Tas bij pēc 1860. gada, Ziemeļamerikas dienvidos, tur kur varenā Missisipi upe nobeidz savu gaŗo ceļu un vairs nesteigdamās, veļ savu milzigo ūdenkrājumu projam Meksikas jūras līcī - tur toreiz bij bagati, jo bagati plantatori, kreoļi, uz kuŗu kokvilnas un rīsu laukiem mudžet mudžeja melni nēģeru vērgi, vienigais darba spēks, kas toreiz bij sastopams. Un pateicoties vienigi šiem melniem vērgiem, te, ap Meksikas jūras līci, bij uzzēluse pasakaina bagatiba; no dabas kūtrie kreoļi bij palikuši par tādiem maziem karaļiem, ka tie ap to laiku ir ne iedomaties nevareja, ka bez viņiem vēl cits kāds cilveks ari pasaulē ko nozīmē. Pat ap mineto gadu vēl, kur lielais Amerikas pilsoņu kaŗš vairs nebūt nebij tālu no durvim, melnie nēģeri vēl arvienu nesa vērga jūgu un uzraugu pātagas vēl arvienu bij to vienigais likums.
Bet ka melnie vērgi bij patiesi tie, kas šo tā saukto „dienvidnieku“ bagatibu, lepnumu un varu bij izaudzinajuši, pierādija vēlakie laiki; pēc vērdzibas atcelšanas, „dienvidnieku ziedonis“ tīri kā ziepju burbulis saplaka un - līdz šaj baltai dienai vairs nav no jauna atzēlis.
Jā, kad bagatibas un neaprobežotās varas izlutinatie dienvidus kreoļi pazaudeja savu melno bezalgas darba spēku un tiem bij jasacenšas ar enerģiskajiem, paša spēka augušiem „ziemeļniekiem“, tad izrādijās visdrīzakā laikā, ka tiem nav patiesas dzīves spējas, ka ta bijusi tikai tranu dzīve, ko tie līdz tam dzīvojuši.
Bet ap to laiku, kur mūsu stāsts norisinajās, viņi par to vēl ne sapņot nesapņoja. -
Dona Miguela farma neatradas Missisipi tuvumā, bet labu gabalu uz vakariem no ta, netāl no Red-Rivera (Sarkanas upes), kur ta patlaban jav tek uz dienvidiem un ne vairs no vakariem uz rītiem iedama.
Tanīs laikos ši upe vēl pazina pirmatnes mežus un vēl šodien viņas ziemeļu pusē atrodas Indiaņu teritorija un bezgaligas stepes, ko mēdz saukt par Slano Estacado vaj ari Staked Plain, vaj ari par sālstuksnešiem (Sals Plains).
Dona Miguela farma tomēr bij tālu no tiem apgabaliem, augligā kaut ari drusku purvaiņā apvidū, verstes piecas apmēram no pašas upes, kur ta taisa mineto līkumu uz dienvidiem.
Tagadeja īpašnieka tēvs bij viens no tiem vairak enerģiskiem kreoļiem, kas nebij baidijies nomesties tālak mežos, vairak uz ziemeļiem. Citi tam bij sekojuši, bet aiz viņa plantažas, vēl tālak uz ziemeļiem, gan daudzi vairs nebij laidušies un pilsēti un farmas, kas tur šinīs dienās atrodas ir „ziemeļnieku“ darbs.
Don Miguels bij jav vecigs kungs, diezgan taisns un labsirdigs pret saviem melniem „pavalstniekiem“, un tamdēļ tam šie melnie bij ari bez pātagam diezgan paklausigi.
Viņš bij drusku savadnieks šis vecais kungs, taisni tāds, kā viņa tēvs jav bij bijis - jo tas mēdza sacit, ka - ari nēģeris esot cilveks, bet tanīs laikos dienvidos tā neviens nemēdza runat. Un tā tas ari bij nācis, ka par nelaiķa donu Miguelu jav bij sākuši šaubities, vaj tik tas vairs pie pilna prāta! Varbūt ka aiz ta iemesla - vismaz pa daļai - tas bij pārdevis savu īpašumu uz Floridas pussalas un nometies tur tālu tālu augšam minetās upes tuvumā, „mežoņu apgabalā“, kā citi teica.
Bet neskatoties uz visu to, vecais don Miguels jau bij palicis par pilnigu miljonaru un viņa dēls nebij nebūt gājis turibā atpakaļu, bet pat vēl uz priekšu.
Par viņu „prātu“ gan vairs nerunaja, bet ieredzet viņus tikpat lāga neieredzeja - „samaitajot melnos!“ par to bij visi vienos prātos.
Lai ari kā - miesas sodus tas tikpat ka nemaz vairs nelietoja, no nāves sodiem jav ne runat ne,
bet kas uz asins-suņiem attiecas, tad Migueļiem tie nepavisam nekad nebij bijuši.
„Man tie nav vajadzigi“, vecais kungs sacija, „jo tāds nēģeris, kas no manim bēg, man nav derigs - tāds lai bēg vien, es viņam pakaļ neskriešu!“
Bet tie nebēga, un ja kāds kādreiz nozuda, pēc neilga laika tas pats atkal ieradās atpakaļ.
Uzraugus gan ari don Miguels tureja, bet sodit viņš tiem nevienu nēģeri neatļāva, iekam pats nebij ta grēku un pārkāpšanu izklausijies un savu spriedumu izsacijis.
„Ta ir vissvarigakā lieta!“ viņš pie tam mēdza sacit uz savu dēlu, 19 gadus vecu jaunekli, „jo citadi uzraugi caur savu netaisnibu mums var uzaudzinat ienaidniekus, kas par uzraugu pārestibām pie mums atriebsies.“
Bet jaunais Fernando uz tēva vārdiem maz klausijas, jo viņam tādas gudribas izlikas liekas. Viņš taisni nebij sliktas un ļaunas dabas jauneklis, bet ņēma visu ļoti viegli.
Mājā jav vis gāja labi un jauki, kam tur bij vajadziga kāda gudrošana! - bet kad jaunais Fernando pārdomaja, kamdēļ pie viņa tēva vis gāja tā labi un jauki - viņam izlikās, ka tā jav vajaga būt, - ka tas pats no sevis nāk.
Un ka kaimiņos pie dona Albukerka gāja pavisam otradi, to viņš ari maz ievēroja, kaut gan ļoti bieži tur ciemojas ; bet viņš tur skatijās vairak skaistās Inesas acīs, nekā uz saimniecibu. Donam Albukerkam bij dēls un meita un nekāds
brīnums, ka jaunais Fernandos un Inesa jav sen bij lieli draugi. - Visā apkārtnē jav nebij citu biedru, vismaz tuvumā ne. Inesa bij ari patiesi maiga, skaista jauna dama.
Viņas brālis turpretim jaunais Vaskos, bij ciets, īgns cilveks, kas maz runaja un ļoti reti nosēdeja mierā. No agra rīta līdz vēlam vakaram viņš gāja pa saimniecibu un melnie vērgi no ta vairak bijās nekā no paša nelaba. Tik ciets un nežēligs tas bij.
Jav vairak ka gadu vecais kungs, viņa tēvs, bij no trieka noņemts un tamdēļ tas viens patstāvigi tagad vadija visu lielo farmu. Bet izlikās viņš nebij apmierinats ar ieņēmumiem, vaj ar ar vispārejo mantas stāvokli, bet neviens lāga to nezinaja.
Pie Albukerkiem netrūka gan ne vērgu, ne uzraugu - ne pātagas, ne asins suņu, bet pēdejā laikā melnajos bij ieviesies pavisam sevišks nelabs gars - nemiera, pretibas un spītibas gars, ko nevar izpērt vairs ne ar pātagam, ne izrīdit ar asins suņiem. Šis nelabais gars nāca no ziemeļiem ka kāda sērga, ko vējš atnesis šurp, un kas no vienas farmas pielipdams gāja uz otras lēnam, bet droši tāļak uz dienvidiem.
Dzirdeja visur jav sūdzamies, ka nēģeri paliekot pārgalvigi, - pat pārdroši, ka gaidot no ziemeļiem, ka - viņiem nebūšot kungiem jaklausa!?
Ta taču bij ārprātiba ?! ... to vajadzeja pie laika apspiest ar - visstingrakiem līdzekļiem!
Tā vismaz jaunais Vaskos domaja. Un pēc savām domam tas ari darija.
Kādā dienā, kad viņš izgāja uz kokvilnas lauku, zem kuplas mimozas stāveja sapulcejušies nēģeru bars un likās par kaut ko dzīvi sarunajamies.
Don Vaskos to ieraudzidams satrūkās drusku un ķēra pēc revolvera - varbūt sāks jav atklāti buntoties ?! ... bet kur tad uzraugs ?!...
Un viņa domas it ka apstiprinajās, kad tas pienāca tuvak ; jo nēģeru vidū guleja pie zemes uzraugs, ar zili pietūkušu ģīmi un putam gar muti, bet visa viena puse tam bij sarauta krampjos.
„Kas tē noticis ?“ jaunais kungs uzsauca dusmigā balsī un izrāvis revolveri tureja to vērgiem pretim, gaididams it ka kuŗu katru acumirkli tam pašam ari jav uzbruks.
Nēģeri kautrejās ar atbildi, bet tanī pat brīdī jav don Vaskos pielika svilpi pie mutes un deva zignalu citiem sargiem.
Ilgi nebij jagaida, kad jav viens no tiem steidzās šurp.
„Kas noticis, kungs ?“ šis jav no tālienes vicinadams smago pātagu sauca, skrēja taisni nēģeru barā iekšā un sāka bez vaicašanas cirst pa labu un kreisu sāpigus cirtienus.
„Nolādetie melnie velni!“ tas pie tam kliedza - „vaj neiesiet tūlin pie darba!“
„Pietiek, Sebastian!“ kungs to pārtrauca - „papriekšu lai tas nelietis tur man pasaka, kas te noticis!“ - pie tam viņš rādija ar pirkstu
uz jaunu slaiku nēģeri ar vairak brūnu neka melnu seju un diezgan droši spītigām acim.
Uzraugs pierāva to kungam tuvak un uzkliedza:
„Nu runa, tūlin, jeb es tev mēli atraisišu!“
„Kas to darija ?“ don Vaskos cieši uzskatidams jauno vērgu uzprasija un rādija pie tam uz zemē gulošo uzraugu.
Nēģeris paraustija plecus. -
„Massa apkrita!“ tas pēdigi strupi atteica.
„Kapēc apkrita ?“ kungs vaicaja atkal, bet nēģeris atkal tik paraustija plecus un neatbildeja nekā.
„Tu runasi ?“ uzraugs uzkliedza un pie tam izcēla briesmigo pātagu.
„Es nezinu, kapēc apkrita“, nēģeris atkal tapat strupi atbildeja.
Bet tad uzraugs uz kunga mājienu sāka to nežēligi kapat un nostājas tik tad, kad kungs tam no jauna deva zīmi.
Jaunais cilveks trīceja pie visas miesas, bet pa visu mocišanas laiku nebij ne viena vieniga skaņa nākusi pār viņa lūpam, par ko don Vaskos likās vēl vairak sapīkstam.
„Kapēc apkrita?“ tas aukstā, monotonā balsī atkārtoja pirmitejo jautajienu un viņa drusku piemiegtajās acīs zvēroja naidiga nežēliba.
„Es nezinu!“ nēģeris atteica atkal, bet ari viņa acīs tanī brīdī dedza tāda nelaba liesma, kad tas uz saviem mocitajiem paskatijās.
„Sebastian!“ vēsi don Vaskos deva atkal zīmi un - no jauna resna pātaga nosvilpoja uz nēģera
pliko muguru, krūtim, ģīmi un kur tik trāpija. Asins jav teceja viet vietam.
Un tad atkārtojās atkal inkvizitoriskais jautajiens:
„Kamdēļ apkrita ?“
„Es nezinu!“ piepēši tad nēģeris atkliedza nelabā balsi, un - nu notika kaut kas negaidits, nedzirdets pavisam - -
Jaunais vērgs zibeņā ātrumā metās virsū pašam kungam - izrāva tam iz rokas lielo revolveri, un iekam kungs vaj sargs vēl atjēdzās, tas aizskrēja projam pa lauku kā meža briedis.
Don Vaskos bij palicis bāls kā vaska tēls, sāka grīļoties un ne mazak uzbudinatais uzraugs piesteidzās klāt un satureja to, lai neapkristu.
„Nekas!“ jaunais pavēlnieks jau pēc neilga brīža atkal ierunajās, „laižat mani! ...“
Uzraugs nu tūlin izrāva savu zignalsvilpi ...
„Lai paliek!“ kungs viņu pārtrauca - „nav vajadzigs!“
„Bet viņš izbēgs - redzat!“ ... uzraugs uzbudināts iesaucās un skatijās bēglim pakaļ, kas lieliem lēcieniem skrēja nevis uz meža pusi, bet taisni uz pretejo.
Jaunais Albukerks skatijās gan ari pakaļ nēģerim, bet neuzbudinajās nemaz - ja, tas smējās pat, bet šie smiekli neizklausijās nemaz dabigi.
„Gudri nudien! mans melno varoni!“ tas mēdijās ... „meža pusē būtu priekšā ... noķērtu tūlin, bet tā tu dabusi vēl vismaz labi izskrieties - priekš karatavam ...“
„Ja ... bet, žēligais kungs“, uzraugs stomijās, „viņam taču ... viņš taču jaķer rokā ?! ... jo ... ja viņš ietop mežā, tad - varbūt var vēl patiesi izbēgt!“ ...
Don Vaskos nicinoši pasmējās: „Mīļo Sebastian, jūs liekaties piemirstam, ka mums vislabakie suņi visā apkārtnē, ka - vēl neviens bēglis mums nav izbēdzis, kam tos uzlaidām uz pēdam ... esat bez bēdam - rītu tas nejēga karasies tepat šinī mimozā!“
Un to teikdams tas griezās laiski atpakaļ uz mājas pusi, bet uzraugs nu tikai apskatijās, ko nelaimigais biedrs dara ?
Un par lielu pārsteigumu viņš tad atrada, ka viņa biedrs it mierigi guleja. Šņāca tik veseligi, it ka pavisam nekas pa to laiku nebūtu noticis.
Izrādijās, ka krītamā kaite to šad tad piemekleja. - -
Bet don Vaskos gāja tumšu seju atpakaļ uz muižu. Nabaga nēģeris, ko tas gan bij iedomajies, savam kungam klāt ķērdamies!? Ta bij viņa droša nāve! Bet šaj nāvei vajadzetu būt tik briesmigai, ka citi vērgi uz visiem laikiem lai pieminetu, ko tas nozīmeja aizkārt savu kungu un kaut tikai ar vienu pirkstu!“
Tā jaunais kungs domaja iedams.
Bet kas tas bij ?! - šāva uz muižas pusi, ... un atkal ... vēl ... sešas reizas tika izšauts vienpakaļ otra ?!
Jaunais varmāka izbrīnijies apstājās: „Tas vērgs ?!“ bet - vēl jav tam nebij iemesla šaut ? ...
Tē uzreiz tam iešāvās kas prātā un dusmigi ielādedamies tas uzreiz sāka skriešus skriet projam uz māju pusi - „ja tas būtu patiesi - tad tas rezgalis būtu bīstamaks, neka viņš domajis, jo tad jau tam būtu smadzenes galvā!? ...“
Un bez apstāšanās kungs skrēja līdz pašai muižai, skrēja taisni caur dārzu, dzīvojamai ēkai gaŗam projam uz kūtim, līdz pēdigi tikko varedams vairs elpu vilkt, tas sasniedza savu - suņu stalli.
Ja! - un tas bij patiesiba, ko viņš bij paredzejis - visi viņa labie suņi guleja nedzīvi aiz stingrajiem treliņiem - visi četri visbīstamakie asinssuņi pa visu apgabalu bij beigti! ... pārdrošais nēģeris bij tos nošāvis!
Don Vaskos aiz dusmam tikko nedabuja trieku.
Nu ari viņš ķērās atkal pie zignalsvilpes un skaļi ta noskaneja pa visu pagalmu kā ari apkārtni.
Un pēc apmēram pusstundas jav izgāja ķēreji uz visām pusem, gan jāšus, gan kājam gūstit izbēgušo vērgu. Vēl līdz vakaram bij diezgan tālu un vareja ceret līdz tumsai varbūt bēgli sagūstit. Ja ne, tad vēl šonakt bij jajāj līdz dona Franko - apmēram 7 verstes - un japalien ta nēģeru suņi - izbēgt tam rezgalim nebij - un ari neizbēgs!...
Tā don Vaskos steigšus stāstija gaudenajam tēvam, kas turpat uz verandas guleja savā šūpļa krēslā un pie tam tikpat ka nemaz neievēroja
savu jauno kaimiņu, kas atkal patlaban pie tēva un māsas ciemojās.
Don Fernandos ļoti maz ari interesejas par nupat ka dzirdeto gadijumu - bij izbēdzis viens vērgs un tas jav pie Albukerkiem nebij nekas jauns!
Bet don Vaskos ar uzraugu Sebastianu izgāja pēdigie uz nēģeru medibam, divi vien. Pie tam jaunais kungs negāja vis projam uz purviem vaj mežiem, bet griezās pa ceļu taisni uz dona Miguela muižu, jo vareja būt, ka bēglis bij iedomajies uz turieni griezties - varbūt ka tur tam bij „līdzdumpnieki“, ka ar suņiem viņa pēdas tūlin nevareja uziet.
Don Miguels patlaban atradās pagalmā, kad negaiditais viesis pie ta ienāca.
Pēc diezgan vēsas sasveicinašanās, don Vaskos pavēstija vecajam kungam aiz kāda iemesla to traucejot.
„Vareju jav iedomaties,“ sirmgalvis viegli pasmaididams atteica, „jo citadi man tas gods reti piedzīvojams, jūs redzet savās robežās ... labi - es tūlin likšu pasaukt vecako uzraugu un uzdošu tam jūsu vajadzibai pakalpot ; līdz tam nākat lūdzu pavēnī, laiks ir karsts!“
„Pateicos!“ don Vaskos vēsi atbildeja, „bet jūs man neņemsiet ļaunā, kad sacišu - ka jūsu uzraugam nevaru tik svarigu lietu uzticet un ka tamdēļ lūgšu atļaut man pašam meklet jūsu robežās pēc bēgļa.“
Don Miguels sarauca drusku uzacis un atbildeja nopietni:
„Kad es pats varu uzticet, tad gan ari jums nebūtu iemesla neuzticet, bet vis viens, tad, lai viņš jūs pavada un ir jums palīdzigs!“
„Nav vajadzigs viņa palīdzibas, kā redzat man pašam palīgs līdz!“ jaunais kaimiņš tam palepni atbildeja, bet tad ari vecais kungs izslējās stīvak un atteica diezgan dzedri:
„Nekas nekaitēs - varbūt es atkal jūsu uzraugam lāga neuzticos, tādā svarigā lietā, - lūdzu, te jav mister Toms ir!“
Un tad vecais kungs sacija uz savu pārvaldnieku:
„Te, mister Tom, tie kungi vēlās meklet izbēgušu vērgu - esat viņiem pie tam palīdzigi un - tā ka lai tiem kungiem mūsu robežās nekas nepatīkams nenotiekas, un ka vispārigi lai nenotiktos nekas nepatīkams izskaidrojat aizvien svešajam uzraugam, kādas ierašas mūsu robežās valda, lai nenotiktu kaut kādas pārprašanās!“
Don Vaskos grieza slepen zobus par šādiem vārdiem, bet darit tas nekā pie tam nevareja, jo viņš zinaja ka tas vecais idiots (kā tas don Miguelu aizvien slepen dēveja,) jokus neprata. Bet ja viņam izdevas tē viņa robežās savu izbēgušo vērgu uziet nu - tad viņš gan zinās, ka tam par šiem vārdiem atlīdzinat. Tad viņš to aizvilks pie goda tiesas - apsūdzēs par vērgu uzkūditaju un bēgļu slēpeju, par nodeveju, kas kalpo ziemeļnieku ārprātigajām idejam! ... žēl,
žēl tikai, ka viņam vairs nebij viņa suņu, tad vis bijis viegla lieta! Bet ko nepanāks šodien, panāks rītu! - don Vaskos nebij tas vīrs, kas apvainojumus piedeva, vis viens vaj tas bij vērgs vaj kungs!
Un panākumu diemžēl tam patiesi nebij nekādu, tikai vairak vēl pieauga viņa dusmas par nolādeto vērgu nekaunigo izturešanos, kad tas viņu būdas pārmekleja. Tam pirksti niezeja vien, cik labprāt tiem būtu pamācijis, kā pret kungu bij jaizturas, bet - viņš jav nebij savās robežās!
Vakarā vēlu viņš atgriezās atkal atpakaļ uz mājam, bez ka ko būtu panācis, un tapat tukšam rokam atgriezās tumsai iestājoties atpakaļ visi izsūtitie ķēraji - nēģeris bij kā dzelmē iekritis.
Bet tanī pat naktī vēl don Vaskos aizjāja ar Sebastianu vieni uz tālajo kaimiņa muižu pēc asins suņiem.
Tanī pat vakarā vēl, tikko don Vaskos bij atstājis sava kaimiņa muižu - pēc veltigās meklešanas pa vērgu būdam, iz vienas no tām iznāca jauna nēģeriene un uzmanigi apskatijusies visapkārt sāka iet knašiem soļiem projam uz upmali - kā likās pēc ūdens, jo rokā ta nesa parasto poda veidigo ūdens trauku.
Neliela upite pie kuras ta nonāca bij viena no daudzajam Red-Rivera ietekam (savā sākumā) un teceja pa apaugušiem krastiem līču loču projam uz lielo mežu. Tē ta nebij dziļa, bet mežā, kā katrs zinaja viņas krasti palika purvaini, ta sāka dalities vairak žuburos, izplūst un pārvērsties par plašu purvaju, kas tik vēlak atkal vis savienojās vienā iztekā un pieņēma atkal patiesas upes veidu.
Šie purvaji bij bīstams krokodiļu miteklis un bij gadijumi, kur šie nezvēri pat nāca ārā pa upi klajumā un ne viens vien nēģeris bij kritis tiem jav par upuri.
Jauna nēģeriene tapēc tuvodamās upei sāka iet rāmak un uzmanigi skatities apkārt. Ta vareja būt tikko 15 gadus veca, bet šinī klimatā jav bij pilnigi attīstijusies sieviete.
Nonākusi pie ūdens ta nosēdās uz veca ozola celma un nolika sev krūzi blakam, skatijās atkal apkārt. Pēdigi ta likās pārliecinajusies, ka neviena nav tuvumā, jo - cēlās atkal augšā un sāka ātri iet projam gar upmali uz leju t. i. uz meža pusi.
Ja kāds to būtu redzejis, tas nebūtu savam acim ticejis, jo pazīstama lieta, ka nēģeris no krokodiļu purviem tik ļoti bijās, ka pat bēgļi tos neuzmekleja, lai tanīs slēptos.
Bet šoreiz tas bij citadi. Nēģeru meita nebij vēl meža malu sasniegusi, kad jav iz viena lapu biezokņa krastmalā atskaneja nedikta putna pogošana, līdziga lakstigalu skaņam.
Uz reiz gājeja nogriezās sāņus un brida iekšā nedziļajā ūdenī.
Tur uz pakārušos koka zariem dziļi lapās ieslēpies sēdeja - Mateos, izbēgušais nēģeris no otras muižas!
Un tad nu izrādijās, ka Juno bij ta draudzene no seniem laikiem jav, un ka Mateos par bēgšanu ari jav sen bij domajis ; pat norunajuši jav tie bij, kur Juno to tādā gadijumā lai mekletu.
Ta ūdenī stāvedama pasniedza tam ātri vīstokli, ko izņēma iz sava ūdens trauka. Tur bij iekšā liels, ass nazis, nedaudz citi sīkaki krāmi virve un dažas grauzdetas rīsu maizes.
Mateos piestiprinaja šis lietas ātri ap vidu pie jostas un uzskatija tad bēdigam acim savu draudzeni.
Ta nolieca galvu un sāka berzet acis.
„Neraudi, Juno,“ jaunais nēģeris čuksteja „mani nenoķers ... bet kad es zinašu kur droš palikt, tad es - pārnākšu atkal tev pakaļ! ... bet katrureiz, kad tu nāc uz upi, pamet acis uz šo koku - un kad tu redz, ka viens zars peld ūdeni, tad nāc vakarā vēlu šurp, tad es esmu tuvumā! ...“
Melna meitene nopūtās un paskatijās tik žēlam acim augšā uz nelaimigo draugu, ka tas, nebēdadams vairs daudz par savu drošibu, nolēca ari veikli zemē upē un slaucija tai slapjās acis, glāstija un mierinaja to.
Bet tad tie gāja katrs uz savu pusi - Juno
gausi gāja atpakaļ, no kurienes nākusi, bet bēglis pa ūdeni brizdams projam uz meža pusi.
Vēl reiz tas ātri atskatijās - Juno stāveja jav pie laipam atkal ar lielo krūzi rokā un skatijās vēl vienmēr šurp. Jaunais nēgeris izcēla roku par zīmi, ka viņš vēl to redzejis un nozuda tad krasta krūmajos.
Nu tas bij sasniedzis mežu un uz reiz tam palika drošaki ap dūšu. Tas nepalika vairs ūdenī, bet izlēca veikli ārā uz krastu.
„Lai tē viņi uziet manas pēdas!“ tas kaisli iesmējas, „lai domā ka es iebēdzis krokodiļu purvā un - ka briesmigie krokodiļi mani apēduši, lai tā doma - tas labi, bet Mateo nav vis dumš, kā viņi doma, Mateo ir gudrs ... gudraks ka Sebastians un gudraks ka massa pats ari ... viņš pārvedis citus suņus, bet tamēr Mateo jav būs tālu“ ...
Ta pats ar sevi runadams nēģeris sāka ātriem soļiem skriet pa biezienu projam uz purvaja pusi, bet pēc apmēram 100 soļiem tas uzreiz griezās atkal uz upes pusi un izsprauzdamies caur krūmiem ielēca atkal ūdenī, kas nu tam gāja gandriz jav līdz krūtim.
Dīvaini, ka tas nu negāja vis tālak projam uz lejas pusi vairs, bet sāka brist atkal atpakaļ uz to vietu no kurienes upi bij atstājis.
Tur netāl no krasta auga milziga purvu cipresse, kuras zari karajās ūdenī un pie tās Mateos apstājās, atraisija no vidus tievo bet stipro virvi, kurai bij svina bumba galā. Savicinadams veikli virvi
ap roku tas pārmeta bumbu pār diezgan stipro cipresses zaru un laida tai tad viegli atkal nākt uz leju.
Nu tam bij iespējams tikt kokā augšā, bez ka atstātu kādas redzamas pēdas. Un nu izrādijās ka līšanā un kāpelešanā Mateos būtu varejis sacensties vaj ar mērkaķiem.
Drīz vien jav tas bij augšā kokā, visbiezakos zaros, bet vienigā lapiņa, kas pie tam nolūza, iekrita upē un ūdens to aiznesa tūlin projam uz purvaju.
Ne, uz purviem Mateos negribeja bēgt, ne par ko! tur nebij drošs glābiņš, pat ja krokodiļi neapēda, ari tad tur nebij ko meklet! jo viņš negribeja vis cauru mūžu slēpties pa biezieniem, bet mēģinat tikt mežam cauri uz lielo upi (Red-Riveru), par kuru viņš bij dzirdejis no dona Miguela nēģeriem, viņš gribeja tikt projam uz ziemeļiem, kur melniem nēģeriem esot draugi, kas tos gribot glābt.
„Kad pa lielo upi ejot uz augšu preti noejošai saulei un sasniedzot meža beigas, tad nēģeris varot būt drošs, ka tālak, tam vairs pakaļ nedzīšoties - tur nākot lieli klajumi un tur vairs neesot ne vērgu, ne asins suņu, ne krokodiļu - nekas. Tikai nevajagot iet lielai upei pāri, jo tad nākot indiaņi un tie ari neesot nēģeru draugi.“
To Mateos jav sen visu bij izzinajis un tamdēļ viņš nebēga vis uz labu laimi, lai kaut kur tikai apslēptos, bet centās projam uz ziemeļiem.
Lai tomēr rītu viņa pēdas nevaretu uziet, viņš iz ūdeņa uzkāpa kokā un gribeja kļūt kādu gabalu projam pa koku zariem un galotnem, kas šinīs dienvidu mežos ari nebij nemaz tik neiespējama lieta. Seviški to atvieglinaja ļoti daudzie viju un staipekļu augi, kas apiņu veidigi vijās un stiepjās augšā pa koku stāviem, apvija un sapina to zarus vietu vietam tik biezi un cieši kopā, ka pat ne ar cirvi tos tik viegli nevareja atsvabinat un izveicigs kāpeletajs vareja pa tiem tikt no viena koka pāri uz otru, bez ka tam būtu bijis jaatstāj kādas pēdas pie zemes.
Un no tam nēģerim bij jasargajas, jo - kad asinssuņi uzgāja viņa pēdas, tad vairs nebij neviena glābiņa!
Mateos bij labu gabalu jav nostaigajis pa savu bailigo ceļu, kad pēdigi izdzirdeja ķēraju troksni - lai tiktu uz ziemeļiem viņam bij taisni atkal jaceļo tuvu garam savai vērdzibas vietai un tamdēļ viņš ieslēpies labi viena ozola galotnē nogaidija trokšņa apklušanu un tumsas iestāšanos.
Ķēreji nāca no visam pusem iz meža atpakaļ uz mājam, bet Mateos no tiem nebijās - jo bez suņiem tie meža biezienā nemaz nebij bīstami. Paši ķēreji jav ari to zinaja un tapēc nemaz ari nopietni nenodevās vērgu meklešanai - tikpat labi tie būtu caunu varejuši uziet biezā mežā, kad ta koka galotnē apslēpuses ; bet kungs bij pavēlejis, un tad jav priekš vakara nedrīksteja mājā iet!
Nēģeris dzirdeja dažus nākam taisni uz to pusi, kur viņš bij apslēpies un dvašu aizturejis tas klausijās. Likās būt divi vīri un ta ka Mateam bij smalkas ausis, tas uz reiz pazina no balsim, ka tie bij divi apakšuzraugi no rīsu nodaļas. Tie gāja pļāpadami taisni uz mājam, bet pie liela ozola viens no tiem taisni apstājās, lai uzsmēķetu. Otrs pie tam pamezdams acis uz augšu ieteicās:
„Nu piemēram tādā pat kuplā milzigā ozolā - tur jau desmits nēģeru varetu augšā noslēpties, ja vajadzigs ... un kāp tad nu katrā kokā augšā un mekle - ir gan gudrs tas mūsu kungs!“
„Kas tev kāda daļa!“ otrs atteica vilkdams špicku - „ko liek, to dari, un citadi stāv klusi! - tas pie tādiem pusduliem tas gudrakais!“
„Bet pārdrošs tēviņš tomēr šis nēģeris - tas vēl nekad nebij dzirdets!“ otrs piebilda.
„Ja, ja!“ pirmejais atteica - „un jo dienas jo pārdrošaki tie paliek, - man tik rādas, ka būs jasāk apskatities pēc cita amata ... man tāda kā paredzešana, ka nieki vien nevar tās valodas būt, ko tagad dzird, nez vaj ilgi vairs drīkstesim melnos sist!? ...“
Otrs locija galvu un tik pasmējās:
„Man jav sen ari tāda paredzešana un - es tev varu atklāti kā draugam tē mežā, kur neviens nedzird, ka - manā pātagā jav sen vairs nav iekšā ne svins ne īstas
ādas šnores - man kāda vajadziba, lai vēlak mani pie paša pātagas pakar!? ... un es tev varu sacit, ka tas tik droši ka amen baznicā, ka - ja melnos palaiž brīvus, tad pirmie par to cietis viņu līdzšinejie uzraugi! un - melnie nav tik muļķi, ka to vispārigi domā: tie bļauj tagad vēl diktak, kad tiem uzcērtu ar savu jauno pātagu, neka senak, kad ar veco ; bet pats caur to guļu tagad daudz mierigaku miegu, neka senak ... varu tikai tev ari ievēlet - nevar zinat, kas nāk! varbūt ka lakts kādreiz paliek par āmuru.“
„Nu nu!“ ta biedrs sākdams atkal iet nedikti atteica, „lai nu ari ne taisni tā, bet ...“
Tālak Mateos vairs nedzirdeja, jo abi uzraugi aizgāja uz mājam.
Un tie tad bij ari pēdigie, jo neredzeja vairs ne tuvu ne tālu cita trokšņa, ka dažu putnu dziedašanu un mūžigā meža vieglu šņākoņu. Mežā jav iestājās vakars.
Bēglis nesēdeja vairs ilgak kokā, bet devās tālak atkal savā pārdrošā ceļā, kas seviški tagad, kur tumsa iestājās, vairs nebija vieglais.
Bet Mateam bij labas acis, uz kuŗam ari pa tumsu vareja paļauties, bet vēl jo labaks instinkts, kas to vadija pa pareizo ceļu. Vēl šonakt viņam vajadzeja tik tālu tikt projam no nāvigi ienīstās moku vietas, ka rītu agrumā vareja laisties no kokiem zemē un paļauties uz savam veiklam kājam. Viņš zinaja it labi, ka rītu pa visu dienu ari suņi vēl neuzies ta īstas
pēdas - ka rītu visu dienu tos velti vadās pa purvjiem, aizvien no jauna vedot atpakaļ uz viņa tīši atstātam pēdam, kuŗas suņi bez šaubam uzies. Un dienu pēc tam tikai sāksies necilveciga jakts pa mežu un - pa to laiku jav viņam vajadzeja būt pie Lielās upes, kur tad viņas plašais ūdens izdzēsis ta pēdas uz visiem laikiem!
Uznāca pēdigi pilniga tumsa un līdzigi meža zvēriem vajatais nēģeris vienigi pēc zvaigznem vēl vareja novērot, uz kuru pusi tam jaturas. Kā vāvere tas lēca no viena zara uz otru, turejās brīžiem rokam, brīžiem kājam, reizam bij ari virve jaņem palīgā ; bet par pūliņiem un sviedriem, kā ari saskrambato ādu tas neiztaisija tikpat ka neko - jo viņš jav bēdza no nāves ; un ja izdevās izbēgt tai, tad līdz ar to tas izbēga ari mūžigai vērdzibai, varmācibai un mocibam un ieguva brīvibu!
Jav no bērnu dienam Mateos par to bij sapņojis, tapēc ka viņš nebij Amerikā dzimis, bet atminejās pat kā pa sapņiem vēl savu īsto dzimteni Afriku, no kurienes to līdz ar tēvu bij priekš apmēram divdesmit gadiem atveduši šurp. Tēvs jav sen ka bij miris, nebij cietis ilgi vērga mūžu. Tamdēļ Mateos bez bailem un šaubam ceļoja tādu pārdrošu ceļu pa pašu nakts tumsu, un tikai tad viņam sirds sāka aiz bailem trīcet un plūst auksti sviedri, kad viņa taustošie locekļi neuzgāja tālak sakaru
ar otru koku, - kad viņam būtu vajadzejis no koka laisties zemē, lai tiktu nākamā atkal augšā, jo - vēl bij par tuvu! jo tālak viņa pēdas iesākās, jo drošak bij ka to nepanāks vairs!
Bet vēl arvienu izdevās.
Pēdigi vareja būt pusnakts jav pāri.
Noguris vēl jaunais spēcigais nēģeris nebij, pie ēšanas ari viņš nedomaja, bet - slāpes, briesmigas slāpes to jav mocija labu laiku. Bet bij velti pie tām domat! vajadzeja tik doties uz priekšu - tikai uz priekšu projam uz ziemeļiem!
Kad rīts ausa, tad tas atveldzeja drusku izžuvušo mēli ar lapu rasu. Bet līdz saules lēkšanai un labu laiku vēl pēc tam, Mateos turpinaja savu ceļu pa gaisu, iekam pēdigi apņēmās laisties lejā.
Bet cik svešs bij tē nu mežs! Kādi milzigi koki, kādi savadi krūmi! Lapas un papardes bij tik milzigas, ka zem tam vareja iet, ka pa koku apakšu. Saule gan nekad vēl tē nebij pašu zemi apspīdejusi! bet purvu te nebij.
Viņš sāka nu ātri iet uz priekšu, bet reizu reizam viņam bij jaapslēpjās, lai novērotu, kur saule stāv, uz kuru pusi droši ziemeļi, jo citadi tādā mežā bij viegli apmaldities, seviški kur gandrīz bij jaiet līkumu līkumiem, lai vispārigi tiktu uz priekšu.
Nabaga nēģerim tīri vaj dūša gribeja saplakt - vaj tādam mežam kādreiz ari vareja būt gals ?
Bet šaubities, izmist, nedrīksteja - nāve stāveja ar savu pātagu aiz muguras, bet priekšā - brīviba.
Tikai uz priekšu!
Un tad vienā vietā aiz lielu ošu daudzuma nāca daudz krokodiļu koki, bumbieres, un ap pēdejām tinās un vijās daudz meža vīna stīgu. Tādās vietās mēdza augt ari suligās kāpostu palmes - un turpat tās bij, un Mateos ar to lapam cik necik atveldzeja slāpes.
Pēdigi tas atrada negaidot ari ūdeni - mazu upiti. Un ta ka nu viņš dabuja pilnigi nodzērties, tad tālak iedams tas sāka grauzt ari vienu rīsu maizi.
Ceļš bij tagad svabadaks un tā ka upe teceja uz ziemeļiem tad viņš gar tās malu gāja taisni uz priekšu.
Visu cauru dienu līdz vakaram tas nostaigaja tā savu ceļu, un tad, kad pret vakaru mežs sāka palikt tāds kā rēnaks un gaišaks, bēglim sāka augt ceriba, ka varbūt mežam nāks pēdigi beigas, ka drīz būs liela upe.
Nabaga nēģeris neskatidamies ne uz lielo nogurumu vairs ne uz sāpigam sadurstitām kājam paātrinaja vēl vairak soļus un - iznāca patiesi pēdigi uz klajumu.
Bet - ta nebij lielā upe, nebij ari stepe - viņa priekšā stāveja plašs purvs!
Bēglis aiz satrūkuma palika kā sālsstabs stāvot.
Nu jav vairs viņš nevareja tālak tapt!? Vismaz uz ziemeļiem nē! Jo sūna un dūnaiņa zeme, uz kuras viņš pašlaik stāveja, jav bij piesūkusies ka švammis ar ūdeni un kājas jav līdz puslielam iestigušas muklajā.
Un cik nu viņš ari nemekleja pēc ceļa, pa kuru tikt pāri par plašo dūņu purvu - vis bij velti!
Izmisis un līdz nāvei noguris viņš skatijās apkārt, bet - pašlaik jav nāca virsū ari nakts. Palika drīza laikā tumšs, ka tas pat ne atpakaļ vairs nevareja tikt uz drošu sausu vietu; jo no ciņa uz cini pārdroši lēkdams tas bij pēc ceļa mekledams tik tāl iemaldijies purvajā iekšā, ka tikai pie dienas gaismas vareja ceret tikt atpakaļ. Ja nolēca šķībi, tad bez kāda glābiņa bij janogrimst kāda acī (sūnu bezdibinā). Bez tam ari tē krokodiļu vajadzeja būt ne mazums!
Bij japadodas nežēligajam liktenim.
Pilnigai izsamišanai tuvu nelaimigais nēģeris uzmekleja vissausako ceru un, nometies pusgulu, apņēmās gaidit bez gulešanas uz rītu un gaismu.
Bet pret dabas prasibām ari tas cīnijās bez panākumiem. Viņš aizmiga pat ātrak ka jebkad, un viņa liktenis nu atradās pilnigi Dieva rokās. Līdz šim viņš bij darijis pats, cik varejis. -
Plašas prerijas malā, netāl no Red-Rivera (nēģeru Lielās upes), kur ši pēc verstes apmēram gāja iekšā lielajā Teksasu mežā, kādā nokalnē kūpeja nelieli dūmi.
Tie nāca no uguns, ko bij sakūruši divi medinieki, lai sagatavotu sev maltiti.
Prāvs gaļas gabals jav čurksteja uz uguns, un viens no abiem vīriem patlaban grozija atkal iesmu, lai viena puse nesadegtu pa daudz.
Spriežot pēc mazapkoptās ārienes, brangi jav dilušiem apaviem un apģērba vareja spriest ka abi mednieki, gan jav ilgi klejojuši pa šiem bezgaligajiem klajumiem. Sejas bij abiem pavisam brūnas nodegušas, tapat kakls un rokas.
Tas kas patlaban gaļu grozija, bij seviški gandrīz vaj melns palicis, kaut ari neviens ne otrs no tiem nepiedereja pie nēģeru rases, nedz ari pie Amerikas iedzīvotajiem - indiaņiem. Garakajam, kas patlaban spēleja pavara lomu, bij melnas ūsas un ļoti ļoti reta spica bārzdiņa - patiesibā ta tik bij īsti redzama ap pašu smakaru, ka melns kīlis, bet otram kas pašlaik nodarbojas patronus lādedams un bisses tīridams bij kupla dzeltena pilnbārda un tādi pat mati.
Viņš izskatijās daudz jaunaks par savu biedri un bij kaut zemaks no auguma, ar spēcigu muskuļotu stāvu.
Tam vareja būt gadi 35. Seviški labsirdigi skatijās viņa peleki zilās acis, kurpretim viņa gadu desmit vecakajam biedram seja bij cieta un gandrīz drūma un nelielas, melnās acis tanī spīdeja ka pāris ogles, kas pastāvigi kvēlo.
Nebij grūti pasakams, ka abi biedri bij pēc tautibas labi tālu rada viens otram ; bet neskatoties uz to, likās, ka abi jav seni un veci biedri. Seviški tas bij novērojams no tam, ka abi ļoti maz sarunajās, bet likās viens otru no acu skatieniem vien jav saprotam.
Bez flintem abiem vīriem daudz vairak nekādu ieroču nebij, izņemot lielu medibas dunci, ko vecakais nesa pie sāniem un cirvja, kas otrajam guleja blakus medibas somai. Tad vēl katram bij pa krietnai vilnas segai, un - ta bij visa viņu bagatiba.
Tam ar dzelteno bārdu bij liela platmale galvā, bet viņa biedram mazs brūns ķīniešu kolpaks, caur ko viņa seja dabuja seviški oriģinellu veidu, tādu vairak aziatisku.
Patlaban vareja būt palaunaga laiks, saule nededzinaja vairs tik kārsti, un sāka pūst tāds kā vēss vējiņš no upes puses.
Jaunakais izcēlās kājas un skatijās apkārt pa klajumu, bet otrs atņēma lielakās pagales no uguns jo gaļa bij gatava.
„Kas tas ?“ piepēši viņš iesaucās.
„Kur ?“ otrs vaicaja atgriezdamies - bet tūlin jav ari viņš sāka stīvi skatities projam uz meža pusi.
„Tas ir cilveks ?“ viņš brītiņu skatijies ieteicās.
„Par to nav ko šaubities!“ otrs atbildeja arvienu vēl nenolaizdams acis no meža bet - kas tie par zvēriem, kas to dzenās ?“
„Zvēriem ?!“ ... viņa biedrs gausi stiepdams atkārtoja, „es - neredzu.“
„Pašā mežmalā - soļus tūkstot aiz bēgļa! ... jo tāds viņš ir ... viņš bēg!“ ... garais kalsnajs mednieks sacija, - un tad ari viņa biedrs ieraudzija četrus melnus punktus pa prerijas zāli kustamies šurp uz viņu pusi ; bet cilveks, kas no šiem punktiem bēga nu bij skaidri saredzams - tas ar apbrīnojamu ātrumu tuvojas.
„Aha!“ kalsnais nedikti ieteicās atkal „viņš skrej taisni uz šejien un - redzat kamdēļ.“
„Nu ?!“ tā biedrs vaicajoši to uzskatija. Atbildes vietā otrs rādija uz trim lielajam cukura kļavam pakalnē.
„Bet koki jav tam bij ari mežā ?“ jaunakais atteica, „bet neattapa varbut vairs ?! ... tomēr man rādās, ka nu ir laiks, ka tam cilvekam sastutejam dūšu!“ ... un to teikdams tas noņēma platmali un sāka to vicinat augstu pa gaisu, dodams caur to bēglim zīmi, ka citi cilveki tuvumā, kas to neļaus no zvēriem saplosit.
Izlikās ka nelaimigais patiesi tos ieraudzijis, jo uzreiz tas sāka kliegt un vēl jo trakaki skriet, bet zvēri kas tam dzinās pakaļ ari tā savadi iekaucās, un - nu abi mednieki vareja tos pazīt - tie
bij četri lieli dogas, lielaki neka vilki, kas bez kādam šaubam nelaimigo cilveku vajaja.
Kalsnais mednieks visu laiku neka nebij sacijis, nebij ne pakustet pakustejies, bet kad tas redzeja, ka bēglim sāka soļi palikt gurdenaki un suņi aizvien vairak tam tuvojās, viņš mierigu seju paņēma savu bissi un lika to pie vaiga ; bet viņa biedrs palocidams tik galvu piezīmeja:
„Pavisam pareizi!“ un noliecies paķēra cirvi.
Tani pat brīdī jav norībeja viņa biedra piŗmais šāviens un tūlin pēc ta sekoja otrais - un tad šāvejs nolaida mierigi savu bissi atkal uz zemi un sacija pasmiedamies:
„Katram puse! - tie divi atliek priekš jums, kungs! ... tie vairs līdz šejien viņu nepanāks!“
Un tā ari bija. Abi tuvakie suņi jav spārdijās zālē, bet otriem vēl bij labs gabals līdz izredzetam laupijumam, un - nepagāja vairs ne cik ilgs laiks, kad bēglis jav stāveja to priekšā, jeb labak sakot nokrita to priekša - jo nostāvet tas vairs ilgi nevareja.
Tas bij slaiks jauns nēģeris! Un tagad jaunakais mednieks iesaucās:
„Nu es saprotu, kas tā par jakti! Bet - saprot bestijas nekaunejās ir tagad vēl dzīties pakaļ savam nelaimigajam upurim! Pa, pa - es jums došu ko priekš briesmigajiem zobiem,“ un to sacidams spēcigais vīrs nostājās ar cirvi rokā nēģerim priekšā un skatijās dusmigam acim pretim abiem vēl dzīvajiem asins suņiem, kas mēles izkāruši neganti kaukdami jav tuvojās.
Nēģeris izcēla atkal ātri galvu un iekliedzās nelabā balsī:
„Apžēlojaties ... glābjat! massa!“ ...
Bet jav spožais cirvis nozibeja gaisā, un viens no nezvēriem tūlin novēlās ar pāršķeltu galvu gar zemi ; bet otrs, caur to nebūt nelikās atbaidities - tik nāvigi tie bij iedīditi uz melnajiem.
„Nu še tad tev ari tava alga!“ jaunais medinieks dusmigi iesaucas un - bij brīnums noskatities, cik veikli tas rīkojās ar smago cirvi - tikai paredzeja, ka spožais asmins nozibeja atkal un pēdejais nezvērs tad ari guleja ar sažķeltu galvu blakam otrajam.
Nēģeris uzreiz piecēlās kājas un atgriezies pret abiem mediniekiem sacija dziļi un smagi nopūzdamies:
„Mateos būs abiem massa mūžam pateicigs! ... bet massa jabēg tūlin no šejienes projam jo briesmigais massa ar Sebastianu un citiem būs tūlin tē - redzēs nokautos suņus un būs briesmigi dusmigs - liks Mateo tūlin pakārt, bet ko ar abiem massa daris, es nezinu!“ tas steidzigi stāstija lauzitā angļu valodā.
„Apmierinajies, nēģer Mateos!“ jaunais medinieks labsirdigi smaididams atteica - „papriekšu mums japaēd, iekam dodamies tālakā ceļā nn es domaju - tu ari kādu gaļas gabalu neapsmādesi, jo liecies diezgan bada izmiries.“ ...
„Es gribu dzērt!“ nēģeris nogurušu balsi atbildeja.
Medinieki tam iedeva nodzērties un tad nosēdās mierigu prātu pie savas maltites. Tie likās maz rūpejamies par „briesmigo massa“. Bet nēģeris vienmēr ar baiļu pilnu seju pameta acis uz meža pusi.
Piedāvato baribu tas paņēma gan, bet vēl ta viņam nelikās īsti smekejam.
Kad vienkārši pagatavotais bet garšigais gaļas gabals pēdigi bij nozudis un medinieki kā ari nēģeris vēl reiz atspirdzinajušies iz appītās dzeramās krūkas, tad abi aizsmēķeja īsās tabakas pīpites un atlaidušies uz savam segam atpūzdamies vilka kuplu dūmu.
Bet pārak ilgi tie nedabuja šādu mieru baudit - nēģerim bij patiesi taisniba.
Tanī pat vietā, kur nēģeris ar suņiem iz meža bij iznākuši, tagad parādijās kāds jātnieks un drīz pēc pirma vēl otrs un trešais.
Ilgi neapstādami tie sāka jāt gar upmali šurp.
Abi medinieki piecēlušies skatijās uzmanigi jātniekiem pretim. Pēdigi vecakais no viņiem sacija:
„Es domaju, kungs, nevaretu neka kaitet, kad nometamies uz lēģeri labak pašā pakalnē pie kokiem - būs vairak ēnas!“
„Nevar patiesi neka kaitet!“ otrs mierigi atteica, „jo tiem visiem trim ir bisses un kā rādas ari vēl citi ieroči un tamdēļ ļoti varetu būt, ka mūsu sarunas nenobeidzas ar mutes vārdiem vien, tapēc ka tie katrā ziņā paģērēs, lai tiem
nēģeri atdodam, bet - mēs taču to negribesim darit ?!“
„Nē!“ otrs biedrs lakoniski atteica.
Un tūliņ pēc tam tie saņēma savas nedaudzās mantas un uzkāpuši pakalnā, nometās zem jav minetam kļavam.
Nēģeris nezinaja, ko viņa līdzšinejie glābeji bij nodomajuši darit, tapēc ka tie savā starpā sarunajās viņam pavisam nesaprotamā valodā ; bet novērojis ka tie sagatavojās uz uzbrukumu un kad zemakais massa tam ierādija vietu pie paša visresnakā koka, bet ar savu biedru nosēdās pakalna malā tam priekšā, viņš vairs nebolija tik pārbijies acis. Viņš sāka tik tā ātri raisit zemē sev no gurniem virvi ar svina bumbu un skatijās tad ari diezgan drošsirdigi pretim jātniekiem, ko tas jav it labi pazina. Tie bij don Vaskos, Sebastians un viens apakšuzraugs. Vareja tik vēl būt simts soļu tiem ko jāt, kad uzreiz visi trīs aptureja - tur guleja pirmais nošautais suns! -
Abi medinieki smēķeja tik mierigi, it ka noskatitos uz pilnigi vienaldzigu skatu, bet kas tos tuvak ievēroja, vareja redzet, ka viņu acis sekoja vērigi katrai jātnieku kustibai un ka bisses tie bij pārlikuši sev krustim pār ceļiem pilnigā gatavibā.
Pēdigi jātnieki kāpa atkal zirgos, nostājās un skatijās šurp uz pakalni - likās pārspriežam kaut ko.
Pēdigi viens no tiem izjāja ātri uz priekšu, izcēla kaut ko baltu gaisā - laikam par zīmi ka grib sarunaties.
Tas bij Sebastians. Nēģeris skatijās nāvigi naidigam acim virsū savam bijušam bendetajam, bet stāveja klusu un gaidija, ko kungi teiks.
„Atļaujat sveicinat, mani kungi!“ drusku sakārsušais vēstnesis, ar varu savaldidamies ierunajās māksligi mierigu balsi.
„Esat sveiki!“ jaunais medinieks pieklājigi atteica, „bet, runajat angliski, jo mēs spaniski saprotam ļoti slikti!“
„Ak tā - nu vis viens!“ parlamentars ātri atteica - „jūs redzams esiet ziemeļnieki! bet tas jav mūs netraucēs - mūsu darišanas bez kavekļiem nokārtot .... Redzat tas nelietis tur ir mūsu vērgs, kas mums aizvakar izbēdza un lieta jav ļoti vienkārša, mans kungs bez pretrunas jums izmaksās pienācigo atlīdzibu, t. i. kādu jūs kungi, par ta sagūstišanu paģēresiet un - tas ir vis! Ilgak tad jūs netraucesim, ņemsim melno nelieti līdz un griezisimies atkal uz mājam! ...“
Mednieki ļāva tam mierigi izrunat un kad tas vairak neka neteica, jaunakais atkal, kā arvienu, teica:
„Nu labi! sakat vien tad savam - kā jūs teicat - vērgam - lai viņš jums iet tūlin līdz, ja vēlās - mēs to neturam - atlīdzibas mums par suņu nonāvešanu, kas to gribeja saplēst,
nekādas nevajaga - tas bij laprāt darits!“
Vēstnesis taisija tādu mulķigu ģīmi:
„Kā - jūs sakat, kad viņš vēlas! - protama lieta, ka viņš pats nevēlesies vis, jo rezgalis zina it labi, kas to mājā gaida!“
„Un kas to gaida ?“ medinieks vienaldzigu balsi ievaicajās.
„Protams - nopelnitais sods!“ uzraugs Sebastians nevaredams vairs ilgak noturet iekšejas dusmas iesaucās, paskatidamies zvērošam acim uz nēģeri - „ja ja, tēviņ, otreiz tu vairs neķersies klāt savam kungam, nešausi nost suņus, nebēgsi! Redzat, mani kungi, tādi ir ša melna suņa grēki un - par tādiem grēkiem pakāršana vien vēl par maz, par tādiem pakar pie kājam ar galvu uz zemi un ļauj saulē sildities, kamēr var!“
Mednieks tā strupi iesmējās:
„Na tad es ari vairs nešaubos, ka nēģeris jums nevēlesies iet līdz uz mājam, kur to tādas mīligas lietas sagaida, un - netēresim vairs ilgak veltigi laiku - jājat atpakaļ pie sava kunga un pasakat tam, ka nēģeris vairs nevēlās iet atpakaļ uz viņa muižu!“
Vērgu uzraugs atplēta muti vien, jo ko uz tādiem nedzirdetiem vārdiem lai atbildetu, viņš patiesi nezinaja. Viņš bij domajis, ka vis jav galā - vismierigakā ceļā un - te uzreiz tāda pavisam citada valoda! ... Bet - tie jav bij nolādetie ziemeļnieki, kas ar nēģeriem gribeja
sākt, kā ar brāļiem! ... bet - dzirdesim jav tūliņ, ko - don Vaskos uz to sacis.
Un, neturedams vairs par vajadzigu ar tādiem kungiem tālak runat, tas apgrieza draudoši iesmiedamies savu zirgu ātri apkārt un aizaulekšoja atpakaļ pie saviem biedriem, kas jav tā nepacietigi uz to gaidija.
Un nu medinieki redzeja, ka visi trīs sāka ļoti dzīvi sarunaties, skatijās šurp, runaja atkal un pēdigi sāka jāt visi trīs mēreniem rikšiem šurp.
Papriekšu tagad jāja pats kungs - don Vaskos.
Medinieki sekoja vērigi viņu kustibam, aizvien vēl tanī pat gatavibā kā pirmit jau, un pielaida jātniekus līdz pašai pakalnei ; bet kad don Vaskos gribeja jāt pašā iekalnā augšā - vecakais medinieks ar melno seju uzreiz lika atkal bissi pie vaiga un uzsauca:
„Tāļak ne, kungs, - mēs neesam raduši ar svešiem cilvekiem pa tuvu sarunaties!“
„Jo nevar arvienu zinat, kādi tiem nolūki!“ viņa biedrs vēl piemetinaja.
Don Vaskos sakozdams zobus aptureja dusmigi zirgu.
„Ja, nevar vis arvienu zinat,“ tas atrūca, „ar ko prerijās darišana! Bet - pie lietas! Tas tur pie koka ir mans vērgs, un es tam pavēlu lai viņš man tūlin nāk līdz!“
Jaunakais medinieks pagrieza galvu un paskatijās
vienaldzigi uz nēģeri, it ka teiktie vārdi uz viņiem, mediniekiem, nemaz nezīmetos.
Bet nēģeris bolija tik baltās acis un nekustejās no vietas.
Don Vaskos palika sarkans no dusmam:
„Mani kungi,“ tas pēdigi iesaucās, „es nezinu kā jūsu izturešanos lai izskaidrotu ? Kapēc jūs nekā neatbildat ?!“
„Jūs jau nerunajat ar mums!“ medinieks stingri atbildeja, „jo - vispirms mums neviens nekā nevar pavēlet un otrs - jūs, mans kungs, piemirstat, ka atrodaties prerijā un ne savas muižas robežās!“
„Prerijā valda citadi likumi!“
„Un kādi ?“ saniknotais dienvidnieks mēdoši uzprasija, „vaj nevaretu no lieluma dabut dzirdet, ka tie manu lietu izšķirtu!?“
„Loti īsi, mans kungs,“ - medinieks pieceldamies un aizsmēķedams izdzisušo pīpi neparasti dzedri atbildeja, „klausaties un pēc tam rīkojaties:“
„Vispirms - mēs te nepazīstam nekādus vērgus! Otrs - mēs tiesajam te tikai tādus cilvekus, kas noziegušies un kuŗu noziegums pierādits un trešam kārtam: prerijā neviens cilveks neļauj otru no zvēriem saplosit, bet ja prerijā kāds sāktu biedroties ar plēsigiem zvēriem un tos rīditu uz cilvekiem, tad to vienkārši iz cilveku vidus izstumtu, lai tas visu mūžu brāļojas ar meža zvēriem! ... Tā - nu jūs dzirdejat, un ievēlu jums labak nepaģēret, lai prerija jūsu lietā tura tiesu!“
Don Vaskos palika drīz bāls drīz sarkans.
„Nolādets!“ tas pēdigi iekliedzās spāniešu valodā un, sagrūzdams uz reiz zirgam ar varu piešus sānos, izrāva revolveri, bet - tanī pat acumirklī norībeja šāviens un nelaimigais lops saklupa uz acim.
„Nēģer, Gantemur - aiz kokiem!“ tūlin pēc tam komandeja jaunakais medinieks, „un pēc tam citus zirgus!“
Bet tiko viņš šos vārdus bij uzsaucis, norībeja uz reiz divi šāvieni ari no otras puses, un lielā platmale tam nogriezās pavisam šķībi uz vienu pusi. Aiz koka tas to uzsprauda atkal taisni galvā un smiedamies noskatijās, ka no viņu pretniekiem tikai pats dons (kungs) vien vēl bij atlicies uz kaujas lauka, - jo abi viņa pavadoņi, redzedami, ka pozicija priekš viņiem vairs nav droša, aizaulekšoja pašlaik jau pa klajumu projam uz meža pusi.
Gantemurs, vecakais mednieks, tomēr izlēca atkal pakalnē, un pēc rūpigas mērķešanas norībeja vēl viens šāviens. Un kad dūmi izklīda, redzeja tik vēl vienu jātnieku bēgam projam uz mežu.
Bet pa tam jaunakais medinieks vilka donu pašu ārā iz zirga apakšas, kas krizdams tam bij piespiedis vienu kāju, ta ka pats to nekādi nevareja dabut ārā iz kāpšļiem.
Medinieks mierigi piegājis tam klāt, atņēma vispirms viņam ieročus un tad pavēla nedzīvo zirgu vienkārši uz otru pusi. Don Vaskos
uzlēca ātri uz kājam un skatijās ka pati nelabā apziņa apkārt, it ka - nu to tūliņ kaus nost.
Bet medinieks tik tā nicinoši pasmaidija:
„Nebīstaties neka! - mēs prerijā neuzbrūkam cilvekiem, kas nespēj pretoties! Jūs varat iet, jo mums ari tagad vēl nav patikšanas par jums tiesu turet, bet - trešo reiz vairs neliekat mūsu pacietibu uz provi! Jo tad mēs skaitisim visus jūsu grēkus kopā un turesim bārgu tiesu! To nepiemirstat!“
Don Vaskos zobus vien grieza aiz nevarigām dusmam, bet šoreiz jau viņš bij paspēlejis, tas viņam bij gribot negribot jaieskata.
„Bet nu eita!“ medinieks to nepacietigi mudinaja, ... „ka jums šoreiz kājam jaiet uz mājam, ta jūsu pašu vaina! No ieročiem jums tambrīžam pietiks ar revolveri, ko drīzak nedrīkstat lādet, kamēr neesat sasnieguši mežu. - Mans biedrs kņazs Gantemurs jūs gabalu pavadis ar savām labām acim, - jo jūs paši zinat, ka mums iemesls jums neuzticeties.“
Dusmigu seju don Vaskos saņēma atpakaļ revolveri un ne vārda neteikdams atgriezis mediniekiem muguru - aizgāja lepni izceltu galvu projam.
Bet viņa flinti un citus jakts piederumus medinieks atdeva nēģerim Mateom, lai tam uz priekšu būtu iespēja pašam sevi uzturet, kā ari aizstāveties.
Nēģeris likās pavisam satriekts no neceretās laimes, ka - nu viņš patiesi brīvs, - ka vis tas patiesiba, ko nupat piedzīvojis!
Bet medinieki tam no jauna atkārtoja, ka tas tiešam tā, un tad viņam beidzot bij jatic.
„Bet uz kuŗu pusi lai es griežos ?“ tas pēdigi vientiesigi iesaucās, „uz kuru pusi man jaiet, lai aizkļūtu pie tiem cilvekiem ziemeļos, kas mūs nēģerus grib glābt ?“ ...
Jaunakais medinieks - jeb sauksim viņu labak jau pie īsta vārda - Andrs Jegers, par kuru lasitajs jau to būs pazinis, paskatijās uz savu biedru Gantemuru un pasmaidija savadi, bet tad nēģeri labsirdigam acim uzskatidams sacija:
„Pie tiem jau tu pašlaik atrodies, Mateo, jo mēs jau esam divi no tiem, bet - drīzumā viņi nāks šurp lielos pulkos, apbruņojušies un vaditi no cilvekiem, kas paši labprāt upuresies priekš saviem melnajiem līdzcilvekiem ... tas nāks drīzi, drīzak neka dienvidos par to sapņo. Bet - mēs esam viņu priekšteči, un - ja tu nu gribi līdz cīnities priekš savu līdzbrāļu atsvabinašanas, tad piebiedrojies mums!“
„Es gribu!“ nēģeris kaisli iesaucās, „tikai ...“
„Nu, tikai ?“ misters Jegers atkārtoja.
Nēģeris nolaida acis un tikai pēc brīža deva atbildi:
„Es solijos, iet Juno pakaļ! ... ari to atsvabinat!“
„Tas labi, Mateo!“ medinieks atteica, „ka nepiemirsti solita vārda! Tāds tu mums patīci vēl labak, jo tad ari tu mums turesi, ko solisi!“
„Viengabal!“ nēģeris nopietni nosolijas.
„Nu labi!“ Andrs Jegers to apmierinaja, „Savu Juno tu drīkstesi atsvabinat, un mēs tev varesim pat vēl palīdzet to izdarit, jo - drīzā laikā mūsu ceļš ies pa Red Riveru, jeb kā jūs nēģeri to saucat „Lielo upi“, uz leju līdz tai vietai kur ta griežas no rīta ceļa uz dienvidiem un ta tad varesi mūs pavadit, un pie vienas reizas varesi ari pakalpot mūsu mērķiem.“
Un ar to tad ari tika nospriests, ka nēģeris Mateos paliek pie viņiem.
Bet kas abiem bijušiem Azijas cilvekiem tagad te bij darams Amerikā, to redzesim tālak.
Don Miguela farmā jeb haziendā, kā to mēdza saukt dienvidos vienu dien vecais kungs nākdams mājā no laukiem satika savu dēlu, kad tas patlaban atkal bij ceļā uz kaimiņu muižu.
Tēvs apstājās un uzrunaja dēlu - viņam esot kaut kas svarigs ar to japarunā.
Jaunais don Fernandos ne labprāt dzirdeja šādus tēva vārdus, jo viņam arvienu bij ļoti jasteidzās, kad gāja šo ceļu ; bet tēvam nepaklausit ari tas negribeja, jo patiesibā viņš savu tēvu mīleja.
Un iedams pamazak uz priekšu don Miguels pēc brītiņa uzsāka:
„Mīļais dēls, es tevi ilgi neuzkavešu -
saprotu itin labi, ka tev tagad citur nekāda prieka nav ilgi uztureties, kur dona Inesa tagad tava saderinata brūte ... Es tev no sirds šo laimi novēlu - un saku tev atklāti, kad nākamu svētdien pēc laulibas jūs būsiet vīrs un sieva, es neviena cita cilveka mīļak savās mājās nesagaidišu, ka savu jauno vedekli ; jo viņai nav šis familijas daba iedzimusi ; viņa tāda, it ka nemaz nebūtu Albukerku dzimtas ....“
„Kapēc tu, mīļais tēvs šo dzimtu nemīli ?“ dēls to nedikti pārtrauca.
Vecais kungs sarauca drusku pieri, bet pilnigi mierigu balsi tad atbildeja dēlam uz viņa jautajienu:
„Es ar viņiem naida nemekleju, bet gan otradi. Cik dīvaini tas nu ari neizklausitos: nākamu svētdien tev t. i. manam dēlam būs kāzas ar Albukerku meitu, un jav trešā dienā pēc tam man, tēvam, jadodas uz pilsētu, lai aizstāveties pie goda tiesas pret Albukerka dēlu, don Vasko par - viņa izbēgušā nēģera slēpšanu, ko viņš skaidri un gaiši varot pierādit!? ... No tam tu nu vari spriest, kāda draudziba starp mūsu dzimtam var zelt! Un - ta tikai tev gribeju pavēstit pie laika, lai vēlak tas man nebūtu jadara pašā pirmā dienā pēc tavam kāzam, un - zinat tev vajaga, kurp pēc tam aizbraucu, jo nezinu, cik drīzā laikā atkal atgriezišos atpakaļ. Un braukt es braukšu, jo es gribu visiem viņiem pasacit taisnibu acīs - tiem nebūs sacit, ka don Miguels jebkad bijies tiem droši acīs skatities!“
Don Fernandos bij ļoti nepatīkami pārsteigts par šādu vēsti - viņš patiesi nezinaja, ko uz to atbildet.
Bet viņa tēvs nepavisam ari atbildes negaidija un piezīmeja tikai vēl apmierinadams:
„Un nu ej savu ceļu atkal tālak, neliec Inesai velti gaidit ; viss ko tev nupat saciju, ir mana darišana, un pie Albukerkiem tev nav ne vārds par to minams. Tev pat nav jasaka, ka par to zini - es tevi no visiem kaut kādiem pienākumiem šinī gadijumā pilnigi atsvabinu - es pratišu pats sevi aizstāvet!“
Un to teicis tas sniedza dēlam roku un aizgāja nesteigdamies uz mājam, bet don Fernandos pie savas brūtes.
- - -
Pēc tam bij pagājušas apmēram divi nedeļas. Don Fernandos ar Inesu bij vairak ka nedeļu jau vīrs un sieva. Ar īstu dienvidnieku dabu tie nodevās savai jaunajai laulibas laimei un neinteressejās vairs it neparko citu pasaulē, ka tikai viens par otru. Don Fernandos gan ari līdz šim bij maz ko interessejies par saimniecibu un nēģeriem un no tam nebij nekāds zaudejums cēlies - kamēr vecais kungs pats bij visur ar savam acim, visu pats vadija. Bet - nu tas diemžēl veselu nedeļu jav bij projam, mums jav zinamās darišanās, un par lieliem brīnumiem vēl arvienu neierodās atpakaļ mājās, kaut gan don Vaskos jav bij pārbraucis.
Don Fernandos pēdigi nenocietās neapvaicadamies pēc tēva, kapēc gan tas vēl negriežoties atpakaļ, kur taču abiem viņiem bijušas vienlīdzigi ilgas darišanas pilsētā.
Don Vaskos tomēr paraustija tikai plecus un atbildeja vēsi:
„Ko tu mani vaica - tu taču zini, ka man ar tavu tēvu nav nekādi kopigi ceļi!? ... Tik daudz tik tev varu pasacit, ka viņam viņa attaisnošanās neizdevās, bet vaj tas goda tiesas spriedumam padosies, par to tev nezinu nekādas ziņas dot!“
„Un kāds šis spriedums bij ?“ don Fernandos ātri vaicaja.
Viņa jaunais svainis pasmējas tā lieligi:
„Nu - to jav viņš tev pats vares pasacit, kad pārbrauks, bet galvenais ir tas, ka - tā uz priekšu pie jums te vairs nedrīkst iet. Pie nēģeriem jaieved jauna kārtiba!... Tiem visdrīzakā laikā atkal jaiemāca, kas ir tikums un paklausiba un - jūsu hazienda nedrīkst nevienu acumirkli tālak palikt par buntavnieku perekli un ļaunu priekšzīmi visam apgabalam - kas ta līdz šim pastāvigi ir bijusi.“
Don Fernandos nobāleja drusku. Viņam gan bij ļoti maz interesses gar saimniecibu un nēģeriem, bet ta jav vairs nebij tikai saimnieciba un nēģeri - ta bij iejaukšanās privatdarišanās ... sāka dot priekšrakstus, kā viņiem savās pašu mājās būs iztureties!? Ar pavisam neparastu lepnumu tas uz reiz izcēla galvu un uzprasija:
„Un kas to jauno kartibu te pie mums nāks ievest ?“
Don Vaskos kā izbrīnijies drusku ieplēta acis, bet tad uz reiz atkal savaldidamies atteica vienaldzigi un vēsi:
„Priekš tam tika iecelta komisija, kas uz to lūkosies, ka tavs tēvs to izpilda, bet - patiesibā dotu tev to padomu, jav pašam ar to iesākt, jo varbūt ka don Miguels vēl ilgaku laiku nokavejas ar savu pārbraukšanu un tu taču esi tambrīžam viņa vietas izpilditajs un līdz ar to ari atbildigs par visu, kas šeit tavā haziendā notiek!“
Pa tam bij nepamanita pienākusi ar dona Inesa un sarunu dzirdejusi. Pie brāļa pēdejiem vārdiem ta nostājās savam vīram blakam un uzlika tam roku uz pleca, bet kad don Vaskos vairs tālak nerunaja, ta negaidot uzprasija:
„Un vaj varbūt tu pats ari neesi viens no šis komisijas locekļiem, ka tik ļoti interessejies, lai mūsu muižā ar tik lielu steigšanu tiktu ievesta „jaunā“ kārtiba ?“
Don Vaskos palocijās tā savadi smaididams un atteica:
„Ja, mīļa māsa, man ir tas gods! un es domaju tas priekš tevis būs tikai par svētibu! Jo svešs tavā labā interessetos mazak, ka es, un mans mīļais svainis, kaut ari to visadi citadi mīlu un cieniju, tomēr nav diezgan stingrs raksturs, lai stātos pretim buntojošiem vērgiem un tiem mācitu jaunus tikumus!“
Don Fernandos iekāsejās tā sausi un tad drusku aizsmacis ievaicajās strupi:
„Tev vēl kas sakams ?“
Don Vaskos ieplēta atkal uz acumirkli acis, jo ka šis jēlčaulis, par kādu tas savu svaini tureja, uzreiz varetu pārvērsties viņam nāca negaidot, ta ka negribejās īsti ticet, un tamdēļ tas pētoši to uzlūkodams atteica tā vienaldzigi stiepdams:
„Na - domaju tambrīžam pietiks!?“
„Nu, tad iesim, Inesa!“ don Fernandos tapat vienaldzigi stiepdams vārdus griezās pret savu jauno sievu - „tavs brālis šodien stāsta ļoti seklus jokus, ar citiem vārdiem garlaicigs ... Iesim labak pie Mr. Toma, lai liek mums apsedlot mūsu zirgus.“
Un to teikdams tas atstāja līdz ar savu laulatu draudzeni don Vasko vienu.
Bet ja tas būtu redzejis ar cik naidigām acim viņa svainis tam noskatijās pakaļ, viņš nebūtu vis tik pilnigi nodevies bezrūpibai.
Bet jaunais kungs bij drošs uz savu tēvu, kam jav drīzumā vajadzeja ierasties mājās. Un tēvs jav gan zinās, kas tam būs darams.
Pagāja tomēr vēl trīs dienas, četras, piecas un vesela nedeļa - bez ka don Miguels būtu pārbraucis.
Tas bij dīvaini! Un jaunais don Fernandos sāka bez jokiem norūpeties, vaj tikai tēvam kaut kas nav noticis ļauns ceļā. Viņš labprāt būtu devies pats to uzmeklet, bet negribeja atstāt savu
jauno sievu uz ilgaku laiku vienu. Mr. Tomu atkal sūtit nebij iespējams saimniecibas labad, no kuŗas jaunais kungs diemžēl pats itneka nezinaja un neprata.
Pēdigi tomēr cits nekas neatlika. Mr. Tomu aizsūtija, un jaunais kungs pats sāka iet un intereseties par saimniecibu. Tad nu izrādijās ka viņš diemžēl pat ne robežas lāga nezinaja, kur viņa īpašums beidzās, kur viņa sievas tēva sākas. Uzcītigi tas tomēr sāka staigat apkārt pa tīrumiem un mežiem, skatities kur melnie strādaja, kur pļauju ievāca, kur ražu uzglabaja u. t. t. - - -
* * *
Bij kādas dienas pavakarē. Par mums jau pazīstamo taku, kas veda no nēģeru būdam uz upi, gāja jaunā nēģeriene Juno atkal ar lielo ūdenstrauku uz tilta pusi. Bet viņas soļi nebij vairs tik mundri, kā nesen. Ta neskatijās vairs tik dzīvi apkārt, kā toreiz, kur ta Mateo izvadija, jo viņš jav nebij vairs griezies atpakaļ! Vasara jav gāja uz beigam un nebij vairs ko cerēt. Mateos jav sen varbūt vairs nedzīvoja ... bij dabujis tapat galu, kā visi citi bēgļi, kas caur lielo mežu cereja tikt cauri! ...
Nonākusi pie tilta tā ar gurdenu roku piesmēla trauku un izcēlusi to nolika uz laipu.
Tur jav gan vēl vienmēr stāveja tas pats koks, bet ... bet - kas tad tas bij ?! Tur jav viens zars vaj nekarajās ūdenī ?! ...
Jauna nēģeriene sāka trīcet kā drudzī un priekš acim tai sāka vizuļot tāda liesmaiņa migla, ka itnekā vairs nevareja saredzet. Bet tad aizmirzdama visu norunu, ka tai tad tikai vakarā bij janāk turp, kad ieraudzija zinamo zīmi, viņa steigšus noglabaja savu ūdenstrauku krūmaju lapās un steidzās ātriem soļiem prom uz pazīstamo vietu. Vai tad patiesi Mateos nu pēc viņas būtu atnācis ?!
Drīz tā bij sasniegusi upes līkumu, kur bij jabrien iekšā ūdenī un tad pa to jaiet līdz viņam kokam.
Un - nebij vairs ko šaubities, turpat netāļ jav viņš bij, un viens zars nolauzts karajās no tā lejā līdz pašam ūdenim! Bet lapas kokam bij kuplas, ka ne ka nevareja redzet, kas aiz tam slēpas.
Drebedama ta brida tāļak, sasniedza pēdigi nolauzto zaru un saķērdama to rokās norāva pavisam lejā ūdeni un, - Mateos no augšas sauca viņas vārdu!
Tikai divi acumirkļi vēl, un jauna nēģera stiprās rokas jav to uzcēla ari augšā biezajās lapās, bet nolauztais zars aizpeldeja uz purvajiem.
Pagāja labs laiks līdz nabaga meitene atkal pilnigi atjēdzās un kad tā nu Mateo bij pati savām rokām aptaustijusi, to pati savam ausim dzirdejusi runajam, tad tā vairs nešaubijās - Mateos bij tiešam atnācis tai pakaļ un gribeja nu viņu ņemt līdz! Tas bij viņai liels, liels prieks! ...
Bij jagaida tomēr vakars, iekams vareja doties ceļā. Mateos stāstija, ka tam esot līdz viens balts draugs, kas uz viņu gaidot ; Nevis mežā un purvajos, bet aiz lielas bomvilnu plantažas uz dona Miguela robežam.
Un Mateos gribeja nogaidit tumsu un tad iet taisni pa ceļu projam uz turien ; Juno brīnijās, ka Mateos nebaidijas, ka tos varetu kāds satikt, viņu pazīt un saķērt ?! Vispārigi Mateos bij palicis tāds ļoti drošs un tam bij flinte un liels duncis pie sāniem, tā ka Juno tīri vaj sāka no ta baidities, kāds tas tagad bij. Bet viņš jav zinaja labak kas darams, un ja tam bij balts draugs, tad jav bij droši! Vismaz Juno tā domaja, jo baltie jav bij visspēcigi.
Un tie tad sēdeja mierigi un gaidija vakaru. Juno ir ne domat nedomaja vairs iet atpakaļ uz mājam, jo piederigu tai tur neviena nebij un manta tai tur ari nekāda nepalika.
Vareja būt pagājusi apmēram stunda, kad Mateos uzreiz izcēla galvu. „Pa ceļu kāds nāk!“ tas čuksteja un sāka bāzt uzmanigi galvu caur lapam, lai redzetu kas tas par nāceju.
Un tad viņš redzeja, ka nāceji bij divi pat - Don Fernandos un viņa bijušais kungs - nežēligais don Vaskos.
Tas neteica savai biedrenei neka, bet viņa tumši brūnā seja palika uz reiz tāda ka peleka un acis izspiedās labu tiesu vairak uz āru. Citadi tas palika tikpat mierigs kā bijis un apskatija tikai ātri savu flinti.
„Stāv tikai klusu!“ tas ātri pačuksteja savai draudzenei un tad sekoja atkal uzmanigi nāceju soļiem.
Ja, nāca taisni šurp uz tiltu - likās par kaut ko ļoti dzīvi runajam, vaj pat strīdamies ; bet, uz tilta apstājušies, tie nostājās viens otram pretim un sāka vēl dzīvaki viens ar otru sarunaties. Mateos gan pūlejās kaut ko sadzirdet, bet attālums bij tomēr par lielu, un viņa pūles bij veltas. Bet - tē uz reiz viņš redz, ka don Vaskos piepeši izceļ roku, ka tanī kas nozib un pēc tam don Fernandos uz reiz sakrīt uz acim pie tilta malas. Nēģerim gandrīz paspruka kliedziens, - tur jau nupat notika slepkaviba! Don Vaskos bij savu svaini nodūris! ...
Nēģeris pats nezinadams vairs ko dara, pielika flinti pie vaiga un sāka mērķet, bet vēl laikā Juno satvēra viņa roku:
„Ne, Mateo, nešauj! ... Dieva dēļ ne!.. Tad tevi noķers - izdzirdēs, saskries nežēligie uzraugi ar asins suņiem! ...“
Mateos atlaidās ari, sāka pats ari ieskatit, ka viņa šāviens vareja sacelt uz reiz veselu jakti un tad - viņš ar Juno būtu patiesi pazuduši.
Tamdēļ tas savaldija savas kaislas dusmas un nolaida atkal flinti mierigi uz zara ...
Bet neģēligais slepkava tanī pat brīdi iegrūda savu upuri pār tilta malu upē un sāka tad noliecies uz tilta kaut ko ātri berzet, slaucit un kaisit ar smiltim. Mateo saprata it labi, ko tas darija - tas slēpa asinaiņas pēdas ; bet par pašu līķi
gādās uz novakaru krokodiļi, jo tie tagad seviški daudz ieradās upē ša gada laikā, ta ka nēģeri ne labprāt tagad teit laidās šurp, bet gāja pēc ūdeņa labak tālak uz otru pusi - uz lielo aku.
Tas vis bij noticies tik negaidot un tik ātri, ka nēģeris Mateos vēl nepavisam nevareja iedomaties, ka tas patiesiba, ko nupat redzejis ; bet Juno trīceja aiz bailem, ka apses lapa. Don Vaskos pa tam bij nozudis, aiziedams nesodits, ātri projam pa ceļu uz savām mājam. Neviens nebij bijis tuvumā un līdz ar to neviens ari nebij redzejis viņa noziegumu. Tā vismaz viņš domaja.
Bet nelaimigais don Fernandos guleja upes dzelmē.
Mateos nenolaizdams acis vēl arvienu skatijās turp uz briesmu vietu, jo patiesibā viņam bij žēl par labo jauno kungu, kas nekad nevienam nēģerim nebij pāri darijis.
Pēdigi viņš neiztureja vairs - viņam vajadzeja redzet, vaj tas patiesi beigts? Juno gan ne par ko negribeja to laist, bet Mateos tai tā savadi nopietni atteica: „Es vairs nebīstos, Juno, mani baltie draugi mani mācija, ka nelaimigam cilvekam arvienu vajagot līdzet, tad mūsu brāļiem ari citi līdzešot.“
Un veikli kā kaķis tas nolīda pa koku zemē krasta krūmos, bet Juno gaidija drebedama.
Ļoti ilgi tai bij jagaida, jo skatities uz tilta pusi ta neiedrošinajās: tai reiba galva pie domam vien jau, ka Mateam tur varetu kas ļauns notikties. Labak lai tad ta jau neko neredz!
Un pēdigi viņa tad dzirdeja pēc ilgām garām minutem, kas viņai kā veselas dienas izlikās, kā krūmos atkal kaut kas čabeja, un pēdigi caur lapām atkal parādijās Mateosa melna galva.
Bet kā tam tagad acis laistijās:
„Viņš vēl dzīvs, jaunais labais kungs!“ tas ātri čuksteja, „es viņu atnesu šurp un briesmigie aligatori to vairs nevarēs apēst ... Nāc skaties tas vēl dvašo, un es viņam apsēju pušo vietu.“
Un tiešam tā tas ari bija - smagā vaina sānos nebij bijusi nāviga un iz ūdens don Fernandos drīz vien bij atkal uznācis augšā un ar pēdejiem spēkiem pieķēries pie tilta staba un turejis galvu uz augšu, lai nenoslīktu.
Bet ja nēģeris būtu nācis kaut drusku vēlak, tad viņa spēki vairs nebūtu pietikuši un tam bez žēlastibas būtu bijis janoslīkst. Tagad tas kā bez samaņas guleja lapenas ēnā, un Mateos pilinaja tam pamazam mutē ūdeni ar rumu iz savas ceļa pudeles.
Bet nu bij padoms dārgs. Ko tālak ?! Mateos lauzija galvu, bet neviens gudrs padoms tam nenāca prātā.
Vakars jau tuvojās ar milzigu ātrumu un norunatā laikā tam vajadzeja ar Juno būt aiz kokvilnas plantažam, norunatā vietā, kur viņa baltais draugs to gaidija. Juno tas ne par kādu maksu vairs negribeja laist atpakaļ haziendā, kur tagad melniem bij gaidami bēdigi laiki - kā vēlak redzesim. Mateos zinaja, ka vecais kungs vairs nebij mājās - jo bez šaubam tagad tur nāks un
valdis nežēligais slepkava, ko nupat vēl bij redzejuši ... Bet atstāt nelaimigo kungu ari nevareja, jo ta bij tad viņa droša nāve - tāds viņš nevareja tureties pretim savam ienaidniekam! Bet viņam pašam Mateam, bēglim, kas viņam ticēs, ja ienesīs grūti ievainoto kungu haziendā un sacīs: don Vaskos to nodūra un iegrūda upē. Tas pats slepkava varbūt jau bij priekšā un vareja to sagaidit.
Ne, Mateos vairs negribeja laisties uz labu laimi lauvu bedrē, no kuras tik laimigi reiz bij izbēdzis!
Tumsa pašlaik ātri iestājas un drīz vien pārklāja visu zemi.
Nu tad jau viņš to labak nesīs līdz pie sava baltā drauga, varbūt ka tas zinās kādu padomu! Baltie jau arvien māceja ātri un labi domat!
Un apņēmies reiz Mateos to ari darija. Tas iedeva Juno flinti un viņa nelielo ceļa somu un pats saķēra un lika sev pār pleciem nelaimigo jauno kungu un devās taisni un bez bailem ceļā caur don Fernando paša robežam.
Mateom bij stipri pleci un don Fernandos nebij no smagajiem, tapēc drīzi vien tie jau nozuda kokvilnas laukos, bez ka klajumā būtu ar kādu bijis jasastopas.
Vairak ka stunda tomēr tiem pagāja, līdz pēdigi parādijas pazīstamais meža pudurits, kur don Migueļa robežam atkal bij beigas, kur netāli atradas platais ceļš un aiz ta neliela birze, kura vairs nevienam nepiedereja. Ta gāja projam
līdz pašai Lielajai upei, pa daļai stepe, pa daļai mežiem apklāta, ne visai augliga, bet toties jo skaistakas dabas ; svabada un plaša, kurā ta sakot ziemeļu gars ar vēju jau likas dvešam pretim.
Pēdigi Mateos to sasniedza un nolika savu nastu rūpigi zālē zem lielas platanes. Tad viņš pielika rokas pie mutes un caur kluso nakti noskaneja žēla pūces ievaidešanās. Neilgi pēc tam ne visai tālu atskaneja pretim tāda pat skaņa, un Mateos priecigi nometās savai nastai blakam un staipija un bērzeja savas notirpušas rokas:
„Mans baltais draugs jau nāk!“ tas pie tam sacija uz Juno, „un jaunais kungs vēl arvienu ir dzīvs - viņš dzīvos! ...“
Beidzot patiesi bij dzirdami nāceja soļi un kāda balss pa tumsu nedikti uzprasija:
„Viss kārtibā, Mateo ?“
„Viss un vēl vairak!“ nēģeris jautri atbildeja, „es tik nezinu vaj tas bij labi darits, ko es izdariju.“
„Nu ?!“ pienācejs apstādamies sāka pa tumsu apskatities pārnācejus - „kas tad tas trešais vēl, kas tur guļ ? ... Bet taisi tad jau tūlin uguni, Mateo, jo kaķa acis man taisni ari nav, lai šādā tumsā pazītu cilvekus! ... Nebīsties nekā - jo ja kāds par mūsu uguni vairak interesetos neka mums patīkami, tad zini, ka mūsu citi biedri ari vairs nav tālu, un tiem būs vieglaki mūs atrast, ja viņiem uzkursim gaišaku zīmi.“
Mateos nelikās sev to divreiz sacit, un pēc neilga laika jau gaišas liesmas apgaismoja visu apkārtstāvošu sejas.
Un tad nu izrādijās, ka Mateo baltais draugs nebij neviens citais ka - Gantemurs. Mierigu seju tas nosēdās pie uzkurtās uguns un klausijās uz Mateo stāstu par visu, ko tas bija piedzīvojis.
Kad Mateos bij beidzis, pirmais tādu pat mierigu seju palocija galvu un sacija:
„Tas bij labi darits, Mateo! ... Bet nu ņem un krāmē ārā manu tašu - tur būs ko ēst!.. Noderēs ir tev ir tavai Juno ... Es pa tam aplūkošu tuvak jaunā kunga stāvokli.“
Juno no iesākuma skatijās tā nedroši uz Mateos balto draugu, bet kad ta dzirdeja viņa laipnos vārdus un redzeja, ka Mateos pats tik droši uz to paļāvās, tad ari viņa beidzot palika drošaka un ņēma un ēda ko Mateos tai pasniedza.
Nakts bij vēsa, bet pie uguns vareja diezgan brangi sasildities, un Mateos bez tam viņai iedeva segu, kurā priekš nakts ietīties.
Gantemurs pa tam bij rūpigi pārmeklejis ievainotā stāvokli un kratija domigi galvu.
„Nāviga vaina gan nav!“ tas sacija pēdigi uz nēģeri, „bet paies labs laiks, līdz tas atkal izveseļosies. Par visām lietam viņš cik drīz vien iespējams jaaizgāda projam drošā pajumtē un nepieciešami vajadzigs pastāvigs kopejs ; tapēc ka paies vēl dažas dienas iekams slimajs atkal nāks pie samaņas. Tagad tam ļoti augsts drudzis, un tas var pastāvet ilgaku laiku. Es domaju - pie
vecā ogļu dedzinataja būs visdrošakā vieta priekš slimā kunga - tikai kopeju nezinu - kur to lai ņemam ?!“
Mateos ātri paskatijās uz Juno, un ta noprazdama tūlin, ko tas domaja, palocija ātri galvu:
„Es to kopšu, Mateo - ja tur droši, ka briesmigais massa ....“
„Tur ir droši, Juno!“ Mateos to pārtrauca, „tas jau mūsu robežās! bez tam es aizvien ari būšu tuvumā!“
„Un mēs citi ari!“ Gantemurs piemetinaja, „ta jau tagad vairs nav dienvidnieku zeme!“
Un nu ātri nosprieda, ka laiks nav velti tērejams un ka pēc neilgas atpūtas un iestiprinašanas tiem jadodas atkal ceļā. Priekš slimo tie ātrumā uztaisija nestavas un izklāja to mīkstam lapam. Juno vareja būt palīdziga nest medinieku tašas un ieročus, kamēr vīrieši tagad abi uzņēmās nest ievainoto.
Izdzēsuši uguni tie tad atkal devās ceļā uz Lielās upes pusi - uz ziemeļiem.
Missisipi milzu straumes labajā krastā patlaban pietureja kāds no daudzajiem tvaikoņiem, kas pa to pastāvigi braukaja, gan uz augšu gan leju. Ši pieturas vieta bij jūdzes trīs lejak no Red-Rivera ietekas un tur aizvien mēdza no tvaikoņa nokāpt viens otrs veikalnieks, kas ar turienes dziļi pa
mežiem izkaisitiem kolonistiem, medniekiem, malkas cirtejiem, apkārtklejojošiem indiaņiem un tamlīdzigiem ļaudim veda savus veikalus, pievezdami tiem dzīvei nepieciešamas preces, kā ari uzpirkdami no tiem atkal dažnedažadus dabas produktus. Tas bij atstāts un maz apdzīvots kā ari maz apmeklets apgabals, kurā laidās iekšā tikai bezbailigi ļaudis, tādi, kas ne no kādam grūtibam nebijās, ne ari savu dzīvibu padaudz augstu takseja ; jo tas bij zinama lieta, ka te neviens cilveks par to neinteresejas, vaj ceļinieks, kas bij izkāpis malā, ari kādreiz atkal griezās atpakaļ, vaj ne. Ta bij katra paša darišana vien - vareja iet un nākt atpakaļ, vareja iet un ari nekad vairs nenākt atpakaļ. Tiesas un taisnibas likumi te nekad nekāpa malā, jo tie zinaja, ka uz viņiem te neviens neskatisies, bet katrs rīkojās pēc savas taisnibas, katrs pats sevi aizstāveja - protams kamēr vareja!
Šoreiz izkāpeju bij maz, bet gan vairak tādu, kas jau uz kuģi gaidija, lai uz ta uzsēstos un brauktu līdz. Vareja būt vīru desmits kas visvairak likās piederam pie koku cirtejiem, jo daudzi bij apbruņojušies ar spožiem cirvjiem, bet daži bij laikam ari medinieki, jo pār pleciem tiem karajas garas bises un lielas jaktstašas. Visi bij saulē un vējā nodeguši un acim redzot nocietinati un sūrā dzīvē norūditi vīri.
Vaj tie savā starpā pazinās, vaj nāca no vienas puses - kas to zinaja? Pa daudz šādi cilveki neviena vārda nerunaja un ja no tiem kāds kādu zilbi gribeja izdabut, tad tam to vajadzeja
iesākt visdrošak no rīta puses jo citadi vareja vakars pa ātru uznākt, bez ka tas savu mērķi būtu sasniedzis.
Tie brauca līdz pa Missisipi uz leju līdz nākamai pilsētai, kura jau bij viena no dienvidnieku centriem, kur viņu galvenie reprezentanti šad un tad mēdza sapulceties savās svarigakās kopejās darišanās. Seviški šinīs laikos tas notika bieži vien, kur satiksme ar ziemeļniekiem palika aizvien asaka un kur pat par draudošu pilsoņu kaŗu jau sāka runat.
Kuģis gāja vienmuļigi savu ceļu un jaunie pasažieri nometušies viens šur, otrs tur, laiski uz plašā deķa pussnauzdami pīpeja savas īsas pīpes un spļāva pīpetajiem parasto spļaudienu.
Divi no tiem tomēr bij nometušies tuvak kopā un šad un tad paklusu sarunajās.
„Vaj jūs Mr. Tom tikai droši zinat, ka šodien ir ta diena, kur norunats don Miguelu sodit ?“
„Par to nešaubaties ser!“ uzrunatais atteica, „jo tik tiešam ka mans vārds ir Toms, es zinu, ka viņi šodien grib manu veco kungu nogalinat, jeb kā viņi to saka „tiesat“ par to, ka tas esot vispārigas lietas nodevejs, ka tas nēģeru bēgļus pabalstot un ka tas atklāti svēti tiesas spriedumu nolamajis, nepadodamies tam un atklāti pasludinadams, ka tas tādiem spriedumiem pratišot tureties pretim, jo zinot, ko no tiem turet, kas tādus spriedumus taisot - kas tie par cilvekiem esot. Un tad par to krita spriedums - nodevejs, kas pa ilgi jau esot dzīvojis.“
„Tā tā!“ otrs mierigi atteica, „un jūs droši ari zinat, kurā vietā tas notiks ?!“
„Tik tiešam ka es savu kungu gribu glābt!“ otrs atbildeja, „un ka cietuma uzraugs ir jūsu biedrs, kas mani vēl pie laika aizsūtija uz jūsu nometni. Slavets lai par to Dievs un svētits lai jūsu virsnieks, kas ne acumirkli nekavejās dot palīgus taisnibas aizstāvešanai un glābšanai. Es jūs nepazīstu, nedz jūsu ļaudis nedz esmu jūsu virsnieku savam acim redzejis, bet - tas nevar būt slikts cilveks, kas kaŗo ar netaisnibu!“
„Jau labi!“ otrs nopietni atteica un braucija rāmi kuplo dzelteno bārzdu, „ar Dieva palīgu drīzumā vispārigā lielā netaisniba dienvidos nobeigsies un tagadejie netaisnibas uzturetaji likteņa izlutinatie dienvidnieki nogrims no dabas nospriestā iznīcibā - rāmai izmiršanai un aizmirstibai. To dienas ir skaititas, jo tie tika no likteņa svērti un par vieglu atrasti!“
Bet jau kuģis piestāja un pasažieri, kas uz pilsētu bij braukuši, kāpa zemē. Nokāpa ari visi „mežnieki“ un izklīda pa ļaužu drūzmi. Izlikās it kā tiem vienam ar otru nebūtu nekāda pazīšanās.
Bij ļoti jauks novakars. Saule vēl stāveja labu gabalu, bet gaiss nebij vairs tik karsts. Tālu jav vairs nebij indiaņu vasara, un tas jau bij vispatīkamakais gada laiks. Ļaudis tamdēļ ari mudžet mudžeja ap upmali, pa ielam, dārziem, pilsētas apkārtni, ar citiem vārdiem visur.
Vienā pilsētas nomalē, ziemeļu pusē, bij liels tirgus placis, kur pašlaik gan nekādu tirgu netureja, bet toties jo labak tas tambrīžam nodereja zemo ļaužu atpūtai un priekiem. Tur vienā malā bij ari daudz krogu, šeņķu ar maziem dārziņiem priekšā, kur pie prastiem koku galdiem sēdeja daudz un dažadu ļaužu dzerdami gan brandvīnu gan groku, gan sēdeja ari tādi, kas nopietni tureja savu maltiti pēc tāliem ceļiem, pēc sūram veikala darišanam un pēc darba upmalī.
Tur bij ļaudis ar visdažadakam ģīmja krāsam, gan balti, gan brūni nodeguši, gan melni, gan peleku ādu, gan sarkanādas, pat gan ari aziatu smulganās sejas.
Viena tāda kroga priekšā bij nometušies apmēram ducis seviški parupjas dabas ļaudis, jo tie ēda katrs pa trim un smēķeja tik stipras zortes tabaku, ka tas pat uz vairak soļiem vēl koda nāsīs. Tie likās taisni kā iz pašiem visdziļakiem mežiem nākuši, jo tā tie bij noauguši ar bārzdam un nomelnojuši no dūmiem un sodrejiem, ka īsto ģīmja krāsu nepavisam vairs nevareja izšķirt. Šie bij mums jau pazīstamie mežnieki, kas dīvainā kārtā atkal visi bij saradušies vienā kopā, šinī raibā mudžeklī.
Mr. Toms sēdeja atkal kopā ar vīru ar dzelteno bārzdu un lielo platmali un abi lūkojās par placi pāri uz iepretejiem mūriem, aiz kuriem atradās pilsētas cietums.
Mr. Toms bij ieradies vispēdigi ar svešo
seru (kungu) un apskatijušies pulksteņus nosēdušies mierigi savu citu līdzceļinieku tuvumā.
Pēdigi viņu pulkam tuvojās vēl divi vīri, kas nebij tik mežoniga izskata, bet acim redzot pilsētnieki. Abi nosēdās iepretim Mr. Tomam ar ta pavadoni un pēdejais tos uzskatidams vienaldzigi ievaicajas:
„Zirgi visi ?“
„Visi ir!“ viens no tiem atteica un skatijās žāvadamies apkārt pa citiem dārziņa viesiem ; bet otrs tapat laiski, bet diezgan dikti, ziņoja:
„Es iešu pa priekšu!“ un pie tam skatijās uz citiem mežniekiem, it kā gribedams pārliecinaties vaj tie dzirdejuši.
Saule sāka laisties zemak. Mr. Toms paskatijās atkal pulkstenu, bet svešais samaksaja saimniekam rēķinu.
Un tad aiz plača no kaut kāda torņa noskaneja dobjš pulksteņa sitiens. Saule līdz ar to aizlaidās aiz mūriem.
Tanī brīdī tad viens no vispēdigi pienākušiem piecēlās un laiski sprauzdamies caur galdu starpam sāka iet uz lielas alejas pusi, kas veda projam gar tirgus plača malu. Citi mežnieki ari sāka pēc tam viens pēc otra pamazam celties un izklīst atkal pa ļaužu baru, kas pa placi pastaigajās.
Bet tas, kas vispirmais bij aizgājis, Bils vārdā, kas bij sacijis, ka iešot papriekšu, bij jau sasniedzis cietuma mūrus, griezās pašlaik jau ap cietuma stūri - tur tirgus plačam bij beigas
un aiz vaļņiem atradās smilšaina grava, kurā no laiku laikiem jau bij sadzīti un uzkrājušies visvisadi gruveši - tas bij tā sakot visas pilsētas mēsliens, visadu atlieku un nomeslu vieta.
Staigataji līdz turien vairs labprāt negāja un vispārigi neviens turp labprāt nelaidās, jo tur netālu bij ari karatavu kalns un tiesas vieta aiz neliela priediena, kur visi tika aprakti, kas bij pie karatavam pakārti vaj ari aiz mūriem citadi notiesati. Pēdejie bij augstakas kārtas personas ; nēģerus un citus vienkāršus blandoņus mēdza ārpusē kārt ; bet aprakti tika vēlak visi vienā vieta priedienas smiltīs.
Priekš izvešanas vaj ari iznešanas iz cietuma pagalma, šinī pusē bij mazi dzelzsvārtiņi, kas pastāvigi stāveja aizslēgti un pie kuriem vienmēr stāveja vaktszaldats. Tam nebij šīs durvis vien jasarga, bet ari visa šī vaļņa puse.
Darbs tam nebij grūts, jo durvis bij pastāvigi aizslēgtas un šinī pusē vispārigi reti kāds rādijās, bet toties jo nepatīkamaka bij ši vieta, jo dienvidnieki ir diezgan māņticigi.
Šovakar zaldats bij seviški pie nelabas dūšas, tapēc ka zinaja, ka šovakar taisni vienu atkal tiesās un vēlak tad to nesis laukā.
„Fui!“ viņš jau iznākdams bij izdzēris vairak brandiju no vietas un vēl arvienu bij jadzer no jauna, lai pārvaretu drebuļus. Pēdigi tas nospļāvas un smagi nosēdās smiltīs - lai vakte pats jods, kur ne brandijs vairs nelīdzeja pret drebuļiem!
„Bet kas tas - svētā jumprava!... ķēras jau kāds tam pie rīkles!“ ...
Tālak tas ari vairs netika - ķērās patiesi pie rīkles!
Tas nebij negodigs acumirklis, kad tam jau bij mute aizbāsta, sasietas kājas un rokas, norauts mētelis, cepure un - nu to vilka projam uz pašiem nesvētito kapiem un nosvieda kā bluķi lai guļ.
Bet pavisam jauns zaldats ar mēteli mugurā, flinti pār pleciem staigaja jau ap mūri.
Tas bij Bils, bet - priedienā uz to skatijās gaididami 14 vīri, kas no galvas līdz kājam bij apbruņojušies.
Pēdigi no torņa noskaneja atkal pulksteņa sitieni un tad Bils pieliecies pie vārtiņiem sāka uzmanigi klausities. Izcēlās atkal drīz un, iebāzis roku ķešā, tas izvilka atslēgu - sāka tad rūpigi to bāzt caurumā un griezt apkārt.
Tā - nu durvis bij vaļā, bet tas viņas nevēra viss vaļa, bet pametis atslēgu durvīs sāka atkal rūpigi klausities.
Uz reiz tad tas izcēla roku gaisā un ar otru saķēra smago klinķi.
Klusi kā ēnas steidzās no prieža kalna lejā apbruņotie mežnieki - visiem pa priekšu tas ar dzelteno bārzdu, smagu cirvi spēcigajā rokā.
Tikko tie bij sasnieguši Bilu, tas ar spēcigu roku atrāva smagās durvis plaši vaļā un tad ka negaidits viesuls vis vīru bars uz reiz iebruka cietuma pagalmā, kur jau stāveja uz rindu sastājušies
zaldati ar flintem rokā, bet netāl no mūra piesiets pie staba stāveja - don Miguels.
Pirmais, kas ar pāršķeltu galvu krita bij komandejošais oficiers, bet tūlin pēc tam norībeja zalve un vairak zaldati nogāzās ar visiem ieročiem gar zemi. Sekoja jauni sprādzieni un iekams vēl pie dzīvibas atlikušie dabuja atjēgties jau atkal citi no tiem krita un pār pārejo galvam zibeja cirvji un sprāga revolveri, ta ka tie ne domat nedomadami ieročus lietot sāka bēgt, un glābties pa pagalmu uz visām pusem. - Uzbrukums bij nācis pārak negaidits un ar tik lielu sparu, ka pat neviens vienigs šāviens no zaldatu puses nebij ticis izšauts.
Bet tie jau ari bij tikai tādi zaldati, kas pa visiem kopā vareja vienu piesietu cilveku nošaut, mūrus apvaktet un brandiju dzērt, bet kur tiem bij jaturas vīriem pretim, tur tie cik vien ātri iespējams rādija savu muguras pusi. Dienvidnieku zaldati caur to jau bij pazīstami un tas pierādijas ari neilgi vēlaki, kad izcēlās brīvibas kaŗš ar ziemeļniekiem.
Un te jau tiem bij darišana ar ziemeļniekiem, jo visi šie mežnieki bij ziemeļnieki!
Viņu vadons ar pāris cirtieniem pa virvem jau bij atsvabinajis don Miguelu, un nu visi uzbruceji uz dotu zignalu devās atkal kā vējš pa vārtiem ārā. Bij ari pats pēdejs laiks, jo alarma zignaļi jau atskaneja pa visam cietuma malam un skrēja jau kopā jauni spēki.
Tanī pat brīdī tomēr pēdejais ziemeļnieks jau
bij pa vārtiem ārā, un visi ar lielu steigšanos devās atkal nāves priedienā.
Bet vispēdejais bija Bils, tapat kā sākumā pirmejais.
Viņš ātri atkal pievēra vārtus un iekams pirmie dzineji no iekšpuses tos sasniedza, viņš aizgrieza cieti lielo atslēgu, to pamezdams caurumā.
„Nē nē, kungi!“ tas norūca pats ari dodamies augšā priedienā, „pa šo ceļu ārā netiksiet, varat iet apkārt!“
Bet aiz priediena jau gaidija viens Bila biedrs ar veselu baru zirgu, kuriem nu visi bēgļi metās mugurā un trakiem aulekšiem devās pa smiltaini projam uz ziemeļu pusi.
Par don Miguelu rūpejās vadons pats un Mr. Toms, bet izrādijās, ka vecais kungs it brangi vēl spēja zirgā notureties un trako jājienu vareja pat pastāvigi līdz turēt.
„Tikai līdz viņam mežam, kungs izturat!“ vadons tam uzsauca, „tur mēs tos sagaidisim, ja tie iedomatos mums pa tālu dzīties pakaļ - ko tomēr neceru, jo no lodem dienvidnieku zaldati bīstas!“
Tam bij taisniba.
Nopietni tie pakaļ nedzinās, to tie darija vairak goda pēc, un kad bēgļi tumsai iestājoties sasniedza meža malu, tie neredzeja vairs neviena, kas tos vajatu ...
Bij gaišs jauks rīts. Don Miguela haziendā valdija liels uztraukums, jo dienu priekš tam jaunais kungs tik negaidot bij nozudis.
Visu nakti to bij meklejuši, bet bez panākumiem un jauna kundze staigaja jau no agra rīta izmisusi apkārt pa muižas parku.
Tai nebij vairs neviena cilveka pašu mājās no ka kādu padomu dabut. Kaut jel Mr. Toms, drīzak būtu atgriezies atpakaļ! Bet tas kā bij' braucis, tā ari vairs atpakaļ nebrauca - tapat kā vecais kungs. Vaj don Fernandos patiesi pats būtu devies tos meklet ?! Bet tad jau viņš tai to būtu sacijis, nebūtu tā piepeši un bez atvadišanās to atstājis vienu nezinašanā un bez padoma! Tas nebij nemaz pēc viņa dabas - tas nevareja būt!
Bet kur tad tas bij palicis ?! Ko viņa lai nu iesāk ? Pēdigi tai tikpat nu bij jagriežas pie sava brāļa pēc padoma - kaut ari viņa to darija ļoti ne labprāt pēc toreizejās nelaipnās atvadišanās no ta. Viņa ar brāli nekad nebij varejusi tā satikt, kā māsa ar brāli mēdz satikt ; bet pēc kāzam un seviški pēc pēdejās naidigās izšķiršanās, ta nepavisam vairs to negribeja redzet! Pieri saraukdama ta enerģiski purinaja galvu.
Nē, viņa negriezisies tomēr pie ta pēc padoma - ari tagad nē, kur liktenis tās tik grūti bij piemeklejis! Labak tad jau - rīkoties pašai pēc sava padoma!
Ta griezās atpakaļ uz muižu un lika pasaukt to uzraugu, kuru Mr. Toms bij savā vietā atstājis un sacija uz to:
„Mr. Stevard, jūs zinat, kāda nelaime mūs tagad piemeklejuse un - ka mums nu vairs nav neviena, no ka varetum padomu gaidit ... Tapēc mums tagad jalīdzas sev pašiem! Es ceru ka jūs kā goda vīrs sapratisiet, ka - no manis jūs nekādas pavēles un rīkojumus nevarat gaidit, tapēc ka es vienkārši neka nezinu, kas tādā lielā saimniecibā darams. Es došu jums atklāti tikai vienu pavēli: rīkojaties jūs tagad vieni pēc savas zinašanas un ieskatiem un rīkojaties tā, kā apmēram vecais kungs rīkotos pats, tad vis ies, kā vajaga. Un es jums uzticos un, domaju, mūsu melniem strādniekiem laikam ari nav iemesla, tagad iztureties citadi, kā kad pats kungs mājās!? Un - pa visam lietam: jūs Mr. Stevard, tagad esat galvenais pavēlnieks pa visām mūsu robežam, un it neviens cits, lai ari kā to sauktu! to nepiemirstat!“ Jaunā kundze pēdejo uzsvēra seviški.
Uzraugs palocija galvu un atbildeja:
„Centišos šo uzticibu pēc iespējas un saprašanas attaisnot, un es domaju, katrs no mums līdz pēdejam melnajam daris tagad savu pienākumu tapat un varbūt vēl uzcītigaki kā līdz šim un seviški - ja vis paliek pie vecas kārtibas un mūsu parastam, līdzšinejām ierašam, kā jūs man tagad nupat pavēlejat!“
Drusku atvieglotu sirdi jaunā kundze tagad gāja
pārģērbties, jo viņa gribeja nu pate izjāt un meklet pēc sava pazudušā laulata drauga.
Jau ta bij gatava un gāja ātrā, lai sēstos zirgam mugurā, kad negaidot tai nāca pretim viņas brālis.
„Viņš esot dzirdejis, kāda nelaime tai notikusi - Vaj tas esot taisniba ? ... Ko ta nu nodomajusi darit ? .... Tas jau esot saprotama lieta, ka viņam kā brālim tai tagad jasniedzot savs palīgs un padoms.“
Inesa vēsi klausijās diezgan garo runu un kad don Vaskos beidza, ta tādiem pat vēsiem vārdiem atteica:
„Pateicos par līdzjūtibu, kā ari par piedāvato palīdzibu, bet - liktenis jau ar mums cilvekiem mēdz dažadi apieties - neiet labi vien, bet ari ļauni, un - tapēc jau katram cilvekam uz to jabūt gatavam ; nelaimē jabūt pacietigam un janorūda sevi priekš nākotnes, ar citiem vārdiem - jatiek pašam galā ir ar ļaunam dienam! Un to ari es tad esmu apņēmuses un - paldies vēlreiz par tavu piedāvašanos, bet šoreiz tikšu vēl pati vien cauri!“
Don Vaskos to nebij gaidijis - ari ta viņam gribeja tureties pretim ?! - Nu tad ari viņa baudis ta dusmas!
Plecus paraustidams tas nepacietigi iekāsejās un tad sacija:
„Man žēl, mīļā māsa, bet tādā gadijumā man tad jaruna ar tevim mazak saudzošā formā ... Ievērodams tavu nelaimi, es tevi gribeju protams
taupit, neaizkārt tavas jūtas, bet - ja tu man dodi tādu atbildi, tad esmu spiests sacit tev atklātu patiesibu: tagad tas ir mans sevišks pienākums izpildit man caur tiesas spriedumu uzlikto uzdevumu t. i. uzņemt par don Miguela haciendu pārraudzibu un atbildibu, ka tanī nekas nenotiek, kas visai zemei varetu atnest nenovēršamu ļaunumu .... Tu atmini mūsu pēdejo sarunu, un - diemžēl man jasaka: ja don Fernandos toreiz būtu ievērojis manus vārdus, tad tam ari nekāda nelaime nebūtu notikusi, jo es esmu dziļi pārliecinats, ka viņš ir no dumpja gara pārņemto nēģeru pirmais upuris! Redz - te ir viņa cepure, ko es atradu upmalī, un, kā pati vari ievērot - ta ir ar asinim, bet - pašu cepures nesataju gan velti vairs meklesim, jo - krokodiļu purvu tuvumā cilveks var nozust bez pēdam, kā pati zini!“
Jaunā kundze nobāleja un sāka grīļoties. Don Vaskos piesteidzās tai ātri palīgā, bet tikko viņa roka tai piedūrās klāt, ta uzreiz atkal nostājās stingri uz kājam un iesaucās skarbu, aizsmakušu balsi:
„Nav vajadzigs! ... atstāj, lūdzu, mani tagad vienu ... man vajaga apdomaties - netrauceti vienai! ...“
Bet kad tas kavejās, tad viņa ātriem soļiem izsteidzās ārā un - kāpa zirgam mugurā un jāja projam uz krokodiļu purvju pusi. Melnais stalmeisters to jāšus pavadija.
Don Vaskos īgni saviebtu seju noskatijās tai
pakaļ, bet tad izņemdams cigaru un cieti pasmiedamies tam nogrieza galu, lai aizsmēķetu.
„Un kaut tu ari mana māsa - vis viens! ... Ja tu jav uz šo nodevu perekli nāci šurp, tad tev līdz ar viņiem - jacieš, negribu vēl sacit, jaiet bojā ... Tas atkarasies no tevis pašas!“
Un tad mierigi aizsmēķejis cigaru tas gāja - ne vis atkal atpakaļ uz savam mājam, bet - taisni uz don Migueļa tabakas laukiem, kur patlaban melnie strādaja.
Pie zirgu staļļiem tomēr jav tas satikās ar Mr. Stevardu, kas ieraudzidams kaimiņu kungu, to pieklājigi sveicinaja.
Bet don Vaskos uz sveicinajumu tikai ļoti pavirši atbildeja un uzprasija diezgan strupi:
„Kas pie jums tagad te galvenais uzraugs ?“
„Es pats, cien. kungs!“ Mr. Stevards ar cienibu atbildeja.
„Tas labi!“ don Vaskos lepni atteica, „tad tūlin varat saņemt manas pirmās pavēles, jo no šīs dienas es šo haciendu pārvaldišu - tamdēļ uzklausaties!“
„Jūs atvēlesiet man piezīmet, cien. kungs,“ Mr. Stevards to pārtrauca, „ka cien. kundze man par to neko nav ziņojusi, ka viņai iepaticies manā vietā jaunu pārvaldnieku iecelt un iekam šādu pavēli no viņas neesmu saņēmis, es nevaru nevienam citam atļaut pa muižu rīkoties, par kuru man reiz pavēlets atbildibu dot!“
Don Vaskos kodija nepacietigi lūpas, kamēr uzraugs runaja un tad atteica nicinoši smiedamies:
„Cien. kundzei jaklausas uz manām pavēlem un līdz ar to visiem citiem šinī muižā, bet kad jūs tik labi runajiet, tad laikam pratisiet tik pat labi lasit. - Še palasat šo dokumentu un tad zinasiet uz priekšu, kas šinī muižā drīkst pavēlet, kas ne!“
Un to teikdams don Vaskos izvilka iz kabatas papira loksni un pasniedza to lepni Mr. Stevardam.
Uzraugs paņēma un pārlasija rūpigi saņemto dokumentu un tad pēc brīža pasniedza to atpakaļ devejam un sacija:
„Nevaru tikpat jums neko līdzet cien. kungs, jo visi tie kungi, kas uz ši papira parakstijušies man gluži sveši. Tur nestāv neviens no mūsu kungu vārdiem un ari mūsu tagadejās pavēlnieces vārds tur nav, tapēc es palieku pie tam, kas man pavēlets un ko pats pazīstu, kas man pavēli devis. Ta ir mūsu cienijama kundze, kas mums te var pavēlet, kamēr paša kunga nav mājā!“
Don Vaskosa pacietibai bij atkal beigas.
„Bet vaj tad jūs neredzat, ka te ir tiesas zēģelis un ka tie ir tiesneši, kas tur ir apakšā parakstijušies ?“ tas uzkliedza.
Mr. Stevards paraustija plecus:
„Es no tādam lietam maz ko zinu - kādus zēgeļus visadus nevar uz papira salikt un kādus vārdus tur sarakstit ?! ... Bet to es zinu un saprotu, ka ši ir mūsu kungu muiža un ka tanī
muižā cits neviens neka nevar pavēlet ka tikai mūsu kungi un - pēc ta es rīkošos!“ Pēdigi tas tad uzsvērdams vēl seviški piemetinaja: „Un to, cien. kungs, lūdzu tad ari jūs ievērojat!“
Mr. Stevards bij milziga auguma vīrs un ģīmja vaibsti tam bij tik stingri un noteikti, ka nevajadzeja pavisam šaubities, vaj tas savu solijumu turēs.
To don Vaskos likās noprotam un uzraugu ir ne uzskatit vairs neuzskatijis tas griezās un gāja uz savam mājam.
Te vajadzeja spēku, kad gribeja pavēlet - tamdēļ bij jagriežas papriekšu uz pilsētu lai izsūta bruņotu spēku. Tie te bij visi rebeļi (dumpinieki) - no kunga sākot līdz beidzamajam vērgam. Un šis pereklis bij visdrīzakā laikā jaiznīcina, lai no turienes dumpis neizšautos gaišās liesmās, kuras tad būtu par zignalu visai apkārtnei - visai dienvidnieku zemei!
Don Vaskos bij vairak kā citi pārliecinats, ka baumas par drīzo kaŗu nav viss nieki un viņam te, tā sakot uz pašam robežam, tas bij visbīstamaki. Viņi te stāveja pašā frontē. - -
Red-Rivera dienvidus krastos bij ap to laiku, kur mūsu stāsts norisinajas, vēl milzigi bagatibas pilni meži, t. i. tādas bagatibas, ko daba cilvekam dod, bez ka viņam pašam būtu bijusi jastāda, jakopj un jaaudze - to tik vajadzeja ņemt un izlietot.
Šāda paņemšana tomēr bij savienota ar darbu un pūlem un ja kas no tam bijās, priekš ta ari pie Red-Rivera nebij nekāda bagatiba, bet tie vīri, kurus tur patlaban atronam nometušos, kā rādijās nebij kūtri liet sviedrus, nedz taupija spēkus. No agra rīta līdz vēlam vakaram pa mežu klaudzeja cirvju cirtieni, gāzas brākšķedami zem cirtieniem milzigi koki, kūpeja dūmi, sprēgaja ugunis, un vīriški rupjas balsis skaneja gan pa biezieniem, gan pār klajakam vietam.
Un diezgan daudz te bij nometušies tādu spēcigu čaklu un bezbailigu vīru, kas it nepavisam neizskatijās līdzigi glēvuļigajiem dažādu kaislibu novārdzinatiem un bez nerviem un dzīslam palikušajiem dienvidniekiem.
Šie bij īsti mežnieki, kas ar saviem spēcigajiem locekļiem un ne no ka nebīstošos vīra dūšu uzvareja visas grūtibas, kas tiem stājās ceļā, lai iegūtu priekš sevim un izmantotu tos labumus, kas te vēl no dabas guleja apslēpti un neaizkārti.
Tie vīri, kas te cirta, dedzinaja, lauza, tēsa, un būveja pa līdz šim kluso un atstāto mežu, nāca visi no ziemeļiem. Jav vairak ka pusgadu tie te mita, bez ka dienvidniekiem jel mazakā jausma būtu bijusi, cik tuvu tiem jav stāveja „ziemeļu fronte“ ar savu drošo un stūrgalvigo pieri, stipriem stāviem un norūdito garu.
Un ta nebij vienigā nometne Red-Rivera malā, un - kaut gan tām visām gandrīz bij diezgan ciešs sakars vienai ar otru, kādu tie uztureja
seviški pa ūdens ceļu - tikpat dienvidniekiem nebij gandrīz nekādu jausmu par šādiem nelūgtiem viesiem savā tuvumā.
Tikai vispēdigā laikā, kad X. pilsētā piepēši bij noticis tik nedzirdets gadijums, ka kāda līdz tam neredzeta banda bij izdarijusi pārdrošu, bruņotu uzbrukuma pilsētas cietumam un atsvabinajusi ļoti svarigu noziedznieku, sāka intereseties par tiem apgabaliem, uz kuriem banda bij nozudusi.
Kas tie īsti bij par cilvekiem? dažs labs plecus raustidams ievaicajās dienvidnieku lēģerī. No kurienes tie bij nākuši, uz kurieni atkal aizgājuši, un - galvenais: kas tiem bij bijusi par interesi iejaukties šādās tīri dienvidnieku darišanās ?
Bet īstu atbildi neviens nezinaja dot.
Ta pati „banda“ turpretim strādaja jav atkal mierigi savus uzsāktos darbus.
Viena bluķu ēka izcēlās pēc otras, un ap tām šur tur jav zaļoja dārzi, nelieli tīrumu stūri, ganijās zirgi, rakņajas siveni un dziedaja gaiļi.
Kādā klajakā vietā uz neliela pakalna stāveja viena no šādam vienkāršam bluķu mājelem, un uz turien pašlaik nāca mājā no sava darba spēciga auguma sirmgalvis. Mugura gan jav tam bij drusku līka, bet citadi gājiens tam vēl bij stingrs un spožais cirvis pār pleciem liecinaja, ka veca vīra rokas tam nedeva laika rūset.
Nonācis pie namdurvim tas nometa savas nastas no pleciem un nosēdās uz sliekšņa, lai raisitu
vaļa maisu, ko bij pārnesis. Izrādijās ka tur bij iekšā zivis.
Kamēr tas to darija, iz mājas iznāca slaika jaunava un noliekusēs priecigi blakam pārnācejam sacija:
„Kādas brangas, - un tik daudz šoreiz!“
Sirmgalvis nepaskatidamies nemaz uz augšu atbildeja:
„Bet nu, bērns, taisi tik tūlin vakariņas, jo es esmu ļoti izsalcis, un, domaju mūsu slimnieks varbūt ari šoreiz vairs neapsmādēs labu zivju zupi. Kā nu viņam šodien iet ?“
„Iet labi, tēvs,“ jaunava atbildeja, „viņš sāk nākt arvienu vairak pie samaņas, jo vaicaja, kur tas īsti atrodoties.“
Vecais palocija apmierinats galvu un vaicaja tālak:
„Un Juno šodien nav bijusi ?“
„Bija!“ viņa meita atteica, „līdzeja man izmazgat veļu.“
„Ta nēģeriene nav kūtra!“ vecis izceldamies atkal taisni sacija, „katrā ziņā nenožēloju, ka tai no iesākuma devu pajumti .... Nu tiem pašiem sava būda jav gatava un tas ir smuki, ka ta mūs neaizmirst! Un tas Mateos ari ir krietns zēns, kamdēļ tad ari nevienam nekas nav pretim, ka tas mūsu starpā nometies.“
„No iesākuma daži šaubijās!“ jaunava pasmaididama to pārtrauca.
„Nuja!“ tēvs atbildeja „un starp tiem es pats ari, bet kad mūsu vadons pats par šiem nēģeriem
galvoja, tad - cietam protams klusu, jo mūsu vadons ne par vienu negalvo, ko nepazīst.“
„Kur viņš tagad ir?“ jaunava skatidamās cieši uz zivim vaicaja.
„Vadons ?“
„Ja!“
„Ja kas to zin!“ vecais milzis atteica un paraustija platos plecus, „tikdaudz tik zinam, ka priekš kādas nedeļas tas ar to vīriem atbrauca pa ūdens ceļu no dienvidiem līdz ar svešo, kas pāris dienas priekš tam bij pie mums uzmaldijies.“
Jaunava vairak neka neatsacijusi sāka enerģiski kasit zivis un stāties pie vakariņu gatavošanas.
Vecais palika ārā uz sola sēžot.
Pēc kāda brīža viņš tomēr jav pagrieza spēcigo sirmo galvu un klausijās. No meža puses kāds nāca - divi pat! ... Un drīz vien parādijās ari paši nāceji un vecais Džems tos ieraudzijis pacēlās pamazam kājās: „Te vilku piemin, te vilks klāt! - Tas jav bij pats vadons līdz ar kādu pavecu cieniga izskata kungu, ko vecais Džems nepazina. Mēs tomēr viņu jav pazīstam - tas bij don Miguels!
„Labvakar, Mr. Džem!“ mums pazīstamais vadons Andrs Jegers sirsnigi apsveicinaja veco mežnieku, „te es jums atvedu jaunu viesi un kad es jums pasacišu, ka tas jūsu jauna slimnieka tēvs, tad jūs paši varesiet iedomaties, ka viņš ar ļaunu prātu pie jums nenāk!“
Vecis sniedza vaļsirdigi pretim roku jaunajam
atnācejam un veda to bez lieku vārdu tērešanas iekšā savā mājā, kur slimais guleja.
Don Miguels nostājās satriekts pie sava dēla gultas - jo tas, kas tur guleja nebij neviens citais, ka don Fernandos - un saņemdams rokas noliecas klusu pār guletaju.
„Jums nav vairs janoskumst, kungs!“ vecais Džems taisidamies atstāt vienus sacija, „tagad viņš tikai piemidzis, bet kopš vakar dienas tas ir pie pilnas samaņas un - ēd jav drusku - kas galvenais! Mana meita tam pašlaik vāra zivju zupi. Pietiks ari priekš mums visiem, ja esat izsalkuši un gribat pie mums sāl un maizi baudit.“ -
Don Miguels netrauceja sava nelaimigā dēla miegu, bet pasēdejis laiku pie viņa gultas un noklausijies uz viņa mierigo dvašošanu, ari viņš izgāja atkal ārā un nosēdās līdzas pie abiem otriem uz sola un atvieglots nopūtas.
„Ta tad mans dēls patiesi vēl dzīvo un ar Dieva palīgu dzīvos un paliks atkal vesels!“ tas sacija uz abiem svešniekiem - „par to jums kaunos vārdos kaut kādu pateicibu sacit, bet - katru brīdi gribu to darbos pierādit, tiklīdz man tas būs iespējams. Jo jūs, kungi, man esat kā no Dieva sūtiti labi gari, kas lai mani glāb un manu ģimeni, lai to bezdievji neiznīcinatu. Es vēl nezinu pat, kas jūs esiet, no kurienes nākat, bet to nejaušu, ka liktenim ir savi ceļi, sava gaita, no kam mēs cilveki neka nezinam.“
„Un mūs viņš izsūtijis ar netaisnibu kaŗot,
kas dienvidos ļoti lielā mērā notiek un aizstāvet un glābt katru, kam netaisniba darita!“ mežnieku vadons nopietni un rāmi atteica, „bet no kurienes visi nākam, nevaicajat - no ziemeļiem, ar to lai pietiek!“
„No ziemeļiem - ar to pietiek!“ vecais Džems kā atbalss atkārtoja un aizsmēķeja no jauna pīpi, jo no kurienes viņu vadons ar savu kalsno draugu nāca, ari viņš nezinaja, nedz ari cits kāds no viņiem. No indijaņu teritorijas puses tas bij vienu dien pie viņiem ieradies līdz ar savu kalsno pavadoni un nebij vēl godigi nedeļu pie tiem nodzīvojis, kad jav visi tie bij bijuši mierā tam sekot, kaut tas ari nezin kur vestu. Jo tik ļoti tam vareja uzticeties, kad skatijās ta acīs un klausijās uz viņa vārdiem - tas cilveks nevareja melot!
Un viņš atveda tos patiesi uz labu apgabalu - neviens to vēlak nenožēloja - un apgādaja tos ar visu, kas vien priekš dzīves uzsākuma nepieciešami bij vajadzigs. Kur viņš to visu ņēma, kādi slepeni gari tam kalpoja - kas to laj zin!?
Bet tamdēļ tie ari viņam klausija, ka labak neviens kaŗa pulks savam vadonim nebūtu varejis klausit - par savu vadoni tie vaj simtreiz un vaj kādās ugunīs būtu gājuši!
Bet jau viņš cēlās atkal un teica:
„Nu tad dzīvojat tambrīžam veseli, senor, un nerūpejaties neko. - Mister Toms ar manu draugu jau ir jūsu haziendā un līdz ar viņiem
vēl daži citi krietni vīri, kas uz jūsu dzīves vietu pastāvigi turēs uzmanigas acis, lai tur nekādas varmācibas nenotiktu. Un mūsu ļaudis nesnauž, ko viņi apņemas, to viņi izpilda! Bet jūs paliekat mierigi šeit, kamēr jūsu dēls tiktāl atspirdzis, ka var jums doties līdz ceļā, un es domaju, ilgi jums uz to vairs nebūs jagaida!“
To teikdams tas atvadijas no abiem vīriem un aizgāja uz upes pusi. Ceļā bij Mateo būda un kad tas to sasniedza Juno pašlaik stāveja durvīs un ieskrēja steidzigi saukt Mateo.
Tas iznāca un gāja vadonim līdz uz upi. Vairak dzīvokļu te nebij, jo Mateo un vecais Džems bij vistuvak nometušies pie upes, kamēr citi vīri bij tālak mežā savas bluķu mājas uzcēluši, bīdamies no upes plūdiem.
„Vaj indiaņu virsaitis bij vakar šeit, Mateo ?“ mežnieku vadons vaicaja nēģeri.
„Ja, kungs!“ Mateos atbildeja, „un viņš sacija, ka pēc trim dienam būšot viss izpildits, ko kungs vēlejies.“
„Labi, Mateo!“ vadons atteica, „bet no šis dienas nu tu labi ievēro upi, seviški kas pa to brauc uz augšu, un ja tu pamani kādu svešu kuģi ar daudz ļaudim, kas taisitos te piestāt, tad dod tūliņ visiem pazīstamo zignalu ; bet sarkano virsaiti sūti tūlin pie manim, tiklīdz tas ieronas!“
To sacijis tas aizsūtija Mateo atpakaļ uz mājam, bet pats gāja, tālak uz pašu mežu, kur atradās izkaisitas citu mežnieku mājas.
Vienā klajakā vietā kūpeja dūmi, un tur ap
lielu uguns sārtu bij nometušies tie ļaudis, kas nupat līdz ar viņu bij pārjājuši no pirmā „kaŗa gājiena“, un tagad ap uguni nometušies atspirdzinajās ar vakariņu ēšanu.
Vadons atdāvaja katram no viņiem to zirgu, ko katrs bij jājis. Zirgus viņš toreiz pilsētā bij licis uzpirkt.
„Hip, hip hurrā!“ viens no mežniekiem izceldamies uzsauca un visi citi tam piebalsodami izsauca skaņu „hurrā“ uz savu vadoni, kas viņiem bij pierādijis, kā ari briesmās tas viņiem pats gāja pa priekšu un pie tam vēl bij tāds devigs.
„Paldies, biedri!“ vadons atteica, „bet man jums tūliņ japasaka, ka ļoti varetu būt, ka šim mūsu jājienam vēl nāk kādas sekas, ka varbūt tie dienvidus kungi tomēr iedomajas mūs vēl uzmeklet! Un ko tad jūs domajat - ko mums tādā gadijumā vajadzetu darit! Vaj iet pāri uz otru pusi un atdot tiem mūsu nometni, jeb - gaidit viņus tepat!? ...“
Daži no vīriem skaņi iesmējās un viens tad atteica:
„Jūs, kungs, jokojat! ... Atpakaļ mēs neesam raduši iet - lai labak tad tie iet atpakaļ, kas mūs še iedomatos traucet. Es domaju, citadi neviens no mums taču nedoma ?!“ Pie tam tas skatijās apkārt uz citiem vīriem, kuŗi tagad bij sapulcejies jau labais pulks ap uguni.
„Neviens!“ atskaneja visapkārt korī vairak kā 30 rupjas balsis.
Vadons tik palocija galvu un piemetinaja:
„Es ari nē!“ un gāja apmierinats tālak savu ceļu - tagad taisni uz upi, kur vēl saules stari laistijās pa ūdens virsu.
Tādi 30 vīri bij vairak vērti, neka vesela slikta armija! tas sevī nodomaja. Un viņam tādu nebij 30 vien! Gar visu Red-Riveru bij šur un tur tādas nometnes, no kuŗam dienvidniekiem nebij ne jausmas. Bet ši te bij vislabakā - tie bij visi pa lielakai daļai bijuši mednieki, preriju un mežu staigataji, kas sen jau vairs nepazina nekādu briesmu ne baiļu ; kas ar savām bisem bij tiklab kā salaulati un kuŗu lodes tikai izņēmuma gadijumā netrāpija mērķi.
Bet te ari bij visnedrošakā vieta - vispirmais punkts, kur vajadzeja gaidit sadursmi ar dienvidniekiem, tiklīdz atklātais karš iesākās!
Patlaban tas sasniedza upi un pārlaida acis pār viņas plašiem ūdeņiem.
Viņā malā bij redzama laiva, kas nesen kā likās bij atstājusi krastu un brauca taisni šurp uz šo pusi.
Skatitajs sāka laiviņu vērigi aplūkot un tad pēc brīža izņēmis iz kabatas gaišu lakatu un izceldams to gaisā pavēdinaja ar to trīs reizes.
Laivā tas bij ievērots, jo pēc neilga laika ari iz tās tika dota tāda pat zīme atpakaļ.
Nepagāja sevišķi ilgs laiks, kad vareja jau saredzet, ka laivā sēdeja divi vīri, no kuŗiem
viens bij baltas rasas, bet otrs, airetajs, indijaniets.
Pēdigi ta brauca taisni šurp uz to vietu, kur vadons stāveja un kad laiva sasniedza malu, iz tās veikli izlēca jauns smuidrs cilveks un sveicinadams kāpa augšā pa krastu.
Vadons saņēma to kā vecu pazīstamu un vaicaja:
„Nu, Vatson - kādas ziņas šoreiz ?“
„Domaju, patīkamas ser,“ jaunais cilveks smaididams atteica un pasniedza mežnieku vadoņam lielu aizzēģeletu kuveru.
Tas ātru roku plēsa to vaļā un lasija steigdamies, un tad apmierinatu seju salieca atkal rakstu un bāza to kabatā.
„Labi, - to jau sen gaidijam!“ tas tad nopietni sacija, „pēdigi ta tad sāksim vest atklātu kaŗu - lielais brīvibas kaŗš jau pasludinats!“
Jaunais ziņnesis palocija galvu un vaicaja īsi: „Kas nu man tāļak darams, ser - jo no jums man esot jagaida tālakas pavēles ?“
„Tās man jav sen gatavas kabatā!“ vadons atteica un izvilka iz tašas nelielu maku, kurā atradās apmēram divdesmit savadi iezīmetas lodes:
„Tās vedat un izdalat pa visam Red-Rivera kolonijam!“ tas teica uz jauno cilveku, „bet lai jūs pēdejās varetu atrast, tad, jūsu sarkanais laivinieks jūs papriekšu aizvedis uz lielo apaču ciemu viņā pusē, sarkanajo teritoriju
dienvidus malā, un tur vaicajat pēc liela apaču virsaiša „Spārnotā Ērgļa,“ kam sūta sveicinajumu „Zibošais Asmins.“ Bet Dieva pēc nepiemirstat visus šos drusku ērmotos titulus, jo citadi jūs pie mūsu sarkaniem draugiem netaisisiet nekādu karjeru. Tie pie viņiem ne mazak svarigi, ka pie mums ekselences un visi tamlīdzigi godinajumi! - Un „Spārnotais Ērglis“ tad jums dos vienu no saviem kareivjiem, kas jūs visur aizvedis, kurp vajadzigs ... bet lodi katru reiz nododat kolonijas vadonim!“
Atvadijies jaunais ziņnesis devās jav tūlin atkal ceļā, bet mežnieku vadons nu gāja atpakaļ augšā uz Mateo būdas pusi un iegriezās viņa pajumtē. Priekš viņa tur bij sevišķa istaba, kur Juno jav lika vakariņas uz galda, bet Mateos pats aizdedzinaja nelielu lampu, tapēc ka jav sāka palikt tumšs.
Paēdis viņa kungs mēdza skatities savus dīvainos papirus (zemes kārtis) un šovakar tas ari to darija. Ta bij laba un ļoti pilniga apgabala kārte, pa kuŗu teceja Red-Rivera upe. Šovakar vadons tad nu sevišķi studeja to apgabalu, kur viņā ieteceja neliela pieteka no dienvidiem. Ši pieteka nebij necik tāļu no nometnes un kad pa kārti sekoja šīs upites ceļam caur mežiem, tad nonāca uz krokodiļu purviem. - Tai vaijadzeja būt tai pašai upei, kas izcēlās un teceja garam Don Miguela farmai - ari caur purvu tai vajadzeja būt savs zinams ceļš un dziļums!
Bij jav diezgan vēlu, kad mežnieku vadons nolika nost kārti un nolikās gulēt. Bet ar agru rīta gaismu viņš jav bij atkal uz kājam.
Paēdis tas gāja taisni uz upi un iesēdies nelielā laiviņā brauca pāri par upi uz otru pusi. Sasniedzis pretejo krastu, tas uzvilka laivu tuvejos krūmajos un devās augšā kalnainā apvidū. Ceļš viņam likās parasts, jo gāja bez ka daudz skatitos apkārt, līdz pēdigi sasniedza līdzenumu, uz kuŗa ganijās bars zirgu.
Viņš apstājās un skatijās apkārt, it kā mekledams ganitaju, bet neviena neieraudzija.
Te uzreiz viņš mana, ka kāds tam uzliek viegli roku uz pleca un atgriezies tas redz indijanieti savā priekšā.
„Ah!“ mežnieku vadons priecigi pārsteigts iesaucas, „es domaju, ka man vēl ilgi būs jaiet, kamēr savu sarkano brāli satikšu, bet kā redzu „Spārnotais Ērglis“ jau priekš gaismas aušanas uzsācis savu gaitu, jo te līdz viņa vigvamam ir tālu un varbut ari mans sarkanais brālis nemaz no turienes nenāk.“
Indijaniets liegi pasmaidija un atteica: „Zibošajam Asminim ne tik vien bīstama roka, bet ari ass prāts. Spārnotais Ērglis katru nakti neduss - diena vienmēr nebeidzas ar tumsu, un rīts nesākas vienmēr ar gaismu.“
„Vaj „Spārnotais Ērglis“ dienu beigs ar vakara tumsu ?“ baltais vadonis jautaja.
„Ja mans baltais brālis vēlas, viņa vēl
nebeigsies ari ar rītvakara tumsu!“ indijaniets atbildeja.
„Šādi vārdi man dara prieku!“ baltais tad turpinaja, „man šobrīd ļoti būtu vajadziga Spārnota Ērgļa asās acis un viņa draudzibas. - Es gribu zinat vaj par upi ar brūno ūdeni ir iespējams sasniegt lielo mežu viņu pusi, jo - tad visas 30 laivas ar tām uzticetam mantam, ko mans brālis pēc vēl divi dienam man sūtīs uz nometni varetu tūlin braukt tāļak pa upi ar brūno ūdeni, bet tām tad būtu jasasniedz lielā meža viņa puse!?“
Indijaniets skatijās vienaldzigi projam pāri par zirgiem un tikai pēc laba brīža atteica:
„Kad saule būs divi reizes nozudusi aiz lielā meža Zibošais Asmins to zinās, un viņam tad tik vajadzēs sacit, pa kuŗu ceļu Spārnotajam Ērglim ar saviem kareiviem turpinat uzsākto ceļu.“
Vadons nopietnu seju sniedza indijanietim roku un sacija:
„Es redzu ka Spārnotais Ērglis ir mans draugs.“
Bet indijaniets ar tādu pat vienaldzigu skatu lūkojās aizvien vēl pār zirgiem projam uz dzeltenajiem pakalniem un sacija savadi mīkstu balsi, it ka sapņodams: „Tur viņu klinšu aizās es redzu vareno brūno lāci, kā tas uzbrūk sarkanajam virsaitim, bet virsaitis savu ieroci pašlaik izšāvis uz ātro kalna kazu un savu tomahavku tas pazaudejis iz laivas lēkdams
dziļajā ūdens dzelmē. - Sarkanajam virsaitim atliekas tikai dziedat savu nāves dziesmu, jo brūnais lācis nav visstiprakajam virsaitim uzvarams bez ieročiem ... Bet piepeši tad viņa acis ierauga nozibam asu smagu asmini un - brūnā lāča galva noveļas pāršķelta sarkanajam virsaitim uz krūtim - tas bij Zibošā Asmiņa darbs. Spārnotais Ērglis to nekad nepiemirsīs.“
Mežnieku vadons papurinaja tikai galvu un atteica:
„Kamdēļ mans sarkanais brālis to atstāsta - jav sen tas parāds izlīdzinats. Jo viņa pajumtē es pēc tam atradu visdrošako paspārni, un Spārnotā Ērgļa draudziba ir vērta, ka par viņu ne tikai vienam vien lācim pārskalda asinskārigās smadzenes.“
Pēc tam abi draugi izškīrās un kamēr mežnieku virsnieks brauca atkal atpakaļ uz nometni, indijaņu virsaitis kāpa mugurā zirgam un nozuda pilniem aulekšiem kalnaju mežos, aiz kuŗiem atradās viņa ciems.
Pa ceļu, kas no pilsētas, Missisipi upes malā, ved uz ziemeļiem, projam uz visatālakajam dienvidnieku farmam, jāja prāvs pulks zaldatu - apmēram 100 vīru. Tos vadija viens vecaks oficiers ar divi jaunakiem. Bet vecakajam oficierim līdzās jāja don Vaskos.
Viņš bij izpildijis savus draudus - jo nu tas nāca ar bruņotu spēku.
Nebij vis tik viegli viņam nācies pārliecinat kūtros kreoļu kungus par šādas enerģiskas rīcibas vajadzibu, bet palīgā viņam bij nācis negaiditais atklātais uzbrukums cietumam un ienīdetā don Migueļa izbēgšana.
Pēc tam nebij vairs liegušies dot tam zaldatus, jo pilsētā bij pārliecinati, ka uzbruceji nākuši no don Migueļa haziendas un ka uz turien tie tad atkal bij aizbēguši.
Pats don Vaskos gan par to nebij diezin kā pārliecinajies, jo viņš zinaja it labi, kādi ļaudis viņa kaimiņa farmā uzturejās un kādi uzraugi tam bij - no tiem nevienam nebij nekādas jausmas, kur viņu kungs glābjams, ja tie būtu gribejuši to glābt. Bet don Vaskos šādas šaubas nevienam nesacija, jo citadi nebūtu tam atkal vairs devuši zaldatus. Viņam bij tāda ka jausma kas tie par ļaudim varetu būt bijuši, kas pārdrošo uzbrukumu izdarijuši, - tiem vajadzeja būt bijušiem tādas sugas, kādas tas vienreiz savā mūžā bij sastapis un kur tam tad ar nāvigu kaunu bij bijis jaaiziet.
Tiem viņš no visas sirds kādreiz būtu atriebies - nezinaja tikai, kur tos uziet!
Vēl pilsētā būdams viņš tomēr jav bij izsūtijis izlūkus uz visām pusem - pats par savu naudu ; tikai atpakaļ vēl neviens nebij atgriezies un gaidit viņam vairs nebij laika. Pat
Sebastianu tas vēl nebij sagaidijis atgriežamies atpakaļ, ko ari bij izsūtijis dzīt banditiem pēdas.
Un tā tad tie nu jāja - pārmācit kaut kur uzejamos dumpiniekus.
Oficieri ne labprāt izpildija šo pienākumu, un zaldati tapat, bet - viņiem jav bij jaklausa disciplinai. Tamdēļ tie nesteidzās nemaz ari ātrak ne kā likums to paģēreja, un kad likumigais stundu skaits bij nokājots, tie apmetas tūlin uz atpūtu un taisija ar mierigu garu savu azaidu, neskatoties uz visam don Vasko ierunam.
Oficiers paraustija tikai plecus un atteica: „Tas pēc likuma, nevaru jums neka līdzet!..“
Nolādedams sevī visus tādus likumus, dusmigais kungs aizsmēķeja atkal jaunu cigaru un nometās ari koku pavēnī.
Pēc laiciņa tas uzreiz izcēla galvu un sāka uzmanigi klausities.
„Ko jūs, senor, klausaties?“ oficiers vienaldzigi ievaicajās, „es neka nedzirdu!?“
„Tas ir ļoti slikti, senor,“ don Vaskos lepni atteica, „ka tik vāji dzirdat. Tas priekš jūsu amata nemaz neder!“
Oficiers neattapa uz to vēl atbildet, kad jav tālumā bij saredzams putekļu mākulis un caur tiem vareja nošķirt jājeju, kas ar traku steigšanos tiem tuvojās.
„Sebastians!“ don Vaskos patīkami pārsteigts iesaucās un uzlēca kājās.
Un jav tas bij ari klāt, lēca no zirga zemē un tuvojās savam kungam.
„Nu, Sebastian ?!“
„Kaŗš mani kungi - kaŗš!“ aizelsis uzraugs tikko vēl spēja izsaukt un nometās tad smiltīs, kā pārskrējies suns.
„Kas par kaŗu ?“ oficieri pārsteigti iesaucās un tuvakie zaldati ari klausijās mutes pavēruši, bet don Vaskos iesmējās tikai tā nicinoši:
„Ar turkiem laikam, mani kungi - kas dzīvo Eiropā!“
Oficieri jutās apvainoti, bet don Vaskos stipri sasirdis iesaucās:
„Vaj tad tiešam jums tas vēl jasaka ar, ko ?! - Kaunaties jel, ka tik maz jums intereses priekš tēvu zemes un priekš viņas ienaidniekiem! Ar ko tad citu mums var būt kaŗš, kā ar ziemeļiem un melnajiem palaidņiem!?“ ...
Pa tam Sebastians bij atkal piecēlies un pienācis tam klāt deva tam paklusu vēl seviškas ziņas.
Par pēdejam don Vaskos sāka ļoti intereseties - tad viņš nebij vis maldijies!
Tādā gadijumā tad bij jasastāda jauns plāns ; tad don Miguela haziendā nebij nekas daudz darams, pietika tur tad ar pārdesmits zaldatiem vien, bet ar citiem vajadzeja doties pa pēdam pakaļ pašai galvenai bandai, kuru bez šaubam vadija pats don Miguels.
Sebastians bij dabujis drošas ziņas par kādu „razbainieku“ nometni ziemeļos Red-Rivera upes
malā, un tas cilveks Jago, kas šo ziņu viņam bij devis, bij apņēmies, ja vajadzigs, to turp droši aizvest, ja vien kungi vēlejas. Tas gaidot Raterbora viesnicā, - verstes trīs no šejienes atpakaļ. Don Vaskosam jav bij plāns gatavs:
Viens oficiers, no jaunakiem, vareja 20 zaldatu pavadits doties pa reiz uzņemto ceļu tālak un - Sebastians būs to vadons. Haziendā viņiem pievienosies uzraugi un ar šādu spēku tad vareja don Miguela farmu vairak kā vienreiz pārvāret un tanī ievest likumigu kārtibu, bet ar pārejiem viņš dosies pats gūstit razbainiekus.
Vecakais oficiers gan ieteicās, ka tāda pavēle viņam neesot dota, bet don Vaskos to pēdigi pierunaja „klausit“ - jo vaj tad viņš piemirstot, ka kaŗa laikā oficierim ir pašam ari jabūt padomam un planam, ja augstaka pavēlnieka nav tuvumā.
Pa daļai godkāriba tad ari piespieda oficieri padoties, jo kaut kādu laupitaju bandu sagūstit nebij tik ļoti bīstama lieta, bet - slavu un algu tas ienesa tikpat.
Un tā tad zaldatu pulks izšķirās. Lielais devās pa ceļu atpakaļ, bet mazais pulks turpinaja viena oficiera un Sebastiana vadibā savu ceļu uz haziendu. -
***
Mr. Stevards nāca no nēģeru būdam, kur pašlaik strādaja amatnieki ap jaunu pumpi, kad ceļā to elzdams panāca jauns žirgts nēģeru puika un atnesa tam steidzigu vēsti, ka - nākot zaldati.
Mr. Stevards nebij nebūt pārsteigts.
„Cik tālu viņi vēl ir ?“ tas vaicaja.
„Kad es tos ieraudziju, viņi bij pret vecajiem kapiem,“ nēģeru zēns atbildeja, „bet es skrēju ātri un viņi vēl nevar būt sasnieguši tiltu.“
„Labi, Zambo!“ uzraugs atteica, „un tad skrej žigli uz mājam un zvani lielo zvanu - kamēr ieraugi zaldatus parādamies kalnā - tad dodies pats ari uz muižu.“
Zēns aizskrēja kā vējš un Mr. Stevards gāja ātriem soļiem projam uz muižu. Bet tikko skaņais zvans atskaneja, sāka uzreiz no visam pusem ari nēģeru bari doties uz muižu, - nevien vīri, bet ari sievas un bērni ; muižas lielie sētas vārti jav stāveja līdz galam vaļā, un pa tiem visi bēgļi devās iekšā plašajā pagalmā, kam, kā vareja redzet, nesen vēl bij uzcelta jauna augsta bluķu sēta. Vispārigi don Miguela hazienda bij pa to laiku pārvērtusies tīri kā par mazu cietoksni.
Vareja redzet ka bij labu laiku gatavojušies jav uz uzbrukumu.
Tanī pat brīdī, kad Stevards sasniedza kungu dzīvokli, iz ta iznāca Mr. Toms un vaicaja:
„Pēdigi taču nāk ?!“ ... un kad Stevards palocija galvu, viņš piebilda:
„Jo ātrak, jo labak! Eita tūlin un ievedat pagalmā starp melniem cik necik kārtibu ... Mana vieta ir še un - es tos kungus sagaidišu, pie kam mūsu cien. kundze pate vedīs sarunas, jo
viņa vieniga tagad ir visu mūsu robežu valdniece!“
Apakšuzraugs aizgāja pagalmā, bet pa lielajam durvim drīz pēc tam iznāca dona Inesa un mierigu cietu seju nosēdās uz verandas uz krēsla. Pie jostas labā pusē tai spiguļoja spožs revolvers. Mr. Toms pašlaik vēl pārbaudija savu Vinčester bisi, vaj tur tikai viss kārtibā.
Bet ja kāds būtu pa verandas logiem uzmanigaki ieskatijies priekšnamā aiz puspavērtajam stiprām durvim, tad viņš tur būtu ieraudzijis visus desmit jaunakos uzraugus ar pielādetam flintem rokās.
Ar citiem vārdiem, bij redzams, ka don Vaskosa nodoms tē jav sen bij zinams un uz to gaidija ; bet dona Inesa pa to laiku stipri bij pārvērtuses: viņas jaunā bezrūpigā seja likās par daudz gadiem vecaka palikusi un ziedošie apaļie ģīmja panti bij palikuši daudz vājaki, asi un cieti.
Vēl šorīt ta bij dabujusi vēsti, ka viņas tēvs miris ar jaunu triekas atkārtošanos, bet no tam vien viņas seja nebij tā pārvērtusies, ta jav priekš tam bij tāda bijusi - pēc tām ziņam, ko ta bij dabujusi no Mr. Toma.
Un beidzot tad uz lielo ceļu atspīdeja zaldatu spožie ieroči, kuri putekļu mākuļos ietinušies tuvojas haziendai.
Apmēram 100 soļus no tās, uz ceļa jūtim, kur viens ceļš gāja uz Albukerku robežam, otrs turpretim veda taisni šurp, pulks apstājās un nometās uz lēģeri.
Dona Inesa tiklab ka Mr. Toms skatijās acis nenolaizdami turp, pirmā lepni un spītigi, otrs turpretim uzmanigi skaitidams un vērtedams uzbruceju spēkus.
Pa tam no pulka atdalijās divi vīri un jāja taisni šurp. Tie bij - Sebastians un jaunais oficiers.
Kad tie tuvojās dārza žogam un vārtiem, dona Inesa piecēlās un iziedama iz verandas nostājas pie aiztaisitiem neaugstiem dārza vārtiem un skatijās vaicajoši abiem jātniekiem pretim.
Tie sveicinaja godbijigi un Sebastians drusku atkāsedamies uzsāka runat:
„Ļoti žēligā kundze, mans kungs don Vaskos sūta jums savu sveicinajumu un ... lūdz jūs uzklausit mani viņa vietā.“
„Runajat!“ kundze strupi atbildeja - „ko viņš jums liek sacit ?“
„Man kungs liek žēligai kundzei ziņot,“ vēstnesis drusku stostidamies turpinaja, „lai ... ka ... ka es, uzraugs Sebastians, lai es jūs atsvabinajot no muižas pārvaldibas rūpem un ... es tagad uzņemšos pārraudzibu par dumpigajiem vērgiem, ko jūsu uzraugi diemžēl nespēj noturet īstā paklausibā un likumigā kārtibā ...“
„Vēl ko ?“ kundze dzestri uzprasija, kad uzraugs kluseja.
„Ne!“ tas drusku sajucis atteica, jo žēligās kundzes dusmigi lepnais ģīmis to tā neizprotami samulsinaja.
„Nu tad,“ dona Inesa atbildeja, „varat iet un
pasacit savam kungam, ka es viņu pēc palīga neesmu lūgusi un ari uz priekšu nelūgšu, bet par maniem uzraugiem es viņu izlūgtos runat drusku godbijigaki, jo tie labi zin, kas darams, un zinās ari šinī acumirklī, kas tiem darams, ja citi nelūgti uzraugi iedomatos viņu vietas ieņemt!“ - Pēc tam viņa negaidot griezās pret oficieri un vaicaja:
„Un jūs kungs, kāda vēlešanās jums ?“
Oficiers ari it kā drusku apjuka, jo patiesibā tam neka nebij ko teikt.
Paraustidams plecus tas pēdigi diezgan muļķigi iesmējās:
„Man ir dota pavēle ... šim senoram nākt līdz - mierinat dumpigus nēģerus!“ viņš tad teica.
Don Inesa pameta nicinoši ar roku:
„Tas nav nekāds senors, tas ir vienkāršs vērgu uzraugs, no ka jums kā oficierim gan nepieklātos ļauties vadities!“
Un tad griezdamies vienaldzigi apkārt kundze gāja un kāpa atkal pa trepem augšā uz verandu.
Abu „vadoņu“ loma nebij apskaužama. Oficiers sāka nepacietigi dīdit savu zirgu, bet Sebastians atdabuja pēdigi atpakaļ savu īsto dabu. Palikdams it sarkans aiz dusmam, tas uz reiz nolēca no zirga un pieskrējis pie dārza vārtiņiem, mēģinaja tos attaisit. Bet tie bij aizslēgti.
„Likuma vārdā,“ tas iebrēcās rupjā balsī, „es jums pavēlu vārtus attaisit, lai ar oficiera
kungu varu šo haziendu pārmeklet, kur slēpjās dumpinieki un likumu un tiesnešu zaimotaji!“
Dona Inesa pie šiem vārdiem uzšāvās kā odzes dzelta no krēsla un iestādamās, verandas, durvīs izrāva revolveri:
„Suns, atkārto vēlreiz šos vārdus!“ ta uzkliedza uzraugam un mērķeja tam taisni uz krūtim.
„Oho!“ tas tikai iesaucās aiz pārsteiguma. - Bet reiz Sebastians bij iekaisis, tas vairs dabu nemainija - vis viens, kas tam stāveja pretim! un rupji iesmiedamies tas teica:
„Likuma vārdā es jums pavēlu ...“ bet tālak tas netika - norībeja šāviens un lode turpat līdzi runataja rokai iegāja vārtu stabā. Negribot lieligais vīrs atlēca no vārtiem nost, bet kad tas aiz zirga aizslēpies rāva nost flinti no pleciem, uzreiz norībeja otrs stipraks šāviens un zirgs tanī pat acumirklī uzkrita virsū savam kungam.
Tad oficiers deva zignalu un zaldatu pulks metās uz reiz zirgos un skrēja palīgā.
Bet pa tam dona Inesa, kā ari Mr. Toms bij no verandas nozuduši un stiprās priekšnama durvis aizvērās patlaban cieti un tika aizslēgtas un aizbultetas - tapat logu slēģi tika no iekšas aiztaisiti.
Sebastians šņāca aiz dusmam, jo zirgs krizdams tam bij ļoti stipri sašķiebis vienu kāju.
„Nu ?!“ tas uzsauca diezgan nepieklājigi oficierim, „nu jūs būsiet pēdigi pārliecinajušies,
ar ko mums te darišana ?! ... Lieciet dod tūlin uguni!“
„Uz ko ?“ oficiers padzestri atbildeja, „uz nama sienam ?! ... Un pa visam lietam nepiemirstat, ka es te komandeju pēc saviem ieskatiem un ne jūs!“
„Tā ?!“ Sebastians spītigi uzprasija, „tad jūs gribat mesties ar dumpiniekiem uz vienu roku ?! ... Nu labi, ka es to zinu - mans kungs par to ļoti interesesies!“
Oficiers sarāva īgni pieri - un neatteica neka. Šādi vārdi to tomēr likās iebaidam, jo tūlin tas atgriezās pret zaldatiem un nostādija tos tādā kā kaujas linijā.
Bet tas to darija tik neveikli, tik - bērnišķigi gandrīz, it kā gribedams priekš dzīvokļa logiem noturet parādi.
Pēdigi viņš lika ņemt flintes gatavibā, likt pie vaiga un mērķet uz logiem - un tad noskaneja komanda: „uguni.“
Norībeja zalve un 20 lodes ieurbas nama sienās, pāris iegāja ari logos.
Tas varbūt bijis pareizi darits, ja viņš ar to būtu gribejis iebaidit namā apslēpušos sievas un bērnus. Bet tanī bij uz cīņu sagatavojies ienaidnieks noslēpies un tamdēļ atbilde nāca drīzak, neka jaunais oficiers to bij gaidijis. Iz nama augšstāva norībeja gandrīz ka vienā zalvē desmit šāvieni un tūlin pēc tam vēl desmit.
Tas maksaja dzīvibu nevien 5 zaldatiem, bet
diemžēl pašam jaunajam oficierim ari tika ievainots labais plecs.
Nu viņš gan noprata, ka te nav parades joki dzenami un uzmekleja ar lielo skubu ar saviem ļaudīm drošaku poziciju - aiz parka lielajiem kokiem.
Uzbudinatie zaldati tur par tikdaudz biedru piepešu nāvi bij tikko vairs saturami disciplinā, un tikai pēc ilgakas mierinašanas no oficiera puses kā ari no uzrauga Sebastiana un apsolijuma, ka tiem vairs nebūs jastāv taisni pretim ienaidnieku lodem, izdevās tos atkal kaut cik savaldit. Bez tam Sebastians apsolijās tūlin iet un apbruņot visus viņa muižas uzraugus un vest tos kā pastiprinajumu šurp - to būšot 15 un pa visam lietam: janogaidot vakars un tumsa, iekam taisitu jaunu uzbrukumu - sturmi ; bet līdz tam viņam esot vēl cits plans.
„Nu - kāds ?!“ oficiers ātri vaicaja, jo ievainotais plecs ari viņā bij pamodinajis atriebšanās kāri.
Sebastians nelāgi pasmējās un atteica:
„Tie tagad visi līdz ar visiem melniem neliešiem atronās aiz bluķu sētas un ēkam apslēpušies - kā žurkas lamatās un es domaju, mēs darisim gudri ja tos uz vakaru ielenksim, ka neviens nevar izbēgt!“ ...
„Bet tie jav nemaz nedoma bēgt!“ oficiers to nicinoši pārtrauca.
Sebastians par tiem vārdiem neuztraucās, bet mierigi turpinadams sacija:
„Tūlin iešu un atvedišu šurp uzraugus,
bet pēc tam gādašu, ka žurkas pa nakti bēgs ārā uz visam pusem - tad tikai sagaidat tos kā pienākas!?“
Oficiers ar vārdiem vien nebij vairs apmierinajams un tamdēļ sacija:
„Iekam neesmu pārliecinajies, ka jūsu plans kam der, es savus ļaudis vairs veltigi ugunī nevedišu - sakat taču, ko jūs tad gribat darit!“
„Nu kad jav citadi man vairs neuzticat, tad dzirdat. Skataties turp uz tuveja tīruma, vaj redzat tur dzeltenas sausas maisa stirpas ?! - Tās līdz vakaram stāvēs ap visām muižas ēku sienam un kad iestāsies tumsa, es viņas aizdedzinašu, lai jūs jo labaki varetu saredzet, pa kuru caurumu katris žurka bēgs ārā iz lamatam. Jo viņām tanīs drīz paliks pa siltu!“ tas nejauki iesmiedamies nobeidza. Un tad vairak nekā nesacidams, tas kāpa zirgam mugura un aizaulekšoja uz Albukerku haziendu.
Oficierim nebij nemaz ilgi jagaida, kad apsolitais pabalsts no 15 vīriem, - uzraugi bij pilnigi apbruņojušies - bij klāt, bet tālumā uz maisa laukiem viņš ieraudzija lielu baru melno vērgu iz don Vaskosa muižas un Sebastians tos ar pātagu vicinadams dzina projam pie maisa stirpam.
„Sātans no cilveka tas tomēr!“ oficiers nomurminaja, bet tagad jav bij kaŗš un tad visi līdzekļi svēti! Gan tie tagad gatavojās postit vienu no pašu dienvidnieku muižam ... bet -
viņš jav bij kaŗa vīrs un kaŗa vīram nav japrāto - ko pavēl, tas jadara! Tamdēļ -
„Sastāt uz vietas!“ tas pieceldamies komandeja.
Zaldati diezgan laiski nāca šurp iz koku pavēņiem lielā ozola tuvumā, kur oficiers bij nometies un nostājās rindā - to vēl bij 15 vīru - un pēc tam ari uzraugi nostājās drusku nomaļus iepretim kuplu vīksnu pudurim un nu oficiers pārskaitija visu savu pulku.
„Trīsdesmits vīru!“ - Nu ar tiem vareja ienaidnieku sagaidit! Atkal drusku lieligs palicis tas pasludinaja skaņā balsī:
„Vīri! ... mums tagad svarigs uzdevums priekšā - mums mazai saujiņai jasturmē apstiprinats ienaidnieka cietoksnis! ... Bet - jūs zinat: dūšigajam nav nevieni mūri, ko tas nevaretu ieņemt! ... Kā dzirdejat priekš nedaudz stundam vēl: mūsu tēvuzemei kaŗš pasludinats un mēs tagad šo kaŗu pirmie iesāksim! No mums tagad atkarajas, ar kādu laimi šis kaŗš tiks iesākts - iesāksim to ar uzvaru hurrā.“
„Hurrā!“ zaldati un uzraugi atkārtoja.
„Labi - es redzu, ka manā vadibā drošsirdigi vīri iet cīņā!“ oficiers arvien vairak uzpūzdamies turpinaja - „tad nu dzirdat manu pavēli:
„Katrs no jums sev tagad izmeklejiet drošu vietu cietokšņa tuvumā - bet tādā kārtā, ka pa visiem kopā jūs dumpinieku mitekli pilnigi ielencat. Tiklīdz tad nu kāds iz ta parāditos bēgt, tad
jūs to tūlin bez žēlastibas šaujat nost - visviens, vaj tas balts vaj melns, vīrietis vaj sieviete! Vanģibā neviens netiek ņemts! ... Atminaties pastāvigi savus kritušos biedrus - dzīviba pret dzīvibu, asinis pret asinim!“
Zaldati kā ari uzraugi atviegloti uzelpoja, jo uzdevums nebij tik bailigs! Tie tikai nu nepacietigi gaidija uz pavēli, lai vēl priekš tumsas varetu ieņemt visderigakās pozicijas.
Oficiers vēl kavejās ; bet kad pirmie nēģeri kauču ari ļoti nelabprāt, sāka tuvoties ar maisa klēpjiem - tad oficiers nostājās atkal sava pulka priekšā un izcēlis roku gribeja patlaban dot pavēli uz izklīšanu. Tē - tikpat kā pērkons iz skaidram debesim - uzreiz norībeja flintes šāviens un - bez ka vēl milzigi pārsteigtie vīri jel cik būtu atapušies atjēgties tam uz reiz sekoja vesela zalve, pēc kuras desmit no uzraugiem valstijās zālē un zaldati izšķīda uz visām pusem. Bet - tūlin nāca atkal otra zalve, par kuru neviens vairs neattapa domat un gudrot, no kurienes ta nāca un puse no atlikušiem zaldatiem ar palika uz vietas guļot, bet jaunais oficiers stāveja kā sastindzis zem ozola.
Bet kas lai apraksta ta izbailes, kad no ozola nolēca viņa priekšā slaiks kalsns vīrs ar melniem matiem un melnu spicbārzdu un pielikdams tam revolveri pie krūtim uzsauca:
„Padodaties! - Metat tūlin projam ieročus!“ Ari tapat no citiem kokiem visapkārt nolēca bārzdaini, mežoniga izskata vīri, kas ar
apbrīnojamu ātrumu un veiklumu sāka šaut uz visām pusem - uz tiem zaldatiem, kas drošakas dabas būdami apņēmās vēl tureties pretim.
Oficiers nometa ieročus un redzeja, ka maz acumirkļos vis viņa bruņotais pulks bij izputinats. Lielaka daļa guleja turpat jav nedzīvi parka zālē, bet tiem, kas bēdza, nežēligie razbainieki dzinās uz viņu pašu zirgiem pakaļ. Un ko tie panāca, tas vairs tālak saulē neskatijās. Bet viņa uzbrucejs stāveja kā statuja un sekoja ar savam melnam acim kaujas gājienam.
Pēdigi tas atgriezās pret oficieri un pavēleja strupi:
„Sekojat!“ - un gāja taisni projam uz verandu.
Nonācis pie dārza vārtiem tas sasita trīsreiz plaukstas un uzsauca: „Gantemurs!“
Tūlin pēc tam smagās priekšnama durvis atvērās un pa tam iznāca Mr. Toms un dona Inesa un „razbainieku virsnieks“ pasmiedamies sacija:
„Esat tik labi, Mr. Tom, un saņemat iz manam rokam pirmo brīvibas kaŗa vanģinieku - šo dienvidnieku oficieri, un bez tam uzvelkat tad nu pār šo muižu ziemeļnieku zvaigžņu karogu, tapēc ka šeit izcīnita pirmā uzvara pār dienvidnieku zaldatiem.“
Mr. Toms tik palocija galvu, bet dona Inesa skatijās ar lielu interesi un apbrīnošanu uz šo savado svešnieku. Mr. Tomam gan bij zinams, ka šis mežnieku virsnieka biedrs, kas ar vairak
vīriem uzturejās muižas apkārtnē, lai vajadzibas brīdī nāktu palīgā, bet kur tas uzturejās un ko tas darija, viņam nebij zinams. Parole bij bijusi: trīsreiz plaukšķinašana un vārds „Gantemurs,“ kas nozīmejot, ka draugs tuvumā. Bez tam Mr. Toms šo pašu redzejis ari nometnē.
Un tālak šis pats Gantemurs vēl pasludinaja, ka uzvara esot pilniga un briesmu tambrīžam vairs nekādu nedraudot - varot nēģerus droši atkal laist uz mājam un logus un durvis vērt vaļā.
Tad tas aizgāja atkal pulcinat kopā savus ļaudis, kas visi bij izklīduši.
Tas gāja bisi par pleciem projam uz maisa tīrumiem, kur daži no nēģeriem vēl stāveja un neizprazdami paši ko darit, gaidija uz kādu tālaku pavēli. Bet nenāca neviens vairs ne ar pavēlem, ne ar ko.
Sasniedzis šos nēģerus Gantemurs vaicaja, kur viņu uzraugs palicis - tas domaja Sebastianu.
„Aizbēga uz mājam!“ nēģeri iztrūkušies visi vienā reizā atbildeja - „mēs vairak neka nezinam - kaltie vīri tam aizdzinās pakaļ!“
„Labi!“ Gantemurs atteica „un - nu jūs ari varat iet uz mājam, tālak šis darbs jums vairs nebūs jadara un - no šis dienas jūs ari neviens vairs nesitis, jo - tagad jūs atrodaties ziemeļnieku robežās - redzat tur karogs ar zvaigznem, tas jums par to galvo!“
Melnie stāveja mutes pavēruši un nezinaja ko domat - ticet vaj neticet!?
Bet nežēligo uzraugu Sebastianu nebij dzinušies vis baltie vien, bet ari lielaka daļa melno, kad tie bij redzejuši, kas parkā notiek un ka pēc tam viņu uzraugs bēg. Viņu instinkts tiem bij sacijis, ka tagad tie no viņa tiks atsvabinati, ja tikvien tam neizdodas izbēgt.
Un kad Gantemurs pēdigi sasniedza Albukerku muižu, tur bij milziga kņada melno starpā. Tie uzvedās kā neprātigi, ta ka nevareja pat izprast, vaj tie priecajās vaj bēdajās. Visi tie bij saradušies pagalmā un kad Gantemurs ienāca, tie iesāka nežēligi kaukt un kliegt, bet deva tam steidzigi ceļu, rādidami pie tam uz staļļiem, kur viņš ari tiešam ieraudzija savus ļaudis - mežniekus. Tikai daži no tiem vēl trūka.
Mežnieki stāveja pie staļļa un skatijās uz kaut kādu novalstitu tumšu ķermeni pie zemes.
Bet kad viņu vadons pienāca, viņi ari tam to rādija.
Tas bij - Sebastiana bēdigas atliekas, jo atliekas tur tikai vēl bij. Viņš bij tā saplosits, sakropļots, ka ne par ko vairs to nevareja pazīt, ja nezinaja, kas tas par cilveku bijis.
Un Sebastianam bij tā noticies: Redzedams ka nav vairs labi, viņš bij no maisa tīruma devies bēgt uz mājam, bet kā jav bij baidijies - melnie nudien sāka to gūstit, līdz ar baltajiem razbainiekiem, kuriem viņš vēl varbūt kaut kā būtu paspējis izbēgt. Bet šiem melniem velniem, kuri tagad redzeja un noprata, ka nu pienācis laiks, kur tie viņam vareja atriebties par
ilggadejam varmācibam, tas ne par ko nevareja ceret izsprukt - tad drīzak no asins suņiem būtu varejis ... Asins suņiem!? uzreiz tam ienāca prātā - tie jav bij melno vislielakās bailes! Un skrejot vēl tam bij atkal plans gatavs - viņš dosies taisni turp uz suņu dārzu! ...
Un to viņš tad ari izdarija. Klupdams un elsdams tas sasniedza sētu, steidzās ko kājas nesa uz suņu dārzu, jo - kā ēna jav tam uz pēdam sekoja milzigs briesmigi dusmiga izskata nēģeris. Sebastians šņāca aiz dusmam, ka tam tagad no viņa bij jabēg, bet - jav tas bij sasniedzis dārza vārtus un taustija ātri pa kabatam pēc atslēgas, bet velns un elle! - tas to bij izmetis! Un nēģeris turpat jav, ķēra lielu mietu ... nē! no ta vairs žēlastiba nebij gaidama! ... Vienigais glābiņš bij lēkt pāri par žogu, jo tur nēģeris tam droši vien nesekos.
Nesekoja vis! Bet - Dievs pats sodija Sebastianu ar to ieroci, ar kuŗu tas tik daudzus bij mocijis. Suņi aiz jaunako uzraugu palaidibas bij ļoti izsalkuši un - kad viņu kungs tikko varedams dvašot pie tiem ielēca dārzā un aiz noguruma saklupa sēdus, negantie zvēri šausmigi kaukdami tam metās virsū un maz acumirkļos nelaimigais briesmonis vairs nedvašoja.
Piesteigušies mežnieki gan tūlin visus nezvērus apšāva, bet viņu bijušam kungam nebij vairs līdzets - tas bij jav gabalos saplosits ...
Gantemurs vienaldzigi paraustija plecus:
„Pakārās pats savā valgā! Liktenis ir taisns soģis!“
Pēc tam don Miguela farmā sapulcejās visi kaŗotaji. Tikai viens no tiem vairs nebij starp dzīvotajiem, bet kādi 3 bij ievainoti. No ienaidnieku pulka turpretim dzīvoja tikai vēl jaunais oficieris, divi zaldati un divi jaunakie uzraugi no Albukerku muižas (tie paši divi, kurus Mateos toreiz no koka bij dzirdejis sarunajamies un smēķejam) - tie abi bij nometuši ieročus un aizbēguši ari pie nēģeriem, bet - kā par brīnumu, nēģeri par tiem lūdza žēlastibu. Tas bij bez šaubam tamdēļ, ka šo abu uzraugu pātagas jav ilgakus laikus vairs nebij bijušas tik sāpigas. Vēl ilgi pēc tam vēlakos gados viens no tiem mēdza teikt uz otru: „Vaj es tev toreiz neteicu - gudriba ir un paliek laba lieta! ...“
Mr. Toms pavēleja nēģeriem aprakt kritušos, bet dona Inesa pati ar savas apkalpotajas palīdzibu sasēja ievainotiem brūces. Pēc tam ta lika gādat šurp ēdienus un dzērienus, lai no kaujas nogurušie vīri varetu atspirdzinaties. Dārzā uzstāditie lieli galdi tika bagatigi apkrauti ar visadiem ēdieniem.
Un kaŗotaji ar jautru prātu stājas klāt un ēda ar apskaužamu ēstgribu. Ari vanģinieki dabuja savu daļu, bet pēc paēšanas Mr. Stevards tos aizveda uz ērbeģi un ieslodzija kādā tukšā istabā. Priekš durvim palika viens nēģeris par sargu.
Mežnieki vēl nebij savu maltiti beiguši, kad
piepeši pārsteidza negaidits viesis - dārza vārtiem atdaroties pa tiem ienāca - don Miguels.
Dona Inesa priecigi iesaukdamās steidzās tam pretim, un vecais kungs ļoti sirsnigi apsveicinaja savu vedekli.
„Tas ir labi, mana mīļa meita, ka tevi atrodu sveiku un veselu, ka - ļaunais liktenis nav spējis tavu jauno spēku salaust“ ... tas aizgrābts sacija, „tagad es zinu, ka neesmu savās ceribās šaubijies, ka - tavās dzīslās rit dūšigas asinis un krūtīs mājo daiļa lepna dvēsele, kas pat visgrūtakos brīžos zin atrast īsto ceļu un pareizu izturešanos ... Nepārtrauc mani - es zinu visu, kas tev pa to laiku bijis japārdzīvo un japieredz, bet - gods Dievam, vis vērsisies atkal uz labu ...“
„Bet Fernandos ?!“ jauna kundze to pārtrauca.
„Nerūpejies neko!“ don Miguels to mierinaja - „viņš staiga jav un nāk pamazam atkal pie spēka - vēl protams tas nevareja līdz ar manim šo ceļu uzņemties, tālo, grūto ceļu, bet - drīz viņš to spēs! Bet - par visu to, ka mūsu liktenis atkal griezies uz labo pusi, mums japateicas šiem vīriem, kā ari vēl citiem, kas te nav un no kuŗiem daži pašlaik nāk - tie ir mūsu glābeji! ... Vienigi viņi! ... Bet tev japateicas seviški vienam nicinatam melnam vērgam, tam pašam, kuŗa dēļ mana dzīviba vienu brīd karajās kā mata galā. - - Ja bēglis Mateos ar Juno nebūtu tavu vīru izglābuši, tad tu tagad vientuļa stāvetu pasaulē!...
Viņu te nav, jo tie tagad kalpo uzcītigi savam jaunajam virsniekam, bet es jav tavā vietā tiem abiem sirsnigi pateicos.“
Un vecais kungs, nobeidzis stāstit griezās pret mežniekiem un katram no tiem sirsnigi spieda roku.
Bet Gantemurs pieceldamies no galda nepacietigi skatijās uz sauli, kas jav taisijas laisties zemē un sacija:
„Kungs, tagad mēs te savu pienākumu esam izpildijuši - to darijam labprāt priekš tāda kunga, kas savā muižā nav turejis suņus priekš cilveku plosišanas, nav turejis uzraugus ar nežēligam pātagam. Bet - nu mums jasteidzas atpakaļ pie sava kunga, jo - varbūt ka esam jav viņam ļoti vajadzigi. - Mēs dosimies tadēļ tūlin ceļā!“
„Vēl vienu acumirkli tikai!“ don Miguels atteica „jums nebūs vieniem jaceļo, jo pie krokodiļu purva jūs gaida jūsu draugs Spārnotais Ērglis ar saviem kareivjiem ; pašlaik viņi vēl izliek savu laivu saturu malā un pēc tam sarkanais virsaitis būs priecigs ar jums kopā braukt atpakaļ pa brūno upi.
„Brūno upi ?!“ Gantemurs pārsteigts iesaucās, un ari citi mežnieki brīnijās.
„Ja!“ don Miguels pasmaidija, „ta ir ta pati upe, kuŗa te tek caur manam robežam un drošsirdigais sarkanais vīrs ar desmit laivam atrada par to taisnu ceļu uz šejieni - caur visiem bīstamiem purviem.“
Tas Gantemuram bij ļoti patīkami dzirdet, jo tad nepaies vairs tik ilgs laiks, lai sasniegtu atkal nometni.
Bet ar laivam, kā izrādijās, bij atvesti ieroči un municija, ko don Miguels vēlak izdalija starp saviem nēģeriem un Mr. Stevards tos vēlak mācija kaŗa mākslā - jo nu tiem vajadzeja sākt pašiem cīnities par savu brīvibu un to aizstāvet.
Bet par Albukerku farmu no ta brīža don Miguels uzņēmās pats pārzinašanu.
To tam „mežnieku virsnieks“ bij uzdevis, jo ta tagad esot - ziemeļnieku zeme.
Par to Gantemurs maz interesejas, ari par to daudz nē, ka don Miguels abu muižu vērgiem tūlin pasludinaja brīvibu, - nevien brīvibu - bet apsolija katram no tiem ierādit savu zemes gabalu, uz ko dzīvot un no ka pārtikt, bez tam zinamu algas augstumu, ja kāds vēl gribeja ar labu prātu priekš muižam strādat. Un zem dona Miguela valdibas tie to gribeja.
Gantemurs ar lielu nepacietibu gaidija uz runas beigam un tad steidzigi atvadijās. Līdz ar viņu visi citi mežnieki, desmit vīru, un pie krokodiļu purva tie drīz pēc tam satikās ar Spārnoto Ērgli un viņa kareivjiem.
Saule vēl nebij nogājusi, kad tie jav peldeja zem biezās lapu tumsas caur purvaino pirmatnes mežu atpakaļ uz nometni, kur Brūna upe ieteceja Red-Riverā.
Zaldatu nodaļa, kuŗa zem Vaskosa un vecakā oficiera vadibas atgriezās atpakaļ uz Missisipi pusi pie kroga, ko Sebastians bij minejis, tiešam uzgāja apzīmeto cilveku, kas viņus apņēmās pa zemes ceļu caur stepem un mežiem aizvest uz ienaidnieku nometni. Tas bij kāds apkārtklejojošs sīktirgotajs kas vienreiz pa ūdens ceļu bij nometni apmeklejis un tur savas preces pārdevis.
„Vaj par ūdensceļu ari uz turien nonākams ?“ don Vaskos ar ziņkārigu interesi vaicaja.
„Es pats par to braucu!“ vīrs atteica un aprakstija tad vietu, kur par Red-Riveru braucot piestāt malā - tas bij pēc trešas ietekas Red-Riverā, sākot no ziemeļu rītu līkuma, tuvu priekš ceturtās grīvas, kura bij pazīstama pa Brūnas upes ieteku.
Ar to don Vaskosam pietika.
Laiku sarunajies ar oficieri, tas drīz vien vienojās ar tirgotaju - vedeju par algas jautajienu un sīki jo sīki izprašnajis to par nometnes ceļu, par laiku, kāds no lieluma paiet, kamēr tas pa zemes ceļu sasniedzams, viņš tūdaļ atvadijās no oficieriem un lēca atkal savam zirgam mugurā - don Vaskos aizjāja viens uz pilsētu.
Oficierim tas ļoti patikās, jo ši kunga pārak liela enerģija tam nebij pa prātam. Bez tam zaldatu acīs vareja izlikties, it kā viņš, oficiers vairs nebūtu patiesais komandetajs.
Ko don Vaskos bij nodomajis darit, viņš oficierim nesacija.
Pēc neilgas atpūtas oficiers daudz jautraku seju devās atkal ceļā, bet vedejs gāja visam pulkam pa priekšu.
Līdz tumsai tie nonāca kalnainā apgabalā un tur viena vietā pie mazas upites, zālaiņā ielejā tirgotajs apstājās un sacija, ka te japaliekot pa nakti. Viņa padomam visi labprāt paklausija un drīz vien atspīdeja lēģera ugunis un zaldati gatavoja sev vakariņas.
Otrā rītā agri ceļš gāja no jauna uz priekšu - visu cauru dienu un nākamo nakti tie kādā meža malā atkal nometās uz lēģeri. Bet treša dienā pēc tam ap pusdienas laiku vedejs apstājās un sacija uz komandieri:
„Tagad es savu pienākumu esmu izpildijis - apmēram divi verstes no šejienes ir nometne. Redzat tur pretejā mežā, pa labu, ta ir, bet ja jūs grieztos vēl vairak pa labu - tur, kur viņas vientuļās priedes, tad jūs uznāktu taisni uz Red-Rivera. Es jums ievēletu ņemt savu ceļu taisni uz turien, jo tad nometne ir sasniedzama, bez ka no turienes jūs tik drīz pamanitu - pa klajumu ejot vaktis drīz vien jūs ieraudzitu ... Lūdzu nu savu algu!“
„Tev, draugs, aiziešana izliekas ļoti steidzama - bet es turpretim vēletos papriekš pārliecinaties, vaj nometne te tiešam atrodas, kur tu mūs atvedis. Tamdēļ - panāc vēl mums līdz, kamēr ieraugam drošas zīmes no tās!“
Vedejs satrūkās un diezgan dzestri iesaucās:
„Tas pret norunu, senor, - tad jav es vairs nevaru netraucets aiziet!“
Bet komandiers smējās atkal:
„Vaj tad tu tā bīsties no šiem banditiem ?! Vaj tad ar mums reizā nevari atkal ceļot atpakaļ, kad būsim savu darbu pabeiguši ?! Esi drošs, tas nepaies ilgi!“
„To es zinu!“ vedejs nopietni atteica, „bet - to nevar vis tik droši zinat, vaj pēc tam varam kopā atkal ceļot atpakaļ!“
„Kā tā ?“ oficiers brīnodamies vaicaja.
Vedejs paraustija plecus un atteica ar veikalnieka balsi:
„Tapēc, ka vēl nevar zinat, kuŗa puse uzvar. Un ja uzvar mežnieku pusē, tad man jalien cilpā un - uz to man it nepavisam nav patikšana!“
„Redz tik kāds balmutis!“ oficiers pusizbrīnijies, pussapīcis iesaucas, „viņš šaubas par mūsu uzvaru! Nu - tad tev taisni janāk mums līdz, lai vari pats ar savam acim pārliecinaties, kā mēs šos banditus sagūstam un pakaram pie kokiem. - He, Bepo! ņem viņu pie sevim uz zirga, ja viņš iedomatos - neklausit!“
Vedejs tā ātri paskatijās uz oficieri un tad uz zaldatu, kas tam jāšus tuvojās, un iz šiem skatiem spīdeja ir naids ir nicinašana.
„Ak tā kungi, jūs turat līgumu! Džentlmeņi tā nedara! Redzesim, kas caur to vairak zaudēs!?“
Un iekam zaldats to attapa saķērt, lunkanais blandonis jav bij ar pāris lēcieniem krūmos.
Kādi no zaldatiem gan pierāva flintes pie vaiga, bet oficiers tiem uzsauca lai nešaujot, jo viņi jav gribeja nometnei klusu uzbrukt.
Un tad pulks devās tālak - par to ceļu, kuru vedejs bij ieteicis.
Vecais Džems sēdeja patlaban savas būdas priekšā un tam līdzas jaunais don Fernandos, kurš nu jav tiktāl bij atspirdzis, ka katru dienu gāja staigat, lai ievingrinatu atkal ierūsejušos locekļus.
Tē negaidot iz kalnaju krūmiem izlec kāds svešs cilveks un aizelsušu balsi iesaucās: „Ienaidnieks nāk! - Kur jūsu virsnieks? Man priekš viņa svarigas ziņas!“
„Varat ari man sacit!“ vecais Džems atbildeja, „tūlin virsnieks to zinās.“
Svešais tikai pāris sekundes apdomajās un tad atteica steidzigi:
„Bez 100 dolariem neka nesaku - ja jūs man to varat samaksat, vis viens, tad varu ari jums sacit!“
Ne brīdi nedomadams vecais Džems iesteidzās būdā un atgriezās atpakaļ ar nelielu naudas zuteni un teica:
„Teicat tūlin! - Te pat vairak iekšā ka 100!“ Un svešais tūlin stāstija:
„Gar upmali nāk šurp - caur šauro avotu alu septiņdesmit zaldati trīs oficieru vadibā. Vēl tie apmēram pusotras verstes no šejienes. Bet uz pašu upi turat vērigas acis, ari no turienes laikam drīzumā nāks ienaidnieks zem viena
senora vadibas! ... Tas ir vis un, nekavejat laiku! Izsitat cenu tapat kā es!“
Ar tiem maz vārdiem svešais, - kas nebij neviens citais ka mums jav pazīstamais vedejs, - atkal aizsteidzās projam.
Bet ari vecais Džems jam nozuda uz meža pusi, kamēr don Fernandos aizgāja pie nēģera Mateo, kas upi sargaja.
Avotu ieleja bij apmēram pusverstes atstātu no veca Džemsa būdas un tai patlaban no otras puses tuvojās dienvidnieku ekspedicija. Vecakais oficiers jāja nesteigdamies savam pulkam pa priekšu, bet jaunakie tam iepakaļus.
Tie jāja un raustija plecus - no kaut kādas nometnes ne vēsts, ne mazakas zīmes!? ... Tas nelietis būs tos visus krietni izmānijis!? ... Te varbūt nebij nepavisam neviena dzīva cilveka šinīs tuksnešos ?! ... un - kaŗavīru sejas palika tādas ka jautrakas jav.
Ieleju vareja pārredzet - tur nebij neka šaubiga! Bet drošibas pēc vadonis tomēr izsūtija divus zaldatus izlūkot.
Abi zaldati izjāja uzmanigi apkārt skatidamies ielejai cauri un nozuda viņa pusē krūmajos. Citi gaidija pa tam. Pagāja samērā diezgan ilgs laiks, līdz tie atkal parādijās viņā pusē pie kalnu starpas un vēdinaja ar baltiem lakatiem.
„Saprot kanaljas!“ oficiers norūca, „netura par vajadzigu pēc disciplinas likumiem jāt atpakaļ un raportet, bet gaida it omuligi, lai jāj pie tiem! ... Tam jatop citadi!“
Disciplina tiešam trūka dienvidnieku armijā, bet zaldati šoreiz tomēr bij nevainigi! - -
Kad pulks tuvojās ielejas otrai pusei un oficiers jav atkāsejās, lai pienācigi stingri abiem kaŗavīriem atgādinatu dienesta pienākumus, tie uzreiz abi nozuda aiz klintim, un - netālu no zaldatiem norībeja šāviens.
„Na nu!“ komandiers tikko attapa iesaukties, un tad jau nāca veselas zalves, viena pēc otras, no abam ielejas pusem un - viņa ļaudis krita kā mušas ... Izcēlās milziga kņada, ko oficiera saucieni velti mēģinaja pārvāret - zaldati izšķīda uz visām pusem. Bet neviens īsteni nezinaja, uz kuŗu pusi bēgt, jo lodes nāca ir no muguras, ir no priekšas ir no sāniem ... Un nāvigais uguns nemitejās nevienu minuti ... pa visu ieleju guleja izkaisiti gan cilveku gan zirgu līķi un tie, kas vēl bij pie dzīvibas - viņu, nebij vairs daudz no 70 vīriem atlikuši! - skrēja izmisuši uz priekšu, kur nesen vēl bij redzejuši pašu biedrus.
Trakiem aulekšiem tie jāja uz izeju iz šis nāves ielejas - to starpā bij ari viens no jaunakiem oficieriem un apmēram desmit zaldati.
„Stop!“ uzreiz tiem pie klintim uzsauca rupja balss - „padodaties!“
Oficiers izplēta acis - tas jav bij viens no viņu pašu zaldatiem, bet - kāda tam tagad bij liela bārzda ?! ...
Kā apstulbis oficiers nu tik nojēdza - tie bij
piemāniti! Tie bij ienaidnieki, kas sēdeja uz viņu zirgiem un lepojās tagad viņu uniformās! ...
Kaislās dusmās oficieris izrāva zobenu un metās virsū viltotajam zaldatam, kas mierigu seju uz to gaidija ; bet atlikušie dzirdedami, ka šaušana vairs neatkārtojas un redzedami, ka tiem stāv pretim viens vienigs vīrs, ķērās pie bajonetem un sekoja sava oficiera priekšzīmei - bruka visi virsu šim vienam pārdrošniekam.
Bet daudz tie neattapa vairs paredzet - jo svešais uzreiz izcēla gaisā neredzeti lielu zobinu un taja pat acumirklī viņu pēdejs vadons līdz ar visu zirgu nogāzās kā nopļauti pie zemes. Un bez ka zaldati attaptos, jau no tuvakiem bajonetem nozibeja dzirksteles un tūlin pēc tam sekoja cirtiens pēc cirtiena, tik smagi un vareni, ka nebij ne domas tam pretoties. Viens otrs gan vēl mēģinaja bēgt atpakaļ, bet nu izrādijās ka visa ieleja jav bij pilna ar ienaidniekiem, kuŗus viņi līdz tam nebij nebūt redzejuši.
Tie bij apmēram vīru 30, mežnieki, bet tas kas ielejas galā patlaban cīņu beidzis, tas bij viņu virsnieks pats.
Viņš vēl tagad sēdeja dienvidnieku uniformā un uz viņu zirga, bet uz otra tādā pat maskā sēdeja Mateos. Abi izsūtitie zaldati bij tūlin pēc izjāšanas iz ielejas dabujuši nobeigt savu kaŗa gaitu uz visiem laikiem ...
Bet vis dienvidnieku pulks no 70 vīriem guleja uz kaujas lauka.
Vadons sapulcinaja savus ļaudis un gribeja
pašlaik ar tiem doties atpakaļ uz nometni, kad uzreiz caur krūmiem parādijās meitene ar vaļejiem matiem un no tālienes jav sauca:
„Ienaidnieks no upes! Ļoti daudz zaldatu - steidzaties, steidzaties!“
Ta bij veca Džemsa meita ; bet vecais Džems pats ar tikai 15 vīriem bij palicies sargat upi ...
„Uz Brūnās upes kalnu!“ vadons ātri uzsauca un visi bez kavešanas devās projam uz nometnes pusi. - Lielam pulkam Džems nevareja ilgi tureties pretim, bet ja viņu pārvāreja priekš tam, pirms viņam vareja nākt palīgā, tad nometne nebij vairs glābjama, tad ta krita ienaidniekam par upuri.
Neviens netaupija soļus. Bet visiem pa priekšu un par visiem ātrak steidzās paša veca Džemsa meita.
Visdrīzakā laikā tie sasniedza Mateo būdu, kur Juno stāveja gaididama ; bet no upmalas bij dzirdami jav šāvieni.
Vadons ātri steigdamies uzsauca nēģerienei:
„Juno skrej uz nometni un visas sievas un bērni - projam uz Brūnās upes kalnu!“
Bet veca Džemsa meita neklausijās uz tādiem vārdiem - ta skrēja spīdošu revolveri rokā projam pie sava tēva kautiņā.
No neliela iekalna mežnieku virsnieks drīz pārskatija visu situaciju un viņa seja palika uzreiz nopietna un drūmi kaisla, it kā viņā iekšā aizdegtos uzreiz slepenas ugunis. Tanī
acumirklī viņš atkal izskatijās pilnigi pēc agrakā Sibirieša - Andra Jegora - mežonis atkal viņā bij pamodies savā pilnā vecā spēkā.
Visa upmale mudžeja no zaldatiem - to vajadzeja būt vairak kā simts vīru. Laivas, ar kuŗām tie bij atbraukuši, šūpojās upmalā leznajā ūdenī, bet aiz neaugstajam kāpam mežmalē bij apmetušies viņu biedri ar veco Džemsu, kas tos vadija.
Vecais Džems darija gudri, ka uztureja pastāvigi uguni, jo caur to tikai uzbruceji vēl tik ilgi bij tikuši attureti no sturmešanas - tie nevareja zinat, cik liels pulks aiz smilšu kāpam slēpjas.
Bet Andrs - tagadejais mežnieku virsnieks, redzeja, ka don Vaskos - jo tas bij zaldatu pavēlnieks - jav pulkam lika izklīst pa visu upmali projam gandrīz līdz pašai Brūnās upes grīvai.
„Jo labak!“ mežnieku virsnieks kaisli iesmējās, „domas gan labas, bet viņas izpilditaji nekam neder!“ To sacidams viņš jav deva noteiktas pavēles saviem ļaudim - ari tiem bij izklīst augšā līdz pašai Brūnai upei un 5 vīriem apsargat uz paša kalna sievas un bērnus.
„Bet nu!“ viņš skarbi piemetinaja: „šoreiz lai neviena lode vairs neiet gaŗam, jo citadi mums nepietiks priekš visiem šiem nelgam! Šaujat bez žēlastibas, bet - pašu vadoni atstājiet man dzīvu, tas no godigas lodes nedrīkst krist!“
Un kā ēnas visi mežnieki izklīda pa kāpas
malu un drīz vien sāka ari viņu šāvieni rībet un vecais Džems noslaucidams pieri iesaucās: „Paldies Dievam, nu vairs neesam vieni!“ Bet kas tas - viņam turpat līdzas nometās ari viņa meita ?!
„Bērns!?“ tas iesaucas, „tūlin ej projam uz nometni!“ Bet viņa meita tik pasmējās un pacēlusi revolveri pēc īsas mērķešanas deva uguni ari no savas puses: „Es tev palīdzešu tēvs!“ ta īsi piebilda un mērķeja jav atkal no jauna.
Džemsam tagad nebij laika strīdeties ar stūrgalvigo bērnu, tam bij pašam ari tūdaļ jašauj, jo uzbruceji sāka padaudz nekaunigi mākties virsū. Nu ari tie sāka atklāt uguni un pie tam lēkt kāpam aizvien tuvaki.
Andrs Jegors jeb misters Jegers, tagadejais mežnieku virsnieks, nepiedalijās pie šaušanas, bet ieņēmis vietu uz augstakas kāpas aiz lielas priedes sekoja katrai ienaidnieka un seviški viņu vadoņa kustibai.
Jav tie bij labu gabalu no upes atvirzijušies šurpmak, bet jo tuvak tie nāca kāpam, jo nāvigaki sāka palikt ugunis no viņa ļaudim. Guleja jav dažs labs zaldats uz nekad nepiecelšanos un don Vaskos sāka jav ļoti nepacietigi skrūvet savas ūsas.
Bet pa to laiku nevienam nemanot kāds svešs cilveks sāka darboties ap ienaidnieku laivam, tas ir, grūst un vilkt tos paslēpšus atpakaļ dziļakā ūdenī.
Andrs bij laikam vienigais, kas to tagad ievēroja, bet - kas tas vareja būt par cilveku ? No viņa ļaudim tas nebij! Un tas rīkojās tik enerģiski, it kā par to dabutu kādu algu! ... Pēdigi kad ari beidzamā laiva, bij no sēklas zemē, tas ielēca veikli tani un atgrūda ar airi to ātri nost no malas. - No krasta vairak attālinajies tas ņēmas airet, pie tam ka ganamu pulku vilka citas laivas sev pakaļ - pāri uz otru pusi.
Tas bij dīvaini! Kas tas bij par cilveku ? Andrs tikai iesmējās: „Nu pat dienvidnieki vairs nebēgs!“ Bet aha! Don Vaskosam apnika tāda šaušanās, kur patiesiba tikai viņa pulks zaudeja, bet ienaidnieks neka.
Drīz vien tas deva zignalu divi vecakiem zaldatiem. Andrs vareja redzet, ka abi zaldati sāka savu pulku dalit.
Puse palika pirmajās pozicijās, bet otra, lielakā, ne mazak kā simts vīru, sāka pa krasta malu slēpdamies vilkties projam uz Brūnas upes grīvas pusi.
Ar to Andram pietika - lielajam pulkam bij viņus jaapiet un tiem jauzbrūk no muguras!
Ātri tas nolēca no kāpam un uzsauca Mateam, kas turpat aizvien uzturejās viņa tuvumā:
„Steidzies Mateo! divdesmit pēdejie vīri lai ieņem Brūno kalnu, desmit paliks tepat augšā, bet piecpadsmit, kas man vistuvak, lai nāk tūlin pie manim!“
Nēģeris nozuda un acumirklī 15 vīru stāveja ap savu virsnieku.
Kā jav pēdejais bij domajis, don Vaskos uzņēmās pats lielakā pulka vadišanu.
Taisni tanī brīdī, kad tie nozuda pie Brūnās upes, Andrs Jegors deva saviem ļaudim zīmi un sacija: „Visi man pakaļ!“ - un tad, kreisā rokā revolveri, bet labā lielo smago zobinu turedams viņš vareniem lēcieniem devās no kāpas lejā taisni uz to vietu kur nupat vairak zaldati bij sametušies aiz kāda krūma bieziena.
Izcēlās asiņaina cīņa! Zaldati neattapa vairs šaut, jo uzbrukumu tie nebūt nebij gaidijuši un tamdēļ tie sāka aizstāveties un tureties, kā parasts, ar bajonetem. Bet tādā cīņā tie nu nepavisam nebij mežnieku pretnieki. Zem viņu zobiniem, šķēpiem nu cirvjiem škīda flintes kā šķēpeles un pīķi pa gaisiem vien gāja. No tādiem cirtieniem un skaldišanas kaŗa neparadušiem kareivjiem vaj mati stāvus celās, cits tīri aiz briesmam kā sastindzis ļāvās mierigi sevi nonāveties, cits nomezdams ieročus bēga uz upi, bet - svēta jumprava! kur tad laivas bij palikušas ?! ... Bet tad vairs ilgi nedomadami tie viens pēc otrā gāzās tapat ūdenī, lai tikai izbēgtu briesmigajiem ienaidniekiem, kuri tos nu vajaja kā zaķus gar upmali, līdz no visu pulciņa ari neviens vienigs vīrs vairs nebij neatlicies.
Bet tad ne acumirkli nekavedamies Andrs deva atkal pavēles un visi, izņemot divus, kas bij dabujuši vārigus dūrienus nu nevareja vairs tālak,
pārejie devās atkal augšā pa kāpam un vadons uzsauca vecajam Džemsam:
„Projam, vecais draugs, uz Brūno kalnu - te vairs nav ko sargat!“ ... Bet kas tas ?! ... Vecais Džems gan pasmaidija, bet nekustejās un viņa meita raudaja. Viņš bij ievainots, lode tam bij izgājusi caur krūtim.
„Sasodami suņi!“ Andrs dusmigi iesaucās, bet tad ne vārda nesacidams noliecās un saņēma ievainoto smago vīru tik viegli kā slimu bērnu savās stiprajās rokās un ar lielu steigšanos skrēja projam uz kalnu.
Viņa ļaudis tam sekoja.
Bet diemžēl bij jav par vēlu! Kalns bij jav apsēsts no visām pusem un pats don Vaskos pašlaik veda zaldatus uz sturmi. No augšas sprāga pretim zalve pēc zalves, bet zaldatu pulks bij pārmēra lielaks un tie, kā izrādijās, sturmeja kalnu no visām pusem.
Andrs nolika savu nastu koka ēnā un sacija uz jaunavu:
„Nebīstaties! mēs drīz atkal atnāksim un Mateos pie jums paliks par sargu!“ Un tad uz savejiem pagriezies uzsauca:
„Vīri, nu tad ar Dieva palīgu atkal uz priekšu - pļausim atkal tapat kā tur lejā! - Redzat mūsejus, kas te guļ - viņi turejās kamēr spēja un citi vēl augšā! Visi uz priekšu - mūsu pusē taisniba!“
Un tad kā jauns lauva tas ierūkdamies drāzās
ar lielo smago zobenu rokā jaunā parmērigā cīņā.
„Nešaujat vairs!“ tas uzkliedza tuvojoties apsēstajam kalnam - „mēs nākam pašu ļaudis!“
Šāvieni apklusa, bet to vietā nu iestājās ļoti nežēliga cīņa ar aukstajiem ieročiem.
Don Vaskos pirmais izdzirdeja sauceja balsi un - pazina to.
„Atpakaļ!“ tas uzkliedza zaldatiem, kas jav bij tuvu kalna galam, „atpakaļ! Pretim ienaidniekam kas apakšā.“
Daļa no zaldatiem komandu nesaprata, bet tuvakie atgriezušies tiešam ieraudzija jaunus mežniekus nākam un devās ar izstieptam bajonetem tiem skriešus pretim. Tanī vietā kalns bij stāvs un tamdēļ tie skrēja pret pašu gribu lejā lieliem lēcieniem.
„Sāņus, biedri!“ Andrs piepēši uzkliedza, „laižat tos cauri!“ Un veiklak ne kā vareja domat milzigie mežnieki atlēca sāņus un - lielais bajonetu mežs tiem aizgāja kā vētra gaŗam lejā.
„Un nu tiem pakaļ - un cērtat viņus druskās!“ Andrs komandeja atkal. Un tas bij tikai acumirkļa darbs - vairak kā trīsdesmits vīru no ienaidniekiem dabuja kalna apakšā tūlin savu daļu. Bez žēlastibas tiem tika sūtiti visi citi pakaļ, kas vēļ no jauna tiem stājās ceļā.
Bet pulku padaudz bij šoreiz tie atbraukuši, un lai gan šie divpadsmit mežnieki pastrādaja
brīnuma darbus, lai ari viņu virsnieks pļāva ienaidniekus, kā zāli - augšejiem zaldatiem tikpat pēdigi izdevās ielauzties uz kalna virsas. Pat don Vaskos jav taisijās tiem sekot pakaļ, kad - piepēši viņpus kalna atskaneja mežoniga kliegšana - tik neparasti šausmiga, ka pat Andrs Jegors uz acumirkli apstājās cīnities ; bet tad uzmanigaki ieklausijies tas uzreiz izgrūda nedabisku prieku kliedzienu:
„Uz priekšu biedri - uzvara mūsu! - Tie ir - Spārnotais Ērglis un mūsu biedri!“
Laikam ari don Vaskos bij nopratis, ko kliedzieni nozīmē, jo uzreiz tas skaņi komandeja:
„Atpakaļ - prom uz laivam!“ un pats viņš bij pirmais, kas atkal nolēca no kalna virsotnes un nu drāzas ko kājas nesa uz ieleju.
Bet turpat tas sastapās vaigu vaigā ar „mežnieku virsnieku“ un palēca sāņus kā odzes dzelts.
„Ne no vietas vairs, don Vasko!“ „preriju mednieks“ tam uzsauca, „jūs esat mans vaņģinieks!“
„Sātans un elle!“ jaunais varmāka neganti lādejās, „atkal jav tas!“ Un ne acumirkli nekavedamies tas izrāva revolveri un izšāva uz savu pretnieku ; bet - tas vairs nesprāga, bij visi šāvieni izšauti! - Tad tas izrāva zobinu, bet jaunais Andrs tik izcēla vien savu briesmigo ieroci un jav don Vaskosa spožais tērauds sasprāga gabalu gabalos.
„Man jūs vajaga dabūt dzīvu rokā“ mežnieku virsnieks pie tam auksti piebilda, „jo citadi
man būtu viegla lieta jūs saskaldit tapat kā jūsu zobinu - sekojat bez pretruņas!“
Bet kad don Vaskos vēl neklausija, virsnieks pavēleja diviem mežniekiem, kas atradās tuvumā, viņu sasiet, kas ari tūlin notikas.
Bet pa tam cīnitaji nu bij izklīduši pa visu apgabalu. Kalnā cīņa jav bij izbeigusēs, bet ap nometni, pa kāpam un pašā upmalē, ta vēl turpinajās.
Gantemurs ar saviem ļaudim tīrija nometni no tur sabēgušiem dienvidniekiem, Spārnotais Ērglis ar saviem sarkanajiem kareivjiem vajaja ienaidnieku gar upmali, līdz nebij pēdigo no viņiem iznīcinajis, tapat ari vēl pie dzīvibas atlikušie mežnieki dzina kareivju pēdas līdz pašai klinšu ielejai.
Bet bij diemžēl ari mežniekiem smagi zaudejumi. Desmits vīru no tiem jav bij Dieva priekšā un kādi desmit bij smagi ievainoti, starp tiem ari vecais Džems. Un bez brūcem nebij patiesibā it neviens no viņiem palicis.
Pēdigi, maz pa mazam visi sāka pulceties atkal kopā klajakā vietā starp upi un nometni, un nu bij pirmais darbs pievākt visus pašu ievainotos, lai viņu brūces sasietu, kā ari savākt kritušos priekš apglabašanas.
Pēdigi ieradās ari sarkanie vīri un Andrs gāja Spārnotam Ērglim pretim un sniedza tam roku:
„Mans brālis nāca īstā laikā - es to nepiemirsišu.“
Bet indijaņu virsaitis ļoti nopietnu ģīmi atbildeja:
„Mans baltais brālis ir liels kaŗotajs! Es redzeju pēdas no divisimts ienaidniekiem, bet - neredzeju nevienas pēdas no kurienes tie atnākuši.“
Nu mežnieku virsnieks pastāstija visiem biedriem gadijumu ar svešo vīru un laivam. Neviens nezinaja ko domat ; bet tad negaidot atskaneja veca Džemsa meitas balss:
„Tas būs tas svešinieks, kas mums par 100 dolariem pārdeva savas ziņas!“
Nu visi bij pārliecinati, ka tas tikai viņš esot bijis, bet virsnieks pasmaididams piemetinaja:
„Un uz magaričam viņš tad palaida ari viņu laivas vaļā!“
„Jeb varbūt viņš tas nozaga, lai vēl dažus dolarus piepelnitu klāt!“ vecais Džems vēl izdzirdedams par ko runā, vājā balsī izskaidroja, „jūs nemaz nezinat kas tādi ļaudis par nāvigiem veikalniekiem!“
No visa ienaidnieka pulka vēl tikai 20 vīri bij pie dzīvibas: desmit no tiem bij padevušies un lūguši žēlastibu, bet otrie desmit bij no Gantemura savaņģoti pa nometni. Cik viņu ievainoto vēl bij pie dzīvibas, nebij vēl zinams ...
Bet nu bij viss uzvarets un metās jau vakars un pēc grūtām cīņam vajadzeja atspirdzinašanās un miera. Andrs lūdza savu draugu Spārnoto Ērgli, lai neatstājot to pirms neesot pie kopiga
uguns uzsmēķejuši „miera pīpi,“ ko sarkanais virsaitis ari paklausija.
Un turpat uz lielā klajuma tad visi nometnes ļaudis, kā ari Gantemura cīniņu biedri haziendā, un indijaņu kareivji nometās ap milzigu uguns sārtu, uz kura no nometnes sievas patlaban nesa un cepa lielus gaļas gabalus, vārija dzeramo, ar citiem vārdiem, gatavoja bagatigas vakariņas priekš ilgi neēdušiem kaŗa vīriem.
Bet nomalus zālē un sūnās guleja sasietie vaņģinieki - to starpā ari don Vaskos ; bet Mateos tos bij uzņēmies apvaktet.
Ievainoto Džemsu uz viņa meitas lūgumu aiznesa uz viņa būdu, kur ari don Fernandos, no kaujas sākuma uzturejās, jo viņa vājiba tam vēl nebij atļāvusi pie tās piedalities.
Bet pēc paturetas maltites nakts vakti uzņēmās pats virsnieks ar Spārnoto Ērgli, kuri vēl ilgi pēc citu aiziešanas sēdeja pie uguns un smēķeja no vienas pīpes, kuru ik pa laikam viens otram pasniedza.
- - -
Nakts pagāja bez kādiem traucejumiem. Bet tikko gaisma svīda, sarkanais virsaitis devās ar saviem ļaudim ceļā uz savu ciemu viņpus upes. Viņa baltais draugs to pavadija braukdams līdz pāri par upi.
Tiklīdz viņi bij aizbraukuši, kad iz vecā Džemsa būdas iznāca don Fernandos un soļoja lēniem, bet jav diezgan drošiem soļiem projam
uz vakarejo ugunsvietu, kur Mateos vēl vakteja vaņģiniekus.
Virsnieks aiziedams bij sacijis, ka drīz būšot atpakaļ un tad - vaņģinieku liktenis tikšot izšķirts un par tiem turešot tiesu.
Don Fernandos zinaja, ka tad tiks tiesats viņa sievas brālis. Un žēlastibu tam nekādu nebij gaidit, tas bij tikpat droši, kā ari viņš nevienu nebij žēlojis, kas viņa plāniem bij stājies ceļā.
Patlaban don Vaskos bij atmodies un skatijās, drūmi vēsā rīta gaisā.
Piepeši tas izdzird soļus aiz sevim un - nervozi atgrieza galvu - ari viņš zinaja, kas tam gaidams.
Bet - ko viņa acis tanī brīdī ieraudzija, par to viņa mati saslējās stāvu un auksti baiļu sviedri tam izspiedās uz pieri - don Fernandos stāveja viņa priekšā, viņa svainis, kuŗu tas jav sen domaja no krokodiļiem aprītu. Bet māņticigs don Vaskos nebij - tas nebij gars, bet tiešam don Fernandos un tapēc viņā atkal pamodās vecā spītiba un dusmas un tas skarbi iesaucās:
„Na - smukā sabiedribā uzturās mans svainis! Neko teikt! Bet - no nodevejiem jav cits nekas nav sagaidams!“
Don Fernandos pameta nepacietigi ar roku:
„Neruna labak! Tu nudien man nedrīksti nekā pārmest. Bet - ne tamdēļ nācu šurp, lai tēretu veltigus vārdus - ne man uz to patikšanas, ne tev laika ... Bet dzirdi: ja tev kaut
cik vēl goda jūtas krūtīs, tad - še un nošaujies, jo man nudien būtu grūti paziņot tavai māsai, ka tu kā vienkāršs slepkava pakārts koka zarā - un pēc stundas tas notiks, ja neieskatisi par godigaku nāvi - lodi iz paša rokas!“ Un to sacidams don Fernandos nosvieda tam priekšā lādetu revolveri un lūdza Mateo, lai tas vaņģiniekam neliedzot šo darbu izdarit - viņš uzņemoties atbildibu par to pret virsnieku.
- - -
Pēc apmēram stundas, kad mežnieku virsnieks griezās atpakaļ ar laivu un piestāja atkal pie krasta, viņš izdzirda nediktu sprādzienu ... Un kad tas uznāca nometnē, tam vairs nebij tiesa jaspriež par savu savaņģoto pretnieku ...
Tas tika aprakts līdz ar citiem kritušiem ienaidniekiem vienā lielā bedrē ; bet savaņģotie zaldati tika aizsūtiti pār upi tālak uz ziemeļiem.
Nometnē iesākās atkal agrakā dzīve, - tikai daži no dūšigajiem mežniekiem nu trūka. Vecais Džems labojās, bet nu don Fernandos sēdeja dažu labu stundu pie viņa gultas, kā agrak vecis to bij darijis viņa slimibas laikā. Drīzumā jaunais kungs gatavojās ari doties uz paša dzimteni, jo spēka nu tam priekš ceļa bij atkal pietiekoši.
Bet pats mežnieku virsnieks ar savu biedru Gantemuru jav trešā dienā taisijās atkal ceļā un viņus pavadit gatavojas tie paši desmits vīri, kas haziendā toreiz bij cīnijušies.
Priekš aiziešanas vadons tad vēl sapulceja
visus mežniekus pie veca Džemsa būdas un no tiem atvadijās.
„Biedri,“ tas sacija, „mūsu nometnē tagad plivinajās ziemeļnieku karogs un ar savam asinim tagad to esam iekaŗojuši. Šis karogs te vairs nenozudis un zem viņa tagad varat droši nodoties miera un civilizacijas darbiem, jo jūs savu daļu kaŗam esat devuši un no jums viņš vairak neka nepaģērēs. To varu jums droši pasludinat, tapēc ka dienvidnieki nevar uzvāret uzsākto kaŗu, jo viņi kaŗo ar ļaunu apziņu.
Un es ari te vairs neesmu vajadzigs. Biju jums apsolijis drošu vietu, kur nomesties un no vakarejas dienas ta ir droša! Tamdēļ mēs ar saviem biedriem iesim tagad tālak, jo mums tāds pats solijums vēl jaizpilda pa citam mūsu nometnem - katrai sava daļa jaupurē šim svētajam kaŗam un pēc tam katra no viņam baudis miera augļus.
Cik ilgi mums mūsu darbs un pienākums liks strādat, to vēl nezinam, vaj vēl dzīvi to beigas pieredzesim, ari nezinam. Varbūt vēl kādreiz redzamies, varbūt ari ne, tas stāv likteņa rokā.
Aiziedams tad nu vēletos dot jums vienu padomu:
Turaties cieši kopā ari bez manas klātbūtnes, jo tad jūs neviens no šejienes nespēs izstumt - neturat naidu, nekaŗojat savā starpā, tad neviens ārejs ienaidnieks jūs neuzvarēs. Pret ārieni stāvat aizvien, kā viens vīrs!
Vecais Džems no jums visvecakais, būs jūsu padomu devejs un vadons, kad atkal izveseļosies un viņam varat klausit, jo viņš meklē vienigi tikai nometnes labumu. Jūs jav viņu pazīstat!
Un tad ardievu! Jūs man bijat labi biedri!“
Bārzdainie vīri klausijās ar dusmigām drūmam sejam, jo neviens negribeja izrādit, cik tas mīksts šinī acumirklī. Kapēc viņam vajadzeja iet projam ... nevareja palikt tepat pie viņiem dzīvot ?
Bet jaapsola viņam bij - ja dzīvos, viņus vismaz vēl kādreiz apmeklet.
Un viņu virsnieks tad aizgāja līdz ar saviem biedriem.
Kas viņš īsti par cilveku bija - to Dievs vien zinaja. Bet - bij tāds cilveks, ka bij vaj jaraud, kad gāja projam. Tik žēl tas bij!
Bet vecais Džems ticeja, ka viņš vēl kādreiz tos apmeklēs, bet viņa meita nudien raudaja.
Mateo ar Juno nevareja ilgi apmierinaties, jo domaja, ka pēc viņu glābeju aiziešanas citi baltie kolonisti vairs nebūšot pret tiem tādi, kā līdz šim ; bet drīzumā tie pārliecinajās, ka tas ta nebija. Seviški vecais Džems ar savu meitu Karolu tos apmierinaja un bij viņu uzticamie draugi. Par to Mateos pa veca Džemsa slimibas laiku strādaja pa viņa dārzu un zemes gabalu ne mazak kā pa savu pašu.
Lielais pilsoņu kaŗš gāja savu gaitu. Iz vēstures zinam, kā tas beidzās - ziemeļnieki uzvareja un dienvidnieku zelta laiki nobeidzās uz visiem laikiem. Kā svaigs gaiss nāca šurp no ziemeļiem un izvēdinaja dienvidus sabojato atmosferu. Ziemeļu enerģija un darbs nāca kūtribai un necilvecibas vietā un melnajiem vērgiem tika dotas pirmās cilveku dienas. Protams pirmās dienās tie tūlin vēl nepārvērtās par cilvekiem, tam bij janotiek pa gadiem.
- - -
Miers pēdigi bij noslēgts un don Migueļa farmā taī dienā svineja lielus svētkus.
Tagad muižu pārvaldija ne vairs vecais kungs, bet don Fernandos. Tas jav nepavisam vairs nebij tas vieglprātigais jaunais cilveks, kādu to pirmās dienās bijam redzejuši. Liktenis bij tam devis mācibu un viņš bij bijis gudrs diezgan ņemties mācibu - bij palicis sava tēva cienigs dēls.
Līdz ar šiem miera svētkiem viņš svineja savam pirmdzimtajam krustibas. Dona Inesa bij tagad laimiga sieva un māte ; bet vislielakais apmierinajums bij vecajam kungam - viņa dēls bij tomēr galā tapis krietns vīrs!
Vērgu nu vairs viņu robežās nebij, bet brīvi strādnieki, kam katram bij sava droša pajumte un patstāvigs neliels īpašums. Don Migueļa vērgi pēc brīvibas pasludinašanas
nepalika vis bezprātigi, kā tas diemžēl daudz citās farmās notika.
Kaimiņa muiža pēc mantošanas tiesibam gan ari bij pārgājusi uz donas Inesas vārdu, bet viņa no šām tiesibam atteicās labprātigi un lika muižas zemi izdalit bijušo vērgu starpā. Don Miguels pēc visas iespējas mēģinaja ari bijušo Albukerku nēģeru starpā ievest kārtibu, tos pamācit ar padomu, uzmudinat darit pēc savu brāļu priekšzīmes, bet tur viņam bij daudz grūtaks darbs un mazak panākumu nekā pie savejiem.
Par to viņš tomēr neļaunojās: „Viņi nav vainigi!“ tas mēdza tad teikt, „ka drīzak nav par cilvekiem audzinati. Nāks laiks, nāks vis!“
Bet ļoti bieži visā familijā līdz ar Mr. Tomu un Stevardu piemineja „mežniekus“ un seviški viņu abus vadoņus, kas pēc pēdejās atvadišanās bij tapat kā dzelmē iegrimuši.
Vaj tad šis kaŗš vienu vien ta aprija ?! Nebij ko brīnities, bet žēl bij par šiem abiem krietnajiem svešniekiem, ka tiem pēc uzvaras vairs nebij dzīvot!
Tālu uz ziemeļiem aiz Red-Rivera upes, plašajā prerijā, kas iesākās no indijaņu teritorijas un gāja projam uz vakariem līdz pašiem Meksikas kalnajiem, bij patlaban pārgājis briesmigs orkans un tam sekojušas nedabiskas lietus gāzes, ta ka
izžuvušās retās stepes upes uzreiz bij pārpilditas līdz malam ar ūdeni. Ātri, negaidot ātri vis tas bij nācis un tikpat ātri atkal pārgājis, tā ka pēc dažam stundam jav gandrīz nemaz vairs pie tam nedomaja. Tikai gaiss bij palicis dzidraks, saules stari dedzinaja drusku mazak un zāle bij dabujusi daudz jautraku zaļumu ...
Iz kādas gravas pašlaik iznāca divi mednieki un skatijās apkārt pa plašo, bezgaligo klajumu. Tie bij kādā alā glābušies no briesmigā negaisa un skatijās tagad apkārt, vaj nebūtu ieraugams kāds medijums priekš vakariņam.
„Domaju - paliksim tepat gravā pa nakti!“ jaunakais sacija uz savu biedri, „izej apgāda kaut ko izsalkumam, es pa tam noņemšu lēģeri!“
„Labi kungs!“ uzrunatajs atteica un aizgāja ar bisi pa pleciem prerijā, bet atpakaļ palikušais griezās atpakaļ gravā un izmeklejis sausu pakalni, kas bij apaudzis nelieliem krūmiem un aloē puduriem, izredzejās to par lēģera vietu naktij.
Visu dienu tie bij gājuši un locekļi prasija ilgaku atdusu.
Sanesis materialu ugunskuram, mednieks atgriezās atkal stepes malā un atspiedies uz savu flinti skatijās projam pa stepi - tālumā uz dienvidiem.
„Nē - nav nekur tik jauki, kā prerijā!“ tas pēdigi negribot izsaucās ... Te bij labaki kā nekur! Te likās debess ar zemi vienojamies - citur nekur! Piepeši tas sarāvās un atgrieza galvu.
Pārsteigts viņš savā priekšā ieraudzija indijanieti. „Ar ko mans baltais brālis runa!“ tas
smaididams vaicaja, „viņa biedrs ir pārak tālu, lai tas sadzirdetu viņa vārdus.“
„Spārnotais Ērglis!“
Ja, tas viņš bij - mums pazīstamais indijaniešu virsaitis un abi mednieki bij, kā jav lasitajs būs noskārtis, bijušais mežnieku virsnieks Andrs Jegers, saukts Jegors, ar savu nešķiramo biedri Gantemuru.
Un indijaniets tad stāstija:
„Dzenoties bifelim pakaļ es redzeju sava baltā brāļa pēdas un atstāju bifeli pie Red-Rivera slāpes dzesejot un sekoju sava balta brāļa pēdam, līdz lielais ūdens man tās izskaloja. Un - tad man ilgi vairs nebij jameklē, jo ar acim ieraudziju, ko mekleju un dzirdeju to runajam.“
Andrs purinaja sirsnigi indijaņa roku un atteica:
„Man tiešam prieks savu sarkano brāli vēl reiz redzet, iekam aizeju no viņa zemes.“
„Kapēc Zibošais Asmins nepalika pie baltajiem vīriem pie Brūnās upes? - Tie ilgi to piemin!“
„Mans brālis lai aiznes viņiem manu sveicinajumu un saka:
„Viņu virsnieks aizgājis atpakaļ uz to zemi, no kurienes tas nācis - no kurienes tas veda šurp savu zeltu, lai upuretu to labai lietai un viņš nežēlo to, jo labaki viņš to nekur nebūtu varejis izlietot kā Red-Rivera malā. Tur daudziem no tam labums - kur viņš ar to vareja kaŗot pret netaisnibu un varmācibu
kamēr citadi zelts aizvien pats dara netaisnibu! Apmierinati mēs ar savu biedri griežamies atkal atpakaļ uz mājam. Bet - ko es pirmit runaju! Lai to mans sarkanais brālis dzird: man patīk ši jūsu zeme, man patīk seviški šis prerijas un pasaule ir plaša un cilveku mūžs diezgan garš - varbūt ka vēl kādreiz ar Spārnoto Ērgli šeit satiekamies, kad viņš atkal dzīsies pakaļ dusmigajam bifelim un kad mēs ar savu biedru kursim uguni gatavot vakariņas un domasim pie sen pagājuša kopiga kaŗa gājiena, pie viņas cīņas un kautiņiem.“
Indijanieša acis iespīdejās aiz neapslēpjama prieka:
„Kad Zibošais Asmins tā runā, tad viņš ari nāks!“ tas atteica, „un to vēsti es ari aiznesišu uz Brūnas upes vigvamiem un tur par tādiem vārdiem būs liels prieks.“
Abi runataji redzeja tad, ka Gantemurs jav tuvojās un ari sīksti norūditais tunguzis šoreiz nevareja apslēpt savu prieku ieraugot bijušo kaŗa biedri.
Vakars ap uguni pagāja ļoti ātri, kaut ari šie trīs vīri daudz nerunaja. Bet - aiz katra vārda bij piedzīvojumi un nastas, kas tos bij kopā saistijuši.
Otrā rītā agri gaismai austot tie aizgāja katrs uz savu pusi. Abi biedri uz vakariem, lai sasnieguši jūŗu, sēstos atkal uz kuģi un brauktu atpakaļ uz Indiju, bet Spārnotais Ērglis uz rītiem - atpakaļ pie saviem ļaudim.
Tam bij laba vēsts, ko nest baltajiem vīriem uz Red-Riveru un - viņš bij vienigais, kas kādas ziņas vareja nest par abiem kaŗā nozudušiem svešniekiem ....