ko es ar viņu dejoju.
— Paldies, mīļā, es otrreiz vairs to nepaciestu mierīgi.
— Bet tu arī esi kā bērns! Deja paliek deja. Viens aizraujas vairāk, otrs mazāk.
— Un tu tik aizraujoši dejo.
— Kā es mīlu deju! Tikpat kā mūziku. Ā, tas ir kā bakchanala reibums, kā dionizisks ārprāts! — Valerija piemiedza acis un smaidīja. — Es no dejas nevaru atteikties, Juri, tā ir puse manas dzīves, — viņa žēli piebilda un savieba lūpu untumaini.
— To es negribu, sirdsmīļā. Man pašam prieks raudzīties tavā dejā, un kā visi tevi apbrīno. Tā taisni mākslas deja, kā Dunkan...
— Es viņu mīlu, viņa ir dieviete, lielā Izadora!
Valerijai bija nopietnas pūles šoreiz pilnīgi nomierināt vīru.
„Bet ko viņš teiktu, ja zinātu par Kalnu!” viņa domāja sevī ar drausmi. Jeb vai viņš varbūt par to klusē? Ja vien viņš drusku vērīgi būtu viņai sekojis, tad tas nevarēja neredzēt viņas pārgalvīgo rotaļu. Ka tā tikai rotaļa bija, par to viņa šodien skaidrībā. Viņai gribējās drusciņ paspēlēties ar briesmām, tādēļ tā bilda;
— Un par Kalnu tu nemini ne vārda? Viņš taču taisni kā apsvilis bija vakar ap mani.
— Es redzēju gan. Bet viņa ēverģēlības jau pazīstamas, neraugoties uz kurām, viņš tomēr solids ģimenes tēvs un uzticams vīrs; un kā tāds, viņš nav bīstams, tas ir, kamēr tu pati nesagrozīsi viņam galvu.
Valerija iesmējās.
— Es jau to tā drusciņ mēģināju. Vai tu zini, es gribēju redzēt, cik cieši ir tāda septiņbērnu tēva morāliskie pamati.
Pabērzs arī iesmējās.
— Ne jau septiņi bērni! ... Nu, un kā tad tas bija? — viņš prasīja ar ziņkāri.
— Apzvērēt es nevaru, bet man liekas, ka pie labas gribas satricināt tos pamatus varētu gan.
— Ja tas tev tiešām izdotos, tad es tev pateiktu smuku paldies, Valucīt. Man sen jau zobs uz viņu tiecas.
— Ej, ej! Par ko tad? Es nekā nezinu.
— Nē, dailīt, tā vīriešu darīšana, to nevaru teikt. Bet es tev saku, sašķobi tu gan viņam tos pamatus labi pamatīgi!
— Nu, par to tu nebēdā. Ja man ir tikai tava sankcija, tad jau es viņu saliekšu ragā.
— Izdancini viņu labi krietni, bet tā, ka visi smej par viņu.
Pabērzs berzēja rokas atriebības priekā.
— Bet man gan lāgā nepatiktu ar viņu ņemties apkārt, viņš drīz paliek neciešams, rupjš.
— To es zinu, bet drusciņ jau tu vari ar' paciest — man par prieku.
— To jau nu gan. Bet paklausies, kāda man bija ar viņu saruna. No sākuma es ar viņu pajokoju — nu, tāpat kā ar visiem, — jāuzjautrina viesi taču ir, — bet kad es atzinu, ka viņam jau nu parādīts laipnības un uzmanības pietiekami, piegriezos citiem. Viņš man ar” diezgan paguva apnikt ar saviem vienmulīgajiem, diezgan neasprātīgajiem glaimiem. Bet ko domā, ko viņš? Neatlaižas vis no manis, pakaļ vai ik uz soļa. Es nu izvairos, kā varēdama; ja jau es negribu, klāt viņš man netiek. Tā tas iet labu laiku. Uz pašām beigām gandrīz, redzu, peld šis man pretim pilnās burās. Es mudīgi nogriezos — ieiešu kāršu istabā, paglābšos pie tevis. Bet ko šis? Pirmais iet to pašu ceļu, caur jūsu istabu, un man pretī. Saduramies gandrīz vai krūtīs. Man nāk smiekli, bet valdos un prasu, vai pats grib atvadīties? Šis bola dusmīgi acis. Negribot vis. Ja es domājot viņa lomu manā joku lugā jau izspēlētu, tad es maldoties. Es viņam saku, lai taču viņš nepataisa joku lugu par bēdu lugu. Neatminos, ko viņš uz to atteica, tikai saķēra dusmīgi manu roku un to spieda kā negudrs — lai es atbildot, par ko es šo kairinājusi kā muļķa ģimnazistu. Man arī sāk rasties dusmas, es viņam saku, lai viņš neaiziet par tālu, un ka viņš nupat uzvedas dumjāk
kā kaut kurš puika. Jā, bet vai tad es neesot ar nodomu šo kairinājusi? Nu ka neesmu, un lai laiž mani vaļā. Bet šis neparko, esot un esot to kairinājusi. Es atkal — nē un nē, lai liek manis mierā, es saukšu savu vīru. Tad lāga vīrs tā kā nobijās drusku. — Nu, tad es esot čūska, kā visas sievietes.
— Parau', pagāns tāds! — Pabērzs smiedamies krita starpā.
— Un es šim gribot iekost papēdī. Teicu, ka šo jau netaupīšu, ja plīsies virsū.
— Iekod vien, bet tā, ka jūt! — Pabērzs bilda.
—...Un vai tad tiešām man viņam nekas vairāk neesot sakāms? — It nekas, teicu, — staigājiet laimīgi.
— Nodūra galvu, un tad aizgāja.
— Ak, tu velns ārā, ko šis gan iedomājas! — Pabērzs sašutis teica.
— Nu briesmīgi, es tev saku! — Valerija piekrita.
— Par savu juriskonsultu jau nu gan to vairs neņemšu. Žēl, citādi gudra galva.
— Pie sirds ņemt viņa karstumu nav vērts, viņš jau laikam tāpat vien reibumā tā samurgoja.
— Bet tu iznerro gan viņu, lai ilgi piemin.
Valerija no sākuma ar īpašu nodomu stāstīdama sagrozīja visu notikumu, lai novērstu vīra uzmanību un aizdomas, ja tam gadītos no neaicinātas mutes kaut ko dzirdēt par viņas rotaļu ar Kalnu; bet tad viņa pati aizrāvās no savas lomas un to nospēlēja līdz galam, pati noticēdama saviem vārdiem un savām tēlotām jūtām pret Kalnu. Šodien viņai patiešām izlikās viss tas notikums drusku komisks, un viņa gluži bija aizmirsusi visus piedraudējumus un izaicinājumus. Viņa bija paradusi visu nopietno ņemt no jautrās puses.
Pabērzs arī pilnīgi noticēja viņas vārdiem un nopriecājās par Kalna neveiksmi. Beigās viņš gluži apmierinājās, kā allaž, pēc sievas nerātnībām.
— Tu mana aušīgā pārgalvīte, mana zvaigznīte mirdzošā, — viņš skūpstīja savu loloto sievu, viņu mīlinādams.
Valerija ļāvās, drusku garlaikodamās. Tad Pabērzs izteica bažas, ka šovasar viņam uz ilgāku laiku būšot jāšķiras no viņas, jo jābrauc uz ārzemēm nodibināt sakarus ar lielākām firmām. Kolēģi Vilkasti viņš ņemšot līdzi, lai tas nedabūtu luncināties ap viņa dārgumu.
Valerija viņu norāja par cietsirdību, jo, ko tad viņa viena darīšot. Lai pameņģējoties ar jautro Kalnu, tas Dievu slavēšot. Ar sašutumu Valerija atraida vīra priekšlikumu un taisa skumīgu sejiņu. Tiešām, kad vīra nav mājā, viņai neomulīgi. Vīra aizsardzībā tā jūtas arvien drošāka savās nerātnībās un tad viņai vairāk atļauts.
— Bet nez', kā jūs tur abi dzīvosit? — viņa jautā greizsirdīgi.
— Nu, kā gan tu domā, kad sievas modrā actiņa nestāv nomodā — tad jau viss neiet tik taisnu ceļu ... — viņš atbild jokodams un smaida bārdā.
Valerija nopietni saskaišas, jo tādus prastus jokus viņa nemīl. Un Juris tad lūdzas vai raudādams. Tad viņa piedod, un ar to viss laimīgi beidzas.
Pusdienu arī ieturēja itin omulīgi. Pēc tam Pabērzs gāja nosnausties, un Valerija sāka garlaikoties. Atnāca pāris kungu ar vizītēm, bet viņa nepieņēma neviena. Pastaigājās pa māju, apraudzīdama, vai viss jau kārtībā šodien; šur tur ko izrīkoja kalponēm, aizrādīja saimniecei, kas būtu grozāms pēc viņas prāta. Un tad nozuda
savā košajā buduārā. Atlaidās pusguļus garā, mīksti polsterētā krēslā un vēlreiz pārdomāja no paša sākuma visu vakarējo traci. Ar Sarmzieda uzvaru tā varēja lepoties, tas nebija nekas ikdienišķs. Par Vilkastes vientiesīgo pielūgšanu bija ko pasmieties. Visvairāk ko domāt bija tomēr par advokātu Kalnu.
Kad viņa tagad atcerējās savu nostāstu vīram, tad sirdsapziņa to drusku sāka mocīt. Vai ar ļaunu, vai ar labu nolūku, bet patiesību viņa bija sagrozījusi.
Līdz šim to vēl nekad tādā mērā nebija darījusi, lai gan arī citreiz, vīram atstāstot, viss iznāca drusku citādi, sev par labu.
Bet par to liela bēda nebija, kad tikai pati tika atkal ar veselu ādu cauri. Viņa vēl vienmēr bija pārliecināta, ka tā bijusi tikai nerātnība arī ar Kalnu, ja arī drusku pārgalvīgāka, kā parasts.
Taču, cik viņa varēja spriest, Kalns ņēma to lietu visai nopietni. Un tas bija ļoti valdzinoši. Redz — cik tad patiešām var panākt ar tādu daudzbērnu tēvu, un kādu seju viebj cienīgā. Tā kā Valerijai pašai bērnu nebija, tad viņa sajuta nenoliedzamu antipatiju pret daudzbērnu mātēm un nekad nepalaida garām gadījumu par viņām pazoboties. Un tā kā viņa arī nebaudīja Indras kundzes simpatiju, tad viņai tās daudz ko žēlot un taupīt nebija.
Bet ja nu Kalns, pārdomājis, pieņemas prātu un tiešām aizgriežas uz visiem laikiem? Tas jau būtu gandrīz kā apvainojums viņas uzvarētājas slavai. Un žēl būtu. Tiešām būtu žēl, vairāk kā katru citu. Tos visus atdotu par viņu vienu.
Kāds lēni pieklauvēja, bet Valerija to nesadzirdēja. Kalpone, domādama, ka kundze piemigusi, klusiņām
pavēra durvis pusviru un nolika turpat tuvumā uz krēsla krāšņu rožu pušķi, kas nule bija atsūtīts.
Valerija tiešām bija acis pievērusi un nekā nemanīja.
Viņa jūsmoja sapņaini: ka viņa riņķo ar Kalnu, tad abi staigā zem rokas, un viņš jautri tērzē — ar savu patīkamo, skaisto balsi, kas kā zagtin zogas sirdī. Un tad ir tik līksmi un labi, viss it kā smaržo pēc rozēm... Ā, cik skaistas ir rozes! Ja viņa būtu Indijas princese, tad viņa gulētu tikai rozēs...
Viņa paceļ galvu, un viņai liekas, ka viņas dzīve visa peld rožu smaržā.
Vai kāda no viņas rozēm būtu uzplaukusi? Viņa ātri pieceļas — tas būtu prieks!
Acis krīt uz rožu pušķi.
— Ā!... Lai kas tu esi, veltītājs, tev mans sirsnīgs paldies!... Neviena sieviete nespēj dusmoties uz rozes devēju, vai arī viņa nav sieviete. Ar kaislību Valerijas smaidošā seja ieslīga rozēs... Viņa kāri dzēra burvīgo smaržu.
Gribēdama ielikt rozes caurspīdīgā kristalla vāzē, viņa ieraudzīja piestiprinātu kartiņu.
„Jūlijs Cezars” tur stāvēja rakstīts. Valerija palika domās stāvam. Kas gan ar to varēja būt teikts? Vai tas veltītājs sevi iedomājās par Cezaru? Nebūtu jau brīnums, jo viņi visi sevi iedomājas par maziem cezariņiem, kad vien viņiem dāvā kādu laipnu smaidu. Vai viņa runājusi būtu ar kādu par to? Nevarēja atminēties.
Piepeši viņai prātā iešāvās, ka šodien teātrī tiek spēlēts ,„Jūlijs Cezars”. Jā, nu viņa saprot: viņš grib viņu atkal redzēt, un ar šīm rozēm lūdz viņu nākt.
Tik mīļam, sirsnīgam aicinājumam viņa nedrīkst nepaklausīt. Un ja tas būtu pats negantais Sarmzieds!
Rozes tiek novietotas goda vietā, kartiņa rūpīgi iznīcināta.
Vakarā Valerija taisās uz teātri un aicina vīru līdzi.
— Tu jau zini, ka es neiešu uz tiem „kumēdiņiem”, tu tikai tāpat aiz pieklājības aicini. Ej nu vien.
Valerija neskaišas, viņa jau radusi iet arī viena izrīkojumos, jo Pabērzs tos nemīl. Šoreiz viņam arī vēl bija svarīgāks iemesls, nez' kāda tur svarīga sapulce tirgotāju biedrībā, vai vēlēšanas. Tur varēja dabūt krietni izplēsties, uz ko Pabērzs diezgan kārs.
Šoreiz Valerija viena negribēja iet. Tā piezvanīja savai draudzenei Aideru Ilmai. Valerija tad piebrauca pie pēdējās un paņēma to līdzi.
Kalns jau laikus bija ieradies teātrī un ar nemieru gaidīja. Viņš nostājās tā, ka varēja vislabāk pārredzēt visus ienācējus, pats paliekot neievērots.
Viņas abas nāca.
Viņš novadīja binokli uz Valeriju un intensīvi vēroja viņu. Valerija, tērpusies ciešā, melnā ģērbā, izskatījās nopietna un vienkārša, gandrīz klasiski skaista. Pie krūtīm viņai bija sarkana roze.
Viņa sapratusi rožu valodu!
Ā, cik viņa apburoša!
Nopietni, gandrīz svinīgi Valerija raugās no savas ložas visapkārt. Viņa meklē...
Kādu gan seju viņa taisītu, ja ieraudzītu viņu...
Vai viņa tūlīt nojaustu, ka viņš tas, kas to šurp aicinājis? No tā viss atkarājas — kā viņa uz to paskatīsies.
Viņš paietas vairāk uz priekšu un droši fiksē viņu caur binokli. Viņa to ieraudzījusi. Tā pasmaida, noliec galvu pie rozes un pamāj ar galvu. Viņš dziļi, ar godbijīgu jūsmu paklanās.
Un tad viņš skatās, un acis nevar atraut no viņas košās tumši sprogainās galvas. Viņa arī raugās viņā draudzīgi.
Ilma Aidere viņai ko saka, viņa atraidoši papurina galvu, viena cirta uzslīd uz acīm, viņa to piebīda ar savu ziloņkaula balto roku pie marmora deniņa...
Viss viņā dzīva grācija, maigums un mūžīga sievišķība.
Ai, ja viņš vēl būtu brīvs, kā pavisam citādi tad viņš tiektos pēc viņas! Un viņa — ja būtu brīva? Tagad — viņš laimīgs, ja notālēm var papriecāties, viņā raugoties. Būt viņas tuvumā brītiņu — augstākā pieejamā laimība! To viņa atļautu. Viņa to gaiši izteica. Viņa rupjo uzmācību tā strupi atraidīja.
Viņa ir piedevusi, par ko viņam jāpateicas mīļajām rozēm.
— Paskat', kur šis kūko! Kur tad mūsu vietas? — Advokāts Mednis parāva Kalnu pie piedurknes.
Abi aizgāja un atsēdās.
Pirmais cēliens patlaban sākās. Zālē palika tumšs. Kalns acu nenovērsa no Valerijas ložas.
— Kur tad tu man tā skaties kā apburts? — Mednis pagrieza binokli uz to pusi, kur sēdēja abas dāmas.
— Tad tev ar' patīk kodīgā Aidera jaunkundze? Nu, tā vien pieraugies... Viņa par tevi reiz bija stipri ieinteresēta, kad tu vēl nebiji precējies...
Mednis pļāpāja tālāk. Bet Kalns neklausījās.
— Iesim apsveikt mūsu dāmas! — Mednis aicināja, kad priekškars pēc pirmā cēliena krita.
Abi gāja.
Kalns noliecās dziļi pār Valerijas roku un to ilgi, lūdzoši skūpstīja.
Viņa tam piedevusi, to viņš sajūta no viņas rokas spiediena.
Sarunas bija kopējas, ikdienišķas, bet Kalns un Valerija juta, ka dziļa simpatijas plūsma no viņiem iet, no viena uz otru; viņi raudzījās viens otra mirdzošajās acīs un klausījās intimajā balss noskaņā. Viņi jutās diezgan netraucēti un apsargāti: Mednis ar Aideru jaunkundzi valodīgi trieca. Mednis visiem spēkiem centās nepalikt parādā Ilmas jaunkundzes kodīgajām zobgalībām.
Kad pēdējais cēliens bija galā, Mednis piedāvājās aizvadīt Aideru jaunkundzi uz mājām.
— Tad man cits nekas neatliek, kā lūgt jūs, Kalna kungs, darīt to pašu un nepamest mani vienu, — Valerija aicināja.
Brauciens bija īss, bet ilgi palika atmiņā abiem.
Kalns iesēdināja Valeriju un tad nosēdās pats līdzās. Viņš meklēja pēc viņas rokas. Viņa to tam neliedza.
— Jūs man vairs nedusmojat? — viņš klusi jautāja un lēni spieda viņas roku.
— Es nevaru rozēm dusmot.
— Piedodiet, aizmirstiet, ko jums uztraukumā teicu. Un atļaujiet man notālēm par jums jūsmot.
— To es nevaru liegt.
Valerija raisīja vaļā savu roku, jo viņi bija piebraukuši pie Pabērzu mājas.
— Ar labu nakt'! — vēl ilgi skanēja Valerijas ausīs Kalna dobjā, maigā balss.
Pabērzs vēl nebija pārnācis.
— Juris ar mani var būt mierā — viss iet, kā viņš vēlas, — Valerija noteica sevī uz dusu dodamās.
— Bet es arī gribu tikai notālēm pajūsmot, tikai mazdrusciņ... Un to man nevar liegt neviens...
Kāds pusgads pagājis. Indra ar bērniem visu vasaru pavadījusi pie mātes uz laukiem. Rudens pirmās vēsmas jau skāra dabas ziedošo vaigu, kad viņa sāka domāt par atgriešanos pilsētā. Tā bija tik brīnišķi jauka vasara atkal reiz. Tik žēl tās. Žēl šķirties no dzimtās mājas. Daudz pateicības Indra parādā mīļajai mātei: tā atņēma viņai lielu daļu pūļu un raižu no ikdienas dzīves, ar visu sirsnību gādādama, lai viņa dabūtu atpūsties. — Es tevi, meit', arī vairs negribu atturēt, ja jābrauc — brauciet vien veseli. Alfredam nu gan bija grūta vasara vienam, kā atraitnim. Bet par to tu ar bērniem dabūji atpūsties, biji jau tu pavisam nobeigusies, kad atnāci. Kas tur arī par brīnumu: tik jauna vēl un jau tāds pulciņš tekuļu apkārt; visi mazi, kopjami, pārraugāmi. Žēl man gan būs mazo brēkuļu, pārlieku žēl... — Dziļstrautu māte apklusa, jo acīs saskrēja asaras un balss ietrīcējās.
— Māmiņ, ja tu brauktu mums līdzi? Pirmā laikā, kamēr ierīkosimies atkal vecajā dzīvē, būs grūti. Es tev būtu tik pateicīga. Un tu nemanītu to lielo pārmaiņu šeitan, — Indra bilda.
— Taisnība gan, bet man stāv priekšā visi lielie rudens darbi, nevaru. Labprāt būtu aizvadījusi pati savus nebēdņus, — vecmāte nožēlojās.
— Ej nu, ved bērnus pusdienā, — viņa īsi piebilda, un nopūzdamās aizsteidzās savās gaitās.
Indrai kļuva skumji. Lēnām, domās viņa nokāpj pa lieveni lejā dārzā. Tālumā, ezermalā dzirdēs bērnu jautrās klaigas. Kā sudraba spogulis caur kokiem saulē laistās rāmais ezers. Ar to Indrai saistās dzidras bērnības atmiņas. Tāpat kā viņas bērni tagad, viņa, maza būdama, kopā ar Niru un nelaiķi brālīti augu dienu pavadīja pie ezera, kas bērniem šķita kā apslēpta, teiksmaina pasaule.
Indra apstājas un notālē raugās bērnu rotaļās. Jautri viņai top, priecīgi atkal; un viņai liekas, it kā viņa pati arī vēl būtu bērns.
— Māmulīt, māmulīt, panāc šurp! Nu panāc tak! — bērni, ieraudzījuši Indru, sauc skaļā balsī.
Skriešus Indra aizskrien, tik viegli, tik priecīgi.
Bērni ūdens malā nodarbināti ar kuģīšu laišanu. Jullam un Ģintai tie no papīra, Askoldam no priežu tāsēm, ar baltām, plašām audekla burām. Bērni līksmi rāda mātei:
— Lūk, zaļais, resnais, kapteinis; tie — oficieri, un tur — matroži!
— Vesela flote kaujas gatavībā! Uz kurieni tad dosities? — Indra jautā.
— Uz Balto jūru, pretim melnajiem prūšiem! Tā Brieža kungs sacīja. Lūk, viņš man iztēsa šo lielo bruņu kuģi, kuru vada zaļais kapteinis... Viņš sacīja, ka svētdien būšot man atnest vēl lielāku kuģi, ar visiem lielgabaliem. Neviens nemāk tādus kuģus būvēt kā viņš, — Askolds runīgi trieca.
— Jā, Brieža kungs dikti stiprs! — Julla apliecina.
— Tā? Bet kurš tad ir jūsu zaļais kapteinis?
— Lūk, lūk, vai tad neredzi, kā rāpo pa kuģi?
Zaļais kapteinis ir liels kukainis ar spīdīgiem, zaļimelniem
spārniem, gariem taustekļiem. Tas vareni imponē bērniem. Matroži — sarkanas un dzeltenas mārītes.
Drīz Indra iegrimst bērnu rotaļās. Viņa skraida viņiem līdzi malā, drīz atkal noliekas garšļaukus uz laipas un tver pēc bēgošā ienaidnieka flotes. Viņai tas labi izdodas, un Askolds ar Jullu skaļi gavilē, plaukstas sizdami.
Lielu jautrību saceļ zaļais kapteinis, kad viņam prātā ienāk rāpties gar mastu augšup.
— Viņš izlūko, vai ienaidnieks taisās uzbrukt, — Gaitnieka jaunkundze paskaidro, kamēr Indra ar Jullu sarīko kuģus kaujai.
Drusku tālāk tipina Dzidrule, kas jau iet kājiņām. Viņa izstiepj rociņas pēc mātes. Indra paņem bērnu, paceļ to augstu gaisā un paskrienas uz priekšu. Mazā smejas pilnā kaklā aiz drausmīga prieka.
Viss tagad Indrai viegli, viņa atkal stipra, spēka pilna. Viņa atzēlusi, uzplaukusi saulītē, viss stāvs cēli saslējies, un viņas gaitā ir atkal zināma pašapziņa; visas kustības enerģiskas, un acīs mirdz drosme.
— Vai tanti Niru neredzējāt? — Indra jautā.
— Tur — aizbrauca ar Ciltvaru. — Bērni rāda.
Ar labvēlīgu smaidu Indra pavada laiviņu acīm.
„Arī Niras vasara iet uz beigām,” viņa domā.
— Vecmāmiņa aicina pusdienā!
— Kad mēs, Indra, brauksim, Ciltvars grib zināt? — Nira vēlāk jautā.
— Tu arī ar mums?
— Jā, varbūt!
— Nira, tu esi laimīga?
— Es domāju, — Nira nosarkst un aizskrien.
Lejā pie dārza, pļavmalā sēd Ciltvars. Nira no muguras apķeras tam cieši ap kaklu un teic:
— Drīz, drīz mums jāšķiras, Cilti!
— Jā, drīz, Nira.
Abi par to nedomā; viņi saķeras rokās un staigā pa zaļo zāli mežmalā. Viņu sirdis dzied mūžīgo pavasara dziesmu, lai gan saule jau rudenī...
— Cik ilgi mums vēl jāgaida! — Ciltvars žēlojas.
— Vienalga, Cilti!
— Mīļā... — viņš čukst.
Viņi abi bija laimīgi šovakar, cik laimīgi var būt pirmā jaunībā, mīlestības ziedoņa reibumā.
— Kad mēs precēsimies? — prasa atkal Ciltvars.
— Ak, nejautā! Vienalga, Cilti!
— Man nav nekā, un tev arī nav daudz, — viņš nopūšas.
— Mums nekā nevajag, mēs mīlam un esam visbagātāki. Vai tev nepietiek?
— Ā, man ir tik daudz kā karalim. — Viņš laimē spiež savās rokās mīļo meiteni.
— Nekā, nekā mums vairāk nevajag, Cilti. Mēs iesim dzīvē, darbā.
— Un tad lai nāk, kas nākdams! — viņš piebilst.
Viņa piekrizdama pamāj ar galvu.
Inārai daudz darba, viss jākārto prombraukšanai. Māte rīkojas pa klēti: ceļa cibas jāpilda ar saldu sviestu, vāceles ar jaunu medu — lai tiktu garajai ziemai mazbērniem un arī lielajiem.
Bet Indrai negribas vēl šodien kravāties. Pēdējā svētdiena. Viņa noiet dārzā pie savām puķēm. Viss dārzs vienos ziedos: asteres, flokši, lefkojas, dzeltenās zvaigznes un raibās jurģenes. Tik tīkami jaukties ziedu krūmājā.
Puķes Indrai kā mīļas māsas. Bērnībā tai katrai bija savs Īpašs vārds, un viņas bija lielas sirdsdraudzenes. Un putni zaros — jautrie mūzikanti. Indra ar puķēm dejoja saulē, tie bija viņas prinči...
No vienas uz otru un trešo Indra iet un raugās, vai rudens vēsā roka jau kādu nav skārusi?
Nē, visas vēl mirdz vasaras skaistumā. Tik žēl būs visas atstāt ziedu krāšņumā. Indra nogriež dažus ziedus.
Bērni kliegdami skrien pār pagalmu, dārza celiņā.
Mežkungs Briedis nāk lieliem, svarīgiem soļiem. Bērnu bars to ielenc no visām pusēm. Tad visi tie apsēstas uz sola. No avīžu lapas Briedis iztin apsolītos kuģus ar lielgabaliem. Tie tiek nostādīti uz apaļā galda, visi rindā. Vēl jāpiesien saitiņas.
Askolds ierīkojas ciemiņam uz viena ceļgala, Ģinta uz otra, un Julla uzrāpjas mugurā.
— Negantais! — Indra grib iet palīgā.
Bet viņai patīk raudzīties jautrajā grupā. Lielais, spēcīgais vīrs un mazie, nevarīgie bērni — skaists kontrasts. Indra ilgi lūkojas, nevarēdama atrauties.
Tad viņa iet atpestīt viesi.
— Jūs nemanījāt, Brieža kungs, kā es jūs vēroju? Jūs kā upes dievs Nils šai bērnu barā. Jums drīzāk jāprecas.
Briedis ar pūlēm var piecelties, bērni neatlaižas.
— Es, kundze, par to esmu diezgan domājis, bet nekad neiznāk.
— Vai īstās gribas trūkst, vai esat izvēlīgs par daudz?
— Varbūt viena vaina kā otra.
— Mani Brieža kungs neņēma, es pērn ap viņu vijos kā ēfejas ritenis, — Nira joko.
— Jūs man par jaunu, Niras jaunkundze, un par liesmainu, — Briedis vientiesīgi bilda.
— Ak, tad tāds jūs! Žēl, ka ar Indru agrāk nesastapāties.
— Mēs jau droši būtu labāk sapratušies, — Indra smaida.
Bērni nevar nociesties, jaunos kuģus neizpeldinājuši ezerā. Brieža kungam jāiet līdzi. Indra grib liegt, bet bērni ietiepjas. Nira aizskrien līdzi.
Indra ar ziedu pušķi iegāja lievenī, lai klātu kafijas galdu. Jo rūpīgi visu sagatavoja iecienītajam viesim, kas ik svētdienas atnāca uz Kalnezeriem. Viņš bija Dziļstrautu mātes labākais draugs. Un nopietni viņa to reiz domāja par nākamo znotu un ne mazumu skaitās, kad mazais Briedis, students Ciltvars, Brieža brāļa dēls, izjauca visas labās cerības. Līdz šim vēl viņa nav apmierinājusies.
Tas bija omulīgs vakars, kā allaž, ko visi kopā pavadīja. Vecmāte nosēdās atzveltņa krēslā, sakrustoja rokas klēpī un klausījās, ko Briedis stāstīja par Sibirijas mūža mežiem, par lāču medībām gāršās, par turienes zemes auglību un zemkopību. Nira ar viņu jokoja. Ciltvars ar respektu raudzījās tēvocī. Indra rīkojās pa saimniecību, lai mātei būtu vairāk vaļas baudīt mīļā viesa sabiedrību. Bērni arī bieži pulcējās ap viņu un klausījās līdzi.
Visu laiku, desmit gadus, pēc meža institūta beigšanas, Briedis pavadījis brīvprātīgajā trimdā tālajos ziemeļaustrumos; un tikai pērn tas atgriezies atpakaļ dzimtenē, kur ieņem mežkunga vietu tuvējā muižā. Aizgājis viņš bija ar lolotu mērķi: sapelnīt līdzekļus, ko iepirkties zemi dzimtenē. Tagad viņš drīz bija tiktāl,
bet vēl nevarēja sev izraudzīties pienācīgu zemes gabalu, jo to jau nav daudz priekš pašu zemes dēliem.
— Nu, kā būs, Dziļstrautu māt', ar veikalu, vai pārdosit man Kalnezerus vai ne? — Briedis ievaicājas, kā allaž, pa jokam.
— Brīnum tu, dēls, ieēdies uz tiem Kalnezeriem. Kad piedāvāju, tad neņēmi.
— Un vēl par velti, ar namamāti piedevām.
— Kurš prātīgs cilvēks tad tevi, tādu aušu ņems, — māte kaitināja Niru.
— Nudien, es, māt, koptu un audzētu jūsu Kalnezerus, ka paši priecātos.
— Ak, labi jau būtu, bet žēl.
— Žēl mājas, žēl Brieža.
— Nu žēl, kā tad. Kas notiks ar Ezeriem, ja manis piepeši nebūs? Par to vien domāju.
— Paturēs Kalns, Indra saimniekos tālāk. Varbūt arī es te apmetīšos pa īstenam, — Nira teic.
Ar to jau arī māte sevi mierināja.
Novakarē Indra gāja pavadīt viesi gar ezermalu. Sagrieza vēl dārzā puķes, Nira ar Ciltvari dārza lapenē jūsmoja, jo vakarā bija gaidāma mēnesnīca.
— Un tad nu visi aizbrauksit, un mēs paliksim abi ar veco māti vieni, — Briedis nopūtās.
Indra pateicīgi viņu uzskatīja. Jā, māte taču nepaliek vairs gluži viena, kamēr viņš atgriezies.
— Žēl mums arī, bet pienākums sauc. Jūs taču brauksit uz pilsētu? — Indra jautāja.
— Es nemīlu pilsētu.
— Es arī to nekad neesmu mīlējusi, bet jādzīvo.
Abi apklusa un lēni soļoja uz priekšu.
— Tālāk es neiešu, Brieža kungs, jo metas tumšs, es baidīšos iet atpakaļ, — Indra pasmaida.
— Vēl vienu mazu gabaliņu. Es jūs pavadīšu atpakaļ.
Iet abi tālāk. Vairāk klusēdami. Viņš arī nav runīgs. Indra jūtas labi viņa tuvumā. Viņai patīk Brieža atklātā, godīgā daba. No viņa nopietnās pieres raugās divas gaišas bērna acis. Viņš soļo smagi, bet droši un sparīgi. Viņš ir kā meža milzenis, kad to uzskata mežmalā. Viņa garā, tumšā bārda kā meža biezoknis. Indrai liekas, ka zeme līgotos, kad viņš soli sper, viņa nūja tik smaga, ka to tikko var celt. Askolds to kādreiz lieto kā jājamo zirgu.
Tad Indra griežas atpkaļ. Briedis to pavada līdz mājas ceļam; ja tumšāks — līdz pašiem vārtiem. Viņa sniedz viņam puķes. Ilgi tas spiež viņas roku un tad aiziet ātriem, lieliem soļiem, kā steigdamies. Indra noskatās viņam pakaļ, kamēr viņa plecīgais stāvs pazūd tumsā.
— Tu palaidi Sibirijas lāci mežā? — Nīira jautā.
Indra norājoši paskatās uz māsu.
— Zelta cilvēks, — māte noteic Īsi.
Svētdienas vakars maigi, klusi tuvojas beigām.
Indra ilgi sēž pie loga un raugās lielajās spulgajās augusta tumšo vakaru zvaigznēs...
Vēl dažas dienas, un viņa būs atkal pilsētā, savā atstātajā ligzdā. Tik ilgi Alfs viens bijis. Žēl viņa. Viņš pats, nabadziņš, gan nesūdzas. Varbūt viņš arī pārāk necieta? Šeit pa visu vasaru atbrauca tikai divas reizes, pie kam, pēdējo reizi tanī pašā vakarā saplēsās un otrā rītā aizbrauca, piekliedzis visu māju.
— Lai viņš labāk vairs nebrauc šurp, viņš vienmēr baras! — Julla noteica uz māti, vakarā ģērbjoties.
Un viņš arī vairs nebrauca. Bet tagad būs labāk. Indra to zina. Viņa visādi apņēmusies par to gādāt. Viņa tam dzīvos vairāk līdz. Tagad jau viņa atpūtusies, nervi nostiprinājušies, vairāk spēka tā sajūt sevī. Un viņš — varbūt novārdzis, nobeidzies.
Indra sajūt kā sirdspārmetumus, ka tik labi baudījuši šo vasaru un atpūtušies.
— Es bēdājos, Nira, par tevi un Ciltvaru, — Indra saka uz māsu.
— Mēs dzīvosim un strādāsim — mums vēl taču tik daudz jāmācās — kamēr dzīves ceļš mums pašķirsies plašāk.
— Ja jūs varētu apprecēties! Bet mātei brīvu līdzekļu nav; tikko tiek cauri ar visām maksāšanām tagadējos, zemkopībai tik grūtajos laikos.
— Ja arī varētu, es neprecētos tagad, labs piemērs jau man ir acu priekšā — tu un Alfs.
Indra apklust. Jā, tādu vien laimi viņa Nirai nevēlētu.
— Lai dzīve nāk, lai izšķir mūsu daļu. Negribu gudrot, — Nira noteic drusku rezignēti. — Bojā jau neaiziesim. Ja mūsu mīlestība būs liela, tā veiks apstākļus...
Arī Kalns nevar žēloties par savu vasaru. Kad Indra ar bērniem agrā pavasarī aizbrauca uz laukiem, pilsētā sabiedriskā dzīve ritēja vēl jo straujāk, un Kalns pēc ilgiem laikiem atkal brīvi uzelpoja. Lai gan viņš nekad no sievas neļāvās traucēties un ar viņu nebija paradis rēķināties, taču tikai tagad viņš sajuta īsto brīvību. Pēc garās darba dienas vakari tagad viņam piederēja pilnīgi. Viņš varēja iet kur gribēdams, viņam vairs nevajadzēja izmeloties, ka jāiet uz profesionālām sapulcēm, vai kultūras veicināšanas biedrības valdes sēdēm; lai gan kā vienās tā otrās skaitījās par derīgu locekli, taču viņš tās nemīlēja un nepiederēja pie to rosīgākiem darbiniekiem. Viņš aizbildinājās ar nevaļu un ar to, ka, strādādams apzinīgi savā profesijā, viņš varot savai tautai atnest lielāku labumu, nekā sēdēdams visādās neauglīgās sēdēs. Tā kā viņam šādu domu biedru viņa aprindās un visādās profesijās netrūka, tad viņš ar tiem kopā pavadīja omulības ziņā diezgan auglīgus vakarus.
Un kad viņa dzimtas ligzda kļuva tukša, tad viņam arī vairs nebija nekāda iemesla vienam tur sēdēt klusajos vakaros. Jautrās saviesībās viņš bija katrā laikā ieredzēts viesis, jo ar savu neizsmeļamo dzīves prieku viņš bija, tā sakot, visas sabiedrības dvēsele. Ar visādiem uzaicinājumiem viņu taisni bērtin apbēra, un viņš varēja izvēlēties pēc patikas. Bet visas viņa tieksmes tagad vērsās uz vienu pusi — būt ap Valeriju un
viņas tuvumā, un tādēļ viņš izvēlējās tādas vietas, viesības vai izrīkojumus, no kuriem zināja, ka tajos būs arī viņa.
Kad ziemas sezona pilnīgi izbeidzās un pilsoņi izklīda pa zaļumiem, Valerija pārcēla savu rezidenci uz jūrmalu, kur tai Pabērzs nesen bija nopircis košu vasarnīcu ar lielu, skaistu dārzu pie pašām kāpām.
Kalns ierīkojās tuvumā, lielajā viesnīcā, kur izbrauca vakaros un pavadīja brīvās svētdienas un arī darbdienas. Ja jau viņš nemīlēja troksni savās mājās, tad mājas klusumu viņš nepavisam nevarēja ciest. Un jūrmalā jau bija viss, ko sirds vien varēja vēlēties.
Pie Pabērziem, kā ziemā tā vasarā, bieži bija viesības un visādas izpriecas; bez tam izredzētiem — un to bija diezgan daudz — viņa māja jūrmalā bija vaļā katru dienu. Ja kādam bija padomā kāda jautrības balva, tas katrā laikā to varēja nest uz Pabērziem Valerijas kundzei un saņemt par to neliekuļotu pateicību. Kalnam jautrības nekad neaptrūka, un viņš diezgan bieži ieradās pie Pabērziem. Neskatoties uz Pabērza slepeno uzdevumu Valerijāi, attiecībā uz Kalnu, viņa izturējās pret viņu vēsi un atturīgi, par ko viņai nācās dzirdēt pat pārmetumus no vīra. Tikai, kad viņiem gadījās sastapties kur vieniem, viņa ļāva savai saulei spīdēt pār viņu.
Visu vasaru Pabērzs taisījās aizbraukt uz Angliju un Stokholmu, bet visādas tirdznieciskas konjunktūras biržā un vietējos tirgos viņu kavēja izpildīt savu nodomu. Tikai jūlija beigās viņam izdevās atsvabināties no veikala smagajām un sievas maigajām saitēm. Valerija viņu nopietni lūkoja atturēt. Kādēļ, to viņa pati īsti nevarēja izskaidrot; varbūt iemesls bija jau
minētais: viņa klātienē tā jutās drošāka pret visiem kārdinājumiem un vilinājumiem; bez tam, kad viņa paliks viena, viņas māja būs zināmā mērā slēgta; tā viņa to bija iesākusi no laika gala un uzskatīja tādu kārtību kā piederīgu smalkam tonim. Pabērzs, zinādams savas sievas morāles pamatus, un cik augsti viņa vērtēja atklātības spriedumu, droši deva viņai tai ziņā pilnu rīcības brīvību. Un viņam vēl nekad nebija gadījies to nožēlot.
Kad beidzot Pabērzs bija aizbraucis, Valerija drīz vien sāka garlaikoties savā skaistajā vasarnīcā. Viņa par to rakstīja vīram un teica, ka uzaicinājusi pie sevis ciemoties Aideru Ilmu. Pret to Pabērzam, zināms, nebija ne vārda ko bilst, turpretim, viņš visādi pateicās sievas draudzenei, kad tā Valerijas aicinājumam paklausīja.
Tagad Valerija jutās pavisam citādi, brīvāk, jo viņa taču nu vairs nebija viena, varēja pie sevis pieņemt ko un kad gribēja, un arī iziet kopā ar Ilmu varēja visur.
Tad arī Kalnam sākās īstās prieka dienas. Tagad viņš varēja pilnīgi brīvi un netraucēti pavadīt vakarus kopā ar Valeriju, goda dāmas Aidera jaunkundzes aizsardzībā. Tā jau sen bija nomanījusi viņu savstarpējās simpatijas un, kā jau laba draudzene, centās tās pabalstīt; it īpaši, kad advokāts Mednis viņu pašu sāka vairāk ievērot, un kam atkal Kalns no savas puses piešķīra savu labvēlību. Vēl gan nesen viņa zobojās par Medņa vecpuiša paražām, bet kad tā dabūja ieskatīties viņā pašā drusku tuvāk, tad tās tik atbaidošas nemaz nebija, turpretim, ar katru dienu tā viņā atrada jaunas, teicamas īpašības. Un tāpat bija ar Medni. Lai gan viņš jau gadu desmit pazina Ilmu, kad viņa vēl bija
ļoti jauna jaunkundzīte, taču tuvāk ieskatījies viņas būtībā, tas līdz šim vēl nebija. Agrāk viņš arī nebija turējis par iespējamu viņai tuvoties, jo viņas prasības nebija mazas, un viņa bija diezgan vīzdegunīga, jo varēja izvēlēties. Bet savu sievietes likteņa laimes stundu viņa vieglprātīgi bija palaidusi garām — kā viņai pārmeta draudzene Valerija — un ar laiku viņa bija mācījusies pieticību. Sievietes patstāvības svētību viņa bija jau izbaudījusi visā pilnībā, un mūžam angliski, franciski korespondēt Pabērza un citos veikalos viņai sūri apnicis; viņa beidzot atzina, ka laba verdzība ir tomēr labāka, nekā slikta brīvība; un savu vientules brīvību viņa, bez šaubām, atzina par sliktu. Viņa galu galā nāca pie slēdziena, ka zvērināts advokāts Mednis ar labu slavu un plašu klientūru nemaz nebūtu slikta partija. Un reiz to atzinusi, viņa vairs nešaubījās droši iziet uz savu mērķi. Drīz vien izrādījās, ka, neraugoties uz dažām pretešķībām un vēl vienmēr diezgan prāvu Medņa gadu pārsvaru, viņiem saprasties tomēr bija iespējams. Protams, ja Medņa vietā stāvētu Kalns, pie kura cienītājām viņa piederēja no senlaikiem, un — varbūt viņš bija tas vainīgais, ka viņas laimes stunda pagāja secen... jā, tad gan būtu vēl labāk. — Bet — labāk mednis rokā, nekā zīle kokā! — viņa pati par sevi zobojās, pārgrozīdama parunu.
Visu to ievērojot, Ilma labprāt paklausīja draudzenes aicinājumam un pārgāja vasaras beigās paciemoties pie viņas jūrmalā, zinādama, ka tur būs izdevība biežāk sastapties ar savu izredzēto un tuvāk ar to iepazīties.
Kalns un Valerija viņai bija pateicīgi, jo ar dzīvās, valodīgās Ilmas pārnākšanu, radās pavisam cita omulība
mājā. Lai gan Valerija palika pie savas brīvprātīgās atraušanās no lielās sabiedrības, taču viņš tagad varēja iet un nākt, kad tam patika, jo Valerija saņēma viņa apciemojumus vairāk, kā ar labvēlību vien. Visvairāk viņš ņēma līdzi savu veco šefu Medni, lai arī Ilmai būtu savs prieks. Un tad viņi cieši kopā pavadīja omulīgus vakarus. Kamēr Mednis un Aidara jaunkundze savstarpēji sacentās jokos un zobgalībās, vai abi spēlēja sešdesmitseši vai dāmu, — viņi ar Valeriju pavadīja klusā, netraucētā jūsmā. Šad tad viņa spēlēja klavieres — viņa mīļos gabalus, vai dziedāja kādu mīlestības āriju — viņš sēdēja ērti atlaidies uz dīvāna un, kūpinādams cigareti, klausījās viņas skaidrajā, pilnajā balsī. Reizēm viņi dziedāja abi kādu jautru duetu. Viņam balss bija laba, bet nebija viņam nekādas skolas dziedāšanā, nekad nebija bijis laika balsi izkopt.
Kad viņu draugi dziļi iegrima savā kāršu spēlē, viņi abi nedzirdami atstāja salonu un izgāja laukā, lieveņa priekšā, pasēdēt brīvākā gaisā un sevišķi maigos vakaros pastaigāties pa plašo dārzu.
Bet vakari kļuva arvien tumšāki un baismīgāki. Valerija baidījās no tumsas. Tas viņam darīja sevišķu prieku. Viņš tad drīkstēja ņemt viņu zem rokas un to turēt cieši. Un viņš tad stāstīja viņai drausmīgus notikumus, no kuriem viņa bailēs trīcēja un spiedās viņam vēl ciešāk klāt.
Tā viņu satiksme pamazām izvērtās par maigu, drusku intimu draudzību, pret kuru pat dieviem grūti būtu celt iebildumus; jā — tie pat par to ir nedomātu, jo, kā visu sapratēji, tie neredzētu šādā satiksmē nekāda ļaunuma; tad — kur maigs ar stipru kopā dodas, tur negribot pavisam cita skaņa rodas; un — dievi ir arī
brīvi no smalkās sabiedrības aizspriedumiem, tie neliedz prieku, kam prieks nākas. Priekš tam tie radījuši mīlestību, dzimumu starpību, lai tā iepriecinātu ar lāstiem apkrauto cilvēci. Bet cilvēki paši šo dievu balvu neprot cienīt pēc tās vērtības un nozīmes. Kā dažu labu ko, tā arī mīlestību tie padarījuši par sava lāsta potenci: kur mīlestībai būtu dzīves iepriecinājums grūtās cīņās un sūros darbos būt, tur tā ir — visspilgtākās mokas un ciešanas. Kas to sapratuši, tiem trūkst drosmes iet pret nesapratušo spriedumu; kam būtu drosme — tiem trūkst saprašanas; jeb ar savu nesaprašanu tie sabojā labo lietu un padara to riebīgu, melnam grēkam līdzīgu.
Kurš ir pret šādu bildumu?
Jeb jūs varat sacīt, ka viss ar dievu cēlo balvu, mīlestību, stāv labi un kā pienākas? tad jūs būtu varizejs vai muitinieks.
Pie kuras kategorijas piederēja Valerija un Kalns — to rādīs nākotne.
Kādreiz bija jauks, maigs vakars, kādi gadās augusta pirmā pusē. Pabērzu vasarnīcā sapulcējušies četri draugi. Mednis ar Aidera jaunkundzi arī iznākuši laukā uz vaļēja lieveņa ar savām spēlēm. Šoreiz viņš māca viņai šachu, par ko Ilmai nekā grūtāka nav pasaulē. Tikai pamazām viņa sāk noģist spēles būtību, un tad skolotājs ir jo priecīgs.
Valerija ar Kalnu sēž turpat uz lieveņa akmens kāpnēm. Tie raugās augšup mirdzošā zvaigžņu dārzā un katrs sevī nogrimis, tajā lūko lasīt savu lēmumu.
Valerija nodreb.
— Jums salti? — Kalns vaicā.
Viņa pamāj galvu. Viņš iesteidzas istabā un iznes
apmetni, sev un viņai. Tad viņi iet dārzā pa apgaismoto celiņu un pazūd tumsā. Jūra šalc kā vilinādama pie sevis. Viņi klausās. Tad iziet pa vārtiņiem priedēs.
— Paliek drausmīgi vakaros, drīz jābrauc uz pilsētu, — Valerija domā.
— Vēl nē, tik burvīgi skaisti tie vakari. Kas zina, vai tādus vēl piedzīvosim, — Kalns teic maigi lūdzoši.
— Jā, kas zin...
Viņi iznākuši kāpu malā, pie pēdējām priedēm augšā. Lejā pie viņu kājām jūra, kā melns šņācošs bezdibenis.
— Iesim zemē, pie krasta, — Kalns aicina.
— Iesim, — viņa vilcinādamās ieliek savu roku viņējā.
Pa labi un pa kreisi notālē šaudās palsas uguntiņas. Tur vēli staigātāji māj ar apaļiem papīra lampioniem. Valerijai vairs nepavisam nav bail, jo tuvumā dzīvas dvēseles. Viņa pieķeras cieši pie sava pavadoņa rokas un droši soļo viņam līdzi. Viņi iet gar pašu jūras malu, pa noskaloto cieto smilšu plienu. Iešana tik viegla kā pa marmora grīdu, klātu ar mīkstu segu.
Abi svinīgi klusē, it kā baidīdamies teikt ko lieku.
— Valerija... — Kalns teic un aprauj.
— Es to zinu... — viņa atbild viņa nepabeigtajai domai.
— Jūs negribat, ka es runāju?
— Nē.
— Lai ar' paliek. — Viņš apklust.
— Nē, runājiet, bet ko citu. Jūra — tik šausmaina šodien... jūs dzirdat?...
— Valerij, jums bail — ar mani? — viņš kā pārmet.
— Nē, Alfred... — Viņa pirmo reizi izrunā viņa vārdu, viņas balss viļņo maigā trīsā.
Viņš sapratis.
Viņam iekšā viss gavilē.
Ar strauju kustību viņš to slēdz savās rokās. Ar ilgu, karstu skūpstu tie noslēdz mēmi klusu derību.
— Hahaha! Hahaha! — atskan smiekli no jūras dzelmes...
Abi atraujas.
Pulciņš jautru lampionu tuvojas.
Kalns ar Valeriju ietinas ciešāk savos tumšajos apmetņos, nogriežas sāņus un kā melni naktsputni pazūd tumsā.
— Hahaha!... — trīc nerātnu pusaudžu smiekli aiz viņiem.
Tās bija klusas, mēmas laimes dienas, kas nāca. Viņa negribēja, ka viņš runā, un pati tā arī klusēja — par to burvīgo straumi, kas viļņoja strauji viņos abos, un no viena uz otru.
Viņa bija kā apgarota. Nekad viņa nebija filozofējusi, un tagad viņa lika viņam smagus jautājumus, kuriem viņš nezināja atbildes, jo tos nesaprata. Viņas cilvēcīgā apziņa bija spēji pamodusies. Viņa bija gluži cita, un tomēr tik apburoša, ar savu brīnumaino pārmaiņu.
— Alfred, jūs būsit mans draugs arvien? — viņa kādreiz jautā.
— Jā, zināms.
Viņa, likās, nebija mierā ar šādu atbildi.
— Valerij, tu zini... — viņš steidzās ko piebilst. Bet viņa atraidoši pamāja ar roku.
— Tā nē, tā nē!
Viņa negribēja, ka viņš to uzrunā ar draudzīgo „tu”. Jā, viņa bija savāda. Viņš dažreiz to nemaz vairs ne- : pazina. Mīlestība uz viņu darīja tādu iespaidu. Viņas izturēšanās bija pilnīgi atraidoša. Vēlreiz viņš to bija skūpstījis, un vairāk nē. Viņa sargājās. Likās, ka mīlestība viņai ir burvīgs kauss, pildīts ar dārgu dzērienu, un viņa to grib izlietot taupīgi.
Ka viņš alka pēc dārgā malka, to viņa neievēroja.
— Alfred, es esmu tik nelaimīga, ka es nekā, it nekā nespēju. Visai manai dzīvei nav nekādas nozīmes, — viņa citreiz žēlojās.
Viņš izgrozījās kā varēdams. Ko lai viņš arī būtu varējis teikt.
— Man gribētos visu to tukšo greznumu apkārt nomest un strādāt ko derīgu, ko labu... Jūs mani saprotat? Visa pasaule kustas, strādā, traucas, tikai es — baudu. Ar kādu tiesību?
— Baudīt, Valerij, ir dzīvot. Katrs bauda to, ko liktenis tam piešķīris: viens sūru, otrs saldu...
Viņa paskatījās uz Kalnu jautājoši, vai viņš to teicis nopietni vai jokodams.
— Nē, dzīvot ir radīt. Kas tikai bauda — izposta radīto, — viņa nopietni bilda.
Tad viņš tai lūkoja ieskaidrot, ka viņas dzīvei ir liela nozīme, ar mākslas vērtību — piepildīt dzīvē skaistumu.
Ja tā būtu? Viņa raugās viņā, gribēdama dziļāk uztvert viņa vārdus. Viņa jau pati arī tā kādreiz domājusi. Bet vai ar to var attaisnot visu savu dzīvi?
— Līdz šim varēja, un nu vairs nevar, — viņš brīnās.
— Nē, Alfred, nevar. — Viņa tam uzliek maigi roku uz pleca.
Tad viņa pieiet pie klavierēm un spēlē kādu jūsmīgu, vieglu fantaziju.
Viņš piever acis un lūko sekot mūzikas toņu un skaņu valodai. Un viņam liekas, ka to viņš labāk saprot. Visas viņa grēcīgās tieksmes pēc viņas — kā krasa neharmoniska skaņa. Viņš jūtas skaidrots. Ar klusu pielūgšanu viņš raugās Valerijā, kad viņa pieceļas un tam tuvojas.
Jā, tā ir labi. Vairāk nevajag. Viņš ir laimīgs. Viņa arī.
Kādu dienu viņa atkal bija bezbēdīga un jautra. Visi kopā omulīgi trieca par dienas jautājumiem. Mednis vakarā lika priekšā iet uz simfoniju. Viņa ar prieku tam piekrita.
Koncertu zālē Valerija atkal jutās savā parastajā omā. Tā saņēma sveicinājumus pa labi un pa kreisi, ar laipnu smaidu un jautru skatu. Pa starpbrīžiem tai bija pazīstamām dāmām jāsniedz ziņas par Pabērza ceļojumu, no kungiem jādzird žēlošanās, ka viņas maz vairs redz sabiedrībā.
Valerija jutās garlaikota.
— Alfred, iesim uz māju, — viņa klusi teica, kad zvanīja programmas trešās daļas sākšanu.
Nekā Mednim un Aideru Ilmai nebilduši, tie iejaucās pūlī un atstāja koncerta zāli.
Kalns gribēja viņu iesēdināt ormanī, bet viņa vēlējās labāk iet kājām.
— Man kļuva karsti, es gribu drusciņ svaigā gaisā pastaigāties, — viņa teica.
Viņi gāja lēnām uz priekšu pa vāji apgaismoto prospektu. Gājēja neredzēja neviena. Valerija bija jautrā omā, viņa klusi zumināja kādu nule dzirdētu melodiju.
— Iesim taisni caur mežu, tur tuvāk, — Kalns teica aizsmacis. Viņš bija ļoti uztraukts.
— Iesim, — Valerija viegli piekrita.
— Jums nebūs bail, Valerij?
— Nē, Fred, — viņa atbildēja jautri.
Viņi nogriezās mežā. Bija tumšs, ka tikko ar pūlēm varēja saskatīt meža šauro taku caur priedēm un sīkajām eglītēm.
— Kāda chaotiska tumsība, Valita ... — Kalns klusu teic, tuvu pie viņas pieliecies.
— Un mēs vieni... Ha! Ja vienmēr tā būtu ... — Valerija piespiežas ciešāk viņam un drosmīgi soļo uz priekšu.
Viņš apkampj to ar kreiso roku un ar otru spiež viņas labo, brīžiem to kaislīgi skūpsta. Viņa lūpas ir sausas un karstas.
Ilgi viņi tā iet.
— Fred, mēs būsim nomaldījušies, — viņa čukst.
— Tu esi nokususi, atpūtīsimies mazdrusciņ. — Viņš piespiež viņu sev cieši klāt.
— Nē, nē, — viņa ātri trauc un nemana viņa intimitāti.
Bet viņš to jau velk sev līdzās lejā sēdēt. Jā, viņa piekususi, visi locekļi tik gurdi.
— Valita! Valita!... — Viņš to spiež savās trīsošās rokās.
Viņa atbild viņa kaislajiem skūpstiem dedzīgi, liesmaini.
— Mīļais, mīļais Fred... — Kā karsta dvesma ir viņas balss.
Kalns sakustas kā elektriskas straumes cauršausts.
— Mana, esi mana!...
— Nē, nē! — viņa iekliedzas un ar pārdabisku spēku izraujas no viņa rokām.
Kā viņi atrada ceļu uz mājām, to tikai tumši viņi varēja atcerēties. Viņš to pavadīja līdz lieveņa durvīm, tad viņa tam māja ar roku iet projām. Viņš pagriezās un gāja.
Viņam bija tā, it kā viņš aukainā uzvaras braucienā būtu izmests no saviem triumfa ratiem uz ielas dubļos... Tik pretīgi, un — kauns.
Valerija ātri, kā drudzī, iesteidzās savā guļamistabā.
— Paldies Dievam! Tu, Visuvarenais, mani paglābi... — Viņa nokrita ceļos pie savas gultas un izlēja savu sirdi karstā pateicības lūgšanā...
Tā tās lietas stāvēja, kad Indra pieteica savu pārbraukšanu. Tas atstāja Kalnu gluži vienaldzīgu, jo Indra jau nebija tā, kas varētu viņam kaut kādi ceļā stāties, vai kavēt izvest viņa nodomus; viņa arī no tā pilnīgi atkarīga; ja viņa ko iedomātu — viņam visi līdzekļi rokā. Viņš, kā vīrietis, ir kungs un brīvs, brīvs savā rīcībā, jo — viņš taču vienīgais strādā un pelna, apgādā visu ģimeni un Indru pašu. Kā viņš grib, tā dara. Ko Indra arī teiktu, ja zinātu — viņam vienalga. Viņš pats savas laimes lēmējs.
Kalns sevī cieši nospriedis — iegūt Valeriju; un viņš cieši pārliecināts, ka tas viņam izdosies bez liekiem
upuriem, jo — arī viņa deg tai pašā kaislībā, tikai viņas drosme ir no konvencijas nomākta. Viņš, vīrietis — iekarotājs, viņam jāsper pirmais solis, jālauž viņas vājība. Viņam uz to stiprākā tiesība, un viņš arī viens uzņemsies visu atbildību par viņu.
Viņš vairs negrib nest grūto, garlaicīgo laulības jūgu, atsakoties no katras citas iespējamas laimes. Viņš jau to vilks, tas viņa pilsoņa pienākums, pret sabiedrību un valsti, bet arī viņam pašam iekšā ir savi eksistences likumi, kuriem tam jāklausa.
Un kādēļ gan lai viņi abi atsacītos no laimes? Ja pieņemtu gadījumu, ka neviens, it neviens, bez viņiem pašiem abiem, nezinātu nekā par viņu mīlestību, un viņi tai brīvi sekotu, tad taču nevienam tur nebūtu ne mazākā ļaunuma? Un viņi paši būtu tik bezgala laimīgi bijuši. Viņu kaislība izdegtu, varbūt drīz vien pārietu, un tad atkal viss būtu kā bijis.
Valerija ir citās domās, viņa gatava ciest, mūžīgi degot neapmierinātās ilgās un jūsmā. Lai viņi platonizētu mīlestību! Šo lielāko no cilvēku kaislībām, kura aizrauj visu miesu un dvēseli. Tā fantazēt var tikai sieviete. Nē, viņš pierādīs viņai tās maldību, ka viņa nekā nezaudēs no sava cēlā pilsones goda, kad sekos savai sirdij. Un tad — tad jau viņi vēl varēs būt draugi, vai kā brālis ar māsu, nemaz nekaitējot citiem. Katra mīlestība, ja ne beidzas, tad veidojas. Viņš mīlēja Indru tāpat ar visu jaunības kaislību un aizrautību: bet tagad — viņu jūtas vienam pret otru citā stadijā: zaudēt viņš to negrib, jo — kā cilvēks nevar atsacīties no tēva vai mātes, no brāļa vai māsas, tāpat arī ne no sievas — asinssaites nav pārraujamas. Katrai lietai sava vieta. Un laime tiek dota, lai to pieņemtu, ne atraidītu,
un nevienam uz to nebūs greizu sirdi turēt. Lai nedarītu veltīgas sāpes Indrai un arī Pabērzam, viņu abu, Kalna un Valerijas, vienīgais pienākums — turēt visu ciešā slepenībā.
Šai ziņā varbūt jau kas ir grēkots, bet ne vēl pilnīgi sabojāts. Par Medni viņi var būt droši, viņš nav mazisks un arī ne tik aprobežots. Aideru Ilma vienīgā, kas varētu kādu nelabvēlīgu vārdu paust par viņu kopā pavadītiem vakariem. Bet arī tā uzmanīsies, ievērodama kaut vai tikai savas pašas intereses.
Uz priekšu Kalns cieši noņēmās atklātībā izturēties tā, ka nevienam nebūtu ne mazākā iemesla celt kādas aizdomas.
Tagad viņš kādu laiku pavisam neies Valerijas vasarnīcā. To jau viņam vienkārši neatļāva viņa vīra cieņa. Valerija to dziļi aizvainojusi, tas viņai jāzina. Varbūt viņa taču pārdomā savu neprātīgo stūrgalvību un pretestību.
Viņš gan pats arī sajuta grūti valdāmas ilgas pēc viņas, bet šoreiz viņš tām nedrīkstēja padoties.
Tas viņam nemaz grūti nenācās, jo nākošās dienās Indra iebrauca ar bērniem. Viņš demonstrātīvi tūlīt pārcēlās uz pilsētu savā dzimtas mājoklī.
Tik savādi bija atkal uzreiz viss tas dzīvais troksnis un skaļais nemiers, ko bērni ienesa mājā. Šoreiz viņš to nesajuta nepatīkami. Par bērniem bija prieks: tie bija atspirguši, izauguši; it īpaši mazā Dzidrule, to viņš gandrīz nemaz vairs nepazītu. Askolds tūlīt pārgalvīgi uzrāpās tēvam mugurā un komandēja, lai nu jājot aulēkšiem. Kalns arī nekavējās to darīt un skrēja pa visām istabām. Ģinta ar Dzidru smējās pilnā balsī, tikai
Julians vēl raudzījās caur pieri uz tēvu. Viņa mazajā sirsniņā bija palikusi kāda nelaba atmiņa.
— Bet tu jau, tēt, lec kā jauns kumeļš! Brieža kungs, tas tik ir ērzelis! — Askolds atcerējās savu veco rotaļu biedru.
Bet vislielākais pārsteigums Kalnam ir Indra. Viņā notikusi šai vasarā tāda pārmaiņa, ka viņš tūdaļ visu to nevarēja aptvert. Viņa bija atkal jauna un daiļa. Negribot viņš salīdzināja ... Nē, ar Valerijas Veneras krāšņo stāvu tā nevar sacensties. Bet viņai cits skaistums: tai jaunas meža stirnas grācija; un arī acis viņai tādas kā stirnai — dzelteni brūnas, skaidras un bezgala paļāvīgas, bez ļaunuma noģidas; skats maigs un uzticīgs. Kalnam pat liekas, ka dzirksteles šaudītos šajās vientiesīgi paļāvīgajās bērna acīs. Lūpas Indrai atkal sārtas, ar patīkamu smaida rotaļu. Jā, visa viņa kā uzplaukusi, zied.
Kalnam nenākas grūti būt laipnam un mīļam pret savu sieviņu. Viņš labprāt ar viņu šodien tērzētu un parunātos. Bet Indrai pilnas rokas darba: viss steidzīgi jākārto uz ātru roku pirmajām dienām, Vēlāk jau varēs pamazām visu pamatīgāk ierīkot.
Kalns ar labpatiku noskatījās viņas rīcībā, kā viņa čakli un mudīgi tecēja kā skudriņa pa savu dzimto alu. Tūlīt dzīvība un rosība radās visā mājā. Vakarā viņš ar nepacietību gaidīja, kad viņa ar Annu noguldīs bērnus un tad nāks pie viņa papļāpāties.
Indra, redzēdama, ka viņš gaida, pasteidzās visu jo ātri padarīt, kas nebija atliekams. Tad ātri nomazgājās un pārpina naktij savus ne visai kuplos, bet garos, tumši brūnos matus vaļējā pīnē, uzmeta mugurā vieglu
baltu batista rīta ģērbu un gāja pie sava Alfa, dot viņam, tā sakot, personīgi norēķinu par visu vasaru.
Viņai tik viegli ap sirdi. Tā bija baiļojusies, ka Alfs to sagaidīs ar zināmu pārmetumu: bet nu viņš tik omulīgs un mierā, ka viņa paša ļaudis atkal visi mājās. No pārmetumiem un greizas omas ne vēsts. Taču nabadziņš ilgojies pēc tiem pašiem mājas nemiera gariem, kurus ziemā pats tā vajāja! Jā, Indra jau to viņam arī vairs ļaunā neņem, viņa saprot, ka viss tas bijis no pārpūlētiem nerviem, pārliecīga darba — viņu visu labā. Gan viņa tam atlīdzinās visu to grūtumu, ko tas pērnziem no viņiem cietis.
Ak, cik labi ir, kad miers un saticība mājās, nekas tad nav par grūtu!
Viegliem, jautriem soļiem Indra ieslīdēja vīra istabā.
Kalns, izdzirdis nākam, stāvēja pie loga un raudzījās durvīs, it kā viņu gaidīdams. Viņas platās piedurknes mežģines, ātri durvis aizverot, aizķērās aiz roktura, Viņa lūkoja atsvabināties. Redzēdama, ka vīrs viņu vēro no galvas līdz kājām, viņa sajuta neveiklību un nosarka.
— Nu nāc tak, nāc! — viņš sauc kā drošinādams. — Nāc, pastāsti nu, kā jums tur labi gāja, tavos Kalnezeros.
Indra sāka stāstīt jo pamatīgi, visos sīkumos, jo varēja redzēt, ka viņš interesējas. Viņš dāvāja viņai pilnu uzmanību. Viņai kļuva aizvien omulīgāk.
— Vai māte vēl uz mani dusmīga? — Kalns iejautājās.
Indra kavējās tūdaļ atbildēt. Pēc pēdējā trača, ko viņš Kalnezeros bija sacēlis, māte tiešām ilgi skaitās uz viņu.
— Viņa gan tik ātri nevarēja apmierināties. Vēlāk par to vairs nerunāja. Es jau arī biju vainīga, Alf.
— Nē, šoreiz gan nē. Tas bija tiešām ļoti nesmuki no manis, es pats par to vēlāk kaunējos. Vai Briedis ar' par to zina?
— Kā nu nē; viņš taču tai vakarā, kā svētdienā, bija pie mums un visu dzirdēja.
— Nepatīkama būšana! Kā es ar' tā varēju sakarsēties un par tik nesvarīgu lietu!
— Tā jau ir pa lielākai daļai — par niekiem vien mēs saskrejamies. Bet tagad vairs tā nebūs, Alf, vai ne? — Indra teic maigi un uzliek savu roku uz viņējā.
— Nē, tā nedrīkst būt, — viņš noteic cieši, un it kā par apliecinājumu ilgi skūpsta viņas mazo saulē brūnu nodegušo roku.
— Es zinu, Alf, tie bija tavi nervi, un arī mani... tagad būs labāk, es esmu pilnīgi atpūtusies; arī Dzidra man vairs nedara tādas pūles — nu jau mums vairs tāda sīka brēkuļa mājās nebūs.
— Nebūs? Kas to var zināt... — Kalnam patīk šķelmīgi paķircināt sievu.
Viņa nekā nesaka, tikai atkal nosarkst.
— Tu jau ziedi kā ērkšķu rozīte. Nē, par tevi man prieks! — Viņš paņem tai pie zoda.
Indra priecīgi smaidīdama lūkojas augšup vīra acīs.
— Un es, Alf... kas uz mani attiecas, tad es visu darīšu, lai mūsu starpā vairs nenāktu priekšā nekas līdzīgs... — Viņa solās sirsnīgi un kautrīgi, pieglaužas vīram klāt.
— Es zinu, pūcīt, es zinu... — Viņam top tik silti, tik labi, un savu vainu pret viņu tas apzinās pilnā mērā.
Viņš piespiež Indras galvu sev klāt, cieši sakož zobus un piespiež sev dūri pie acīm. — Man tik bezgala žēl bija tevis, vīriņ, kā tu te viens
nīki... — Viņa mīļi glāsta viņam roku. — Ak, Indra, nerunā par mani! — viņš it kā iekliedzas, savas lielās grēcības apziņā. — Es jau nebiju te
viens... biju jūrmalā. Es jau esmu tik vainīgs... — Viņš saķer galvu abām rokām.
Šai acumirklī viņš gatavs, uz laimi vai nelaimi, atklāt sievai visu, jo viņš jūt neapšaubāmi, ka viņš grēkojis, un ka viņam jāizsūdz, citādi viņš nevar. Viss pārdzīvotais šai vasarā viņam piepeši izliekas nepienācīgs, ka tas to var tikai nožēlot.
— Alf, nerunāsim vairs par to! — Viņa abām rokām apkampi viņa uztraukto pieri.
Kalns paceļ galvu un ieskatās viņas sirdsskaidrajās acīs. Un... viņš nevar viņai to teikt... arī ne par savas dvēseles nemirstību viņš nevar viņai acīs mest tādas sāpes, viņai, svētai nevainībai, kas ne caur ko to nav pelnījusi.
Vēl jau arī īstenībā nekas nav noticis...
— Piedod man, Indra! — ar patiesu nožēlu viņš lūdzas, nokrizdams pie viņas kājām, viņš apkampj viņas ceļus un savu vainīgo galvu paslēpj viņas klēpī.
— Lai nākotne izpērk pagātnes vainu, — viņa, dziļi sakustināta, teic un velk viņu augšup sev līdzās.
To viņš cieši tai brīdī apņemas.
Un tad viņš jūtas, kā pēc notikušas grēku sūdzēšanas un apžēlošanas skaidrots. Viņam kļūst tik jautri un priecīgi.
Jā, tā taču labāk, bez visiem tiem traģiskiem sarežģījumiem, cīņām un traukšanos. Viņam liekas, ka gluži
veltīgi viņš zilo laimes putnu meklējis laukā, pasaulē, kur tas tepat spurdza visos kaktos viņa paša mājā. Kā ar aklību sists viņš bijis. Vēl jau nav par vēlu. Kāds prieks! Laimīgs viņš uzskata savu mazo, daiļo sieviņu.
— Arī tavi mati izauguši pa šo vasaru, — Kalns satver viņas matpīni un to tin sev ap pirkstiem.
Indru pārņem nevaldāma jautrība. Viņa atkal ir laimīga. Viņa uzlec kājās, sasit abas plaukstas pie viņa vaigiem un līksmi smej:
— Nu mēs dzīvosim spēlēdami, dancodami!
— Mana pūcīt!... — Ar abām rokām viņš to aptver ap viduci un velk sev klēpī. Ar ilgi aizturētu kaislību viņš to apkampj un pārklāj ar neliekuļotiem dedzīgiem skūpstiem.
Otrā rītā Indra agri pamodās savā ligzdā. Viņa ir laimīga. Tā nav maldījusies: Alfs ir gluži cits. Jā, svētību atnesusi garā šķiršanās — viņi atkal abi viens otru atraduši. Viņa vēlreiz pārdomā vakardienu. Var būt mierā ar to, tā pat pārsteidza viņas drošākās cerības. Ar visu savu straujo kaislību viņš atkal no jauna pierādīja viņai savu mīlestību, kura taču pēdējā laikā likās gluži izdzisusi. Viņai ienāk prātā Niras piedraudējums, un viņa pasmaida par jaunākās māsas bažām. Viņai, Indrai, taču bija taisnība! Alfs tāds nav. Jā, lai viņš pajoko vien, ja viņam aiz gara laika tā patīk; tādi joki ir tikai ārišķīgi nieki, viņš viss — pieder viņai nedalīts. Un lai viņai tad viens vēl saka ko sacīdams!
Par Alfa mīlestību viņa pilnīgi droša. Viņš jau mīl, kā vien var mīlēt vīrietis sievieti, par to viņai nevar būt šaubu.
Bet viņa — kā bija ar viņu? Tas viņai pašai sev jājautā šodien. Viņa skaidri sajuta — viņas jūtas nav tās dziļās, visu aizrāvējas, kādas tās bija senāk. Kā notrulināti visi jūtekļi. Diezgan jau tie ir plosīti, mocīti, un tagad tā uzreiz nevar atdzīvoties. Viņai žēl bija vakar Alfa, bet — vairāk arī tikai žēl viņa sagrauztības dēļ. Viņa laimīga gan, ka viss tas nelabais, kas karājies gaisā pār viņu māju, nu ir iznīcināts, un būs atkal gaiši visapkārt, bet — it kā kaut kā trūkst viņā pašā.
Vai viņa vairs tā nemīlētu Alfu kā senāk? Un nebūtu jau arī nekāds brīnums — tie gadi... Nē, nav tas. Par daudz Alfs viņu pēdējos gadus nomocījis, un viņa tēls viņas dvēselē aptumšojies, nav vairs tas gaišais, kas viņu varētu aizraut. Tā lielā, augstā cienība, ko tā sajuta senāk pret viņu, bija zudusi visās tajās mazajās berzēšanās.
Bet lai nu paliek vien, ir labi arī tā. Viņa turēs savu solījumu un centīsies uzturēt Alfu pie laba prāta; tas jau viņai tagad nenāksies grūti, kur Alfs to atkal par jaunu iemīlējis. Kā viņš to varēja skūpstīt vakar! tik vētraini.
Pirmais laiks Indrai pagāja nemanot, ievedot māju vecā kārtībā. Ar Alfu viņiem abiem nodibinājās klusas, mierīgas attiecības. Pirmā laikā viņš bija pret Indru ļoti uzmanīgs un mīļš, vakarus pavadīja mājā, padzīvodamies ar bērniem, un ar viņu vēlu runādamies. Reizēm viņa kaislība atkal uzliesmoja, lai arī ne tik strauji kā pirmajā vakarā, un tad viņš skūpstīja viņas acis, vaigus, matus. Tagad tas pamazām sāka pāriet, viņš kļuva mierīgāks. Indra par to nebrīnījās un arī nežēlojās. Jā, viņu nospieda, ka tā nevarēja viņam atbildēt ar to pašu, un bija mierā, kad viņš palika atturīgāks un vēsāks, kas vairāk sakrita ar viņas jūtām.
Visā nopietnībā Indra rīkojās uz citādu dzīvi. Viņa lūkoja vairāk atsvabināties no bērnu saistības, atstāja tos vairāk aukles un bonnes rokās. Lielāku vērību tagad tā varēja piegriezt mājai, to padarot omulīgāku un
skaistāku. Viņa gribēja arī šoziem vairāk viesus aicināt mājā un pati iet laukā, kopā ar Alfu, dalīties ar viņu „pienākumos pret sabiedrību”, par ko viņš tā pērn žēlojās. Viņa nopietni uz to taisījās, iet visur Alfam līdzi. To viņa gan tam vēl neteica, bet šoreiz viņa grib būt gatava, kad viņš to sauc. Dzidra viņu arī vairs nesaista tā pie mājas, kā pagājušo ziemu, jo to vairs nezīda. Viņa lūdz Dievu, lai tas to tik ātri nesvētītu atkal ar jaunu mātes laimi. Alfs arī licis saprast, ka viņš vairs nevēloties, jo tas būtu pāri viņa spēkiem, gādāt par vēl lielāku dzimtu.
To maiņu, kas atkal pamazām notika Kalnā zem laika un ieraduma iespaida, Indra nevarēja saprast un iztulkoja citādi. Īstenībā bija tā: jo mazāk viņš jutās valdzināts no Indras, jo vairāk viņu kairināja domas par aizliegto mīlestību. Laulības mīlestībā ikdiena iestājās savās tiesībās. Neapmierinātās ilgas un tieksmes bija palikušas. Neaizliegtais auglis sāka atkal mirdzēt viņa fantazijā savā neaizsniegtā augstumā. Visi labie apņemšanās un svētie solījumi pamazām izdzisa atmiņā. Vēl nesen tik karstā, patiesā nožēla kļuva neizprotama un pārspīlēta viņa tagadējās acīs.
Viņš centās būt pret Indru korrekts un laipns, jo tas jau bija viņa un katra cilvēka pienākums. Ar to viņš atviegloja arī pats sev mājas dzīvi.
Ar Valeriju Kalns vaigu vaigā vēl nebija ticies, un tas arī gandrīz nebija iespējams, jo viņa, acīm redzot, pēc pēdējā notikuma jūrmalā noslēdzās. Uz viņas vasarnīcu viņš vairs braukt nevarēja un negribēja, kad Indra ieradās mājā. Septembra sākumā arī Valerija pārbrauca uz pilsētu, bet neviena nepieņēma, jo Ilma
vairs tur pie viņas nedzīvoja. Pabērzs vēl arvien bija prom savā veikala ceļojumā.
Kalns nopietni sāka galvu lauzīt, kur varētu netraucēti sastapties ar Valeriju, un ar viņu izrunāties. Lai gan viņš sevi sajuta kā apvainoto pusi, taču arī viņa varēja justies kā cietēja. Viņam jau bija acīs kritusi viņas skumjā, nopietnā sejas izteiksme. Varbūt viņa jutās vīlusies viņā pēc visa tā, kas bijis. Tas bija kā neizskanējis akords... un pēc tā viņa nedrīkstēja taisīt savu spriedumu par viņu. Rakstīt vēstuli, izskaidrot visu — tik prātīgs viņš bija, ka no tādiem neuzmanīgiem dokumentiem sargājās. Viņš cieši palika pie apņemšanās — izsargāt viņu attiecības no. atklātības.
Ar nepacietību Kalns gaidīja saviesīgās sezonas atklāšanu, kas parasti notika ar lielu labdarības balli; pēc tās arī visas viesmīlīgo māju durvis atvērās. Tad taču droši viņi ar Valeriju kur varēs sastapties. Bet līdz tam laikam vēl bija kāds mēnesis.
Gadījums nāca ātrāk, nekā cerēts. Sezonu atklāja jau pirms balles Branti ar meitiņas kristībām, kur Valerija bija aicināta par krustmāti. Kristības Branti ilgāk vairs nevarēja atlikt, gaidot uz Pabērza pārbraukšanu, jo bērns bija drusku vārgs.
Valerija, saņēmusi Brantu aicinājumu, vilcinājās, iet vai neiet? Taču atteikt nebija iespējams, ja negribēja sanīsties ar vienu no savām lielākām cienītājām. Tātad tikšanās ar Kalnu neizbēgama. Lai! Pilnīgi no tās izvairīties nav iespējams.
Tas laiks, kamēr viņa pēdējo reizi bija kopā ar viņu, tai liekas kā vesela mūžība. Visādas jūtas pret viņu pa
to starpu tajā viļņojušas: gan sašutums, dusmas, aizvainojums, gan arī strauja tieksme pēc viņa, sāpīgas ilgas un vēlēšanās būt viņa tuvumā.
Visnotaļ viņa bija sāpināta no tā, ka, Indrai pārbraucot pilsētā, Kalns tik spēji novērsās no viņas, atgriezdamies savas dzimtas klēpī. Viņa jutās atstumta un dziļi aizvainota, jo redzams, ka viņas kā cilvēka vērtība Kalnam nav liela un ka viņas piedāvātā platoniskā, draudzīgā mīlestība viņam lieka; attiecībā pret viņu viņš ļaujas vadīties vienīgi tikai no savu kairo jūtekļu dziņas.
Vai tad tas tiešām citādi nevarēja būt starp vīrieti un sievieti! ... Ilgi Valerija par to pārdomāja, un viņai šķita, ka varēja gan būt arī citādi, bet — ne starp viņiem. To viņa tagad zina un baidās no Kalna, un arī par sevi. Viņa ir vāja, kā to redzēja beidzamā piedzīvojumā. Daudz jau vairs netrūka — un pēdējā robeža būtu pārieta.
Tā ir kāda maģiska vara, kas viņu dzen viņam pretī; viņa nespēcīga saslieties pret to, tik vāja viņa ir.
Vienīgo glābiņu viņa cerēja atrast reliģijā. Jau no mazām dienām viņa bija reliģioza, un visos savos grūtajos brīžos atrada sev mierinājumu reliģijā.
Kad liktenis viņu izšķērdīgi apveltīja ar laicīgu laimi, tad viņa sāka atkrist no savas vecās bērna ticības. Bet tagad tā ar visu spēku viņā atkal uzliesmoja, un kā nožēlodama grēciniece viņa atgriezās pie Dieva. Tad viņa jutās kā spēcināta un drosmīgi raudzījās pretim nākotnei.
Valerija bija pārsteigta, kad ieraudzīja pie Brantiem Kalnu kopā ar sievu. Viņa gandrīz vai nepazina vairs
Indru, tā pēdējā bija mainījusies uz labu. Viņa slepeni pētīja sava drauga sievu un nevarēja noliegt, ka Indra jaunāka par viņu un, varbūt, arī daiļāka. Viņa tik laimīgi smaida savam vīram līdzās.
„Tad tādēļ!...” Valerijas sirdī smeldzoši iesāpas, un viņa novēršas.
Pirms svinību ceremonijas viņa tikai pa roku galam bija dabūjusi sasveicināties ar Kalniem. Viņa bija ļoti uztraukta un vēlējās ar viņu tuvāk būt kopā.
Drīz vien radās izdevība. Valerija pirms piegāja pie Kalna un sacīja smaidīdama, kā Indra dzird:
— Tā kā Kalns nenāk pie Mahomeda, tad Mahomedam jānāk pie Kalna.
Kalns apjuka un noliecās noskūpstīt sniegto roku.
Tad viņš pieveda Valeriju pie savas sievas.
— Cienījamā kundze, es esmu ļoti pārsteigta jūs atkal pēc ilgiem laikiem redzot mūsu jautrajā sabiedrībā, — Valerija laipni griezās pret Indru.
— Man bija svarīgāki uzdevumi veicami, — Indra atbildēja nopietni.
— Es ļoti priecāšos jūs redzēt manās pirmās viesībās, kad mans vīrs atgriezīsies.
— Es pateicos. Bet par nākotni ne ar kādiem solījumiem nevaru saistīties, — Indra vēsi teica un uzskatīja Valeriju drusku no augšas uz leju.
Tas jau bija kā atraidījums. Valerija iekoda lūpā, bet nelikās saprotam. Viņa tūdaļ sajuta, ka Indra tur sevi pārāku, un viegli, tikko manāmi, nosarka. Ātri viņa bilst kādu veiklu glaimu, bet Indra to laipni atraida.
Jā, viņa ir savas uzvaras lepnības pilna. Bet lai cienījamā kundze nelepojas par agru, jo — savu pēdējo
vārdu es vēl neesmu sacījusi. — Tā Valerija domā sevī, jo viņai pārlieku kož sirdī Indras vēsi atraidošā izturēšanās.
Kalns, līdzās stāvēdams, klusi vēroja abu sievu sacīksti. Viņš redzēja, ka Valerija uztraucas un jūtas aizvainota. Bet vārdu maiņa starp Indru un Valeriju notika tik ātri un strupi, ka viņš nepaguva attapties, kā novērst sadursmi.
— Tāpat man jāizsaka nožēla, ka arī jūs, godātā kundze, vairs nekur neredzu, — viņš neuzmanīgi metās starpā.
Valerijas acis dusmās uzliesmo. Viņa iesmejas.
— Manas durvis jums, Kalna kungs, nekad nav bijušas slēgtas, ne jūrmalā, ne arī pilsētā; par to jūs, domāju, varat vismazāk žēloties. Es pati brīnos un nezinu, ar ko izskaidrot jūsu tik pēkšņo atraušanos no manas mājas.
Valerija drudžainā uztraukumā izmeta Indras priekšā šo atklājumu. Viņa jutās pazemota no Kalna sievas, un viņā modās asa, ļauna atriebības kāre. Kā katrā cilvēkā guļ arī ļauni instinkti, tā arī Valerijā. Tagad tie sakustējās un, modināti no Indras necieņas pret viņu, sāka moši darboties.
Kalns jutās kā ar vārītu ūdeni apliets. Visa viņa tik drošā viņu attiecību slepenības uzbūve, ar Valerijas atklājumu Indrai, bija apgāzta, kā uz galvas uzstatīta. Vienā mirklī viņam vajadzēja izšķirties, vienai vai otrai par labu. Viņš to darīja, sacīdams:
— Kad drīkstu jūs apciemot?
— Kaut vai rītu, — Valerija ātri atteic un ar ļaunu prieku paveras Indrā.
Indra droši saņem viņas skatu; viņa uzskata Valeriju mazvērtīgi, it kā sacīdama ar acīm:
„Gaidi vien, mīļā, velti!”
Kalns pateikdamies mēmi paklanās pret Valeriju.
— Uz redzēšanos labdarības ballē! Ceru, ka jūs arī būsit. — Valerija pamāj jautri ar galvu pret Indru un, ar cēlu kustību pieņēmusi savu garo zīda ģērbu, čaukstēdama aiziet.
Starp abām sievietēm naids nu bija atklāts; cīņa pieteikta uz būt vai nebūt. Vakars turpmāk noritēja gludi bez kāda starpgadījuma. Indra bija mierīga savas taisnības apziņā. Kalns bija manāmi īgns, bet sargājās to klaji izrādīt. Viņš redzēja, ka Valerija cieta, un viņam bija žēl viņas.
Otrā vakarā Kalns pošas uz iešanu, Indrai ne vārda nesacīdams.
Indrai, to redzot, sirds sāpīgi sažņaudzas.
— Alf, tu iesi... — viņa sacīja pārmetoši.
— Pie Pabērza kundzes, — viņš atbildēja īsi, bet noteikti.
Kā izmisums vienā mirklī pārņēma Indru.
— Neej, paliec! Es tevi lūdzu, — ar trīcošu balsi viņa teica strauji, viņu pie rokas tverdama.
— Ārpus mājas es, diemžēl, nevaru kavēt tavus untumus un novērst nepelnītus apvainojumus citiem; bet savā mājā es ielūdzos mani aiztaupīt no tādiem. — Kalns strupi atkratīja viņas roku.
— Tikai šoreiz... paklausi mani! — Indra vēl tikko sadzirdami izdvesa, pazemīgi noliekdama savu galvu viņa priekšā.
— Ne šoreiz, ne arī kādreiz es tev atļaušu manu gribu grozīt.
Viņa palika mēmi viņā raugoties, nekustīga, kā sastingusi.
Kalns drusku nokaunējās un, it kā aizbildinādams savu aiziešanu, piemetināja:
— Man jāizlabo tava vaina.
Kalns jau bija aizgājis, kad Indra vēl vienmēr stāvēja kā pārakmeņota tai pašā vietā.
— Nē, tas nevar būt! Nevar, nevar... — viņa kā iekliedzās un paskrējās uz durvīm, tad sabruka nespēkā turpat līdzās uz dīvāna.
Ne visai jautrā omā, kā citkārt, Kalns iegāja Pabērza kundzes salonā, kur Valerija to saņēma ar grūti apslēptu gavilējošu prieku. Viņa izteic savu izbrīnīšanos, ka viņš atnācis gan.
— Un jūs varējāt domāt, ka es nenākšu, kad jūs saucat!
— Domāju, ka jūsu mājas valdība nepieļaus šādu vieglprātību.
— Manā mājā tikai viens valdnieks.
— Absolūtais monarchs — es, vīrietis.
— Nē, Valerij, absolūtā vara ir jūsu rokās — dariet ar mani kā jums tīk. Es zemojos jūsu priekšā un lūdzu žēlīgi, piedot visu... kas bijis, un — atļaujiet man, kā allaž, sildīties jūsu labvēlības saulē. — Kalns noliecās un ilgi pieplaka ar lūpām viņas rokai.
— Ja vīrietis lūdzas, tad jāuzmanās: tad viņš drīz pavēlēs! — Valerija teica laipni.
Kalns juta ar visu savu būti, ka viņa tam no sirds
laba. Un arī pār viņu nāca tāda liegi maiga iekšēja noskaņa.
Valerija ar dziļu sirsnību, asarām acīs, kā svētīdama, noraudzījās viņa noliektajā galvā. Viņas lūpas tikko manāmi kustējās karstā lūgšanā...
Kad Kalns pacēla galvu, tad viņš bija pārsteigts no viņas apskaidrotā skatiena. Viņas piere bija gaiša kā saule.
— Mīli manī cilvēku, un es tevi svētīšu!
— Valita! — Kalns aizgrābts izsaucās.
Tikai šajā mirklī viņš skaidri noģida, cik vainīgs viņš bija pret viņu. Viņš tai apsolīja visu, ko vien viņa vēlējās.
Valerija atsēdās savā krēslā ar augstu aizmuguri un maigi, mierīgi turpināja sarunu. Viņš tai nosēdās iepretim.
Tad viņa tam stāstīja, ka viņa grib pārveidot visu savu dzīvi. Ziedot sevi visu mākslai un mākslas veicināšanai. Plaši viņa atstāstīja viņa priekšā savus cēlos nodomus: savā mājā tā pulcinās vecus un jaunus māksliniekus, tuvinās tos, dos izdevību jauniem ierosinājumiem, pabalstīs, kam pabalsta vajadzētu, un — arī pati nopietni sāks strādāt, lai no viņas kas iznāktu. Viņa atzinās, ka jau no agras jaunības tā mīl dzeju, tīro liriku; viņai no tā laika vēl uzglabājies pabiezs manuskripts ar sajūsmas dzejoļiem, odām un sonetiem. Tagad viņa piegriezīs nopietnu vērību šai savai iedzimtai tieksmei uz poēziju, kuru ikdienas tukšībā tā pametusi novārtā.
Kalns viņai pilnīgi piekrita, redzēdams, cik nopietna viņas apņemšanās pārveidot savu līdzšinējo dzīvi. Viņam
jau arī bija vienalga, kādā veidā tā top laimīga, un arī viņam tas varēja tikai par labu nākt. Viņš tai solīja no savas puses palīdzēt, kā varēdams.
Valerija bija priecīga, ka viņš ar pilnu ticību uzņēma viņas ideju. Tā viņu ļoti apmierināja.
— Un tagad ejiet, Alfred, lai jūs mājā velti negaidītu uz vakariņām, — viņa teica pieceldamās un viņam roku sniegdama.
Kalns, piemērodamies viņas noskaņai, spieda draudzīgi viņas roku un ļoti nelabprāt atvadījās.
Indra izbrīnījās, redzot viņu tik laikus pārnākam. Viņas seja manāmi noskaidrojās.
— Es izpildīju tikai savu pienākumu, un tu domāji nezin ko, — Kalns teica uz sievu, redzēdams viņu nobēdājušos.
— Es nezinu, man laikam visi jēdzieni par pienākumu sāk jukt, — viņa atteica klusi.
— Indra, es tev apgalvoju, ka tavas tumšās aizdomas varbūt bija gan dibinātas, bet ne pamatotas. Es ceru, tu man ticēsi, jo nekad vēl neesmu tev netaisnību runājis.
— Nē, līdz šim vēl nē. Ja tu to saki, es tev ticu.
Viņa pilnīgi apmierinājās, un Kalns uzsita norājoši tai uz pleca. Viņš jutās labā omā, iegāja pie bērniem pameņģēties; un tad visa ģimene omulīgi ieturēja kopā vakariņas. Indrai gan novēlās no sirds kā smags slogs, bet smaidīt viņa šovakar vairs nevarēja.
Valerija jau agri devās savā guļamistabā. Viņa izņēma no naktsgalda atvilktnes krucifiksu, melna ēbenes koka krustā sistu baltu ziloņkaula Pestītāja tēlu, nostatīja to sev priekšā un, ceļos nometusies, iegrima dziļā lūgšanā — par savu un viņa dvēseles mieru, par atpestīšanu
no kārdināšanas un grēcīgas miesas iegribas.
Ar strauju kustību viņa satvēra krucifiksu un to krampjaini spieda savās rokās. Ar stīvu fanātisku skatu reliģiozā ekstazē viņa raudzījās baltajā Pestītāja tēlā... tad, asarām pārplūstot, to apklāja ar kaislīgiem, ekstatiskiem skūpstiem...
Pirmās salnas jau bija uznākušas, kad Pabērzs pārbrauca, apkrāvies ar lielām, apkaltām ceļasomām, visvisādām koka kārbām un šķirstiem, pildītiem ar dārgām svešzemes balvām sievai. Šoreiz viņš uzkrītoši izšķērdīgs, jo uz sirdsapziņas tam daudzi „mazi, raibi grēciņi”.
Valerija sagaida vīru laipni un priecājas kā bērns par jaukajām mantiņām. Tad viņa izprasa visu smalki, kādas jaunas paražas tas novērojis Londonā un kādas tagad pēdējās ziemas modes Anglijā, un visu, it visu. Pabērzs uz to jau sagatavojies un zina stāstīt par visu.
Viņam krīt acīs sievas savādā sejas izteiksme, un viņš jautā norūpējies:
— Tu garlaikojies ļoti, mana baltā dūjiņa?
— Tu tik ilgi biji projām, — viņa izvairās.
— Tu jau zini gan, ka es velti nekavējos steigties pie tevis.
— Es domāju.
Un tad Valerijai jāstāsta par sevi, un — kā tās lietas stāvot ar neieņemamo Kalnu?
— Es neturēju par iespējamu lietu uz priekšu virzīt tavā prombūtnē, — viņa atbild noteikti.
— Es zinu, sirds, tu pedantiski sargā mana vārda labo slavu. — Ar pateicību Pabērzs noskūpsta sievas roku. — Pasaule jau ir ļauna no mazu dienu.
— Ja tu vēl uzturi savu vēlēšanos spēkā, tad es to varu izpildīt tavā klātienē, — Valerija piezīmē.
Jā, to viņš katrā ziņā vēlētos, lai viņam darot to prieku.
Arī vīram Valerija plaši ceļ priekšā savu jauno mājas pārveidošanas projektu. Pabērzam, protams, nekas nav pretī pret visu, kas var laimīgu darīt viņa dieviško sievu.
— Lai tik sanāk tie mākslinieki, lai sanāk! — viņš noteic, rokas berzēdams, savā drusku vulgārā omulībā.
Liekas, ka ar vīra pārbraukšanu pār Valeriju būtu nācis cits gars, kurā pārsvaru ņēma atkal dzīves seklība un tukšība; un visu dzīves pārveidošanu viņa atlika uz mazliet vēlāku laiku. Tuvojās arī lielā labdarības balle, kurā viņa piederēja pie pirmām rīkotājām; un lai tā labi izdotos, uz to viņa lika lielu svaru. Par laimi pašai tai šoreiz par sevi bija maz raizes, visu ballei vajadzīgo vīrs ar lielu rūpību bija jau ārzemēs apgādājis, un viss bija labi un kā pienākas.
Pēc balles par divām nedēļām, kā parasts, viņa dos savas atklāšanas viesības, un tas jau arī prasa visu cilvēku.
Par Kalnu viņa tagad domāja mazāk, jo neatlika laika, un vīrs pēc ilgās šķiršanās arī prasīja savu daļu uzmanības. Viņa tiesības tā negribēja sašaurināt.
Arī Kalni gatavojās uz lielo labdarības izrīkojumu. Indra pateica vīram, ka arī ies. Kalns ar to mierā, jo sezonas sākumā, kā parauga vīram, ir labi parādīties kopā ar sievu, tā atjaunojot solida precēta vīra slavu, un aizbāzt mutes nelabvēlīgiem skauģiem. Un tādu bija viņam diezgan daudz, kas grieza zobus uz viņa lielo piekrišanu dāmu pasaulē.
Ar priecīgu nemieru Kalns gaidīja labo izdevību pavadīt
jauku vakaru kopā ar Valeriju. Viņš zināja, ka tad viņā atkal uzliesmos viņas dejas kaislība, un tad viņš valdīs viņas sirdī.
Indra drudžaini gatavojās. Neiet tā nevarēja, pirmkārt jau dēļ savas apņemšanās iet visur Alfam līdzi, otrkārt — tās būtu it kā bailes no Pabērza kundzes. Viņa ļoti uztraukta: divi gadi tā nav bijusi vairs ballēs; viņa baidās, vai maz vēl mācēs dejot. Rūpīgi tā šūdina sev ne visai dārgu ģērbu, balta viegla zīda, ar tumši zaļu un zelta iemargojumu. Pie tā viņas tumši brūnajos matos labi piederas onkuļa Medņa iesvētīšanā dāvātā safira rota.
Balles vakarā tā apģērbusies apskata sevi spogulī no visām pusēm un ir mierā ar sevi, pilnā pārliecībā, ka šoreiz jau nu arī vīrs būs apmierināts. Taču — viņš nekā nosodoša gan nesaka, bet diezin cik priecīgs tas arī nav. Jau tas aplej Indras sajūsmu ar aukstu šalti, kurai drīz seko viena pēc otras. Alfs to nobrīdina, lai neskābstot, bet esot jautra, lai tērzējot un dejojot, un, no Dieva puses, lai tikai neķeroties viņam mūžīgi klāt, kā to agrāk darījusi; viņa nu taču vairs neesot kāda iesācēja pusaudze, un tas esot arī mietpilsoniski — atklātībā turēties tik cieši kopā.
Indra gan saka, ka agrāk viņš bijis pretējā pārliecībā. Tad jau viņa vislabāk neejot nemaz līdzi.
Kalns skaišas. Lai jel nu nesākot vaļu dot untumiem, viņa zinot, ka tos viņš neciešot.
Indrai kļūst gauži grūti ap sirdi. Un par nelaimi vēl Askulim saceļas paaugsts drudzis; jau divas dienas tas tāds sasirdzis. Viņai dūša pavisam saplok. Bet, atcerēdamās pērnājo notikumu ar Pabērzu viesībām, kur viņa
negāja Alfam līdzi, viņa pārvar sevi un atstāj slimo bērnu ar aukli un iet.
Aizbrauc.
Plašajā, gaiši apgaismotajā balles zālē ieejot, Indra sajūt lielu uztraukumu, kā jauna meitene, Viņai te, visā tai lielajā zālē, izņemot onkuļa Medņa, nav neviena tuvāka cilvēka, lai gan pazīst tā daudzus un ar tiem sasveicinājas. Mednis pienāk, un visi trīs kopā ieņem galdiņu zāles galā uz paaugstinājuma.
Kalns pētīdams met acis visapkārt. Tad viņš arī ir ieraudzījis Valeriju, turpat netālu līdzās. Līdz ko viņi nosēdušies, tas pieceļas un nozūd, laimīgs, ka var atstāt Indru Mednim.
Kalns uzglūn izdevīgu mirkli, kad var aicināt Valeriju uz polonēzi. Bet viņa šoreiz uzmanīgāka par viņu un norādama to noraida pie Aidera jaunkundzes; pati tā dejos ar Vilkasti.
Indra dejo ar onkuli Medni.
Pēc polonēzes Kalns pieved Aidera jaunkundzi. Medņa onkulis kļūst priecīgāks un sāk rosīgi rīkoties ap vīna glāzēm. Kad spēlē polku, viņš mudīgi aicina Aidera jaunkundzi uz deju. Kalns arī nevar mierīgi nosēdēt uz vietas un aizskrien pie Pabērzu galda; tad abi ar Valeriju aiziet dejā. Ilgi viņi dejo, kamēr izdziest pēdējās skaņas.
Indra sēž viena, bet neko nepatīkamu vēl nesajūt — kas tad nu par lielu brīnumu, ka tā gadās. Pienāk Mazkalniņš, izdancina viņu reiz, viņa priecīgi griežas līdzi. Tad atsēžas abi, drusku parunājas, bet tikko pienāk Mednis ar Ilmu, Mazkalniņš atkal nozūd jauniešu barā.
Pēc dejas tuvojas Valerija ar Kalnu. Viņa laipni sasveicinājas
ar Indru, it kā tai sirdī nebūtu ne mazākā ļaunuma pret viņu.
Valerija žēlīgi smaidīdama izsaka savu prieku, ka Indra atnākusi uz jautro bakchanalu. Šoreiz viņa runā lepni, pašapzinīgi, bet ar mazu izaicinājumu balsī. Indra to neievēro, atbild īsi un vēsi.
— Jūs taču negarlaikojaties, Kalna kundze? — Valerija vaicā ļoti laipni, bet ar vieglu, smalku ironisku smīnu. Viņa nosarkusi dejā, sārta, elpo strauji un vēdinājas ar vēdekli.
— Nē, to nē. Bet sevišķu prieku es nekad neesmu sajutusi no tādas skaļas jautrības, — Indra atbild vienaldzīgi.
— Es zinu, jūs mīlat mājas netraucētu mieru, klusību un bērnu čalu.
Šoreiz jau Valerijas vārdos izskan manāma mazcienība. Indrai jau patlaban gatava asa atbilde, kad par laimi pienāk kāds nepacietīgs jauneklis un, dziļi paklanīdamies pret Valeriju, to aicina dejā. Valerija viņam sniedz kreiso roku, tad pieceļas un laipni smaidīdama pamāj ar galvu pret Indru un atvainojas, ka nevar ilgāk baudīt viņas tik visai patīkamo sabiedrību, jo viņai jāatgriežas pie savas priecīgās saimes, ka tā neizklīst. Pie pēdējās pieder Vilkaste, Mazkalniņš, vecā Griena kundze ar Sārtoni, pāris mākslinieku, kādi studenti, Aideru Ilma, un arī pa daļai onkulis Mednis turp tiecas ar lielu tiekšanos.
Valerija aizgājusi.
Kalns paliek klusēdams sēdot. Viņš manāmi garlaikojas un vēro tikai Valeriju ar augošu nemieru. Viņam liekas, ka tā flirtē atkal ar Vilkasti, Mazkalniņu, un par daudz laipni un sirsnīgi sasit glāzes ar studentiem, kuri
stāv ap viņu kā goda sargu pulks; tam šķiet, ka tie visi ar izsalkušām acīm raugās Valerijā un izstiepj savas rokas pēc viņas; un viņa — to atļauj, un vēl vairāk... Viņas acu liesmas šaudās no viena uz otru; viņas smaidi līst kā auglīgs lietus — visos, uz kuriem tie krīt, briest mīlestība un tieksme, tik karsta un kvēloša. Un ar tiem visiem viņa dejo!
Kalns nenociešas vairs, viņam kā deg zem kājām. Viņš iet un stājas starp Valeriju un tiem citiem, lai viņas skati kristu tikai uz viņu vien. Nē, viņš vairs ne soļa neatkāpsies no viņas sāniem, lai tur vai kas.
Pabērza omulība aug augumā, redzot atkal sievu apbrīnotu no visām pusēm. Kalna nemieru tas sen jau ievērojis, un, šķelmīgi bārdā smīnēdams, viņš iečukst Valerijai, lai tik nu šo krietni izmuļķojot, ka visi redz. Valerija to neliekas divreiz sacīties un visu savu vērību piegriež tagad Kalnam vienam.
Viņi dejo.
Kalns pārmet viņai šaudību, nepastāvību; viņa piešķirot citiem to, ko viņam liegusi. Valerija smaida; viņa tak nemaz to negribot, esot laimīga ar viņu vien; bet kad viņš sēžot kā jaunsalaulāts ar savu cienīgo, tad viņai nekas cits neatliekot.
Kalns apmierinājas.
Valerija atsēstas vīram līdzās savā vietā. Kalns otrā pusē, vai aiz viņas krēsla. Jau pie sava galda tas krietni iesilis alkohola reibumā, un tagad Pabērzs laiku pa laikam piesit ar viņu: „Iedzersim, draugs!” Visapkārt priecīgi smiekli, jautrība, gaviles. Kalns ir kā apreibis aiz prieka pārpilnības. Viņš tagad jūtas kā suverēns Valerijas sirds valdnieks: viņa dejo tikai ar viņu, un viņas vārdi un skati tāpat pieder viņam vienam.
Viņš stāv viņai līdzās ar paceltu glāzi: — Lai dzīvo mūžīgais prieks!...
Valerija tver pēc savas, lai saskandinātu ar viņu.
Kā nejauši, instinktīvi, Kalns pamet acis uz savu sievu.
Indra sēž gluži viena savā vietā un stīvi raugās viņā. Viņš novēršas un sasit vīna kausu ar Valeriju un tukšo to līdz pēdējai pilei. Valerija pār plecu raugās viņā ar liesmainām acīm. Viņa lēni sūc dzirkstošo vīnu.
Arī Ilma ar Medni pienāk sadzert ar Valeriju un Kalnu.
Jau labu laiku Indra sēž viena. Balles prieku orģija jau tuvojas savam kulminācijas punktam, bet viņa vēl arvien te jūtas sveša, šai skaļajā pūlī. Viņa redz un jūt tikai vienu — savu lielo pazemojumu: viņa viena lielajā jautrajā drūzmā, neievērota, atstāta. Viņas vīrs aplido cita sievu...
Viņai, tā vienai sēdot, paiet vienreiz garām Branta kundze zem rokas ar Griguļa kungu — paskatās uz viņu; paiet otrreiz — tāpat; trešo reizi abi pienāk klāt.
— Ak, Kalna kundze, cik jautrs vakars! Un cik Pabērza kundze šovakar atkal apburoša! Cik labi viņai piestāv oriģinālais tērps ar mirdzošo diademu galvā. — Tā Branta kundze pļāpā.
— Un kāds skaists gulbja kakls un profils kā Lukrecijai Bordžijai, kā Sarmzieds saka, — arī Griguļa kungs piebalso.
— Jūsu vīrs arī šovakar gluži apreibis no viņas skaistuma, — Branta kundze vēl turpina. — Cik žēl, ka jūs nemīlat tādu jautrību! Vai nenāksit ar mums mazu drusciņu!
Indra atteic un atkal paliek viena.
Pēc brītiņa pienāk Griguļa kundze ar kādu svešu dāmu, ar kuŗu to iepazīstina.
— Nē, Kalna kundze, jūsu vīrs kļūst nerātns; es jūsu vietā viņam tādu vaļu neļautu, — Griguļa kundze mīlīgi tērzē.
— Es jūsu vietā darītu tāpat kā viņš: ļautos pielūgt sevi un savu labvēlību piešķirtu kādam vienam izredzētam, — tā domā.
Indra lielā izbrīnā iepleš acis.
Vēl brītiņu pakladzinājušas, uzņēmīgās dāmas atkal nozūd pūlī.
Tās bija mokas!
Neko līdzīgu vēl Indra savā mūžā nav piedzīvojusi. Par Alfa uzvešanos viņai pietrūkst vārdu un domu. Nekad viņa vēl to tādu nebūtu varējusi iedomāties. Visas pasaules priekšā tik klaji luncināties apkārt ap citu sievieti, un viņas klātienē, un otrās vīra klātienē!... Un kas tas par vīru — dzer kopā ar viņu un joko un pieļauj, ka viņa sieva mīļactiņas taisa pret citu...
Kas tas ir? Kas te notiek? Vai Indra pa sapņiem murg0? Kur viņa atrodas? Kas tā par sabiedrību, kurā viņa iekļuvusi?...
Lūk, Alfs dzer ar to sievu un skatās šurp... nekaunās pacelt acis uz viņu! Un smej un triec...
Ha! Prom, prom no šejienes!
Lēniem, nedrošiem soļiem tuvojas Medņa onkulis un smagi atsēžas viņai iepretim. Viņa redz, tam žēl viņas. Viņš kaut ko runā, stāsta, bet viņa nekā nedzird. Viņa tikai skatās tur pāri, pie viņa galda kas notiek, un brīnās.
— Tu, Indra, neņem to lietu tik nopietni... nav jau pirmā reize, tas tā parasts, viņš jau ir tāds jautrs zellis,
tas tavs vīrs... — onkulis stīvu mēli lūko paskaidrot.
Indra klusē.
— Mēs, vīrieši, jau tādi grēka kalpi esam — mīlam sievu, bet mīlināmies ar skaistuli...
Nē, Indrai mērs pilns, viņa vairs to ilgāk nevar ciest.
— Onkul, esi tik labs, ej pasauc Alfu.
— Nenāks, Indriņ.
Onkulis tomēr pieceļas un iet.
Indra redz: Alfs īgni pakrata galvu. Bet onkulis neatlaižas, rauj viņam pie piedurknes. Tad Alfs beidzot nāk.
— Tu vēlies? — viņš Īsi prasa.
Indra tūdaļ nespēj atbildēt, viņai balss kā sažņaugta.
Ar sarauktu pieri Kalns raugās sievā.
— Kāpēc tu taisi tik skābu seju? Vai es tev neteicu: ej dejo, smejies, tērzē, bet nejauc citiem omulību, — Kalns rājas. Viņa acis kā maldugunis šaudās reibumā. Alkohola tvaiki plūst no viņa mutes.
Dievs! Kāds viņš izskatās!
— Nāc, iesim mājās, — Indra pagūst atteikt klusām.
Kalns skaļi iesmejas.
Visi apkārtējie paskatās, un arī Valerija un Pabērzs top uzmanīgāki.
— Tā tik vēl trūkst! Ja gribi, ej vien. Atsūtīšu tev atkal onkuli par kavalieri, cits neviens jau tevi tikpat neievēro. Un es jau arī diezgan tevi baudu mājā. Tamdēļ neesmu nācis ballē, lai sēdētu tavos svārkos ieķēries — tad jau visa pasaule smietu!...
Indra redz — viss velti. Tad viņa vairs tikai lūdz, lai viņš vismaz ar godu viņu izvada laukā, un pats lai
paliek te. Arī to viņš atteic. Lai onkulis šo vadot. Un aiziet.
Indra, galvu noliekusi, atstāj dejas zāli. ,„Sabiedrība” ir sekojusi viņu sadursmei un ar ļaunu ziņkāri seko turpmāk Kalnam un Valerijai.
Garderobē Indra viena pati steidzīgi saņem savas drēbes un aizbrauc.
Viņa ballē tā bija saviļņota un aizņemta, ka aizmirsa slimo bērnu mājās. Viņu tagad pārņem izbailes, un viņa trenc ormani ātrāk un ātrāk...
Asa, briesmīgi sāpīga jūta sažņaudz Indras krūtis — kauns, bezgalīgs kauns un pazemojums.
Laukā tumšs, vēsā gaisā paliek tā kā vieglāk. Nakts klusums visapkārt, bet iekšā sit kā ar vara bungām — kauns!...
Pabērzs vērīgi sekojis Kalna un viņa sievas sadursmei. Viņam pašam uzaust kā gaisma. Viņš redz — arī Valerija uztraukta, nervoza, smej ar citiem, bet tie vairs nav īsti smiekli. Jā, savu ,„kārdinātājas” lomu pret Kalnu tā spīdoši veikusi, bet — vai te tikai vairs kārdināšana vien? Vismaz abpusēja. Pabērzam piepeši liekas, ka Valerija un Kalns abi saprotas...
Viņu pārņem kā ārprāts. Viņš redz: iznācis otrādi, kā viņš gribējis — smieklīgs paliek viņš pats — visas sabiedrības priekšā viņam liek ragus!
Kad Indra nozudusi un Kalns atkal pienācis un sniedz Valerijai roku dejai, tad Pabērzs sajūt negantas dusmas. Viņš paķer sievu pie rokas un sauc apspiestā balsī:
— Diezgan, pietiek!... Mitējies!...
— Man iepatikusi tā spēle, Juri, netraucē! — Valerija aizlido ar Kalnu.
Pabērzs paliek kā zivs uz sausuma. Viņa acis dusmās bolās kā saniknotam zvēram. Viņa skats krīt uz jautro sabiedrību pie viņa galda, Viņam šķiet, ka visi tie smīnētu par viņu.
— Prom, gārdlaižu banda! — Viņš uzsit ar dūri uz galda, ka tukšās pudeles dārdēdamas apgāžas un plīsdamas nokrīt uz grīdu.
Galdaviesi klusām viens pēc otra nozūd.
Valerija ar Kalnu dejo kā apskurbuši. Viņi vairs nevar atrauties. Tie nemana, ka Pabērzs tiem līču-loču seko.
— Es tev saku — mājā nāc! — Viņš izstiepj roku un satver Valeriju viņas straujajā lidojumā...
Sabiedrības interese apmierināta. Skandals bija pilnīgs. Sarunām pietiks līdz mēneša beigām.
Jo tuvāk Indra nāca mājām, jo lielākas auga viņas bailes par slimā bērna stāvokli. Skriešus viņa uzskrēja augšā pa kāpnēm un gluži aizelsusies piezvanīja. Viņai ienāca prātā, ka varētu būt noticis kas šausmīgs... bērns krampjos taču var nobeigties nedaudzās minūtēs...
Žēlīgais Dievs!
Un viņa tai brīdī ballējas...
Viena minūte, ko viņa stāvēja pie durvīm gaidīdama, tai vilkās gara kā mūžība, un tā paspēja izdomāt līdz galam briesmīgo notikumu.
Pēdīgi aukle atvēra durvis un ar nopietnu pārmetumu vērās savā kundzē, ne vārda nesacīdama.
— Nu, sakiet taču, kā ir ar Askulīti? — Indra, elpu aizturēdama, jautāja.
— Kā ir? Tāpat vien, ķer rociņām pa gaisu.
— Ā! Paldies Dievam! — Indra atviegloti uzelpo un steidzīgi nomet virsdrēbes.
Aukle izbrīnījusies paskatās Indrā.
Pirmā acumirklī viņa nokrīt ceļos pie bērna gultiņas un asarām plūstot raugās bērnā. Viņa ir priecīga: viņš vēl dzīvs! Un tas vien jau viņai liecina, ka visas iedomātās briesmas garām.
Tad viņa redz: aukle kā bez galvas mētājas no vienas puses uz otru, un arī Gaitnieka jaunkundze stāv kā bez padoma. Un tad tikai viņa attopjas, ka stāvoklis nopietni pārbaudāms.
Bērns guļ, acis aizvēris, strauji elpodams; vaidziņos zied sārtas drudža rozes... rociņa deg, pulss ātrs...
Indru atkal pārņem bailes.
— Vai pēc ārsta sūtījāt? — viņa jautā.
Nē, neviens nav bijis. Tikai tagad jaunkundzei ienāk prātā, ka to vajadzējis darīt. Viņa aizskrien.
Bērns ieklepojas sausi, skaļi un izbailēs ieplēstām acīm spēji pieceļas sēdus. Viņa lūpiņas kaut ko nesaprotamu čukst.
Aukle sniedz ūdeni padzerties. Indra atsēžas uz gultas malas un paņem bērna galviņu klēpī. Tad viņš atkal guļ savā drudžainā miegā, nemierīgi šaudīdamies.
Indras uztraukums atkal aug. Stīvu skatu tā raugās savā slimajā bērnā, sirds bailēs trīc un stingst. Kā Dievu tā gaida ārstu, viņš izglābs, tam jāizglābj!
Beidzot viņš arī klāt.
— Dakteris Zemtura kungs, — Gaitnieka jaunkundze teic, ienākdama ar ārstu.
Kā lūgdamās Indra paceļ uz viņu acis.
Diagnoze tiek noteikta ātri. Stāvoklis var kļūt nopietns. Tā ārsts ar apdomu teic.
Brīdi viņš pētī vēl bērna izskatu, it kā gribēdams nojaust to, kas sagaidāms. Tad viņš iegrimst domās... pieceļas un Īsi, noteikti dod savus priekšrakstus.
Indra neizlaiž no acīm nevienu viņa kustību, katra viņai svarīga. Viņa redz — viņš ar sirdi un prātu viss klāt pie lietas. Tas viņu apmierina. Ārsta noteiktība viņai iedveš cienību un paļāvību.
Kad ārsts savu uzdevumu pabeidzis, viņš taisās iet. Liekas, ka tikai nule tas būtu ieraudzījis māti. Kā pārsteigts, ar izbrīnu, tas skatās Indrā.
— Kalna kundze? — viņš kā šaubīdamies jautā.
Tad Indrai iekrīt prātā, ka viņa vēl savā balles tērpā, un viņa spēji nosarkst.
— Vai es varētu ar Kalna kungu parunāt kādu vārdu? — dakteris vaicā.
— Mans vīrs — vēl ballē... — Indra kā vainīga, nolaistām acīm atbild. Ar drebošu roku tā nervozi burza baltās zīda krokas. Viņa sajūt uz sevi ārsta pētītāju skatu, un vai zemē tā varētu iegrimt aiz kauna.
Šaubīgi ārsts uzskata jauno, daiļo māti balles tērpā un kā nožēlodams slimo bērnu. Tad īsi atsveicinās un aiziet, sacīdams, ka no rīta atkal atnākšot; šimbrīžam lai vēl pārāk neuztraucoties. Varējis būt vēl sliktāk.
Aukle aizbrauc ārstam līdzi uz aptieku.
Steidzīgi Indra nomet savu „kauna ģērbu”, tad sarīko visu, kā ārsts noteicis. Aukle drīz ir atpakaļ. Slimajam bērnam iedod zāles, un tad Indra raida aukli un jaunkundzi pie miera.
Pati paliek sēdot pie gultiņas.
Zāles bērnam dara labu, tas mazliet mierīgāk guļ.
Nakts visapkārt tik dziļi klusa. Dzirdama tikai mazā slimnieka karstā elpošana.
Nekas vairāk nav darāms. Tikai jāsēž un jāgaida, kā tālāk ies slimība savu gaitu. Tā ārsts teica.
— Žēlīgais Dievs! Žēlīgais Dievs!... — Indra tikai čukst. Vairāk tā nevar. Šais vārdos izteicas visas viņas lielās izbailes, cerības un lūgums.
Piepeši viņa dzird — priekšnamā viss dārd.
Alfs pārnācis.
Indra uzlec stāvus un paver durvis. Viņas acīm atklājas nejēdzīgs skats: Alfs streipuļo no viena priekšmeta uz otru — galdi tiek bīdīti, krēsli gāžas. Viņš pats kaut ko stostīdamies šļupst. Rokā tam žuburains,
skanīgs zvārgulis. Pie katras kustības tas klirkš. Indra atceras, to viņš bazārā laimējis.
Indru pārņem šausmas. Tādu viņa savu vīru vēl nekad nav redzējusi.
— Alf! — viņa izsaucas, paiedama soli uz viņa pusi.
— Ā—ā—lff! — viņš kā mēdīdams gari velk un tuvojas ar paceltu zvārguli.
Izbijusies viņa palec sāņus. Viņš met garo soli un tikko nepakrīt.
— Lūdzams netrokšņo, visi guļ... un bērns slims.
— Lims... kas lims?... es ar' esu lims.
Indra redz, ka viņš nekā vairs nesajēdz.
Ar lielām pūlēm viņai izdodas to iedabūt viņa istabā. Ilgi viņa ņemas gar to, kamēr nogulda un apkopj. Tad viņš iekrīt cietā, kā nāves miegā.
— Ā! — Indra uzelpo un atgriežas slimnieka istabā.
Viņas acu priekšā atkal dejas zāle: spulgais mirdzeklis, trokšņainais mudžeklis, biezā ļaužu drūzma... straujā dejas plūsma.
Alfs un Valerija...
Vīna reibā, kaisli erotiskā dejā... Brrr!
Askulītis sakustas savā gultiņā.
Vienā mirklī Indras domas atkal visas pie bērna. Lēni, gari nakts stundas velkas. Salta, pelēka diena aust.
Bērns tāpat vēl vienmēr guļ nesamaņā, mētājas pa gultiņu, elpo sausi un karsti.
— Kaut jel drīzāk atnāktu ārsts! — Indra viņu garā sauc un gaida ar nemiera pilnu nepacietību.
Drīz jau pusdiena. Alfs vēl guļ krākdams. Tad Indra dzird to pamodušos. Tas bargi komandē visu māju.
— Ā, kad tik ļaudis nenojauž. — Indra baidās un steidzas pie vīra, to nomierināt.
— Lūdzams, mierīgāk, bērns slims, — Indra to klusām apsauc.
— Kad viņi ir veseli, tavi bērni? — Kalns vienaldzīgi nosaka un, acu nepacēlis, rīkojas ap savām drēbēm, nevarēdams tās lāgā uzvilkt.
— Askoldam... laikam smadzeņu karsonis.
— Askulītim? Manam dēlam? — Kalns izbijies spēji trauc.
— Tavam... it kā tie citi nebūtu tavi.
— Nu, par to neviens vīrs nevar zvērēt, kurš viņa bērns.
Indra iepleš acis.
— Ko tu — muldi! Vai vēl neesi izgulējis reibumu? — Indra ar sašutumu izgrūž.
Kalns iedegas.
Viņš jau gan zinot, kā viņa šo vasaru klusībā pavadījusi... ar ko amizējusies. Un kas varot zināt, ar ko katru reizi... Viņa jau arī ne vārda neatzinusi par vajadzīgu viņam bilst par savām attiecībām pret mežkungu Briedi.
Pirmā mirklī Indra paliek kā mēma. Tad viņa saslienas un sašutumā zvērošām acīm uzkliedz viņam:
— Un tu nekaunies šodien, skaidrā prātā... pēc visa tā, kā tu vakar uzvedies — apvainot mani tik nepelnītā kārtā!
— Hahaha! Aizkartā nevainība! — Kalns neskaidrā, pusaizsmakušā balsī iesmejas.
— Tu... tu briesmoni! — Indra sagrīļojas un iekliegdamās izskrien pa durvīm.
Priekšnamā Indra uzskrēja virsū dakterim Zemturim, kurš patlaban bija atnācis un ģērbās.
Viņš uzskatīja viņu ar dziļi līdzjūtīgu skatu. Indra
saprata no pirmā acu uzmetiena, — viņš visu dzirdējis un negribot bijis liecinieks viņas bezgalīgajam kaunam.
Viņa tikko spēj noturēties uz kājām, kad abi stāv pie slimā bērna.
Ilgi ārsts izmeklē, klausās un vēro mazā organisma cīņu ar grūto slimību. Viņš apsver visas varbūtības.
Klusām ieslīd istabā arī Kalns. Kā nokaunējies viņš paliek stāvam. Ieskatījies bērna pārvērstajā sejiņā, viņš sabīstas un jautājoši, kā gaidās, raugās ārstā.
Indra vairs nespēj nostāvēt. Lēni viņa iziet laukā un bezspēkā nokrīt savā gultā otrā istabā.
— Jūsu domas, ārsta kungs? — Kalns baigi jautā.
— Domas ir maldīgas. Bet stāvoklis — nopietns.
— Jūs cerat? — Kalns it kā lūdzas.
— Kamēr vēl dzīvība trīso — jā. Viss atkarājas no iedzimtās pretimturēšanās spējas un no nenojaužamiem dabas spēkiem.
— Jūs darīsit visu?...
— Šeit es vairs nekā nevaru darīt.
Kalns satricināts. Viņam liekas, ka visi spēki viņu atstāj. Viņš pats nezina, kā iekļūst savā istabā. Tur vīrs saplok krēslā un raud...
Indra bāla, nekustīga, kā marmorā izcirsta, atkal stāv galvgalī un jautādama raugās ārstā.
Ārsts redz, ka viņai pašai palīdzības vajag; un kas lai notiek ar bērnu, kad tuvojas slimības izšķirošais brīdis?
— Kundze, jums vajag miera. Paļaujieties uz mani, es palikšu pie slimnieka, — viņš laipni, maigi teic, satver viņu pie rokas un ieved otrā istabā.
Indra ieņem pasniegtās zāles un drīz aizmieg atspirdzinošā miegā.
Vēl pagāja kādas dienas pilnas sirdsbaiļu un izmisuma. Tad slimība spēji griezās uz labo pusi, augstais drudzis nokrita, un bērns sāka atspirgt.
Arī grūtais pārdzīvojums netuvināja vairs Kalnus. Viņš pats staigāja mājā kluss un mēms, bija laipns pret Indru un pakalpīgs. Indra visu uzņēma vēsi un vienaldzīgi. Abi nojauta, ka starp viņiem pavērusies nepārejama plaisa.
Kalns sajuta, ka mīlestība pret Valeriju top viņa liktenis. Indra tagad zināja par to un tāpat visa sabiedrība.
Viņa un Valerijas attiecībās iestājies jauns posms, tas nenoliedzami, tāpat arī tas, ka atsacīties viņš no Valerijas nevar, un arī viņa to vairs negribēs. Stāvoklis, bez šaubām, ļoti sarežģīts un grūts. Jo aiziet no savas dzimtas viņš nekad nebija domājis, un tas jau arī gluži neiespējami.
Kā savienot visus pienākumus, neatsakoties no laimes un godīga cilvēka vārda? Sabiedrībai ir tikai viens spriedums: vai nu atsacīties no laimes, kuru viņš redzēja savā mīlestībā, vai arī sekot nešaubāmi savai mīlestībai un aiziet no dzimtas, to izārdot, izpostot.
Ilgi Kalns apsprieda vienādi un otrādi, bet piekrist nevarēja ne pirmajam, ne pēdējam spriedumam. Vismazāk pēdējam. Par daudz ciešas bija visas tās saites, kas viņu turēja kopā ar sievu un bērniem. Atlika — cīnīties pret sabiedrību un meklēt kādus jaunus ceļus, varbūt kādu godīgu izlīgumu, kompromisu.
Indra notikušo faktu uzņēma ar vienaldzību, kad pirmā asā pazemojuma sajūta bija pārgājusi. Par notikumu
tālāko gaitu apcerēt viņa negribēja, un nebija arī tāds laiks: viņa visa bija aizņemta no bērna likteņa, kurš karājās kā mata galā. Par daudz niecīgs tam līdzās viņai šķita viss cits.
Kad Kalns savu galvu lauzīja par to, kas noticis un kā būs tālāk, Indra ar dakteri Zemturi apsprieda par mazā Askolda stāvokli, viņa dzīves kārtību pēc izveseļošanās un arī par citu bērnu racionālāku fizisku audzināšanu. Simpatija, kura Indrai pa Askuļa slimības laiku bija radusies pret dakteri, palika joprojām. Un patiešām viņš ārstēja bērnu ar tādu maigu rūpību un līdzdalību, ka Indra to nekad nevarēja aizmirst.
Dakteris Zemturis atraitnis, un viņam dēlēns gluži tai pašā vecumā kā Askolds, tādēļ viņš jo dzīvi spēja saprast Indras mātes bēdas. Indra arī bija ieinteresēta vientuļajā ārstā, kurš dzīvoja gluži atrāvies no visas sabiedrības. No sākuma viņš arī pret Indru bija atturīgs, bet drīz vien viņiem radās kopīgi pieturas punkti. Dakteris Zemturis atrada Indrā īpašības, kuras viņam dzīvi atgādināja viņa reiz ļoti mīļoto nelaiķi; un Indrai iedvesa cienību viņa lielā nopietnība un pamatīgums visās lietās, viņa dziļā sirsnība un cilvēku mīlestība. Kad viņš turēja savās rokās slimā bērna nevarīgo galviņu, tad viņai tā vien likās, ka bērnam paliek labāk un labāk.
Dakteris redzēja, ka Indras laulība nelaimīga; par Kalnu un Valeriju viņš arī jau bija dzirdējis, un viņam žēl bija nelaimīgās sievietes.
Kādu dienu Kalnam ar Indru atkal gadījās sadursme. Indra bija pacēlusi Valerijas vēstulīti un to atdeva viņam ar piezīmi: prātīgāk apieties ar tādām lietām un nemētāt tās apkārt. Kalns ļoti saskaities sakliedza,
ka viņa okšķerējot pa viņa kabatām, un pēdīgi to rupji apvainoja.
Dakteris Zemturis atrada Indru asarās. Viņu pārņēma dziļa līdzcietība. Negribot viņam bija jāuzstājas par mierinātāju. Viņš labprāt būtu nezin ko darījis, lai atvieglotu viņas ciešanas.
Bērns jau labojās, bet dakteris turpināja nākt ik dienas, jo viņai, novārgušai, izmocītai, vajadzēja balsta. Par tādu viņš tai noderēja jo smalkjūtīgā veidā. Ar savu saprātīgo, gaišo dzīves filozofiju tam bieži izdevās noskaidrot viņas drūmo pieri un iedvest dzīves cerību viņas bēdu nomāktajā sirdī. Jā, arvien vairāk viņai krājās bēdas un rūpes par nākotni, bērnu dēļ, lai arī par Alfa paša zaudējumu viņa bija diezgan vienaldzīga; tomēr vīra necienīgā izturēšanās pret viņu to sāpināja ik uz soļa.
Kad Askolds jau sāka piecelties, dakteris Zemturis nāca retāk. Viņš tagad arvien bija tāds savāds: viņa acis raudzījās skumji, un balss skanēja sēri, kā aizplīvurota.
Indra līdzjūtīgi un pētoši raudzījās savā labajā draugā un nevarēja izprast, kas ar viņu notiek. Viņš pats klusēja.
Kādu dienu viņš teica Īsi:
— Man jāaizbrauc.
Indra izbijusies uzskatīja viņu, it kā neticēdama šai ziņai, kas viņu sāpīgi aizķēra.
— Taču ne uz ilgu laiku?
— Uz ilgu, varbūt pavisam no šejienes prom.
Tad Indra saprata, ka tas stāv sakarā ar kaut ko, par ko viņš negrib runāt. Un viņa neprasīja tālāk.
Sirds viņai kļuva tik smaga. Viņai zuda pēdējais prieks.
— Kas notiks ar jums? — Zemturis jautāja dobji.
— Ar mani? — Indra brīnīdamās viņu uzskatīja.
— Jūs esat kā bērns, — viņš teica, un viņa balss ietrīsējās.
Tad viņš piecēlās un gāja.
— Zemtura kungs, atlieciet savu braukšanu, — Indra lūdza, jo viņai piepeši likās, ka viņai grūti būs bez viņa.
— Jā, būs jāatliek, — viņš smagi noteica.
Indra priecīgi satvēra viņa roku un ilgi to kratīja.
Kad viņš nākošo reizi atnāca, viņš bija vēl domīgāks. Indra apvaicājās par viņa dēlēnu; viņa to gribot redzēt, savest kopā ar Askoldu, lai tie iedraudzētos.
Viņa acis priecīgi iemirdzējās. Jā, tiešām, kā tas viņam agrāk neienācis prātā?
Indra minēja kādu vārdu par viņa mirušo sievu. Viņš nopūtās dziļi un sāka stāstīt, ilgi, ar sirsnību. Jā, viņai jāzinot, ka viņš, savai sievai mirstot, devis zvērestu vairs neprecēties.
Indra teica, ka tas smags solījums, kuru tam grūti būšot turēt, jo viņš vēl jauns, dzīve tikai vēl sākumā.
Dakteris mazliet nokāra galvu, kā domās iegrimdams.
— Jā, man jābrauc, — viņš noteica īsi.
— Tad tomēr? — Indra jautāja. — Kas notiks ar mani... — viņa piebilda, atcerēdamās viņa vārdus. Un tik grūti, grūti viņai palika ap sirdi.
Tad dakteris Zemturis vairs nenāca.
Askolds jau bija uz kājām un varēja jau drusciņ iziet laukā. Kādu dienu viņš žēlojās par vieglām sāpēm
sānos. Indrai ienāca prātā aizvest bērnu pie sava drauga. Viņi sataisījās un gāja.
— Dakteris Zemturis aizbraucis, — viņai pateica durvju sargs.
Indra jutās kā no mākoņiem izkritusi. Viņa bija kā satriekta. Visu vakaru tas vien prātā stāvēja. Tāds tukšums piepeši visapkārt un galēja atstātība. Sirds tā sāpēja; visu nakti nevarēja aizmigt. Tikai tagad viņa sajuta, cik tuvu cilvēku tā zaudējusi un cik bezgala labs tai bijis Zemturis.
Dēkainā balle jau sen bija piemirsta jaunu notikumu drūzmā, bet visas atskaņas Pabērzu mājā vēl ilgi gaisā trīsoja. Valerijas priecīgajā dzīvē tā bija ievadījusi jaunu laikmetu, pilnu uztraukuma un nemierīgu gaidu, klusu vēlēšanos un baiļu. Pabērza lepnajā pašpieticībā tā bija radījusi manāmu lūzumu un neskaidras, tumšas perspektīvas pie citkārt tik dzidrā un gaišā dzīves apvāršņa. Viņa iekšējais miers bija satricināts uz visiem laikiem, viņa dārgais laimes kauss sarūgtināts līdz pašam dibenam. Ne mazākā jausmā viņš visu to nebija redzējis nākam.
Kādu dienu Pabērzs, dziļi ierāvies kažokā, brauca uz mājām. Vai viņš tur Valeriju atradīs priekšā vai nē, to viņš nekad vairs nezina. Visu dienu no agra rīta viņš jau braukā apkārt visādās steidzamās darīšanās; viņš ir nokusis, izsalcis un nosalis. Tāds gļēvs un vājš viņš ir kļuvis, bez spara un enerģijas. Tik grūti viņam viss tagad nākas, pats nesaprot. Nav prieka vairs ne uz ko. Tāds slābums visās dzīslās un locekļi smagi, ļengani. Un kāds brašs viņš bija vēl nesen!
Jā, to dara slikta oma.
Un to viņam samaitāja tā viena balle. Kamanas gludi slīd pa jauno, mīksto sniegu. Melnais ērzelis slaidiem, vienlīdzīgiem soļiem, nesteigdamies, viegli skrien. Pajūga sudraba zvārgulīši, kas arvien tik jautri skanēja,
tagad izklausās kā izsmiekls. Tie padara Pabērzu nervozu. Tā viņi tam šodien nepatīk.
Ā, paldies Dievam, nu mājā!
Kā no grūta miega pamodies, Pabērzs paceļ galvu un noliec augsto, silto kažoka apkakli. Tā jau bija tā vainīgā, kas karsēja viņa galvu, to padarīja smagu un miegainu.
Pēc paraduma viņš knaši izlec un ātri ver smagās ozola durvis. Tad piepeši kas sirdī iesāpas, un ar īsu nopūtu viņš lēnām kāpj augšā savā dzīvoklī.
Jā, viņa mājās gan. Spēlē.
Klusām Pabērzs atslēdz durvis un nedzirdami noģērbjas. Klausās. No mūzikas skaņām lūko uzminēt viņas iekšējo noskaņu. Vienmulīgi, kā sapņaini plūst skaņas.
Viņa garlaikojas. Tā Pabērzs vēro.
Mājā visapkārt kluss. Kā tukšā baznīcā.
Pabērzs paberzē savus nosalušos pirkstus.
Pie salona durvīm apstājies, viņš viegli ieklepojas.
Viņa nedzird, iegrimusi spēlē.
Klusiem soļiem viņš tai tuvojas.
— Pag', netraucē, es tūliņ beigšu, — Valerija dzestri teic, notīs raudzīdamās.
Viņš paliek stāvam un gaida.
Jā, tik salta diena, arī šeit istabā tas jūtams.
Pēdējais akords. Valerija piever klavieru vāku, tad, gausi pieceldamās, sniedz vīram roku.
— Hū! Kādas tev sarkanas, aukstas rokas! — Valerija atrauj īgni savus baltos, siltos pirkstus.
— Jā, šodien stipri salst.
— Es tūliņ manīju, ka ar tevi ieplūda vesels saltuma vilnis. — Atvaino.
— Lūdzu, pasniedz manu balto villaini, — Valerija cēli pamāj uz dīvānu.
Pabērzs steidzīgi tver pēc prasītā un ietin cieši sievu mīkstajā lakatā.
Brīdi abi klusē.
— Drīz būs kafija... jeb tu labāk dzersi tēju? Pusdienu atkal ēdi restorānā, — Valerija teic vienaldzīgi.
— Jā, paēdu. Dzeršu tēju.
Patiešām, visa ēstgriba Pabērzam piepeši pārgājusi, kaut gan ēdis nav visu dienu. Uz pusdienu viņu mājā negaidīja, jo viņš dēļ darīšanām nekad nevarēja noteikt laiku, kad pārnāks. Valerija to bieži ieturēja viena. Tādās dienās viņa arvien bija drusku īdzīga, jo ļoti nemīlēja ēst viena.
— Piedod, Valij, tiešām nevarēju. Šodien pienācis tas lielais pasūtinājums. Pašam bija muitas valdē jābūt klāt, ilgi jāgaida. Tad pēc tam atkal, kamēr visu...
— Zinu jau, zinu. Tāds tavs arods, ka cauru dienu ārpus mājas un lielu daļu gada projām pasaulē... — Valerija steidzīgi iemeta starpā, kad vīrs grasījās plašāk stāstīt par savām darīšanām. Tās viņu nepavisam neinteresēja un tikai vēl vairāk garlaikoja. Viņa pat lāgā nezināja, ko viņas vīrs ieved un ko izved. Un tas jau arī nebija svarīgi.
— Un kā tu pavadīji laiku? — Pabērzs norūpējies jautā.
— Nu, tāpat kā vienmēr: spēlēju, lasīju, — Valerija viegli nožāvājas.
— Tu savas acis gluži izskatīsi, tik daudz lasīdama. Labāk būtu gājusi vairāk ar Branta kundzi labdarības biedrībā.
— Nav pa manai gaumei tāda darbība, visas tās patversmes, skolas. Es varu ko labāku, vērtīgāku pastrādāt viena pati. — Valerija mazvērtīgi sarauca deguntiņu.
Jā, Pabērzs zināja sievas kluso tieksmi uz dzeju. Un viņš augsti vērtēja viņas talantu lirikā. Ar dziļu cienību viņš katrreiz lasīja un lūkoja izjust viņas dzejoļus, jo tā viņam reizēm parādīja to godu, ka deva ieskatīties savos ražojumos. Viņa vēlēšanās bija, ka tie drīzāk mirdzētu plašākas atklātības gaismā un aplaimotu arī citus mirstīgos. Bet tas bija viņas svētums, kurā viņa baidījās ļaut ieskatīties profānām acīm. Arī viņas lielā kautrība neļāva tai nākt klajā ar saviem dvēseles dziļumiem. Tā viņa kādreiz Jurim izskaidroja.
Un viņš to pilnīgi saprata.
— Nu, šodien taču tu laikam vairs nekur apkārt nebraukāsi? — Valerija vaicā.
— Nē. — Viņš bija priecīgs, ka varēja visu šo vakaru palikt mājā ar sievu. Viņa, acīm redzot, nekur vairs netaisījās iet.
— Nu ej nomazgājies, pārģērbies. Es tikmēr arī iešu drusku uzposties, ka kāds neatnāk. Kad kafija uz galda, tad nāc, pasauc mani.
Valerija aizsteidzās.
Brītiņu pastāvējis, kā pienaglots, Pabērzs arī ātri aizgāja uz peldes istabu.
Ilgi viņš mazgājās un ģērbās, un posās, lai jau viņai nebūtu kas ko bilst, Arī neglīti sarkanās rokas pieņēma
pieklājīgu izskatu, nebija vairs tik aukstas kā ledus un stīvas. Kā viņš arī ar tādām varēja viņai pieskarties!
Remdenā pelde viņu sasildīja un atspirdzināja. Tūlīt prāts kļuva mošāks un žirgtāks. Svaigā linu veļa patīkami pieglaudās pie miesas. Vieglās mājas dienaskurpes bija ērtas un siltas. Jaunajā angļu atpūtas blūzē bija pavisam omulīgi. Stīvās aproces laistījās aiz baltuma un piedeva visam tādu estetisku spodrumu un glītumu.
Jā, tagad viņš bija pilnīgi „džentlmenlaik” — kā pienākas smalkam kungam pēc Valerijas vēlamā vīra sejas un līdzības. Ilgi viņa to bija dresējusi, kamēr viņš sasniedzis savu tagadējo pilnību. Viņai vairs negadījās par viņu žēloties, ka zemnieka dēls tai rēgojas no visām vīlēm pretī.
Meita jau klāja kafijas galdu, kad Pabērzs uzposies ienāca. Cepumi uz caurspīdīgajiem kristalla traukiem atgādināja atkal izsalkumu. Kāri viņš paķēra sauju un, uz sievas istabu iedams, ceļā ātri apēda.
Viņš jutās tagad daudz sparīgāks. Droši pieklauvēja un, nenogaidījis aicinājumu, iegāja Valerijas buduārā.
Viņa jau bija apģērbusies un stāvēja pie loga ar muguru pret durvīm. Gludajā gaišajā sidrabpelēkajā tūka mājas tērpā viņa līdzinājās ģipsa statujai loga iedobumā.
Kā apbrīnodams, Pabērzs palika stāvam.
— Ilgi tu tērpies, — viņa teica atgriezdamās.
— Jā, aizbildini, Valij. — Viņš ar sajūsmu piesteidzās un tvēra pēc sievas rokas.
Viņa to neievēroja.
— Atļauj, ka noskūpstu tavu roku.
— To vēlāk. Papriekš parunāsimies, atsēdies. — Valerija ar karalisku žestu norādīja uz sēdekli.
— Tev kas svarīgs man sakāms?
— Ne sevišķi. Tu atceries, ko es tev teicu par mākslas vakariem, kādus esmu nodomājusi sarīkot?
— Atceros.
— Man bezgala apnikušas visas parastās saviesības.
— Zinu.
— Tu saproti, es gribētu kaut ko jaunu, īpatnēju... kā nevienā mājā vēl nav.
— Saprotu.
— Tu taču gribēsi man nākt palīgā, man vienai visu veikt būtu grūti?
— Gribu.
Valerija apstājās un apskatīja vīru pētoši, tad bilda:
— Tu esi šodien tik lakonisks?
Pabērzs viegli pasmaidīja un teica laipni:
— Nu tālāk, tālāk!
— Man rīcības plāns jau gatavs, un arī dalībnieku personu saraksts. — Valerija norādīdama uzlika roku uz savu piezīmju grāmatiņu galdā.
— Vai man arī būtu atļauts ieskatīties?
— Lūdzu.
— Deklamācijas, dziesmas, mūzika... autoru jaunāko ražojumu priekšā celšana, lasījumi... savstarpēja domu izmaiņa, apspriedes, apceres... Nu jā — sajūsmas, aplausi un viss, kā tas tālāk piederas... Tas var iet. Un te tas personu saraksts?
Pabērzs, ar vieglu ironisku smaidu, lasīja tālāk sevī.
— Vai man atļauts būtu taisīt arī kādus iebildumus?
— Ja tie lietišķi, esi tik laipns.
— Cik zinu, tad advokāts Kalna kungs nav kvalificēts mākslinieks, — Pabērzs ar zīmuli aizrādīja uz attiecīgo vārdu.
— Tas lietu negroza, viņš pieder pie maniem personīgiem draugiem, — Valerija, ar vieglu spītu balsī, cieši noteica.
— Bet pie maniem sen vairs nē, un tādēļ es ņemos to brīvību viņu nosvītrot. — Ar spēju zīmuļa vilcienu Kalna vārds bija izdzēsts no saraksta.
No tik pārdrošas vīra pretestības Valerija pirmā mirklī apmulsa. Bet tad kvēlošas dusmas iegailējās viņas acīs. Viņa piecēlās, it kā gribēdama likt saprast, ka turpmākas sarunas tiek pārtrauktas, un īsi jautāja:
— Ko tu ar to gribi panākt?
— Es tikai gribētu teikt, ka ne katrreiz tavi draugi ir arī mani draugi.
— Man ļoti žēl, tad katrs tālākais vārds būtu veltīgs.
— Vai tik daudz tev no tam atkarājas?
— Jā, daudz.
— Tu taču nevari no manis prasīt, lai es savā mājā pieņemu cilvēku, kas...
— Par daudz bieži tu pēdējā laikā esi sācis uzsvērt — savu māju.
— Tur nu es nemaz neesmu vainīgs, tāda reiz ir tā pastāvošā kārtība.
— It kā tava māja arī nebūtu mana?
— Arī tava, ar zināmiem ierobežojumiem.
— Un kā noteicējs tajā arvien paliec tu?
— Šī priekšrocība man, diemžēl, jāpatur sev.
— Kādreiz tas bija citādi.
— Citādos apstākļos.
Valerijas dusmas auga. Viņas acis šaudīja niknas bultas. Arī Pabērzs bija uztraukts un stipri valdījās, lai nezaudētu ārējo mieru. Viņi stāvēja viens otram pretī izaicinošā pozē.
Vesela sašutumu vētra trakoja Valerijā. Uzmetusi vēl asas naida un necieņas pilnu skatu savam vīram, viņa uzgrieza tam muguru un gāja uz durvīm.
Kā izbailes piepeši pārņēma Pabērzu. Viņš instinktīvi sajuta, ka šis ir pirmais solis, ko viņa sieva sper — projām no viņa. Vai viņš varbūt pats nupat rupjā kārtā viņu neatgrūda no sevis? Tik briesmīgi žēl palika... ātri gribēja kaut ko satvert atpakaļ... Viņš jau bija gatavs kapitulēt viņas priekšā, lai tikai viss paliktu pa vecam.
— Valij, es lūdzu... bez spīta! Parunāsim mierīgi. — Viņš satvēra sievas roku.
Viņa uzskatīja to auksti. Visas viņas jūtas bija tagad sacēlušās pret viņu, un ar rokas mājienu vai laipnu vārdu tās nebija novēršamas otrādi.
— Kas mums vairs šādos — citādos — apstākļos būtu runājams?
— Neņemsim katru vārdu burtiski. No manas puses nekas taču nav mainījies, ja tu pati to negribi.
— Es nekad neesmu gribējusi, ka starp mums kas mainītos; bet kad tu taisies ierobežot manas tiesības. ..
— Ja tu to sauc par tavu tiesību ierobežošanu, ja es negribu atļaut par daudz tev tuvoties cilvēkam, kas apdraud... mūsu laulību...
— Mūsu jūgu! — Valerija sparīgi krita starpā.
— Es nedomāju, ka tas priekš tevis līdz šim būtu bijis pārāk smags.
Valerija klusēja. Viņa sajuta, ka vīram ir arī sava daļa taisnības.
Pamudināts no tam, Pabērzs turpināja:
— Tu taču nenoliegsi, ka starp tevi un Kalnu ir radušās simpatijas, kuras vairs tālāk nedrīkstētu attīstīt, ja tu vēlētos, lai starp mums paliek viss pa vecam?
— Nē, to neliegšu. Un es teikšu vēl vairāk: es esmu Kalnā samīlējusies.
Pabērzs nobāl.
— Bet neuztraucies par daudz... Apspriedīsim mierīgi stāvokli, kāds nu tas reiz radies, lai varbūt vienotos par turpmāko lietu gaitu.
Pabērzs paliek mēms pretim apliecinātajam faktam. Tad tiktāl jau! Un viņš kā akls to nebija redzējis nākam.
— Un es pats... es pats tevi iegrūdu, ar savu pamudinājumu ... — viņš stostījās kā sevī.
— Nē, to es neteikšu. Tas būtu arī nācis, no tā es neizbēgtu.
— Jā, par daudz kaislības tevī... kur lai tā paliek, tai vajag izejas... Bet ko nu lai dara? — Viņš nevarīgi, kā bērns, pamāja ar roku un raudzījās bezpalīdzīgi apkārt.
Valerija, redzēdama vīru tādu, bez padoma, negribot pasmaidīja.
— Nekas nav jādara. Apmierinies, Juri. It nekas taču vēl nav noticis. Tu redzi, es nekā no tevis neslēpju un
arī negribu slēpt. Atļauj tikai man pašai vaļu, gan es pati tikšu ar sevi galā.
— Jā, jā, atļauj tik tev pašai vaļu! Tas pareizi. Tad jau es būtu muļķis gatavais!
Valerijai dusmas bija pārgājušas. Viņai žēl bija vīra, tik satriekts un bezspēcīgs tas tagad stāvēja viņas priekšā.
— Nu paklausies, tu lielais bērns: es tev atzinu faktu, un tas nav grozāms; ne tu, ne es pati nevaru izraut uzreiz no savām krūtīm jūtas, kas tur reiz radušās; mūsu laulību postīt es arī negribu; tātad — jāmeklē kāds godīgs izlīgums, kāds vidus ceļš. Man tas ir jau skaidrs: atļauj man brīvi ar... viņu satikties, tavu acu priekšā, un tad es esmu droša par sevi; atļauj savām saviļņotām jūtām iztrakoties, un tad varbūt būs atkal miers. Bet tā pilnīgi atsacīties, uzreiz... es nevaru. Nē, nē! Ja tu gribi mani paturēt, tad tev tagad man jādod zināma brīvība. Saproti, arī tu man esi tuvs un mīļš, es negribu tevi zaudēt... Atsacīties no savas kaislības — es arī nevaru. Tu nezini, cik dziļi jau tā manī iesakņojusies.. .
Valerija taisīja strauju kustību, un viņas acis valgi iemirdzējās, it kā apliecinot ko svētu, par ko tā gatava dzīvot un mirt.
— Apžēlojies, ko tu no manis prasi! Es arī esmu tikai cilvēks. Ja arī es to varētu ar prātu saprast, tak sirds man to nepieļautu... lai es laistu tevi skriet ugunīs! Ja tu apdomātu vien. Tu fantazē, nerēķinies ar patieso dzīvi, ar kaislības postošo spēku.
— Ja tu sevi nemīlētu vairāk par mani, tad tu spriestu pareizāk, par labu mums abiem.
— Nē, Valij, nekad es to nepieļaušu, nevienu soli
vairs tālāk. Ja es tikai vienu mirkli varētu domāt, ka tava aizraušanās varētu tev dot cerēto laimi — es varētu arī tavā labā atsacīties... bet es zinu, tā ir tava pazušana. Tici, es pazīstu tevi labāk.
— Kāda tad pēc tavām domām būtu izeja?
— Ar savu veselo prātu es to redzu vienīgi iekš tam, ka tu pārtrauc šo kaislību, savaldi to, iekām tā vēl nevalda pār tevi.
— Nav jau pirmā reize; arī agrāk esmu jūsmojusi... un ja līdz šim es pastāvēju, tad arī turpmāk esmu droša par sevi. Tikai tu neizaicini mani! Nezaudē tu savu mieru; esi cēls savā vīrišķībā, paciet drusku un dāvā man savu pilnu paļāvību un ticību. Es tev to nepiemirsīšu ... gods pret godu!
— Tu esi vāja. Kamēr es cēli un godīgi noskatīšos, tikmēr jau tava vājība tevi būs ierāvusi purvā...
Valerija iesmējās.
— Un tad tu varēsi mani vilkt laukā. Un es skūpstīšu tavas rokas. Jeb tu mani tik daudz nemīli? Tu labāk ļausi man grimt dibenā?
— Es nezinu, es nezinu! — Pabērzs saķēra abām rokām galvu. Ļaut viņai — izbaudīt visu kaislību... un pēc tam
— ņemt atpakaļ savās rokās! Lai kurš to varētu, viņš to nespēja. Nekad nē.
Valerija gan redzēja, ka pūles, pārliecināt vīru, ir veltīgas. Gan jau viņa arī tā tiks galā. Viņa nožēloja, ka tik klaji visu viņam atzinusi; tagad būs daudz grūtāk. Vēlreiz tā mēģināja viņa domas grozīt, sacīdama:
— Vai tad tu tiešām nevari man tik daudz uzticēties un atļaut, ka mēs ar Kalnu paliekam draugi — tikai
draugi. Ja es tev apsolītu, ka... Nē, man tiešām kauns, ka jādod tādi solījumi...
— Tu laikam mani turi par ģeķi. Es pazīstu tādu draudzēšanos: tikmēr draugojas, kamēr — sāk bučoties.
Valerija spēji nosarka pār visu seju.
Pabērzs pētoši uzskatīja sievu.
— Vai varbūt tas... jau noticis?
Valerija klusē.
— Tu klusē? Sarkstot...
Viņa lūko izvairīties no tiešas atbildes:
— Kā lai es nesarkstu, kad tu saki, ka tu pazīstot tādu draudzību. Atļauj vaicāt: vai tu... mūsu laulībā... esi skūpstījis tikai mani?
Arī Pabērzam top neveikli.
— Un vai vēl tālāk tu neesi gājis? — Valerija nesaudzīgi turpina.
Pabērzs nosarkst tikko manāmi un jūtas neveikli.
— Kā redzu, tagad tava rinda nosarkt! — Valerija acīm urbjas vīrā.
— Kas par jautājumiem! — Viņš apjucis lūko izvairīties no viņas ciešā skata.
— Līdz šim man tādi neienāca prātā. Tu pats mani uzvedināji uz tiem. Bet tagad — lūdzu atbildi!
Pabērzs lūko skaisties:
— Tad jau gan tu nezin ko vari prasīt. Desmit vīrieši nespēs atbildēt, ko viena sieviete jautāt.
— Man pietiek arī ar šādu atbildi. Bet es būšu atklāta: jā, es to esmu darījusi.
— Tu... Tu viņu skūpstīji! — Pabērzs iekliedzas kā dzelts.
— Jā.
Viņš saslējās visā savā augumā un sajukušu skatu vērās sievā.
— Par vēlu! Par vēlu! — viņš vaimanāja.
— Nekas nav par vēlu, lūdzu tikai nepārspīlē.
— Un tu prasi, lai es tev atļauju vēl tādā veidā draudzēties! ... dāvāt skūpstus...
— Un ja arī to! Vai tev vieglāk būtu zaudēt mani visu nekā mazu daļiņu no manis?
— Nē, ja tā arī tikai ēteriska daļiņa būtu. Tikmēr ne, kamēr tu esi mana sieva.
Valerija spītīgi saslējās.
— Es gribētu zināt, kā tu to aizkavēsi.
— Valij, nemodini manu dusmību. Manās rokās ir stipri līdzekļi — vara un likums un sabiedrības spriedums.
— Likums un sabiedrības spriedums, kurš jums atļauj visu un mums neko. Jā, jūsu rokās ir tā vara — uzturēt spēkā šādus un citus brēcošus likumus! Bet arī mēs neesam gluži bez ieročiem: mūsu rokās ir no dabas doti citi līdzekļi. Es tevi brīdinu — nemīt man uz galvas!...
— Ar sievietes čūskas viltību vīrietim sacensties tiešām grūti. Bet es uzmanīšos, lai tu man neiedzeltu, pirms es tavu dzeloni neesmu padarījis nekaitīgu.
— Hahaha! — Valerija skaļi iesmējās. Viņai tagad bija tik viegli. Viņa jutās kā atsvabināta no katras pienākuma sajūtas: ja vīrs sev atļāvies visu, kādēļ tad viņa lai sevi tā sargājas!
Stiprs klauvējiens pie durvīm.
Pabērzs steidzas atvērt.
— Tirgotāja Branta kundze. Vai cienīgā kundze pieņems? — Kalpone pieteic.
— Jā, protams, lūdziet. Es tūlīt nākšu. — Valerija steidzas pie spoguļa sakārtot sejas izteiksmi.
Kalpone aizsteidzas.
— Apkārtceļojoša avīze. Uzmanies!... Klimst apkārt pa pasauli kā maldu zvaigzne, — Pabērzs pukojas par neaicinātās viešņas traucējumu.
— Jā, arvien nelaikā, -— arī Valerija bilda īdzīgi.
— Bet nu jāiet.
— Ej tu papriekšu. Lai viņa dabū ar tevi mazliet acis pabolīt.
— Nē, iesim abi reizē. Man nav ne mazākā prieka ar viņu vienatnē mīļactiņas mainīt. — Sasodīta būšana! — Pabērzs vēl norūc sevī.
Kad Valerija vēl kavējās, viņš paķēra to pie rokas un tā veda sev līdzi salonā.
— Ar varu tikai dabūju no spoguļa nost savu greznīgo sieviņu. Cienījamā kundze atvainos ilgo gaidīšanu! — Pabērzs laipni sasveicinājās ar ciemiņu, vēl vienmēr pie kreisās rokas nerātni turēdams Valeriju.
— Ko nu tā dūgojat kā divi balodīši. Erna žēlojās, ka patvāris jau veselu stundu kūpot uz galda un kafija dziest — man par laimi — esmu īsti laikā ieradusies, — Branta kundze pļāpīgi uzsāka.
— Jūs arvien esat laikā, mīļā Birutas kundze, — Valerija ar patīkamu smaidu bilda un aicināja pie galda.
— Mēs ļoti, ļoti priecājamies. Būs divtik omulīgāk iebaudīt launagu, — arī namatēvs apliecināja.
Tad visi apsēdās pie galda un uzsāka kopēju sarunu. Valerijai šoreiz bija diezgan jāpiespiežas, lai no lūpām
nezustu pieklājības smaids. Pabērzs no sākuma bija ļoti laipns un runīgs, bet drīz aizmirsās, un, pieri saraucis, klusēdams apmierināja savu izsalkumu. Viņam no prāta neizgāja sievas pēdējā atzīšanās.
Branta kundze no savas puses vēroja abus laulātos draugus. Ar savu aso, rūdīto skatu tā drīz vien nojauta, ka aiz ārējās mīlības vienam pret otru, abos slēpjas kas gluži cits, un viņa šķita nemaldījusies, meklēdama pavedienu sākumu sensacionālajā balles notikumā. Ar nodomu viņa sargājās šeit minēt Kalna vārdu.
Viņa griezās pret Valeriju:
— Tā kā jūs, Pabērza kundze, mūsu labdarības biedrībā neņemat aktīvu dalību, tad es nācu iekasēt jūsu pašaplikšanās nodokli, par labu mūsu biedrībai.
— Tas ir mana vīra zināšanas apjomā. Tu dzirdi, Juri!
— Ā, kas uz to attiecas... nebūt nē, mana naudas lāde pilnīgi manas sievas rīcībā. — Pabērzs glaimi pasmaidīja pret sievu.
— Ja visi vīri būtu tik mīļi kā jūs, Pabērza kungs.
— Ne visiem tik mīļas sieviņas. — Viņš satvēra sievas roku un to nobučoja.
— Es līdz šim tiešām nevaru par savu vīru žēloties, — Valerija piekrita viešņai.
Saruna turpinājās viegli, bez garlaicības.
Piepeši Valerijai kas ienāca prātā.
— Bet šoreiz jums, Branta kundze, būs man tas nodoklis jāatlaiž, jo es esmu nodomājusi turpmāk piedalīties ar savu līdzdarbību biedrībā, — viņa teica.
— Tas ir prātīgi, es arvien tev to teicu, — Pabērzs piekrita.
— Par to mēs jo vairāk priecāsimies. Rīt pie manis būs valdes sēde, jāvēl jauns rakstvedis; skolotājs Laukgala kungs atteicies no šī amata, un tad lūdzu ierasties.
— Cikos? — Valerija ātri jautā, un viegls sārtums pārslīd pār viņas vaigiem.
— Ap šo pašu laiku.
— Es nezinu tiešām, vai tūlīt... — Valerija it kā vilcinājās. — Ej, ej, katrā ziņā, — Pabērzs mudina.
— Droši solīt es vēl nevaru, bet es domāju gan.
Branta kundze to lietu uzskata par puslīdz nodarītu, papļāpājas vēl kādu stundu un tad apmierināta aiziet.
Mājasmāte ar vīru to laipni pavada līdz durvīm.
— Ā, man galva trīc no visām tām valodām, — Valerija žēlojas, kad durvis aizveras. Viņa aizgriežas un iet uz savu istabu.
Pēc brītiņa atkal ienāk vīrs.
— Ko tev vajag? Man sāp galva, — Vaļerija nelaipni teic.
— Piedod, Valij, ka traucēju. Es... man tik grūta sirds. Mēs pirmīt sarunājām nezin ko. Atļauj, ka...
— Ak, lūdzu liec mani mierā! — Valerija saķer savu sāpošo galvu un uzgriež viņam muguru.
Pabērzs kā saplok. Galvu dziļi nodūris, viņš klusām atstāj sievas istabu.
Pa brītiņu izejas durvis noklaudz. Viņš iziet no mājas, jo sirds tik grūta...
Valerija paguļ laiciņu, domā un domā par visu. Tad pieceļas un iziet citās istabās. Vīra nav mājā, viņa atvieglota
uzelpo. Tad atgriežas savā istabā un raksta zīmīti:
„Nāc rīt piecos pie Brantiem uz L. B. valdes sēdi, lai es Tevi varu ievēlēt par rakstvedi. V.” Uzrakstījusi, apmierinājās. Jā, tā bija labi. Vairs ilgāk tā nevar dzīvot, jātiekas, jāredzas un jārunājas...
Valerija jau bija gultā un vēlu lasīja, kad dzirdēja vīru ierodamies. Ātri izlēkusi no gultas, viņa aizslēdza savas durvis un nodzēsa uguni. Viņa dzirdēja, ka Pabērzs pienāca pie durvīm, viegli lūkoja tās atvērt, bet atrazdams tās noslēgtas, pastāvēja brītiņu un tad aizgāja.
— Ā, paldies Dievam! — viņa nopūtās. Tad piecēlās sēdus gultā. Pa tumsu taustīdama, viņa no naktsgaldiņa izņēma krucifiksu, saspieda to cieši ar abām rokām un lūdza:
„Dievs, stāvi man klāt manā mīlestībā. Tu man to esi devis, es esmu laimīga... Es nevaru, nevaru atteikties no Tavas žēlīgās balvas. Ja tas ir grēks — piedod man! Es esmu tikai vāja sieviete... Kungs, ak Kungs, dari ar mani kā Tev tīk... Tavs prāts lai notiek...”
Saltais ziloņkaula krucifikss top karsts no dedzīgajiem skūpstiem... Ar laimīgu, jūsmīgu smaidu uz sausajām, degošajām lūpām Valerija aizmieg. — Viņa nenoģida, ka viņas reliģiozai ekstazei un viņas mīlestībai ir viens un tas pats kopējs dvēseles jūtu pirmavots...
Ar iekarsušu galvu Pabērzs pārnāca mājās. Sirdsgrūtumu vīna kausā noslāpēt izdevās tikai pa daļai. Vēlreiz viņš klusu pieklauvēja pie sievas durvīm. Bet viņa guļ cieti aizmigusi. Nē, šodien to nedrīkst traucēt.
Ar skumju prātu viņš pošas uz dusu.
— Ak, žēlīgais Dievs! Cik grūti! — Viņš nopūšas. Tad viņš sāk sarunāties ar savu Dievu. Ilgi to nav darījis. Bet tagad viņš bez Viņa padoma tālāk netiek. Ilgi un karsti viņš lūdz:
“… nāc, sargi un glabā mani! Es esmu tik nelaimīgs. Bez viņas es aiziešu bojā, es viņu mīlu pār visu pasaulē. Debesīs es mīlēšu tikai Tevi. Izrauj ar visām saknēm no viņas sirds šo noziedzīgo, paša velna dēstīto kaislību. Atgriez viņu pie manis, ka viņa mīlētu vienīgi mani!...”
Visa pasaule runāja, ka Kalns samīlējies Valerijā Pabērza kundzē, un visi bija ieinteresēti, kā romāns turpmāk atrisināsies, un kāds tam būs gals. Vieni sprieda, ka gala tam nekāda nebūs, un tas vienkārši beigsies tāpat kā jau senākās pazīstamās Valerijas nerātnības: lidos, paķircināsies un — atmetīs apnikušo rotaļu. Otri, tuvāk stāvošie varoņiem, bija citās domās: ka šoreiz Valerijai tā nav vis vienkārša indeve, bet ir kaut kas dziļāks. Pirmajie ļauni zobojās par Kalnu, gaidīdami, kad viņš dabūs savu atvaļinājumu; otri klusībā apskauda viņa laimi, bet atklātībā arī nekā laba nesacīja par viņu.
Valerija bija un palika no visiem kungiem apbrīnota, no daudziem iekārota; no dāmām augsti cienīta un pa daļai apskausta. Daudzas viņu smalkā toņa un uzvešanās ziņā turēja sev par paraugu. Bet netrūka arī tādu, kas viņu nīda viņas panākumu dēļ vīriešu un sieviešu sabiedrībā un vēlējās viņu gāzt no viņas ieņemtā augstā pjedestala.
Kalns pirmā laikā ļoti nepatīkami sajuta sava dziļākā noslēpuma atklājumu: visur viņš uztvēra uz sevi vērstus ziņkārus skatus, nozīmīgus smaidus, un jutās gandrīz kā viduspunkts, ap kuru griezās viss apkārtējais. Bet pamazām viņš pierada un bija pat lepns uz savu centrālo uzvarētāja stāvokli citu līdzcenšu vidū.
Vismazāk par sava vīra attiecībām pret Pabērza
kundzi zināja Indra. Bet tas pats, ko viņa zināja, bija tik nospiedoši grūts, un ar to pietika, lai satricinātu visu dzīvi līdz pašiem pamatiem.
Viņa vēl nevarēja aptvert radušos mainīto stāvokli visā plašumā. Tagad viņa saprata, kālab Alfs pēdējā laikā pret viņu bija tik savādi izturējies, tik nepamatoti rupjš un netaisns. Viņai likās, ka tas tādēļ, ka pats viņš ar savu jauno mīlestību diezin cik laimīgs nebija. Un tiešām, kāda runa varēja būt par laimi — visos tajos pastāvošos sarežģītos apstākļos. Kad Indra lūkoja sevi iedomāties Alfa stāvoklī, tad viņai tīri žēl palika viņa. Viņa zina, ka mīlestība ir bezgala sāpīga vēlēšanās, pilna nemiera, sirdsbaiļu un ilgu. Viņa gandrīz viņam ar labu prātu novēlētu — visu labu šai mīlestībā. Ko īsti un ciktāl, to viņa nezina, bet lai viņš būtu laimīgs un mierīgs, lai tikai izturētos mājā un pret viņu pienācīgi, bez iekšēja rūgtuma. Kas tas bija cits kā sarūgtinājums, kas viņu padarīja tik nepanesami skarbu, nelaipnu. Iznāca tā, it kā viņš neapzinoties pārmestu viņai un visai dzimtai savas ciešanas aizliegtās mīlestības laimes dēļ. Ka viņš mīlēja citu, to Indra nepavisam vīram nepārmeta. Tā jau bija drīzāk viņa nelaime kā laime. Un ja tas tā nācis, tā taču nav viņa vaina, un tur nekā nemorāliska atrast viņa nevarēja. Tas pats jau varēja arī viņai pašai gadīties... un kā tad būtu ar viņas iekšējo pasauli? Nē, viņa negribēja tiesāt Alfu. Tikai, kamdēļ viņš visas atklātības priekšā it kā plātījās ar savu mīlestību un pret viņu tik necienīgi izturējās? To viņa tam nevarēja piedot.
Bet — viņš jau to darīja skurbumā, un tas viņam pašam visvairāk nāca par sliktu — viņa dziļākās jūtas tika izvazātas uz ielas.
Klusībā Indra dzīvoja Alfa mīlestībai līdz: kad viņš ieradās mājās drūms, noskumis, tad viņai bija žēl viņa. Tikai kad viņš savu rūgtumu sāka izgāzt uz viņu un bērniem, tad viņa skaitās un neieredzēja viņu. Tādu reižu, diemžēl, bija pārsvars.
Kādreiz Indrai bija prātā iet pie Alfa un sacīt: „Ej, mīli viņu un topi laimīgs, es tev to novēlu, jo es taču arī tevi vairs nemīlu, tikai neesi dusmīgs uz mums.”
Jā, par to Indra jau sen ir skaidrībā, ka tā vairs nav mīlestība, kas viņu saista pie vīra. Un kāda gan tad viņai būtu tiesība sagaidīt, lai viņš viņu mīlētu un ne citu.
Bet lai viņa uz notikušo faktu raudzījās kā gribēdama, stāvoklis mājā bija kļuvis nepanesams. Nekur vairs nebija nekādas kārtības, nekāda prieka, ne siltuma. Kalns izturējās pret viņu ar naidu un necieņu, to sajuta pat bērni, to redzēja visi mājnieki. Tas bija tas sāpīgākais, jo bija nepelnīts. To viņa nevarēja mierīgi paciest. Viņa arī zaudēja katru cieņu pret vīru, atrāva tam savas rūpes un gādību, palika gluži vienaldzīga pret viņu. Tā ka arī viņam māja vairs nebija paradīze.
Visi mājas pienākumi ar divkārtēju smagumu gūlās uz Indru, jo nebija vairs prieka un nākotnes cerību. Kas notiks? Kas nākotnē sagaidāms? Nekā laba droši nevarēja paredzēt, viss tikai tumšās krāsās rēgojās pretim.
Un taču varēja arī citādi būt, ar to pašu Alfa mīlestību. Ne tā, kā tagad, kur viņš visā mājā ienesa kā vienu lielu nelaimi un postu. Viņas, Indras dēļ, tiešām tas
varēja būt citādi. Bet no kurienes tad nāca tā nelaime? Kas šo mīlestību padarīja par tādu?...
Indra klusu, smagiem soļiem gāja savās dienas gaitās. Vēl vairāk viņa noslēdzās savā mājā un tikai nepieciešamos gadījumos gāja laukā. Satikties ar pazīstamiem viņa izvairījās. Ar vīru sastapās vairs tikai pie galda. Viņš arī bija ļoti aizņemts cauru dienu ar savu darbu, un vakaros — ar visādām sapulcēm un biedrībām. Viņš vairs arī viņai neteica, uz kurieni gāja, un Indra juta, ka vīrs pamazām atsvešinājas no savas mājas un ģimenes.
Tas bija tas traģiskākais — redzēt, ka ligzda paliek bez tēva, bērni kā bāreņi. Un viņi taču nemaz nebija vainīgi.
Kādu vakaru īsi pēc vakariņām Kalns atkal aizsteidzas projām. Indra paliek ar bērniem ēdamistabā. Viņa arī vairs nevar viegli, priecīgi rotaļāties ar bērniem, atstāj viņus pilnīgi jaunkundzes un aukles ziņā. Visi ieņem vietu ap lielo ēdamgaldu, uz kura Askolds ar Jullu no klucīšiem ceļ mājas un cietokšņus, Ģinta būvē Dzidrai priekšā kāršu pilis. Bērni smej un trokšņo. Indra to nedzird. Pie mazā galdiņa tā sēž, noliekusies pār savu rokdarbu.
Zvana. Bērni visi uztraukti skrien pie durvīm raudzīt, vai tētiņš nenāk atpakaļ, būs ko piemirsis, kā aukle domā.
Onkulis Mednis pabāž savu labsirdīgo bārdaino galvu pa durvīm. Bērni viņam uzgavilē pretim.
— Es steidzos, mazputniņi, kamēr jūs vēl neesat salīduši pa ligzdiņām, — onkulis teic, no visām kabatām vilkdams laukā pa ciema kukulim.
Bērni to jau zina un izstieptām rociņām ielenc mīļo viesi. Dzidra tūdaļ traucas klēpī, un citi visapkārt.
Indra pateicīgi uzlūko mātes brāli. Viņš vienīgais, liekas, ņem dziļāku dalību viņas grūtajā dzīvē. Pēdējā laikā viņš bieži atnāk vakaros padzīvoties ar viņu un bērniem, parunāties. Un tad viņa jūtas mierīga, ne vairs tik atstāta.
Kūpošs patvāris ir drīz uz galda, kūp un sīc, piedodams siltu omulības sajūtu visiem klātesošiem. Kamēr lielie dzer tēju un runājas, mazie mielojas gar saldumiem. Bērni ļoti mīļo vectētiņu, kā viņi viņu sauc, gaidīt viņi gaida, kad viņš nāks, un katram ir kas ko stāstīt viņam, ko rādīt, ko vaicāt. Stundas paiet ātri, vispārējā dzīvībā un jautrībā.
Tad mazajiem jāiet gulēt. Kad tie jau nomazgāti, noģērbti, tad vectētiņam vēl jānāk un katrs jāieceļ savā gultiņā, jāpadzied kopā ar aukli kāda dziesmiņa, vai jāpastāsta kāda pasaciņa.
Visvairāk viņu mīl nerātnis Julla. Viņš arvien pēdējais viņu apmīļo, un bieži tā arī aizmieg, apķēries ar rociņu ap viņa kaklu.
Tā arī šoreiz. Indra ienāk un viegli atpestī onkuli no bērna skāviena. Tad abi ieiet salonā, kur onkulim sarīkota stipra melna kafija ar mazu liķierīti, ko viņš mīl.
— Labi gan ir savā ligzdā, bērnu pulciņā, — onkulis teic, omulīgi iesēzdamies mīkstā dziļā atzveltnē.
— Es, onkul, priecājos, ka tu nu reiz esi nospriedis arī vīt savu ligzdu.
— Nē, nē, vēl nezinu, bail... — Mednis vairās.
— Es domāju, tas jau nospriests?
— Uz to pusi jau iet, bet vēl galīgi nezinu.
— Tu nu esi arī par daudz mazdūšīgs.
— It īpaši manos gados jāuzmanās — kad vairs uz lielu mīlestību nevar rēķināt.
— Es taču domāju, ka Aideru Ilma tevi mīl? Kāpēc gan viņa tad ietu pie tevis, kur agrāk tik daudziem atteikusi.
— Es, bērns, netaisu sev ne mazākās ilūzijas. Bet precēties es gribu tiešām dikti, un viņa ir labs cilvēks. Es jau nu viņu mīlēšu pārlieku, kad tik viņa mani mazu drusciņ varētu labi ieredzēt.
Indra iesmejas.
— Tu esi par daudz pieticīgs.
— Tas jāmācās, lai pēcgalā tik sāpīga nebūtu vilšanās. — Mednis iemet krietnu malku liķiera, it kā gribēdams norīt lejā visas šaubas.
— Tādu skeptiķi es vēl neesmu redzējusi.
— Jā, jā... — onkulis norūc bārdā un klusi vēro māsas meitu.
— Teic, Indra, kā nu pie jums iet?
— Tāpat vien, onkul.
— Alfs atkal prom?
Indra klusē.
— Te nu bija — precējies!
— Tu gan tā nedari, onku!!
— Mani trakie gadi, paldies Dievam, jau pāri. Tai ziņā mana sieva varēs būt mierīga, un to jau Ilma zina, kas es par eņģeli.
Onkulis mīl plaši izrunāties ar Indru par savu gaidāmo precēšanos. Viņš labprāt grib dzirdēt sievietes
domas, kā Indra no sievietes stāvokļa uz to skatās, ko sagaida no tādas precības u. t. t. Indra arī ņem dzīvu dalību un sirsnīgi izteic savas domas. Viņa piekrīt šai precībai un ir mierā ar onkuļa izvēli. Tas ļoti pamudina Medni. Ja viņa teiktu — nepreci Ilmu, viņš droši to nedarītu.
Kad Mednis ir izrunājies par savu svarīgo lietu, tad viņš jau ir arī paguvis novērot Indras iekšējo noskaņu un pāriet tuvāk uz viņas dzīvi. Indra ir pilnīgi atklāta pret onkuli, viņa zina, ka tam var uzticēties. Un viņai nav jākaunas no viņa. Tik labi ir atvieglot sirdi.
— Ko tu nu domā, Indriņ, darīt? Alfa aizraušanās liekas nopietna.
— Es zinu, onkul. Un ko lai es domāju? Viss taču atkarājas no Alfa.
— Ko viņš teic?
— Mēs nerunājam par to.
— Tas ir tas prātīgākais. Jānogaida. Varbūt pāriet.
— Es nedomāju vis.
— Nu tu taču nedomā, ka viņš gatavs šķirties un precēt to Pabērzeni, ja viņa tik dulla būtu un uz to ieietu?
— To es gan arī nedomāju. — Indra apklust.
— Nu tādēļ. Es tev teikšu ko, Indra. Saņemi tu kopā visu savu veselo prātu un paciet ar mieru... Ļauj viņam iztrakoties — tad pāries. Kā ar roku atņems!
— Ko es varu ļaut vai neļaut? Es tikai varu noskatīties.
— Nu tā arī dari. Es pazīstu vīrieti: uznāk kaislība, un tad aizmirst visu... jāiekaro, lai tur vai kas! Kamēr vēl daiļā princese tālumā jāj augstā zirgā, tikmēr nezini, cik tā burvīga un skaista, traucies vai kaklu lauzdams viņai pakaļ. Bet kad viņa rokā, gluži tuvu — tad tikai redzi, ka tāds pat vienkāršs cilvēka bērns vien ir kā visas citas sievietes. Tīri kauns paliek pašam par savu muļķību.
— Es tiešām, onkul, nevaru saprast, ko tie vīrieši taisni tai Pabērza kundzē atrod.
— To pašu jau es ar' saku. Bet tā jau tas nu reiz ir. Kādreiz tīri jābrīnas: kur vienam nav ne nospļauties vērts, tas otram — tīrā Dieva dāvana.
Indra pasmaidīja par Medņa izteicienu. Tik zemu jau viņa gan Valeriju nevērtēja, jo viņas ārējo daiļumu tā nevarēja noliegt, tai tikai nepatika viņas vieglprātība un aušība, arī vieglā, brīvā apiešanās ar vīriešiem.
— Bet grūti ir, onkul, tu nezini. Alfs palicis tik svešs pret mums, naidīgs. It kā mēs būtu kaut kā vainīgi.
— Nu vainīgi jūs tādēļ, ka stāvat ceļā, un ka pašam kauns no jums. Bet paciet visu. Es zinu — pāries. Un tad nožēlodams atgriezīsies mājās.
— Ja tā būtu, es varbūt aizmirstu visu pārciesto. Ko lai dara — jādzīvo. Ja tik viņš atkal kādreiz būtu mīļš pret bērniem un mierīgs mājā.
— Jā, jādzīvo, — onkulis nopietni teic. Viņš pilnīgi sajūt un saprot šo vārdu smago nozīmi, kā apmierināšanos ar nenovēršamo.
— Bet kas būs, kas nebūs? Man kā bail dažreiz — ka nenotiek kāda nelaime, ka Alfs sev galu nepadara.
Mednis jautri iesmejas.
— Par to nu es esmu gatavs ģipti ņemt. Šai ziņā es Alfu pazīstu. Par to Pabērzeni es gan nevaru galvot — tai galva pilna visādām indevēm. Varbūt, ka kādā smukā dienā ar' iespurdz āliņģī...
— Tā nerunā!... Ak, kādas tikai domas brīžiem šaudās pa manu galvu. Kas nav viss dzirdēts un piedzīvots. ..
Indra atslej galvu domīgi rokās.
— Gan būs viss labi, Indra, man tāda nojauta. — Mednis vairs nezina ko teikt. — Ja es parunātu vēl ar Alfu, kā tu domā?
— Nē, lūdzams to nedari. Tas arī būtu veltīgi; izlauztu dambi vairs nevar aizturēt. Lai rit...
Vēl kādu brīdi Medņa onkulis pasēd, lūkodams izklaidēt Indru, stāsta par vispārējām lietām; un kad jau diezgan vēls, atvadās, solīdamies drīz atkal atnākt.
Indrai paliek ievērojami vieglāk. Viņa iet tūlīt pie miera. Patlaban tā grib izģērbties, kad zvana. Viņa pazīst — tas ir Alfs. Laikam aizmirsis atslēgu mājās.
Viņa iet ielaist, lai meitai nebūtu jāceļas.
Kalns paskatās uz sievu ātri. Kaut kas viņam atkal nepatīk.
— No tevis jūt bērnistabas smaku, — viņš teic vienaldzīgi, bez kāda sevišķa ļauna nolūka.
— Tu esi par daudz pieradis pie restorānu atmosfairas, — viņa atcērt un aiziet savā guļamistabā.
Indrai nenāk miegs.
Viņa zina, viņas vīrs atkal tinies ap Valeriju. Un viņai jāpanes — cik tālu arī ietu viņu tinums... Jāpanes un jāgaida, kamēr pāries, kā onkulis Mednis saka.
Un tad — jāpieņem atkal kā vīrs ģimenes klēpī. Un tas vislabākajā gadījumā!
Ā! Sievietes stāvoklis!
Indra dzird — Alfs neguļ, klepo. Sasaldējies. Viņai tā vien gribas iet palīdzēt viņam, sasegt to silti, sadzirdīt ar tēju. Viņa jau prot labi bērnu klepu ārstēt. Viņai visādas zāles. Labu laiku tā klausās. Viņam nepāriet.
Indra pieceļas, uzmet uz pleciem vaļējo flaneļa naktsģērbu, uzmauc kailā kājā tupelītes un nes viņam zāles.
Alfs pussēdus guļ. Uz sedzenes klēpī vaļēja grāmata, kuru viņš nule lasījis.
— Es tev atnesu pulveri. Ieņem, tad pāries klepus. — Indra ieber baltu pulveri karotē, ielej glāzē ūdeni un sniedz vīram.
— Paldies, lūdzu noliec tepat līdzās, varbūt pāries tāpat. Ja vajadzēs, ieņemšu vēlāk, — viņš lūko pretoties.
— Nu ņem nu vien, netiepies. Tu redzēsi, cik viegli paliks. — Viņa tur vīram pretī izstieptās rokās karoti un glāzi. Viegli uzmestais ģērbs paveras vaļā uz krūtīm. Viņa to neievēro, viņai no svara, ka viņš drīzāk iedzertu zāles.
— Pag', ko es tev gribēju teikt, — Kalns, it kā lūkodams atcerēties, satver sievas kailo roku virspus elkoņa un patur to tā.
— Nu dzer, nu dzer! — Indra neatstājas.
— Nu kur tad tev jāsteidzas, gan jau izdzers.
Indra nodreb.
— Tev jau salst. — Kalns ar abām rokām saņem
ģērbu pie krūtīm un lēni velk sievu sev klāt. — Nu dod ar' tās zāles!
Viņa ielej tam kā mazam bērnam karoti mutē, tad ūdeni, un pasmaida neveikli. — Nu tu apmierinājies? — Viņš arī pasmaida.
— Tagad liecies un guli, es tevi labi sasegšu, lai tev būtu silti.
Viņa ar maigu varu spiež viņa galvu atpakaļ spilvenos, pārliecas tuvu pār viņu un cieši bāž viņam segu gar pleciem, gar sāniem. Viņas mati viņam krīt acīs. Viņš izvelk savas rokas no segas un atbīda viņai matus no pieres.
— Paldies. .. — viņš čukst.
— Nu, guli nu! Ar labu nakt'! — Indra pieceļ galvu, ieskatās vīram acīs un nosarkst.
Viņš piepeši apkampj viņu ar abām rokām un pievelk sev cieši klāt.
— Tu jau pati drebi... nāc, es tevi sasildīšu. — Alfs ietin Indru savā segā silti, silti.
— Pūcīt, pūcīt... — viņš čukst, apklādams viņas plecus ar straujiem skūpstiem.
Otrā dienā Indra jutās nospiesta un staigāja apkārt klusa un sevī iegrimusi. Kad viņas acis nejauši sastapās ar vīra skatu, tā nokaunējusies novērsās. Viņa jutās pazemota un pati vainīga pie sava pazemojuma. Viņa taču zina, ka vīrs viņu nemīl, un tomēr — — — Jā, tomēr — viņa nevarēja atraisīties no viņa skāvieniem, atsacīties no tā glāstiem. Viņa pat to nemaz nemēģināja. Un viņa pati arī vīru nemīl.
— Hā! Kā tas var būt! Un visu mūžu tagad tas tā būs? — Indra sev jautā, nevarēdama izprast stāvokli.
— Vienalga. Jādzīvo... — viņa atbild sev. Un visa viņas nākamā dzīve viņai šķiet bez cerības, bez gaiša prieka. Viņa vēl tik jauna, un jau liktenis to atrāvis no dzidrā dzīvības avota... Jā, kas tad ir dzīve bez mīlestības siltuma! Nekādas sajūsmas vairs, ne dziļākas tieksmes. Tikai pienākums un darbs, un uzupurēšanās.
Indrai prātā ienāk dakteris Zemturis. Kur gan viņš tagad? Kālab tas aizbrauca, it kā nozuda?... Ne vārda neteicis. Tāds savādnieks. Varbūt viņš atkal pārnāks drīz, drīz...
— Indra, Branta kundze tālrunī apvaicājās, vai viņa ar Griguļa kundzi varot pēcpusdienā tevi apciemot. Es teicu — var, un ka tu priecāsies. Tev taču nekas nav pretī? — Kalns pusdienā sacīja uz sievu. Arī viņā bija manāms zināms neveiklums.
— Jā, es priecāšos, — Indra atbild. — Tu arī vēl būsi mājā? Citādi dāmām būs garlaicīgi.
— Jā, būšu.
Ar mazu uztraukumu Indra gaidīja viešņas. Pati nezināja, kāpēc uztraucas. Jā, tagad jau nebija tā kā agrāk... Viņas arī to zina. Kad tik nu Alfs kaut kā atkal... neizrāda savu necienību pret viņu. Tik bail no tam.
Bērni visi uzposti kā pienākas un viņiem piekodināts uzvesties pie galda rātni. Pavārei Indra lika izcept svaigu rausi.
Galu galā Indra varēja apmierināties, viss bija kā pienākas. Patīkami arī bija apzināties, ka sabiedrībā viņa nav piemirsta.
Noteiktā laikā kundzes bija klāt.
— Mīļā Kalna kundze, lūdzami atvainojiet, ka tik ilgi jūs neapciemoju, kā biju solījusies, bet ja jūs zinātu, cik man daudz darba ar mūsu biedrību, tad jūs saprastu... — Branta kundze, apsveicinādama Indru, laipni aizbildinājās.
— Jā, es jūs gaidīju, un zinu arī, ka esat nevaļīga.
— Ak, jūs zināt, laikam Kalna kungs jums stāstīja? Jā, viņš jau pats tagad redz. Starp mums runājot, kamēr viņš biedrībā strādā kā rakstvedis, man daudz vieglāk, viņš izpalīdz arī man kā priekšniecei ar savām speciālām zināšanām, — Branta kundze turpina.
Indra drusku apjūk, jo, ka vīrs iestājies labdarības biedrībā kā aktīvs darbinieks, to viņa dzird pirmo reizi.
— Un jūs zināt, ko mēs viņam ievēlējām par palīgu? Valeriju Pabērza kundzi, — Griguļa kundze šķelmīgi smaidīdama teic.
— Kā ne, zinu, viņš jau tūliņ pats par to stāstīja, nevarēdams nociesties, kāda liela laime viņam tikusi piešķirta, — Indra smejas laipni, lai gan jaunā ziņa viņu pārsteidz. Tad tur viņi satiekas!
— Laukgala kungs bija arī ļoti kārtīgs darbonis, bet viņš bieži izlaida sēdes un labi nesatika ar palīgu, — Branta kundze teic.
— Bet tagad Kalna kungs ir ļoti punktīgs, nekad netrūkst, un Pabērza kundze tāpat, — piebilst Griguļa kundze.
— Jā, mans vīrs ko ņem, to ņem pamatīgi, — Indra apliecina.
Un tad abas viešņas ņemas stāstīt par daiļo Pabērza kundzi, cik viņa izveicīga, izvedīga, kā viņa prot koķetēt,
un cik viegli kungi iekrīt viņas valgos. Branta kundze aizstāv Valeriju, bet Griguļa kundze nevar apslēpt savu nelabvēlību. Arī par Valerijas un Kalna attiecībām tiek pieminēts, lai redzētu, kādu iespaidu tas atstāj uz Indru. Bet Indra to uzņem pieļāvīgi smaidīdama, it kā tā būtu parasta lieta un viņa to ļaunā neņem. Pēc iespējas viņa lūko izvairīties no temata, bet kundžu ziņkārība nav apturama. Indra drīz vien ir informēta par acumirkļa stāvokli. Viņai grūti dzirdēt, bet viņa savaldās un nezaudē aukstasinību.
— Kad kafijas galds klāts, Indra aicina arī vīru.
— Kā es priecājos, manas dāmas, ka jūs Indru neaizmirstat. Citādi viņa pavisam atradinātos no cilvēkiem. Es nevaru un nevaru viņu pieradināt pie sabiedrības, — Kalns omulīgi tērzē, sasveicinādamies.
Indra nevar uzskatīt vīru, viņai bail sastapties ar acīm. Rosīgi viņa darbojas gar kafijas traukiem.
— Kādi jums glīti, veseli bērniņi! Vecākais pēc tēva, jaunākais dēls pēc mātes. Meitiņas, liekas, arī pēc mātes. — Tā apspriež abas kundzes. Tad parunājas ar bērniem, kuri ar jaunkundzi sēž rātni otrā galda galā.
— Cik omulīgi tādā lielā ģimenē, — Branta kundze raugās apkārt.
— Jā, nevar žēloties, — Kalns smaidīdams piekrīt un piemetina kādu komplimentu viešņai.
Tad valodas nogriežas uz Branta kundzes mīļo tematu — biedrību. Un viņa izteic vēlēšanos, ka arī Kalna kundze ņemtu dalību. Bet Indra aizbildinājas ar nevaļu, varbūt pēc pāris gadiem, kad bērni paaugšoties lielāki, tad varēšot. Un šobrīd jau viņa savu pienākumu
pret biedrību izpildījusi, — raidīdama vīru savā vietā tur strādāt.
Kalns pārsteigts uzskata sievu.
— Mēs, Kalna kungs, mazliet jūs apsūdzējām pie jūsu kundzes, — Griguļa kundze jūt par vajadzīgu atzīties, — ka jūs drusku vērīgi uzklausāties Pabērza kundzes priecīgajos čalojumos. — Un atbildat — ne mazāk priecīgi, — arī Branta kundze piekrīt.
— Tur nu es nedzirdēju nekā jauna, ne vairāk kā tu pats esi stāstījis, tu vari apmierināties, Alf, — Indra smaida un drusku norājoši paskatās uz vīru.
— Es jau nu reiz esmu tāds grēcinieks, — Kalns padevīgi nokar galvu pār kafijas tasi.
— Tu vēlies vēl? — Indra sniedzas pēc vīra tases.
— Jā, lūdzu.
Indra lej kafiju: viņas rokas mazliet trīc. Viešņas ir omulīgas.
— Cik gards rausis! Tūlīt var zināt, ka jūs, kundze, uz zemēm augusi. Lūdzu vēl vienu mazu gabaliņu — tas būs trešais, — Griguļa kundze griežas pie Indras.
— Un arī kafiju? — Indra piedāvā.
— Tas būs par daudz — ceturtā tase! — Griguļa kundze kautrējas.
— Bet lūdzu! — Indra ielej vēl.
Bērni skatās, mutes ieplētuši. Kad Griguļa kundze dzer ceturto tasi un kož trešo rausi, mazais Julla nenociešas un, uz svešo viešņu pagriezies, nopietni teic:
— Bet, kundze, tu nu gan plīsīsi!
Indra nosarkst. Visi skaļi smejas.
— Tu esi gan rātns, kā jau mammas dēls, — Kalns pakrata pirkstu ne visai bargi.
— Nu tad es arī vairāk nedzeršu, Jūllīt, — Griguļa kundze smej.
Julla domā, ka diezgan jau esot.
Kalns pieceļas, atvainojas uz brītiņu pret viešņām, tad viegli satver sievas roku un, to noskūpstījis, nozūd savā darbistabā.
— Jums, Kalna kundze, apskaužami labs vīrs, arvien jautrs, bezbēdīgs, — Branta kundze domā.
— Ja tikai kādreiz nebūtu drusciņ par daudz, — Indra teic it kā nožēlodama.
— Nu, mēs jau viņu pazīstam.
— Un viņam arī vairāk atļaujam.
Tā abas kundzes.
Bērni pieceļas un aiziet savās istabās. Kundzes ieiet salonā un vēl ilgi triec un čalo, kamēr nemanot pienāk vakars, un tām jāsteidzas uz māju.
— Bet nepavisam nevar manīt, ka pie Kalniem mājā būtu kāda nesaskaņa viņa lakstošanās dēļ ap Pabērza kundzi. — Tā Griguļa kundze griežas pie biedrenes, kad abas izgājušas uz ielas.
— Nē, viņš pavisam omulīgs savā mājā, un var redzēt, viņš mīl arī sievu. Es vienmēr saku, ka tur nav nekas nopietns ar Valeriju, — Branta kundze izsaka savas domas.
— Man to nestāstiet. Var jau būt, ka Kalns nedomā nopietni, lai gan toreiz ballē mēs visi bijām pārliecināti; — bet viņa neliksies mierā, kamēr nebūs viņu pavedusi uz neceļiem.
Branta kundze iesmejas.
— Bet jūs, Griguļa kundze, par Valeriju arvien tik
bargi spriežat. Viņa ir dzīvespriecīga bakchante, bet līdz zināmai robežai.
— Tādām bakchantēm robežu nav. Es nesaprotu — tas Pabērzs ir gatavais mūlāks, ka atļauj sevi tā kompromitēties, — Griguļa kundze uztraucas.
Garām paiet mākslinieks Sarmzieds un sveicina. Abas kundzes apklust un tad izšķiras un aiziet katra uz savu pusi.
Kalns un Valerija jutās nesti neapturami vienā virzienā. Ne viens, ne otrs vairs nespēja nomākt savu iedegušos kaislību, kura tagad pavēloši noteica par viņu būtēm. Jo grūtāk viņiem bija satikties, jo vairāk viņi rāvās viens pie otra.
Ar vienmēr smagāku, baigāku nojautu Pabērzs sekoja savas sievas iekšējai dzīvei. Visādi viņš lūkoja ierobežot viņas brīvību un pašnoteikšanos, bet viņa allaž atrada ceļus un līdzekļus, kā apmierināt savas ilgas pēc Kalna tuvuma. Pabērzs, redzēdams, ka Valerija ar aizrāvību ieiet labdarības biedrības interesēs, nopriecājās, ka atradis viņai labu garīgu apmierinājumu, kas liek tai aizmirst savu grēcīgo mīlestību. Viņš nenoģida, ka aiz čaklās darbības biedrībā slēpjas taisni šī mīlestība.
Izdevības satikties Valerijai ar Kalnu tagad bija diezgan, bet stāvoklis tomēr arvien vēl palika grūts, jo biedrībā taču varēja tikai noskatīties viens otrā; parunāties, vai paspiest karsti roku, nebija iespējams. No sākuma draudzene Ilma izpalīdzēja drusku, pēc sapulcēm aicinādama pie sevis papļāpāties. Bet kad viņa redzēja, ka lieta top par daudz nopietna, tad viņa atrāva savu palīdzīgo roku un vēl aplaimoja Valeriju ar gariem morāles sprediķiem.
Tad viņi abi atradās bezizejas stāvoklī, tā sakot, uz ielas ar savu mīlestību.
šajā grūtajā brīdī viņiem nāca palīgā Branta kundze. Būdama pārliecināta, ka Valerijas stāvoklis mājā ir nesatricināms, viņa droši sniedza roku abiem mīlētājiem.
Bieži vien tagad Valerija ar Kalnu pavadīja kopā vakarus pie Brantiem, kur laipnā, uzmanīgā namamāte viņiem atstāja diezgan izdevības būt vieniem.
Brants pats norāja sievu par viņas starpniecību, bet, būdams atkarīgs no Pabērza, atmeta ar roku uz sievas rīcību, piemiedza acis un ļāva Pabērza kundzei vaļu, jo tad jau viņa arī iebildīs kādu vārdu viņa labā, kad būs vajadzība.
Tas tomēr nekavēja Branta kundzi dalīties ar Griguļa kundzi un citām kafijas māsiņām savos novērojumos un iespaidos. Drīz visas sabiedrības dāmas bija dzīvi ieintriģētas interesantā romāna attīstībā. Viņas visādi lūkoja pabalstīt Valeriju, ar nepacietību gaidīdamas, kas tālāk notiks. Vēl Valerija viņām visai imponēja. Jo, ja tāds vīrietis, kā Kalns, viņas dēļ visu lika uz spēli, tad viņai nešaubāmi piemita ļoti augstas īpašības. Tā bija kā azarta spēle starp divām dāmu partijām: vienas, ar Griguļa kundzi priekšgalā, lika uz Kalnu, ka viņš uzvarēs Valeriju un padarīs viņu par savu mīļāko; otras, ar Branta kundzi, — ka Valerija nepadosies savam draugam, lai arī kā degtu priekš viņa, un paturēs viņu savā mūžīgā kalpināšanā. Līdz šim Branta kundzes partija vēl arvien paturēja virsroku, un Griguļa kundze ar savām piekritējām kļuva nepacietīgas.
Kā jau tas mēdz būt, Pabērzs stāvēja tālu nost no šīs intrigas ap viņa sievu. Tikai retumis viņam izdevās
uztvert no biedriem kādu divdomīgu teicienu un pēc tā taisīt kādu slēdzienu. Viņš arī kaunējās tuvāk izprašņāt. Taču reiz viņš nenocietās un lūdza savam jaunajam veikala un studiju biedram Vilkastem, dot tam mazliet tuvākus paskaidrojumus.
Viņš arī turēja par savu pienākumu apmierināt sava vecākā biedra prasību. Un tā Pabērzs drīz zināja visu.
Lielā prātu apmulsumā viņš tvēra pēc bargiem līdzekļiem: noslēdza savu māju un noliedza Valerijai iet jebkur. Pirmā brīdī Valerija sarūgtināta padevās vīram un, atrāvusies savā istabā kā klosterī, dienām sēdēja, sev drūmi priekšā raudzīdamās.
Bet tad visas viņas jūtas saslējās, un kā būrī iesprostots putns, viņa, saņēmusi visus savus spēkus, izplēta spārnus plaši un — pārlauza sava cietuma sienas. Pabērzs jau bija gluži nespēcīgs izrādīt viņai kādu pretestību. Visi viņa labie un ļaunie līdzekļi atdūrās uz viņas nelokāmo spītību un stūrgalvību.
Kādu vakaru viņš laikus pārnāca mājās, lai, ja iespējams, aizkavētu Valerijas aiziešanu. Bet viņa jau bija pasteigusies atstāt māju. Nezinādams, ko iesākt, viņš kā saniknots zvērs staigāja rūkdams apkārt pa tukšajām telpām. Brīžiem viņš iegāja sievas atstātajā istabā un sāpīgi raudzījās apkārt.
— Valij, Valij!... — viņš sauca dobjā balsī un, sāpēs ievaidēdamies, sabruka krēslā pie galda, spiezdams galvu abām rokām.
Ilgi viņš tā palika. Tad piepeši uzlēca kājās. Viņam likās, ka būtu dzirdējis viņas vieglos soļus. Viņš klausījās.
Nē, viss palika klusu. Viņš bija vīlies.
Uz vienu mirkli tam iešāvās galvā neķītra doma — uzlauzt viņas rakstāmgaldu un tajā pārmeklēt pēc viņas grēcības apliecībām, vēstulēm. Taču drīz viņš atkal to atmeta, tik zemu viņš vēl nebija kritis. Un kāda arī vajadzība būtu, viņa taču neslēpa no viņa nekā.
Viņš piegāja pie sievas gultas un kā sastindzis ilgi raudzījās uz mīksto spilvenu, kurā viņš dzīvi savu acu priekšā varēja iedomāties redzam viņas tumšo galvu ar ovalo balti sārto seju...
Viņa skats atdūrās uz naktsgaldiņu, gultai līdzās. Atvilktne bija mazliet atvērta. Pats neapzinādamies, ko dara, ar vienu lēcienu viņš bija klāt un spēji pavilka atvilktni. Bet tur nebija nekā, kas varēja viņu interesēt. Kaut kas nokrita uz grīdas. Melni baltais Krustāsistā tēls gulēja zemē mīkstajā, baltajā lāča ādā. Pabērzs noliecās un pacēla to.
Brīdi noraudzījies krucifiksā, viņš skaļi iesmējās. Tad pacēla to gaisā un ar sparu trieca pret sienu. Saskaldījies trijās daļās, krucifikss iekrita Valerijas gultā.
Niknos smieklos raustīdamies, Pabērzs atstāja sievas istabu.
Aiz degoša iekšēja nemiera viņš nekur nevarēja tverties. Viņš gribēja aiziet, sameklēt ārpus mājas kādus omulīgus biedrus un ar viņiem pavadīt kopā vakaru; bet gribējās sastapt Valeriju tieši pārnākam, ieskatīties viņas noziedzīgajā sejā un grēku pilnajās acīs. Iegājis savā rakstāmistabā, viņš noslēdzās un tvēra pēc līdzekļa, kas viņam visās bēdās un grūtībās allaž pēdējā laikā deva mierinājumu.
Pildījis glāzi pilnu līdz malām, viņš to pacēla augstu pret lampas gaismu. Vīns priecīgi dzirkstīja rubīnsārtumā pretī. Ar vienu rāvienu Pabērzs to iztukšoja. Krūtīs kaut kas nepatīkami iedegās. Un viņš dzēra vēl un vēl.
Viss dzēlīgi sāpīgais aprima. Visus prātus apņēma viegls, jautri šūpojošs mulsums. Liegs, caurspīdīgs plīvurs pārlaidās pār visu apkārtējo un noslāpēja spilgtākos krāsu toņus... kā mūzika skanēja ausīs, kā maigas dzejas ritums. Viss viņā iekšā dziedāja, un viņš pats kļuva viegls kā ētera vilnis. Silta, maiga jūsma aptvēra viņu visu.
Tad viņš izdzirda viņas soļus priekšnamā.
Šoreiz viņš nebija alojies.
— Labvakar! — Valerija vienaldzīgi teica.
Bet Pabērzam likās, ka viņas balsī skanētu izsmiekls. Un ieskatījies viņas ģīmī tuvāk, viņš patiešām uztvēra tur vieglu ironijas izteiksmi. Viss prieks viņam uz lūpām sasala.
— Labvakar, labvakar, majestāte. Ilgi jūs bijāt projām, ļoti ilgi. — Pabērzs nostājās draudošā pozicijā pret sievu. Visa burvīgā atmosfaira, kurā viņš nule kā peldēja, ir izgaisusi. Viss vienā mirklī pārvērties otrādi. Ausīs skan smiekli, zaimi...
— Kā gadās, — Valerija atteic īsi un vēsi. Paskatoties vīrā, viņa tūdaļ nojauž viņa stāvokli un pasmaida.
— Tu esi jautrā omā? Par to man prieks.
Viņa tiešām ir priecīga, jo, redzēdama no ielas vīra logus apgaismotus, viņa sataisījās uz sadursmi.
— Jā, es arī jautrā omā. Tu domāji — es raudāšu? Bet pasaki, kur tu tik vēlu dzīvo apkārt?
— Biju sēdē.
— Un visu laiku tu sēdēji? — viņš prasa ļauni un divdomīgi.
— Nē, pēc tam biju ciemā. — Valerija neliekas ievērojam un runā arvien mierīgi.
— Kas par ciemu? Kādā ciemā? — Pabērzs uzkliedz.
— Lūdzu runā pieklājīgā tonī, ja gribi, lai es atbildu, — Valerija norāj un taisās iet uz savu istabu.
— Tā? Tu darīsi nepieklājīgus darbus, un es lai par tiem runāju vēl pieklājīgā tonī! — Pabērzs bārdamies seko sievai.
Salonā Valerija atgriežas atpakaļ un uzskata vīru, it kā mērodama viņu no galvas līdz kājām.
— Atvaino, es neesmu paradusi klausīties neliterāriskā valodā.
— Hahaha! es tev mācīšu literātūru, sirdsmīlīt! Tu domā, es nezinu, kādu baletristiku tu piekop, „sēdēdama” ar saviem platoniskajiem draugiem.
— Tad jo labāk, nav man vairs jāstāsta.
— Biji atkal laikam pie Brantiem?
— Biju. Lika tevi sveicināt.
— Ko! Viņš vēl iedrošinājas... — Pabērzs dusmās spēra soli uz priekšu, it kā taisīdamies uzbrukt.
— Nu, Branti sveicina, neviens cits: par ko tu tā uztraucies? — Valerija mazliet atkāpdamās, teica lēnāk, viņai kļuva neomulīgi.
— Lai tavi Branti pieraugās, ka neuzteicu viņiem vekseļus!
Valerija redzēja, ka jāpiekāpjas, citādi var aiziet par
tālu. Viņa uzskatīja vīru laipnāk un lūkoja to mierināt. Tas viņai arī diezgan viegli izdevās, jo viņš bija atsaucīgs uz katru viņas labu vārdu. Tikai kad viņa uz viņa jautājumu, vai pavadījusi vakaru kopā ar Kalnu, vaļsirdīgi atzinās, viņš atkal spēji uztraucās un mazliet norima tikai tad, kad viņa satvēra viņu pie rokas un aizveda viņu uz viņa guļamistabu. Paklausīgi, kā bērns, viņš tai sekoja.
— Un nu esi rātns, liecies tūlīt gulēt. — Valerija atklāja vīra gultu un uzgrieza elektrisko lampiņu pie galvgala.
Pabērzs valgi mirdzošām acīm noskatījās sievas rīcībā, tad jautāja klusi:
— Tu arī iesi gulēt?
— Jā, — Valerija atbilda īsi. Tad attapās un piebilda: — Drīz iešu; vēl jāuzraksta tikai pāris vēstuļu.
— Guli nu mierīgs. Ar labu nakti! — Viņa ļauj vīram noskūpstīt abas rokas un lēni izslīd laukā.
Pabērzs žēli noskatās pakaļ.
— Ā! — viņa gari nopūtās, kā piekususi no grūta darba, kad iegāja savā istabā un ieslēdzās. — Paldies Dievam, viena diena atkal laimīgi garām. Jā, viņa varēja būt mierā ar šo dienu... Viņa vēl visa zem viņa, dārgā, kaislo apkampienu un skūpstu iespaida. Viss viņā vēl trīc un skan, visa dvēsele viļņo gaviļu līksmē.
— Tu mīļais, dārgais! Fred, Fred — — — Viņa ar jūsmas pārpilnu sirdi sauc pēc viņa. Katra viņas doma pieder viņam, katra ilga un vēlēšanās...
Viņa iedrebas. Vaigi tai kaist. Viņa sajūt tur vēl viņa pēdējos skūpstus dziestam...
Ātri viņa izģērbjas, uzmet savu vieglo caurspīdīgo naktskreklu un dodas savā ērtajā dūnu gultā.
Viņas skats krīt uz sadragāto Pestītāja tēlu. Izbailēs sastingusi, viņa paliek stāvam. Ar māņticīgām šausmām viņa vēro — notikušo brīnumu... Kādreiz tas karājās pie sienas. Viņa atceras to vakar tur karinājusi. Tas nokritis un — mīkstajā gultā! — Pārlūzis!... trijās līdzīgās daļās!...
Viņa šķiet redzam sev drausmīgu piedraudējumu... Viņas vadošā likteņa roka ir nemierā ar viņu. Viņas laime — grēks. Grēks... melns kā čūska tas vijas burvības lokā ap viņu. Un arvien šaurāks un šaurāks tas kļūst... un drīz tas žņaugsies ap viņas balto, silto, trīcošo miesu...
Viņa izstiepj rokas, grib tvert pēc Pestītāja salauztā tēla, bet ledainas drausmas viņu pārņem. Sāpīgi žēli viņa raugās baltās ziloņkaula acīs...
— Piedod, Kungs, ak piedod!... — Valerija noslīgst lejā, un, zemodamās augstākās varas priekšā, viņa pieplok ar galvu pie grīdas.
Viņa nedzird, ka pie durvīm lēni, lūdzoši klauvē. Tad stiprāk, pavēloši.
— Piedošanu, piedošanu!... čukst viņas kaistošās lūpas.
Durvis nodārd līdz pamatam.
Šausmu trīsas sagrābj Valerijas miesu. Viņas apziņa kā apmiglota — viņai šķiet, ka viņas pelnītais liktenis gāžas pār viņu.
— žēlastību!... — trauc viņas drebošās, bālās lūpas. Plaši ieplestās acis pilnas izmisuma lūgšanas raugās uz augšu.
— Es tev rādīšu žēlastību! Iekšā laid! — pērkoņbalsī sauc vĪrs.
Valerija uzlec stāvus. Viņa arvien vēl nesaprot, kas apkārt notiek. — Atver jeb es šaušu! — skan draudi.
Trīcošu roku Valerija mechaniski atdara durvis. Viņa ir zaudējusi katru gribu un varu pār sevi. Ar aizplīvurotām acīm viņa uzskata vīru kā svešu, pārdabisku parādību. Bāla, balta, kā sapņu tēls, viņa stāv.
Pabērza ģīmis pārvērsts kā ārprātā. Uzskatot sievu, viņš pārsteigts soli atkāpjas. Tādu viņš viņu vēl nekad nav redzējis. Tik dievišķi cēlu un diženi skaistu.
— Mana karaliene! mana dieviete! — Viņš noslīgst pie viņas kailajām kājām un apklāj tās ar straujiem skūpstiem.
Pamazām Valerijas apziņa noskaidrojas un atgriežas īstenībā. Viņa redz noliekto vīra galvu un atkal nodreb.
Arī Pabērzu pārņem spēja trīsa. Ar neredzētu kaislību viņš satver sievu un liek viņai padoties viņa gribai. Viņš skūpsta viņu dedzīgāk, kvēlošiem skūpstiem, un viņa ļaujas viņa glāstiem.
— Vai kāds vēl tik karsti tevi spēj mīlēt? — viņš strauji jautā.
Valerija klusē, acis viņai pievērtas.
— Mana dārgā, mana sirdsmīļā...
— Vai tā viņš tevi skūpsta? ...
Kā ugunsliesmas šaudās Valerijas acīs vīra sirdsgraižu sāpīgās jautas.
— Es viņam neesmu piederējusi, — viņa atbild ar riebumu.
— Ā! tu vienvienīgi mana! mana!... — Pabērzs uzgavilē
kā bezprātā un aizslēdz viņas muti ar kaisliem skūpstiem.
Valerija atver acis.
Ha! viņa visa ir sava vīra varā. Un viņa viņu nemīl, mīl citu. Kuram viņa nedrīkst piederēt. Kuru mīlēt grēks...
Un kas nu notiek?
Viņa jūtas, it kā chaosa ugunis tajā šaudītos... Viss deg, visi prāti trako... sirds skaļi saceļas pret esošo... Bet tai nav spēka, trūkst grības...
Ar smagu, sāpošu galvu Valerija otrā rītā pamodās. Un pēkšņi viņa sajuta savu briesmīgo stāvokli. Kā izkļūt laukā no tā?
Viņas vīrs pastāv uz savām tiesībām. Viņai — nav nekādu.
Ilgi viņa pārdomāja visu, ko darīt, kā būt. Tad gausi piecēlās un nedzirdami aizslīdēja uz peldes istabu.
Ilgi un cītīgi mazgājās, it kā gribētu nomazgāt un nopeldināt visu tik pretīgo un savu vājību.
Patiešām vēsā pelde darīja viņai labu. Kā jauni spēki radās visā organismā, arī galva palika vieglāka.
Viņa redz caur priekšnamu iedama — vīrs vēl mājā. Un viņa zina, viņš gaida viņu uz brokastīm. Viņa pasteidzas apģērbties, tad vilcinādamās iziet ēdamistabā.
Viņi mēmi sasveicinājas. Pabērzs ilgi skūpsta sievas roku.
— Ļauj man... aiziet! — Tie Valerijas pirmie vārdi.
— Ej! — Pabērzs viegli teic un smaidīdams nolūkojas sievā. Viņš tai netic.
Viņš mīļi un laipni pakalpo viņai: ir labs un uzmanīgs
kā vienmēr agrāk. Šorīt viņš tik labā, priecīgā omā. Lūko jokot, viegli tērzēt. Bet viņa klusa, domīga.
— Valij, atmet untumus, esi rātna! Kas arī bijis — es visu aizmirstu. — Viņš pieceļas, lai atvadītos no sievas. Abām rokām satvēris viņas galvu, viņš maigi to noskūpsta virspus pieres ar klusu, laimīgu mieru. Tad aiziet savās darba gaitās.
Jā, Pabērzs ir laimīgs. Tas, par ko viņš bija gandrīz pārliecināts, nav noticis: viņa nav atdevusies Kalnam. Viņa to apliecināja, un viņš zina, tas ir taisnība. Šī svētā pārliecība tik atpestoša, ka viņš gatavs sievai visu, it visu citu piedot: mīļactiņas, straujvārdiņus un pat visus skūpstus, lai to būtu cik būdams. Jo — ja viņa ietu tiesā ar viņu pašu, tad diezin, kā viņam klātos...
Ātriem soļiem viņš noskrēja pa kāpnēm lejā un iesēdās savās kamanās. Tik viegli viņam ap sirdi. Kā svilpot gribējās.
Valerija, no galda piecēlusies, lēniem soļiem piegāja salonā pie loga, pa kuru redzēja vīru aizbraucam. Viņš nepacēla galvu uz augšu, jo nav radis, ka viņa to pavada skatieniem. Viņa redz, vīrs priecīgs, pašapzinīgi lepns. Ne mazākās bailes, ne šaubas vairs neatspoguļojas viņa sejā.
— Ej! — Tā viņš teica, neticēdams viņas vēlēšanās patiesībai.
Bet kur viņa var iet, ja viņš negrib? Strādāt viņa vairs nemāk, darbs arī riebj. Vai pie tēva? Tas viss būs viņas vīra pusē. Un tēvs arī nevar viņu uzturēt. Alfreds?... Viņam pašam sava dzimta, sava saistība ar pienākumiem. Un no viņa pieņemt materiālus līdzekļus,
lai no tiem dzīvotu — to nepavisam nevar, tas ir pret viņas saprašanu.
Un kas tā arī būtu par dzīvi! Visi novērstos no viņas, kā no kritušas sievietes. Un kur tad paliktu viss dzīves skaistums? ... Nē, no tā atsacīties viņa nevar. Un slapstīties, kā nicināta parija, viņa arī nevar.
Valerija pamāj ar roku saimniecei, viņai netuvoties ar nevajadzīgiem jautājumiem šodien. Tad paķer no grāmatu skapja pirmo grāmatu un nosēstas salonā pie loga to lasīt. Bet tas tik parasts, vajadzētu ko jaunu. Un galva arī vēl nav pilnīgi skaidra.
Viņa apģērbjas un iet laukā uz ielas.
Parastā ikdienas pilsētas drūzmā aizmirstas nesenie pārdzīvojumi. Dzirdi pievelk pilsētas troksnis, redzi saista nemitīgā vienmuļā kustība. Valgi aukstais sniegs dzestri smaržo.
Valerija nemīl tālu iet. Viņa iesēžas tuvējā ormanī un aizbrauc uz grāmatu bodi. Daudz tur jaunu grāmatu. Ilgi viņa meklē, bet nekā jauna tomēr neatrod.
Viņa nemana, ka aiz viņas stāv mākslinieks Sarmzieds un viņu vēro. Nejauši viņa pagriežas, un viņš godbijīgi paklanās, viņu sveicinādams. Viņa dzestri pamāj ar galvu.
Sarmzieds pasper soli uz priekšu, viņš grib ko teikt. Bet Valerija ātri aizgriežas un atstāj veikalu.
Viņa jūt, viņš tai uz pēdām seko. Izveicīgi izvairīdamās, viņa ielec ormanī un aizbēg. Viņai šķiet, ka Sarmzieda skatienā tā būtu uztvērusi ko nepieļaujami uzbāzīgu. Viņa jūtas apvainota.
— Kā viņš drīkst! Aiz kāda iemesla? — viņa sev uztraukta jautā.
Vai viņas uzvešanās arī pret Kalnu nav vienmēr sabiedrības priekšā bijusi tāda, pret kuru nevar celt ne mazākā iebilduma?
Bez grāmatām mājā atgriezusies, Valerija nezināja, ko ar sevi iesākt. Sirds viņai ilgi nav bijusi tik nospiesta kā šodien.
Baigas domas, kā drūmi, draudoši mākoņi aptumšo katru gaišo un priecīgo jūsmu. Jo vairāk viņa domā, jo grūtāks un nepanesamāks viņai šķiet tagadējais stāvoklis.
— Mirt! Kaut varētu nomirt... — Viņai pirmo reizi iešaujas prātā. Citādi nekā viņa nevar izkļūt laukā no šiem dzīves sarežģījumiem.
Ar prieku viņa gatava mirt. Bet nomirt, nedzesējušai degošās slāpes pie sava laimes avota — pārāk grūti, jā — neiespējami. Kādēļ viņai no tā jāatsakās? Kur ir tā neredzamā, ļaunā nenovēlīgā vara, kas viņai atrauj dzidro dzīvības malku no lūpām?... Visa dzīvība viņai šķiet šā dzēriena vērts. Un viņas varā taču — noliekties un smelt...
Ha! ja tas vēl tā atkārtojas kā vakar, tad viņas dvēseles stīgas pārtrūks. ..
Lauzt šo varmācīgo, netikumisko jūgu!
Neļauj apsmiet sevi, savā miesā cilvēcīgo mīlestību! — Es mīlu viņu... viņu! Mana sirds pavēloši kliedz pēc viņa.
— Lai es noliegtu viņu! Apklusinātu viesuļus, kas manī plosās? Tad lai apsauc viens vētru, kad tā trakodama joņo pasaules telpā un virpuļos jauc elementus!...
Viss manī deg nemiera drudzī...
Es nevaru dzīvot un būt bez viņa...
Salts izmisums plosīja Valerijas sirdi gabalos. Kā asins piliens bija katrs vārds, ko viņa dvēseles kliedzošās sāpēs rakstīja Kalnam. Viņa vēlreiz svēti apliecināja viņam savu bezgalīgo mīlestību un izplūda žēlās vaimanās par savu līdz nāvei nospiedošo stāvokli, kā Pabērza sievai, pretim viņa tiesībām un varai...
Strauji saviļņots un uztraukts Kalns staigā apkārt pa savu darba istabu. Viņa vaibstos atspoguļojas sīvas dvēseles cīņas. Brīžam viņš, it kā ar sevi sarunājoties, paceļ žestikulēdams roku, vai taisa kādu spēju atraidošu mājienu. Reizēm viņš atkal apstājas un lasa vēl un vēl Valerijas vēstuli. Ar katru lasījumu viņa uztraukums aug. Viņš nesavaldāmās dusmās sarkst, vēnas deniņos pampst, un pulss tur kaļ dzirdami kā dzenis priedes stumbrā — - iedomājoties vien Valeriju viņas vīra skāvienos, kas viņam pašam ir liegts.
Viņš saprot viņas dvēseles protesta kliedzienu, kas izskan no katras viņas rindiņas, un arī visas viņa dziļākās jūtas saslejas pret pastāvošo kārtību. Vairāk iedziļinājies lietas būtībā, viņš saprot, ka īstenībā ne kārtība vainīga, bet - viņa paša personībā vaina meklējama. Kā tiesību izpratējs un aizstāvis viņš nevarēja noliegt kārtību un tās nozīmi cilvēku sabiedriskajās attiecībās. Zināma kārtība un likumība ar lielām pūlēm ir nodibinājusies cilvēces attīstības gaitā, un tā nepieciešama — lielajām masām. Bet lieli gari, spilgtas personības — iet brīvi savus ceļus. Tie nekad nežēlojas par pastāvošiem vispārējiem ierobežojumiem un pēc tiem neloka savu gribu, bet otrādi — viņu griba ir noteicēja; tie sagrauj likumības mūrus un rada jaunu kārtību. Un viņiem pakaļ iet plašākās masas,
lūkodamas pieslieties lielo personību jaunajām mācībām.
Kalns nepiederēja pie tiem, kas cildina masu un atzīst vienīgi to, kā visu uz priekšu virzītāju faktoru, un gluži noliedz lielu personību nozīmi. Viņam arī nepiemita tik bieži sastopamā pašapmānīšanās — turēt sevi par lielu personību, diženu garu, kam viss atļauts, un kuram likumi nav rakstīti, kārtības robeža nav nosprausta. To viņš skaidri noģida, — ja viņš kaut cik spilgtāk atdalītos no savas apkārtnes, un kaut jel par mazumu paceltos pāri par masas caurmēra tipu, tad viņš tagad tā nesagrauztos par savu bezizejas stāvokli; tad viņš gan atrastu kādu jaunu sāņus taku līdzās plašajam vispārības ceļam un piespiestu sabiedrību ar cienību uztvert viņa jauno eju.
Un tālab viņš bija ar sevi tik asā iekšējā konfliktā. Kā caurmēra cilvēks, pēc savām personīgām spējām, tas sajuta pienākumu padoties noteiktai sabiedriskai tikumiskai bauslībai un nedrīkstēja kustināt nevienu akmeni tās aizsargu mūrī, ja nebija pārliecināts, ka jebkura tāda viņa rīcība nekaitēs ne viņa tuvākajiem, nedz sabiedrībai.
Visu to apcerot, viņam bija tikai viens spriedums: atteikties! Galīgi izbeigt šo savu lielo mīlestību jeb kaislību, kas varēja nest tikai postu viņiem abiem, viņa dzimtai un — darīt samaitājošu iespaidu uz sabiedrisko tikumību. Ne Valerija, ne viņš nav no tiem, kas spētu iet pret sabiedrību, panest tās varbūt netaisno nosodīšanu un tai rādīt savu iekšējo cēlumu un diženumu. Katrs solis, kuru viņi spertu pāri caurmēra robežai, viņus tuvinātu bezdibenim.
Jau tas pats līdzšinējais mēģinājums iet mazliet tālāk, nekā atļauts, tos saveda zināmā nesaskaņā ar sabiedrību, kura vērīgi stāvēja nomodā par viņiem.
Bet taisni šis „mazliet” viņus veda kārdinājumā — iet tālāk un atkal tālāk. Nebūtu viņš mācījies pazīt Valerijas liesmainos skūpstus un kaislības pilnos apkampienus, tas tagad nedegtu nenomācamās vēlēšanās iegūt viņu visu. Ja viņam būtu lielāks gribas spēks, viņš cieši uzsauktu sev: līdz šejienei un ne tālāk! Arī tā dzīve diezgan pilna un skaista. Viņš paliktu viņas tuvākais, mīļākais draugs. Ar šādu izlīguma stāvokli apmierinātos arī sabiedrība.
Bet Valerijas vēstule viņa rokā atgādina visu esošo, ar ko viņa jūtas nevar apmierināties.
Kalns dzird, līdzās salonā Indra klusi rīkojas. Rīt Ziemsvētku svētvakars. Viņš to gluži piemirsis! Cik labi, ka vēl laikus atcerējās. Bērniem un saimei viss jau gatavs sarīkots, par to viņi abi jau vienojušies, un Indra par to jau ilgi rūpējusies. Bet Indru pašu viņš bija piemirsis. Tā būtu neredzēta, rupja neuzmanība, kuru viņš pats sev nevarētu piedot.
Atceroties pirmos laimīgos laulības gadus, kad abi ar siltu sirsnību un rūpību rīkojās uz svētkiem, viņš aizmirst savu iepriekšējo saviļņojumu un sajūt vajadzību tuvoties sievai. Viņš paver durvis un laipni teic:
— Nu, vai tu būsi drīz gatava?
— Vēl pietiks darba visai rītdienai.
— Atvaino, ka es šoreiz netiku tev palīdzējis. Biju tik aizņemts. — Viņš pieiet tuvāk pie eglītes,
kuŗas tuvumā atrodas galds ar apsegtām svētku veltēm.
Indra pamet īsu pārmetošu skatu uz vīru un nekā neteic.
Kalnam šķiet, ka viņš sievas acīs lasītu daudz apslēpta rūgtuma un sāpju. Žēl viņas, bet viņš neatrod vārdu, kā tuvoties viņai.
— Ā, kādi skaisti zirgi! Es nemaz nezināju, — viņš izsaucas.
— Tie puikām no Medņa onkuļa.
— Viņš arī būs rītvakar?
— Nu, kas tad lai vēl būtu, ja ne viņš?
— Vai Nira ar mammu neiebrauks pa svētkiem, kā kādreiz? Bērniem būtu prieks, — Kalns jautā.
— Nē, Nira lāga negribēja palikt īsās brīvdienas pilsētā, un es arī nepierunāju.
Iestājās klusums.
Indra turpināja rīkoties ap eglīti.
— Indra, kamdēļ tu esi tik drūma? Man žēl... es gribētu, ka tu būtu priecīgāka, — Kalns dobji teic.
Indra paceļ acis. Viņai liekas, ka tā lasītu vīra vaibstos nožēlu, un viņa domā pienākušu īsto brīdi runāt ar viņu kādu vārdu...
— Visā mūsu mājā valda drūma noskaņa... kas smags un draudošs guļ pār mums visiem.
— Tu redzi pārāk tumšās krāsās.
— Ja tā būtu!
— Tu laikam domā — es vien esmu diezin cik mierā un laimīgs?
— Ja nu pat tas vēl nav, tad — kādēļ likt visu uz spēli?
— Tu tā domā, ka esmu jau licis?
— Uz to jau iziet...
— Pēc kā tu tā spried?
— Tava māja tev paliek sveša; tavus aroda pienākumus tu nolaid, klienti sūdzas... visi tavi prāti aizņemti ar citu...
Kalns bezspēcīgi pamāj ar roku.
— Ak ko, ja tu zinātu, kas notiek manā iekšienē, tad tu tā nerunātu. Ja es varētu citādi... — Viņa balss aizraujas. Viņš apklust.
— Tu varētu, ja tu gribētu. Ja tu pats atzīsti, ka vajadzētu — citādi — tad saņemies, kamēr vēl nav par vēlu.
— Nē, vēl nav par vēlu. Bet kas zina — varbūt jau i ar'...
Indra ātri pameta acis uz vīru, it kā gribēdama nosvērt — vai ir, vai nav. Vīra vājība tai liekas nožēlojama.
— Nu, nedomā nu tūlīt ko ļaunu, — viņš steidzas izlabot savus vārdus.
— Kurp viss tas novedīs? — Indra smagi vaicā.
— Par to es pats domāju un — nezinu.
Šāda vīra bezpalīdzība un neziņa pilda Indru ar baigām jūtām. Viņa pati ir vāja, var dzīvot tikai zem droša spārna un spēcīgas rokas vadīta. Ja viņas vīra rīcībā būtu zināma drosme, pašapziņa un noteikta griba, tad vēl viss būtu saprotams. Bet nu viņš pats ir vājš, nekā nezina un kā lapa, norauta no zara, tiek nesta ar vēja straumi nezināmā virzienā.
Kā izmisums pārņem Indru.
— Kas lai notiek, ja tu pats esi šaubu pilns!
— Nu prasi nu! Kā lai es to zinu? — Kalns paliek īdzīgs.
Arvien grūtāk kļūst Indrai, un jautātājām acīm viņa veras vīrā, it kā sacīdama: tavās rokās ir mans liktenis un mūsu bērnu nākamība!
To Kalns sajūt, un tāpēc arī viņam tik grūti. Un viņam nav nekur, kur palīdzību gaidīt.
— Nu, apmierinājies, nekas jau vēl nav noticis un, droši vien, arī nenotiks, — viņš tur par vajadzīgu sacīt.
Dzird bērnus no lauka pārnākam un pie durvīm grabinājamies. Kalns steidzas pārtraukt nepatīkamo sarunu un iziet pie bērniem, Indra paliek viena. Rokas viņai tik smagas, tikko var pacilāt.
Pie vakara Kalns iziet laukā pilsētā apgādāt sievai kādu svētku balvu. Daudz jau viņš šoreiz nevar, jo rosība diezgan šaura. Viņa dzīvā dalība sabiedriskajā dzīvē prasīja daudz, un prakse tiešām likās apstājusies savā augumā, varbūt pat — drusku slīdējusi.
Patlaban viņš gribēja iegriezties mākslas veikalā, kad ieraudzīja pretim nākam Valeriju.
— Ā, cik labi, ka tevi sastopu, tagad svētku laiks, visi aizņemti ar sevīm... Mums jātiekas... tu saproti? — Valerija strauji runāja.
— Jā, es saprotu, Valita. Kur es tevi varu satikt un kad?
— Rīt nevar — mājā eglīte un viss kas. Parīt arī nē, tad tēvs un radi jāuzņem pie mums. Parītu — esam ielūgti pie Griguļiem. Tu tur būsi?
— Neesmu vēl aicināts. Griguļa kundze pēdējā laikā nav man labvēlīga.
— Nu tad parīt, trešos svētkos. Atnāc uz slidotavu
pie pilsētas vārtiem. Piecos tur sākas mūzika. Tur mūsu ļaudis nemēdz iet, tur esam puslīdz droši. Tu tad būsi brīvs, Alfred? — Valerija steidzīgi trauc.
— Jā, Valita, jā — katrā laikā.
— Nu tad uz redzēšanos. Te ilgāk vairs nevar runāt. Un man arī jāsteidzas. Ak tā — manu vēstuli saņēmi?
— Jā. Esmu visu dienu zem tās iespaida. Tas ir briesmīgi, Valita... es zaudēju katru mieru.
— Ā, nerunāsim par to. Bet nu ardievu — līdz pirmdienai! — Ātri viņa pasniedz savu šauro roku un silti spiež viņējo.
Kad viņa aizgriezās, viņš vēl ilgi noskatījās tai pakaļ. Tad novērsās un iegāja veikalā.
Svētki Kalnam vilkās gari un vienmulīgi. Viņš šoreiz tos uzskatīja kā kādu pienācīgu ģimenes ceremoniālu, kurš to garlaikoja. Visas viņa domas bija ārpus mājas, lai arī kā viņš tās valdīja.
Tikai kad viņš trešos svētkos noteiktā laikā devās uz slidotavu pie pilsētas vārtiem, tas jutās pacilātā garā. Vēl bija drusku agrs, un tas kājām knaši soļoja pa kluso, atstāto ielu uz priekšu, priecīgi slidām žvadzinādams. Tik viegls un bezbēdīgs tas jutās, kā ģimnazists brīvdienās. Uz visām drūmām domām un izredzēm viņš bija atmetis ar roku — gan jau viss kaut kā nokārtosies un izies labi! Diezgan jau arī viņš visas šīs dienas izbēdājies.
Kalns nonāca slidotavā kādu stundas ceturksni par agru. Valerijas vēl nebija. Publikas jau saradies diezgan daudz, vairāk mācošās jaunatnes. Mūzika patlaban spēlēja kādu jautru gabalu. Brītiņu pastāvējis, viņš uzskrūvēja
slidas un iejaucās skrējēju vidū; viņš gribēja apskriet visapkārt, lai redzētu, vai nav kāds pazīstams. Reiz tam paslīdēja garām tāds kā Vilkaste. Bet tad viņa vairs nemanīja. Laikam jau viņš bija vīlies.
Bija jau pāri par norunāto laiku, bet Valerija vēl nenāca. Kalns sāka uztraukties. Ja nu viņa neatnāk! Brīnums jau nebūtu, Pabērzs var kaut kā aizkavēt. Pusstunda pagāja, trīs ceturkšņi, tad vesela. Viņa droši vairs nebūs. Kalns turējās ieejas tuvumā, un vai visas acis izskatīja, baidīdamies palaist garām viņas atnākšanu.
Viņš paguva izdomāt no sākuma līdz galam savas attiecības pret Valeriju. Cik jauka gan bija pavadītā vasara: abi bija tik tuvu viens pie otra, gluži brīvi. Burvīgi skaistais melnais lampionu vakars!... vai tas vēl kādreiz atkārtosies, jā, vai tas maz var atkārtoties? Tā bija kā pirmā mīlestība ... Un tad viņam piepeši ausīs atskanēja sievas vārdi: „Cik tālu tas ies?... kurp tas lai noved?” Viņam radās tā kā dusmas. Un sāpīgi viņš atkal sajuta visu savu nebrīvību un saistību. Kamdēļ tam tā vajadzēja būt? Un Valerija — arī saistīta, un cits viņu pārvalda kā savu īpašumu... un viņš tur — laužas iekšā ... Viņam tikai — grēka tiesības uz Valerijas mīlestību ...
Ā! kas tas par jūgu, kas viņiem abiem jāvelk! pret savu gribu. Kalnam liekas, ka trīskārtīgs tas ir: mīlestības un kaislības jūgs, kas liec viņus; tad abēju laulība tos smagi spiež pie zemes un — sabiedrības konvencija. Viņi pilnīgi savas mīlestības varā, nekādi prāta slēdzieni tiem vairs nav pieietami — viņi nevar vairs dzīvot viens bez otra. Un ja sabiedrība neatzīst
viņu mīlestību par pilntiesīgu — tad... tad jūgam jālūzt...
Kā tas lai notiek, to Kalns pats nezina, bet ka tam jānotiek, to viņš skaidri jūt.
Ak, viņš labāk nedomās.
Viņš jūsmo par savu sirdsilgoto. Cik valdzinoši daiļa tā bija pēdējā vakarā. Viņas metalskaidrā balss tik liegi atskaņojās viņa dvēselē... silti, tik maigi tā glāstīja viņa roku, citiem neredzot, un viņu skati sastapās un kopā staroja, kā no vienas saules nākdami. Un tad viņš to skūpstīja ātri, ātri... kā zagdams. Cieši apkampis, tas viņu turēja... Ā! tie brīnišķie brīži! Kalns viss pilns jūsmas un elektrības.
Tur viņa nāk — beidzot!
Ar slaidu loku tas dodas viņai pretī.
— Lūdzams atvaino! Tev tik ilgi bija jāgaida, Fred — tas mani padara nelaimīgu. — Valerija stiepj pretī abas rokas, bet tad attopas un atrauj vienu. Garām skrien slidotāji.
— Tavs mīļais skats man simtkārt atlīdzina visu.
— Vai lai es tev stāstu, kā man gāja? Kā tiku vaļā?
— Lai paliek, reiz tu esi te, man vienalga cits, Uzskrūvēt tev slidas?
— Jā, lūdzu.
Kalns noraugās viņā, kamēr tā sameklē slidu atslēgu un atraisa slidas. Dziļu prieku viņš sajūt. Viņa atkal ir tik tuvu viņam. Viņi — abi vieni šai pilnīgi svešajā pūlī. Pievilcīgi daiļa, kā pusaudze meitene, viņa ir savā tumšajā, īsajā slidotājas tērpā, ar mazu zvērādas cepurīti galvā. Nezin, kāpēc tam arvien gribas, lai viņa
būtu kā pusaudze! Tad viņa tam vislabāk patīk. Vai tas ir pirmās mīlestības dziļais iespaids psīchē? Kas to zina!
Viņš ilgi nevar pieskrūvēt slidas pie augstā, cieši piegulošā zābāka, pirksti tam nervozi dreb. Viņa kļūst nepacietīga.
Bet viņš jau arī ir galā.
Valerija ieliek savu roku viņējā, un abi aizslīd valsēdami kā pa parketu. Mūzikas skaņas vijas ap viņiem kā maģiskas plūsmas. Kā neredzamos viļņos šūpodamies, tie traucas uz priekšu, riņķī apkārt. Viņi klusē. Tie bauda viens otra tuvumu.
— Fred, labi tā. Ā, Fred!...
— Valita, mīļā..
— Es vairs neiešu mājā, Fred?
- Neej, neej!... paliec — pie manis.
Kalns strauji apkampj viņu ar vienu roku. Cieši kopā saspiedušies tie riņķo. Tie neredz zemi, ne debesi. Tikai mūzika vijas un vijas ap tiem...
Ilgi tie skrien bez apstājas. Kad mūzika apklust, tie atsēžas kādā nomaļā solā un čukst mīlestības nerātnības, gluži kā jauni bērni. Katrs vārdiņš, katrs smaids tiem dara prieku, un tie ir laimīgi. Nekā tiem vairāk nevajag, kā tikai būt kopā. Paiet garām kāds itin tuvu. Tie maz to ievēro, tikai sabāž galvas vēl ciešāk kopā.
Tad atkal mūzika. Kalns apliek roku Valerijai apkārt un jautā:
— Vai skriesim?
— Jā, lidosim, lidosim...
Kā pa gaisu viņš viņu nes savās rokās. Uz priekšu,
uz priekšu tie joņo zibens ātrumā. Valerija smej priekā.
Bet tad viņa domā, ka grūtā stunda klāt, un laiks tai atstāt burvības valsti.
— Nē, Valita, nē! — Kalns pretojas.
— Vai visu nakti mēs te skriesim? — Viņa smej.
— Jā, visu nakti, — viņš atbild mechaniski un ciešāk spiež viņu sev klāt.
Bet Valerija sajūt drusku nogurumu. Tad viņš apklust. Jāiet.
Daudzi slidotāji jau drūzmējas uz izeju. Kalns ar Valeriju spiežas cauri.
Piepeši viņa saraujas,. Tai liekas, ka tā būtu tur aiz stūra manījusi aizslīdam sava vīra ēnu. Nē, nevar būt — viņš aizgāja no mājas pirms viņas, un šoreiz viņa tam neteica, uz kuru slidotavu viņa ies.
Ārpus drūzmas, laukā uz tumšās nomales ielas, tie sajūt patīkamu atpūtu.
— Valita, vēl visos locekļos man trīso prieks. — Kalns trauc to noskūpstīt.
Iztrūkusies tā atraujas.
— Nē, nē!
— Neviena skūpsta? Un par to es taisni domāju visu vakaru, — viņš žēlojas.
— Man tik ļoti žēl... — viņa arī skumji teic.
Viņam iešaujas laimīga doma galvā.
— Tu nāksi man līdzi? — viņš spēji jautā.
— Jā, Fred. Bet mums taču — jāšķiras atkal...
Kalns pasauc ormani.
Ar vienu cēlienu viņš iesēdina Valeriju.
— Vai tu zini, Fred, es redzēju savu vīru, — Valerija baigi teic un piekļaujas tam klāt.
— Kur?
— Slidotavā.
Kalns iesmejas.
— Un es — viņa Vilkasti.
— Nudien, tad tie ir bijuši. Vilkaste pēdējā laikā man it kā ļauni uzglūn. Vīrs laikam man vairs neuzticas.
Viņš mierinādams spiež viņas rokas.
Valerija piepeši raugās apkārt.
— Bet mēs taču braucam aiz vārtiem, ne mājā! — viņa pārsteigta izsaucas.
— Kas par to? Pavizināsimies!
Viņa ar mieru. Viņi apklust. Tagad tie savā vaļā jūtas kā putni brīvā lidojumā. Kalns apklāj viņas aukstos vaigus karstiem skūpstiem.
— Iesim drusku apsildīties, — Kalns teic, likdams apturēt pie kāda tāla aizpilsētas restorāna.
Valerija atceras, ka viņi reiz tur pērn kopā bijuši lielākā sabiedrībā.
— Un tad jau es tevi ilgodamās uzskatīju, bet tu toreiz vēl nesaprati.
— Un tagad, Valita — mēs esam atradušies, — Kalns it kā uzgavilē.
Jā, viņai tiešām kāju pirksti sākuši salt.
Omulīgajā istabā ir labi. Drīz vien ir silts vīns uz galda.
— Mājās laikam būs neredzēts tracis, ja vīrs papriekšu pārnāks; bet lai — man vienalga! — Valerija teic viegli.
Siltais vīns piedod vēl vairāk drosmes.
Nekad vēl tie nav bijuši tik vieni. Abi sēž tuvu līdzās apskāvušies, trīcošām sirdīm. Ilgi tie klusē. Aiz uztraukuma tie nevar parunāt. Un kas tiem arī vairs ko runāt?
Valerijai vēl ienāk prātā māja, vīrs...
Bet viņa tagad tik pārmērīgi laimīga, un viņai viss vienalga — ja arī galva jānoliek būtu uz bluķa, par šo svētlaimīgo dzīves stundu tā to atdotu. Viņa vairs nedomā. Šo laimi viņa debesīm izlūgusi.
— Es tevi tik bezgalīgi mīlu, Valita. — Kalns noslīd pie viņas kājām un ieliek savu galvu viņas klēpī.
Žēlīgais Dievs! To viņa zina, bet, dzirdot to šajā klusumā apliecinām, viņai aiz laimes aizraujas elpa.
— Fred, Fred... — viņa čukst, un asaras viņai rit pār kaistošiem vaigiem.
— Un tu piederi citam! — Kā izmisuma kliedziens izlaužas pār viņa lūpām.
— Un tu — tāpat. Ak Dievs, ak Dievs! — Valerija apkampj viņa galvu un uzceļ to sev līdzās.
— Neatgrūd mani, Valita, kā toreiz... apžēlojies, esi mana! Es nomiršu, — viņš karsti lūdzas.
— Mana dedzīgākā vēlēšanās — tev piederēt visai, visai... un tad vairs nevienam. Tad — mirsim abi. Jā, Fred?
Viņas lūpas trīc, ar uztraukumā drebošām rokām tā satver viņa rokas un lūdzoši, kā reliģiozā ekstazē, raugās viņā.
Uz acumirkli viņš jūtas pārsteigts no viņas priekšlikuma. Bet no viņas ilgu pilnajām acīm viņš saprot tikai vienu, ka viņa tam vairs nepretojas...
— Valita! — viņš uzgavilē un abām rokām satver viņu.
— Tu esi ar mieru, Fred? — viņa vēl noprasa.
— Jā, jā! — viņš trauc.
— Ā, nomirt, nomirt!... ar viņu, viņa rokās.
To Valerija ir vēlējusies, un tas tagad piepildās...
— Mana Valita! — Kalns lēni teic.
— Cik salda ir nāve ar tevi... — Valerija klusi atbild, savu galvu piespiedusi pie viņa krūts.
Viņš ilgi klusē.
Valerija viegli atraisās no viņa rokām un pieceļas.
— Tas ir piepildīts, — viņas lūpas teic klusi kā sevī. Tad ieber vīna kausā kaut ko...
Ar klusu svētsvinību tā paceļ kausu un ar rāmu skatu teic:
— Es dzeršu pirmā — pusi... Tad tu!
Kalns uzlec kājās un ar vienu rāvienu atrauj tai nāves kausu no lūpām un aizsviež to tālu projām.
— Mēs dzīvosim, mēs dzīvosim! — viņš pavēloši sauc un satver viņas roku.
Brīdi Valerija mēmi to uzskata. Tad asaru straume nevaldāmi plūst.
— Tu mani pievīli!! — viņa ar dziļām dvēseles sāpēm pārmet.
— Nē, Valita, nē! Mēs abi viens otram atdevām daudz. Un es esmu gatavs dot tev vēl vairāk, ko tikai tu vēlies, tikai neprasi neprātību.
— Un es biju tik neizsakāmi laimīga, — viņa čukst un viegli atgrūž viņa roku.
— Un tu gribēji mirt, kur mūsu dzīve tikai sākas!
— Ak Dievs! Kas lai notiek ar mani — kā lai es vairs eju atpakaļ sabiedrībā? ... ar tādu kaunu...
— Ha! sasodītais jūgs! — Kalns īgni izsaucas un tver pēc vīna. Līdz dibenam sausu viņš izdzer glāzi.
Nav viegli viņam pārrunāt Valeriju — atgriezties dzīvē un paciest visu viņu mīlestības dēļ. Un nāves kauss ir pāršķelts — citas izejas tai vairs nav.
Bet skumji viņai ir, tik skumji. Dzīve tai vairs nedara prieka. Ja viņa to būtu zinājusi!
— Jā, tā bija labi, Valita! Reiz tam taču bija jānāk, vai ne? — Kalns jautā, viņas roku turēdams un silti spiezdams, kad viņi atkal sēd kamanās un dodas mājup.
— Jā, reiz tam bija jānāk... — Valerija noteic domīgi.
— Un nu, lai nāk kas nākdams! — Kalns drosmīgi bilst.
Valerija paceļ galvu.
— Lai nāk — — kas nākdams? — tā baigi atkārto, jautādama.
— Jā, paļaujies uz mani. Es nesu visu atbildību, — viņš apgalvo lepni un pašapzinīgi.
Tas viņu ievērojami apmierina. Tā piespiežas viņam klāt, it kā negribēdama vairs atiet no viņa.
— Esi pavisam mierīga. Par sabiedrību nedomā. Mēs viens otram esam taču vairāk kā sabiedrība mums, vai ne?
— Es nezinu, Fred.
— Tik maz tu uz mani paļaujies? — viņš pārmet.
— Piedod, mīļais! Bet mana sirds gurst.
— Ak Kungs, kā tā var savu laimi sarūgtināt! Vai tevī tik maz drosmes un pašapziņas, ka tu līksti zem kaut kāda sabiedriska jūga!
— Piedod, Fred, es lūkošu saņemties. Uzreiz nevaru. Saproti taču.
— Nu labi, labi, tikai drusciņ saņemies. Tagad nedomā vairs nekā. Vēlāk mēs apspriedīsim, kā turpmāk būt.
Viņš apklust un arī iegrimst domās.
Tad viņš teic:
— Es esmu kā atpestīts. Sirdī tāds laimīgs miers. Ja tikai tu apmierinātos, Valita?
— Es būšu mierīga, Fred. Tam tā bija jābūt. Ilgāk arī es vairs nevarēju tā degt...
Līdz pašām durvīm Kalns pavadīja Valeriju, tad ātri aizbrauca tālāk uz savām mājām. Ne mazākā pārmetuma viņš vairs nesajuta sevī. Viņa karstākā vēlēšanās bija apmierināta. Kam tur kāds ļaunums varēja celties, ka viņi abi deva viens otram to augstāko laimi, pēc kuras katrs mirstīgais tiecas, kamēr to sasniedzis, vai arī panīkst pēc tās ilgodamies.
Un kas viņam šo laimi var liegt!
Viņš tā gribēja un pie tā palika. Tagad vairs nav nekāda prātošana.
Ak, kas tā būs par dzīvi! Nekas vairs viņam nebūs grūti. Un vēl kādus mūrus viņš tagad gatavs sagraut — tādas laimes dēļ!... Valerija ir kā vienas liesmas kvēle, kā verdoša dzīvības šalts... Tikai tagad viņš viņu saprot pilnīgi. Viņa ir taisni tā, kādas tam vajadzēja. Visu mūžu tas pēc viņas ilgojies neapzinīgi.
Kas bijis līdz šim, nebija dzīve — tikai meklēšana pēc tās.
Viņš atradis savas dvēseles otru pusi!
Un lai to viens viņam lūko vairs atraut!
Kad durvju sargs Valeriju ielaida un godbijīgi to sveicināja, tad viņu pirmo reizi sagrāba tāda neparasta, svešāda sajūta. It kā viņa būtu kaut kādi vainīga pret to, vai arī viņa agrākās cienības necienīga. Ar strauju kustību tā iespieda viņam saujā neparasti lielu naudas gabalu un žigli aizgriezās uz kāpnēm.
— Cienīgā kundze, jūs esat pārskatījusies, — sargs steidzas Valerijai pakaļ.
— Ā! — viņa izbrīnās. — Nu, nekas, paturiet to sev jaungadam.
„Lai jel viņš tev paliktu labvēlīgs, Valerija, tādēļ tu tā dari. Jo katra labvēlība tev tagad divkārt vērtīga!” viņai teic kāda iekšēja balss.
Lēnām, nesteigdamās, viņa kāpj augšā, it kā katrs pakāpiens būtu svarīgs, jo svarīgs posms. Savādā, nesaprotamā sajūta top arvien asāka un baigāka. Tikai vienu viņa saprot — tā viņa vēl nekad nav mājās atgriezusies.
Piepeši viņa iedomājas, ka vīrs, tāpat kā pēdējo reizi, nāks viņai pretī un jautās: kur tu biji?
Ko tad viņa tam atbildēs? ...
Nekad viņa tam vēl nav melojusi.
Vai arī šoreiz viņa teiks patiesību?
Un vai tas katrā ziņā jādara?
Ak, viņa pati nezina. Tad jau redzēs, ko sirdsbalss
viņai liks uz lūpām, Tuvodamās sava dzīvokļa durvīm, viņa gatava uz jo baigu sadursmi.
„Vai tad tikai prieku tu esi gatava saņemt no savas mīlestības un ciešanas nemaz?” tā Valerijai liekas, ka atkal kāds jautātu.
»Ā, vienalga...” viņa pamāj ar galvu un cenšas pavisam klusi atslēgt durvis.
Pārsteigta tā paliek stāvam. Liekas, ka visa māja būtu apgaismota, bet nedzird ne skaņas. Viņu pārņem baigs nemiers. Kājas kļūst tik nespēcīgas. Viņa grib noģērbties, bet nespēj. Sper soli uz priekšu, bet sagrīļojas... Tver pēc krēsla — tas ar troksni apgāžas.
Kā no zemes izaug viņas priekšā vīrs.
— Kur — tu — biji? — skan smagais vaicājums. Pabērzs izrunā ar uzsvaru katru vārdu, un kā ar divgriezīgu šķēpu duras Valerijā viņa skatieni.
Ar plaši ieplestām acīm Valerija raugās vīrā. Viņa jūt — nupat notiks kaut kas pavisam neparasts un briesmīgs. Aukstas trīsas iet pār visu miesu.
— Tu klusē. Šoreiz tu esi zaudējusi savu gaišo, skaidro valodu, — Pabērzs teic ar asu ironiju. Viņa iekaisušās acis nemierīgi šaudās. Balss tam viegli dreb.
Valerija stāv nekustīgi, galvu mazliet sāņus pagriezusi un stīvi raudzīdamās sev priekšā — tā gatava saņemt gaidīto triecienu.
— Tad zini, šai pašā stundā tu atstāsi manu māju. Viss jau ir izrīkots un gatavs tavai aizbraukšanai. Ceļasomas ar visu vajadzīgāko patlaban tiek kravātas. Tu vari vēl dot pēdējos aizrādījumus. Ceļanaudu tu atradīsi uz galda — līdzās krucifiksam... Tas tevi
tavā jaunajā gaitā pavadīs un turpmāk labāk sargās...
Pabērzs runāja saraustīti, bet ātri, kā steigdamies, un tikai pa daļai viņā raudzīdamies.
Ā! Valerija vieglāk uzelpo. Gluži mierīgi viņa saņem vīra lēmumu.
— Vai tas galīgais spriedums? — viņa jautā nopietni, bez izaicinājuma.
— Jā, — skan īsa, noteikta atbilde.
Valerija taisās spert soļus uz savām istabām, bet apdomājas un vēlreiz griežas pret vīru:
— Atļauj... tikai līdz rītam. Lai varu mierīgi pārdomāt, uz kurieni... Kur tagad nakts laikā lai eju?
Valerija nodur galvu un nosarkst. Viņai tāds kauns, ka vēl jālūdzas kā liela žēlastība.
— Nē! Šai pašā stundā! — Pabērzs atkārto asi un cieti. — Projām — ar visiem vējiem! — viņš vēl trauc nesaudzīgi rupji.
Viņš ir dusmu ekstazē. Savā iekšējā saplosījumā tam šķiet — citādi viņš nevar rīkoties, kā sava vīra godā dziļi aizvainots cilvēks. Rītā — tas varbūt būtu jau pārdomājis. Un viņa uz to cerē, gribēdama iegūt laiku. Bet viņš to saprot un neiekritīs uz šo čūskas viltību.
Valerija aizgriežas un iet.
— Zirgus tūlīt jūgs! — Pabērzs vēl noteic pakaļ.
— Nav vajadzīgs! — Valerija noteikti atraida.
— Kā tu vēlies.
Valerija jau bija ar sevi skaidrībā.
Savās istabās tā atrada visu savandītu krustām šķērsām. Erna ar saimnieci pašlaik slēdza ciet cieši piebāztās somas. Kad viņas ieraudzīja kundzi ienākam, tās
apstājās, nesaprašanā un ar lielu ziņkāri to uzskatīja.
Valerija nekā neteica, tikai vēl kā pārbaudīdama raudzījās visapkārt.
— Vai cienīgā kundze neapskatīsies, ko esam salikušas? Kā kungs rīkoja, tā mēs darījām, — it kā aizbildinājās saimniece. — Tur vēl tukšas ir rokassoma un viens čemodāns, — viņa rādīja.
Erna sāņus vērīgi pētīja savas kundzes sejas izteiksmi. Viņai tik ļoti gribējās saprast mīklainā notikuma nozīmi.
— Tad labi. Jā, viss kā pienākas. Paldies, — Valerija teica.
— Lūdzu sagatavojiet glāzi tējas, man ļoti slāpst, — viņa griežas pret saimnieci.
— Labi, cienīgā kundze, — saimniece teica un aizsteidzās.
— Es palīdzēšu? — Erna stāvēja rokas nolaidusi.
— Nav vajadzīgs, šimbrīžam varat iet.
Valerija palika viena starp piekrautajām, atvērtajām ceļasomām.
Ko darīt? Kurp iet? — Tie tagad ir pirmie jautājumi.
Kur citur, kā pie tēva, viņa ātri nosprieda. Tad vēl gribēja rīkoties, baidīdamās, ka kas visai vajadzīgs vēl nepaliek. Iedomājās, ka rakstāmgaldā ieslēgti viņas manuskripti un citi rokraksti, tā steidzīgi atslēdza atvilktnes un visu saturu sabēra tukšajā lielajā somā. Naktsgaldiņa dibenā guļ abas krāšņi iesietās pusbībelītes — tās arī jāpaņem līdzi tūlīt. Viņa ieiet guļamistabā un uz galdiņa pie gultas ierauga krucifiksu. Ātri tver pēc tā un ieliek dziļi dibenā rokassomā. Viņa
pati to uz ātru roku salīmējusi. Lielā dzeltenā aploksne līdzās tai sveša, tā paliek tepat...
Jā, šai istabā nekā vairs nav, bez kā viņa nevarētu iztikt. Viss jau salikts. Atkal tā iziet buduārā.
Tik savādi. Viņai nemaz nav tā, ka viņa atstātu šīs greznās, omulīgās telpas uz visiem laikiem, bet ka dotos tikai kādā garākā ceļojumā, kur to gaida jauni, jautri, interesanti piedzīvojumi un pieredzējumi.
Ceļā svarīgs jautājums ir literātūra. Tā pieiet pie mazā grāmatu skapja, kurā glabājas viņas mīļākās grāmatas un velk ārā vienu pēc otras.
Pie durvīm pieklauvē.
— Jā, jā, tūlīt, — viņa ātri atbild, domādama, ka tai jāsteidzas, un zirgi to gaida.
— Atvaino; es laikam aizmirsu tev pateikt, ka iekravātas ir tikai visnepieciešamākās lietas. Tavas klavieres, grāmatas un visu citu, ko tu vēlies, tev nosūtīs, kad un kurp pavēlēsi.
Pabērzs stāv durvīs bāls un kā sarāvies.
— Jā, jā...
Durvis aizveras.
Valerijai slāpst. Viņa iziet ēdamistabā un pazvana. Tā liek Ernai pateikt durvju sargam apgādāt ormaņus.
Ar baudu tā izdzer tēju vienu glāzi pēc otras. Tad noslēdz trauku skapi un, kā allaž aizbraukdama, nodod atslēgu saiti saimniecei.
— Cienītā kundze būs īsi vai ilgi prom?
— Ilgi, ilgi...
Un tad beidzot viss nokārtots. Somas tiek iznestas. Kalpones visas klāt; nemierīgi tās šaudās cita caur citu, un visu sejās lasāma liela izbrīnīšanās un nesaprašana.
— To tu vēl aizmirsusi. — Pabērzs iznāk priekšnamā, kad tā jau ver durvis, un pasniedz tai dzelteno aploksni.
— Ā, ja! — viņa attrauc, un nepaskatījusies, steidzīgi to iebāž mazajā rokassomiņā.
Brīdi tā vilcinājas. Tad tā vēlreiz strauji atgriežas atpakaļ un sniedz vīram roku:
— Ardievu, Juri!
Viņš vēl tā kā gribētu kaut ko teikt, bet tad jau viņa savu roku atkal izrāvusi un ātri dodas pa kāpnēm lejup.
Lielā izbrīnā vēl paliek saimniece pakaļ raugāmies.
„Viena pati, nakts laikā...” viņa domā.
Kalpones, asaras slaucīdamas, uzkāpj atpakaļ augšā, un durvis aizveras. —
Ugunis mājā izdziest.
Pabērzs, dobji ievaidēdamies, sabrūk savā gultā.
Laukā, kamanās sēdot un braucot, Valerija jūtas labi. Galva uzreiz kļūst skaidrāka, sirds vieglāka. Jā, tā tiešām vislabāk. Būs atkal gluži brīva, ne no viena neatkarīga. Tēva pajumtē nekad nebija slikti. Tam, ko tā zaudējusi — tikai maza vērtība. Dzīvoja taču pirms precēšanās bez visa tā, iztika itin labi. Un sevī līdz viņa nes lielo bagātību, dievu balvu — savu mīlestību!
Tikai grūti būs visu to tēvam izskaidrot. Un kā lai runā ar tēvu par to... ja vēl māte būtu.
Atkal Valerijas piere mazliet saraucas.
Drīz vien ir klāt pie sarkanās divstāvu ķieģeļu mājas. Tēva logs vēl apgaismots.
— Labvakar, tēt! — Valerija mazliet apjukusi sveicina.
— Kas noticis? — tēvs lielā pārsteigumā jautā, nesaņemdams sveicienu.
— Es... pārbraucu pie tevis.
Tēvs sajūt meitas vārdu nozīmi, bet nevar ticēt savām ausīm. Kā mēms un sastindzis tas raugās Valerijā. Viņa paskaidro tuvāk visu īsumā, ka tā palikšot te uz visiem laikiem.
— Vai Juris... nomiris? — viņš, kā apstulbis, vaicā.
Valerija neveikli iesmejas.
— Nē jel — mēs izšķīrāmies.
— Tu... tu neesi pie pilna prāta! — vecais kungs tikko var izrunāt.
— Tēt, neuztraucies, pirms tu nezini... Es tev vēlāk izskaidrošu.
— Vēl aizvakar visi kopā līksmojām...
— Jā, un šodien es atkal — sava tēva mājā!
Brīdi abi klusē. Tad Valerija atceras, ka viņas lietas uz ielas.
— Kur Alma? Jāpasaka, lai viņa noiet pie namiķa, lai manas lietas tiek uznestas.
— Kādas lietas? — tēvs iekliedzas.
— Nu, manas somas ar drēbēm, veļu un citām mantām.
— Pag', ne soli! Es tūdaļ ģērbšos un braukšu tev līdzi.
— Uz kurieni?
— Nu, taču atpakaļ pie vīra.
— Nē, nē, tēt, es nebraukšu atpakaļ!
— To mēs redzēsim, — vecais paidagogs stingri noteic.
— Tēt, Juris... mani nepieņems...
— Nu tad gan labas lietas esi padarījusi vakar? — Liels īgnums lasāms tēva sejā.
Valerija klusē. :
— Tas jau bija sagaidāms — ar to lakstošanos ar visiem ģeķiem apkārt, ar visām tām ēverģēlībām. Diezgan jau viņš, nabags, cietis. Kas tad nu tev atkal par indevi bijusi? Teic!
— Vai nu tā uzreiz visu varu izteikt. Rīt, parīt. Es vēl esmu par daudz uztraukta... dod man drusku miera.
Valerija tiešām sajūt vājumu un ilgojas pēc miera un atpūtas.
Tēvs to pētoši uzlūko. Nē, viņš nedrīkst padoties meitas aušībām. Viņš ceļas un taisās ģērbties.
— Nē, nē, es nebraukšu atpakaļ! — Valerija iesaucas.
— Tad... tad es braukšu ar visām mantām viens pats. Tu varēsi vēlāk, nopakaļ, kad izgulēsi dullumu.
Vēl Valerija ātri — ātri traucas pārrunāt tēvu. Viņa pat atzīstas, ka nemīl vairs vīru, bet kādu citu, un ka vīrs to zina. Bet tēvs ir nelokāms. Jo vairāk viņa, kā tēva, pienākums iestāties par starpnieku. Tas, ko Valerija tam stāsta, ir ārprāts, samaitāta kārtība. Viņš viss ir znota pusē, kuru viņš augsti ciena kā vērtīgu cilvēku. Viņš zina arī, cik ļoti Pabērzs Valeriju mīl, un ka viņš gatavs tai visu piedot. Ja viņi paši tagad ātrās dusmās
saskrējušies, tad viņam jāizlīdzina plaisa viņu starpā.
Valerija redz, ka viss, ko viņa runā, ir veltīgi, tēvu pārliecināt tai neizdosies, un katrā ziņā viņš aizbrauks pie Pabērza. Bet tas nedrīkst notikt. Viņai būtu kauns sevis un tēva dēļ. Un atpakaļ viņa arī negrib.
— Nu labi, tad es... braukšu atpakaļ viena, — viņa teic.
— Nu redz, ka neesi vis pēdējo noģidu zaudējusi. Manis pēc, brauc arī viena. Kas tad man par prieku nakts laikā apkārt dauzīties!
Valerija aizsteidzas.
Viņa pasaka ormanim Aideru Ilmas adresi un brauc tālāk. Pie draudzenes tā patversies kādas dienas, kamēr stāvoklis būs drusku noskaidrojies.
Ilma ne mazāk pārsteigta par tēvu. Tā arī domā, ka Valerija aušojas. Kad Valerija min Kalna vārdu un liek saprast par notikušo, tad Ilma nevar vairs apslēpt savu sašutumu.
— Es teicu, Valij, ka ar to tas beigsies! — viņa izsaucas.
— Tu biji tālredzīgāka par mani.
— Vai es tevi nebrīdināju: neej tālāk, neej!...
— Jā gan, tu brīdināji, varbūt par daudz. Tas iekarsēja mani...
— Tu taču vēl neteiksi, ka es esmu vainīga?
— Nebaidies, to nedarīšu, — Valerija iesmejas īsi.
— Es arvien esmu bijusi pret katru netikumisku sakaru.
Valerija saraujas.
— Es nenācu prasīt no tevis tiesu par sevi.
— Zinu, nekad mani vārdi neatrada pie tevis dzirdīgas ausis.
— Tā? Vai tu pati mani sākumā nepabalstīji? jūrmalā...
— Kamēr vēl viss bija zināmās pieklājības robežās.
— Ilma! No tevis vismazāk es cerēju sastapt šādu nesaprašanu.
— Nekad mēs vairs nesapratīsimies, diemžēl.
— Ardievu, Ilma! — Valerija iet.
— Valij, paliec šonakt pie manis. Rīt spriedīsim, kas darāms. — Ilma seko draudzenei un lūko to atturēt.
— Es zinu, kas man darāms. Un tavi padomi lieki. Tava cietsirdība šai brīdī man deva labu dzīves mācību...
— Valij, Valij! — vēl Ilma nosauc pakaļ.
Bet Valerija, asaras rīdama, skrien lejā pa kāpnēm.
— Žēlīgais Dievs, kamdēļ tu mani esi atstājis! — izlaužas viņai sāpju kliedziens.
Ko viņa nodarījusi, ka tēvs, draudzene to atstumj bez mazākās līdzjūtības?
Kurp tagad? Pusnakts laikā. Salts. Kā drudzis to krata.
Vienu mirkli tai ienāk prātā, ka vairs cita ceļa nav, kā — pie Kalna. Bet tūliņ viņa atmet šo domu. Tā būtu par daudz liela bezkaunība — attiecībā pret viņa dzimtu.
— Kundze, vai mēs vēl ilgi ceļosim apkārt pa pilsētu? Man sāk salt, zirdziņam arī vajag atpūtas, — ormanis mazcienīgi protestē.
Kauna sārtums pārklāj Valerijas vaigus.
Viņa min kādu attālāku vidus šķiras viesnīcu.
— Bet tad gan vairs tālāk ne, tad jums jāmeklē citi vedēji, — cieši nosaka arī otrs ormanis, kas brauc ar mantām iepakaļ.
Valerija cieši sakniebj lūpas. Viņa varētu skaļi iekliegties... Asaras to smacē. Dziļi sarāvusies tā sēd šaurajās kamanās. Kad zirgs piepeši apstājas, tā iztrūkusies sakustas, bet paliek sēžam.
— Kundze, mēs piebraucām atkal, — viņai atgādina ormanis.
Viesnīcas durvju sargs pabāž miegaini galvu pa durvīm. Ar vērīgu skatu viņš novērtē piebraucēju. Redzēdams lielās ādas somas, tas atrod par iespējamu spert soli uz priekšu. Kad Valerija apvaicājas, vai ir kāds lielāks numurs brīvs, tas vēlīgi pasmaida un it kā jautādams min kādu augstu cenu, vai kundze būšot ar to mierā?
— Vienalga, — Valerija attrauc priecīgi un izlec no kamanām. Tagad viņa vairs nav uz ielas.
Kad sulaiņi sāk izcelt viņas mantas, tā ātri samaksā katram ormanim ar apaļu zelta gabalu un steidzas viesnīcā.
— Cienīgā kundze! — sauc ormanis.
— Nu? — Izbijusies Valerija atgriežas. Vai viņa nebūtu pietiekami atalgojusi važoņu pūles! Tāds kauns. Viņa trauc jau atvērt otrreiz naudas maku.
— Ja kundze papriekš apskatītos to numuru? Nez' vai būs kundzei pa prātam... nav nekāda smalkā viesnīca... ir citas, labākas...
— Un lētākas, — klusi piebilst arī otrs ormanis. — Mēs pagaidītu. Ja jau esam tik ilgi braukuši, laistum vēl kādu gabaliņu.
— Nē, nē. Es jums ļoti pateicos.
Valerija jūtas tik maziņa un niecīga šo važoņu priekšā.
— Kā nu cienīgā kundze zina. — Abi ormaņi paceļ cepures un dziļi paklanās.
„Ā! Beidzot taču zem jumta!” Valerija atviegloti uzelpo.
Istaba paliela un nakts apgaismojumā izskatās arī diezgan spodra. Viņa ir pilnīgi apmierināta. Spējos pārdzīvojumos un lielā uztraukumā tā nebija manījusi savu nogurumu. Atraidījusi visus piedāvātos sulaiņu pakalpojumus, tā sabrūk krēslā, nespēdama vairs pakustināt ne locekli. Aizturētās asaras arī prasīja vaļu... Pie galda ar galvu pieplakusi, tā raustījās krampjainos šņukstos...
Tā šī diena beidzās.
Domāt viņa nekā vairs nevarēja. Tā ļāvās savām smeldzošām sāpēm, kas plosīja visu organismu.
Kad tā bija ilgi un sāpīgi raudājusi, tad viņa jutās vieglāk. Pirmā skaidrākā doma bija — rakstīt Kalnam un ziņot par notikušo. Bet nē, šovakar tā vairs nespēja. Tāds nervu drudzis kratīja viņas miesas,
„Laikam esmu izsalusies braukdama,” viņa nodomāja sevī.
Viņa sāka izģērbties, lai ietu uz dusu. Bet kļuva vēl aukstāk. Paskatījusies uz svešo, cieto gultu, tā nodrebēja. Vairs nedomādama, viņa ietinās cieši savā lielajā lakatā un ar visām drēbēm ielikās gulēt. Nomocītie, novārgušie nervi prasījās atpūtu. Drīz tā iemiga cietā miegā.
Valerija gulēja ilgi un nekustīgi. Kad viņa otrā rītā vēlu atmodās, tā jutās nosalusi un neomulīgi. Gausi
viņa cēlās kājās un kā bez palīga raudzījās apkārt. Viņas ceļasomas neatvērtas stāvēja sarindotas pie sienas. Nepatīkami bija rīkoties ar svešām kalponēm. Taču citādi nevarēja. Nomazgājusies un sakārtojusi savu tualeti, tā aicināja palīgā istabmeitu un kopā ar viņu lūkoja ierīkoties kaut cik panesami.
Ilgi abas kravājās, kamēr saveda visu pienācīgā kārtībā. Un tad tikai viņa lika sev ienest brokastu. Kāri viņa izdzēra tasi siltas kafijas. Palika drusku omulīgāk ap sirdi. Ēst nemaz negribējās. Istaba bija itin silta, bet Valerijai vēl arvien sala, un viņa jutās neomulīgi. Visu laiku viņa domāja, ka vajadzētu ziņot Kalnam, bet visos locekļos bija tāds nogurums un nevīžība. Par visām lietām tai vajadzēja sasildīties. Iedzērusi vēl tasi karstas kafijas, viņa ielikās gultā un cieši sasedzās. Zem siltajām segām atkal uznāca miegs.
Bija jau ap launaglaiku, kad Valerija pamodās. Galva sāpēja, un mutē bija tāds sausums. Ēst arvien vēl negribējās. Pulss strauji sita, visi locekļi tādi gurdi.
„Es neesmu laikam īsti vesela?” viņa sevī nodomāja un izbijās.
Tagad vairs nevarēja vilcināties. Piesēdās un rakstīja īsu zīmīti Kalnam, jo viena pati nezināja padoma. Bet uzrakstījusi, vēl ilgi pārdomāja, vai šodien sūtīt, vai vēl atlikt līdz rītam, kad galva būs skaidrāka un oma labāka.
„Viņš jau vēl laikus diezgan dabūs zināt „priecīgo” pārsteigumu, ka — esmu pilnīgi brīva, kā putns ētera dzidrumos!” Valerija rūgti pasmaidīja.
Bet pašsajūta kļuva arvien sliktāka, un baigs nemiers viņu pārņēma. Ātri tā apģērbās, lai ietu pati
aiznest vēstuli līdz tuvākajam ziņnesim uz stūra un drusku pastaigāties skaidrā gaisā, kamēr tiek uzposta istaba.
Laukā vēsais, mitrais gaiss viņu nepatīkami sagrāba. Ar varu tā piespieda sevi staigāt. Kājas bija tik smagas un gurdas. Drīz vien viņa atgriezās atpakaļ viesnīcā un pieklājības dēļ pavēlēja sev pasniegt vakariņas ar patvāri. Slāpa un sala, lai gan galvu un rokas juta karstas.
— Jā, nav labi, nav, — Valerija noteica un sarāvusies atsēdās dīvāna galā.
Nekā ne just, ne domāt nespēj, tāda smaga vienaldzība bija pārņēmusi. Ēdiens stāvēja neaizkarts uz galda. Arī karstā tēja negāja pie sirds.
Gribēja pārdomāt par vakardienu, par savu mainīto stāvokli, bet atmeta nespēcīgi ar roku.
— Atnāks rīt — viņš... tad apspriedīs... Ko viņš
teiks, kad saņems ziņu? Vai būs mājā? Ā, tik ilgi vēl līdz rītdienai...
Jau otrā rītā visa pasaule zināja, ka Valerija Pabērza kundze atstājusi vakar savu vīru, nakts laikā aizceļodama uz nezināmu pusi.
Kalns saņēma šo ziņu pēc pusdienas, kad bija aizgājis pie sava šefa Medņa aroda apspriedē.
Mednis, domādams, ka Kalns to jau zina, apvaicājās draudzīgi par notikumu un uz kurieni Pabērza kundze devusies? Vieni minēja Italiju, Monte Karlo, citi Spāniju, treši — Ēģipti.
Kalns bija pārsteigts un iztrūcies, it kā vesera zvēlienu būtu dabūjis pa galvu.
— Es nekā nezinu, — viņš apjucis murmināja.
Dabūjis dzirdēt, ka Aideru jaunkundze Medņam stāstījusi, Kalns tūdaļ atvadījās un uz karstām pēdām devās pie Valerijas draudzenes.
Tā arī izrādījās ļoti uztraukta un nobēdājusies.
— Kad tik Valerijai... nav kas noticis, — viņa dobji teica.
Kalns sagrāba galvu un pieplaka pie sienas. Viņš gandrīz bija pārliecināts, ka tā ir. Viņa taču bija gatavojusies uz miršanu. Viņš izjauca viņas nodomu, un nu — viņa gāja viena... :
Ilma zināja tikai tik daudz pateikt, ka Valeriju vīrs padzinis. Pēc tam tā atgriezusies pie sava tēva un, neatrazdama tur patvērumu, ieradusies pie viņas pusnaktī. Valerija bijusi ļoti uztraukta, pārpratusi viņas labi domātos vārdus un aizskrējusi projām.
— Būs varbūt ar kādu nakts vilcienu kur aizceļojusi? — Ilma, kā jautādama, vērās Kalnā.
— Ja tā būtu, tad es būtu kādu ziņu šorīt saņēmis, — Kalns ievaidējās.
— Var jau vēl atnākt katru acumirkli, drusku jāpaciešas, — Aidera jaunkundze mierināja Kalnu. Viņai pašai bija tikai vājas cerības uz labu iznākumu, atceroties draudzenes vakarējo garastāvokli un bezprātīgi šaudīgās acis. Sirdsapziņa to bargi mocīja.
— Jā, var jau vēl atnākt kāda ziņa... — Kalns smagi noteica un drāzās pa durvīm laukā, uz māju steigdamies. Cits nekas neatlika kā — paciesties un gaidīt.
Uz kāpnēm tas sadūrās krūtīs ar Sarmziedu, kurš steidzīgi kāpa augšup.
— Ā, Kalna kungs... Es gribēju apvaicāties pie Aidera jaunkundzes... Sakiet, vai taisnība — Pabērza kundze nošāvusies? — Sarmzieds ļoti uztraukts izgrūda.
— Taisnība! Jā, jā... — Kalns aizsmakušu balsi izdvesa un devās jonī lejā.
Kā viņš pārbrauca mājā, kā atrada savu dzīvokli, to viņš pats nenoģida. Ārprātīgs izmisums viņu kratīja.
— Vai kāds netelefonēja? Vai kāda telegramma nav pienākusi? — viņš, visiem spēkiem valdīdamies, jautāja Indrai.
— Nē, tikai kāda vēstulīte. Es noliku uz rakstāmgalda. — Indra ar izbrīnu uzskatīja vīru.
Ar vienu lēcienu Kalns atradās pie galda un uztraukumā drebošām rokām plēsa vaļā vēstuli.
„Viņas pēdējie sveicieni...” tas domāja, trīcēdams
— Ak debesis! — viņš uzgavilēja priekā.
Tad paķēra cepuri un skriešus devās prom.
— Vakariņas neēdīsi? — Indra vaicāja.
— Nē, kas par vakariņām?
Prom viņš bija.
Ināra apjukumā noskatījās vīram pakaļ.
— Jo dienas, jo labāk! — viņa sevī noteica un smagi nopūtās.
Valerija sēdēja mierīgi dīvāna stūrī un mēģināja sakārtot savas domas un jūtas. Bet smadzenes tikai kūtri paklausīja gribai. Viņa tagad skaidri saprata, ka nav vesela: kaulus lauzīja, galva sāpēja un kaisa. Patlaban domāja, ka būtu jāliekas gultā, kad pie durvīm spēji pieklauvēja.
— Fred, tu! — viņa priecīgi izsaucās.
— Valita!
Kalns nokrita ceļos pie viņas kājām un, satvēris viņas abas rokas, ar platām acīm raudzījās Valerijā.
— Ar tādu priecīgu izbrīnu tu raugies manī, it kā es būtu Jairus meitiņa, — Valerija smaidīdama teic.
— Mana Valita! — ar valgi mirdzošām acīm Kalns trauc un apklāj viņas rokas skūpstiem.
Tad viņš stāsta par baumām, kas iet pa pilsētu un par savām nāves izbailēm. Valerija nemierā sarauc pieri. Un tad tikai viņš ievēro, ka viņas rokas karstas, vaigi deg un acis tai iekaisušas.
— Man ir tāds mazs drudzis, esmu vakar saaukstējusies savā Odisejas ceļojumā, — Valerija sēri smaidīdama paskaidro.
Kalns atkal uztraucas un bažīgi raugās viņā. Grib aicināt ārstu, bet viņa neļauj. Tā jau nav pirmā reize, viņa viegli sasaldējas arvien. Viņa arī zina, kā ārstēties tādos gadījumos.
Kalnam prāts tomēr nemierīgs. Kā viņš viņu tādu
vienu atstās šeit? Un ja nu viņai kas uznāk? Piepeši viņš iedomājas, ka varbūt viņa tomēr ir mēģinājusi mirt.
— Valita, tu taču neesi... ko ieņēmusi?
Viņa smaida.
— Nē, Fred. Apmierinies. Tagad es redzu, cik muļķīgi tas būtu bijis. Tavā tuvumā esmu atkal tik laimīga. — Viņas galva lēni noslīgst uz viņa pleca.
— Tu nekad vairs neņemsi tādas domas galvā? — Viņš vēl nevar nomierināties.
— Nekad, dārgais, kamēr tu mani mīlēsi.
Tagad viņš pārliecināts. Un tad viņai jāstāsta viss, kā bijis. Kad viņš dzird par lielo pazemojumu viņas vīra priekšā un ka tā, nakts laikā uz ielas izmesta, klīdusi apkārt pa visu pilsētu, atgrūzta no tēva un no draudzenes nesaprasta, tad viņa seja sāpīgi saraujas.
— Un to visu es tev esmu sagādājis, mana nabaga Valita! Un kādu ekvivalentu es tev varu dot? — Kā izmisums skan viņa balsī.
— Tikai tavu mīlestību, Fred, cita nekā man nevajag, — viņa pārliecināti apgalvo un glāsta viņa rokas.
— Jā, no šīs dienas es tev piederu viss, ja tev ar to pietiek... viņš svēti apliecina.
— Pārpilnam.
Tad viņš grib pārrunāt, kas turpmāk darāms. Bet viņa šobrīd nekā negrib dzirdēt, viņa nogurusi. Atcerēdamās, ka viņa drudzī, tas uztraucas, nezinādams, ko iesākt.
— Atstāj tagad mani vienu, un iedod sulainim šo recepti,
lai atnes no aptiekas pulverus pret saaukstēšanos. Rīt būšu vesela.
Kalns negribēdams padodas. Tad atvadās un aiziet, nodevis meitai rīkojumu par zālēm un sacīdamies rītā atkal atnākt.
Ar kalpones palīdzību Valerija tiek gultā. Locekļi sāp, galva smaga. Bet ap sirdi ir viegli. Viņa apzinās darījusi tā, kā citādi nevarēja. Viņai nav sev ko pārmest. Viņa mīl un ir laimīga.
— Nu, vai es neteicu? — sulainis nozīmīgi teic uz istabmeitu, kad tā iznāk.
— Nekā, Frici, netrāpīji vis. Tas tikai bija ārsts. Lūk, še recepte, skrien mudīgi uz aptieku, ko nagi nes!
— A! — gudrais Fricis gari novelk un aizsteidzas kā vējš.
Valerijai izrādījās taisnība. Viņa bija sasaldējusies. Dažas dienas viņa nogulēja uz gultas viesnīcā. Kalns nāca ik dienas un pavadīja dažas stundas pie viņas gultas. Lēnā garā abi apcerēja nākotnes jautājumu. Valerija lūdza uzmeklēt viņai pāris mēbelētas istabas, kur viņai apmesties uz dzīvi. Kalns tā arī darīja. Tagad viņi abi gaidīja, kad Valerija varēs piecelties un pāriet uz savu jauno dzīvokli.
Valerija bija ar savu stāvokli mierā, tikai viņu nospieda trokšņainā viesnīcas apkārtne un ziņkārie skati.
Tā kā baumas pilsētā nemitējās un kļuva ar katru dienu raibākas un mīklainākas, tad Valerija, saziņā ar Kalnu, atrada par vajadzīgu paziņot Pabērzam patiesību, lai viņš nespertu kādus nepatīkamus soļus. Viņa ziņoja, ka ir dzīva, tikai drusku nevesela, un atrodas kādā viesnīcā. Drīzumā viņa apsola tam paziņot savu
pastāvīgu adresi, lai viņam iespējams būtu tūdaļ ievadīt atlaulības procesu. Viņa uzņemas visu vainu uz sevi.
Valerija ierīkojās divās istabās itin ērti un patīkami. Kad viņa izlika no somām laukā visas savas daudzās sīkās lietiņas, gultas drēbes, grīdsegas un citus paklājus, tad jaunā iedzīve tur jo spilgti atgādināja viņas vīra mājā atstāto buduāru un guļamistabu. Tikai klavieru un grāmatu viņai ļoti trūka, bet tās viņa visā drīzumā gribēja likt pārvest šurp.
Tai pašā dienā, kad Valerija par to aizrakstīja Pabērzam, tas klusi un nedroši pieklauvēja pie viņas durvīm.
Valerija drusku izbrīnījās, jo Kalns tas vēl nevarēja būt. Viņa tomēr aicināja ienākt.
Sašļucis un sarāvies Pabērzs stāvēja savas padzītās sievas priekšā. Valerijai likās, ka viņš nebija arī gluži skaidrā galvā.
— Tu brīnies, mani šeit redzēdama? — viņš teica dobji un nedroši.
— Jā, patiešām.
— Man jāatzīstas, es biju ciets pret tevi...
— Nē, tu biji tikai taisns.
Iestājās klusums.
Pabērzs nezināja, ko tālāk sacīt.
— Lūdzu atsēdies! — Valerija pamāja uz krēslu.
Pabērzs smagi ieslīga norādītā krēslā.
— Tu prasi klavieres, savas grāmatas — — —
— Jā, es lūdzu, tu pats solīji.
Atkal klusums.
— Protams, tās tavas mantas, kā vispār puse no mūsu iedzīves.
— Es vairāk nekā neprasu, apmierinies.
— Nē, nē. Man jau nav žēl, ņem kaut vai visu... jo... bez tevis tam nekam nav vērtības.
— Man nekā vairāk nevajag, — Valerija noteic vienaldzīgi.
Pabērzs raugās drūmi sev priekšā. Tad viņa vaibsti saraujas. Viņā notiek grūta cīņa, Kā saņemdamies viņš ātri trauc:
— Valij, es tevi lūdzu, nāc atpakaļ! Kas arī bijis... lai paliek aprakts aizmirstībā... Es tev neko nepārmetīšu, itin neko. Mana māja tukša kā kapenes — bez tevis. Nāc, atdzīvini atkal to!
Lūgdams Pabērzs izstiepj roku.
— Tu prasi neiespējamo.
— Es neprasu, es lūdzu.
— Vai tu arī esi apdomājis, ko tu vēlies?
— Jā. — Kā es varu atdzīvināt tavas kapenes? Jo tajās dzīvojot, es apraktu sevi... Tu zini, mana mīlestība ir mana dzīve.
— Dzīvo, kā tev tīk, tikai — nāc atpakaļ.
Pabērzs dziļi nodur galvu. Viņš sajūt sāpīgu kaunu, izsacīdams pēdējo.
Valerija ar izbrīnu raugās viņā.
— Kā lai es to saprotu? Vai tu nepretosies manai mīlestībai un... atļausi Kalnam brīvi nākt?
— Jā. — Kā vaidiens nāk pār Pabērza lūpām.
— Neviens vīrietis to nevarētu pieļaut — tagad, pēc tā, kas noticis starp mums. — Valerijas vārdos dzirdas kā necieņa pret vīru.
— Neviens vīrietis arī tā nav mīlējis...
Pabērzs aprauj teikumu.
Valerijai žēl vīra. Viņa grib pārdomāt viņa dīvaino priekšlikumu.
— Es tevi tiešām nevaru saprast, — viņa teic. — Kā tu varētu noskatīties ... Mūsu attiecības ar Kalnu vairs nevarētu būt agrākās. Apmierināties ar platonisko draudzību es tagad vairs nevarētu... Toreiz tu atgrūdi manu priekšlikumu.
— Toreiz es pats nezināju...
— Un tagad tu esi gatavs pieļaut — visu!
— Jā, visu, ja tu citādi nevari. Es zinu — tev pāries.
— Un tad tu man ik dienas pārmetīsi un nievāsi mani un spīdzināsi.
— Nē, Valij, nē, to nedarīšu. Kas man par tiesību to darīt. Kā arī es tevi esmu arvien mīlējis, un tomēr...
— Un tomēr?...
— Neesmu apmierinājies ar taviem vien glāstiem... Tādi mēs esam, vīrieši. Un kāpēc mēs lai prasām no jums, vājām sievietēm, tik stipru uzticību. Tagad es tevi saprotu. Un par saviem grēkiem es esmu arī gatavs ko paciest... Es droši zinu — tev pāries.
Valerija ilgi domā, tad cieši noteic:
— Par vēlu, Juri.
Ar izbaiļu pilnu skatu Pabērzs uzskata Valeriju.
— Es tā nevaru, — viņa teic.
Kā.. tu nevari?
— Diviem piederēt vienā laikā.
Pabērzs jūt, viņš pilnīgi paspēlējis. Viņa lūpu kaktiņi noslīd uz leju, acis it kā apdziest. Kā pusi no dzīvības zaudējis, viņš atstāj Valerijas mītni.
Valerija, viena palikusi, iegrimst domās par sava vīra pēdējo tuvināšanās soli. Cik grūti gan viņam nācies to spert, pēc visa, kas noticis. Vai tiešām — neviens vīrietis nav tā mīlējis”! Un viņa galīgi atraidīja tādu lielu mīlestību. Vai tā bija pareizi darīts? Vai labāk nevajadzēja atgriezties pie vīra, ja viņš ar mieru — pār visu bijušo vilkt pāri krustu? Vai viņa pati ir pietiekami stipra sākt jaunu dzīvi?...
Šādās grauzošās šaubās to vakarā atrada Kalns. Viņš tūdaļ nojauta, ka kas noticis.
— Valita, kas tev ir? Tu esi skumja, — viņš nemierīgi jautā.
Viņa grib izvairīties un teic, ka uznākusi tāda nelāga oma. Viņš netic, ka tikvien tā iemesla, un kļūst bēdīgs, ka viņa tam ko slēpj. Tad viņa arī vairs nevar nociesties un pasaka, ka nupat bijis viņas vīrs ar tādu priekšlikumu.
— Un tu, ko tu teici? — Kalns ātri vaicā.
— Es atraidīju.
Abi klusē laiciņu. Tad Valerija pirmā pārtrauc klusumu:
— Fred, man jāatzīstas, es vienbrīd nožēloju, ka nepieņēmu viņa tik sirsnīgo priekšlikumu.
— Jā, man arī liekas, ka varbūt tā būtu bijis labāk.
— Kā? Tu viegli būtu ar mieru atsacīties... — Valerija nepatīkami pārsteigta jautā.
— Atsacīties? Kamdēļ? To taču viņš vairs nemaz
neprasīja. Viņš tev solīja pilnu vaļu. Vai tā tu neteici?
— Kā? Un tu tiešām domā, ka tas būtu iespējams man: mīlēt tevi, tev piederēt, un — dzīvot arī ar viņu? — Stiprs sašutums dzirdams Valerijas balsī.
Kalns mazliet apjūk.
— Ja viņš to atrod par iespējamu, kāpēc tad mēs ne? Tas jau īstenībā nebūtu nekas jauns mūsu parastajā morālē; atgadās diezgan bieži, ka stipras personības iet savus ceļus — pret parasto kārtību, bieži slēpjot patieso stāvokli zem ciešas melu apsegas. Pabērzs jūtas stiprs diezgan nomest liekulīgos melus, un ņemt kaut vai mazumu laimes labāk, nekā zaudēt to visu.
— Un es un tu? — Valerija dobji vaicā.
— Nu, mēs paturētu pilnu rīcības brīvību, pie kam, neko nepostot un neārdot. Varbūt mūsu laime tā vēl būtu uz drošākiem pamatiem.
— Tu... tu sāc nožēlot! — Viņas lūpas dreb.
— Nē, Valita, nē. Kā tu tā vari domāt! — Viņš satver viņas rokas un tās apklāj skūpstiem.
— Un kā tu tā vari runāt?
— Nu, kāpēc tad nevarētu to lietu principā arī no cita viedokļa aplūkot? Tamdēļ taču vēl mums nemaz nav uz tā tūlīt jānostājas.
Viņa drūmi sarauktu pieri raugās prom.
— Nu, esi jel prātīga, es tikai jokoju.
— Tādi joki ļoti apvainojoši man.
— Piedod, lūdzama; un neskaisties vairs. Es tev esmu tik pateicīgs.
Valerija mazliet nomierinās un uzskata viņu laipnāk.
Viņa jau zina, ka viņš mīl reizēm paradoksus un sofismus.
— Un tu tiešām varēji domāt, ka es tev nopietni to likšu priekšā? — Viņš no savas puses tur par vajadzīgu justies aizvainots, lai jel viņu labāk pārliecinātu.
Patiesībā viņš domāja ļoti nopietni, ka, sekojot Pabērza priekšlikumam, viņiem būtu bijis labāk, jo viņš jau juta, ka atbildība par Valeriju par daudz smagi gulstas uz viņu, līdzās visiem vecajiem pienākumiem pret savu dzimtu. Un Valerija, likās, to arī sajuta. Tikai ar pūlēm viņai izdevās viņu pārliecināt otrādi.
Otrā dienā pēc Pabērza apciemojuma pienāca Valerijas klavieres, grāmatskapis, mīkstas grīdsegas un lāčādas, bildes, trauki, sudrablietas un vēl šis un tas. Visu to pavadīja vēstule ar lielākas vērtības bankas zīmi.
Pabērzs rakstīja, ka tas vēl sen nav puse no tā, kas viņai pienākas par desmitgadu laimīgas laulības kopdzīvi, kurā viņa valdījusi viņa mājā. Uz pirmo viņas pieprasījumu viņš tai piesūtīs visu, ko viņa vēl vēlas. Viņš neturot uz viņu ļaunu prātu, lai arī viņa to nedarot, un lai esot laimīga. Viņas nākotni viņš nodrošināšot. Pats viņš drīzumā aizbraukšot garākā ceļojumā, un laulības procesu ar visiem attiecīgiem rīkojumiem atstāšot savam advokātam.
Valerija nebija sagaidījusi tik daudz augstsirdības no sava bijušā vīra. Tā viņu nospieda. Par atsūtītajām lietām viņa ļoti priecājās, jo katra viņai bija mīļa, to viņa nevarēja liegt. Bet vērtspapīru viņa rūpīgi ielika aploksnē un sūtīja Pabērzam ar pateicību atpakaļ, piezīmēdama, ka tikdaudz viņai nekādā ziņā nenākoties, un balvas no viņa pieņemt tā vairs nevarot. Bez tam,
viņai ilgākam laikam pietikšot no dzeltenās aploksnes, it Īpaši viņas jaunajā pieticīgajā dzīvē. Protams, galā vēl izsacīja dziļu nožēlu par viņas sistām brūcēm un novēlēja arī viņam visu labu.
Un tad Valerija klusībā vija savu jauno, šauro ligzdiņu, kurā auklēt savu lielo mīlestību. Ar prieku viņa kavējās pie katras lietiņas, kamēr tā nonāca savā piederīgā vietā. Katrs nieciņš tai atgādināja pagātni vīra mājā. Bet viņa nesajuta ne mazākā naida pret viņu, jo atmiņas bija priecīgas un laimīgas. Kad viss bija pilnīgi ierīkots, tad viņa apmierināta meta skatu visapkārt: viss bija ērti, glīti un labi, gandrīz tāpat kā... vecajā mājā. To mazo iztrūkumu pārpilnam sedza viņas sirdsdraugs Freds, tā kā viņas jaunajā dzīvē vēl bija ievērojams plus.
Pirmā laikā Valerija lielo pārmaiņu sajuta tīkami. Tā it kā atpūtās no pārliecīgi možās un trokšņainās dzīves. Tā vairāk iedziļinājās sevī un iemīļotajā dzejā. Tagad viņa varēja netraucēta strādāt pie savas individuālitātes izkopšanas un sirds izdaiļošanas, pēc kā viņa tā arvien ilgojās. Tur — mājā — to saistīja visādi daudzi uzdevumi un pienākumi, te — brīvē — viņa varēja dot vaļu saviem gara spārniem un lidot pa augstākām un visaugstākām sfairām. Viņas dzejoļu rokraksts kļuva drīz vien biezāks par dažām desmits lapas pusēm.
Jā, pirmo reizi dzīvē viņa sajuta vientulības svētību. Un kad tai sirds bija pārpilna laimes, tā dalījās ar Kalnu. Visus savus vaļas brīžus un vakarus viņš pavadīja šeit pie viņas, atnesa viņai savu dzīves prieku un mīlestības augstāko laimi.
Liekas, ka vairāk nekā neatliktu ko vēlēties. Un taču,
nepagāja ne mēnesis, kad Valerija sāka garlaikoties bez sabiedrības. Par daudz viņa bija ar to saaugusi.
Kādu dienu viņa sadomāja apciemot savu dedzīgāko cienītāju — Branta kundzi. Drudžaini uztraukta viņa posās un ilgi greznojās spoguļa priekšā. Tagad taču tai vajadzēja sevišķu rūpīgu piegriezt savai ārienei un visai parādībai.
Ko gan Birutas kundze teiks? Viņa droši būs ļoti ziņkārīga mani redzēt jaunajā stāvoklī. Droši tā gribēs izpētīt visus manus sirds dziļumus līdz pašiem pamatiem. Bet es — klusēšu. Un viņa skaitīsies... Un tad es smiešos par viņu, ka pret manu Fredu tā tagad kļuvusi tik atturīgi vēsa, biedrības sapulcē satiekoties. Pie tās pašas reizes es tai paziņošu, ka es gribu atkal atjaunot savu pārtraukto darbību biedrībā. Par to viņa ļoti dusmojas, ko pierāda viņas klusēšana.
Tā Valerija sarunājās ar sevi, matus frizēdama neuzkrītošā veidā.
Pēcpusdienā ap četriem viņa piezvanīja pie Birutas Branta kundzes.
Meita, durvis atvērusi, pārsteigta uzskatīja Valeriju.
— Labdien, Mīce, vai kundze mājā? Lūdzu pieteiciet mani.
— Es nezinu... kundze laikam šodien nepieņem, — Mīce stostījās.
Valerija nikni uzskata kalponi.
— Lūdzu pieteiciet mani! — viņa teic pavēloši.
Meita nesteigdamās aiziet.
Valerija grib noģērbties, bet nospriež labāk pagaidīt,
kamēr Birutas kundze pati iznāk tai pretī un atvainojas par meitas nepiederīgo izturēšanos.
Pēc laba laika Mīce atgriežas un izaicinoši paziņo:
— Kundzes nav mājā.
Valerija sajūt, ka viņa nobāl. Viņa pagriežas un iet.
Ka Branta kundze mājā, par to nav ne mazāko šaubu. Tātad, viņa to negrib pieņemt, vai netur to par iespējamu.
Tagad Valerija atceras, ka viendien viņai, pa bulvāri ejot, pretim nāk Griguļa kundze ar Grienu Sārtoni. Viņa priecājas par gadījumu ar tām parunāt kādu vārdu; ilgi nav redzējušās. Bet tad viņa redz: Griguļa kundze paņem zem rokas Sārtoni un velk sev līdz — pāri uz otru bulvāra pusi. Viņa pirmā mirklī tā kā gribēja tām sekot, sak' — vai tad manis vairs nepazīstat? Bet apdomājās, un aizgāja abām dāmām garām uz priekšu.
Jā, acīm redzot, dāmas iet viņai no ceļa, novēršas no viņas. Ass rūgtums saskrien Valerijai sirdī. Mazliet galvu nodūrusi, viņa lēni soļo uz priekšu. Tāds niecīgs gadījums, bet tik grūti palika, tā sāp...
— Valisa, kāda necerēta laime, ka jūs sastopu! — Sarmzieds, no muguras panācis, izsaucas, viņai roku pretī sniegdams.
Valerija to neievēro un stingri uzskata Sarmziedu.
— Ar kādu tiesību jūs tā uzrunājat?
— Māksliniekam ir vairāk atļauts kā citiem zemes bērniem.
— Ardievu, Sarmzieda kungs! — Valerija atraidoši pamāj ar galvu un aizgriežas.
— Atļaujiet, žēlīgi, ka jūs pavadu kādu gabaliņu,
kamēr apliecinu jums savu lielo prieku par to — redzēt jūs atkal miesīgi staigājam pa pasauli, — viņš neatlaižas.
Valerija atceras Kalna stāstījumu par Sarmzieda uztraukumu viņas domātās nāves dēļ, un viņa sajūt simpatiju pret viņu. Viņš taču patiesīgi žēloja viņu!
— Nesaprotu, kas jums tur par sevišķu prieku? Liekas, mēs nekad neesam bijuši labi draugi, — Valerija tomēr vēsi viņu uzskata.
— Tas vēl nenozīmē, ka mēs tādi nevarētu tapt — citos, mainītos apstākļos.
Valerija saraujas. Viņa vēl nesaprot, ko nozīmē šādi vārdi, viņa tikai instinktīvi sajūt — agrākos apstākļos viņš tā neuzdrošinātos teikt. Bet drīz jau arī viņš kļūst saprotamāks. Viņš runā viņai par savu mīlestību, kurai, kā tādai, ir arī savas tiesības uz zināmu viņas uzmanību. Ka viņa nedrīkst tik cieta būt pret viņu... Viņa pati mīl brīvību, bet viņa brīvību tā negrib atzīt... Viņš priecājas par viņas personības plašumu, ka tā necieš spaidus un robežas... viņa taču — Frine, un brīvi tā iet savai misijai pretī...
Tādā garā Sarmzieds apčaloja Valeriju, cītīgi tai līdzās soļodams. Viņai bija patīkami un reizē arī nepatīkami. Ka viņš nenovērsās no viņas un vēlreiz apliecināja tai savu pielūgšanu savā dīvainā veidā, tas glaimoja viņas nule cietušai pašmīlībai un cieņai. Taču viņa pārdrošā uzbāzība uz klajas ielas bija pretī pret visiem sabiedriskas satiksmes likumiem.
Pretim nāca divi pazīstami kungi, Mazkalniņš un Vilkaste. Tie triviāli sveicināja, smaidīdami un ar izbrīnu cieši uzskatīdami Valeriju. Viņa nosarka. Pazīstamo kungu tik valīgā izturēšanās bija apkaunojoša.
Viņa piesauca tuvējo ormani un iekāpa, īsi pamājusi galvu pret Sarmziedu.
— Ja jūs atklāsit savus mākslas vakarus, tad es ieradīšos pirmais, — Sarmzieds vēļ noteica, cepuri paceldams.
Visai nelabā omā Valerija atgriezās mājā. Viņa bija vēl pilnīgā nesaprašanā par visu. Ko tas gan nozīmēja?
Viņa atrada priekšā biedrības valdes īsu paziņojumu, ka viņu uzskatot par izstājušos no biedrības, uz tā pamata, ka viņa vairs neapmeklē valdes sēdes un neizpilda savus pienākumus kā rakstveža palīgs.
— Nedzirdēta bezkaunība, kurai nav robežu! — Valerija izsaucās spēju dusmu pārņemta.
Uztraukta Valerija staigā apkārt pa istabu. Neko tamlīdzīgu viņa vēl savā mūžā nav piedzīvojusi. Viņa jūtas apbēdināta līdz sirds dziļumam. Kādu vainu viņa nodarījusi, ka viņu kā pariju izstumj no sabiedrības? Bez mazākās kautrēšanās viņu izmet no biedrības, uz ielas novēršas no viņas kā no spitālīgas. Un kas tie tādi, kas tik bargu tiesu spriež par viņu? Sievietes!
Par ko tik nesaudzīgs spriedums?
Par to, ka viņa pārkāpusi pāri par to morāles mūri, kādā vīrieši ieslēguši sievieti savā labā.
Bet viņa pati taču tāpat agrāk sprieda un tāpēc — gribēja mirt? Jā, vainīga, vainīga viņa ir! Jo sabiedrības balss — Dieva balss.
Pirmo reizi Valerija sajuta sāpīgu nožēlu par savu soli.
Kā viņa pacietīs šādu stāvokli uz ilgāku laiku? Tagad tā zina, kā uz viņu skatās, un tagad viņa vairs nekur nejutīsies brīva, uz ielas tā pati bēgs no cilvēkiem.
Jā, viņai jāiet tuksnesī izpirkt savus grēkus... Tādēļ svētais tēls salūza gabalos! Un kas pārlauzts, vairs nevar vesels tapt. Cik lūgšanas gan viņai vajadzēs, lai atlūgtu savu lielo vainu?
Valerija cieši saspiež rokas. Asarām pārplūstot, viņa sabrūk krēslā.
Šādā stāvoklī viņu atrod Kalns.
— Valita, kas noticis? — Viņš izbijies satver viņas abas rokas un raugās viņai acīs.
— Noticis tas, kam vajadzēja nākt.
Īsos vārdos Valerija izstāsta, ko tā nule pārdzīvojusi.
Kalns paliek domīgs. Kaut kā viņš lūko to mierināt, bet viņam trūkst pārliecinošu vārdu. Viņš jau pats viss jūtas zem šī sabiedrības sprieduma jūga, lai arī kā vīrietim tam desmitkārt vieglāk; un ir pat balsis, kas viņu apsveic kā varonīgu uzvarētāju.
— Es nedomāju, ka tu būsi tik vāja, — viņš klusi teic.
Viņa nelaimīgi paskatās viņā.
— Jā, pavisam vāja es esmu, Fred.
Viņam tik žēl viņas.
— Mīļā, Rubikona pārieta, mums vairs izvēles nav.
— Ak, kaut mēs būtu palikuši šai pusē, atkāpušies!
— Jā, redzot tevi iekšēji tik saplosītu, man arī atliek tikai nožēlot.
Viņai šķiet, ka tas būtu pārmetums, un viņa pavisam sašļūk.
— Nedusmo, lūdzams, pacieties ar mani!
— Nē jel, tu neesi vainīga, vainīgs es. Man to vajadzēja paredzēt.
— Varbūt es... apradīšu ar savu stāvokli.
— Un, dārgākā, paļaujies uz mani. Kas manos spēkos stāvēs, to es darīšu, lai tu būtu laimīga.
Ilgi viņš runā, un tam izdodas kaut cik pārliecināt Valeriju un viņu nomierināt. Viņa noliec savu galvu pie viņa krūts un ir atkal mierīga.
Jā, viņi sader kopā, viņus saistījusi augstākā vara, un tā arī joprojām viņus vadīs... Viņa tic savai zvaigznei un viņa mīlestībai. Viņš tai dārgāks par sabiedrības spriedumu; viņa dēļ tā var arī atsacīties no visas tās ļaunās sabiedrības.
Viņa glāstos Valerija aizmirst atkal visu apbēdinājumu, kļūst priecīga. Ar laimīgu smaidu tā viņu pavada.
Bet, Kalnam aizejot, sirds jo smaga. Viņš cieš sāpīgi viņas dēļ. Kaut arī viņa tam nekā nepārmeta un neizteica nekādas savas vēlēšanās, bet viņš pats redz — tā ilgi nevar iet. Valerija neizcietīs sabiedrības jūga spiedienu. Nav viņā ciešas gribas virziena; savā iekšējā pārliecībā tā tik šaudīga ; drīz tā jūtas augstākas varas balstīta savā laimē, drīz atkal kā vajāta grēciniece.
Viņš sajūt savu pienākumu arvien skaidrāk: viņi nav jaunas saucējas balsis, tiem jāiet parastā, konvencijas nospraustā stiga. Viņa nedrīkst ciest. Un tādēļ — viņam jāraisa savas laulības saites, tāpat kā viņa to darījusi.
Cik sāpīgi šāds lūzums viņu sitīs, par to viņš nedrīkst domāt. Bet tas ir vienīgais ceļš, kas viņam atliek turpmāk iet, ja negrib iedzīt Valeriju galīgā izmisumā.
Un šai pašā vakarā vēl viņš runās par to ar Medni, lai tas uzņemas viņa atlaulības procesu. Un kad tas to
būs izvedis, līdzteku Pabērzu procesam, tad mīļā sabiedrība būs apmierināta un Valerija tad varēs atkal viegli un priecīgi soļot pa pilsoņu ejām. Sabiedrības sprieduma spiests, tas turēja par nepieciešamu iekustināt šķiršanās procesu. Un no šī brīža viņš vairs nejutās brīvs, bet kādas neredzamas varas bīdīts un nests vienā virzienā.
Kalna un Valerijas mīlestības sakars vēl arvien pilsētā bija sensācija. Sabiedrības sprieduma vilnis brieda un arvien vēl cēlās un cēlās, ieņemdams drošāku stāvokli pret abiem mīlētājiem.
Abi dzimumi bija vienlīdz saviļņoti par pārdrošo izaicinājumu sabiedrībai.
Cienīgās dāmas ļāva vaļu savam tik dibinātam, svētam morāliskam sašutumam. Ar grūti apslēpjamu prieku un dziļu iekšēju apmierinājumu tās redzēja Valeriju nogāztu no augstā pjedestala, apsmietu un nicinātu nevarīgi guļam zemē. Ko viņām teikt par Kalnu? Nu, tas jau allaž bija tāds pārgalvīgs un nebēdnis. Par viņu nebūs daudz ko uztraukties.
Kungi frivoli smaidīja, uzpīpodami kādu omulīgu dūmu, un pie glāzes vīna tie jautri pārrunāja reto notikumu visos sīkumos, ļaudami vaļu savai erotiskos piedzīvojumos rūdītai fantazijai. Valerija tiem šķita pievilcīgāka un interesantāka kā jebkad. Un par savu brāli Kalnu tiem tiešām nebija ko brīnīties!...
Arī līdz Indras ausīm atplūda visādu baumu dzēlīgā šalts. Tās tikai, diemžēl, apstiprināja viņas neapzinātās nojautas un klusās aizdomas. Tās tagad kļuva par rūgtu īstenību un bargu tiešamību. Visa viņas vīra dzīve un izturēšanās to nenoliedzami apliecināja. Pēc savas ieaudzinātās iekšējās pārliecības tā varēja šādu mīlestības sakaru tikai nosodīt. Ka viņas vīrs ar sirdi un
dvēseli no viņas aizgājis, par to viņa maz skuma, jo viņi jau abi viens no otra attālinājušies; bet, ka viņš tik viegli varēja sapīties tādas veiklas koķetes tīklos, un visas sabiedrības priekšā, jeb viņai to zinot, atklāti iet uz tādu skandalu, par to Indra sajuta sāpīgu kaunu. Un ka tik maz tam bija savas dzimtas cieņas sajūtas, lai tagad ar līdzcietīgu nožēlu draudzīgie pilsoņi raudzītos uz viņa nevarīgajiem bērniem. Ka tā viens godīgs tēvs varēja aizmirsties — tas jau līdzinājās brutālākai bezkaunībai! Un ja tad bērni izaug lieli un kādreiz dabū zināt par sava tēva netiklo dzīvi... Un tas nav izbēgams, jo sabiedrības mute nav aizbāžama, un tās acs vērīgi raugās uz to, ka tēva grēki nepaietu nesodīti garām arī viņu bērniem līdz daudzkārtīgam augumam.
To pārdomājot, visas Indras iekšējās jūtas saslējās pret vīru. Katra cieņa pret viņu zuda.
Nekad vēl tā nebija ar viņu par to runājusi, un viņš pats no tā vairījās kā no uguns. Tagad viņa gribēja to darīt. Varbūt tagad tai izdosies grozīt viņa prātu.
Ā! kāda bezprāta dzīve Indrai ir laulība. Kā kādu smagu pienākuma un darba jūgu viņa to vilkusi līdz šim, un nu pie visa tā vēl nāk klāt tas pazemojums un kauns, ka visa pasaule par to runā!
Sirds tik ļoti sāp bērnu dēļ. Ik vakarus, kad viņa tos nolikusi pie miera, tā sēž līdzās un raud bez mitēšanās.
Arī tajā vakarā, kad Kalns pārnāca no advokāta Medņa, viņš atrada Indru izraudātām acīm.
— Indra, kas tev?
— Man... Tu tagad tā dzīvo, ka... es kaunos tavu vārdu nest, — Indrai pasprūk rūgtais pārmetums.
Kalns nobāl, Tas spēji trauc:
— To tu vari katrā laikā mainīt. No manas puses tam nestāvēs nekādi šķēršļi ceļā.
Indra saplok un apklust kā apmulsusi. Par to viņa nekad nav domājusi. Sarāvusies maziņa, kā šausta tā iziet.
Tas viņai bija pirmais mājiens par šķiršanos. Tik asi tas iedūra sirdī. Nekad viņai vēl prātā nav nācis, ka kādreiz viņi abi varētu šķirties!
Likās, ka viņš to domāja nopietni! Jā, tad jau tā vairs nav nekāda netiklība, bet ir kas lielāks, kas dzen viņu lauzt ciešākās, svētākās saites.
Nē, nē, tas nevarēja būt. Viņš to tikai izgrūda tāpat dusmās par viņas aso piezīmi. Nē, Indra tam nevar ticēt. Bet ilgi viņai neiziet no prāta viņa vārdi. Tik skumji viņai top, sirds tik nospiesta. Būtu kāds cilvēks, ar ko parunāt, dalīties savās bēdās. Aizbraukt pie mātes? Bet ko viņa teiktu, tas jau zināms: lai pacieš, lai dzīvo vien, nav pirmā un arī ne pēdējā, kas panes tādu Jaulību... Nira to varbūt saprastu labāk. Bet tādas lietas nav vēstulēs pārrunājamas.
Kādu vakaru, pēc ilgāka laika atkal ieradās Medņa onkulis. Indra priecīgi viņu saņēma.
— Es tevi tā gaidīju, onkul.
— Nu, tu gan varēji arī kādreiz pie manis atnākt.
— Tu jau zini, man nekad nav vaļas.
Indra sarīko atkal salonā uz mazā galdiņa kafiju, un abi ierīkojas uz ilgāku, nopietnāku pārrunu.
— Nu, pastāsti, onkul, kā iet pasaulē? Ko dzird, ko redz... — Kā allaž, tā arī šodien Indra jautā, jo Medņa onkulis ir vienīgais avots, no kuŗa viņa smeļas ziņas par sabiedrības noskaņu, tekošiem, tuvākiem notikumiem. Agrāk šo vietu viņai izpildīja vīrs, bet tagad jau sen, ka viņi klusēdami iet viens otram garām, katrs savu dzīvi.
— Nekā laba jau nedzird, Indriņ.
— Nu... vai par Alfu un... vēl vienmēr nebeidz melst? — Indra atturīgi, bet ar nemieru jautā.
— Kā nē. Runā visādi.
— Nu, stāsti tagad.
Onkulis ātri pateic, ko dzirdējis un kas vismazāk Indru varētu sāpināt. Bet tad, kā nejauši piebilst:
— Daži domā, ka... Kalns šķiršoties no sievas.
— Ak, tad pasaulē arī par to zina! — Indrai pasprūk.
— Kā, vai jūs jau par to vienojušies?
— Nē, mums pat sarunas nav bijis.
— Bet tu tak teici...
— Nē, nē, es nekā nezinu... — Indra gluži apjūk.
Mednis redz, ka viņam tagad jāuzsāk, jo citādi Indra pārtrauks šo valodu un pāries uz citu. Var nojaust, ka viņai nav patīkams šāds temats.
— Vai tu pati nekad neesi par to apcerējusi?
— Nē.
— Bet tev vajadzētu gan to darīt.
— Tu domā?
Arī Mednis apjūk.
— Es... nekā nedomāju. Kas man tur par domāšanu.
Bet lieta nu reiz tādās sliedēs ievirzījusies, ka...
— Onkul, lūdzu, runā skaidrāk. Jeb nē! Lai labāk paliek; gan jau pagūsim izrunāties, kad būs vajadzība.
— Vai tad vēl tādas nav?
— Es... es vēl neredzu, ka tas būtu nenovēršami. Tu jau pats kādreiz teici: panes, pacieties, — viņam pāries, ļauj viņam vaļu. Es jau arī nekā vairs nesaku, lai iztrakojas. Es arī ticu, ka — pāries. — Bet Indras balss skan nedroši.
— Nē, Indra, nepāries tā, — Mednis smagi un skaidri noteic.
Indra uzskata viņu platām acīm.
— No kura laika tu tā sāc spriest? Vai kas sevišķs noticis?
— Nē, es nekā nezinu. — Onkulis nodur acis. — Man tikai liekas, ka tev pašai būtu labāk.
— Ak, kas par mani! Vai neesmu diezgan panesusi... pacietīšos vēl.
— Ja būtu kāda cerība uz to, ka pāries. Bet nu nav. Es to redzu, jā. Nav tas Alfam kāds uzliesmojums vien, bet ir dziļa sirdslieta. Un tu tak saproti, ka tādos gadījumos...
— Labāk atlaulāties? Nē, un nē! — es negribu! — Indra saslienas, un viņas acis iedegas nemierīgā liesmā.
— Kā? Tu domā pretoties, ja viņš pats tā gribētu?
— Jā. Ja viņš pats zaudējis pēdējo saprātu.
Mednis līdzcietīgi pamet ar galvu.
— Tas tev, meit, nekā nelīdzēs. Tu tikai sagādāsi viņam nepatikšanas un sev — liekus sirdēstus. Tādos
gadījumos arvien labāk izlīgt ar labu — šķirties ar labu. Man šajā ziņā lieli piedzīvojumi no savas tieslietu prakses.
— Nē, es turēšos pretī. Lai arī cik rūgta būtu mana dzīve, cik pazemojumu jāpanes un cik sāpēs vēl jālokās un bēdās jāskumst, bet bērnu dēļ — jādzīvo. Nē, es negribu šķirties, — Indra cieši noteic.
Advokāts Mednis redz, ka šoreiz viņš tālāk netiks ar savu misiju. Viņam pašam arī sirds sāp par Indru. Tas nav tiešām vieglais uzdevums, ko viņš gribēja uzņemties. Nē, viņš vēl lūkos māsas meitu pārliecināt pēc Kalna vēlēšanās, bet pašu prāvu lai ved, kas grib. Tas viņam nav pa spēkam.
Viņš ielej sev glāzi stiprā liķiera un to kāri izdzer, it kā gribēdams noskalot visu rūgtumu.
Indra, drūmi klusēdama, raugās savā kafijas tasē.
— Piedod, meit, ka es tevi apbēdināju ar tādām valodām, — Medņa kungs aizbildinās.
— Jā, onkul, par to vairs nekad nerunāsim.
— Vai tad nu es aiz prieka to daru.
— Zinu. Tādēļ labāk runāsim par kaut ko citu. Kā tad nu stāv ar tavām sirdslietām?
— Gribēju tev paziņot, ka mums būs drīz kāzas. Nākamo svētdienu pirmo reizi uzsauks.
Mednis it kā nokaunās.
— Nu, paldies Dievam, taču reiz! Es jau domāju, ka nekas vairs neiznāks, par daudz ilgi tu brūtējies, — Indra lūko smaidīt.
Guļamistabā dzird bērnus raudam. Mednis ātri atvadās un aiziet. Ināra iesteidzas pie bērniem.
Kalns tikai pāri pusnaktij pārnāca un klusām ielīda savā istabā. Viņš bija pacilātā omā. Tagad viņš zināja, kas ir laime!... Kā no debesīm viņš katrreiz atgriezās no Valerijas gaišās un siltās mītnes. Viņas priecīgā balss vēl ilgi tam ausīs skan, un viņas kairais Veneras stāvs tam vijīgi glaužas klāt.
Nē, dzīve ir skaistāka kā sapņi; Nevienā sapnī viņš nav piedzīvojis tādu karstu mīlestības reibumu. Viņš jūtas tik viegls un jautrs kā pirmā jaunībā. Ar ko gan viņš varētu atlīdzināt Valerijai par visu to laimi, ko viņa tam dod?
Kad viņš iedomājas vien visus tos pēdējos pelēkos, garlaicīgos laulības gadus, un tagad...
Viņš sajūt kā kaut ko dzidru un šķīstu savu mīlestības sakaru. Bet ne tā ļaunā, samaitātā pasaule. Cik daudzreiz viņam jāapsauc biedri klusēt, kad tie par to runā nepiederīgā, vieglā tonī, daudzzīmīgi smaidīdami. Tas viņu dziļi aizvaino viņa svētākajās jūtās. To viņš nevar ciest. Jārada skaidrība stāvoklī, lai nebūtu nevienam iemesla necienīgi izturēties pret viņa mīlestību.
Šodien Mednis gribēja runāt ar Indru. Gribēdams pārliecināties, Kalns lēni paver durvis uz salonu. Jā, tur jau vēl stāv kafijas trauki. Tātad — lieta iesākta. Redzēs, ko Indra būs teikusi.
Jau otrā rītā pirms runas stundām Kalns aizsteidzas pie Medņa, jo pēc Indras izturēšanās viņš nekā nevar spriest. Dabūjis zināt par vakarējās sarunas iznākumu, viņš sašļūk. Tātad, bez kavēkļiem neies. Viņš nospriež runāt pats ar sievu bez kavēšanās.
Kādu vakaru viņš paliek mājā, lai nokārtotu šo lietu.
Viņš cenšas būt nopietns, bet laipns pret visiem. Pēc vakariņām bērni, kā parasts, paliek ēdamistabā vēl kādu laiku rotaļāties. Kalns paietas pie durvīm un raugās bērnu čaloņā. Ģinta sēž mātei klēpī un ar lielu uzmanību klausās jaunajā pasūtinātajā mūzikas instrumentā, ko tai Ziemsvētku vīriņš atnesis. Vienkāršā dziesmiņa tai dara lielu prieku. Dzidra no aukles rokām traucas arī uz mūziku. Abi lielākie pilnīgi nogrimuši jāšanā uz brašajiem kumeļiem.
— Hallo! Hallo! — triec vecākais puisēns savu zirgu.
— Hop! Tpru, spītnieks! — aptur savu mazākais.
Lai gan abi nekust no vietas, taču bērnu fantazijā tie joņo aulēkšiem vien ap lielo ēdamgaldu.
— Askold! Julian! — Kalns uzsauc svinīgi dēlēniem.
— Tētiņš mājā! Tētiņš mājā! — priecīgi iesaucas Askolds un ar vienu lēcienu ir zemē no zirga muguras un tēvam klāt.
— Man dimanta zirgs, es jāju pa pasauli Ģintai pēc prinča, — gluži piesarcis, lepni tēvam paskaidro mazais Julians.
— Princi, tētiņ, princi es gribu, zelta princi! — Ģinta izlec no klēpja un arī pieskrien.
Tad bērni rauj un velk tēvu katrs uz savu pusi, čivina apkārt un stāsta katrs savu stāstāmo, — rāda bildes jaunajās pasaku grāmatās. Viņi tik priecīgi, kad tēvs atkal reiz pie viņiem.
— Tētiņ, kur tu paliec katru vakaru? Tu nemaz vairs ar mani nepadzīvojies, — teic Askolds.
— Tāpēc, ka Askulis ir nerātns, māmiņa sacīja, — Julians paskaidro.
— Askulis nav vis nerātns, tu pats nerātns! — dusmīgi
protestē otrs brālis, gribēdams gāzties tam virsū.
— Tētiņ, es būšu rātns... tu šodien paliksi pie mums? — Julla mīļi pieglaužas tēvam.
— Es ar', es ar'! — piespiežas Askolds vēl ciešāk klāt, un Ģinta rāpjas klēpī.
— Māmiņ, māmiņ, nāc tu ar'!
— Sēdi nu vien mierīgi, Jullīt, tu saburzi par daudz tētiņu.
Bērni neatlaižas no tēva, kamēr tiem jāiet gulēt.
— Tu ar', tēt, iesi gulēt? — noprasa Ģinta.
— Drīz, Ģinta!
— Es negribu vēl gulēt, es palikšu pie tētiņa, — Askolds ar Jullu tiepjas un turas cieši rokās ieķērušies.
— Man gan, bērni, nāk miegs, — teic Kalns.
— Nāc, guli pie mums, manā gultā, — Julla piedāvā.
— Manā, manā! — sauc arī Askolds un Ģinta.
Tad Indra cieši noteic, ka vairs nav nekādi joki, jāguļ.
— Bet tu neiesi vairs projām? Es skriešu tad pakaļ! — Julla žāvādamies piedraud tēvam.
Bērni visi pēc kārtas vēl dod pēdējos naktsskūpstus tēvam un tad aiziet uz naktsmāju.
Kalns ieiet savā istabā un raugās domīgi visapkārt. Viņš jūt — nav īstas omas vajadzīgai runāšanai. Bet atlikt arī vairs negrib. Kad mājā viss apklust, viņš uzrunā Indru un teic:
— Panāc, lūdzu, man ar tevi jārunā.
Indrai notirpst visi locekļi.
— Vai nevar citu reizi? Es šodien... esmu par daudz nogurusi.
— Ja tā, lai paliek, — viņš atbild īsi, bet mierīgi.
Indra pazūd.
Viņa jūt — tagad tas nāks...
Tai gribētos bēgt, abām rokām aiztriekt projām tumšo biedu. Kājas paliek nespēcīgas, rokas gurdas. Guļamistabā tā atsēžas starp Jullas un Askolda gultiņām un zemu noliektu galvu raugās tukšumā.
Viņa dzird, ka vīrs staigā pa savu istabu kā saniknots tīģeris. Ko darīt? Kā būt? Bail no viņa dusmām, no viņa naida. Viņa cieši noņēmusies, uz visu, ko arī viņš teiktu šķiršanās labā, sacīt — nē! Bet viņa jūt — tā nespēs izturēt līdz galam.
Bet šāda izrunāšanās nav vairs izbēgama. Gribas drīzāk skaidrības, lai arī kāds gals būdams. Un vieglais tas nebūs nekad. Vienalga, ies!
Indra smagi pieceļas un ieiet pie vīra.
— Vai tu vari mani mierīgi uzklausīt? Man nopietni ar tevi jāizrunājas par mūsu stāvokli, — Kalns teic.
— Runā, ja tas nav atliekams.
— Tu laikam zini, par ko?
— Jā.
— Tā kā mūsu saites pēdējā laikā irušas...
— Ne caur manu vainu.
— Nē, tikai caur manu. Un tā kā tu pati jau ar nepatikšanām vien nes manu vārdu...
— Alf, nesver tik smagi manu uztraukumā izrunāto teikumu, — Indra dobji bilst.
— Tas jau vienalga. Fakts ir tas: es gribu atsvabināt tevi no manis un — arī pats kļūt brīvs. Domāju, tu arī ieskatīsi to par pareizāko?
— Un ja nu es esmu citādā pārliecībā?
— Man būtu žēl.
Abi uz brīdi apklust.
Tad Kalns uzsāk pirmais.
— Runāsim skaidri: mums jālikvidē mūsu laulība. — Kalna balss mazliet dreb.
Indra to ievērojusi un jūtas drošāka.
— Nē, mums jādzīvo kopā, — viņa droši atteic.
— Vai tu zini visu — kas starp mani un... Pabērza kundzi noticis?
— Es zinu.
— Un tu tagad zini arī, kādus upurus viņa man nesusi?
— Tas man vienalga.
— Bet man nē.
— Tu domā allaž tikai par sevi.
— Indra, runāsim bez ļaunuma. Kā lietas stāv, tur vairs nekas nav grozāms. Jo arī es nedomāju par sevi vien, taču citas izejas nav, vismaz pastāvošā kārtībā. Es nevaru atteikties no savām dziļākām jūtām, un greizo stāvokli sabiedrībā es nevaru ciest. Un cerams, tu tikpat nē?
Indra tūlīt neatbild, tikai pēc kāda laiciņa viņa smagi teic:
— Jā, stāvoklis tiešām nav vieglais. Un ja kādam, tad man visgrūtāk. Bet esmu pārlikusi, ka tomēr — jādzīvo.
— Kamdēļ? Tās būtu bezgalīgas ciešanas — mums visiem. Un veltīgas, jo agri vai vēlu — izeja tā pati viena. Nē, Indra, ja tu zinātu... nav iespējams, nav. Es arī agrāk domāju tāpat kā tu, bet tagad redzu, ka nevar.
Indrai šķiet, ka viņš top mīkstāks un padevīgāks. Viņa saņemas, pamet visu kaunu un lūdz:
— Mūsu bērnu dēļ, Alf, apdomā.
— Ak, vai nu es nezinu, ka mums ir bērni! — Kalns atteic nepacietīgi.
— Es tevi lūdzu, pārliec vēl. Nešķirsimies! Dzīvo, kā tu atrodi sev par nepieciešamu; es lūkošu tev nekā nepārmest. Mēģināšu saprast tavu mīlestību...
— Tu runā kā bērns, it kā es visu to nebūtu jau desmitkārt pārlicis. — Arī viņam tik smagi.
— Dievs! kas lai notiek ar mūsu bērniem? Es nevaru bez viņiem dzīvot... un tu taču viņus man neatstāsi. Un kā viņi lai dzīvotu... pie svešas sievietes? — Liels izmisums izpaužas Indras vaibstos.
Kalnam kļūst baigi. Viņš jūt, Indrai taisnība.
— Arī šo sāpīgo es esmu gatavs nest — es atstāju tev bērnus.
— Visus?
— Visus.
Indras vaibsti drusku noskaidrojas.
— Un tu pats?
— Es teicu, tas man būs tas sāpīgākais.
— Tu jau varēsi viņus katrā laikā apmeklēt.
Jā, ar to jau arī viņš sevi mierinot. Un tad viņš teic, ka par bērniem tas gādāšot pēc spējām. Zināms, tik plašā mērā, kā līdz šim, tas uz divām saimniecībām nebūšot iespējams, bet viņš jau strādāšot nenogurstoši.
Indra redz, briesmīgais fakts kļuvis nenovēršams. Viņai ir tā, it kā viņas iekšienē kas spēji būtu pārplūdis.
Gar acīm metas tumšs. Viņa, vēl pēdējos spēkus saņemdama, klusi, pazemīgi vaicā:
— Kad man... jāiziet no šejienes?
Kalns nokaunās par sievas tādu padevību savam liktenim.
— Vēl viss paliek pa vecam, — viņš noteic pieļāvīgi. — Bet tu nepretosies, kad...
— Nē.
No šīs dienas Indra savā mājā vairs nejūtas kā brīva rīkotāja, bet kā nelūgta viešņa, kā sveša. Sāpes viņu sagrauž. Dziļas rūpju rievas griežas viņas smalkajās sejas līnijās. Acis top sēri nopietnas, skats nedrošs un kluss. Balss apdzisusi, neskanīga.
Bērnu skaļās rotaļas un priecīgie smiekli tai kā nazis griežas sirdī. Nekur viņa nevar no šīm dzēlīgām sāpēm rimties. Viņa jūt — šeit tai dzīvošanas vairs nav.
Pamazām viņa rīkojas uz aiziešanu. Pirmā doma tai bija — iet ar bērniem pie mātes uz laukiem, it īpaši kur drīz nāks pavasaris. Bet onkulis Mednis no tā atrunā. Viņš pazīst savu māsu! Lai labāk pirmā laikā ierīkojas viena pati; vieglāk pārcietīšot dzīves pārmaiņu un lūzumu.
Indra tam piekrita. Kalns viņai atstāja pilnu rīcības brīvību. Ar onkuļa palīdzību viņa sev sameklēja kādā klusā zaļumu vietā mazu vasarnīcu. Arī Mednis ar savu jauno sieviņu tur gribēja pavadīt savus medus mēnešus.
Pavasarim tuvojoties, Indra sāka kārtot savu māju uz vairs atpakaļ neatgriešanos. Ar klusām skumjām viņa cilā katru lietiņu, kuru tā nevarēja līdzpaņemt. Nemaz pati nezināja, cik viss paguvis tai palikt šeit mīļš.
Viss taču bija viņas pašas gādāts un rīkots. Ar kādu lielu taupību bija daža laba lieta iegūta, atraujot sev netikvien kādu greznāku drānas gabalu, bet pat visnepieciešamāko pašas vajadzību. Lai arī cik grūta dzīve bijusi, bet savu ligzdu tā darinājusi ar siltu mīlestību. Iedomājoties vien, ka tajā mitīs un rīkosies cita, Indrai sirds aiz žēlabām gura. Un viņas bērni? Kā tiem būs ārpus siltās, iesēdētās ligzdiņas?
Ar mēmām sāpēm Indra staigāja apkārt pa māju. Bērniem tas uzkrita, un abi vecākie puišeļi daudzreiz prasīja:
— Kāpēc tu esi tik bēdīga, māmiņ?
— Man, bērniņi, sāp galva, — Indra atteica.
Tad mazais Julians pakāpās uz krēslu un abām rociņām apķērās ap mātes galvu, to spieda un glāstīja.
Kādu citu reizi Askolds, redzēdams māti atkal skumju, pieiet klāt un bažīgi jautā:
— Māmulīt, tev atkal sāp galviņa?
— Jā, Askulīt, sāp... — Indrai asaras saskrien acīs un birst uz veļu, ko tā kravā koka šķirstos aiznešanai. Tā viņas pūra veļa, to svešai necilāt.
Pieskrien Julians un ar visu varu rauga ieskatīties mātei acīs. Indra izvairās no bērna skatiena.
— Julla, nebāzies virsū māmiņai! Viņai sāp, — Askolds norāj brālīti.
— Māmiņ, māmiņ! Tava galviņa atkal slima? Jā? Arvien tev tagad sāp galviņa...
Bērns žēli raugās mātē. Tad ieķeras viņas svārkos un neatlaižas ne soli.
— Askold, Julian! Nākiet ģērbties, iesim laukā. Ģinta jau gatava, — aicina Gaitnieka jaunkundze.
— Vai drīkstu likt galvā jauno cepuri, māmiņ? — Askolds lūdzoši jautā.
— Drīksti, drīksti, tikai ej mudīgāk.
Askolds palēkdamies aiziet, jau aizmirsis par māti.
— Ej nu, Jullīt, tu arī, — Indra maigi raida.
— Es negribu laukā, es palikšu pie tevis! — Julia arī lūdzas, cieši klāt spiezdamies.
Indra atļauj tam palikt. Ar bērnu kopā tā jūtas mierīgāka.
Visas bērnu lietas, mantiņas un paijas Indra rūpīgi sakravā grozos līdz ar citām viņas lietām, kas līdz rudenim tiks novietotas pie Medņa onkuļa. Viņa nekā vairs negrib te atstāt, kas līdzņemams.
Julla, to redzēdams, ziņkārīgi apvaicājas:
— Vai mūsu zirgi arī brauks līdzi uz zaļumiem?
— Nē, tie paliks pie vectētiņa.
— Kāpēc tā? Kāpēc ne pie tētiņa? Vai tētiņš atkal dzīvos viens pats jūrmalā?
Julla apber māti ar jautājumiem, uz kuriem tā nespēj atbildēt.
Tad kādu dienu sāka pārvest Indras lietas uz onkuļa Medņa dzīvokli. Un tad arī pienāca diena, kad Indra ar bērniem šķīrās no savas mājas.
Jau agri no rīta visi bija kājās. Neviens nebija pēdējo nakti lāgā gulējis. Bērni, uz braucienu priecādamies, bija vakarā uztraukušies un gulēja nemierīgi, agri pamodās. Kalns pavadīja nakti bezmiegā, ar nemiera pilnu sirdi. Nekad viņš nebija varējis iedomāties, ka tik grūti būs šķirties no sievas... Tikai ap rīta ausmu tas piemiga.
Indra ne acu neaizdarīja visu nakti.
Bargas jausmas tai sažņaudza elpu. Kā vislielāko nelaimi tā sajuta šo šķiršanos. It kā tumšus, melnus spārnus tā dzirdēja plīvojam pār galvu...
Kad visa māja pamodās, tad sākās nemierīga steiga. Visi uzbudināti traucās kur un tvēra pēc kā. Indra, ļoti nopietna, vēl deva pēdējos rīkojumus kalponēm, kuras palika pie vīra. Gaitnieka jaunkundze bija jau aizgājusi agrāk, jo viņas vietā Indrai bija jāpieņem priekš sevis kalpone visiem darbiem, un pie bērniem palika tikai aukle Anna.
Kalns, ļoti uztraukts, no savas istabas noskatījās nemitīgajā kustībā un troksnī. Viņš gaidīja, ka Indra vēl ienāks, un tad viņš vēl teiks viņai kādus vārdus. Viņš jutās dziļi vainīgs pret viņu.
Bet Indra vairs nenāca. Viņš dzirdēja, ka viņa teica uz Askoldu:
— Ej nu, dēls, pasauc papu, pasacīsim viņam ardievas.
Viņš izgāja pie savējiem atvadīties. Ka viņš tos nepavadīs uz staciju, tas jau bija norunāts. Indra to negribēja, un tā arī bija labāk.
Indra mēmi pasniedza viņam roku un to ātri atkal atrāva atpakaļ. Viņa būs tagad mierīga. Vismaz viņas ārējā sejas izteiksmē nebūs manāms nekāds uztraukums.
Kalns noskūpstīja Dzidriņu un Ģintu ātri, ātri... Tad abām rokām aptvēra abus zēnus un piespieda sev klāt.
— Tētiņ, kāpēc tu nebrauc mums līdzi? — Askolds, pētoši raudzīdamies tēvā, jautā.
— Vēlāk, Askulīt, vēlāk... — Kalns attrauc īsi ar lauztu balsi.
— Tikai tu tad nebaries, māmiņai tad sāp galviņa, — Julla rūpīgi aizrāda.
Kalns izraujas no bērnu rokām un nozūd savā istabā. Kad viņi projām un troksnis mājā apklust, viņš satver galvu abām rokām un pieplok pie durvju stenderes. Viss viņa stāvs sāpēs raustās...
— Ziedonis, Fred, ziedonis!...
— Jā, it kā ziedonis... — Kalns rāmi teic, satverdams Valerijas izstiepto roku. Mierīgi viņš to piespiež pie savām lūpām un ilgi tā patur. Viņam liekas, ka arī viņas roka būtu smaržīgs zieds.
Valerija stāv starp puķēm. Acis tai pa pusei pievērtas. Vaibstos rotājas līksms, laimīgs smaids.
Tukši greznās tulpes, trausli maigās narcises, saldi glāstošās vijolītes un kreimenītes, vientiesītes vizbulītes un dzeltenie zvārguļi, dienvidus mimozes, kaislās mīlestības puķes, rozes — visas caurcaurim kā pavasara smaržojošās dvēselītes pilda visu māju ar ziedoņa jausmu. Lai gan tas vēl aiz kalniem, bet veiklās dārznieka rokas to mākslīgi uzbūrušas jau labu tiesu agrāk Valerijai par prieku. Viņai šodien dzimumdiena.
Uz logiem, galdiem, plauktiem un kur vien kāda brīva vietiņa — visur puķes, puķes. Gan augstās, tievās, caurspīdīgās vāzēs, gan zemos resnos māla podiņos, garenās, lēzenās bļodiņās — visur tās sadīgušas un uzplaukušas, traucas uz augšu un liecas uz leju.
Visapkārt kā krāsu un smaržu chaosā. Valerija kaislīgi mīl puķes. To zina viņas vīrs Kalns, to zina arī viņas draugi, kas viņu šodien apsveikuši un ar puķēm tik bagātīgi apveltījuši.
— Sārtone, tu redzi?...
Ilma Medņa kundze satver jaunavu pie rokas un notālēm norāda uz Kalnu un Valeriju.
— Jā, es redzu, viņš tiešām laimīgs ar savu — otro sievu, — teic klusu Sārtone.
— Un viņa ir skaista!
— Jā, viņa skaista, — vēl klusāk un padevīgāk liktenim skan meitenes balss.
— Domāju, tev, Sārtīt, nerasies muļķīgā vēlēšanās kļūt par viņa trešo sievu?
Spīta uguntiņa iegailējas Sārtones skumjajās acīs. Spēji tā izrauj savu roku un aizspurdz.
— Nāc, Fred, mēs šodien nedrīkstam aizmirst mūsu draugus.
— Jā, iesim.
Valerija velk viņu pie rokas sev līdz. Viņam tā patīk. Viņš jūtas kā jauns zēns, kuru viņa daiļā spulgace ved pa ziedošām lejām.
— Nē, jums ir talants, Kalna kundze, tas jāatzīst, — Branta kundze tuvodamās jautri izsaucas.
— Manai sievai daudz talantu. Kuru jūs domājat, kundze?
— To, kas jums visvairāk nāk par labu, — Branta kundze atbild mīklaini.
— Mēs ar Griguļa kundzi atceramies, kad mēs pēdējo reizi šeit bijām... un šodien. Tāda starpība! Gluži cita noskaņa. Visam iedvests cits gars un uzspiests jauns zīmogs.
Kalns ar tikko manāmu īdzību sarauc pieri.
Valerija sajūt nepatīkamu neveiklību.
— Toreiz varbūt bija ikdiena, un šodien... — Valerija aizrāda saudzīgi.
— Un šodien svētku diena... jā, jā, jums taisnība gan. Tas aizmirstas, — Branta kundze, mazliet apjukusi, aizbildinās par savu neveiklo piezīmi.
— Kalna kundze, liekas, ka jūs ar smaidiem pa puķēm vien visu mūžu staigājat. Un kur jūs soli sperat, tur birst ziedi.
Griguļa kundze pārplūst laipnībā pret Valeriju. Ka viņa kādreiz no tās novērsusies, to viņa aizmirsusi no tā laika, kur Valerijas aizliegtā mīlestība kļuvusi par svētītu laulību.
— Jūs, Kalna kungs, esat apskaužams laimes luteklis. Jūsu mājoklis kļuvis tik gaišs un skanīgs. Visi kakti it kā smej, un tikai dziedāt un dejot vien gribas. — Griguļa kundze pamet šķelmīgu skatu uz Vilkasti, savu pavadoni.
— Kundzei daudzreiz taisnība. Vietas, kuras jūs atstājat, paliek tukšas un dobjas kā pamestas svētnīcas, — piebilst arī Vilkaste.
Kā izbijusies Valerija pamet nemierīgu, jautātāju skatu uz savu pirmā vīra draugu. Tā apķeras un izvairīdamās pāriet uz citu valodu.
Kalnam visas šādas piezīmes un glaimi viņa atjaunotai mītnei asi atskaņojas kaut kur kādā dziļākā dvēseles kaktiņā, kur palicis kāds tukšums... neraugoties uz visu.
Viņš viegli atraisās no Valerijas rokas un iejaucas citos viesos.
— Ā, Sarmzieda kungs, tik vēlu! — Kalns viesmīlīgi krata apsveicinādamies mākslinieka roku.
Sarmzieds Valerijas jaunajā mītnē ir ieredzēts viesis, jo viņš ir tās labā roka viņas intimajos mākslas vakaros.
— Es tikai nule kā pārbraucu no galvaspilsētas. Kur cienījamā kundze, lai varu viņu apsveikt? — Un viņš aizsteidzas uz norādīto pusi.
Uz vienu mirkli Kalns paliek viens. Visapkārt jautrība un omulība. Tā viņam patīk. Jā, viņš var būt mierā. Šodien ir pirmās lielākās viesības, kuras viņi sarīkojuši pēc savas izlīgšanas ar sabiedrību. Tas notika tik viegli, bez kādām grūtībām un kavēkļiem. Kad viņu mīlestību baznīca bija svētījusi, tie abi jutās atkal kā pilntiesīgi pilsoņi, un apbraukāja pāris svētdienās ar vizītēm savus draugus un paziņas, bez kuriem ne Kalns, ne Valerija nevarēja dzīvot, kā zivs bez ūdens. Tad viņiem par godu sarīkoja visas agrāk draudzīgās mājas viesības, un tagad Kalni tos pirmo reizi uzņēma pie sevis. Ieradušies bija visi pilnā skaitā. Netrūka pat stingrās Griguļa kundzes, kura, pēc Kalna domām, varēja it labi izpalikt, neradot nekādu iztrūkumu vispārējā saskaņā.
Jā, tagad Kalns jūt, ka viņam ir māja un mītne, kādu viņš sev tikai var vēlēties. Valerija viņam ir īstā dzīves biedre, ar pieskanīgu dabu un raksturu.
Ar pilnīgu gandarījumu par visu bijušo un pārciesto viņš var noskatīties savā dzīves maiņā. Redzēdams Valeriju tik krāšņu, skaistu un no visiem cienītu, viņš jūtas tik nesalīdzināmi bagāts. Tā, kuru reiz viņš tikai no tāluma drīkstēja apbrīnot un pielūgt kā nepieietamu karalieni, ir viņa sieva, kuru tagad tāpat citi apbrīno un pielūdz. Jā, viņš ir lepns uzvarētājs! Un to visi atzīst un viņu apskauž.
Kalns sajūt tādu prieku, ka varētu skaļi uzgavilēt. Viņš spēji sakustas un virzās uz jautro jauniešu baru, kas viņu drīz ielenc no visām pusēm.
Valerija izpilda savu namamātes pienākumu pret nopietnākiem, vecākiem kungiem un kundzēm. Bet Vilkastes
vārdi viņai neiziet no prāta. Viņa gribētu ko tuvāk dzirdēt par Pabērzu.
Izdevīgā brīdī viņa notver Vilkasti.
— Ar ko es kundzei varu pakalpot?
— Lūdzu, esiet tik laipns, pastāstiet man, kā iet Pabērzam, — Valerija trauc ātri, bez aplinkiem.
— Jūs būsit dzirdējusi par viņa dzīvi pēdējā laikā?
— Jā, par viņu pauž visai savādas lietas. Es, spriežot pēc tā, viņu nemaz nepazīstu. Man žēl viņa ļoti. Es baidos...
Valerijas sejā redzamas lielas rūpes.
— Jā, ir zīmes, kuras rāda, ka ar viņu nav īsti labi. Lielais dvēseles satricinājums atraisījis mierīgi snaudošos slimības dīgļus. Mediķu spriedumi dalīti: vieni redz visu vainu spējā dzīves lūzumā, otri — jaunības grēku sodību...
Valerija jautā steidzīgi, it kā par ko aizliegtu, nepiederīgu. Un tik sāpīgi žēl viņai pirmā vīra.
Vilkaste, redzēdams viņas sirsnīgo līdzdalību, stāsta visu par Pabērzu. Pavisam savāds, dīvains tas kļuvis. Veikalā viņš uzsāk plašus, fantastiskus uzņēmumus, kuriem neizbēgami paredzams sabrukums. Tad viņš ceļo pa pasauli nemierīgā steigā no vienas vietas uz otru, pērk daudz un dažādas nevajadzīgas lietas, kuras drīz vien izdāvā uz visām pusēm, taisa liekus, neapdomīgus parādus. Laikiem tas dzīvo bezbēdīgā jautrībā, tad atkal nogrimst smagā melancholijā.
— Vārdu sakot — Pabērzs iet soli pa solim neatturami savam postam pretim, un nav nekāda līdzekļa, kas to varētu glābt. — Vilkaste pabeidz, kad viņiem tuvojas Kalns.
— Pasveiciniet viņu no manis, sakiet, ka es viņu turu mīļā piemiņā... viņš bija allaž tik labs pret mani, — Valerija steidz.
— Atvainojiet! — Kalns pagriežas pret Vilkasti, un, paņēmis Valeriju zem rokas, tas ātri ko teic.
— To vislabāk Ilma tev pateiks. Ej, pasauc, viņa tev palīdzēs, man nav vaļas, — Valerija ātri aizgriežas. Viņa grib vēl kaut ko pateikt Vilkastem, bet tas jau piebiedrojies Brantam un Grigulim.
Valerijai pienāk Sarmzieds ar kādu jaunu dzejnieku, kuru tas viņai atvedis līdzi kā balvu. Viņa lepni pasmaida pret jauno viesi. Drīz Pabērzs ir aizmirsts.
— Ilma, Valita mums uzdeva kopīgi rūpēties par galda kartēm. Tu to vislabāk protot. — Kalns griežas pret Valerijas draudzeni, jauno Medņa kundzi.
Viņi abi lieli draugi. Uz Valerijas vēlēšanos tie noslēguši tu-brālību. Viņš satver Ilmas kundzi zem rokas, un abi aiziet uz ēdamistabu.
— Vispirms tu un Valerija. Tu sēdēsi ar Branta kundzi... — Ilma uzsāk viesu sadalīšanu.
— Nepavisam nē! — Kalns spēji pārtrauc. — Man viņa diezgan apnikusi.
— Tu laikam gribētu Grienu Sārtoni? — Ilma smejas.
— Protams, labāk nekā to tenku avīzi.
— Sārtone sēdēs ar Mazkalniņu, tad Vilkaste ar Grigulieni...
— Nu, pagaid taču, kā tad palika ar mani?
— Kā teicu, Branta kundze ir cienīgākā dāma visā sabiedrībā, un tai mājastēvam jāparāda gods, citādi viņa justos apvainota.
— Ja citādi nevar, tad padodos ar noteikumu, ka Valerijai jāsēd ar Brantu.
— Kas tev nāk prātā! Valeriju vedīs pie galda mākslinieks Sarmzieds.
— To tikai nē! — Kalns strauji pretojas.
— Ko, tu taču neesi greizsirdīgs?
Ilma jautri iesmejas.
— To nē, bet ja man jādzer rūgtais biķeris...
— Tu jau gribētu sākt rūgtināt savu sieviņu? Tad es esmu nomodā! To neaizmirsti. — Ilma saliek līdzās Valerijas un Sarmzieda kartes un viņu vāzītēs iesprauž vienā dzeltenu, otrā sarkanu rozi.
Kalns nemierā savelk uzacis, bet klusēdams padodas.
— Ar Branta papu pie galda iešu es pati, — Ilma noteic.
— Bet ja tu vēl vienu smaidu raidīsi uz viņa pusi, tad es tevi apsūdzēšu Medņa onkulim, — Kalns piedraud.
Medņa onkulis pār Kalna mājas slieksni vairs kāju nesper, viņš jūtas apvainots savas māsas meitas dēļ.
Kartes drīz sadalītas, puķes katram pēc noderības saliktas. Izņemot Kalnu, visi par sapārojumu mierā.
— Es jums pateicos, daiļā Medņa kundze! — iečukst Sarmzieds Ilmai, garām iedams.
— Griena jaunkundze! Kāda laime — es jūsu kaimiņš! — iesaucas priecīgi Mazkalniņš, sniegdams Sārtonei roku.
— Man gluži vienalga, — Sārtone dzestri atraida.
— Ja es nebūtu paradis sieviešu vārdus iztulkot otrādi, tad es tagad uz vietas nošautos.
— Jūs esat par daudz mazs kalniņš, lai sievietes uz
jums raudzītos un lūkotu savas domas slēpt vārdos. Nu, manis pēc, iesim ar'. Man jau vienalga, ar ko papļāpāju kādu stundu, — Sārtone rūgti teic, ielikdama roku sava pielūdzēja elkonī.
— Un tomēr esmu bezgala priecīgs! — Mazkalniņš cieši satver jaunavas roku.
Maltīte pagāja jautrā čaloņā skaļi un trokšņaini. Likās, ka tā bija tā pati viesmīlīgā, priecīgā Pabērza māja, kaut arī te neplūda tik plašām straumēm un tik dārgi vīni kā citkārt. Bet mājasmāte bija tā pati, un mājastēvs vēl omulīgāks un valodīgāks.
Lai gan Kalna mājas telpas bija diezgan pašauras, taču pēc maltītes Valerija sarīkoja salonā deju. Jautrā sabiedrība sacēlās kā spārnos. Mūzika darīja uz visiem dzīvinošu iespaidu; noslēgtās jūtas ar varu lauzās uz āru; dzīvības prieks izpaudās nevaldāmi jautrās kustībās, mirdzošos skatos, dzirkstošos vārdos.
Neievērodama vairs smalko toni, Valerija aizraudamās dejoja ar savu vīru pašu mājā. Viņi abi jutās tik pārgalvīgi jautri, ka aizmirsa visu apkārtni. KlātesoŠie ar priecīgu smaidu viņiem sekoja. Divus tik laimīgus cilvēkus tie vēl nebija redzējuši.
Sarmzieds stāvēja otrā istabā pie loga, rokas uz krūtīm sakrustojis, un caur durvīm raudzījās dejotājos. Nē, otru tādu sievieti viņš nepazīst, Valkira... bakchante... Pusi dzīvības viņš atdotu par viņu... Un tas nejēga Kalns neapzinās ne pa pusei savu nepelnīto bagātību, un viņš arī ne redz, ne dzird, kas viņā slēpjas.
— Nē, es šovakar nedejoju, — atraida Sārtone visus aicinājumus.
Arī viņa stāv nomalē un acīm pavada katru Kalna un Valerijas soli. Vēl vairāk kā jebkad Kalns tai ir kairinošs romantisks varonis. Klusu, kā ziedoņa šalkas, viņas jūsmas aplido viņu. Bet viņš to nenojauš. Kādreiz viņš zināja par viņas jaunavisko jūsmošanu, bet viņš par to mazvērtīgi smaidīja, jo viņa bija gandrīz vēl bērns. Tagad viņa uzplaukusi, un nu viņš pieder atkal citai, kurai to atņemt vairs nav ne mazākās izredzes. Daudz viņai vēl jāmācās sievietes iekarotājas mākslā, lai varētu līdzināties Valerijai. To Sārtone apzinās, un tādēļ viņas spārni tādi nolaidušies, sava bezspēka apziņā.
— Ko nu stāvi, degunu nokārusi. Mazkalniņš visas acis izskata, pēc tevis lūkodamies, nedrīkstēdams tev tuvoties. — Ilma satver Sārtoni pie rokas.
— Liec mani mierā!
— Sārtone, esi jel prātīga. Nezinu, ko tu tā viņā esi ieēdusies, it kā viņš būtu kāds Adoniss.
— Vai ilgi atpakaļ, kad tu pati vēl biji tikpat neprātīga?
— To neliedzu, manas simpatijas vēl tagad nav izdzisušas. Gadiem es nīku neauglīgā jūsmā pēc viņa, tādēļ man tevis žēl. Tagad esmu vairāk piedzīvojusi, saprotu dzīvi labāk, un man jābrīnās — kas gan viņā ir tāds, kas tā pievelk? Es to nevaru izskaidrot. Ir taču daudz labāku vīriešu par viņu.
— Dzīvību es atdotu par viņu! — Sārtone strauji satver Ilmas roku. Acis liesmo nemiera kvēlē, raugoties Kalnā.
— Sārta, Sārta! nāc, iesim...
Ilma aizved Sārtoni, kura lēni pretojas.
— Valisa! Vienu mirkli...
Sarmzieds nostājas Valerijas priekšā un raugās viņā ar reibušu skatu.
— No Dieva puses, ko jūs iedrošināties!
— Jūs man atļāvāt tā uzrunāt.
— Ja mans vīrs to dzird!
— To zinu, tad esmu beigts un, kā kādreiz, no jūsu acu saules dārza trimdā raidīts.
— Un tādēļ esiet rātns, neaizmirstieties.
— Piedodiet.
— Labi.
Valerija nopietni sniedz roku un dāvā viņam šo deju.
— Valisa, vai jūs esat apmierināta savā jaunajā jūgā? — viņš kļusi čukst viņai ausī.
— Ar kādu tiesību jūs man tā jautājat?
— Neprasiet pēc tiesībām — tādu man nav. Atbildiet, lūdzu.
— Mans Dievs, jā. Vēl vairāk, esmu laimīga.
— Laimīga? Vai jūs zināt, kas ir laime? Tāda, kādas cienīga jūs esat? Jūs, kas neesat radīta jūgam, vai kādam šauram lokam. Jūsu šauro pieticību es varētu nicināt... Dievi jūs veltījuši ar skaistumu, iedvesmu un uguni labākai dzīvei, ne tādai. Jūs — piederat mākslai! Daiļā Safo...
— Nevediet mani kārdināšanā ar saviem demona iečukstējumiem. Es nekā negribu dzirdēt. Neesmu arī tā, ko jūsu mākslinieka acs manī redz. Neesmu nedz tik skaista, nedz arī tik gudra.
— Ak, šī pilsoniskā vientulība! — Sarmzieds īgni sarauc seju.
— Atļaujiet, diezgan! — Valerija lūko atraisīties no viņa rokām.
— Nē, nē! — Viņš rauj to tālāk. — Valisa, es tevi padarīšu nemirstīgu... Tu stāvēsi man, kā Praksiteļam Frine, par Afrodites modeli... Kamēr tu dzīva — baudi dzīvību, dod laimi visiem, kas tevis cienīgi. Bet tavas mūžīgi skaistās formas nedrīkst krist iznīcībai par laupījumu...
— Sārtones jaunkundze, jūs garlaikojaties, nedejojat? Man ļoti žēl... Ja es drīkstētu lūgt vienu deju? — Kalns pašapzinīgi nostājas jaunavas priekšā un droši sniedz viņai roku, pārliecināts, ka viņa tā neatraidīs.
Sārtone beidzot ieliek savu roku viņējā. Viņai vairs nav ko slēpt, ne ko izlikties.
— Visu vakaru es gaidīju uz šo brīdi, — viņa lēni teic un liegi pieglaužas viņam klāt.
— Ak, piedodiet, mīļais bērns. — Kalns aizkustināts raugās viņā ar maigumu, kā glāstīdams to ar saviem skatiem. Klusēdami viņi šūpojas mūzikas ritmā. Sārtone sarkst un strauji elpo. Abām rokām tā cieši turas viņā. Kaut kas liels un cēls viņā briest... sirds laimē trīs.
— Es jūs mīlu, — viņa drebošām lūpām tikko sadzirdami dveš.
— Mīļais bērns... — Kalns klusi atbild un viegli piespiež viņu sev klāt. Ar neredzamu skūpstu viņš pieskaras viņas matu cirtām.
Ar spēju kustību Sārtone izraujas no Kalna rokām.
Mazkalniņš tai seko.
— Diemžēl „lielie kalni” neaizsniedzami, un tā „mazo kalnu” laime, jo viņos kāpj Sārtzeltītes puķes plūkt. Ā, Sārtone, manā sirdī priekš jums zied vienīgais saules zieds...
Otrā dienā Valerijai arvien nāca prātā Sarmzieda iedvesmojums. Visādi viņa lūkoja no tā atkratīties. Tas atstāja dziļu, paliekamu iespaidu. Pirmo reizi šodien viņa sāka šaubīties, vai viņa atrodas uz pareizā ceļa. Vai varbūt tomēr liktenis viņai nospraudis kādu plašāku dzīves eju, tikai viņa savā apstulbumā no tā nogriezusies un nomaldījusies neceļā?
Sarmzieds viņai rādīja plašas perspektīvas mākslas pasaulē... kur valda brīvība, tieksme pēc skaistuma un pilnības. Safo!... dievišķā Safo...
Viņa mīl Kalnu, jā gan. Bez viņa tai dzīve nav domājama. Bet būt vienas mīlestības gūstā!... tiešām, nav apskaužama laime. Un kad viņa tā labi apskata šo savu šauro, pieticīgo jauno māju, viņai negribot jāpasmaida par sevi. Te viņa ne tuvumā nevar atrisināt visas savas tieksmes pēc skaistuma un daiļuma. Kalns gan viņai dod plašāku rīcības brīvību kā pirmais vīrs, bet ko tas līdz.
Visu māju un kārtību Valerija te pārveidojusi pēc sava prāta, viss ir glīti un patīkami, bet — tik pārāk pieticīgi, šauri...
Kad viņa atceras visu grezno plašību Pabērza mājā, tad kļūst tā kā žēl.
Nabaga Pabērzs! Viņa māja tagad tukša kā izmirusi; pats viņš nīkst... tā viņa slimība, kurai vēl nav vārda. Viņai bija labi pie viņa — kamēr ceļā negadījās cits. Kā viņš glabāja viņu, kā loloja. Nekā, itin nekā priekš viņas nežēloja, bet prasīja arī par to daudz — viņu visu. Tomēr — viņš bija labs.
Valerija sajūt pateicību pret savu pirmo vīru. Viņa
grib tam parādīt kādu uzmanību. Starp saviem dārgumiem tā sameklē mazu medaljonu un ieliek tajā savu matu cirtu. Tā būs viņam dzīva piemiņa no viņas. Kādreiz viņš to vēlējās. Viņa zina, tas darīs viņam prieku.
Kamēr Kalna nav mājā, viņa ātri steidz pati to aiznest. Ja Kalns to zinātu, viņš smietos par tādu sentimentālitāti. Varbūt arī viņam būtu nepatīkami.
Mājās pārnācis, Kalns meklē Valeriju. Nekur viņas nav. Izgājusi, nevienam ne vārda neteikdama.
Vienam pa māju staigājot, viņam tā izliekas liela un tukša. Viņš ieiet Valerijas buduārā. Smuku, greznu ligzdiņu viņa te ievijusi. Agrāk te bija bērnu guļamistaba... te gulēja viņa bērni... Dzīvi viņš to vēl atminas.
Arī šodien te jo daudz puķu, gaiss smaržas pilns un smags.
Kalnam izliekas tukša vecā siltā ligzdiņa — tikai puķēm uzposta... kā uz bērēm.
Jā, taisni kā uz bērēm.
No tādām domām Kalns neparko nevar atkratīties, un viņam kļūst uz mirkli drausmīgi. Viņš iziet.
Galva vēl no vakardienas tik smaga. Būtu jel Valerija ātrāk pārnākusi, vienam tik neomulīgi.
Salonā, ēdamistabā — visur puķes. Tas tiešām skaisti. Kalns atceras, ka arī Indra ļoti mīlēja puķes. Bet vai viņš to iedomājās reiz?... Indra... Kā gan viņai ir — izmestai no savas iemīļotās ligzdas!
Un bērni — viņu bērni...
Askulītis ... Jullītis...
Mazā, mīļā meitenīte!
Liekas, ka šodien pirmo reizi Kalns iedomājas par bērniem. Tiešām, laiks tā aizskrējis, ka viņš to lāgā
neatmin. Un piepeši sāpīga sajūta sažņaudz viņa krūtis. Apslēptās ilgas pēc bērniem ar varu laužas uz āru.
Pusgadu tas nav viņus redzējis. Tikai reiz pa mēnesi, iemaksādams bankā zināmu summu priekš viņiem, tas pa garu laiku atcerējās. Vai viņiem ar to pietika, par to viņš maz interesējās. Indra par to ne vārda nebilda. Pat to, kurā pilsētas nomalē viņi mīt, viņš lāgā nezina.
Sirdspārmetumi viņu spēji sagrābj. Tā viņš varējis viņus aizmirst, savus bērnus! Tūdaļ viņš būtu skrējis pie viņiem. Bet tā nevar, tas ir pret norunu. Viņš var tos satikt tikai pie Medņa onkuļa, un iepriekš paziņojot.
— Kas tev, Fred? — Valerija prasa, pārnākusi. Viņai krīt acīs vīra neparastā sejas izteiksme.
— Es, tāpat — esmu vēl noguris. — Kalns uz mirkli apjūk.
Valerija pētoši raugās Kalnā.
— Nē, tas nav tiesa. Redzu, tu gribi man ko slēpt, — viņa pārmet.
— Jā, Valita, es šodien pirmoreiz sāpīgi sajūtu, ka man trūkst bērnu.
Valerija brīdi klusē.
— Tu to man gribi pārmest? — viņa jautā svešā balsī.
— Nē, Valita, nepavisam nē, — viņš strauji apgalvo.
— Kādēļ tu viņus atstāji — Indrai?
— Domāju, man bija tikai viena izvēle — palikt pie bērniem un Indras jeb — pie tevis.
Valerija klusē.
— Atprasi tos, kurus vairāk mīli, — viņa ātri teic.
— To nevaru, tas būtu Indrai par daudz sāpīgs sitiens. Un viņa arī nedotu ar labu.
Ļaunais gars Valerijā sakustas. Naids pret Indru atmostas un spēji uzliesmo.
— Kurš uztur bērnus, tu vai Indra? — viņa jautā.
— Protams, es.
— Nu, tad taču tavās rokās vienkāršs līdzeklis.
— Tu domā?...
— Ja viņa citādi neklausa...
Kalns paliek domīgs.
— Nebūs ilgi, viņa padosies.
— Nē, nē, es nevaru! — Viņš uzlec stāvus un nozūd savā istabā.
Visu vakaru Kalns ir kluss un drūms.
Valerija ilgi pārdomā, kā viņam palīdzēt un iztapt pa prātam.
Otrā dienā viņa raksta vēstuli Indrai, lūgdama atdot Kalnam divus bērnus. Ar visu savu daiļrunību viņa cenšas aprādīt šīs prasības taisnību, apelē pie Indras cēlākām, dziļākām jūtām, un svēti solās būt Alfreda bērniem laba audžumāte. Jo spilgti viņa attēlo Kalna ilgas pēc bērniem, un ka viņam pilnīgi neiespējami bez viņiem dzīvot.
Uz šo vēstuli nekavējoties atnāca no Indras īsa, atraidoša atbilde, kurā tā lika Valerijai saprast, ka viņas gādība nevietā. Valerija jutās aizkarta un ar sašutumu nolika vēstuli Kalnam priekšā.
— Vai es tevi lūdzu iemaisīties? — Kalns uzlec kājās un nikni uzkliedz.
Valerija vēl nekad viņu tādu nav redzējusi. Rupjais pārmetums viņu padara mēmu. Viņa pamet īsu skatu uz vīru un lēniem soļiem iziet no istabas.
Kalns atjēdzas, ka pārsteidzies. Ātri viņš iziet viņai pakaļ un atvainojas. Viņam liekas, ka Valerijas acīs pamanījis asaru mirdzumu. Viņš nokaunās. Viņam top žēl, ka viņas labi domāto gādību tik skarbi uztvēris.
Tai pašā vakarā viņš raksta Indrai, uzturēdams spēkā Valerijas laipno prasību, ar piedraudējumu — atraut uztura līdzekļus, ja viņa pretotos viņa gribai.
Ar nepacietību Kalns gaidīja atbildi dienu dienā. Bet Indra klusē. Jo dienas Kalna rūgtums pret Indru aug, un viņš pret to nocietinās.
Indra, rokas nolaidusi, stāv savā dzīvoklītī pie loga un drūmi raugās mazajā dārziņā. Tur Julla un Ģinta ar lāpstiņām rok dobītes, kur dēstīt vasarai puķes. Pēdējais sniegs jau nokusis, pirmie zāļu stiebriņi jau sadīguši, kliederu krūmam sētmalā pumpuri sabrieduši un mazas, maigas, zaļas lapiņas jau pavērušās. Indra atceras, ar kādām grūtībām viņa sameklējusi ārpilsētā šo dzīvoklīti ar divām istabām un mazu dārziņu, nožogotu nomalā aiz lielā pagalma. Ar dzīvokli viņa mierā, tas tālu no pilsētas trokšņa un putekļiem. Bērni var laukā, tepat acu priekšā padzīvoties, nav ik reizes tiem jāiet līdz uz kārtīgu pastaigu, priekš kam ne viņai, ne Annai neatliek diezgan laika, jo abām jāpadara visi mājas darbi un jāapkopj bērni. Tiem te arī savi rotaļu biedri, kaimiņi. Otras kalpones tai vairs nav.
Patlaban Anna ar Dzidru un Askoldu aizgājuši uz pārtikas veikalu iepirkties. Indrai tikmēr jāaizkur pavardā uguns pusdienas pagatavošanai. Bet rokas tik smagas un vārgas, ka nevar ne pacilāt. Grūtas domas atspoguļojas viņas vaibstos, kuros viss pārdzīvotais atstājis savas pēdas. Jau trešo mēnesi kamēr Kalns atrauj uztura līdzekļus. Viņa arvien cerē, ja ne šodien, tad rīt viņš apžēlosies par bērniem. Bet velti. Un padoties viņa nežēlīgai prasībai nav iespējams. Atdot divus bērnus... Bet kurus? Meitenes nevar, tās par mazām, viņām vēl vajag mātes rūpīgas kopšanas. Abus puikas? Tie jau kā biedri viņai, var kādreiz parunāties
un tā izklaidēt bēdas un skumjas. Abi arī tik nerātni, tiem grūti klātos svešā mājā. Dot Askuli un Ģintu? Arī neiet. Brāļi abi kopā tā saraduši, ka šķirt tos nav iespējams, un ar meitenēm tie labi nesatiek. Nē, neviena tā nevar dot projām, visi vienlīdz mīļi, visu žēl. Bet viņam taču arī tiesības uz bērniem, viņš ilgojoties. Jā, no sākuma viņam to netrūka, tikai vēlāk tas iedomājies, ka labāk būtu, ja tam arī bērni būtu. Viņam vajag visu. Un viņai bērni ir vienīgais, visa dzīve. Vēl tādu nelaimi viņš grib izgāzt pār viņu! Vēl pēdējo atņemt, saplosīt gabalos viņas dzīvo dvēseli. ..
Nē, nē! bērnus viņa neatdos, un lai tai vai jānobeidzas.
Bet bērni?... Jā, tas ir tas briesmīgākais jautājums! Ilgi jau Indra cīnās ap to. Pirmo mēnesi iztika vēl kaut kā, lai gan aiztaupīts nekas nebija, jo mēneša daļa bija tikko pietiekoša visnepieciešamākām dzīves vajadzībām, ja arī diezin kā sašaurināja visas prasības. Ikreiz tikai ar grūtībām varēja sagaidīt mēneša pirmo dienu, kad pienāca jauna nauda.
Par laimi māte no laukiem atsūtīja lielāku daudzumu ēdamvielu, ar kurām iztika labu laiku. Otrā mēnesī jau pilnīgi aptrūka visa. Lai gan Indra slēpa cik varēdama no Medņa krusttēva savus grūtos, materiālos apstākļus, apgalvodama, ka Kalns apgādā bērnus pilnīgi pietiekoši, taču tagad vairs cits nekas neatlika, kā griezties pie viņa pēc aizņēmuma, jo cita tuvāka cilvēka tai pilsētā nebija. Mātei tā negribēja visu stāstīt, jo baidījās to apkraut ar tik lielām sirdssāpēm. Arī mātei viņa apgalvoja, ka viņi labi apgādāti. Krusttēvam tā teica, ka aptrūcis līdz mēneša beigām dažām lielākām vajadzībām, kā bērnu apģērbiem. Mednis bija
iedevis prāvāku summu, ar kuru tā iztika veselu mēnesi. Bet nu tā galīgi izbeigusies, un Indrai trūka padoma. Jau otru nedēļu Anna no saviem senākiem aiztaupījumiem apgādā visu nepieciešamo bērniem un arī pašām. Bet tos izlietot Indrai bija pārāk nospiedoši.
Vai viņš galīgi bērnus piemirsis? Vai viņš grib atkratīties no pienākuma rūpēties par tiem, atstādams viņus likteņa varā? Viņam jau, protams, grūti nākas uzturēt divu ģimeņu dzīves iekārtas. Jaunā saimniecība pašu mājā arī laikam dārgi izmaksā... Varbūt viņam it vienkārši trūkst līdzekļu, jo prakse sarāvusies? Pēdējā laikā tā stipri palikusi mazāka.
Indra visādi pārdomā un baidās vainot Kalnu. Viņa pati arī vainīga, ka tik ilgi klusējusi. Tā sēstas un ātri uzraksta Kalnam vēstuli, atgādinādama, ka trešo mēnesi bērni nekā nav saņēmuši un ka vajadzība liela, lai ilgāk nekavējas.
Spalvu nolikusi, Indra drusku apmierinās. Viņa pārliecināta, ka tagad viņš vairs neatteiksies.
— Māmiņ, es izraku lielu bedri, tajā mēs stādīsim ābelīti, tad mums būs āboli, — Julla, pie loga pienācis, jautri ziņo mātei.
— Un es iztaisīju dobi, tur augs burkāni zupai, un kāposti. Tie tik dārgi un Annai to vajag, — Ģinta teic.
— Man grības ēst, vai pusdienas drīz būs? — Julla vaicā.
— Vēl tik drīz nebūs, Anna atnesīs gaļu, tad tūliņ cepsim. Pacieties vēl, tad labāk gribēsies ēst.
— Man jau dikti gribās.
Indra ātri izsteidzas virtuvē un lūko pavardā iekurt uguni. Pašai arī stiprs izsalkums. Šorīt iedzēra kafiju bez maizes, tās visiem netika. Jau trešā nedēļa, kā viņa
pārtiek vienīgi no melnas kafijas un rupjas maizes. Bet par to viņa nežēlojas, kad tikai bērniem nebūtu trūkums. Un tagad jau patlaban tā bija, ka nezināja, ko rītā likt galdā. Anna arī jau sāk kurnēt. Jau vairākas reizes tā aizrāda, lai rakstot Kalnam.
Rūpīgi tā sakrauj pavardā mazas pagalītes, lai aiztaupītu malku. Paldies Dievam, malkas mums diezgan, pietiks vēl kādam mēnesim. Labi, ka to vairāk iegādājusies. — Indra priecājas sevī.
Atskan bērnu čaloņa. Anna pārnākusi. Visi ar joni iebrūk istabā.
— Māmiņ, māmiņ, man bonbongas! Bodnieks iedeva. — Askulis priecīgi paceļ gaisā rociņu ar turziņu.
— Kā, iedāvāja? — Indra nemierā jautā Annai.
— Nu, kā tad, vai tad nu mēs ietu par niekiem tērēties.
Indra norāj Askoldu, ka citreiz lai tā nedarot. Tas savelk lūpu.
— Bet bonbongas tik briesmīgi gardas, es ilgi nevienas neēdu, Ģinta un Julla arī nē. Neviens nav dabūjis, kamēr Medņa vectētiņš atnesa lielo kārbu ar marcipānu un šokolādi.
Indrai grūti klausīties, bet viņa vēl norāj bērnu un cieši noliedz pieņemt dāvanas.
— Tad ta nu liela nelaime! Bodnieks bērnam dod, kā tad lai neņem? Mēs tādi draugi, un Askulis mīl nākt līdz uz bodi, — Anna pukojas.
— Jā, māmiņ, tur tik daudz šokolādes tāfeļu, kāds simts, vai vēl vairāk... un tik daudz bonbongu un biskvītu — tādi kalni! Kā pa Ziemsvētkiem, kad bijām pie tētiņa.
Indra klusi iziet virtuvē. Anna tai seko, un abas sāk
rīkoties. Dzirdams, kā iekšā Askolds izdala dārgo mantu starp brāli un māšelēm, un Dzidra sauc: vēl! man vēl! Tad Askolds sāk stāstīt, ko tas bodē redzējis. Julla noteic, ka citu reizi arī viņš iešot līdzi, un lai Ģinta viena pati paliekot mājā. Ģinta sāk kliegt, viņa neparko nepalikšot.
Anna izņem no groza gabaliņu gaļas, pusklaipu rupjas maizes, baltmaizi un pudeli piena.
— Baltmaizi jau gan nevajadzēja, bērni var ēst arī rupju, tas veselīgi, — Indra domā.
— Var jau gan, bet Dzidrulei vajag, viņa nemīl melnu maizi.
— Es aizrakstīju. Uz galda ir vēstule, tā jāiemet pastā, — Indra ziņo.
— Tas labi, kundzīt, tad jau nu reiz būs atkal Dieva svētība un visa gana. Sen jau to vajadzēja darīt, — Anna saka apmierināta.
— Askulim un Jullīšam zābaciņi pavisam cauri, es uzmaucu viņiem galošiņas, lai nelien pirkstiņi laukā, — viņa vēl piebilst.
Jā, Indra atceras, apavi bērniem pavisam nolietojušies, Un Askulis vēl staigā ziemas mētelītī, ar kuru jau par siltu metas. Vasaras mētelītis palika Jullam, un Jullas mētelītis Ģintai. Un kā visa vēl nevajag, jaunam gada laikam mainoties.
Anna rīkodamās atceras visas vajadzības un sāk uzskaitīt, kas viss jāpērk un kur lētāk var dabūt, kad atnāks nauda.
Indra klusē, viņa baidās taisīt kādus plānus, jo kas zina, vai pietiks visiem parādiem un vēl jaunām vajadzībām. Ar pateicību viņa apskata Annu. Tā viņai vienīgā biedre
visās viņas rūpēs un bēdās, visu to grūto laiku, kamēr viņi šķīrušies.
Trešā dienā Indra ar nepacietību gaidīja, ka Kalns atsauksies. Bet nekā. Viņas nemiers auga ar katru stundu. Viņa vēroja, ka arī Annas nelielais krājumiņš sāka izsīkt. Sirds Indrai rūpēs baigi sažņaudzās. Uz galda gulēja saimnieka vēstule, kurā tas jau trešo reizi atgādināja īres parādu, šoreiz ar jo ciešu piedraudējumu. Viņa baidījās iziet, lai nesastaptos ar viņu pagalmā.
— Māmiņ, es vairs nemaz nevaru iet ar vecajiem zābakiem, dubļi lien kājiņās, — Askulis žēlojas, no lauka iekšā ienācis.
— Velc virsū galošiņas, dēliņ.
— Es negribu galošiņas! — Askulis tiepjas.
— Nu, tad paliec mierā! — Indra bargi uzkliedz.
— Māmiņai nav tagad vaļas braukt uz pilsētu pēc zābaciņiem. Gan jau dabūsi, pagaidi vien, — Anna mierina bērnu.
— Es zinu, māmiņ, tev nav naudiņas, — Julla teica.
— Cik labi bija mūsu lielajā mājā, pie tētiņa. Tur nekad nebija jāiet ar cauriem zābakiem, un vienmēr tur bija āboli... Askulis žēlojās.
— Un oranžes un silta šokolāde, — arī Julla atceras.
— Māmiņ, iesim atpakaļ pie tētiņa, — Ģinta piebalso.
— Pie tētiņa, pie tētiņa! — Dzidra pļāpā līdz.
Indra sāpīgi iekož lūpā. Tā nav pirmā reize, kur viņai tas no bērniem jādzird. Kā karsta straume plūst asaras pār vaigiem un rīklē sūrst.
Viņa izskrien otrā istabā. Dzird, Askulis atkal stāsta,
kādus lielus, skaistus ābolus un sulīgus bumbierus tas bodes logos redzējis.
Anna dusmīgi cilā traukus pa virtuvi, šad tad ko iebilzdama bērnu valodās, tos aprādama un mierinādama.
Tas vairs nav izturams! Indra saķer galvu abām rokām. Un viņš neliekas ne zinot! Kas viņai atliek ko darīt? Iet pašai personīgi, pārliecināties, kā ar viņu stāv? Ne mūžam.
Izmisums pārņem Indru. Ko iesākt, ko darīt?
Pastnieks ienesa vēstuli. No viņa. Viņa nobāl — tikai vēstule! Tā zina, ka nekas labs tur nevar būt. Tā ir. Viņš pastāv pie sava un tagad noteikti prasa, lai atdodot Askoldu un Julianu, jo viņš bez bērniem nevarot dzīvot. Ja viņa to nedarīšot, tad viņš, diemžēl, jutīšoties piespiests atstāt visu gādību par bērniem viņai vienai. Domājams, ka tas viņai viegli iespējams, jo citādi tā tik stūrgalvīgi nepretotos ar tik cietsirdīgu patmīlību.
Kā sastingusi Indra paliek stāvot. Jā, viņš pārliecināts, ka viņa ar bērniem tiek pabalstīti no savējiem, un turpmāk viņš vairs nedomā rūpēties par tiem. Ka viņš pie tā paliks, to viņa zina.
Indra ieslēdzās dibenistabā un ļāva vaļu asaru plūdiem. Viņai vajadzēja noskalot no sirds visu rūgtumu, kurš bija sastrēdzis. Galvu spilvenā iespiedusi, viņa krampjos elsoja. Bērni otrā istabā trokšņoja un Anna bārās, bez mazākās noģidas par kundzes rūgtajām bēdām.
Ilgi Indra raudāja bez kāda atvieglinājuma. Viņa tagad saprata, ka tai jānes vēl šis pēdējais sāpīgais upuris.
Jo ilgāk bērniem ciest tā vairs nevarēja atļaut. Jā, tam tā jābūt. Viņa sāka apradināties ar domām, ka Askolds un Julians jāatdod tēvam. Vēl kādas dienas tā cīnījās ar sevi, ne vārda neteikdama arī Annai. Ko tā arī viņai vairs varēja līdzēt. Tikai veltīgas sarunas.
— Askulīt, vai pie tētiņa bija labāk kā pie māmiņas? — Indra jautā.
— Jā, bija labāk, tur man bija jauni zābaki.
— Un āboli, un oranžes, — Julla atkal atceras.
— Jums tik ļoti gribas ābolus?
— Ļoti, ļoti, māmiņ.
— Es arī gribu, — abi puikas cieti noteic.
— Nu tad, bērniņi, jūs abi iesit atpakaļ pie tētiņa.
— Bet tu tak nāksi līdz? — Julla vaicā.
— Nē.
— Tad es arī neeju, es palikšu pie māmiņas, — Julla noteic.
Askolds ir domīgs. Viņu pārlieku vilina viss tas, ko zaudējis, aiziedams no tēva. Jā, viņš iešot un atnesīšot arī māmiņai oranžes un ābolus!
Pēdīgi arī Julians ir ar mieru.
Indras lūpas sāpīgi saraujas. Tik viegli bērni ļāvās pārrunāties. Viņa sagaidīja daudz lielāku pretošanos.
— Nu, tad ejiet pie Annas dārziņā, palīdzēt viņai dobes rakt. Es tikmēr uzrakstīšu tētiņam, lai brauc jums pakaļ.
— Bet drīz, drīz lai viņš brauc! — Askulis priecīgi sauc.
— Jā, drīz, — Indra pamāj ar galvu.
— Es braukšu pie tētiņa, vecā mājā! — Julla pirmais izskrien laukā ar priecīgo ziņu Annai un māsām.
Ar sausu, tukšu skatu Indra raugās vēl neaprakstitajā lapas loksnē.
Vai rakstīt?
Tad viņa paķer spalvu un ātri, lieliem, trīcošiem vilcieniem uzmet īsi:
„Brauc pakaļ bērniem.
Indra.”
Indrai metas raibi gar acīm, kad viņa pieceļas. Streipuļodama tā iziet uz ielas. Dobji krītot, vēstule atsitas pasta kastītē.
— Ā! — viņa klusi iekliedzas.
Pirmā dienā Kalns ieradās.
Indra ar bērniem ir istabā, Anna rīkojas pa virtuvi, traukus mazgādama.
— Tētiņš klāt! Tētiņš... — Askulis iekliedzas, izdzirdis tēva balsi, un izskrien pretim. Arī Julla un Ģinta tam seko, bet Dzidra mātes klēpī paliek nemierīga. Indra to aiztur pie sevis, jo negrib palikt viena.
— Labdien, — Kalns īsi sveicina, roku sniegdams.
Indra mēmi pasniedz savu.
— Nu, zēni, vai brauksit man līdzi? — Kalns skaļi prasa. Viņš izvairās no Indras skata un pietur kādu laiku skaļo toni.
— Jā, jā! — Puikas priecīgi lēkā un tūdaļ pošas līdz.
— Nu, tad sataisāties ar', lai Anna jūs apģērbj.
Puikas iziet pie Annas. Dzirdams, ka tie otrā istabā steidzīgi ģērbjas.
Ģinta pieķērusies tēvam pie rokas, bet Dzidra mātes klēpī sveši uzskata tēvu. Kalns paceļ meitenīti un vēlreiz noskūpsta, tad jautā mazākai:
— Dzidrulite, vai tu tēti vairs nepazīsti?
Dzidra kaunīgi pieglaužas pie mātes un, paslēpusi galviņu, priecīgi smejas.
Iestājas brīdi klusums.
Kalns ātri steidz vērot apkārtni.
Viss spodrs un glīts, pat omulīgi viņam te liekas.
— Tikai divas istabeles. Vai jums te nav pašauri? Kamdēļ tik mazā dzīvoklītī? — Kalns jautā.
— Mums pietiek.
Atkal klusums.
— Indra, ceru, tu sapratīsi ... — viņš bilst klusāk.
— Jā, — Indra tikko dabū pār lūpām.
— Piedod, ka biju piespiests lietot tik asus līdzekļus. Bet domāju, ka citādi tu nebūtu manu tik sāpīgo vēlēšanos izpildījusi.
— Nē.
— Protams, tu bērnus vari redzēt katrā laikā.
— Jā.
Kalns redz un saprot, kas Indrā iekšēji notiek. Viņš baidās no grūtās scēnas, un neliekas to redzam.
— Te būs par pagājušo laiku un par diviem mēnešiem uz priekšu, tai pašā apmērā kā līdz šim. Ja vajadzētu kādreiz vairāk, saki vienu vārdu. Pēc iespējas apmierināšu visas prasības. — Kalns uzliek aploksni uz galda Indras priekšā.
Puišeļi apģērbušies ieskrien.
Indra smagi pieceļas, iedod Dzidru Annai, kura arī ienākusi līdzi puikām, un paver lielā groza vāku, kurā jau viss salikts priekš Askolda un Jullas. Vēl viņa uzliek virsū dažas abu bērnu mīļākās paijiņas, tad aizver vāku un aizslēdz grozu.
— Vai viss jau gatavs un mēs varam braukt?
— Jā, brauciet, — Indra atbild Kalnam.
Askulis ar Jullu priecīgi lēkā ap grozu. Bet kad tiem jāatvadās no mātes, abi paliek domīgi. Vecākais klusi apkampj māti, kad tā to skūpsta. Julla sāk raudāt.
— Es palikšu pie māmulītes, — viņš žēli teic.
— Nu, neniķojies! — Indra uzsauc skarbi svešādu balsi.
Bērns mitējas raudāt un ļaujas sevi aizvest.
— Ardievu!
Indra ātri pasniedz roku un aizgriežas, rīkodamās pie atvērtā drānu groza.
— Tik daudz ābolu es tev atvedīšu! — Askolds rāda lielu klēpi mātei, bet viņa to neredz.
Ģinta ieķeras mātei svārkos un ar lielu izbrīnu vēro, kas notiek. Vienaldzīgi tā saņem tēva skūpstu.
Kalns satver pie labās rokas Askuli, pie kreisās Jullu un visi trīs brašiem soļiem iziet.
Un tad viņi ir laukā pa durvīm.
Indra dzird, ka Anna vēl nosauc pakaļ:
— Pa ceļam nopērciet bērniem jaunus zābakus!
Skapī karājas melnas, apdilušas samta biksītes. Indra ar pirkstiem ieķeras tajās, un smagi viņas galva noslīgst uz leju.
— Ģinta, vai tu nemaz negribi tēva šokolādi? — Anna priekšistabā sauc.
Mazā palaižas vaļā no mātes un aizskrien.
— Tā, nu mēs esam mājās! Kāpsim nu laukā, — Kalns teica uz bērniem, kad važonis apstājās pie mājas durvīm.
Puikas mudīgi izlēca no ratiem, un visi trīs, rokās
saķērušies, devās pa kāpnēm augšup. Nekad vēl Kalns nav bijis tik uzmanīgs un laipns pret bērniem. Viņam liekas, ka tikai nule tas būtu sapratis, kas cilvēkam ir bērni pasaulē. Viņš tagad pilnīgi laimīgs un apmierināts. Augšā kāpjot, viņš bērniem vēl ātri atgādina, ko tiem jau ceļā stāstījis, ka viņus sagaidīšot jauna audžu māte. Kad viņa nākot pretim, lai laipni sniedzot rokas un sakot „labdien” un noņemot cepures.
Bērni pamācību noklausījās pa ausu galam, nepretodamies, un domāja tikai par to, kā ātrāk tikt vecā mājā. Pie durvīm abi puišeļi reizē gribēja piezvanīt, kad tēvs jau atvēra durvis pļaši vaļā.
Valerija laipni smaidīdama nāca pretim.
— Te tev būs mani dēliņi, Askolds un Julians. Un te jūsu jaunā māmiņa.
Bērni stāvēja nekustēdamies uz vietas un platām acīm raudzījās svešajā smukajā dāmā. Cepuri noņemt un sveicināt tiem neienāca prātā. Viņu actiņās bija vērojams liels apjukums. — Labdien, Askold, sveiks, Julian! — Valerija sniedza katram roku.
Bet bērni izturējās tik stīvi un salti, viņa neiedrošinājās tos noskūpstīt.
— Nu, noģērbsimies, tad iesim iekšā, gan tad apradīsim un iedraudzēsimies, — Kalns drošina abas puses.
Iekšā iegājuši, bērni ar lielu izbrīnu raugās visapkārt. Abi klusē un nerāda ne mazāko vēlēšanos atdarīt muti.
— Nu, runājiet nu, puikas! — Kalns jokodams pakrata abus pie pleciem.
Valerija smaidīdama lūkojas mazajos ciemiņos.
— Nu, kā jums patīk te, ilgi neesat bijuši savā mājā? — viņa jautā cik spēdama mīlīgi.
— Vai tā ir mūsu... vecā māja? — Askolds saņemas prasīt.
— Kā tad nu nē, vai tad tu nepazīsti?
— Nē, pie māmiņas bija citādi.
— Nu, tad iesim manā kabinetā. — Kalns ieved tur bērnus.
— Jā, tā jau ir tētiņa istaba, un te viņš guļ uz dīvāna! — Julla, arī atdabūjis valodu, priecīgi izsaucas.
— Nē, puišel, te es tagad neguļu. Bet iesim tālāk.
Kamēr Kalns ar dēlēniem apstaigā māju, Valerija iziet ēdamistabā sarīkot cienastu.
Kalns visādi nopūlas uzjautrināt bērnus, bet tas viņam neizdodas. Liekas, par daudz tie atraduši no tēva mājas. Viņš rāda tiem gan puķes, gan jaunas bildes pie sienām, bet ne par ko tie neizrāda sevišķu prieku. Klusēdami tie seko tēvam.
— Nu, esiet nu jautrāki, citādi māmiņa būs bēdīga, — Kalns klusām teic.
— Māmiņa? Kur ir māmiņa? — Julla dzīvi ievaicājas.
— Ēdamistabā. Viņa jums dos konfektes un visu ko labu, tad sakiet smuku paldies.
— Nāc, iesim. — Askolds rauj tēvu uz ēdamistabu.
Visi dodas turpu.
— Bet kur tad ir māmiņa? — Julla prasa skaļi.
— Nāc, puisīt, sēdies te, man līdzās, es esmu tava māmiņa, — Valerija mīlīgi aicina.
— Es tevi negribu, — Julla strupi atcērt un piespiežas tēvam klāt.
— Esi rātns! Ej, kad tevi sauc, — Kalns stingri norāj. :
Bet Julla paslēpj galvu pie tēva un neparko neiet.
Valerija aizrāda Kalnam, lai tas paturot Jullu pie sevis. Paņēmusi skaistu, lielu ābolu no vāzes, tā pieiet pie Askolda un sniedz viņam to. Viņš saņem ābolu un teic nosarkdams:
— Es sēdēšu pie tevis, kundze.
— Nu redz, tu esi prātīgāks. Mēs būsim draugi, vai jā?
Askolds paliek atbildi parādā, bet iet līdz pie galda, uz kura vilinoši pretim rēgojas viss, par ko vien tas sapņojis. Tik skaistus ābolus un oranžes tas pat bodes logos neatceras redzējis. Un tik daudz konfekšu! Kāri viņš dzer gardo šokolādi, garšīgo rausi piekozdams. Un kad Valerija tam uz šķīvja sakrauj veselu kalnu ar sirdsilgotajiem gardumiem, tad tas to bagātīgi atalgo ar laipnāku skatu un runīgi atbild uz viņas jautājumiem.
Ar Jullu vien Kalns netiek galā. Savu tasīti tas ātri izdzer un apēd pusrausi, bet ābolus, oranžes, bonbongas un visu citu, ko tēvs tam sniedz, tas iebāž kabatā. Kalns aizrāda, ka tā nemēdz smalki ļaudis darīt, bet viņš neļaujas traucēties.
— Es nesīšu mājās, māmiņai un Annai. Un tu, Askul, nes Ģintai un Dzidrulei, — Julla izskaidro un noteic.
— Jā, jā! Vai tu atļauj, kundze? — Askolds priecīgi izsaucas, griezdamies ar jautājumu pret Valeriju.
Valerija apjūk, nezinādama, ko bērnam atbildēt.
— Askulīt, tā tev nav kundze, bet — māmiņa, to neaizmirsti. Un tad — jūs paliksit abi pie tētiņa un... jo te ir jūsu māja, un te jūs tagad dzīvosit. Vai tik ātri to jau aizmirsāt? — Kalns nopietni griežas pret bērniem.
Bērni nekā neatbildēja, tikai mēmi skatījās. Tēvam pretī runāt tie nekad nedrīkstēja, un arī tagad viņa vārdus tie uzņēma kā kaut ko negrozāmu.
Tad Kalns iziet uz mirkli otrā istabā. Valerija, gribēdama bērniem pielabināties, pieber Askoldam pilnas kabatas ar saldumiem.
— Tu esi labs dēls, es tevi mīlu, — viņa ātri teic un noskūpsta viņam galviņu.
— Bet tu, Julian, neesi visai rātns. Tomēr, še tev arī konfektes. Uz priekšu tu uzvedies labāk. — Arī viņam tā sabāž kabatiņas pilnas, bet kad viņa to grib noskūpstīt, tas novēršas un mudīgi aizskrien projām.
Pie vakara Valerija aiziet sarīkot bērniem guļu. Kalns paliek ar viņiem sarunādamies, stāsta tiem visādus jokus un sola vest uz cirku un gaismas bildēm. Tas abus ļoti apmierina, jo māmiņa tos nekad tur neesot vedusi.
— Māmiņai nekad nebija tik daudz naudas, — Julla atceras.
Askolds iedomājas, ka viņam kājās jauni, smuki zābaki, skatās paslepšus uz tiem, pacilā vienu kāju, otru, un ir pilnīgi mierā ar savu stāvokli.
Bet kad ienāk Valerija, abi apklust un tā kā ar bailēm raugās viņā.
— Fred, panāc nu drusku apskatīties... — Valerija aizsauc Kalnu.
Bērni uz brītiņu paliek vieni.
Tie abi saiet tuvu kopā un kā vaicādami raugās viens otrā.
— Es gribu mājā, — teic Julla.
— Kuš! Ka tētiņš neizdzird, viņš paliks dusmīgs, —
Askolds norāj. Bet var dzirdēt no balstiņas, ka arī viņam nav vairs priecīga oma.
Kad viņus ved gulēt, viņi vilcinādamies iet, ne vārda nebilzdami.
— Te gulēja agrāk Gaitnieka jaunkundze, — Askolds iečukst brālim, — un mūsu istabā guļ tētiņš ar svešo, smuko dāmu.
Jullam tas vienalga, jo viņam paliek arvien skumjāk un skumjāk ap sirsniņu.
— Es vēl negribu gulēt, — izteic kaunīgi savu protestu Askulis.
— Ir laiks, ir laiks! — Kalns noteic stingri un palīdz noģērbties Jullam, kamēr Askoldu noģērbj istabas meita.
Valerija arī ir klāt un šo to palīdz un pasniedz.
Mazajam Jullam mērs ir pilns, un viņš uzvelk sāpīgu raudu meldiju, sacīdams:
— Es gribu atpakaļ pie māmiņas un Annas.
Valerija uzmet Kalnam nepacietīgu skatu.
Žēli, žēli puisēns raud.
Valerija ar kalponi iziet no istabas.
Redzēdams, ka ar bardzību šoreiz nekā nepanāks, Kalns visādi labina un mierina bērnu, kamēr tas pēdīgi noguris noliec galviņu uz viņa rokas, un izraudātie acu plakstiņi smagi aizveras. ..
Askolds ar garām actiņām mierīgi guļ savā gultiņā uz tēvu raudzīdamies.
— Tu vēl neguli, Askulīt? — Kalns pieiet pie sava mīluļa.
— Bet kāpēc māmiņa nevar nākt atpakaļ vecā mājā? — viņš klusi jautā, it kā baidīdamies, ka kāds to nedzird.
— Viņa negrib, — Kalns īsi teic, acumirklī neatrazdams citu atbildi.
Neticīgi bērns aizkar tēvu.
— Neej tu, tētiņ, projām, paliec pie mums, — bērns lūdzas.
— Es palikšu, tikai guli.
Pēc kāda laiciņa arī vecākais saldi iemidzis. Kalns uzmanīgi atraisa vaļā savu roku no bērna rociņas. Sagludinādams viņa matu sprogas no pierītes, viņš jūt — arī Askolda spilvenītis slapjš no asarām...
Vēl ilgi tas sēd starp bērnu gultiņām, raugās viņu nevainīgajās sejiņās un lūko atrisināt garu, sarežģītu domu pavedienu...
Pirmās dienas Indrai pagāja dobjās sāpēs un žēlabās. It kā kāds gabals no dzīvās miesas tai būtu atrauts un asiņotu bez mitēšanās. Kā lauvas mātīte, kam mazie lauvēni nolaupīti, tā nemierīgi šaudījās apkārt. Likās, ka nekur tā vairs miera neatradīs. Tad tā iekrita dziļā melancholijā un sakupusi sēdēja kaktiņā, domās iegrimusi.
Anna nezināja un nedrīkstēja savu kundzi mierināt. Viņai bija žēl nabaga sievietes. Indras liktenis tai likās brēcoša netaisnība un pārestība. Viņa pati bija atraitne, tai jaunai vīrs bija miris un arī vienīgais bērns tam sekojis, viņa labi spēja saprast sievietes bēdas un ciešanas. Ar visu sirdi tā juta Indrai līdz un pēc saviem spēkiem centās viņai palīdzēt. Kad Anna redzēja, ka Indra par mājā palikušajām meitenēm vairs nemaz nelikās zinis, viņa tapa nemierīga — vai tikai viss ar viņas kundzi ir kārtībā.
Tiešām likās, it kā viņa Ģintu un Dzidru vairs nemaz nemīlētu un visa viņas sirds būtu aizgājusi līdzi viņas zēniem. Netaisna un barga tā palika pret meitenēm, nepacieta ne mazāko viņu troksnīti. Un ja Anna par tām nebūtu rūpējusies, tad viņām klātos pavisam slikti.
— Mans nabaga Julla!... — Indra kādu dienu klusi sevī vaimanāja,
Anna otrā istabā palika mierīga un klausījās. Tad tā nepamanīta pabāza galvu pa durvīm, paskatījās un
atkal klusām nozuda. Indra tāpat sēdēja, galvu rokās atslējusi. Annai palika bail par viņu, un tā iegāja pie viņas. Indra ne galvu nepacēla.
— Kundze, jūs tā bēdājaties, it kā viņi nu būtu beigti, — Anna bilda.
— Man tā vien liekas, ka es viņus nekad vairs neredzēšu.
— Kas tad nu viņiem notiks? Bērni aizgāja pie tēva... taču aiz mīlestības viņš ņēma pie sevis un tos tāpat glabās un lolos. Ja jau tā pēc viņiem sirds sāp, ejiet apraudzīt.
— Kur? — Indra spēji trauc.
— Nu, turpat, kur jau kungs nāca uz satikšanos ar bērniem, ejiet jūs ar' — pie Medņa kunga.
Ak, jā! Kā tas viņai nemaz nebija nācis prātā.
— Anna, jūs domājat, viņiem tur būs labāk kā pie manis?
— To es nedomāju vis, bet slikti jau nu arī nebūs. Jums vajadzētu pašai pārliecināties, tad jūs apmierinātos. Tagad jau nu gan varbūt vēl, kamēr nav apraduši, paskumst, bet vēlāk aizmirsīs...
— Aizmirsīs!... Ak! — Indra iekliedzas sāpēs.
Anna izbijusies paliek kā mēma. Tad atkal sāk mierināt kundzi.
Indrai sirds sāp par abiem zaudētiem bērniem, bet Jullītis viņai nemaz neiziet no prāta. Kā kāda ļauna nojauta viņu sagrābj un māc...
Nākošā dienā Indra pošas un iet pie krusttēva. No pirmā briesmīgā sitiena tā kaut cik atspirgusi. Tai gribas parunāties ar kādu tuvāku cilvēku, kura vārdiem priekš viņas būtu lielāks svars. Atdot aizņēmumu
arī vajadzēja. Tā jutās tik nespēcīga, ka kājām nevarēja aiziet. Kā kāda grūta slimība to būtu nomākusi.
Kā allaž, tā izsūdz Medņa krusttēvam savas bēdas un neslēpj arī savas bailes un baigās jausmas. Krusttēvs saprot viņas stāvokli un apdomīgi lūko mierināt, ieskaidrodams, ka viņai nekāda netaisnība nav notikusi un ka bērniem nebūs slikti.
— Lai gan tev grūti, Indra, pilnīgi to saprotu, bet tu darīji prātīgi, atdodama Askoldu un Julianu tēvam. Zēniem arvien vajag tēva audzināšanas, māte nekad nespēj tā vadīt dēlus kā tēvs. Arī uz raksturu tēvam labāks iespaids.
Indrai tas liekas ticami, un tas viņu zināmā mērā apmierina.
— Onkul, lūdzams, nesmejies. Vai tu domā, ka viņiem tur nekas ļauns nenotiks?
Mednis saprot, ka Indra bīstas, ka viņiem nenotiek kāda pārestība. Ar pilnīgu pārliecību viņš apliecina, ka Valerija ir inteliģenta, ka neatļausies sev ne mazāko netaisnību un bardzību pret Kalna bērniem. Un arī viņš pats tagad divkārt būs nomodā par viņiem.
— Man arvien bail, ka Jullam kaut kas... Es redzēju tādu baismīgu sapni...
— Tev uztrauktie nervi, Indra, rada sapņus. Esi mierā un paciet vēl šo grūtumu. Ko lai dara. Mātes sirds jau šķiroties sāp. Bet tavi bērni taču nav miruši... Viņi ir dzīvi un veseli, pie tēva būs labi apgādāti un audzināti. Un ja kaut kas, es arī esmu tuvumā. Ilma Valerijas draudzene, viņa bieži ir kopā un pie viņiem mājā.
Pag', viņa drīz pārnāks, tā laikam atkal būs tur. Tad tu pati dzirdēsi.
— Ilma tur? — Indra iesaucas.
— Jā, tā viņa teica.
— Onkul, vai nevarētu... es tā gribētu viņus redzēt. Tad vieglāk apmierinātos.
— Vai nebūs par ātru? Tas uztrauktu bērnus.
Bet Indra uzskata tik lūdzoši krusttēvu, ka viņš nevar pretoties.
— Nu, labi, piezvanīsim, tad jau bērni būs tūlīt klāt. Tad tev būs prāts mierīgāks, tas taisnība.
Indra, ļoti uztraukta, seko krusttēvam kabinetā. Mednis piezvana un prasa, vai Indra varot bērnus redzēt. Ilgi viņš klausās, un no viņa nopietnās sejas tā redz, ka atbilde ir negātīva.
— Kalns vēlas ar tevi pašu runāt, — Mednis pasniedz Indrai klausuli.
— Tu vēlies bērnus satikt?
— Jā.
— Patlaban viņi aizgājuši ar Valeriju un Ilmas kundzi pastaigāties. Ja tu katrā ziņā gribi, tad es viņus tev pēc pārnākšanas nosūtīšu. Bet pēc manām domām vajadzētu vēl kādu laiciņu nogaidīt, kamēr viņi vairāk aprod ar mainīto stāvokli.
— Ja tu domā, ka tas viņiem nāktu par labu, tad esmu ar mieru. Kā viņi jūtas?
— Nu, pirmās dienas ne visai labi, it īpaši Julla...
— Julla! Kas viņam kaitēja, vai nebija slims?
— Nē, bet bija tāds nemierīgs, skuma un nemaz neēda. Es baidījos, gribēju jau vest viņu atpakaļ pie tevis...
— Kāpēc tu nevedi? Ak, lūdzu, dari to! Es tik ļoti lūdzu ... — Indras balss trīc, asaras rit pār vaigiem, un klausule rokās dreb.
Mednis pienāk tuvāk, viņam bail, ka Indra nesabrūk.
— Kamdēļ? Tagad jau sāk pāriet, ēd un paliek omulīgāks. Drīz būs pavisam labi. Bet ja tevi tagad redzēs, tad būs atkal viss pa vecam.
Un tad Kalns stāsta plašāk par Askoldu, ka tas turoties dūšīgāk, ar viņu varot itin labi iztikt. Bet Indra vairs nedzird, viņai ausīs sāk džinkstēt, tā sagrīļojas. Mednis satver viņu un izņem tai klausuli no rokām.
Paiet brītiņš, kamēr Indra kaut cik apmierinās.
Ar rūpēm krusttēvs seko viņas dziļajam saviļņojumam.
— Drīz pārnāks mana sieva, tad tu dzirdēsi ko tuvāk, — viņš teic mierinādams.
Indra uzlec kājās. Nē, šodien viņa vairs ne ar vienu nevar runāt. Kādu citu reizi. Krusttēvs grib viņu pavadīt uz māju, bet viņa ar pateicību atraida.
Galvu kratīdams, viņš noraugās māsas meitai pakaļ, kā tā steidzīgiem, nevaldāmiem soļiem aiziet.
Ātrāk, ātrāk uz māju. Vienai būt, visu izjust, pārdomāt līdz galam...
Pārnākusi, Indra dod īsus paskaidrojumus Annai, un uz meitenēm, kuras dārziņā rotaļājas ar kaimiņu bērniem, ne acu nepametusi, viņa ieslēdzas dibenistabā un nosēžas savā kaktiņā. Jo visos locekļos tāds nespēks, ka no strādāšanas nav ko domāt.
Indrai liekas, ka viņas sāpes par bērniem ir lielākas, nekā kad viņi būtu miruši.
— Mani bērniņi — šīs ienīstās sievietes rokās!...
Staigājot, ēdot, gulēt ejot... Ak, tas ir briesmīgi. Viņa klausās viņu valodiņu čaloņā... Viņa saņem viņu smaidus... Par viņu nerātnībām tā varbūt nikni dusmojas... Viņu mazo sirsniņu sāpju asaras tā redz... Nav mīļas rokas, kas tās nožāvētu, jo viņu, šo tukšo greznuli, tās tikai kaitina... Mans Dievs, mani nabaga bērni!...
Tagad viņa zina, ka viņi skumst pēc mātes siltā glāsta un maiguma. Viņi ilgojas pēc viņas. Askulis, viņš dūšīgāks, viņš vieglāk panesīs šīs pirmās lielās sāpes, bet Jullītis... viņš viņai tik cieši bija pieķēries ar savu mazo, jūtīgo sirsniņu. Viņš nīks bez mātes spārna. Tik dzīvi viņa domās redz viņa platās, zilās actiņas, skumji aizplīvurotas. Droši, viņš raud vakaros gulēt iedams, atceras savu māmiņu un aizmieg, varbūt tēva aprāts?
Un rītos — kas uztver viņa dzidros bērna smaidus?... Nav vairs viņiem mātes, kas ar liegu mīlestības šalti veldzina viņu uzņēmīgās, jūsmīgās dvēselītes, tās apaugļo ar dziļāku jūtu bagātību. Visapkārt viņiem vēss un salts...
Tēvs viņus mīl, bet ar tēva mīlestību nu nekad viņš bērniem nevar dot to, ko māte. Un viņa dziļākās jūtas saistītas ar sievieti, kura sveša viņas bērniem, un kura varbūt viniem skaudīs katru tēva laipnību un uzmanību.
Ak Dievs, kam es ko esmu sariebusi, ka tu mani tik nežēlīgi sit!
Vēl daudz dienu pagāja smeldzošās sāpēs un skumjās, bet tad pamazām kļuva vieglāk.
— Sāk dzīt sistā brūce?... jā. Un es tiešām panesīšu arī šo visbriesmīgāko sitienu? — Indra sev jautā.
Jā, paiet vēl laiciņš, un viņa zina, ka nav tik dziļu bēdu, kas nepārietu, nav sāpju, kas ar laiku nerimtos. Un pirmās dienās viņai bija tā, ka visvieglāk būtu bijis — spert vienu soli... un pazust iznīcībā, kad visa dvēsele raustījās sāpēs aiz žēluma.
Bet tagad jau daudz vieglāk. Asaras, šis atjaunojošais dzīvības avots, aizskalo visus netīrumus no dvēseles ievainojumiem, kā asinis no miesas brūcēm... un tad lēni, pamazām sākas dzīšanas process. Jā, tagad Indra skaidri sajūt, ka grūtākais pārciests, un viņa panesīs arī šo briesmīgo, apstulbinošo likteņa triecienu. Un par vienu dzīves mācību viņa tapusi bagātāka: lai arī cilvēkam kādas ciešanas uzbruktu, kādas bēdas un nelaime to nomāktu — laiks dziedē un remdē visu. Tikai saņemties, pārciest pirmo grūtāko laiku, un viss piedzīvotais rūgtums pamazām nosēdīsies kaut kaur dvēseles dziļumos un jauni piedzīvojumu slāņi gulsies pār to...
Šodien jau viņa varēja smaidīt par savu meiteņu vientiesīgajiem, jocīgajiem nedarbiem, jo viņa sāka tos atkal ievērot un uzmanīt. Dziļa, atvieglojoša nopūta — un ar klusu, rāmu smaidu Indra pacēla rokās savu jaunāko meitu, piespieda sev cieši klāt un noskūpstīja. Tad paņēma pie rokas arī Ģintu, un visas trīs ilgi sarunājās par brālīšiem, kuri tagad pie tētiņa.
Arī Annai palika sirds vieglāka, redzot savā kundzē notikušo pārmaiņu uz labo pusi.
Kādu dienu Indra saņēma no mātes garu, sirsnīgu vēstuli, kurā viņa izteica savu līdzjūtību viņas pēdējām bēdām. Viņa mierināja, ka tā varbūt tiešām esot labāk, ja dēli paliek pie tēva un meitenes pie mātes. Tad viņa žēlojās, cik grūti viņai vienai vecumā, vairs nevarot
nekādi visus diezgan lielās saimniecības uzdevumus veikt. Lai jel Indra ar meitenēm un Annu pārnākot dzīvot Kalnezeros un lai uzņemoties visu saimniecību un mājas pārvaldību, viņa pati ilgojoties pēc miera. Arī Brieža kungs dodot to padomu.
Jau agrāk māte bija aicinājusi Indru pāriet uz dzīvi Kalnezeros, bet tad trūka īstās sirsnības. Tagad viņas vēlēšanās bija nopietna un patiesa. Indra sāka pārdomāt šo lietu. Viņai pašai jau kādreiz tādas domas radās, bet viņa tās atmeta, jo ar visiem saviem četriem bērniem viņa nedrīkstēja māti apgrūtināt. Tagadējos apstākļos, un ievērojot arī tiešu mātes vajadzību, tas bija citādi. Dzīve pilsētā, viņas agrākās sabiedrības tuvumā un acu priekšā, pēc atlaulības bija tapusi ļoti grūta. Lai gan tā arī agrāk no visiem paziņām un no satiksmes ar viņiem nekā neturēja, taču tagad viņa diezgan sāpīgi sajuta viņu mainīto izturēšanos pret sevi. Uz katra soļa, ar tiem satiekoties, viņa redzēja, ka zaudējusi katru viņu cienību, it kā viņa būtu tā vainīgā. Daži arī patiešām visu vainu uzkrāva viņai, ka viņa nepratusi tādu cilvēku kā Kalns pie sevis saistīt, vai pat atgrūdusi viņu no sevis. Savas atturības dēļ viņa jau agrāk tika dēvēta par uzpūtīgu vai augstprātīgu, lai gan viņa nebija ne vienāda, ne otrāda, viņai, gluži vienkārši, visa apkārtējā sabiedrība nedeva nekāda garīga apmierinājuma, un nebija arī laika tai ko ziedot. Viņas atraušanās no sabiedrības neatstāja nekādu robu. Tikai retais viņu atcerējās, kad satika uz ielas, un agrākās paziņas pagāja viņai garām kā svešiniecei. Nevienā mājā viņu vairs neaicināja un vispār pilnīgi ignorēja.
Indra par visu to rūgti smaidīja. Bet viņa tomēr nevarēja
liegt, ka jūtas pazemota un ka ar viņas pašapziņu gāja uz leju. Arvien vairāk viņa sajuta vēlēšanos aizbēgt no agrākās sabiedrības.
Mātes aicinājums viņai šoreiz šo vēlēšanos darīja par pārliecību. Arī onkulis Mednis vairs tam nepretojās. Viņš cerēja, ka, būdama projām no vecās dzīves atmiņām, jaunos apstākļos, viņa drīzāk atradīs mieru un iekšēju līdzsvaru.
Indra aizrakstīja mātei piekrītošu atbildi un taisījās uz aizbraukšanu. Anna bija ar mieru braukt līdzi. Par daudz dzīvu dalību viņa bija radusi ņemt savas kundzes dzīvē un nevarēja no viņas tik viegli šķirties. Bērnu arī viņai bija žēl, viņa tos bija ļoti iemīļojusi un tāpat bērni viņu. Indra bija ļoti priecīga, ka Anna neatteicās sekot viņai uz laukiem, jo viņa uzskatīja viņu par tuvu, mīļu cilvēku, kuram viņa bija daudz pateicības parādā un gatava visu mūžu atlīdzināt ar cienību un pieķērību.
Abas sievietes sāka izbeigt un nokārtot mazo saimniecību pilsētā. Ģinta priecājās atkal redzēt vecmāmiņu. Dzidrai bija vienalga, kas ar viņu notiek.
Tad Indra pieprasīja satikšanos ar dēlēniem. Norunātā dienā Indra uztraukta posās jo laikus uz pilsētu. Iepriekš tā gribēja apgādāt bērniem kādas balvas. Ceļā viņu atkal pārņēma sāpīgas jūtas, iedomājoties, ka tagad, kur viņa nometīsies uz dzīvi uz laukiem, viņa būs vēl tālāk no saviem puisēniem. Uz acumirkli viņai it kā paliek žēl aizbraukt, it kā tuvumā būdama viņa vairāk varētu viņus apsargāt.
— Un viņa, tā svešā sieviete, paliks arvien pie bērniem... Kamēr man, kā nabadzītei, jāiet uz šādu satikšanos
pēc savu bērnu smaidiem. Vai viņi vēl smaidīs... vai viņi vēl mīl mani? Bērni ātri aizmirstot māti... ja viņiem labi iet. Ak, ja viņiem tikai ietu labi, es apmierinātos arī ar to.
Tā Indra domā. No onkuļa viņa tikdaudz zina par bērniem, ka viņi veseli, jau iedzīvojušies, un ka viņiem jauns skolotājs pasniedz stundas un sagatavo viņus uz iestāšanos skolā nākamā rudenī. Kalns pat nebija apvaicājies pie Indras, vai viņa ar mieru jau tik agri viņus nodot skolā. Ja tie būtu pie viņas, tad viņa vēl labu laiku pati mācītu mājā. Bet tur nebija nevienam ne laika, ne patikas ar viņiem nodoties un bija priecīgi drīzāk tikt no viņiem vaļā, lai tie pēc iespējas maz apgrūtinātu mājas dzīvi...
Jā, par viņas bērniem tagad viņai vairs nav nekāda teikšana.
Ar visu varu Indra lūkoja apspiest grūtās domas, lai tās neapēnotu viņas vaibstus un bērni neko nenomanītu. Arī onkuļa sievas klātienē viņa negribēja likt nojaust savu iekšējo patiesību.
Ilmas kundze pārlieku laipni saņēma savu jauno radinieci.
— Bērni arī drīz būs klāt, — viņa teica. — Ak, Indra, kad jūs zinātu, kā pirmā laikā viņi pēc jums skuma. Es nebūtu domājusi, ka bērni tik dziļi spēj just. It īpaši tas mazais ne ar kādiem saldumiem nebija pielabināms. Askolds, tas drusku kārāks un jau it labi satiek ar Valeriju.
— Ar laiku pie visa pierod, — Indra bilda.
— Jā, protams. Bet nu jau abiem gluži labi, un Valerija no savas puses cenšas darīt visu, lai bērni justos omulīgi tēva mājā.
— Tā tad viss izgāja gludi, bez kādām grūtībām un sarežģījumiem? — Indra ievaicājās, cieši pētīdama Ilmu.
— Nu, tik gludi jau dažreiz negāja vis. Grūtākais bija, ka puišeļi neparko negribēja Valeriju atzīt par savu māmiņu, un laikam vēl tagad šis vārds ne bez grūtībām nāk pār viņu lūpām.
Indra sajuta tik smeldzošu dūrienu sirdī, ka tikko neiekliedzās aiz sāpēm. Viņa manīja, ka nobāl. Viņa saņēma visus spēkus, lai apslēptu savu saviļņojumu, un aizrādīja nopietni:
— To nevajadzētu bērniem uzspiest.
— Es arī Valerijai tā teicu. Bet Kalns uz to pastāv. Es atzīstu, ka mātei vajadzētu būt ļoti nepatīkami. Un māte bērniem taču var būt tikai viena, un to bērni nekad nedrīkst aizmirst, ne nu vēl taisni likt viņiem aizmirst. — Ilmas kundzes balsī bija manāms sašutums. Šai lietā viņa, redzams, bija pilnīgi Indras pusē.
— Jums taisnība, Ilma, — Indra ar pateicību uzskatīja Medņa kundzi. Indra sarāvās — pie durvīm zvanīja. Sirds strauji sāka pukstēt.
— Tas Pēteris, — Ilma paskaidroja un piecēlās, lai ietu vīram pretim.
— Ā, Indra, tu jau te. Atvaino. Es tā steidzos. Vai tu drīz brauksi uz laukiem?
— Drīz.
Atskanēja ilga, skaļa zvanīšana.
— Tie nebēdņi, tā viņi katrreiz — abi zvanīt, — onkulis labsirdīgi teica. Tad abi ar Ilmu gāja ielaist.
Indra palika drusku iepakaļ un centās savaldīt savu
uztraukumu. Viņa redzēja, ka bērni svabadi un priecīgi apsveica ,,vectētiņu”.
— Mēs laikam drusku esam nokavējušies? — Kalns jautāja.
Indra bija pārsteigta, dzirdēdama Kalna balsi. Viņš pats atvedis bērnus! To viņa nebija sagaidījusi, un tas bija ļoti nepatīkami.
Bērni apskatījās apkārt. Julians pirmais ieraudzīja māti.
— Māmiņ! — viņš iekliedzās un, pieskrējis pie mātes, pieplaka viņai.
Askolds vēl pie tēva rokas kā vilcinādamies nedroši pavērās viņā.
— Ej, sasveicinies, — Kalns vēsi bilda.
— Labdien, māmiņ, — Askolds teica klusi, kā nokaunējies, un kautrīgi satvēra mātes roku.
— Mani puisīši! — Indra ar abām rokām apkampa savus dēlēnus. Asaru šalts nevaldāmi plūda pār viņas vaigiem. Nekāda vara to nespētu atturēt.
Ilma nozuda saimniecībā, un onkulis arī devās savā istabā. Kalns palika nomalē mierīgi stāvot. Indra pavērās viņā un redzēja, ka viņš to stingri, kā pārmezdams uzlūko.
Viņa piecēlās.
— Atvaino, es gribu ar bērniem būt viena, — viņa cieti teica.
Apskāvusi puisēnus, viņa ar tiem izgāja citā istabā, aiz sevis durvis aizvērdama.
Palikusi ar bērniem viena, Indra drīz apmierinājās un aizmirsa lielo sašutumu, kas viņu draudēja nosmacēt. Netraucēta viņa tagad varēja apmīļot savus mīluļus,
ko Kalns, acīm redzot, bija gribējis ar savu klātieni aizkavēt. Arī bērni jutās svabadāki un mīļi pieglaudušies sāka runāt.
— Mums, māmiņ, iet labi, neraudi! — Askulis steidzās māti mierināt. Viņš jau bija tik prātīgs.
Bet Jullītis, piespiedies mātei, klusēja.
— Un tev, Jullīt, kā tev klājas? — Indra pacēla viņa galviņu un lūkoja ieskatīties viņa actiņās.
— Mums... iet labi, — viņš ātri noteica un sāka klusu raudāt.
— Kas jums tā teica? — Indra piepeši ievaicājās.
— Tētiņš, — Julla nekavēdamies atbilda.
Daudz vairāk par to, ka viņiem labi ejot, arī bērni nezināja vai negribēja stāstīt. Viņi, acīmredzot, bija nospiesti un baidījās no tēva. Askolds bija valodīgāks, viņš stāstīja par jauno skolotāju, jaunajiem zābakiem un neaizmirsa pieminēt arī par āboliem. Julians neatlaidīgi cieši turējās pie mātes un šad tad iečukstēja pa teikumam:
— Tu esi mana māmiņa... Es tevi mīlu, un tētiņu ar', citu nevienu... Es gribu pie Ģintas, ved mani līdz!
Pēdējo teikumu viņš bilda pavisam klusām, tuvu pie auss.
Tad Indra stāstīja, ka viņa ar Annu, Ģintu un Dzidru drīz aizbraukšot pie vecmāmiņas, un kad viņi būšot lielāki, tad braukšot ciemā uz Kalnezeriem, un viņas viņus gaidīšot.
— Bet mēs brauksim uz jūrmalu, — Askolds žēli teic.
— Es ar' gribu pie vecmāmiņas, — Julla piebilst.
Grūti nākas Indrai bērniem ieskaidrot, ka ne katrreiz tā var darīt, kā grib.
— Tikai tētiņš var darīt, kā grib, — Julla apstiprina.
Indrai dūrās acīs, ka Julla ir ievērojami lielāks un vājāks kļuvis,. Viņa atcerējās, ka viņš pirmā laikā maz ēdis, un tādēļ teica:
— Jullīt, kāpēc tu, dēls, neēd; tavi vaidziņi nav vairs tik sārti kā senāk?
— Kad tētiņš dod, tad es ēdu.
— Viņš vienmēr niķojas, — Askolds apsūdz.
— Un tu ēd tik daudz saldumu, ka tev viemēr vēders sāp. Es neēdu, jo māmiņa mājā neatļāva.
Indra bija laimīga pabūt kaut vai īsu brītiņu ar bērniem kopā. Bet tad bija jāiet laukā pie citiem. Ilma jau aicināja pie galda.
Zem tēva acīm bērni atkal apklusa un rātni sēdēja. Ne viens, ne otrs nekā nebaudīja. Indra klusām vēroja, ka Julla nenovērsa ne acu no viņas.
Kad Kalns teica, ka laiks iet uz mājām, tad abi bērni nelaimīgi paskatījās Indrā, ka viņai sirds aiz žēlabām sažņaudzās.
— Lūdzu, uz vienu vārdu! — Indra griezās pret Kainu.
Viņi abi iegāja otrā istabā.
— Gribu lūgt, lai tu bērnus nepiespiestu viņiem svešu cilvēku saukt par māti, — Indra nopietni bilda.
Kalns tīri vai apjuka no Indras ciešā toņa un skata.
— Jā, bet kā tad?...
— Tikdaudz smalkjūtības es sagaidīju no tevis attiecībā pret mani, kā māti. Un uz bērnu jūtām izlietot varmācīgu spiedienu — ir nežēlīgi...
— Tu taču viņiem to nenoliedzi?
— Nē, jo es prasu no tevis apsolījumu, ka tu pats to
darīsi. Ja tu man tādu nevari dot, tad būšu spiesta bērniem atgādināt, ka māte ir tikai viena, lai tā būtu dzīva vai mirusi.
— Labi, Indra, tev taisnība. Es darīšu, kā tu vēlies. Es to nebiju apdomājis. Lūdzu, piedod, — Kalns gluži nokaunējies sniedza roku.
Indra apmierināta pamāja ar galvu un īsi paspieda viņa roku.
— Tā tad, tu atļausi turpmāk bērniem saukt tavu otro sievu, kā viņiem sirds to teic priekšā? — viņa vēl noprasīja.
— Jā, bet viņi sākumā sauca par kundzi. Vai tas nav jocīgi? Ja vēl būtu saukuši par krustmāti vai tanti.
— Atļauj viņiem, varbūt vēlāk viņi sajutīs kā tanti un tad tā sauks. Vai tad tagad jau viņi pieraduši dēvēt par māti?
— Nē, nekā viņi neuzrunā.
— Tā tad tu nepiespiedīsi vairs, nē?
— Nē.
— Un es ceru, ka bērniem ies arvien labi, kā viņi to neatlaidīgi apgalvo.
Kalns mazliet nosarka.
— Es justos apvainots par šādu piezīmi, ja nesaprastu tavu mātes dziļo līdzdalību. Esi mierīga — es apzinos savu pienākumu pret bērniem.
— To es gribu ticēt.
Tad viņa atvadīdamās vēlreiz sniedza roku.
— Un tu... nebūsi ciets pret Julianu? Apsoli man to! — Indra vēl atgriežas un asarām acīs lūdzas.
— Ak, nē jel, — Kalns drusku iekaisis attrauc.
— Paldies tev.
Indra palīdzēja bērniem apģērbties, un tad visi reizē atstāja Medņa onkuli. Uz ielas visi atvadījās. Ilgi vēl Indra skūpstīja bērnus. Ratos kāpjot, viņa vēl dzirdēja, ka Julla nosauc lēni viņai pakaļ:
— Māmiņ!...
Visu vasaru Indra jau saimniekoja pa Kalnezeriem ar visu viņai piemītošo rosību un centību. Daudz pūļu un rūpju tā atņēmusi mātei un ievērojami atvieglinājusi viņas darba grūtumu. Bet Dziļstrautu māte nav apmierināta, jo viņai grūti pa prātam iztapt. Lai Indra darīja ko darīdama, aizvien tai bija kas ko iebilst, ko smādēt un vainot. Dažu brīdi Indra bija gatava izsamist, jo tai likās, ka mātes nemiers ar viņu dziļāks un citur meklējams. Ka māte kādreiz atdotu saimniecības pārvaldību Indrai, par to šobrīd vairs nevarēja būt ne runas. Tikai sākumā, kad Indra pavasarī atnāca un māte jutās ne īsti vesela un nomākta no savām kaulu sāpēm, tā labprāt redzēja, ka Indra vienā otrā saimniecības nozarē viņai bija īsti noderīgs paraugs. Bet kad pienāca vasara, viņa jutās žirgtāka un pamazām visu noteikšanu un vadību saņēma atkal savās rokās. Viņa jutās vēl diezgan spēcīga un, visu mūžu radusi rīkot un pavēlēt, neizlaida grožus no savām rokām.
— Es vēl esmu par stipru, lai liktos uz mūrīti — viņa teica, kad Nira tai pārmeta, ka tā negrib Indrai ļaut mājā valdīt.
Indra pati arī pēc tādas varas nemaz nekāroja, bet viņu nospieda tas, ka māte allaž izrādīja savu nemieru un neuzticību par viņas rīcību. Gadījās, ka Indras dotās pavēles ļaudīm viņa atcēla vai izrīkoja gluži otrādi, caur ko cieta Indras cieņa mājā, un arī viņas pašapziņa sašļuka.
Viņa bieži bija piespiesta griezties pie Brieža kunga dēļ aizstāvības pret mātes netaisnību. Viņš bija vienīgais, kura vārds Dziļstrautu mātei bija no svara. Ar viņa starpniecību jau pamazām gāja uz labo pusi, un Indra cerēja, ka kopsaimniekošana ar māti galu galā iekārtosies panesami. Tomēr sadursme vēl gadījās ik uz soļa. Kad teļi nepieņēmās augumā, kā māte to būtu vēlējusies, tad Indrai bija jādzird pārmetumi, ka tā nav pietiekami uzraudzījusi, ka viņi diezgan tiek dzirdīti ar pienu. Kad vistas nebija sadējušas zināmu skaitu olu, tad rājienu atkal dabūja Indra, ka olas nav visas salasītas, bet tās laikam pa krūmiem izmētātas.
Kādu dienu Kalnezeros bija lielāks uztraukums. Lielā vaisļas cūka bija nogulējusi savus septiņus sivēnus, par ko visa vaina atkal tika uzkrauta Indrai, ka tā diezgan nav bijusi nomodā par cūkkūti, Dziļstrautu mātes lepnumu. Indra taisnojās kā prazdama, un viņa arī patiešām nebija vainīga, jo visai apzinīgi sekoja, lai cūku lepnā saime tiek kārtīgi pabarota un apkopta.
— Māt, ko gan tu man visu nepārmet! Vai es varu cūkai naktīs klāt sēdēt un auklēt viņas sivēnus? — Indra pretojās.
— Bet manā laikā tas vēl nekad nav gadījies.
Nira, ar grāmatām rokā, garām iedama apstājās un mierināja māti:
— Zaudējums jau nebūs tik liels, jo baltos, skaistos sivēniņus izvārīs par labām dzeltenām ziepēm.
Māte, domādama, ka Nira par viņu zobojas, sabļauj:
— Abas jūs esat tik stulbas kā mucā audzētas un pa spundi barotas — nekā nejēdzat ne no cūku barošanas,
ne ziepju vārīšanas. Un Indra labāk lai tilinās ar saviem leļļiem, nekā pa garu laiku kraujas ar maniem sivēniem.
Indra aizvainota pavērās mātē un, nometusi lielo priekšautu kaktā, aizskrēja raudādama dārzā. Tur viņu uzmeklēja Nira, lai mierinātu māsu.
— Indra, esi prātīga, neņem pie sirds tādus sīkumus. Vai nu tu māti nepazīsti?
— Es vairs nevaru, tas tā iet diendienā. Viss, ko daru, viņai slikti. Es nezinu, kāpēc viņa tik nikna uz mani. Agrāk viņa tāda nebija.
— Es arī brīnos, ka viņa tik netaisna pret tevi.
— Vai tu zini, Nira, man liekas, ka māte nožēlo, ka uzņēmusi mani ar bērniem pie sevis.
Arī Nirai bija tāda aizdoma, bet viņa to negribēja izteikt un māsu vēl vairāk apbēdināt, kur jau tā viņai bija bēdu pārpilnam. Mātes izturēšanās viņu apmulsināja.
— Indra, kā tu tā vari domāt! Māte taču visu sava mūža darbu ziedo mums. Kam tad citam viņa krātu un taupītu? Un kāpēc tad viņa nožēlotu, ka tu ar bērniem esi pie viņas?
— Es jau nezinu, nevaru māti saprast.
— Nu, vienkārši, viņai, kā vecam cilvēkam, dažreiz sajūk prāta loģika. Viņa ar mums abām nemierā, tas viss. Tu atceries, es tev stāstīju, kā viņa pērn, kad mēs ar Ciltvaru izšķīrāmies, visu vasaru mani tirdīja. Tagad tas piemirsies, un nu tava reize.
Indra grūti nopūtās.
— Vai zini, māsiņ, — Nira apliek roku Indras pleciem,
— es baidos par tevi, ka tu te, pie mātes, neatradīsi sev apmierinājumu., Tu jau pati redzi. Es šaubos, vai ar laiku kļūs labāk un jūs varēsit abas sadzīvot. Tev vajadzētu ko citu, patstāvīgu uzsākt. Te tu velti sevi aproc mātes saimniecībā.
— Ko tad es ar bērniem varu uzsākt? Un kaut arī māte ar mani nemierā, tomēr viņai ar mani vieglāk, nekā bez manis. To jau redzēju, cik nevarīga viņa bija pavasarī, pirksti tai stīvi. Kā ilgāk mērcē pa slapjumu, tā sāp. Kakla dzīslas arī sāp, tad sānos dur un krūtīs plēš. Tagad, pa vasaru, ir labāk. Bet kas zina, kāda būs ziema. Man žēl viņas. Diezgan jau viņa cauru mūžu rāvusies ar darbiem. Jāpaciešas, jādzīvo... Nē, Nira, no mātes vairs neiešu projām. Gan jau viņa ar laiku ieskatīs. Nedrīkst arī viņu vienu vairs atstāt kā vecu koku tīruma malā.
— Tu arvien — jāpacieš, jādzīvo! Es apbrīnoju tavu sirdsskaidrību, Indra, nekad tu nevienam nekā nepārmet. Tev mūsu nelaiķa tēva daba un sirds. Žēl man tevis, arvien tu būsi zem cita kundzības. Brīvībā tu nonīktu.
— Brīvība? Kur tā ir, parādi man to. Vai tu esi brīva?
— Vismaz tāda gribu kļūt, iegūt patstāvību, lai varētu pati noteikt par sevi un vadīt savu likteni.
— Šaubos, vai tā tu, kā sieviete, būsi laimīgāka.
— Droši. Es nestāvēšu kā niedre dzīves krasta malā, ko pirmā vētra lauž...
Indra raugās māsā. Jā, viņa vairs nav tā, kas savā pirmā mīlestībā bija. Viņā manāms dziļš, iekšējs lūzums. Tomēr tas viņu nav padarījis vājāku, bet tikai
stiprāku. Šaudīgā Ciltvara neuzticība viņu gan sāpīgi ķērusi, bet ne nositusi. Viņa guvusi dziļu dzīves mācību un pieredzi. Ar augošu spēku un drosmi viņa iet pretim savam mērķim — ārpus mīlestības jūga.
Vakarā, kad Indra bērnus bija nolikusi gulēt un Nira jūsmoja vēl ezermalā, māte ienāca pie Indras. Ar nospiestu, vainīgu balsi viņa uzrunā savu vecāko:
— Meit, neņem ļaunā manu straujumu. Tiesa, es tev šodien pāri nodarīju...
— Lai nu paliek, māt. Man pietiek, kad tu to atzīsti, — Indra atbild dzestri, jo viņa vēl jūtas ļoti aizvainota no mātes netaisnības.
— Man jāsaka vēl vairāk. Es nemaz nezinu, kā tev pateikties par visām tavām pūlēm... bet tās jau tev pašai nesīs svētību, man jau nekā vairs nevajag. Bet lai Dievs tev atlīdzina tavas rūpes un gādību par mani, un ka tu tik pacietīgi panes daudzreiz nepelnīti manu bardzību.
— Es, māt, tiešām nevaru reizēm saprast, kāpēc tu man arvien uzbrūc. Es cenšos darīt, cik spēju, bet tev nekad nav labi diezgan.
Māte brīdi klusē, it kā pārdomādama, kas tai sakāms.
— Teikšu tev īsto patiesību, bērns. Man sirds nav vietā tiklab par tevi, kā par Niru.,. Es palieku veca, mani spēki iet zudumā, un... un jums vēl nekāda pamata zem kājām.
Ā! Tur būs tā vaina. Tagad Indra saprot.
Māte turpina:
— Katrai godīgai sievietei jādzīvo svēti laulības
kārtā, jāapkopj sava māja un jāaudzina bērni. Bet — tagad dzīve irusi... Nirai vējš vien pa galvu šaudās...
— Par mani, māt, nerunāsim; zinu, kādas bēdas esmu tavai sirmai galvai uzkrāvusi. Bet par Niru nu gan tu vari būt mierīga, viņa pasaulē nepazudīs, droši tā izlauzīs sev ceļu dzīvē.
— Kas tie nu par ceļiem tādam sieviešam vairs... Izmīlas ar vienu — otrs vairs virsū neskatās... Gaidi vien, kad Ingus Brieža kungs to vairs ņems.
Indra iesmejas.
— Tu, māt, vēl arvien lolo to pašu lielo cerību. Bet pasaki pati, kas Nira Brieža kungam būtu par sievu! Gan jau viņai vēl bez Briežiem rasies noderīgi precinieki.
— Visādi jau vazājas pa pasauli, tas tiesa. Bet krietnam cilvēkam muļķa skuķi iet garām.
Indra gribēja nobeigt šo sarunu, jo tā viņai nebija pa prātam. Bet māte, reiz sākusi, neatlaidās. Ilgi viss tas bija gulējis uz sirds un nu bija jāizkrata. Viņa īsi un skaidri pārmeta Indrai, ka tā šķīrusies no vīra.
— Vai tad nu citādi nemaz nevarēja to lietu izspriest? Būtu pacietusi Alfreda vieglprātīgo straujumu, gan jau pārietu.
— Jā, to jau visi teic, tu, onkulis...
— Nez', kur tas Pēteris bija, ka pieļāva tādu muļķību. Laikam pats ar to precības dullumu. Šim vēl vajadzēja precēties! Atstāt sava darba augļus svešiem cilvēkiem.
Indrai nepatīk mātes patīgais aprēķins, un viņa aizstāv onkuli. Tas kaitina māti, un viņa atkal atgriežas
uz Indras atlaulību. Indra paskaidro, ka liktenis tā lēmis un tur nekas nebija grozāms. Ne jau viņa pirmā dienā izšķīrusies, bet pēc ilgām, grūtām cīņām. Un tagad viņa esot mierā, ka tā noticis, tikai vienīgi rūgtums — sāpīgas ilgas pēc bērniem, kuras nekad nepāries.
— Ka Kalns paņēmis pie sevis abus dēlus, tas prātīgi un godīgi no viņa, visus jau es tikpat nevarētu uzturēt, — māte teic.
Indra sāpīgi saraujas. Ka viņas māte tik rupja materiāliste, to viņa tikai tagad redz. Strauji tā apgalvo, ka Kalns pats apgādāšot bērnus, lai viņa par to nerūpējoties.
Māte šaubīgi pakrata galvu.
— Tāda gādība Dieva rokā. Kurš tad spēj divas saimes uzturēt.
Saruna ar māti uz Indru atstāj smagu iespaidu. Visā pilnībā viņa tagad sajūt savu atkarību no mātes. Viņai jau arī bija taisnība: tikai pirmos mēnešus viņš kārtīgi atsūtīja norunāto uztura naudu, tad pa diviem mēnešiem tikai vienu sūtījumu, un kas zina, kā būs uz priekšu. Zinādams, ka pie mātes viņa apgādāta, viņš varbūt nepiespiedīsies vairs rūpēties par saviem jaunākajiem bērniem. Indra pati dzīvoja pieticīgi, līdz nabadzībai, neatļaudamās sev itin nekā. Te uz laukiem arī bija vieglāk nekā pilsētā, jo šeit prasības daudz mazākas.
Nākošā svētdienā Dziļstrautu dāmas gaidīja savu dārgo, pastāvīgo mājas draugu un viesi Ingu Briedi.
No lielajiem vasaras darbiem muižā un savā mājā aizņemts, viņš veselas trīs nedēļas nebija Kalnezeros redzēts, un šodien tas droši vien ieradīsies. Kad viņš parādījās gatves galā ar savu lielo suni Bernardu, tad visa māja priecīgi trauca tam pretim. Vecā māte iznāca no lieveņa dārzā. Vēl viesis nepaguva sasveicināties, kad jau viņa tam ziņoja par nelaimi ar cūku un septiņiem sivēniem.
— Vai tad dzīvs itin neviens nepalika? — Briedis jautā.
— Nu tikai septiņi vien.
— Tad jau tā brēka lielāka kā tā nelaime. Būs arī Indras kundzei mazāk ko audzināt, — Briedis domā.
Māte sāk nopietni skaisties par tādu valodu. Šis jau vienmēr Indru aizstāvot, kas tam par sivēniem par bēdu.
— Es jau zinu, māt, ka viņai diezgan par tiem bijis ko paciest. Vai nē, Indras kundze?
Indra klusē. Viņai tiešām sāpīgi, to atceroties.
— Bešā jau nepalika, tas tiesa, — māte īsi bilda un pārgāja uz citu valodu, jo pašai bija nepatīkami par Indrai nodarīto pārestību.
Diena, kā allaž, pagāja omulīgi. Brieža tuvumā Indra jutās kā drošā paēnā apsargāta. Viņš arvien darīja uz viņas garastāvokli tādu savādu, apmierinātāju iespaidu. Tāpat kā senāk, arī tagad viņi bija labi draugi. Viņa jutās tam arī daudz pateicības parādā mātes dēļ.
Bērni viņu tāpat mīlēja, kā tovasar, kad viņi uzturējās Kalnezeros. It īpaši Dzidra tagad neatlaidās no viņa.
Briedis pētīdams vēroja Indru. Viņš jau prata lasīt viņas vaibstus un redzēja, ka viņai pēdējās dienas nav bijušas priecīgas. Apjautājies pie Niras, tas dabūja zināt, ka nav alojies. Tas viņu ļoti uztrauca, jo viss, kas attiecās uz Indru, tam gāja vairāk pie sirds, nekā viņš pats to sev gribēja atzīties. Viņš sev pārmeta, ka tik ilgi nav šurp nācis. It kā, biežāk te būdams, viņš varētu mīkstināt viņas likteni.
— Indras kundze, lūdzu uzspēlējiet kādu tautas dziesmu, — viņš tai pēc launaga lūdzās.
Indra piegāja pie klavierēm un spēlēja. Viņai bija tik sērīgi, un sēri skanēja dziesmas akordi.
Tie bija Ingas Brieža laimīgākie brīži, kad viņš netraucēts drīkstēja viņā lūkoties un klausīties. Izņemot kādreiz Dziļstrautu māti, cits neviens nemīlēja mierīgi sēdēt uz vietas, un tā viņi abi netraucēti pavadīja ik svētdienas kopā dažus brīžus, un mūzikas skaņas tos vienoja klusā, draudzīgā saskaņā.
Briedis zināja, ka Indra to mīl tikai kā draugu, un viņš nekad sev neatļāvās lielākas prasības. Jau labi sen, no pēdējās vasaras, viņš to mīlēja klusi un dziļi. Tas bija laimīgs būt kādreiz viņas tuvumā, raudzīties viņā, klausīties un pakalpot viņai.
Indra nekā nenojauta par viņa noslēptākajām jūtām. Viņa bija pārliecināta, ka arī viņš sajūt tikai draudzību pret viņu un citu neko. Tādēļ viņa pilnīgi brīvi izturējās pret viņu.
Vakarā Indra ar Niru viņu pavadīja mājā gar ezermalu.
— Es tālāk neiešu, — Nira teica un atsēdās pie ezera uz zaļā sola.
— Es jūs pavadīšu līdz krusta priedei, — Indra bilda.
— Un es tevi pagaidīšu tepat, kamēr jūs atvedīsit manu māsu atpakaļ līdz šejienei.
— Uz redzēšanos, Niras jaunkundz, — Briedis omulīgi pasmaidīja.
Arī tie bija Briedim laimīgi brīži, mājā ejot...
Brītiņu abi gāja klusēdami. Laiks bija maigi silts. Pūta liegs vakara vējiņš. Ezermalā niedres viegli šūpojās, vēsmas glāstītas un viļņu skautas. Priedes krastā sapņaini, jūsmīgi šalca. Kaut kur tuvumā dzenis kala augstu koka stumbrā. Saule, patlaban rietot, sārtoja apvārsni otrā pusē ezeram. Bars ūdens putnu, spārniem rāmi plīvodami, laidās pāri liesmojošam ezera līmenim.
— Tās irbes vai rubeņi? — Indra jautādama bilda.
Briedis pētīdams noskatījās putnu lidojumā, tad īsi teica:
— Tās rauduves.
Tad viņi gāja tālāk, lēniem soļiem. Indrai baltais muslīna lakatiņš pakausī atraisījās. Viņa pacēla rokas pār galvu un sasēja mezglu ciešāk. Lielā, baltraibi izrakstītā villaine noslīdēja no pleciem. Briedis to pacēla un paturēja, kamēr viņa sasien lakatiņu. Tad Indra paņēma villaini un cieši tajā ietinās.
— Jums salti? — Briedis rūpīgi vaicāja.
— Nē.
Valodas nemaz negribēja raisīties. Indra nepiespiedās runāt, viņa zināja, ka tas nav vajadzīgs, jo viņš arī mīlēja klusēt. Tagad viņa jutās pavisam labi. Drauga klātiene viņai arvien bija kā dvēseles atpūta. Viņai bija tā, ka tā varētu ņemt viņa roku un pateicībā to
spiest. Bet viņa to nedarīja, tikai lēni ļāva slīdēt savam skatam pār viņu.
Viņš to sajuta un, ar priecīgu nemieru sakustējies, pavērās viņā. Bet viņa jau atkal raudzījās klusi saules sārtotos ezera viļņos. Viņas skati sapņaini klīda tālumā — tur, Baltijas jūrmalā... Askulis nesen rakstīja, ka vakaros viņi staigājot gar jūru, un kad saules ripa ielīgojoties jūrā, tad viņi dodoties uz māju...
Briedis, it kā uzminēdams viņas domas, apvaicājās par viņas dēliem. Indra teica, ka viņi jūtoties labi un viņa tagad esot jau zināmā mērā ja ne apmierinājusies, tad apradusi ar stāvokli. Drīzumā viņa gatavojoties braukt apciemot vecākos bērnus.
Briedis klausīdamies raudzījās Indrā ar jūsmīgu skatu. Savos svītrainos, pašaustos brunčos, dzeltenām pastaliņām kājās, villainē un lakatiņā tā viņam šķita kā parādība no latvju senatnes. Tiklīdz Indra pārnāca uz laukiem, viņa nometa pilsētas modernos apģērbus līdz ar to tukšo greznību un staigāja mātes pašdarinātā tērpā. Tā viņa jutās visērtāk un visīstāk. Viņai bija tāda dziļa tieksme — būt tuvāk dabai un tautai.
Tāda viņa arī Briedim bija vismīļāka. Arī viņā pašā bija tik daudz latvju zemes spēka.
Bernards laikam bija pamanījis ezermalā, zālē kādu medījumu, palika nemierīgs, paskrējās uz priekšu un nozuda niedrēs. Briedis lūkoja to atsaukt, bet viss velti.
— Ilgi, nabags, nav bijis medībās, — viņš paskaidro.
— Ko jūs darījāt visu laiku? Tik ilgi, trīs nedēļas bijāt projām. Es ilgojos, — Indra teic.
— Ja es to būtu zinājis... — viņš klusu noteic.
Tad viņš stāsta par visu, ko piedzīvojis šajā laikā.
Nekas raibs jau tur nav, bet Indra ar uzmanību klausās. Tad viņai jāpastāsta par sevi. Viņa nopūšas, negrib. Bet viņš uzstāj. Un tad viņa izteic visu, kas viņu nospiež mātes mājā, ka viņa gribētu izraudāties, bet nevar, trūkst spēka un arī mātes žēl.
Viņas balss skan skumji, bez cerības.
— Nekam es vairs nederu, kā salauzta niedre... — viņa nobeidz. Viņai prātā ienāk Niras salīdzinājums.
— Indras kundze! — Briedis spēji trauc. Tad apklust.
— Jā, arī jums trūkst padoma priekš manis, — viņa teic, nepaskatīdamās viņā.
Viņa neredz, ka viņš saviļņots, viņa soļi top nevienādi, ar drebošu roku tas cilā savu smago spieķi. Tad viņš paceļ cepuri un noslauka sviedrus no pieres.
— Es zinu padomu...
— Jūs zināt un nesakāt?
— Es baidos — jūs to atraidīsit un tad...
— Un tad?
— Jā, jums jātiek laukā citā, pilnīgākā dzīvē. Savas pašas dzīvē...
—- Man vairs nevar būt pašas dzīves.
— Ja jūs — atkal apprecētos...
— Ā! Mani pārņem šausmīgas bailes, kad par to iedomājos. Kur būtu tāds vīrietis, kam drīkstētu uzticēties un kuru vēl varētu cienīt? Tam vajadzētu būt tik vienkāršam un labam kā jūs.
— Indra, topiet mana sieva! — Briedis līksmi trauc.
Pārsteigta Indra apstājas un kā izbijusies raugās viņā.
Viņš viss kā pārvērsts. Viņa acis mirdz pilnas lūguma. Viņa roka izstiepta tai pretim nedroši, kautrīgi.
— Mīļais draugs, jūsu augstsirdīgais piedāvājums mani aizgrābj līdz asarām. Bet pieņemt es to nevaru. Nē, nē! — Viņa satver viņa roku, paspiež isi un tad to palaiž vaļā.
— Jūs nevarat? — viņš jautā lauztā balsī. Viņš sabrūk kā satriekts.
Indrai kļūst viņa bezgala žēl.
— Es par to nekad neesmu domājusi... Jūsu piedāvājums man nāk negaidīts, — viņa mēģina mīkstināt savu atraidījumu.
— Es zinu, jūs mani nemīlat. Bet es daudz neprasu, ja jūs apmierinātos ar... manu mīlestību...
— Jūs mani mīlat? Kā es to neredzēju!...
— Sen, sen, jau no pirmās reizes, Indra...
— Ā, man tik žēl. Bet es nevaru, nevaru vēl. — Viņa ietinas cieši sagšā un raugās dziļi zemē.
— Es — paciestos, gaidītu. Tik ļoti jūs mīlu... es būtu mierā ar to vismazāko. Visu mūžu, visu savu dzīvi es noliktu pie jūsu kājām...
Pazemīgi lūgdamies, viņš smagi soļo viņai līdzās.
— Es nezinu. Nē — lai paliek! — Indra ir gluži apmulsusi.
Viņš apklust. Tad viņa griežas atpakaļ uz mājas pusi. Indra gribētu viņam ko teikt, viņu mierināt, bet viņa nezina, kā. Viņa bildinājums tik piepešs, un ar viņu atvērtās jaunas dzīves perspektīvas tik jaunas, neparastas, un arī patīkamas, vilinošas. Bet saistīties ar kādu solījumu, un tad to neturēt — to nedrīkst. Jauna
laulība! ... Nē, vecā vēl par daudz dzīvi atmiņā, rūgtā atmiņā. Bet arī brīvība — nav salda. Cik žēl, ja varētu tā dzīvot kā draugi visu mūžu, viņa apsardzībā ... bet būt viņa sievai...
— Nē, nē!... — Indra skaļi iesaucas un pati izbīstas no savas balss.
— Indra, tikai vienu lūgumu — neatraidiet mani pilnīgi, — dobjā balsī Briedis vēl lūdz.
Indra negrib viņa ciešanas. Viņa vaibsti pilni sāpju.
— Es jūs mīlu kā draugu. Vai ar to jums nepietiek?
— Maz tas ir, bet tomēr vairāk kā nekas. Vismaz pēdējo cerību man nenolaupat, Indra.
— Mans Dievs, ja es varētu!...
Tālumā ezermaļlā redzas Niras baltais stāvs. Briedis, to ieraudzījis, satrūkstas un apstājas.
— Jūs tālāk negribat nākt... Jā, ejiet. Ar labu nakti, dārgais draugs.
Ilgi viņš tur viņas roku, tad pieplok tai ar savām lūpām un, ātri palaidis vaļā, nogriežas mežā un nozūd.
Saule jau nozudusi aiz ezera, priežu tumšās ēnas saplūdušas nakts krēslā. Paliek vēss. Indra paātrina soļus.
— Tik ilgi jūs bijāt projām. Es patlaban gribēju celties un iet. — Nira panākas māsai pretim.
Indra klusē. Nira ievēro viņas uztraukumu. Viņai nav grūti uzminēt notikušo.
— Es to jau paredzēju nākam. Un ko tu viņam solīji, Indra?
— Es atteicu.
Nira mazliet klusē, tad smaidīdama un kā priecādamās teic:
— Tas mātei būs jauns trieciens.
Tad abas klusēdamas iet uz mājas pusi.
Otrā dienā jau Nira izpļāpājusi mātei. Viņai prieks redzēt, ka māte dusmojas par savu sapņu jaunu sabrukumu. Dziļstrautu māte tiešām ļoti uztraucas. Visu savu iespaidu viņa grib izlietot, lai grozītu Indras lēmumu. Pie pirmās izdevības viņa tuvojas savai meitai.
— Indra, ko es dzirdu, tu atraidījusi Brieža kunga bildinājumu?
Indra ar galvas mājienu apstiprina. Arī viņai negribot jāpasmaida par mātes uztraukumu.
— Tādu aušību es gan no tevis nebūtu sagaidījusi. Lai Nira, bet tu!...
— Vai tad es esmu sliktāka par Niru?
— Tu nemaz nesaproti, kādu laimi tu esi atgrūdusi, viņam atsacīdama. Tā tev taisni bija Dieva balva.
— Es viņu nemīlu, vismaz ne tā, ka varētu ņemt par vīru. Es viņu cienu kā cilvēku, kā draugu, bet ne vairāk.
Nu māte ņemas visiem spēkiem pārrunāt Indru grozīt savu atraidījumu, ieskaidrodama, ka no tādas mīlestības tikai nākot viss posts un nelaime, kā to pati redzējusi savā pirmajā laulībā, bet ka īsta laime esot laulība bez trakas kaislības, ar mierīgu prātu un apdomu.
— Ar smalku aprēķinu un nosvaru, — iebilst Nira, pienākdama.
— Nemaisies, kur tev nenākas, — māte uzsauc un turpina pārliecināt Indru, ka vajadzējis tai iet pie Brieža.
— Tiktu māte drīzāk vaļā no vienas meitas, — Nira paskaidro.
— Ko nu mels niekus. It kā man tur kāds labums atlektu. Nejauc Indrai galvu, labāk pierunā, lai apdomā, ka pati vēl jauna; cik ilgi tā nodzīvos bez vīra galvas. Nav viegla lieta būt vienai pasaulē, kad manas acis aizvērsies.
Dziļstrautu māte dzīvi iztēlo, cik labi būtu, ja Indra kļūtu par Brieža sievu, Uz vietas viņa tam atdotu Kalnezerus — tam jau varot uzticēt. Viņš nodrošinātu Niras daļu, un viņai arī būtu mierīgs vecums. Viņa neliekas mierā, kamēr Indra apsolās pārdomāt.
Ievērojot Indras „lielāko muļķību”, kādu tā izdarījusi, atteikdama Briedim, māte kļūst pret viņu pavisam nepanesama.
Indra ik uz soļa sajūt mātes dusmas un nemieru. Viņa zina, ka tas varētu būt citādi, ja viņa prastu drošāk un pašapzinīgāk uzstāties pret māti. Bet tā kā Nira, tā viņa nevar. Lai arī cik ciets un spiedošs Indrai bijis pēdējos gados laulības jūgs, taču ir brīži, kuros viņa nožēlo, ka tas lūzis. Savā tagadējā sievas stāvoklī tā pati sajūtas kā nepilntiesīga, ne kā jaunava un arī ne kā sieva. Zem mātes stiprākas personības spiediena Indra top nopietna, pazemīga.
Kādu dienu Indra žēlojas māsai par savu nespēku un grūto stāvokli zem mātes.
— Tu, Nira, aizbrauksi, es palikšu viena ar māti, un viņa man nedos vairs miera Brieža dēļ.
Nira brītiņu padomā, tad teic:
— Saki, Indra, tā patiesīgi, ko tu jūti pret Ingu Briedi?
— Tu jau zini, es augsti cienu viņa godīgumu un arī viņa noteikto raksturu, enerģiju un centību; man patīk viņa vienkāršā, nemākslotā, atklātā daba. Jā, es viņu cienu kā mīļu draugu.
— Bet ja tu piespiestos, varbūt varētu viņu arī iemīlēt, nu teiksim, tā mazdrusciņ.
Indra pasmaida.
— Būs jāpamēģina. Līdz šim tas man neienāca prātā, jo es par daudz biju ieradusi viņā redzēt tikai labu draugu, ne vīrieti.
— Tā ka, ja tu viņu apprecētu, tev žēl būtu tā drauga, kuru tad zaudētu? — Nīra smej.
— Nu, ļoti! — Arī Indra nevar atturēt smieklus, jo viņai patiešām savādi izliekas, ka Ingus Briedis varētu būt viņas vīrs.
— Bet kā no drauga tu no viņa šķirties nevēlētos?
— Nepavisam. Vismīļāk es redzētu, ka viņš pārvadājas ar visu savu iedzīvi Kalnezeros par saimnieku. Tad es zinātu, ka māte man nedrīkstētu pāri darīt.
— Nu, tad paklausies, māsiņ, ko tev teikšu:: liec tu Ingum to priekšā, redz, ko tad viņš saka.
— Es jau zinu, viņš būs ar mieru.
— Nu, redzi. Un tikmēr tu pieradīsi, viņš tev iepatiksies arvien vairāk, un tu būsi laimīga, ka viņš tavs vīrs.
Indra krata šaubīgi galvu. Nē, viņai bail.
Nira ņemas viņu pierunāt iet pie Brieža. Viņa esot pārliecināta, ka Indra būšot laimīga.
— Es baidos no jūga, — Indra teic.
— Tu neesi dzimusi brīvībai, bet padevībai, paklausībai, jā — jūgam. Tu neesi no lepnajām sievietēm, bet
pazemīga, padevīga bērna dvēsele. Tev vajag drošu roku, kas tevi vadītu caur dzīvi. Un Ingus ir tas, uz kuru tu vari paļauties un viņam uzticēties. Tādā jūgā tu piepildīsi sevi.
Nira runā ar pārliecību, viņa tic, ka tā būtu Indras laime.
Ilgi Indra domā par māsas vārdiem.
Jā, ja viņa nebūtu tik dzīves nogurusi, ja viņa spētu vēl mīlēt...
— Mani nervi, ā, mani nervi!... Dodiet man kādu spēcīgāku līdzekli, lai tieku pie miera, ārsta kungs, — Valerija griežas ar tādu lūgumu pie daktera Zemtura.
— Mūsu nervu izsmalcinājumam zinātne, diemžēl, nespēj sekot. Es, kundze, esmu pret katru mākslīgu līdzekli. Nodoties lietderīgam darbam, piemēroties vairāk dabai, tas ir viss, ko varu jums ieteikt pret nerātniem nerviem.
— Ja jūs tā domājat, tad jums nebija nekādas nozīmes tik ilgi vēl papildināties ārzemēs. Varēja sagaidīt, ka jūs no turienes atvedīsit ko jaunu, — Valerija drusku dzēlīgi atteic.
Dakteris Zemturis nopietni paskatās Kalna kundzē. Bet neatrazdams par vajadzīgu uz viņas piezīmi vēl ko bilst, tas nožēlo, ka savu mazo pacientu, Askoldu, nav sastapis mājā. Vēlreiz viņš atgādina, ka šodien nevajadzējis to laist skolā, pēc pēdējās straujās saaukstēšanās. Tad viņš atvadās un aiziet.
Ā! Valerijas nervi tiešām šodien nav rātni. Un bezsirdīgais ārsts tai negribēja līdzēt. Paturēt vēl kādu nedēļu draiskuli mājā — tad jau viņas nerviem būtu pēdējais gals. Tikai tad vien, kad tie skolā, viņa kaut cik dabū atpūsties. Tīrās nedienas ar tādiem bērniem. Ja viņa būtu zinājusi, kāda mocība būs bērni viņas jūtīgajiem nerviem, tad viņa nekad nebūtu pieļāvusi tos savā mājā ievest. Bet ir arī viņi draiskulīgi, nerātni.
Un tik nepaklausīgus bērnus viņa vēl nav redzējusi. Julla, tas ar savu stūrgalvību, taisni neciešams. Ar visu varu Valerija cenšas tos mīlēt, bet kā lai tādus ieredz! Arvien viņai gadās diezgan asas sadursmes ar puikām, un nupat vakar vēl ar Fredu viņu dēļ. Vēl šodien viņa sirdās uz viņu par to.
Lieta bija tā, ka vakar Askolds, meklēdams labi skaistu pastpapīru kādai vēstulei, bija uz Valerijas galda apgāzis viņas mazo sudraba tintnīcu, no kā drusku cietusi bija viņas rakstāmā soma. Ar dzēšlapas palīdzību bērns ātri visu lielo nelaimi bija novērsis, bet Valerija nevarēja apmierināties un lielās dusmās to bargi sarāja. Arī smuko vēstuļu papīru tā viņam atņēma, par ko tam sirds visvairāk sāpēja, un to viņa zināja. Ka Kalns zēnu varēja atstāt bez lielāka soda, to Valerija viņam nevarēja vēl šodien piedot.
— Kundze, pavāre grib iet uz bodi iepirkties, — istabmeita, ienākusi, ziņo.
— Nu, lai taču viņa iet, kas man tur ko zināt? Nē, jūs, Berta, esat pavisam jocīga.
— Bet viņai vajagot naudas.
— Kā? Šorīt vēl tai iedevu lielāku summu.
— To viņa tirgū izdevusi.
Valerija īgni meklē pa rakstāmgaldu, pa savu rokassomiņu, bet visur tukšs, naudas nav.
— Atslēgas man pazudušas, ejiet, prasiet kungam.
Kalpone aiziet.
Valerija ar roku saķer galvu. Tādas apnicīgas būšanas. Nevar un nevar pie tām pierast. Un tā vai ikdienas. Tīri galva griežas riņķī. Kā viņai riebj visa tā saimniekošana, to viņa ne izteikt nevar. It kā cilvēks dzīvotu no maizes vien.
Kā protestēdama pret tādu negalu, Valerija paķer kādu franču romānu un iegrimst lasīšanā.
Tā nemana vai negrib likties manām, ka Kalns ienāk. Viņa sēž pie rakstāmgalda, galvu atslējusi rokās.
— Tev sāp galva? Vai nervi atkal? — Kalns jautā.
— Kas tev mani nervi, kas mana galva? — Valerija atteic pūcīgi.
Kalna skats krīt uz galdu, uz vakarējo nelaimes vietu.
— Tu vēl, liekas, nevari apmierināties par tintes traipu. Vai tad tā nelaime tiešām tik liela, kāds bija tavs uztraukums? Parādi man ar'.
Valerija nekustas.
— Tu arvien tik ļoti dusmojies uz zēniem. Tu aizmirsti, ka viņi taču tikai bērni un kā ar tādiem tev jārēķinās.
Valerija spēji protestē, ka tā jau tikai vēl trūkstot, ka viņai nākšoties noklausīties rājienā par nepienācīgu izturēšanos pret puiku palaidnībām. Kalns lūko viņai ieskaidrot, ka to viņš nedomā, tikai viņam žēl, ka gadījusies tāda nepatikšana, un ka puika jau bijis vainīgs.
— Bet kādēļ tu ļāvi Askulim skolā iet, viņš vēl nebija nemaz pilnīgi vesels. Dakteris Zemturis noteica vēl kādas dienas paturēt mājā.
— Ak, dakteris Zemturis, ko viņš zina. Viņš arvien pārspīlē. Es viņu neciešu.
— Viņš arī agrāk ārstēja mūsu bērnus, Indra viņu ļoti cienīja.
— Indra... Jā, visur viņas domas būs par mērauklu... — Valerija dusmīgi aizsviež grāmatu un pieceļas.
Kalns, piegājis pie loga, sāk nemierīgi ar pirkstu bungot pa rūti.
— Beidz! — Valerija tam nervozi uzsauc.
— Atvaino. — Viņš atgriežas pret viņu.
Valerija nav labā omā. Tā sirdās uz viņu, nezin par ko. Viņš šaubās, vai tagad runāt ar viņu vai nē par kādu lietu, kas jau labu laiku viņu nospiež.
— Valerij, es gribētu tev aizrādīt, ka mums saimniecībā jāievēro drusku ciešāka kārtība un jārīkojas mazliet šaurāk, pēc mūsu apstākļiem.
— Tu nu man vēl pārmetīsi izšķērdību! — Valerija īgni trauc.
— To es taisni nesaku. Bet tu esi radusi plašāk rīkoties...
Kalns aprauj teikumu. Viņš kautrējas atzīties, ka viņa rocība to nespēj, un ka viņš jau bijis piespiests ietaisīt parādus, lai apmierinātu visas viņas prasības. Bet ja tas tālāk tā iet...
— Es to ievērošu, — Valerija dzestri teic.
— Es tevi ļoti lūdzu.
Viņam nepatīkami, ka vajadzējis aizķert tādu kutelīgu jautājumu. Bet viņš priecīgs, ka tik viegli un ātri ar to ticis galā. Valerija stāv pie klavierēm un kārto notis. Gribēdams pāriet uz citu lietu, viņš lūdz, lai Valerija izspēlējot pavadījumu kādai barkarolai, kuru tam vakar dziedājusi Ilma; viņš gribot to ar viņu divbalsīgi iestudēt, lai tad Valerija nākamajā mūzikas vakarā celtu priekšā.
— To es nedarīšu, — Valerija strupi atteic.
— Man ļoti žēl. Tā dziesma man ļoti patīk. Tad noiešu vakaros pie Medņiem un tur kopā ar Ilmu iemācīšos,
tā ir diezgan grūta. Grienu Sārtone mūs pavadīs, Ja tu negribi to darīt.
— Tev jau viss sāk patikt, kas iziet no Ilmas. Vispār, tu par daudz izlieto savas drauga tiesības.
— Bet, Valerij!
— Tu domā, es nekā neredzu un nedzirdu. Es neesmu Indra.
— Es tevi nesaprotu? -— Kalns pārsteigts brīnās.
— Tu saproti it labi, tikai izliecies.
— Tu taču neesi greizsirdīga?
— Es nezinu, tikai es tevi lūdzu pārtraukt šādus lidojumus, vienalga vai ap Ilmu, vai kuŗu citu.
Kalns ar augošu izbrīnu raugās Valerijā.
— Valerij, tādus aizrādījumus es tev aizlūdzos uz visiem laikiem. Ar tiem tu satricinātu manu cienību pret mūsu dziļākās kopības apziņu. Līdz šim es to turu svētu, un ja tev kas liekas nepieļaujams manās attiecībās pret citām sievietēm, tad tu maldies. Es sevī esmu zvērējis tev mūžīgu uzticību, kamēr tu nepadari šaubīgu manu ticību tavai mīlestībai pret mani. Es tev devu neaprobežotu brīvību, kādu baudīt tu, varbūt, neesi paradusi... un tikmēr, kamēr tu pret to ar cienību izturēsies, tu vari par mani būt droša. Taču es izlūdzos arī sev zināmu pašnoteikšanās brīvību savā uzvešanā. Es to prasu tādēļ, ka man tāda daba, es mīlu pajokot ar dāmām, tas ir viss.
— Un es arī, — Valerija atbild īsi uz Kalna garo paskaidrojumu.
— Es to arī pilnīgi saprotu un tev nepārmetu. Vai tad es tev kādreiz ko liedzu un rakstu priekšā, kā tev būs izturēties pret vienu vai otru tavu cienītāju. Un to
tu nevari apgalvot, ka pielūdzēju skaits tev pie manis būtu gājis mazumā.
Valerija nezina, ko atbildēt, bet viņa tomēr jūtas apvainota par šādu aizrādījumu. Savā dziļākā iekšienē viņa arī nevar ticēt Kalna nevainīgajiem lidojumiem ap draudzeni.
Rakstvedis iznāk no biroja un aizsauc Kalnu. Valerija paliek viena. Saruna ar vīru to saviļņojusi visaugtākā mērā. Viss, ko viņš teicis, viņai izliekas kā tiešs izaicinājums, lai gan viņš lūkoja iestāstīt gluži pretējo. Cik skaisti: viņam esot tāda daba! Tad jau ar to varētu attaisnot katru noziegumu pret sabiedrību un tikumību.
Cik saudzīgi un nevainīgi viņš tai lūkoja iedzelt ar Sārtoni. Ka tā mīļactiņas met uz Kalnu, tas Valerijai sen nav noslēpums. Un ka viņas Fredis tās uztver priecīgi glaimots, to viņa arī jau ievērojusi. Nebūtu jau nekāds brīnums, ja viņš spertu kādu soli uz aizliegto dzīvības koku, tverdams pēc mirkļa baudas. Attaisnojumu jau viņam nenāksies grūti atrast, lai lauztu katru vissvētāko zvērestu.
Tad Valerijai ienāk prātā Sarmzieds un viņa vilinošie aicinājumi... Kā demons no kalngala tas viņai rādījis plašus apvāršņus dailes pasaulē... kur valda brīvība, skaistums un prieks. Jā, viņa arī jūtas kā dievišķīgās Safo cilts pēctece, ar savu dziļāko tieksmi dzejai un skaistumam.
Līdz šim viņa nav uzklausījusi Sarmziedu un atraidījusi visus viņa čukstus, kā mutiskus tā rakstiskus.
Bet nu Fredis viņai piedraud. Tad viņa grib uzmanīties un būt gatavībā — izlaist pret viņu savu dzeloni.
Nē, tik bezspēcīga viņa vēl nav, ka tai būtu jāļaujas sev uz galvas mīt bez aizstāvēšanās.
— Ja viņš var, tad es arī... reiz robeža pārieta... — Valerija noteikti teic sevī.
Rīkodamās pa savu buduāru, viņa sajūt nepatīkamu garlaicību mājā. Viņai ienāk prātā Kalna aizrādījums uz nepieciešamu taupību.
— Kā es ienīstu šo sīkmanīgo saimniecību, kur jārēķinās ar grašiem, kur jārauga visam pakaļ, jākontrolē!
Kā pretstats bija viņas dzīve Pabērza mājā. Tik žēl visas ērtības, ko tajā baudījusi. Tagadējā pieticība viņu smagi nospiež. Kalns nevar apmierināt nevienu viņas plašāku dziņu pēc skaistuma un daiļuma. Arī tur viss pieietamais ir jātver un jāmēro — pēc apstākļiem. Daudz ko viņa pacieš bez vārda iebilduma. Viņa to arī nestu kā labprātīgi uzņemtu krustu, bet viņš — ko dara viņš?...
Visu tā ziedojusi viņam, sekodama viņam šai šauri pieticīgajā dzīvē, klausīdama savai dziļākai kaislībai, ticēdama mīlestības lielajai misijai. Un tagad, kas tai jāpieredz? Ka viss tas bijis tikai mirāža, gaismas māneklis, kas to ievilinājis tuksnesī... Kas cits lai turpmāk būtu viņas dzīve, kā tuksnesis, ja lielās mīlestības mirdzums tajā zūd... kā izslāpis ceļinieks sabrūk karstās tuksneša smiltīs, ilgās pēc dzestras oazes un avota veldzes, tā viņas dvēsele, viņa mīlestībai zūdot.
Tad — viss beigts. Kad svētums sabrūk, dievi atstāj dvēseli, tajā mājokli ņem ļaunie sātani...
Jau Valerija jūt, ka viņas sirdī dīgst nikna zāle, kas draud pāraugt labo kviešu briedumu. Ar katru dvēseles sāpi viņa sajūt sevi cietāku, mīlestības nabagāku,
ne tikai pret vienu, bet pret visiem. Kad viņa redz Kalna tēva mīlestību pret bērniem, tad viņā rodas ass naids pret tiem. Visi labie nodomi tad gaist. Ne ar vienu viņa negrib dalīt viņa mīlestību, un kaut arī tie būtu nevainīgi bērni.
Istabas saspiestais gaiss viņu smacē. Nekavēdamās viņa atstāj māju un iziet laukā.
Askolds ar Julianu pārnāk no skolas. Berta viņus ielaiž un palīdz noģērbties, ko tie ne visai labprāt pieļauj, jo, kopš skolā iestājušies, tie jūtas labu daļu pieauguši pašapziņā un patstāvībā, lai gan paši vēl tikko spēj panest grāmatu somiņu.
Mājā tik kluss. Kalpone uzliek pusdienu galdā. Julla, izsalcis, tver pēc karotes, bet, seju saviebis, to atliek atpakaļ. Askulis saguris, tam nekas neiet pie sirds.
— Svešā māte laikam nav mājā, — Julla teic klusi brālim.
— Tētiņš birojā, es dzirdēju viņa balsi, — Askolds piezīmē.
Abi ēd, pārrunādami kādu notikumu skolā.
— Vai tu māmiņai vēstuli uzrakstīji? Es arī pierakstīšu klāt; viņa priecāsies, kad dabūs zināt, ka šodien skolotājs mani uzslavēja, — Julla ierunājas.
— Viņa jau man atņēma papīru. Tik skaista papīra nevienam nav kā viņai. Māmiņa tak nevar rakstīt uz kaut kāda — Askulītim.
— Ja es dabūšu ciet, es sadedzināšu visus viņas smukos papīrus! — Julla acīs iemirdzas atriebības uguntiņa.
Kalpone ienes vēl ēdienu un klusēdama noliek to bērniem priekšā.
— Berta, pusdiena arvien auksta, kas tā par būšanu! — Julla izteic savu protestu, pieņemdams skanīgu izteiksmi pēc tēva parauga, un zinādams, ka neviens to nedzird.
— Kāpēc tik ilgi sēžat skolā? Laikam jums tur vis diezkā neiet, — Berta kaitina bērnus.
Julla, aizvainots savā skolnieka cieņā, lūko pierādīt pretējo; bet kad Berta izsaka savas šaubas, tad viņš piedraud viņu apsūdzēt tētiņam, ka viņa tā runā.
— Kāpēc man tik maz saldā ēdiena? Es viru nemaz negribu un gaļu arī ne, — Askolds izteic arī savu nemieru.
— Laikam tāpēc tik maz, ka vakar izdarīji tik lielus nedarbus ar tintnīcu.
— Tā nav jūsu darīšana! — Askulis dusmās uzkliedz, un asaras trīc viņa balsī.
Durvīs parādās tēvs. Viņš uzmet norājošu skatu Bertai, un tā nozūd.
— Tik skarbā tonī tu nedrīksti runāt ar kalponēm! Tā neklājas.
Bērni apklust. Askolds dziļi nodur galvu pār savu šķīvi un dažas lielas asaras nobirst tajā.
Kalns to redz, bet liekas neievērojis, lai Askoldam uztraukums drīzāk pārietu. Viņš apvaicājas, kā gājis pa skolu: apskatās burtnīcās, ko tie šodien rakstījuši, paslavē. Askolds tikmēr paspējis pārvarēt savu aizvainojumu sevī.
Kalns atceras, ka Askolds vēl nedrīkstēja skolā iet un nemierīgi vaicā viņu.
— Tu esi tāds saguris, dēls. Tu nejūties labi? Tev vajadzētu vēl kādas dienas palikt mājā.
— Nē, nē! Man itin nekas nekait, — Askolds ātri saslienas. Izredze palikt mājā viņu nevilina.
— Lai viņš nāk vien, tētiņ, — Julla pievienojas brāļa vēlmei.
— Vai tad skolā ir labāk kā mājā?
— Jā, — abi atbild vienā balsī, tad, it kā sabijušies, apskatās, vai kāds to nebūtu dzirdējis.
— Svešmātes nav mājā? — Julla drošības dēļ apvaicājas.
— Nē. Jūs gan gudrojat, kā varētu atkal kādas nerātnības palaist? — Kalns teic norājoši.
Julla atceras savu nupatējo ļauno nodomu ar pastpapīriem un nosarkst.
— Jā, kad viņa mūs vienmēr kaitina, tad mēs esam nerātni, — Julla paskaidro.
— Tēt, svešā māte mūs tik briesmīgi neieredz, — Askolds teic klusi, nedroši. Bet viņš ir priecīgs par gadījumu reiz to izteikt tēvam.
Kalns sarauc pieri.
— Tās tikai jūsu iedomas.
Abi puisēni vienā minūtē sāk stāstīt par visu sajusto pārestību no sava bērna viedokļa.
— Uz mani viņa teica, ka es esot stūrgalvīgs kā āža buks, un tas esot riebīgi, un lai es labāk viņai acīs nemaz nerādoties. Es teicu, ka es to nemaz negribu, — Julla žēlojas. — Un izlutināts gļēvulis, viņa arī vēl teica, — Julla, atcerēdamies, piebilst.
— Un mani viņa sauc par raudu Ijabu, vaidu teteri... Nekas no manis neiznākšot, tikai zaldātos mani vajadzētu dot...
Žēlabām tādā garā nav gala. Kalns redz, bērnu sirdīs guļ dziļš apvainojums; viņu pašapziņa sāpīgi cietusi.
Viņš arī, sāpināts bērnu dēļ, jūt, ka nav labi. Attiecības starp bērniem un Valeriju ir nodibinājušās naidīgas, un nav paredzams, ka tās kādreiz labosies. Bez šaubām, Valerijai nav ne mazākās audzinātājas dāvanas un nav viņai arī vajadzīgās intereses. Ļoti smagi šī pārliecība gulstas uz viņu, bet viņš negrib, ka bērni to manītu. Viņš raida bērnus projām. Tiem būtu jāiet pastaigāties, bet nav, kas tiem ietu līdzi. Valerija no tam atteikusies, tas viņai par garlaicīgu un apnicīgu.
— Aizejiet pie tantes Ilmas, viņa ar jums kādu gabalu pastaigāsies, — viņš teic.
— Tēt, es negribu, esmu noguris, — Askolds atteicas.
— Ā, jā! Paliec vien mājā, — Kalns atceras, ka viņš nesen tikai izveseļojies.
— Tētiņ, lūdzu iedod mums labi smuku papīru, kur rakstīt vēstuli māmiņai, — Julla lūdzas.
— Jūs taču nedomājat viņai rakstīt visas tās muļķīgās sūdzības? — Kalns uztraucas.
— Nē jel, māmiņa tad bēdātos.
— Tad viņa raudātu, un viņai galviņa sāpētu. — Abi puisēni apgalvo.
Kalns ieiet Valerijas buduārā, pameklēt uz viņas rakstāmgalda „labi smuku” papīru, jo viņam pašam tāda nav. Uz galda meklēdams, viņš uzduras uz kādu vēstuli Valerijas rakstāmā somā. „Daiļākā Valisa...” tā vēstule sākas. Kalna pirksti deg...
— Nē, nē, mēs negribam! Viņa būs dusmīga, viņa vakar atņēma mums papīru... — abi bērni trauc.
— Nu, tad ejiet birojā, paņemiet no maniem, — Kalns nepaceļ acu no vēstules, nevar atrauties.
Bērni mudīgi aizskrien uz biroju.
Kā drudža kratīts, Kalns lasa Sarmzieda pēdējo aicinājumu — nokratīt necienīgo jūgu, lauzt šauro loku un brīvi lidot plašajās tālēs... starp izredzētiem būt izredzētai ... no niecības — nemirstībā ... no iznīcības mūžībā... Tev pieder dzīve, Valisa, Tu sengrieķu hetera visdaiļākā... Frine! Tava miesa — Praksiteļa kaltam...
Kalns nesaprot vairs, vai tie ārprāta murgi, kas rēgojas viņam pretim no katra vārda, vai viņš zaudējis prātu un saprašanu.
Izdzirdis soļus, viņš ātri iegrūž vēstuli atpakaļ somā un nozūd savā istabā.
Otrā dienā Kalns jau guvis zināmu iekšēju līdzsvaru. Ar olimpisku mieru viņš lūko raudzīties uz stāvokli. Bet viņam tomēr ir tā, it kā kāda dvēseles stīga būtu trūkusi, un viss tur skanētu tik savādi, svešādi. Uz Valeriju viņš noraugās ar neuzticību un arī ar sāpēm. Vai Sarmziedam varbūt taisnība?... Viņa nespēj atrast apmierinājumu vienā, — tādēļ tie mākslas vakari, tādēļ viss viņas mūžīgais nemiers. Un šī varmācīgā vēlēšanās, lai viņš tomēr piederētu viņai viss.
Kalns jūtas mocīts. Mājā viņš sajūt atkal tādu spiedīgu smagumu pār sevi, kā nepatīkamu saistību. Ā, jā! tas jau ir tas jaunais jūgs!... Arī šajā laulībā viņš no tā nav izbēdzis. Patiešām, viņā briest vēlēšanās pēc kāda dzidra, viegla prieka — bez saitēm un pienākumiem un bez pārmetumiem. Viņš atceras Sārtoni... Jā, viņš jau vēl nav neievērots no sievietēm. Mīl, lāga meitene. Kādēļ viņš nevarētu parunāt ar to, izmainīt ar viņu pa priecīgam smaidam, skatam. Tas taču vēl nebūtu nekāds noziegums. Viņš jau negrib neko aizliegtu —
tikai atpūsties no nebrīvības, brīvā prieka izmaiņā — vienalga ar ko.
Ilmas kundze... tā arī jūtas labi viņa tuvumā, to viņš skaidri zina un redz. Jā, patīkama, bet stingra dāma ir jaunā Medņa kundze.
Bet Valerija no visa tā nekā nesaprot, viņa tikai prasa viņu nedalītu, kā viņš dzīvo un kā domā. Un tad tās mūžīgās aizdomas!... Tik stingra pat Indra nebija. Nē, tā jau bija mierā ar visu...
Nabaga Indra! Pret viņu tas bija tik netaisns un bargs.
Kalns iziet no mājas un ilgi, bez mērķa klejo pa pilsētu. Viņš domā par savu pirmo un tagadējo laulību, par Indru un Valeriju. Un jo ilgāk viņš domā, jo spilgtāk un cēlāk izceļas viņa pirmās sievas tēls visā savā vienkāršībā pret otru. Tad viņš salīdzina Valeriju, kāda viņa tagad kā viņa sieva, ar to, kāda tā bija tad, kad tā vēl viņam bija tāla, nepieietama. Un viņam liekas, ka tās abas gluži svešas viena otrai. Toreiz viņš viņā redzēja tikai visu daiļu un labu, un tagad — viņš pazīst viņu visu. Kur gan bija viņa acis toreiz!
Un tad viņš saprot, ka katrā cilvēkā ir sava svētdienas dvēsele un ikdienas dvēsele. Pirmējā tas iziet uz ārieni, parādīdamies savā krāšņākā, labākā veidā. Ikdienā tā ir mājās, visos pelēko dienu sīkumos. Uz ārieni katrs cenšas apslēpt visu savu iekšējo nedaiļumu. Bet savās mājās, tuvā kopdzīvē, nekas nepaliek apslēpts.
Un Valerijas svētdienas dvēselei viņš atdeva visu...
Vai viss tas dziļais dzīves lūzums, visi tie lielie upuri attaisno mērķi?
Sāpīgs izmisums un rūgta nožēla sagrābj Kalnu. Strauji viņš soļo uz priekšu.
Visu šo dienu Valerija rīkojas dūšīgi pa māju. Viņa redz Kalna īdzību, viņai gribētos, lai viņš atkal ir laipns un runīgs. Bet viņš pēc maltītes tūlīt nozūd savā darbistabā un vairs nerādās.
— Man drusciņ jāaiziet pie Branta kundzes, vai tu mani nepavadīsi turp? — Valerija jautā.
— Nē, es iešu pie Ilmas, — ne bez spīta atbild Kalns.
— Dziedāt?
— Jā.
Vakarā katrs aiziet uz savu pusi. Valerijai dzēlīgi dur sirdī. Ko viņš tur iet? Kas viņam tur meklējams? Agrāk viņš Ilmu nemaz neievēroja, bet nu uzreiz tāda uzmanība pret to?... Bet mājā viņš tāds saīdzis, neviena laipna smaida tai šodien nedāvāja, lai gan viņa pūlējās iegūt viņa ievērību. Vai varbūt tie negantie bērni būs viņam ko sastāstījuši? Berta teicās dzirdējusi viņus kopā par kaut ko dedzīgi sarunājamies. Ha! Visi pret viņu! Un viņa — viena. Neviena tai nav, kas aizstāvētu, ar mīļu prātu lūkotu saprast viņas iekšējo dzīvi. Neviena. Tēvs tik bargs pret viņu, viņa acīs tā vainīga pret Pabērzu un lielu kļūdu izdarījusi, precēdama Kalnu. Nepavisam viņš nav mierā ar viņas otro vīru, priekš kura viņa atdotu dzīvību. Ilma, kā izrādās, arī viņas pretinieku pusē.
Atliek vienīgi Branta kundze.
Ar skumju sirdi Valerija piedomā pie sava pēdējā pieturas punkta.
Pie pašām durvīm viņai vēl ienāk prātā Sarmzieds un viņa pēdējā, skaistā vēstule. Ja viņš vēl tā turpinās, tad viņa to aizdzīs prom no sevis pavisam. Bet aizraujoši ir tie sapņi, kurus tas atrisina viņas priekšā kā mags no kādas burvju valsts...
Durvis atdarās. Spilgta gaismas straume plūst pretim.
— Labvakar, Biruta!
— Ā, Valerija! Kā es priecājos. — Branta kundze apkampj viešņu.
Kalns vakarā pārrauga puisēnu skolas darbus un apmierināts noliek burtnīcas.
— Tā rakstīšana jums tāda vēl ir, kāda ir. Bet gan jau pamazām ies. Citādi esmu ar jums mierā. Bet nu ejiet gulēt. Svešmātes nav mājā, man arī mazliet jāiziet. Esiet rātni un guļiet mierīgi.
Kalns aiziet.
Bērni paliek ģērbjoties. Bet līdzko durvis aiz tēva aizdarās, abi ieslēdzas un nosēstas katrs savā galda galā.
— Tiešām labi sagadījās, ka mūs neviens netraucēs, — Askolds priecājas.
— Es jau domāju, ka nezin kad tiksim pie rakstīšanas. Dienā jau nevar... viņa redzētu... — Julla teic.
— Tev marka ir?
— Jā, man rakstvedis iedeva arī aploksni un visu, kas vajadzīgs.
Askolds pirmais sāk rakstīt:
Mana mīļā māmiņa! Kā tev nu iet? man iet labi, kāpēc tu nemaz nebrauc mūs apraudzīt, es esmu spirkts un vesels un
es saldo ēdienu nemaz nemīļoju. Mēs tagad ejam skolā un tur ir dikti labi, labāk kā mājā. Mēs mācāmies labi, par mani tu nebēdā, es arī nebēdāju, jo es neesmu nekāts vaidupēteris vai raudu Ījaps un par zaldātu es pacs gribu palikt tas nemaz nau slikti kā svešmāte to domā, Tētiņš man iedāvāja jaunus galdnieka rīkus. Es vakaros vienmēr par tevi domāju? ko dara Ģinta un Dzidrule un mūsu vecā Anna! pasveicini viņu. Un ko dara mīļā vecmāmiņa viņu arī pasveicini. Es tevi dikti mīļi bučoju taus paklausīgais dēls Askulis.
Nobeidzis rakstīt, Askolds vēl vairākas reizes pārlasīja vēstuli, tad apmierināts ielika aploksnē. Redzēdams, ka brālītis vēl nopietni lauza galvu rakstīdams, tas klusi noģērbās un ielīda savā gultiņā.
Julla neļāvās traucēties, nosvīdis viņš vilka tālāk savus lielos, nedrošos kāsīšus. Tas nebija vieglais darbs! Uzrakstīt bez tēva palīdzības patstāvīgu vēstuli. To viņš vēl nekad nebija mēģinājis.
Askulis jau bija cieši aizmidzis, kad Julla vēl vienmēr rakstīja. Bet tad arī bija beigas. Uzlicis pēdējo lielo punktu galā, tas vēl apskatīja vēstuli, to pa gabalu rokā turēdams, kādu kopiespaidu tā atstāj. Tad gari nožāvājās un ar nogurušām actiņām sāka pārlasīt uzrakstīto:
Sircmīļā māmiņ. lūdzu iedāvā man vienu koka kastīti ar aclēdziņu kur ielikt visādas mazas lietiņas fortugafijas un vēstules. kā tev klājas man labi klājas un nemaz nesu stūrgalvīks kā āžabuks, kad es būšu liels, tad
es būšu dūšīks tagad vēl esu mas. Skolotājs mani uslavēja, ka es esot uzcītīgs puika, vectētiņš sacīja, ka tu drīzi braukšot ciemā pie mums un mēs dikti tevi gaidam un ari māsiņas es gribu redzēt un vecmāmiņu un annu. Es būšu aizvienam laps puika un klausīšu tētiņu, un kad es būšu liels, tad tu dzīvosi pie manis. Es nakti kad pamostos lūdzu Dievu par tevi lai tev labi klājas, tavas vēstulītes es glabaju ķešiņā. Ar labu nakti mana mīļa māmiņa, nobučo arī ģintu un dzidruliņu, ko viņas vienas labi dara. Tavs mīļais dēls Jullītis.
Dziļstrautu māte ar Indru pavada līdz lieveņa kāpnēm Brieža kungu.
— Nu, tad tā paliek, dēls, kā nospriedām — tūlīt pēc Mārtiņiem to svētdienu? — Māte laipni sniedz roku viesim, un laimīgs smaids apstaro viņas nopietnos vaibstus.
— Nevienu dienu vēlāk! — Briedis cieši noteic un ar dziļu līksmi paveras Indrā.
Viņa piekrītoši pamāj ar galvu.
Viņš sakārto ratus, tad vēlreiz atgriežas uz lieveņa.
— Brauc man līdzi, es tevi pavizināšanu... Atkal atvedīšu atpakaļ, — Briedis, turēdams Indras roku savējā, lūdzoši raugās viņas acīs.
Indra jautādama paskatās mātē.
— Brauc nu vien, dēls, šoreiz viens. Auksts vējš un tumšs, kas nu par vizināšanos tādā laikā. Sasaldēsies. Indra nav jau diez kāda stipriniece. Gan jau izvizināsities kopā visu mūžu...
— Ja māte neļauj, neko darīt, jāpaklausa. Tātad rīt tu brauksi uz pilsētu? Tikai nepaliec ilgi, — Briedis teic savai līgavai.
— Laikam visu nedēļu tur palikšu. Bet svētdien būšu mājā.
Ilgi viņš tur viņas roku pie lūpām un tad ar varu atraujas un ielec ratos. Pātagu priecīgi pa gaisu pliukšķinādams, tas aizbrauc.
Māte ar meitu brītiņu noraugās braucējam pakaļ, kamēr tas pazūd tumsā.
— Ū, cik salts! Drīz būs ziema... Dabūs atpūsties. — Dziļstrautu māte nodrebinās, tad abas ieiet siltās istabās.
Indra klusēdama nokārto ēdamistabā tējas traukus un taisās nolikt arī patvāri savā vietā, uz mazā galdiņa kaktā.
— Ielej man vēl glāzi tējas, vēl jau būs silta diezgan? — māte jautā.
— Vēl gluži karsta, — Indra teic, ieliedama tēju, tad turpina rīkoties.
— Zelta cilvēks, — māte noteic.
Indra neatsaucas.
— Es teicu, kā no pašām debesīm tev nokritusi tāda laime, ne cerēta, ne domāta... Vai tas nav Dieva cilvēks — precēt sievu ar četriem bērniem.
— Pats jau arī nav pirmā jaunībā, vecāks par mani par septiņiem gadiem.
— Vīrietim gadus neviens neskaita. Viņš var ņemt ikkuru jaunu skuķi — katra būs priecīga. Nē, meit, tev gan ir laime!... Dievs jau neatstāj bēdās.
Indra steidz novākt galdu, jo viņai nepatīk klausīties mātes visai prātīgos aprēķinos, kurus tā atkal klāsta viņas priekšā.
— Es nemaz lāgā nevaru ticēt, ka tai mūsu Zvirgzdu kalniņā tāda liela manta slēpjas... un ka no tāda nieka zvirgzda varētu tādus cietus akmens ķieģeļus liet, — māte priecīgi brīnās. Viņa domā betona rūpniecību, kādu Briedis nodomājis ierīkot Kalnezeros.
— Kāda vērīga acs! Cik nav študierētu vīru mīņājušies pie Zvirgzdu kalniņa — nevienam ir prātā neienāca.
Bet viņš tūdaļ ielāgoja. Lai nu Dievs jums palīdz, bērni.
Indra priecīga, ka māte beidz; viņa pavada to viņas istabā, palīdz tai noģērbties un tad iet savā istabā.
Vējš viegli klabina logu slēģus. Indra apstājas un klausās. Ārā tāds nemierīgs laiks. Iekšā silti un omulīgi. Un miers...
Jā, Indra apmierināta. Viņai būs kāzas pēc Mārtiņiem. Nirai bija taisnība. Kopš Indra Ingum Briedim solījusies, viņa jūtas kā augstāk pacelta, pašapzinīgāka un drosmīgāka. Māte atkal laba un laimīga. Tas arī daudz ko nozīmē. Un Ingus ir tiešām tik labs un mīļš, ka tur nav vārda ko bilst. Un ka ar viņu tā nepazudīs, par to viņa droša.
Indra noraugās domīgi savās guļošās mazajās meitenēs.
„Arī jums viņš būs sargs...” viņa teic sevī.
Otrā dienā Indra aizbrauca uz pilsētu nokārtot savas darīšanas un satikties ar bērniem. Naktī viņa bija redzējusi sapnī, ka Jullītis priecīgi viņu sauca, un tagad viņa steidzas pie viņiem.
Bērnu vēstules viņai neizgāja no prāta. Vagonā sēdēdama, par tām vien domāja.
Viņa saprot bērnu valodu un visu, kas neizteikts starp rindām slēpjas, un deg aiz nepacietības viņus redzēt. Viņa apmetas pie Medņiem un jūtas tur labi, jo Ilmas kundze arvien ir laipna pret viņu. Tā stāsta par Indras dēliem un slavē tos par labiem, lai arī nerātniem bērniem.
Izdzirdusi, ka Askulis bijis slims, viņa kļūst nemierīga. Viņa vēlētos runāt ar ārstu, kas viņu ārstējis.
— Mēs varam pie daktera Zemtura pa tālruni apjautāties, — Ilma domā.
— Dakteris Zemturis? — Indra klusi jautā.
— Jā, tas pats, kas arī agrāk jūsu bērnus ārstēja. Viņš atgriezies no ārzemēm un atkal uzsācis savu praksi. Ja tu vēlies, mēs varam kādu vakaru viņu ataicināt pie mums. Viņš ar Pēteri labi iedraudzējies un kādreiz vakaros atnāk. Pārbraucis, tas pie mums izdarīja pirmo vizīti. Par tevi apvaicājās, — Ilma valodīgi stāsta.
Indra sajūt savādu uztraukumu. Viņa arī agrāk kādreiz atcerējās Zemturi, bet ar ciešu pārliecību, ka to vairs savā mūžā nesastaps. Un tagad viņa atkal to redzēs. Jā, viņa grib viņu redzēt.
Onkulis ir pirmais, kuram Indra uztic noslēpumu par savu saderināšanos.
Viņš atceras Briedi, viņš to redzējis, kad pēdējo reizi ciemojies pie māsas Kalnezeros. Viņam palicis visai simpatisks iespaids no viņa.
— Ko tu saki, onkul, vai iet vai neiet? — Indra vaicā.
— Ja tu vari vēl jautāt, tad es teiktu — nogaidi drusciņ.
— Es nevaru, māte pārlieku grib.
Medņa onkulis iesmejas.
— Un tu pati — negribi?
Indra nosarkst. Viņa nezina, ko atbildēt.
— Pēc tava izskata spriežot, tu esi apmierināta, tu ziedi, kā no jauna uzplaukusi.
— Jā, onkul, esmu mierā. Es viņu dziļi cienu.
— Un tu vari ar prieku viņu noskūpstīt?
Indra nosarkst vēl vairāk.
— Nu, tad viss labi, ņem viņu un esi laimīga. Un ja
tā arī nav mūža laime — kas par to. Divatā arvien labāk kā vienatnē.
— Bet tu... vēl nepaud tālāk, — Indra lūdzas.
Otrā dienā Indra gaida bērnus. Ilma viņai tos atved. Askulis cieši spiež māti savās vājajās rociņās. Jullītis pieplok pie viņas krūts un klusi raud.
Indra izbijusies raugās bērnos. Drīz viņai izdodas mazo puišeli nomierināt. Viņa stāsta par māsiņām, Kalnezeriem, bērni vērīgi klausās un dzīvi jautā. Bet līdzko runa nāk par dzīvi pie tēva, tie paliek klusi, apjūk. Par svešo māti taisa tikai īsas piezīmes, viņa jau esot laba, bet viņi to nemīlot tā, kā māmiņu. Bērni ir nospiesti, redzams, tie gribētu vēl ko teikt, ko sūdzēt, bet nedrīkst, savaldās. Tikai kad Indra apsola, ka vasarā tie brauks pie viņas un vecmāmiņas Kalnezeros ciemā un paliks tur kādu laiciņu, tad tie kļūst jautrāki.
Jā, tas Kalnam jāatļauj, citādi neiet. Bērniem vajag kādu priecīgu cerību un viņai arī.
— Dakteris Zemtura kungs, — onkulis Mednis teic skaļā balsī, ienākdams zem rokas ar ārstu.
Indra pārsteigta, tik piepeši to redzēdama savā priekšā. Ar platām acīm viņa raugās ārstā un nevar ne vārda parunāt.
— Jūs mani vairs nepazīstat, kundze?
— Jā.
Viņš zemu noliec galvu pie viņas rokas. Tad jautādams raugās viņā:
„Vai tu atceries, kā mēs šķīrāmies?”
Bet Indra nevar tik ātri sakopot savus prātus.
„Es atceros, bet nezinu...” saka viņas izbrīnas pilnais skats.
Viņai ir tā, it kā viņa piepeši būtu ieraudzījusi kaut ko, kas tai ilgi būtu pazudis. Tā sajūt priecīgu pārsteigumu, un viņa jūt, it kā tā atrastos kāda svarīga likteņa priekšā. Bet tas iestājies tik spēji un negaidīti, ka viņa zaudē noģidas spēju, apmulst un nespēcīga raugās tam pretī.
— Indra, tu vēlējies runāt ar daktera kungu, te nu viņš ir, es tev viņu atvedu, — Medņa kungs vēlreiz norāda.
— Esmu gatavs jums pakalpot, cienījamā kundze, — viņš paklanās.
— Es vakar gribēju ar jums parunāt par manu dēļu, bet tā kā šodien viņu redzu, tad tas tagad lieki.
Dakteris it kā vilcinās dot atbildi. Onkulis nāk palīgā, sacīdams:
— Dakteris Zemtura kungs ne labprāt mīl sarunāties speciālos jautājumos ārpus aroda robežām.
— Es aiziešu pie jums runas stundā, kad jūs noteiksit? — Indra teic.
— Jā, tā labāk. Tikmēr es pārdomāšu visu... — Zemturis ātri atbild. — Rīt, sešos pēc pusdienas jūs gaidīšu.
— Labi, es tad pieiešu.
Tad valodas kļūst vispārīgas. Indra nožēlo, ka viņas satikšanās ar bērniem mazliet traucēta, bet redzēdama, ka bērni klausīdamies piedalās sarunās un jūtas omulīgi, tā apmierinās.
Mājasmāte veikli prot vadīt sarunas un ne uz mirkli neapklust. Ilmas kundze ļoti interesējas par ārzemēm, jo viņas vīrs tai apsolījis nākamu vasaru parādīt pasauli. Viņa vēl nekad nav bijusi ārpus dzimtenes robežām.
Kad pienāk laiks bērniem mājup doties, tad Indra pieceļas. Viņa pati tos aizvedīšot līdz mājām. Dakteris arī atvadās, lai gan Medņi viņu lūko aizturēt.
— Daktera kungs, nāciet jūs arī līdzi, — Julla aicina, kad tie jau atrodas uz ielas.
— Jā, lūdzu, lūdzu! — Askolds tver viņu pie otras rokas.
— Kundze, ja jums nekas nav pretim?
— Baidos jūs apgrūtināt, — Indra teic īsi.
Visi iet. Bērniem gribas braukt. Dakteris pasauc ormani, iesēdina Indru, paņem abus puisēnus klēpī un tad brauc. Pilsēta laistās elektriskās ugunīs. Tramvaji, ar dobju rūkoņu, šņākdami drāžas garām viens pakaļ otram.
— Man bail no trama, viņš uzbrauks mums virsū, — Julla bailīgi piespiežas Zemturim klāt.
Dakteris ar Indru viņu mierina. Askolds smejas.
— Tā viņš arvien. Kad no skolas nākam, es viņu vedu pie rokas.
— Tā labi, Askold, dari tā katrreiz. Tā viņam, liekas, tāda nervoza baile, — dakteris paskaidro, uz Indras pusi pagriezies.
Indra arī atceras no agrākiem laikiem un mierina bērnu.
— Tagad man vairs nav bailes, — viņš teic smaidīdams un nelaiž vaļā mātes un daktera roku, kuras cieši tur katru savā.
— Tad pavizināsimies pa pilsētu kādu gabaliņu, vai tu gribi, Julian? — dakteris liek priekšā, kam bērni ar prieku piekrīt.
Viņi brauc labu laiku. Dakteris ar puisēniem jautri
triec, Indra vairāk klusē. Pie mājas durvīm viņa ilgi apkampi bērnus, tad palaiž tos vienus augšā.
Tad viņa pateicas dakterim par laipnību un grib atvadīties, bet viņš izlūdzas atļauju aizvadīt viņu atpakaļ līdz mājām. Viņa ar mieru, jo jūtas tik vāja, sirds tai gurst, tāds savāds nespēks viņu pārņēmis. Laiciņu abi iet līdzās klusēdami. Tad Zemturis uzsāk:
— Ilgs laiks pagājis, kopš mēs pēdējo reizi redzējāmies, un daudz kas mainījies.
— Jā, ļoti daudz, — Indra teic klusi.
— Jūs gan brīnījāties, ka es tik piepeši nozudu?
— Jā.
— Un nelūkojāt uzminēt iemeslus, kas mani uz to pamudināja?
— Nē, es biju tā aizņemta ar sevi.
— Es to nezināju, vai, labāk sakot, zināju, bet neparedzēju tādu iznākumu.
— Jā, jūs man tik ļoti toreiz aptrūkāt, es jūs sāpīgi piecietu. — Indrai piepeši liekas, ja viņš toreiz būtu bijis pie viņas, tad viss būtu citādi noticis.
— Jūs man bijāt vienīgais draugs, — viņa vēl piebilst.
Viņš saspiež ciešāk viņas roku un brītiņu klusē, tad teic:
— Un jūs man — daudz vairāk.
Indra nesaprot.
— Un tomēr jūs kā bēgšus aizbēgāt, — viņa pārmet.
— To esmu vairākkārt nožēlojis. Tikai nesen atpakaļ dabūju zināt, ka jūs atlaulāta no Kalna. Un tagad jūs esat brīva, pilnīgi brīva, — viņš priecīgi nobeidz.
— Jā, — Indra apstiprina.
Viņai piepeši liekas, ka viņa balsij tāda dziļa, maiga
noskaņa. Pēkšņi viņa atceras visu, pirms viņa nozušanas. It kā tumšs, smags miglas plīvurs būtu aizklājis visu, kas bijis starp to laiku un tagadējo. Un tad uzreiz viss top skaidrs un gaišs acu priekšā un sirdī viļņo prieks. Bet tad viņa arī saprot, ka tam vairs nav nekādas nozīmes.
— Par vēlu! — viņa klusi sevī noteic.
— Nav par vēlu! — viņš līksmi trauc.
Viņi nonākuši pie Medņa mājas durvīm.
— Rīt jūs atnāksit? — viņš vaicā.
— Es nezinu.
— Es jūs gaidīšu, — viņš cieši teic, kā ar varu uzspiezdams viņai savu grību.
Ātriem soļiem Indra dodas pa kāpnēm augšup. Viņa tagad jūtas tik viegli, kā kādas nenojaušamas varas nesta un balstīta, un viss organisms tai traucas spējās kustībās.
Visu vakaru viņa tikai ar pūlēm var apspiest savu uztraukumu. Tā ilgojas būt viena. Onkulis ar sievu drīz aiziet gulēt, un tad viņa pēdīgi ir viena.
Ar pilnu krūti tā brīvi uzelpo un izstiepj rokas. Ā! cik labi, cik priecīgi tai ap sirdi.
Un Indrai liekas, ka viņa visu laiku uz to vien būtu gaidījusi — uz viņa pārnākšanu. Viss, kas bijis pa šo laiku, kā pa miegam, zemapziņā noticis. Viņa tuvumā viss viņā pārveidojas, top dzīvs un līksms. Toreiz vēl mīlestība pret viņu nepaguva uzpeldēt līdz augšējai apziņai. Viņš pazuda, un arī viņas mīlestības dīglis palika neuzdīdzis zemapziņas slāņos.
Un tagad — ar savu skatu un dzīvo mīlestības dvašu viņš to modināja dzīvībai.
Tagad viņa pēkšņi saprot visu, ka viņš toreiz to mīlējis
un viņa mīlestība pret viņu vēl tikai bijusi tapšanā. Ā, kāda laime! Viņa ir brīva un to mīl. Viņa tuvums tai dod spārnus, to apgaro un aplaimo. Tai izzūd no prāta visas skumjas un raizes, viss liekas tik līksms un priecīgs. Kā ziedoņa atmoda iet pār viņas sirdi... Visi maigie jūtu asniņi briest, viss viņā atkal taisās ziedēt.
Prieku un jūsmu pilna tā dodas pie miera.
Tikai otrā dienā viņa atceras par Ingu Briedi, par māti un savu tagadējo stāvokli. Viss prieks un sajūsma tai pēkšņi zūd. Jā, par vēlu viņai reiz atkal laime uzsmaidīja. Viņa jūtas pilnīgi saistīta ar savu solījumu. Tā nav rotaļa, kuru pēc iedomas var atmest. Un Ingus viņai par daudz tuvs un dārgs, lai ar viņa dzīvi un likteni nerēķinātos.
Jā, viņai jāsavalda savi jūtekļi ar visu prātu un gribu. Izeja nav grūta — ja tā aizbēg no Zemtura un nekad to vairs neredz, kā viņš to darīja reiz, atstādams viņu likteņa varā.
— Indra, tu gribēji iet aprunāties ar mācītāju? Tad ir laiks, — Mednis atgādina Indrai.
— Onkul, lai paliek vēl kādas dienas.
— Tu vēl gribi pārdomāt?
- Jā.
— Manis pēc. Protams, nevajag pārsteigties, kas karsti strebj, sadedzina lūpas.
— Tu Ilmai neizpaudi?
— Nē jel.
Onkulis šaubīgi pakrata galvu par Indras šaudīšanos. Tā nav laba zīme.
Indra nospriež vakarā neiet pie Zemtura. Viņa čakli rīkojas ap saviem iepirkumiem un vairs nevēro laiku..
— Indra, pulkstens seši, ej! Dakteris Zemturis tevi gaida, — Ilma teic.
— Dakteris Zemturis? — Indra jautādama bilst.
— Nu kā tad, tu pati pieteicies.
— Ej nu vien, parunājies, meit, ka vēlāk nenožēlo, ka neesi aizgājusi, — arī onkulis skubina, un tā savādi, nozīmīgi paskatās viņā.
Indra vairs nepretojas, viņa iet.
Bet viņai nav vairs prieka.
Patlaban pēdējais pacients aiziet, kad viņa ierodas uzgaidāmā istabā.
— Vairs nevienu nepieņemt! — dakteris noteic slimnieku ielaidējai.
Indra skumīgi raugās viņā. Par Askoldu un Julianu viņš dod īsas, apmierinošas ziņas. Viņa ātri pieceļas un taisās iet. Bet viņš satver viņas roku.
— Kāda laime, ka esam netraucēti, un es jums varu visu izteikt... — viņš bilst.
— Nē, nē, lai paliek.
Viņš raugās viņā un redz viņas skumjas un apjukumu. Viņš arī apjūk. Un vakar viņš skaidri juta, ka viņas vēlēšanās sakrīt ar viņējām.
— Indra, atļaujiet jums izskaidrot, kāpēc es toreiz bēgu no jums, lai gan zināju, ka jūs mani mīlat.
Nē, viņa negrib zināt, nav vajadzīgs.
— Kas noticis? — Ar izmisumu Zemturis raugās Indrā.
— Es esmu saderīnāta, un man visdrīzākā laikā būs kāzas, — Indra tikko spēj izteikt.
— Tātad tiešām — par vēlu — jūs mīlat citu.
Viņa to apstiprina.
Kā satriekts Zemturis satver krēsla atzveltni un drūmi raugās zemē.
— Un es tik daudz sagaidīju no šīs mīlestības. Izdzirdis par jūsu brīvību, es spārnos laidos šurp... pie jums, Indra. Toreiz jūsu sirds tiecās pēc manis... bet pa šo laiku cits tajā ņēmis vietu.
— Nē, nē! — Indra spēji iesaucas ar protestu, tad satver galvu.
— Indra, jūs nemīlat viņu? Sakiet taisnību!
Viņš satver viņas roku un lūko ieskatīties viņai acīs.
Indra klusēdama novēršas.
— Tad sakiet, kādēļ? Kas jūs spiež?
— Neviens un nekas. Es pati tā gribu.
— Ja tā? ...
Indra pieceļas un sniedz viņam roku. Viņa ir kā salauzta puķe, pār kuru nikns viesulis pāri gājis, tā nespēj vairs lepni un domīgi pacelt galvu saulei pretim.
— Es mīlu jūs... bet — ļaujiet man iet, — viņa klusu teic, kā lūgdamās.
— Indra! Es tevi nelaidīšu! — viņš ar gavilēm izsaucas un satver viņu cieši savās rokās.
Indra dreb, viņas acu skropstas pilnas asaru.
— Indra, mana nabaga Indra! Esi droša, tici manai mīlestībai un paļaujies uz mani.
Viņa saņem viņa straujo skūpstu, nespēdama atbildēt ar līdzīgu.
— Tu mani mīli? — Zemturis cieši noprasa.
— Jā, — viņa klusi atbild.
— Un tagad vairs nerunā par kāzām.
— Nē, nē, es nevaru.
— Tu nevari — bez jūga! Tev elpa aizraujas brīvībā.
Tu mīli mani un gribi piederēt citam. Vai tu arī saproti, ko tu runā? — Es nezinu, ļaujiet man pārdomāt.
— Ja tev vēl jāpārdomā, tad — es arī negribu. Lai mūsu ceļi otrreiz šķiras, un tad tie vairs nekad nesastapsies. — Viņš palaiž vaļā viņas roku.
— Ā! — Indra spēji ievaidas.
Viņam kļūst viņas žēl, Viņš lūko viņu saprast.
— Ja tu mani mīli, Indra, tad sniedz man roku un seko man ar uzticību un paļāvību, kurp arī es tevi vedu. Es tevi neaicinu jūgā, saistībā. Tu būsi brīva un laimīga.
— Neprasiet no manis par daudz, dodiet man laiku. Es jau esmu saistīta. Ja es varētu atkal kļūt brīva!
— Nu labi, es pacietīšos un gaidīšu.
Viņš to labina kā mazu bērnu, glāsta un mīlina. Viņam mīļa viņas nevainība, nedrošība un bailes. Tad viņš jo vairāk apzinās savu spēku un varu. Viņš viņu audzēs un sargās kā vārīgu stādu. Un viņa mīlestības saulē tā aizmirsīs visas bijušās sāpes un ciešanas.
— Jāni, nedusmojiet man, — kā bērns viņa raugās viņa acīs lūgdamās.
— Mana mīļā Indra. — Viņš apskauj viņu, kā apliecinādams savas jūtas.
Tad Indrai jāiet. Viņš to pavada.
Indra jūt tik bezgalīgu laimi viņa rokas vadīta.
— Jā, es darīšu, kā tu gribi, Jāni, — viņa, ar liegu smaidu, tam apsolās.
— Bet tu neliksi man ilgi gaidīt un sauksi drīz — lai es nāku pie tevis.
— Jā, es to gribu.
— Indra, esi drosmīga! — viņš vēl tai uzsauc un tad viņa ieiet mājā.
Indra ir atkal viena savā istabā. Onkulis ar sievu izgājuši.
— Un es varēju vēl šaubīties! — viņa sev pārmet.
Ā, kāda laime vēl pasaulē iespējama. Katrā nervu šķiedriņā viņa sajūt šo laimi — šo mīlestību. Visi miesas audi kā atdzimst, un asinis spēji strāvo pa vissmalkākajām dzīsliņām. Nē, nav varas pasaulē, kas viņai varētu atraut šo laimi.
Nabaga Briedis!... Pārāk grūts solis viņai vēl priekšā — līdz brīvībai.
Ik vakarus viņi abi pavada kopā teātros un pie Medņiem. Un ar katru dienu Indras pārliecība nostiprinās. Viņa ir laimīga, un viņai tiesība uz šo laimi.
— Es tevi mīlu, Jāni, — viņa atkārto.
— Drosmi, mana Indra! Un nežēlo citu vairāk kā sevi.
Par nākotni viņi nerunā. Tā Indrai vēl tālu. Priekšā stāv vēl grūtas cīņas.
Svētdienas rītā viņa atstāj pilsētu. Viņai kļūst atkal bēdīgi par to, kas jāatstāj te, un par to, kas viņu sagaida tur... Bet vairs nav ko gudrot un prātot — mīlestība izšķīrusi. Tai jāpadodas. Vilciens skaļi svilpj. Viņa tuvojas piestātnei. Ātri tā izlec no vagona un traucas starp drūzmu uz priekšu.
— Indra, Indra! — tā dzird aiz muguras priecīgi saucam.
— Ā, tu, Ingu, sveiks! — Viņa sniedz draudzīgi roku savam saderētajam.
— Tik bezgala ilgi tu biji prom, nemaz nevarēju sagaidīt,
tīri baigi kļuva ap sirdi, ka tu pavisam nepaliec pilsētā, — Briedis ātri trauc.
— Un ja tā būtu, Ingu?
Briedis bikli paskatās savā līgavā. Viņa acīs atspīd nemiers un bailes, nāvīgas bailes.
— Tad... es nezinu, — viņš smagi noteic, — bet tā nav! Mīļā, mīļā... — Viņš satver cieši viņas roku.
Indra lūko viegli atraisīties vaļā. Viņai kļūst arvien smagāk. Tik bezgala žēl viņa. Tik tuvs viņš tai un arī mīļš.
Tad abi brauc mājup. Bet Ingus instinktīvi sajūt, ka nav labi, un atturīgi sēž viņai līdzās.
— Tu labi nokārtoji visas darīšanas? Mēs tiksim uzsaukti baznīcā tūlīt? — Viņš nevar atturēties nejautājis, jo nemiers viņu spiež.
Indra lūko izvairīties, bet viņš grib zināt tikai to, no tā viņam viss atkarājas. Indrai jāsaņem visi spēki, lai varētu teikt visu taisnību bez aplinkiem, kā viņš to prasa.
— Ingu, es vēl nebiju pie mācītāja. Es pārliku. Es vēl gribu apdomāties.
Viņš spēji sabrūk, kā no asa cirtiena.
— Indra? — kā ievainots zvērs viņš dobji ievaidas.
— Piedod, Ingu, bet es citādi nevaru. — Viņa ar nelaimīgu skatu raugās viņā.
— Mana sirds to paredzēja. Nekur es miera neatradu šais dienās, — viņš teic ar sāpēm un nevarīgi kā bērns nokar galvu.
— Es jau tev vēl galīgi neatsaku, kādēļ tu tā ņem pie sirds. Es tikai atlieku. — Indrai viņa par daudz žēl, un tā negrib laupīt pēdējo cerību.
— Ak ko! — viņš pamāj ar roku.
Novedis Indru Kalnezeros, tas taisās drīz projām. Dziļstrautu māte gan lūko viņu pierunāt un jūtas pat apvainota, bet viņš nepaliek.
— Kas ar viņu noticis? — māte jautā Indrai, kad viņš jau aizgājis.
— Es nezinu, — Indra īsi atbild.
Briedis, mājās pārbraucis, atdod zirgu puisim, tad pats paķer bisi un nozūd mežā. Sirds tam aiz sāpēm krūtīs raustās, ka varētu vai kliegt. Viņš ielien dziļi mežā, lai neviena acs to neredz, ka pats kož savā miesā, un neviena auss lai nedzird viņa smagos vaidus...
Laiks jau tiecas uz ziedoņa pusi. Pēdējais biezais ledus Dziļstrautu ezerā jau bija saplaisājis un jo dienas kļuva plānāks un čauganāks. Pēdējais sniegs pļavās un laukos jau bija nokusis, tikai sētmalēs un mežā, zem egļu zariem, un dziļākās kalnu rievās tas vēl paēnā nīka. Saules stari vairs ieslīpi neslīdēja garām ziemeļu malai, Latvijai, bet arvien tuvāk un tiešāk tie glāstīja viņas zemes vaigu, to modinādami jaunai radīšanai. Zeme pēc ziemas atpūtas bija smaga un valga; tā aicināt aicināja arāju ar arklu tīrumā, lai tas tajā vagu pēc vagas dzītu, to irdinātu un padarītu ieņēmīgu jaunai labības sēklai.
— Un atkal man šī gada darbi jāsāk vienai, bez vīra galvas un palīga, — Dziļstrautu māte nopūtās.
Šī nopūta bija dibināta — Ingus Briedis, viņas draugs un padoma devējs pēc pēdējās nebaltās dienas, kad Indra pārbrauca no pilsētas, vairs nebija rādījies Kalnezeros, un pēdējā ziema viņai arī bija īsti grūta, jo kaulu sāpes tai nedeva miera. Indra jau gan bija diezgan iemanījusies visos darbos un pa ziemu gandrīz gluži patstāvīgi vadīja visu saimniecību. Bet grūto pavasara darbu iekārtošana, mēslu vešana, ecēšana, aršana, lauku apsēšana — tur Indrai vēl trūka piedzīvojumu un zināšanu; viss tas bija jāpārzina un jāvada mātei pašai, un šoreiz, pēc vairākiem gadiem, atkal gluži vienai. To viņa Indrai bargi pārmeta.
— Kad mazs bērns ir untumains, tad lieliem jāpacieš,
bet kad piedzīvojis, pieaudzis sievietis padodas untumiem, tas vairs nav paciešams, — viņa kādreiz teica.
Indra noklusēja visus šādus mātes taisnus un netaisnus pārmetumus un piezīmes. Ka Brieža padoma viņām abām aptrūka ik uz soļa, tas bija nenoliedzami. Uz visiem jautājumiem, kādēļ tā negājusi pie viņa, tā atbildēja īsi:
— Es viņu pietiekami nemīlu.
Cik arī māte nenopūlējās Indrai ieskaidrot mīlestības būtību un viņas attiecības pret Dieva iecelto laulības kārtu, kā ģimenes aizsardzību — viss bija velti, Indra palika nedzirdīga un mēma. Māte sev to izskaidroja tā, ka Indra pilsētā būs tikusies ar savu pirmo vīru, pret kuru tad vecā mīlestība uzliesmojusi, un tā kļuvusi šaubīga.
Pavasarim tuvojoties, mātes žēlabām un pārmetumiem vairs nebija gala. Pat Annai sirds aptecējās un iežēlojās par savu jauno kundzi.
— It kā nu vairs nemaz bez tā Brieža kunga Kalnezeri nevarētu pastāvēt! Un šim ar' vajadzēja tā skaisties, ka vairs ne acu rādīt. Pats labi zina, ka Dziļstrautu māte pie šā pieradusi kā pie sava acu rauga... Kā Jēkabs bībelē kalpoja par Raeli septiņi un atkal septiņi gadus, bet šis tik nepacietīgs.
Tā Anna sevī pukojās sarunās ar māti.
Ļoti žēloja Brieža kungu arī Ģinta un Dzidra. Vairākkārt viņas taisījās iet viņu apraudzīt un apvaicāties, kādēļ viņš vairs nenāk pa svētdienām ciemā. Anna lūkoja izskaidrot tā, ka pa ziemu auksts un tumšs un Brieža kungs dzīvojot tālu. Kad būšot pavasaris, gan
tad atkal nākšot un dzīvošot dienām. Mazās meitenes ļoti gaidīja pavasari.
Lai gan Indrai pēc atteikšanas Briedim bija ar māti grūti iztikt un žēl arī labā drauga, taču apmierinājumu tā atrada savā mīlestībā. Viņa visa bija pilna šīs mīlestības, kura tai deva jaunas cerības, jaunas ilgas un gaidas. Visu ziemu tā čakli sarakstījās ar Zemturi. Uz viņa nemitīgo jautājumu — kad tu nāksi pie manis — viņa atbildēja: ziedonī, kad lapas plauks...
Un viņa gatavojās uz ziedoni. Kad visa daba tērpsies daiļā līgavas rotā, tad arī viņa...
— Māmiņ, vai drīz būs pavasaris? — Ģinta jautā mātei.
— Bērniņ, pavasaris jau klāt.
— Bet Brieža kungs vēl nenāk?
— Viņu tu atmini un tētiņu tu nemaz vairs neatmini? — Indra teic pārmetoši.
Vai nu Ģinta tiešām aizmirsusi tēvu, vai izvairās no atbildes, bet klusēdama viņa raugās mātē.
Kad kādu dienu mātes uzbrukumi Indrai jo sīvi, tā raksta māsai:
„Nira, nāc drīzāk mājā, es vairs viena nevaru paciest.”
Nira tad iepriecināja māti: Lieldienas tā pavadīšot mājās.
Māte arī vairs nevarēja paciest viena, tā rakstīja savam vecajam draugam.
„Ingu, dēls, vai tu domā, ka Kalnezeru lauki šogad var gulēt atmatā? Ja Lieldienās tu nenāksi palīgā ar padomu, tad lai mani tīrumi paliek neapsēti, auglīgā zeme lai pārvēršas par noru un tajos lai dīgst vilka kūla.”
Māte un meita čakli posās uz Lieldienām. Arī mātes istabā vēl pēdējie priekšlogi tika izņemti un plaši atvērti. Visa māja, kā tas Kalnezeros ik pavasari bija parasts, tika no jauna izbalsināta, grīdas pārkrāsotas, klētī un piedarbā pēdējie kaktiņi izmēzti un izvēdināti. Indra lika izmazgāt logu aizkarus un baltos gultu pārklājus. Jau laikus no pagraba tumsas tā uznesa saules gaismā sadīgušos un pumpuru piebriedušos hiacintu sīpolu podiņus, ar kuriem tā apkrāva visus logus. Pagāja tikai nedaudz dienas, kad treknie, smaržīgie ziedu pumpuri jau viens pēc otra sāka raisīties. Lielajos, izrakstītajos pašu latvju keramikas podos un vāzēs jau gandrīz vai no Ziemsvētkiem tika plaucēti lieli ievu un pliederu zari, kuri jau pirms Pūpoļu svētdienas bija salapojuši un patlaban taisījās ziediņus raisīt.
— Cik skaisti mūsu mīļajā mājā! — Nira priecīga izsaucās Pūpolu svētdienas rītā, ierazdamās , Kalnezeros.
— Viss saulē mirdz aiz spodruma un tīrības. Māte pēdējos gados bija drusku nolaidusies. Un tik daudz puķu jau ziedos, un tāds smaržas reibums visās istabās, — Nira nevar beigt brīnīties.
— Es priecājos, ka tu esi apmierināta, Nira, — Indra apliek māsai roku ap pleciem, un abas staigā pa visām istabām un raugās laukā pa logiem, kā pavasaris iekaro savu stāvokli ārēs. Un tad Nirai pirms nav miera, kamēr tā izzina visu par māsu. Indra ir priecīga tad atklāt savu sirdi. Tā sen jau ilgojas dalīties ar kādu savās domās un jūtās.
Nirai arī žēl nabaga Brieža, un par Zemturi viņa šaubīgi krata galvu.
— Es baidos, mās', tas nav priekš tevis.
— Tu domā? Kādēļ? — Indra uztraucas.
— Es jau neko nevaru apgalvot, pazīstu viņu par maz, bet reizēm man gadījās ar viņu runāt par attiecībām starp vīrieti un sievieti — un tur viņš izpauda pārāk brīvus uzskatus.
— Nieki, mīlestība nav atkarīga no uzskatiem.
— Es vēlētos, kaut tev nebūtu jāmācās šo atziņu mainīt.
Svētku sestdienā māte liek cept un vārīt to labāko, kas tai ir krājumā. Priecīgi uztraukta tā staigā no klēts pagrabā, no pagraba virtuvē, un pirms tai nav miera, kamēr visi skapji, bļodas, podi pilni gan ar svaigu izkultu sviestu, saldu krējumu, medus raušiem, dzeltenu un baltu ogu maizi, cūku desām, šķiņķiem, pildītiem putniem un raibām, košām Lieldienas olām.
— Vēl tikai trūkst trekni barota teļa! Un kad iedomā, ka viss tas par godu man kā pazudušai meitai! — Nira jokojas ar māti.
— Varbūt ar' kādam pazudušam dēlam... — Dziļstrautu māte nozīmīgi smīn.
Māsas nesaprašanā saskatās.
— Pag', mazie burbulīši, nemaisieties nu pa kājām... šodien man nav vaļas ar jums tiļināties; eita pie Niras krustmātes — tai vaļas diezgan. — Vecā māte iespiež Ģintai un Dzidrai katrai rokā pa saldam rausim un atkal nozūd virtuvē, no kurienes jūtama nule dedzinātās kafijas smarža.
— Jā, Nirulīt, pieskati gan tās mazās, ne man, ne Annai šodien nav vaļas. Esi tik laba, sameklē bērniem
veļu. Vakarā visi iesim pirtiņā, tā jau kuras no paša rīta.
— Pirts! Ak, kas par jaukumiem latviešu pirtiņa ar lāviņu, ķipīšiem un smaržīgu slotiņu... vai jūs arī saprotat, mazās vāveres? — Nira jautri satver mazās meitiņas pie rociņām. Tās arī skaļi uzgavilē, jo pirtiņa tām mīļāka kā vēsās peldes pilsētā, skārda vannās.
Svētku rītā Dziļstrautu māte ar Indru un bērniem aizbrauca baznīcā noklausīties Lieldienas sprediķi un aizlūgt Radītāju par jauno sējumu un lopiņu svētību. Tai vēl bija gaidāmas slaucamas trīs gotiņas.
Nirai tā piekodināja ar Annu rūpēties par pusdienu — kas zina, ka nesanāk ciemiņi.
Tā arī bija, tiklīdz baznīcēni pārbrauca mājā, te aiz dārza dzīvā egļu žoga dzirdēja šķindam zvārguļus.
— Paraug', kas šim gan ienāk prātā — kā brūtgāns brauc skanēdams. — Māte raugās pa logu, kur jau pie vārtu ozoliem iegriežas pasta pajūgs.
Arī Indra ar Niru pieskrien pie loga. Indra pirmā pazīst braucējus. Tā priecīgi pārsteigta, vaigi uzliesmo sārtumā. Te viņa iekniebj Nirai sānos.
— Liekas divi, bet kas tādi, to ar savām miglainām acīm nesaredzu. Jāiet pretī, lai būtu kas būdami, svētkos visi viesi mīļi. — Māte iziet uz lieveni, meitas viņai seko.
— Va' vējš... tas jau liekas mans brālis Pēteris?
— Tas pats jau vien būs, Matilde.
— Un tas mans draugs, dakteris Zemtuŗa kungs.
— Esat sveicināti, mīļie ciemiņi. Dievs lai svētī jūsu ienākšanu, — Dziļstrautu māte svinīgi apsveic viesus.
— Un kur tad tava cienīgā, jaunā gaspaža,
ka nebrauca līdzi? Laikam jau tādu ļaužu, ka negrib garo ceļu mērīt?
— Tas stāv Dieva rokā, — Mednis atteic kaunīgi, negribēdams vecākās māsas ziņkārību apmierināt.
— Dziļstrautu jaunkundze! Patiešām es jūs nepazinu, — dakteris Zemturis pārsteigts, sasveicinādamies raugās Nirā.
— Tu arvien vairāk līdzinies Indrai, — onkulis Mednis piezīmē.
— Vai tiešām? Un es domāju, ka esmu gluži pretstatā māsai.
— Līdzība ir tikai ārēja. — Dakteris domā.
— Jā, iekšēji tev mātes skaudrā daba, — Mednis joko.
— Ko nu mels! Neklausiet vis, daktera kungs; Pēterim jau aizvien tāda asa mēle, tik skaudra nav ne māte, ne meita. Nu, lūdzu, lūdzu, dibenā, — māte pārlieku laipni aicina viesus iet dziļāk, lielajā viesistabā. Viņai liekas, ka patīkamais ārsts vērīgi raugās Nirā... Un ar to jaunajam viesim namamātes laipnība nodrošināta.
— Tu mani negaidīji, Indra? — Zemturis pie pirmās izdevības klusi jautā.
— Tik agri vēl nē, Jāni, — Indra priecīgi uzskata savu mīļāko.
— Ziedonī, kad lapas plaukst... Un pie tevis jau viss ziedos! — Viņš raugās istabā apkārt, viņu pārņem tīkama omulības sajūta Indras spodrajā mājoklī.
— Tev liekas tik labi šeit? Žēl būs atstāt mātes silto ligzdiņu ... Tagad tu nāksi pie manis?
— Jā, — Indra laimīga ieliek roku viņējā, lēni, padevīgi.
— Nu, tad tikai sataisies labi drīz, es ilgi nevaru kavēties. Dienas trīs, četras — un tad mēs brauksim.
— Kā? — Indra nesaprašanā jautā. — Tūlīt? Pirms kāzām?
Zemturis nepagūst atbildēt, jo Dziļstrautu māte aicina pusdienā.
Pirmā svētku diena paiet vispārējā omulībā. Tik labā omā Dziļstrautu māte sen nav redzēta. Viņa priecīga par brāļa apciemojumu, bet viņai patīk arī svešais ciemiņš. Ar sevišķu prieku tā redz, ka Nira viņam dāvā savu laipnību, kuru tas saņem ar ievērību, jo viņš reizēm ne acu nenovērš no viņas jaunākās.
„Kaut taču nu reiz!... Bet tas, ko visvairāk gaidīju, nerādās. Būtu tak atnācis — varbūt salabtu ... Un tad visām raizēm reiz būtu gals...” Tā vijas Dziļstrautu mātes doma ap meitu nākotni.
— Dziļstrautu māt, jūsu pastarīte ir drusku pārgalvīga. Nezin, kā jūs viņu drīkstat laist pasaulē vienu, tik jaunu un nerātnu?
— Ak, daktera kungs, kādu jau nu Dievs to radījis. Nerātna jau ir gan, man kādreiz vai tīrais negals ar viņu, bet sirds tai nav vis ļauna no mazām dienām; ir arī tai sava iekšēja stingrība, lai tur vai kā. Domāju, ka dienās no viņas iznāks tīri palaba jūsu amatbiedre. Jūs jau nu gan abi labi saprotaties, ko?... Tam gan vajag ļoti labi būt, kad mūsu mācītiem vīriem šinīs laikos vairs nav jālakstojas ap stulbiem sieviešiem, bet ir tādi pat izglītoti, ar kuriem var parunāties prātīgi.
Dakteris pagūst tikai kādu Īsu glaimu vārdu bilst, kad jau Nira atkal klāt:
— Zemtura kungs, nāciet pastaigāties. Mēs ar Indru jums rādīsim mūsu apkārtnes jaukumus.
Jā, ilgi viņš neesot bijis brīvā dabā. Bet vai māte nenākšot līdzi?
— Nē, nē, bērni, kur nu es vairs. Ejiet vien jūs. Bet kur tad Pēteris?
— Lūk, tur ar bērniem viņš ņemas. Onkulis paliks ar meitenēm pie tevis. Tu tad viņam vari izrādīt savus teļus un kumeļus, jērus un sivēnus.
Zemturis ar māsām iziet caur dārzu. Dziļstrautu māte ar labpatiku noraugās pakaļ.
— Tāds pamatīgs cilvēks, — viņa teic uz brāli.
— Nira vai?
— Nu teic vēl ko? To dakteri es domāju.
— Vai ir ar' jau pazīstams pilsētā un vai precējies?
— Jauns atraitnis un ļoti grib precēties. Tādi tev laikam patīk, mās'?
— Kā lai nē, kad meitas izdodamas.
Un Dziļstrautu māte ņemas pamatīgi izprasīt visu par jauno, patīkamo atraitni, kurš grib precēties. Sniegtās ziņas viņu visnotaļ apmierina. Un kad brālis vēl piebilst, ka tam droši zināms, ka viņš tīko pēc viņas meitām, tad māte staro Lieldienas priekā.
Zemturis ar māsām nokāpj lejā no Kalnezeriem un iet pa egļu ataugu, pa taciņu gar uzartajiem tīrumiem. Tad visi trīs iznāk ezermalā. Tā Nirai kā apburta vieta — tai garām tā netiek un apsēžas uz zaļā sola.
— Es piekusu, vai jūs arī neatsēdisities?
Zemturis paveras Indrā.
— Indras kundze, ja jūs gribētu atsēsties! Citādi labprāt paietu vēl kādu gabalu?
Indra vilcinās.
— Nu ejiet vien, es tepat pajūsmošu par manām māsām, ūdens meitām, — viņa teic.
Tie abi aiziet gar krastmalu.
— Vai Nira ko zina par mums? — Zemturis jautā.
— Jā.
— Un ko viņa teic?
— Ka mēs nemaz labi kopā nesaderot.
— Bet kādēļ?
— Tev esot tādi savādi uzskati.
— Nirai varbūt taisnība, jo mani uzskati nav gluži parasti. Un dažā ziņā mēs varbūt ar Niru saprastos labāk.
Indra klusē.
Kad viņi nogriežas pa sāņceliņu mežā, Zemturis satver Indras roku un to mīļi skūpsta.
— Bet tas jau vairs nav svarīgi, — viņš teic. — Mūsu siržu derība jau noslēgta.
— Jā, Jāni.
— Tu, mīļā, kā es priecājos, ka nu tu būsi pie manis.
Ar mīlestības pilnu skatu Indra skatās viņa acīs. Viņa labās, mīļās acīs.
— Jā, man viss jau gatavs, kuru katru dienu varam iet pie mācītāja.
Zemturis viegli iesmejas, satver viņas roku un to vairs nelaiž vaļā.
— Par to mums, kā liekas, būs jādiskutē.
— Par ko?
— Nu, par to baznīckungu. Vai tu, Indra, domā, ka mēs nevarētu iztikt arī bez viņa svētības?
— Es nesaprotu, kā tu to domā?
— Nu, es domāju to, ka mūsu mīlestība ir svēta pati no sevis.
— Un tad?
— Un tad — mums nekādas svētības no ārienes nevajag. Mēs iesim brīvi kopā kā divi brīvi cilvēki.
— Tu taču nedomā — brīvo laulību?
Indra mazliet apstājas un platām acīm raugās viņā.
— Taisni to es domāju, Indra. Mēs dzīvosim brīvi, ne jūgā, un es arī neatzīstu nekādas ārējas saites. Mūsu mīlestība, es domāju, ir pietiekami dziļa, lai tā pastāvētu arī bez saitēm.
— Tu mani pārsteidz, es tevis vairs nesaprotu...
Ilgi Zemturis ņemas Indrai skaidrot savus uzskatus, darīt tos pieietamus viņas noģidai. Bet viņa neizrāda nekādu lielu saprašanu un pretimnākšanu viņa ideāliem.
— Viss tas teorijā izklausās itin smuki, un ja es varētu nešaubāmi paļauties uz tavu uzticību, tad savas un tavas mīlestības vārdā, es, varbūt, spētu arī kāpt pār to mūri, kas šķir manu pasauli no tavas...
— Indra, tu vari apšaubīt manu uzticību! Tas jau skan kā apvainojums!
— Piedod, lūdzams. Bet manas dzīves piedzīvojumi man to māca. Un cilvēks ir tikai cilvēks. Tādēļ arī visa tā zināmā kārtība un likumība. Ja tu domā patiesi — tad tas tavu brīvību ar' neapspiedīs.
— Tas gan, bet es gribu protestēt pret pastāvošo kārtību, kura savu laiku pārdzīvojusi, jo tajā ir daudz trūkumu.
— Varbūt brīvā laulībā to būtu vēl vairāk.
Zemturis arī uz šo iebildumu zina pretbildumus. Bet tie Indru nepārliecina, lai arī cik glezni un daiļrunīgi viņš lūko atrisināt viņas priekšā viņa domātās brīvās kopdzīves ainu.
— Bet ja mums būs bērni? — Indra atkal bilst.
— Tad audzināsim tos brīvi.
— Bet kādu vārdu tie nesīs?
— Tavu, Indra. Dziļstrauti tie būs. Tā vajadzētu arvien, jo mātes vārds ikreiz īsts, to nevar viltot.
— Tu esi savādnieks, Jāni, — Indra teic un nogrimst domās.
Zemturis negrib viņu traucēt, lai tā varētu apcerēt viņa aicinājumu. Ilgi viņi iet abi līdzās klusēdami uz priekšu. Tad viņš satver abas viņas rokas un ar dziļu sirsnību raugās nopietnajās, apēnotajās acīs.
— Indra, vai tev nav vienalga?
— Nepavisam!
— Tu taču mani mīli?
— Bet tu mani diezgan nemīli.
— Ā, kas tā par valodu! — dedzīgi viņš to apskauj un piespiež sev klāt. Viņa ļaujas viņa skūpstiem, bet trūkst iekšējas aizrautības, viņa jūtas sāpināta, kā aizvainota.
Otrā Lieldienu dienā Dzilstrautu mātes prieks bija pilnīgs. Pusdienā, visiem pie galda sēžot, jaunā, lepnā pajūgā pie lieveņa piebrauca Ingus Briedis. Viņa tūdaļ piecēlās no galda un izsteidzās saņemt gaidīto viesi.
— Tas labi, dēls, ka neatteici vecam... cilvēkam; nav jau mana vaina... Es tevi tā gaidīju... vienmēr.
Viņš pārsteigts, atrazdams klusajā Kalnezeru mājā viesus jau priekšā.
Indra vēro viņu. Viņš atkal stalti tur galvu augšā, un braša viņa gaita. Viņa vaibsti vēl nopietnāki un platajā pierē kāda jauna, cieta līnija. Mīkstie mati garāki kā senāk un vijīgi pieglaužas gar deniņiem un ausīm.
Arī bārda drusku pieņēmusies garumā un kuplumā.
„Kā īsts meža dēls,” Indra domā.
Brieža skats uz mirkli ietrīcas, kad viņš tai sniedz roku.
— Es ļoti priecājos, — Indra teic visiem dzirdot.
Zemturis nenovērš acu no abiem. Diženi vīrišķā Brieža parādība katram spēj iedvest cienību. Katra viņa kustība izpauž spēku un sparu, un arī viņa uzkrītošo dzelzs veselību Zemturis, kā lietpratējs, zina novērtēt.
„Un tam priekš sievietēm vienmēr ir sava pievilcība. Vai varbūt te neguļ tas magnēts, kas dara šaubīgu Indras psīchi, jo viņa viscaur ir sieviete ar nesabojātiem, veselīgiem dabas instinktiem.” Tā Zemturis spriež sevī.
Dziļstrautu māte nosēdina jauno viesi goda vietā, sev līdzās, pabīdīdama drusku pie malas dakteri. Abi līdzcenši tā sagadās kopā, Indrai laba izdevība viņus salīdzināt un novērtēt katru par sevi. Spriežot pēc ārienes, Ingus Briedis tai tiešām patīk labāk, un viņa vienu mirkli nožēlo, ka otrs tai nostājies ceļā... Jānis Zemturis ar savu slaido stāvu, šaurajiem, drusku kalsnējiem pleciem, iegareno, bālo sejas ovalu stipri zaudēja savam spēcīgajam, zaļoksnējam kaimiņam līdzās. Kā daba un kultūra tie bija asā pretstatā viens pret otru.
— Brieža kungs, es priecājos ar jums satikties. Mana māsa tik daudz labu stāsta par jūsu zemkopja spējām, ka labprāt vēlētos kaut ko no jums mācīties, — Medņa kungs griežas pret māsas lutekli.
— Dziļstrautu māte allaž manas spējas pārvērtē.
— Neesi vis pārlielāms. Tavi darbi paši tevi ceļ. Kas bija barona lielā muiža agrāk bez tevis un kas tagad!
— Mani uz vecuma dienām atkal velk zeme atpakaļ pie sevis kā katru latvju zemes dēlu. Es tad arī gribētu apskatīties pēc kādas noderīgas vietiņas, ja iespējams mūsu pašu novadā, — Mednis turpina.
— Tad jau varbūt vislabāk vienojieties tepat ar Dziļstrautu māti par Kalnezeriem, viņa jau sen grib taisīties no tiem vaļā, — Briedis prāto.
— Es jau šim nejēgam nedošu sagandēt manu mūža darbu! — māte pretojas.
— Es arī tam labprāt nepiekristu, jo Kalnezeru saimniecība man kļuvusi mīļa, par ko man daudz jāpateicas Brieža kungam, — Indra iejaucas sarunā.
— Nu, redziet, kā katrs turas pie savas zemītes, un kāds tai pievilcības spēks. Kur tad nu vēl varētu atrast stūrīti, kuram neviens nebūtu pieķēries ar abām rokām?
— Paprasi tikai Brieža kungam, viņš tev izgādās labu labo.
— Ja īsti padomā, atrast jau var. Tepat netālu, otrā pagastā, barons Šveinics gatavs pārdot savu īpašumu, protams, pret labu samaksu.
— Ko? Šveineberga pārdodama? — namamāte brīnās.
— Jā, Šveinicburgu var pirkt, jo tur ar saimniecību iet strauji uz leju.
— Vecais ģenerālis ar to galma dzīvi iedzina lielos parādos skaisto dzimtīpašumu, — vecā kundze atceras.
— Par to mums, zemes dēliem, nav pārāk ko skumt, jo tā arī mēs kādreiz tiekam pie tik dzīvi ilgotās zemes,
kad mūsu vācu muižnieku latifundijas vairs nespēj apmierināt savu simtgadējo īpašnieku prasības, — Mednis teic.
— Šveinicburga gan, onkul, būs priekš tavas rocības par lielu, — Indra domā.
— Tas atkarājas no pirkšanas noteikumiem. Ar tiem vēl būtu jāiepazīstas tuvāk. Es jau pats gudroju, vai kaut kā nevarētu ķerties pie tās lietas, — Briedis paskaidro.
— Nu, tad jau metaties abi kopā, un tad tā lieta būs cauri, — Dziļstrautu māte dod padomu.
Abi vēl šaubīgi.
— Nu, lūk še, varbūt daktera kungs vēl kā trešais piedalās?
— Es labprāt. Kur jūs domājat, kundze? — Zemturis atraujas no dzīvās sarunas ar Niru par speciāliem medicīnas jautājumiem. Viņam gluži neievērota pagājusi garām valoda par zemes pirkšanu.
Izdzirdējis, ap ko lieta grozās, tas gan labprāt gribētu piedalīties, bet atzīst savu nesaprašanu tādās lietās.
— Paļaujieties tikai uz Brieža kungu, tad nekā nezaudēsit.
No sākuma visi pa pusjokam pārrunā Šveinicburgas pirkšanu, bet pamazām nodoms tiek nopietnāks. Briedis tik vilinoši un saistoši prot iztēlot visas neizsmeļamās muižas bagātības, esošās un vēl rodamās, ka visiem patīk ilgāk pakavēties pie šī jautājuma. Un tiešām, kā Šveinicburgā visa nava: dziļu dziļie meži, bezgalīgi lauku klajumi, upe ar dzirnavām, ezers ar zveju un — neizsīkstošie zelta avoti: brūzis, degvīna dedzinātava un četri krogi lielceļa malā. Pati pils, kā parasts vācu mitekļiem, visskaistākajā novada vietā. Un
kas vēl uz priviliģētās muižu zemes nebūtu ceļams! — Arī par to Briedis jau domājis: tur labs māls ķieģeļu cepļiem, meži ūdens malā koku zāģētavām, papīru rūpnīcām un tā bez gala...
— Bet visam tam vajag kapitāla un atkal kapitāla, — dakteris šaubās.
— Galvenā lieta ir uzņēmības gars, kapitālu varētu jau vieglāk sadzīt, — Mednis prāto.
Kad maltīte galā, tad visi pircēji savā starpā jau puslīdz vienojušies. Dziļstrautu māte visā nopietnībā tēlo sev garā spožo gleznu: kā Briedis izvedīs galā šo kopējo lietu un to pārvaldīs, uzcels visas tās rūpnīcas un ar Indru laimīgi dzīvos sirmu mūžu. Nira ar dakteri Zemturi apmetīsies tepat Kalnezeros un ārstēs visus tos slimos, brālis vedīs prāvas, dzīvodams arī tepat kādā no rūpnīcām...
Diena pagāja atkal omulīgi. Briedis ir itin mierā, ka tam gadījies pirmais nāciens Kalnezeros lielāka ļaužu skaita klātienē. Tas nesajuta tagad ne mazāko neveiklību, no kā viņš tik ļoti bija baidījies. No sākuma viņš nāca uz maldīgām domām, ka Zemturis saderināts ar Niru, jo tie turējās kopā, un Nira likās visai apmierināta. Bet vēlāk viņš ar instinktu nojauta, ka tas šķīris Indru no viņa. Viņš uztvēra kādu Indras sirsnīgu, nozīmīgu skatu uz Zemturi.
„Ja viņa ir laimīga, tad manis pēc,” viņš liktenim padevīgi sevī nodomāja.
Kad Briedis aizbrauc, visi ar interesi un simpatiju viņu pavada skatiem.
— Vai nav zelta cilvēks? — Dziļstrautu māte jautā brālim.
Paiet vēl divas omulīgas dienas, un tad Mednim un Zemturim jādodas atpakaļ uz pilsētu.
Zemturis kļūst nemierīgs, jo Indra klusē. Ka Indra tagad tūlīt brauks viņam līdzi, par to nevar būt ne runas. Pēdējā dienā viņš aizved Indru ezermalā, kur, uz zaļā sola sēdēdami, tie abi turpina savstarpējo cīņu. — Zemturis par savu brīvību, Indra — par jūgu un saistību.
— Tu, Indra, nekad neesi bijusi brīva, tu nezini, cik tas skaisti. Ja tu pamēģinātu! Es tev sākumā līdzētu tikt patstāvīgai uz kājām: tu pārzinātu manu slimnīcu, vai, ja tas tevi neapmierina — tu varētu sekot savām paidagoģiskām dāvanām, nodibinot skolu... Ja ne to, varbūt tu uzņemtu kādu veikalu, kas nebūt nav tāda peļama lieta, kā daži intelliģenti to domā, un — vai nu ceļu trūkst, ja tikai tu gribētu.
— Nē, es negribu. Tas mani nebūt nevilina, brīvībai mani spēki nav diezgan norūdīti. Es to nepaciestu, sabruktu, jo katrs nieciņš mani sāpinātu, katrs vārds, katrs smaids un skats, — visur es redzētu necieņu, varbūt nicināšanu pret sevi kā nelikumīgu sievu.
— Tu gluži aizmirsti vienu — ka mūsu mīlestība visu apskaidrotu.
— Nē, dzīvot kā konkubīnai, kaut arī varbūt personīgi būtu laimīga, to es nevaru, jo ieskatu to par apgrēcību pret pastāvošo kārtību, pret sabiedrību. Tas nestu ciešanas maniem bērniem. Viņu skaidro acu un tīrā vārda dēļ es to nevaru, jo mans sakars ar tevi būtu slēpjams.
— Tad tu labāk esi gatava līst atpakaļ svētītā jūgā bez mīlestības? — Kā mazcienība skan Zemtura balsī.
Indra to jūt, bet droši atbild:
— Jā, bet ar skaidru sirdi un pienākuma apziņu, ka pildījusi savu mātes un sievietes uzdevumu pret saviem bērniem un sabiedrību.
Zemturis aizbrauc cerībā, ka Indra pārliks un piekāpsies. Bet Indra sirdī tam pārmet šauru doktrinu, ietiepību, stūrgalvību un galvenais — mīlestības trūkumu pret viņu. Briedis viņu mīlēja vairāk.
Viņa izstāsta Nirai, kā viņi šķīrušies.
— Es to paredzēju. Vai tad tu, Indra, tiešām nevari savu aprobežoto stūrgalvību lauzt? — Nira Īgni norāj māsu.
— Nē, tad man būtu jācīnās pašai pret sevi.
Kad Nira aizbrauc atpakaļ uz galvaspilsētu, Indrai vienai paliekot, viņu pārņem izmisums. Viņa sāk šaubīties, vai labāk tomēr neiet, jo viņa zina, viņš nemainīs savu pārliecību. Bet viņa — savu — arī nevar. Kad tā kādu dienu aiz sāpēm nevar valdīties, tā atklāj mātei savu sirdi un sagaida no viņas izšķirošo vārdu. Ja tā atļautu, tad viņa tūlīt ietu pie Zemtura.
Bet Dziļstrautu māte sašutumā un svētās dusmās paceļ roku kā lāstā.
Ar to Indrai pietiek. Tas pēdējais grūdiens viņas vājajai gribai, tā zaudē to pilnīgi un padodas — viņa nevar iet pret mātes svētību un pret sabiedrības spriedumu. Zem tiem viņa uzaugusi, un tā jāpaliek.
Tad māte, redzēdama Indru vāju, atgādina: lūk, Ingus Briedis to godīgi mīlot, tas esot gatavs viņai dot savu vārdu un viņas bērniem dzimtas dzīvi un siltumu.
— Vai tu vēl vari šaubīties izvēlē?
Indra klusē. Viņai šķiet, ka mātei taisnība, jo šīs domas saskan ar viņas domām.
— Viņš jau mani vairs neņems, — viņa teic, it kā nožēlodama.
— Bet ja ņemtu, tu iesi?
Indra izmocīta, viņai vairs nav spēka cīnīties, viņai vajag reiz miera.
— Jā. — Viņa pieplok pie mātes krūts un saņem viņas mierinātājus glāstus.
Sagrauzta Valerija sēž viena savā istabā, kārtodama savu dzejoļu krājumu, lai savu pirmo gara bērnu drīz raidītu pasaulē. Bet šis darbs viņu nepacilā. Viņa nemierā ar to, ar sevi, ar dzīvi un ar visu pasauli. Kas tagad vairs ir viņas dzīve? — Tikai tuksnesis...
Cikkārt tā jau nožēlojusi savu lūzumu ar pirmo vīru, pēc kura it kā visa svētība zudusi viņas dzīvei. Tas — viņas upuris. Tā iedzēla viņam pašā sirdī, lai gan viņš tai nekādu vainu nebija darījis. Dzēliens bija nāvīgs — viņš tagad atdusas dzestrajās smiltīs. Jā, Pabērzs miris. Ar progresīvo paralizi, kā zinātne pauž. Valerija arī daudz medicīnas lasījusi un zina, ka zinātne cieši noteic, ka šīs slimības dīglis jau iegūts daudz gadu atpakaļ; tas gulējis kaut kur dziļi noslēpies smadzeņu šūniņās un apdraudējis visu viņa dzīvi — par sodu jaunības apgrēcībai pret tiklību. Bet pēdējais nervu satricinājums atraisījis slimības dīgli un tā paātrinājis organisma katastrofu.
Sarmzieds, Valerijas garīgo centienu ierosinātājs un iedvesmotājs, ir prom. Viņa to padzinusi no sevis, nevarēdama vairs vienaldzīgi noklausīties viņa čukstos un demona aicinājumos. Viņš aizgāja uz galvaspilsētu, sacīdams, ka viņš to tur kādreiz sagaidīšot. Ar Sarmzieda aiziešanu izklīdis arī intimais mākslinieku pulciņš, pret kuru Kalns pēdējā laikā izturējies atturīgi vēsi. Un tā Valerijas mākslas vakari izputējuši.
Freda lielā mīlestība šķiet Valerijai vairs tikai strīdīgs
jautājums. Tai jādalās viņā vispirms ar viņa bērniem, tad ar draudzeni Ilmu, un, varbūt, arī ar Sārtoni, un kas zina, ar ko visu vēl... Kad mājās nezina, ko iesākt, tas pavada savus vakarus pie Medņiem. Tur viņš iet gan viens, gan ar bērniem. Tie arī mīl abus Medņus vairāk kā viņu, kas tiem šeit izpilda mātes vietu...
Piepeši liels troksnis!... Kaut kas šķind un skaļi plīst...
Valerija nervozi saraujas un uzlec kājās. Tad skrien raudzīt līdzās guļamistabai. Visa grīda pārklāta smalkām un lielām sudrabotām stikla drumstalām. Kaktiņā, pie sienas pieslējies, aiz bailēm trīsēdams, stāv Julla, bāls kā krīts.
— Es... netīšām... — viņš šļupst pārbijies.
Bērnu ieraugot, Valerijai dusmas sakāpj galvā.
— Negantinieki! Jūs mani izmisumā iegrūdīsit. Manu skaisto spoguli!... Tu, zvērs!
Skaļš pliķis krīt Jullas bālajā sejā.
— Ā!... — tas iekliedzas, saķerdams vaigu abām rokām.
Kā jauns tīģerēns no paslēptuves izlec Askulis, satver audžumātes roku un to cieši kniebj. Neizmērojams naids liesmo viņa tumšajās acīs.
Valerija izbīstas no bērna briesmīgā skatiena. Kā mēma tā raugās viņā.
Tad Askulis atceras brālīti. Viņš palaiž vaļā ienīsto roku, satver Jullu un izved to ārā.
Julla iekrīt uz mutes gultā un konvulsīvi raud. Askulis notālēm stāv klusēdams. Viņš griež zobus un sakniebj dūres.
Tad bērni dzird, tēvs iznācis no biroja.
Skaļā apsūdzībā pār bērniem izplūst Valerijas sakrājušās dusmas un naids.
— Tas vairs nav izturams! Tie nav bērni, tie ir mežoņi!... Lūk, mans dārgais veneciešu spogulis. Tā bija pēdējā balva no Jura...
— Valij, lūdzama, apmierinies. Nelaime notiek arī bez bērniem. Nedomāju, ka viņš tīšām...
— Abi trakodami gāž vai visu māju apkārt. Kad es vairs tikšu pie tāda spoguļa!... Mani nervi ir beigti, bet tas tev, protams, vienalga.
Ļoti uztraukts durvīs parādās Askulis. Viņš nevar nociesties, viņam jāaizstāv brālis un jāapliecina patiesība.
— Mēs, tēt, netrakojām. Julla meklēja skapī savu jauno uzvalku, lai tam piešūtu notrūkušo pogu, lai vakarā varētu iet ciemos pie vectētiņa, un pakāpjoties, tam durvis atsitās pie galdiņa ... spogulis nokrita, un tā notika...
— Lūk, viņš man gribēja kost rokā, — Valerija izstiepj roku.
— Tu melo! — izgrūž Askolds, dusmās trīcēdams.
— Puika, ko tu iedrošinies! — Kalns bargi uzsauc dēlēnam un satver to pie apkakles.
— Viņš zina, ka viņam viss atļauts, kāpēc lai tas neiedrošinātos arvien vairāk, — Valerija it kā kūda tēvu pret bērnu.
— Tu gribi, lai es tevi pārmācu?
— Jā, es esmu vainīgs, Bet šoreiz — viņa sita Jullu sejā... es saturēju viņas roku... viņa bija tik briesmīgi nikna... un viņai cieta dūre...
— Nu, klausies, tikai klausies! Viņam jau allaž taisnība, lai dara ko darīdams.
Ieskrien Julla ar iekaisušu seju, izpūrušiem matiem un sapīkušu skatu, Drebošu balsi viņš trauc:
— Bet tu... tu nedrīksti mani sist...
— Klusēt!... Un tu atvainosies tūlīt par savu nedarbu, — Kalns uzsauc līdz nejaudai uztrauktajam bērnam. — Nē, nē! — Julla iekliedzas. — Lai viņa nesit mani... Viņa nav mana māmiņa.
— Jullīt, mīļais brālīt, nāc! — Askolds, prātīgi vērodams situāciju, satver jaunāko brāli pie rokas un aizved no katastrofas vietas.
— Es gribu atpakaļ pie manas māmiņas, pie māmiņas! — bērns raudādams griezīgi kliedz visā galvā.
Kalns saķer galvu un izskrien savā istabā.
Vakarā Kalns noteic, ka bērni paliks šovakar mājā un neies pie vectētiņa. Viņš aicina Valeriju līdzi, bet tā atteicas. Viņa ir dziļi aizvainota, ka Kalns, acīm redzot, atkal bērniem devis taisnību.
Kad Kalns aizgājis, viņu pārņem drūmas domas, un nemiers to plosa. Viņa nepanes vientulību; viņai bail no istabas tumšajiem kaktiem, bail pašai no sevis. Tik bieži tagad tā viena.
Un viņš atkal pie Ilmas. Vai par velti viņš tur iet? Tas taču ko nozīmē... Neuzticība viņa dabā. Kā taurenis tas šaudīgs, mīl lidot no puķes uz puķi, varbūt tikai apostīt... varbūt arī smaržas apreibis — iesūkt saldumu...
Ha! Ja tā!
Un Valerijas fantazija raisa spārnus. Viņa redz: Mednis iesnaudies pār avīzi... Salonā, tumsā aiz aizkara, viņas vīrs skūpsta draudzeni... Tā kautrīgi atliekusi galvu un kāri bauda zagto laimi... Un tad...
Tālāk viņa vairs nedrīkst sekot fantazijas spilgtajai gleznai.
Viņai kā šodien atmiņā vēl pēdējais mūzikas vakars tepat mājā. Fredis ar Ilmu ceļ priekšā duetu, tā ir tā pati viņa daudzinātā kapriciozā barkarola... Viņi stāv abi līdzās, jautri, smaidīgi. Pie klavierēm — Sārtone. Viņi vēl nav sākuši. Sārtone paceļ galvu uz augšu un paskatās viņas vīra acīs. Tas maigi smaida un pamāj ar galvu. Viņa uzsit pirmos ievadījuma akordus. Viņš noliecas pie viņas, gluži zemu un iečukst viņai ko pavisam tuvu pie viņas vaiga... kā taurenis uz zieda, smaržas baudā! Sārtone viegli nosarkst un arī pasmaida, tā nozīmīgi, protams. Jā, viņi saprotas!...
Un tad viņi dzied. Un kā viņi dzied!
Tā var dziedāt tikai, kad viens otru mīl.
Par Sārtoni viņai tomēr nav raizes, tā vēl jauna, nepiedzīvojusi. Bet Ilma, tā slīpēta, viltīga. Lai arī tai vārds „tikumība” ir drukāts vai uz paša mēles gala.
Ā! Visas šādas domas pilnīgi sagrauž Valeriju. Viņas vaigi kaist, un viņa visa kā drudzī. Viņa nevar vairs nosēdēt uz vietas. Viņai tā vien liekas, ka šodien, taisni šodien vajadzētu notikt kaut kam traģiskam ar Fredu. Viņas krāšņais spogulis krita un drupās saplīsa. Tam taču vajag ko nozīmēt!...
Jā, viņa steigsies — varbūt vēl nav par vēlu. Ātri, ātri viņa apģērbjas kādā tumšā, neuzkrītošā ģērbā, lai arī ar zaimu viņu tur uzskatītu ierodamies vienu, pēc viņa. Vienalga!
Rokas tai aukstas, bet galva deg.
Viņa pārliecināta, ka sastaps ko briesmīgu.
— Dievs, palīdzi man panest šo kaunu!
Kā pēc spēka tverdamas, viņas acis uzmeklē krucifiksu gultas galvgalī.
— Mans Dievs, kāpēc tu novērs savu vaigu no manis! Tu man piedraudēji, toreiz — pirms mana pirmā lielā grēka... Bet es tevi neklausīju — gāju grēkā, jo visa mana dvēsele bija pilna grēka. Jā, tu novērsies no manis, tu negribēji, ka apgānu tevi ar savām grēka acīm... Tu nokāpi no sienas un sadrupi gabalos.
Tu raugies uz mani tik drūmi, bēdīgi, jo savu vainu vēl neesmu diezgan ar ciešanām izpirkusi.
Ā, es gribu, gribu! Tikai māci mani — atgriezties pie tevis. Pieņem žēlīgi mani, grēcinieci!
Atviegloti Valerija pieceļas stāvus.
— Un tagad man jāiet.
Viņa vairs nešaubās, it kā tikai viena vairs gaita tai būtu zināma.
Laukā līņā garlaicīgs lietus, Valerijai bail no saltuma un mitruma. Tā uzģērbj siltu pavasara mēteli, uzmauc dziļi pār ausīm mīkstu melnu samta cepuri ar violetu magoni malā.
Nav tālu līdz Medņiem. Viņa paies to gabaliņu kājām. Lietus krīt sīkām, mazām pilītēm, kā negribēdams, tā nevīžīgi. Asfalta ietne spīd kā spogulis un slidens kā ledus. Veikali jau visi slēgti; vēl pēdējie nosebojušies pārdevēji steidzīgi traucas mājup.
Jā, labi gan, ka viņa gāja. Mājā vairs nemaz nebūtu miera. Un lai tad būtu kas būdams, bet patiesību vieglāk panest kā neziņu...
Viņa tuvojas Medņa mājai un pāriet otrpus ielas, lai pēc logu apgaismojuma varbūt vērotu, kas tur iekšā notiek.
Viss gaišs. Gar caurspīdīgajiem aizkariem šaudās retas cilvēku ēnas. Visi līksmojas „vectētiņa” dzimumdienā.
Patlaban kā Valerija grib spert soli no ietnes lejā, lai ietu pāri ielai, kad pretī mājas durvis atveras, un iznāk sieviete. Tai pakaļ vīrietis. Pēc viņa gaitas un platās platmales tā tūdaļ pazīst Kalnu.
Valerija pēkšņi atgriežas atpakaļ un paliek stāvam pie tumšā veikala skatloga. Ar nemieru pilnu, uztrauktu skatu tā raugās pāri ielai. Sirds viņai pukst, it kā vai pušu trūktu.
Kalns ar sievieti brītiņu runājas, tad it kā atvadīdamies tur viņas roku un paceļ cepuri.
Lietus līņā...
Ha! Valerija pazinusi sievieti!
Viņas nojauta, viņas nojauta!
Viņa varētu iekliegties aiz sāpēm, bet kauns tās pārspēj. Viņa valdīdamās iekož zobus lūpās.
— Lietus līst, un neviena ormaņa nav tuvumā. Jaunkundze, es jūs pavadīšu, kamēr sameklēšu ormani, — Kalns teic un, gaidīdams uz atbildi, patur sievietes roku ilgāk savējā.
— Labi, iesim, — tā piekrītoši pamāj ar galvu, un abi aiziet.
Valerija nedzird, vai nesaprot īso sarunu. Viņa redz tikai vienu: viņas vīrs ar Sārtoni. Viņš ilgi un karsti spiež viņas roku, raudzīdamies viņas acīs... Un tad tie abi aiziet... nozūd tumsā...
Arī Valerijai gar acīm metas tumšs. Tāds vēsums to pārņem, ka tā nespēj paspert ne soli. Tā pieķeras pie loga bronzas stieņa un ar sajukušu skatu raugās
aizgājējiem pakaļ... Tie nogriežas nākošajā šķērsielā.
Tikai tad viņai ienāk prātā, ka vajadzējis iet tiem pakaļ, stāties ceļā...
Bet tad viņu pārņem šausmigs kauns.
Nē! To vien nē.
Uz ielas, viena, viņa sajūt savu postu sabrūkam pār galvu. Viss, viss tā piepildījies, kā viņa to domājusi. Viņas paredzējums!... Un viņai nav neviena pie kā pieslieties, lai aizsargātos no šī kauna, no Šīs briesmīgās nelaimes.
Sarmzieds... ja tas te būtu!
Kā tūkstoš zvanu atskan ausīs viņa aicinājums uz plašo pasauli. Vai ir vēl kāda cita pasaule?
Jā, tai jābūt!
Prom no tā, kas viņu tik rūgti, ļauni pievīlis!
Pēdējos spēkus saņemdama, tā pagriežas un iet. Pretim brauc ormanis tukšā, tā iesēžas un liek braukt uz staciju. Tramvaji, trokšņaini zvanīdami, drāžas pretim un garām, lietus lēni, lēni līņā. Bet Valerijai gar visu apkārtējo nav daļas.
Prom! Prom! Uz citu pasauli...
Zirgs uz glumajām, aplijušām tramvaja sliedēm paklūp un brītiņu apstājas.
— Mani sabrauks! — Valerija iekliedzas, redzēdama tuvo tramvaja vagonu drāžamies ar joni pretim.
Važonis uzsauc zirgam un veikli nogriež to sāņus. Tad bērītis, mēreniem soļiem, nesteigdamies rikšo uz priekšu.
Stacijā ļaužu drūzma. Patlaban atiet vairāki vilcieni.
— Vai kāds vilciens iet uz galvaspilsētu? — Valerija apvaicājas kādam stacijas ierēdnim.
— Jā, kundze, pēdējais kurjērs drīz aties. No rīta agri tas pienāk galvaspilsētā.
Valerija laipni lūdz par katru cenu izgādāt viņai biļeti, viņas vīrs esot uz miršanu. Pati nezina, kādēļ piebildusi pēdējo paskaidrojumu.
Lai arī kā Jullam svešmātes pliķis kaisa vaigā, tomēr vissāpīgākais piedzīvojums šodien bija tas, ka vakarā tēvs noteikti paziņoja, ka tie neies uz vectētiņa dzimumdienu. Līdz pat pēdējam brīdim bērni par to nekā nezināja, jo nevarēja iedomāties, ka tēvs tos tik bargi sodīs. Un vectētiņš viņus droši gaida.
Kad bērni dzirdēja tēvu aizejam, tie, galvas sabāzuši, apsprieda grūto stāvokli. Jaunie uzvalki tiem jau bija mugurā. Julla vēl aptaustīja visas pogas, vai tās cieši turas. Notrūkušo tas jau rūpīgi pats bija neveikli piešuvis ar rupju, melnu diegu.
— Svešmāte ar paliek mājā, — Askolds klusi teic.
Julians saraujas kā šausts.
— Ka viņa atkal nenāk... mani sist...
— Lai tikai iedrošinās! — Askolds draudoši paceļ dūrīti gaisā.
Bet Julla, atcerēdamies pēdējo ļauno notikumu, saviebj sāpīgi seju.
— Es tik briesmīgi gribu pie māmiņas, — viņš čukst ar asarām acīs. Viņam šķiet, ka vienīgi tur viņš atrastu mieru un patvērumu pret katru netaisnību.
Bērni dzird, ka svešā māte ieiet guļamistabā. Tie vērīgi klausās.
— Man liekas, ka viņa kravājas pa skapi?... Jā, tā ģērbjas, — Askolds teic.
— Tad viņa ar' ies tur, — Julla domā.
— Es ar' gribētu, tikai uz vienu stundiņu, — Askolds žēli noteic.
Tad tie dzird Valeriju aizejam.
— Ne vārda tā mums neteic... nemaz nepaskatās uz mums. Būtu mūsu māmiņa, tā piedotu visu un paņemtu līdzi, — Askulis žēlojas.
— Māmiņa, es gribu pie māmiņas! — Julla gari velk, kā lūgdamies, lai kāds šo viņa vēlēšanos izpildītu.
— Jullīt, vai zini ko: kamēr tēvs ar svešmāti projām — aizbēgsim! — Askolds priecīgi čukst brālītim ausī.
— Jā, pie māmiņas! — Julla uzgavilē.
— Patiesi, brauksim, man tikdaudz naudas būs, ko biļetes nopirkt. Es zinu, vilcieni vakarā iet uz Kalnezeriem, māmiņa arī brauca reiz vakarā. Un tur, mūsu stacijā, pārgulēsim pa nakti, rītā kājām aiziesim līdz
mājām, — Askulis attēlo bēgšanas plānu. — Ak, kā māmiņa priecāsies! Un Ģinta un Dzidrule, un Anna, un vecmāmiņa! — Julla līksmi iesaucas.
— Brauksim, brauksim!
Sacīts — darīts.
Pārliecinājušies, vai kāds mājā nevarētu izjaukt viņu nodomu, un atrazdami visu klusu, tie nekavēdamies aši apģērbjas un iet. Julla vēl atceras, ka vajadzētu līdzi paņemt grāmatas, ko mācīties. Arī Askolds tam piekrīt. Piebāzuši somiņas pilnas, tie tās azotē paslēpuši, klusiņām dodas pa lielajām durvīm laukā.
— Ja kāds mūs saķer un atved atpakaļ? — Julla bailīgi čukst, apkārt raudzīdamies, kad tie jau uz ielas.
— Nu, dzīvus mūs atpakaļ nedabūs! — Askolds lielīgi, it kā kādam piedraud.
Braši abi bērni soļo uz priekšu, rociņas sadevušies un savas smagās somiņas stiepdami.
— Askulīt, neej tik ātri, es netieku līdzi, — Julla lūdzas.
— Nu, tu arī esi tūļa! Tā mēs vēl nokavēsim vilcienu un tad mūs stacijā sameklēs un pārvedīs atpakaļ mājā.
— Nu, tad iesim ar' labi mudīgi, — Julla ar mieru. Saņēmis visus spēkus, tas pagarina soļus un ticīgi soļo vecākam brālim līdzi. — Kāpēc tu nepaņēmi lietussargu, mēs samirksim slapji līdz kauliem, — viņš rājas.
— Tas tāds nieka lietus, nemaz nemana. Stacija arī nav tālu, — Askolds mierina brālīti.
Tad abi steidzīgi dodas pa slapjo eju uz priekšu. Lietus piles tiem krīt sejā, matos! Tie tikai paskurina galviņas un iet savam mērķim pretim — pie mātes.
Jullītis jau redz savām gara acīm, kā tas apkamps savu māmiņu, tai cieši pieglaudīsies... un viņa skūpstīs to, maigi norādama, ka bez tētiņa ziņas tie atstājuši māju. Bet ilgi tā nespēj dusmoties, jo ir tik priecīga, ka viņi atbraukuši un ka tie vairs neparko neies projām no viņas.
— Lūk, vectētiņa māja! — Askulis priecīgi izsaucas. — Nāc, pāriesim pār ielu, paskatīsimies... — Tramvajs nāk, tramvajs! Man bail... — Julla
bailīgi piespiežas brālim klāt. — Tāds kā!... Vienmēr ar to tramvaju. Vai viņš tev kodīs! — Askolds sirdās.
Abi paliek ielas malā stāvam, kamēr trams aizdrāžas garām.
Tad tie pāriet otrpus ielas un klusēdami skumji raugās apgaismotajos logos. Sirdī atkal bērniem iesāpas paciestais aizvainojums. Jullītim acis valgi mirdz.
— Man gribas ēst, es vakarā maz ēdu, domāju, ka iesim ciemā... — viņš žēli teic.
— Nāc, iesim tālāk — lai viņi izpriecājas, — Askulis teic ar rūgtumu un satver atkal brāli pie rokas.
Lietus sāk stiprāk līt.
— Mana somiņa kļūst slapja, — Julla žēlojas.
Brauc ormaņi, steidzīgi, drūzmu drūzmām, skrej bodes zeļļi, avīžu puikas — visi grib izbēgt no lietus. Bērni vairs tikai ar pūlēm tiek uz priekšu, stumdīti un bīdīti no vienas malas uz otru.
— Vai stacija vēl tālu? — Julla prasa.
— Tu redzi tur, viņā pusē, to lielo ēku ar sarkanajām ugunīm. Tagad iesim mudīgi pāri. Bet nu saņemies un turies man cieši klāt.
— Tramvajs! — Jullītis iesaucas, aiz bailēm trīcēdams.
— Tikai trīs lēcieni un tad esam pāri.
— Man bail, mazais šļupst un turas pretī.
Bet vecākais neklausās, tikai pār sliedēm pāri un tad tie ir pie stacijas...
Kā krampjos Jullītis rauj brāļa rociņu atpakaļ.
Atskan kliedzieni, tramvaja draudošie zvani...
Askulis acumirklī apjūk no lielā trokšņa un paliek stāvam. Aiz pēdējās sliedes Jullītim aizķeras kājiņa, tas pakrīt iekliegdamies...
Ar dobju dārdoņu tramvaijs, arvien vēl zvanīdams, ar joni drāžas uz priekšu...
Kurjēra vilciens, šņākdams un nakts tumsā dzirksteles sprauslādams, dodas pa dzelzceļa stigu projām.
Iekšēji saplosīta, Valerija sēž savā tumšajā kupejā pie loga un raugās nakts melnumā. Brīžiem tā atslien savu smago galvu kaktiņā, piever acis un lūko kaut cik sakārtot savas domas. Bet tās arvien vairāk tai jūk, sirds žēlabās stingst, un krūtis spiež izmisums.
Visu viņa likusi uz vienu kārti — mīlestību, un pazaudējusi visu. Kas tagad vairs atliek?
Labi, ka viņai bija drosme ar vienu cirtienu pārskaldīt divās daļās visu dzīvi pagātnē un nākotnē. Un tagad viņa traucas pretim savai nākotnei, pagātnes vairs nav... Ja viss tā notiek, kā Sarmzieds viņai tēlojis, tad nav ko nožēlot. Viņš viņai svēti solījis dot visu jauno pasauli un laimi.
Piepeši viņai ienāk prātā, ka pirmais, ko viņš no viņas prasīs, būs mīlestība. Un tās tai priekš viņa nav. Tad viņai uzreiz aptumšojas vēl atlikusī vienīgā cerība, un viņa saprot, ka šis pēdējais izmisuma solis ir tikai — lēciens tukšā gaisā.
Un ja tu būtu vēlreiz tik skaista un stipra, bet tevī nebūtu mīlestības, tad tu nebūtu nekas...
Šī atziņa viņai top arvien skaidrāka.
Ā, kurp tad? Kurp tad?...
Asinis viņai sakāpj galvā no visām tām daudzajām domām, viņai top karsti un smacīgi šeit šaurajā telpā. Aptinusi ap galvu melnu šķidrautu, tā iziet uz peronu atvēsināties. Vagons tikai vāji apgaismots, jo visi pasažieri guļ savās kupejās.
Tai gribas vēl vairāk gaisa un spirgtuma. Viņa paver
durvis uz ārieni, tās viegli atveras, Plaša, dzestra svaiga gaisa straume iesitas tai sejā.
Nu, tā labi!
Vējš plivina viņas matus un lietus lāses krīt vaigos. Bet tā ir labi.
Laukā grūti kaut ko saredzēt. Garām skrien tumši, bezveidīgi priekšmeti. Kaut kur tālumā atkal lielas, retas ugunis. Vai tā jau būtu galvaspilsēta? Ātrāk, ātrāk turp! Tur visām nelaimēm būs beigties...
Bet kurp viņa joņo kā koks, ko spējš viesulis ar saknēm izrāvis no zemes un nes uz priekšu pa tukšu telpu, bez mērķa?... Nekad tas vairs neaugs un nezaļos... Kaut kur ceļmalā tas nokritīs un aizies bojā. Un viņa varbūt tāpat. Aizmirsta, nicināta, kad bēdās viņas skaistums būs zudis...
Un viņas iedomātā mākslas karjēra, vai tā arī nav tikai tukša fata morgana? Vai viņas gara dāvanas maz ir tik lielas, ka viņa spēs radīt ko lielāku, ievērības cienīgu, kura dēļ vērts būs ko upurēt, salauzt visu līdz tam bijušo? Kā viņa nicināja Indru un citas sievas, kas, būdamas bez sevišķām gara dāvanām un rakstura stipruma, atrada savu dzīves piepildījumu vienkārši dzimtā un mātes pienākumā un laimē. Nē, tagad viņa saprot — Indra stāv augstāk par dažu labu, kas sevi iedomājusies par pusģeniju, apprecas, izposta sava vīra un visas dzimtas mūžu un laimi un pati aiziet bojā. Un viņa pati... un cik tādu nav! Vai ikkatra grib studēt, kļūt par mākslinieci, zinātnes zvaigzni, par visu smejas, bet savus vienkāršos pienākumus min kājām a la Napoleon.
Ā! Kurp viņa iet? Kurp iet?
Un arvien neatlaidīgāk viņu māc viens jautājums:
vai tu esi dievu svaidītā māksliniece, kas sevi piepildīdama var staigāt visam pāri, salauzt līdzšinējo, lai radītu jaunu? Lielu un labu? Kā ar gaišredzīgu skatu viņa veras savā iekšienē — un viņa zina — nē! Tāda viņa nav. Galējais izmisums sagrābj viņas dvēseli. Bezgalīgs tukšums. Ā! Tad jau cits nekas vairs neatliek!...
Ugunis nāk arvien tuvāk un tuvāk... Bet aiz viņas paliek aizvien tumšāks. Tur paliek viņas saplosītā dzīve... Nekad vairs viņa tajā neatgriezīsies. Jo no turienes, kurp viņa iet, vairs nav ceļa atpakaļ.
Bet kurp viņa dosies? Tajās ugunīs, kurās jau sadeguši tik daudz plašu gara spārnu, drosmīgu cerību un nākotnes laimes zelta piļu.
Sarmzieds viņu tur saņems atplestām rokām. To viņa zina. Un tad viņa ir visa viņa varā, uz žēlastību vai nežēlastību. Tad viņai jāseko tam, kur vien viņš to ved...
Dievs! Vai tas nav grēks, vismelnākais grēks, — kuŗā viņš to vilina?
Viņai ir tā, it kā kāds ļauni iesmietos tuvu pie pašas auss. Jā, kuru viņa kādreiz atstūma no sevis kā ļaunu kārdinājumu, tam viņa tagad iet pretim — ar miesu un dvēseli!
Nē, nē! Viņa negrib. Atpakaļ, atpakaļ?...
Bet tur, atpakaļ, paliek aizvien tumšāks... Ugunis liesmo pretim...
— Es negribu, es negribu!... Prom, demoni!...
Dievs, žēlastību!... '
Valerija abām rokām aizspiež acis un ar visu sava
ķermeņa smagumu spēji dodas uz priekšu pa durvīm laukā... Vilciens, smagi dārdēdams, dodas uz priekšu... Tālumā, pie apvāršņa, blāzmojas galvaspilsētas ugunis...
Vasara jau pagājusi. Smagu bēdu pilna vasara tā bija Indrai. Kad pavasarī tā domāja, ka viņas pārbaudījumu mērs jau pilns, un ilgās pēc miera tā sniedza uz jaunu mūža derību roku Ingum Briedim, tad nāca vēl tas briesmīgākais... Jullīša nāve to smagi nolieca pie zemes. Tā izplūda pārmetumos pret netaisno likteni, kurš prasījis tik nežēlīgus upurus. Ja tajā brīdī viņai nebūtu līdzās stāvējis viņas spēcīgais, jaunais dzīves biedrs, tad savā nespēkā viņa salūztu.
Kad Indra tagad visu pārdomā, tad viņa saprot, ka vēl bargāk liktenis sitis Kalnu. Pie visas savas nelaimes tas vēl sagraužas pašpārmetumos par dēlēna un Valerijas nāvi. Uz Indras pirmo pieprasījumu atlaist pie viņas Askoldu, tas piekrita bez vārda runas, jo apzinājās sevi gluži nespējīgu uzņemties kaut kuru atbildību par puisēnu. Un pats būdams izmisumā, tas arī nevarēja būt nekāds mierinātājs, ne balsts briesmīgo pārdzīvojumu satriektajam bērnam. Viņš sev izlūdzās tikai vienu — lai Indra atļautu Jullīti apbedīt tepat pilsētā, un viņš apkoptu bērna kapu. Indra to viņam nevarēja liegt. Tas bija vienīgais, kas tam palika no viņu abu laulības...
Kad Indra ar Askoldu šķīrās no Kalna, tas, noskūpstījis dēlēnu, dobji teica:
— Piedod, Indra, sevis un... Jullīša dēļ.
— Par vēlu!... — Aizkustināta, viņa vairāk vārdu nedabūja pār lūpām.
— Jā, par vēlu... Kur atradīšu sev mieru?...
Kalns aizbrauca uz galvaspilsētu, atdot zemei Valerijas mirstīgās atliekas.
Indra ar Askoldu atgriezās Kalnezeros pie vīra. Tur viņa atrada relātīvu mieru. Tur bija labi, bez vēja un vētrām, kā aizsegtā ostā. Tur viņa jutās droši aizsargāta.
Tajās grūtajās bēdu dienās Indrai plauka jauna laime: tā sajuta jaunas mātes cerības. Kad viņa to paziņoja Ingum, tas nezināja, kā priecāties.
— Kā mēs viņus visus uzaudzināsim, ja Kalns
vairs nespētu gādāt par saviem pirmajiem... un vai mana Kalnezeru daļa pietiks? — Indra norūpējusies jautāja.
— Ja viņu būtu vai desmit! Jo vairāk, jo labāk. Katrs bērns nes pasaulē līdzi savu svētību. Gan uzaudzināsim, Indra, par to nebēdā!... Ak, kāds prieks man tagad strādāt! Nekas nav par grūtu, it nekas — priekš tevis, viņa un priekš mūsu nākotnes...
Tas Indru apmierināja. Viņa zina, ka Ingum var ticēt. Un tad viņa klusībā darināja savu ligzdu plašāku, ērtāku un siltāku. Viņa tagad zina, ka te viņas īstā laime, ne brīvībā. Viņa sajūt, ka tā jūgam dzimusi, tāpat kā viņas māte un mātes māte.
Tagad viņai atkal stāv priekšā grūtas šķiršanās dienas: Askolds rudenī jāved atpakaļ uz skolu, pie vectētiņa. Tā Ingus grib, un viņam taisnība, kad viņš teic, ka Indra to izlutinātu; te, mājā, viņam arī trūktu noderīgu biedru. Pirmā sākumā šis vīra padoms Indrai likās bargs, bet drīz tā saprata, un tagad tā zina droši — lai arī viņa rīcība reizēm tai liekas nesaprotama, bet
viņa motīvi visnotaļ cēli un godīgi. Viņas pašas griba ir vāja, visu mājā vada un noteic Ingus, kuram māte atdevusi visu rokā, paturēdama sev tikai klusu istabiņu dienvidus saulē, ar skatu uz Zvirgzdu kalniņu, kur tiek likts pamats Brieža betona rūpniecībai.
— Tagad man visas raizes no kakla nost, dariet nu, ko zināt. Tagad es esmu mierīga par tevi, meit, un par taviem bērniem, par tiem, kas jau ir, kā arī par tiem, kas vēl nāks. Lai tikai Dieviņš man vēl palīdz viņus visus izauklēt, — tā Dziļstrautu māte kādreiz teica uz meitu.
Indra sajuta, ka mātei taisnība, jo arī viņa apzinās drošībā. Viņa paļaujas uz Ingu, Jo tā zina, ka visu, ko viņš dara, tas dara, viņu mīlēdams un rūpēs par bērniem.
— Arī es esmu mierā, mās', redzēdama tavu jauno jūgu tik vieglu un laimīgu, — Nira teic.
— Ja jūs visi tādās domās, tad man jāapmierinās vien būs, — Indra atbild ar smaidu.
— Zemturis bija kas svešs tavā liktenī.
— Jā, Nira, tev viņš būtu tuvāks.
Nira nosarkst un nekā neteic.
Augusta beigās Indra ar Askoldu aizbrauca uz pilsētu. Ar rūpēm viņa raudzījās puisēnā. Kā viņu vienu tur atstās — agrāk viņi bija divi...
Kā tas bērna dabā, Askolds pa vasaru bija jau pa daļai apmierinājies par sava biedra un brālīša iztrūkumu. Tikai kad tas atceras šausmīgo katastrofu, tad saķer galviņu, un asaras atkal tam plūst.
— Tu, dēls, būsi rātns un klausīsi vectētiņu un tantu Ilmu? — Indra atgādina vagonā.
— Jā, māmiņ, — puisēns atbild, mechaniski raudzīdamies laukā pa logu.
— Man grūti tevi atstāt vienu... Es būšu raizēs, ja tu man neapsolies būt prātīgs.
Bērns, protams, apsola visu, ko māte vēlas.
Pilsētā nonākušu, Indru sagrābj briesmīgas atmiņas, un viņai žēl, ka atvedusi Askoldu.
Ilma saprot viņas neizteiktās bažas.
— Es sargāšu tavu lolojumu, Indra, esi bez rūpēm. Nabags, mīļais puisēns, kā viņš bija satriekts... — Ilma pieglauda bērnu, kurš viņai mīļš.
— Pret nelaimi cilvēks nekur nav drošs. Bet cik mūsu spēkos stāvēs, tik mēs par viņu rūpēsimies, — arī Medņa onkulis apgalvo.
Kad pirmajās dienās Askulis pārnāk priecīgs mājās, stāstīdams par skolu, biedriem un skolotājiem, tad Indra apmierinās pilnīgi.
Kādu vakaru onkulis vēro Indru. Viņš tik labprāt gribētu zināt, kā viņa tagad apmierināta ar savu jauno laulību un vai nenožēlo, ka atraidījusi Zemturi.
Indra nopūšas un tūlīt neatbild. Viņa it kā nogrimst atmiņās. Grūti nākas Mednim lasīt viņas dvēseles rakstu zīmes vaibstos.
— Es baidos, par strauju tu sevi pārlauzi, Indra. Veci piedzīvojumi māca, ka dabai vajag ļaut pārrūgt... kaislībām iztrakoties. Un tava mīlestība pret Zemturi bija tāda rūgšana.
Indra sakustas spējā protestā.
— Nē, onkul, cilvēkam ir jāpārvar savas kaislības, viņš tām nedrīkst padoties!
Viņas acis uzliesmo, tad atkal apdziest, un viņa turpina:
— Kādēļ tad viņš ir cilvēks ar dievišķo prātu? Un caur ko tad viņš atšķirtos no citiem radījumiem?
Mednis parausta plecus.
— Zināms, ja viens tā ir laimīgāks... manis dēļ.
— Atvaino, bet ņemsim konkrētu gadījumu: ko tu pats teiktu, ja tava sieva vienu dienu sacītu: „man apnicis... šaurs man kļuvis laulības loks — es gribu patrakoties?”
Brītiņu onkulis vilcinās, tad noteikti atbild:
— Es klusēdams panestu visu. Jo — kādas man tiesības sažņaugt Ilmu šai lokā? Viņa vēl jauna... Viņa zina, ka es tai neuzspiežu nekādas savas tiesības. Viņa zina arī, ja viņa aizlido šodien — rīt viņas vieta tāpat silta un droša, ja viņa atgriežas. Viņa ir brīva izšķirt par sevi, un viņa nepārsteigsies.
— Man grūti tev ticēt, onkul.
— Es zinu. — Ko es varēju piedāvāt Ilmai, kad viņa pie manis nāca? Es, ar saviem gadiem... Un vai tad es drīkstētu prasīt no viņas visu? Nekā es neprasīju...
Domīgi Mednis nokar galvu. Viņš jau pārdzīvoja nopietnas bailes, kad Kalns tik bieži sāka nākt. Bet tās, paldies Dievam, izrādījušās par nedibinātām.
— Vai zini, Indra, Zemturis atstāj mūsu pilsētu šinīs dienās. Viņš pāriet uz galvaspilsētu pie universitātes strādāt patoloģiskos pētījumos, viņš cerē dabūt docentūru.
Indra klusē. Viņai sirds top smaga. Viņa jūt — tas nav viņu aizmirsis, viņš grib projām no viņas tuvuma...
Tai žēl viņa un arī drusku sevis... Vai tomēr viss nevarēja būt citādi?...
Bet atceroties savu nākošo bērnu, tā atraida katru tādu domu. Ar asinssaitēm tā saistīta ar Ingu, un katra doma, kas nepieder viņam, tai šķiet apgrēcīga.
— Vai tu kaut ko zini par Alfu? — Indra jautā, kad patlaban ienāk Ilma.
— Vasaru viņš pavadīja kāpelēdams pa ledainajām Šveices Alpu galotnēm. Kur viņš tagad, to nezinām.
— Sārtone viņam seko. Tā pratīs viņu mierināt, un tas ir labi, — Ilma teic.
— Tātad viņš precēs jau trešo sievu? — Indra brīnās.
— Nē, viņš atzīstot tagad tikai brīvu laulību, un Sārtonei vienalga...
Ierīkojusi Askoldu skolā un visu nokārtojusi, Indra kādu rītu taisījās mājup pie vīra un bērniem. Aizvadījusi puisēnu vēl līdz pašai skolai, viņa paņēma savas lietas un devās uz staciju.
Biļeti izņēmusi, tā piepeši ierauga ātri garām paejam Zemturi ar dēlēnu. Viņa novēršas sāņus, lai viņš to nepamanītu. Sirds viņai strauji iepukstas, un tā nevar acu novērst no viņa slaidā, kalsnējā stāva. Viņš roku uzlicis uz puisēna pleca, un abi, dzīvi sarunādamies, dodas uz priekšu.
„Mazais Ilgvars būtu Askulim labs biedrs... viņš tagad viens,” Indra domā.
Tēvs ar dēlu nozūd ļaužu pūlī. Indra it kā nožēlo. Viņai gribētos vēl kādu vārdu teikt Zemturim. Varbūt
nekad vairs dzīvē nesastopas, jo viņš aiziet citu, viņai tik svešu zinātnes pasauli.
Drīz viņa galā ar savām darīšanām un steidzas uz vilcienu.
Atskan zvans. Viņa saraujas un bez mēra uztraucas, jo vilciens stipri pilns un visur tik neērti. Meklēdama pēc kādas brīvas vietas, Indra raugās visapkārt.
— Cienījamā kundze, vai varu jums piedāvāt šo vietu pie loga? Puisēns var pastāvēt, — Zemturis teic, laipni raudzīdamies Indrā.
Gluži apjukusi un manāmi priecīgi pārsteigta, viņa ar pateicību pieņem piedāvāto vietu Zemturim iepretim. Slēpdama savu uztraukumu, viņa rosīgi rīkojas ap savām lietām. Tad atskan pēdējais zvans, un vilciens lēnām sāk kustēties.
Labu laiciņu abi sēž klusēdami. Abi jūtas neveikli, bet arī priecīgi, ka vēl sastapušies.
— Ilgvar, nestāvi kundzei par daudz priekšā, — Zemturis dara dēlu uzmanīgu.
— Lūdzu atvainojiet, — puisēns teic nokaunējies.
— Bet, lūdzams, stāvi vien, dēls, tu mani nepavisam netraucē. — Tad Indra jautā viņam, kādā skolā tas, un kurā klasē.
Ilgvars pastāsta, ka šobrīd vēl skolā neejot. Kad nonākšot galvaspilsētā, tad tur iestāšoties.
Indra jautādama uzskata Zemturi. Viņš atrod par vajadzīgu dot tuvākus paskaidrojumus.
— Jā, mēs pārejam uz galvaspilsētu uz ilgāku laiku, varbūt arī pavisam. Privātprakse man nav Īsti pa prātam, es gribu nodoties skaidrai zinātnei.
Indra novēl viņam labas sekmes, un tad atkal iestājas klusums. Viņa, nolaidusi acis, gurdi raugās sev priekšā.
Zemturim tā ir izdevība netraucēti viņu vērot. Savā melnajā ģērbā tā atstāj pārāk nopietnu un skumju iespaidu. Viņš atceras viņas pēdējo lielo nelaimi, un viņam žēl viņas. Bet tad viņš iedomā, ka vēl nesen tā bija viņa mīļākā, un nu tā cita sieva... Tad tikko manāmi ironisks smaids pārslīd viņa cieši sakniebtajām lūpām.
„Tāda ir sieviete ar saviem dabai tuviem instinktiem,” viņš rūgti sevī nodomā.
Indra mana viņa skatu pār sevi slīdam, un viņa nevar pacelt acu. It kā vainīgu tā sevi sajūt viņa priekšā.
— Jūs, kundze, uz mājām braukdama? — Zemturis piepeši jautā, izlikdamies vienaldzīgs.
— Jā, uz Kalnezeriem.
— Ak, jūs Kalnezeros dzīvojat? — viņš pasmīn viegli.
— Jā, — Indra atbild viegli un nosarkst.
— Jūs gan esat apmierināta, ka varējāt palikt savā iesēdētajā ligzdā, to izkopt un paplašināt? — Zemturis teic ar nozīmi un mazliet kodīgi.
Indra saprot. Viņai gribētos asi atbildēt, bet bērna klātienē jārunā atturīgi.
— Esmu apmierināta, — viņa teic mierīgi. — Neesmu nekāda romānu varone, ne man kādas sevišķas dāvanas no dabas piešķirtas. Es labprāt ikvienam novēlu laimi pēc viņa tieksmēm.
— Zināms, kad tik maz rēķinās ar citu laimi, tad apmierināties
nav grūti, — viņš teic, ar pārmetumu raudzīdamies viņā.
— Nepelnīts aizrādījums, daktera kungs... Kur divas pretvaras saiet kopā, tur vienai jāiet bojā... Tādēļ lieki rūgtināt to pusi, kura pirmā atrod izeju no sarežģītā, psīchiski grūtā stāvokļa.
Indra maigi raugās viņā, it kā lūgdamās nedusmot viņai visu mūžu, un ka viņa nav pilnīgi satriekta no lūzuma viņu abu starpā.
Viņš saprot viņas skatienu un vārdus. Tam žēl, ka izteicis pārmetumu un tā sāpinājis viņu, daudz cietušo.
— Jums taisnība, kundze. Es ar nožēlu ņemu savus vārdus atpakaļ.
— Jo ātrāk otra puse atradīs sev apmierinājumu, jo laimīgāka būs pirmā... — Indra bilst.
— Ilgvar, viņā pusē ir liels ezers. Un tad nāk gravas aiz mežiem, — Zemturis aizrāda dēlēnam.
Bērns ātri aizsteidzas pie pretējā loga. Viņi jūtas brīvāki.
— Indra, es jūs negribēju sāpināt, piedodiet. Mēs varbūt ilgus gadus neredzēsimies, varbūt arī vairs nemaz. Es vēlētos zināt tikai vienu: vai jūs nepārsteidzāties, tik spēji mainīdama savu stāvokli?
— Nē, Jāni, es nenožēloju. Es tiešām esmu ar savu jauno stāvokli apmierināta. Jūs redzējāt Ingu, un tad spriediet pats...
— Jā, liekas, ar viņu grūti būt nelaimīgai sievietei, tādai kā jūs.
— Jā. Un ja jūs atrastu tik pieskanīgu sirdsdraugu,
es būtu gluži apmierināta, jo tad es zinātu, ka arī jūs neesat nekā zaudējis.
Zemturis nokar galvu.
— Visa mana dzīve pieder zinātnei. Ar ko es pats netikšu galā, tur viņš pabeigs, — Zemturis rāda uz dēlu.
Vilciens apstājas pie N. stacijas. Indra ir pie sava ceļa mērķa. Viņa atvadās no Ilgvara, un Zemturis viņai palīdz izkāpt.
— Sveiciniet Niru, — viņš teic.
— Jūs jau galvaspilsētā sastapsities.
— No sirds visu labu! — Indra vēl klusi bilst, atvadoties.
— Esiet laimīga! — Zemturis ilgi spiež viņas roku.
Ar sēru maigumu vēl abi pēdējo reizi saskatās un tad šķiras.
— Ā, Ingu, tu! — Indra izsaucas priecīgi.
— Nu, kā tu atbrauci, vai neesi nogurusi? Kā tu jūties? — Briedis ar rūpēm raugās savā sievā.
— Tu vaicā, it kā es tālas zemes būtu apbraukusi.
— Ievērojot tavu stāvokli, jārūpējas par visu.
— Labi, pavisam labi, — Indra atteic nokaunējusies un ieliek savu roku viņa elkonī.
— Vai zini, Ingu, mēs braucām kopā ar Zemturi.
Briedis nepatīkami saraujas.
— Viņš atstāj dzimteni Latviju, uz ilgāku laiku, aiziedams uz galvaspilsētu strādāt zinātnes laukā.
— Ā! — Briedis atviegloti uzelpo. Tad Īsi, nedrošu balsi bilst:
— Un tu — nenožēlo?
— Nē, Ingu, nē! — Indra apliecina strauji un pārliecinoši.
Pie stacijas durvīm viņi abi vēl atskatās atpakaļ. Pie vagona loga stāv Zemturis ar dēlu. Briedis paceļ cepuri, un Indra vēl pamāj ar roku.
Vilciens sāk kustēties.
Indra ar vīru paliek stāvot, kamēr tas aiziet garām un nozūd tālumā, zilajā dūmakā...
Indra ar vīru paliek stāvot, kamēr tas aiziet garām un nozūd tālumā, zilajā dūmakā...