Ievadam.

Prekšstāvoša stāsta saceretajs, sem pseidonima „Leons Vessers“, parādisies pirmo reizi tautai. Sem dažiem citiem vārdiem un bez vārda viņš latviešu rakstniecibā daudz ražojis un vienmēr ar labiem pienākumiem. Dažus gadus atpakaļ tas laida klajā divus garakus kritiskus rakstus, kuri toreiz sacēla lielu furoru. Viņa uzskati ir vienmēr lietišķi, viņa stils populars, tēlošanas spēja nesalīdzinama.

Priekšstāvošā stāstā: „Starp Sibiriju un Indiju“ cien. rakstnieks lasitaju iepazīstina ar ko pavisam originelu, līdz šim nepazītu - ar Sibirijas tukšneša dzīvi, ar viņas jaukumiem un bagatibām - ar zemes etnografiju, ar zemi, kura iztaisa lielako daļu no mūsu lielas Krievijas un sniedzās līdz pat Indijai. Stāsta varonis ir latviešu tautas tips, kuram liktens lēmis nepazītajā tēvijasmalā dzimt un uzaugt un pieredzet baltas un nebaltas dienas.

Notikumi ir ļoti intresanti aprakstiti, ka tie lasitaju valdzina no sākuma līdz beigām. Un

ievērojot to, ka autors pats apceļojis daudz no tiem apgabaliem, lasitajam ir garantija, par apstākļu patiesibu. Esam pārliecinati, ka šis darbs publiku interesēs tik pat ka slavenie „Schuļ Vernes“ svešzemju apraksti, kamdēļ ar labpatikšanu uzņēmamies izdošanas pūles un ceram šis nebūs pēdejs darbs no cien. autora spalvas.

Atzinam stāstu pievienot mūsu jau senak uzsāktai serijai: „Univerzala Biblioteka“, kura jau tautai labi pazīstama un ceram drīzā nākotnē zeriju jo vairak pavairot.

Augstcienibā

Izdeveji.

Pirmā nodaļa.

Tas bij dienvidus Sibirijā, Altaju kalnu apgabalā, nelielā pilsatā, kur mūsu stāsts iesākās, bet ari tikai iesākās; jo viņa varonis, jeb labak sakot viens no viņa varoņiem, pašlaik no ta taisijās ceļot projam - vakarā, kur jav reti vairs kāds cilveks staigaja pa platajam, nekoptam ielam kur, tumsa jau pilnigi bij nolaidusēs pār visu kas pilsatelī bij jauks vaj nejauks.

Taisni vienā no vislabakiem namiem patlaban atvērās sētas vārti un iz tiem izjāja vīrs uz diezgan branga bēra zirga, bet rokā pie pavadas tas veda līdz vēl otru, smagi apkrautu, spēcigu kleperi.

Izjājis uz tumšo ielu vēlais jājejs pat ne atpakaļ vairs nepaskatijās un, atstādams vārtus vaļā, jāja taisni pa ielu projam uz upes pusi, kuras malā pilsats bij sabūvets.

Upe nāca no dienvidiem un teceja taisni uz ziemeļiem, lai ietecetu vienā no lielajam Sibirijas straumem.

Jātnieks negriezas uz ziemeļiem, bet sāka jāt pa upes krastu projam pret tās straumi, uz dienvidiem, stepju pusi, no kurienes pilsatu mēdza apmeklet dažnedažado mongoļu rases stepju tautas - tirgotaji, nomadi, mednieki, zvejnieki, vienkārši klaidoņi, panīkuši blēži kā ari bīstami banditi daždien, kuriem katram bij sava vajadziba pilsētu šad un tad apmeklet; godigakiem priekš veikalu norisinašanas, pirkšanas, pārdošanas, maiņas u. t. t. negodigajiem priekš uztura iegādašanās, ieroču, šaujama materiala iegūšanas, slepenu ziņu ievākšanas, vārdu sakot ari veikala darišanās. Vispārigi šini pilsatā bij moža dzīve, kas attiecās uz visvisadiem veikaliem - te tika simtiem lopu daždien pārdots, gāja zelts, it kā no zemes nācis, iz vienas rokas otrā (Altaju apgabals bij senak slavens zelta apgabals), tika ādas, tepiķi, zīds, vilna, voiloks u. t. t. u. t. t. savests, sanests, tika pārdots, krāpts, zagts visadās valodās, dinģejas slepeni ari par cilveku dzīvibam, jo pilsatā bij vairak ka vajadzeja sen norūditu tēviņu, kas pat ne pārak augstu algu nepaģēreja, lai apzīmetu personu aizsūtitu uz otru pasauli. Tur bij gan katoržniku pēcnāceji gan ari nesen vēl ka izbēguši katoršniki paši, kuri tur tā sakot, atklāti slēpās. Nebij tamdēļ daudz ko brīnities, ka vēlais ceļotajs bij apbruņojies kā saka, no galvas līdz kājam,

get gan par to bij jabrīnas, ka tas izgāja ceļā viens un pie tam vēl vēlu vakarā; jo tas šinī apgabala nemaz nebij parasts.

Vakars bij brangi vēss, lai ari vasara vēl nebij pavisam pie beigam, bet te jau tas bij parasta lieta - dienas kārstas, naktis vēsas. Vīrs tamdēļ ietinās savā burkā (kaukasiešu mētelī) un uzjājis pēdigi uz lielā ceļa ārpus pilsata jau nesteigdamies devās tumsā iekšā. Tam šis ceļš likās labi pazīstams, tapat viņa jājamam zirgam, jo tas it ka zinadams jau, kurp jaiet, bez pavadu palīdzibas, griezās arvien pa labu, ja pienāca vieta, kur ceļš dalijās - turejās arvienu upes tuvumā.

Pie pēdeja namiņa, kas atradās pašā upes malā, kāds vīrs izbāza galvu pa durvim un noskatijās uz vēlo jājeju.

„Ah! bagatais Jegors!“ tas noskatidamies ceļotajam pakaļ nomurminaja un taisija tad atkal durvis ciet... „jau domaju - kas cits tik vēlu jās - galu meklet!“...

Tas bij laivinieks, kas cēla pāri par upi. Tas pazina gandrīz katru cilveku pilsatā. Bet bagato Jegoru jau citi ari gandrīz visi pazina.

Tā sauktais „bagatais Jegors“ bij savu bagatibu gan tikai mantojis - no tēva, kas nebija nekas cits, ka viens no daudzajiem, uz Sibiriju uz nometinašanu atsūtitiem, kam bij „laimejies ar zeltu“ un kas pēc tam bij uzsācis lielus veikalus ganar ādam, gan lopiem. Ar mongoļiem, tatariem,

tekingiem tirgodamies, gan laimei gan gudribai pateicoties, tas beigu beigās bij varejis dēlam atstāt lielu bagatibu - pēc ta apgabala jēdzieniem protams - un bij nomiris 3 gadus atpakaļ. Viņš bij daudz ceļojis gan uz ziemeļiem gan dienvidiem un bij savu dēlu visur vadajis līdz, lai pie laika mācitos veikalu. Sieva tam bij mirusi daudz gadus atpakaļ jau, nepiedzīvojusi „laimes ar zeltu“ nepiedzīvojusi ari laimes ar veikalu. -

Jātnieks nozuda tumsā un pēdigi nedzirdeja ari pakavu klaudzienu vairs. - - -

Viņam tālak nesekosim. bet griezisimies atpakaļ uz namu no kurienes viņš izjāja. -

Bij labi pavēlu jau no rīta, kad tanī pēc nakts miera radās dzīviba, t. i. kad durvis, logi atvērās un pa iekšu sāka staigat.

Ēdamā istabā patlaban bij iznākusi jauna skaista sieva, pabālu seju, melniem matiem, tumši brūnam acim un skatijas īgni apkārt.

„Ivan!“ ta pēdigi uzsauca smuki skaņu balsi, - „Ivan kur tu paliec?!“... pēc kam ta žāvadamās pameta acis uz galdu, kur patlaban bij nolikts brokasts.

Ivans, lakejs, ienāca un skatijās vaicajoši uz kundzi.

„Kad kungs paēd, tad nes samovaru manā istabā Ivan!... es tē tēju nedzeršu.“

„Viņi nav mājā - viņi aizceļoja!“ Ivans, bijis zaldats un denčiks, meldeja.

Kundze taisni uz to paskatijas.

„Kad?“

„Vakar vakarā!“ bij atbilde - „viņi te vēstuli atstājuši.“

„Kalab tu to ātrak nesaciji?“ kundze saraukdama pieri nelaipni piezīmeja.

„Viņi pavēleja tikai šorīt Jums to iedot!“ sulainis mierigi, veikaliski atbildeja.

„Duraks!“ jauna pavēlniece atrūca - „es tev prasiju, kapēc tu man vakar nesaciji, ka viņš... ka kungs aizceļojis!“

„Viņi man to nepavēleja!“ bij tāda pat mieriga droša atbilde.

Kundze paraustija nepacietigi plecus, un nosēzdamas tad tā gurdeni pie galda skatijās galvu iespiedusi rokās uz galdauta.

„Pavēlat nest samovaru jūsu guļamistabā?“ lakejs mierigu garu vaicaja nostādamies jau samovaram pretim.

Jauna sieva, jo par dāmu to tikpat īsti nevareja saukt, tik tā nervozi nepacietigi iekustejās.

„Lai paliek!... aizej pie - - Nikifora Akakijeviča un saki, ka bariņa viņus lūdz uz tēju... bet tūlin!“

„Dzirdu!“ sulainis atteica un apgriezies veikli uz papēžiem apkārt izgāja pavēli izpildit.

Valerija Petrovna, jauna Jegora kundze - jo ta viņa bij - ielēja sev tēju, bet nedzēra - ta skatijās garlaicigi apkārt pa istabu, pameta ari acis uz vēstuli, bet netureja par vajadzigu to lasit - - netureja par vajadzigu domat, kur vīrs gan aizceļojis. Ta jau nebija pirmā reiza, ka tas

tā aizceļoja - tik veikala darišanās, un - vēstulē ari laikam bij kaut kas pa veikaliem....

Atnāca Nikifors Akakijevič - jauns kupča dēls, viksetos stulpju zābakos, sarkaniem vaigiem un tuklam mīkstam rociņam...

Tas ļoti laipni smaididams novēleja daudzcienijamai Valerijai Petrovnai labrītu, apvaicajās, kā gulejuši, nosēdās tencinadams un nokrustidamies pie brokasta galda un - bij kā redzams, ne pirmo reiz viesis pie ši galda; jo drīz vien tas sāka runat ar nama māti savā dabiskā valodā, t. i. netaupidams nebūt tādus vārdus, ka velns, kuņas bērns u. t. t. pie kam spļaudams tas ari nemekleja aizvien spļaujamu trauku.

Beidzot tam izdevās saīgušo nama māti uzjautrinat - seviški, kad Ivans izgāja - un, jeb labaki sakot, bet tad ari viņš iesāka runat pa veikalu, kādu veikalu, kas tik to starpā vien bij attīstijies un pa kuru strīdoties tikā bieži minets Andrejs Karlovičs pats nama kungs „Jaunais Jegors“.

Viesis uz kaut ko energiski pastāveja, bet Valerija Petrovna tikpat energiski katrreiz purinaja galvu:

„Ne - otrreiz vairs ne!“ ta tik atkārtoja.

„Bet citadi tas neiet - tā vislabak, visdrošak!“ tās viesis, aizvien stingrak uzstādamies, atkārtoja: „citadi jūs netopat par viņa mantinieci!“.... ko jūs domajat iesākt bez mantas?!... ko mēs varam uzsākt?!... jūs, domajat, ka ta

tik viegli saraušama?!... ne!... bet uz kurien tad viņš tagad īsti aizceļojis atkal?!“..

„Es nezinu!“ jauna sieva tā nervozi atteica - bet - tur jau kāda vēstule no viņa... varbut ka tanī... sacits - paskataties, - Nikifor Akakievič!

Viesis sev nelikās to divreiz sacit - tas paķēra, uzplēsa ātri vēstuli un sāka to lasit.

Bet te pēc necik ilga laika tas uzreiz palika ta savadi bāls, kādu viņa draudzene to nekad nebij redzejusi... un tad tas uzreiz iestenejās tā dikti:

„Tjfu!... tāds nolādets - žuliks!... tāds“.... bet tad tas drusku apmierinajies lasija steigšus tālak - līdz galam... „na!“ un tad pieceldamies no krēsla tas pārvērzdamies uz reiz atkal sarkans gīmī ar sevišķi glaimošiem smaidiem sniedza paliekdamies nama kundzei pāri pār galdu vēstuli:

„Na, esat tik laipni, žēligā kundze, paši pārlasit mīļo vēstuliti! tas ironiski saldi piebilda... man ilgak nav laika kaveties... novēlu no sirds jums laimi, ka bijat tik gudri toreiz neklausit manam padomam - palaisties, uz tvaiku.... nu vis palicis par tvaiku!... Man tas gods klanities - šēligā kundze!

Un to teikdams tas jav nozuda pa durvim.

Jauna sieviete aiz brīnumiem noskatijās pavērtu muti tam pakal, tad - tad ari ta ņēma vēstuli rokā un lasija.

Un tur stāveja melns uz balta ta:

Daudzcienijama sudarinja Valerija Petrovna!

Es jums gribu uzrakstit, lai jūs ar Nikiforu Akakijeviču vairs velti nenopūlejaties varbūt man dzīdamies pakaļ, lai izdaritu savus nodomus, jo - tas vairs nav vērts to pūliņu, tapēc ka pēc manas nāves vairs jums itnekas neatliktos ka mantot, vienkārši aiz ta iemesla, ka man vairs nekādas bagatibas un mantas nav - izgājušo nedeļ Tomskā Slavins paņēma pēdejo, kas vēl bij atlicies pēc Manuchina bankrota, caur ko ari mans kapitals gāja bojā un Čirikinam ari iznāks tas prieks par vēlu, lai uz saviem viltotiem vekseļiem vairs no bagatiem Jegoriem ko dabutu. Viņš cilveks gan ļoti noskumis, bet es nevaru neka darit, ka citi šuļiki viņam pasteidzās pa priekšu, nevaru neka ari darit, ka jums cien. Valerija Petrovna ar Nikiforu Akakijeviču ari pa vēlu iznāca un - ari tas jav bija pa vēlu, kad mani mēģinajat tvaikā nosmacet, par ko varat Dievam nu pateikties, ka nepaņēmat šo grēku uz savu dvēseli, jo tas būtu bijis pilnigi veltigs grēks, no kam jums nekāds labums nebūtu atlecis. Un tagad es aizceļoju, un atpakaļ vairs neceļošu. Velti jūs pēc manis mekletu, jo es neka neņemu līdz, bez saviem pāris zirgiem un dažam mazvērtigam lietam. Ja jūs to neticetu un tamdēļ iedomatos Nikiforu Akakijeviču man sūtit pakaļ, tad šoreiz gan tam pasakat, ka ja tas vēl kādreiz man nāktu ceļā, tad es viņu vistuvakā ūdenī iemestu un noslīcinatu kā kucenu, jo man jav tā nācas grūti no tam attureties -

pēc ta gadijuma ar tvaiku. Un tas tad būtu vis! Iesim nu katrs savu ceļu un dzīvosim katrs pēc savas patikšanas, jo - kopā mēs tikpat nepasejam.

Andrejs Karlovič

saukts Jegors.

Tas bij patiesi viss!

Bet ar to ari pietika. Valerija Petrovna papriekšu paskatijās tā ērmoti apkārt pa istabu un tad - uzreiz skaļi iesmējās - pēc tam vēl un tad vēl, līdz sāka smieties bez apstāšanās, dikti, ilgi, kamēr asaras tai sāka birt pa acim.... pēdigi smiekli pārvērtās elsošanā, raudašanā, kas tik pat ilgi vilkās kā smiešanas; bet pēc tam ta dabuja krampjus - trīceja, raustijās, līdz beidzot uzlēca, noskrēja līdz zofojam un nokrita ar atliektu kaklu un izplēstam, izliektam rokam kā nedzīva uz to un - palika guļot. - - -

Dažas dienas pēc tam nebija pilsētā ne vairs bagatā Jegora ne nabaga Nikifora. Pēdejais drīz vien pēc aprakstitiem notikumiem ari bij nozudis, jo Valerija Petrovna nebij krampjos ilgi gulejusi, bet, tiko cik necik bij nākusi pie pilnas samaņas, ta tūlin bij meklejuzi augša Nikiforu Akakijeviču un sacijusi:

Saprotama lieta ka tagad dzīvošu pie tevim!

„Ļoti nožēloju, sudariņja (kundze), bet - man tas nebūt nav saprotama lieta!“

„Nekas! - tad tu to drīz sapratisi!“ -

Nikifors Akakijevič saprata patiesi itin drīz, ka - ta bāba bez jokiem neies vairs projam.

Un tapēc viņš gāja jav pats. Diezgan vienaldzigu prātu, jo - tik bagats cik N. pilsets, tik bagats viņš bij visur. Te viņa rēķinumi un plani nebij iznākuši - iznāks varbut citur labaki! -

__________

Otrā nodaļa

Lielā kalnaju mežā pūta smags vējš. Koki locijās un krāca, un viena otra liela lietus lāse jav nopileja iz tumši pelekajiem mākoņiem. Bij gaidams nemīligs auksts rudens lietus.

Šinī mežā uzejam pēc apmēram divi mēnešu laika atkal - Sibirieti, Andru, - jauno Jegoru. Nesteigdamies, drusku jav ka nogurušiem soļiem tas soļoja uz priekšu un veda sev aiz muguras pie pavadas Mišku, savu brango jājamo zirgu. Tas nebūt vairs neizskatijās tik brangs un mugura tam bij apkrauta ar abiem smagi piepilditiem brezenta maisiem, kurus līdz tam bij nesis viņa nelaiķa biedrs, kas kopš vairak ka nedeļu vairs neatradās starp dzīvajiem. Kāds vilks tam bij vienu nakti pārkodis rīkli.

Vientuļais ceļnieks skatijās aizvien apkārt pa svešo mežu, mekleja ceļu, ilgojās kaut vismaz atkal kādu klajumu sasniegtu, jo vairak jav ka 2 nedeļas tas maldijās apkārt pa bezgaligo mežu, nezinadams ne kurp gāja, ne kādā zemē tagad atradās. Kompasa tam nebij, un no zemes kārtem tas vispārigi neka nezinaja, bet tikdaudz viņš jav bij

novērojis, ka Sibirijā sen vairs neatradās. No sākuma gan tas bij zinajis uz kurien dodas - uz nomadu stepem tas bij nodomajis ceļot - bet tad vienos kalnajos, apmēram 2 nedeļas pēc izjāšanas, tas bij nozaudejis ceļu un nomaldijies. Tas bij ilgi atpakaļ un no ta laika tas bij daudz ko piedzīvojis - tādas grūtibas, kā savu mūžu vēl ne. Reti tas bij sastapies ar cilvekiem, un tas bij ceļojuma sākumā, kur vēl pats bij zinajis ceļu, bet vēlak viņš bij iemaldijies tādā ka apburtā zemē, kur gan no tālienes šad un tad ieraudzija kā cilvekus jājam, ejam, bet - kad mēģinaja tos sasniegt, tie nozuda vaj nu kalnajos, vaj atkal, ja tas bija klajumā - stepēs, un nakts aizvien tam ātrak pienāca neka tas panāca savu mērķi; bet no rīta, kad no jauna pamodās gaisma, viss atkal bij nozudis. Tikdaudz viņš zinaja, ka tam uz dienvidiem jaturās, lai sasniegtu stepes, kur nomadi uzturejās, un pēc saules stāvokļa griezdamies tas aizvien bij celojis uz dienvidiem.

Pārtikas līdzekļi, ko izjājot bij paņēmis līdz, jau sen bij izbeigušies, izņemot dažus maizes gabalus vēl, jeb labak sakot cvībakus, jo pa tādiem ta jau sen bij pārvertusēs. Gaļu tas sev bij ceļā aizvien no jauna piegādajis, tikai pēdejā laikā, mežā tam nācas grūtak pie tās pietikt, bet tās vietā šeit atkal bij vienas otras ogas, seviški pēdejās dienās tas bij aizvien vairak uzejamas:

Sirgs bij noliesejis. Viņš jau sen to vairs nejāja, jo maisi priekš ta bij nasta diezgan.

Pēdigi pie kāda izkrituša ciedra vientulis ceļnieks apstājās, atlaida zirga pavadu vaļā un atsvabinaja to no maisiem.

Bij pāri jau pa palaunagu, un taisijas nelāga nakts, tamdēļ bij pie laika japarūpejas pa cik necik drošaku nakts pavēni.

Vasarā tas bij savu ceļu uzsācis, un pa tam bij rudens uznācis, bez ka viņš kaut kādu ceļa mērķi būtu sasniedzis

Dažs labs tādā veidā būtu dūšu nolaidis, bet ne tā Andrs Jegors. Ta spēcigais stāvs gan ari no ceļa cietis, bet - viņa spēks nebij laužams, kā rādijas. Vaigi gan bij drusku iekrituši pēdejā laikā, bet ģīmja krāsa bij veseliga; dzeltenie mati gan bij noauguši ka mežoņam, ja pat drusku tumšaka bārzda, drānas bij nodilušas, netīras, bet peleki zilās acīs raudzijas asi, spēcigi, un kad tas sāka kurt uguni, gatavot ko ēst, vareja redzet, ka muskuļu vingriba nebij ne drusku cietusi, gurdenums un nokusums bij bijis vairak acumirkls laiskums.

Tas apmetās zem pāris kuplām ciedrem, sausā pakalnitē uz naktslēģeri un izņēmis iz viena maisā cirvi uztaisija veikli un uz ātru roku priekš ugunskura būdu, kurā no lielumā bīj aizsargats ir no vēja, ir gaidama lietus.

Maltite, ko senakais „bagatais Jegors“ sāka turet nebij nu vis tāda, par ko viņa bijušais dzimtenes pilsats to būtu apskaudis - ja būtu redzejis.

Vienigi tēja, ko tas uz uguns katliņu uzvārija, bij vēl kaut kas normalaks, kaut gan viena piederiba ari tai trūka - ta bija, jeb labak sakot: nebija cukurs! Maizes atliekas bij ļoti bēdigā stāvoklī, tā ka tikai tējā atmērcejot, vēl tās vareja lietot. Gaļas gabals no atlikušās nošautās meža vistas - bij bijis tamlīdzigs putns kā teteris, kā vista - vēl gan nebījis tik slikts, ja nebūtu trūkusi sāls.

Paturejis šādu nabadzigu pusdienu - palaunagu, Sibiriets Jegors cēlās un gāja meklet svaigu ūdeni, jo viņa krājums krūkā bij pieticis tik vēl tējai.

Šinī nokalna koki bij retaki un caur tiem vareja saredzet tādu plašu gravu. Sasniedzis to viņš pārsteigts ieraudzija, ka te nobeidzās skuju mežs, ka gravā un tās apkārtnē bij bagatiga stādu augliba - lapu koki daždažadu pazīstamu gan nepazīstamu sugu, krūmi ar ogam, augļiem, kādus tas nekad nebij redzejis, staipekļi, viju augi, lapu stādi, puķes u. t. t. u. t. t. Priecigi pārsteigts tāli nākušais vīrs apstājās un skatijās apkārt - tik daudz dažadu jauku krāsu stāveja tam priekš acim, kādas Sibirijas mežos, kaut ari rudenī, tas nekad nebij redzejis: tur bij uguns sarkanu lapu krūmi, dzelteni, brūni, vīna krāsaini, zaļi vēl un pat balti.

„Kādā zemē viņš nu īsti bij?!“ tam ienāca atkal prātā; bet geografijas jaunais Jegors nemaz nepazina un tamdēļ ari pazina zemes un pilsatus tikai tādus, kuros pats bij bijis.

Izejot tālak ārā no kokiem jaunā pakalnē tas pēdigi pārliecinajās, ka mežam, pa kuru tas bij maldijies, tē un patiesi tuvumā vajaga būt beigas - jo pār koku galotnem pāri vareja saredzet kaut ko zilganu, tā ka vairak gaismas, kā klajuma zīmes. Un kā tas jau bij domajis - gravā bij ūdens - neliela bet diezgan strauja upele ar seviški skaidru, dzīdru ūdeni; bet krasti tai bij stāvi un augsti un bij seviški cietā smiltā izgrauzti. Tas bij sarkani dzeltens smiltsakmins.

Labs laiks pagāja līdz ceļnieks uzgāja vietu, pa kuru vareja nokļūt lejā pie paša ūdens.

To atradis tas negāja vis tūlin lejā, bet griezās atpakaļ pie sava zirga, veda to sev līdz - dzirdit.

Kamēr Miška ar lielu kāri mierinaja savas slāpes, viņa kungs sāka uzmanigaki aplūkot gravu.

Kas tie bij par dīvainiem krastiem, aizam, plaisam, pakāpem, ko ūdens simtiem gadu strādadams tē bij izstrādajis. Tūkstošu cilveka rokam būtu gadiem bijis jakustās lai tikai vienu daļu no tāda darba būtu varejušas pastrādat! Pie tam tē savienojās kopā vairak gravas, pa kuram laikam, senak ari bij tecejis ūdens, viena seviški izskatijas tāda, it ka ta agrak bijuse tas pašas upes ceļš, kura tagad teceja pa plato gravu.

Sirgu padzirdijis Jegors atstāja to ūdens malā un gāja pats pa smilts platformu straumei sekodams uz leju. Pēc lielaka līkuma tas drīz

iznāca uz diezgan plašu ieleju, kur tas krasts, pa kura malu tas bij nācis, piepeši attālinajas uz vairak ka simts soļu no pašas upes, kura turedamās pie pretejā krasta teceja tālak savu gaitu.

Ah! tē bij jaukā vieta! pa visu līdzeno ieleju auga branga zāle un sausajā labajā krastā, kurā pusē viņš pats pašlaik atradās, bij tik smukas, sausas aizas, alas, ka tīri aicinat aicinaja tanīs meklet patvērumu pret lietu un nakti.

Andrs Jegors ilgi nedomaja. Apmetis pa visu apkārtni pētošu skatu, tas griezās drīz vien atpakaļ pēc sava zirga un mantam. Ilgi tomēr gāja kamēr tas atkal uzgāja derigu vietu, pa kuru tikt no kalnaina krasta lejā uz to vietu, kuru tas bij izredzejies. Pa kuru tas nule ka bij pats nācis, nedereja priekš zirga ar nastam.

Pēdigi tas uzgāja šauru taku, pa kuru ar diezgan lielam pūlem novadija savu Mišku līdz ar mantu maisiem lejā.

Nosviedis maisus uz sauso cieto smilti priekš visērtakās alas zemē, tas savu zirgu tūlin noveda un palaida zālē, lai līdz vakaram vēl labi paēstu.

Un tad bijušais bagatnieks apstājās un skatijās ilgi apkārt, un - pie tam viņam sāka aizvien labak palikt ap dūšu.

Tē bij patiesi jaukaka vieta, kādu tas jebkad bij mūžā redzejis! Kas to gan apdzīvoja?

Dīvaini tikai, ka ari tē tas ne mazakas pēdas nemanija; no cilvekiem, nebij ne mazakās zīmes!

Ja, meža zvēru, putnu pēdas tas gan jau bij uzgājis.

Ilgi tas tomēr nenodevās ar šādiem jautajieniem. Modas drīz vien cilveka galvenais instinkts. Tas sāka iet tuvak krūmiem, skatities to zaros, aptaustit, raut to ogas, augļus - - vaj varbūt nebūtu kas ēdams!? kaut kas priekš uztura?! - badu, izcieties jau viņš bij diezgan! un tē viņam it kā kāds sacija ausīs: ši vieta nevar būt tāda, kur vajadzetu badā mirt! apskaties tik, mekle!

Un patiesi drīz vien viņa meklešana atmaksajās, tas uzgāja riekstus, smukus, diezgan lielus garšigus riekstus!

Pilnam kabatam tas griezās apmierinats atpakaļ uz savu „lēģeri“. Tas jau bij kaut kas!

Riekstus kozdams Andrs Jegors tagad pārmekleja tuvak smilšu alas stāvajā krastā un izvēlejās pēdigi to, pār kuru krasts visvairak bij pārkāries, kā plašs nojums pār cieto, līdzeno smilts plānu priekš pašas alas. Par krastu iegrušanu nebij ko bīties, jo tas bij tālu, augstu pār alu vēl biezs un ciets kā akmins. Alas bij acim redzot senakos laikos no ūdens izskalotas. Patīkamā bij ši vieta vēl ari caur to, ka ta stāveja krietnu gabalu augstak par pašu upes ieleju. Vareja kā no ērta balkona no šīs smilts terasses ieleju pārskatit no apmēram pārdesmits pēdu augstuma. Pats krasts turpretim bij mazakais 100 pēdu augsts.

Sibiriets ievilka maisus alā, izņēma iz tiem dažas lietas, kā ūdens katliņu, cirvi, biezu segu, ēdamo lietu atliekas un ņēmās tad no jauna kurt uguni, ieņemtai guļas vietai pretim alas priekšā. To padarijis viņš gāja uz upi pēc svaiga ūdens, pēc tam salasija, sacirta pa krūmiem malku priekš nakts, sagādaja priekš guļas vietas sausakas lapas, zāli, mētras un gāja tad pēc sava zirga, lai ari to pa nakts laiku noliktu drošibā, sev tuvumā; tapēc ka nevareja zinat, kādi zvēri šinī apgabalā nemita! Lielajai alai taisni priekš ta nolūka bij mazaka sānaliņa.

Kad pēdigi vis bij padarits ari vakars jav bij priekš durvim un līdz ar to lietus. Andrs Jegors nosēdas uz sava sega, aiz uguns un atslējis flinti pret smiltssienu nodevās atpūtai.

Un tad nu tikai viņš ievēroja, ka dūmi no uguns negāja vis iz alas ārā, bet griezdamies tani vēl dziļak iekšā vilkās pa tādu nelielu caurumu kaut kur augšā - kā pa skursteni.

Tas bij patiesi teicami - priekš ziemas!... ja - viņš ari pa ziemu tē paliktu!?

Šis jautajums viņā atmodinaja dažadas domas, ko tas pie izjāšanas ceļā bij domajis, bet pa grūto ceļu it ka pavisam bij aizmirsis.

Uz kurieni tad viņš tagad īsti domaja ceļot?!

Ja! - - to viņš pats ari vairs nezinaja! Visi viņa piedzīvojumi Sibirijā bij to dzītin dzinuši no turienes projam - vis viens uz kurieni!

Tēvs gan bij no visagrakās jaunibas to mācijis - gribejis no viņa iztaisit vēl labaku veikalnieku neka viņš pats bij, bet - Andrs iznāca slikts veikalnieks, nebij dzimis priekš tam.

„Nauda ir vis!“ tēvs bij teicis - „pelni, krāj naudu un tad tu būsi gudrs, kaut tevim tikai viena lots smadzeņu būtu galvā!... būsi smuks, un kaut tev deguns būtu pakausī ieaudzis, būsi labs, būsi mīļš, būsi svēts, būsi vis! bet galvenais - tev būs viengabalā taisniba, un kaut tu ari sacitu, ka Sibirijā aug apelzini un ka tani dzīvo visgodigakie ļaudis virs zemes!“

To visu tēvs bij sacijis, bet - Andrs to nesaprata. Daudz vairak tam stāveja prātā mātes vārdi, kas mirdama tam, vēl mazam zēnam, bij teikusi: Mīļais dēliņ, nepaliec tu tāds pats, kādi tē tie cilveki ir... tu neesi no šejienes... zem savas sirds tevi vedu šurp, sekodama tavam tēvam, kad tam uznāca nelaimigs liktens... paliec godigs, izaudz par krietnu vīru un ej tad atpakaļ turp, kur tava īsta dzimtene...

Vairak ta nebij paspējuse pateikt - nāve tai bij aizdarijuse muti. Priekšlaika. Pašos jaunibas gados vēl - bet ta bij bijuse tāds stāds, kas Sibirijā neaug - nosalst.

Tēvs bij bijis citada kaluma. Tas dzīvoja par māti 25 gadus ilgak un bij bijis pie tam jau 25 gadus vecaks par māti. Viņš panesa Sibirijas gaisu un nesa pat augļus šinī sastingušā zemē. Viņš, likās, neredzeja nemaz zemi,

kādā dzīvoja, skatijās tik uz to, ko tanī var iegūt. Tas bij bijis no tiem cilvekiem, kas nekad mūžā nebij bijis slims, ja, pat nekad vājš un kas katru dienu tikai domaja par to, ko tanī varetu panākt.

Veselibu un neiznīcinajamu spēku viņa dēls Andrs gan no ta bij mantojis, bet mantas kāribu ne - „plašu“ sirds apziņu ari nē.

Un tā tad tas ari bij nācis, ka bagatā Jegora pēcnācejam tagad vairak nekas nebij atlicis, ka viens vienigs zirgs.

Mātei bij taisniba - Sibirijā nebij ari priekš viņa tas gaiss, kurā tas būtu varejis augt un augļus nest.

Un atriebušies viņam bij visi tie cilveki tur tā, kā ir pat tagad, vienam bez līdzekļiem kaut kādā pilnigi nepazīstamā atstātā zemē tam sirds neilgojās uz turienes atpakaļ.

Viņš jau nepaseja viņu vidū iekšā, viņš nevareja krāpt, viltot, zagt, nokaut otru u. t. t. u. t. t. bet seviški pēdejo divu gadu piedzīvojumi to bij aizdzinuši. Tas bij iemīlejies, bij bij bijis apstulbis, apprecejies un - ari ta bij bijuse no viņu pulka... fui!... tāda pat - nelāga! ļoti nelāga!... bij gribejusi to tvaikā noslāpet un tad ar to otru... fui!... bet - no ta laika jau, kur tas bij pieredzejis, ka viņa to apmelo, tai nevar ticet, tas - nezin kā bij sācis palikt vienaldzigs pret visu ko, ir pret veikaliem, kurus tas, tā sakot ka ikdienišku parastu darbu, bij kaut kā, lai ari ne spīdoši, tomēr apmierinoši

turpinajis pēc tēva nāves. Šādu vienaldzibu bij izlietojuši viņa draugi un to samērā īsā laikā noveduši līdz pilniga bankrota. Ari to tas vienaldzigi panesa, kaut gan labu laiku jau to iepriekš manija. Tam netikās vairs strādat pretim, un tādiem līdzekļiem, kādiem viņa pretnieki strādaja, jau pavisam nē!

Viņš negribeja tad ari nekā no tās zemes iznest! Viņš apņēmas tad visus tos atstāt un griezties uz citu pusi. Gribeja aizceļot, pievienoties stepes nomadiem, lopu tirgotajiem - aiz ta vienkārša iemesla, ka cita neka labaka tam brīžam nevareja izdomat, ar ko uzsākt jaunu pelņu.

Bet nu tas bij iznācis pavisam citadi. Tas bij, tā sakot, no visas cilveces izmaldijies ārā - kā tas vidus Azijā nebūt nav tik grūti izdarams! - un savadi! Andrs Jegors par to nebij seviški noskumis! Ja! šovakar tē tam bij pat diezgan labi ap dūšu.

Viņam bij stipra ceriba, ka šinī apgabalā vajadzeja būt uzturas līdzekļiem, ka tē vairs nebūs jaslāpst un jasalkst. Kailajos stepēs, neaugligajos kalnajos tam bij pienācies pie tam pieradinaties, daudz ko izciest.

Un nu priekš šīs nakts bij tik patīkama patvērsme. Lietus jau bija ārā, tumsa bij tāda nolaidusies pār zemi, ka itneka vairs nevareja saredzet, vējš sacēlās no jauna stiprā spēkā un - nevaicadams pēc visa ta nenieka, nogurušais

ceļnieks ietinies biezajā segā nolikās lai aizmigtu drīz vien cietā veseligā miegā.

Kas rīta būs, to jau redzēs!

__________

Trešā nodaļa

Ap pusnakti vējš pārvērtās patiesā vētrā, koki krāca un pa brīžiem vis mežs iestenejās it kā aiz bailem. Lietus lāses knapi ko vareja sasniegt zemes virsu. Pie tam tumsa bij tik bieza ka ir ne pa soli neka nevareja saredzet.

Labi tam, kas kaut cik necik bij pajumtē!

Pret rītu tikai negaiss norima, bet tad ar, diezgan ātri. Nostājās vispirms lietus, tad vētra, un pēc tam negaidot parādijās pie debesim gaišums; nozuda atkal, rādijās atkal un nu jau vareja nošķirt, ka tas no mēneša, pār kuru mākoņi, kā trenktas skrēja pāri drīz to atklādami drīz atkal aizslēpdami. Augšā vēl vējš nenorima tik ātri.

No visa ta mūsu ceļnieks ne ko dzirdeja ne redzeja. Tas guleja tā, kā ilgi nebij gulejis, jo ne vējš ne lietus to alā netrauceja, tapēc ka vētra nāca no pavisam otras puses, bij tā sakot alai aiz muguras.

Viņš atmodās labi vēlu, kad saule jau sen stāveja pār koku galotnem, un kad tas piecēlies iznāca ārā svabadā gaisā, tam spīdeja pretim visjaukakā diena - gaišā, sausa, mīliga, it ka pavisam negaisa nebūtu bijis.

Pat auksts vairs nebija.

Bijušais Sibiriets skatijās pārsteigts apkārt, jo nu tikai īsti parādijās vietas jaukums īstā gaismā.

Ne, ta vairs nav Sibirija! tas sev sacija - Sibirijā jau sen tagad bij sniegs un sals... viņš zinaja it labi, cik ilgs laiks jau no tam bij pagājis, kad no turienes izgāja un - ka apmēram priekš mēneša jau tur vajadzeja iesākties ziemai.

Bet kas tas īsti bij par zemi, to - ari tagad vēl mīļais Dievs vien zinaja!?

„Tomēr vienalga!“ Andrs Jegors domaja - vārds nebij no svara! vieta bij laba! un - ja viņš tepat palika?!... mēģinaja tepat ziemu pārvadit?!

Labu laiku tas skatijās apkārt, domaja.

„Siemu tā kā tā nevareja tālak ceļot! bez tam zinama ceļa mērķa tam jau sen vairs nebij!.. nokavet nepavisam neka nenokaveja - nekur to negaidija!... un - ko tad tur tik ilgi domat“ bij jaredz tikai, kā ar uzturu?... ta šimbrīžam bij vissvarigakā lieta!

Nomazgajies upes ūdenā, iebāzis maizes atlikas kabatā tas sēdās zirgam mugurā un jāja izlūkot pamatigaki apkārtni; bet savas mantas tas šoreiz atstāja alā.

Tas jāja gar upi uz leju un vienā kalna galā drīz vien pārliecinajās, ka šeit mežam bij patiesi drīz beigas; jo tālumā pāri pa galotnem zilganā strīpa palika aizvien skaidraka,

līdz pēdigi vairs nebij nekādu šaubu - tie bij tāli kalni!

Bet upe uz reiz sāka nogriezties projam uz vakariem (pa labu roku) un kalnaji pa kuriem tas pamazam jāja uz leju palika arvienu zemaki, koku un augu valsts turpretim palika krāšņaka. Tie neauga vairs kā biezā mežā viens pie otra bet strēkiem, puduriem, bogiem, un starp tiem nāca jau plašaki līdzenumi, nokalnes, lejas - pļavas, varetu teikt - kur auga suliga, bagatiga zāle, krūmaji puķes, dažnedažadi sveši stādi u. t. t.

Andrs pārjāja nu vienā vietā upei pāri, jo ta negāja vairs uz to pusi, kur tālie kalnaji bij redzami, bet tos viņam katrā ziņā gribejās tuvaki un pamatigaki novērot.

Taisni tālak jājot kalni un gravas palika aizvien retaki, koki un krūmi mazak biezi, līdz pēdigi vienā vietā, pakalnē uzjājot, tam uzreiz atklājās pilnigi svabads skats uz bezgaligu stepi!

Un aiz tās tālu tālu pacēlās redzetie zilie kalnaji, taisni pretim, vistālakie, un pa labai rokai viens strēķis drusku tuvaki.

Kas par plašu, milzigu klajumu!

Sibiriets stāveja labu laiku nogrimis skatišanā. Tādu plašumu viņš vēl nebij redzejis. Tās stepes, pa kuram viņš bij maldijies, nebij nekas pret šo skatu!

Bet brīnums bij un palika, ka ari par šo bezgaligo plašumu tas nevareja saskatit neviena vieniga dzīva radijuma!?... izskatijās pēc tuksneša viskailakajā vārda, nozīmē! - kaut

ari nebij smilšu klajums! Bij redzams zāles klajums - brūngani zaļš, kā jau rudens laikā!? Bet kapēc tad ari šeit neredzeja nomadu lopu barus?!

Kāds troksnis netāl krūmos to uzmodinaja iz domam.

Ātri tas pagrieza galvu un ieraudzija tad par prieku pavisam netāl no sevis divi staltus lopiņus - stirnām līdzigus - stāvam un skatamies uz to kā brīnodamās.

Vienai tas tūlin maksaja dzīvibu, jo Andrs Jegors, lai ari ne seviški veikls strēlnieks, tomēr turpat no zirga to tūlin nošāva pusdienai.

Bet šāvienam norībot, turpat nedaudz tālak uz stepes pusi, uz reiz izcēlās vairak lielu savadu putnu, kas netāl paskriedami atkal iemetās zālē aiz nelieliem krūmiem.

Jātnieks pagrieza zirgu uz to pusi un steidzās putniem pakaļ - mazak aiz medibas nolūka bet tikai lai pārliecinatos, kas tie īsti pa putniem bij - tādi savadi gari...

Tie bij fazani! tikai Andrs tos nekad dzīvus nebij redzejis. Un to te bija daudz, kā redzams! jo pēc neilgas meklešanas viņš uzgāja sausā pakrūmē divi ligzdas ar olam.

Andrs Jegors aizmirsa uz acumirkli pat stepi, jo - nu par uzturu vairs nebij janorūpejās! un viņš paliks pa ziemu tē, un kaut ari stepe būtu tik tukša, ka tur ne dzīvas vaboles nebūtu!

No fazaniem tam vienu izdevās tapat nosist ar akmeni (viņam gribejās taupit pulveri un lodes, cik vien iespējams, seviški pēdejās, kuras smaguma dēļ nebij daudz varejis ņemt līdz uz ceļa) - un ņēmis līdz viņš bij tikai tādas lietas, kas cilvekam visnepieciešamakais dzīvē, t. i. nomadu dzīvē, kādu tas bij toreiz nodomajis uzsākt.

Nolicis medijumu tādā vietā, kur to atkal droši vareja uziet, Jegors tomēr vēl devās tālak uz pašu stepi. Viņš gribeja vismaz izjāt no tās ārā, lai tad no turienes varetu cik necik apskatit savu jauno dzīves vietu - cik tāl viņš mežs un kalni gāja un kas aiz tiem tad?

Pēdigi mala bij sasniegta un tas izjājis klajumā, jāja taisni projam. Apmēram pusversti nojājis tas apstājās un apgrieza zirgu apkārt.

„Oho!“ Andrs Jegors nevilšu iesaucās. To viņš nemaz nebij domajis, ka pa tik augstiem kalniem ceļojis!... bet no turienes nu vareja redzet, ka tie bij pavisam prāvi kalni, kuriem tā sakot, bij pārjājis pāri.

Nu viņš atminejās gan, ka priekš pāris nedeļam tam ceļš bij sācis iet arvienu kā uz augšu un tad atkal kā uz leju, bet - kalnos pašos jau daudz nemana, ka kalni augsti. Tad nu viņš ari saprata, ka gaiss tē nu bij daudz mīligaks, ka pāris nedeļas atpakaļ un ka te uz reiz gandrīz bij parādijušies pavisam citadi koki, stādi, augi u. t. t. - aiz kalniem jau bij

ziemeļi! un šinī pusē aukstums vairs netika pāri - milzigā augsta siena stāveja tam priekšā.

Un kalni gāja lielu gabalu projam ir pa kreisai, ir labai - pa kreisai, t. i. uz vakariem tie likās drīzak izbeidzamies un tur vajadzeja būt atkal laikam stepēm. Uz to pusi teceja ari upe, bet iznākam ārā uz lielo klajumu to nekur nemanija.

Tambrīžam nu pietika!

Viņš griezās atkal atpakaļ pa savam pēdam.

Sirgs noliecas vienu otru reizi pēc kāda zaļaka zāļu kušķa, bet par brīnumu viņa kungs ievēroja, ka - ne vienu ne otru reizi tas zāli nenoplūca, kā tas citur bij darijis. Apošņaja, apošņaja, bet atstāja.

Andrs palika uzmanigs - zāle izskatijās tāda it kā nosarmojusi. Viņš joka pēc aptureja zirgu, nokāpa zemē un noplūza vienu kušķi, lai redzetu vaj varbūt vilnaiņa?! Bet nekā - izrādijās, ka ta turpretim ļoti cieta, asa zāle un pat pirkstā tam bij iegriezusies - sūsteja. Kad parādijās asinis tas pušo vietu izsūca lai...

Un tad uz reiz tam daudz kas izskaidrojās ko tas līdz šim nebij varejis izprast - -

Sāle bij sāliga!

Viņš mēģinaja vēl - noplūca šur tur jaunu kušķi - tas pats! - -

Nu bij saprotams, ka tē nebij nomadu - ta jau bij sāls stepe - un to zāli lopi neēda!

Plašais klajums visapkārt bij sāls tuksnesis pa kuru grūti ceļot un kur nevienam nav neka

ko meklet! Un kalnus nomadi nemekle - nebij līdz šim, kā redzams, ari cits neviens meklejis! izņemot meža svērus un putnus, kam totiess tur bij jo labaks un drošaks miteklis.

Bet tā jau mēdz būt - kas citam neder, dažam der!

Andrs Jegors padomajis drusku, sāka, iekam no jauna sēdās zirgam mugurā, plūkt kopā labi daudz sālito zāli - viņa sāls krājums sen jau bij izbeidzies; vareja noderet tamdēļ savā vietā ir nederiga zāle! kā tas vēlak ari patiesi izrādijās.

Tad viņš devas atpakaļ pie sava medijuma, ko savāķis jāja taisni uz nometni, gatavot pēc iespējas drīz pusdienu, tapēc ka maizes garozas tas ari aizkustināt vēl nebij aizkustinajis. -

Kamēr gaļa cepās un ūdens priekš tējas vārijās, Sibiriets aplūkoja tuvak alu un nāca pie tāda sprieduma, ka priekš ziemas mitekļa tē tomēr šis tas bij japiestrāda klāt.

Pa visam lietam bij alai jauztaisa ari ārsiena, lai rīta vējam pūšot tas atrastu šķērsli ceļā un nenāktu taisni iekša līdz pašam alas dibinam. Otrs tad ari bij jarūpejās pa siltumu iekšpusē - un tas nebij grūti izdarams, tapēc ka vakar ievērotais dabiskais skurstenis ļoti teicami pabalstija krāsns ierīkošanu.

Nevareja zinat, cik drīz ziema iestājās, tapēc bez kavešanās bij jastājās pie šiem darbiem; jo atlika bez tam vēl daudz citu, ko priekš ziemas iestāšanās bij javeic, piemēram: bij jasagāda

pēc iespējas daudz ziemas pārtikas, gan priekš sevis paša, kā ari priekš zirga; bij dažas zvēru ādas jasagāda un jaapstrāda, lai iznāktu ziemai kažoks (šādu zvēru viņš pa mežu šurp jādams bij ievērojis diezgan daudz, kam bij brangaka āda neka gaļa) - bij bez tam vēl kaut kāda gaisma „jaizgudro“, ko pa ziemu alā dedzinat, kad nāks īsās dienas un garās naktis u. t. t. u.t t.

Uz reiz bijušais „bagatais Jegors“ ievēroja, ka - cilvekam iznāk diezgan daudz darba, ja tas viens vien, jeb labak sakot, pats sevi grib apgādaties ar visām dzīves vajadzibam, pats sevi grib apkopties.

Kas tad vis nebij jadara! Senak kur citi to padarija - kučiers, sulainis, kalpones u. t. t. viņš to nemaz nezinaja!

Tagad tam bij pašam jaiet medit svēri, bij pašam jaiet pēc ūdens, jakur uguns, javāra, jacep, jarūpejās par atlikušo gaļu, lai ta nesamaitatos, jasāla, jažāve, jameklē jataisa „pieliekams kambaris“, jamazgā, jatīra katliņš, naži u. t. t. u. t. t. un pēdigi bij jalāpa pat pašam savi svārki, ko uz viena zara bij pārplēsis (vajadzigos niecigi mazos instrumentus tas bij bijis tik gudrs ari nepiemirst gatavojoties uz ceļu!).

Bet neskatoties uz visu to Andrs Jegors likas uz reiz ka no jauna piedzimis - no ta brīža, ķur bij apņēmies šeit palikt. Tam modās no jauna tāda līdz šim vēl pavisam

nepazīta dzīves patikšana. Tas sāka iet un strādat ar sevišku prieku, cirst, būvet, taisit, nest kokus, akmeņus un tā jo projam pēc izdomatā plana. Viņam patika strādat, jo tas bij vajadzigs darbs - bez kura viņš nevareja dzīvot - tas nebij tas, kā naudas pelnišana, kur patiesibā tam toreiz bij naudas bijis jau tā vairak, ka priekš dzīves vajadzigs. Tē tam nebij neka pārak - trūka turpretim, un lai šo trūkumu izpilditu bij nepieciešami vajadzigs strādat, iet un gādat - - tas nebij nevajadzigs darbs!

Un kā nu vareja redzet - jaunajam Andram ir spēka netrūka ko strādat - it nepavisam netrūka! Līdz šim viņš varbut ir pats vēl nebij īsti zinajis, cik daudz tam iekša spējās stiprajā stāva! Pie uzsāktajiem darbiem tas tai vēl neuzgāja robežas. Tikai vakars un tumsa to piespieda mest mieru. Stiprā siena pa pusei jau stāveja gatava un ar savu cirvi un lāpstu vien tas šo brīnumu bij izdarijis. Trīs stiprus stabus tas bij ieracis priekš alas ieejas un to starpas piepildijis rūpigi ar prāviem, līdzeniem bluķiem. Sausas sūnas izpildija šķirbas un izlīdzinaja nelīdzenus bluķu starpas

Darbs bij labs, un bij tikai vis vēl japadara līdz galam, kā viņš bij aprēķinajis, un tad ziema vareja nākt! tad viņam no tās vairs nebij jabīstas!

Pagāja no lieluma nedeļa, kad tas vienu svētvakaru nolika savas lietas pie malas un

vareja sacit, ka lielums nu padarits. Svētdien Andrs Jegors nekad nestrādaja (viņš no sākta gala bij rūpigi dienas skaitijis un ievērojis), jo māte to viņam vēl mazam bij stipri ieaudzinajusi: Svētdien esot atpūtas diena un tamdēļ, katrs kas svētdienā strādajot, skaužot pats savu dzīvibu. Un ko māte bij mācijusi, tas Andram bij svēts likums uz visu mūžu.

Bij vēls vakars un jaunais vientulis pašlaik aiztaisija savas „nama durvis“. Jo, pat tās viņš bij pratis ietaisit, protams nebij smalkas - dēļu durvis, bet toties jo stiprakas no plēstiem kokiem, ar vicu klūgam enģu vietā, milzigiem koku grīzekļiem no iekšpuses priekš aiztaisišanas... bet bij tikpat durvis, kas savu vietu izpildija un pat diezgan spējigi izpildija, ta ka velti vien kāds no ārpuses tās būtu pūlejies atdabut vaļā, ja pats saimnieks to labprātigi nelaidīs iekšā. Loga vietā gan bij tikai caurums, bet naktī ari to vareja aiztaisit ar slenģitī no iekšpuses.

Un to visu patlaban apgaismoja brangi lielai akmeņu kaudzei līdziga krāsns, kuras mutē pašlaik kvēloja liels daudzums balti nokaisušu ogļu. Saimnieks svieda tomēr no jauna vēl iekšā malku - uzliesmoja atkal gaišas liesmas, un visa ala palika gaiša.

Viss tas atstāja gan tādu iespaidu, it ka pirmatnes cilveks, pašlaik nobeidzis savus ciklopu darbus, ietu pie vakara, bet dzīvot, redzams, ari tā vareja! Seviški, kad Sibiriets pēc tam

priekš pašas krāsns mutes uzstādija uz iesmiem veselu stirnas cisku un ta aiz kārstuma drīz vien sāka čūkstet un cepties, nevareja vairs šaubities par alas apdzīvotaja dzīves spēju.

Katliņā vārijās olas.

Visa ala bij jau ta iesilusi, ka vareja bez bēdam sēdet kreklos vien, ko Andrs ari darija.

Bet tālak pa labai rokai, kur bij sānus ala sprauslaja „Miška“ ari pilnigi jau drošā vietā. Viņa kungs nesen bij aizvēris durvis, jo ieeja „stallī“ bij no lielās alas un ne no ārienes.

Savu „mantas kambari“ Andrs Jegors bij turpretim ietaisijis pa kreisai visvēsakā stūrā.

__________

Ceturtā nodaļa

Apmēram 5 nedeļas bij pagājušas pēc ta laika, kur bijušais Sibirijas bagatnieks nometās svešajos kalnajos un dzīvoja savu vientuļa dzīvi.

Tuvojās jau decembra mēnesis, bet kā par brīnumu - ziema vēl nerādijās. Dienas palika gan aukstakas, naktis vēl vairak, bet - sniegs nenāca. Pūta gan aizvien aukstaki vēji, bet sausi, un - kas vēl bij drusku savadi - naktis nepalika daudz garakas, nedz ari dienas seviški īsakas.

Vientuļais vīrs tamdēļ nenolikās vis savā alā kā lācis uz ziemas guļu, bet kustejās katru

dienu čakli no rīta līdz vakaram apkārt, medidams un krādams pārtiku priekš gaidamās nākamās ziemas. Kad miteklis bij cik necik apmierinoši gatavs, tas sēdās atkal savam Miškam mugurā, bisi pār pleciem, tašu pie sāniem, un jāja izlūkot savu apkārtni. Dažreiz tas no rīta izjājis tikai vakarā atkal pārjāja. Sirgs bij pilnigi atspirdzis un izrādijās, ka tas ne mazak izturigs ka viņa kungs. Abiem, kā likās, pilnigi mieriga dzīve nebij pēc dabas.

Andram seviški gribejās izzinat uz kurieni upe aizgāja. Jau pāris jūdžu tas bij viņas teka sekojis - pret vakariem, uz kurieni ta pa kalnajiem un mežu teceja projam - bet vēl arvienu tas neka seviška nebij uzgājis.

Šinī reizā viņš gribeja doties tālakā ceļā, jo gaiss nebij uz grozišanos - bij diezgan silts pa dienu un saule nogāja aizvien skaidri. Tas paņēma pārtiku uz pāris dienam un piestiprinaja pie sedliem ari cirvi, lai priekš naktim būtu vieglak sagādajams siltums, ir malku sacērtot, ir kaut kādu būdu uztaisot.

Mežs gar upmali tikai no sākuma bij biezs, kādas pāris verstes, pēc tam nāca šad un tad jau lielaki zāļu klajumi, upe attālinajās vairak no kalniem, palika plataka, dziļaka, bet tad - viņa iegriezās atkal no jauna kalnajos, lauzās cauri klinšainam aizam un gāja no jauna biezienos, mainidama drīz uz vienu drīz uz otru pusi savu ceļu, līkumu līkumiem.

Jegors Andrs, izcēla vietam daudzumu meža putnu, bet tambrīžam tas tiem neka nedarija, jo negribeja priekš laika apkrauties ar veltigu nastu - ceļš jau tā nebij vieglais! nācās bieži vien jāt pa upi pāri uz otru pusi, kad pa pirmajo vairs nevareja tikt uz priekšu - kur ta gāja pa kalniem, nebij dziļš.

No rīta agri Andrs bij izjājis un sasniedza līdz pusdienai to klajumu, līdz kuram tas jau reiz bij bijis. Tur bij laba zāle un upe plataka, ka nekur līdz tai vietai. Kādā smilts pakalnē, netāl no ūdens, viņš apmetās uz neilgu atpūtu - palaida zirgu zālē un izņēma pats savu puzdienas maltiti - ceptu fazanu un vāritas olas. Maizes tam jau sen vairs nebija.

Ēdot tas vērza savas acis uz upes tālako ceļu. Ta gāja atkal iekšā kalnos, bet pa kreiso roku vareja saredzet lielu stepi, kas bij arvien vēl ta pate; tikai tāļie kalni pa labai rokai no šejienes izlikās daudz tuvaki.

Pēc neilgas atdusas Andrs Jegors jāja atkal tālak, sekodams aizvien tikai upei.

Saule bij vēl kādu gabalu, kad viņš negaidot uzjāja uz šķērsli savā ceļā, t. i. uz otru nelielu upiti, kura turpat ieteceja lielajā. Drusku apstājies viņš apskatijās pēc vislabakas vietas, kur tai tikt pāri; bet tuvumā tādas nebij - kamdēļ neatlika nekas cits, ka jāt gar upiti tālak uz augšu. Tik drīz tomēr tāda vieta nebij atronama, jo upele nāca iz meža, un, kā tālak jājot Andrs ievēroja, pēdejais bij

purvaiņš un upe, kaut ne plata, tomēr rādijas diezgan dziļa un teceja pa stragonu.

Tur tik nu bij visvisadi viju augi, liela zāle, niedras, milzigi platam lapam ūdensaugi un krūmu biezokņi, kuros laikam nekad vēl nebij iespīdejis saules stars.

Andram Jegoram šī upite sāka iepatikt - ta bij pavisam citadas dabas neka otra un pārmaiņa mūžam interesē. Bez tam - viņam jau bij vis viens uz kuru pusi jāja!

Iz vieniem krūmiem izcēlās bars pīļu ar ļoti smukam spalvam, tālak tāds kā ūdrs iešāvās ūdenī, bet vēl tālak jājot, tas turpat netāl pār savu ceļu lienam ieraudzija lielu čūsku, vismaz ass garumā un krietni resnu. Sirgs spiceja ausis to ieraudzidams - vispāri Miškam šis apgabals nelikās seviški pa prātam. Tas bieži vien tā savadi nopūzdamies iekrācās, plātija nāsis un skatijās šaubigam acim uz biezajiem krūmiem un melno ūdeni.

Pēc apmēram stundas jājiena pēdigi sāak tālumā rādities klajums; upite palika plataka, koki retaki, un vēl pēc apmēram ceturtdaļas stundas Andrs Jegors ieraudzija savā priekšā dīvainu ainu: bij plašs klajums ar lielu mežu gan pa labai, gan kreisai. Turpat paša priekšā upe nozuda tūlin purvaiņā niedrajā, kas vareja būt vairak pūrvietu liels, bet aiz ta, labi augstaku redzejas tālumā jauks slīpi uz augšu ejošs līdzenums ar iedzelteni spīdošam gravu sienam un daudz pavisam baltam klintim, stabu veidigiem

bluķiem un fantastiskiem kupoliem, it ka tie no cilveku rokam tur būtu uzstāditi.

Jegors grieza zirgu vairak pa labu, lai apjātu purvam apkārt un sasniegtu šo jauku apvidu. „Miška“ palika tomēr arvienu dīvainaks, sāka arvienu vairak kautreties, spicet ausis un aizvien tā nedikti iekrācās. Ta kungs no iesākuma negrieza nekādu vēribu uz to, bet, kad vienā bogā zirgs uz reiz apstājās un izcēlis galvu sāka pamazam kāpties atpakaļ, ari viņš sāka uzmanigaki skatities apkārt. Pašlaik parādijās atkal upe, šinī vietā apmēram 15 soļus plata un niedrajs nobeidzās; bet viņpus upes bij tāda neliela sausa pļava ar daudz sīku ozoliņu puduriem.

„Aha!“ Andrs Jegors nedikti iesaucās - tur jau bij - tādas kā cūkas vienā līkumā - mežu cūkas!... rakņajās!... un viens liels spēcigs kuilis pašlaik izcēla melno resno galvu ar balti spīdošiem ilkšiem!... bet - tas neskatijas šurp uz viņa pusi - uz niedraju turpretim!? - netāl ap krūmiem rakņajās vairak sivēnu un vēl daži lielaki tādi pat brūni melni kustoņi.

Andrs pirmo reiz tādus redzeja un noskatijās ar labpatikšanu un savadu kāri uz mazajiem melniem saraiņiem. Nebij tik tālu - soļu apmēram 50 tikai un - jau tas cēla pamazam flinti pie vaiga; bet te - uz reiz kā no viesuļa dzīts, vis cūku bars, izņemot lielo kuili, sāka traku skriešanu doties iekšā vistuvakos krūmos uz bieziena pusi!

Andrs nevareja izprast šādu negaiditu bēgšanu, jo līdz tam vis kustoņu bars viņu nemaz nebij ievērojis?!... bet ilgi tam nebij galva jalauza - viņpus upes, iz niedrajiem uz reiz izlēca milzigs - - tīģeris! un metās lieliem lēcieniem bēgļiem pakaļ!

Bet taisni netāl tad priekš Jegora acim, viņpus upes, lielais melnais kuilis aizkrustoja nezvēram ceļu.

Andrs nezinaja tanī acumirklī izšķirt, kas dusmigāki un bīstamaki noskaneja - vaj tīģera neganta iekaukšanās, jeb vaj kuiļa dobja, strupa rūkšana, bet - jau tanī pat acumirklī izcēlās nāviga cīņa starp abiem bīstamiem meža dzīvniekiem. Drīz no vienas puses, drīz otras tīģeris metās kuilim virsū, bet pēdejais cirta ar apbrīnojamu veiklibu galvu te uz labu, te kreisu pusi un katreiz bīstamie ilkši trāpija pretnieka strīpoto, spožo ādu - -

Andram bij lielas mokas noturet „Mišku“, jo tas sāka krākt kā neprātigs un kāpties ar tādu sparu atpakaļ uz mežu pusi, ka beidzot paklupa sēdus uz pakaļas kājam. Ta kungs tad nolēca veikli no ta zemē un turedams to pie pavadas gaidija ar kaislu uzbudinajumu uz cīņas iznākumu. To viņam vajadzeja redzet un - kaut ari zirgs būtu aizbēdzis!

Tas tā bij iekaisis, ka pats sevi vairs nepazina. Patlaban tīģeris bij uzklupis kuilim mugurā - pēdejam mute bij vienās pūtās... velti tas vairs cirta ar saviem vareniem zobiem uz vienu

un uz otru pusi... nevareja vairs nabags savam pretniekam piekļūt! bet āda tam bij sīksta un bieza un cik ari nezvērs tam nekoda saraiņā kakla kumbrī, vēl arvienu tas turejās uz kājam. Andram Jegoram bij savada daba. Tas nevareja nekad ar mierigam asinim noskatities, kad kāds otram netaisnā kārtā uzbruka, un kaut ari lops lopam, zvērs zvēram. Te - tīģerim bij netaisniba, kuilis aizstāveja godigi savu saimi un - daudz tālak nedomadams jaunais Andrs uz reiz apmeta zirga pavadu ap vienu zarainu stumbri, pierāva tad flinti pie vaiga un - - drīz pēc tam norībeja šāviens!

Laikam bij trāpits, jo nejauki skaļa iekaukšanās no upes otras puses sekoja par atbildi; tikai lode nebij nāviga - Sibiriets jau nebij sevišks strēlnieks! - viņš redzeja it labi, ka zibeņa ātrumā tīgeris nolēca no sava pretnieka un - zvērošam acīm skatijās šurp uz - negaidito jauno ienaidnieku.

Andrs Jegors pazina to it labi - kaut ari dzīvu nekad nebij redzejis - tas bij ķēniņu tīģeris, visbīstamakais Azijas zvērs, visasinskārigakais no plēsigiem zvēriem vispārigi! Lauva ne viengabal to uzvar!

Un - jau tas lēca lieliem lēcieniem šurp uz upi - jau ielēca tanī iekšā..

Te nebij laika ilgi domat, bet Andrs Jegors māceja, gods Dievam, vajadzibas brīdī ir ātri domat. -

Norībeja atkal šāviens! un tad - nenogaidijis nemaz to sekas, nepaskatijies pat nemaz uz to pusi, kur zvērs peldeja, jaunais Andrs tūlin nometa flinti pie malas - piesteidzās pāris lēcieniem pie zirga, izrāva iz sedlu siksnam lielo aso cirvi un devās ar to atpakaļ - ari iekšā upē, zvēram pretim... pāris acumirkļu tikai viņam priekš tam bij vajadzejis, un nu tas stāveja atspēries ūdenī un gaidija ar augsti pār galvu izcelto spožo cirvi rokās bīstamo pretnieku, kas daudz vēl piecus soļus no ta bij atstātu... un šauri piežmaugtām acim lielā kaķa galva tuvojās tam ievērojamā ātrumā.

Jaunais Andrs saķēra cietaki sava smagā ieroča kātu un skatijās auksti cietam acim zvēram pretim - ir ne pakustet nepakustedamies, kā no dzelzs izliets - tikai acīs dzirksteja tādas draudoši spīdigas dzirksteles... Vēl viens solis - zvērs atplēta neganto sarkano rīkli un iekaukdamies salecās ūdenī uz augšu pēc veca paraduma ka uz cietas zemes, kad uzbruka savam laupijumam, bet - tanī pat brīdī ari jau atskaneja pazīstams, vienkāršs troksnis, kā kad kādu cietu šķili pārskalda un - Andrs Jegors izlēca veikli iz ūdens uz krastu, nostājies izcēla vēl reiz cirvi pār galvu - tas tagad bij sarkans! - bet - jav vairs nebij vajadzigs!.. nezvērs ieķērās gan vēl ar priekšķetnam krasta zālē, bet tūlin uz tām ari jav nokrita, pāršķeltu galvu, un puse no gara, slaikā rumpja palika ūdenī guļam.

Jaunais Andrs pasmaididams nolaida cirvi un nometis to zālē tuvojās milzigajam kaķim.

Bij nudien bijis smuks cirtiens!... ja! ar cirvi viņš prata tomēr labak strādat neka ar flinti! bij iemanijies vairak - šāvis viņš turpretim bij samērā maz, un - lai mācitos, nebij pietiekoši daudz ložu, bij jabūt taupigam!

Visu pirms viņš tad apmierinaja savu „Mišku“ kas vēl arvienu pie visas miesas trīceja, un gāja tad un vilka tīģeri ārā iz ūdens krastā, jo viņa ādu tas tomēr sev gribeja ņemt līdz. Bij ari vareni jauka āda. Tambrīžam tas to izkāra turpat kokā, lai žūst, jo par to pašu ceļu viņam tā ka tā vēlak bij jajāj atkal atpakaļ. Un tad tik viņš atminejās pie viņpus upes - kas gan bij noticies, ar varonigo meža kuili? -

Tas bij nozudis! - tā, tad bij to tikpat izglābis no briesmigā kaķa nagiem!... Andrs pasmējās - bet uz pateicibu šinī gadijumā nebij ko rēķinat! viņa pusē nu bij ari no ta japiesargajas! jo viņu pusi viņš tikpat vēl šovakar gribeja apmeklet, tapēc ka tur bij redzetais sausais līdzenums ar smukajam klintim. Upe gan laikam no turienes ari nāca, bet tam brīžam ta vēl griezas projam uz meža pusi un tāļaku līkumu viņam vairs nepatikās taisit.

Bet tīģeris tam bij nācis gan negaidot! - Ka viņam tik bīstami kaimiņi mežos, Andrs Jegors nebij vis domajis! bet - bailes jaunais Sibiriets, redzams, ne seviški pazina, un priekš cīnišanās

izrādijās, bij nevien spēka diezgan, bet ari diezgan aukstas asinis un apķēriba.

Uzkāpis zirgam mugurā viņš turpinaja tālak savu ceļu. Netāl vienā vietā upite nebij vairs tik dziļa, kā purva tuvumā, un tur tas pārjāja uz otru pusi, devās iekšā zemajos ozoliņos, kur nesen vēl kā bij sabēgušas meža cūkas. Nebij ko brīnities, ka tās te ozolienā uzturejās, jo zīļu bij pakrūmēs lielais daudzums.

Ceļš gāja tagad uz augšu, slīpā kalnajā. Pēc nevisai ilga jājiena Andrs izjāja krūmajiem cauri un nonāca no jauna uz upiti, kas tagad nu nepavisam vairs nebij dziļa un šinī vietā nāca taisni no baltajam klintim laukā klajumā, nelielā skaistā ieleja starp abam kalnaju muguram pa labai un kreisai.

Saule bij netāl no laišanās un mūsu ceļotajs tamdēļ nodomaja šeit palikt pa nakti. Netāl vienā aizā bij cik necik patvērums no nakts vēsuma, un tur tas nokāpis no zirga, palaida to pie upes zālē, lai tas līdz tumsai vēl paēstu. Pa nakti tas to gribeja turet drošibas labad sev tuvumā, jo nevareja zinat, vaj tīģerim nebij, ari vēl citi biedri - bij pat ļoti domajams! Alas šinīs baltajās klintīs (tas bij kvarcakmins) nevienas nevareja uziet, tamdēļ Andrs Jegors nometās kādā dziļakā, šaurā aizā, kurai, aiz muguras, vairs otras ieejas nebij un sakūra tur uguni.

Bet kur ciets bij šis baltais akmins un tāds glums, kā taukots! bet lepni un krāšni šās klintis laistijās noejošā saulē, un visa apkārtne bij tā

seviški glīta un tīra, jo te nebij rudi dzeltenās smilts, putekļu, netīru peleku gruvešu u. t. t. - To vietā kristala tīri akmeņi, balti zilganās šķēpelēs, drupatās, lielos mazos gabalos u. t. jo pr. Bet pašas klintīs tamdēļ ari neauga ne mazakais stādiņš, neviena zālite, ne krūmiņš, ne kas. Ta bij tīra kaila akmeņu valsts! un glītie klints stabi, kas šur tur stāveja vientuļi savrūp izskatijas tik līdzigi kapu monumentiem, ka Andrs negribot uz tiem mekleja it kā uzrakstus.

Bet tambrīžam tas daudz neka tuvak nepētija un nelūkoja, jo vakars jau tuvojās.

Atvedis atkal šurp zirgu un piesējis to savā tuvumā, tas likās segā ietinies priekš uguns uz naktsguļu.

Bij gan cieta gulta un nakti tas vairak ka vienreiz pamodās un pie tam tas tālumā aizvien dzirdeja savadu kaukšanu, ņurdešanu un - pēc dienas piedzīvojumiem tas par to nebij pārsteigts, zinaja it labi, kas tur kauca un ņaudeja. Bet tas bij tālu, un tamdēļ viņš sevi nelika trauceties, apgriezās katrreiz tik uz otriem sāniem un guleja tālak.

No rīta, tiko saule lēca, tas tomēr jau atkal cēlās, laida zirgu zālē un kūra pats uguni, lai atsilditu sastingušos locekļus. Pēc stundas apmēram atronam to atkal ceļā, gar upites malu uz augšu, iekšā kailajās klintīs.

Tālu tomēr tas nedabuja jāt, kad jau otrpus stāvās klints muguras, kurai upes ūdens šķērsam lauzās cauri, parādijās jauna ieleja mazaka

gan par to, kurā viņš bij pārgulejis, bet totiesu jo patīkamaka acim caur savu auglibu. Tas vairs nebija akmeņu tuksnesis, bek līdzena augliga zeme, ko pierādija smukie koki, gan lieli kā mazi, kā ari kuplā lai gan jau iedzeltenā zāle, svešadi stādi, puķes u. t. t. Un upite rāmiem līkumiem teceja taisni pa vidu šim līdzenumam cauri, bet visapkārt kā kalts vaiņags ap to stāveja kalnu un klinšu robežas.

Andrs Jegors jāja rāmi apskatidamies pa klajuma malu, starp kalniem un upi uz priekšu, līdz gandrīz jau bij sasniedzis viņu malu, tē - uzreiz tas savadi sarāvās, - turpat netālu priekšā guleja zālē izmētati kauli! un - ka tie nebij kāda zvēra kauli, to uzreiz liecinaja izbalejis balts, apaļš galvas kauss, kuram nupat zirgs gribeja ar līkumu iet apkārt. Lopi, kā zinams, vispārigi jūteligi pret kauliem. Cilveka daba ne mazak slēp sevī vēl tamlīdzigu instinktu, un mūsu ceļnieks seviški vēl tamdēļ tika uzreiz maldzinats, ka - tā bij vispārigi pirma cilveku zīme pēc ilgiem laikiem, ko tas šinī atstāta apgabalā ieraudzija - lai gan ari taisni visbēdigakās pēdas, kādas cilveks tur var atstāt, kur mitis.

Andrs nokāpa no zirga un skatijās apkārt pa zāli.

Dīvaini tikai, ka kauli neguleja vienkopus, bet bij izmētati pa zāli apkārt, viens gabals tē, otrs tur, trešais itin labu gabalu tālak - ja, daudzu pavisam trūka, lai iznāktu pilnigs cilveka ģintenis!? Bez tam viņš vēl ievēroja, ka kauli bij gan

zbalejuši, bet ka trūdejuši tie bij maz, tā ka seviški ilgu laiku tie nevareja būt teit gulejuši - varbūt no pērnā gada?!

Vezdams zirgu pie pavadas jaunais vīrs sāka iet rāmi uz priekšu un rūpigi skatities pa zāli apkārt, vaj varbūt neatrastu vēl kādas citas zīmes, kas tam ievērojamo atradumu izskaidrotu tuvaki. Visai ilgi tam ari nebij jamekle, jo tālak aiz vieniem krūmiem ta acim parādijās jauns skelets, un to ieraugot vien jau nebij ko šaubities, ka tas bij no kameļa!.. bij tapat izmētats un, pēc visa spriežot, tik pat ilgi jau tur gulejis, ka pirmie - cilveka kauli.

Un ka tie, dzīvi būdami, bij viens pie otra piederejuši, nebij ne mazaka iemesla ko šaubities! bet - kā tie taisni abi kopā, vienā reizā, šeit atstātajā malā bij dzīvot nobeiguši, to Andrs vēl lāgā nevareja izprast?!

Pēdigi tas iesita sev liegi pa pieri - tam ienāca prātā vakarejā cīņa - - kas tad no viņa un viņa zirga būtu upmalī atlicies, ja - tīģeris to būtu pārspējis!?... lieta bij skaidra, kā diena! - tas bij šo asinskārigo zvēru darbs!

Nu labi ka viens no tiem jau bij mazak! un - Andrs Jegors paskatijās tādam savadi spīdošam acim pa klajumu apkārt - - izskatijas it ka viņš vēletos, lai pašlaik tikai atkal kāds parāditos!

Nelaimigais, kura kauli tur balejās, bij protams viņam svēšs un nepazīstams cilveks bijis, varbut pat nelāga cilveks, bet - tādā gadijumā modās

visdziļakais cilveku kopibas instinkts - cilveks, kaut ari viszemakās sugas, bij aizvienu vēl nesasniedzami augstaks radijums par meža zvēru!

Tur tad, Andrs vairak neka ari neatrada un viņam radās jauna galvas lauzišana - kas tas par cilveku - ceļnieku bijis, ko tē meklejis, no kurienes nācis, kurp gājis? Daudz tamlīdzigu jautajienu tam uzmācās, un neuzviena tas nevareja dot atbildi - jo nebij taču nevienas vienigas citas zīmes, kas kaut ko izskaidrotu!

Viņš palaida „Mišku“ zālē un sāka ar vislielako uzmanibu visu apkārtni pārmeklet, līdz pat kalnu malai, kura nebij necik tālu un iz kuriem upe iznāca ielejā.

Bet tas taču bij visērmotakā lieta, kādu sev vareja iedomaties! ja viņš bij ceļnieks, tad taču tam vajadzeja būt līdzi kaut kādai lietai, kādam ierocim, kaut kam vismaz bez kauliem un miesas, jo tās taču tīģeri neapēda!? - - bet tur nebij tīri it neka! - vaj varbūt tas tad nebij... tē kaut kur - dzīvojis?! un nezvērs to varbūt pārsteidza - tā - savā vaļā esamus?!... tad bij jamekle varbut pašos kalnos?!

Domats, darits!

Novērojis apkārtni, jaunais Sibiriets devās taisni turp, no kurienes upe nāca; gar krastu gāja iekšā kalnos tāds ka ceļš, kaut ari pēdu tanī nekādu neredzeja, tur auga zāle, kā visur un tad tādas savadas vītes - tīri tādas kā rudenī nokaltušas kartupeļu vītes. Tas pienāca tām

tuvak un joku pēc noliecās, izrāva vienu kampšķi; bet kas lai izsaka viņa brīnumus - bij patiesi klāt kartupeļi! nebij nepavisam ko neticet! jo izraujot otru vīti, tas pats! u. t. t. u. t. t.

Pirmā acumirklī jaunais Andrs bij tik priecigs par šādu atradumu, ka pat aizmirsa meklet tālakas pēdas, jo - sen jau vairs tas nebij šādus gārdumus ēdis, kas tam tagad tur zemē priekšā guleja. Un - bij labais gabals tam tur priekšā ar pazīstamajām brūnam vītem, taisni it ka kāds tos tur būtu stādijis!?... gatavais lauciņš!

Un skatidamies apkārt tas uzreiz sasita rokas - turpat kalnu malā zem klints iedobuma jav bij - būda!... tur jau nelaimigais tad bij dzīvojis!

Nepagāja ir ne minute vairs, kad jau Andrs Jegors revideja atstāto mitekli un jo ilgak, jo vairak tas sāka brīnities:

Ko tas nelaimigais svešinieks te īsti bij darijis?!...

Tur bij visadi dzīves krāmi, kas cilvekam nepieciešami vajadzigi priekš pastāvigas vientuļa dzīves, bij flinte, liels duncis, šaujami piederumi, metala pods priekš vārišanas, tāds pat tējas trauks, karote, mazs vējlukturits, drēbes, puskažoks, segi, ādas cepure u. t. t. u. t. t. bet par ko Andrs seviški brīnijās - vairak āmaru, kapļu, akmins urbjamie, kalti u. t. t..... priekš kam viņam tie bijuši?!... ko viņš ar tiem bij kalis?!...

Andrs ar lielu ziņkāribu pārmekleja visu būdas iekšieni, līdz pēdigi atrada atslēgu priekš neuzminamās mīklas - dibina sienā izrādijas izkalts liels dobums, un kad viņš iz ta izrāva iebāzto maisu - Andrs, jaunais Sibiriets, tīri vaj apstulba aiz pārsteiguma - - vis dobums bij pilns ar - spīdošiem zelta gabaliem!

Ilgu laiku jaunais cilveks noskatijās uz dārgo mantu - - ta jau bij milziga bagatiba!.... bet tad tas ta savadi gausi novērsies paskatijas skumigu skatu uz nelaiķa lietam, uz nabadzigo mitekli, kādā tas bij dzīvojis - redzams ilgaku laiku - un nopūtās.

Ko nu viņam tas vis bij līdzejis!?... paša kauli tagad baleja netāl saulē.... no visas bagatibas tas itnekā nebij dabujis baudit!... savads bij gan dašreiz cilveku liktenis!

Tad nezinadams tambrižam neko citu darit, jaunais Sibiriets aizbāza dobumu atkal ar maisu un izgāja ārā - - viņš nudien nezinaja, vaj par šo atradumu seviški priecaties, vaj nē, bet tas bij droši zinams, ka - par kartufeļiem tas visvairak priecajās.

Pie tiem viņš taisni tad ari atkal griezās atpakaļ - par zeltu vareja vēlak pārdomat, ko un kā, bet ēst viņam gribejas krietni!

Pametis acis uz zirgu, tas nesa šurp savu ceļa tašu, ņēmās taisit uguni, nest metala podā šurp ūdeni - ar citiem vārdiem sāka taisit brokastu. Gaļa tam vēl bij - bij janovāra tikai

vēl atrasta jauna maltite un tad vēl jauzliek tēja un - tad nu tas bij bagataks kā nekad.

Nebij ko šaubities vairs, ka vientuļais zelta mekletajs kartufeļus bija patiesi stādijis, rūpedamies par priekšdienam. No citam ēdamam lietam viņa būdā vairak neka nevareja uziet, izņemot diezgan prāvu kastiti ar tēju.

Paēdis, Andrs vēlak tomēr ieinteresejas vairak par uzietu zeltu - viņš gribeja uziet to vietu, kur nelaiķis to bij kalis.

Pēc diezgan ilgas kāpelešanas pa kalniem viņš pēdigi to uzgāja - vienā diezgan stāvā klints sienā upites malā, tur tas bij, kur vientulis bij strādajis ar saviem kapļiem un pulveri, spridzinajis ārā spošās resnas āderes iz cietkvarcaiņa granita.

Andrs nebij lietpratejs, kas par tādam lietam būtu varejis spriest, bet - apskatot klintis visapkārt, tas redzeja, ka šādu spošu āderu, gan lielaku gan mazaku, šinīs klintsakmeņos bij liels daudzums - ar citiem vārdiem: šeit guleja iekša neaprēķinama bagatiba, kurai nelaiķis kaut kādā noslēpumainā vīzē bij nācis uz pēdam. Un viņš to bij gribejis izmantot, bij viens devies šurp tuksnesi dzīvot, bij kalis, nesis, kausis, līdz tam bij vairak bijis jav, nekā vienam cilvekam vajadzigs un - nāve tad bij nākusi un teikusi - „ne!“

No kurienes tas cilveks bij nācis, kas tāds bijis, uz kurien atkal bij gribejis iet - kas to zinaja?! -

Bet aiz tās vietas kalniem bij drīz beigas - augstakā spicē uzkāpis Andrs ieraudzija atkal stepi, bet - ta vairs nebij tik lielā, ka pie viņa mājas, bet cita, un pa to guleja izkaisiti daudz nokalnu, smilšu kāpu, pa starpam zāļu klajumi un ta tālu projam vienmuligā veida ir pa labu ir kreisu. Vēlak viņš pārliecinajās ari par to, ka ta vairs nav zāles stepe bet drīzak bij nosaucama par vienkāršu tuksnesi, kur zāle vispārigi auga maz, un kur ūdeņa tikpat ka nemaz neredzeja.

Viņš iegāja labu gabalu tanī iekšā. Bij pāri jav par pusdienu, kad Andrs atkal nonāca atpakaļ zeltrača būdā un pārdomaja, ko nu tālak darit.

Tālakos pētijumos tad nu viņš tambrīžam vairs negribeja doties, tikai par to atlikās pārdomat, vaj - nepaliktos vispārigi labak tūlin tē dzīvot?! vaj maz vairs jāt atpakaļ uz savu alu?!

Labu laiku jaunais Sibirets domaja - bet pēdigi tas tad cēlās:

„Viesos ir labi, bet pašu mājās ir labak!“ tas pasmiedamies nodudinaja krievu sakamu vārdu un gāja pēc sava zirga.

Seltu viņš negribeja vis te atstāt. Viņa tagadejā dzīvē tam gan bij maz nozīmes - tē tuksnešos zeltam nebij nekādas vērtibas! - bet visu mūžu jav viņš tē negribeja palikt, gribeja tē pārvadit tikai ziemu un tad doties atkal ceļā.

Bet uz kurien?

Pēc negaidita atraduma tam nu sāka neskaitams pulks domu jaukties pa galvu - tamdēļ viņš tik ilgi bij sēdejis - - nu jav viņš bij atkal bagats vīrs?! bagataks ka jebkad bijis! viņš pat nezinaja, no lieluma vērtet, cik tur bij bagatibas tanī dobumā vien!? un kur tad vēl ta, kas tur guleja klintīs - dabisks tīrs zelts, ko tik vajadzeja kalt ārā vien un bērt maisā!

Nu jav viņš vareja jāt ar lepnumu atkal atpakaļ uz savu pilsētu! - bij atkal bagatais Jegors! un.... bet ar īgnumu tas tūlin pārtrauca šādas domas - to tikai nē! neparko un nekad vairs nē!... tur tam nepatika - ari ar bagatibu nē!... ari tur zelts nekam nedereja; jo ko tur par zeltu vareja dabut Andram Jegoram jau no bērnu dienam bij zinams, un - vis tas viņam riebās. Ja, Andram bija vispārigi šaubas, vaj zelts kur īsti dereja?!... tapēc viņš ari nebij seviški aizgrābts par lielo bagatibas atradumu! Viņš jau nepazina citas zemes, ka Sibiriju, nepazina citus laudis, ka tos, kas Sibirijā dzīvoja, tanī apgabalā, kur viņš bij uzaudzis, tos pa kuriem vēlak tēvam līdzi bij ceļojis, un tur itnekur nebij nekas bijis seviški pievilcigs.

No lieluma gan tad viņš bij ari dzirdejis, ka citur, citās zemēs, ļaudis dzīvojot citadi, esot citadi u. t. t., bet - vaj tas patiesibā ari tā bija, to - mīļais Dievs vien zinaja, viņš, Andrs Jegors, nē!... māte gan ari bij teikusi, lai nepaliekot tur, lai ejot atpakaļ, kur viņa dzimusi, augusi“... tad jav gan laikam tur ari vajadzeja citadi

būt; - ko māte bij teikusi, tas bij! bet kur tas īsti bij, pa kuru ceļu uz turien bij jaiet, to viņa tam nebij vairs varejusi pateikt. Dzīvai esot, tēvs tai bij stingri noliedzis runat kaut pušplēstu vārdiņu par agrako dzimteni - viņš no tās itnekā vairs nebij gribejis zinat un - viņa dēlam neesot japazīst citas dzimtenes, ka ta, kurā dzīvoja - jo tanī vareja ļoti labi pelnit, ta bij ļoti laba zeme!

Ka ši zeme bij uz vakariem, to Andrs gan nojēdza, jo kad saule gāja zemē, māte aizvien mēdza skatities ilgi projam uz to pusi un nopūzdamas novērzās un nāca iekšā, kad ta bija nogājusi.

Un tamdēļ jaunais Andrs negribeja vis zeltu atstāt - vareja varbut tomēr noderet! ja tam izdevās kādreiz uziet citas zemes, citus cilvekus!?

Tam nolūkam gan būtu bijis labak palikt tūlin tepat dzīvot, jo zelts bij smags un viņa dēļ tas negribeja savu „Mišku“ nobendet, bez tam kartufeļus tas tambrīžam vēl mazak gribeja teit atstāt!... nevareja atstāt ari tīģera ādu, kas ceļā vēl gaidija, zeltrača lietas tapat, pulvera krājumu, brango magazinflinti, kas vēl itnebūt nebij maitajusies u. t. t. u. t. t., bet - drošaks un gatavs ziemas miteklis bij viņam savā ielejā, tīģeru viņš tur vēl nevienu nebij manijis, vareja pats ari drošak nodoties miera darbiem un bez tam - drusku māņticigs jaunais Andrs Jegors ari vēl bij: nelaimigā kauli aizvien nāca atkal prātā - kamdēļ viņam vajadzeja nomesties taisni tādā nelaimigā vietā?!...

Un galu galā tas tamdēļ apņēmās doties tomēr labak atpakaļ uz savam paša mājam!

Seltu nevajadzeja uz reiz pārnest - kartufeļus vareja tūlin pievākt, tapat derigakās lietas, un Miška vareja nest visu uz savas muguras; pats tas ies kājam un līdzēs ari kaut ko nest!

Un tā jaunais cilveks tad ari darija, bet iekam aizgāja, viņš tomēr ņēma salasija nelaimiga kaulus un apraka tos godigi vienā pakalnitē, iedūra nelielu krustiņu kapa kalniņā un noskaitija tēvreizi. Viņš gan īsti nezinaja, kamdēļ to vajadzeja, bet to ari tam māte kādreiz bij teikusi, un - tad jav tā vajadzeja!

Vareja būt pusdienas laiks jav, kad tas apkrāvis savu zirgu, apkrāvies pats, devās pa vecām pēdam atpakaļ uz savam mājam.

Šoreiz tas bij daudz piedzīvojis, un visdrīzakā laikā tas gribeja jāt atkal šurp un, ja vajadzēs, vēl reiz, lai pamazam pārvāktu mājā visu savu „mantojumu.“ Bez tam viņš vēlejās šeit drusku pamedit uz meža cūkam, jo jauno suķenu, sivenu gaļa tam ļoti noderetu ēdienu pārmaiņai savu tauku dēļ. Maizes vietu tagad kaut kā jav izpildis kartufeļi.

__________

Piektā nodaļa

Novembera mēnesis pašlaik nobeidzās, bet no gaiditas ziemas ari tagad vēl nekas nebij redzams, t. i. nebij vēl arvien sniega, un Andrs Jegors, bijis Sibiriets, citadas ziemas nekādas neatzina - bez sala nebij ziemas?

Taisni šinīs dienas viņš cītigi, kaut ari diezgan neveikli strādaja ap kažoku šūšanu. Ādu tam nebij trūkums, jo kalnu mežos augstak, no kurienes upe nāca, viņš bij uzgājis tādu ka caunu sugas zvēriņus, kuriem bij ļoti mīksta, silta āda, - varbūt pat diezgan dārga āda, bet tas viņam šimbrīžam bij no mazaka svara, kad tikai labi sildija!

Un tūlin pēc nobeigtajiem ceļojumiem uz „zelta kalniem“ - viņš divreiz vēl bij dabujis taisit šo ceļu, lai visu savu jauniegūto mantu dabutu mājās - viņš devās no jaunu uz medibām, pie kam jauniegūtā magazinflinte tam tagad ļoti labi nodereja. Par pulveri ari vairs nebij ko rūpeties, jo starp nelaimiga zeltrača mantam viņš bij uzgājis veselu muciņu visbrangakā šaujama pulvera; bet lodes - cik dīvaini tas nu ari kādam neizliktos - viņš ar ļoti labiem panākumiem mēģinaja kalt iz sava - zelta!

Nebij ari ne drusku sliktakas ka svina lodes - pat vēl smagakas.

Ādas tas samedija drīz, bet grūtak bij tās cik necik apstrādat, lai noderetu izredzetam mērķim.

Kaut kā beidzot tamlīdzigs kaut kas iznāca kā kažoks, un galvenais, tas bij patiesi ļoti silts.

Seltam tas izraka pašā alas dibinā dobumu un noglabaja tur to ar visu maisu. Lielas rūhpes tas tadēļ netureja - lai tur gul, līdz kādreiz ievajadzesies un varetu būt derigs. Ar daudz lielaku rūpibu tas noglabaja kartufeļus, lai tie, salam iestājoties tam nesasaltu, vaj ari, padaudz siltumā tureti, nesavītu. Katrā ēdiena laikā tas nu arvien no jauna atzina, cik ļoti liela svētiba viņam bij ši manta. Līdz tam bij bijis, kā meža zvēram ar gaļu vien jabarojas. Rieksti un olas jav bij bijusi drusku pārmaiņa, bet pēdejās tagad nācās aizvien grūtak uziet - fazani, likās nedēja tagad, bet rieksti, kurus tas bija salasijis lielu lielo krājumu, nodereja patiesibā vairak laika kaveklim neka īstai baribai. Bez kartufeļiem tas tad patiesi vēl bij iegūvis - cūku gaļu; jo kad mantas bij mājā, tas bij trešo reiz vēl jājis uz zelta ieleju uz medibam, un tam bij labi veicies - vairak brangu suķenu Miška vēlak stiepa pa muguru uz mājam. Un tos Andrs rūpigi apstrādajis iesālija un vēlak nožāveja dūmos. No tam iznāca ļoti derigs pārtikas krājums, un pilnigi bezrūpigi tamdēļ jaunais vientulis skatijas nākotnei pretim - viņš uz to bij sagatavojies, nebij slinkojis!

Bet lielo tīģera ādu tas bij izklājis savā alā kā tepiķi priekš guļas vietas. Ta bij viņa pirmā cīņas trofeja, uz ko tas patiesi vareja būt lepns; bet vēl kādu no šiem nezvēriem tam nebij izdevies vairs sastapt, kaut ari droši vien to vēl bij vairak niedrajos un biezienos. Savā apgabalā gan tas nekad vēl nebij dzirdejis to briesmigo ņaudešanu. Seviški zirga dēļ viņš tos nevēlejās savā tuvumā. Bet tīģeru vietā tas piepeši manija uzklīstam vilkus. Alas tuvumā gan tie nelaidās, bet pa naktim viņš jau vairak reizes tos bij dzirdejis rejam un kaucam kalnos, mežā.

Kapēc tie līdz tam nebij rādijušies?! -

Vienu vakaru tas pašlaik sēdeja pie savas krāsns, meta pagali pēc pagales tanī iekšā, lai būtu gaisma, bez tam ari siltums priekš nakts; bet šovakar nez kā viņa ala negribeja iesilt!? Logu kā ari durvis tas bij kā arvien diezgan rūpigi aizklājis ar stirnu un kazu ādam, kad pēc tam vairs ārā negāja, bet bij kā bij vēl vēzs.

Andram bij tomēr laika diezgan un malkas ari diezgan, un tamdēļ viņš kurinaja neapnicis savu krāsni, taisija, ēda savas vakariņas, dzēra tēju, kā jau katru vakaru, un pēc tam nosēdies skatijas kvēlošās ogles un domaja dažadas domas. Viņš pats brīnijās, kā tam tagad bij daudz jadoma - par daudz un dažadam lietam, kas tam senak ne prātā nebij nākušas; tā piemēram viņam tagad bieži vien nāca galvā

autajiens - „kamdēļ viņš īsti dzīvoja?“ jo - lai viņš pats varetu dzīvot, tam bij jašauj, jakauj citā dzīva radiba un ta jaēd... kamdēļ tad viņš toreiz uz tīģeri īsti bij dusmojies, kad tas uzbruka meža cūkam - vēlak viņš pats, Andrs Jegors - ari to bij darijis?!... kam tad īsti vajadzeja, ka viņš dzīvoja, un ka tamdēļ citiem dzīviem radijumiem bij jabeidzas ...kapēc tā bij, ka vienam bij jaēd otrs, lai varetu dzīvot?!...

Un tā viens jautajiens radās pēc otra un nabaga Andrs ne uz vienu nevareja atrast atbildi.

Un cik simtu tamlīdzigu jautajienu vēl citu nenāca tam tagad galvā.

Vaj cits kāds uz tiem vareja atbildet?!... tad jau viņš pats bij pārak mulķis!... tīri kā citi meža zvēri - - gatavais mežonis, kas citu neka nezinaja ka - ēst, gulet, maitat citas dzīvibas un ta tālak.

Un tad nezin kamdēļ, Andram Jegoram palika tā savadi bēdigi ap dūšu - - kalab viņš tāds bij?!... citi varbūt bij citadi, kas - nenāca iz Sibirijas?!...

Un neapnicis tas kūra savu krāsni un lauzija savu galvu.

Ta bij vientuliba! Tam domas bij pamodušās, un - reiz tās bij pamodušas, no viņām vairs nevareja atgaiņaties - ar tām bij jakaujas caur līdz pareizai atbildei, tad viņas nozūd, bet - viens Andrs nespēja vēl pie šis atbildes tikt.

Vajadzeja laikam jau būt diezgan vēlu, jo laiks tā aizgāja nemanot un, kad Andrs izvilka un paskatijās pulksteni, tad izrādijās, ka tuvu jau pusnakts; bet miegs tam vēl nenāca.

Lai glābtos no domam vientuļais vīrs ķērās atkal pie darba, jo tas bij labakais līdzeklis pret domam, to viņš zinaja aiz piedzīvojumiem. Viņš ņēma atkal priekšā vicas, ko dienu bij pārnesis, un mēģinaja no tām pīt venteru priekš zivju ķēršanas. Upē tas bij uzgājis kādu braslu, kur starp lieliem akmeņiem bij tikai pāris strauju vietu, pa kuram zivis ceļoja uz augšu, un ja tur viņam uzstāditu „lamatas“, tad, jadoma, vajadzeja varet kādu noķērt?!

Ārā pa tam bij vējš nostājies, un nakts palikusi tāda seviški klusa, kā nekad.

Pēc apmēram stundas Andrs nobeidzā savu darbu, nolika pie malas un izmaisija krāsni. Nu bij silts, bet - ir tagad vēl miegs nenāca! Šovakar tam seviški smadzenes bij palikušas dzīvas, neparko nenogura; bet darit ari vairak nekā negribejās.

Ne! pēdigi tas iestenejās aiz neparastas nepacietibas - ilgi gan tā viens nevar dzīvot!... lai tik pagāja gaidama ziema - tad bij jadodas cik drīz vien vareja atkal ceļā! Tagad nu viņš zinaja, uz kuru pusi bij jadodas, lai varetu ceret atkal ar kādiem cilvekiem sastapties - vajadzeja jāt uz vakariem, projam no sālsstepem, tad uzies atkal citus cilvekus!...

Tad tas cēlās un gribeja iet ārā atvēsinaties - varbut tad galva norims. Tas atņēma ādas no durvim un atgrieza lielo grīzekli, vēra durvis vaļā, bet - kas lai izsaka viņa pārsteigumu - - ārā bij bieza kārta sniega jau un sniga arvienu vēl no jauna klāt!... pēdigi bij atnākusi gaiditā ziema!

Andrs priecigs stāveja durvīs un neiztaisija vairs pat par aukstumu neko - bij pēdigi atnākusi ziema - gandrīz reizā ar ziemas svētkiem.

Tas bij ļoti apmierinats, un tad, atkal aizvēris durvis, viņš nu pēdigi nolikās gulet, to vaīrs nemocija domas - tām bij dots uz reiz jauns virziens, un miegs tad ari atkal pārnāca.

Rītā tas pamodās vēlak ka parasts.

Pirmais viņa darbs no rīta bij, kā arvienu, iet pēc ūdens, lejā uz upi. Spaņa vietā tam nodereja ādas soma, ko kādai kalna kazai bij somiski novilcis un tam nolūkam apstrādajis.

Paņēmis šo savu rīku Andrs Jegors taisija atkal vaļā durvis.

„Oho!“ tas jautri iesaucās, kad atvēra savus „vārtus“ - jo patiesibā durvis tādiem vairak līdzinajās - neieraudzija vis, kā katru rītu, savā priekšā ieleju, upi un pretejo krastu ar augstajiem kokiem, bet - vienkārši it neka! jo durvju caurums bij pilnigi aizsnidzis vaj ari aizdzīts ar sniegu cieti, un alā palika tumšs, kā bijis, neskatoties uz atvērtam durvim (kas vērās uz iekšu).

Bez kavešanās Andrs tad attaisija logu, bet - ar tādiem pat panākumiem, jo logs jau nestāveja augstak par durvim.

Tā tad - iesnidzis viņš bij! bet - rūpju tāds notikums nedarija. Sameklejis lāpstu jaunais cilveks ar sparu tūlin ķērās pie darba - rakās pa savam durvim ārā.

Pēc nedaudz lāpstas dūrieniem jau gaisma iespīdeja no augšas iekšā alā, un vēl pēc cetorkšņa stundas darba Andrs stāveja jau ārā svaigā gaisā, kaut gan līdz pašam krūtim iekšā sniegā.

Bij gan čakla ziema, neko sacit! bij, tā sakot, skriešus pārskrējusi pēc ilgās nokavešanās!

Ne pazīt vairs nevareja visu apkārtni - vis bij ka aprakts zem biezās baltās sniega kārtas un tik apstulbinoši gaišas bij tagad visas malas, ka vīrs negribot piemiga acis. Koku zari vaj lūza aiz smagiem kupeniem kas uz tiem guleja un mazakie krūmi bij vienkārši nozuduši iz savam vietam.

Tas bij pārmērigs sniega daudzums uz reiz! tāds laikam tik ari šeit, tādos kalnajos, tā uz reiz vareja sakrist!... bij īsti darbs līdz viņš tika līdz upei, bet vēl lielaks, līdz kaut kā atkal notīrijās no sniega, atpakaļ atnācis.

Bet durvis nu vairs nevareja turet vaļa, jo aukstums ari uz reiz bij iestājies. Labi ka viņš bij jau pie laika sagādajis malkas krājumu, un

to turpat netāl no durvim uzkrāvis gar ārsienu. Drīz krāsns ari jau atkal kurejās, un - Andrs Jegors ne visai jautri tagad skatijās uz tās uguni. -

Nu jau diemžēl bij pienācis tas laiks, no kura viņš bij baidijies - nu būs daudz vairak jasēž iekšā - nevarēs vairs cauram dienam klejot apkārt - vismaz tālos ceļos ne! jo no tam tagad būtu maz prieka - iznāktu vienkārša sniega mīdišana!

Bet jaunais Andrs bij ļoti spēcigs, zaļoksnis cilveks, kas bez spēcigas kustešanās palika tīri kā slims, to viņš pats jau instinktivi bij novērojis - tamdēļ bij jalīdzas, kā var! - Un pēc sava brokasta tas tad ari ilgi nedomadams ķērās pie lāpstas un taisija sev brīvu ceļu - vispirms uz upi, kurp tam allaž bij jastaiga.

Tā tas pirmo dienu kaut kā nogaleja.

Ari otru un trešo vēl kaut kā gāja, bet tad viņam tāds darbs sāka apnikt un tas sāka iet atkal uz medibam, neskatoties uz visu dziļo sniegu.

Bet vakari iznāca tomēr labu tiesu garaki tagad, neka senak, un dažu labu reizi tam bij jakaujas vēl atkal ar savam domam, šo neparasto amatu.

Pienāca pamazam ziemas svētki.

Liels sals līdz ar tiem nenāca, bet sniegs šad tad vēl arvien no jauna krita klāt; bet tad taisni to dienu priekš paša svētā vakara sacēlas liels puteņa negaiss, un Andram gribot negribot

bij lielakā dienas daļa japavada iekšā. Pūta, kā vaj debess ar zemi griezas kopā un vakars iestājas jav daudz ātrak ka rāmās dienās.

Un tas tad bij ziemassvētku vakars! Vairak tas neka tad nevareja darit, par godu, ka sakurt krāsnī uguni - cita tam nekāda līdzekļa nebij, lai paceltu to par citiem vakariem augstak.

Un šovakar viņš neka nestrādaja - tas bij otrs, bet to tiesu viņam vakars bij jo garaks.

Ja - vasaru bij gan cita lieta!

Šovakar Andram negribot ienāca prātā, ka viņa tagadejā dzīve bija patiesibā diezgan nabadziga. Tam nebij pat citas gaismas, ar ko savu alu apgaismot, ka vienigi krāsns. Un - cik tūkstošu sveču pa ziemas svētku vakaru neizdedzinaja, taisni šovakaru, kur viņam nebij neviena galiņa, ko aizdegt! cik šķīvju un glāžu šovakar neklabeja, kur viņam bij jaiztiek vienigi ar bleķa krūziņu un vecu niecigu tējkaroti - ja, nebūtu jav ari bijis ko liet iekšā glāzēs un šķīvjos! Un ka par joku - alas dibinā tam guleja manta, pa kuru vaj visu pilsētu vareja nopirkt, kuru toreiz atstāja!

Tas negribot pasmējās - būtu jav tik vajadzejis to gribet! izdarama lieta ta bij!

Bet Andrs Jegors nebij tas cilveks, kas tik ātri grozitu prātu. Uz turien tas nekad vairs nejās atpakal - to viņš bij noņēmies toreiz, un tā tas būs!

Ko tur vairs meklet!

Viņš ļoti mierigu prātu tagad vareja domat par savu pagājušo dzīvi - ta ne to uztrauca ne sāpinaja vairs - tas bij vis nodarits - uz visiem laikiem!

Viņš pat ne ar rūgtumu vairs nedomaja pie savas bijušas sievas, un ta bija droša zīme, ka viņš to vairs nemīleja. Bij bijis ļauns liktenis - māciba - toreiz, sāpiga māciba, bet ta bij pārciesta, vaina bij sadzijusi un tās vietā palikusi bezjūtiga rēta!

Andrs tikai nevareja izdomat - kapēc viņai tā bij vajadzejis darit!? Ari uz šo jautajienu tam pietrūka atbildes, ka uz visiem daudziem citiem. -

Vakars bij garš, loti garš! ārā kauca, gaudoja vējš, čabeja virpuļotais sniegs...

Ari vējš pēdigi nostājās, laiks norima.

Un tad Andrs dzirdeja, ka vētras vietā sāka ārā pa kalniem gaudot, kaukt vilki. Pa brīžam atskaneja jav diezgan tuvu, arvien tuvak, līdz pēdigi pavisam tuvu aiz durvim.

Nudien, palika nekaunigi - ko vēl neiedomajās! Andrs klausidamies ierūcās - jo pēc neilga laika sāka ārā pavisam tuvu aiz durvim sacelties gatava jakts - ņurdeja, kauca, plēsās bij laikam vesels bars salasijies kopā.

„Nu! nu!“ - jaunais vīrs iesaucās, piecēlās un sameklejis pa stūri vienu no nelaiķa zeltrača kapļiem, - gāja taisit vaļa durvis.

Bij uzlēcis gaišs mēnesis un turpat nedaudz soļus no durvim mēnesnicā - bij patiesi sapulcejies vesels bars izsalkušo nelūgto viesu.

Ausis spicedami tie skatijās pretim piepešai parādibai - cilvekam.

Andrs uzbļāva gribedams tos iebaidit, bet izrādijās, ka tie nebij tik visai bikli, kā domajis - pāris no lielakiem pat atņirdza zobus un nekāpās vis atpakaļ, bet gan uz priekšu.

Jaunais cilveks drusku sapīka un, paķēris turpat no malkas svarigu pagalu, laida to nekaunigakajam tēviņam krūtīs. Tas drusku līdzeja, vis bars izklīda tūlin pa sniegu, bet trāpitais iekaukdamies saklupa uz acim un sāka spardities. Un tad Andrs redzeja nu pats ar savam acim, ko līdz tam tik bij dzirdejis stāstam - citi vilki to ieraudzidami uz reiz atkal bij atpakaļ un kaukdami metas virsu ievainotam biedram, sāka to plēst kopā... fui... Andrs tā īgni noskatidamies uz tumšo pūli iesaucās - „tādas dzīras jūs man te gribat sarīkot - pagaidat, pagaidat drusku!“ un to teikdams tas saķēra smagā kapļa kātu cietak saujā un metās to pa gaisu vicinadams virsū riebigajam pūlim.

Izcēlās liela kņada! viens tēviņš pēc otra novēlās spardidamies sniegā, jo kuru smagais dzelzis trāpija, tas vairs nedzīvoja, un zibiņa ātrumā viens sitiens sekoja otram, ta ka pēdigi pat visniknakie, kas tūlin uz reiz negribeja griezt ceļu, aizlaidās kaukdami projam uz upes pusi. Ne mazak ka pieci palika guļam.

„Beztijas! es jums!“... jaunais Andrs atveldzejis tādā kārtā savu drusku sapīkušo dūšu, nosauca bēgļiem pakaļ un griezās tad rāmi atpakaļ savā alā.

„Tas bij par „lauko“! (viņš tad it kā pats sevi aizbildinadamies nokaunejies pasmējās.) „Laukais“ bij ceļā viņa otrs zirgs, kam vilki bij pārkoduši rīkli.

Aiztaisijis durvis tas tad nosēdās atkal pret krāsni un gādaja par jaunu gaišumu.

Nebij ilgi jagaida, kad ārā kaukšana iesākās no jauna, bet šoreiz Andrs tos vairs netrauceja. Viņš gan zinaja, ko tie pagani nu atkal darija, bet ļāva tiem vaļu - - nebūs pašam rīta javāķ to maitas no ceļa nost!

Ēda atkal viens otru! - - –

Un pagāja tad ari ziemas svētku vakars, pagāja pēc tam citi vakari ari vēl, līdz pienāca jauns gads, tad zvaigžņu diena - gāja uz priekšu janvara mēnesis, līdz pēdigi pienāca februars.

Sāka ari tas iet pamazam uz priekšu un mūsu vientulis sāka skatities atkal jautrak pasaulē. Saule sāka palikt atkal gaišaka, un sniegs vairs klāt nenāca.

__________

Sestā nodaļa

Vienu rītu, tas vareja būt tā ap februara vidu, kad Andrs, pacēlies un izgājis ārā, uz

reiz nomanija, ka gaiss grozijies. Bij salīdzinajot ar pagājušām dienam, pavisam silts, un pūta lēns vējiņš. Pie tam sniegs no kokiem bij pa daļai jau nokritis, pa daļai krita vēl pašlaik, un kailajos zaros bij dzirdama tāda neparasti maiga šņākšana, tāda savada, kādu dzird tikai pavasara vējiem pūšot, kad kailie zari mikli un no tiem pil kā rasa zemē mīgstaja sniegā pilieni, atstādami katrs tanī savu pēdu. Pār upi cēlās tāda kā migla, tāds kā tvaiks.

Ejot tagad kājas striga dziļi sniegā, jo tas bij mīksts. Ar pūlem tikai Andrs vairs pakļuva pie upes, jo sniegam jau bij apakšā ūdens.

Pārnācis atpakaļ alā Andrs Jegors noskatijās domigi uz visu apkārtni.

Vareja būt, ka te pavasars tapat uz reizi iesākās, kā ziema?! Pēc visām zīmem spriežot tam vajadzeja būt jau pavisam tuvu!... pāris dienās vajadzeja skaidri izrādities... ja laiks palika tik silts un sniegs kusa, kā šodien, tad drošibas pēc bij jabūt uzmanigam, ka - neuznāca plūdi!... kas vareja zinat, cik augstu ūdens gāja!?...

Ap pusdienas laiku viņš uzkāpa krastā, lai pārliecinatos vaj viņa skurstenis vēl bij drošs - jo sniegam pirmo reiz parādoties, Andrs bij manijis ka viņa krāsnī nāk no augšas iekšā ūdens un bij tamdēļ ap caurumu augšā uzcēlis no akmeņiem un cementam līdziga māla, kas upes malā vienā vietā teceja kā biezs avots ārā iz krasta, diezgan augstu skursteni.

Sev par prieku tas pārliecinajās, kā šis darbs caur sniegu un miklumu nebij nebūt palicis vājaks bet minetais māls izrādija taisni cementa īpašibas - tas ilgak stāvot bij palicis vēl cietaks. Skursteni viņš tamdēļ bij uzcēlis daudz augstaku, neka būtu vajadzejis, ka to izlietoja ari priekš gaļas žāvešanas.

Vēl kalnā esot Andrs ievērojo, ka no stāvakām vietam sniegs šļuka jau uz leju, ka vietam pa mežu vēlās kā mazas lavines...

Un visu dienu bij silts, debesis apmācas no miglas, kas aizvienu spējigaki sāka celties, kāpt ārā iz upes, gravam un mežiem...

Bet vakarā vēlu, kad tas iegāja iekšā un atkal aizkūra krāsni sāka - līt. Viņš vareja dzirdet čurkstešanu un atvēra durvis lai drošibas pēc pilnigi pārliecinatos - ja, bija smalks, silts lietus!

Atgriezies alā Andrs palika domigs stāvot - tam bija it ka šonakt nevajadzetu nepavisam iet gulet!?... jeb - varbut labak - - nepalikt pa nakti alā?!...

Un tad, kamēr viņš vēl tā domaja, uzreiz ārā aiz durvim - ielejā vaj ari mežā - izcēlās uz reiz tāda savada rūkšana!... izklausijas tā kā pēc vētras, kā pēc tāla pērkoņa?!?...

Tas palika klusu klausoties. Rūkšana palika aizvien stipraka, likās nākam ar steigšana tuvaki aizvien tuvak!...

Žigli jaunais cilveks steidzās atkal pie durvim, atrāva tās vaļā, bet - vēja nebij! lietus lija tapat, tikai ta čakstešanu vairs nevareja sadzirdet, tapēc ka nezinamā rūkšana bij jau pārvērtusies par briesmigu krākšanu un bij netāl turpat jau apakšā!...

Andram vairak neka nevajadzeja zinat - tas bij ūdens!... plūdi, kas negaidot nāca, lejā no kalniem, iz kuriem upite izcēlas, bet tumsa bij tik liela, ka neka nevareja ielejā saredzet - tikai nedaudz soļu no alas dažas krasta pakāpes, tās ja!

Ne! te nebij ilgi laika ko prātot - kas vareja zinat, cik augstu plūdi kāpa!?...

Viņš steidzās atpakaļ alā un sāka steigšus mest visvajadzigakās lietas iekšā maisā, visu kopā ko tik tanī acumirklī atzina par vairak vērtigu un vajadzigu. Visus krājumus protams nevareja domat tādā brīdī glābt - tikai vissvajadzigako, jo ārā rūkšana un krākšana jau pārvērtās par negantu troksni.

Tas atgriezās, pameta atkal acis ārā pa durvim - na nu!... tas jau nu bij turpat aiz durvim... Vareja skaidri dzirdet strauju vilņu šļakstešanu, šnākšanu, it ka vāritos... un kad tas vēl pāris solus pagāja, tad viņš ieraudzija vājajā uguns gaismā jau pašu ūdeni - soļu desmit tikai vēl no alas - atlika tikai vēl 2 pakāpes un - pa trešo vienigi, kura tad jau stāveja zem ūdens, vareja tikt - ārā augšā kalnos - - tā tad bij jav pa vēlu!

Andrs Jegors sarauca dusmigi pieri un uzskatijās brītiņu drūmi uz vienigo ceļu, pa kuru vareja glābties... un turpat priekš viņa acim ūdens sāka jav sniegties pār otro pakāpi!...

Neatlika nekas cits ka glābties atpakaļ pašā alā un tur tureties pie dzīvibas cik ilgi vareja - tur vēl tad vareja pārdomat!

Un to tad tas ari darija.

Bet - Miška!? uzreiz tam ienāca prātā - viņa zirgs, kā tas lai glābas?!... tas nevareja pakāpties augstak, kā viņš, ja ūdens sāka pildit alu!

Tikai acumirkli Andrs domaja - Miškam bij jadod brīviba, lai glābas pats, kā saprata ja vēl spēja! - un tūlin jav tas steidzas un taisija vaļā zirgu, un veda ārā uz platformu priekš alas.

Krāgdams nabaga lops skatijās pa tumsu apkārt, bet viņa kungs nevareja uz to noskatities - tam bij ļoti žēl sava vienigā dzīva biedra - tamdēļ tas gāja alā atpakaļ, bet durvis atstāja vaļā: lai viņa instikts to vaditu! ja gribeja sev vēl meklet ceļu, pa kuru glābties, lai mekle, ja gribeja nākt atpakaļ, lai nāk!

Bet pats tas sāka velt piepildito maisu uz savu lielo krāsni, un lai aiz siltuma tanī viena otra lieta nemaitatos, viņš ielēja krāsni ūdeni un izdzēsa uguni. Priekš alas apgaismošanas tas tad iededzinaja skalu, kādu tam aizvien stāveja vairak buntes uz krāsns gatavi. Krāsns virsus bij rūmigs diezgan, kur vajadzibas brīdī nostāt un bij tomēr par asi augstaks nekā alas plāns!

Un izrādijas, ka ši vajadziba pienāca drīzak, neka Andrs bij domajis - ka draudošs ķēms, drīz vien durvīs parādijas tumšais elements! - bet zirgs nenāca vairs atpakaļ!

Andrs jav stāveja uz krāsns un noskatijās skala gaismā, ka vis plāns drīzumā bij apklāts ar ūdeni.

Apmēram 7 pēdas tad vēl atlika! un - - bet ne! Andrs Jegors nebij tas vīrs, kas gaidija un padevās!... jav tam bij plans gatavs! Kapli rokās tas jav plēsa krāsns skursteni vaļā, sāka kalt, cirst, strādat ap alas sienu, kas gāja uz augšu caurumā....

Ūdens kāpa ne pa minutem vairs, bet zekundem, ielejai vajadzeja būt vienai jūrai jav!

Un Andrs strādaja tik, kala sev trepes pa caurumu uz augšu - kā skurstenskrāpis daždien - bij drusku šaura ši ala priekš viņa platajiem pleciem, pie tam silta vēl no nesenās kurinašanas. Sviedri vīram plūda straumem, bet - te gāja darbs uz dzīvibu un nāvi.

Kad viņš atkal noskatijās lejā, ūdens stāveja jav līdz puskrāsns, malka peldeja par ta virsu, bet augstak par asi Andrs vēl skurstenī nebij iekļuvis ...nupat tikai tam ar mokam bij izdevies ielikt tanī šķēršam pāris stutes, uz kuram nostāties, lai varetu strādat tālak. Bij jaglābj tomēr ari maiss ar mantam, jo bez tām, sevišķi bez ieročiem un pulvera, cirvja u. t. t. viņa paša dzīvibai ari palika mazaka vērtiba. Tas uzcēla tamdēļ smagi pilno maisu no krāsns virsus un

pārlika to krustim pār abam stutem un spraudās tad pats ari ātri atpakaļ skursteņa caurumā, jo tam izlikās it ka krāsns zem viņa kājam jav grīļotos.

Un tā ari bija, jo drīz vien ta iegruva, un līdz ar to uzreiz izdzisa viņa skals. Gan tas mēģinaja to no jauna iedegt, bet skurstenī tas vairs nebij iespējama lieta - vilka pa daudz, ta ka uguns dzisa ārā - izdzisa pēdigi pat sarkanā ogle skalu galā, un dziļa tumsa uz reiz apslēpa visu jaunā cilveka acim. Tas neredzeja vairs ar cik lielu steigu tam nāve ūdens veidā steidzas pakaļ, bet sajuta to tagad daudzkārt jo dzīvaki.

Redzet vairs neka nevareja, bet aptaustijis rokam šaurās alas sienas tas izvilka savu lielo nazi un sāka ar to apstrādat ne visai cieto smiltsakmeni - ar kapli vairs nebij rūmes rīkoties. Tas gāja nu gan daudz gausak, bet gāja tomēr vēl arvien pamazam uz priekšu. Kā kurmis, kas apakš zemes savu alu rok, tā viņš nu strādaja - jušana tam bij tāda, it kā dzīvs būtu aprakts; jo atpakaļ vairs nevareja un uz priekšu gāja ļoti gausi - gausak katra ziņā par ūdeni.

Nezin cik ilgi nabaga Andrs tā vareja būt strādajis, kad pēdigi viņa nazis atdūrās uz cietu akmeni. Tas dūra sāņus, pa labu, kreisu, mēģinadams, cik akmins liels, bet tas nebij vis akmins, ta bij jauna kārta, pēc smilts kārtas, kurai caurums gāja cauri, un - - tē to vairs plataku nevareja pataisit! mazakais tādos apstākļos

un ar nazi vien nē! ar citiem vārdiem: nu bij japadodas! bij jagaida, kamēr ūdens collu pa collai to dzīvu aprīs!

Andrs Jegors tā savadi nopurinajās - kā aiz nevarigam dusmam, kā aiz īgnuma - - fui! tas nebij nemaz vīrišķigs pretnieks - nebij nepavisam smuka nāve!

Gurdeni viņš iebāza nazi atpakaļ makstī, atspieda galvu pret mūri un nogrima neparastā bezjūtibā - - tad jav vairs nebij vērts ko domat! Viņam, Andram Jegoram, nebij bail no nāves, bet - viņš tomēr kurneja pret tādu likteni - tas tam likas netaisniba: uzbrukt tā, ka vairs nevareja pretoties, kaut vēl bij spēka un cīņas patikšana!?... Viņš bij arvienu domajis un ticejis, ka liktenis vīrišķigaks!.. tāds viņš tam vairs nepatika!...

Un apatiski tas atsēdās uz maisa un tikpat apatiski tas klausijas uz ūdens burbuļošanu, klaudzešanu, skalošanu apakšā; bet ari ta palika arvienu klusaka, dobjaka, līdz pēdigi pēc dobjas noburbuļošanas netāl tam apakš kājam vis palika klusu kā kapā. Izlikās it ka mirejam pašlaik būtu izgārkšķejusi pēdeja dvaša iz kakla un - nu tas bij beigts! līķis!

Vējš vairs nevilka cauri, bet Andrs vairs ir nedomaja vilkt no jauna uguni, skatities apkārt - bij jau ir tā vis skaidri zinams - nebij vairs ko skatities.

Un dīvaini - kad nu pašas briesmas taisni sākās, šausmigā nāve pašlaik pēc ta sāka

stiept savus aukstos pirkstus, Andrs - aizmiga!

- - - - - - - - - -

__________

Septītā nodaļa

Likteņa ziņu un nodomus tomēr neviens vēl nav varejis izdibinat un aprēķinat. Kad mēs kādreiz domajam, nu viņš pavisam sāk darit greizi un netaisni - iznāk, ka tas mums bijis par labu, un kad mēs kādreiz, lai gan reti, atzīstam, ka tas nu pēdigi reiz ari mums ko pa prātam izdarijis, tad - izrādas vēlak, ka otradi!

Izliekas ļoti bieži, ka tas vispārigi ar mums tikai jokotos, mūs ne par ko neieskatitu - ne daudz vairak katrā ziņā ka par rotaļu lietiņam. No kurienes viņš tādas tiesibas ņēmis, Dievs vien zina, bet ja kas Dievam netic, lai mēģina pats izdibinat. Daudzi gan ieskata, ka ta būšot velta galvas lauzišana.

Andrs Jegors, neskatoties uz visam tuvam briesmam, palika tomēr tambrīžam vēl pie dzīvibas.

Viņš pats nezinaja, cik ilgi gulejis, kad pēdigi atmodās, bet pirmā lieta, ko viņš tad ievēroja, bij ta, ka tam ļoti auksts, ka viņa tumšajā „apakšzemē“ tik stiprs caurvējš, ka vaj elpot nācās grūti.

Tas izcēlās ātri atkal stāvus, atspērās pret stutem un lūkojās zemē. Bet tanī pat brīdī

viena no stutem sāka slīgt - un iekam vēl Andrs spēja satureties, jav tas gāzās ar visu maisu lejā, zemē alā.

Kritiens nebij augsts, un jaunais vīrs drusku izbrīnijies uzlēca kājās - kur tad - ūdens!? ...vaj tad tas vis tikai pa sapņiem bijis?!... ne! tur jav bij ta pēdas! - alu vairs ir ne pazīt nevareja, tā ta bij pārvērtusies, izpostita. Tikai krāsns vieta un pats dziļakais dibina stūris vēl bij atlicies - cits vis bij izrauts, izplēsts, aiznests, bet - no ūdeņa paša, kas to bij izdarijis tīri kā itnekas vairs nebij redzams. Protams upe gan bij vēl plataka un dziļaka ka agrak un tās ūdens vēl bij netīrs, bet vairak ari nekas nebij nomanams. Bet no sniega nebij pat ir ne mazakas zīmes vairs atlicies. Ta bij tikpat piepeši nozudusi, kā nākusi - vienā naktī!

Laiks bij silts un dīvaini maigi un spoži spīdeja pie debesim saule, tā ka Andrs uz acumirkli pat aizmirsa, ko nule vēl ka bij pārdzīvojis.

Bet izpostita nu bij viņa dzīve atkal!

Tas gāja glābt, kas vēl bij glābjams, bet tas nebij daudz. Vis viņa pārtikas krājums bij aiznests līdz ar visu vietu, kur tas bij glabajis, visas viņa ādas, pat skaista tīģera āda, ir kažoks, ir no zeltrača iegūtie drēbju gabali, vis bij aizgājis līdz rijigiem vilņiem. No alas ārsienas pat ir ne stabi vairs nebij atlikušies, no tās alas, kur Miška“ bij stāvejis, tapat vairs ir vietu bij grūti noteikt.

Bet viens apmierinajums Andram vēl bij: visuvajadzigakās lietas bij maisā un - atlikušajā alas dibinā, šaurā gaņģī bij ari vēl viņa kartufeļi! jo tas bij noglabajis tos tur kopā ar zeltu. Ari pēdejais spīdeja turpat vēl sava vecā vieta. Tā tad tik visai nabags tas ari tagad vēl nebija. Žēl, ļoti žēl tam tik bija par savu „Mišku“ - bij nabags labu laiku cietis ar to kopā ir ļaunu ir labu, un nu tam bij jadabun tāds bēdigs gals!

Bet nudien ta bij dīvaina zeme, kurā tagad mita - priekš pāris dienam vēl gandrīz pilna ziema un šodien: turpat priekš viņa acim visjaukakais pavasars un zeme pat samēra sausa jav - nupat, likās, augs jav jauna zaļa zāle!

Cik taču laiks darija lielu iespaidu uz cilveka jušanu! Andrs bij kā no jauna piedzimis, aizmirsa netikvien pārciestās briesmas, bet sajutās pat atkal spirgtaks un jautraks, ka priekš plūdiem.

Tad tāda tē bij kalnaju daba! nu Andrs Jegors to pazina. Te sevišķi bīstams bij lietus, jo tad maz acumirkļos upite pārvērtās par briesmigu, negantu straumi, seviški ja tai vēl sniega daudzums nāca talkā.

Nepatikās Andram tad nu vairs tās krastu starpā dzīvot - bij jadibinā tam augšā jauns miteklis - tē jav tad bij drošak kā ērglim klintgalā, neka kā kurmim alā!

Un vāka kopā tad tik viņš atlikušās mantas, pakaja tās pats uz saviem pleciem tagad un kāpa pa šauro taku augšā kalnā. Līdz vakaram vajadzeja vēl kaut kādu paēnu sev uztaisit uzvākt augšā visu, kas vēl atlikās un tad - redzet uz priekšu, kas darams. Bij jaredz kāds laiks nu īsti palika, kad vareja domat atkal pie ceļošanas u. t. t. ilgi tapat viņš te nepaliks vis vairs! - -

Redzesim!

Tā domadams jaunais vīrs pēdigi sasniedza krasta augšu. Ta tam nebij vairs sveša, bet līdz šim viņam bij maz intereses bijis stāvo gandrīz nepieejamo krastu ievērot tuvaki. Priekš medibu gājieniem augšejos mežos viņš to nebij izlietojis, tapēc ka pa citiem ceļiem uz viņiem bij vieglaki nokļūt, bez tam - patiesibā augstak Andrs tanī nekad nebij kāpis ka līdz savam skurstenim. bet aiz ta vēl bij labi paaugsts kalna gals. Šodien viņš gandrīz brīnijās, kā tanī vēl nekad nebij iedomajies pavisam uzkāpt augšā. Tas nudien izskatijās pēc īsta ērgļu mitekļa tur stāvajā kalna galā!

Ap skursteni apkārtne nebij pievilciga, lai tur nomestos, būtu bijis ka uz zirga muguras, jo netāl bij tūlin otra grava - tamdēļ Andrs Jegors nodomaja mēģinajuma dēļ kāpt jau šoreiz augšā līdz pašam galam, redzet, vaj varbūt nepaliktu tur. Ceļš bij stāvs un šaurs, bet jaunajam Andram spēka pietika, lai ir pa tādu ceļu uznestu lielo maisu līdz galam.

Tas to sasniedza un pa šauru klints aizu - še vairs nebij smilts! - it ka pa vārtiem iegāja uz kalna virsotni.

Daudz neka tūlin neapskatidamies, tas nometa savu nastu pie liela akmeņa un tad izcēlies noslaucija sviedrus, jo ceļš bij bijis tomēr augstaks, neka rēķinajis! bet tad viņš pārsteigts skatijās apkārt:

Na! ja viņš tē no sākta gala būtu nometies tad visu apkārtnes kalnu ūdeņi tam ir ne matiņu nebūtu saslapinajuši, jo šij kalna virsotnei nebij itneviena sakara ar citiem kalniem, ne pretim ne ir pa kreisu roku; pa labu roku teceja dziļi apakša upe, bet pretim un apkārt pa kreisu viņu ierobežoja vecās upes grava, kura tikai par mazu lietu vareja būt seklaka ka tagadejās upes „gulta“. Vienigais ceļš šurp uz augšu bij tas, pa kuru viņš nupat bij nācis.

Gatavais cietoksnis! Andrs nodomaja, - ja tādam šinīs tuksnešos bijusi kāda vērtiba; bet - tē jau cietokšņam nebij lielaka nozīme, ka ja tas būtu stāvejis Sibirijas tundros - kur nekas nebij jaaizstāv!

Bet tas bij vienalga! viņam, Andram, tagad vajadzeja jaunu mājas vietu un - kamdēļ tālak meklet, ja ir te vareja palikt.

Vieta bij interesanta, bez tam, kad tas to tuvak aplūkoja it pilnigi noderiga viņa mērķim - koku netrūka un - ja „Miška“ vēl dzīvojis - ir zāles netrūcis, ko kādu laiku dzīvibu vilkt! jo vis kalna virsus nebij vis tik mazs - ieapaļas muldas veidā tam vareja būt apmēram 60-70 soļu garumā un ap 50 platumā, bet visapkārt šim līdzenumam bij it ka māksligi

celts valnis - gandrīz vīra augstumā, iz dabiskām klintim. Šinī dabiskajā valnī bij vienigā aiza, pa kuru Andrs, kā jav minets, uznāca.

Sevišķi Andram patika smukās lielās priedes, kuras diezgan lielā vairumā pa visu augšienu auga; bet varen stāvi bij mineto gravu krasti. Tie viņu intereseja tapēc, ka ūdeņa pašā kalnā virsu nebij - to vajadzeja mēģinat kaut kā dabut taisni augšā no upes! - ar labi garu virvi tas bij izdarams, bet - vareja jau ari uznest, cik viņam ta vajadzeja!

Tas gāja tik pakaļ citam mantu atliekam. Izņemot zeltu tas uznesa ar nākamo reizi visu augšā. Selts vareja ir apakšā palikt alā! - Uz sausakā pakalniņa zem trim kuplam priedem mūsu vientulis tad noņēma lēģeri. Bijis jaķeras tik atkal pie cirvja, jataisa cik necik būda, jo - Andrs pirmā sākumā bij aizmirsis pavisam vienu lietu - viņš bij domajis, ka ilgi jau vairs tē nebūs jadzīvo, kad laiks paliks pastāvigs, dosies atkal ceļā, bet nu tik tam ienāca prātā, ka - tam jau vairs nebij zirga! Cik tālus soļus lai viņš nu vairs uzņemas!?... Kas lai nesa viņa bagažu?!

Noskumis pēc tādas atjēgšanās jaunais cilveks nosēdās uz svaiga celma no nupat nocirsta koka un skatijas pāri par koku galotnem uz tālo stepi - no šejienes to vareja it labi pārredzet - ja pie tam viņš šorīt nebij domajis!... žēl, žēl par Mišku! tas bij bijis neaizmaksajams zirgs izturibas ziņā.

Bet kā nu bij, tā bij! par to vairs neloneja domat!

Andrs cēlās un cirta bluķus priekš jaunas pajumtes - darbs bij vislabakais līdzeklis pret grūtu sirdi. Par to laiku kamēr rokas strādaja smadzenes arvienu atrada jaunu padomu!

Nākamu nakti gan vēl jauna pajumte nebij gatava un Andrs Jegors to pavadija zem klajas debess pie uguns, ko viņš sakūra no skaidam un svikaiņiem ziedru zariem. Un tā vēl vairak naktis tas dabuja pavadit, līdz viņa jaunās „mājas“ tika tik tālu, ka tanīs vareja iet iekšā dzīvot. No sākuma Andrs gan bij gribejis uztaisit tikai kaut kādu būdu - kamēr vēl bij domajis pie drīzas aizcelošanas - bet ar laiku tas arvien vairak pārliecinajās, ka - kājam ceļot iekšā tuksnešos, bij tikpat kā iet drošai nāvei pretim! ja, pat ar zirgu tā bij laimes spēle! viņš atminejās it labi, kāds toreiz Miška bij palicies, iekam šos kalnus sasniedza. Sirgs nebija tuksnešu lops - priekš tiem bij vajadzigi kameļi, kas spēja nest smagas nastas un izciest ilgi bez ūdeņa!

Bet tik nepanesama viņam dzīve tē ari vēl nebij palikusi, ka lai skrietu drošā nāvē iekšā! Tamdēļ Andrs Jegors apņēmās uzcelt jau cik necik ērtaku pajumti, lai līdzinatos drusku vairak cilveka dzīvoklim neka viņa toreizeja ala apakšā. Viņam nezin kā sāka palikt pretiga šāda ļoti liela līdziba, ar meža zvēriem - viņš taču bij cilveks!

Tas strādaja tamdēļ nesteigdamies, lai toties jo labaks, glītaks iznāktu viņa darbs. Bet kad dienas arvienu sāka palikt siltakas un parādijās zaļa zāle jau, tam ienāca prātā neļaiķa zeltrača priekšzīme - bij jarūpejas lai kartufeļi neaptrūktu ir nākamam dienam! Tam nolūkam viņš tad ar kapļiem ņēma visklajakā vietā ietaisija lauciņu un iestādija tanī pusi no sava atlikušā krājuma.

Lejā no kalna tas aizgāja tikai pēc ūdens, kad vajadzeja, bet vajadzigo gaļas pārtiku tas samedija sev pa vistuvako apkārtni, tālakos ceļos tambrīžam neielaizdamies. Papriekš viņš gribeja nobeigt iesākto darbu.

Pa tam pienāca nemanot pilnigi kā vasaras laiks.

Vareja būt pagājušas tikai kādas 3 nedeļas apmēram no toreizejiem plūdiem, bet visa daba jau bij pilnigi atkal pārvērtusies. To Andrs tikai tad īsti ieraudzija, kad viņa jaunā māja pēdigi bij gatava un tas amata lietas atkal lika pie malas.

Māja bij samēra iznākusi smuka, kaut ari tikai iz apaļiem ciedru bluķiem viņš to bij uzcēlis; bet nu tam bija divi rūmes par to un no koka, ar koka grīdu, tā ka daudz maz tomēr nu izskatijās pēc cilveka mitekļa. Logi protams bij atkal tādi pat bez rāmjiem un bez glāzes - vienkārši caurumi, - durvis tādas pat klūgotas un grizekli aiztaisams, bet ļoti daudz tomēr iztaisija tas apstāklis, ka tam nebij vairs taisni ar zemi

jabūt kopā, kā alā ar smilšu sienam, un griestiem. Tagad tam bij koka griesti, grīda, sienas, jumts un nevienā vietā vairs neredzeja taisni zemi, kā zvēru alos.

Krāsns gan viņa jaunā dzīvoklī vēl trūka bet - vasaru jau ta vēl nebij vajadziga! Priekš vārišanas viņš ietaisija ugunskuru ārpusē - ar laiku vareja ietaisit priekšejā istabā priekš tam mūriti ar skursteni pāri, kur gaļu žāvet.

Bet tambrīžam pietika, un viņš bij mierā ar savu darbu, noskatijās ar labpatikšanu uz to no visām pusem un krāmeja tad iekšā savas lietas.

Pat guļas vietu tas sev nu bij uztaisijis augstaku uz aptēstam šķilām dēļu vietā un vicam izpītu „matraci“. Tāds pat prasts bij galds netāl no loga, bet - bij vismaz galds! ar stipru benķi priekšā. Pie gultas sienas karajās abas flintes, citi ieroči, bet aiz tās, īpaši ietaisitā dobuma glabajās pulverā krājums.

Un vēl reiz tad tas visu apskatijās ari pa iekšieni un bij mierā: bij vis prasti, protams, bet - ja kāds ienācis un apskatijies tas nebūtu vairs šaubijies, ka te cilveks dzīvoja.

Un tad nu - Andram Jegoram uznāca atkal ilgošanās pēc klejošanas. Vajadzeja atkal izkusteties tālak pa kalniem, pa fazaņu apgabalu, gar stepes malu u. t. t.

Flinti pa pleciem, cirvi pie sāniem - pēdejo viņš nekad nepameta mājas, jo tas viņam viņa

rokās izlikās tomēr par visuzticamako ieroci - viņš devas nākamu rītu leja pa šauro taku, kā ērglis no sava ligzda un soļoja iekšā pazīstamajos lejos.

Bet bija gan viņa miteklis tagad kailā kalna galā! - tē apakšā bij pavisam ka cita pasaule - īsta paradize! Izgājušu gadu tas vēl pavasaru un vasaras sākumu šē nebij piedzīvojis.

Visas malas bij vienos ziedos! ziedeja ir puķes ir krūmi, gan ir koki - svešiem neparasti krāšniem ziediem; lidoja apkārt tādi lieli skaisti tauriņi, spīdoši kukaiņi, mušas mudžeja pa saulgozi, pat bites rūca lodadamas pa ziediem. Kas Sibirija bij pret šo krāšno ziedu zemi. - auksts tuksnesis, kur pat ne ābelite neziedeja! Tikai tālumā sāls stepe, ta ari tagad vēl bij tuksnesis! bet tur viņam ari nebij ko meklet! Tagad Andrs aizvien tik izgāja uz vakara pusi.

Ļoti pamatigi tas nu atkal istaigajās pēc ilga laika, noguris un ar nastu pa pleciem tas vēlu vakarā tikai nāca atpakaļ uz mājam.

Tas bij kā bērns, kas ilgu laiku nav ticis ārā, maldijies atkal apkārt pa visam pazīstamam vietam; bet tiktāl tas tomēr nebij varejis tikt ka citam reizam, jo kājam netika tālu tad bij jaiziet atkal uz vairak dienam, ja piemēram atkal gribeja uzmeklet zelta ieleju.

Uz turien tomēr viņa prāts aizvien nesās - nevis zelta dēļ, bet - tur jau viņš pirmo reiz

bij uzgājis cilveka pēdas! un - nabaga Andrs, pats īsti neapzinoties, ilgojās ļoti, satikt reiz atkal ar kādu cilveku! dzīvu cilveku! un kaut tas ari bijis pēdejais no šis sugas! - kaut viņš to tik no tālienes dabujis redzet!

Un ši ilgošanās bij ta, kas viņam nedeva mieru ilgi nostāt uz vietas, mājās.

Pamazam viņš kāpa pa savu stāvo taku jau augšā, nebij vairs tālu no vārtiem, kad tas pacēlis galvu un paskatidamies turp uzreiz sarāvās - it ka kādu spoku ieraudzijis - - vārtos stāveja galvu izcēlis - - Miška! viņa nelaiķa zirgs!...

Vaj tik viņa acis nemānija!?...

Tas kāpa steigšus atlikušās pakāpes augšā un - nebij vairs ko šaubities - tas bij Miška kā stāv un iet - uz visam četram kājam!

Aiz patiesa prieka tas iesaucās skaļi un nometis abas kalna kazas un fazanu pie zemes ņēmas zirgam glaudit galvu, kaklu krētes, apskatit to no visam pusem, vaj diemžēl ar tik patiesi vesels - ņēma veda to augšam sev līdz pie jaunās mājas un skatijās pie tam, vaj tik nekliboja, nebij stīvs palicis, vaj ko! - bet izrādijās ka Miška bij pilnigi spirgts un vesels un vienigais žēlums, ka - runat ari pa šo laiku tas vēl nebij iemācijies; jo būtu bijis nudien interesanti dzirdet, kā tas tanī nelaimigajā naktī izglābies.

Miška tomēr bij un palika mēms, kaut gan no acim kā visas citas viņa izturešanās vareja noprast, ka ari viņš priecigs, ka uzgājis atkal savu kungu. Staigaja tam pakaļ kā suns līdz pašam vakaram. Bet vēl tanī pat vakarā Andrs tam uztaisija cik necik nojumu ārpuse turpat pie viena no saviem logiem. Par ēdamo nebij ko rūpeties, jo Miška bij paēdis labi - vispārigi nebij pa to laiku pagājis.

Tas nu Andram bij patiesi negaidits prieks!

Laikam tad vēl tonakt bij paspējis pa šauro malu izbēgt vilņiem - Miška bij gudrs lops! - bet varbut ari ka vilņi to tikpat bij sagrābuši un aiznesuši sev līdz, kamēr kādā līkumā tam bij izdevies tikt uz malu.

Ļoti vareja būt ka tā, jo citadi laikam tas būtu drīzak atkal ieradies mājās.

Vis viens! bet - mājā viņš nu atkal bijā un līdz ar to iespēja lielaka - mēģinat aizkļūt projam iz šīs vientulibas!

__________

astotā nodaļa

Pēc pāris dienu pārdomašanas Andrs Jegors apņēmās darit tā: Tūlin izjāt garā ceļā, atstāt tagadejo dzīves vietu pavisam nebij diezgan drošs plāns!... bij jamēgina

iet pa gabaliem uz priekšu, pamazam uz vakariem, no vienas stancijas uz otru tā sakot, un neatstāt pirmejo drīzak uz visiem laikiem, iekam nebij pilnigi droši, ka otrajā būs tikpat labi iespējams, ja vajadzigs, ari uz ilgaku laiku dzīvot.

Selta ielejā gan tas būtu bijis iespējams bet viens jau Andram tur īsti nepatika, tādā „nelaimes vietā,“ otrs - no turienes nebija ari vairs izdeviga apkārtne priekš tālak ceļošanas. Tapēc viņš apņēmās izjāt uz vairak dienam izlūkot otro ceļu t. i. pa pašu upi tālak uz leju un ne pa viņas ieteku uz zelta lejas pusi.

Un ja tur tad būs kāds derigs apgabals, kur varetu noņemt jaunu stanciju, tad viņš jās atpakaļ pēc visam savam mantam un ceļos turp uz ilgaku palikšanu - līdz atkal būs uzgājis nākamu vietu.

Otra rītā agri pēc šāda plana sastādišanas Andrs Jegors tad devās pēc ilga laika atkal tālakā ceļa, pie kam ņēma līdz tikai ieročus un visvajadzigako pārtiku savā tašā. Mājas tas aiztaisija rūpigi cieti un drošibas pēc aizvēla priekš vārtiem priekšā lielo akmeni, kas turpat guleja. - - -

Pēc divi dienam atronam to arvienu vēl jājam projam gar stepes maļu, sekojot upes ceļam. Meži palika retaki, bet kalni nebeidzās, citadi daba šai apkārtnei palika tāda pat kā

arvienu, un no cilvekiem kā nebij nekas manams. tā nebij.

Kārstums sāka ar katru dienu palikt lielaks, cepinaja it krietni jau. Viņš pats no tam novārga mazak, bet zirgu vajadzeja ļoti bieži dzirdit, tapēc ka zāle laikam bij drusku sāliga, kas turpat gandrīz jau stepes malā auga - upe tē sāka vairak nākt ārā uz klajumu, un viņas otrs krasts bij stāvs, klinšains un bez zāles.

Trešā dienā Andrs tamdēļ apņēmās uz vakara pusi jāt, tomēr pāri uz otru pusi un pameklet vaj tur neatrastu kādu klajaku ieleju ar derigu zāli, bet tas viņam nebij jadara, jo ap palaunaga laiku jau tas sasniedza vienu vietu, kur upe sāka atkal griezties iekšā kalnajos, un netāl pār viņas līkumu pāri vareja saredzet smuku ieleju ar svaigi zaļu zāli.

Tur tad mūsu ceļnieks apmetās uz nakts lēģeri. Pārejo laiku līdz vakaram viņš gribeja izlietot priekš jaunas pārtikas iegūšanas. Palaidis zirgu zālē viņš aizgāja ar flinti pa koku un krūmu puduriem uz medibam.

Apstaigajis labu gabalu Andrs brīnijās, ka itneka neieraudzija, pat it ne kalna kazas ne, kas vienreiz nekad nebij ilgi jamekle.

Pēdigi uz vienas klints pakāpes viena parādijās, bet tiko ta pamanija nāceju, jau ar vairs neatlika ne zīmes no tās - kaut gan attālums vēl bij ļoti liels. Tapat viņam gāja ar otru. Izrādijās, ka tē meža kustoņi bij ļoti uzmanigi un bikli.

Vaj kāds tos jau būtu iebaidijis?! - - Bet tiko Andrs Jegors uz šādam domam labi bij nācis, jau ari - negaidits sprādziens tās apstiprinaja.

Tas bij šāviens! turpat netāl aiz klintim.

Pirmā brīdī Sibiriets nezinaja pats - vaj priecaties, vaj ne - - jo - kur šāviens tur vajadzeja būt ari šāvejam - cilvekam!

Un tas jau bija viņa ceļa mērķis!... tamdēļ vien tas tik tālu bij jājis šurp!...

Pēc pirma pārsteiguma viņš tad tūliņ sāka steigties uz to pusi, no kurienes šāviens atskaneja - no sākuma ātri, uzbudinats, bet tad piepeši gausak, palikdams brītiņu stāvot - pārdomadams -

Nevareja taču zinat - kas tas bij par cilveku!?... ka visi tie nav draugi, Andrs Jegors diemžēl pa daudz brangi bij dabujis savā dzīvē ievērot, un - drīz vien tamdēļ viņa uzbudinajums atkal pārgāja - - bij jabūt uzmanigam!... jaredz papriekšu kāds no lieluma izskatijās, kam tas tā ar plaši atplēstam rokam gribeja steigties pretim!?

Ar parastu maņu un izveicibu tas nu sāka rāmak doties uz priekšu un veikli slēpdamies aiz kokiem un klintim skatijas vērigi apkārt.

Šāvejam nebij iemesls slēpties, jo viņš taču nevareja zinat, ka kāds cits ari vēl tuvumā!

Tā Andrs pamazam ienāca augstakās klintīs, kuras pa pusei stāveja ieslēpušās krūmos un

kokos. Aiz tām bij šauts!... Vajadzeja tamdēļ tikt uz viņām augšam, lai nepamanits vareja pārskatit otru pusi, kur laikam atkal teceja upe un bij kāds klajums.

Nepagāja tad ari nemaz ilgs laiks, ka Andrs jau rāpās, starp krūmiem un akmeņu bluķiem līzdams, augšā, izredzetā kalna spice, un tad - sasniedzis to, nogulās drošā dobumā, ka to no otras puses nevareja redzet.

Visupirms tas tad apklausijās, vaj ko neizdzirdetu - jo otrā pusē izlikās kā kad runatu?!

Ne! tas nebij no cilvekiem - sprauslaja vaj nu zirgs vaj ari cits kāds lops. Tā tad katrā ziņā tur bij kādi ļaudis!

Viņš sāka pamazam celties, metās rāpus uz ceļiem un izcēla galvu, bet tad noliecies atkal līda uz otru pusi, nogulās pie kādas klintsplaisas un sāka vērigi skatities lejā.

Andrs nebij maldijies - otrā pusē bij plaša jo plaša ieleja ar ļoti smuku zāli, un upe taisni tanī vietā nāca atkal ārā no meža un gāja līdzenumam krustim pāri, un tur tai bij zemi zemi krasti. Bet kas Andru tanī brīdī vairak intereseja bij lopi, kas zālē ganijās - kādi 3 zirgi un divi kameļi un bez tiem kādi četri pieci auni. No cilvekiem nebij nekas vēl redzams, bet to, kas pašā kalna apakšā atradās, viņš vēl nevareja redzet - dzirdeja gan nu, ka runaja. Ļoti uzmanigi Andrs sāka liekties klintij vairak pāri pār malu, un tad viņš pēdigi ieraudzija,

ka tur bij cilveka mitekļi - kādas 3 teltis, un vienā no tām runaja. Ārā neviena neredzeja.

Sibiriets palika mierigi savā vietā guļot un gaidija. Tam bij katrā ziņā papriekšu jaredz pēc kam telts iemītnieki izskatijās. Rūpes tam tikai bija par savu pašu zirgu, ka tam pa to laiku kas nenotika, bet - atstāt tagadejo vietu neka neizzinajis tas nevareja.

Tik visai ilgi viņam gan ari nebij jagaida, jo no upes puses pēc kāda brīža atskaneja smagi soļi - viens nāca!... aha! tas bij tas šāvejs! - nesa pa pleciem smagu kalna āzi - nāca taisni šurp uz lēģeri. Nonācis pie lielakās telts tas nosvieda medijumu zemē un atliecies taisns slaucija sviedrus no pieres.

Bij videja auguma vīrs ar tādu kā tatara uzvalku, bet ģīmis neizskatijās pēc tatara, bez tam uz galvas tam bij kupli apaļi apcirpti mati un bieza ruda bārzda.

„Eh! dienas zagļi! vaj vēl nekustaties ārā!?“ tas pēdigi uzsauca skaļu balsi tādā lauzitā krievu valodā“ - Andrs tagad skaidri sadzirdeja katru vārdu - „jeb vaj gribesiet lai paēd ari priekš jums vēl?!“

„Pie joda!“ atskaneja tam iz telts pretim rupja balss - „ko tu bļauji suņa dēls - aizbļausi vēl kungam ausis!“ un pēc tam iz telts līda ārā otrs vīrs - plecigs, liels no auguma ar īsi apcirptiem matiem un bez bārzdas - tas bij tataris! vareja uz reiz pazīt.

„Nu, neizlaid muti!“ pirmais tam uzrūca - „nenorūpejies par „kungu“ vairak, ka tas varbut vērts!... ja - man bail ka mūsu atamans tik šoreiz nav - ari kādu buku nošāvis - - vaj šis garkājis vispārigi būs ko vērts!?

„Nu, draugs!“ tataris apskatidamies mierigi pārnesto medijumu nedikti atbildeja - „neizlaid tik pats muti! - par atamanu tādus vārdus runat nav droši ir paša stepes vidu!“ un pēc tam lielais vīrs apskatijās pētoši apkārt pa klajumu.

„Pa simts verstem atamans ari nedzird!“ otrs saīdzis atteica - „patiesibu sakot - man jav sen apnicies pastāvigj pēc viņa stabules dancot - vēl ne ar kādu zeltu tas mūsu kabatas nav piebēris, kaut gan sola arvien!

„Nu!“ otrs atteica mierinadams biedru varbut ari pats sevi?! - „šoreiz viņš tukšā nepārnāks - garā kunga „striķa nauda“ būšot ne mazaka par 3000 mārciņu! - - tā viņš tam pasludinaja - es pats dzirdeju...

Otrs iesmējās - „kad tikai neiznāk striķis vien atkal - garajam kungam pašam!

Tataris sarauca dusmigi pieri:

Tas nebūs! par šo kungu maksās - tas to ir vērts!

Tanī pat brīdī iz telts atskaneja kāda dusmiga balss - Andrs dzirdeja ari vārdus, bet nesaprata jo ta bij pavisam sveša valoda!

Abi aziati pagrieza galvas uz telts pusi, bet jau iz tās līda ārā pats runatajs ari - kalsns,

garš vīrs, jeb labak sakot patiess kungs. Uz pirmo acu uzmetienu vareja spriest, ka tas nepiedereja pie tās sugas, kur otri abi - nu teiksim jau īsto vārdu - tēviņi!

Andrs uzmanigi aplūkoja to un gaidija mierigi kas tālak notiks, jo ka šinī reizā uzmaniba un apdomiba bij bijusi gudra darišana, tas uzreiz pārliecinajās, kad ieraudzija šos tik ilgi mekletos „cilvekus.“ Tie bij razbainieku bandas locekli, kas gaidija savu virsnieku pārnākam! bet garais, kalsnais kungs bez šaubam bij to vanģinieks, par kuru cereja iegūt bagatigu izpirkšanas maksu.

Bij tāds pusmūža cilveks vieglā, gaišā brūnā vasaras apģērbā, savadu audekļa ķiveri galvā un lielam šnorejamam kurpem kājā.

Pašlaik tas izcēlās visā garumā kājās un noskatijās ar savam peleki zilam acim dusmigi uz banditiem - teica atkal kaut ko savā valodā, bet ir pēdejie to nelikās saprotam.

Tataris nekaunigi iesmējās un rādija uz telti, bet kad svešais to nemaz neievērodams griezās uz upes pusi, tataris aizsteidzās tam ātri priekšā un saķēra viņu pie rokas.

Aizkārtais atrāva dusmigi roku atpakaļ un gāja tālak uz nodomato pusi.

Tāda nepaklausiba sadusmoja otru banditu. Sarauktu pieri tas nostājās svešajam ceļā un izcēlis savu, lielo kulaku tureja to kungam it tuvu pie ģīmja.

„Garais kaķu zārna!“ tas pie tam rupji uzkliedza - „ja nelīdisi tūlin atpakaļ teltī, tad es tev tavus dzeltenus zobus...“

Tataris to pārtrauca, bet garais kungs apstājies skatijās tik vēsi un vienaldzigi projam uz upi it ka nemaz neredzetu dusmigo tēviņu; tiklīdz tomēr pēdejais saīdzis uz tatara pavēli atkāpās viņš sāka iet atkal mierigi pa reiz nodomatu ceļu tālak.

Andram to noskatoties bij vaj japasmejas par vanģinieka stūrgalvibu, bet drīz vien tas sāka nopietnaki skatities turp, jo - nu ari tatara pacietiba likās pie beigam: tas metās tagad svešajam kā zvērs virsū un bļāva:

„Ak tā, kungs mīļais - bēgt?!... drusku pacieties, kungs, - tos niķus mēs tev drīz izdzīsim!... Griška, padod šurp nagaiku!“

Griška - tā otru banditu sauca pie vārda - nelikās sev divreiz to sacit, jo viņā jau sen rūca iekšā dusmas, kuras tambrīžam ne pret ko nevareja izgāzt; bet nesot iz telts paģēreto pātagu tam likās kaut kas cits ienācis prātā.

Jaunajam Andram augšā klintī sāka uz reiz savadi kārst asinis - tie jau nu gribeja nelaimigo gūstekni mocit?!...

Bet tanī pat brīdi tas izdzird Grišku sakam:

„Te būs!... bet - vaj zini Machmed ko?!“

„Ko?“ tataris Machmeds ātri ievaicajās un gaidija ziņkārigs.

Griška pieknieba vienu aci:

„Ja - ja es zinatu, ka tu...“

„Ko tu zinatu?“... otrs nepacietigs - „saki!“

„Ja es zinatu, ka tu“... Griška tad vilcinadamies turpinaja - „ka tu būtu - gudrs... ka tu mācetu ciest klusu... tad es tev sacitu - ka tas veltigs darbs, ko tu tagad gribi darit!... vaj tu patiesi, Machmed tici, ka... atamans pārvedīs naudu!?... un - ja ari patiesi pārvestu - ka tas mums ari ko dos?!“

Tataris drusku kā izbījies skatijās apkārt:

„Neruna tik dikti jel, pagans!... jeb vaj tu vēl nezini, ka viņš arvienu visu dzird, ko par viņu runa?!“...

Otrs nicinoši iesmējās:

„Blēņas un nieki vien vis, vairak nekas! viņš nedzird neka, ja tam to neteic!... to tu man vari droši ticet, kad es tev to saku!...“

„Kā ne - ka viņš nedzird?!“ otrs kaisli iesaucās - „kā tad nesen vēl viņš zinaja, ko tekincis Murza par to bij runajis - viens pats pie sevim, iedams pēc zirga, stepē?!... un vaj viņš pats priekš soda neatzinās, ka velns vien to bij varejis dzirdet - un vārdu pa vārdam atamans tam bij sacijis viņa vārdus, tapat ka toreiz Abdulam - toreiz Vaņkam, toreiz....

Griška pārtrauca iekaisušo biedru ar nepacietigu mājienu:

„Nu ja jav! un visi viņi dabuja aizceļot uz viņu pasauli lai ari katrs pa savu ceļu, bet tamdēļ

vēl lietā netiek grozita!....“

Tataris par tādu neticibu izbrīnidamies paraustija plecus - ka kad vēl nevareja ticet!?

„Nu vienkārši tamdēļ“ - Griška uzminedams tā domas nicinoši turpinaja - „tamdēļ, ka es gribeju, lai viņi visi tie lupatas tur aizceļo!... atamans nezinaja ne tad nezin ari tagad vēl vairak, ka tie, ko es viņam pasaku!... nu tu saprot tatara galva!?... un nelga tu būtu un tāds pat lupata, ka tie, kuru vārdus tu patlaban kā pātarus uzskaitiji, ja tu neklauzitu manu tagadejo padomu - tie to ari neklausija! -

Tataris tikai muti vien atplēta un saķēra cietak pie rokas svešo kungu, kas jav atkal mēģinaja iet savu nodomato ceļu; bet Griška ar rudo bārzdu turpinaja skatidamies pa visu lēgeri:

„Pēc mana rēķina vis tas, kas pašlaik atrodās lēgeri ir desmitreiz vairak vērts, ka tas, ko mēs pie ši skopa suņa jel kad nopelnisim un - ja mēs vēl šodien - tūlin šo bantes tārpu noslīcinajam (tas domaja gūstekni), tad ne viens kazaks ne ari viens velns zinās, kas ar visu lēģeri noticis, ja mēs to pārceļam uz turien, kur mums patīkas!... jo mēs tikpat labi zinam, kā atamans, uz kurien tie ceļi ved, pa kuriem viņš nedrīkst ceļot!“

Tataris, kaut gan liels un stiprs, trīceja pie visas miesas klausidamies uz šādiem pārdrošiem vārdiem, bet - mantas kāriba piemita diemžēl ari viņa bailigajā dvēselē, un kaut gan atamanam patiesibā nebij padevigaka kalpa un

apakšnieka, ka Machmeds, kura zinašanā tas tad ari šoreiz bij atstājis visu lēģeri, ari viņš pēdigi sāka klausities uz kārdinataja vārdiem un skatities apkārt pa lēģeri; bet īstenibā - šis Griška bij izpostijis, jeb vismaz stipri sašķobijis viņa padevibu un cienibu pret atamanu - - šis pats Griška jau tad bij vēl vaj bīstamaks velns un - pie tam tas pilnigi nicinaja „Melno Osipu“ (viņu vadoni)!?

Iznāca nu diezgan ilga spriešana un strīdešanās abu blēžu starpā, no kam Andrs kalnā maz ko vareja sadzirdet. Pēdigi Griška sacija it kā gala vārdu:

„Palaidies tik uz mani, es zinu ceļu, zinu vietu kur būsim pilnigi drošibā, kur atamans mums nesekos!... drīzak tas sekotu mums ellē!...

Pēc tam tataris palaida vaņginieka roku vaļā - ļāva tam iet!

Andrs uz reiz nenoprata, ko tas nozīme, bet kad tas ieraudzija, ka kungs tūlin bez kavešanās ari patiesi turpinaja nodamato ceļu uz upes pusi, un ka abi banditi saskatidamies sāka tam iet pakaļ viņš, Andrs Jegors saprata - runa jau bij bijusi no slīcinašanas!... nu vairs nebij laika kaveties! bij jarāpas no klintim zemē! - - kas tē darams, Andrs jau no pirmā acumirkļa zinaja.

Viņš tika ātrak līdz upei neka otri viņā pusē. Maz lēcieniem tas bij iekšā mežu akaciju pudurī un gaidija uz nācejiem - jo pēc viņa

domam svešajam tas ceļš vajadzeja būt prātā, tapēc ka uz šo vietu apmēram iedams bij skatijies.

Pēc kāda brīža tas tad patiesi ari parādijās, bet tē abi tēviņi tam tūlin uz pēdam sekoja - laikam baidijās, ka tas bez jokiem neiedomajās bēgt iekšā klinšu aizās.

Un tiko svešais bij sasniedzis upi, uz reiz ab gāzās tam ka suņi virsū - nosvieda to gar zemi un sēja ar virvi kopā. Tataris tureja, Griška sēja, bet kad nabaga kungs pēdigi bij tā sasiets, ka tas ne kāju ne roku vairs nevareja pakustinat, Griška paņēma diezgan lielu akmeni un sēja to nelaimigajam klāt pie kakla.

Andrs iekaisušam acim skatijās turp:

Nezvērs! un pie tam tas vēl nelaimigo cilveku mēdija:

„Na kundziņ, vaj tu vēl mani neredzi?!... vaj vēl esi tik lepns, ka man ne virsū negribi paskatities, kur es tevi taču tagad no visam mokam gribu atsvabinat - nolaist tanī jaukā otrā pasaulē, kur tik var paldies teikt, ja viņā ātrak tiek iekšā!...“

Un dīvaini nudien! - vanģinieks ir tagad likās skatamies tādu pat vēsu mierigu skatu gaisā, kā pirmit bij skatijies un padevās mierigi savam liktenim, kas Grišku seviški likās sadusmojam - jo tas nu zvēriški iesmiedamies saķēra nelaimigo pie kājam un taisijās vilkt to iekšā ūdenī....

Bet nu bij diezgan! Sibiriets pielika ātri flinti

pie vaiga un pēc neilgas mērķešanas norībeja šāviens.

Kā no zibina trāpits - tataris novēlās uz reiz gar zemi - un ne Griška! kas kā sastindzis uz vietas palika stāvot, vēl arvien turedams sasieto vanģinieku pie kājam.

Andrs Jegors to bij darijis ar nodomu.

Ar vienu lēcienu jav viņš bij iz krūmiem ārā un ar otru jav banditam priekšā:

„Tūlin raisi to vaļā!“ tas uzsauca strupi bet ar tādu balsu un skatu, ka razbainieks uzreiz atlaida savu upuri vaļā.

„Tu nedzirdeji, ko tev saka?!“ jaunais Andrs saraukdams vēl asak uzacis atkārtoja.

Bet tad bandits jau bij atjēdzies no sava pirmā pārsteiguma - ne velti tas bij tuksnešu razbainieks! - nostādamies uz reiz taisni, tas spītigi pakāpās soli atpakaļ:

„Un kas man to pavēlēs?!“ tas tiko spēdams aiz iekšejam dusmam parunat, uzprasija, pie kam viņa gīmis sāka pamazam raustities un palikt zili sarkans

„Sobs pret zobu, acs pret aci!“ Sibiriets rāmi bet cieti sacija, nemaz neievērodams bandita izturešanos, „tu gribeji šo cilveku slīcinat, un par to tiksi pats upē iemests!“ Bet to Andrs gan ievēroja, ka razbainieks slepen bāza roku sava kaftana kulē. Viņš pameta tikai savas acis vien turp, un - banditam šīs acis nepavisam nelikās patīkam, jo viņa roka palika uzreiz rāma, un viņa gīmis sāka pamazam pārvērsties.

„Kungs!“ tas pēc brīža pazemigi ieteicās - „es redzu, tu esi dzimis virsnieks.... redz še - būs tavs visuzticamakais apakšnieks!“ Pie tam tas rādija sev ar savu svabado roku uz krūtim - „nāc, ņem visu lēgeri un ļauj man tev kalpot!“

Andrs negribot pasmējās.

„Tikpat uzticigi, kā atamanam?!“

Bandits ieplēta acis - ko tas zinaja no atamana?! bet neskatoties uz to viņš turpinaja:

„Man nav neviena atamana - jo neesmu nekad vēl citam kalpojis!... tē tas bij mans vienigais biedrs - tas rādija uz tatara līķi - ar to dzīvojam, karojam, tiesajam pēc stepju likumiem... tagad viņš vairs nedzīvo - tagad es esmu vienigais mantinieks - nāc ņem manu mantu, manus kameļus, manus zirgus, bet - atstāj mani pie dzīvibas, jo - kā atzīstu, ka tu - esi lielaks virsnieks, ka man ar tevim nenākas karot!...“

Tanī pat brīdī sasietais gūsteknis tā smagi iestenejās un pametis acis uz to, Andrs ieraudzija, ka viņa gīmis jav metās zils, ka tas draudeja slāpt nost...

Acumirkļa jušanai sekodams viņš izrāva nazi un ātri noliecies pārgrieza saiti....

Bet kā tīgeris uz reiz razbainieks bij tam uz kaklā un izrāva lielu dunci, iz sava kaftana...

Andrs bij pārsteidzies - bij piemirsis, kas tam stāveja pretim... bet toties jo kaislak uzliesmoja viņa dusmas - ar tādu spēku tas uz reiz izslējās

atkal stāvus, it ka razbainieks nebijis smagaks par salmu kūli un tad atliecis rokas sev aiz muguras saķēra to kā tārpu un norāva sev no pleciem...

Nemēģinaja ari vairs nemaz pretoties, blēdis - bij kā apmulsis no tāda neredzeta spēka un locijās tik un kunksteja, kad Sibiriets tam sēja klāt pie kakla to akmeni, kuru tas nesen bij sējis svešajam vanģiniekam.

„Un nu tu iesi pakaļ Murzam, teķincim, Abdulam, Vaņkam un citiem, kurus tu aizsūtiji nodevigā kārtā uz aizsauli!“ Andrs drūmi, nopietni tam pasludinaja un tad ātri sagrābis iesvieda to dzelmē. Burbuļi vien uz laiciņu apzīmeja to vietu, bet tad ūdens teceja mierigi savu ceļu pār to tālak.

Kas citam bedri rok pats iekrīt.

Pēc tam Andrs ātri pārgrieza vanģinieka saites un palīdzeja tam piecelties kājas; bet tālak tas tambrīžan ar to nenodarbojās, jo - ari otram razbainiekam bij tā pat bez pēdam janozūd.

Tamdēļ viņš nogremdeja to tādā pat kārtā pirmajam blakam dzelmā, iznīcinaja pēc tam visas pēdas, kas tur bij izcēlušās un tad māja svešniekam ar roku, lai viņam seko uz lēģeri - sarunaties jav ar to nevareja - patlaban tas atkal kaut ko sacija, ko Andrs nesaprata, un palocija galvu.

Nebij ari laika tagad daudz nodarboties ar runam - jo nebij zinams, kad cita banda ieradās atpakaļ.

Bij pēc iespējas ātri jataisas no šejienes projam.

Andrs visupirms steidzās pēc sava zirga, kas vēl arvievu aiz kalniem ganijās. Svešais noskatijas tam brīnodamies pakaļ, bet redzedams, ka viņa glābejs tā ļoti steidzās, tas apmierinajās un staigadams turpat priekš teltim gaidija.

Kad Andrs tad atkal parādijās jāšus tas tik palocija galvu un sacija!

„All rigth!“

Andrs ieklausidamies vairak svešā valodā sāka vienu otru vārdu tā kā saprast, jo tie izklausijās līdzigi vācu vārdiem, un tad tam ienāca prātā, vaj varbūt svešais kungs nesaprastu pa vāciski?! Andrs pats bij no saviem vecakiem kaut kā pa vāciski iemācijies, jo tie šo valodu māceja un uzrunaja svešo šinī valodā. Un - prieks bij liels abiem, kad izrādijās, ko svešais kungs ari daudzmaz pa vāciski vareja sarunaties - nu tie viens ar otru dabuja tuvak iepazīties.

Svešais bij Anglis, kas priekš neilga laika, apmēram pusotra mēnešiem, bij izceļojis no - Indijas ar ziniskiem nolūkiem. Tas bij pats zinibu vīrs un ar nelielu karavani tas bij uzņēmies šo ekspediciju uz vidus Azijas maz pazīstamiem apgabaliem, kad priekš divi nedeļam atpakaļ visa viņa karavane bij kritusi laupitajiem par upuri. Viņa pavadoņi un sulaiņi bij tikuši pie pretošanās apkauti, un viņu pašu laupitaju virsnieks bij aizvedis līdz vanģibā un - gribejis

atlaist brīva tikai pret ļoti lielu izpirkšanas naudu - kas mums jau zinams. Andrs pie tam dabuja zinat, ka lielakā telts bij Morton kunga (ta angļam bij vārds) īpašums, tapat abi kameļi un vēl atlikušie auni.

Andrs klausijās ar lielu intresi, bet - tambrīžam nebij ilgak laika nodarboties ar sarunam - bij jaliek vis lēģeris kopā, japaka mantas uz kameļiem, zirgiem pa daļai, un jadodās ceļā; jo pēc angļa teikšanas visa laupitaju banda bij sastāvejusi apmēram no 30 cilvekiem, kad ta viņa ekspedicijai uzbruka - apmēram astoņi no tiem bij krituši cīņā, divi tagad bij dabujuši savu pelnitu galu, tā ka šinī brīdī atlikušo skaits vareja būt vēl ap 20 vīru.

„Kur mēs no tiem varesim tvērties - es nezinu!“ anglis vaļsirdigi atzinās - „es neticu vispārigi, ka šinīs tuksnešos iespējams dzīvot - izņemot zistematiski organizetu un visadā ziņā apbruņotu ekspediciju - tikpat ieročiem, kā pārtiku, galvenais konzerviem... konzerviem, kuri diemžēl ilgi vēl neizpilda savu mērķi tā, kā ziniba to drīkst vēleties... šos tuksnešus, jeb labak sakot vidus Aziju, var uzvaret tikai ta tauta kam vislabakie konzervi - - konzerviem jaiet papriekšu un tad tikai janāk dzelzsceļiem, lielgabaliem u. t. t., tapēc ka nevaram zemi iekarot to iepriekš neizpētijuši, nesastādijuši pilnigi drošas kārtis, sevišķi topografiskas...“

Andrs klausijās, klausijās, bet jo ilgak svešais kungs runaja, jo plataki klausitajam pavērās mute

- „nevarot dzīvot bez konzerviem?!... kas tie pa tādiem briesmigiem konzerviem bij?!“

Bet Andrs nelauzija par tiem ilgi galvu - tas bij laikam ari tikai tāds vārds, ko viņš nesaprata - šis svešais sacija vispārigi daudz tādu vārdu, ko viņš nesaprata... par to varēs domat vēlāk!... tagad bij jasastāda plans, jeb labak sakot, japārdoma: pa kuru ceļu bij vislabak tagad griezties atpakaļ uz mājam?! Ka šeit vareja gan dzīvot bez tādiem svešiem vārdiem (konzerviem), to viņš, Andrs Jegors, jau sen zinaja, un kur vispirms no razbainiekiem tvērties, ari! Ka to bij 20 vīru liels pulks, tas bij protams diezgan nopietna lieta, bet ka ne pavisam nebūtu vērts ar tiem uzsākt cīņu to viņš, Andrs, tā nedomaja!... bet jo ilgak laupitajiem viņu miteklis bij jamekle jo labak - vareja labak sagatavoties! - ļoti labi būtu iznācis, ja laupitaju vadons būtu iesācis dzīt pēdas uz nepareizu pusi! Par to tagad jaunais Sibiriets lauzija galvu, bet viņa jaunais biedrs nosēdās mierigi un gaidija. Andrs nemaz nedomaja, ar kādu nopietnu intressi tas pa to laiku tika aplūkots; jo patiesibā abi tik negaiditi satikušies vīri bij tik sveši viens otram, ka tie nezinaja viens par otru ko domat, par ko viens otru turet.

Tā gāja nevien Andram, kas vispārigi vēl neka no pasaules nezinaja, bet pa daļai ari anglim, jo pie vislabakās gribas tam neizdevās pat ne no lieluma noteikt, kas par sugas cilveku īsti šis viņa negaiditais glābejs vareja būt?! Viens

gan bij drošā lieta - tas nebij aziats! un - bandits tas ari nebij!

Andrs pa sevi tam vēl neka nebij stāstijis, jo bij visu laiku strādajis ar mantu vākšanu un pakašanu. Nepraktiskais zinibu vīrs tikai ļoti maz tam vareja pie tam palīdzet. Labi lai tas tikai pats savas lietas cik necik sakārtoja, kas vienā iz trim teltim bij no laupitajiem sasviestas. Un Andrs tad pēdigi dabuja ari redzet, kas tie tādi konzervi, jo viņu īpašniekam par lielu prieku daudzi no tiem bij diezgan labi vēl uzturejušies. Lielu cienibu gan dažadās bleķu dozes Andram neiedvēsa, bet - ja jau viņa jaunais biedrs tos tureja par tik svarigiem daiktiem, lai tad vāķa ari! laikam gan jau labaki ari zinaja, ko tie nozīmeja neka viņš - - Andrs, bijušais Sibiriets. Ja, viņš līdzeja pat jaunajam biedrim tos pēdigi iepakat. Un kādi visadi krāmi tam tur bez tam vēl nebij! grāmatas, instrumenti, kastites, šachteles un tā tālak un tā tālak. Un Morton kungam tās visas bij svarigas, dārgas lietas - Andram izlikās nieki vien. Bet tas stāveja klusu jo - viņš jau no tiem neka nezinaja! varbut bij ar svarigas lietas?!

Pēdigi vis bij galā. Abi kameļi stāveja smagi apkrauti netāl no vecās lēģeru vietas, divi zirgi tapat bij dabujuši diezgan smagas nastas uz muguru, bet „Miška“ un viens no svešajiem stāveja apsedloti tikai priekš abiem jāšanai. Aunus Andrs bij sasējis tā sakot kopelē kā jaktssuņus un piesējis ar pavadu vienam kameļim

par pavadoņiem - lai neizklīstu un nebūtu īpaši javāķ.

Pa visu ša darba laiku anglis bij apbrīnojis ši sveša jaunā vīra veiksmi un praktisku prātu. Viņš tad ari neka nerunaja starpā un netrauceja to, bet paļāvās pilnigi uz ta rīcibu.

Kad vis bij padarits, Andram ceļa plāns ari jau bij gatavs un viņš uzvedinaja savu jauno biedru sēsties zirgā.

Tas ne vārda neteikdams to tūliņ darija.

Tad Andrs iedeva tam viena kameļa pavadu rokā un sēdās pats ari zirgā uzņemdamies pie tam otra kameļa, kā ari abu zirgu vadišanu.

Saule laidās jau uz leju, kad tie izjāja, be Andrs grieza savu zirgu taisni pret noejošo sauli, jāja tālak projam uz vakariem.

Anglis klusu un ziņkārigi sekodams mēģinaja uzminet ta planu. Tas jau jāja tagad taisni ārā iz kalniem?!

Un tā ari bij.

Apmēram pusstundu tie jāja projam pa jaunu nepazīstamu tuksnesi, līdz sasniedza cietu, pilnigi neaugligu smilti.

Tur jaunais Andrs sāka uz reiz griezties uz dienvidiem - ar citiem vārdiem, laupitajiem taisni pretim - jo ari tie bij uz dienvidiem aizjājuši; bet Morton kungs ari tagad vēl neka nesacija, jo viņa biedrs ari bij kluss, jāja un skatijās vienmēr ļoti uzmanigi apkārt. Pēdigi saule nogāja un tad Andrs aptureja drusku zirgu

un ievēroja ļoti pamatigi visu apgabalu kas stāveja uz rītiem.

Ja, pa labu roku stāveja gan vēl arvienu viņa stepes labie kalni (t. i. labais spārns) - tiem tad aizvien vajadzeja palikt pa labai! bet viņu spicei taisni pretim vajadzeja iznākt uz zeltulejas upites ieteku... tā bij pareizi - lai tad tumsa tos ari pārsteidza - atradīs ir pa to ceļu!

Un nu Anglis redzeja, ka tas sāka jāt uz reiz pret rītiem - ārā uz sāls stepi - anglis gan nezinaja ka ta sālsstepe. Tumsa uznāca drīz, bet ne tik liela, ka nebūtu bijis iespējams turpinat ceļu, un Andrs vēl ir ne domat nedomaja to pārtraukt.

Pēdigi viņš atgriezās pret savu pavadoni un sacija:

„Paturat, Morton kungs, drusku ari šo lopu pavadas, es gribu pārliecinaties, uz cik soļiem pa šādu tumsu mūs var saredzet.“

Viņš nolēca veikli no zirga un sāka iet pa stepi uz priekšu, sāka tad iet gan krustam gan šķērsam pa to, līdz pēdigi atkal atgriezās atpakaļ.

„Mums jajāj tomēr atkal vairak uz dienvidu rītiem, jo uz to pusi akmeņu grunts vēl turpinajas, uz kuras neatliek tikpat ka nekādu pēdu, kurpretim pret rītiem ta vairs tālu neiet!“ tas pastāstija savam biedram - „līdz šim vēl it nekādu pēdu neesam atstājuši un jo tālak bez to taisišanas mums izdodas iejāt lielajā stepē, jo drošak!“

Anglis tam atdeva atkal pavadas.

„Un jūs tomēr domajat, ka mums varetu izdoties tiem banditiem izbēgt?“ tas pie tam diezgan neticigi ievaicajās.

„Par to vairs nav šaubu!“ jaunais vīrs vienkārši atteica - „ja tie mūs priekš tumsas nepasteidzās pārsteigt - nu ir pa vēlu! - uz 100 soļiem vairs nevar jājeju saredzet, bet mēs jau esam vairak ka pusversti projam no malas; bet pret rītu būsim jav atkal iz stepes ārā, tā ka ir tad mūs vairs nevarēs saredzet!“

„Kur tad mēs būsim?“ anglis vaicajā.

„Kalnos atkal! bet labu gabalu nost no vakarejās vietas un mūsu pēdas uz turien nevedīs!“

„Bet viņi var ari bez pēdam iedomaties mūs tur meklet?!“ viņa jaunais biedrs teica.

„Var gan!“ bij Andra atbilde - „bet to viņi tad var tikai rītu agri iesākt, jo pa šiem kalniem nakti nevar ceļot, un tad mēs jau esam tik vēl pusdienas ceļa no mājam, kamēr viņiem vesels 1½ dienu ceļš priekšā, laī tās sasniegtu; bet bez tam - mēdz tomēr dzīties arvienu pakaļ pa pēdam! pirmā brīdī vismaz! un tās ved uz vakariem, kur mēs viņas tīšam neslēpām.“

Anglis palocija atbildes vietā tikai galvu.

„Ak jums tad tē, kaut kur mājas?!“ tas pēc brīža ievaicajās.

„Ja!“ Andrs nedikti atteica.

„Un jums nekad vēl šie banditi nav uzbrukuši?!...“

„Nē!“ Andrs pasmiedamies atteica - „ko lai viņi ar pie manim būtu meklejuši?!“

Jaunais biedrs tālak netaujaja, un Andrs pats ari neka nestāstija - īstenibā nesaprazdams kā uzsākt svešajam biedrim par sevi ko stāstit.

Un tā tie turpinaja klusu savu ceļu. - visu nakti tie jāja bez apstāšanās; bet kad rīts ausa un ar acim atkal vareja pārskatit plašo klajumu, Andrs apmierinats ieraudzija turpat savā priekšā pazīstamo fazanu bogu, no kurienes tas toreiz pašu pirmo reiz bij izjājis stepē.

Atgriezies pret savu nogurušo biedru viņš tam priecigi pasludinaja, ka - viņi pa nakti pat lielaku gabalu nogājuši, neka cerejis un ka mājas nepavīsam vairs nav tālu.

Anglis palocija tikai vāji galvu bet neka neatteica, un tad tik spēcigais Sibiriets ievēroja ka viņa jaunais biedrs tā novārdzis, ka tiko vairs turejās seglos. Bet nebij jau vairs tālu jaiztur! viņš paskubinaja lopus un drīz vien viņi visi nonāca klinšu un koku patvērsmē.

„Tagad nu neviens mūs vairs nevar ieraudzit! Andrs nolēkdams no zirga un palīdzedams anglim ari tikt ārā iz segliem, sacija - „tamdēļ varam droši kādu brīdi atpūsties!“ atgulaties tapat sausajās smiltis un es pa tam mēģinašu kaut ko pagādat priekš brokasta.

„Man slāpst ļoti!“ vājais kungs aizsmakušu balsi atbildeja - „ja tē būtu kaut kur ūdens dabunams...“

„Tūliņ!“ Andrs līdzcietigi iesaucās - „netāl no šejienes ir atkal upe!“... un jau tas aizsteidzās pēc ūdens.

Drīz viņš bij atkal atpakaļ ar tīru svaigu ūdeni un tas viņa biedru apbrīnojami atspirdzinaja; bet Andrs veda laiciņu pēc tam ir lopus dzirdinat.

Pēc apmēram pusstundas atdusas abi vīri nosprieda šeit uguni netaisit, jo dūmi varetu tomēr tos nodot - apņēmas izturet līdz galam un tad tikai domat pie izsalkuma apmierinašanas.

Tagad Andrs jāja papriekšu un turejās ar nodomu tuvu stepes malai; bet kad vienā vietā upe tai pienāca vistuvak, viņš jāja taisni tanī iekšā un tad - pa ūdeni, kas tur nebij dziļš, uz augšu. Tā viņi pamazam nonāca līdz tam pirmajam upes līkumam, kur tikai vēl pārdesmits soļu bij līdz Andra izpostitai alai.

„Tālak vairs pa ūdeni nevaram!“ Andrs sacija, „jo pa šo šauro taku nu mums jasāk griezties augšā kalnā! un tad ari būsim tūlin mājās!“

Bij diezgan daudz pūļu tikt ar visiem lopiem augšā pa stāvo kalna stigu, bet Andrs kā arvienu prata ari šīs pūles pārvaret, un kad pēdigi viņš ar savu Mišku pirmais nonāca pie vārtiem, tas priecigi uzsauca:

„Stoi!“

Anglis ar lielu intresi skatijās apkārt un, kad beidzot vēl lielais akmins bij nost no ceļa un

visa karavane ieceļoja iekšā drošajā, augstajā patvērsmē, tas acim redzot sāka atžilbt.

„Ta ir patiesi teicama vieta!“ tas nemaz vēl nekāpdams zemē no zirga pēdigi ierunajās, un balss tam neskaneja vairs tik nedzīvi vienaldzigi, kā līdz šim.

Andram tas patika, jo visu laiku līdz šim, viņa jaunais biedrs tam bij izlicies tāds kā pusē sastindzis, kā tāds kam gar dzīvibu vairs būtu maz daļas.

„Es ari domaju, Morton kungs!“ tas tamdēļ jautri atbildeja, „un - vaj nu jūs ticesiet, ka šinī vietā ari ar 20 vīriem drīkstetu uzsākt cīņu?

Anglis tūlin tam neatbildeja, bet nokāpis no zirga sāka staigat pa kalna virsu apkārt un pamatigi apskatit stāvās sienas, valni, upi lejā, būdu, kokus, izskatu uz stepi un ta tālak, tīri ka revidents, kas nupat atjājis kontroles pēc.

„All rigth!“ tas pēdigi pasludinaja atgriezdamies atpakaļ pie vārtiem, kur Andrs patlaban uznesis no upes ūdeni, vēla atkal vārtiem priekšā lielo akmeni.

Gandrīz kā iztrūcies vājais kungs paskatijās uz šo ciklopa darbu un nogrozija tikai galvu vien kad smagais klintsbluķis aizvēlās priekšā šaurai ieejai. Ilgi tas pēc tam noskatijās uz jauno Sibirieti - tik jocigam acim, ka tas negribot iesmējās.

„Bet kā jums vārds?“ anglis pēdigi kā atmozdamies no savas brīnišanās prasija - „es to vēl nezinu.“

„Mani sauc par Andru Jegoru!“ vaicatais atteica, „bet pēc tēva papiriem mūsu īsts vārds esot - Jegers, ko Sibirijā pamazam pārdēvejuši par Jegoru.

„Tad jūs esat iz Sibirijas?!“ ta jaunais biedrs pārsteigts ievaicajās.

„Ja!“ bij vienkārša atbilde.

„Hm!“ anglis iekāsejās - „laikam tad ari - bēglis?“ tas drusku kā kavedamies vaicaja tālak.

Andrs purinaja smiedamies galvu: „Nē!“ - bet nebrīnijās ari daudz par tādu jautajienu, jo Sibirijas bēgļi jau bij diezgan tālu pazīstami ļaudis.

„Jums, mister Jeger, nav par manu vaicajumu jadusmojas,“ anglis tūlin atkal turpinaja, „jo - tur tanī bandā ari bij daži, kas iz Altaju raktuvem bij izbēguši, un - viens no tiem, patiesibu runajot, bij vēl godigakais no visiem - līdzinajās vismaz vēl cilvekam; bet sakat - ko tad jūs te īsti darat viens pa Dzungarejas nomalem?“

„Dzungarejas?!“ Andrs nedikti atkārtoja - „kas tas ir?“

„Kā - kas tas ir?!“ anglis brīnijās jau atkal - „nu zeme protams - apgabals vidus Azijā!“

„Hm!“ Andrs tik iekāsejās, bet viņa mācitais biedrs ari jau vairs nebrīnijas - „tas jaunais

cilveks redzams nebij vienkārši mācijies geografiju!“ bet - pirmā acumirklī tas tomēr vareja pārsteigt, ka kāds cilveks nepazina zemi, kurā pašubrīd dzīvoja - nezinaja kā to sauc. „Nu nekas! vēlak parādišu tam to uz savas zemes kārtes!“ tas nodomaja.

Andrs savam mācitam biedrim bij iekšķigi pateicigs, ka tas tambrīžam vairak neka nejautaja - vēlak jau viņš pats tam gribeja jautat par daudz lietam, ko nesaprata, jo šis cilveks, ko tagad nu nejauši bij uzgājis, likās visu ko zinam. -

Tie veda nu kameļus un apkrautos zirgus augšā pie dzīvokļa un tur abi sāka tos svabinat vaļā no nastam - anglis ļoti neveikli, bet Andrs pasmiedamies.

Kad tas darbs bij galā un lopi palaisti svabadibā, lai mekletu sev baribu, cik nu paspēja pa nelielo klajumu, Andrs veda savu viesi nu iekšā.

Pēdejais ienācis pirmaja rūmē sāka vēl lielaku ziņkāribu skatities apkārt neka pirmit pa vārtiem iejājis. To pašu tas darija otrā un atgriezies pret Sibirieti paraustija plecus:

„Es tiešam nespēju saprast, kas jūs par cilveku!... nevaru uzminet, ar kādu mērķi jūs šeit atnākuši šurp dzīvot!“

Andrs paraustija ari tā jocigi plecus:

„Es jums to izstāstišu vēlak, kungs!... tagad jadoma vispirms pie brokasta, kas vienā reizā iznāks ari pusdiena!?...“ tas teica un sāka mekleties pa savu uztura krājumu, bet anglis

atgādinats pie brokasta, sāka tūlin mekleties ari pa savam mantam.

Andrs atdeva tam dibina istabu, kur krāmeties iekšā un dzīvot, bet pats ieņēma priekšejo. Uzkūris tad uguni un uzlicis vārities kartufeļus, gaļu - savu vienigo bagatibu - tas pasteidzās vēl un palīdzeja otram ienest iekšā smagos savadus čemodanus, lauka gultu un citas mantas un - anglim nobrīnoties līda tad augšā vienā kokā.

Aha! no turienes vareja pārredzet apkārtni!... šis dīvainais vīrs nekad nepiemirsa, kas darams, ...tagad tas tur augšā izlūkoja, vaj varbūt nemanitu jau laupitajus - no turienes vajadzeja pārredzet nevien stepi bet pa daļai ari visus kalnajus, kas stāveja zemak par viņu pašu kalnu!

Neskatoties uz visu nezinašanu un primitivo dzīvi ši cilveka dabiskais prāts bij cienijams! anglis nodomaja, bet - tādu spēku un izturibu tas vēl nekad nebij redzejis! tas bij tīri vaj pirmatnes cilveka cienigs! -

Nolīdis atkal zemē un redzedams, ka anglis to vaicadams uzskata, Andrs purinaja galvu un sacija:

„Nav vēl ne mazaka iemesla uz tiem gaidit! Stepe tukša un pa visu upes teku uz leju neredz ir ne mazakas zīmes no tam, ka mums jau dzītos pakaļ! es domaju, ka trīs četri dienas varam pilnigi bezrūpigi nodoties atpūtai un pārtikas piegādašanai; jo - pilnigi neiespējama lieta

ta ari nav, ka varetum tikt kādā jaukā dienā aplēģereti!“

„Es pat domaju“ - anglis rāmi piemetinaja - „ka ir neiespējama lieta, ja tas nenotiktu! tapēc nebūtu ļauni ka mēs šo dabisko cietoksni vēl māksligi pastiprinatum, piemēram: ieeju pavisam aizveļot ciet un pēdejās pakāpes pilnigi iznīcinot; jo paši - varam izlietot striķu trepes priekš iekšā kļūšanas.“

Andrs rāmi purinaja galvu.

„Ja kad mums nebūtu to zirgu un kameļu!... jo to dzīvibas mums tikpat dārgi javērte, kā pašu! bet - vārtus gan tur varam ietaisit un diezgan stiprus un augstus pat.“

Anglis bij lopus piemirsis. Tiem tē augšā nepietika baribas, un kamēr vēl ienaidnieks nebij manams tiem vajadzeja apakšā pašiem gādat sev pārtiku!

Labi lai tiem priekš aplēģerešanas laika vareja uzkrāt kaut cik ēdamā tē augšā!

„Bet - gan jau visu panāksim!“ Andrs pašapzinigi mierinaja - „vēl mums atliks diezgan laika!“

Tad tie nosēdās ēst turpat priekš būdas sausajā pakalnitē ciedra ēnā.

Un tad Andrs dabuja pilnigi iepazīties ar - konzerviem, jo viņa tagadejais biedrs bij tik ilgi darbojies ap savam bleķu dozem un kastitem, kamēr iznāca kaut kas ēdams. Kad tas nu ari Andram piedāvaja vienu emalja krūziti ar brūnu šķidrumu,

pēdejais gan tā drusku šaubijās vaj maz to likt pie mutes, bet kad tas to pasmeķeja, ieskati stipri mainijās - ta bij ļoti garšiga kafija! un pie tās nāca klāt brangi cvībaki - pēdigi angļu kungs izbūra iz savam dozitem pat svaigus zirņus.

Par to Andrs savu viesu pacienija ar kartufeļiem un labu gaļu - tādu lietu atkal anglim nebij!

Bij ari vajadzigs atspirdzinaties un stiprinaties abiem, jo ka no vakar pusdienas ne viens ne otrs neka nebij ēdis.

Pēc tam Morton kungs aizgāja iekšā gulet, jo Andrs smiedamies apņēmas gādat, ka to neviens netraucēs.

Pats viņš steidzās pie kustoņiem, veda lejā zirgus un kameļus, kā ari aunus uz ganibam - ielejā pie izpostitās alas, kur tie nekur tālu nevareja aizklīst.

Pēc tam viņš gāja pie iegūtās laupitaju mantas izkrāmešanas. Tur bij daža laba noderiga lieta, bet kas to seviški ieprieceja: diezgan liels pulvera un patronu krājums. Ari ieroču bij vairak ka domajis, sevišķi flintes - piecas pavisam modernas magazin flintes; bet pulvera bij tik daudz un patronu, ka neatlikās nekādu šaubu - tas bij banditu vis krājums laikam!? Tad tur vēl bij sedli, segi, striķi, spaņi, daudz drēbju un ta tāļak.

Anglis bij sacijis, ka ta vairs neesot no viņa ekspedicijas un tamdēļ piederot viņam, Andram, kā lēģera uzvaretajam.

Sīkumus Andrs tad visus nepārmekleja, kas vēl bij pāris maisos sasviesti, bet sanesa, salika tad visas derigakās lietas istabā - mazak derigās tas pameta turpat nojumā pie būdas sienas ārpusē un pārklāja tās ar telšu drānu - rupju linu audekli.

Pa starpam tas vēlreiz atkal uzkāpa kokā un izlūkoja apkārtni.

Nekas šaubigs nebij redzams.

Viņa biedrs vēl guleja un tamdēļ viņš paņēma flinti un izgāja vēl uz medibam.

Bij jau novakars, kad tas atkal pārnāca nezdams pār pleciem divi smagus bukus. Nosviedis tos turpat pie vārtiem viņš steidzās atpakaļ pie lopiem, dzina tos augšā un nesa pie tam līdz atkal svaigu ūdeni no upes. Ūdens smeļamais no augšas bij gan tūliņ ietaisams - vēl šovakar! bet rītu agri viņš gribeja ķērties tūliņ pie vārtu taisišanas.

Darbi radās viens pēc otra.

Tagad, kad tas nāca augšā ar lopiem Morton kungs ari jau pie vārtiem to sagaidija. Miegs to bij pilnigi atspirdzinajis, un Andrs tamdēļ ari daudz nepretojas, kad tas uz pirmam vaktsstundam pieteicās. Iz ieroču krājuma tad nu tie izlasija abas vislabakās flintes, pie kam

Morton kungs izrādijās par pamatigu lietprateju.

Tas izlasija iz visam flintem ne vien labakās, bet ierādija ari Andram kā ar modernam flintem jarīkojas. Caur to tiem tagad bij katram pa 5 šāvieni arvien gatavi un kad patronu magazinu apmainija, ko diezgan ātri vareja izdarit, tad bij tūliņ atkal 5 - un ta arvien tālak.

No tās dienas bij pagājis taisni nedeļas laiks bet no tuksnešu laupitajiem vēl pat ne ēnas nebij rādijušas. Andrs jau nodevās ceribai, ka tie vispārigi vairs nerādisies, bet viņa stūrgalvigais biedrs aizvien vēl apgalvoja, ka - pēc loģikas likumiem tiem vajagot nākt. Tos dzenot divi spēki: mantas kāriba un atriebiba, un šie divi spēki esot cilveka visstiprakie dzinuļi - bet ja tie abi kopā strādajot, tad cilveks drīzak neapstājot, kamēr vaj nu savu mērķi sasniedzot, vaj pats priekš ta sasniegšanas nokrītot.

Andrs neprasija, kas ta tāda logika atkal, bet - vareja jau būt, ka viņi vēl nāk ari! - Labak gan viņam būtu paticis, ja tie nebūtu nākuši, jo pa šīm ar svešo kopā pavaditam dienam, viņš bij daudz ko no jauna dabujis zinat. Viņš zinaja tagad kas geografija, kas zemes kārtis, kas Anglija, kas Sibirija, kas Indija un vēl labu tiesu citas tamlīdzigas gudribas, no kam līdz šim pat ne pa aušu galiem nebij dzirdejis, un par to tam nu bij liels prieks. Morton kungs ari nebij kūtrs tam uz katru jautajienu dot paskaidrojumus, bet Andram pašam dažreiz nebij patīkami,

to vienmēr ar savu ziņkāribu traucet, un tamdēļ viņš bij iesācis mācities angļu valodu, lai ar laiku pats kādu grāmatu varetu palasit. Morton kungam citadā valodā grāmatu nebij, jo viņš bij pat tik savads ka sacija: bez angļu valodas citas nevajagot zinat, izņemot vecās - grieķu un sevišķi romiešu valodas.

Viņš sevišķi labprāt tad ari sāka Andru mācit pa angliski, un priecajās ka viņa māceklim nevien spēcigas rokas bet ari diezgan branga galva.

Andrs bij viņam izstāstijis nu ari savu dzīves gājumu, un tas viņu satiksmi bij padarijis jau labu tiesu tuvaku - vientiesigais Sibiriets bij palicis mācitam anglim daudz zimpatiskaks no ta laika, jo viņam patika cilveki ar karakteri un šim jaunajam mežonim bij karakters!... un labi ņemot viņš bij tik tā sakot no ārienes mežonis, ar savu nekopto izskatu, dzīves parašam, nezinašanu un tamlīdzigam zīmem, bet iekšejie instinkti, jušana, domašana bij tādā veidā, ka ta ir dažam labam kulturas cilvekam būtu varejusi būt par godu.

No draudzibas viņu starpā protams nevareja būt runas, bet Morton kungs jauno Andru cienija un ta bij laba lieciba. -

Abi pašlaik stāveja pie vārtiem un Andram bij neizprotami, kamdēļ viņa biedrs negribeja, ka tas šodien vairs ietu uz medibam - nebij taču nekas šaubigs nekur manams! bet viņš klausija

ari, jo bez iemesla Morton kungs nekad neka nevēlejās.

Bet viņu miteklis nu bij pārvērties par pilnigu cietoksni. Augsti, stipri bluķu vārti stāveja tagad ieejas priekšā un vajadzibas brīdī tad tiem vareja ari vēl lielo akmeni aizvelt priekšā. Upes pusē tagad bij ierīkots ūdens uzvelkamais tā sakot pēc visiem mākslas likumiem - ar spani, virvi un vindi. Valnis bij vietu vietam uzcelts augstaks, koki kas stāveja priekšā klajai izskataī uz vienu otru pusi, nolaisti, priekš izlūkošanas uzceltas stalažas, kurās pa redeli vareja uzkāpt, lai vienmēr nebūtu jalien kokā un ta tālak, bet priekš pašiem kā ari lopiem stāveja sakrāta pārtika uz ilgaku laiku; bet vislielakais darbs bij iznācis, kamēr bij sastrādats un uzkrauts liels krājums dedzinamu materialu, ar ko vajadzibas gadijumā varetu ir nakti kalna virsu vispār apgaismot. Tas bij Morton kunga padoms bijis, jo uzbrukums bij katrā ziņā jagaida naktī.

To cietokšņa mūri gan bij augsti un stāvi, bet nebij japiemirst ka viņu pretnieki bij norūditi banditi, kam daudz kas bij iespējams izdarit, ko cits tureja par neiespējamu.

„Viņi mums uzbruks nakti!“ Morton kungs sacija, „un pie tam mēģinās to katrā ziņā izdarit no divam pusem, tapēc jagāda pie laika, lai arvienu varam ari to redzet, kas mums aiz muguras notiek!“

„Es atkal domaju“ - Andrs atteica, „ka viņiem ievērojot lielo pārsvaru visdrošak mūs uzvaret taisni no priekšas ar sturmi“...

„Vaj tad viņi zin, cik mēs tē augšā esam?!“ anglis atteica.

„Patiesibā gan nē!“ Andrs atbildeja, „bet - priekš uzbrukuma tie to bez šaubam izspijonos!“

Anglis palocija galvu un sacija:

„Tamdēļ taisni manas domas, ka nu mums nepavizam vairs nevajadzetu iziet, jo - jums toreiz bij pilniga taisniba ka priekš nedeļas mums viņus nav ko gaidit, bet nu nedeļa taisni pagājusi un ja viņi mūsu mitekli vispārigi uzies - par ko es nešaubos - tad šinis dienās taisni sāksies spijonošana, bez ka mēs to varesim ievērot. - - Jūs vēl nezinat cik šis bandits, jeb kā viņi to sauc „Melnais Osips“ viltigs un izmanigs tēviņš visados trikos - ari manu ekspediciju tas tik tā pārsteidza - bij pārģērbies par tīģera mednieku un viens pats vēlu vakarā ienāca manā lēģerī, pie kam nakti kaut kur mūsu apkārtnē tiešam vairakkārt atskaneja savada rūkšana un ņaudešana, - - un tie bij gan tīģeri, bet tikai cilveku veidā... mūsu karavane palika tiem par laupijumu!...“

To Andrs ticeja.

„Un - ūdeni, domaju smelsim tad jau tikai pa tumsu drošibas pēc!“ tas no savas puses

vēl piezīmeja, „bet - - patiesibā es nu vēletos lai viņi tad mums uzbruktu!“

„Kapēc?“ anglis vaicaja.

„Tapēc ka mūšigi sēdet šeit cietoksnī būtu ari ne daudz labaka dzīve ka nāve!“ tas attceia.

„Diemžēl taisniba!“ anglis nopūtās - „un pret ilgu aplēģerešanu nevaram cīnities... tiem pat nevajaga pastāvigi sēdet ap mūsu mūriem, bet nomesties tikai kaut kur tuvumā un šad tad tikai, tā sakot pa vaļas brīžiem, iznākt uz mums pamedit un - mēs nekad vairs nevaram būt droši!“

Andrs klausijās noliecis drusku galvu un drūmi saraucis pieri. Pēdigi tas enerģiski izmeta spēcigo kaklu atkal taisni un papurinaja vareni galvu:

„Ne! tā nedzīvosim! tas teica - mēs tos piespiedisim nākt kaujā!... jo - vieniem no mums janozūd no šīs vietas - viņiem vaj mums! un nevien janozūd, bet ari jaiznīkst pavisam, bez ka viens atliktu dzīvs, jo tad ari aizceļot nevaram - kurā katrā brīdī mūs var slepkaviga lode no muguras trāpit!“

Anglis palocija tikai galvu, ka tas taisniba, bet - - ārpus cietokšņa jau nebij domajams cīnities diviem pret 20!... viņa jaunais brangais biedrs jau gan ne velti bij pašapzinigs, bet - arvienu tas pats „bet“ saistits ar „20" - stipriem, bīstamiem, asinskārigiem beztijam! ar

tādu vadoni galā, no kura pat šīs 20 beztijas bijās, kā lauvas no sava dīditaja. Morton kungam bij toreiz bijis laika diezgan to ievērot; bet seviški kad viņš savam jaunajam biedram par šo „Melno Osipu“ stāstija, tas tā savadi vientiesigi jautri smējās, jo „nevarot izprast, ko 20 vīri visi varot no viena bīties.“ Un beidzot tas tik sacija smaididams:

„Nu, nekas! Morton kungs! jūs labi šausiet un es strādašu labi ar savu - cirvi - - tad gan jau pārspēsim!“

Tas bij un palika bezrūpigs, kaut ari tamdēļ ne mazak rūpejās par cietokšņa pastāvigu uzraudzibu un apkārtnes izlūkošanu. -

Bet apskaužama dzīve ta nebij vairs! Katru dienu, katru nakti vaktet - no cietokšņa ārā tikpat kā nemaz vairs ne - no šaušanas, medišanas jau ne runas vairs - arvien mūžigais jautajiens: vaj viņi nāks, vaj ne?!...

„Ne! to ilgi neizturesim! Andrs pēc dažam dienam sacija uz savu mācito biedru - es labak cīnitos, ietu viņus meklet! jau veselas divi nedeļas gandrīz pagājušas, un vēl ne mazakās vēsts par kādiem ienaidniekiem!... uz tādu vīzi jau varam visu vasaru kā cietumā nosēdet!?“

„Nosēž pat divi gadus kādreiz cietoksnī!“ anglis rāmi atbildeja - „ja to negrib atdot ienaidniekam!“

„Ja - bet!... es labak nesēdetu!...“ ta jaunais biedrs nepacietigi atteica.

Viņa vecakais biedrs bij tomēr neiekustinajams un atbildeja tikpat rāmi un vēsi, cik jaunais nepacietigi:

„Pacietiba ir visstiprakais pretinieks!“

„Lai jods tomēr ar visu pacietibu!“ Andrs pie sevis norūca - „viņi tikpat vairs nenāks!“

„Un kā jūs zinat, ka viņi jau nav klāt?“ - anglis aukstam asinim vaicaja.

Bijušais Sibiriets tik paraustija plecus, bet Morton kungs lika atkal jau savu tīķeri pie acim, ar kuru tas jau labu laiku bij izlūkojis stepi. Pēdigi tas sniedza glāzi Andram un sacija gausi:

„Paskataties jūs ari turp - varbūt ka tad paliksiet pacietigaki!... griežat turp uz iesarkano kalna spici!“ - bet pats viņš tad kāpa pa redeli no stalažam zemē. Tur tie abi nupat bij sarunajušies.

Andrs ar redzamu nepatikšanu lika trūbu pie acim - Morton kungs bij tam jau sen iemācijis kā ar to jarīkojas - un sāka to griezt pret mineto spici...

„Bet kas tad tas!?... tur jau...“

„Morton kungs! - eh, Morton kungs, kur jūs palikat?... tur jau redz - jājejus!... nākat ātri atpakaļ, skataties!“

Bet Morton kungs to neievēroja, un kad biedrs vēl diktak sāka saukt, viņš atgrieza galvu un atteica nepacietigi:

„Tad es jau viņus sen redzeju!... ievērojat tik, kur viņi paliek!... būšu drīz atpakaļ!“

Un patiesi - drīz tas nāca atkal atpakaļ no istabas savā plašā ekspedicijas mētelī ietinies.

Kad Andrs to brīnodamies uzskatija viņš izskaidroja:

„Uz vakaru paliek uz reizi vēss un tē augšā var drīz saauksteties!“ pēc kam viņš nosēdās mierigi savā vecā vietā.

Sibiriets gandrīz iesmējās, bet - tagad nebij vaļas! un tamdēļ viņš pielika atkal glāzi pie acim un skatijās ļoti uzmanigi projam uz stepi.

„Na nu!“ tas pēdigi iesaucās - ta nudien ir traka jakts!“ Tas redzeja pa stepi aulekšojam trīs jātniekus, bet tā - ka zirgi vaj ar vēderiem ķēra zemi. Viens no tiem bij lielu gabalu priekšā otriem diviem, bet likās vēl jo trakak dzenam savu zirgu - izrādijās it ka tas bēgtu no otriem diviem, un tie tam dzītos pakaļ... nāca taisni šurp uz viņu pusi, tas ir, uz kalniem. drīz vien priekšejo vareja jau ar acim vien saredzet, bet caur tālskatāmo glāzi vareja ari to redzet, ka viņa zirgs jau vienās putās un ka dzineji tam arvien vairak tuvojās.

Andrs atdeva glāzi Morton kungam, jo nu viņš tika ar savam acim vien galā.

„Tie noķērs viņu, Morton kungs, - ka jūs domajat?“ tas pēc brīža vaicaja.

„Nē!“ anglis īsi atteica un pameta acis uz vārtiem.

„Es ari domaju, ka nē!“ Andrs piekrita, un patiesi, pēc ne visai ilga laika vairs, pirmais jātnieks jav sasniedza malu un - nozuda kalnajos, ta ka to vairs nevareja redzet.

„Tagad iesim lejā!“ Morton kungs sacija pieceldamies.

„Kamdēļ?“ Andrs vaicaja.

„Nu tamdēļ, ka nepazīstamais bēglis būs drīz pie mūsu vārtiem!“ - un to sacijis tas paņēma savu flinti un kāpa pa trepem lejā. Ta biedrs tam tūliņ sekoja, lai gan laprāt būtu noskatijies, kad otri jājeji sasniegs stepes malu.

Bet viņa biedrs bij pareizi pareģojis - pēc neilga laika trakais jājejs ar apbrīnojamu ātrumu un pārdrošibu drāzās pa šauro, stāvo klints teku pa kalnu augšā.

Stāvedami aiz vārtiem abi skatitaji to uzmanigi aplūkoja, bet jau svešais apstājās un ātri atskatijies atpakaļ kliedza ar aizsmakušu balsu:

„Dieva dēļ - laižat tūliņ iekšā! no tam atkarajas nevien mana, bet ari jūsu dzīvibas! ja mani vajataji mani sasniedz, tad - ta mana droša nāve, bet pēc tam...

Tas nedabuja izteikt, jo - apakšā netāl aiz ta norībeja šāviens un jājeja zirgs saklupa uz acim, pie kam tas pats pār zirga galvu nokrita zemē.

Sibiriets paskatijās ātri uz angli, bet tas jau teica pats:

„Laižat vien iekšā!“

Andram tas nebij divreiz jasaka, jo apakšā pie kalna jau parādijas abi dzineji - smagie vārti nočīksteja un ar vienu rāvienu Andrs ierāva nelaimigo jātnieku iekšā cietoksnī, pēc kam tikpat ātri tas atkal vārtus aiztaisija.

Un pēc tam tik nu Andrs ieraudzija, kāds svešais izskatijās - vis vienās asinīs, sviedros un putam apškaidits! - smagi elzdams tas guleja vēl pie zemes un iestenejās tik arvien pa reizam:

„Paldies Dievam!... gods Dievam!

Bet anglis to nemaz neievēroja - bij nostājies pie vārtiem un lūkojās caur vienu šķirbu lejā uz klints taku:

„Ne! nesekoja - nedzinās tālak!“

Bet Andrs noliecies tīrija nelaimigā ģīmi.

Izrādijās - ka tam vienā auss trūka un ka no tās vietas, kur ta bij stāvejusi, vēl tagad drusku sūcās asinis, bet aumaļam tās bij tecejušas agrak, no kam vis ģīmis bij noškaidits, vis kakls, vaļejas krūtis, drēbes un ta tālak.

Andrs aizgāja pēc ūdens un dusmojās drusku ka Morton kungs tādā gadijumā tik vienaldzigi izturejās - tik bezjūtigi! jo - nelaimigais bij taču cilveks! lai ari kāds! - viņš to cik prazdams apkopa un anglis pasniedza tam tikai ūdeni - un kā vēlak Andrs pārliecinajās: tikai tamdēļ, lai viņš ūdeņa pa daudz neizskaustu!

Pēdigi svešais bēglis cik necik atžilba un tad abi biedri dabuja dzirdet tā likteni:

Viņš bij no „Melnā Osipa“ bandas!... atamans to bij sodijis - par to ka nesadzirdejis ta saucienu, un - sacidams, ka tad jau tam aušu nevajagot, licis viņam vienu ausi atgriezt...

Morton kungs pa tam visu laiku bij vērigi lūkojies svešā ģīmī un pēdigi pazina ari, ka tas bij patiesi viens no atamana apakšniekiem.

Tas bij bijis vispārigi pirmais sods, kādu tas dabujis, kaut ari jau veselus trīs gadus bij ar to kopā baudijis visas tuksnešu briesmas un bij aizvien bijis atamanam viens no pirmajiem ļaudim. Bet „Melnajam Osipam“ tas bij vienalga - tas nepazina žēlastibas ne pret vienu!

Andrs klausijās dusmigi kodidams lūpas uz bandita stāstu, bet kad pēdejais tad ar kaīzli spīdošam acim izcēla dūri uz stepes pusi un nolādeja ša necilveka nākamos soļus, arī viņa seja atkal pārvērtās:

„Tas bij pareizi - zobs pret zobu!“ viņš murminaja. - „Kas ta nedara, tas nav vīrs!“

„Un mana auss atamanam maksās dārgi!... to kļūdu viņš vairs nevar izlabot!... bet jūs - esat uzmanigi!... kuru katru acumirkli varat gaidit uzbrukumu!... jau pagājušu nakti tam vajadzeja notikt, bet izlūki vēl neatgriezās laikā...“

„Tad jūsu atamanam ši - vieta zinama un pazīstama?!“ Andrs to pārtrauca, bet Morton kungs aizgāja un kāpa uz stalažam.

Nelaimigais līdzcietigi pasmaidija:

„Nevien atamanam, bet mums visiem ta jau vairak ka nedeļu pazīstama un zinams, ka vājais kungs šeit atradis patvērumu, ka šeit augšā mūsu zirgi, kameļi, manta... Vis, vis sen jau izlūkots un zinams un - vienigais jūsu glābiņš ir pie laika - bēgt! bēgt cik drīz vien iespējams projam augšā tālak iekšā kalnos un mežos, jo turp „Melnais Osips“ jums nesekos!“

„Nu - to vēl redzesim, draugs!“ Andrs nopietni cieti atteica un vedinajo svešo, lai mēģinajot celties - nākt līdz uz māju, kur pameklešot kaut ko viņam priekš atzpirdzinašanās.

Bet svešais purinaja nopietni galvu:

„Es celšos gan, jo jūtu atkal spēkus mostamies, bet - kad pagājušu nakti tiku nepamanits laimigs sava zirga mugurā, es zvēreju, ka - drīzak baribas kumoss neies pār manam lūpam iekam par savu sakropļošanu nebūšu atriebies, un - to zvērastu es gribu pildit, tik tiešam ka es gribu briesmigi pie atamana atriebties!.. un uz to man nebūs ilgi jagaida!...“

Andrs nemēģinaja to atrunat, un dabujis vēl zinat, ka banditi pašlaik atronoties labo kalnu apkaimē, tas ir, viņpus sālsstepes, ko redzeja pa labai rokai, Andrs atstāja to zem priedes sēdam un uzkāpa ari uz stalažam.

Anglis patlaban nolika glāzi un paziņoja, ka stepē vairs nekas neesot redzams.

„Un abi banditi?“ Andrs vaicaja.

„Nozuduši!“ Morton kungs lakoniski atteica; „bet tē augšā vairs nekas nav darams,“ tas pēc brīža turpinaja, „tamdēļ kāpsim lejā, un - uzņemsim, domaju, pie laika savus pienākumus. Tikai atļaujat man šonakt vaktet pirmās stundas, jo šovakar mēnesis lēks drīz un tad man mana flinte derigaka neka pēc pusnakts.“

Andram nekas nebij pretim un tā ka krēslai jau iestājoties no augšas vairs tālu nevareja saredzet, tie kāpa lejā.

Viņu viesis zem priedes piecēlās un nāca tiem pretim.

„Na! laipns tēviņš šis Osips gan!“ Andrs teica uz Morton kungu, „neko sacit! ja tas jau ar saviem paša ļaudim tā apgājās, tad vareja iedomaties, ka svešus tas netik nesaudzēs!“

Tanī pat brīdī sakropļotais atgriezies pret stalažam sacija:

„Tanī tornī vairs nekāpjat augšā, jo tiklīdz atamans mūs būs apsēdis, uz šo vietu tiks seviški mērķets - no preteja kalna tur aiz upes - tas rādija uz priežu puduri otrpus upes -

birs vesela ložu krusa bez apstāšanās, tiklīdz viņi jūs tur augšā ieraudzīs.“

Anglis pasmējas drusku, dabujis no Andra dzirdet ko tas saka un atbildeja: „No preteja kalna atamana lodes mums vairs nav bīstamas, tapēc ka priekš tam vajaga magazinflintes ar originalpatronam, ar kādam tikai manas ekspedicijas ļaudis bij apbruņoti un tās gods Dievam tagad mūsu cietoksnī!“

Bēglis paskatijās tādam stīvam acim uz runataju -

„Ak tā?!... to es nezinaju... atamans tomēr tā pavēleja!“

„Nu tad viņš varbut grib mēģinat mūs ar troksni vien drusku baidit!“ anglis vienaldzigi atteica.

„Nu, rītu jau to redzesim!“ Andrs no savas puses piebilda. Tam bij Morton kungam aizvien vis japārtulko, ko svešais teica, tapēc ka anglim ši valoda nebij pazīstama.

„Ļoti var būt, ka jav rītu!...“ bandits nopietni izskaidroja, jo - ja atamans tūliņ pēc manas izbēgšanas pavēlejis doties ceļā, tad tie rīt pret vakaru jau var būt tē; ja viņš tomēr pa atklātu stepi negribetu nākt, tad gan tikai nākamu naktī tiem sasniedzama ši vieta.

„Bet kur gan jūsu gūstitaji tambrīšam varetu būt palikuši?!“ Morton kungs vienaldzigi ievaicajās

Bandits paraustija plecus - „domajams, tie jās atpakaļ pretim atamanam ar ziņu, kas noticis - ja nav dabujuši pavēli gaidit!?“

„Vaj tad atamans vareja zinat, kurp jūs bēgsiet?“ anglis turpinaja.

„Tas nebij grūti iedomaties!“ bēglis pasmaididams atteica - „kurp man citur gan bij bēgt, ka uz viņa ienaidnieku lēģeri, ja pret to gribeja atriebties; bet, kungs, es atkārtoju ari jums - visgudrakais bēgat!... vēl ir laiks, jo priekš 24 stundam atamans nevar tē būt, un 24 stundu laikā jūs jau varat būt tālu no šejienes daudz drošakās vietās!...“

Morton kungs paskatijās uz zemi un pēc brīža ievaicajās:

„Un jūs nāktu ar mums līdz?“

Laupitajs papurinaja enerģiski galvu:

„Ne!... es drīzak no šejienes neaiziešu iekam savu zvērastu nebūšu izpildijis, un - tē tas man visātrak izdarams - tē man uz melno sātanu nebūs ilgi jagaida!“ un tad tas klusak turpinaja: „man mana dzīviba nav no lielas vērtibas - ja neizdarišu savu darbu, tad ta protams tepat nobeigsies, bet - jums... jūs jau neesat iztumti... bēgļi - varat dzīvot, kur gribat tālak - jums nav iemesla un vajadzibas gaidit uz drošu nāvi! un ta - pēc manam domam jūs neizbēgami sagaida!...“

„Vēl nav zinams, kuru ta visdrošak sagaida!“ Andrs nopietnu balsi to pārtrauca, - „mēs nebēgsim vis laikam!?“ un pie tam tas paskatijās uz savu mācito biedru.

Tas palocija tikai galvu.

Bet tanī brīdī tad bandita seja tūlin pārvērtās:

„Nu tad labi!“ tas kā iepriecinats iesaucās - „tad cīnisimies kopā! es jau nedrīksteja uz to ceret bet tagad redzu, ka - melnajam nezvēram būs darišana ar patiesiem vīriem! - un tad nav vis vēl zinams, ko velns visdrīzak raus! šē augšā ari trīs vīri var - vest karu!“ Pie tam viņš ar ātram acim skatijās pa kalna virsu apkārt. Ar to tambrīžam runa beidzās.

Andrs gāja tūlin gādat vakariņas, bet Morton kungs nosēdās gausi pie ugunskura un sildijās! Viens pats tas ar banditu nevareja sarunaties, - viņš neprata tā valodu -- un tamdēļ līdz Sibirieša atnākšanai netika neviens vārds mainits.

Pēdigi vakariņas bij gatavas un viņi nosēdās ēst, bet laupitajs ari šoreiz atsacijās no ēdiena.

„Paēdat labi!“ Morton kungs sacija uz savu jauno biedru, „jo varetu būt ka pie ēšanas vairs tik drīz nedabusim domat! es gan dzirdeju jūzu vārdus, ka ari - ta tur (tas domaja laupitaju), nevaru tiem pretoties, tapēc ka pretejas

domas nevaru pierādit, tas ir, ka mūsu ienaidniekiem varetu būt iespējams vēl šonakt mums uzbrukt.... un tomēr es esmu cieši pārliecinats, ka taisni šonakt tas notiks, kapēc pirmit jau jums piedāvajos, izpildit pirmās naktsstundās sarga un līdz ar to virskomandanta lomu, jo mēs jau tagad esam trīs. To daru tamdēļ ka es vispārigi mūžā esmu paradis vēlu iet gulet - nekad priekš pussnakts - un taisni tad manas smadzenes strāda vislabak un - atvēlat tad jau man tūliņ rīkoties pēc mana plana komandet, kas katram no mums trim jadara. Ja būšu maldijies, tas ir, ja laupitaji šonakt vēl mums neuzbruks, tad caur šādu manu virsvadibu seviški nekas netiks zaudets; bet ja tie nāktu, tad varbūt - ka no tam mums atlec labums.“

Andrs drusku vientiesigi pasmējās par šādu sava biedra garu runu un ļoti nopietno ģīmi, ar kādu tas šoreiz runaja.

„Man itin nekas nav pretim!“ tas jautri iesaucās - „komandejat!“

„Bet tad pasakat ir mūsu tagadejam trešajam biedram, ko nupat nospriedam, un ka tam kā trešajam janodod ir sava balss - pasakat tam kā viņam tambrīžam man jaklausa, tam ko otri abi ieceļ par virspavēlnieku.

Andrs to darija, un laupitajs likās ar prieku saņemam šādu vēsti - „pasakat garajam kungam,“

tas atteica - „ka es uz mata visu izpildišu, ko tas pavēlēs!“

„To es ticu!“ Andrs tam atbildeja, „jo - atriebibai esot vismodrakās acis un vismundrakās kājas.“

„Nu tad!“ Morton kungs pieceldamies sacija: „tambrīžam uzgaidat kamēr es iznāku - jūs, mister Jegor, tagad itin visu, vārdu pa vārdam, pārtulkojat trešajam, ko es saku - itin visu! lai tas katru vārdu, kas mūsu starpā tiek runats, zin!“

„Tas notiks!“ bij atbilde.

Morton kungs aizgāja uz istabu un tikai pēc laba brīža atkal atgriezās atpakaļ nezdams sev līdz flintes, patronas kā ari citus ieročus.

Iedodams jaunajam līdzkarotajam vienu no flintem tas lika sacit:

„Jums nekādu ieroču nav un es ceru, ka ar flinti protat apieties, ja ne - tē ir ari auksti ieroči, kas jums labaki pa rokai!“

Laupitajs ar mirdzošam acim saķēra flinti un apskatijis to rūpigi no visam pusem, kā ari patronas, - tas bij apmierinats. -

„Tas man vismīļakais ierocis!“ tas atteica - „duncis bez tam man jau pašam!“

„Un mūsu likums tad un tāds;“ Morton kungs turpinaja - „tiklīdz tik mazakā zīme manama no tuvojošamām briesmam, vakts tūliņ izšauj vienu šāvienu un pēc tam tūliņ divi

no vietas. Šonakt - kur mēs vēl uzbrukumu seviški negaidam, jūs, kā mūsu jaunakais biedrs varesat pierādit savu modribu uzņemdamies tūliņ sarga vietu pie mūsu visvājakas mūra vietas pie upes puses, bet, mister Jegors ies pirmās stundas līdz pusnaktij gulet, lai mums nekad nepietrūktu svaigu spēku. Pēc tam nāks manā vieta mister Jegors un es atdusešos, bet pēc tam jūs, ta pastāvigi mainoties!... trim esot mums tas nu būs iespējams!... cīņai iesākoties rīkojās ar viņas vadišanu arvienu tas, kas tanīs stundās virspavēlnieks!... un nu eita katrs savā vietā, jo tumsa jau pašlaik iestājas!“...

Andrs visu pārtulkojis bijušajam banditam, gāja un uzmekleja savu guļas vietu, bet Morton kungs aizvadija pats personigi jauno sargu uz viņa vietu.

Tur valnis nebij tik augsts un laupitajs to apskatijies nostājās mierigi un ņēmās vērigi lūkoties lejā upes gravā

Morton kungs turpretim gāja rāmi projam uz vārtu pusi un laupitajs redzeja to nozūdam tumsā.

Andrs pa tam tomēr neguleja vis, jo angļa savadie vārdi tam bij pamodinajuši dažadas domas - kamdēļ viņš taisni šonakt gaidija?

Bet - tē jau ienāca ari pats Morton kungs pie ta istabā.

„Nu?!“ Andrs tūliņ uzlēkdams iesaucās.

„Vēl nekas! mīļais jaunais draugs!“ anglis to nedikti pārtrauca, „bet - nu ceļaties gan tulin un stāvat ari uz vakti!.. pie tam - apvaktejat man šonakt vienigi mūsu - jauno biedru! vairak jums it nekas nav jadara! un - tiklīdz jūs nomanat, ka tas kaut ko šaubigu dara - pat vismazako nieku - tūliņ sviežat to par valni pāri! bez kādas kavešanās!... es domaju, tas jums seviškas pūles nedaris!?“ Morton kungs drusku pasmiedamies nobeidza, „bet es pa tam sargašu vārtus - no valņa, jūs zinat!“

Andrs uzskatija to tādam neticigam, platam acim:

„Jūs domajat, ka viņš varetu mūs nodot?!“ tas pēdigi rāmi vaicaja.

Anglis paraustija auksti plecus:

„Es nezinu.... man nav ne vismazako pierādijumu, bet - - nevar neko kaitet! darat vien ko saku! un - ardievu, mīļais jaunais draugs!“.. mācitais vīrs ilgi un sirsnigi pie tam purinaja Sibirieša roku - pirmo reiz un - varbūt ari pēdejo reiz!... ļoti vareja būt! - jo ja cīņa iznāca - tad vairs neatlika laika sacit ardievu.

Andrs gribeja vaj raudat redzedams, ka viņa biedrs tik drūms, bet viņš zinaja, ka bij velti mēģinat tam cilvekam ko ierunat - tas turejās tikai pie skaidra aprēķinuma, un - pēc ta: viņiem diviem gaidamā cīņā bij japaspēle!..

Aizejot Andrs tam tomēr sacija: „Uz redzešanos!“

Tumsā tie abi izšķīrās.

Andrs apbruņojies vienigi ar cirvi devās ap valni slēpdamies projam uz bandita naktsvietu, un kas to būtu ticejis ka jaunā Sibirieša neveikli stiprā platajā ķermenī tikdaudz lunkanibas un elasticitates! - nedzirdami kā ēna tas pielīda jaunā sarga tuvumā un aizslēpies aiz diezgan prāvas klints šķilas sāka bez acu nolaišanas uz to skatities.

Tumsa gan bija liela, bet tikdaudz tikpat vareja saredzet, kas pāris soļus priekšā notiek. -

Morton kungs pa tam ņēma citu ceļu - gāja uz vārtiem; bet šoreiz tas bij ar smagu nastu apkrāvies - nesa ne mazak ka trīs flintes padusē un bez tam pāris labu zobinu. Bez ieročiem tam bij tāds neliels maiss par pleciem. Nonācis pie vārtiem, tas nolika savus nesamos kalna malā un tad ņēmas uzmanigi klausities. Šaubiga trokšņa, tomēr neviena nedzirdeja un tamdēļ tas ņēmās netāl no vārtiem rāpties augšā valnī, kur tas kādu laiku pa tumsu padarbojies rāpās atkal atpakaļ uz būdu.

Pēc neilga laika tas nesa atkal projam uz vārtiem tādu pilnu maisu, vilka to atkal augšā valni, kur ta virsa bij diezgan plata un vidū diezgan liels iedobums, ta ka tanī viens cilveks itin brangi vareja vismaz tikdaudz apslēpties, ka to no apakšas, seviški otras puses, nevareja saredzet.

Vēl trīs reizes Morton kungs ceļoja uz būdu un nesa šurp savadās nastas.

Pēc tam viņš nolīda atkal zemē pie vārtiem un aptaustija tos pa tumsu.

Ja! viņa jaunais biedrs bij jau rūpejies par to nostiprinašanu - lielais akmens guleja tiem taisni priekšā!

Vārti bij uz iekšu verami, bet tādā kārtā tie nepavisam vairs nebij verami. To akmeni vareja tik viņa biedrs kustinat! un ja tagad pa vārtiem gribeja tikt iekšā, tad tie bij papriekšu saskaldami un izārdami pavisam, pie kam tomēr vajadzeja vismaz stundas laiku! - vareja tā tad dzīvibu izstiept pa veselu stundu garaku! bet - ko tas vis vareja līdzet!?...

Viņš nosēdās pēdigi gabalu no vārtiem uz viena celma un noliecis drusku galvu sāka uzmanigi klausities; jo saredzet pa tumšu tā ka tā nevareja tālu, bet vērigas ausis pa kluso nakti vareja diezgan brangi izpildit acu vietu.

Tā viņš vareja būt apmēram pusstundu sēdejis, kad tas piepeši tālu zemē, aiz valņa, kur upe teceja dzirdeja nelielu troksni, tādu itka nodrupis akmentiņš krizdams no augšas zemē dibinā atsistos uz citam olam?!

Tas nebūtu bijis nekas, bet Morton kungs tūlin piecēlās un gāja, kāpa atkal klusu augšā valnī un ieņēma savu „poziciju“.

„Tē būs vislabak!“ tas nomurminaja - „tē ari es ar saviem vājiem spēkiem varešu ko darit - ari tad vēl, ja tiem izdotos vārtus ielauzt!“

No turienes vareja patiesi cīnities uz abam pusem t. i. šaut, kamēr vēl ienaidnieks bij aiz vārtiem, un - šaut kad ari tas jau bij iekšpus vārtiem - šaut vēl ari tad, kad ta paša poziciju sāka sturmet - - un to vareja tik no iekšpuses! pie vārtiem turpretim viņa lomai bij tūlin jabeidzas, kad vārti krita! Un - Morton kunga lodes bij bīstamas! to visi viņa pazīstamie Indijā zinaja.

Ar viņa jauno biedri bij no lieluma otradi - ta darbiba vareja norisinaties galvenai kārtai iekšpusē, jo viņš bij visbīstamakais tuvumā.

Un atkal anglis sēdeja laiku ka no akmins izcirsts tēls - kamēr tas uzreiz neizdzirda kā soļus... bet tas bij iekšpusē!... redzet viņš neka nevareja, bet līst tagad zemē - nebij pēc viņa plana... tas bij pie vārtiem, kur soļi apstājās... Morton kungs klausijās, ļoti ļoti uzmanigi bet - briesmas vēl nevareja būt tik tuvu, jo no iekšpuses tās nevareja draudet - priekš tam viņš padaudz uzticejās savam jaunajam biedram - ko tas sargaja, tas nevareja nedarbus izdarit!

Pēc kāda laika viņš izdzirdeja tādu ka stenešanu, kā elšanu un vēl pēc laika - soļi atkal aizgāja atpakaļ tumsā. -

Bet pie vārtiem pašiem taisni tanī brīdī izcēlās tumsā Andra stāvs un sekoja - banditam. Pēdejais bij bijis tas nācejs. Bij nonācis līdz vārtiem un - it ka gribedams pārliecinaties, vaj tie ciet, aptaustijis tos; bet pa tumsu tas bij uzdūries uz lielo akmeni, ko Andrs nevienam nezinot vienu brīdī bij uz vakaru aizvēlis vārtiem priekšā.

Un tad - Andrs pa tumsu redzeja, ka viņu jaunais biedrs nolika flinti pie malas un atspēries ņēmās akmeni - velt.

„Būs drusku pa smagu!“ jaunais Sibiriets smīnedams nodomaja un ļāva svešajam darboties. Bet tas tūlin jau atkal nostājas no sava pasākuma, uzcēla flinti un sāka atkal vienaldzigi iet atpakaļ uz savu vietu.

Andrs netika gudrs - vaj ta jau bij nodeviba, jeb pārak liela uzmaniba?!...

Bet kā ēna tas sekoja sarga soļiem, līdz pēdejais nonācis atkal savā vecā vietā apstājās. Apstājās un tad ļoti vērigi sāka klausities - labu brīdi.

Bet nakts bij tik klusa, ka patiesi vaj dvašot vajadzeja klusak, lai otrs to nesadzirdetu.

Laupitajs likās apmierinats; jo pēc klausišanās tas uz reiz ka pārvērtās - - acumirklī tas bij nolicis flinti pie malas un - rāva tad zemē garo tatara kaftanu, sāka sev darboties ap vidu, tā

ko ka raisit, tīt - sāka griezties pats pie tam rinķi, - tīri it ka uz reiz būtu sajucis?!

Sibiriets sāka skatities caur tumsu, ka tam acis vaj iesāpejas, un tad - viņš zinaja!

„Saprot rezgalis“ un viņš nebij gribejis ticet!? - - vija, tina, nelietis, sev nost no rumpja - virvi! - laikam tādu, kā Andrs jau senak pie nomadiem bij redzejis - samēra tievu bet nepārraujamu, elastigu ādas virvi, ar ko vareja smagas jo smagas nastas nostiprinat uz kameļu muguram, siet lopus un ta tālak.

Pēdigi noliecās - sāka vākt kopa, darboties tad kādu laiku ap vienu klints plīsumu - stiprinaja tur klāt galu, kurā laikam bij kāds dzelzsāķis, ko Andrs tomēr tik labi nevareja izškirt - un tad sāka blēdis jau laist virvi pāri pār valņa malu lejā bezdibinā.

„Aha nelieti, nu tu gribi bēgt?!“ Andrs nodomaja un gatavojas jau to grābt ciet, bet - neka! nostājās atkat rāmi pie valņa malas un - uz reiz čirks! iesprēgajās kaut kas un Sibirietim uz acumirkli no uguns gaismas apžibeja acis; bet tad visapkārt palika vēl jo tumšaks...

Ta bij zīme - zignals! nebij ko šaubities! bet nebij ari vairs ko šaubities, ka nu patiesi sākās cīņa! ka ienaidnieki jau tos apsēduši! Jaunajam vīram pārgāja tāds savads kārstums pār visu miesu un viņa labā roka ķērās pēc cirvju kāta; bet - nogaidit tomēr viņš

vēl gribeja drusku, ko šis nošēlojamais spijons tālak darīs - viņa dienas tā ka tā bij skaititas, un vaj minuti agrak vaj vēlak, bij viens!

Stāveja turpat vēl pie striķa, pārliecies drusku pār valņa malu, it ka ko gaiditu no apakšas!? un tad - Andra smalkās ausis dzirdeja apakšā vieglu iesvilpšanos... ko tūlin spijons augšā ar tādu pat svilpienu atbildeja; pēc tam tas tūlin noliecas un aptaustija vēl virves āķi, vaj tas pietiekoši stipri stāv...

Nu Andrs zinaja - kāds to plans. Pa šo vietu viņiem gribeja negaidot no muguras uzbrukt - neģēlis netaisijas vis bēgt, bet gaidija augša uz palīgiem - nolaizdams tiem striķi priekš uzlīšanas.

Smuks smaids laikam tas nebij vis, kas tagad jaunajam Sibirietim pārlaidas pār seju, jo tagad viņā bij patiesi „mežonis“ pamodies.

„Ļoti labi!“ tas kaisli nomurminaja - „tikai tagad es stāšos tavā vietā, tēviņ, un sagaidišu tavus biedrus ar savam rokam!“ un - tumšs kā nakts gars jau viņš izslējās visā savā augumā - bandits tikai galvu vien dabuja atgriezt, bet tad ari ne iesteneties vairak nē - kā nopļauta zāle tas novēlās ar pāršķeltu galvu turpat uz akmeņu gruvešiem. Andrs to ātri paspēra sev nost no kājam un nostājās klusu bandita vietā.

Tas bij gājis tikai vienu acumirkli, bet apakšā tūlin jau atkal atskaneja svilpiens. Andrs nezinadams tūlin, ko darit - vaj atbildet uz svilpienu ari no savas puses, vaj ne - par apmierinašanu izdzirdeja, ka to atbildeja no vārtu puses, un ka vienā reizā ar to, ap vārtiem izcēlās nešēliga bļaušana un kaukšana, it ka izsalcis mežu zvēru pulks ap tiem būtu salasijies.

Andrs gandrīz jau gribeja cirst virvi pušam, lai ta kristu zemē, kad piepeši ta savilkās cieti un sāka tā savadi kusteties, - nudien, līda pa to augšā!“

Jaunais Sibiriets paskatijās gan ar rūpem uz vārtu pusi, kur viņa biedrs tagad viens atradās pretim veselam nezvēru pulkam, bet - vārti jau bij stipri un nebij tik drīz ielaužami! kamdēļ vareja vēl ļaut kādam uzlīst „lamatās!“ būs ar to viens atkal mazak!...

Un paliecies drusku pār valņu malu tas skatijās lejā tumsā, gaidija... ja! vareja jau sadzirdet smagu elšanu... Virve aizvien stīvak sarāvās, līdz pēdigi vareja saredzet tumšu ķermeni pa to rāpjamies uz augšu.

Andrs atliecās nu drusku atpakaļ - ļāva neģēlim sasniegt valņa malu; un tad, kad pašlaik smaga roka apķērās ap cietu klints spici, sāka rādities galva un tumš ķermenis rāpties augšā valnī, Sibiriets kā ar dzelzsstangam apkampa uz reiz abam rokam blēža kaklu un norāva ar

spēcigu rāvienu to zemē uz otru jav auksto razbainieku. Sāka gan tēviņš neganti raustities un spārdities, bet tas tam vis neka vairs nelīdzeja - jo, drīzak tas savu kaklu būtu izdabujis iz lapšu dzelžiem, neka iz šām rokam! Jaunais stiprinieks to nožņaudza vienkārši un nosvieda tad to ka bluķi otram virsū.

Bet pie vārtiem - kā pie vārtiem nu gāja?! Jaunais vīrs izcēlies atkal paskatijās ātri turp.

Bet tanī pat brīdī taisni izskrēja tāda kā uguniga bumba no valņa puses, pa labu roku no vārtiem un - nokritusi valņā pusē uzreiz apgaismoja visu tās apkārtni, un tūliņ pēc tam - knauks, knauks, knauks! norībeja viens pakaļ otra trīs šāvieni.

Aha! viņa mācitais draugs nesnauda vis! bij pavisam ko sevišku izdomajis!... bet tūliņ atkal jau norībeja divi šāvieni, pēc tam uguns izdzisa. Kaukšana un troksnis ap vārtiem drusku norima, nedzirdeja vairs dobjos sitienus pa vārtu bluķiem.

Acumirkli nogaidijis Andrs apņēmās savu vietu tomēr vēl neatstāt - jo Morton kungs turejās, vārti vēl stāveja! tapēc viņš noliecās atkal pār valni, aptaustija virvi, bet ta bij ļenkana. Te viņam nāca prātā - zignals! un ilgi nedomajis viņš pārliecās vēl vairak pār malu un iesvilpās liegi.

Ja! no apakšas nāca atbilde, un drīz pēc tam virve sarāvās atkal cieti - līda atkal viens!

Nepacietigi Andrs nu gaidija to augšā, jo jau pie vārtiem no jauna iededzās sīvs karš. Kliegšana un lādešana tagad bij daudz dusmigaka, bet - ari Morton kungs nestāveja klusu. Ik pa brīžam lidoja atkal ugunigas bumbas (fakales) pa tumsu un to gaismai atspīdot aizvien tik sprāga iz Morton kunga stobra. Ja, bij asa cīņa! bet pēdigi blēži iemanijās degošās skrejošās lāpas pie laika nodzēst un Morton kungam tās bij aizvien vairak un biežak jasviež, lai atkal dabutu šaut, bet sitieni ap vārtiem skaneja nu dobji un pastāvigi un dzirdeja pat kā šķēpeles plīstam - cik ilgi vēl vārti vareja tureties?!

Andram tomēr neatlika laika tālak domat, jo parādijās pēdigi atkal tumša galva, kermenis - rāpās atkal augšā valnī.

Un šoreiz nez vaj Andrs aiz iekaisuma aizķēra garam, jeb vaj blēžam bij padaudz stipra rīkle - tas dabuja iekliegties, un kad Andrs, pēc ta otreiz ķēra, bandits izvairojās kā zalktis ta pirkstiem un nošļuka no valņa atpakaļ.

Dusmigi iesaukdamies jaunais cilveks ātri palaida to vaļā.

Nu - tad tu būsi pēdigais gan, - bet dzīvs ari tu vairs nepaliksi!“ un to teikdams

viņš ātri paķēra savu cirvi un pārcirta virvi pušam, un - pēc nedaudz acumirkļiem apakšā bezdibinā noskaneja dobš troksnis.

Ari tam pietika! Andrs drūmi norūca un nu vairs ilgak nekavedamies devās projam pie vārtiem Morton kungam palīgā.

Bij ari pats pēdigais laiks! viņa biedram laikam bij aptrūcis dīvaino lāpu krājums, jo neviena no ugunigam lodem vairs neparādijas pa tumsu un līdz ar to nostājās šaušana, bet ap vārtiem troksnis palika aizvien stipraks - tika grūsts ar tādu ka smagu balķi pret tiem un jav tie krikšķeja un brikšķeja.

Te nu bij labs padoms dārgs! Andrs nostājies netāl priekš lielā akmeņa un pūlejās, kaut ko saredzet, bet - tas nebij iespējams!

Te uz reiz tas dzird sev aiz muguras Morton kunga balsi:

„Steigšus aizdedzinajat mūsu lielo sārtu lai vispār paliek gaišs! bet tūliņ, un tad steidzaties atpakaļ un nostājaties pie pašiem vārtiem aiz akmeņa pa kreisu roku!... saprotat pa kreisu! lai es drīkstu šaut... vārti ilgi necietīs!... blēžiem laikam nav ko šaut, tamdēļ spēkam tagad būs virsroka!“

Andram tas nebij divreiz jasaka, un nepagāja ne minute, kad lielajā sārtā, ko viņi jau sen tureja uzkrautu plača vidū, paspīdeja uguns liesma,

kas drīz vien sāka pieaugt lielumā un pamazam apgaismot visu cietokšņa virsu.

Bet pa tam Andrs stāveja jau atkal ar savu cirvi norunatā vietā.

Un tiko uguns palika lielaks un gaišās liesmas apgaismoja netikvien vārtu iekšpusi bet pa dalai ari ārejo - Morton kunga bisse sāka atkal strādat.

Šoreiz tomēr ta neapklusinaja vairs troksni pie vārtiem, bet palielinaja pat.

Un beidzot - vārti sagāzās; bļaudami, kaukdami ka velnu bars razbainieki sāka brukt pār akmeni pāri iekšā cietoksnī.

Morton kungs vairs nevareja uz tiem šaut, jo blēži taisni pa kreisu roku atrada visizdevigako ceļu, bet - tanī pat acumirklī izlēca Andrs kājās un metās ar savu spīdošo cirvi pretim uzbrucejiem.

Tas bij šaušaligs skats nu! - Morton kungs, kas bij atstājis savu drošo vietu pat lai steigtos biedram palīgā, to redzeja pats savam acim.

Kā vilku bara apstāts, jaunais vīrs vicinaja savu briesmigo ieroci pa gaisu, drīz palēkdamies solī uz priekšu, drīz atpakaļ un uz katru cirtienu vēlās ka bluķi gar zemi, viens neģēlis pēc otra... viena galva patlaban tālu noripoja projam pa smiltim, te otram nupat izcelta roka ar visu

dunci atdalijās ka nopļauta no ķermeņa... un rūca pie tam ka jauns lauva ari; jaunais Sibiriets tagad, nu pilnigi ka vaj par plēsigu zvēru pārvērties, grieza zobus un kavas ar sarkani pietecejušam acim... Morton kungs stāveja kā par sāls stabu pārvērties - ta bij neganta, necilveciga cīņa!

Uzbruceju bij bijis vairak ka ducis, bet nu no tiem tik vēl kādi pieci bij pie dzīvibas, kas vēl jo briesmigaki asinskāri tagad mācās virsu viņa biedram.

Bet kur atamans pats?! piepeši Morton kungam iešaujās galvā - Melno Osipu tas vēl nebij manijis - tur vajadzeja būt atkal kādai velnišķai viltibai aiz muguras!

Par cīņas izeju vairs nebij ko bīties!... patlaban viņa biedrs cīnijās tik vēl ar diviem jo izlietodams kādu acumirkli, kur Andrs atlēca vairak soļu atpakal atspiezdamies ar muguras pret mūri - Morton kungs vienu pēc otra nošāva, divi banditus ar savam lodem, kas tik apbrīnojami droši trāpija, ko pat Andrs, cik necik atkal atjēgdamies no cīņas kārstuma priecigi iesaucās:

„Morton kungs! neizskaužat patronas! šie tēviņi to nav pelnijuši“, un pie tam tas ielaida savu cirvi tuvakajam tēviņam ar tādu sparu krūtis ka nevareja vairs to izraut uzreiz atpakaļ, bet abi pēdejie, kas vēl bij pie dzīvibas, samulsa

paskatijās ātri atpakaļ un nu tikai kā ieraudzija, ka tie divi vien palikuši briesmigā pretnieka priekšā. Ta bij stāvošam droša nāve, jo Morton kunga lode ari to tūliņ nogāza gar zemi, bet pēdigais - garš slaiks aziats ar melnam ūsam un tādiem pat matiem nosvieda lepni savu zobinu pie Sibirieša kājam un atgriezies pret angli gaidija aukstam acim, lai tas šauj.

Bet Andrs meta savam biedram ar roku, lai to nedara - jo tas jav neturejās vairs pretim.

Pienāca nu ir Morton kungs tuvak un sniedza nopietni savam jaunajam biedram roku; cīņa acim redzot bij pabeigta - un nevien pabeigta bet ari - uzvareta! bet visapkārt kaujas lauks izskatijās šausmigi, ta ka ne vienam ne otram tanī brīdī negribejās to tālak uzskatit.

„Iesim pie uguns!“ Morton kungs rāmi griezdamies apkārt sacija, „un pārdomasim, kas mums nu tālak darams!

„Bet ko ar to tē?“ Andrs rādidams uz dzīvo atlikušo banditu vaicaja.

„Ta jūsu zinašana!“ anglis vienaldzigi paraustidams plecus atteica - „ja būtu bijusi mana griba, tad tas vairs nebūtu vaktejams; bet jums jau arvienu - jabūt līdzcietigam!... šāda pārlieciga jūteliba, jums kādreiz vēl krietni sasālīs dzīvi!“

Andrs nezinaja ko atteikt, bet - kā lai viņš ņēma cilvekam dzīvibu, kas vairs neturejās pretim!? -

Tas māja vaņģiniekam ar roku, lai nākot līdz ari pie uguns.

Tur tas tam lika nosēsties un nekusteties no vietas, citadi - to jasasienot.

„Nav vajadzigs!“ bandits vienaldzigi atbildeja neveiklā krievu valodā - „man nav kur bēgt! - tādam atamanam, kas savus ļaudis piekrāpj un atstāj Gantemurs vairs nekalpo!...“

Caur šādiem vārdiem ieintresets Andrs sāka vanģinieku tālak izvaicat un dabuja tad no ta dzirdet, ka tas tunguzis pēc dzimuma, ka nesen tikai iestājis atamana dienestā un ka - Melnais Osips nebūt nebij pie kaujas piedalijies. Kur tas palicis un ko tagad darija, tunguzis nezinaja sacit.

Ši cilveka izturešanās atstāja tādu dīvainu iespaidu - bij gandrīz negribot jatic, ka tas runaja patiesibu, bet Andrs neiedrošinajas vairs, jeb pareizak sakot kaunejās to savam gudrajam biedram sacit; bet ko tas vēl pēc tam no vanģinieka izzinaja, viņš gan pastāstija ari Morton kungam.

Tas bij: ka atamanam toreizā ceļā pēc izpirkšanas naudas iznākusi saduršanās ar kādu karavani, kura ceļojusi uz ziemeļiem augšā - karavanes apbruņots spēks bijis tik stiprs, ka tikko paspējuši

vēl pie laika izbēgt, pie tam pateicoties tikai savu zirgu ātrumam; bet kad pārjājuši uz savu lēģera vietu un to vairs neatraduši, atamans nespējis tambrīžam neka vairs uzsākt, tapēc ka šaujamiem ieročiem vairs nebijis materiala.

Pēdejās patronas un pulveri izlietojuši tad priekš pārtikas samedišanas, ar ko doties uz Kuldžu iepirkties - - zvēru tuvumā tomēr bijis maz un tamdēļ atamans pavēledams taupit pēc iespējas patronas licis ļaudim izklīst tālu pa kalnu mežiem, kur vairak medijuma - un tā vienausis nevilšu uzdūries uz cietoksni...

„Kāds vienausis?“ Andrs to pārtrauca.

„Nu tas pats, kas uzņēmas izzināt, cik daudz vīru šē augšā atronas!“

„Kā, vaj tad atamans tam nelika ausi nogriezt?“

Tunguzis tik papurinaja galvu - „ta vēl nebij aizdzijusi no ta laika, kur svešās karavanes zaldats tam to atcirta un - tās nebij viņa asinis ar ko tas sevi apškaidija, lai gan auss vainas tas no jauna uzplēsa izjādams.“

Andrs klausijās ar lielu ziņkāribu, bet tunguzis nobeidza, jo vairak tas neka nezinaja, tikai to, ka - ta bijusi visu pulka pēdejā patrona ar ko spijona zirgs nošauts un ka šāvejs bijis „Rimecis“ - labakais bandas strēlnieks.

Morton kungs pagrieza galvu un ievaicajās:

„Ko viņš saka?“

Andrs pateica.

„Ah! tas ir tas cilveks, par kuru jums stāstiju - tas bēglis iz Altajiem... ja! labs strēlnieks viņš ir gan, bet - mūsu deribas viņš tomēr vēl nav vinnejis caur savu pēdejo šāvienu!“ Izrādijās ka Morton kungs bij ļoti greizsirdigs uz citiem labiem strēlniekiem un kā pat vanģibā būdams tas šo sportu bij ar kaislibu piekopis un pat ar dēveto „Rimecu“ saderejis, ka viņš tam pierādišot, ka šaujot labak. Bet dīvaini ari viņu Morton kungs nebij manijis usbruceju pulkā?!

Ka šis cilveks taisni tad nu būtu tas, no kura vēl bez „Melna Osipa“ būtu jasargajas, to Morton kungs pat lāga negribeja ticet - jo tas jav nebij bandits pēc dabas!

„Nu!“ Andrs beidzot izsacijās : „es domaju, ka ari jūsu Osips, jeb ka ari viņu nesauktu, mums tagad vairs nav sevišķi bīstams - kur tam nav patronu! un pēc jūsu rēķina tad cita neviena laupitaja vairs pie dzīvibas nebūtu?!“

„Neviena, bez ši atamana un vēl minetā!“ Morton kungs pilnigi pārliecinats atbildeja.

„Nu - tad rītu tos uzmeklesim!“ Andrs apmierinats atbildeja, „bet - kā redzat, svīst jau gaisma, un rīts tad jau tapat pie durvim!... es domaju,

Morton kungs, liekaties atduseties! mēs pa tam ar šo, jauno biedri parūpesimies par cietokšņa notīrišanu un vārtu izlabošanas; bet ja varbūt gribat ēst, tad jav parūpejaties šoreiz paši!“ tas pasmiedamies piemetinaja.

Pēc tam viņš cēlās un sacija uz tunguzi: „Kas mūsu biedribā ienācis, tas bez darba ēst nedabun, tamdēļ pierādat savu labo gribu un ķeraties pie darba! jo - tiem tur visiem tē nav vietas pūt!...“

Tunguzis ne vārda neatbildedams cēlās un stājās pie darba - un visiem nedzīvajiem ķermeņiem nu bij jaceļo lejā pār valni bezdibinā, tanī vietā, kur viens jau uz tiem apakšā gaidija. Tur vēlak tiem izraka lielu bedri un visus apraka vecajā upes tekā. Tunguzis atsvabinaja tomēr priekš ši darba visus no ieročiem un sanesa nolika tos visus pie uguns zemē.

Andrs kaut cik izlabojis vārtus gāja tūliņ izlūkot apkārtni, vistuvako vismaz; bet tunguzi tas ņēma sev visur līdz, tapēc ka Morton kungs bij patiesi aizmidzis, un sava biedra dzīvibu tas negribeja vis uzticet laupitajam, kaut ari tas nelikās melojam.

Pamazam ejot leja pa kalna teku tunguzis piepēši apstājās un rādija uz Andra vecās alas skursteni un sacija:

„Te apakšā ir viena ala un tanī atamans nometās, kad visi bijam šurp atjājuši - ari zirgi tur ielejā tika piesieti!“

„Tā?!“ Andrs domigi ievaicajās - „nu tad iesim apskatisim šo vietu - varbūt uziesim kaut kādas pēdas, kas aizrāditu kur jūsu atamans palicis!“

To teikdams viņš nogriezās pa stigu kas noveda uz leju.

Tunguzis nebij melojis - tur bij vesels gabals no zirgiem nomīdits, bet - pašu zirgu vairs nebij - ne ari zīmju, ka tie būtu norāvušies vaj paši aizbēguši. Kamēr Andrs visu pavirši pārskatija, tunguzis sāka kā jakts suns staigat pa apkārtejam pēdam, līdz pēdigi tas apstājās un rādija uz stepes pusi:

„Visi zirgi aizgājuši tur - un tie ir tikuši vesti, jo citadi pēdas būtu vairat izklīdušas... ta tad atamans ir - aizbēdzis! atstādams vienigi savus ļaudis, lai tos - apkauj! jo bez zirgiem nekur vairs nevar izbēgt, jo pretniekiem ir lodes un mums ne!... ja! tā ir, kungs!“

Andrs neka neatteica, jo tā iznāca patiesi, bet - kas šim melnajam atamanam bij par iemeslu to darit?! jo - ka Morton kungs mēdza sacit - „bez iemesla nekas nenotiek - katrai darišanai aizvien jamekle iemesls.“

Viņš apskatija rūpigi laupitaja bijušo patversmi, bet uz reiz tas kaut ko ieraudzija smiltīs

guļam, kas viņam „iemeslu“ pasacija, jeb labak sakot kas pats tas iemesls bij - - smiltīs guleja zelta gabals!

Viņa zelts! jo tūlin pēc tam Andrs pats savam acim dabuja pārliecinaties, ka ta tur vairs nebij! Nelietis to bij izzadzis....

Desmitā nodaļa

Saule gāja zemē tālās stepes malā, un drīz pēc tam nakts kā ar spārniem skrēja šurp no rīta puses pār bezgaligo klajumu! bet gandrīz pašā vidū ta sasniedza trīs jājejus, kas jav skatijās apkārt, kur vēlak nomesties uz naktsguļu.

Tie bij Andrs Sibiriets, tad Morton kungs un tunguzis Gantemurs. Vēl tanī pat dienā tie bij izgājuši gūstit Melno Osipu, bet pašlaik tos pārsteidza nakts un pa tumsu nevareja tālak pēdas dzīt.

Tunguzis nolēcis no zirga ņēmās celt augšā teltis, ko viņi bij līdz paņēmuši. Bez tam viņiem bij līdz malka, ko uguni sakurt, - tapēc ka kailajā stepē citadi to nevareja izdarit - pārtika priekš sevim ka ari lopiem, ūdens krājums, ieroči un citi piederumi. Visu to nesa abi kameļi.

Tunguzis viņiem šinī ceļā izrādijās par ļoti derigu cilveku - tas bij gan to vadonis, gan sulainis, bet Morton kungs izturejās vēl ar vienu pret to auksti un ar neuzsticibu.

„Man gan nav par ta labam acim ko šaubities“ - viņš patlaban sacija uz Andru - „bet kapēc bēgļa pēdas ved taisni iekšā pašā stepes vidū, es tikpat nevaru sev izskaidrot - priekš tam trūkst logiska iemesla!“

Ari Sibiriets ieskatija biedra vārdus par dibinatiem un atgriezies pret tunguzi sacija tam to.

Pēdejais mierigi klausidamies paraustija plecus:

„Garajam kungam taisniba, bet - pēdas nāk tomēr šurp!... es nezinu, kamdēļ atamans šādu ceļu ņēmis, jo - nepazīstu šo stepi - es būtu jājis uz turien!“ pie tam tas rādija uz kalniem pa labu roku!

„Un ja bandits patiesi būtu jājis taisni iekšā stepes vidū“ - Morton kungs vēl piebilda - kapēc mēs to nekad neredzejam, neskatoties uz to, ka jav no paša rīta stepi ar tālskati izlūkojam!?“

Tunguzis paraustija tikai plecus atkal: - „Es nezinu!“

Ar to sarunas beidzās, un katrs nodevās savam domam.

Visapkārt bij tik klusu, ka tikai lopu sprauslašana un mīdišanās bij vienigais troksnis, ko ausis dzirdeja, bet priekš acim stāveja visapkārt bezgaligs, tumšs klajums ar tālu tālumā vēl zilgani violeti spīdošiem kalniem.

Tas bij šaušaligs tuksnesis, kur neviena dzīviba nedzīvoja, nevareja dzīvot; bet kas neizprotami lielisks un varens slēpās ari šinī tukšibā un nāves klusumā. Cilveks izlikās sev ļoti niecigs šinī milzigā klajumā, zem tādam pat tukšam neizmērojamam debesim. Ļoti, ļoti sašļuka tādā vietā cilveka iedomiba - ka viņš kas liels un varens. Tē viņš nebij nekas! ja nebij no citurienes līdz, ar ko dzīvibu uzturet...

Pēdigi tumsa apslēpa visu šo bēdigo ainu, un krūtis kā atvieglotas uzdvašoja - vareja uz acumirkļiem aizmirsties! nebij katru brīdi jaredz, jajūt sava nieciba. Uguns jav kurejās, vakariņas bij drīz gatavas.

Diezgan klusu paēduši tie drīz devās pie miera, bet patiesibā vienigi Morton kungs baudija atdusu, jo viņa jaunakais biedrs bij tam devis vārdu, ka rūpesies par to, ka trešais biedrs tiem neka aiz muguras neizdara. Ar to anglim pietika, jo uz sava biedra vārdu tas palaidās. Bet saistit tunguzi pēdejais negribeja - tad jav labak pats līdz neguleja. Tas tam būtu bijis ļoti pretigi, kamēr bijušais laupitais nedeva nekāda iemesla par ta uzticamibu šaubities.

Gaisma tiko svīda, kad tunguzis jav atkal cēlās kājas, sāka klusu barot zirgus, kameļus, dot tiem dzērt; bet kad stepe sāka pārvērsties pelekā

krāsā, viņš modinaja „stipro kungu“ tas ir Andru, kurpretim „garo kungu“ tas netrauceja. Patiesibā gan tam būtu bijis jadara otradi, tapēc ka Andrs ne aci nebij pievēris.

Drīzvien jav visa mazā karavane bij atkal ceļā, un šis celš gāja tapat kā vakar tālak iekšā kailajā sāls stepē, kur pat nekāda zāle vairs neauga.

Tunguzis ik pa laikam nolēca no sava zirga, gāja kājam pa priekšu un noliecies aplūkoja ļoti vērigi diezgan cieto zemi.

Ne Sibiriets, ne anglis nekādu pēdu nevareja ieraudzit, bet šis aziats drīz vien likās tādas uzejam, jo apmierinats tas kāpa katrreiz atkal savam zirgam mugurā un jāja tālak.

Ceļš gāja pastāvigi taisni uz priekšu.

„Bet ko tas cilveks īsti nodomajis, dodamies iekšā taisni bada nāvē!?“ Andrs neizprazdams iesaucās, kad ari pats pēdigi ieraudzija zemē vienu kā pēdu - vismaz zeme tanī vietā bij kā iespiesta - „jeb vaj viņš bez prāta palicis, ka to nenojēgtu, ka pa šo stepi bez lieliem pārtikas krājumiem, ūdeņa un ta tālak, nevar ilgu laiku ceļot!?“

Tunguzis papurinaja galvu:

„Melnais Osips ir traks gan, bet zin viengabal, kur jāj, un viņš pastāvigi mājojis šīs stepes tuvumā - laikam tad ari to pazīst!...“

Tie jāja tālak. Jāja atkal kādu stundu un vairak vēl. Tunguzis bij labu gabalu priekšā. Pēdigi Andrs atgriezies pret savu mācito biedru piezīmeja.

„Es sen jau vairs nekādu pēdu neredzu!“

„Es ari ne!“ anglis lakoniski atbildeja.

Tagad pat Andram sāka celties aizdomas, vaj tikai - ari šis nebij nodevejs!? šis tunguzis! - negribeja ievest viņus drošā nāvē.... vajadzeja jau maz.... tikai kameļus nomaitat - zirgi ilgi bez ūdens neizcieta šinī sāls pilditā gaisā! bet vaj tad nevienam cilvekam vairs nedrīksteja uzticeties - vaj Morton kungam vareja būt taisniba?!....

Sibiriets priecajās, ka viņam šis domas tika pārtrauktas, jo - priekšā viņu vadons uzreiz apstāj - rauj tā ātri zirgu apkārt un jāj atpakaļ - met ar roku...

Viņi tad ari apstāj - gaida.

Bet tunguzis jau no tālienes rāda tiem, lai izturas klusu, likdams roku pie mutes turedams to ciet.

„Nu!?“ Andrs nedikti vaica, „kad tad?“ - pēdigi piejājis pavisam tuvu.

„Nu es zinu!“ vēstnesis reizā ir priecigi ir lepni pasludina - „nu es zinu, kapēc mēs atamanu nevarejam ieraudzit!... tur priekšā ir - krasts!.... es redzeju... un aiz ta ir Melnais Osips!

„Kāds krasts?!“ Sibiriets brīnijās - „es neka neredzu!“

„Seme tur krīt!“ tunguzis atteica ātri - „lai garais kungs skatas ar melno tauri!“

Morton kungs jau to pats darija.

„Hm!“ tas pēdigi iekāsejās - „kaut kas savads tur ir gan!“ un sniedza glāzi Andram.

Tas ieraudzija tad tādu ka tumšu strīpu ejam krustim pār viņu ceļam, bet skaidri nebij nosakams, kas tas bij!? - ka grāvis, kā kas?!...

Bet Gantemurs - tunguzis nu tos veda pamazam uz priekšu un pēc dažiem 100 soļiem lika tad nostāt un uz viņu gaidit.

Tas aizgāja kājam viens projam pa stepi.

Morton kungs pavadija to ar savu tāļskati. Pēdigi gājejs bij pie tumšās strīpas. Tās tuvumā tas nometās uz vēderu un sāka līst līšus klāt dīvanai robežai un - par brīnumu uz reiz tas nozuda pavisam!? - iegrima kā zemē!

Labu laiku abiem biedriem bij jagaida, līdz tas atkal parādijās - papriekšu tumšā galva, tad pamazam vis ķermenis līda kā no akas ārā!

Un tad - meta ar roku, lai jājot turp.

Tagad nu tiem izskaidrojās dīvainā parādiba un līdz ar to daudz kas, ko līdz šim nebij varejuši izprast.

Tur kur tunguzis stāveja bij patiesi stāvs krauls, pēdu pārdesmits augsts un zem ta -

nebij ne grava, ne upe, ne kas, bet vienkārši līdzena zeme, kas tapat vienmuļigi gāja atkal projam tālumā, kā līdz šejien nākusi - izlikās it ka stepe šinī vietā kādreiz būtu pārsprāgusi un tās viena puse pie tam pagrimuze uz pārdesmits pēdam zemak.

Morton kungs laiku apskatijies interesanto parādibu izskaidroja, ka tās esot zemes trīces pēdas.

Bet lai nu kas! - fakts tomēr bij tas, ka šīs gravas dēļ Melnais Osips bij jājis taisni iekšā stepē, jo - šo malu vareja ātri jājot vienā naktī sasniegt un tad - omuligi turpinat ceļu projam uz kalnajiem pa labo roku, bez ka jel kāda acs to pa stepi būtu varejusi saskatit! bet līdz minetiem kalnajiem, bij vēl apmēram pusdienas jājiens!... laupitajs bij taisijis ka visdrīzak tiek iz vajataju acim ārā!

Ta bij tik skaidra un gaiša lieta, ka par to vairs nebij tālak ko domat.

„Bez tam“ - Morton kungs piezīmeja - „viņš vismazak vareja gaidit, ka taisni stepes vidū kāds meklēs viņa pēdas!“ un pie tam neticigais garais kungs paskatijās tagad diezgan labvēligam acim uz Gantemuru - tunguzi.

Bet tas sēdeja jau atkal mierigi savā zirgā un likās šādu labvēlibu nemaz neievērojam - pret Sibirieti turpretim tas atgriezās tagad ar sevišski priecigu seju un sacija:

„Es domaju, kungs, ka mums nav nekāda vajadziba ceļot pa apakšu, jo tur mūs atamans tikpat saredzēs, kā kad pa augšu turpinasim savu ceļu uz kalniem!“

„Bet viņa pēdas?!“ Andrs atteica.

„Iet taisni projam tur! tunguzis atbildeja un rādija uz kalniem... bez tam domaju - mums vairs nav jasteidzas un var gulet dienvidu - es uzcelšu telti, jo - - vislabak, ka kalniem tuvojamies pa tumsu... tagad vēl atamans mūs neredz!“

To ari abi biedri atzina par pareizu, un tamdēļ viņi nometās pa pašu kārstako laiku uz lēģeri. Bet šoreiz Morton kungs pasludinaja Andram, ka atsvabinajot viņu no dota vārda - nu viņš pats ari atzīstot, ka tunguzim varot uzticeties.

Tas seviški rūpejās par zirgu dzirdišanu, dalidams ļoti taisnigi ūdeni vienadās porcijās, lai neiznāktu nevienam vairak. Nabaga lopiņiem mēles bij jau pilnigi atkal izžuvušas, ta ka sprēgaja kopā, pat asiņoja. Saule sāka ta spiest, ka āda sūsteja kur tās stari krita taisni virsū. Ar zirgiem vien tas bij pārdrošs ceļojums! gandrīz neiespējams, bet - Melnais Osips pazina šo stepi - tas to vareja!

Pēc tunguža domam viņš bij jājis visu nakti vienos aulekšos, lai vēl priekš kārstuma iestāšanās sasniegtu ūdeni, kas kalnos bez šaubam bij uzejams, bet par pakaļdzīšanos viņš laikam nepavisam nedomajot.

Tad tie visi nodevās atdusai, kas šoreiz pat Andram likās nodereja, tapēc ka tas gandrīz vairs skaidri ne atmineties nevareja, kad pēdejo reiz gulejis. -

Kad lielakais kārstums pēdigi pārgāja un saule sāka jau laisties vairak uz vakara pusi, tie devās atkal ceļā.

Pēc neilga jājiena tad nu pirmo reiz parādijās pilnigi droša zīme, ka laupitaju virsnieks pa šo ceļu jājis, jo apakšā netāl no krauļa guleja kritis zirgs. Laupitajs bij to atstājis pat ar visiem segliem gulam.

„Nu tik uz priekšu!“ Sibiriets uzsauca mundri - „viņa citi zirgi nevar būt tālu no tamlīdziga stāvokļa un izbēgt tas mums vairs nevar!“

Bez apstāšanās tie jāja, līdz kamēr saule laidās zemē. Kā uguniga bumba ta vēl gabalu karajās pār debess malu, bet sen jau vairs nekādus starus neizstaroja. Tad ta nozuda, un tumsa kā arvienu sāka ātri nākt pār zemi; bet ceļotaji jāja ari pa tumsu tālak, jo nu tiem pēdas vairs nevajadzeja meklet.

Ceļa mērķis vairs nevareja būt tālu, kad Gantemurs piepeši aptureja un nokāpis no sava zirga zeme sāka darboties ap vienu segu - plēst to gabalos un sāka tīt tos zirgam ap pakaviem.

„Pakavu klaudzešanu“ - tas sacija, „Melnais Osips sadzird uz simtiem soļu un tālu laikam vairs no viņa neesam!“. - Ari citiem zirgiem tas tapat ietina kājas.

Pēdigi viņi ieraudzija pa tumsu kalnus un sāka rāmi un ļoti uzmanigi tiem tuvoties. Tunguzis pie tam sāka griezties vairak projam uz labo pusi un pēc apmēram pusverstes pēdigi iegriezās vienā aizā un jāja pa to kalnajos iekšā, līdz sasniedza kādu ieleju, kur pa kluso nakts tumsu vareja dzirdet liegu ūdensburbuļošanu. Bij laikam avots, strauts, vaj ari neliela upite, bet ielejai pašai bij stāvas jo stāvas, augstās klints sienas.

Ta bij īsti tāda vieta, kā tie savam nolūkam vareja vēleties - vareja uztaisit uguni, bez ka ta tālak būtu redzama ka ielejā pašā, bez tam aiz šim klintsienam nevareja neka no viņu klātbūtnes sadzirdet un kaut ari bēglis pavisam netālu būtu uzturejies.

Gantemurs ar Sibirieti vispirms pa tumsu pārmekleja nelielo apkārtni, vaj ta diemžēl jau nebūtu ieņemta no viņu pretnieka paša; bet tās domas rādijās par nedibinatam.

Tad viņi uztaisija uguni un atspirdzinajās vispirms ar svaigu ūdeni un nometās tad pilnigi uz naktslēģeri. Grūtais ceļš bij pārciests un nakts vēsums nevienam nebij nepatīkams, pat Morton kungam šoreiz ne, kas citadi aizvien no tās bijās. Pēc vakariņam viņš tad ari pasludinaja, ka šonakt vaktešot viņš.

Otri abi nepretojās un nolikās tūlin uz dusu.

__________

Vienpadsmitā nodaļa

Otrā dienā - vareja būt tā kādu stundu priekš pusdienas - kur mūsu draugi jau sen bij izgājuši uz bēgļa meklešanu - tunguzis Gantemurs rāpās pašlaik pāri par kādu asu klints muguru uz otram vēl stāvakam klintim, mekledams tur kādu stigu, pa kuru varetu atkal tikt ārā iz ši kalnu labirinta, kurā bij iemaldijies. Ta bij tīri ka tāda apburta vieta, kur aizvien iznāca atpakaļ uz to vietu, no kuras izgāja. Jau vairak ka stundu viņš ta bij maldijies pa šim akmeņu sienam, līdz pēdigi gan dusmigs gan izmisis uzņēmās šo trakuligo līdienu, pie kam drīz vien vareja noiet leja tumšā dziļā bezdibinā, kur laikam apakšā upite teceja, jo dzirdeja tādu ka čurkstešanu.

Pēdigi viņš sasniedza tomēr laimigi otru pusi un devās bez kavešanās iekšā otrā klinšu grupā; bet tē uz reiz tam paslid kāja un tik tik tas vēl spēja noķērties pie vienas spicas klints un satureties, citadi tas krizdams atpakaļniski tikpat vēl būtu dabujis iepazīties ar bezdibinu, bet šoreiz viņa flinte nogāja viņa vietā. To vairs nevareja iedomaties glābt. Neatlikās vīram tad nekas cits ko darit, ka iet bez tās tālak - ar dunci vien aiz jostas, ar citiem vārdiem viņam bij jasargajas tagad ar Osipu satikt; jo bez flintes viņš vairs nebij atamana pretnieks!

Izspraudies caur pāris šauram klints starpam tunguzis saraudamies uz reiz atrāvās starpā atpakaļ

un tikai pēc laba brīža atkal sāka pamazam liekt galvu uz priekšu un skatities.

Un tad Gantemurs aiz iekšeja īgnuma gribeja vaj aizslāpt pavisam - - taisni šinī brīdi viņam bij vajadzejis pazaudet savu ieroci, kur tas negaidot pavisam bij uzreiz uzgājis - atamana slepeno lēģeri!... turpat lejā šaurā ielejā ganijās zirgi - viņam sen pazīstami zirgi! bet atamans pats bij laikam kaut kur šurpak, jo to ap zirgiem neredzeja.

Nometies uz vēderu tunguzis līda ļoti uzmanīgi klāt klints malai, par kuru lai tad noskatitos lejā un izlūkotu visu šauro ieleju.

Un tad bijušajam bandas loceklim uzreiz stiprak iepukstejās sirds - turpat jau viņš bij - Melnais Osips, viņa bijušais atamans!... sēdeja klusu uz klintsakmeņa un likās it ka nemaz nebūtu dzīvs, tik nekustami tas skatijās savā priekšā smiltīs! bet - turpat netāl no ta - kārstajā saulē, pliku galvu, sasiets un tapat nekustedamies guleja - Rimecis! Tunguzis to pazina uz pirmo skatu, bet - vaj tas vēl dzīvs, vaj ne, to viņš uzreiz nevareja pateikt. Bet kājas pa pusei tam guleja upites ūdenī - bij redzams tas kā bluķis vienkārši nosviests, un atamans likās pa to vairs tālak nemaz neinterezejamies - sēdeja pat tam muguru atgriezīs.

Tunguzis visu pārskatijis sāka ātri pārdomat kas tam nu darams.

Viens uzbrukt Melnajam Osipam viņš nevareja, tas tik vareja izjaukt visu planu... bet tūlin doties atpakaļ pie biedriem - - bij tomēr laikam vienigais ceļš... kaut gan žēl tam bij nabaga bijušā biedra!... Melnais Osips tik tad sēdeja tik rāmi un tik ilgi domaja, kad gudroja kādu velnišku sodu! un tunguzim bij tā it ka nupat tas domaja par nelaimigo sasieto - - kurš, ka ar laiku vareja ievērot bij gan vēl dzīvs un laiku pa laikam atvēra acis - skatijās uz ūdeni - kam nevareja tikt klāt, lai atveldzetu izkaltušo mēli.

Tunguzim ienāca ātri kādas domas galvā - klints uz kuras tas guleja un kura laikam pēdas 20 vareja būt augsta, stāveja ļoti pārkārušies pār upiti apakšā un ja drusku vēl palīda pa labo roku, tad sasietais vanģinieks viņam guleja apakšā taisni pretim. Atamans neskatijās uz to pusi un - ja viņam izdevās nelaimigajam nolaist dunci?!... bet tas tad bij jadara tūlin - kas zinaja cik ilgi Melnais Osips tā sēdeja....

Un jau Gantemurs meklejās pa kabatam, iz kuram pēdigi izvilka pāris muškļu šnores - sāka tās ātri siet vienu otraī galā un tad izvilcis savu dunci stiprinaja to vienā galā klāt - sāka ļoti izveicigi laist pār klintsmalu pāri.

Ja! - norādija kā lots taisni uz sasieta krūtim... tas bij tiktāl ļoti brangi!... un tunguzis laida tik lejak un lejak aso ieroci, - un atamans neskatijās; bet nelaimigais gan atkal pavēra

acis un - ieraudzija sev palīgu kā taisni no debesim nākam. Pēdigi tas ieraudzija ari augšā - tunguzi, un viņa acīs no jauna iemirdzejās ceribas spīdums.

Tunguzis pameta atkal acis uz - atamanu un sāka tad izveicigi ar roku šūpodams dunci nolaist Rimecim taisni uz svabadako roku. Pēdejais pēdigi dabuja saķērt ta spalu, un tad tunguzis laida šnori vaļam un cēlās ar steigšanos un mekleja ceļu, pa kuru varetu tikt atpakaļ pie biedriem, jo - nu tē bij ātri jasteidzas palīgā - lai nelaimigais līdz tam līdzejās sev kā vareja! - - -

Un to tas ari darija.

Pagriezis galvu un redzedams ka atamans pašlaik vēl mierigi sēž, viņš sāka pamazam griezt pušam ādu virves, ar ko tam bij sasietas rokas. Tas izdevās! un dabujis rokas svabadas viņš sāka jau sniegties pie kāju saitem, pārgrieza pa daļai ari jau tās, kad - Melnais Osips piepeši iekustejās - cēlās augšā...

„Ak Dievs!“ nelaimigais nopūtās - „nebij jau ari vairs vērts!“ Locekļi tam bij notirpuši ka tiko vareja kustinat, un ja ari izdevās atsvabinaties no visam virvem un piecelties, tad vēl bij liels jautajiens, vaj varēs nostāvet, iet un - kur tad nu tam cīnities ar stipro atamanu, kas pa tam bij atpūties, atspirdzinajies un kam bez dunča bij vēl zobins, flinte - lai gan ari bez patroniem?!... ne - cīņa bij neiespējama, ja nenāca vēl citi palīgi!...

Atamans piecēlies gāja pie zirgiem - un nepameta tam pat ne aci ari virsū....

„Gods Dievam jau par to!“ nelaimigais atņemdams atkal drusku elpu nopūtās....

Gāja pie zirgiem, sāka vākt tos kopā - meklet seglus.... un nu?! - vaj tas jau taisijās ceļā atkal?!...

Sasietais pārgrieza ātri pēdejās saites - tas jau būtu liela laime, ja - varbūt viņu atstātu tur gulam - domaja varbūt ka jau beigts?!.. un tas palika mierigi gulam - gaidija....

Ta bij briesmiga gaidišana!

Melnais Osips taisijās gan atkal ceļā, bet - ja nelaimigais domaja, ka tas viņu piemirsis, tad tas nežēligi vīlās! Apsedlojis zirgus, kas vēl cik necik bij uzturejušies pie spēka, atamans sāka darboties ap to sedlu tašam - pakaja tanīs kaut ko iekšā iz viena maisa un sēja, šnoreja tad viņas rūpigi cieti. Tas bij ta nogrimis savā darbā, ka vanģinieks nevareja notureties, nemēģinajis nodzērties. Klusu un pamazam tas aizritinajas ar galvu pie upes ūdens un sāka kārigi to sūkt iekšā izkaltušā mutē - dzērt pēdigi kārigiem lieliem malkiem, tā ka uz acumirkli aizmirsa visu savu apkārtni, kā apreibis tīri.

„Tu nolādets suns!“ piepeši atamana rupjā balss to atmodinaja - un iekam tas vēl pilnigi spēja atjēgties, jau tas pie kājam rauts guleja lielu gabalu projam no ūdens.

„Ak tā?!... un savu nazi tu tomēr vēl biji izglābis?! - domaji laikam, ka nu jau tu - atkal varesi skriet, kurp tev patīkas!?“... nežēligais bandits pamanidams pārgrieztās saites pārsteigts iesaucās - - „pagaid, pagaid kundziņ!“ un viņa tumši pelekā platā seja saviebās mēdošās krunkās, kad tas atgriezdamies drusku rādija uz tuvumā stāvošu ļoti nodzītu vāju zirgu:

„Redzi - tas tur - tas tevi nesis, kur viņa kājas gribēs un cik tālu tas varēs, jo tūlin došu jums abiem brīvibu, tiko izjāsim stepē atkal!.“ un to teikdams razbainieks gāja mekleja jaunas virves.

Nelaimigajam izgāja auksts caur kauliem neskatoties uz visu saules kārstumu, jo uz reiz tas saprata ši necilveka nodomu - tas gribeja to siet virsū uz pārskrietā zirga muguras un tad pamest tos abus tuksnesī!... zirgam bij tur drīz janobeidzās, jo jau tagad tas vairs pat ne zāli neēda, un viņam tad uz maitas piesietam bij jagaida ari savu nāvi!... brrr! piemocitais cilveks nodrebinajās kā drudzī... ne! to tik ne! - un saņēmis visus savus pēdejos spēkus kopā, tas lēca uz reiz kājās un sāka skriet kā bezprātigs kliegdams un zobus griezdams iekšā pretejās klintīs.

Melnais Osips izcēla ātri galvu, bet - savadi iesmiedamies palika tomēr pie uzsāktā darba stāvot un skatijās.

Kur tad šis domaja izbēgt - duraks! ja vēl pie zirgiem būtu skrējis, - bet taisni ar pieri iekšā visaugstakajās klintīs!

Un kā kaķis kas ar saķertu peli spēlejās, tas iespiedis varenās rokas sānos glūneja ar mazajam melnam actiņam uz savu apmulsušo upuri, kā tas kā nejēdzigs mēģinaja rāpties pa stāvo klints sienu uz augšu; bet atamans šinīs dienās nebij pie īstās dūšas, lai ar tādiem priekiem ilgi nodotos - ta paša tagadejais stāvoklis nebij apskaužams - tamdēļ viņš nolieca atkal savu vareno stāvu, kam nebij līdziga bijis visā viņa pulkā, un sāka risinat vaļā tievās ādas virvites ar kuram tik krietni vareja visu ko nosiet - sasēja veikli vienu otrai galā, līdz iznāca pietiekoši garš virvis - izcēla tad atkal galvu pašķieleja uz bēgli...

„Oho - kur jau uzrāpies!“ tas mēdidams tam uzsauca, „bet - netēre velti spēkus - nāc tūliņ atpakaļ! parunasim par to, kā atamana pavēles jaizpilda - vaj pēc viņa likumiem bij brīv nokrist pie cietokšņa sturmešanas un izlikties par nedzīvu, kur pat ne āda vēl nebij skrambata - eh!?... un kāds sods pēc tam sagaidams? - eh!?“... Tā nu bij šnorites gatavas!...

Un izcēlies atkal visā savā augumā milzigais bandits sāka nesteigdamies iet tad pakaļ neklausigajam apakšniekam - nu bij diezgan jokots!

Nelaimigais to redzeja, un auksti sviedri tam sāka plūst pa visu miesu - kaut jel to spico klints ragu tik vēl ar roku būtu sakacejis, kas tam stāveja netāl pār galvu! bet - jau vareja apakšā dzirdet olas čirkstam... nāca...

sniedzās jau pēc ta kājas... nabags elzdams atskatijās.

Sātans turpat jau bij! - bet tad saņemdams visus spēkus kopā tas ķērās uz labu laimi pēc asās klints spices, turedamies pie tam tikai ar vienu roku vien vēl, un spēki paldies Dievam iztureja, tas dabuja noķērties, dabuja vēl pie laika atraut kāju un uzvilkties uz diezgan jau paaugsto platformu; atamanam zābaks vien palika rokā, un aiz negaidita iznākuma tas pazaudeja pats līdzsvaru un nokrita diezgan smagi atpakaļ aizā.

Sils un sarkans aiz dusmam tas uzlēca atkal kājās un lādedams kāpa no jauna augšā pa bluķiem:

„Tu nodīratais suns! to tu man dārgi atmaksasi!“

Bēglis pārskatija ātri savu stāvokli un acumirklī bij pārliecinats, ka tambrīžam vismaz bij drošibā! jo no viņa tagadejā klints galā bij gabalu augstak jauna platforma, un kamēr Melnais uztika šeit - viņš būs jau tur atkal! un tā ka nebij laika domat, no cīņas atžirgušais „Rimecis“ līda, rāpās jau atkal augšā jaunajā patversmē. Un patiesi - kad Melnais Osips pēdigi sasniedza to vietu, kur bēglim nu vajadzeja būt, tas pārsteigts ieraudzija, ka tas lielu gabalu augstak sēdeja jau atkal jaunā klints galā, un patlaban skatijās tam ar spītigam acim pretim, un šinī skatā bij laikam tikdaudz ļauna naida, ka atamans

tūlin uz pēdam vairs tam nedzinās pakaļ, bet likās kaut ko pārdomajam.

Bēglis nenolaida no ta nevienu aci; jo tālak augstak bēgt viņš vairs nevareja - tur kur tas tagad bij, tur bij jaturas līdz pēdejam, un šis pēdejais solis bij - lēkt lejā no stāvās augstās spices uz akmeņiem apakšā, kur tad par tālaku, nākotni vairs nevajadzeja rūpeties! jo tad bij vienkārši beigts! -

Ari Melnais par to likās pārdomajam, jo pēc brīža izceldams galvu tas mēdidams rādija uz bezdibinu:

„Smuks lēciens - ja?!... nu labi! nekavē tad laiku un taisi to drīz! jo citadi līdišu tikpat tev pakaļ un vilkšu pie kājam zemē!... ja netaisisi ātri.“

Bet viņa bijušais apakšnieks bij tā pārvērties, ka ne pazīt vairs nevareja - tas sāka mēdit to pretim - viņu atamanu, no ka visi vairak bijās ka no paša nelabā?!

„Lien!“ tas dzird augšā atbildam - „jo šoreiz tas tev pašam jadara, tapēc ka tev vairs neviena cita nav ko sūtit - lai bāž galvu lamatās!... citu galvas tu nekad nesaudzeji, bet pats savu arvien! - nāc vien!“

Tas bij priekš milzigā vārmākas padaudz! nekošā seja tam savilkās pavisam šķība un greiza aiz lielam dusmam un nelielās actiņas izspiedās tālu uz āru, kad tas iebļāvās :

„Ak tu tas vīrs, kas man to teiks!? tāds suņa bērns!“ un iekaisis tas uz brīdi atstāja visu apdomibu un sāka ar nikni zvērošam acim doties pa stāvu, bīstamo ceļu uz augšu; bet tiko tas tuvojās visaugstakai malai uz reiz liels akmins to trāpija pa krūtim, un tūlin vēl viens pa galvu, ta ka tas uzreiz sāka grīļoties un tūlin pēc tam kūleniski gāzties lejā atpakaļ uz pirmo klinti; bet akmins pēc akmiņa nāca tam ari tur vēl pakaļ, tā kā ari no turienes tam vajadzeja cik drīz vien iespējams aizbēgt.

Tie tomēr bij vajata vīra pēdejie spēki un jā Melnais Osips būtu zinajis, ka tas tagad augšā guleja bez samaņas kārstajā saulē, viņš pasmiedamies būtu tūliņ devies no jauna augšā un - viņa upuris būtu bijis atkal ta nežēligās rokās; bet Melnajam Osipam bij viņa paša dzīviba ļoti mīļa - tikai ar citu dzīvibam tas spēlejās ar savu paša ne! tamdēļ tas aizstājies aiz drošas klints ar īgni drūmi sarautu pieri sāka pārdomat, kā visdrošak nolādetaj žurkai piekļūt klāt - - līdz nakts iestāšanos tam nepatikās gaidit, un cits padoms tikpat nebij atrodams.

Bet kas tas!? - uzreiz atamans izceļ lielo galvu ar smago jēreni un klausas, pieliek abas rokas pie ausim, klausas vēl laiciņu un tad uz reiz - dodas cik ātri var pie zirgiem, lec labakajam mugurā, saņem citu garās pavadas ap kreiso roku un - bēg! tik steidzigi un tik ātri projam gar upites malu iekšā tālak kalnos, ka pat ne atskatities vairs neatskatijās.

Divpadsmitā nodaļa

Pagāja pēc tam tomēr vēl labais laiks, līdz bandita bēgšana izskaidrojās.

Papriekšu atskaneja pakavu klaudzieni šaurajā klints tunelī, pa kuru vareja ietikt šinī ielejā, un drīz pēc tam tanī parādijās zirgu galvas - tie bij „Miška“ ar tunguža „Lauko“ un abi vīri nāca kājam ar zirgiem līdz, jo pa šo zemo klinšu ganģi nevareja jāšus iejāt. Kamēr vēl visu ieleju nevareja pārskatit tie tuvojās pamazam uzmanigi skatidamies apkārt, flintes gatavibā; bet kad viņi pēdigi sasniedza to vietu, kur laupitajs bij mājojis, tunguzis ātri atgriezās pret Andru un iesaucās:

„Par vēlu - viņš aizbēdzis!“

Ari Andrs tūlin pārliecinajās, ka tē vairs velti Melno Osipu meklet, jo visi zirgi bij projam un vienigi viens nodzīts, vājš, slims lops vēl durnedams stāveja upites malā - atgrieza ta vienaldzigi galvu, kad abi vīri tuvojās un nopūtās.

„Bet nu blēdim tūlin pakaļ!“ Andrs enerģiski uzsauca savam biedram - „uz Morton kungu nevaram gaidit, jo var aiziet ilgi, kamēr viņš mūs atron! tē redzams tikai viens ceļš, pa kuru tas var būt bēdzis, un ļoti tālu tas ari vēl nebūs!...“

„Pilnigi taisniba!“ tunguzis atteica, bet - domaju būs tikpat drošak, ka tam mēģinajam ceļu

nogriezt!.. es tagad atminos, ka šie kalni man nav vis tik sveši, ka no sākuma domaju, jo pirmit jūs mekledams pārliecinajos no dažam vietam, ka te reiz jau esmu bijis - tikai no otras puses, un tur aiz viņiem drīz vien atkal nāk stepe. Tagad, kamēr jūs dzīsities blēžam pakaļ pa pēdam, es centišos pa citu, daudz taisnaku ceļu sasniegt viņu malu un tur nostāties atamanam ceļā - es ceru ka to vēl paspēšu!“

Andram tāds plans patika, un tunguzis tūliņ pēc tam griezās atkal atpakaļ pa tuneli - nu viņš atkal vairs nebijās no Melna Osipa, jo nu viņam bij atkal cita flinte.

Andrs sekodams laupitaja pēdam aizgāja uz priekšu. -

Gantemuram nepagāja daudz laika, kamēr uzgāja nodomato ceļu. Viņš nebij maldijies - tas kas tur nākamā ielejā iegāja krūmajos bij tas, kas veda taisni pāri par kalniem; visaugstakā vietā jau tas ieraudzija otrās puses stepi un devās tad nu tik knaši uz priekšu - nu viņš šo apgabalu pazina - tē viņš jau bij bijis.

Sasniedzis stepi tunguzis tad nu izgrūda savadu saucienu, uz ko zirgs uz reiz sāka iet aulekšiem un nesa savu jājeju ka vēja spārniem projam gar kalnaju. Pēc laika jājiena tunguzis sāka ļoti asi vērot kalnu gravas un aizas, līdz pēdigi pie vienas vietas uz reiz notureja savu zirgu un sāka to griezt pamazam augšā pa vienu klinšu starpu.

„Te viņam vajaga nākt!“ tas nedikti dudinaja, „un ja ne - tad no šīs vietas vismaz varu pārredzet visu malu un stepi!“

Pie stāvas klintssienas tas pēdigi aptureja savu zirgu un nostājās uz gaidišanu - jo tē bij tikpat kā ieeja pa vārtiem, un kas pa viņiem nāca ārā, vajadzeja iet viņam, Gantemuram garam.

Un šo ceļu atamans bij patiesi sev izredzejies. Tunguzim nebij nemaz tik ilgi jagaida, kad jau kalnos atskaneja zirgu soļi, un viņš apskatijies uzmanigi flinti pacēla un pielika to sev pie vaiga. Viņa zirgs it ka noprazdams ka tuvojas nopietna darišana stāveja tik rāmi un galvu izcēlis taisni, kā uz paradi.

Un kad tad pienāca kritiskais brīdis - Melnais Osips, it kā ķēmu ieraudzijis uz reiz pašos vārtos aptureja savu zirgu. -

Kas tas bij?!... tunguzis Gantemurs vēl dzīvs?!... bet ko tas uz viņu mērķeja ar flinti?! uz savu atamanu?!

Pēdigi bandits atjēdzās un atdabudams valodu uzsauca diezgan bārgi:

„Vaj tu traks, tunguz?! - ko tu dari?“

Bet pēdejais ne pa drusku nemainidams savu stāvokli skatijās pār flints graudu savam bijušam atamanam cieši acīs un atbildeja:

„Griez apkārt, ataman, un jāj atpakaļ uz to vietu, kur tu Rimeci mociji, - tur mums būs nopietni kas japārrunā - tē nav īstā vieta!“

Melnais Osips tikai muti vien paplēta, izdzirdedams šādus vārdus, bet drīz pēc tam viņš jau uzbļāva trakās dusmās:

„Nolādets vērgs! ko tu iedomajies - - dod tūlin ceļu!... jeb es....“

„Es neesmu vērgs, ataman!“ - tunguzis lepni to pārtrauca - „es esmu kujass! es stāveju gan tavā dienestā, bet nekad neesmu bijis tavs vērgs; bet kad redzeju, ka tu esi tāds atamans, kas savus ļaudis nodod un briesmās bēg, tad es tavu vārdu nolādeju un stājos pie tāda atamana dienestā, kas tā nedara!... bet nu griezies - tu esi mans vaņģinieks tagad! un pēc taviem paša likumiem tu drīz tiksi sodits!“

Milzigais bandits skatijās visu laiku stīvi uz runataju un klausijās; bet kad tas beidza, viņš savadi iesmējās

„Vaj tu neesi prātā jucis, tunguz - tu mani gribi tiesat - pēc maniem likumiem - - vaj tu nemaz neatmini, ka tad mani vajaga papriekšu sasiet?!... eh?!....“

„Sasiet pēc sprieduma pasludinašanas - kas ari notiks,“ tunguzis auksti atteica, „bet ja tu priekš tam mēģinasi bēgt, tad es tevi nošaušu!“

„Šauj vien!“ atamans vairs nesmiedamies atbildeja, „tu zini es no nāves nebīstos!“

„Bīsties gan, ataman!“ tunguzis piemigdams vienu aci atteica - „bijies viengabal no nāves, tikai citus nebijies tanī sūtit!“

Melnais Osips palika klusu - nolieca drusku galvu un likās pārdomajot. Pēdigi tas uz reiz atkal lepni izslējās un pasludinaja:

„Labi - es jāšu atpakaļ, jo - es gribu dzirdet, kā par mani spriedīs tiesu un kas!?“

To teikdams tas grieza ātri zirgus apkārt un jāja šauro kalnu ceļu atpakaļ.

Tunguzis aizvien vēl ar flinti pie vaiga sekoja tam uz pēdam.

Saule bij jau labu gabalu uz lejas pusi patecejusi, kad tie pēdigi nonāca atkal mums jau pazīstamā ielejā; bet tunguzis brīnijās, ka tie stipro kungu nebij satikuši!?

Tam nebij tomēr laika par to domat, jo viņa vanģinieks jau apturejis zirgus izlēca iz sedliem.

„Es nebēgšu,“ tas pavēloši uzsauca, „bet - gribu dzērt!“ un to teikdams viņš sāka griezties uz mums jau pazīstamo klints pusi, kur augšā guleja viņa nelaimigais moceklis.

„Tur nav upe, ataman!“ tunguzis tam draudošu balsi atgādinaja, bet tanī pat brīdī atskaneja pakavu troksnis un Sibiriets, Andrs, ieaulekšoja ari jau ielejā.

Gantemurs par to priecigs pagrieza drusku galvu un uzsauca:

„Mēs jau visi tē esam, kungs!“

Bet šos maz acumirkļus Melnais Osips bij pratis izlietot un - jau tas bija ar kaķa veiklibu - jau norībeja šāviens un drīz pēc tam vēl otrs, - apbrīnojami ātri blēdis jau bij

aiz akmeņu malas nu līda ka zalktis aiz bluķiem slēpdamies augšā uz mums jau pazīstamo vietu.

Andrs piesteidzies biedram palīgā tik vēl noskatities vien dabuja, ka ilgi mekletais pretnieks jau bij tambrīžam drošā vietā.

„Bet tas jau neko nekaiteja!“ viņš pirmo uzbudinajumu pārvaredams sacija mierigi pasmaididams uz tunguzi - „stiepsim to lejā!“ - un ne brīdi nekavedamies viņš nolika flinti un taisijās jau līst pa to pašu ceļu augšā klintis.

„Bet - kas tas?!“ tunguzis uz reiz iesaucās. Augšā negaidot parādijās vēl otrs vīrs - Rimecis!? un - Melnais Osips to tureja cieti apķēris savās milzu rokās un uzsauca tagad mēdošiem smiekliem:

„Nesteidzaties tik ļoti, svešais kungs! man papriekšu būtu jums kas sakams!“

Andrs patiesi apstājas un atkāpies gabalu atpakaļ skatijās ari augšā; bet tunguzis tam jau izskaidroja, ka otrs tur augšā esot viņa agrakais biedrs, kuru garais kungs ari labprāt ieredzejis un ko atamans laikam tur augšā tad priekš projam jāšanas atstājis bada nāvei par upuri; bet pašlaik tad nu viņš to sev izlietoja par bruņam.

Ja šaut viņi patiesi vairs neiedrošinajās, jo vareja diemžēl trāpit ir nelaimigo otru cilveku!

Nosodams tēviņš šis Osips! Andrs vaj zobus griezdams aiz dusmam norūca, bet - kā tam nu tikt klāt?!...

Un skatijās tas pie tam tik lieligi lejā - smējās par tiem!

„Nu, vaj es nu varu runat?“ pēdigi viņi dzird

„Ja!“ Andrs skaņi atbildeja.

„Nu tad dzirdat! jūs tur abi apakšā!“ viņš lieligi turpinaja - „tagad es komandešu atkal!... tūliņ ņemat un nesat abas flintes un noliekat tās tur uz pirmās klints!... un tad - eita abi un nosēžaties tur mierigi pie nosprāgušā zirga upmalī un gaidat, ko es tālak pavēlešu!... saprotat?... bet ja to nedarisiet, tad es šo jūsu biedru pēc dabas un tādu pat nejēgu, kā jūs, - ko tagad kā lelli turu savās rokas, - nosviedišu pie jūsu kājam!... saprotat?“

Andrs vaj apmulsa tīri par šādu bezkaunibu un viņam asinis sāka vārities kā vērdošas pa dzīslam, bet - jau neģēlis turpinaja:

„Tā! un nu es skaitišu līdz divdesmit - ilgak man nav laika - un ja tad vēl manu pavēli nebūsiet izpildijuši, tad - sagaidiet!“

„Viens - divi - trīs,“ abi biedri jau dzirdeja... tunguzis skatijās pavērtu muti uz savu jauno atamanu, ko tas darīs, bet Andrs bij tādā gara stāvoklī, ka vaj drēbes no miesam sev gribeja plēst nost - - „tas nezvērs jau to izdarīs, nebij ne mazako šaubu! - un kā lai upureja nelaimigu, nevainigu cilveku?!...“

„Dezmit - vienpatsmit - divpatsmit“ jau skaneja no augšas.

„Ne!“ Andrs enerģiski iesaucās - vareja vismaz atlicinat drusku laika, ko pārdomat - tūlin vēl flintes nebij viņa rokā! un pametis tunguzim ar galvu viņš gāja stingriem soļiem un nolika

flinti noteiktā vietā; tunguzis sekoja ta priekšzīmei un pēc tam abi aizgāja un atsēdās upes malā.

Bandits bij mierā; bet Andrs sēdedams pie zemes glūneja uz neģēli augšā, kā tīģeris kas savu laupijumu negrib izlaist ir ne zekundi iz acim.

Nometās - sēja kopā nelaimigajam moceklim atkal locekļus - Andrs redzeja - pēc tam izcēlās kājas un taisijās līst patlaban lejā - pēc flintem - pārlaidās jau pār klints malu, te - nevienam negaidot norībeja šāviens un Melna Osipa biezā kažoka cepure novēlās pa akmeņiem uz leju; bet pēc kādā brīžā iz tuneļā parādijās Morton kunga garā figura.

Tāļak Andrs vairs negaidija - ar trīs lieliem lēcieniem jau tas bij pie klints sienas, ar otru uz pirmiem bluķiem, bet - tur tas krūts pret krūti sadūrās ar milzigo banditu - viens stiepa roku pēc flintem, otrs stiepa, un uz acumirkli tad tie abi saskatijās - tādiem skatiem, kā vaj nodurt viens otru ar tiem gribeja.

Un tad iesākās briesmiga cīņa - uz dzīvibu un nāvi starp abiem stipriniekiem.

Andrs pirmais grāba pēc pretnieka rokas, lai ta nesagrābtu flinti. Bandits iekaucās kā zvērs, manidams ka flintes tam tikpat vairs neizdosies iegūt, jo - pats jods zin kas ta bij pa roku, kas viņa dilbi tureja apķērtu!? - viņš juta ka tam drīz vien notirpa pirksti, ka - pretnieks ar tādam rokam bij bīstams! un - uz reiz tas izliecās kā čūska uz otru pusi un sagrāba ar svabado roku

sava dunča spalu; bet jaunais Andrs netureja vis acis cieti - iesmiedamies uz reiz tā kaisli strupi, tas negaidot palaida saķērto roku vaļā un milzigais pretnieks caur to pazaudeja līdzsvaru - krita un sāka velties pa akmeņiem lejā - bet Sibiriets ar tumši iekaisušam acim tam ātriem soļiem lēca pakaļ - panāca to taisni vēl pie laika, lai saķērtu, pie kaftana - - jo Melnais Osips sāka bēgt! bet tunguzis bij jau pie flintem...

„Nešaut!“ Sibiriets uzsauca tam skaļu balsu un metās lieliem lēcieniem bēglim pakaļ, jo tas bij tikpat kā zalktis acumirklī izmaucies iz ādās un atstādams kaftanu vien Andra rokās izskrējis jau ārā klajumā pie zirgiem.

Neattapa tomēr vairs zirgam uzmesties mugurā, kad vajatajs jau to atkal panāca. Redzedams ka zbēgt neizdodas, viltigais kazaks glābas aiz zirgiem un glūneja ar plati ieplēstam acim uz pretnieka kustibam.

„No kurienes tāds sātans īsti bij radies, kas tam tik bezbailigi mācās virsū?!... tas bij bīstams ienaidnieks - to viņš jau bij jutis pie pirmās saķēršanās! bet pārdrošs - un tad līdzeja arvien vēl viltiba!“

Un ar kaķa veiklibu vajatais blēdis nu sāka izvairities no pretnieka uzbrucieniem, lēca drīz uz vienu pusi, drīz otru - kāpās atpakaļ un metās negaidot uz priekšu, līdz negaidot sāka atkal bēgt.

Andrs iekarsis sāka atkal dzīties tam pakaļ un tad blēdigais tēviņš, pielaizdamies pēdigi līdz ķērienam, uz reiz pasitās sānus un atlēca soli

atpakaļ un, - - viņa aprēkins bij izdevies: Andrs sagrābdams tukšu gaisu paklupa uz ceļiem! Skaļi uzgaviledams milzigais mežonis tam tanī pat zekundē uzmetās uz pleciem, un - sāka ātri taustit pēc dunča atkal.... bet ta nebij vairs pie viņa sāniem!

Ar negantu lāstu tas tad abam rokam apķērās nāvigi ienīstajam pretniekam ap kaklu un mēģinaja lauzt tam atpakaļ galvu; bet iekaukdamies aiz nevarigam dusmam tas tūlin atzina ka drīzak būtu varejis atliekt meža vērsim pakausi, ne ka tam - bet ilgak tas ari vairs neattapa ne domat ne dusmoties, jo - tik tā dobji iestenedamies uz reiz jaunais Sibiriets izcēlās ar visu to stāvus, un sakampdams svieda tad ar tādu spēku milzigo tēviņu sev pāri par galvu, ka tas smagi kā bluķis nokrita visā garumā uz cieto akmenaiņo zemi, un Andrs mierigi palikdams stāvot uzsauca:

„Gantemur - virves šurp!“

Šie vārdi uz reiz tomēr atkal atdzīvinaja apdulušo banditu, un ja Andrs tam tūlin nebūtu uzmeties uz krūtim, vēl cīņa nebūtu bijusi izbeigta; bet Gantemurs jau sen stāveja un gaidija ar virvem, no paša sākuma, un kamēr viņa stiprais jaunais atamans neģēli tureja, viņš veikli un rūpigi sasēja savam bijušam atamanam kājas un rokas.

Gantemurs bij ļoti mierā ar cīņas iznākumu bet uz savu „jauno atamanu“ tas tagad bij seviški lepns. Citada iznākuma viņš nemaz ari nebij gaidijis.

Un tad ar flinti rokā viņš mierigi nosēdās sasietajam kazakam blakam un uzņēmās ta apsargašanu - bez ka Andrs to viņam seviški būtu pavēlejis.

Bet Andrs pats griezās un gāja turp pie Morton kunga, kas pašlaik vēl pūlejās ap izglābto jauno biedru - nenāca nemaz vēl pie pilnigas samaņas.

„Pārmocits nabags padaudz!“ Andrs līdzcietigi ieteicās, bet Morton kungs apgalvoja, ka sirdsdarbiba esot laba un ka galvenas zāles būšot - laba izgulešanas un paēšana, jo no negulešanas, slāpem un bada mērdešanas jau tik vis nācis! Vēlak ari izrādijās, ka viņam taisniba.

Bet tad Morton kungs izstāstija savam jaunajam biedrim, cik ilgi maldijies, kamēr tos atradis - no rīta tie bij izgājuši katrs uz savu pusi un norunajuši tikai lēģera vietā atkal satikties. - Šāviens bij bijis protams viņa, bet - tikai biezo cepuri tas vēl bij paguvis ieraudzit, kad iz tuneļa izlīdis - „citadi gan, mister Jeger, jūsu smuka cīņa vairs nebūtu bijusi īsti vajadziga!“ Morton kungs drusku pašapzinigi smaididams piezīmeja, „jo caur galvas kausu lodes iet vēl vieglaki cauri, neka caur šīm aziatu cepurem! - bet citadi, mister Jeger, mans jaunais draugs, novēlu jums patiesi laimi uz šo uzvaru! jo - nu ta ir mūsu galiga uzvara! - - nu mums stāv visi ceļi atkal vaļā! varam ceļot uz kurien gribam, jo otras tik bīstamas bandas gan knapi vairs satiksim!

Andrs palocija galvu:

„Ja - jums taisniba Morton kungs - šis karš nu ir galigi izbeigts! bet vienam man nebūt nepienākās uzvaras slava - es domaju: mēs visi trīs uzvarejam - neviena darbs nebij lieks nedz pieciešams, lai būtu iznācis labs gals! - priekš mums protams; bet mūsu jaunajam biedram gan seviški jums japateicās, ja ta sirdsdarbiba vēl laba, jo neģēlis bez šaubam būtu bēdzis atpakaļ uz klinti, ja nebūtu sabijies no jūsu pirmās lodes jau!“

„Ja - šo cilveku varbūt es izglābu gan no nāves!“ Morton kungs uzskatidams guletaju atbildeja, bet - viņš ari nebūtu šāvis sliktaki tādā reizā, un mūsu deriba tamdēļ vēl paliek neizšķirta!

Andrs pasmējās. Morton kungs nu bij pie laba prāta atkal, kad domaja pie savam deribam! un patiesibā - Andram ari tagad - bij ļoti labi ap dūšu, jo nu jau vairs nebij nekādu šķēršļu ceļā - un vareja ceļot projam iz šiem tuksnešiem!

„Bez kādas kavešanās!“ Morton kungs locidams vairak reiz no vietas galvu apstiprinaja - „projam cik drīz vien iespējams atpakaļ uz - Indiju! jo mēs jau neesam šeit nākuši šurp lai visas laupitaju bandas iznīcinatum! bet vispirms kad sanāksim visi četri kopā - es saku četri, jo par ša jaunā biedra uzticamibu es nu atkal galvoju! - izstrādasim ceļa plānu - jo bez plana un zistemas nav nekas! - un tad tik dosimies ceļā;

bet līdz tam, pa visām lietam - pašā visdrīzakā laikā mums jaatsvabinajas no ta melnā blēža tur galigi!“ tas rādija pie tam uz sasieto banditu.

„Ja, bet - kā to - darit?!“ Andrs tā gausi skatidamies turp atteica.

„Es domaju“ - Morton kungs atbildeja - „mēs viņu atdosim ta abiem apakšniekiem, lai tie viņu tiesa pēc saviem likumiem, un - ar to tad jau pietiks!“

Tā tad ari notika. Kad uz vakaru guletajs atmodās un izrādijās pietiekoši atkal atspirdzis lai pieceltos, viņš vispirms dabuja labi paēst no sen jau pagatavotam vakariņam un tas to galigi iestiprinaja, par ko neviens ari nebrīnijās, jo šeit stepēs tikai stipri un izturigi ļaudis dzīvoja, kas ar vājibam ilgi nenodevās.

Un nomaļus upites malā tunguzis Gantemurs ar Juzufu Voitas (tāds bij tā sauktā „Rimeca“ īsts vārds) tureja tad īsu bet taisnu tiesu par savu bijušo atamanu „Melno Osipu“ - pēc viņa paša likumiem: „kas no mums no cīņas bēg - tam jamirst“ - uz to „pantu“ vien jau atamans bij pelnijis nāvi! - viņa citi grēki tambrīžam nebij jasarēķina - ta bij cita tiesneša darišana otrā pasaulē!

Un vienā aizā, gabalu nost no ceļa malas abi tiesneši paši - „Melno Osipu“ tad pakāra, vienā klints galā - ar viņa paša tik ļoti mīļotam stipram ādas virvitem. - -

Pa tam Andrs pārmekleja iegūto zirgu nastas un atrada ka sedlu tašās bij rūpigi noglabata

visa viņa manta - zelts, par kuru viņa tagadejie biedri īstenibā neka vēl nezinaja.

Andrs pārdomajis apņēmās tambrīžam ari neka par to nestāstit - zelts jau daudzreiz esot bijis naida avots!... lai viņš tur guleja nepazīts vienkāršajās tašās, jo laupitaju zirgi līdz ar visu kas tiem bij mugurā tika no visiem vienbalsigi atzīti par viņa īpašumu - kaujas laupijumu!

Kameļi bij angļa un tapat viņa citas mantas, kas tam jau agrak piederejušas, bet Gantemuram ar jauno biedru tika iedoti katram zirgs kā ari ieroči un citas dzīves piederibas par viņu personigu īpašumu.

Un vakarā pie gaišas uguns visi četri tad apsprieda ceļojuma planu.

Morton kungs lūdza, lai tam pirmajam atļaujot izstāstit savu planu, pēc tam viņi varot kopigi pārspriest un pārdomat, cik tāl tas pieņemams, cik tāl ne.

Tas pārejiem trim bij ļoti pa prātam, jo tie neviens īsti nezinaja, ko likt priekšā, ko sacit. Andram Jegeram, kā redzejam, nebij daudz padomu jadod, kad vajadzeja cīnities - Gantemuram, tungužu kņazu pēcnācejam vajadzeja tikai atamanu, ko tas vareja cienit, un trešais, Jozefs Voitas, visjaunakais biedrs nule vēl ko sāka labi apradinaties, ka vispārigi vēl dzīvoja, un ar to acim redzot nebij nemierā, bet - - kāda dzīve uz priekšu būtu uzsākama, un ko tagad pēc nobeigtas

cīņas darit, to viņi ne viens, ne otrs, ne trešais nevareja tik ātri iesākt sadomat.

Morton kungs tamdēļ lika priekšā savu planu un tas bij ļoti īss un vienkāršs:

„Ceļojat man līdz uz manu tēviju - Indiju!“ tas sacija „jo - patiesibā būtu skāde, ka jūs paliktu par īstiem tuksnešu blandoņiem, un - par tādiem paliksiet, ja pie laika no šejienes nebēgsiet projam. Garigu ļaužu starpā turpretim nepaliksiet citiem pakaļā - par to esmu pārliecinajies - jo netrūkst jums ne spēku ne dabisku gara dāvanu.“

„Man personigi jums pat jau par savu dzīvibu japateicas... tas ir diezgan liels parads jau, bet - bez tam man vēl pat šinī acumirklī jūsu visu palīdziba vajadziga, lai - vispārigi tiktu atpakaļ pie savejiem - kas mani jau tā tura par pazudušu. - Dosimies tamdēļ kopigi, atkal tālak ceļā, un tas mūs šoreiz vedīs uz zinamu noteiktu mērķi. Indijā tad rūpešos pēc iespējas, lai jūs ari tālak pa pareizu ceļu ietu uz priekšu pēc noteikta zinama dzīves mērķa.“

„Un tur - domaju, man būs iespējams jums labu ar labu atmaksat!“

„Ceļš uz turien ir tāls un grūts, to zinu, bet - ar jums kopā dodos droši šinī ceļā!“

„Un nu pārdomajat!“ anglis beidza - „tas ir vis, kas man bij sakams!“

Andram visu laiku acis bij mirdzejušas vien aiz prieka, bet kad runatajs beidza, viņš ātri iesaucās:

„Paldies par jūsu vārdiem, Morton kungs - es gribu jūs pavadit!“

„Voitas tikai piezīmeja: „Saprotama lieta!“ bet tunguzis Gantemurs jau piedāvajās par pirmo nedeļu vadoni, tapēc ka no šejienes nu viņš visu apgabalu pazīstot uz vairak jūdzem. Un viņš tad ari deva padomu, šeit, ilgak neuztureties, ka šo nakti, jo pēc pusdienas ceļojuma nākot jauni kalnaji, kur esot nevien deriga lopu bariba, zāle un ūdens, bet ari priekš pašiem tur būšot iespējams sagādat lielaku pārtikas krājumu priekš ceļa.

Uz to visi bij labprāt ar mieru - doties rītu pašā agrumā jau ceļā uz turien. -

Bet savas mājas - cietoksni - Andram tad vairs nebij redzet! - - -

Nākamu rītu agri, līdz ar saules lēkšanu mazā karavane jau devās tālā un grūtā ceļā - spirgtu un drošu prātu pretim - jaunajai nepazīstamai dzimtenei!

- - - - - - - - - - - - - -

Pirmā sējuma beigas